Bonusa fails #1: 72 stundas pirms uzvaras

(Jebšu „Kas notiek, ja izmaina Hariju, bet pārējos tēlus atstāj tādus pašus".)

Dumidors paraudzījās pār galdu uz jauniņo Hariju pat gandrīz ar tādu kā mirdzumu acīs. Zēns bija ieradies šeit, viņa bērnišķīgajā sejā rādoties briesmīgam saspringumam, - Dumidors cerēja, ka, lai arī ar ko tas būtu saistīts, tas nebūs nekas pārāk nopietns. Harijs bija pārāk jauns, lai viņam jau tagad vajadzētu stāties pretī dzīves noliktajiem pārbaudījumiem. „Par ko jūs vēlējāties ar mani aprunāties, Harij?"

Harijs Džeimss Poters-Evanss-Veress, sēdēdams krēslā, paliecās uz priekšu, drūmi smaidīdams. „Direktor, šķirošanas ceremonijas laikā es rētā sajutu asas sāpes. Ņemot vērā to, kā un kur es ieguvu šo rētu, spriedu, ka šo apstākli man nu gan nevajadzētu tā vienkārši atstāt bez ievērības. Iesākumā padomāju, ka izjutu tās sāpes profesora Strupa dēļ, bet tad es ar Bēkona eksperimentālo metodi, kas pieprasa izpētīt apstākļus abos gadījumos, kad parādība gan ir, gan nav novērojama, noteicu, ka man rēta sāp tad un tikai tad, ja esmu nostājies pret profesora Drebeļa pakausi un raugos uz to, kas nu viņam tur zem tā turbāna ir. Kaut gan zem tā varētu būt arī kaut kas mazāk draudīgs, es tomēr ieteiktu provizoriski pieņemt ļaunāko, tas ir, ka tur iemitinājies Pats-Zināt-Kas - paga, nevajag uzreiz tā satraukties, šī patiesībā ir nenovērtējama iespēja..."

Bonusa fails #2: Es no Tumsas pavēlnieka nebaidos

Šī bija 9. nodaļas sākotnējā versija. Tā tika pārrakstīta - kaut arī daudziem lasītājiem tā patika -, jo daudziem, daudziem citiem lasītājiem bija milzīga alerģija pret dziesmām fanu stāstos zināmu iemeslu dēļ, kurus šeit sīkāk neapspriedīsim. Es negribēju atbaidīt lasītājus, pirms viņi tikuši līdz 10. nodaļai.

Lī Džordans (kanonā) ir Freda un Džordža draugs jokdaris. „Lī Džordans" man izklausās pēc vientiešu vārda - tas nozīmē, ka viņš būtu varējis ierosināt Fredam un Džordžam sākt dziedāt Harijam labi zināmu dziesmu. Dažiem lasītājiem šis fakts nebija tik acīmredzams kā pašam autoram.

Drako nokļuva Slīdenī, un Harijs klusi, atviegloti nopūtās. Viņam bija licies, ka par šādu iznākumu it kā nav ko šaubīties, taču nekad nevar zināt, kāds sīkums var izjaukt visu lielo, rūpīgi izshēmoto plānu.

Nu jau tūlīt sāks saukt uzvārdus ar P...

Un pie grifidoru galda čukstus iesākās saruna.

„Ja nu viņam nepatiks?"

„Viņam nedrīkst nepatikt..."

„...ne jau pēc tā joka, ko viņš izspēlēja ar..."

„...ar Nevilu Lēniņu, tā viņu sauca..."

„...tagad ir pats labākais laiks, tik labam jokam vēl labāku laiku neatrast."

„Nu labi. Tikai pieraugiet, ka neaizmirstat savas partijas."

„Mēs taču jau pietiekami daudz mēģinājām..."

„...visas pēdējās trīs stundas."

Un Minerva Maksūra, stāvēdama uz paaugstinājuma pie lektora pults netālu no Augstā galda, palūkojās lejup uz nākamo vārdu sarakstā. Lūdzu, kaut nu viņš nebūtu Grifidorā, lūdzu, kaut viņš nebūtu Grifidorā, NU LŪDZU, kaut viņš nebūtu Grifidorā... Viņa ievilka dziļu elpu un izsauca:

„Poters Harijs!"

