- Teksta izmērs +
Autora piezīmes

Oho. Roulingas literārais aģents atbildēja, ka Roulingai nekas nav pretī pret to, ka ir šāds fanu stāsts, kamēr vien neviens ar to netaisās gūt sev peļņu, un visiem ir skaidrs, ka sākotnējās autortiesības pieder viņai. Tas tiešām ir ļoti patīkami no viņas puses. Tāpēc liels jums paldies Dž.K.R. un par visu Jūsu karaļvalsti!

Es vēlos paskaidrot, ka dažas atsevišķas vietas šajā nodaļā nav domātas kā "ņirgāšanās". Nav tā, ka es šeit izgāžu savu aizvainojumu; stāsts vienkārši iet savu gaitu un, kad tu esi iesācis mest stāsta varonim uz galvas vienu kalēja laktu pēc otras, ir grūti sevi apstādināt.

Daži lasītāji jautā, vai zinātne šajā stāstā ir izdomāta, vai arī īsta. Jā, zinātne ir īsta.


Tavs tētis ir gandrīz tikpat foršs, cik mans tētis.


 

Petūnijai Evansai-Veresai trīcēja lūpas un acīs riesās asaras, kad Kingskrosas stacijā uz devītās platformas Harijs viņu apskāva ap vidukli. „Tiešām, Harij, negribi, lai eju tev līdzi?"

Harijs palūkojās uz savu tēvu Maiklu Veresu-Evansu, kurš noraudzījās uz viņu kā klasiski stereotipisks tēvs - stingri, bet ar lepnumu, un tad Harijs pievērsās atkal mātei, kura patiešām izskatījās gluži... satraukta. „Mammu, es zinu, ka tev diez ko nepatīk burvju pasaule. Tev nav jānāk līdzi. Nopietni."

Petūnija saviebās. „Harij, neuztraucies par mani, es esmu tava māte un, ja tev vajag, lai kāds tev ir blakus -"

„Mammu, Cūkkārpā man vienam pašam būs jātiek galā ar visu vēl mēnešiem un mēnešiem ilgi. Ja es pats netikšu galā ar vilciena stacijas platformu, tad būs labāk, ja to sapratīšu ātrāk nekā vēlāk, lai varam jau tagad uzreiz mest visai šai padarīšanai mieru." Tad viņš ierunājās klusāk, teju čukstus. „Pie tam, mammu, tur, tajā pasaulē, visi mani mīl. Ja man radīsies kādas problēmas, es tikai noņemšu savu sviedru lentu," Harijs piebungāja pie vingrošanai paredzētās lentas, kas noslēpa rētu, „un es dabūšu tik daudz palīdzības, ka nezināšu, kur to visu likt."

„Ak, Harij," Petūnija izdvesa. Viņa notupās un cieši viņu apskāva, sejām saskaroties un vaigiem saspiežoties kopā. Harijs sadzirdēja, kā viņa saraustīti elso, līdz galu galā izskanēja arī apslāpēts šņuksts. „Ak, Harij, es patiešām tevi mīlu, to gan vienmēr atceries."

Gandrīz vai tā, it kā viņa baidītos, ka mani vairs nekad neredzēs, doma pēkšņi uzradās Harija prātā. Viņš zināja, ka tas tiešām tā arī varēja būt, taču nebija saprotams, kāpēc tik ļoti baiļojās mamma.

Tāpēc viņš izdarīja pieņēmumu. „Mammu, tu zini, ka es nebūšu tāds kā tava māsa tikai tāpēc, ka sākšu mācīties maģiju, labi? Es buršu visu, ko vien tu prasīsi - protams, ja vien to spēšu, - vai arī ja tu negribēsi, lai buros mājās, tad arī to es varu apsolīt - apsolu, ka maģijas dēļ mūsu attiecībās nekas nemainīsies -"

Viņa runu aizžņaudza ciešs apskāviens. „Tev ir laba sirds," māte nočukstēja viņam ausī. „Ļoti laba sirds, manu dēliņ."

Tajā brīdī arī Harijam pašam aizspiedās elpa.

Māte palaida viņu vaļā un uzcēlās kājās. Viņa no rokassomiņas izņēma mutautiņu un tad ar drebošu roku nosusināja sev gar acīm notecējušo kosmētiku.

Nebija apspriežams, ka tēvs varētu viņu pavadīt Kingskrosas stacijas maģiskajā pusē. Tētim bija grūti jau tikai paskatīties vien uz Harija koferi. Maģijas straumes plūda dzimtas dzīslās, bet Maikls Veress-Evanss bija sauss kā puļķis.

Tāpēc tēvs tikai nokrekšķinājās. „Tad veiksmi skolā, Harij," viņš sacīja. „Kā tev liekas - vai es tev nopirku pietiekami daudz grāmatu?"

Harijs bija izstāstījis tēvam, ka viņš domā, ka šī varētu būt viņa lielā iespēja paveikt kaut ko patiešām revolucionāru un nozīmīgu, un profesors Veress-Evanss bija palocījis galvu un pārcēlis savu ārkārtīgi aizņemto grafiku par veselām divām dienām, lai varētu doties Visu laiku lielākajā lietoto grāmatu iepirkšanas reidā, kas bija aptvēris četras pilsētas un rezultējies ar trīsdesmit kastēm ar zinātnes grāmatām, kas tagad bija noglabātas Harija kofera pagraba līmenī. Lielākoties grāmatas bija maksājušas vienu vai divas mārciņas, taču dažas pilnīgi noteikti bija dārgākas, piemēram, pats jaunākais Ķīmijas un fizikas rokasgrāmatas izdevums vai arī pilnīgi nokomplektētais Britu enciklopēdijas 1972. gada izdevums. Tēvs bija centies aizsegt kases aparātu displejus, lai Harijs nevarētu redzēt cenas, taču Harijs sprieda, ka tēvs noteikti bija iztērējis vismaz tūkstoti mārciņu. Harijs bija apsolījis tēvam naudu atmaksāt, kolīdz būs noskaidrojis, kā pārmainīt burvju zeltu vientiešu naudā, bet tēvs viņam bija vien atteicis - ej taču tu zini kur.

