- Teksta izmērs +
Autora piezīmes
Dž. K. Roulinga raugās uz tevi. Vai jūti viņas ciešo skatienu? Viņa lasa tavas domas ar saviem Roulingas stariem.

„Tur būtu vajadzējis iejaukties kādam pārdabiskam spēkam, lai viņam varētu izveidoties tādi paši morāles principi kā tev, ņemot vērā vidi, kādā viņš ir uzaudzis."


 

Veikals „Ēzelis" bija savdabīgi patīkama (varētu pat teikt - mīlīga), maza bodīte, aizslēpusies aiz dārzeņu pilniem plauktiem, kuri atradās aiz maģisku cimdu veikala, kas bija kādā Diagonalejas sānieliņas vēl mazākā atzarā. Diemžēl veikalniece nebija sensena, izkaltusi vecene; viņa bija tikai vienkārša, jauna sieviete pabalējuši dzeltenās drēbēs, kura izskatījās norūpējusies. Tieši šobrīd viņa padeva Ēzeļādas supermaciņu QX31, kas pievilka pircējus, pateicoties Paplatinātās mutes, kā arī Slepenās izplešanās burvestībām: tajā varēja ielikt patiešām liela izmēra lietas, taču tā kopējais tilpums joprojām palika ierobežots.

Harijs bija uzstājis jau no paša sākuma, ka ir jānāk uzreiz uz šejieni, - uzstājis tik neatlaidīgi, cik varēja to atļauties tā, lai profesorei Maksūrai nerastos liekas aizdomas. Harijam bija kas tāds, ko pēc iespējas drīzāk vajadzēja noglabāt maciņā. Tas nebija galeonu zutenis, ko profesore Maksūra bija atļāvusi viņam izņemt no Gringotiem. Tie bija pavisam citi galeoni, kurus Harijs nemanot bija saliekšķerējis sev kabatā pēc tam, kad bija iegāzies zelta monētu kaudzē. Tas patiešām bija atgadījies nejauši, taču Harijs jau nu nebija no tiem, kurš laistu garām kādu radušos iespēju... kaut gan tā tiešām bija drīzāk vien tāda mirkļa iegriba. Kopš tā brīža Harijs bija piekārtojis atļauto galeonu maisiņu blakus bikšu kabatai, neveikli nesdams to tā, lai, ja būtu dzirdama kāda žvadzoņa, tā šķietami nāktu no pareizās vietas.

Tomēr vēl arvien palika atklāts jautājums - kā viņš patiesībā dabūs tās pārējās monētas maciņā tā, lai netiktu pieķerts. Zelta monētas varbūt arī piederēja viņam, taču tās tik un tā bija zagtas - zagtas no sevis? Pašzagtas?

Harijs pacēla skatienu no uz letes noliktā, viņam domātā Ēzeļādas supermaciņa QX31. „Vai es to drīkstu drusku izmēģināt? Lai pārliecinātos, ka tas darbojas, ē, kā nākas?" Viņš iepleta acis, rādīdamies zēnišķīgi, rotaļīgi nevainīgs.

Kā tad - pēc desmit atkārtotām darībām, kad viņš lika iekšā monētu zuteni maciņā, tad iebāza tajā roku, nočukstēdams „zelta maisu", un atkal izņēma to ārā, profesore Maksūra pagāja soli nostāk un iesāka nopētīt kādu citu veikalā izlikto preci, un pārdevēja pagrieza galvu, lai uzraudzītu profesori.

Harijs iemeta zuteni ar monētām ēzeļādas maciņā ar savu kreiso roku; labo roku viņš izvilka no kabatas, cieši turēdams vairākas zelta monētas, iebāza to ēzeļādas maciņā, palaida vaļā galeonus un (nočukstēdams „zelta maisu") atkal izņēma sākotnējo maisiņu. Tad vēlreiz ar kreiso roku saņēma zuteni, lai to no jauna ieliktu maciņā, un labo roku Harijs atkal iemānīja sev kabatā...

Profesore Maksūra vienreiz atskatījās, taču Harijam izdevās aizdomīgi nesastingt vai nesarauties, un likās, ka viņa nebija neko ievērojusi. Tomēr nekad jau tā īsti nevar zināt, ko domā tie pieaugušie ar humora izjūtu. Vajadzēja trīs iterācijas, līdz izdevās darbiņu pabeigt līdz galam, un Harijs lēsa, ka varēja būt nozadzis no sevis kaut kur aptuveni trīsdesmit galeonus.

