Tagadne.

Šorīt tā nu sagadījās, ka rīts atklāja dienu pirmais ar preventīvu uzbrukumu.

"Auuuuuuu!" Nabiki iekunkstējās, kad caur logu iespīdējusī saule iemeta savus spožos starus tieši meitenei acīs un izrāva viņu no nebūtības miega skavām. Deniņiem pulsējot, viņa pagriezās vairāk uz sāniem, ierakās ar seju dziļāk Ranmas plecā un mēģināja aizmirst par tādu nežēlīgu pamodināšanu.

Bija teju vai sadzirdama smadzeņu procesu pamošanās, zobratiem ar krakšķi saķeroties un sākot atkal darboties, kad Nabiki pakāpeniski atskārta to, ka, nomodā esot, viņai te tā kā NEBIJA jābūt blakus nekādam vīrieša plecam, kurā ierakties un kam piespiesties. 

Lēnām meitene pavēra kreiso aci, saviebjoties, kad tajā ar savām gaismas adatām atkal iedzēla saules stari. Viņai blakus gultā, uz muguras izstiepies, gulēja Ranma. Puiša acis bija aizvērtas, seja atslābusi, mierpilna, Nabiki galva bija atspiesta uz viņa pleca, bet Ranmas roka kā sargājot bija aplikta ap viņas muguru.

Klišejiska reakcija uz šādu pamošanos būtu krist panikā, iespiegties un izmisīgi sākt kārpīties ārā no puiša tvēriena. Nabiki ienīda klišejas. Tā vietā viņa aizvēra acis un atslābinājās. Ranma gulēja ciešā miegā, nebija nekāda redzama iemesla, kas liktu viņai sākt kaut ko drudžaini darīt, tāpēc bija mazliet laika, lai pūlētos aptvert situācijas nopietnību. Ar milzu gribasspēku Nabiki apspieda sākošos migrēnas lēkmi un piespieda savas alkoholā labi izmērcētās smadzenes sākt pāršķirot spirta miglā tītos vakardienas un vakarnakts notikumus.

Nu labi... mēs iedzērām... manā gadījumā tas laikam izrādījās par daudz. Nabiki neapmierināti saviebās. Tas bija nepiedodami, tā pazaudēt kontroli par sevi. Es biju viegli iereibusi... Ranma tur sēdēja maliņā viens pats, sadrūmis kā tāds vecs ūpis, tāpēc es aizgāju pie viņa lai uzmundrinātu un sapurinātu. Es izvilku viņu uz laukuma dejot. Tā bija lēnā deja, un tad es viņam pajautāju... kaut ko... Un tad... tad viņš... 

Nabiki saviebās. Nolādētā jēgu aizlējusī Nabiki!

Ranma bija noskūpstījis viņu. Nabiki īsti nesaprata, vai tas bija noticis tāpēc, ka Ranma patiesi bija sācis iemīlēties viņā, vai arī tas bija noticis tā mirkļa noskaņā, viss tas kopā, mūzika, dejas, ugunskurs, nakts gaisma, zvaigznes un jūra... Viņa no sirds cerēja, ka tas ir pēdējais variants... Bet Ranma bija pieliecies un noskūpstījis viņu.

Ikdienas Nabiki būtu pikti viņu atgrūdusi, varbut pat iecirtusi pļauku, un pēc tam piestādījusi TĀDU rēķinu, ka vēl Ranmas mazmazmazbērni maksātu Tendo dzimtai procentus.

Nedēļas Nogales Nabiki droši vien būtu viņu atvairījusi maigi, varbūt pat atvainojusies, ka devusi viņam nepareizu mājienu.

Turpretī piedzērusies Nabiki... 

Atbilde galīgi nebija tā, ko viņa bija sagaidījusi. Tas skūpsts bija maigs, bikls... drīzāk jautājums nekā paziņojums. Tas GALĪGI nekur nederēja!

Viņa palaida vaļā puiša bizīti un tā vietā aptvēra viņa pakausi, neļaujot izvairīties no satvēriena, un tad viņa ņēmās atbildēt uz šo skūpstu ar procentiem, pievelkot Ranmu sev cieši klāt. Viņa pavēra muti, ar mēli kairinot viņa maigās lūpas, pamācot viņu un izaicinot sev sekot.

