„Bet tad ir jautājums - kas?"

„Mīļais Dievs," bārmenis sacīja, piekalis skatu Harijam, „vai tas ir - vai tas var būt...?"

Harijs paliecās tuvāk Caurā katla letei, cik iznesīgi vien spēdams, kaut arī tā viņam sniedzās līdz pat uzacīm. Tāds jautājums pelnījis arī atbilstoši cienīgu atbildi.

„Vai es esmu - vai es varētu būt - varbūt jā - to nekad nevar zināt - ja nu es neesmu - bet tad ir jautājums - kas?"

„Apžēlojieties," nočukstēja vecais bārmenis. „Harijs Poters... kāds gods."

„Nu jau pietiks," profesore Maksūra noteica. Viņa ar roku ciešāk saspieda Harija plecu. „Tom, nemācies virsū puikam, viņam tas viss ir pilnīgi kas jauns."

„Bet tas taču ir viņš?" ievaicājās kāda veca sieviete. „Harijs Poters?" Krēslam nošņirkstot gar grīdu, viņa uzcēlās kājās.

„Dorisa..." Maksūra brīdinoši ieteicās. No skatiena, kuru viņa aplaida apkārt telpai, sarāvās teju visi krogā sanākušie.

„Es tikai gribēju paspiest viņam roku," sieviete nočukstēja. Viņa zemu paklanījās un pastiepa krunkainu plaukstu, kuru Harijs, būdams apjucis un juzdamies neveiklāk nekā jebkad dzīvē, uzmanīgi paspieda. Sievietei acīs izsprāga asaras, kas noritēja uz viņu saņemtajām plaukstām. „Mans mazdēls bija aurors," viņa zēnam nočukstēja. „Nomira septiņdesmit astotajā gadā. Paldies tev, Harij Poter. Paldies debesīm, kas tevi sūtījušas."

„Nav par ko," Harijs automātiski noteica, bet tad palūkojās uz profesori Maksūru, izskatīdamies nobijies un kā lūgdams palīdzību.

Kroga apmeklētājiem ceļoties kājās, bija iesācies vispārīgs ņudzeklis, tāpēc profesore Maksūra cirta zemē kāju. Trieciens nogranda tā, ka Harijs guva jaunu priekšstatu, ar ko turpmāk saistīt izteicienu „Pastardienas bazūnes", bet visi pārējie sastinga savās vietās.

„Mums ir steidzamas darīšanas," profesore Maksūra noteica balsī, kas izskanēja pilnīgi un galīgi parasti.

Viņi bez kādiem sarežģījumiem izgāja ārā no kroga.

„Profesore?" Harijs ierunājās, iznākot pagalmā. Viņš bija gribējis vaicāt, kas tur nupat bija noticis, taču savādā kārtā attapās, ka bija uzdevis pavisam citu jautājumu. „Kas bija tas bālais vīrs, kas sēdēja tajā stūrī? Tas - ar to raustīgo aci?"

„Mm?" izbrīnīta noteica profesore Maksūra; laikam arī viņa nebija gaidījusi tādu jautājumu. „Tas bija profesors Kvirīnijs Drebelis. Viņš šogad Cūkkārpā mācīs aizsardzību pret tumšajām zintīm."

„Man bija kaut kāda pavisam savāda sajūta, it kā es viņu pazītu..." Harijs paberzēja pieri. „Un it kā es nekādā gadījumā nedrīkstētu paspiest viņam roku." It kā viņš būtu saticis kādu, kurš reiz bijis labs draugs, līdz atgadījies kāds šausmīgi briesmīgs notikums... Nekas tāds jau īstenībā nemaz nebija noticis, tomēr Harijs savu sajūtu citādi nemācēja raksturot. „Un kas... tas viss bija?"

Profesore Maksūra veltīja viņam savādu skatienu. „Potera kungs... vai jūs zināt... kas tieši jums ir teikts... par to, kā nomira jūsu vecāki?"

Harijs vienkārši lūkojās uz profesori, ne mirkli nenominstinājies. „Mani vecāki ir dzīvi, sveiki un veseli, un viņi vienmēr ir atteikušies ko stāstīt par to, kā nomira mani ģenētiskie vecāki. No kā es varu nojaust, ka tur nevarēja būt nekas labs."

„Cik apbrīnojama uzticība," noteica profesore Maksūra. Viņa ierunājās zemākā balsī. „Tomēr ir mazliet sāpīgi dzirdēt jūs sakām ko tādu. Lilija un Džeimss bija mani draugi."

