Furinkanas vārtus Ranma sasniedza stipri laicīgi, jo visu ceļu bija skrējis kā sadedzis. Viņš vēlējās būt pārliecināts, ka Nabiki viņu neiedzīs un nepadarīs visu vēl vairāk nepanesamu, un rezultātā bija piepildījusies viena no tuvojošās Apokalipses pazīmēm - Ranma Saotome bija ieradies uz skolu PRIEKŠLAIKUS.

Varbūt ka šorīt man izdosies tikt garām Kuno bez kautiņa? Puisis nodomāja, ieejot pa vārtiem un izpelnoties pārsteiguma pilnus skatienus no vēl dažiem agrajiem putniņiem.

"STĀVI KA UZ VIETAS, SASODĪTAIS BURVI!"

Protams, kā gan savādāk. Ranmas skatiens sadrūma, viņam pamanot pašpasludināto Furinkanas Zilo Zibeni stāvot skolas durvīs ar bokenu rokās, kas dramatiski bija pavērsts pret Ranmas krūtīm. "Dritvaikociņ, Kuno, cik agri tad tu te atvilkies?"

"Ha! Tiešām domāji, ka, mainot savus paradumus, pārsteigsi mani nesagatavotu, Ranma Saotome?" Kuno uzlika bokenu uz pleca un pasmīnēja. "Es tādu triku jau pirms gada paredzēju un esmu bijis tam gatavs!"

Ranma samirkšķināja acis. "Paga... katru rītu tu nāci uz skolu agri..."

"Piecos no rīta!" Kuno lepni paziņoja.

"... tu nāci uz skolu idiotiski agri veselu gadu, tikai tāpēc, ka es varbūt kādu dienu izlemšu ierasties garāk?" Ranma sakrustoja rokas uz krūtīm un pielieca galvu sāņus, īsti neapzinoties, ko lai iesāk ar TĀDU apsēstību. Gaidīt uz divkauju trīs dienas. Stulbi, bet tas vēl bija saprotami. Bet nākt uz SKOLU ellīgi agri veselu gadu? Tikai tāpēc ka VARBŪT ka tavs sāncensis arī sadomātu atnākt agrāk? Tas jau bija īpašs apsēstības līmenis!

Ranma sāka izjust teju vai cieņu par tādu apņēmību.

Kuno pavīpsnāja. "Ak vai, kā pēkšņi sētas krancis trīcēt sāk, kad rūdīts vilks to pamanījies iedzīt stūrī!" Viņš spēra soli uz priekšu, pavēršot bokenu pret Ranmu. "Jau redzēt var, kā tavi burvju spēki gaist, drīz daiļā Akane no tavām skavām brīva būs. Vēl šodien man pie vietas tevi jānoliek, kā Ikaram tev jākrīt saules staros degot, tad arī dieviete ar bizīti reiz brīva taps no tavas ļaunās varas!"

Ranma nopūtās. Citā dienā, citā situācijā, kautiņš ar Kuno būtu ideāls veids kā izlādēties. Šodien Kuno izskatījās esam pārāk nopietni noskaņots, tikt galā ar viņu droši vien prasītu pārāk daudz laika un Ranma atkal nokavētu pirmo stundu, un viņš patiesi nevēlējās vēl vairāk sarežģīt savu skolas dzīvi. Turklāt, ja nu kautiņš ievilksies, uz to brīdi te ieradīsies Nabiki, un ar viņu jau tāpat bija vairāk kā sarežģīta situācija. Ranma jau sāka apsvērt savas iespējas un pielietojamos paņēmienus, lai izrēķinātos ar nekaunīgo kendoistu, kad piepeši viņa galvā piedzima jauna doma.

Attiecības ir cīņas māksla. Visi kaut ko grib, pareizi? Ranma atkārtoja to, ko bija iemācījies nedēļas nogales izbraucienā gluži kā treniņu vingrinājumu. Kuno GRIB dabūt Meiteni ar Bizīti. Vienīgais iemesls, kāpēc viņš metas iekaustīt MANI ir tāpēc, ka viņš iedomājas, ka es stāvu viņam ceļā. Ja es liktu viņam mainīt domas šajā jautājumā, viņš liktu mani mierā, pareizi?

Viņš paskatījās uz tuvojošos kendoistu, un galvā sāka formēties kāda ideja. Paši labākie meli ir patiesība, kam tikai izmainītas dažas sīkas, bet kritiskas detaļas, lai izmantotu tās savā labā.

"Nu labi," viņš skaļi paziņoja. "Vari viņu dabūt."

Kuno sastinga uz vietas, aizdomīgi skatoties uz Ranmu. "Tā, kas tā vēl par burvestību? Vai manas ausis būtu mani pievīlušas? Es tevi pazīstu, tu melu pilnais tārps, tev prāta nepietiek lai zinātu kad esi veikts. Vēl kādas blēdības tev prātā tagad dzimst?"

Ranma iekoda lūpā. Sasodīts, Kuno bija aizdomīgs. Nāksies rūpīgi piedomāt pie katra teiktā vārda. "Es te neplānoju tev padoties. Man vienkārši ir pieriebies plēsties manas māsas vietā!"