Nabiki samiedza acis un saspieda ar plaukstām deniņus, kad tajos eksplodēja īsta dziļumbumba, viņai sākot aptvert, cik ļoti viņa visu bija salaidusi pakaļā. Tālākā nakts bija tādu kā raibu nesaistītu ainu kaleidoskops, bet viņa bija droša, ka tas skūpsts nebija palicis vienīgais. Kaut kā viņai bija nesatricināma pārliecība, ka, naktij ritot, Ranmas skūpstīšanās prasme bija krietni vien uzlabojusies. Nabiki ar pūlēm piespieda sevi pavērt vienu aci un ar trīcošām rokām pacēla viņus abus pārklājušo palagu, baidoties uzzināt vēl kaut ko par pagājušās nakts aktivitātēm.

Lai slavēti visi kami!

Atviegloti uzelpojusi, viņa ļāva palagam atkal noslīgt vietā. Viņi abi joprojām vēl bija apģērbušies. Kaut kā nešķita iespējams, ka, būdami tādā stāvoklī, kādā abi bija atgriezušies viesnīcā, viņiem vēl būtu pieticis prāta un vēlēšanās pēc tam atkal uzvilkt drēbes mugurā. Tāpat nemanīja arī nekādus nodevīgus plankumus palagos. Tas nu būtu bijis PĒDĒJAIS, ko viņai tagad viņas dzīvē būtu vajadzējis - palikt stāvoklī.

Nē, apdzērusies Nabiki tagad sēdēs mājas arestā uz ILGU laiku!

Uzmanīgi Nabiki izlocījās no Ranmas satvēriena. Vismaz gulēt viņš gulēja cieši, to Nabiki zināja no pieredzes, viņa varēja pat liet puisim aukstu ūdeni virsū, tik un tā viņš nepamostos. Kad Ranma pagriezās uz sāniem, Nabiki kā ķirzaciņa izslīdēja ārā no gultas. Viņa izjuta ārkārtīgu vēlmi tikt pie kafijas, ieiet dušā un uzvilkt kaut ko CITU kā vakardienas bikini, un konkrēti tieši tādā secībā.

Protams, ka vakar viņa kafijas automātā neko brokastīm nebija sagatavojusi. Neveikli trīcošām rokām Nabiki sāka uzpildīt automātā filtru, ūdeni un kafiju, pa ceļam iedzerot divas tabletes pret galvassāpēm. Kad beidzot dievu dzēriena gatavotājs sāka lēni burbuļot, viņa ietenterēja atpakaļ guļamistabā un atkrita sēdus tukšajā gultā iepretim Ranmam.

Tagad atliek tikai modināt augšā Ranmu un cerēt, ka VIŅŠ neko no vakardienas notikumiem neatcerēsies. Meitene nopūtās, paliekusies uz priekšu. Kā tad, gaidi ar maisu. Ranma galu galā bija dzēris mazāk nekā viņa. Ar to veiksmi, kāda viņai bija piemitusi pēdējās dienās, puisis droši vien atcerēsies visu naktī notikušo līdz pēdējam sīkumam...

Nāksies to darīt ātri. Viņa nodomāja. Lai kas... lai kādas jūtas mums tur neveidotos, mums abiem tā ir absolūti nederīga lieta. Pēc dažiem mēnešiem es došos prom no mājām studēt universitātē, un viņam vajag meiteni, kas pati spēj par sevi pastāvēt. Ja mēs paliksim kopā, mēs uz mūžiem iesprūdīsim tai sasodītajā dojo, atkaujoties no neskaitāmiem izaicinātājiem, no apsolītām līgavām un no visa tā pārējā idiotisma, ko viņa stulbais tēvs ir viņam sarūpējis. Man tikai jāpanāk, lai viņš saprot - tas ir labāk mums abiem, un tas nekādā ziņā nav tāpēc, ka viņš kaut ko ne tā būtu izdarījis...

Neapzinoties, viņas roka pastiepās un attrausa no Ranmas pieres sāņus nepaklausīgu matu šķipsnu. Nabiki sejā sāka rotāties viegls smaids, vērojot kā Ranma tur guļ, atslābis un mierpilns, izskatoties pavisam nevainīgs. Nabadziņš... tev jau pat ar VIENU meiteni nepietiek prasmes tikt galā, par četrām vai piecām nemaz nerunājot. Viņa piepeši sajuta tādu dīvainu sajūtu sev krūtīs, tā kā mazs putniņš tur sistos pret stikliem, un viņas galvā atskanēja sīka, smalka un neatlaidīga balstiņa.

Mans.

Nabiki notrīsēja un aši atrāva atpakaļ roku. Lēni izslidinājusi to cauri saviem matiem, viņa piecēlās un apņēmīgiem soļiem devās uz vannasistabu. Acīmredzami bija nepieciešams pārņemt kontroli par dažiem labiem viņas pašas dumpoties gataviem instinktiem.