Harijs, pēkšņi nokaunējies, novērsa skatienu. „Atvainojiet," viņš kautrīgi noteica. „Bet man ir mamma un tētis. Un es apzinos, ka tā tikai pats sevi padarītu nelaimīgu, ja sāktu salīdzināt īstenību ar... ar kaut ko ideālu, ko es pats būtu uzbūris tikai savā iztēlē."

„Šāda rīcība ir pārsteidzoši prātīga," profesore Maksūra klusi noteica. „Bet jūsu ģenētiskie vecāki gāja bojā, jo tik tiešām centās jūs aizsargāt."

Mani aizsargāt?

Kaut kas dīvains sažņaudza Harija sirdi. „Kas... tad īstenībā notika?"

Profesore Maksūra grūti nopūtās. Viņa ar zizli uzsita Harijam pa pieri, un viņam uz mirkli aizmiglojās redze. „Tas - maskēšanās nolūkos," viņa sacīja, „lai nekas tamlīdzīgs vairs neatgadītos, vismaz ne - kamēr jūs būsiet tam gatavs." Tad viņa zizli atkal pastiepa uz priekšu un ar to trīs reizes paklaudzināja pa ķieģeļu sienu...

...kura, veldama projām ķieģeļus, veidoja caurumu, un tas pletās un pletās, līdz brīkšķēdams, drebēdams izveidoja plašu arkveida ieeju, atklādams garu rindu ar veikaliem, kuru izkārtnes aicināja iegādāties katlus un pūķu aknas.

Harijs nemirkšķināja acis. Tas, ka ir kāds, kas spēj pārvērsties par kaķi, izrādījās, vēl ir tīrais sīkums.

Un viņi gāja tālāk, abi kopā, iekšā maģiskajā pasaulē.

Te bija tirgotāji, kas iznēsāja preces, piedāvādami iegādāties atsperapavus („Gatavoti no īsta flabera!") un „Naži +3! Dakšiņas +2! Karotes ar +4 bonusu!" Varēja dabūt arī acenes, kas pārvērš zaļā krāsā visu, uz ko vien paskaties, un vēl te bija vesela rinda ar ērtiem klubkrēsliem, kas aprīkoti ar katapultējamo sēdekli ārkārtas gadījumiem.

Harijam galva bez mitas griezās un griezās uz riņķi, it kā tā taisītos noskrūvēties nost no kakla. Šī bija kā pastaiga cauri Paplašinātajiem Pazemes un Pūķu noteikumiem (viņš nespēlēja pašu spēli, taču Harijam patika lasīt noteikumu grāmatas). Harijs izmisis cerēja, kaut nepalaistu garām nevienu pašu pārdošanā izlikto priekšmetu, gadījumā, ja nu tieši tā būtu viena no tām trijām lietām, ar kuru var noslēgt Vēlēšanās burvestības ciklu, kas pieļauj izpildīt bezgalīgu skaitu vēlēšanos.

Harijs pamanīja kaut ko, kas viņu nedomājot bija aizvilinājis prom no direktora vietnieces, jo zēns bija devies taisnā ceļā uz veikalu, kura priekšpuse bija izbūvēta no ziliem ķieģļiem un apdarīta ar bronzas līstēm. Viņš attapās tikai tad, kad profesore Maksūra nostājās tieši viņam priekšā.

„Potera kungs?" viņa sacīja.

Harijs samirkšķināja acis un atskārta, ko tikko bija darījis. „Atvainojiet! Es uz mirkli aizmirsos, ka esmu kopā ar jums, nevis ar savu ģimeni." Harijs norādīja ar plaukstu uz veikala skatlogu, kurā ar ugunīgiem burtiem, kas dega īpaši spoži, tomēr neuzmācoši, bija izrakstīts Grāva Grandiozās Grāmatas. „Kad iznāk iet garām grāmatnīcai, kurā vēl neesi bijis, tad jāieiet iekšā un jāapskatās, kas tur ir. Tā mums ģimenē pieņemts."

„Neko vēl Kraukļanaga cienīgāku savu mūžu nebiju dzirdējusi."

„Ko?"

