- Teksta izmērs +
Autora piezīmes

Elen sila Dž. K. Roulingu omentielvo.

PIEBILDE: Neuztraucieties. Es no sirds apsolu, ka visam tam, kas notiks šajā nodaļā ir loģiski sakarīgs, ar kanonu izskaidrojams atrisinājums. Šī nodaļa ir domāta kā mīkla, kuru varat mēģināt atrisināt. Ja tas neizdodas, vienkārši lasiet tālāk nākamo nodaļu.


„Atbilde uz šo mīklu jau ir pati par sevi saprotama."


 

Kolīdz nākamajā rītā, pirmajā pilntiesīgajā Cūkkārpas mācību dienā, Harijs kraukļanagu pirmziemnieku zēnu guļamistabās atvēra acis, viņš saprata, ka kaut kas nav lāgā.

Bija kluss.

Pārāk kluss.

Ā, pareizi... Viņam uz gultas galvgaļa stāvēja uzlikta klusuma burvestība, kuru varēja regulēt ar mazu slīdni, kas praktiski bija vienīgais veids, kā panākt, lai kraukļanagi vispār varētu iemigt.

Harijs uzcēlās sēdus un paraudzījās apkārt, cerēdams ieraudzīt, kā citi ceļas, gatavodamies dienai...

Guļamistaba - tukša.

Gultas - ar saņurcītām segām un nesaklātas.

Saule - pacēlusies visai augstā leņķī.

Klusinātājs uzgriezts līdz pat pašam maksimumam.

Un mehāniskais modinātājpulkstenis joprojām darbojās, taču modinātāja zvans bija atslēgts.

Acīmredzot viņam bija ļāvuši gulēt līdz 9:52 no rīta. Kaut arī viņš līdz ierašanās brīdim Cūkkārpā bija centies pielāgot savu 26 stundu miega ciklu, vakarnakt tik un tā nebija izdevies aizmigt ātrāk par 1 naktī. Viņš bija iecerējis pamosties 7 no rīta kopā ar citiem skolēniem; tik daudz jau viņš varēja pieciest, ka pirmajā dienā būs mazliet samiegojies, ja vien nākamajā dienā saņems kaut kādu maģisku iespēju, kā šo problēmu apiet. Bet tagad viņš bija nokavējis brokastis. Un arī pati pirmā Cūkkārpas nodarbība herboloģijā bija sākusies jau pirms vienas stundas un divdesmit divām minūtēm.

Lēnām, lēnām iekšā uzvirmoja dusmas. Ko neteiksi - tikai tāds mazs, nevainīgs jociņš. Izslēgt viņa modinātājam zvanu. Uzgriezt līdz galam klusinātāju. Un lai misters lielais dūzis Harijs Poters nokavē savu pirmo mācību stundu un saņem rājienu par tik briesmīgu aizgulēšanos.

Kad Harijs dabūs zināt, kurš tas bija, kas šito izdarīja...

Nē, to būs pastrādājuši visi pārējie kraukļanagu zēnu guļamistabas puiši kopā. Viņi visi redzēja, kā viņš tur guļ. Viņi visi bija ļāvuši viņam nogulēt brokastis.

Dusmas noplaka, un to vietā stājās apjukums un briesmīgs aizvainojums. Viņš viņiem bija paticis. Vismaz tā viņam vakar likās. Vakar tiešām likās, ka viņš viņiem patīk. Kādā tad...

Kad Harijs izkāpa no gultas, viņš ieraudzīja, ka pie galvgaļa piesprausta papīra sloksnīte.

Tur bija rakstīts:

 

Mani Kraukļanaga biedri!

Vakar bija īpaši gara diena. Lūdzu, ļaujiet man izgulēties un neuztraucieties, ka nokavēšu brokastis. Es neesmu aizmirsis arī par savu pirmo mācību nodarbību.

Jūsu,

Harijs Poters.

 

Un Harijs tur stāvēja, sastindzis, ledainam aukstumam plūstot cauri dzīslām.

Lapiņa bija aprakstīta viņa paša rokrakstā ar viņa paša mehānisko zīmuli.

Bet viņš neatcerējās, ka būtu to rakstījis.

Un... Harijs ciešāk nopētīja papīrīti. Un ja vien viņam tikai tā neizlikās, vārdi „Es neesmu aizmirsis" bija uzrakstīti tā, ka izskatījās mazliet atšķirīgi, it kā viņš censtos pats sev kaut ko pavēstīt...?

Vai viņš būtu zinājis, ka viņam tiks izdzēstas atmiņas? Jo viņš bija palicis vēlu nomodā, tad izdarījis sazin kādu noziegumu vai ko citu slēpjamu, un tad... bet viņš taču neprata atmiņu izdzēšanas burvestību... vai kāds cits būtu... kas...

Harijam ienāca prātā doma. Bet ja viņš būtu zinājis, ka viņam tiks izdzēstas atmiņas...

Vēl arvien tērpies pidžamā, Harijs apskrēja apkārt gultai līdz savam koferim, uzspieda ar īkšķi pret slēdzeni, izrāva ārā savu maciņu, iebāza tajā iekšā roku un sacīja: „Zīmīti pašam sev."

Un viņam rokā ielēca nākamais papīra gabaliņš.

Harijs to izņēma un paraudzījās uz zīmīti. Arī tā bija rakstīta viņa paša rokrakstā.

Zīmītē bija teikts:

 

Dārgais es!

Lūdzu, piedalies šajā spēlē. Šo spēli ir iespējams spēlēt tikai vienreiz mūžā. Otrreiz kas tāds vairs nebūs iespējams.

Atpazīšanas kods 927, es esmu kartupelis.

Tavs,

Tu pats.

 

Harijs lēnām palocīja galvu. „Atpazīšanas kods 927, es esmu kartupelis," patiešām bija ziņa, ko viņš bija sagatavojis iepriekš neparedzētiem notikumiem - jau pirms vairākiem gadiem, skatoties televīziju, - tas bija tāds kods, ko zināja tikai viņš. Ja nu viņam, piemēram, būtu jāpārbauda, vai viņa dubultnieks patiešām ir viņš pats. Tas tikai tā - drošībai. Vienmēr jābūt gatavam.

Zīmītei viņš nevarēja uzticēties, jo varēja būt iesaistītas vēl kādas citas burvestības. Tomēr tā izslēdza iespēju, ka šis bija vienkāršs joks. To pilnīgi noteikti bija uzrakstījis viņš pats, un viņš pilnīgi noteikti neatcerējās, ka būtu to rakstījis.

Blenzdams uz papīrīti, Harijs pamanīja, ka lapiņai no otras puses cauri spīd tinte.

Viņš apgrieza lapiņu otrādi.

Tur bija teikts:

 

SPĒLES INSTRUKCIJA:

 

spēles noteikumus tu nezini

kādu balvu var iegūt, tu nezini

spēles mērķi tu nezini

kurš vada spēli, tu nezini

kā šo spēli var pārtraukt, tu nezini

 

Sākumā tev ir 100 punkti.

Aiziet.

 

Harijs noraudzījās uz „instrukciju". Šī puse nebija rakstīta rokrakstā; burti bija ideāli vienādi, gluži kā mākslīgi uzdrukāti. Likās, ka tos būtu uzrakstījusi Stāstu spalva, līdzīgi kā tā, kuru viņš bija nopircis, lai varētu pierakstīt diktēto.

Viņam pilnīgi un galīgi nebija ne jausmas, kas te tagad notiek.