Zālē pēkšņi iestājās klusums, visām sarunām noklustot.

Klusumu pārtrauca pabriesmīgs, dūcošs troksnis, kas veidojās, pārtapdams šaušalīgi izkropļotā, muzikālā melodijā.

Minerva šokēta pacirta sāņus galvu un secināja, ka dūcošais troksnis nāk no grifidoru galda puses, kur „Tie tur" stāvēja uz galda, pūzdami kaut kādas sīkas uzpariktes, ko bija pielikuši pie lūpām. Roka jau viņai sāka laisties zemāk pēc zižļa, lai uz Tiem tur raidītu vienu pamatīgu Kuš, bet tad viņu iztraucēja vēl cits troksnis.

Dumidors pie sevis klusi smējās.

Minerva pievērsa acis atkal Harijam Poteram, kurš nu tikai bija paspēris pirmo soli prom no līnijas, kurā bija nostādīts, bet tad viņš nominstinājās un apstājās.

Tad jaunais zēns atsāka iet, kustinādams kājas savādi plūstošās kustībās un vicinādams rokas uz priekšu un atpakaļu, ar pirkstiem sizdams knipjus vienā ritmā ar mūziku, kuru spēlēja Tie tur.

Pie „Spoku mednieku" melodijas.

(Freda un Džordža Vīzliju izpildījums uz kazū,

un Lī Džordana dziedājums.)

Tuvumā Tumsas pavēlnieks?

Tak baidīties ir nieks.

Ko tu sauksi palīgā?

„HARIJU POTERU!" nobļāvās Lī Džordans, un Vīzliju dvīņi uzvaroši nospēlēja piedziedājumu.

Vai Slepkavošanas lāsts?

Varēja būt arī ļaunāks stāsts.

Ko tu sauksi palīgā?

„HARIJU POTERU!" Nu jau bļāva līdzi arī vēl daudzas citas balsis.

Vīzliju šausmas izgrūda garu kaucienu, un tam pievienojās vēl daži no vecākajiem vientiešu ģimenēs dzimušajiem studentiem, sadabūjuši paši savus sīkos instrumentus - bez šaubām acīmredzot tos pārvērtuši no skolas sudraba galda piederumiem. Kad mūzika jau ievirzījās antiklimaksa fāzē, Harijs Poters iebļāvās:

Es no Tumsas pavēlnieka nebaidos!

Tad atskanēja gaviles, īpaši no grifidoru galda, un vēl vairāk studentu sadabūja sev tos briesmīgos nemūzikas instrumentus. Drausmīgā dūkoņa divkāršojās savā skaļumā un pārgāja vēl vienā neciešamā crescendo:

Es no Tumsas pavēlnieka nebaidos!

Maksūra noskatīja Augsto galdu no abiem galiem, mazliet gan baidīdamās, ko tur ieraudzīs, tomēr jau labi nojauzdama, kas tur notiek.

Trilonija nadzīgi sevi vēdināja, Filiuss ziņkārīgi noraudzījās, Hagrids plaukšķināja līdzi mūzikai, Asnīte rādījās saspringusi, bet Drebelis lūkojās uz zēnu ar nicinošu uzjautrinājumu. No viņas tūlīt pa kreisi Dumidors dungoja līdzi; bet - tūlīt pa labi Strups bija satvēris tukšo vīna kausu tik spēcīgi, ka zem baltajiem pirkstu kauliņiem sāka deformēties sudrabs.

Melnas drānas un sejas maska?

Tas nav iespējams, tu saki?

Ko tu sauksi palīgā?

HARIJU POTERU!

Milzu uguns mērkaķis?

Vecs sikspārnis, kam mugurā praķis?

Ko tu sauksi palīgā?

HARIJU POTERU!

Minerva lūpas saknieba šaurā, baltā līnijā. Par to pēdējo izteikumu ar Tiem tur nāksies pārmīt vienu otru vārdu, ja jau Tie tur uzskata, ka viņa ir tik bezspēcīga tikai tāpēc, ka šī ir pirmā skolas diena un Grifidoram vēl nav punktu, ko atņemt. Ja par pēcstundām Tiem tur nebūs ne silts, ne auksts, viņa izdomās ko citu.