Un tagad tēvs bija viņam pajautājis: Kā tev liekas - vai es tev nopirku pietiekami daudz grāmatu? Bija visai acīmredzams, tieši kādu atbildi tētis grib dzirdēt.

Kaut kāda iemesla dēļ Harijam balss mazliet aizžņaudzās. „Grāmatu nekad nevar būt par daudz," viņš atkārtoja Veresu ģimenes saukli, un tēvs pietupās un viņu uz īsu brīdi cieši apskāva. „Bet tu pilnīgi noteikti centies," Harijs sacīja, juzdams, ka balss atkal sāk aizspiesties. „Tu patiešām, patiešām, patiešām ļoti labi pacenties."

Tētis izslējās atkal taisni. „Tad nu..." viņš noteica. „Vai tu redzi platformu deviņi un trīs ceturtdaļas?"

Kingskrosas stacija bija plaša un cilvēku pilna, tās sienas un grīdas izklāja parastas netīrumiem notrieptas flīzes. Te bija bariem parastu cilvēku, kas steidzās savās parastajās darīšanās, runādami savas parastās sarunas, kas viss kopā radīja lielu un pamatīgu, taču parastu troksni. Kingskrosas stacijā bija devītā platforma (kurā viņi atradās šobrīd) un desmitā platforma (kura bija turpat blakus), bet starpā starp devīto un desmito platformu nekā nebija, ja neskaita vienīgi plānu, neko īpaši neizsakošu sienas barjeru. Gaišās debesis, kas pletās viņiem pāri, deva gana daudz gaismas, lai skaidri un acīmredzami izgaismotu to, ka te gan uz devītās, gan uz desmitās platformas bija absolūts jebkādu lietu iztrūkums.

Harijs raudzījās riņķī, līdz sāka asarot acis, domādams pie sevis: Aiziet, magu redze, aiziet, magu redze, bet viņam pilnīgi nekas neparādījās. Viņš iedomājās, ka varbūt jāizņem zizlis un tas jāpavicina, bet profesore Maksūra bija piekodinājusi zizli neaiztikt. Piedevām, ja atkal sāks līt daudzkrāsainas dzirksteles, tas varētu beigties ar to, ka viņš tiktu arestēts par uguņošanas raķešu palaišanu vilcienu stacijā. Un tas bija tikai pieņemot to, ka viņa zizlis neizdomās izdarīt vēl kaut ko, piemēram, uzspridzināt visu Kingskrosas staciju. Harijs bija paspējis tikai pavirši pāršķirstīt savas mācību grāmatas (tomēr arī tad bija uzgājis pietiekami daudz dīvainu lietu), lai varētu veikt veiklas aplēses, kādas grāmatas par zinātni viņam vajadzētu iegādāties nākamajās 48 stundās.

Nu, viņam vēl bija - Harijs ielūkojās savā pulkstenī - vesela stunda, lai tiktu ar to galā, jo vilcienā jāiekāpj līdz pulksten vienpadsmitiem. Varbūt šis bija tāds kā IQ tests, jo stulbi bērni nevar kļūt par burvjiem? (Un šim uzdevumam veltītais papildu laiks, kuru esi gatavs tam atvēlēt, turpmāk noteiktu tavu Mērķtiecības prasmi, kas ir otra svarīgākā īpašība, lai gūtu akadēmiskus panākumus.)

„Es tikšu ar to galā," Harijs sacīja saviem vecākiem, kuri pacietīgi nogaidīja. „Droši vien, ka tas ir kāds pārbaudījums."

Tēvs sarauca pieri. „Hm... varbūt jāpameklē, vai nav kaut kur kāda kurpju nodeldēta sliede, kas šķietami ved neloģiskā virzienā -"

„Tēti!" Harijs izsauca. „Beidz! Es pat vēl neesmu sācis par to domāt pats!" Ļaunākais bija tas, ka šis ir arī ļoti labs ierosinājums.

„Piedod," tēvs atvainojās.

„Bet vispār..." Harija māte ieteicās. „Es nedomāju, ka viņi tādā veidā pārbaudītu savus studentus, kā tu domā? Vai tiešām profesore Maksūra neko tev neizstāstīja?"

„Varbūt viņai tobrīd bija jādomā par kaut ko citu," Harijs neapdomīgi noteica.

„Harij!" nošņāca vienlaicīgi ir tēvs, ir māte. „Ko tu tādu izdarīji?"

„Es, ē..." Harijs satraukts norija siekalas. „Paklau, tagad nav laika par to runāt..."

„Harij!"

„Nopietni! Tagad nav laika to apspriest! Jo tas ir tiešām, tiešām garš stāsts, un šobrīd man jāizdomā, kā lai tieku uz skolu!"

Māte ar roku aizklāja seju. „Cik traki tas bija?"

„Es, ā," es nevaru viņai neko stāstīt par nacionālās drošības jautājumiem, „tas bija apmēram uz pusi mazāk traki nekā tas negadījums ar zinātnes projektu?"

„Harij!"

„Es, ē - ei, rekur ir cilvēki ar pūci; aiziešu viņiem pajautāt, kā var tikt iekšā!" un Harijs aizbēga prom no vecākiem, piesteidzies pie rudmašu ģimenītes ar ugunīgi košiem matiem, un tūlīt iejuka viņu pulkā.

Uz viņu paraudzījās apaļīga sieviete, kolīdz viņš bija pienācis klāt. „Sveiks, mīļais. Pirmo reizi uz Cūkkārpu? Arī Rons ir jauniņais..." un tad viņa palūkojās uz zēnu ciešāk. „Harijs Poters?"

Četri puikas un rudmataina meitene, un vēl pūce visi apcirtās riņķī un sastinga kā iemieti.

„Eu, nu beidziet!" Harijs iebilda. Viņš bija cerējis uzdoties par Hariju Veresu vismaz tik ilgi, kamēr tiktu līdz Cūkkārpai. „Es speciāli pirku un liku virsū to sviedru lentu! Kā gan jūs varat zināt, kas es tāds esmu?"

