"Atgādini man vēlreiz, kāpēc man būtu jāizliekas par tavu puisi?" Ranma īgni noņurdēja, uzmetot mugursomu plecos un ērtāk to iekārtojot.

"Aizsegam, ‘dārgumiņ'," Nabiki veltīja viņam platu smaidu. "Mazāk neveikla situācija, nekā mūsu vecāku izplānotā idiotiskā saderināšanās, bet pietiekami tuvu patiesībai, lai tev nevajadzētu pārāk daudz ko izzīst no pirksta."

"Kā tad," Ranma neizklausījās pārāk pārliecināts.

"Tavai zināšanai, paši labākie meli ir patiesība, kam tikai izmainītas dažas sīkas, bet kritiskas detaļas, lai izmantotu tās savā labā, Saotome." Nabiki uzsita viņam uz pleca. "Domā par to kā par vēl vienu cīņas mākslu veidu."

TAS laikam lika Ranmam beidzot sākt kustināt savas smadzeņu rievas, jo zēna skatiens palika domīgs.

"Tev jau nav jābūt man pārāk uzticīgam... vai vispār jāpievērš man daudz uzmanības. Varbūt pat būs labāk, ja mēs ieturēsim zināmu distanci," Nabiki jautrā balsī paziņoja. "Attiecību kuģis uzskrējis uz rifiem, izmisīgs mēģinājums ar nedēļas nogales atpūtu pie jūras mēģināt to izglābt un aizlāpīt sūces, saprati?" Te meitene ieskatījās ciešāk un iekoda sev mēlē, sapratusi, ka izvēlējusies NEPAREIZU sarunu tēmu, kas ir pārāk sāpīga un pārāk tuvu patiesībai. "Klausies... Nu nevajag iedomāties, ka tev tagad man jāstaigā pakaļ un mani jāpieskata un jāaplido. Visa tā puiša/meitenes būšana starp mums ir tikai tam, lai kaut kādi klaidoņi nesāktu mums piesieties, un viss. Ja kāda meiča pludmalē sāks tev kārties kaklā, vienkārši pasaki viņai, ka tev jau esmu es."

"Un ja viņai tas pie kājas?" Ranma painteresējās.

"Ja viņa ir glīta un tev patīk, karogs tev rokās un banzai - uz priekšu! Kas noved mūs pie trešā šīs nedēļas nogales likuma. Nekas... un es vēlreiz uzsveru - NEKAS, kas šajā nedēļas nogalē notiks, šo vietu neatstās. Saprati?!" Nabiki apstājās un apgriezās pret Ranmu, ieskatoties viņam sejā. "Nebūs nekādu darījumu. Nebūs nekādas šantāžas, inkriminējošu fotogrāfiju vai anonīmu ziņojumu tavām līgavām. Kamēr vien tas pats tiks attiecināts arī uz mani, un tu ne manam papum, ne Akanei un jo īpaši Kasumi neizmuldēsies par to, ka es pamanījos nocopēt šeit kādu glītu puisi, kas man bija iepaticies, un ko mēs ar viņu iesākām. Esam vienojušies?"

"Jā, runājot par to visu...." Ranma sastomījās. "Kā tu vari būt tik droša, ka neviens NEIERADĪSIES un visu neizjauks? Parasti, lai kur es nedotos, pārējie tik un tā pamanās mani atrast."

Nabiki uzmeta lūpu. "Ranma! Pēc visa tā, kam mēs kopā esam izgājuši cauri, tu joprojām apšaubi manas spējas?" Viņa sāka smieties, ieraudzījusi kā puisis nobīstas no viņas uzspēlētās aizvainojuma sejas izteiksmes. "Atslābsti. Pats svarīgākais tādos gadījumos ir ZINĀT, kur katrs no taviem ‘draugiem' atrodas." Meitene izvilka no somas smartfonu. "Speciāla lietotne, ko man pēc īpaša pasūtījuma uzprogrammēja puiši no datoru pulciņa." Viņa piesita pie ekrāna. "Tātad tieši šajā brīdī Ukijo, Šampūns, Mouss un Kuno dodas uz Okinavu..."

"Okinavu? Ko viņi tur pazaudējuši?"

"Jo baumas, ko es palaidu apgrozībā pirms trim nedēļām, APGALVOJA, ka tu dosies atpūsties uz Okinavu... Kamēr Rjuouga ir... Kolorado, ASV?"

