Šobrīd tas nelīdzēja.

Šobrīd katru reizi, kad viņa pievēra acis un sāka iedomāties sevi kādā no tiem attēliem, pārējiem studentiem piepeši uzradās Asahi, Čijako, Juto, Asami un Itsuki sejas. Kas pats par sevi nebija nemaz tik ļauni, tas pat piedeva zināmu reālismu šīm fantāzijas ainām, kā tur bija pirms tam trūcis. Tagad viņai bija daudz labāks priekšstats par studentiem, kā viņi sadzīvoja savā starpā un kas viņi bija par cilvēkiem.

Bija tikai viena problēma, katru reizi kad viņa sāka tuvoties šim pulciņam, viņai blakus, cieši pie sāniem bija Ranma. Atgādinājums par Ranmu fantāziju pasaulē panāca tikai to, ka tādai bēgšanai no realitātes nebija vairs nekādas jēgas.

Sasodīts, Saotome, pat to tev bij jāpamanās man sabojāt! Meitene drūmi nodomāja, atliekot malā reklāmas prospektus. Tā vietā viņas roka uzdūrās un izvilka no kabatas avīžu papīrā ietīto ūdensdrošo ziepju gabalu. Jēziņ... Es pat DOMĀT esmu sākusi gluži kā Akane. Man vienreiz jātiek prom no Nerimas. Dzīvojot uz tās Ārprāta robežas, es jau pamazām sāku nojūgties.

Viņas galvā piepeši atskanēja indīga balstiņa. ~Vari iedomāties, cik FORŠI ir tam nabadziņam, kas tur ir pašā viducī, ko?~

Nnnn! Nē! Es uz to neuzķeršos! Nabiki piespieda plaukstas pamatnes acīm, cenzdamās padzīt vainu uzdzenošo balstiņu. Parasti viņai tas padevās. Pat visai labi. Taču kaut kāda iemesla dēļ, šoreiz balss nevēlējās ļauties tapt apklusināta.

~Īpaši pēc tam, kad ļāvi viņam izbaudīt, kāda ir normāla dzīve, un viņam tā iepatikās. Nemaz jau nav tā, ka tu viņu būtu sakārdinājusi ar kaut ko, ko viņš nekad nespēs iegūt - kur nu!~ 

Aizveries VIENREIZ! Viņa aizlidināja ziepes pāri istabai, it kā tās nez kādā veidā būtu saistītas ar kaitinošo balsi. Ietītais ziepju gabals noplakšķēja pret sienu un neskarts nogāzās uz grīdas. Meitene apvēlās otrādi un novērsās no tā. Es NESĀKŠU justies vainīga, ka VIŅA dzīve ir sagājusi tādā ķīselī! Es pie tā VISPĀR neesmu vainīga!

~Tu arī neesi viņam nekādi izlīdzējusi.~

Kā!? Nabiki atkal pievērsās griestu vērošanai. Kā lai VISPĀR kāds varētu savest kārtībā tās drausmas, ko viņš sauc par savu dzīvi?!

~Tu zini, ka tu varētu. Tu arī zini, ka viņš nekad nespēs tev samaksāt tik daudz, cik tu gribēsi piedzīt, lai nosegtu visu tavu patērēto laiku un izmaksas, ar ko tev nāksies riskēt, tur iesaistoties.~

Kādas gan man tiesības tur iejaukties? Nabiki izmēģināja nomainīt argumentāciju, uz mirkli ignorējot to faktu, ka patiesībā jau viņai sanāca strīdēties pašai ar sevi. Es pat nezinu, vai viņš īstenībā nevēlas, lai viss ir tieši tā?! Viņš pats pirkstu nav pakustinājis, lai tās lietas sakārtotu!!

~Viņš nezina, kā.~

Nabiki saviebās. Tas bija taisnība, viņas sarunas ar Ranmu nedēļas nogalē bija to nežēlīgi skaidri parādījušas. Ranma bija kā tāds vilku uzaudzināts mežonēns, kam nekad nebija dota iespēja apgūt cilvēku saskarsmes mākslu. Tomēr...

~Viņš nekad neizrādīja ne mazāko interesi par to, ko viņam piedāvāja šeit, bet tai brīdī, kad mēs devām viņam iespēju izbaudīt normālu dzīvi, viņš izvēlējās to.~ Balss neatlaidās. ~Viņš izvēlējās MŪS!!~

ĀĀAAA IZBEIDZ!!! Nabiki saķēra galvu. Es NEPRECĒŠOS ar Ranmu Saotomi! Es NESATIKŠOS ar Ranmu Saotomi! Es NEKĀDĀ VEIDĀ NEIELAIDĪŠOS ATTIECĪBĀS ar Ranmu Saotomi!