„Jā," Harija tēvs piebalsoja, lēnā solī pienācis viņam klāt no mugurpuses, „kā gan jūs zināt, kas viņš tāds ir?" Viņa balss skanēja mazliet draudīgi.

„Avīzē bija nodrukāta bilde ar tevi," sacīja viens no pilnīgi identiskiem dvīņiem.

„HARIJ!"

„Tēti! Tas nav tā! Tas ir tāpēc, ka es uzveicu to Tumas pavēlnieku jeb Pats-Zināt-Ko, kad biju tikai vienu gadu vecs!"

„KO?"

„Mamma visu zinās paskaidrot."

„KO?"

„Ā... Maikl, dārgais, ir viena otra tāda lieta, par kuru es domāju, ka būs labāk, ja tevi ar to neapgrūtināšu, bet tagad laikam man to vajadzētu gan izstāstīt..."

„Atvainojiet," Harijs uzrunāja rudmašu ģimeni, kuri visi tur tā stāvēja un noraudzījās uz viņu, „jūs būtu ārkārtīgi izpalīdzīgi, ja varētu man tagad uzreiz izstāstīt, kā nokļūt uz platformas deviņi un trīs ceturtdaļas."

„Ā..." noteica sieviete. Viņa pacēla roku un norādīja uz sienu starp platformām. „Tev jāiet starp devīto un desmito platformu. Neapstājies un nebaidies, ka ieskriesi tajā, tas ir pats svarīgākais. Ja uztraucies, vislabāk to darīt vieglā riksītī."

„Un, galvenais, nedomā par ziloni."

„Džordž! Neņem viņu galvā, Harij, mīļais, nav nekādas vajadzības domāt par ziloni."

„Es, mammu, esmu Freds, nevis Džordžs -"

„Paldies!" Harijs noteica un metās skriešus uz barjeras pusi -

Paga vienu mirklīti, ja nu tas darbojas tikai tad, ja tici, ka tas nostrādās?

Tieši šādos brīžos Harijs ienīda savu prātu, ka tas patiešām spēj darboties pietiekami ātri, lai apjaustu, ka ir iekļuvis gadījumā, kurā izpildās šaubu rezonanse - tas ir, ja viņš sāktu ar domu, ka tiks cauri barjerai, viss būtu kārtībā, taču tagad viņš bija noraizējies, vai tam pietiekami tic, lai varētu izkļūt cauri barjerai, kas nozīmē, ka viņš patiesībā ir uztraucies, ka ietrieksies tajā iekšā -

„Harij! Nāc atpakaļ, tev te nāksies šo to paskaidrot!" Tas bija tētis.

Harijs aizvēra acis un izmeta no galvas visu, ko zināja par loģiskiem pamatojumiem, un vienkārši patiešām no visas sirds centās noticēt, ka spēs iziet cauri barjerai un -

- viņam apkārt atskanēja citi trokšņi.

Harijs atvēra acis un tūlīt apstājās, gan juzdamies kā nedaudz aptraipīts, jo bija apzināti patiešām centies kaut kam noticēt.

Viņš bija nonācis uz gaismas pielietas platformas, virs kuras brīvi pletās debesis, bet turpat blakus stāvēja viens pamatīgs vilciens - četrpadsmit gariem vagoniem priekšā bija piejūgta spilgti metāliski sarkana lokomotīve ar garu skursteni, kas gaisa kvalitātei solīja pilnīgu nāvi. Platformā jau bija sapulcējušies diezgan daudz cilvēku (kaut arī Harijs bija ieradies veselu stundu agrāk); dučiem bērnu un viņu vecāku drūzmējās gar soliņiem, galdiem un ap visdažādākajiem preču tirgoņiem un stendiem.

Un bez kādiem liekiem jautājumiem bija absolūti acīmredzams, ka Kingskrosas stacijā vienkārši nav tik daudz vietas, lai šo visu varētu te kaut kur noslēpt.

Nu labi, tātad (a) es tikko aizteleportējos uz pilnīgi pavisam citu vietu; (b) viņi spēj liekt telpu kā nieku; vai (c) viņiem likumi vienkārši ir pie kājas.

Sev aiz muguras viņš sadzirdēja tādu kā šļūcošu skrapstoņu, un Harijs, pagriezies apkārt, ievēroja, ka viņa koferis patiešām bija sekojis viņam nopakaļ, skrapšķinādams savus mazos, nagainos taustekļus. Acīmredzot maģija pieļauj to, ka arī koferis bija spējis ticēt pietiekami spēcīgi, lai izkļūtu cauri barjerai. Patiesībā šī doma bija visai nepatīkami satraucoša, kad Harijs to sāka apsvērt rūpīgāk.

Mirkli vēlāk jaunākais no rudmatainajiem zēniem arī bija riksītī izskrējis cauri metāla arkai (metāla arka?), aiz roktura vilkdams sev pakaļ koferi, un teju vai uztriecās virsū Harijam. Harijs, sajuties stulbi, ka bija tā stāvējis uz vietas, ātri sāka taisīties prom no iznākšanas zonas, un rudmatainais puika, negribēdans atpalikt, parāva čemodānu aiz roktura, un steidzās viņam pakaļ. Pēc brītiņa cauri arkai, spārnus plivinādama, izlaidās balta pūce un nosēdās zēnam uz pleca.

„Ak tu tētīt," sacīja rudmatis, „tu tiešām esi Harijs Poters?"

Tak ne jau atkal. „Man nav zināms neviens loģikas paņēmiens, kā pilnīgi un absolūti pārliecināties par šī apgalvojuma patiesumu. Vecāki mani uzaudzināja, iestāstot man, ka mani sauc Harijs Džeimss Poters-Evanss-Veress, un daudzi šejienes cilvēki ir izteikušies, ka es izskatos līdzīgs saviem vecākiem, tas ir, saviem otrajiem vecākiem, bet," Harijs samulsa, ko atskārtis, „cik es zinu, ir tādas burvestības, ar kurām viegli varētu pārveidot bērnu kādā konkrēti specifiskā izskatā -"

„Ē, kas, draugs?"

