"Tātad, kā tu teici, kur to tā iemācījies gatavot?" Čijako aizgrābta vēroja, kā Ranma darbojās. Pēc visai gara un nogurdinoša pārgājiena gar liedagu jūraszāļu meklējumos uz mazāk civilizētām teritorijām, Ranma bija atgriezies un meties pārbaudīt ugunskura bedri. Nicīgi atzinis to par galīgi nekam nederošu, viņš bija sācis to pārbūvēt, prasmīgi izkārtojot akmeņus apkārt un uz metāla režģa kas pārsedza malkas kaudzi, un pēc tam metās uzpūst liesmas līdz akmeņi oglēs nokaita kvēlojoši sarkani. Pārējais pulciņš bija satupuši apkārt un uzmanīgi vēroja notiekošo.

"Mēs ar senci reiz savos ceļojumos satikām vienu čomu. Tas bija četrus... nē piecus gadus atpakaļ. Viņs arī bija klejojošs cīņas mākslu meistars, no... vispār, viņš teicās esam no Amerikas, bet tad viņš teica arī ka esot no Jaunanglijas, tad jau tā laikam būs Anglija nevis Amerika? Akcents viņam bija briesmīgs, tā ka saprast viņu reizēm galīgi nevarēja, un tad vēl tas ‘arr' katra otrā vārda galā." Beidzot apmierināts ar akmeņu uzkarsējuma pakāpi, Ranma apdzēsa uguni, un tad sāka izklāt mitrās jūraszāles uz kvēlojošajiem akmeņiem. "Apmaiņai pret dažu mana senča cīņas triku mācībstundām viņš iemācīja mūs kā šādi cept krabjus un gliemenes."

"Ceļojošs cīņas mākslu meistars, kas saka ‘arr'?" Čijano neticīgi piešķieba galvu.

"Aga. Lai gan, viņš vairāk bija šinobi tips. Nēsāja lakatiņu ap galvu, un viņam bija arī acs pārsējs, un liels krāsains papagailis kas runāja vēl briesmīgākā angļu valodā par saimnieku. Teicās - tas esam buku nieru stils."

 "Tā. Stop. Pauze." Asahi pacēla rokas gaisā. "Tu gribi teikt, ka tu iemācījies, kā pagatavot autentiskas sautētās gliemenes Jaunanglijas stilā, no burtiski īsta pirāta-ninjas?"

"Es... laikam?" Ranma nervozi pakasīja pakausi.

"Klausies, pēc kaut kā tāda es vairs nezinu, vai es maz drīkstu Juto saukt par dīvainu." Asahi izdvesa. "EI! JUTO!" viņš noaurojās nometnes virzienā. "LABAS ZIŅAS!"

"KO VAJAG? RUNĀ SKAĻĀK, ASAHI!" Juto atsaucās. "ES NEDZIRDU KO TU SAKI. MAN TE IR SVIESTS SEJĀ!"

"Aizmirstam ka es ko teicu," Asahi nopūtās.

"Vai tu vēl kaut ko proti gatavot?" Čijako ieinteresēti pavaicāja, vērojot kā Ranma kārtām liek gliemenes un jūraszāles uz kvēlojošajiem akmeņiem.

"Neko diži daudz. Dārzeņu sautējums gan man sanāk tīri tā neko," Ranma atzina. "Omletes man arī padodas. Pamatā jau es gatavot iemācījos izdzīvošanai. Manam sencim sakē ir nosvilinājis visas garšas kārpiņas, ja es to atstātu viņa ziņā, mēs katru dienu būtu ēduši vārītus rīsus un zaļus kāpostus - brokastīs, pusdienās un vakariņās."

Asami piesēdās viņam līdzās. "Tātad... tu esi pasaules klases cīņas mākslu meistars?"

"Jep!" Ranma pasmīnot lepnāk izrieza krūtis.

"Kas spēj uz sitiena noimprovizēt sarežģītas kustību kompozīcijas..."

"Erm... laikam?"

"Un prot arī gatavot ēst?" meitenes skatiens kļuva gandrīz vai piedienīgs rūdītam vilkam, kas pamanījis no bara nošķīrušos jēru.

"...Jāa?" Ranma šaubīgi apstiprināja, īsti nesaprotot šīs sarunas mērķi, bet instinktīvi sajūtot briesmas.

"Tev varbūt ir vecākais brālis?" meitene painteresējās, pieliecoties viņam tuvāk, tā ka Ranma bija spiests paliekties sāņus un uz aizmuguri.

"Asami..." Itsuki brīdinoši ieņurdējās.

"Varbūt dvīņubrālis?"

"Asami." Itsuki balss tonis bija kļuvis skaļāks.

"Nu varbūt vismaz jaunākais brālis?"

"Asami!" Itsuki uzsita ar roku draudzenei uz pleca.

"Kas ir?" Viņa paskatījās augšup ar nevainības pilnu skatienu. "Man ir bars draudzeņu meklēšanas procesā!"

"Kā tad," Itsuki uzmeta lūpu. "Draudzenes."

Asami atliecās taisni un iecirta rokas sānos, arī uzmetot lūpu. "Tā! Un ko tas tagad nozīmēja?!"

