- Teksta izmērs +
Autora piezīmes
Bla bla visas tiesības bla bla pieder bla bla Roulingai.

Jums liekas, ka jums bija nereāla diena? Paskatieties uz manējo.


 

Daži bērni būtu nogaidījuši, līdz viņu pirmais Diagonalejas apmeklējums ir beidzies.

„79. ķīmiskā elementa maisu," Harijs sacīja un izņēma roku no sava ēzeļādas maciņa - tā bija tukša.

Lielākā daļa bērnu būtu pacietušies, līdz būtu iegādājušies vismaz zižļus.

„Okane maisu," sacīja Harijs. Smagais zutenis ar zeltu tūdaļ ielēca viņam rokā.

Harijs izņēma maisu, tad to atkal iemeta ēzeļādas maciņā. Viņš izņēma roku, tad no jauna iebāza to iekšā un sacīja: „Maisu ar preču iegādei derīgiem žetoniem." Šoreiz roka palika tukša.

„Vienkārši izdod man to maisu, kuru es tikko ieliku." Un atkal izdevās izņemt maisiņu ar zeltu.

Harijs Džeimss Poters-Evanss-Veress bija dabūjis savos nagos vismaz vienu maģisku priekšmetu. Ko gan vēl gaidīt?

„Profesore Maksūra," Harijs uzrunāja uzjautrināto raganu, kura soļoja viņam blakus, „vai jūs man varat nosaukt divus vārdus - vienu ar nozīmi „zelts", bet otru ar pilnīgi citu nozīmi, kas nesaistās ar naudu, - un lai šie abi vārdi būtu man nezināmā valodā? Tikai nesakiet, kurš vārds ir kurš."

„Ahava un zahav," sacīja profesore Maksūra. „Tie ir no ebreju valodas, un viens no tiem nozīmē „mīlestība"."

„Pateicos, profesore. Ahava maisu." Nekā.

„Zahav maisu." Un zutenis ielēca viņam rokā.

„Zahav nozīmē „zelts"?" Harijs pajautāja, un profesore Maksūra palocīja galvu.

Harijs apsvēra eksperimentāli iegūtos datus. Viņa izmēģinātā pieeja bija gluži vispārīga un provizoriska, taču ar to pietika, lai izdarītu vismaz vienu pamatotu secinājumu:

„Āāāāāaaaarrrrrhh, te vispār neko nevar saprast!"

Ragana, iedama viņam blakus, augsti uzrauca uzaci. „Kaut kas nav labi, Potera kungs?"

„Es tikko apgāzu pilnīgi visas savas hipotēzes! Kā gan maciņš var zināt, ka vārdi „maisu ar 115 galeoniem" der, bet - „maisu ar 90 plus 25 galeoniem" neder? Tas spēj izskaitīt, bet nespēj saskaitīt kopā divus skaitļus? Tas saprot lietvārdus, bet neatpazīst lietvārdu frāzes, kas nozīmē vienu un to pašu? Tas, kurš šo maciņu izgatavoja, diez vai runā jāpāniski, un es nerunāju ebreju valodā, tas nozīmē, ka maciņš nestrādā, pamatojoties uz izgatavotāja zināšanām, un tas neņem vērā arī manas zināšanas..." Harijs bezcerīgi novēcināja roku. „Noteikumi šķiet it kā konsekventi, bet tiem vispār nav nekādas jēgas! Un es pat nemaz neprasīšu, kā maciņš spēj atpazīt balsi un saprast jebkuru pasaules valodu, ja vislabākie mākslīgā intelekta programmētāji to nevar panākt pat ar visātrākajiem superdatoriem pēc trīsdesmit piecus gadus smaga darba," Harijs tvēra pēc elpas, „tad kas te vispār notiek?"

„Maģija," sacīja profesore Maksūra.

„Tas ir tikai vienkāršs vārds! Kaut arī jūs man to pasakāt, es tik un tā nespēju ar to paredzēt eksperimenta iznākumu! Tad jau tikpat labi jūs man varētu sacīt arī „flogistons" vai „dzīvības spēks", vai „parādība", vai „komplikācija"!"

Melnā mantijā tērptā ragana skaļi iesmējās. „Bet, Potera kungs, tā ir maģija."

Harijs nedaudz sašļuka. „Visu cieņu, profesore Maksūra, bet diez vai jūs saprotat, ko es šobrīd šeit cenšos panākt."

„Visu cieņu, Potera kungs, jo es to diez vai arī saprotu. Ja vien - tas gan ir tikai tāds minējums - jūs necenšaties sagrābt varu pār pasauli?"

„Nē! Tas ir, jā - nu, nē taču!"

„Laikam jau man vajadzētu sākt satraukties, ja reiz jums radās grūtības atbildēt uz šo jautājumu."

Harijs ar drūmām domām apsvēra Mākslīgā intelekta konferenci Dartmutā 1956. gadā. Tā bija pirmā konference pasaulē, kur tika apspriests šis temats, un tieši tajā tika radīts jēdziens „mākslīgais intelekts". Konferencē tika noteiktas galvenās grūtības, piemēram, tādas - kā datoriem iemācīt valodu, prasmi mācīties vai attīstīt sevi. Konferencē tika spriests absolūti pilnā nopietnībā, ka būtiskus uzlabojumus šajos izaicinājumos varētu panākt, ja desmit zinātnieki, kopīgi sadarbojoties, cītīgi strādātu divus mēnešus.

Nē. Galvu augšā. Tu tikai nupat iesāki izzināt maģijas pasaules noslēpumus. Tu patiesībā nemaz nezini, vai šis uzdevums būs pārāk grūts, lai ar to tiktu galā divu mēnešu laikā.

„Un vai jūs patiešām nekad neesat dzirdējusi, ka citi burvji uzdotu šāda veida jautājumus vai arī veiktu līdzīgus zinātniskus eksperimentus?" Harijs atkal ievaicājās. Viņam tas likās tik pašsaprotami.

Tad atkal, ja tā padomā, bija jāpaiet vairāk nekā divsimt gadiem pēc tam, kad tika izgudrota zinātniskā pieeja, iekams kāds no vientiešu zinātniekiem bija iedomājies sistemātiski izpētīt, kādus teikumus četrus gadus vecs cilvēks spēj vai nespēj saprast. Lai arī attīstības psiholoģijas apakšnozare, kas pēta lingvistisko attīstību, principā tika atklāta jau astoņpadsmitajā gadsimtā, neviens nebija iedomājies to izpētīt līdz pat divdesmitajam gadsimtam. Tātad daudz mazāko burvju pasauli nemaz īsti nevar vainot tajā, ka viņi nav izpētījuši Atgūšanas burvestību.