Skaidrs - šis Kraukļanagā nebūs. „Jā, es esmu Harijs Poters."

„Es esmu Rons Vīzlijs," sacīja garais, tievais un izstīdzējušais puika ar vasarraibumiem un pastiepa viņam pretī roku, kuru Harijs, arvien iedams uz priekšu, pieklājības pēc paspieda. Pūce Hariju pasveicināja ar neparasti ieturētu un pieklājīgu ūjienu (Harijam par pārsteigumu tas drīzāk vairāk izklausījās pēc ū-ū-huhuhuhu).

Šajā brīdī Harijs atskārta iespējamību, ka pavisam drīz varētu notikt nenovēršama katastrofa. „Uzgaidi mirklīti," viņš sacīja Ronam un atvēra vienu no sava kofera atvilktnēm - to, kura, ja viņš atcerējās pareizi, bija Ziemas drēbju atvilktne, - un tā tiešām bija īstā atvilktne - un tad atrada plānāko no sev piederošajām šallēm, kas bija nogūlusi zem ziemas mēteļa. Harijs noņēma sviedru lentu un tieši tikpat ātri atlocīja šalli un aptina to sev ap seju. Ārā bija mazliet karsts, kā jau vasarā, taču Harijs bija gatavs to paciest.

Tad viņš iepriekšējo atvilktni aiztaisīja ciet un atvilka vaļā citu, no kuras izņēma burvju drēbes, kuras pārvilka sev pār galvu, ja jau reiz bija ticis ārā no vientiešu teritorijas.

„Tā, gatavs," Harijs sacīja. Cauri aptītajai šallei tas izskanēja nedaudz aplsāpēti. Viņš pagriezās pret Ronu. „Kā es izskatos? Stulbi, es zinu, bet vai tagad mani var atpazīt kā Hariju Poteru?"

„Ē," Rons noteica. Viņš aizvēra muti, kura bija palikusi karājamies vaļā. „Tā īsti laikam nē, Harij."

„Ļoti labi," Harijs sacīja. „Tomēr, lai neizbojātu visa šī pasākuma galveno mērķi, tev turpmāk nāksies uzrunāt mani par," - arī Veress varētu vairs nederēt - „Spū kungu."

„Labi, Harij," Rons nedroši noteica.

Diez ko varens Spēks ar tevi gan nav. „Sauc... mani... par... Spū kungu."

„Labi, Spū kungs..." Rons apklusa. „Es tā nevaru, es tad izklausos stulbi."

Tu ne tikai izklausies. „Nu labi. Tad tu izvēlies vārdu."

„Lielgabala kungs," Rons tūlīt nosauca. „Kā Čadlijas Lielgabali."

„Ā..." Harijs jau varēja iedomāties, ka briesmīgi nožēlos, uzdodams šo jautājumu. „Kas tie tādi par Čadlijas Lielgabaliem?"

„Kas ir Čadlijas Lielgabali? Tā ir visu laiku lieliskākā kalambola komanda visā pasaulē! Tas nekas, ka viņi pagājušo sezonu palika pēdējā vietā līgā, bet -"

„Kas ir kalambols?"

Arī šo jautājumu uzdot bija kļūda.

„Tā, pagaidi, es gribu visu saprast pareizi," Harijs sacīja, kad Rona paskaidrojums (kas sevī ietvēra arī dzīvīgu roku žestikulāciju) sāka iet uz beigām. „Par zibšņa notveršanu tiek piešķirti simtu piecdesmit punkti?"

„Nu jā..."

„Cik desmit punktu vārtus viena spēlētāju komanda parasti iemet, ja neskaita zibšņa noķeršanu?"

„Ē, profesionālās spēlēs varbūt piecpadsmit vai divdesmit..."

„Tas vienkārši ir nepareizi. Tas vispār neatbilst nekādai saprātīgas sporta spēles konfigurācijai. Tā, varbūt visa pārējā spēle vēl izklausās jēdzīga, vairāk vai mazāk, tas ir, tīri sportiskā ziņā, bet tu man faktiski apgalvo, ka zibšņa notveršana rezultējas ar tādu punktu pārsvaru, ko praktiski citā veidā nemaz nevar iegūt. Divi meklētāji tur lidinās apkārt gaisā, meklējot zibsni, un parasti nemaz neiesaistās spēlē ar jebkuru citu spēlētāju, līdz kāds no viņiem pirmais ierauga zibsni, kas lielākoties notiek vienkārši laimīgas nejaušības dēļ -"

„Tā nav laimīga nejaušība!" iebilda Rons. „Tev noteiktā veidā ar acīm ir jāseko līdzi spēlei -"

„Tā nav interaktīva iesaistīšanās, tādā veidā nav ne piespēles, ne kāda cita veida saspēles ar pārējiem spēlētājiem, un cik tad tas var būt interesanti skatīties uz kādu, kurš ļoti prasmīgi izseko spēli ar acīm? Un tad kuram no meklētājiem paveicas, tas metas ātri uz priekšu un paķer zibsni, un tad visu pārējo spēlētāju paveiktais darbs ir kaķim zem astes. Tas izklausās apmēram tā, it kā kāds būtu paņēmis īstu spēli un tad piekarinājis klāt to bezjēdzīgo spēlētāja pozīciju tā, lai tu varētu būt Vissvarīgākais spēlētājs, kuram patiesībā vispār nekas nav jādara un jāzina. Diez kurš tad bija pats pirmais meklētājs - karaļa pamuļķais dēlēns, kurš gribēja spēlēt kalambolu, bet nekādi nespēja saprast noteikumus?" Patiesībā, kad Harijs par to bija iedomājies, tā sāka likties pārsteidzoši laba hipotēze. Uzliec to zeņķi uz slotas un iestāsti, lai viņš lido pakaļ tam tur spīdīgajam štruntiņam...

Rona seja savilkās drūmā grimasē. „Ja tev nepatīk kalambols, tas nenozīmē, ka tas jāsāk izsmiet!"