Nu... vispirms vajadzēja saģērbties un paēst. Varbūt gan otrādā secībā. Vēders šķita gluži tukšs.

Protams, brokastis bija nokavētas, taču tādam gadījumam viņš bija sagatavojies, paredzējis šādu iespējamību jau iepriekš. Harijs iebāza roku maciņā un sacīja: „Uzkodu batoniņus," cerēdams dabūt kasti ar graudu batoniņiem, kurus bija nopircis pirms izbraukšanas uz Cūkkārpu.

Tas, kas uzradās rokā, nemaz nelikās līdzīgs kastei ar graudu batoniņiem.

Zīmītē bija rakstīts:

 

MĒĢINĀJUMS NEVEIKSMĪGS: -1 PUNKTS

ATLIKUŠIE PUNKTI: 99

FIZISKAIS STĀVOKLIS: JOPROJĀM IZSALCIS

GARĪGAIS STĀVOKLIS: APJUCIS

 

„Grrrrrr," izskanēja no Harija mutes - šī skaņa nebija nedz apzināta, nedz radās kāda cita veida pārdomāta lēmuma iespaidā.

Viņš tur tā vienkārši stāvēja teju vai veselu minūti.

Arī pēc minūtes viņš vēl arvien neko nesaprata un viņam vēl arvien nebija ne mazākās nojausmas, kas tagad notiek, un smadzenes pat nebija iesākušas izveidot kaut vienu  hipotēzi, it kā viņa garīgajiem rīkiem galos būtu uzstutētas gumijas bumbiņas, lai tie ne ar ko nevarētu sākt strādāt.

Vēders, kuram bija pašam savas prioritātes, ierosināja iespējamu eksperimentālu pārbaudi.

„Ā..." Harijs uzrunāja tukšo istabu. „Laikam jau diez vai es varētu iztērēt punktu, lai dabūtu atpakaļ savu graudu batoniņu kasti?"

Viss palika kluss kā bijis.

Harijs ielika roku maciņā un sacīja: „Graudu batoniņu kasti."

Rokā uzradās pēc taustes, šķiet, pareizā izmēra kaste... bet tā bija pārāk viegla, un, atverot vaļā, tā bija tukša, bet klāt pievienotajā zīmītē bija rakstīts:

 

IZTĒRĒTI PUNKTI: 1

ATLIKUŠIE PUNKTI: 98

IEGUVUMS: GRAUDU BATONIŅU KASTE

 

„Es gribētu iztērēt vēl vienu punktu, lai varētu patiešām atgūt savus graudu batoniņus," Harijs noteica.

Atkal, tikai klusums.

Harijs ielika roku maciņā un sacīja: „Graudu batoniņus."

Nekas neuzradās.

Harijs izmisis noraustīja plecus un aizgāja pie sava skapīša, kas atradās blakus gultai, gribēdams dabūt savas burvja drēbes, lai varētu saģērbties un doties šodienas darīšanās.

Skapī uz grīdas, zem viņa drānām, atradās graudu batoniņi un zīmīte:

 

IZTĒRĒTI PUNKTI: 1

ATLIKUŠIE PUNKTI: 97

IEGUVUMS: 6 GRAUDU BATONIŅI

MUGURĀ VĒL ARVIEN: PIDŽAMA

NEĒD, KAMĒR MUGURĀ VĒL IR PIDŽAMA

DABŪSI PIDŽAMAS SODU

 

Tagad ir vairāk nekā skaidrs, ka tas, kurš vada spēli, ir vājprātīgs.

„Es izdarīšu minējumu, ka spēli vada Dumidors," Harijs skaļi sacīja. Varbūt šoreiz viņš spēs uzstādīt tādu kā sava veida rekordu attapībā.

Klusums.

Tomēr Harijs bija sācis uztvert kādu sakarību - nākamā zīmīte parādījās precīzi tajā vietā, kur viņš kaut ko meklēja. Tāpēc Harijs izvēlējās to meklēt zem gultas.

 

HA! HA HA HA HA HA!

HA HA HA HA HA HA!

HA! HA! HA! HA! HA! HA!

DUMIDORS NEVADA SPĒLI

SLIKTS MINĒJUMS

ĻOTI SLIKTS MINĒJUMS

-20 PUNKTI

UN TEV VĒL ARVIEN MUGURĀ IR PIDŽAMA

ŠIS IR TAVS CETURTAIS GĀJIENS

UN TEV VĒL ARVIEN MUGURĀ IR PIDŽAMA

PIDŽAMAS SODS: -2 PUNKTI

ATLIKUŠIE PUNKTI: 75

 

Teic viens, tas nu gan visu sarežģī. Šī bija tikai pirmā skolas diena un, ja nācās pieņemt, ka Dumidors tas nav, tad viņš nepazina nevienu citu, kurš vēl varētu būt tik traks.

Darbodamies praktiski autopilotā, Harijs paņēma savu drēbju čupiņu un apakšveļu, tad izvilka kofera pagraba līmeni (viņš visai kautrējās par savu kailumu, un kāds taču varētu ienākt guļamistabā), saģērbās, un tad uzkāpa atpakaļ augšā, lai noliktu vietā pidžamu.

Harijs uz mirkli apstājās, pirms atvēra skapja atvilktni, kurā glabāja pidžamu. Ja viņš bija pareizi uzķēris sakarību...

„Kā es varu nopelnīt vēl punktus?" Harijs skaļi izsacīja.

Tad viņš atvilka vaļā atvilktni.

 

VISUR, KUR IR IESPĒJAS DARĪT LABU

BET TUMSA MĪT TUR, KUR JĀTOP GAISMAI

JAUTĀJUMA MAKSA: 1 PUNKTS

ATLIKUŠIE PUNKTI: 74

GLĪTA APAKŠVEĻA

VAI TAVA MĀTE TEV TO NOPIRKA?

 

Harijs dūrē saņurcīja zīmīti, sejai kvēlojot koši sarkanai. Prātā ienāca Drako lamu vārdi. Tu, draņķasiņa bērns...

Šobrīd jau viņš bija sapratis, ka to labāk skaļi neteikt. Par to visticamāk viņš dabūtu Lamāšanās sodu.

Harijs apjoza sev jostu, pie kuras bija piesiets ēzeļādas maciņš un zizlis. Viņš nolobīja iesaiņojuma papīru vienam graudu batoniņam un iemeta papīru istabas atkritumu tvertnē, kur tas uzkrita virsū gandrīz neapēstai šokolādes vardei, saņurcītai aploksnei un vēl kaut kādam zaļi sarkanam ietinamam papīram. Pārējos graudu batonus viņš ielika ēzeļādas maciņā.

Viņš paraudzījās riņķī, vēl pēdējoreiz izmisīgi cerēdams ieraudzīt kādas nebūt norādes par notiekošo, taču - bez jebkādiem panākumiem.

Un tad Harijs izgāja no guļamistabas, reizē iedams un ēzdams, ceļā uz Slīdeņu pazemes kambariem. Vismaz tā viņam likās, ka uz turieni bija norādījusi zīmīte.

Cūkkārpas gaiteņos atrast īsto ceļu bija kā... visticamāk tas tomēr gan nebija tik briesmīgi, kā staigājot pa kādu no Ešera gleznas pilīm, - taču šis apgalvojums gan vairāk bija retoriskā nozīmē, nevis tādā ziņā, ka tā patiešām būtu taisnība.