„Neko. Potera kungs, vispirms mums jāapmeklē burvju pasaules banka Gringoti. Jūsu ģenētiskajai ģimenei tajā ir savs kambaris, kurā atrodas mantojums, ko jūsu ģenētiskie vecāki tur jums atstājuši, pie tam jums būs vajadzīga nauda, lai iegādātos skolai nepieciešamās lietas." Viņa nopūtās. „Un droši vien vajadzēs paņemt arī zināmu summu tēriņiem par citām grāmatām. Tomēr es gan ieteiktu jums uz kādu brīdi atturēties iegādāties jaunas grāmatas. Cūkkārpā ir visai plaša bibliotēka par jebkuru maģijas tēmu. Un tornī, kurā, man ir pamatīgi stipras aizdomas, jūs visticamāk mitināsieties, ir vēl plašāk aptveroša iekšējā bibliotēka. Jebkura grāmata, kuru šeit nopirksiet, gan jau jūs tur gaidīs priekšā."

Harijs palocīja galvu, un viņi gāja tālāk.

„Nepārprotiet mani, šis viss patiešām lieliski novirza uzmanību," Harijs sacīja, grozīdams galvu visriņķī, „iespējams, šī pat ir vislabākā uzmanības novēršanas taktika, ko kāds pret mani ir mēģinājis izmantot, tomēr nedomājiet, ka esmu aizmirsis mūsu iepriekšējās sarunas laikā neatbildēto jautājumu."

Profesore Maksūra nopūtās. „Jūsu vecāki - vai katrā ziņā jūsu māte -, ļoti iespējams, darīja prātīgi, ka jums neko neizstāstīja."

„Tātad jūs vēlētos, lai turpinu dzīvot laimīgā neziņā? Šim plānam, profesore Maksūra, ir viens pamatīgs trūkums."

„Laikam jau to slēpt tiešām būtu visai bezjēdzīgi," ragana stīvi noteica, „ja to jums var izstāstīt kurš katrs garāmgājējs uz ielas. Lai tad notiek."

Un viņa izstāstīja Harijam par Vārdā Neminamo, par Tumsas pavēlnieku, par Voldemortu.

„Voldemorts?" Harijs nočukstēja. Tam it kā vajadzēja izklausīties smieklīgi, tomēr tas itin nemaz tā nelikās. Vārdam līdzi uzvēdīja stindzinošs saltums, nežēlīga, dimantskaidra apņēmība, kā no tīra titāna izgatavots āmurs, triekdamies lejup uz laktas izklāta jēlas miesas gabala. Harijam pāri pārskrēja auksts drebulis, kaut arī bija tikai klusi izdvesis šo vārdu, un tajā mirklī zēns stingri apņēmās lietot kādu daudz drošāku tumšā burvja personības apzīmējumu, piemēram, Paši-Zināt-Kas.

Tumsas pavēlnieks bija plosījies burvju apdzīvotajās Britu salās kā mežonīgs vilks, kozdams un plēsdams it visu iedzīvotāju ikdienišķās sadzīves audeklu. Citas valstis bija satraukumā lauzījušas rokas, tomēr bija kavējušās iejaukties, vai nu vienaldzīgas patmīlības dēļ, vai arī tīri baiļu pēc, jo tas, kurš pirmais stātos pretī Tumsas pavēlniekam, kļūtu par nākamo mērķi, kura mieru mestos izpostīt viņa šausminošais terors.

(Blakusstāvētāja efekts, nodomāja Harijs, atcerēdamies Latāna un Dārlija veikto eksperimentu, ar kuru viņi bija pierādījuši, ka ir daudz lielāka iespēja saņemt palīdzību, ja esat nokritis ar epilepsijas lēkmi viena cilvēka priekšā, nevis - ja blakus atrodas trīs cilvēki. Atbildības pārnese; visi cer, ka pirms tam palīgā steigsies kāds cits.)

Nāvēži bija cēlušies un sekojuši Tumsas pavēlnieka aizcinājumam un ar viņu sava pulka priekšā kā maitu lijas bija metušies virsū cirstajām brūcēm vai arī koduši kā čūskas un spļāvuši savu indi. Nāvēži nebija tik šaušalīgi kā pats Tumsas pavēlnieks, taču arī bija gana baismīgi, un viņu bija daudz. Un nāvēži lika lietā vēl ko vairāk par zižļiem vien; viņu maskotajām aprindām bija nauda un politiskā vara, un šantāžas vērti noslēpumi, ar kuriem varēja paralizēt sabiedrību, ja radās vajadzība pasargāt pašiem sevi.