Harijs paslēja maciņu gaisā, noslaucīja no pieres dažas sviedru lāses un grūti nopūtās. „Es šo, lūdzu, gribētu ņemt."

Būdams par piecpadsmit galeoniem nabagāks (kas, saprotams, bija dubulta cena par burvja zizli) un par vienu Ēzeļādas supermaciņu QX31 bagātāks, Harijs kopā ar profesori Maksūru taisījās iet ārā pa durvīm. Uz durvīm izveidojās roka, kas, viņiem aizejot, pamāja atvadas, izstumdamās ārā tā, ka Harijam teju vai sametās šķērmi.

Un tad kā par nelaimi...

„Vai tiešām jūs esat Harijs Poters?" nočukstēja vecs vīrs, vienai lielai asarai noritot lejup pār vaigu. „Jūs taču necenstos nevienu apmānīt ar savu izskatu, vai ne? Vienkārši - esmu dzirdējis baumas, ka jūs patiesībā nemaz neizdzīvojāt pēc Slepkavošanas lāsta, un tāpēc neviens par jums neko vairāk arī nav dzirdējis."

...izskatījās, ka profesores Maksūras uzliktā maskēšanās burvestība nemaz nebija tik izcili iedarbīga pret pieredzējušākiem maģijas pratējiem.

Profesore Maksūra uzlika plaukstu Harijam uz pleca un ierāva viņu tuvākajā sānieliņā, tikko bija izdzirdējusi vārdus „Harijs Poters?". Vecais vīrs vilkās viņiem līdzi, taču likās, ka vismaz neviens cits to nebija sadzirdējis.

Harijs apdomāja uzdoto jautājumu. Vai viņš patiešām ir Harijs Poters? „Es tikai zinu to, ko man ir stāstījuši citi," Harijs sacīja. „Nav jau gluži tā, ka es varētu atcerēties savu dzimšanas brīdi." Viņš pielika roku pie pieres. „Šī rēta man ir bijusi vienmēr un esmu saukts par Hariju Poteru, cik vien sen sevi atceros. Bet," Harijs domīgi noteica, „ja vien ir pietiekams pamatojums postulēt sazvērestību, tad neredzu iemeslu, kādēļ gan vienkārši nevarētu būt iespējams dabūt kādu citu bāreni, ko varētu uzaudzināt, iestāstot viņam, ka viņš ir Harijs Poters..."

Profesore Maksūra aizkaitināta ar plaukstu aizklāja sev seju. „Jūs izskatāties tieši tāpat kā jūsu tēvs Džeimss togad, kad viņš uzsāka savas mācības Cūkkārpā. Un es varu liecināt tikai pie pašas jūsu personības vien, ka jūs noteikti esat rados ar to posta grifidoru."

„Viņa arī tajā visā varētu būt iesaistīta," Harijs secināja.

„Nē," trīcošā balsī izteica vecais vīrs. „Viņa saka taisnību. Jums ir mātes acis."

„Hmm," Harijs domīgs sarauca pieri. „Iespējams, arī jūs varētu būt iesaistīts..."

„Izbeidziet, Potera kungs."

Vecītis pacēla roku, it kā gribēdams pieskarties Harijam, bet tad nolaida plaukstu. „Es tikai priecājos, ka esat izdzīvojis," viņš nočukstēja. „Pateicos jums, Harij Poter. Pateicos par to, ko esat paveicis... Es tagad likšu jūs mierā."

Un viņš ar spieķi palēnām aizklabināja projām, ārā no šķērsielas un tālāk prom pa galveno Diagonalejas ielu.

Profesore paraudzījās riņķī, rādīdama saspringušu un drūmu seju. Arī Harijs instinktīvi palūkojās apkārt. Bet izskatījās, ka ieliņa ir tukša; varēja redzēt tik vien kā vecas lapas un atvērušos muti, kas, vezdama ārā uz Diagonaleju, zibināja garām steidzīgos gājējus.

Visbeidzot likās, ka profesore Maksūra nomierinās. „Tas nebija labi darīts," viņa sacīja zemā balsī. „Es saprotu, ka neesat pie kā tāda radis, Potera kungs, bet cilvēki patiešām vēl jums labu. Lūdzu, esiet pret viņiem laipns."