Kādu brīdi vēlāk Harijs sāka domāt, ka īstenībā Ešera gleznai salīdzinājumā ar Cūkkārpu ir gan savi mīnusi, gan - savi plusi. Mīnusi: nav konsekventi orientēts gravitācijas lauks. Plusi: tur vismaz kāpnes nekustas, KAMĒR TU UZ TĀM STĀVI.

Vakarvakarā kāpdams uz guļamistabu, Harijs bija mērojis četrus kāpņu laidienus. Šodien pēc tam, kad viņš bija kāpis lejup, - ne mazāk par divpadsmit kāpnēm, tā arī nenokļūstot pat ne tuvu pazemes tuneļiem, Harijs secināja, ka (1) salīdzinājumā ar Cūkkārpu pārvietoties Ešera gleznā būtu tīrais sīkums, (2) kaut kādā veidā viņš bija pamanījies nokļūt pilī augstāk nekā vispār bija atradies sākumā, un (3) viņš bija tik pamatīgi apmaldījies, ka nebūtu liels brīnums, ja, paskatījies ārā pa nākamo logu, viņš ieraudzītu debesīs divus mēnešus.

Rezerves plāns A bija apstāties un pajautāt kādam, kurā virzienā jāiet, taču izskatījās, ka pilī vispār pilnīgi neviens nekur nestaigā apkārt, it kā visi ubagi kā viens būtu aizgājuši uz tām savām paredzētajām nodarbībām.

Rezerves plāns B...

„Esmu apmaldījies," Harijs skaļi izsacīja. „Vai, ē, Cūkkārpas pils gars var man kaut kā palīdzēt?"

„Diez vai šai pilij ir gars," noteica izkaltusi, veca dāma, sēdēdama kādā no gleznām pie sienas. „Dzīve pati par sevi vēl varbūt, bet gars gan diez vai."

Īsu brīdi bija klusums.

„Vai jūs..." Harijs iesāka teikt, bet tad aizvēra muti. Ja tā padomā, būs labāk, ja viņš tomēr šai gleznai NEJAUTĀS, vai tai piemīt sava azpiņa tādā nozīmē, ka tā spēj apzināties, ka tai piemīt pašai sava apziņa.

„Es esmu Harijs Poters," izteica viņa mute, vairāk vai mazāk darbodamās autopilotā. Arī vairāk vai mazāk automātiski Harijs pastiepa roku uz gleznas pusi.

Sieviete gleznā noraudzījās lejup uz Harija roku un uzrauca uzaci.

Lēnām Harijs nolaida roku atpakaļ pie sāniem.

„Piedodiet," Harijs sacīja, „es te esmu jauniņais."

„To es jau nomanīju, jaunais krauklēn. Kur tu centies nokļūt?"

Harijs saminstinājās. „Es īsti nezinu," viņš sacīja.

„Tad varbūt tu jau esi nokļuvis īstajā vietā."

„Nu, lai kur arī es patiešām cenšos nokļūt, diez vai šī ir īstā vieta..." Harijs aizvēra muti, sapratis, ka izklausās pēc pilnīga pamuļķa. „Tā, es mēģināšu paskaidrot pienācīgāk. Es piedalos vienā spēlē, tikai es nezinu spēles noteikumus..." Nu ja - arī tas neizklausās diez ko jēdzīgi. „Labi, trešais mēģinājums. Es šobrīd meklēju iespējas, kā varu izdarīt kaut ko labu, lai par to varētu dabūt punktus, bet manā rīcībā ir tikai tāda mīklaina norāde, ka tumsa mīt tur, kur jātop gaismai, tāpēc centos iet uz leju, bet izskatās, ka es kaut kā arvien eju uz augšu..."

Vecā dāma gleznā nolūkojās uz viņu visai skeptiski.

Harijs nopūtās. „Mana dzīve brīžiem kļūst mazliet dīvaina."

„Vai varētu tā teikt, ka tu nezini savu galamērķi un kāpēc vispār tur gribi nokļūt?"

„Pavisam noteikti tā varētu teikt."

Vecā dāma palocīja galvu. „Diez vai, jaunais cilvēk, tas, ka tu esi apmaldījies, ir tava lielākā nelaime."

„Taisnība, bet atšķirībā no citām daudz svarīgākām problēmām, es zinu, kā varu atrisināt šo nelaimi, un - oho - tas nu gan iznāca kā metafora paša cilvēka eksistencei, un to, ka saruna bija ievirzījusies šādi, es atskārtu tikai tagad."

Dāma atzinīgi uzlūkoja Hariju. „Tu tomēr esi viens kārtīgs, jauns krauklēns, ko? Uz vienu mirkli es jau sāku šaubīties. Nu tad - vispārīgi ir tāds likums, ka, pagriežoties pa kreisi, tu arvien iesi uz leju."

Tas izklausījās kaut kā dīvaini pazīstami, tomēr Harijs nespēja atsaukt atmiņā, kur būtu to kādreiz dzirdējis. „Ē... jūs liekaties visai inteliģenta persona. Vai arī - visai inteliģentas personas portrets... lai vai kā, bet vai jūs esat dzirdējusi par tādu noslēpumainu spēli, kuru var spēlēt tikai vienu reizi, bet noteikumi nav zināmi?"

„Dzīve," dāma uzreiz atbildēja. „Atbilde uz šo mīklu jau ir pati par sevi saprotama."

Harijs samirkšķināja acis. „Nē," viņš lēnām noteica. „Tas ir, es patiešām saņēmu īstu zīmīti, un tur tikai pateikts, ka man jāpiedalās tādā spēlē, bet es nezināšu noteikumus, un kāds man atstāj mazas papīra lapiņas, kur paziņo, cik punktus esmu zaudējis, pārkāpjot likumus, piemēram, mīnus divu punktu sods par to, ka biju ģērbies pidžamā. Vai zināt šeit kādu Cūkkārpā, kurš būtu tik traks un varens, lai varētu izdarīt ko tādu? Tas ir, vēl bez Dumidora?"

Dāmas portrets nopūtās. „Es, jaunais cilvēk, esmu tikai glezna. Es atceros Cūkkārpu tādu, kāda tā reiz bija - nevis Cūkkārpu tādu kā tagad. Es tev varu pateikt tikai to, ka, ja tā būtu mīkla, atbilde būtu, ka tādu spēli sauc par dzīvi, un ka, ja vien noteikumus mūsu vietā neizgudro kāds cits, tad tas, kurš piešķir vai atņem punktus, šajā spēlē vienmēr esi tu pats. Ja tā nav mīkla, bet realitāte - tad es nevaru tev atbildēt."

Harijs gleznai ļoti zemu paklanījās. „Pateicos, manu lēdij."

Dāma viņam pakniksēja. „Kaut nu es varētu teikt, ka atcerēšos tevi kā krietnu zēnu," viņa sacīja, „tomēr iespējams, ka es tevi vispār nespēšu atcerēties. Laimīgu ceļu, Harij Poter."

Par atbildi viņš vēlreiz paklanījās un tad pa tuvākajām kāpnēm sāka kāpt uz leju.

Pēc četriem kreisajiem pagriezieniem viņš attapās gaiteņa galā, kurš bija pēkšņi izbeidzies ar sabrukušu, lielu akmeņu grēdu - it kā te būtu kādas alas ieeja, tikai apkārtējās sienas un griesti bija neskarti un veidoti no gluži parastiem akmeņiem, no kuriem celta pārējā pils.

„Nu labi," Harijs uzrunāja tukšo gaisu, „es padodos. Palūgšu vēl kādu norādi. Kā es varu nokļūt tur, kur man ir jānokļūst?"

„Norādi! Norādi, jūs sakāt?"

