- Teksta izmērs +
Autora piezīmes

Brokastis nākošajā rītā bija tieši tik saspīlētas, kā to bija gaidījuši visi to dalībnieki. Ranma un Nabiki sēdēja savās parastajās vietās, taču abi brokastoja klusējot un izvairījās saskarties ar skatieniem.

"Vakar pirms Jūs atgriezāties, man piezvanīja tēvs," Kasumi paziņoja, pūloties jel kā aizpildīt spiedīgo klusumu. "Viņiem bijusi jauka atpūta Okinavā. Viņš teica, ka vēl pāris dienas paviesosies pie Saotomēm, palīdzēt ar mājas remontu. Teica, ka tad kad viss būs padarīts, dosies mājās. Kopā ar Akani."

To dzirdot, Ranma viegli sarāvās, taču neatrāva skatienu no savas miso bļodiņas. Vispār viņš bija brokastojis sev neparasti lēnā veidā, iespējams, šobrīd tas bija vistuvāk normālai ēšanai, kāda vien Ranmam bija bijusi.

"Ranma, tu atcerēsies paņemt pie skolotājiem Akanei pildāmos mājasdarbus, vai ne?" Kasumi pajautāja. Viņa apzinājās, ka puisim tas būs ļoti neveikli padarāms uzdevums, bet tāpat viņa apzinājās ka TAM pārītīm kaut kā savas attiecības būs jānormalizē.

"Njaā, protams," Ranma noņurdēja. Viņš paskatījās uz Nabiki, un tad uz pulksteni pie sienas. Nopūties, puisis atbīdīja no sevis neizēsto bļodiņu. "Es... es laikam jau došos. Paldies par brokastīm, Kasumi." Klusējot viņš piecēlās un devās uz durvju pusi.

Kasumi aizrāvās elpa. Viņa nekad nebija redzējusi ka Ranma labprātīgi atstātu ēdienu neapēstu... izņemot vienīgi ja to bija gatavojusi Akane. Meitene paskatījās uz māsu, kas cītīgi lasīja rīta avīzi... vai vismaz pūlējās skatīties uz to papīru un izlikties itkā ka viņa cītīgi lasītu avīzi, vienlaikus automātiski piebeidzot savas brokastis. "Nabiki... Tu esi droša, ka negribi iet uz skolu kopā ar Ranmu?"

"Viņš ir liels puika. Pats pratīs ceļu atrast," Nabiki nikni noņurdēja.

Kasumi nogaidīja, līdz noklaudzēja ārdurvis, un viņa bija droša ka Ranma ir ārpus dzirdamības loka. "Nabiki, vai viss ir labi?"

"Protams, viss ir labi," Nabiki nomurmināja, īsti nesekojot māsas vārdiem. "Kāpēc jautā?"

"Jo tu lasi vienu un to pašu avīzes atvērumu jau minūtes divdesmit." Kasumi piezīmēja, izņemot minēto avīzi no māsas tvēriena un sākot nokopt galdu. "Turklāt turot ačgārni."

"Ei...!" Nabiki sāka protestēt un tad piesarka, attapusi, ka tikusi pieķerta. "Nu labi, labi! Es tikai nevēlējos iesaistīties galīgi neveiklās sarunās, tas arī viss. Man bija daudz par ko padomāt." Viņa piecēlās kājās, neapzinoties notraušot neesošus putekļus no savas skolas kleitas.

"Nabiki." Kasumi apstājās, tīri nejauši izvēloties apstāties tieši priekšā izejai no ēdamistabas. "Ko tu jūti attiecībā pret Ranmu?"

"Pie visiem KAMI!" Nabiki pacēla acis uz debesīm. "Kasumi, vai mēs tiešām nevaram iztikt BEZ šīs sarunas?"

"Viņš tagad ir tavs līgavainis, Nabiki," Kasumi neizkustējās no vietas. "Jūs tikko pavadījāt nedēļas nogali divatā, un pēc tam, kad jūs atgriezāties, es viņu atradu sēžam vannasistabā, meitenes formā, raudošu. Es tikko biju spiesta noskatīties, kā mana mazā māsiņa pazaudē pēdējo iespēju salabt ar viņu, neskatoties uz to, ka viņi abi joprojām ir saglabājuši jūtas viens pret otru, un tikai tāpēc, ka viņa nespēj tikt skaidrībā ar savām jūtām, un es NEGRASOS vēlreiz kaut ko tādu piedzīvot."

Negaidot no parasti tik mierīgās un nosvērtās māsas tik enerģisku rīcību, Nabiki parastā ieturētā, mierīgā fasāde sabruka. "K... Kasumi...?" viņai aizsitās elpa no tik enerģiska uzbrukuma, bet tad kaut kas cits piesaistīja Nabiki uzmanību. "Ranma... raudāja?"