Profesore Maksūra saknieba lūpas, bet tad paraustīja plecus. „Man šķiet, ka es vēl arvien īsti nesaprotu, Potera kungs, ko jūs ar to domājat, kad pieminat zinātniskos eksperimentus. Kā jau teicu, esmu redzējusi, kā vientiešu ģimenēs dzimušie studenti cenšas panākt, lai vientiešu zinātne darbotos Cūkkārpas pilī, tāpat cilvēki arī katru gadu izgudro arvien jaunas burvestības un mikstūras."

Harijs papurināja galvu. „Tehnoloģija itin nemaz nav tas pats, kas zinātne. Kaut ko mēģināt izdarīt daudz un dažādos veidos nav viens un tas pats, kas veikt eksperimentus, lai izprastu pašus likumus." Bija pārpārēm cilvēki, kuri centās izgudrot lidojošas mašīnas, izmēģinot visdažādākās lietas ar spārniem, taču tikai brāļi Raiti bija uzbūvējuši vēja tuneli, lai izmērītu cēlējspēku... „Ē, cik daudz vientiešu ģimenēs uzaugušo bērnu katru gadu nokļūst Cūkkārpā?"

„Varbūt aptuveni desmit?"

Harijam samisējās kāja, un viņš gandrīz paklupa. „Desmit?"

Vientiešu pasaules iedzīvotāju skaits ir sasniedzis sešus miljardus un vēl saujiņu. Ja esi tāds viens no miljona, tad Londonā ir septiņi tādi kā tu, un Ķīnā ir vēl tūkstotis. Vientiešu populācijā neizbēgami ir jārodas vismaz dažiem vienpadsmitgadniekiem, kuri spētu apgūt diferenciāl un integrālrēķinus - Harijs zināja, ka viņš tāds nav vienīgais. Viņš matemātikas konkursos bija saticis citus brīnumbērnus. Patiesībā bija tādi dalībnieki, kas viņu bija pat smagi sakāvuši, jo viņi visticamāk vārda vistiešākajā nozīmē pavadīja visu dienu no rīta līdz vakaram, rēķinot matemātikas uzdevumus, un nekad neizšķieda laiku zinātniskās fantastikas grāmatām, un kuri droši vien jau būs pilnībā izdeguši pat pirms puberitātes, tā arī nekad neko īpaši nesasniedzot savā turpmākajā dzīvē, jo viņi tikai trenēja jau zināmus paņēmienus tā vietā, lai mācītos domāt radoši. (Harijs patiešām nav no tiem, kurš viegli samierinās ar zaudējumu.)

Bet... burvju pasaulē...

Desmit vientiešu ģimenē auguši bērni gadā, kuri visi pārtraukuši savu vientiešu izglītību vienpadsmit gadu vecumā? Lai gan profesore Maksūra varētu arī nebūt objektīva šajā ziņā, taču viņa bija apgalvojusi, ka Cūkkārpa ir vislielākā un prestižākā burvju skola visā burvju pasaulē... un tā sniedz izglītību tikai līdz septiņpadsmit gadu vecumam.

Profesore Maksūra bez šaubām zināja visu līdz pēdējam sīkumam par to, kas vajadzīgs, lai pārvērstos par kaķi. Bet likās, ka viņa praktiski nekad neko nebija dzirdējusi par zinātnisko pieeju. Viņai tā bija tikai tāda vientiešu maģija. Un izskatījās, ka viņai nemaz neinteresē, kādus noslēpumus varētu atklāt izpratne par to, ko sevī ietver Atgūšanas burvestības dabiskā valodas atpazīšana.

No tā patiesībā izriet divas iespējas.

Pirmā iespēja: Maģija ir patiešām pagalam neizskaidrojama, samežģīta un netverama, ka pat burvji un raganas, kuri bija centušies to visiem spēkiem izprast, bija guvuši tikai nelielus panākumus vai pat nebija sasnieguši pilnīgi neko, līdz bija padevušies; un Harijam diez vai veiksies labāk.

Vai arī...

Harijs apņēmīgi izkrikšķināja pirkstu kauliņus, bet tie tikai pavisam klusi noknikšķēja, nevis baisi atbalsojās no Diagonalejas sienām, itin kā vēstītu kaut ko ļaunu.

Otrā iespēja: Viņš pārņems pasauli.

Ar laiku. Varbūt ne jau uzreiz.

Tāda padarīšana gan varētu prasīt vairāk nekā divus mēnešus. Vientiešu zinātne jau arī nespēja uzreiz pirmajā nedēļā aizlidot līdz Mēnesim, tikko Galilejs bija izdarījis savus atklājumus.

Tomēr Harijs nekādi nespēja apspiest to milzīgo smaidu, kas stiepās pāri vaigiem tik plats, ka jau sāka kļūt sāpīgi.

Harijs vienmēr bija baidījies, ka kļūs par vienu no tiem brīnumbērniem, kuri tā arī beigās neko nesasniedz un tikai pavada visu savu atlikušo mūžu, plātoties ar to, cik tālu viņi desmit gadu vecumā bija apsteiguši savā attīstībā citus. Bet tad, ja tā padomā, lielākā daļa ģēniju arī pieaugušā vecumā neko īpašu nesasniedz. Iespējams, uz vienu īstu Einšteinu pasaulē ir pat tūkstoš tikpat inteliģentu cilvēku kā pats Einšteins. Viņi palikuši nezināmi, jo tie pārējie ģēniji nebija atraduši to vienu vissvarīgāko lietu, kas ir absolūti nepieciešama, ja vēlies kļūt dižens. Viņi nekad nebija atraduši nozīmīgu problēmu.

Tagad tu esi mana, Harijs prātoja, iedomājies par Diagonalejas sienām un visiem veikaliem un precēm, un arī par veikalniekiem un pircējiem; un par visu burvju apdzīvoto Britu salu zemi un cilvēkiem, kā arī par visu tālāko burvju pasauli; un visu pārējo plašo Visumu, kuru vientiešu zinātnieki izprot daudzkārt mazāk, nekā viņi to domā. Es, Harijs Džeimss Poters-Evanss-Veress, Zinātnes vārdā tagad pasludinu šīs zemes par savām.

Skaidrajās debesīs itin nemaz nenozibsnīja zibens un nenodārdēja pērkons.

„Par ko jūs tā smaidāt?" ievaicājās profesore Maksūra, bažīgi un gražīgi.

„Es prātoju par to, vai ir kāda burvestība, kas liktu tālumā katru reizi noplaiksnīt zibenim, kad vien es izdaru kādu baisu lēmumu," paskaidroja Harijs. Viņš gauži rūpīgi centās precīzi vārds vārdā noglabāt atmiņā savu ļauni vēstošo lēmumu, lai nākotnē vēstures grāmatas to varētu atstāstīt pilnīgi pareizi.