Harijs noraudzījās uz savām kurpēm. „Viņiem to nevajadzētu," viņš sacīja, balsī ieskanoties nelielam rūgtumam. „Tas ir, viņiem nevajadzētu vēlēt man labu."

„Jūs izglābāt viņus no Paši-Zināt-Kā," sacīja profesore Maksūra. „Kāpēc gan lai viņi nevēlētu jums labu?"

Harijs pacēla acis līdz raganas kundzes striktajai sejai, kas vīdēja zem viņas smailās cepures, un nopūtās. „Laikam jau diez vai tad, ja pateikšu fundamentālā atribūcijas kļūda, jums būs kaut mazākā nojausma, ko tas nozīmē."

„Nē," sacīja profesore savā izteiktajā skotu akcentā, „tomēr palūgšu jums to izskaidrot, Potera kungs, ja jūs būtu tik laipns."

„Nu..." Harijs noteica, cenzdamies izdomāt, kā lai labāk izskaidro šo sīko daļiņu no vientiešu zinātnes. „Pieņemsim, ka ierodaties darbā un ieraugāt, ka kolēģis spārda savu darbagaldu. Jūs nodomājat: „Kāds gan viņš ir dusmīgs cilvēks!". Kolēģis turpretī atceras to, kā kāds viņu pa ceļam uz darbavietu iegrūda sienā un vēl sakliedza virsū. Kurš gan par ko tādu nedusmotos, viņš nodomā. Kad redzam citus cilvēkus, mēs skaidrojam viņu rīcību, piekārtojot tai personības iezīmes, bet, kad raugāmies paši uz sevi, mēs savu pašu uzvedību skaidrojam ar apkārtējiem apstākļiem. Tas, kas ar cilvēkiem notiek, tas ir skaidrs viņiem pašiem, raugoties no sava skatupunkta, taču mēs neredzam katra cilvēka notikumu vēsturi, pakarinātu gaisā, sekojam viņam pakaļ. Mēs citus cilvēkus redzam tikai vienā noteiktā situācijā un mēs nezinām, kā šie cilvēki uzvestos citā situācijā. Tāpēc fundamentālā atribūcijas kļūda ir tas, ka mēs ar vispārīgām, nemainīgām rakstura īpašībām skaidrojam to, ko daudz labāk varētu raksturot notikuma apstākļi vai situācijas kopējais konteksts." To apstiprina arī vairāki skaisti eksperimenti, taču Harijs šobrīd nevēlējās iedziļināties sīkumos.

Raganas uzacis savilkās līdz pat cepures apmalei. „Es laikam sapratu..." profesore Maksūra lēnām noteica. „Bet kādā veidā tad tas saistās ar jums?"

Harijs iespēra pa ķieģeļu sienu ieliņas malā tik spēcīgi, ka sāka sāpēt kāja. „Visiem liekas, ka es viņus izglābu no Pati-Zināt-Kā, jo esmu kaut kāds dižens Gaismas kareivis."

„Tas, kam būs spēks sakaut Tumsas pavēlnieku..." nomurmināja ragana savādi ironiskā balsī.

„Jā," Harijs sacīja, iekšā plosoties aizkaitinājumam un nepatikai, „it kā es būtu sakāvis Tumsas pavēlnieku, jo man piemīt kaut kāda vispārīga, neizmērojama Tumsas pavēlnieka iznīcināšanas īpašība. Es tad biju tikai piecpadsmit mēnešus vecs! Es neko nezinu, kas tad vispār notika, bet varu iedomāties, ka tam bija kāda saistība ar, tā teikt, ārkārtējiem apkārtējās vides apstākļiem. Un tam pilnīgi noteikti nebija nekāda saistība ar manas personības iezīmēm. Cilvēki nevēl labu man, viņi pat neievēro mani, viņi vēlas paspiest roku vienam sliktam izskaidrojumam." Harijs apklusa un palūkojās uz profesori Maksūru. „Vai jūs zināt, kas īstenībā notika?"

„Man ir zināmas aizdomas..." sacīja profesore Maksūra. „Īpaši tagad, kad esmu jūs nedaudz iepazinusi."

„Jā?"

„Jūs uzveicāt Tumsas pavēlnieku, jo bijāt vēl neciešamāks nekā viņš, un pārdzīvojāt Slepkavošanas lāstu, jo pats esat vēl briesmīgāks par pašu nāvi."

