- Teksta izmērs +
Autora piezīmes

Dž. K. Roulinga novēro tevi no savas uzturēšanās vietas mūžīgajā tukšumā starp divām pasaulēm.

Kā viens otrs to jau šur tur ir minējis, grāmatās vietām parādās galeona pirktspējas nekonsekvence; es izvēlēšos vienu konkrētu vērtību un pie tās arī turēšos. Ja maiņas kurss ir piecas Sterliņu mārciņas pret galeonu un zizlis maksā septiņus galeonus, tad tas neiet kopā ar to, ka bērniem nākas iegādāties lietotus zižļus. 


„Valdīt pār pasauli - tas skan tik neglīti. Man labāk patīk teikt, ka tā ir pasaules uzlabošana."


 

Zelta galeonu krāvumi. Sudraba sirpu kaudzes. Bronzas knutu kalni.

Harijs tur tā stāvēja un ar vaļā muti noraudzījās uz savas dzimtas kambari. Viņam radās tik daudz jautājumu, ka viņš nezināja, ar kuru lai sāk.

Turpat, aiz kambara durvīm, stāvēja Maksūra un noraudzījās uz viņu, it kā nevērīgi atspiedusies pret sienu, tomēr viņas skatiens bija neatlaidīgi ciešs. Nu, tas bija saprotams. Tas, ka tu tiec nolikts pie milzīgas zelta monētu kaudzes, bija gluži kā īsteni arhetipisks tava rakstura pārbaudījums.

„Vai šīs monētas ir no tīra zelta?" Harijs visbeidzot ievaicājās.

„Ko?" nošņāca goblins Grābnis, kurš gaidīja turpat netālu pie durvīm. „Vai jūs gribat apšaubīt Gringotu godīgumu, Potera-Evansa-Veresa kungs?"

„Nē," Harijs izklaidīgi noteica, „nemaz nē, atvainojos, ja jums, kungs, tas likās aizvainojoši. Man vienkārši nav ne mazākās jausmas, kā darbojas jūsu finanšu sistēma. Es gribēju zināt, vai vispārīgi visus galeonus izgatavo no tīra zelta."

„Protams," atbildēja Grābnis.

„Un vai galeonu monētas var izgatavot ikviens, vai arī tās izlaiž vienīgi kāds monopola uzņēmums, kurš tādā veidā iegūst naudas emisijas peļņu?"

„Ko?" noteica profesore Maksūra.

Grābnis pasmīnēja, atiežot asos zobus. „Tikai nelga uzticētos monētai, kuru nav izdevis goblins!"

„Citiem vārdiem sakot," Harijs paziņoja, „šo monētu vērtība nevarētu būt lielāka par to veidojošā metāla vērtību?"

Grābnis vienkārši blenza uz Hariju. Profesore Maksūra izskatījās uzjautrināta.

„Tas ir, pieņemsim, ka es atnesu uz šejieni tonnu ar sudrabu. Vai varu tad pasūtīt, lai man izgatavo tonnu ar sirpiem?"

„Par samaksu, Potera-Evansa-Veresa kungs." Goblins uzlūkoja viņu ar spīdošām acīm. „Par zināmu samaksu. Bet interesanti zināt, kur gan jūs ņemtu tonnu ar sudrabu?"

„Es prātoju tikai tā tīri teorētiski," Harijs sacīja. Katrā ziņā vismaz pagaidām. „Tātad... cik liela būtu tā samaksa, kuru jūs prasītu, izsakot uz vienu svara vienību?"

Grābnis bija cieši piekalis Harijam acis. „Tas man būtu jāvaicā augstāk stāvošiem priekšniekiem..."

„Nosauciet man aptuvenu minējumu. Es neuzstāšu Gringotiem, ka samaksai tāpēc jābūt tieši tādai."

„Apmēram divdesmitā daļa no metāla svara varētu būt pietiekama samaksa par monētu izkalšanu."

Harijs palocīja galvu. „Liels paldies jums, Grābņa kungs."

Tātad burvju ekonomika ne tikai ir praktiski nodalījusies no vientiešu ekonomikas, bet vēl piedevām šeit neviens neko nav dzirdējis par arbitrāžu. Daudz lielākajā vientiešu ekonomikā pastāv zelta un sudraba cenu svārstības, tāpēc katru reizi, kad vientiešu pasaulē cenu attiecība starp zelta un sudraba vērtību novirzās vairāk nekā par 5% no svaru attiecības starp septiņpadsmit sirpiem un vienu galeonu, vajadzētu no burvju ekonomikas izsūkt vai nu sudrabu, vai arī zeltu, līdz būtu neiespējami uzturēt maiņas kursu. Atgādā uz šejieni tonnu ar sudrabu, pārkal to sirpos (un samaksā 5%), pārmaini sirpus pret galeoniem, aiznes zeltu uz vientiešu pasauli, pārmaini to pret vēl vairāk sudraba nekā sāki, un atkārto ciklu.