„Man kaut kā ir tāda neskaidra nojauta, ka man šajā lēmumā pilnīgi noteikti vajadzētu iejaukties," nopūtās profesore Maksūra.

„Neliecieties par to nojautu ne zinis, tā pazudīs pati no sevis. Ūū, re kas te!" Harijs pagaidām domas par pasaules pārvaldīšanu nolika uz pauzes, pielēkšodams pie veikala ārpusē izvietotām precēm, un profesore Maksūra viņam sekoja.


Harijs bija iegādājies sev mikstūru izejvielas un katlu, un, ak, tikai vēl dažus nieciņus. Tādus pirkumus, kas šķita tā vērti, lai tiktu noglabāti Harija Saturācijas maciņā (jebšu Ēzeļādas supermaciņā QX31 ar Slepeno izplešanās burvestību, Atgūšanas burvestību un Paplatināto muti). Gudri, pārdomāti pirkumi.

Harijs no visas tiesas nesaprata, kāpēc profesore Maksūra skatās uz viņu ar tādām aizdomām.

Šobrīd Harijs atradās veikalā, kurš bija gana bagāts, lai izceltos uz Diagonalejas līkločainās centrālās ielas. Veikala preces bija izliktas uz ielas, izkārtotas uz slīpi pašķiebtiem plauktiem, un tās apsargāja tikai vārgi pelēkas gaismiņas un gados jauna pārdevēja daudz īsākā raganu apģērba piegriezumā, kas atsedza viņas ceļus un elkoņus.

Harijs nopētīja burvju ekvivalentu pirmās palīdzības aptieciņai - Ārkārtas dziedināšanas komplektu plus. Tajā bija iekļauti divi pašsavelkošie žņaugi. Šļirce, kurā iekšā bija it kā šķidra uguns, kam iedarbības apgabalā vajadzētu krasi palēnināt asinsriti, vienlaikus vēl vismaz trīs minūtes uzturot asiņu apskābekļošanu, ja būtu nepieciešams apturēt indi, lai tā neizplatītos tālāk organismā. Balta lupata, kuru var aptīt ap kādu ķermeņa locekli, lai uz brīdi noņemtu sāpes. Plus vēl tur bija kaudzēm citu lietu, kuru pielietojumu Harijs nekādi nesaprata, piemēram, līdzeklis pret atprātotāju iedarbību, kas izskatījās un smaržoja pēc visparastākās šokolādes. Vai arī Snīpsnauča skaitītājs, kurš izskatījās pēc mazas, trīcošas oliņas, un tam klāt bija pielikta zīmīte ar paskaidrojumu, kā to pareizi jāiestumj nāsī.

„Par pieciem galeoniem tādu nevar neņemt, vai ne?" Harijs sacīja profesorei Maksūrai, un pusaudze pārdevēja, turpat blakus ausīdamās, sparīgi pamāja ar galvu.

Harijs bija cerējis, ka profesore izteiks kādu atzinīgu piezīmi par to, cik apdomīgi viņš gatavojas uz priekšu pret visām iespējamām nelaimēm.

Tā vietā viņš saņēma tādu skatienu, kuru drīzāk varētu nosaukt par Ļauno aci.

„Un vienkārši pasakiet, kāpēc," profesore Maksūra sacīja ar pamatīgu skepsi, „jūs, jaunais cilvēk, cerat, ka jums varētu būt vajadzīgs dziednieka komplekts?" (Pēc nepatīkamā atgadījuma mikstūru veikalā profesore Maksūra turpmāk vairījās izrunāt „Potera kungs", ja vien kāds bija tuvumā.)

Harijs muti atvēra un tad atkal aizvēra. „Es neceru, ka man to vajadzēs! Tas ir tā, tikai gadījumam!"

„Kādam gadījumam?"

Harijs iepleta acis. „Jums liekas, ka es plānoju iesākt kaut ko bīstamu, un tāpēc man vajag to aptieciņu?"

Par atbildi viņš saņēma drūmu aizdomu un ironiskas neticības pilnu skatienu.

„Augstais skots!" noteica Harijs. (Šo izteicienu viņš bija aizguvis no trakā zinātnieka doktora Brauna no filmas Atpakaļ nākotnē.) „Vai to pašu jūs padomājāt arī tad, kad nopirku Spalvas kritiena dziru, žaunaļģes un pudelīti ar ēdiena un ūdens tabletēm?"

„Jā."

Harijs apbrīnā nošūpoja galvu. „Kā tad jūs esat iedomājusies, ko es te tagad plānoju?"

„Nezinu," profesore Maksūra drūmi noteica, „bet tas beigsies vai nu ar to, ka jūs nogādāsiet Gringotos tonnu sudraba vai arī valdīsiet pār pasauli."

„Valdīt pār pasauli - tas skan tik neglīti. Man labāk patīk teikt, ka tā ir pasaules uzlabošana."

Šis smieklīgais joks itin nemaz nenomierināja raganu, kura apveltīja viņu ar tādu skatienu, kā dvesdama nāvi.

„Oho," Harijs sacīja, kolīdz bija atskārtis, ka viņa bija pavisam nopietna. „Jūs tiešām tā domājat. Jūs tiešām domājat, ka es plānoju iesākt kaut ko bīstamu."

„Jā."

„Vai tad tas ir vienīgais iemesls, kāpēc lai kāds gribētu iegādāties pirmās palīdzības aptieciņu? Nepārprotiet mani, profesore Maksūra, bet ar kādiem nenormāliem bērniem jums bijusi darīšana?"

„Ar grifidoriem," izspļāva profesore Maksūra, šajā vārdā ielikdama visu savu rūgtumu un izmisumu, kas kā drausmīgs lāsts gāzās pār jaunatnes neizmērojamo entuziasmu un dzīvesprieku.

„Direktora vietniece profesore Minerva Maksūra," Harijs sacīja, nepiekāpīgi uzlicis rokas uz gurniem. „Es nebūšu Grifidorā -"

Šajā brīdī direktora vietniece kaut ko iestarpināja, ka tad, ja viņš tomēr būs Grifidorā, viņa izdomās, kā nogalināt to cepuri, taču uz šo savādo piezīmi Harijs neko neatbildēja, kaut arī likās, ka pārdevējai bija sākusies pēkšņa klepus lēkme.