Kāds vecs un cienījams žurnālists Jermijs Kusts ierosināja, ka būtu jāpaceļ nodokļi un jāsāk iesaukt burvji kārtības sargāšanas vienībās. Viņš skaļi paziņoja, ka tas ir absurds, ka tik daudzi baidās un liecas vien dažu burvju priekšā. Viņa āda, tikvien kā viņa āda, nākamajā rītā tika atrasta, pienaglota pie maketēšanas kabineta sienas blakus arī viņa sievas un abu meitu ādām. Visi vēlējās, lai vēl kaut kas tiktu darīts, taču neviens neuzdrošinājās pirmais izsacīt savu ierosinājumu. Ja arī bija kāds, kas sāka pārāk izcelties, viņš kļuva par nākamo piemēru tam, kas notiek ar tiem, kas izrāda pretestību.

Tā tās lietas darījās, līdz šī paša iemesla dēļ Tumsas pavēlnieka redzeslokā bija nonākuši Džeimss un Lilija Poteri.

Un viņi abi arī būtu gājuši nāvē ar paceltiem zižļiem, ne mirkli nenožēlodami savu izvēli pretoties Tumsas pavēlniekam, jo viņi bija varoņi; taču viņiem bija arī zīdainītis, viņu dēls Harijs Poters.

Harijam acīs sariesās asaras. Viņš tās aizslaucīja prom vai nu aiz dusmām, vai - aiz izmisuma, Es tos cilvēkus nepazinu, ne jau pa īstam, viņi tagad vairs nav mani vecāki, būtu bezjēdzīgi just viņiem līdzi...

Kad Harijs bija beidzis šņaukāties raganas drānās, viņš pacēla acis un sajutās kaut par kripucīti labāk, jo arī profesorei Maksūrai acīs bija sakāpušas asaras.

„Tad kas īsti notika?" Harijs noteica trīcošā balsī.

„Tumsas pavēlnieks ieradās Godrika gravā," profesore Maksūra nočukstēja. „Tev bija jābūt paslēptam, taču tevi nodeva. Tumsas pavēlnieks nogalināja Džeimsu un nogalināja arī Liliju, un tad visbeidzot devās pie bērnu gultiņas nogalināt arī tevi. Viņš uz tevi izšāva Slepkavošanas lāstu, un ar to tad viss arī beidzās. Slepkavošanas lāstu veido vistīrākais naids, un tas satriec pašu dvēseli, atdalīdams to no ķermeņa. Lāstu nevar atvairīt, un tas nogalina ikvienu, kam vien trāpa. Bet tu izdzīvoji. Tu esi vienīgais, kurš izdzīvojis pēc šī lāsta. Slepkavošanas lāsts atlēca no tevis un trāpīja pašam Tumsas pavēlniekam, no kā pāri palika vien apdegušas līķa atliekas un rēta tev uz pieres. Ar to arī izbeidzās visas šausmas, un tā mēs atguvām brīvību. Tāpēc, Harij Poter, cilvēki vēlas apskatīt rētu tev uz pieres un tāpēc viņi vēlas paspiest tev roku."

Asaru jūra, kas bija gāzusies pāri Harijam, nu bija izsmēlusi savus krājumus; viņš vairs nespēja paraudāt, tas nu bija cauri.

(Bet kaut kur pašā tālākajā apziņas nostūrī uzplaiksnīja pavisam maziņa, maziņa nojausma par to, ka kaut kas nav līdz galam kārtībā, sajūta, ka kaut kas tajā stāstā nav gluži pareizi; galu galā Harijam piemita talants tādas sīciņas pazīmes pamanīt, taču viņa domas šobrīd bija pārāk pievērstas kam citam. Diemžēl tā tas notiek, ka tieši tobrīd, kad visvairāk vajag likt lietā savu racionālista talantu, tu to bieži vien nepamani un vienkārši palaid garām.)

Harijs paspēra soli nostāk no profesores Maksūras sāniem. „Man - tas viss vēl jāpārdomā," viņš sacīja, cenzdamies runāt pēc iespējas savaldīgāk. Viņš noraudzījās uz savām kurpēm. „Ē. Ja gribāt, jūs turpmāk varat viņus saukt par maniem vecākiem; jums nav jāsaka ‘ģenētiskie vecāki' vai jebkā citādi viņi īpaši jāatšķir. Laikam jau nav nekāda iemesla, kādēļ man nevarētu būt divas mātes un divi tēvi."

Profesore Maksūra uz to neko neatbildēja.