Vai tad vientiešu zelta pret sudraba maiņas kurss nebija kaut kur piecdesmit pret vienu? Katrā ziņā Harijs nedomāja, ka tas ir septiņpadsmit. Un izskatījās, ka sudraba monētas patiesībā ir daudz mazākas par zelta monētām!

Tad atkal, ja tā padomā, Harijs atradās bankā, kura vārda vistiešākajā nozīmē glabā tavu naudu kambaros, kas ir pilni ar zelta monētām un kurus apsargā pūķi; un, kad vien tev vajag naudu kādiem tēriņiem, tev pašam jāapmeklē savs kambaris un jāizņem no tā monētas. Šādā veidā smalkās arbitrāžas mahinācijas, izmantojot tirgus neefektivitāti, viņu pasaulē varētu arī nebūt realizējamas. Viņam nudien kārojās izsacīt kādu izsmejošu piezīmi par to, cik viņu finanšu sistēma ir primitīva...

Bet skumjākais ir tas, ka viņu pieeja, iespējams, ir labāka.

Taču no otras puses viens prasmīgs ieguldījumu pārvaldes speciālists, iespējams, spētu sagrābt varu pār visu burvju pasauli vienas nedēļas laikā. Harijs nolēma paturēt prātā šo atziņu, ja nu gadījumā viņam kādreiz beigtos nauda, vai arī uzrastos viena brīva nedēļa.

Bet pagaidām milzīgajiem zelta monētu krāvumiem Poteru kambarī būs jāapmierina viņa īslaicīgās vajadzības.

Harijs, paspēris lielu soli uz priekšu, sāka ar vienu roku celt no zemes augšā zelta monētas un pārlika tās otrā rokā.

Kad viņš bija salasījis divdesmit, profesore Maksūra iekāsējās. „Man šķiet, Potera kungs, ka ar to pilnīgi pietiks, lai samaksātu par jūsu skolai nepieciešamajām lietām, un vēl paliks pāri."

„Hm?" Harijs aizdomājies noteica. „Pagaidiet, es tagad veicu Fermi tuvinātos aprēķinus."

„Ko tādu?" noteica profesore Maksūra, izklausīdamās teju vai satraukta.

„Tā ir tāda matemātiska padarīšana. Nosaukta Enriko Fermi vārdā. Ar to var galvā ātri sarēķināt aptuvenas skaitliskās vērtības..."

Divdesmit zelta galeoni svēra varbūt kaut kur apmēram desmito daļu no kilograma? Un zelts maksāja, cik - desmit tūkstoš Britu mārciņu par kilogramu? Tātad viens galeons būtu vērts kaut kur piecdesmit mārciņas... Zelta monētu krāvumi izskatījās, ka varētu būt apmēram sešdesmit monētu augsti un divdesmit monētu plati katrā pamata laukuma dimensijā, un krāvums bija piramīdas veida, tātad tā tilpuma aprēķināšanai jāņem viena trešdaļa no kuba tilpuma. Aptuveni astoņi tūkstoši galeoni vienā krāvumā, un šeit bija līdzīgā izmērā apmēram piecas šādas kaudzes, tātad kopā četrdesmit tūkstoš galeonu jeb 2 miljoni Sterliņu mārciņu.

Nav slikti. Harijs savilka seju nežēlīgi apmierinātā smīnā. Viņam pat gandrīz sametās žēl, ka nu bija meties izpētīt jauno, aizraujošo maģijas pasauli, tāpēc viņš nevarēja veltīt laiku, lai izzinātu jauno, aizraujošo bagātības pasauli, par kuru gan veikli sarēķināts Fermi novērtējums liecināja, ka tā būtu aptuveni miljards reižu mazāk interesanta.

Tomēr - tas nozīmē, ka nekad mūžā vairs nepļaušu nevienu mauriņu vienas dumjas mārciņas dēļ.

Harijs aizgriezās prom no milzīgās naudas kaudzes. „Atvainojiet par tādu jautājumu, profesore Maksūra, bet, ja es pareizi sapratu, mani vecāki bija tikai nedaudz vecāki par divdesmit gadiem, kad nomira. Vai burvju pasaulē jauniem cilvēkiem viņu kambarī parasti ir tik daudz naudas?" Ja tā būtu taisnība, tad tase tējas, iespējams, maksātu piecus tūkstošus mārciņu. Ekonomikas pirmais likums: naudu neapēdīsi.