"Pat NEIEDOMĀJIES pateikt viņam, ka es tev to izstāstīju." Kasumi apņēmīgā balsī paziņoja. "Un pat neiedomājies ar to viņu šantažēt, bet jā." Meitene nopūtās. "Es neuzskatīju ka ir pareizi ļaut jums ar Ranmu divatā doties atpūsties bez pieaugušo pavadības, bet atceroties, cik nožēlojami mūsu tēvs VEICA savus pienākumus toreiz, kad viņš pavadīja Ranmu un Akani, es nespēju uzstāt pret šo ideju. Turklāt, tu vienmēr biji no mums visām visprātīgākā un nosvērtākā... pati ‘piezemētākā', ja tā var teikt, no visas ģimenes. Laikam jau man būtu vairāk vajadzējis satraukties par to, kā šāds izbrauciens varētu ietekmēt kādu, kas ir tik... neiespējami naivs un nevainīgs kā Ranma." Kasumi samiedza acis. "Vismaz par prezervatīviem jums pietika prāta atcerēties?" viņa klusi pavaicāja.

Nabiki piesarka kā biete. "Kasumi! Nekas! Tāds! Nenotika!" viņa pikti atcirta. Tai pat laikā viņa rūpīgi iedzina dziļāk zemapziņā domu, ka, ja vien viņa būtu kaut mazliet mazāk piedzērusies, tīri labi tas būtu varējis arī notikt.

"Paldies vismaz par tik daudz prāta. Bet, lai kas arī nebūtu NOTICIS, tas ir atstājis smagu iespaidu uz Ranmu, brīdī, kad viņš jau tā bija ievainojams," Kasumi sažņaudza rokas. "Lūdzu, esi kaut mazliet piesardzīgāka, mās. Ranmam nav tāda atbalsta tīkla, kā tev vai man, un , lai arī viņš ir ļoti izturīgs, arī viņam ir savas robežas, un baidos, šobrīd viņš ir tuvu savējai."

Nabiki sajuta tādu kā aizvainojuma dzēlienu krūtīs. Pat Kasumi iedomājas, ka es esmu akla un neredzu viņa jūtas. Vai arī tev es esmu tikai ‘Ledus Karaliene', mās? "Es zinu. Es jau tāpat izlēmu, ka metīšu mieru visam, vēl pirms mēs aizbraucām nedēļas nogales atpūtā. Es zvēru, es neko ar viņu neiesāku. Es mēģināju PALĪDZĒT, tikai... mani pārprata."

Kasumi lēni palocīja galvu un tad pakāpās malā. "Labāk tev sākt doties uz skolu, vai arī tev nāksies skriet."

Nabiki paķēra jau sagatavoto somu un devās garām māsai uz durvīm, kad Kasumi pārtvēra viņu aiz pleca.

"Nabiki... Es to nopietni domāju, kad teicu, man nav vēlēšanās vēlreiz piedzīvot to, kas notika ar Ranmu un Akani. Esi vienreiz godīga par savām jūtām pret Ranmu. Vismaz pati sev."

"Es NEPRECĒŠOS ar Ranmu Saotomi," Nabiki drūmi nomurmināja.

"Tas nebija tas, par ko es lūdzu, Nabiki," Kasumi maigā balsī iebilda.

Nabiki nopūtās. "Es ESMU godīga par savām jūtām. Ja atmet nost to mačo pozēšanu un atceras par to, kāda viņam bija audzināšana, patiesībā viņš pat ir foršs puisis. Bet TĀDĀ veidā man viņš tomēr nepatīk." Nabiki veltīja māsai iznīcinošu skatienu, būdama pārliecināta, ka projicē pilnīgu savu pārliecību un nelokāmību šai jautājumā.

Kasumi pamāja ar galvu. "Tad varbūt vismaz palīdzi viņam tikt galā ar pārējām meitenēm? Tagad, zinot, ka Akane vairs nav viņām konkurente, viņas varētu palikt... neatlaidīgākas."

"Es... par to padomāšu," Nabiki ātri atbildēja un aizlaidās no mājām, pirms māsai rastos izdevība izdarīt vēl kādus secinājumus vai izsaukt vēl vairāk vainas apziņas. Izmetoties pa parādes durvīm, viņa aptvēra, ka diena vēl nav pat sākusies, bet viņas garastāvoklis ir jau galīgi zem nulles.

Man būtu vajadzējis NOPIETNI SĀKT SATRAUKTIES, kad Kasumi sāka interesēties par visām tām psiholoģijas grāmatām. Viņa nopūtās un sāka raitā solī steigties uz skolas pusi. Pēdējais kas man vēl trūka, lai viņa tagad iedomātos, ka manī ir kaut kādas sasodītas apspiestas jūtas pret Saotomi! Vienā gan viņai bija taisnība, šobrīd Ranma patiešām ir viegli ievainojams. Viņa apsvēra šo domu, raiti turpinot soļot skolas virzienā. Varbūt man vajadzētu iejaukties un novirzīt Kuno domas uz citiem mērķiem? Nē. Es vēl neesmu izlēmusi, vai vispār plānoju iejaukties un sākt mainīt viņa dzīvi. Es arī neko neiesākšu, pirms nebūšu par to aprunājusies ar viņu. Viņa apmierināti izlēma, pārliecināta, ka ir uzņēmusies pietiekami daudz uzdevumu lai nomierinātu savu tik nelaikā pamodušos sirdsapziņu. Bet pārējās līgavu brigādes sakarā...

Mans.

TEV NAV BALSS TIESĪBU!

Tev ir pieteikties, lai iesūtītu atsauksmi.