„Ha. Ha. Ha." Harijs vēlreiz iespēra sienai.

Profesore Maksūra pasmējās. „Iesim tālāk pie Malkinas madāmas. Baidos, ka jūsu vientiešu apģērbs varētu piesaistīt lieku uzmanību."

Viņi ceļā sastapa vēl divus laba vēlētājus.

Veikala „Malkinas madāmas drānas" priekšpusei bija patiesi garlaicīgs izskats - parasti, sarkani ķieģeļi un stikla logi, aiz kuriem varēja redzēt vienkāršas, melnas mantijas. Nebija nekādas drānas, kas spīdētu vai mainītu krāsu, vai grieztos uz riņķi, vai izstarotu dīvainu starojumu, kas it kā varētu iziet cauri tavam kreklam un tevi sakutināt. Tikai vienkāršas, melnas mantijas, neko citu skatlogā tur nevarēja ieraudzīt. Durvis bija atstutētas plati vaļā, domājams, lai izrādītu, ka šeit nav it nekā slēpjama.

„Es atstāšu jūs uz kādām piecām minūtēm, kamēr jūs pielaikosiet mantiju," sacīja profesore Maksūra. „Vai jums, Potera kungs, pret to nav nekas iebilstams?"

Harijs palocīja galvu. Viņš ar dedzīgu kaislību nīda apģērba iegādāšanās procedūru, un nespēja vainot tajā vecāko raganu, ka arī tā izjūt tādu pašu nepatiku.

Profesore Maksūra atkal izņēma no savas piedurknes zizli un viegli piesita Harijam pie galvas. „Un tā kā Malkinas madāmai vajadzēs skaidri saskatīt jūsu izmērus, es jums noņemšu aizēnojumu."

„Ē," Harijs noteica. Tas viņu nedaudz satrauca; viņš vēl arvien nebija pieradis pie visas tās „Harija Potera" padarīšanas.

„Es ar Malkina madāmu mācījos vienā laikā Cūkkārpā," Maksūra sacīja. „Jau tad viņa bija viena no vissavaldīgākajiem cilvēkiem, kādu jebkad esmu pazinusi. Viņa ne aci nepamirkšķinātu pat tad, ja viņas veikalā ienāktu kaut Pats-Zināt-Kas visā savā personā." Maksūra pavisam pārliecināti izteica augsto novērtējumu. „Malkina madāma jums neuzmāksies, un viņa neļaus jūs traucēt arī nevienam citam."

„Kur tieši jūs iesiet?" Harijs noprasīja. „Tikai tā gadījumam, saprotiet, ja nu tomēr kaut kas notiek."

Maksūra uzmeta Harijam stingru aci. „Es aiziešu uz turieni," viņa sacīja, norādīdama uz ēku ielas otrā pusē, pie kuras bija izkārtne koka muciņas formā, „un kaut ko iedzeršu - liekas, ka šobrīd es bez tā neiztikšu. Jums tikai jāuzmēra mantija, nekas cits nav jādara. Es pavisam drīz atgriezīšos, un cerams, ka Malkinas madāmas veikals joprojām stāvēs savā vietā un nedegs zilās liesmās."

Malkina madāma bija rosīga, paveca sieviete, kura Harijam nebilda ne pušplēstu vārdiņu, kad ieraudzīja rētu viņam uz pieres, un vēl uzmeta asu skatienu savai palīdzei, kad izskatījās, ka meitene grasās ko teikt. Malkinas madāma izņēma dažus dzīvīgi kustīgus auduma gabaliņus, kas likās kalpojam viņai par mērlentēm, un ķērās pie darba, nopētīdama savas mākslas izpausmes objektu.

Izskatījās, ka vlakus Harijam kāds bāls zēns ar asiem vaibstiem un superforšiem, platīnblondiem matiem iet cauri līdzīga procesa pēdējam posmam. Viena no divām Malkinas palīdzēm aplūkoja baltmataino zēnu un rūtiņrakstaino mantiju, kas bija viņam mugurā; ik pa brīdim viņa piesita ar zizli pie kādas mantijas vīles, un tā pataisījās vaļīgāk vai ciešāk.

„Sveiks," sacīja zēns. „Arī uz Cūkkārpu?"