"Hei, pagaidi, vecāki mūs vispār pārī sameta tikai pirms pāris dienām!"

Nabiki nopūtās un paslēpa telefonu atpakaļ somiņā. "Taisnība, bet šo atvaļinājumu es plānoju jau VESELU GADU, un panākt, ka tavi mūžam sekojošie pavadoņi ar visām viņu destruktīvajām tieksmēm tobrīd atrodas cik iespējams TĀLU PROM no manis, bija tikai neliela apdrošināšanas politika, lai izvairītos no tā, ka vai nu tu, vai kāds no viņiem nesarīkotu man negaidītu ‘pārsteigumu'."

"Izklausās pārāk paranoiski..."

"Tu saki?" viena Nabiki uzacs parāvās uz augšu.

" ... Nē, laikam jau nav gan." Brīdi Ranma iegrima domās. "Pagaidi, bet kā tad ar mani?"

"Gandrīz tūlīt pat pēc tam, kad mēs devāmies uz staciju, mans papus un Saotomes kungs saņēma ierakstītu vēstuli ar brīvbiļetēm ceļojumam ar prāmi no Tokijas uz Okinavu un atpakaļ nedēļas nogalei, uzvaras balvu loterijā, par kuru viņi bija pilnīgi aizmirsuši, ka savulaik tur pieteikušies. Viena biļete katram Tendo mājas iemītniekam, ieskaitot arī tevi un Akani, ja vien kāds no jums būtu bijis tur uz vietas..."Nabiki paraustīja plecus un žēli nopūtās. "Šobrīd skaidrs, ka tas bija lieka izšķērdība, bet tai pat laikā tas atgādina man, ka pat ES nespēju paredzēt KATRU liktens mesto metamkauliņa rezultātu." Viņa sāniski pašķielēja uz puiša pusi.

"Tu izplānoji aizsūtīt mani uz Okinavu. Kur visa banda mani jau gaidītu." Ranmas acis savilkās šaurās svītriņās.

"Es piedāvāju papum un Saotomes kungam izdevību doties uz Okinavu. Pilnīgi par velti, tāpēc es arī zināju, ka viņi to nekādā gadījumā nepalaidīs garām neizmantotu. Es nosūtīju visu bandu uz Okinavu, jo es zināju, ka viņi tur dosies TIK UN TĀ. Visiem jums būtu bijusi nodrošināta skaista, daļēji apmaksāta, nu varbūt vienīgi kautiņiem bagāta nedēļas nogale Okinavas tumšo smilšu liedagos, tālu prom no manis, šī mana liedaga, maniem aukstajiem dzērieniem ar lietussardziņiem un jauniem skaistiem puišiem kas man tos pasniegtu." Nabiki atmeta ar roku Ranmas piktajam skatienam. "Es neko tev neizplānoju, es vienkārši pārcēlu visas figūras uz citu šaha galdiņu." Viņa nopūtās. "Un pa ceļam pamanījos nejauši iebāzt sev kabatā karali."

VIņi beidzot bija nonākuši pie viesnīcas. Ēka nebija nekāda jaunā, tā izskatījās vairāk piemērota izsalkušiem studentiem atvaļinājuma pavadīšanai, nekā augstākās sabiedrības dzīvesstilam uz ko bija mērķējusi Nabiki, taču, rezervējot šo vietu vēl pērnajā rudenī, viņa bija pamanījusies tikt pie satriecoši milzīgām atlaidēm, un turklāt līdz pludmalei no šejienes bija tikai pāris soļi. Reģistrējoties Nabiki drūmi piefiksēja, ka šeit iztrūka apkalpotāju pakalpojums aiznest mantas līdz numuram, kā arī paklāji uzņemšanā bija izdiluši, tomēr tie bija tīri, viss bija gaišs un sakopts, un galu galā viņa plānoja te tikai pārgulēt dažas stundas pa nakts melnumu, tā ka tas arī nebija tik svarīgi.

Negaidot viņa ievēroja, ka visu ceļu, visu pierakstīšanās laiku un arī pa ceļam uz numuriņu Ranma bija bijis neraksturīgi kluss, visu laiku neapzinoties grozot rokās ziepju iepakojumu. Atslēgusi durvis, viņa nometa savu koferi uz vienas no gultām. "Turpināsi tā darīt, izberzīsi papīrā caurumu," viņa piezīmēja, atkrītot platajā gultā blakus savām mantām.