~Tu jau to izdarīji.~

IZBEIDZ!

~Tu paaugstināji viņu no viltus par īstu puisi.~

ES BIJU PIEDZĒRUSIES!!

~Tu noskūpstīji viņu.~

Viņš noskūpstīja MANI!!!

~Bet tu to gribēji.~

Nabiki ievaidējās un sarāvās mazā kamoliņā, apķērusi sevi ar rokām. Aizveries AIZVERIES AIZ-VE-RIES!!!!

~Tu panāci, ka viņš tagad vēlas kaut ko, ko nekad nespēs iegūt.~

Ko tu gribi, lai es daru!?

~Salabo to visu.~

KĀĀ?!!! Viņa apmetās atpakaļ uz muguras, acīmredzami atzīstot zaudējumu domu cīņā pati ar sevi. Ar tādu kā nolemtības sajūtu Nabiki bija spiesta atzīt, ka tikko ir uzņēmusies atbildību atrisināt neiespējamu problēmu. Ranma vēlas normālu dzīvi, bet drīzāk elle aizsals nekā kaut kas tāds notiks, ar visu to haosu kas valda viņam apkārt, ar visiem tiem negaidītajiem faktoriem, kas velk katrs uz savu... kas katrs... kas... 

Nabiki apturēja šo domu, un sāka to apgrozīt prātā. Visi šie ‘nejaušie' gadījuma ‘faktori'. Ja tā nopietnāk uz to paskatījās, tie taču NEBIJA pilnīgi nejauši, ne tā? Tie bija saistīti, savienoti viens ar otru, tā ka pats mazākais rāviens pa vienu ietekmēja tos visus, liekot tam mudžeklim sapīties vēl trakāk. Bet, ja nu viņa varētu NOKARTĒT to... 

Nabiki pielēca kājās un izvilka aiz rakstāmgalda aizbāzto korķa plāksni, ko bija izmantojusi savu piezīmju organizēšanai pirms pilnīgas pāriešanas digitālā pasaulē. Uzkārusi to atpakaļ pie sienas, viņa metās pie rakstāmgalda un sāka rakties pa atvilktnēm, kur glabājās viņas fotogrāfiju kolekcija, atlasot Ranmas dzīvē svarīgāko personu portretus, tāpat sameklējot sarkanā un zaļā diegu spolītes un kastīti ar spraudītēm. Meitene enerģiski piesprauda Ranmas fotogrāfiju pašā plāksnes centrā un tad sāka izkārtot pārējās fotogrāfijas ap to un novilkt starp tām sarkanās un zaļās krāsas pavedienus. Viņas kustības bija asas, saraustītas, kā izgudrotājam, kam tikko ataususi ideja par globālas problēmas atrisinājumu, un kam tā ir jāizliek uz papīra pirms tā ir aizmirsusies. Viņa atrāvās no plāksnes un atkal skriešus metās pie rakstāmgalda, paķerot tur pildpalvu un līmlapiņas un sāka drudžaini pierakstīt un piespraust dažādas piezīmes.

Beidzot viņa bija pabeigusi un lēnām atkāpās, skatoties uz savu veikumu un pūloties atgūt aizturēto elpu. Kopaina vēl ne tuvu nebija pabeigta, Nabiki juta, ka nāksies to papildināt un ne reizi vien pielabot, pielikt klāt ar vien jaunus faktorus un saistības, pievienot tās izlaistās personas, kas arī varētu atstāt kādu iespaidu. Bet tas jau bija pamats, sākums kaut kam, kam viņai līdz šim nebija pieticis ne drosmes ne izmisuma ķerties klāt.

Viņa mēģināja nosistematizēt Ārprātu. Vēl vairāk, izskatījās, ka tur ir apakšā kāda loģika. Tur bija redzama sava veida struktūra, un ar struktūrām jau bija iespējams manipulēt. Viņa bija neapzinoties to darījusi visu šo laiku, dzenoties pēc vieglas peļņas, bet tagad, skatoties uz to mudžekli, viņa juta, ka redz tajā atbildi. Uzmanīgi ar šo struktūru strādājot, bija iespējams to samezglojumu atšķetināt... 

"Ak... mans... dievs..." Nabiki nočukstēja. "... Es varu izlabot Ranmas Saotomes dzīvi."