Nekad nevar zināt, kāds sīkums var izjaukt visu lielo, rūpīgi izshēmoto plānu.

„Abote Hanna!"

Klusums.

„ELŠPŪTIS!"

„Bounza Sūzena!"

Klusums.

„ELŠPŪTIS!"

„Būts Terijs!"

Klusums.

„KRAUKĻANAGS!"

Harijs uz mirkli uzmeta skatienu savam jauntapušajam torņa biedram - vairāk gan gribēdams tikai ievērot viņa seju, nevis lai censtos izsecināt ko vairāk. Viņš vēl joprojām pūlējās atgūties no sastapšanās ar spokiem. Bēdīgākais, pavisam bēdīgākais, pats, pats pavisam bēdīgākais bija tas, ka patiešām likās, ka viņš nu jau bija praktiski ticis tam pāri. Tas likās kaut kā nepareizi. It kā, lai tu drīkstētu justies pieradis pie spokiem, būtu jāpaiet vismaz dienai. Vai veselam mūžam. Vai vispār tam nekad nebūtu jānotiek.

„Korners Maikls!"

Ilgs klusums.

„KRAUKĻANAGS!"

Pie lektora pults, kas atradās Augstā galda priekšā, stāvēja profesore Maksūra, no skata stingra, un, tikpat stingri pavērdamās apkārt, izsauca atkal nākamo vārdu, tomēr Hermionei un vēl dažiem viņa bija uzsmaidījusi. Viņai aiz muguras visaugstākajā krēslā - drīzāk gan zelta tronī - pie galda sēdēja kārns un īpaši sens sirmgalvis ar sudrabbaltu bārdu, kas, šķiet, nokarājās līdz pat grīdai, ja vien to varētu saskatīt, un laipni noraudzījās uz šķirošanas ceremoniju, savā ārienē likdamies tieši tik līdzīgs stereotipiskajam vecā, gudrā vīra tēlam, cik vien tas iespējams, no tiesas neesot īstenam austrumu gudrajam. (Taču Harijs bija iemācījies piesargāties izdarīt spriedumus pēc stereotipiska izskata vien -, kad sākumā bija iepazinies ar profesori Maksūru, viņš bija padomājis, ka viņa noteikti gārdzoši ņirdz.) Senais burvis aplaudēja ikvienam iešķirotajam studentam, priecīgi smaidīdams, it kā nudien par katru izjustu neviltotu sajūsmu.

Zelta tronim kreisajā pusē sēdēja vīrs ar asu skatienu un drūmu seju, kurš nevienam neaplaudēja un kurš nezin kādēļ pamanījās vienmēr noraudzīties pretī Harijam, kad vien Harijs uz viņu palūkojās. Tālāk pa kreisi bija vīrs ar bālo seju, kuru Harijs bija redzējis Caurajā katlā, un viņa acis šaudījās riņķī, it kā ar paniskām bailēm uzņemtu sanākušo pūli, un likās, ka viņš brīžiem savā sēdvietā saraujas un saknosās - neizskaidrojama iemesla dēļ Harijam gribējās ik pa laikam uz viņu paraudzīties. No šī cilvēka vēl pa kreisi, bija veselas trīs vecākas raganas, kuras nelikās, ka gribētu izrādīt kādu interesi par studentiem. Tad pa labi no augstā, zeltītā krēsla sēdēja vidēja vecuma ragana ar apaļu seju dzeltenā cepurē, kura aplaudēja ikvienam, izņemot slīdeņiem. Uz krēsla stāvēja kāds maziņš vīriņš ar pūkainu, baltu bārdu, un tā vien izskatījās, ka viņš aplaudē visiem studentiem, taču uzsmaida tikai Kraukļanagiem. Bet vistālāk pa labi, aizņemdams tikpat daudz vietas, cik trīs viņa mazākie kolēģi, atradās milzonis vesela kalna izmērā, kurš viņus visus bija sagaidījis, kad viņi bija izkāpuši no vilciena, stādīdamies priekšā kā Hagrids, ēku un mežu pārzinis.

„Vai tas, kurš stāv tur, uz tā krēsla, ir Kraukļanaga torņa vecākais?" Harijs čukstēdams pajautāja Hermionei.