 Līksma balss atskanēja no kādas gleznas netālu pie sienas; tajā bija attēlots vidēja vecuma vīrietis tik kliedzoši rozā drānās, kādas Harijs nekad mūžā nebija redzējis vai pat iedomājies. Portretā attēlotais vīrietis bija uzlicis galvā vecu, nošļukušu mici ar smailu galu, kurai virsū bija uztupināta zivs (nevis bija uzzīmēta zivs, bet tā bija patiešām īsta zivs).

„Jā!" Harijs sacīja. „Norādi! Norādi, es saku man vajag! Un nevis vienkārši kaut kādu norādi, bet man vajag īpašu norādi, kas der spēlei, kurā es piedalos..."

„Jā, jā! Norādi spēlei! Jūs esat Harijs Poters, vai ne? Es esmu Korneols Trīcvalts! Man to pateica Ērina Sabiedrotā, kurai to pateica lords Sesksnīpis, kuram to pateica - to gan es aizmirsu, kurš tas bija. Bet tā bija ziņa, kas man ir jānodod tev! Man! Neviens nebija licies par mani ne zinis, es nezinu, cik ilgi, varbūt vispār nekad; es te esmu kā iesprostots šajā sasodītajā, nejēdzīgajā gaitenī - bet norāde! Man ir tā tava norāde! Tā tev izmaksās tikai trīs punktus! Vēlies to saņemt?"

„Jā! Vēlos gan!" Harijs apzinājās, ka vajadzētu savaldīt savu sarkasmu, bet likās, ka šobrīd viņš to vienkārši nespēj.

„Tumsu var atrast starp zaļajām mācību telpām un Maksūras pārvērtību klasi! Tāda ir tā norāde! Un aiziet, kusties - vesels maiss ar gliemežiem būtu ātrāks par tevi! Mīnus desmit punkti, ka esi tik lēns! Tagad tev ir 61 punkts! Tā bija otra ziņas daļa!"

„Paldies," Harijs sacīja. Viņš patiešām bija iekavējis savu spēli. „Ē... Diez vai jau jūs zināsiet, kas šo ziņu pateica pašā sākumā, vai ne?"

„To esot teikusi kāda dobja balss, kā zvans zvanīdama itin kā no tukša gaisa, kā caurums, kas pavēries baisā bezdibenī! Tā viņi man teica!"

Harijs tagad vairs īsti nesaprata, vai šo paziņojumu vajadzētu sākt apšaubīt, vai arī to vajag vienkārši pieņemt kā nākamo notikumu, kas ved viņu tuvāk mērķim. „Un kā lai es atrodu to precīzo vietu starp mācību telpām un pārvērtību klasi?"

„Vienkārši tik griezies riņķī un ej pa kreisi, tad pa labi, uz leju, uz leju, pa labi, pa kreisi, pa labi, uz augšu, un tad atkal pa kreisi, tad tu būsi nokļuvis zaļajā mācību telpā, un, ja tu ieiesi tajā iekšā un iziesi tai tieši cauri pretējā pusē ārā, tu atradīsies lielā, izliektā koridorā, kas aizvedīs līdz krustojumam, un pa labi no tā krustojuma būs garš, taisns gaitenis, kas aizvedīs uz pārvērtību klasi!" Vidējā vecuma vīra attēls apklusa. „Vismaz tā tas bija, kad es mācījos Cūkkārpā. Šodien taču ir pirmdiena, kad ir gads ar nepāra skaitli, vai ne?"

„Zīmuli un mehānisko papīru," Harijs uzrunāja savu maciņu. „Ē, atcelt - papīru un mehānisko zīmuli." Viņš pacēla skatienu. „Vai jūs varētu to vēlreiz atkārtot?"

Pēc tam, kad bija vēl divas reizes apmaldījies, Harijam šķita, ka viņš sāk saprast galveno likumu, kā jāorientējas mūžīgi mainīgajā Cūkkārpas labirintā - vienu vārdu sākot - jautā gleznai. Ja šī atziņa bija domāta kā līdzība ar kādu neizmērojami dziļu dzīves mācību, tad to nu gan viņš nekādi nespēja saprast, kas tā tāda varētu būt.

Zaļā mācību telpa bija neparasti patīkama vieta, kur saules gaisma iespīdēja caur logiem ar zaļām vitrāžām, kurās bija attēloti pūķi mierīgās lauku ainavās. Telpā bija arī krēsli, kas izskatījās ārkārtīgi ērti, un galdi, kas šķita ļoti labi piemēroti, lai studētu kopā ar vēl vienu līdz trīs draugiem.

Harijs tomēr nespēja tai iziet taisni cauri, ārā pa otrās puses durvīm. Sienā bija iebūvēti grāmatu plaukti, un viņš nevarēja nepieiet tiem klāt un neizlasīt kaut dažus grāmatu nosaukumus, vismaz tik daudzus, lai vēl arvien varētu saukt sevi par piederīgu Veresu ģimenei. Tomēr viņš to darīja ātri, paturēdams prātā aizrādījumu, ka ir pārāk lēns, un tad izgāja otrā pusē.

Viņš gāja tālāk pa „lielo, izliekto koridoru", līdz sadzirdēja iebļaujamies jauna zēna balsi.

Šajā brīdī Harijam bija pamatots iemesls mesties skriet pa galvu pa kaklu, neliekoties zinis par enerģijas taupīšanas metodēm vai pienācīgiem iesildīšanās vingrinājumiem, kā arī vispār nesatraucoties par to, ka varētu kaut kur ietriekties; tas bija straujš, satraukuma pilns skrējiens, kas apstājās praktiski tikpat spēji, cik bija iesācies, kad viņš teju vai uzskrēja virsū bariņam ar sešiem Elšpūša pirmziemniekiem...

...kuri bija saspiedušies cieši kopā, rādīdamies visai izbijušies un it kā izmisīgi gribēdami kaut ko iesākt, bet nekādi nevarēdami saprast, kas būtu jādara, kam visticamāk bija kāda saistība ar to, ka, kā izskatījās, pieci citi vecāka gada slīdeņi bija apstājuši vēl vienu jaunu zēnu.

Harijs acumirklī sajuta sevī dusmas.

„Es atvainojos!" pilnā kaklā nobļāvās Harijs.

Bez tā gan varēja arī iztikt. Visi jau tāpat skatījās uz viņu. Bet bļāviens pilnīgi noteikti visus bija apstādinājis kā iemietus.

Harijs pagāja garām elšpūšu bariņam tuvāk slīdeņiem.

Viņi noraudzījās uz Hariju ar sejām, kurās bija redzamas te dusmas, te uzjautrinājums, te sajūsma.

No vienas puses Harijam prātā skaļi kliedza doma, ka šie zēni taču ir daudz vecāki un lielāki, tie itin viegli varētu viņu samīcīt plakanu.

Bet no otras puses kāda cita doma bezkaislīgi iebilda, ka jebkurš, kuru pieķertu no visas tiesas samīcām Zēnu-Kurš-Izdzīvoja kotlešu masā, iekultos neizmērojami milzīgā ķezā, vēl jo īpaši tad, ja viņš būtu kāds no vecāko slīdeņu bandas un vēl blakus būtu bijuši septiņi elšpūši, kuri to visu būtu redzējuši, un tāpēc varbūtība, ka slīdeņi tiešām būtu gatavi viņam nodarīt kaut ko būtisku liecinieku acu priekšā, bija praktiski nulle. Vienīgais patiesais ierocis, ko vecākie zēni varēja pret viņu izmantot, bija viņa paša bailes, ja vien viņš tām ļautos.