Tad, pēkšņi ieelsusies no šausmām, viņa palūkojās uz Severusu - cerams, ka viņš taču saprata, ka Poterpuikam nav ne mazākās jausmas, uz ko tieši tas bija tēmēts...

Naids Strupa sejā jau bija paguvis nozust aiz pieklājīgas vienaldzības maskas. Uz viņa lūpām rotājās neliels smaidiņš. Viņš raudzījās Harija Potera virzienā, nevis uz grifidoru galdu, un rokās turēja saņurcītās atliekas, kas reiz bija vīna biķeris...

Bet Harijs tikai soļoja tālāk, vicinādams rokas un kājas līdzi Spoku mednieku dejai, arvien izspiedis smaidu uz sejas. Šis numurs bija labi sarīkots, bija pilnīgi pārsteidzis viņu nesagatavotu. Mazākais, ko viņš varēja darīt, bija spēlēt līdzi, lai visu šo teātri neizbojātu.

Visi viņam uzgavilēja. Viņš iekšēji sajutās vienlaikus patīkami silti un briesmīgi.

Visi viņam uzgavilēja par to, ko viņš bija paveicis, būdams vienu gadu vecs. Par to, ko viņš nebija īsti paveicis līdz galam. Kaut kur kaut kā Tumsas pavēlnieks vēl arvien ir dzīvs. Vai visi viņam tik pamatīgi uzgavilētu, ja to zinātu?

Bet Tumsas pavēlnieka vara vienreiz patiešām ir tikusi lauzta.

Un Harijs viņus aizsargās arī šoreiz. Ja jau ir tāds pareģojums, pravietodams, ka tieši tā tam jānotiek. Nu, vispār viņš bija gatavs to darīt tik un tā neatkarīgi no kaut kāda tur draņķa pareģojuma.

Visi šie cilvēki viņam ticēja un uzgavilēja - Harijs nespēja paciest, ka šis viss tā arī varētu palikt nepelnīts. Ka viņš varētu uzmirdzēt un tad izdzist kā tik daudzi citi brīnumbērni. Ka varētu pievilt viņus visus. Ka varētu nespēt uzturēt savu slavu kā gaismas simbols, lai arī kā viņš šo titulu bija ieguvis. Viņš pilnīgi noteikti, neapšaubāmi, neatkarīgi no tā, cik ilgi tas prasītu, un pat ja tas beigās viņu nogalinātu, kļūs par tādu cilvēku, kādu citi viņu tagad redz. Un tad viņš ņems un pārspēs visu to, ko no viņa sagaida, lai tad cilvēki varētu pabrīnīties, kāpēc tad kādreiz bija prasījuši no viņa tik maz.

Un viņš bļāva tālāk melus, kurus pats bija sagudrojis, jo tie tik labi skanēja kopā ar dziesmu:

Es no Tumsas pavēlnieka nebaidos!

Es no Tumsas pavēlnieka nebaidos!

Harijs paspēra vēl pēdējos soļus pretī Šķirmicei un mūzika beidza spēlēt. Viņš līgani paklanījās pret Haosa ordeni pie grifidoru galda un tad pagriezies zemu paklanījās arī pret otru zāles pusi, un nogaidīja, līdz noklusīs aplausi un ķiķināšana...

Bonusa faili #3: Alternatīvi nobeigumi nodaļai „Sevis apzināšanās"

Tā kā biju piedāvājis atklāt visa stāsta sižetu tam, kurš uzminēs, kas notiks pēc „Kas tāds nu gan nekad agrāk nav gadījies", esmu saņēmis veselu kaudzi visai interesantus variantus. No turpmākajiem pirmais papildinājuma bonusa fails ir tieši ņemts no atbildes, kura man vislabāk patika; iesūtījis Meteoricshipyards. Otrais fails ir balstīts uz Kazumas ierosinājumu par to, kas varētu būt „Kas tāds nu gan nekad agrāk nav gadījies", trešais ir apvienojums yoyoente un dougal74 ierosinājumiem; ceturtais ir wolf550e atsauksme 10. nodaļai. Tas, kurš sākas ar „K" un viens pirms tā ir no DarkHeart81. Pārējie ir manis paša izdomāti. Ja kādam ir vēlme turpināt kādu no manām idejām, īpaši to pēdējo, to brīvi drīkst darīt. Un pirms es saņemu 100 sašutuma pilnas sūdzības, jā, es ļoti labi zinu, ka likumdevējvaras funkcijas Lielbritānijā veic parlamenta Pārstāvju palāta.