Atšķirībā no citām reizēm Hermione šoreiz neatbildēja uzreiz; viņa tikai nepārtraukti dīžājās no vienas kājas uz otru, blenzdama uz Šķirmici, nervozēdama tik dzīvīgi, ka Harijam jau likās, ka viņas kājas drīz vispār vairs neskars zemi.

„Jā, ir gan," noteica viena no prefektēm un prefektiem, kuri viņus bija pavadījuši, - tā bija jauniete, nesdama Kraukļanaga zilo krāsu. Klērvoteras jaunkundze, ja Harijs atminējās pareizi. Kaut arī viņa to bija izteikusi klusi, viņas balsī bija nojaušams lepnums. „Viņš ir Cūkkārpas burvestību profesors Filiuss Zibiņš, mūsu laika viszinošākais burvestību meistars un izbijis divkauju čempions..."

„Kāpēc viņš ir tik īss?" izšņāca kāds students, kura vārdu Harijs neatcerējās. „Vai viņš ir jauktenis?"

Jaunās lēdijas prefektes sejā parādījās ledains skatiens. „Profesoram tiešām ir goblinu senči..."

„Ko?" Harijam netīšām izspruka, un Hermione un vēl četri citi studenti viņu nokušināja.

Tagad Harijs saņēma pārsteidzoši draudīgu skatienu no Kraukļanaga prefektes.

„Tas ir..." Harijs nočukstēja. „Ne jau, ka man pret to kaut kas ir iebilstams - bet vienkārši - tas ir - kā tas vispār ir iespējams? Divas dažādas sugas taču nevar tā vienkārši sajaukt kopā un iegūt dzīvotspējīgu pēcnācēju! Jo nebūtu iespējams ģenētiski nokodēt instrukcijas visiem abām sugām atšķirīgajiem orgāniem - tas būtu kā, cenšoties uzbūvēt," burvjiem nebija automašīnu, tāpēc viņš nevarēja izmantot līdzību par to, ka automašīna nedarbotos, ieliekot tai iekšā kāda cita veida dzinēju, „kaut kādu puskarieti-puslaivu..."

Kraukļanaga prefekte joprojām stingri noraudzījās uz Hariju. „Kāpēc tad nevar uzbūvēt puskarieti-puslaivu?"

„Kušš!" nošņāca cits prefekts, kaut arī ragana no Kraukļanaga bija ierunājusies pavisam klusi.

„Tas ir..." Harijs noteica pat vēl klusāk, cenzdamies izdomāt, kā lai pajautā, vai goblini ir attīstījušies no cilvēka, vai arī - no kāda kopīga senča ar cilvēkiem kā, piemēram, Homo erectus, vai arī goblini kaut kādā veidā ir radīti no cilvēkiem - ja, teiksim, viņi pašā būtībā joprojām ģenētiski ir cilvēki, kuri izgājuši cauri selekcionētai pārmantojamo īpašību atlasei, kuras rezultātā palēnām izmainījusies viņu maģija, ja vien tikai viens no vecākiem bijis „goblins", tādējādi tas izskaidrotu, kā varētu būt iespējama starpsugu krustošanās; vienīgi - šajā gadījumā goblini tad nebūtu absolūti nenovērtējams otrais piemērams tam, kā inteliģence ir attīstījusies citās sugās vēl bez Homo sapiens; tagad, kad Harijs par to tā padomāja, goblini Gringotos nemaz nebija izskatījušies tik ļoti svešādi kā nezin kādas no cilvēkiem gluži atšķirīgas saprātīgās būtnes, it nemaz nelīdzinādamies dirdiriem vai leļļiniekiem - „Tas ir, no kurienes tieši goblini ir cēlušies?"

„No Lietuvas," Hermione nedomājot atbildēja, acis joprojām cieši piekalusi Šķirmicei.

Tagad Hermione no jaunkundzes prefektes saņēma smaidu.

„Nav svarīgi," nočukstēja Harijs.

Stāvēdama pie lektora pults, profesore Maksūra izsauca: „Goldšteins Antonijs."

„KRAUKĻANAGS!"