Tad Harijs ieraudzīja, ka apstātais zēns ir Nevils Lēniņš.

Nu bet protams.

Ar to arī pietika. Harijs pirms tam bija nolēmis, ka Nevilam pazemīgi atvainosies, un tas nozīmēja, ka viņam ir darīšanas ar Nevilu, tāpēc - kā gan viņi vispār uzdrošinās, ko tādu iesākt?

Harijs pastiepa roku un saķēra Nevilu aiz plaukstas un izrāva viņu ārā no apstātā slīdeņu aploka - zēnam pārsteigumā teju sapinās kājas, kad Harijs bija izvilcis viņu ārā, un praktiski tajā pašā brīdī viņš pats iespiedās viņu vidū Nevila vietā.

Un tagad Harijs stāvēja slīdeņu loka vidū, kur tikko bija atradies Nevils, raudzīdamies augšup uz daudz vecākiem, lielākiem un stiprākiem zēniem.

„Sveicināti," Harijs sacīja. „Es esmu Zēns-Kurš-Izdzīvoja."

Iestājās visai neveikls klusums. Likās, it kā neviens nesaprastu, kā tad tālāk būtu jāvirzās sarunai.

Harijs nolaida acis lejup un ieraudzīja, ka uz grīdas bija izmētātas dažas grāmatas un kādi nebūt papīri. Ak, tad vecā spēlīte ar - lai tas zēns savāc savas grāmatas, un tad atkal ņemam un izsitam viņam tās no rokām. Harijs neatcerējās, ka pats kaut jebkad mūžā būtu kļuvis par šīs spēles apcelšanas objektu, taču viņam piemita laba iztēle, un šī iedomātā aina darīja viņu niknu. Nu, kad šī nopietnākā situācija būs atrisināta, Nevils varēs pavisam viegli te atnākt un savākt savas mācību lietas, cerot to, ka slīdeņi būs pārāk sakoncentrējušies uz viņu, lai patiešām sāktu ķerties klāt grāmatu bojāšanai.

Diemžēl viņi bija pamanījuši viņa aizklīdušo skatienu. „Ūū," sacīja lielākais no zēniem, „ja tev tik briesmīgi vaig tās smirdīgās grāmatas..."

„Aizveries," Harijs auksti noteica. Izsit viņus no līdzsvara. Nedari to, ko viņi no tevis sagaida. Neizvēlies tādu rīcības plānu, kas praktiski izaicinās viņus tevi apcelt. „Vai šis ir domāts kā kaut kāds neatkārtojami pārgudrs plāns, kā nākotnē sagādāt sev priekšrocības, vai arī šis te viss ir vienkārši kaut kas tik prasts un bezjēdzīgs, kas tikai apkauno Slīdeņa vārdu, jo man iz-"

Lielākais no zēniem smagi pagrūda Hariju Poteru, un viņš atmuguriski izgāzās no slīdeņu bariņa vidus, smagi piezemēdamies uz Cūkkārpas cietās akmens grīdas.

Un slīdeņi sāka smieties.

Harijs uzcēlās kājās - pēc paša domām - ar briesmīgi lēnām kustībām. Viņš vēl neprata likt lietā zizli, taču tādēļ vien jau viņš netaisījās likties mierā, kaut arī apstākļi bija visai nospiedoši.

„Es esmu ar mieru maksāt tik punktus, cik vajadzēs, lai tiktu vaļā no tā tur cilvēka," Harijs noteica, norādīdams ar pirkstu uz lielāko slīdeni.

Tad Harijs pacēla otru roku un sacīja: „Abrakadabra," un noknikšķināja pirkstus.

Izdzirdot vārdu Abrakadabra, divi elšpūši iekliedzās, ieskaitot Nevilu, bet trīs no slīdeņiem izmisīgi metās prom, lai netrāpītos ceļā Harija pirkstam, un lielākais no slīdeņiem klupdams, krizdams kāpās atpakaļ, sejā rādīdams pārsteiguma pilnu izbīli, kur pēkšņs sārtums bija izkrāšļojis ir viņa seju, ir kaklu, ir krūtis.

Harijs ko tādu gan nebija gaidījis.

Palēnām lielākais no slīdeņiem pasniedzās augšup sev pie galvas un atlipināja no sevis nost pannu ar ķiršu pīrāgu, kas tikko bija uzkritis viņam virsū. Lielākais slīdenis vienu brīdi turēja rokās pannu, noraudzīdamies uz to, bet tad nometa to zemē.

Droši vien tagad nebija tas labākais laiks, kad kādam no elšpūšiem vajadzētu sākt smieties, tomēr tieši to viens no viņiem sāka darīt.

Tad Harijs ievēroja zīmīti, kas stāvēja piesprausta pannas apakšai.

„Paga," Harijs sacīja un pašāvās uz priekšu, lai paņemtu lapiņu. „Man liekas, ka tā zīmīte ir domāta man..."

„Tu," norūca lielākais slīdenis, „tu - par - šo - vēl - dār-"

„Nevar būt!" iebļāvās Harijs, novicinājis zīmīti vecākajam slīdenim gar acīm. „Tas ir, vienkārši tas nevar būt! Vari iedomāties - man atņēma 30 punktus par viena stulba pīrāga pārdošanu un piegādi? 30 punktus! Es vēl beigās palieku zaudētājos, kaut arī esmu izglābis vienu nelaimē nokļuvušu puisēnu! Un vēl uzglabāšanas maksa? Un transportēšanas izdevumi? Samaksa par kurjerpakalpojumiem? Kādi vēl vispār kurjerpakalpojumi vienam tur kaut kādam pīrāgam?"

Atkal iestājās neveikls klusums. Harijam prātā rosījās nāvīgas domas pret to elšpūti, kurš nevarēja vien beigt smieties, - ka viņam tā idiota dēļ vēl neiznāk pamatīgi ciest.

Harijs pakāpās soli atpakaļ un uzmeta slīdeņiem tik naidīgu skatienu, cik vien iespējams. „Tagad vācieties projām, vai arī es jūsu eksistenci pakļaušu tik nereālām darbībam, līdz jūs tik un tā aizvāksieties projām. Es jums izteikšu tādu brīdinājumu... ja sāksiet krāmēties ar mani, ir visai liela iespēja, ka jūsu dzīve... var palikt mazdrusciņ baiga. Sapratāt?"

Vienā ārprātīgi ātrā kustībā lielākais slīdenis bija izvilcis zizli, kuru notēmēja uz Hariju, un tieši tajā pašā acumirklī viņam galvas otrā pusē ietriecās vēl viens pīrāgs - šoreiz gan košā, melleņu lillā krāsā.

Šoreiz zīmīte pie pīrāga pannas bija visai liela un labi salasāma. „Tu droši vien gribēsi izlasīt zīmīti uz pīrāga pannas," Harijs secināja. „Izskatās, ka tā šoreiz ir domāta tev."

Slīdenis lēnām pastiepa roku augšup, paņēma pannu, apgrieza to otrādi - ar slapju pļurkš uz grīdas nogāzās vēl vairāk melleņu pīrāga - un tad izlasīja zīmīti, kurā bija rakstīts:

 

BRĪDINĀJUMS

NEDRĪKST UZ SPĒLES DALĪBNIEKU IZMANTOT MAĢIJU,

KAMĒR SPĒLE VĒL NAV BEIGUSIES

PAR JEBKURU IEJAUKŠANOS SPĒLĒ

TIKS ZIŅOTS PERSONĀM, KAS ATBILD PAR SPĒLES NORISI

 

Slīdeņa sejā atausa vistīrākās neizpratnes izteiksme, teju kā būtu uzgleznota kādā mākslas darbā. Harijs nodomāja, ka viņam tomēr šis Spēles Vadītājs varētu iepatikties.

