‘Zviedru galds' brokastīs bija kas tāds, ko Nabiki Tendo dabūja izbaudīt tikai retumis. Daļēji tāpēc, ka, lai to izbaudītu, viņai nāktos celties nepiedienīgi agri no rīta, bet daļēji arī tāpēc, ka ikviena šāda tipa uzkožamo iestāde Nerimas tuvumā bija ierakstījusi Tendo dzimtas pārstāvjus melnajā sarakstā, pateicoties diviem bēdīgi slaveniem izciliem izēdājiem, kas bija Tendo viesi un seni draugi.

Nabiki par laimi, šī nebija Nerima.

Brokastu galda īpašniekiem par nelaimi, Nabiki līdzi bija viens no šiem izcilajiem izēdājiem.

Ranma novēlās atpakaļ savā vietā ar jau trešo pār malām pārkrauto šķīvi, uz kura kaudzē kārtu pa kārtai bija salikts olu kultenis, desiņas, cepts bekons, augļi un grauzdēta maize. Viesnīcas bufetes ēdienkarte bija ieturēta rietumnieciskā stilā, paredzēta pamatā apkalpot ārzemju tūristus. Nabiki savukārt bija ļāvusies savam saldummīles kārdinājumam palutināt sevi ar pankūkām ar kļavu sīrupu, kaut ko, ko tik bieži Japānā baudīt nebija iespēju. Īsto kļavu sīrupu viņai vispār līdz šim vēl nebija gadījies nobaudīt.

"Tātad, kāds mums ir plāns šodienai?" Ranma painteresējās starp diviem olu kulteņa kumosiem. "Es dzirdēju, ka... erm... liedagā plānojas pludmales volejbola turnīrs." Viņš nekonkrēti pamāja ar dakšiņu pūloties (un galīgi izgāžoties) izskatīties vienaldzīgi. "Es tā padomāju... ja jau tev nav pašai citu plānu..."

Nabiki pasmīnēja un turpināja malkot kafiju. Tā vispārīgi šorīt bija jau trešā krūzīte, taču brīvdienām par godu viņa bija nozvērējusies ieturēt mērenību. "Nu, ko lai saka... Varbūt, ka tev mani izdosies pierunāt aiziet paskatīties. Vai es pareizi saprotu, ka tu tā kā plāno tur piedalīties?"

Ranmas skatiens bija gluži kā kucēnam, kura mīļākā rotaļlietiņa karājas sprīdi tālāk nekā to varētu aizsniegt. Viņš samulsis pakasīja pakausi, skatoties jebkur, tikai ne Nabiki acīs. "Nu... njā... nu tu jau zini... es tā padomāju, ja jau mēs tāpat esam te..."

Meitene beidzot neizturēja un iesmējās. "Ak, nu saki taču vienreiz ‘jā', Ranma! Mēs esam atpūtā. Tev ir visas tiesības vēlēties darīt kaut ko, kas tev pašam interesē." Viņa satvēra nazi un dakšiņu un sāka sadalīt pankūkas gabaliņos. "Man godīgi jāatzīst, es pati plānoju doties turp un paskatīties turnīru, tā ka beidz tielēties. Atceries, ko es tev teicu par to, ka jāsaka skaidri, ko tu vēlies? Varbūt, ka tu būsi patīkami pārsteigts par to, ka vēl kāds vēlas to pašu. Bez tam, ko gan tu biji izplānojis darīt, ja es nevēlētos iet? Aizzagtos pats spēlēt, un pamestu mani vienu un neaizsargātu aizkaitinātu pludmales bandītu atriebībai?" Viņa nolaupīja bekona strēmelīti no viņa šķīvja un uzmeta Ranmam indīgu skatienu, to naski sakožļājot.

Zēns samirkšķināja acis un paskatījās uz viņu mazliet samulsis un apjucis.

"Bekona nodoklis," Nabiki starp kumosiem paskaidroja. "Es apsolīju tev šajā nedēļas nogalē nepiestādīt rēķinus par muļķīgām izrīcībām, tāpēc tas tev izmaksās bekonā." viņai gandrīz vai izdevās noturēt lūpas no notrīsēšanas un visas nāvējoši nopietnās sejas izteiksmes izjaukšanas.

Brīdi pie galdiņa valdīja nāves klusums, bet tad viņi abi divi sāka skaļi smieties.

"Pie... pie visiem kami..." Ranma noelsās, aptvēris savu vēderu. "Apsoli man... nē, tev pilnīgi noteikti man jāapsola... Ka kad būsim mājās, tu to ar manu senci kāddien atkārtosi!"

Nabiki piesedza muti ar delnas virspusi, lai nesāktu sprauslāt apkārt bekona gabaliņus. "Tas nebija...  hi hi ... Tas taču nav TIK smieklīgi, Saotome..."

"Tas ir gan! Tas... tā standarta alkatīgās Nabiki ‘tas tev dārgi maksās' seja... un reizē... b... bekons..." Ranma ar zināmu piepūli savilka seju stingrā, pat draudīgā skatienā, ieskatījās meitenei tieši acīs, viņa augšlūpa uzmetās uz augšu, viena uzacs arī parāvās augstāk, pieņemot vaicājošu, pat prasīgu izteiksmi. Viņš asi pastiepa uz priekšu roku, kā pieprasot samaksu, un jau nākamajā brīdī ar to saķēra bekona strēmelīti no šķīvja un un tad sāka to ātri un nikni mazmazītiņiem kodieniem ēst, tai pat laikā ieturot to stingro augļotāja sejas izteiksmi.