Profesore Maksūra papurināja galvu. „Potera kungs, jūsu tēvs bija senas dzimtas pēdējais mantinieks. Vēl ir arī iespējams, ka..." Ragana saminstinājās. „Daļa no šīs naudas varētu būt izmaksa no izsludinātās atlīdzības par Pats-Zināt-Ko, kas bija paredzēta tam, kurš viņu nogalinās vai arī pieveiks. Vai arī šī atlīdzība vēl nav izmaksāta. Es īsti nezinu."

„Interesanti..." Harijs lēnām noteica. „Tad iznāk, ka savā ziņā daļa no šīs naudas patiešām ir manējā. Tas ir, es pats to esmu nopelnījis. It kā. Varbūt. Nu un tad, ka es neatceros pašu notikumu." Harijs ar pirkstiem pabungāja pa bikšu staru. „Šī apziņa man liek justies mazāk vainīgam par to, ka es iztērēšu pavisam nelielu daļu no šīs bagātības! Neuztraucieties, profesore Maksūra!"

„Potera kungs! Jūs esat nepilngadīgs, tāpēc tikmēr jums ir atļauts izņemt tikai saprātīgu daudzumu naudas no jūsu -"

„Es esmu pilnīgi un galīgi saprātīgs! Es esmu pilnā lietas kursā par fiskālo apdomību un impulsu kontroli! Bet es ceļā uz šejieni patiešām redzēju dažas lietas, kuras varētu raksturot kā saprātīgus, pieauguša cilvēka cienīgus pirkumus..."

Harijs klusēdams piekala acis profesorei Maksūrai, cerēdams panākt, lai viņa novērstos pirmā.

„Piemēram, kādas lietas?" visbeidzot profesore Maksūra noteica.

„Koferus, kuros var ielikt vairāk nekā no ārpuses izskatās?"

Profesores Maksūras skatiens kļuva stingri nopietns. „Tie ir ļoti dārgi, Potera kungs!"

„Jā, bet..." Harijs lūdzās. „Gan jau, kad būšu pieaudzis, es tādu sev gribēšu. Un es varu tādu sev atļauties. No loģikas viedokļa raugoties, būtu saprātīgāk tādu iegādāties jau tagad, nevis vēlāk, lai es jau uzreiz varu iemācīties ar to apieties. Es to šā vai tā pirktu par vienu un to pašu naudu, vai ne? Tas ir, es tad gribētu iegādāties labu koferi, kam iekšā ir ļoti daudz vietas, - tādu, lai tas būtu gana labs, lai man pēc laika drīz atkal nevajadzētu pirkt vēl labāku..." Harijs pieklusa, klusi pie sevis cerēdams.

Profesores Maksūras skatiens ne uz mirkli neatslāba. „Un ko tad jūs, Potera kungs, tādā koferī liksiet iekšā -?

„Grāmatas."

„Bet protams," nopūtās profesore Maksūra.

„Jums vajadzēja man pateikt jau pašā sākumā, ka tādi maģiski objekti pastāv! Un ka es tādu varu atļauties iegādāties! Tagad man ar tēvu nāksies nākamās divas dienas pavadīt izmisīgi pārķemmējot visus lietoto grāmatu veikalus, lai varētu nopirkt vecas mācību grāmatas, lai man pašam Cūkkārpā būtu pieklājīga zinātniskās literatūras bibliotēka - un varbūt vēl arī neliela daļa zinātniskās fantastikas kolekcijas, ja vien varēšu savākt kaut ko puslīdz pieņemamu no nocenoto preču klāsta. Vai vēl labāk - es jums piedāvāšu patīkamu darījumu, labi? Tikai atļaujiet man nopirkt -"

„Potera kungs! Jums šķiet, ka jūs varat mani uzpirkt?"

„Ko? Nē! Ne jau tā! Ar to es biju domājis, ka es Cūkkārpai varu atdot dažas grāmatas, kuras būšu paņēmis sev līdzi, ja, jūsuprāt, kāda no tām dotu labu papildinājumu bibliotēkai. Es tāpat tās taisos iegādāties par lētu samaksu, un vienkārši man vajag, lai tās man ir kaut kur tuvumā, un nav tik svarīgi, vai tās ir noliktas vienā vietā, vai - otrā. Tas taču nav nekas briesmīgs, ja cilvēkus uzpērk ar grāmatām, pareizi? Tā mums -"

„Ģimenē ir pieņemts."

„Jā, tieši tā."

Likās, ka profesore Maksūra sašļūk, pleciem sagumstot viņas melnajā mantijā. „Es nevaru noliegt, ka jūsu teiktais patiešām izklausās saprātīgi, tomēr patiešām vēlos, kaut tas tā nebūtu. Es jums, Potera kungs, atļaušu izņemt vēl papildu simts galeonus." Viņa atkal nopūtās. „Zinu, ka man to vēlāk nāksies nožēlot, tomēr atļaušu jums paņemt šo naudu."