„Paklau," Harijs sacīja, „varbūt tomēr liksieties mierā? Man liekas, ka te viss sāk iet ārā no rāmjiem. Varbūt ejiet atpakaļ pie slīdeņiem, bet es iešu atpakaļ pie saviem kraukļanagiem, jo mums visiem tagad vienkārši vajag ņemt un nomierināties, labi?"

„Man ir labāka doma," nošņāca lielākais slīdenis. „Varbūt tu gribētu netīšām salauzt visus pirkstus?"

„Merlina dēļ, kā gan tu iedomājies inscinēt ticamu negadījumu pēc tam, kad esi izteicis draudus veselas liecinieku varzas priekšā, nu tiešām idiots..."

Lielākais slīdenis lēnām, apņēmīgi pasniedzās pēc Harija rokām, un Harijs sastinga kā iemiets, jo tā prāta daļa, kas bija apzinājusies, cik tas otrs zēns ir vecāks un stiprāks, visbeidzot bija likusi par sevi manīt, domās kliegdama: „KO PIE JODA ES TE TAGAD DARU?"

„Pagaidi!" iebļāvās kāds cits slīdenis, balsī ieskanoties satraukumam. „Beidz, to nu gan nevajag darīt!"

Lielākais slīdenis nelikās par viņu zinis, ar kreiso roku stingri saņēmis Harija labo plaukstu, un tad ar labo roku satvēra Harija rādītājpirkstu.

Harijs raudzījās slīdenim tieši acīs. Daļēji Harija prāts viņam domās kliedza, ka tā nebūtu jānotiek, ka tā vispār nedrīkst notikt, ka pieaugušie īstenībā nekad nepieļautu, lai kas tāds notiek...

Lēnām slīdenis sāka atliekt viņa rādītāja pirkstu.

Viņš vēl nav salauzis man pirkstu, un es nedrīkstu pakļauties un pat ne tik daudz kā saviebties, kamēr viņš nav panācis savu. Līdz tam brīdim, šis ir tikai vēl viens mēģinājums mani iebiedēt.

„Beidz!" sacīja slīdenis, kurš bija iebildis pirms tam. „Beidz, tā ir galīgi slikta doma!"

„Es tam pat varētu piekrist," noteica ledaina balss. Vecākas sievietes balss.

Lielākais slīdenis atlaida vaļā Harija roku un atleca nost kā apdedzinājies.

„Profesore Asnīte!" iesaucās viens no elšpūšiem, izklausīdamies bezgala iepriecināts - Harijs savu mūžu nebija dzirdējis kādu tik atviegloti līksmi iesaucamies.

Kad Harijs pagriezās, skatienam tapa redzama drukna, maza auguma sieviete ar spuraini sirmām matu cirtām, tērptu zemēm notraipītās drānās. Viņa norājoši norādīja ar pirkstu uz slīdeņiem. „Tagad paskaidrojiet," viņa sacīja. „Ko jūs te darījāt ar maniem elšpūšiem un..." viņa palūkojās uz Hariju, „manu krietno studentu Hariju Poteru."

O-o. Pareizi, tieši VIŅAS nodarbību es taču šorīt nogulēju.

„Viņš draudēja mūs nogalināt!" izsauca viens no tiem citiem slīdeņiem, tas pats, kurš bija uzsaucis, lai lielākais apstājas.

„Ko?" Harijs nesaprašanā noteica. „Neko tādu es gan nedraudēju! Pat ja es arī taisītos jūs nogalināt, es tad nekad nesāktu publiski par to bļaustīties apkārt!"

Trešais slīdenis gribot negribot iesmējās, bet tūlīt aprāvās, kolīdz pārējie zēni uzmeta viņam nāvīgi naidīgus skatienus.

Profesore Asnīte bija pieņēmusi visai neticīgu sejas izteiksmi. „Un kā tieši tad viņš draudēja jūs nogalināt?"

„Ar Slepkavošanas lāstu! Viņš izlikās, ka bur mums virsū Slepkavošanas lāstu!"

Profesore Asnīte pagriezusies uzlūkoja Hariju. „Jā, nu, no vienpadsmit gadus veca zēna tas ir visai pamatīgs apdraudējums. Tomēr tik un tā jums, Harij Poter, vispār pat nevajadzētu kaut iedomāties, ka ar ko tādu vajadzētu kādam draudēt."

„Es pat nezinu Slepkavošanas lāsta buramvārdus," Harijs tūlīt paskaidroja. „Un es tobrīd vispār nemaz nebiju izņēmis zizli."

„Viņam nebija zizlis!" ierunājās viens no jauniņajiem elšpūšiem. „Es arī nezinu, kā viņš to izdarīja, bet viņš vienkārši uzsita knipi un tad uzradās tas pīrāgs!"

„Ko neteiksiet," pēc brīža novilka profesore Asnīte. Viņa paņēma zizli. „Es gan uz to neuzstāšu, jo tā vien izskatās, ka jūs šeit drīzāk esat upuris, tomēr vai neiebilstat, ka es pārbaudīšu jūsu zizli, lai varētu par to pārliecināties?"

Harijs izņēma zizli. „Kas man īsti jā-"

„Teicto iepriekšējum," sacīja Asnīte. Viņa sarauca pieri. „Savādi, liekas ka jūs zizli vēl vispār neesat izmantojis."

Harijs paraustīja plecus. „Patiesībā neesmu arī, jo es iegādājos savu zizli un mācību grāmatas tikai pirms dažām dienām."

Asnīte palocīja galvu. „Tad mums šeit ir nepārprotams nejaušas maģijas lietošanas gadījums, kuru licis lietā zēns, kurš sajuties apdraudēts. Un noteikumi skaidri un gaiši nosaka, ka jūs par to nedrīkstat tikt saukts pie atbildības. Taču, kas attiecas uz jums..." viņa pagriezās pret slīdeņiem. Viņas skatiens pievērsās Nevila grāmatām, kas mētājās uz grīdas.

Klusuma brīdis izstiepās visai garš, kamēr viņa noraudzījās uz pieciem slīdeņiem.

„Katrs no jums zaudē Slīdenim pa trīs punktiem," viņa visbeidzot sacīja, „un viņam noņemu vēl sešus," norādīdama uz zēnu, kas bija notašķījies ar pīrāgiem. „Lai jūs vairs nekad neuzmāktos maniem elšpūšiem vai arī manam skolniekam Harijam Poteram. Tagad pazūdiet."

Divreiz viņai tas nebija jāsaka; slīdeņi pagriezās un aši jo aši aizskrēja projām.

Nevils aizgāja un sāka vākt kopā grāmatas. Izskatījās, ka viņš bija sācis raudāt, tomēr tikai nedaudz. Iespējams tas bija tāpēc, ka tagad sāka pāriet šoks, vai arī tāpēc, ka citi zēni viņam palīdzēja.

„Liels tev paldies, Harij Poter," profesore Asnīte viņam sacīja. „Septiņi punkti Kraukļanagam, un katrs no jums iegūst punktu Elšpūtim, jo jūs palīdzējāt aizstāvēties. Vairāk man vairs nav, ko piebilst."