Harijs jau sāka paredzēt, kur visticamāk šī saruna aizvirzīsies, tāpēc, jau sajuties aizkaitināts, acumirklī nolēma, ka - kas nu ir par daudz, tas ir par daudz.

„Apžēliņ," nočukstēja Harijs, „tas nevar būt." Viņš uzspēlēti iepleta acis. „Jūs...  kā jūs sauc, ser?"

„Drako Malfojs," sacīja Drako Malfojs, kaut ko īsti līdz galam nesaprazdams.

„Tas esat jūs! Drako Malfojs. Es - es nekad necerēju, ka man būs tas gods jūs sastapt, ser." Harijs vēlējās, kaut varētu izspiest no acīm arī dažas asaras. Tie citi parasti šajā mirklī bija sākuši raudāt.

„Ā," sacīja Drako, izklausīdamies nedaudz apjucis. Tad viņa lūpas izstiepās patmīlīgā smīnā. „Patīkami satikt kādu, kurš zina savu vietu."

Viena no palīdzēm, tā, kura, šķiet, bija pazinusi Hariju, klusi nožagojās.

Harijs tik buldurēja tālāk. „Kā es priecājos jūs satikt, Malfoja kungs. Esmu patiesi neizsakāmi sajūsmināts. Un pie tam vēl mācīšos Cūkkārpā tajā pašā gadā! Man no sajūsmas jau dauzās sirsniņa."

Upsī. Pēdējais izteikums laikam iznāca kaut kāds mazliet dīvains, it kā viņš flirtētu ar Drako.

„Bet es patiesi priecājos uzzināt, ka pret mani izrāda to cieņu, kas man pienākas kā jau Malfoju dzimtas piederīgam," otrais zēns izlieca muguru un vēl piedevām pasmaidīja gluži kā kāds no visaugstākajiem karaļiem, kas noraudzītos lejup uz savu niecīgāko pavalstnieku, kurš gan bija godīgs, taču nabadzīgs.

Eh... Sasodīts. Harijam nebija tik viegli izdomāt, ko lai saka tālāk. Nu, visi taču gribēja paspiest roku Harijam Poteram, tāpēc - „Kad manas drēbes būs piemērotas, ser, vai jums labpatiktos paspiest man roku? Tas būtu pats labākais, kas ar mani šodien ir noticis, nē, pat šomēnes, nē, tik tiešām, pat visā manā mūžā nekas labāks nebūs ar mani atgadījies."

Zēns ar platīnblondajiem matiem par atbildi uz viņu dusmīgi paglūnēja. „Un ko tu tādu esi izdarījis Malfoju labā, ka man būtu jāatļauj tev paspiest savu roku?"

O, šos tekstus es pilnīgi noteikti izmēģināšu arī uz nākamo, kurš vēlēsies paspiet man roku. Harijs pazemīgi nolieca galvu. „Nē, nē, kungs, es saprotu. Atvainojiet, ka atļāvos ko tādu lūgt. Man drīzāk vajadzētu justies pateicīgam, ja drīkstēšu notīrīt jums zābakus."

„Patiešām," atcirta otrs zēns. Viņa stingrā seja kaut kāda iemesla dēļ bija kļuvusi priecīgāka. „Saki man, kā tu domā, kurā tornī tu varētu tikt iešķirots? Es, protams, sevi saistu ar Slīdeņa torni, kurā reiz mācījās mans tēvs Lūcijs. Bet tu, varu iedomāties, būsi Elšpūša tornī vai vēl drīzāk - Elfu tornī."

Harijs muļķīgi pasmīnēja. „Profesore Maksūra teica, ka es esot cilvēks ar vislielāko Kraukļanaga garu, kādu vien viņa savā mūžā esot redzējusi vai pat dzirdējusi leģendā; es esot tik ļoti Kraukļanagam piemērots, ka pat pati Klementīne man vairāk ieteiktu iziet cilvēkos, lai ko tas arī nozīmē, un ka es pilnīgi noteikti nokļūšu Kraukļanaga tornī, ja vien Šķirmice nesāks bļaut tik skaļi, ka nevarēs saprast ne vārda no tā, ko viņa saka; citāta beigas."