Hermione blakus Harijam praktiski lēkāja uz pirkstgaliem tik sparīgi, ka pie katra palēciena kājas viņai nudien vairs neskāra grīdu.

„Goils Gregorijs!"

Zem cepures ievilkās ilgs, saspringts klusums. Gandrīz veselu minūti.

„SLĪDENIS!"

„Grendžera Hermione!"

Hermione nu varēja, pilnīgi saliekusies kā sprintere, mesties skrējienā līdz Šķirmicei, tad viņa paķēra to salāpīto, veco lupatu un nesaudzīgi uzmauca galvā, par ko Harijs saviebās. Tieši Hermione bija viņam izstāstījusi to, kas ir Šķirmice, taču viņa acīmredzami neizturējās pret to, kā pret neaizstājamu, būtiski nozīmīgu, 800 gadus senu, zudušas maģijas relikviju, kura tūlīt kuru katru mirkli nolasīs viņas prātu ar ārkārtīgi sarežģītu telepātiju un kura neizskatījās esam īpaši labā fiziskā stāvoklī.

„KRAUKĻANAGS!"

Nu re, visa tā briesmīgā uztraukšanās bija velta. Harijs nesaprata, kāpēc Hermione par to pirms tam bija tā noraizējusies. Cik dīvainai būtu jābūt paralēlajai pasaulei, lai tā meitene netiktu iešķirota Kraukļanagā? Ja Hermione Grendžera nenokļūtu Kraukļanagā, tad Kraukļanaga tornim vispār nebūtu nekāda jēga pastāvēt.

Hermione piegāja pie kraukļanagu galda un saņēma gaviles, kas pienācās katram jaunajam torņa biedram; Harijs ieprātojās, vai gaviles būtu bijušas skaļākas vai klusākas, ja viņiem būtu kaut mazākā nojausma, kāda līmeņa sāncensi viņi tikko uzņēmuši pie sava galda. Harijs zināja pī līdz 3,141592, jo ar precizitāti līdz miljonai daļai pilnīgi pietiek praktiskām vajadzībām. Hermione zināja simts pī ciparus, jo tieši tik daudz ciparu bija nodrukāti uz viņas matemātikas grāmatas aizmugurējā vāka.

Harijam par prieku Nevils Lēniņš nokļuva Elšpūtī. Ja tajā tornī tiešām cienīja uzticību un saticību, kāda tam tika piedēvēta, tad uzticamo draugu tornis Nevilam bija tieši tas, kas viņam vajadzīgs vairāk par visu pasaulē. Gudrie bērni nokļūst Kraukļanagā, ļaunie bērni - Slīdenī, tie, kas grib tēlot varonīšus, - Grifidorā, bet tie, kuri patiešām ir reāli gatavi kaut ko darīt, - Elšpūtī.

(Tomēr Harijs bija darījis pareizi, ka bija uzrunājis vispirms Kraukļanaga prefekti. Jauniete nebija pat pacēlusi acis no savas lasāmvielas vai noskaidrojusi, ka viņš ir Harijs, bet tikai bija pacirtusi uz priekšu zizli uz Nevila pusi un kaut ko nomurminājusi. Tūlīt Nevilam sejā bija uzradusies apstulbusi izteiksme, un viņš aizklīda līdz piektajam vagonam, skaitot no priekšgala, un iegāja ceturtajā kupejā pa kreisi, kurā nudien atradās viņa krupis.)

„Malfojs Drako!" nokļuva Slīdenī, un Harijs klusi, atviegloti nopūtās. Viņam bija licies, ka par šādu iznākumu it kā nav ko šaubīties, taču nekad nevar zināt, kāds sīkums var izjaukt visu lielo, rūpīgi izshēmoto plānu.

Profesore Maksūra izsauca „Pērksa Sallija Anna!" un no sanākušo bērnu pūļa izlīda bāla, slimīga meitene, kura izskatījās savādi ēteriska, it kā viņa kuru katru mirkli varētu neizskaidrojamā kārtā pazust - un ja vien tu tikai kaut uz mirkli atļautos novērst acis, neviens viņu vairs nekad neredzētu un pat neatcerētos.