„ - es būšu Kraukļanagā. Un ja jūs patiešām domājat, ka plānoju iesākt kaut ko bīstamu, tad, godīgi sakot, jūs mani nemaz nepazīstat. Man nepatīk nekas bīstams, tādas lietas ir biedējošas. Es tikai rīkojos apdomīgi. Es rīkojos piesardzīgi. Es gatavojos neparedzētiem ārkārtas gadījumiem. Gluži kā vecāki kādreiz man mēdza dziedāt: Esi gatavs! Tāds ir skautu puiku marša sauklis! Esi gatavs! Un tā cauri dzīvei maršo uz priekšu! Neuztraucies, neizsamisti, nebaidies - esi gatavs!"

(Patiesībā Harija vecāki tikai vienreiz mūžā bija viņam nodziedājuši tieši šīs rindiņas no tās Toma Lērera dziesmas, un Harijs laimīgs dzīvoja tālāk, neko nezinādams par pārējo dziesmu.)

Profesores Maksūras stāja pavisam nedaudz atslāba - tiesa gan galvenokārt tāpēc, ka viņš bija apgalvojis, ka vēlas iekļūt Kraukļanagā. „Kā jūs to esat iedomājies, jaunais cilvēk, kādiem ārkārtas gadījumiem tad šis komplekts spēs jūs sagatavot?"

„Kādu no manām klasesbiedrenēm varētu sakost kāds drausmīgs briesmonis, un, kamēr es izmisīgi centīšos izkasīt no sava ēzeļādas maziņa kaut ko, kas varētu līdzēt, viņa tad tikmēr ar skumjām acīm noraudzītos uz mani, un vēl pēdējā elpas vilcienā izdvestu: „Kāpēc gan tu nebiji tam sagatavojies?" Un tad viņa nomirtu, un, aizveroties viņas acīm, es zinātu, ka viņa savā nāvē vaino mani -"

Harijs izdzirdēja, kā pārdevēja noelšas, un, pacēlis acis, pamanīja, ka viņa noraugās uz viņu ar cieši sakniebtām lūpām. Tad jauniete apcirtās riņķī un ieskrēja veikala tālākos dziļumos.

Ko...?

Profesore Maksūra pastiepās lejup un saņēma Harija plaukstu, laipni, bet stingri, un aizvilka viņu prom no Diagonalejas galvenās ielas, ievezdama zēnu sānielā starp diviem veikaliem, - ielu klāja netīri bruģakmeņi, un tā beidzās ar cietu, melnu dubļu klājiena sienu, veidodama strupceļu.

Garā auguma ragana norādīja ar zizli uz galvenās ielas pusi un noteica: „Kluso!" Un viņiem pāri nolaidās klusuma aizsegs, aizturēdams visus no ielas nākošos trokšņus.

Ko es tādu izdarīju...

Profesore Maksūra pagriezās un uzlūkoja Hariju. Tomēr viņai sejā nerēgojās pieauguša cilvēka nosodošais nu-gan-tu-esi-sagrēkojies skatiens ar pilnu jaudu; tā vietā viņas sejas izteiksme bija tukša, apvaldīta. „Jums, Potera kungs, ir jāatceras," viņa sacīja, „ka vēl tikai pirms desmit gadiem mūsu valstī plosījās karš. Ikviens tajā ir zaudējis kādu sev tuvu cilvēku, tāpēc runāt par to, kā draugi mirst jūsu rokās - ar to nevar tā māžoties."

„Es - es negribēju..." Izteiktais aizrādījums kā krītošs akmens bija saviļņojis Harija ārkārtīgi dzīvo iztēli. Viņš bija runājis par to, kā kāds ievelk pēdējo elpu - un tad pārdevēja bija aizskrējusi projām - un karš bija beidzies tikai pirms desmit gadiem; tad tai meitenei varēja būt augstākais astoņi vai deviņi gadi, kad, kad... „Piedodiet, es negribēju..." Harijam aizžņaudzās elpa, un viņš aizgriezās prom, gribēdams aizbēgt kaut kur prom no vecākās raganas skatiena, bet tur priekšā ceļu aizsprostoja netīrā siena un viņam arī vēl nebija zizlis. „Piedodiet, piedodiet, piedodiet!"

Viņam aiz muguras atskanēja smaga nopūta. „Potera kungs, zinu, ka jūs to no tiesas nožēlojat."

Harijs uzdrošinājās palūrēt sev aiz muguras. Tagad likās, ka profesore Maksūra vienkārši ir bēdīga. „Piedodiet," Harijs vēlreiz notieca, juzdamies nožēlojami. „Vai kaut kas tāds notika arī ar..." un tad Harijs aizknieba ciet lūpas un vēl drošības pēc tūdaļ piešāva roku pāri mutei.

Vecākā gadagājuma raganas seja vērtās vēl skumjāka. „Jums, Potera kungs, jāiemācās vispirms domāt un tikai tad runāt, vai arī jūs savā dzīvē draugus nekad neiegūsiet. Tāds liktenis ir piemeklējis daudzus kraukļanagus, taču ceru, ka ar jums tas tomēr nenotiks."

Harijs vēlējās vienkārši kaut kur aizbēgt. Viņš vēlējās, kaut varētu izvilkt zizli un izdzēst visu šo notikumu no profesores Maksūras atmiņas, kaut varētu kopā ar viņu atkal atrasties veikala ārpusē, kaut viņš to nekad nebūtu pateicis -

„Bet, atbildot uz jūsu jautājumu, Potera kungs, nē, nekas tāds ar mani nekad nav noticis. Tiesa gan, man ir nācies redzēt, iespējams pat savas reizes septiņas, kā pēdējo elpu izpūš draugs. Bet neviens mirdams mani nav nolādējis, un es nekad neesmu iedomājusies, ka viņi savā nāvē varētu vainot mani. Potera kungs, kāpēc gan jūs vispār ko tādu teicāt? Kāpēc vispār ko tādu iedomājāties?"

„Es, es, es," Harijs smagi norija siekalas. „Vienkārši ir tā, ka es vienmēr cenšos iztēloties visļaunāko, kas var notikt," un vēl varbūt viņš arī bija gribējis drusciņ pajokoties, bet tagad viņš drīzāk būtu gatavs sev nokost mēli nekā atzīties, ka bija tikai paākstījies.

„Ko?" noteica profesore Maksūra. „Bet kādēļ?"

„Lai varētu to novērst!"

„Potera kungs..." vecākās raganas balss pieklusa. Tad viņa nopūtās un notupās viņam blakus. „Potera kungs," viņa sacīja tagad iejūtīgākā balsī, „jums nav jājūtas atbildīgam par visiem Cūkkārpas studentiem. Tā ir mana atbildība. Es nepieļaušu, ka kaut kas slikts varētu notikt ar jums vai arī ar kādu citu. Cūkkārpa maģiskajiem bērniem ir visdrošākā vieta visā burvju pasaulē, un Pomfreja madāmai tur ir pilnvērtīgs dziednieces kabinets. Jums nebūs vajadzīgs pat visparastākais dziednieka komplekts, kur nu vēl tāds par pieciem galeoniem."