"Tikai to ka tu te vai KŪSTI ārā Ranmas priekšā. Es domājos sevi esam pārliecinātu un tev uzticošos čali, bet, jēziņ, Asami!" puisis sakrustoja rokas uz krūtīm.

 "Tu ko - nopietni iedomājies ka es te mēģinātu aizvilt vidusskolnieku no viņa draudzenes, pie tam vēl viņa draudzenes acu priekšā?" Asami iešņācās kā pārkaitēts tvaika kakls, paliekot arvien sarkanāka un dusmās piecērtot kāju.

"Pēc mazā brālīša, es īpaši vairs nebrīnītos."

"Un to saka vazanķis, kas sitis kanti visām sieviešu dzimuma būtnēm visu nedēļas nogali!"

Nabiki satraukti paskatījās uz Ranmas pusi, puisis pēc katras vārdu tirādes abu kašķupoļu starpā arvien vairāk un vairāk ierāvās sevī. Viņai nācās atzīt, TAS jau bija pat pārāk tuvu visai sāpīgām un vēl tik svaigām atmiņām. Meitene piecēlās kājās, bez vārdiem satvēra Ranmu aiz rokas, parāva viņu augšā un aizvilka prom no pārējās grupas.

Ranma apjukumā izsaucās un sāka vārdiski protestēt, taču fiziski ļāvās lai viņu aizvelk projām. Asami un Itsuki tobrīd jau bija pārāk iegrimuši strīdā lai ievērotu kaut ko citu, un, par spīti Asahi un Čijako vainas pilanjiem skatieniem, neviens no viņiem arī neiejaucās. 

Ranmam nebija īsti skaidrs, ko tieši viņš ŠOREIZ ir izdarījis aplam, bet par to ka kaut ko viņš ir izdarījis, viņš bija drošs. "Paklau, Nabiki, tas galīgi nav tā kā tu iedomājies...!"

Meitene apstājās, atlaida viņa roku vaļā, un pagriezās ar seju pret zēnu. Gaidītās dusmās piesarkušas fūrijas vietā, Ranma sev par pārsteigumu ieraudzīja pat... visai nobažījušos skatienu? "Ar tevi viss kārtībā?" Nabiki pavaicāja, viegli pieliekusi galvu. "Es saprotu, tas viss laikam atsauca atmiņā visai nepatīkamas ainas ar tavām daudzajām līgavām..."

Ranma pavēra muti, brīdi tā arī pastāvēja neko nepasacījis, un tad aizvēra to, sapratis, ka šobrīd viņa smadzenes nespēs izsniegt runāšanai neko saprātīgu. Viņa prāts tukšgaitā griezās uz vietas mežonīgā ātrumā, pūloties atrast adekvātu atbildi situācijai, kad viņš bija gaidījis pamatīgu iekaustīšanu, bet nekas tāds nenotika. "E... Es... labi? Es tik nesaprotu, ko es tādu izdarīju..."

"NEKO tu neizdarīji," Nabiki zobgalīgā tonī piezīmēja. "Tici man, vakar braucot pēc pārtikas Itsuki darīja ar mani teju to pašu teju tiem pašiem vārdiem, un pusceļā viņiem bija teju vai identisks kašķis. Ja tie abi pieturēsies pie scenārija, uz to laiku, kad gliemenes būs gatavas ēšanai, viņi jau būs salabuši." Viņa sakrustoja rokas. "Tāda laikam viņiem ir tā attiecību dinamika. Es teiktu, ka viņiem ļoti patīk tā ‘salabšanas' daļa."

Ranma nopūtās un tad domīgi paberzēja skaustu. "Attiecības ir sarežģīta būšana."

Nabiki iesmējās. "Ranma, viņi ir universitātes studenti! Pie tam vecāko kursu. Tas būtu... nu gluži tāpat kā baltajai jostai treniņcīņā iziet pret melno jostu. Tur nav jāpārdzīvo par to, ka tevi sāk mētāt kā pelu maisu, tu neesi te lai uzvarētu, tu esi te lai vērotu un mācītos no pieredzes."

"Attiecības ir cīņas māksla?" Ranma iegrima pārdomās.

"Tā ir pati vecākā cīņas māksla pasaulē, Ranma. Un tā ir māksla, kurā es esmu trenējusies visu savu mūžu," meitene piemiedza viņam ar aci. "Tā ka skaties un vēro uzmanīgi, un varbūt es tev šo to iemācīšu."

"Klausos, sensej!" Kaut kāds negaidīts impulss lika Ranmam piespiest rokas pie sāniem un formāli paklanīties pret meiteni. 

Nabiki pasmaidīja, pastiepa roku un sabužināja viņam matus. "Nepaliec pārāk piemīlīgs, Saotome, vai arī es varētu tev pieķerties." Uzgriezusi muguru, viņa devās atpakaļ pie pārējās grupas pie ugunskura vietas.

Ranma tā arī palika sastindzis pussalīcis, viena sabužināto matu šķipsna pārkritusi priekšā acīm. Pag, ko viņa tikko teica? Kāpēc lai viņa ko tādu sacītu?