Un tad (ar nelielu satraukumu, kam viņa tik apņēmīgi neļāva ieskanēties balsī vai parādīties sejā, un viņa patiešām bija labi jāpazīst, lai to vispār varētu pamanīt) Minerva Maksūra dziļi ieelpoja un izsauca: „Poters Harijs!"

Zālē pēkšņi iestājās klusums.

Visas sarunas pārtrūka.

Visas acis sāka blenzt.

Pirmo reizi visa sava mūža laikā Harijs sajutās, ka šī varētu būt tā reize, kad nāksies piedzīvot lampu drudzi.

Harijs tūdaļ iemina zemē šo sajūtu. Vesela zāle līdz augšai pilna ar cilvēkiem, kas uz viņu blenž, bija kaut kas tāds, pie kā nāksies pierast, ja viņš vēlas dzīvot maģiskajā Lielbritānijā vai arī tad, ja vēlas vispār darīt ko interesantu savā dzīvē. Izspiedis sev uz sejas pašpārliecinātu un viltotu smaidu, viņš atrāva pēdu no zemes, sperdams soli uz priekšu...

„Harij Poter!" iebļāvās vai nu Freds, vai Džordžs, un tad „Harij Poter!" izsauca jau arī otrs Vīzliju dvīnis, un vēl mirkli vēlāk - viss grifidoru galds, un drīz vien jau to skandināja arī krietns bars kraukļanagu un elšpūšu.

„Harij Poter! Harij Poter! Harij Poter!"

Un Harijs Poters gāja. Daudz par lēnu, viņš atskārta, kolīdz bija iesācis iet, taču tad jau bija par vēlu mainīt savas gaitas ātrumu tā, lai tas neizskatītos neveikli.

„Harij Poter! Harij Poter! HARIJ POTER!"

Pārāk labi jau varēdama iedomāties, ko tur ieraudzīs, Minerva Maksūra pagriezusies paskatījās sev aiz muguras uz pārējiem pasniedzējiem pie Augstā galda.

Trilonija nadzīgi sevi vēdināja, Filius ziņkārīgi noraudzījās, Hagrids plaukšķināja līdzi, Asnīte rādījās saspringusi, Vektore un Sinistra - uzjautrinātas, bet Drebelis ar tukšu skatienu vērās nekurienē. Baltuss labsirdīgi smaidīja. Bet Severuss Strups bija satvēris tukšo vīna kausu tik spēcīgi, ka zem baltajiem pirkstu kauliņiem sāka deformēties sudrabs.

Plati smīnēdams, viņš, pagriezis galvu, paklanījās vienai zāles pusei - tad arī otrai; savā gājienā gar četriem torņu galdiem, Harijs Poters slīdēja uz priekšu ārkārtīgi mierīgi ieturētā solī kā princis, kas saņēmis mantojumā pili.

„Izglāb mūs vēl no kāda Tumsas pavēlnieka!" izsauca viens no Vīzliju dvīņiem, un tad iebļāvās otrs Vīzliju dvīnis: „Īpaši, ja viņš ir kāds no profesoriem!" visiem par uzjautrinājumu, par ko nesmējās vienīgi pie slīdeņu galda.

Minerva lūpas saknieba šaurā, baltā līnijā. Par to pēdējo izteikumu ar tām Vīzliju šausmām nāksies pārmīt vienu otru vārdu, ja jau viņi uzskata, ka viņa ir tik bezspēcīga tikai tāpēc, ka šī ir pirmā skolas diena un Grifidoram vēl nav punktu, ko atņemt. Ja par pēcstundām viņiem nebūs ne silts, ne auksts, viņa izdomās ko citu.

Tad, pēkšņi ieelsusies no šausmām, viņa palūkojās uz Severusu - cerams, ka viņš taču saprata, ka Poterpuikam nav ne mazākās jausmas, uz ko tieši tas bija tēmēts...

Naids Strupa sejā jau bija paguvis nozust aiz pieklājīgas vienaldzības maskas. Uz viņa lūpām rotājās neliels smaidiņš. Viņš raudzījās Harija Potera virzienā, nevis uz grifidoru galdu, un rokās turēja saņurcītās atliekas, kas reiz bija vīna biķeris.