"Māsas...?" Kuno samulsa.

Pamanījis pretinieka šaubas, Ranma palielināja spiedienu. "Protams! Padomā pats - Meitene ar Bizīti? Līdzību neievēroji? Vai to, ka mums ir viens uzvārds? Vai to, ka mēs esam viena vecuma? Pat dzimšanas diena tā pati?" Ranma sakrustoja rokas uz krūtīm un izslēja degunu gaisā. "Jēziņ, čalīt. Veselu gadu siti viņai kanti, un pat to nenoskaidroji?"

"Meitene ar bizīti... ir tava māsa?" Kuno samirkšķināja acis, kamēr viņa ierūsējušās smadzenes pūlējās izturēt tādu pagriezienu uz jaunām sliedēm.

"Aga. Dvīņumāsa. Kāpēc gan lai citādi viņa vienmēr tusētu ar manu saderināto? Ģērbtos līdzīgi man? Sauktu par tēvu to pašu ‘veci'?" Ranma pasmīnēja, apzinoties, ka kendoists nu ir uzķēries, un atliek tikai piecirst.

"Bet..." Kuno izmisumā sāka meklēt kaut jel kādus pretargumentus. "Kāpēc tad tu vienmēr esi tā iebildis pret mūsu mīlestību?"

"Nosauc kaut vienu reizi, kad es nostājos starp tevi un viņu," Ranma pasmīnēja. "Es ar tevi kaujos tikai tāpēc, ka TU vienmēr uzkasies!"

"Bet... Bet..." Kuno skatiens mētājās apkārt, kā pūloties salikt sarežģītu prātamežģi. "Nē! Tas patiesi ir tā! Tas pats cīņas stils! Tās pašas mājas! Tas kā viens otru aizstāvat!" viņa acis ieplētās vēl platākas. "Visu šo laiku... es esmu pats sev ļaunu darījis, ar manas mīļās brāli cīņu meklējot?!" kendoists noslīga uz ceļiem un aptvēra galvu ar rokām.

~O-jē, tev ne kendo bet teātra pulciņā jāpiedalās.~ Ranma nomurmināja pie sevis. "Nu, jā... un, tā kā ar Akani mēs arī vairs neesam pāris, tad jau es tev nekāds šķērslis vairs neesmu, ja? Tā ka vari beigt tērēt savu laiku kasoties ar mani." Ranma salika rokas aiz pakauša un garlaikoti sāka apiet ceļos nokritušo kendoistu, dodoties skolas ieejas virzienā.

"NĒ..." Kuno skatījās uz smilšaino celiņu, pūloties aptvert tikko uzzināto. Tad, brīdī, kad Ranma devās viņam garām, viņš piepeši pielēca kājās un satvēra pārteigto cīņas mākslas meistaru aiz pleciem. "NĒ! TAS NEKUR NEDER!!!"

"Jēziņlūdzunesitman!" Ranma izdvesa, pārsteigts par tādu mežonīgu ielaušanos savā personiskajā telpā. Vēl vairāk, ka to darīja tāds apsēsts tips kā Kuno.

Situācija nepalika ne par matu labāka, kad kendoists ieskatījās Ranmam acīs un tad teju vai ielauza viņam ribas piespiežot pie savām krūtīm.

"Es nodarīju tev gauži, Saotome! Apkaunoju tā vārdu, kura piekrišanu man būtu vajadzējis meklēt. Tik tāpēc ka es akls biju, sāncensības gara apsēsts. Ak, cietsirdīgais liktens, kāpēc manu lepnumu tik smagi sodi tu!" Kuno palaida Ranmu vaļā no apskāviena, tā vietā turot to rokas stiepiena atstatumā. "Kāds gan tad brīnums, ka mana mīla vienmēr tik atturīga bij pret manas uzmanības izrādīšanu!"

"Ēēēēeee..." Ranma šobrīd bija palicis bāls kā palags un stīvs kā sētas miets.

Kuno beidzot palaida viņu vaļā un pakāpās atpakaļ. Viņa roka bija savilkta dūrē, bet pār vaigiem ritēja asaras. "Un tik un tā par spīti man kā maitam pēdējam tev dzīvi maisot, tu dāvāji man dāvanu tik neatsveramu! Ak, droši vien tu manas neatlaidības un mērķtiecības aizkustināts! Es zvēru tev, Ranma Saotome, es nelaidīšu garām izdevību šo ko tu man devi! Es pierādīšu te, ka tavas māsas vērts es esmu, par brāli tavu uzticamāko es tapšu turpmāk! Es, Tatevaki Kuno, Furinkanas Zilais Zibens, to zvēru tev no visas manas sirds!"

Kaut kur tālumā nogranda pērkona rūciens, un Ranma varēja apzvērēt, uzplaiksnīja arī rūsa debesīs.

Ranma pašķielēja pa kreisi, pa labi, un tad klusi pazuda no skolas pagalma, pie sevis nobrīnoties, kādu gan jaunu elli viņš tikko bija pamanījies sev sarūpēt.