"A.. ok," puisis neveikli sastomījās un iebāza iepakojumu kabatā. "Bet.. kur ir mana istaba?"

Nabiki pārvēlās uz sāniem, atspieda zodu uz elkonī saliektās rokas plaukstas un caur nolaistajām skropstām veltīja Ranmam dziļdomīgu skatienu. "Nesaki, ka tu domā mani esam TIK nepievilcīgu, Saotome."

Ranma piesarka, bet tad saskurinājās, saslējās un iecirta rokas sānos. "Nesāc nu ar mani atkal tās muļķības!"

Ohoho, kas par uzvilkšanos. "Mierīgi, mierīgi," meitene kā atgaiņājoties sāka māt ar roku. "Man nācās mainīt rezervāciju pašā pēdējā brīdī. Divas gultas vienā numurā bija labākais, ko es spēju sarunāt."

Ranma nopūtās. "Labi, es gulēšu uz balkona..." Viņš jau devās garām meitenei uz slīdošajām balkona durvīm, kad slaida bet spēcīga roka satvēra viņējo un parāva atpakaļ.

"Nekur uz balkona tu negulēsi. Tu gulēsi gultā, kā dara visi parasti cilvēki," Nabiki stingrā tonī paziņoja. "Parasta nedēļas nogale, atceries?"

"Akane mani izlidinātu pa logu, ja es par kaut ko tādu tikai padomātu..." Ranma nomurmināja.

"Nu redz, es tev neesmu Akane. Es tev uzticos," meitene sacīja, rokoties pa savu somu un pat nepamanot to, kādu šokējošu efektu viņas vārdi atstāja uz puisi. "Tā, te būs. Es nedomāju, ka tev ienāca prātā paķert līdzi puišu peldbikses, ja atceras par tavu lāstu un līdzšinējo pieredzi ar to. Ķer!" Viņa pameta Ranmam tumšas peldbikses.

Ranma satvēra pamesto apģērba gabalu. Tās bija vienkāršas vienkrāsainas tumšas peldbikses. Brīdi viņam iešāvās prātā doma, ka nenāktu par ļaunu pārbaudīt, vai tajās nav kādu Nabiki parasto blēdību, bet tad viņš atcerējās tikko izskanējušos vārdus "Es tev uzticos." "Uh.. paldies."

"Es tāpat atļāvos paķert līdzi mazāk uzkrītošas drēbes," Nabiki sacīja, sākot izklāt uz gultas pāris kreklus, bikses un šortus, visus Ranmas izmērā. Puisis ievēroja, ka visi šie apģērba gabali bija stipri tumšākā tonī nekā viņa parasti nēsātie.

"Kas vainas manām parastajām drēbēm?"

"Nekas." Meli noripoja no Nabiki mēles bez mazākās aizkavēšanās. Ja viņai būtu godīgi jāatzīst, tad vairums Ranmas valkātā apģērba bija izdiluši, izbalējuši un vai nu viņam pārāk lieli vai pārāk mazi. Viņai bija lielas aizdomas, ka vairumu no tiem Ranma bija ‘aizņēmies' no veļas auklām sētmalēs vai bēniņos kaut kaut kur Ķīnā. "Tomēr ‘košs ķīniešu krekls' plus ‘mati bizītē' plus ‘lielisks cīņas mākslu meistars' ir ļoti uzkrītoša kombinācija. Es izmainu tavu profilu, lai kāda no tavām ‘gudrākajām' līgavām nevarētu nejauši pamanīt tevi un izdarīt ‘pareizus' secinājumus. Protams, palīdzēs arī, ja tu pamanīsies turēties pa labu gabalu no ki enerģijas stabiem debesīs un no sprādzienu krāteriem uz zemes, ‘kau?"

"Pacentīšos neaizrauties," puisis nomurmināja, paceļot rokās un aplūkojot tumši pelēku polo kreklu. Viņa seja saviebās. "Nav gluži mana krāsa."

"Tur jau ir tā sāls! Tagad marš dušā un neaizmirsti izmantot ziepes, ko es tev sagādāju. Es gribu novērtēt pludmali, kamēr te vēl ir mazliet saules."