Harijs Poters soļoja uz priekšu, noturēdams smaidu un iekšēji sajuties vienlaikus patīkami silti un briesmīgi.

Visi viņam uzgavilēja par to, ko viņš bija paveicis, būdams vienu gadu vecs. Par to, ko viņš nebija īsti paveicis līdz galam. Kaut kur kaut kā Tumsas pavēlnieks vēl arvien ir dzīvs. Vai visi viņam tik pamatīgi uzgavilētu, ja to zinātu?

Bet Tumsas pavēlnieka vara vienreiz patiešām ir tikusi lauzta.

Un Harijs viņus aizsargās arī šoreiz. Ja jau ir tāds pareģojums, pravietodams, ka tieši tā tam jānotiek. Nu, vispār viņš bija gatavs to darīt tik un tā neatkarīgi no kaut kāda tur draņķa pareģojuma.

Visi šie cilvēki viņam ticēja un uzgavilēja - Harijs nespēja paciest, ka šis viss tā arī varētu palikt nepelnīts. Ka viņš varētu uzmirdzēt un tad izdzist kā tik daudzi citi brīnumbērni. Ka varētu pievilt viņus visus. Ka varētu nespēt uzturēt savu slavu kā gaismas simbols, lai arī kā viņš šo titulu bija ieguvis. Viņš pilnīgi noteikti, neapšaubāmi, neatkarīgi no tā, cik ilgi tas prasītu, un pat ja tas beigās viņu nogalinātu, kļūs par tādu cilvēku, kādu citi viņu tagad redz. Un tad viņš ņems un pārspēs visu to, ko no viņa sagaida, lai tad cilvēki varētu pabrīnīties, kāpēc tad kādreiz bija prasījuši no viņa tik maz.

„HARIJ POTER! HARIJ POTER! HARIJ POTER!"

Harijs paspēra vēl pēdējos soļus pretī Šķirmicei. Viņš līgani paklanījās pret Haosa ordeni pie grifidoru galda un tad pagriezies zemu paklanījās arī pret otru zāles pusi, un nogaidīja, līdz noklusīs aplausi un ķiķināšana.

(Kaut kur ar kādu dziļāku prāta nostūri viņš iedomājās, vai Šķirmicei patiešām piemīt apziņa tādā nozīmē, ka tā spēj apzināties, ka tai ir pašai sava apziņa, un, ja tā, tad - vai tā ir apmierināta ar dzīvi, kurā vienreiz gadā var sarunāties tikai ar vienpadsmitgadniekiem. Jo savā dziesmā tā bija netieši devusi mājienu: Jā, es Šķirmice esmu, un sevi cienu, Es guļu cauru gadu un strādāju tik dienu vienu...)

Kad zālē atkal bija iestājies klusums, Harijs nosēdās uz ķeblīša un uzmanīgi uzlika sev uz galvas 800 gadu seno, telepātisko zudušas maģijas relikviju.

Cik tik apņēmīgi iespējams, pie sevis domādams: Vēl nešķiro mani! Man ir daudzi jautājumi, kurus gribu tev uzdot! Vai es kādreiz esmu noburts ar Aizmiršanas burvestību? Vai tu šķiroji Tumsas pavēlnieku, kad viņš bija bērns, un vari man izstāstīt, kādas ir viņa vājības? Vai tu vari pateikt, kāpēc es tiku pie Tumsas pavēlnieka zižļa brāļa? Vai Tumsas pavēlnieka spoks ir piesaistīts manai rētai un vai tāpēc es reizēm kļūstu tik ļoti dusmīgs? Šie ir paši svarīgākie jautājumi, bet, ja tev ir vēl brītiņš laika, vai tu varētu man pateikt, kā atklāt atkal no jauna to zudušo maģiju, ar kuru tu tiki izgatavota?

Klusumā, kas valdīja Harija dvēselē, kurā pirms tam nebija izskanējusi neviena cita balss - tikai tā viena -, tagad atskanēja otra, nepazīstama, rādīdamās visai noraizējusies:

„Vai manu dieniņ. Kas tāds nu gan nekad agrāk nav gadījies..."