...Kaut kur ar kādu dziļāku prāta nostūri viņš iedomājās, vai Šķirmicei patiešām piemīt apziņa tādā nozīmē, ka tā spēj apzināties, ka tai ir pašai sava apziņa, un, ja tā, tad - vai tā ir apmierināta ar dzīvi, kurā vienreiz gadā var sarunāties tikai ar vienpadsmitgadniekiem. Jo savā dziesmā tā bija netieši devusi mājienu: Jā, es Šķirmice esmu, un sevi cienu, Es guļu cauru gadu un strādāju tik dienu vienu...

Kad zālē atkal bija atjaunojies klusums, Harijs nosēdās uz ķeblīša un uzmanīgi uzlika sev uz galvas 800 gadu seno, telepātisko zudušas maģijas relikviju.

Cik tik apņēmīgi iespējams, pie sevis domādams: Vēl nešķiro mani! Man ir daudz jautājumu, kurus gribu tev uzdot! Vai es kādreiz esmu noburts ar Aizmiršanas burvestību? Vai tu šķiroji Tumsas pavēlnieku, kad viņš bija bērns, un vari man izstāstīt, kādas ir viņa vājības? Vai tu vari pateikt, kāpēc es tiku pie Tumsas pavēlnieka zižļa brāļa? Vai Tumsas pavēlnieka spoks ir piesaistīts manai rētai un vai tāpēc es reizēm kļūstu tik ļoti dusmīgs? Šie ir paši svarīgākie jautājumi, bet, ja tev ir vēl brītiņš laika, vai tu varētu man pateikt, kā atklāt atkal no jauna to zudušo maģiju, ar kuru tu tiki izgatavota?

Un Šķirmice atbildēja: „Nē. Jā. Nē. Nē. Jā un nē; nākamreiz vairāk neuzdod dubultjautājumus. Nē," un tad skaļi noteica: „KRAUKĻANAGS!"

 „Vai manu dieniņ. Kas tāds nu gan nekad agrāk nav gadījies..."

Ko?

„Man ir alerģija pret tavu šampūnu..."

Un tad Šķirmice nošķaudījās ar pamatīgu „APČĪ!", kas izskanēja visā Lielajā zālē.

„Nu!" Dumidors priecīgi iesaucās. „Izskatās, ka Harijs Poters ir ticis iešķirots pilnīgi jaunā Apčī tornī! Maksūra, jūs varētu pildīt Apčī torņa vecākās pienākumus. Tad jums vajadzētu pasteigties, lai varat paspēt sastādīt Apčī mācību plānu un nodarbību sarakstu; rīt jau būs pirmā mācību diena!"

„Bet, bet, bet," stostījās Maksūra, prātā valdot pilnīgam juceklim, „kurš tad būs Grifidora torņa vecākais?" Tas bija vienīgais, par ko viņa spēja iedomāties; kaut kā tas ir jāaptur...

Dumidors domīgs pielika pirkstu pie vaiga. „Strups."

Strupa protesta bļāviens gandrīz pārspēja Maksūras spiedzienu: „Bet kurš tad būs Slīdeņa vecākais?"

„Hagrids."

Vēl nešķiro mani! Man ir daudz jautājumu, kurus gribu tev uzdot! Vai es kādreiz esmu noburts ar Aizmiršanas burvestību? Vai tu šķiroji Tumsas pavēlnieku, kad viņš bija bērns, un vari man izstāstīt, kādas ir viņa vājības? Vai tu vari pateikt, kāpēc es tiku pie Tumsas pavēlnieka zižļa brāļa? Vai Tumsas pavēlnieka spoks ir piesaistīts manai rētai un vai tāpēc es reizēm kļūstu tik ļoti dusmīgs? Šie ir paši svarīgākie jautājumi, bet, ja tev ir vēl brītiņš laika, vai tu varētu man pateikt, kā atklāt atkal no jauna to zudušo maģiju, ar kuru tu tiki izgatavota?