Harijs samirkšķināja acis. Viņš bija drīzāk gaidījis vairāk tādu kā pamācību, ka vajag turēties tālāk no nepatikšanām, un vēl arī visai pamatīgu rājienu, ka bija nokavējis pašu pirmo mācību stundu.

Varbūt viņam tomēr būtu vajadzējis izvēlēties Elšpūti. Asnīte bija forša.

„Tīro," Asnīte noteica, notēmējusi uz pīrāga atliekām uz grīdas, kuras tūlīt pagaisa.

Un viņa aizgāja, iedama prom pa to gaiteni, kas veda uz zaļo mācību telpu.

„Kā tu to izdarīji?" nošņāca viens no elšpūšu puikām, kolīdz viņa bija projām.

Harijs pašapzinīgi pasmīnēja. „Es spēju panākt visu, ko vien vēlos, tikai uzsitot knipi."

Zēniem iepletās acis. „Tiešām?"

„Nē," sacīja Harijs. „Bet, kad jūs citiem stāstīsiet par šo atgadījumu, noteikti izstāstiet to arī Kraukļanaga pirmziemniecei Hermionei Grendžerai; viņa zina vienu anekdoti, kas jums varētu šķist interesanta." Viņam nebija pilnīgi ne mazākās nojautas, kas te tagad notika, tomēr viņš netaisījās laist garām iespēju uzpūst augošās leģendas par savu personību vēl lielākas. „Ā, un kas tur bija ar to Slepkavošanas lāstu?"

Zēns savādi uz viņu paskatījās. „Tu tiešām nezini?"

„Ja es zinātu, es tev to noteikti nejautātu."

„Slepkavošanas lāsta vārdi ir," zēns smagi norija siekalas, bet balss pārtapa čukstā, un viņš vēl pacēla rokas prom no sāniem, it kā lai būtu pavisam drošs, ka netur rokās zizli, „Avada Kedavra."

Bet protams, ka tādi bija tie vārdi.

Harijs šīs zināšanas pievienoja klāt arvien pieaugošajam sarakstam ar tām lietām, ko nekad mūžā nedrīkst teikt savam tētim profesoram Maiklam Veresam-Evansam. Pietika jau ar runām vien par to, ka viņš ir vienīgais cilvēks, kurš izdzīvojis pēc šaušalīgā Slepkavošanas lāsta, bet vēl izrādās, ka Slepkavošanas lāsts patiesībā ir „Abrakadabra".

„Skaidrs," Harijs pēc brīža noteica. „Nu, katrā ziņā šī noteikti bija pēdējā reize, kad es ko tādu mēģināju teikt, pirms uzsitu knipi." Kaut gan viņam tomēr bija izdevies panākt efektu, kas varētu būt taktiski noderīgs.

„Kāpēc gan tu..."

„Mani uzaudzināja vientieši, bet vientiešiem šķiet, ka tas izklausās kā joks un ir smieklīgi. Nopietni, tā tiešām ir. Piedod, bet vai tu, lūdzu, nepateiksi vēlreiz, kā tevi sauc?"

„Ernijs Makmilans," sacīja elšpūtis. Viņš pastiepa roku, un Harijs to paspieda. „Man ir tas gods ar tevi iepazīties."

Harijs viņam viegli paklanījās. „Es arī priecājos ar tevi iepazīties un lai nu paliek visa tā goda padarīšana."

Arī pārējie zēni sāka pulcēties viņam apkārt, un nu bija iesākusies vesela iepazīšanās lavīna.

Kad tas bija cauri, Harijs norija siekalas. To nu gan būs grūti izdarīt. „Ē... ja jūs mani varētu atvainot... man kaut kas jāpasaka Nevilam..."

Visi pievērsās Nevilam, kurš pakāpās solīti atpakaļ, likdamies visai bažīgs.

„Laikam jau," Nevils sacīja smalkā balstiņā, „tu man taisies teikt, ka man būtu vajadzējis būt drosmīgākam..."

„Ā, nē, nē, nemaz arī ne!" Harijs steidzīgi sacīja. „Tam nebija nekāda sakara ar to. Vienkārši, ē, man Šķirmice kaut ko pateica.."

Pēkšņi pārējie zēni izskatījās pārāk ieinteresēti, izņemot pašu Nevilu, kurš sāka likties vēl vairāk sabijies.

Harijam likās, it kā kaut kas būtu iesprūdis rīklē. Viņš apzinājās, ka vajadzētu to vienkārši pateikt un viss, taču sajūta bija tāda, it kā viņš būtu norijis vai veselu ķieģeli, kas tā arī bija palicis iestrēdzis pusceļā.

Harijam gandrīz vai nācās pašam manuāli pārņemt vadību pār savām lūpām, lai varētu izsacīt vārdus zilbi pa zilbei, taču viņam tomēr izdevās to panākt. „Lū-dzu, pie-dod." Viņš izpūta gaisu un ievilka dziļu elpu. „Par to, ko es tev nodarīju, ē, vakardien. Tev... nav tagad jājūtas pateicīgam vai kā citādi labvēlīgi noskaņotam, es sapratīšu, ja tu vienkārši mani ienīdīsi. Tas nav par to, ka es gribētu tādējādi izskatīties foršāks par to, ka es tev atvainojos vai ka tu pieņem manu atvainošanos. Tas, ko es izdarīju, bija nepareizi."

Iestājās klusums.

Nevils piekļāva grāmatas ciešāk krūtīm. „Kāpēc tu kaut ko tādu darīji?" viņš sacīja vārgā, trīcošā balsī. Viņš samirkšķināja acis, it kā censtos izvairītes, lai nenorit asara. „Kāpēc gan visi cenšas man kaut ko nodarīt, pat Zēns-Kurš-Izdzīvoja?"

Harijs pēkšņi sajutās niecīgāks nekā jebkad agrāk mūžā. „Lūdzu, piedod," Harijs atkal noteica, šoreiz piepūlētā balsī. „Vienkārši... tu likies tik nobijies - tas bija gluži, it kā tev virs galvas stāvētu zīme ar uzrakstu „upuris", un es tev gribēju pierādīt, ka ne jau vienmēr viss izvēršas slikti, ka reizēm briesmoņi var iedot arī šokolādi... Man likās, ka, ja es tev to pierādīšu, tu varbūt sapratīsi, ka nemaz jau tik ļoti nav, no kā baidīties..."

„Bet ir gan, no kā baidīties," nočukstēja Nevils. „Tu to šodien pats redzēji - ir gan, no kā baidīties!"

„Viņi liecinieku priekšā nebūtu nodarījuši neko patiešām ļaunu. Viņu galvenais ierocis ir bailes. Tāpēc viņi uzbrūk tev, jo var redzēt, ka tev ir bail. Es gribēju panākt, lai tev nav tik ļoti bail... gribēju tev pierādīt, ka bailes ir ļaunākas par pašu bubuli... vai arī tā vismaz es sev pats biju iestāstījis, taču Šķirmice man pateica, ka tā es tikai sevi mānu un ka es patiesībā to visu izdarīju tikai tāpēc, ka tas bija jautri. Tāpēc arī es tev atvainojos..."

„Man sāpēja," noteica Nevils. „Tieši tagad. Kad tu saķēri mani un aizvilki prom no viņiem." Nevils izstiepa roku un norādīja uz vietu, kur Harijs bija viņu satvēris. „No tā, cik tu stipri mani parāvi, man varbūt vēlāk paliks zilums. Patiesībā tu man nodarīji pāri daudz vairāk nekā tie slīdeņi, kad bija mani apstājuši."