„Oho," sacīja Drako Malfojs ar nelielu apbrīnas pieskaņu balsī. Zēns skumīgi nopūtās. „Tu lieliski proti glaimot, vai vismaz man tas likās patīkami; lai vai kā - tev klātos labi arī Slīdeņa tornī. Parasti visi cenšas pielīst tikai manam tēvam. Es ceru, ka citi slīdeņi arī man centīsies pielišķēties tagad, kad es būšu Cūkkārpā... Laikam jau šī bija tāda kā zīme, ka viss tomēr būs labi."

Harijs nokāsējās. „Patiesībā, atvaino, bet man īstenībā nav ne jausmas, kas tu tāds esi."

„Eu, nu beidz!" zēns sacīja, būdams ārkārtīgi apbēdināts. „Nu kāpēc tad tu to visu teici?" Drako acis aizdomīgi iepletās. „Un kā gan tu vari neko nezināt par Malfojiem? Un kas tās par tādām drēbēm, kas tev ir mugurā? Tavi vecāki ir vientieši?"

„Divi no maniem vecākiem ir miruši," Harijs sacīja. To izsakot, viņam iesāpējās sirds. „Otri mani vecāki ir vientieši, un tieši viņi mani uzaudzināja."

„Ko?" izsacīja Drako. „Kas tu tāds esi?"

„Harijs Poters, priecājos tevi satikt."

„Harijs Poters?" noelsās Drako. „Pats Harijs..." un zēns pēkšņi apklusa.

Uz brīdi iestājās klusums.

Tad ar kūsājošu aizrautību turpināja: „Harijs Poters? Pats Harijs Poters? Ārprāts, es vienmēr esmu vēlējies tevi satikt!"

Darbiniece, kas apkalpoja Drako, izgrūda tādu skaņu, it kā viņu kāds žņaugtu, tomēr arvien cītīgi turpināja savu darbu, paceldama Drako rokas, lai uzmanīgi novilktu rūtoto mantiju.

„Aizveries," Harijs ieteica.

„Vai es varu dabūt tavu autogrāfu? Nē, paga, es vispirms gribētu ar tevi kopā nobildēties!"

„AizveriesAizveriesAizveries."

„Es tik ļoti priecājos tevi satikt!"

„Sadedz ugunī un nomirsti."

„Bet tu esi Harijs Poters, slavenais burvju pasaules glābējs! Visu daudzinātais varonis Harijs Poters! Es vienmēr esmu gribējis būt tāds pats kā tu, kad es izaugšu liels, tāpēc vai es varu -"

Drako teikuma vidū apklusa, viņa sejai sastingstot pilnīgā šausmu izteiksmē.

Gara auguma, baltiem matiem, pašpārliecināti elegants, ģērbies no vissmalkākā auduma darinātā melnā mantijā. Vienā rokā satvēris spieķi ar sudrabā kaltu rokturi, kas atstāja nāvīgi bīstama ieroča iespaidu tikai tāpēc vien, ka bija viņa plaukstas satverts. Viņa acis uzvēdīja bendes kambara vienaldzīgo saltumu kā vīram, kam slepkavība nerada nekādas grūtības vai pat nešķiet kā kārdinoši aizliegts auglis, bet gan ir tikpat ikdienišķa nodarbe kā elpošana.

Tāds bija vīrs, kurš tikko lēnā solī ienāca pa durvīm.

„Drako," sacīja vīrs, zemā un ļoti dusmīgā balsī, „ko tu tikko teici?"

Pēc acumirklīgām izbailēm, Harijs, juzdams līdzi zēnam, jau bija sagudrojis atkāpšanās plānu.

„Lūcijs Malfojs!" noelsās Harijs Poters. „Pats Lūcijs Malfojs?"

Vienai no Malkinas madāmas palīdzēm nācās aizgriezties projām pret sienu.

Viņam pievērsās ledaini nāvīgs skatiens. „Harij Poter."

„Es jūtos tik ļoti, ļoti pagodināts, ka esmu jūs saticis!"

Tumšās acis iepletās, slepkavnieciskajiem draudiem nomainoties pret neticamu pārsteigumu.

„Jūsu dēls man par jums ir izstāstījis pilnīgi visu," Harijs čaloja tālāk, tikko vispār dzirdēdams, ko pats saka, jo vienkārši centās runāt pēc iespējas ātrāk." Bet protams, ka es jau pirms tam par jums zināju visu; visi par jums zina - par dižo Lūciju Malfoju! Par visgodājamāko Slīdeņa torņa dižgaru; es pats ceru iekļūt Slīdeņa tornī tikai tāpēc vien, ka dzirdēju, ka jūs pats bērnībā tajā -"

„Ko jūs tur runājat, Potera kungs?" atskanēja kliedzienam līdzīgs sauciens no veikala ārpuses, un mirkli vēlāk iekšā iesteidzās profesore Maksūra.