„Ja nemeklēsi nepilnības, nevarēsi neko uzlabot. Es tev iesaku, kā spēli uzlabot. Un tas ir diezgan vienkārši. Jāaizvāc zibsnis."

„Neviens nemainīs spēles noteikumus tikai tāpēc, ka tu tā izdomāji!"

„Es, zini, esmu Zēns-Kurš-Izdzīvoja. Cilvēki manī ieklausās. Un varbūt, ja spēšu mainīt spēli Cūkkārpā, jauninājumi varētu izplatīties arī tālāk."

Pāri Rona sejai izplētās absolūtas šausmas. „Bet, ja aizvāks zibsni, kā varēs zināt, kad beidzas spēle?"

„Vadoties... pēc... pulksteņa. Tas būtu daudz godīgāk nekā tagad, kad spēle reizēm var beigties pēc desmit minūtēm, bet reizēm tā var vilkties stundām, un tad arī skatītājiem būtu daudz ērtāk ieplānot savu laiku." Harijs nopūtās. „Ak, nu beidz uz mani tik drausmīgi skatīties, es diez vai patiešām taisos tērēt savu laiku, lai izpostītu šo nožēlojamo niecību, kuru tu sauc par nacionālo sporta veidu, lai pārtaisītu to spēcīgāku un gudrāku pats pēc savas saprašanas. Man tagad ir daudz, daudz svarīgākas lietas, par kurām šobrīd uztraukties." Harijs likās aizdomājies. „Bet ja tā padomā, tas tomēr diez vai prasīs tik daudz laika, lai es nevarētu uzrakstīt sacerējumu Deviņdesmit piecas tēzes par bezzibšņa reformāciju un tad pienaglot to pie baznīcas durvīm..."

„Poter," novilka kāda jauna zēna balstiņa, „kas tev tas tāds ir uz sejas un kas tev tas tāds stāv blakus?"

Rona sejā redzamā šausmu izteiksme pārtapa galējā naidā. „Tu!"

Harijs pagrieza galvu; un patiešām tas bija Drako Malfojs, kurš varbūt arī bija spiests vilkt mugurā skolas formas mantiju, tomēr tās vienkāršību atsvēra koferis, kurš izskatījās vismaz tikpat maģisks un daudzkārt elegantāks nekā Harija paša koferis, jo tas bija izrotāts ar sudraba apkalumu un dārgakmeņiem, un uz tā bija izzīmēts skaists, kā Harijs to varēja iedomāties, Malfoju dzimtas ģerbonis - čūska ar ilkņiem virs sakrustotiem ziloņkaula zižļiem.

„Drako!" Harijs sacīja. „Ē, vai arī - Malfoj - ja tev tā patīk labāk, tomēr tas man vairāk uzreiz liek domāt par Lūciju. Man prieks, ka tev klājas labi pēc, nu - ē, mūsu pēdējās tikšanās. Tas ir Rons Vīzlijs. Un es šobrīd cenšos ceļot inkognito, tāpēc sauc mani par, ē," Harijs palūkojās lejup uz savām drēbēm, „Bleka kungu."

„Harij!" nošņācās Rons. „To vārdu tu nevari ņemt!"

Harijs samirkšķināja acis. „Kāpēc tad nē?" Tas likās tāds intriģējoši drūms, gluži kā kādam nenosakāmas tautības, noslēpumainam svešiniekam...

„Es teiktu, ka tas būtu tīri labs vārds," sacīja Drako, „taču to jau ir aizņēmis dižciltīgais un senais Bleku nams. Tāpēc es saukšu tevi par Sudraba kungu."

„Tu taisies prom no... no Zelta kunga," Rons naidīgi noteica un paspēra soli uz priekšu. „Viņam nav jārunā ar tādiem kā tu!"

Harijs pacēla roku, tā norādīdams, lai Rons nomierinās. „Es uzdošos par Bronzas kungu, pateicos par ierosinājumu vārdu darināšanas shēmai. Un, Ron, ē," Harijs centās izdomāt, kā lai to pareizāk pasaka, „es priecājos, ka tu tik ļoti entuziastiski... centies mani aizstāvēt, taču man īsti nav nekas pretī sarunāties ar Drako -"

Šis nepārprotami bija pēdējais piliens Rona pacietības mērā, un viņš pacirta galvu pret Hariju, acīm tagad sašutumā zvērojot. „Ko? Tu zini, kas viņš tāds ir?"

„Jā, Ron," Harijs sacīja, „tu varbūt pamanīji, ka es viņu uzrunāju vārdā par Drako, kaut arī viņš nestādījās priekšā."

Drako pie sevis iespurdzās. Tad viņa acis mirdzēdamas pievērsās baltajai pūcei, kas bija notupusi Ronam uz pleca. „Ak, un kas tad tā tāda?" Drako sacīja, lēni stiepdams vārdus ar īpaši nepatīkamu pieskaņu. „Kur tad slavenā Vīzliju ģimenes žurka?"

„Norakta pagalmā," Rons ledaini atbildēja.

„Vai, cik bēdīgi. Pot... ā, Bronzas kungs, es gribētu piebilst, ka tas ir zināms praktiski visiem, ka Vīzliju ģimenē ir atgadījies visu laiku interesantākais notikums ar mājdzīvnieku. Vēlies to izstāstīt, Vīzlij?"

Rona seja saverkšķījās. „Tev kas tāds nemaz neliktos smieklīgi, ja tas notiktu ar tavu ģimeni!"

„Ak," Drako nodūdoja, „bet ar Malfojiem jau nu gan nekas tāds nekad nenotiktu."

Rons savilka rokas dūrēs -

„Nu jau pietiks," Harijs sacīja, cenzdamies pieklusināti izteikties tik autoratīvi, cik vien tas bija iespējams. Bija acīmredzams, ka, lai par ko arī bija tas kašķis, rudmatainajam puikam par to bija sāpīgi runāt. „Ja Rons to negrib stāstīt, viņam nav nekas jāstāsta, un es gribētu palūgt, lai arī tu izbeidz runāt par šo tematu."