„Bet man to vajag!" Harijs iesaucās. „Nekur nav pilnīgi droši! Un ja nu maniem vecākiem piemetas sirdstrieka vai arī viņi iekļūst kādā negadījumā, kad es Ziemassvētkos ciemošos mājās - Pomfreja madāmas tad tur nebūs, man vajag arī pašam savu dziednieka komplektu..."

„Par ko Merlina vārdā..." profesore Maksūra ieteicās. Viņa uzcelās kājās un noraudzījās uz Hariju ar izteiksmi, kurā par visroku cīnījās aizkaitinājums un raizes. „Potera kungs, nav nekādas vajadzības domāt par tik drausmīgām lietām!"

Dzirdot ko tādu, Harija seja rūgti saviebās. „Jā, ir gan par to jādomā! Ja jums liekas, ka jūs pati nekad nesavainosieties, tad tas beigsies tikai ar to, ka cietīs citi cilvēki!"

Profesore Maksūra atvēra muti, tad atkal to aizvēra. Ragana domīga paberzēja virsdeguni. „Potera kungs... ja es piedāvātu, ka labprāt jūs kādu brīdi uzklausītu... vai ir kaut kas tāds, ko jūs gribētu man pastāstīt?"

„Ko tad pastāstīt?"

„To, kāpēc tik ļoti esat ieņēmis galvā, ka jums vienmēr jābūt gatavam stāties pretī visām briesmīgajām lietām, kas ar jums var atgadīties."

Harijs apjucis uz viņu noraudzījās. Tā ir pašsaprotama aksioma. „Nu..." Harijs stiepti noteica. Viņš centās sakārtot domas. Kā gan lai to izskaidro profesorei raganai, ja viņa nezināja pat pašus pamatus? „Vientiešu pētnieki ir izpētījuši, ka cilvēki, salīdzinot savas iespējas ar realitāti, vienmēr ir ļoti optimiski. Teiksim, viņi apgalvo, ka, lai kaut ko izdarītu, vajadzēs divas dienas, bet īstenībā vajag desmit dienas, vai arī viņi apgalvo, ka tam vajadzēs divus mēnešus, bet tas aizņem vairāk nekā trīsdesmit piecus gadus. Piemēram, vienā eksperimentā studentiem tika lūgts nosaukt, cik ilgā laikā viņi varētu izpildīt uzdoto mājasdarbu ar ticamības pakāpēm 50%, 75% un 99%, bet tikai 13%, 19% un 45% no šiem studentiem iesniedza savus mājasdarbus attiecīgi minētajā laikā. Un pētnieki arī noskaidroja, ka tam par iemeslu ir tas, ka tad, kad vienai cilvēku grupai jautāja, kā viņi novērtētu kaut kāda notikuma norisi, ja viss ietu tik labi, cik vien iespējams, un tad otrai grupai prasīja novērtēt tā paša notikuma norisi, ja viss notiktu viduvēji, gluži kā ikdienā, tad pētnieki ieguva rezultātus, kuri nebija statistiski nozīmīgi atšķirami. Redziet, ja kādam jautājat, ko viņš sagaida, kas notiktu normālā gadījumā, tad viņš iztēlojas kaut ko tādu, ko varētu nosaukt par katra darba darāmā soļa maksimālās varbūtības līniju - kad viss iet saskaņā ar plānu bez jebkādiem pārsteigumiem. Bet īstenībā, tā kā vairāk nekā puse studentu neiesniedza mājasdarbu noteiktajā laikā, kaut arī bija par 99% pārliecināti, ka to izdarīs, realitātē mēs iegūstam vēl mazliet sliktākus rezultātus nekā visļaunākais paredzamais iznākums. To sauc par plānošanas kļūdu, un vislabākais veids, kā no tās izvairīties, ir pajautāt, cik ilgu laiku vajadzēja pagājušajā reizē, kad mēģināji to darīt. Tad saka, ka iekšējā redzējuma vietā tiek izmantots ārējais redzējums. Bet kad mēģini iesākt kaut ko jaunu un nevari izdarīt novērtējumu, balstoties uz iepriekšējo pieredzi, ir jābūt tiešām, tiešām, tiešām pesimistiskam. Tas ir, tev ir jābūt tik pesimistiskam, lai realitāte patiešām beigās izrādītos labāka nekā biji gaidījis apmēram tikpat bieži, cik tā izrādītos sliktāka. Patiesībā ir ļoti grūti būt tik pesimistiskam, ka īsto dzīvi patiešām varētu novērtēt par zemu. Piemēram, kā tagad, kad es tik ļoti cenšos iedomāties to ļaunāko un iztēlojos, ka viena no manām klasesbiedrenēm varētu tikt sakosta, bet īstenībā visticamāk notiktu tā, ka kāds izdzīvojis nāvēdis varētu uzbrukt visai skolai, lai tiktu man klāt. Bet tad, skatoties no gaišās puses -"

„Beidziet," noteica profesore Maksūra.

Harijs izbeidza. Viņš tikai bija gribējis vēl piebilst, ka viņi vismaz var būt droši, ka Tumsas pavēlnieks neuzbruks, jo viņš ir miris.

„Man šķiet, ka es laikam neizteicos īsti līdz galam precīzi," ragana sacīja, rūpīgi nostādījusi savu balsi ar izteikto skotu akcentu. „Vai bija kaut kas tāds, Potera kungs, kas notika ar jums personīgi, kas jūs tā ir pārbiedējis?"

„Tas, kas noticis ar mani personīgi, ir tikai tāds anekdotisks pierādījums," Harijs paskaidroja. „Tas nekādā ziņā nav nekas tikpat svarīgs kā atkārtots, recenzēts zinātniskā žurnāla raksts par kontrolētu pētījumu ar daudziem pētījuma objektiem, kuri veikuši piešķirtos gadījuma rakstura uzdevumus, un kurā ņemta vērā lielas pētījuma grupas ietekme, un kas turklāt ir būtiski statistiski nozīmīgs."

Profesore Maksūra saspieda virsdeguni, ieelpoja un izelpoja. „Es tik un tā labprāt gribētu dzirdēt jūsu paša pieredzi," viņa sacīja.