„Tā jau ir labāk! Un vai ēzeļādas maciņš ir tāds, kā es domāju, kāds tas ir?"

„Tas nav daudz labāks par koferi," ragana izsacīja acīmredzami negribīgi, „taču... ēzeļādas maciņā, kas ir apvārdots ar Atgūšanas un Slepeno izplešanās burvestību, var ietilpināt visai daudz lietu, un vajadzības gadījumā tās var atkal izsaukt tas, kurš pats tās ir ielicis -"

„Jā! Tādu man arī noteikti vajag! Tas būtu kā totāli pārākā super jostas soma! Kā Betmena josta ar visiem piederumiem! Lai paliek mans saliekamais nazis, es varētu tajā maciņā nēsāt līdzi veselu instrumentu komplektu! Vai arī grāmatas! Es tajā varētu ielikt un visu laiku nēsāt līdzi trīs aktuālākās grāmatas, kuras tajā brīdī lasu, un vajadzības gadījumā vienu varēšu izvilkt ārā, lai kur es arī nebūtu! Man vairs nekad mūžā nebūs lieki jāizšķērž ne minūte no savas dzīves! Ko jūs par to sakāt, profesore Maksūra? Tas taču būs bērna lasītprasmes veicināšanas vārdā, vislabākais iemesls, kādu vien var iedomāties."

„...Laikam jau jūs varat paņemt vēl desmit galeonus."

Grābnis apveltīja Hariju ar skatienu, kurā jautās atklāta cieņa, iespējams pat pilnīga apbrīna.

„Un vēl vajadzēs mazliet tēriņu naudu, par kuru jūs ieminējāties jau iepriekš. Man šķiet, ka redzēju vienu otru lietu, kuru es gribētu glabāt tajā maciņā."

„Nekaitiniet mani, Potera kungs!"

„Bet, ak, profesore Maksūra, kāpēc gan tā izbojāt prieku? Šī pilnīgi noteikti ir priecīga diena, kad es pirmo reizi varu izzināt visas šīs ar maģiju saistītās lietas! Kāpēc gan jūs gribat izturēties kā sapīcis pieaugušais, kaut arī tā vietā varētu pasmaidīt un atcerēties pati savu nevainīgo bērnību, kamēr ar sajūsmu noraugāties uz manu jauno sejiņu, kad es pērku šīs dažas rotaļlietas par nesamērīgi sīko tās bagātības daļu, ko pats esmu nopelnījis, uzveicot visbriesmīgāko burvi, kādu Lielbritānija jebkad pieredzējusi; ne jau ka es gribētu jūs apsūdzēt par to, ka neizrādāt pietiekamu pateicību, bet tomēr - kas tad ir dažas rotaļlietas salīdzinājumā ar tumšā burvja uzveikšanu?"

„Tu," norūca profesore Maksūra. Viņas seja saviebās tik baisā un šausminošā skatienā, ka Harijs iepīkstējies parāvās soli atpakaļ un apgāza kaudzi ar zelta monētām, kuras pajuka, skaļi šķindēdamas, zēnam izplājoties atmuguriski uz monētu čupas. Grābnis nopūtās un uzsita ar plaukstu pa seju. „Es visai Lielbritānijas burvju sabiedrībai izdarītu lielu pakalpojumu, Potera kungs, ja jūs vienkārši te ieslēgtu un atstātu."

Un bez kādām citām domstarpībām viņi abi devās tālāk.

Autora piezīmes

Arbitrāža ir darījumu stratēģija. Tās mērķis ir gūt peļņu, izmantojot nelielas atšķirības līdzīgu vai vienādu aktīvu cenā. Parasti šis mērķis tiek sasniegts, iegādājoties aktīvu (valūtu, vērstspapīrus, preces) vienā vietā un pēc tam to pārdodot citur par augstāku cenu. (Princips: “pērc lētāk, pārdod dārgāk”.)

Fermi tuvinātie aprēķini jeb Fermi novērtējums - Judkovska padomi tuvināto aprēķinu veikšanā. Ar Fermi novērtējuma metodi var tuvināti veikt sarežģītus aprēķinus, tos pārlieku vienkāršojot. Judkovskis šo principu sauc par lodveida zirga principu (ir anekdote par lodveida zirga modeli vakuumā - kad reālam, sarežģītam uzdevumam tiek piekārtots līdz smieklīgumam vienkāršots zinātnisks modelis).

Tev ir pieteikties, lai iesūtītu atsauksmi.