Uz brīdi iestājās klusums.

U-ū? Vai man atkārtot jautājumus?

Šķirmice iebļāvās ar briesmīgi spalgu brēcienu, kas izskanēja cauri visai Lielajai zālei, un studenti, to izdzirdējuši, aizspieda ar rokām ausis. Izmisīgi iegaudojusies, tā nolēca Harijam Poteram nost no galvas un steidzīgi aizlēkšoja prom pa grīdu, cik jaudas atspērdamās ar savu plato malu, un, kad bija tikusi pusceļā līdz Augstajam galdam, tā uzsprāga.

„SLĪDENIS!"

Ieraudzījis Harija Potera šausmu pārņemto seju, Freds Vīzlijs izdarījās tik ātri kā nekad mūžā. Ar vienu veiklu kustību viņš bija izrāvis zizli un nočukstējis: „Kuš!" un tad: „Balsimainies!" un visbeidzot: „Vēderrunājies!"

„Tikai ākstos!" noteica Freds Vīzlijs. „GRIFIDORS!"

„Vai manu dieniņ. Kas tāds nu gan nekad agrāk nav gadījies..."

Ko?

„Parastā kārtā es šādus jautājumus pāradresēju direktoram, kurš tad pēc tam, ja vien to vēlas, drīkst tos atkal uzdot man. Bet daļa no tās informācijas, kuru tu man pieprasīji, pārsniedz ne tikai tavas, bet pat arī paša direktora lietotāja līmeņa tiesības.

Kā tad es varu paaugstināt sava lietotāja līmeni?

„Diemžēl, ņemot vērā tavu pašreizējo lietotāja līmeni, uz šo jautājumu es nevarēšu atbildēt.

Kādas iespējas tad ir pieejamas manā pašreizējā lietotāja līmenī?

Un nepagāja necik ilgs laiks, kad...

„ROOT!"

„Vai manu dieniņ. Kas tāds nu gan nekad agrāk nav gadījies..."

Ko?

„Man kādreiz ir nācies studentēm pavēstīt, ka viņas ir kļuvušas par mātēm - tev lūztu sirds, uzzinot, ko tieši esmu redzējusi viņu prātos, - bet šī ir pirmā reize, kad man kādam nākas paziņot, ka viņš ir kļuvis par tēvu."

KO?

„Drako Malfojs gaida tavu bērnu."

KOOOOOOO?

„Atkārtoju: Drako Malfojs gaida tavu bērnu."

Bet mums ir tikai vienpadsmit gadi...

„Neviens to nezina, bet Drako īstenībā ir trīspadsmit gadu."

B-b-bet vīrieši nevar palikt stāvoklī...

„To zem drēbēm nevar redzēt, bet viņš īstenībā ir meitene."

BET MUMS NEKAD NAV BIJIS SEKSS, TU MUĻĶE TĀDA!

„VIŅA TEV PĒC IZVAROŠANAS IZDZĒSA ATMIŅAS, TU IDIOT!"

Harijs Poters noģība. Viņa bezsamaņā kritušais ķermenis nogāzās no ķeblīša ar trulu plakšķi.

„KRAUKĻANAGS!" izsauca Mice, mētādamās kaut kur uz grīdas viņam pie galvas. Šis bija izrādījies vēl jautrāk nekā cepures pati pirmā doma.

„ELFS!"

A? Harijs atcerējās, ka Drako bija pieminējis tādu „Elfu torni", bet kas tas tāds īsti bija?

Ņemot vērā izbiedētos skatienus, kuri bija atausuši apkārtējo sejās, tas nevarēja būt nekas labs...

„PANKŪKAS!"

„PĀRSTĀVIS!"

„Vai manu dieniņ. Kas tāds nu gan nekad agrāk nav gadījies..."

Ko?

„Es nekad neesmu šķirojusi kādu, kurš būtu reinkarnējies Godriks Grifidors UN Salazars Slīdenis UN Naruto."