„Ē..." Harijs sacīja. Viņš dziļi ievilka elpu. „Mūsu apkārtnē bija notikušas dažas laupīšanas, un mamma man palūdza, lai es aiznesu atpakaļ pannu, ko viņa bija aizņēmusies no kaimiņienes, kas dzīvo divas ielas tālāk, un es teicu, ka negribu nest to pannu, jo mani var aplaupīt, bet viņa atbildēja: „Harij, nerunā tā!" It kā tikai tad, ja par to sāksi domāt, tieši tāpēc tas notiktu; bet tad, ja par to neko neteiktu, es būtu drošībā. Es viņai centos paskaidrot, kāpēc esmu tik satraucies, bet viņa man tik un tā lika nest to pannu. Es tad vēl biju pārāk mazs un nezināju, cik tāda iespēja ir maza, ka laupītājs varētu man uzbrukt, bet es biju gana liels, lai saprastu, ka diez vai kaut kas varētu nenotikt tikai tāpēc, ka par to vienkārši nedomāšu, tāpēc es biju patiešām nobijies."

„Un viss?" profesore Maksūra pēc brīža noteica, kad kļuva skaidrs, ka Harijs ir beidzis savu stāstāmo. „Un nekas cits ar jums nenotika?"

„Es zinu, ka tas neizklausās pēc nekā nopietna," Harijs aizstāvējās. „Bet, saprotiet, tas bija viens no tiem būtiskajiem brīžiem dzīvē. Redziet, es zināju, ka tas, ka par to nedomāšu, neapturēs pašu notikumu, es to zināju, taču es redzēju, ka mammai tas tiešām neliekas svarīgi." Harijs apklusa, cīnīdamies ar dusmām, kas atkal bija sākušas uzvirmot, atceroties par šo notikumu. „Viņa vispār neklausījās. Es viņai centos paskaidrot, es viņai lūdzos, lai viņa man neliek nekur nest to pannu, bet viņa tikai pasmējās. Lai arī ko es teicu, viņa to uzskatīja par kaut kādu milzīgu joku..." Harijs ar pūlēm atkal apspieda svelošo niknumu. „Tieši tajā brīdī es sapratu, ka visi, kuriem vajadzētu mani aizsargāt, patiesībā ir pilnīgi traki, un ka viņi manī neklausīsies, neatkarīgi no tā, cik ļoti es lūgšos, un ka es nekad nevaru paļauties, ka viņi kaut ko varētu izdarīt, kā nākas." Reizēm ar labiem nodomiem vien nepietiek, reizēm vajag arī veselo saprātu...

Iestājās dziļš klusums.

Harijs vilka dziļas elpas, līdz sāka nomierināties. Nav nekādas jēgas sākt dusmoties. Nav nekādas jēgas sākt dusmoties. Visi vecāki ir tādi, neviens pieaugušais nenolaistos tik zemu līdz bērna līmenim, lai viņu patiešām paklausītu; viņa ģenētiskie vecāki noteikti būtu bijuši tādi paši. Veselais saprāts ir kā sīka dzirkstele tumšā naktī, bezgala rets izņēmums trakuma pārņemtajā pasaulē, tāpēc nav nekādas jēgas sākt dusmoties.

Harijam nepatika, kāds viņš kļūst dusmās.

„Paldies, Potera kungs, ka man to izstāstījāt," pēc brīža sacīja profesore Maksūra. Viņas acīs jautās svešāds skatiens (gandrīz vai tāds pats, kāds bija uzradies Harija paša sejā, kad viņš bija eksperimentējis ar maciņu, taču Harijs nebija tajā brīdī pats sevi redzējis spogulī, lai atskārstu šo līdzību). „Es apsolu par to padomāt." Viņa pagriezās pret sānielas izeju un pacēla zizli -

„Ē," Harijs sacīja, „vai mēs tagad varam iet nopirkt to dziednieka komplektu?"

Ragana apstājās un cieši uz viņu noraudzījās. „Un ja es jums to neļaušu - ja nu teikšu, ka tas ir pārāk dārgs un jums tas nav vajadzīgs - ko tad?"

Harija seja rūgti saviebās. „Tad notiks tieši tas, ko domājat, profesore Maksūra. Tieši tas, ko domājat. Secināšu, ka esat kārtējais trakais pieaugušais, ar kuru nekad neko nevar sarunāt, un sākšu domāt, kā tik un tā savās rokās dabūt dziedieka komplektu."

„Es šajā ceļojumā esmu jūsu aizbildne," profesore Maksūra sacīja balsī, kurā jautās brīdinājuma pieskaņa. „Tāpēc neļaušu jums sevi izrīkot."

„Saprotu," Harijs sacīja. Viņš pieraudzīja, lai balsī neieskanētos aizvainojums, un arī neizteica skaļi nevienu no tām pārējām domām, kas bija ienākušas prātā. Profesore Maksūra bija mudinājusi viņu pirms runāšanas padomāt. Iespējams, līdz rītdienai šis padoms jau būs aizmirsts, bet piecas minūtes jau nu viņš spēj to paturēt prātā.

Ragana ar roku apvilka nelielu loku, un atkal ieskanējās Diagonalejas ielas trokšņi. „Nu tad tā, jaunais cilvēk," viņa noteica. „Ejam pakaļ tam dziednieka komplektam."

Harijam aiz pārsteiguma atkārās žoklis. Tad viņš steigšus tipināja viņai nopakaļ, teju vai paklupdams.


Veikals izskatījās tāds pats kā tad, kad viņi bija to atstājuši - saprotamas un nesaprotamas preces vēl arvien stāvēja izliktas koka plauktos, pelēkais spīdums apsargāja preču klāstu un pārdevēja atradās savā agrākajā vietā. Meitene pacēla skatienu, sejā rādoties pārsteigumam, tikko bija ieraudzījusi viņus abus tuvojamies.

„Piedodiet," viņa sacīja, kad viņi bija pienākuši tuvāk, un arī Harijs ierunājās gandrīz tajā pašā mirklī: „Es atvainojos par -"

Viņi apklusa un palūkojās viens uz otru, un tad pārdevēja klusi iesmējās. „Es negribēju, lai tev sanāk nepatikšanas ar profesori Maksūru," viņa sacīja. Tad viņa ierunājās zemā, sazvērnieciskā balsī. „Ceru, ka viņa nebija pret tevi pārāk barga."

„Della!" nepatīkami pārsteigta, iesaucās profesore Maksūra.

„Zelta maisu," Harijs noteica savam maciņam, un tad paraudzījās atkal uz pārdevēju, skaitīdams piecus galeonus. „Neraizējies, es saprotu, ka viņa ir barga pret mani tikai tāpēc, ka mani mīl."

Viņš noskaitīja pārdevējai piecus galeonus, bet tikmēr profesore Maksūra bija nopurpinājusi kaut ko nesvarīgu. „Lūdzu, vienu Ārkārtas dziedināšanas komplektu plus."