Drako pavērsās pret Hariju un pārsteigts viņu uzlūkoja, bet Rons apstiprinoši palocīja galvu. „Tieši tā, Harij! Tas ir, Bronzas kungs! Redzi, kas viņš ir par cilvēku? Tagad saki, lai viņš lasās prom!"

Harijs prātā aizskaitīja līdz desmit, kas sanāca tāds diezgan ātrs 12345678910 - tas bija tāds savāds paradums, kas viņam bija aizķēries no piecu gadu vecuma, kad māte bija sākusi likt viņam skaitīt līdz desmit, taču Harijs bija nospriedis, ka šādā veidā tas sanāk ātrāk un ir tieši tikpat iedarbīgi. „Es netaisos dzīt viņu projām," Harijs mierīgi atbildēja. „Es labprāt ar viņu sarunāšos, ja vien viņš gribēs runāt ar mani."

„Nu, tad es netaisos runāt ar to, kurš sarunājas ar Drako Malfoju," Rons ledaini paziņoja.

Harijs paraustīja plecus. „Tas paliek tavā ziņā. Es netaisos pieļaut, ka kāds mani varētu izrīkot, ar ko es drīkstu vai nedrīkstu sarunāties." Klusībā pie sevis viņš skaitīja: Lūdzu, ej projām, lūdzu, ej projām...

Rona seja aiz pārsteiguma rādījās tukša kā noslaucīta, it kā viņš tiešām būtu cerējis, ka šis ultimāts nostrādās. Tad Rons apcirtās riņķī, parāva savu koferi aiz roktura un dusmīgs aizsoļoja projām tālāk pa platformu.

„Ja reiz tev viņš nepatika," Drako ziņkārīgi noteica, „kāpēc gan tu vienkārši neaizgāji no viņa prom?"

„Ē... viņa mamma man izstāstīja, kā no Kingskrosas stacijas var tikt uz šīs platformas, tāpēc es nevarēju tā vienkārši pateikt, lai viņš ņem un pazūd. Un nav jau tā, ka ienīstu to puisi Ronu," Harijs sacīja, „bet vienkārši ir tā, ka, ka..." Harijs centās atrast pareizos vārdus.

„Neredzi nevienu iemeslu, kāpēc viņš vispār eksistē?" piedāvāja Drako.

„Apmēram tā, jā."

„Lai vai kā, Poter... ja tevi tiešām ir uzaudzinājuši vientieši..." Drako šajā brīdi uz mirkli apklusa, it kā gaidīdams, vai neizskanēs noliegums, taču Harijs tikai klusēja „- tad tu varētu nezināt, kā tas ir, ka esi slavens. Cilvēki gribēs aizņemt visu mūsu laiku. Tev ir jāiemācās viņiem atteikt."

Harijs palocīja galvu, domīgi savilcis seju. „Izklausās pēc laba padoma."

„Ja centīsies būt jauks, beigās sanāks tā, ka tu visu laiku pavadīsi tikai ar tiem uzstājīgākajiem. Izvēlies pats, ar ko gribi pavadīt kopā laiku, un pārējiem vienkārši liec lasīties projām. Tu te tagad, Poter, esi jauniņais, tāpēc citi tevi vērtēs pēc tā, ar kādiem cilvēkiem tevi varēs redzēt kopā, un tāpēc tu noteikti negribēsi, lai tevi redz kopā ar tādiem kā Rons Vīzlijs."

Harijs atkal palocīja galvu. „Ja tev nav nekas pretī, es gribētu tev pajautāt, kā tu mani atpazini?"

„Bronzas kungs," Drako novilka gari stieptā balsī, „vai aizmirsi, ka es tevi jau vienreiz biju saticis. Es ieraudzīju vienu, kurš staigā apkārt, aptinis šalli ap galvu, izskatīdamies galīgi smieklīgi. Tāpēc pieņēmu, ka tas varētu būt tu."

Harijs palocīja galvu, pieņemdams komplimentu. „Es par to šausmīgi atvainojos," Harijs noteica. „Tas ir, par mūsu pirmo tikšanos. Es negribēju tevi Lūcija priekšā tā apkaunot."

Drako tikai atmeta ar roku, veltījis Harijam savādu skatienu. „Man tikai daudz labāk būtu paticis, ja tēvs būtu ienācis, kamēr tu glaimoji man..." Drako pasmējās. „Bet paldies par to, ko tu tur sastāstīji tēvam. Ja tu nebūtu to visu sarunājis, man būtu daudz grūtāk izskaidroties."

Harijs tagad palocījās arī pats. „Un paldies tev, ka atdarīji man ar to pašu, sarunājot visas tās lietas profesorei Maksūrai."

„Nav par ko. Tomēr laikam viena no palīdzēm būs likusi apzvērēt savai tuvākajai draudzenei, ka nevienam neko nestāsīs, jo tēvs saka, ka esot izplatījušās savādas baumas, ka mēs ar tevi esam saķērušies tādā kā kautiņā."

„Auč," Harijs saviebies noteica. „Es patiešām par to atvainojos -"

„Nē, neņem galvā, mēs pie tā jau esam pieraduši; Merlins viņu zina, cik daudz visādu baumu neklīst apkārt par Malfoju ģimeni."

Harijs palocīja galvu. „Priecājos dzirdēt, ka tev tāpēc nav radušās nekādas nepatikšanas."

Drako pasmīneja. „Tēvam ir, ē, ļoti smalka humora izjūta, taču viņš patiešām saprot, ko nozīmē iegūt draugus. To viņš zina ļoti labi. To viņš man pat lika atkārtot visu pēdējo mēnesi katru vakaru pirms gulētiešanas: „Es Cūkkārpā iegūšu draugus." Kad es viņam visu paskaidroju un viņš saprata, ka es nodarbojos tieši ar draugu iegūšanu, viņš man par to nopirka saldējumu."

Harijam atkārās žoklis. „Tu vēl pamanījies no tā visa izdabūt sev saldējumu?"