„Nevil!" nošņācās Ernijs. „Viņš gribēja tevi izglābt!"

„Piedod," nočukstēja Harijs. „Kad es tevi ieraudzīju, es vienkārši... kļuvu ļoti dusmīgs..."

Nevils viņu stingri uzlūkoja. „Un tāpēc tu mani spēcīgi izrāvi ārā un pats stājies vietā ar tādu vienkāršu - ‘Sveicināti, es esmu Zēns-Kurš-Izdzīvoja'."

Harijs pamāja ar galvu.

„Domāju, ka kādu dienu tu būsi ļoti foršs," Nevils sacīja. „Bet šobrīd tu tāds neesi."

Harijs norija kaklā pēkšņi sakāpušo kamolu un aizgāja projām. Viņš gāja uz priekšu pa gaiteni līdz krustojumam, tad pagriezās pa kreisi citā gaitenī un turpināja soļot, īsti neko neredzēdams.

Kā tad viņam būtu vajadzējis rīkoties? Vai viņš vispār nedrīkstēja sadusmoties? Diez vai viņš būtu ko spējis izdarīt, ja nebūtu sadusmojies, un kas zina, kas tad būtu noticis ar Nevilu un viņa grāmatām. Pie tam Harijs bija izlasījis pietiekami daudz fantastikas literatūras grāmatu, lai saprastu, uz ko tieši šis viss sāka vilkt. Viņš sāks apspiest dusmas, bet tas neizdosies, jo tās arvien izlauzīsies ārā. Un pēc visa tā briesmīgi garā sevis izzināšanas ceļa viņš beigās sapratīs, ka dusmas ir daļa no viņa paša būtības un ka, tikai pieņemot tās, viņš spēs iemācīties tās izmantot saprātīgi. Patiesībā Zvaigžņu kari ir vienīgā pasaule, kurā īstā atbilde ir tāda, ka tev patiešām vajadzētu pilnībā atteikties no jebkādām negatīvām emocijām, tāpēc tur ar to Jodu Harijam bija kā bija - viņam nemaz nepatika tas mazais, zaļais ķēms.

Tāpēc bija acīmredzams, ka milzīgu laiku varētu ietaupīt, ja viņš izlaistu visu to garo sevis izzināšanas ceļu un jau uzreiz dotos pie atziņas, ka, vienīgi pieņemot dusmas kā daļu no sevis, viņš spētu tās savaldīt.

Sarežģītākais bija tas, ka viņam nelikās, ka viņš vairs nevalda pār sevi, kad bija sadusmojies. Ledainās dusmas radīja sajūtu, it kā viņš visu kontrolē. Tikai vēlāk pārdomājot, kas bija noticis, viss notikums kopā šķita, it kā... kaut kādā veidā noskrējis no sliedēm.

Viņš ieprātojās, diez ko Spēles Vadītājs domā par šo notikumu, un vai viņš par to ir saņēmis vai arī zaudējis kādus punktus. Harijam pašam likās, ka viņš gan drīzāk būs zaudējis visai padaudzus punktus, un viņš bija diezgan drošs, ka vecā dāma gleznā būtu viņam teikusi, ka patiesībā nozīme ir tikai tam, ko domā viņš pats.

Un Harijs ieprātojās arī par to, vai Spēles Vadītājs bija atsūtījis profesori Asnīti. Tas likās loģiski: jo zīmītē bija draudēts ziņot personām, kas atbild par spēles norisi, un tad bija uzradusies profesore Asnīte. Varbūt profesore Asnīte ir Spēles Vadītāja - Elšpūša torņa vecākā noteikti ir pati pēdējā persona, ko kāds varētu turēt aizdomās, tāpēc viņa pilnīgi noteikti nokļuva Harija aizdomās turamo saraksta augšgalā. Galu galā viņš tomēr bija lasījis vienu otru detektīvstāstu.

„Nu tad kā man veicas spēlē?" Harijs skaļi izsacīja.

Viņam virs galvas noplīvoja papīra lapiņa, it kā kāds būtu to metis no aizmugures - Harijs apcirtās riņķī, bet tur neviena nebija - un, kad Harijs pagriezās atkal uz priekšu, zīmīte piezemējās uz grīdas.

Tur bija rakstīts:

 

PUNKTI PAR VĒRIENU: 10

PUNKTI PAR PĀRDOMĀTU RĪCĪBU: -3 000 000

KRAUKĻANAGA TORŅA PUNKTU BONUSS: 70

ATLIKUŠIE PUNKTI: -2 999 871

ATLIKUŠIE GĀJIENI: 2

 

„Mīnus trīs miljoni punktu?" Harijs neticīgi noteica, stāvēdams tukšajā gaitenī. „Nav godīgi! Es gribu iesniegt sūdzību atbildīgajām personām par spēles norisi! Un kā gan vispār nākamajos divos gājienos var atgūt trīs miljonus punktus?"

Viņam pār galvu aizlidoja vēl viena zīmīte.

 

SŪDZĪBA: NORAIDĪTA

NEPAREIZO JAUTĀJUMU UZDOŠANA: -1 000 000 000 000 PUNKTI

ATLIKUŠIE PUNKTI: -1 000 002 999 871

ATLIKUŠIE GĀJIENI: 1

 

Harijs padevās. Ja bija atlicis tikai viens gājiens, tad viņš varēja izdarīt vienīgo sakarīgo minējumu, kaut arī tas nebija tas pats labākais. „Es izteikšu minējumu, ka šī spēle ir kā analoģija dzīvei."

Viņam pār galvu noplīvoja pēdīgā zīmīte, kurā bija rakstīts:

 

MĒĢINĀJUMS NEVEIKSMĪGS

NEVEIKSMĪGS NEVEIKSMĪGS NEVEIKSMĪGS
ĪHHHHHĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀ

ATLIKUŠIE PUNKTI: MĪNUS BEZGALĪBA

 

TU ESI ZAUDĒJIS SPĒLI

BEIDZAMĀ NORĀDE:

dodies uz profesores Maksūras kabinetu

 

Pēdējā rindiņa bija rakstīta viņa paša rokrakstā.

Harijs kādu brīdi noraudzījās uz pēdējo rindiņu, bet tad paraustīja plecus. Nu labi. Lai būtu profesores Maksūras kabinets. Varbūt viņa ir Spēles Vadītāja...

Labi, ja godīgi, Harijs it nemaz nesaprata, ko just un domāt, ja profesore Maksūra tiešām izrādīsies Spēles Vadītāja. Prāts viņam vispār bija kā izslaucīts tukšs. Viņš to vārda vistiešākajā nozīmē nekādi nespēja iztēloties.

Aptaujājis dažus portretus - ceļš nebija pārāk tāls, jo profesores Maksūras kabinets neatradās tālu no pārvērtību klases, vismaz ne pirmdienās, kad ir gads ar nepāra skaitli, - Harijs stāvēja gaitenī pie viņas kabineta durvīm.

Viņš pieklauvēja.

„Ienāciet," sacīja profesore Maksūra durvju pieklusinātā balsī.

Viņš iegāja iekšā.

Autora piezīmes

Moriss Kornēlis Ešers (1898 - 1972) - holandiešu mākslinieks-grafiķis, pazīstams ar optisko ilūziju un matemātiski konstruktīvajiem mākslas darbiem.

Ešers - Relativitāte (1953. gads)

attēls 

Joda ir viens no galvenajiem tēliem Džordža Lūkasa radītajā franšīzē "Zvaigžņu kari" (Star Wars). 

Tev ir pieteikties, lai iesūtītu atsauksmi.