Tas bija pat savā ziņā satraucoši - noskatīties kā Paplatinātā mute aprij aptieciņu kārtīga čemodāna izmērā. Harijs nespēja neiedomāties, kas notiktu, ja viņš pats pamēģinātu ielīst iekšā savā ēzeļādas maciņā, ņemot vērā to, ka vienīgais cilvēks, kurš var no tā kaut ko izņemt ārā, ir tas, kurš pats šo lietu ir tur ielicis.

Kad maciņš bija beidzis... notiesāt... grūti nākušo pirkumu, Harijs varēja likt galvu ķīlā, ka pēc tam dzirdēja klusu atraugu. Tas gan noteikti bija pieburts klāt ar nodomu. Jebkura alternatīva hipotēze bija tik baisa, ka par to pat negribējās domāt... patiesībā Harijs pat nespēja iedomāties nevienu alternatīvu hipotēzi. Harijs paraudzījās uz profesori, kad viņi jau atkal devās tālāk pa Diagonaleju. „Kur tālāk?"

Profesore norādīja uz kādu veikalu, kurš izskatījās tā, it kā būtu celts nevis no ķiegeļiem, bet gan no jēlas miesas, un krāsas vietā tas bija izklāts ar kažokādām. „Cūkkārpā ir atļauts turēt mazus mājdzīvniekus - jūs, piemēram, varat iegādāties pūci, lai varētu sūtīt vēstules -"

„Vai es varu samaksāt kādu knutu vai cik nu tur, lai noīrētu pūci, kad man vajadzēs sūtīt vēstuli?"

„Jā," sacīja profesore Maksūra.

„Tad es saku pilnīgi striktu ."

Profesore Maksūra palocīja galvu, it kā šķietami atzīmētu kādu ķeksīti. „Vai drīkstu jautāt, kāpēc nevēlaties iegādāties pūci?"

„Man reiz bija mājdzīvnieks akmens. Tas nomira."

„Jums šķiet, ka nespēsiet parūpēties par mājdzīvnieku?"

„Es spētu," Harijs sacīja, „bet tas beigtos ar to, ka es visu cauru dienu kā apsēsts uztrauktos par to, vai todien esmu to pabarojis, vai arī tas būrītī lēnām mirst badā, prātodams, kur palicis saimnieks un kāpēc neviens nedod ēst."

„Ak, nabaga pūce," vecākā ragana klusi noteica. „Pilnīgi pamesta. Diez ko tā varētu iesākt."

„Nu, varu iedomāties, ka tā, kad būtu pavisam izsalkusi, mēģinātu ar nagiem izskrāpēties ārā no būrīša vai kastes, vai nu no kurienes, kur tā ir iesprostota, kaut arī diez vai tai laimētos tikt ārā..." Harijs spēji aprāvās.

Ragana savā klusajā balsī mudināja viņu runāt tālāk. „Un kas tad ar viņu notiktu?"

„Atvainojiet," Harijs sacīja, bet tad pasniedzās un saņēma profesori Maksūru aiz rokas, laipni, bet stingri, un ieveda viņu vēl vienā šķērsielā; pēc tam, kad viņam bija nācies izvairīties no tik daudz laba vēlētājiem, šī kustība bija kļuvusi par teju neapdomātu paradumu. „Lūdzu, uzlieciet to klusuma burvestību."

„Kluso."

Harija balss trīcēja. „Tā pūce nav kaut kāda tēlaina līdzība ar mani, vecāki mani nekad nav slēguši kaut kādā kābūzī vai atstājuši badā, man nav bail tikt pamestam, un man, profesore Maksūra, nemaz nepatīk jūsu domu gājiens!"

Ragana drūmi uz viņu noraudzījās. „Un, Potera kungs, kāds tad ir tas domu gājiens?"

„Jūs domājat, ka es," Harijam bija grūti to izteikt līdz galam, „ka esmu cietis no vardarbības?"

„Vai esat cietis?"

„Nē!" Harijs iebļāvās. „Nē, nekad! Domājat, ka esmu stulbs? Es zinu, kas ir vardarbība pret bērnu, es zinu, ka ir nepieņemama pieskaršanās un visas tās citas lietas, un, ja kaut kas tāds atgadītos, es zvanītu policijai! Un ziņotu skolotājai! Un meklētu sociālā dienesta tālruņa numuru telefonu grāmatā! Un izstāstītu to vectēvam un vecmammai, un Figa kundzei! Bet mani vecāki nekad nav darījuši man pāri, nekad, nekad mūžā! Kā jūs vispār uzdrīkstaties padomāt kaut ko tādu!"

Vecākā ragana cieši lūkojās viņā. „Kā direktora vietniecei man ir pienākums izpētīt apstākļus, ja ir kādas pazīmes, ka pret kādu bērnu manā uzraudzībā ir notikusi vardarbība."

Harija dusmas milzu ātrumā pārtapa nevaldāmā, tumšā niknumā. „Vairāk nevienam citam nemaz neiedrošinieties pat izčukstēt šitādus, šitādus mājienus! Nevienam, dzirdat mani, Maksūra? Tādi apvainojumi var izpostīt cilvēkus un izārdīt ģimenes, kaut arī vecāki ne pie kā nav vainīgi! Es par šādiem gadījumiem esmu lasījis avīzēs!" Harija balss jau bija sakāpusi līdz spalgam spiedzienam. „Sistēma nezina, kad vajag apstāties, tā netic, kad vecāki vai arī bērni saka, ka nekas tāds nav noticis! Nemaz nemēģiniet ar ko tādu draudēt manai ģimenei! Es jums neļaušu izpostīt savas mājas!"

„Harij," vecākā ragana klusi noteica, stiepdama viņam pretī roku -

Harijs aši atkāpās un aizsita projām viņas plaukstu.

Maksūra sastinga, bet tad atrāva roku un paspēra soli atpakaļ. „Harij, viss kārtībā," viņa sacīja. „Es jums ticu."

„Vai tiešām?" Harijs nošņāca. Nežēlīgs niknums joprojām kūsāja viņam asinīs. „Vai arī jūs tikai gaidāt, kad tiksiet prom no manis, lai varētu aizpildīt dokumentus?"

„Harij, es redzēju jūsu māju. Es redzēju jūs kopā ar vecākiem. Viņi jūs mīl. Jūs mīlat viņus. Es patiešām jums ticu, kad sakāt, ka vecāki nedara jums pāri. Bet man bija tas jāpajautā, jo tajā visā ir kaut kas dīvains."

Harijs viņu ledaini uzlūkoja. „Kas tad?"