„ATREĪDS!"

„Atkal izdevās jūs apmānīt! ELŠPŪTIS! SLĪDENIS! ELŠPŪTIS!"

„MARINĒTAS ZEMENES!"

„KĀĀĀĀĀNNNS!"

Pie Augstā galda Dumidors arvien vēlīgi smaidīja; no Strupa puses brīžiem atskanēja klusi, metāliski klikšķi, izklaidīgi locot samaidzītās atliekas, kas reiz bijušas smags sudraba vīna biķeris; bet Minerva Maksūra ar baltiem pirkstu kauliņiem bija ieķērusies pultī, nojauzdama, ka Harija Potera infekciozi lipīgais haoss kaut kādā veidā ir apstrādājis arī pašu Šķirmici.

Minerva domās izspēlēja vienu scenāriju pēc otra, kur katrs nākamais bija ļaunāks par iepriekšējo. Mice varētu paziņot, ka Harijs pārāk labi iederas vienlīdz katrā tornī, tāpēc nevar tikt iešķirots tikai vienā no tiem, bet gan visos uzreiz. Mice varētu pasludināt, ka Harija saprāts ir pārāk dīvains, un tāpēc vispār nevar tikt iešķirots. Mice varētu pieprasīt, lai Harijs tiek izslēgts no Cūkkārpas. Mice varētu ieslīgt komā. Mice varētu uzstāt, ka vēl vajadzēs izveidot kaut kādu pilnīgi jaunu Posta torni tikai Harijam vienam pašam, un Dumidors norīkos viņu šo torni izveidot...

Minerva atminējās, ko Harijs bija viņai sacījis toreiz, tājā katastrofālajā Diagonalejas apmeklējumā, par... plānošanas kļūdu - tā laikam to sauca... un ka cilvēki parasti ir pārāk optimistiski pat arī tad, kad domā, ka ir noskaņoti pesimistiski. Šī bija tāda veida informācija, kas nelika mierā prātu, perinādamās tajā iekšā un iznirdama atkal murgos...

Bet kas tad ir tas ļaunākais, kas varētu notikt?

Nu... ļaunākajā gadījumā, Mice Hariju ieliktu pilnīgi jaunā tornī. Dumidors tad liktu viņai visu nokārtot - izveidot pavisam jaunu torni tikai viņam vienam pašam - un tad jau pašā mācību gada pirmajā dienā nāktos pārstrādāt no jauna visus nodarbību sarakstus. Un Dumidors viņu atceltu no Grifidoru torņa vecākās pienākumu pildīšanas, un viņas iemīļoto torni atdotu... profesoram Bijam, vēstures spokam; un viņu ieceltu par Harija Posta torņa vecāko; un viņa veltīgi nopūlētos, cenšoties disciplinēt to puiku, bez panākumiem ņemdama  nost vienu punktu pēc  otra, bet tikmēr par viņas vainu tiktu pasludināta viena nelaime pēc nākamās.

Vai tas tiešām bija ļaunākais gadījums?

Minerva no visas tiesas nespēja iedomāties, kas varētu būt vēl ļaunāks par ko tādu.

Un pat ja arī notiktu pats ļaunākais - neatkarīgi no tā, kas notiks ar Hariju - viss pēc septiņiem gadiem būs beidzies.

Minerva juta, ka pirksti sāk lēnām atlaisties vaļīgāk no pults malām, pirkstu kauliņiem vairs nevēršoties tik baltiem. Harijam bija taisnība - savā ziņā bija patīkami ieskatīties vismelnākajos tumsas dziļumos, jo, kad esi apzinājies savas ļaunākais bailes, tu jūties tām gatavs.

Saspringto klusumu pārtrauca viens vienīgs vārds.

„Direktors!" izsauca Šķirmice.

Pie Augstā gada Dumidors uzcēlās kājās, rādīdāms neizpratnes pilnu seju. „Jā?" viņš uzrunāja Šķirmici. „Kas tad ir noticis?"

„Es to neteicu jums," atbildēja Mice. „Es iešķiroju Hariju Poteru tajā vietā, kur viņš Cūkkārpā vislabāk iederas, proti, direktora kabinetā..."