Drako palocīja galvu, rādīdamies tik pašapmierināts ar savu varoņdarbu, cik vien tas bija iespējams. „Nu, tēvs, protams, apzinājās, ko tieši es centos panākt, taču tieši viņš man iemācīja, kā tas ir jādara, un, ja es vēl pareizajā brīdī nosmīnu, kamēr viņu apstrādāju, tad tā kļūst par tādu tēva un dēla lietu, un tad viņam tik un tā ir jāpērk man saldējums, jo citādi es uz viņu paskatos tik bēdīgi, it kā būtu nospriedis, ka esmu sagādājis viņam pamatīgu vilšanos."

Harijs apdomīgi nopētīja Drako, sajuzdams vēl viena meistara klātbūtni. „Tu esi īpaši mācījies, kā manipulēt ar cilvēkiem?"

„Protams," Drako lepni atbildēja. „Es esmu Malfojs. Tēvs apmaksāja man skolotājus."

„Oho," Harijs noteica. Tas, ka viņš bija lasījis Roberta Čaldina grāmatu Ietekmēšanas psiholoģija visticamāk nekotējās diez ko augstu, salīdzinot ar privātajām nodarbībām (kaut arī tā bija viena ellīgi laba grāmata). „Tavs tētis ir gandrīz tikpat foršs, cik mans tētis."

Drako augstprātīgi uzrauca uzacis. „Ak tā? Un ko tad tavs tēvs tādu dara?"

„Viņš pērk man grāmatas."

Drako domās apsvēra šo faktu. „Neizklausās diez ko iespaidīgi."

„Tev tas būtu jāredz pašam ar savām acīm. Bet katrā ziņā es priecājos, ka tas tiešām beidzās tik labi. Tas, kā Lūcijs uz tevi skatījās, es padomāju, ka viņš tevi nom-nomocīs beigtu."

„Mans tēvs mani patiešām mīl," Drako strikti noteica. „Viņš nekad neko tādu nedarītu."

„Ē..." Harijs noteica. Viņš atminējās melajā mantijā tērpto, eleganci izstarojošo stāvu ar baltajiem matiem, kurš bija iebrāzies Malkinas madāmas veikalā, kā nāvējošu ieroci satvēris spieķi ar sudrabā kaltu rokturi. Nemaz nebija viegli iztēloties viņu kā iejūtīgu un mīlošu tēvu. „Tikai nepārproti mani, bet kā tu to zini?"

„A?" Bija acīmredzams, ka šādu jautājumu Drako nemēdza sev visai bieži uzdot.

„Es tev uzdodu racionālās domāšanas pašu pamatjautājumu: Kāpēc tu tici tam, kam tici? Kā tu domā, ko tieši tu zini, un kā tu domā, kāpēc to zini? Kas tev liek domāt, ka Lūcijs tevi nekad neupurētu tieši tāpat, kā viņš ir upurējis visu pārējo, lai iegūtu sev varu?"

Drako apveltīja Hariju ar vēl vienu aizdomīgu skatienu. „Ko tieši tu zini par manu tēvu?"

„Ē... vieta Viedo kapitulā, vieta Cūkkārpas padomē, neticami bagāts, viņu uzklausa ministrs Fadžs, ministrs Fadžs viņam uzticas, iespējams viņa rīcībā ir dažas ārkārtīgi apkaunojošas fotogrāfijas ar pašu ministru Fadžu, viszināmākais tīrasinības piekritējs tagad, kad Tumsas pavēlnieka vairs nav, izbijis nāvēdis, kuram ir atrasta Tumšā zīme, taču ir ticis sveikā cauri, atrunājoties, ka rīkojies Valdum lāsta pakļautībā, kam gan ir smieklīgi mazticama varbūtība un tā domā praktiski visi... ļauns ar lielo ‘Ļ' un dzimis slepkava... Tas laikam arī viss."

Drako acis samiedza šaurās spraudziņās. „Maksūra tev to izstāstīja, vai ne?"

„Nē, viņa man pēc tā atgadījumā negribēja stāstīt pilnīgi neko par Lūciju, izņemot vienīgi - viņa brīdināja, lai es turos no viņa pa gabalu. Tad nu pa to laiku, kamēr notika Negadījums mikstūru veikalā un profesore Maksūra bija aizņemta, bļaujot uz pārdevēju un cenšoties visu atkal savest kārtībā, es nogrābu pie krāgas vienu otru pircēju un izjautāju viņus par Lūciju Malfoju."

Drako atpleta vaļā acis. „Tu tiešām nemelo?"

Harijs mīklaini uzlūkoja Drako. „Ja arī būtu samelojis pirmajā reizē, tad es nesākšu tev teikt taisnību tikai tāpēc, ka tu man to pajautāji vēl otru reizi."

Uz labu brīdi iestājās klusums, kamēr Drako apdomāja šo apgalvojumu.

„Tu pilnīgi noteikti būsi Slīdenī."

„Liels paldies, bet es pilnīgi noteikti būšu Kraukļanagā. Man vara vajadzīga tikai tāpēc, lai dabūtu grāmatas."

Drako pasmējās. „Nu jā, pareizi. Lai vai kā... bet atbildot uz to jautājumu, kuru tu uzdevi..." Drako ievilka dziļu elpu un kļuva pavisam nopietns. „Tēvs reiz manis dēļ upurēja savu balsi Viedo kapitulā. Es biju lidojis ar slotu un nokritu no tās, un salauzu daudzas ribas. Bija tiešām sāpīgi. Tik ļoti man nekad mūžā nebija sāpējis, un man jau likās, ka nomiršu. Tāpēc tēvs tiešām izlaida to īpaši svarīgo balsošanu, jo viņš sēdēja pie manas gultas Svētā Mango slimnīcā un turēja man rokas, un teica, ka viss būs kārtībā."

Harijs, juzdamies neērti, novērsa skatienu, bet tad ar zināmām grūtībām piespieda sevi atkal palūkoties uz Drako. „Kāpēc tu man to izstāstīji? Tas izklausījās tā kā... ļoti personiski..."