„Harij, es savā laikā Cūkkārpā esmu redzējusi daudzus no vardarbības cietušus bērnus; jūs bezgala noskumtu, ja uzzinātu, tieši cik daudzus. Taču, kad esat laimīgs, jūs neuzvedaties tipiski kā kāds no tiem cietušajiem bērniem, it nemaz nē. Jūs uzsmaidāt svešiniekiem, jūs apskaujat cilvēkus, es uzlieku roku jums uz pleca, un jūs nemaz no tā nesaraujaties. Bet reizēm, tikai reizēm, jūs pasakāt vai izdarāt kaut ko tādu, kas pavisam ļoti liek domāt par to, ka... it kā kāds jūs vienpadsmit gadus būtu turējis ieslēgtu pagrabā. Tas nemaz neizskatās pēc tās mīlošās ģimenes, kādu es redzēju." Profesore Maksūra pagāza sāņus galvu, sejai atkal vēršoties mīklainā izteiksmē.

Harijs to uzklausīja un apdomāja. Melnais niknums sāka atkāpties, kolīdz viņš bija atskārtis, ka profesore Maksūra viņu bija visā nopietnībā uzklausījusi un ka viņa ģimenei nekādas briesmas nedraud.

„Un kā jūs varētu izskaidrot savus novērojumus, profesore Maksūra?"

„Nezinu," viņa sacīja. „Bet ir iespējams, ka varētu būt noticis kaut kas tāds, ko jūs neatceraties."

Harijā atkal uzliesmoja dusmas. Tas atkal izklausījās pārāk ļoti pēc kaut kā tāda, ko viņš bija lasījis avīzēs par izjukušām ģimenēm. „Apspiestas atmiņas - tā ir pseidozinātne! Cilvēki neapspiež traumatiskas atmiņas, viņi tās atceras pat pārāk labi visu savu atlikušo mūžu!"

„Nē, Potera kungs. Ir arī tāda Aizmiršanas burvestība."

Harijs sastinga kā iemiets. „Burvestība, kas izdzēš atmiņas?"

Vecākā ragana apstiprinoši pamāja ar galvu. „Taču tā neizdzēš visu pieredzētā atstāto iespaidu, ja jūs, Potera kungs, saprotat, ko ar to gribu teikt."

Harijam pār muguru noskrēja ledains drebulis. Šādu hipotēzi... nemaz nebija tik viegli atspēkot. „Bet mani vecāki nespēj neko tādu izdarīt!"

„Protams, nespēj," sacīja profesore Maksūra. „To spētu izdarīt tikai kāds no burvju pasaules. Tiesa gan... diemžēl to nekādi nav iespējams pārbaudīt."

Harija racionālista talants atkal sāka strādāt ar pilnu jaudu. „Profesore Maksūra, cik pārliecināta jūs esat par saviem novērojumiem, un kādi alternatīvi izskaidrojumi vēl tam varētu būt?"

Ragana paplēta rokas, lai skaidri izrādītu, cik tās ir tukšas. „Pārliecināta? Potera kungs, es ne par ko neesmu pārliecināta. Visā savā mūžā neesmu satikusi nevienu jums līdzīgu. Reizēm neliekas, ka jūs būtu vienpadsmitgadīgs bērns vai pat vispār cilvēks."

Harija uzacis uzrāvās teju vai pat līdz debesīm -

„Es atvainojos!" profesore Maksūra steigšus noteica. „Ļoti atvainojos, Potera kungs. Tikai gribēju izteikt savas domas, bet laikam diemžēl tas izskanēja mazliet citādi, nekā biju gribējusi..."

„Tieši otrādi, profesore Maksūra," Harijs sacīja un lēnām atplauka smaidā. „Es to pat varētu uztvert kā komplimentu. Bet vai jums būtu kas iebilstams, ja es piedāvātu jums alternatīvu izskaidrojumu?"

„Lūdzu, piedāvājiet."

„Nav paredzēts, ka bērni varētu būt daudz gudrāki par saviem vecākiem," Harijs sacīja. „Vai vismaz daudz saprātīgāki - varbūt mans tēvs tomēr varētu pārspēt mani gudrībā, ja viņš, saprotiet, mazliet pacenstos tā vietā, lai tikai sava pieauguša cilvēka inteliģenci lietotu galvenokārt tāpēc, lai izgudrotu arvien jaunas atrunas, kāpēc varētu man nepiekāpties..." Harijs apklusa. „Profesore, esmu pārāk gudrs. Man ar parastiem bērniem nav nekas runājams. Pieaugušie mani neciena tik daudz, lai gribētu ar mani sarunāties. Un atklāti sakot, ja arī gribētu sarunāties, viņi nemaz nešķiet tik gudri kā Ričards Feinmans, tāpēc es sarunu vietā ar viņiem daudz labprātāk palasu kaut ko, ko ir uzrakstījis Ričards Feinmans. Profesore Maksūra, es jūtos vientuļš. Es visu savu mūžu esmu juties vientuļš. Varbūt tas ir atstājis līdzīgu iespaidu kā tad, ja es būtu ieslēgts pagrabā. Un esmu pārāk inteliģents, lai raudzītos uz saviem vecākiem tā, kā tas bērnam būtu jādara. Vecāki mani mīl, bet viņiem nešķiet, ka vienmēr būtu jārīkojas saprātīgi, un reizēm es jūtos tā, it kā viņi būtu bērni - bērni, kuri neklausās un kuriem ir pilnīga autoritāte pār visu manu eksistenci. Es cenšos nebūt par to pārāk sarūgtināts, bet - vispār, ja skatos uz to visu godīgi, tad, jā - tas tomēr mani sarūgtina. Man ir arī problēmas apvaldīt dusmas, bet pie tā es jau strādāju. Tas arī ir viss."

„Tas arī ir viss?"

Harijs apņēmīgi palocīja galvu. „Tas arī ir viss. Gan jau, profesore Maksūra, pat maģiskajā Lielbritānijā vienmēr ir vērts apsvērt arī vienkāršu izskaidrojumu, ne tā?"


Autora piezīmes

Flogistons - 18. gs pastāvēja hipotēze, ka vielu degšanu izraisa īpaša viela flogistons. Tika uzskatīts, ka visas degtspējīgās vielas sastāv no izdedžiem un flogistona. Šī teorija izrādījās aplama; to nomainīja skābekļa teorija - ka vielu degšanas process norisinās skābekļa klātbūtnē.

Ričards Feinmans (1918 - 1988) bija amerikāņu fiziķis. 1965. gadā par pētījumiem kvantu elektrodinamikā kopā ar Džulianu Švingeru un Sinitiro Tomonagu saņēmis Nobela prēmiju fizikā.

Tev ir pieteikties, lai iesūtītu atsauksmi.