Viņai sejā bija tik baisa šausmu izteiksme, ka Harijs nedomājot atvēra muti, taču tad atkal to aizvēra, it kā skaidri izrādīdams man-nav-ko-teikt.

„Profesore Maksūra!" iesaucās Drako. „Vai tā tiešām esat jūs? Es no tēva stāstītā par jums esmu tik daudz dzirdējis, tāpēc ceru, ka tikšu iešķirots Grifidorā, lai varētu -"

„Ko?" nobļāvās Lūcijs Malfojs un profesore Maksūra ideāli saskaņotā unisonā, stāvēdami viens otram blakus. Viņi pilnīgi identiskās kustībās pagrieza galvu, lai paskatītos viens uz otru, un tad abi vienlaikus strauji novērsās no otra, itin kā būtu uzsākuši kādu sinhrono deju.

Tad pēkšņi iesākās kustība, kad Lūcijs sagrāba Drako un izvilka viņu ārā no veikala.

Un tad atkal bija klusums.

Profesores Maksūras kreisajā rokā karājās neliela dzēriena glāze, steigā noliekusies uz vienu pusi, un tagad no tās palēnām pilēja ārā alkohola lāses, krādamās uz grīdas mazā sarkanvīna peļķītē.

Profesore Maksūra pagāja uz priekšu, iekšā veikalā, līdz bija nostājusies pretī Malkinas madāmai.

„Malkinas madāma," sacīja profesore Maksūra pavisam mierīgā balsī. „Kas šeit tikko notika?"

Malkinas madāma klusēdama novērsas uz četrām sekundēm, bet tad vairs neizturēja. Viņa atkrita pret sienu, gārgdama no smiekliem, un tūdaļ sabruka arī viņas abas palīdzes - viena ar rokām un ceļiem nogāzās uz grīdas, vājprātīgi ņirgdama.

Profesore Maksūra, lēnām griezdamās, uzlūkoja Hariju ar ledainu skatienu. „Es atstāju jūs vienu pašu uz sešām minūtēm. Sešām minūtēm, Potera kungs, ņemot precīzi pēc pulksteņa."

„Es te tikai pajokojos," Harijs iebilda, vēl arvien tepat blakus skanot histēriskiem smiekliem.

„Drako Malfojs pateica savam tēvam acīs, ka gribētu tikt iešķirots Grifidorā! Ar pajokošanos vien nepietiek, lai panāktu ko tādu!" Profesore Maksūra pieklusa, acīmredzami ievilkdama elpu un nopūzdamās. „Kura daļa no „tikai jāuzmēra mantija" jums izklausījās kā lūdzu, ar Mulsinātus burvestību ņemiet un nomulsiniet visu pasauli!"

„Viņš atradās tādā situācijā, kas izraisīja šādu rīcību, jo tā bija pilnīgi loģiska, ņemot vērā apstākļus no viņa skatu-"

„Nē. Pat nemaz nesāciet neko skaidrot. Es vispār neko negribu zināt, kas šeit tikko notika. Lai arī kāds tumšais spēks jūsos mistu, tas ir lipīgs, un es nevēlos, lai arī ar mani notiek tas pats, kas ar nabaga Drako Malfoju, ar nabaga Malkinas madāmu un ar viņas nabaga abām palīdzēm."

Harijs nopūtās. Bija acīmredzams, ka profesore Maksūra nebija noskaņota uzklausīt saprātīgus paskaidrojumus. Viņš paraudzījās uz Malkinas madāmu, kura arvien vēl rēca no smiekliem, atspiedusies pret sienu, un Malkinas abām palīdzēm, kuras tagad abas bija nogāzušās uz ceļiem, un pēdīgi  paraudzījās arī lejup pats uz savu mērlentēs iepiņķerēto augumu.

„Es vēl īsti neesmu beidzis drēbju pielaikošanu," Harijs laipni sacīja. „Varbūt jūs labāk gribētu doties atpakaļ un iedzert vēl kādu glāzi?"    

Tev ir pieteikties, lai iesūtītu atsauksmi.