Drako apveltīja Hariju ar nopietnu skatienu. „Viens no maniem skolotājiem reiz teica, ka cilvēki veido tuvas draudzības saites, viens ar otru daloties savās privātajās lietās, un iemesls, kāpēc lielākā daļa cilvēku nespēj iegūt tuvus draugus, ir tāds, ka viņi pārāk ļoti kautrējas atklāt citiem par sevi kaut ko patiešām svarīgu." Drako aicinoši pavēra plaukstas. „Tava kārta?"

Kaut arī viņš apzinājās, ka Drako cerību pilnais skatiens viņam bija iedresēts, mēnešiem ilgi to trenējot, Harijam nācās secināt, ka tas to nepadarīja ne drusciņas mazāk iedarbīgu. Vispār, to apzinoties, tas patiešām kļuva mazāk iedarbīgs, taču par nelaimi tas nebija pilnībā neefektīvs. To pašu varēja sacīt par to, ka Drako ar apdomu bija licis lietā labprātīgas dāvanas izraisīto abpusējās sadarbības spiedienu; tas bija paņēmiens, par kuru Harijs bija lasījis savās sociālās psiholoģijas grāmatās (kādā eksperimentā tika pierādīts, ka, lai panāktu, ka cilvēki aizpilda anketas, divreiz iedarbīgāk ir bez nosacījuma uzdāvināt 5 dolārus, nekā ar nosacījumu piedāvāt 50 dolārus). Drako bija labprātīgi uzdāvinājis viņam uzticību un tagad aicināja Hariju arī no savas puses uzticēties viņam... un galvenais bija tas, ka Harijs patiešām izjuta šo spiedienu. Atteikuma gadījumā - par to Harijs bija pārliecināts - viņš saņemtu pretī skumjas vilšanās pilnu skatienu, un varbūt vēl nelielu šķipsniņu nicinājuma, kas norādītu, ka Harijs ir zaudējis punktus.

„Drako," Harijs sacīja, „tas tikai tā - zināšanai; es precīzi saprotu, ko tieši tu šobrīd centies panākt. Manās grāmatās ir rakstīts, ka to sauc par abpusēju sadarbību jeb reciprokāciju, un tur ir teikts par to, ka ir divreiz iedarbīgāk kādam uzdāvināt divus sirpus, nekā piedāvāt divdesmit sirpus, ja gribi panākt, lai viņi kaut ko izdara..." Harijs apklusa.

Drako izskatījās bēdīgs un vīlies. „Tā, Harij, nebija domāta kā viltība. Tā īstenībā iesākas draudzība."

Harijs pacēla plaukstu. „Es neteicu, ka nesniegšu atbildi. Man tikai vajag brīdi apdomāties, lai varētu izvēlēties kaut ko tādu, kas būtu gana personiski, bet kas man nevarētu nodarīt lielu postu. Citiem vārdiem sakot... ar to es tev gribēju pateikt, ka mani nedrīkst steidzināt." Pārdomu mirklis varētu būt tieši tas, kas vajadzīgs, lai mazinātu manipulācijas paņēmienu ietekmi, kolīdz esi iemācījies pamanīt šos paņēmienus un ar kādām metodēm tie strādā.

„Labi," Drako sacīja. „Es pagaidīšu, kamēr tu ko tādu izdomāsi. Ā, un, lūdzu, kad sāksi runāt, novelc nost to šalli."

Vienkārši, bet iedarbīgi.

Un Harijs nevarēja nepamanīt, cik neveikls, samocīts un nemākulīgs likās viņa paša mēģinājums pretoties manipulācijai / aizklāt savu seju / padižoties salīdzinājumā ar Drako. Man arī vajag tos skolotājus.

„Labi," Harijs pēc brītiņa noteica. „Te nu būs manējais." Viņš paraudzījās apkārt un tad uzrullēja šalli uz pieres, atklādams visu seju, izņemot rētu. „Ē... izklausās, ka tu uz savu tēvu patiešām vari paļauties... ja tu ar viņu nopietni sarunājies, tad viņš vienmēr tevi uzklausa un uztver nopietni."

Drako palocīja galvu.

„Reizēm," Harijs ierunājās, bet tad norija siekalas. Tas pārsteidzošā kārtā izrādījās daudz grūtāk, bet tad, ja tā padomā, - tam arī bija jābūt grūti. „Reizēm es vēlos, kaut mans tētis vairāk līdzinātos tavējam." Harija skatiens novērsās no Drako sejas, drīzāk jau automātiski nekā apzināti, bet tad Harijs piespieda sevi atkal palūkoties uz Drako.

Tad Harijs pēkšņi atskārta, ko gan pie visiem svētajiem viņš bija tikko pateicis, un Harijs steigšus piebilda: „Ne jau tas, ka es gribētu, lai mans tētis būtu nepārspējams nāves ierocis kā Lūcijs, es tikai gribēju teikt, ka es vēlētos, lai viņš mani uztver nopietni..."

„Es sapratu," Drako sacīja pasmaidīdams. „Tā... nu vai nav sajūta, it kā mēs būtu tā kā nedaudz paspēruši soli tuvāk draudzībai?"

Harijs palocīja galvu. „Jā. Patiesībā, tā tiešām ir. Ē... tikai neapvainojies, bet es tomēr atkal nosmaskēšos, man patiešām nav nekādas vēlēšanās noņemties ar -"

„Es saprotu."

Harijs norullēja šalli uz leju atkal pāri sejai.

„Mans tēvs savus draugus uztver pavisam nopietni," Drako sacīja. „Tāpēc viņam ir tik daudz draugu. Tev vajadzētu ar viņu iepazīties."

„Es par to padomāšu," Harijs vienkārši noteica. Viņš aizdomājies nošūpoja galvu. „Tātad tu tiešām esi viņa vienīgā vājība. Ak tā."

Tagad Drako paraudzījās uz Hariju ar patiešām savādu skatienu. „Varbūt gribi aiziet kaut ko padzerties un pēc tam kaut kur apsēsties?"

Harijs atskārta, ka vienā vietā ir nostāvējis jau pārāk ilgi, un staipīdamies centās izkrikšķināt muguru. „Protams."

Tev ir pieteikties, lai iesūtītu atsauksmi.