2. cēliens:

(Lielajā zālē caur noburtajiem debesu griestiem spoži iespīdēja saule, izgaismodama skolēnus, gluži kā tie sēdētu zem klajām debesīm, un atmirdzēdama no šķīvjiem un bļodām. Bērni, uzkrājuši spēkus nakts miegā, ieelpoja brokastu smaržas, gatavi drīz ļauties saviem svētdienas pavadīšanas nodomiem.)

Tātad. Ir tikai viens faktors, kas tevi padara par burvi.

Ja tā padomā, tas nemaz nav tik pārsteidzoši. DNS galvenais uzdevums ir nodot instrukcijas ribosomām, kā savirknēt aminoskābes olbaltumvielu ķēdē. Klasiskā fizika, šķiet, spēj visai labi modelēt aminoskābju mijiedarbību, tāpēc neatkarīgi no tā, cik daudz dažādu aminoskābju nesavienotu, pierastā, klasiskā fizika noliedz, ka no šādas ķēdes jelkad būtu iespējams iegūt maģiju.

Un tomēr izskatās, ka maģiju iedzimstības ceļā pārnes DNS.

Tātad diez vai DNS spēj nodrošināt nemaģisku aminoskābju savirknēšanu maģiskā proteīnu ķēdē.

Visticamāk, DNS sekvence pati par sevi vispār nespēj burvim piešķirt maģiju.

Maģijas izcelsme ir pavisam cita.

(Pie kraukļanagu galda sēdēja kāds zēns, kas, blenzdams tālumā, ar labo roku lāpstoja sev mutē kaut kādu nesvarīgu ēdienu, ko bija nolicis sev priekšā. Droši vien to varētu aizvietot ar dubļu kaudzi, un viņš nemanītu atšķirību.)

Un kaut kāda iemesla dēļ Maģijas Avots lūkojas pēc viena noteikta DNS marķiera indivīdos, kuri nekādā veidā neatšķiras no citiem cilvēkiem, kas arī tāpat izcēlušies no primātiem.

(Patiesībā tur šādi sēdēja un tālumā blenza visai padaudzi zēni un meitenes. Tas tomēr bija kraukļanagu galds.)

Arī citi loģiski spriedumi noved pie tā paša secinājuma. Visām sugām, kas pēcnācējus rada ar dzimumvairošanos, organismā noritošos procesus nodrošina viens un tas pats kompleksais mehānisms. Ja gēns B ir atkarīgs no gēna A, tad A jau bija jābūt noderīgam neatkarīgi no citiem gēniem – kas kopējā genofondā attīstījies pats no sevis, līdz kļuvis par teju gandrīz vispārīgu iezīmi populācijā, iekams B izrādītos pietiekami noderīgs tik daudz, lai spētu indivīdam nodrošināt kādu fizionomisku priekšrocību un tiktu nodots tālākajās pēcnācēju paaudzēs. Tad, tikko B būtu kļuvis par vispārīgu iezīmi, varētu iegūt variantu A*, kas atkarīgs no B, un varētu rasties arī C, kas atkarīgs no A* un B, un vēl arī B*, kas atkarīgs no C, un tā tas turpinātos, radot tik sarežģītu mehānismu, kas tūlīt sabruktu, ja no tā izņemtu kaut vienu vienīgu posmu. Taču šai attīstībai jānorisinās pamazām – evolūcija nekad neraugās nākotnē; evolūcija nekad nesāk attīstīt gēnu B ar tādu domu – sagatavot visu nepieciešamo, lai vēlāk pamatgēns A spētu kļūt par vispārīgu populācijas iezīmi. Visa evolūcijas vēsture ir pierādījusi tādu vienkāršu lietu, ka visvairāk gēnu nākamajam paaudzēm nodod tie, kam visvairāk pēcnācēju. Tāpēc katram sarežģītā mehānisma posmiņam jākļūst par praktiski vispārīgu iezīmi visā populācijā, iekams no tā spēj attīstīties citi atkarīgi mehānisma elementi.

Tātad kompleksais, savstarpēji sasaistītais mehānisms - procesi starp varenajām, smalki būvētajām olbaltumvielu mašīnām, kas veido dzīvību, - ir pilnībā identisks visām sugām, kas vairojas dzimumvairošanās ceļā, ja neskaita atsevišķu saujiņu ar neiesaistītajām variācijām, kuras dod savu ieguldījumu vēlāk, kad tās tiek izvēlētas sarežģītā mehānisma komplektēšanas brīdī. Tāpēc visiem cilvēkiem būtībā ir vienāda smadzeņu uzbūve, vienas un tās pašas emocijas, kam piesaistītas vienādas sejas izteiksmes; šie pielāgojumi ir kompleksi, tāpēc tiem jābūt kā vispārīgai iezīmei jebkurā indivīdā.

Ja maģija tiešām rastos tā, ka pareizā kombinācijā jāapvienojas ļoti daudziem noteiktiem gēniem, tad gadījumā, kad burvis radītu pēcnācēju ar vientiesi, bērns iegūtu tikai pusi no vajadzīgajiem maģijas gēniem, bet ar pusi no vajadzīgā mehānisma vien nepietiek. Un tas nozīmē, ka tādi vientiešu ģimenēs dzimušie burvji vispār nekad nespētu pastāvēt. Pat tad, ja vientiešu genofondā būtu kaut kādā veidā atsevišķi iekļuvuši visi maģijas radīšanai nepieciešamie mehānisma posmi, tie nekad nespētu savirknēties pareizā kārtībā tā, lai rastos burvis.

Nav arī bijis tāds cilvēku atzars, kas būtu ticis nošķirts kādā noslēgtā ielejā, kur viņiem evolūcijas ceļā smadzenēs kaut kā būtu izveidojušies augsti attīstīti maģijas nodalījumi. Jo šāds komplekss ģenētisks mehānisms, ja burvji krustotos ar vientiešiem, nekad nepārmantotos vientiešu ģimenēs dzimušajos indivīdos tā, lai visas mehānisma komponentes spētu pareizi savienoties.

Tas nozīmē, ka, lai arī kā gēni cilvēku nepadarītu par burvi, maģija tomēr neatrodas instrukcijās par to, kā pareizi savirknēt kompleksā mehānisma detaļas.

Šis bija otrs iemesls, kāpēc Harijs bija nosliecies par labu Mendeļa likumam. Ja jau maģijas gēni nav sarežģīti, tad kāpēc lai tie būtu vairāk par vienu?

Un tomēr pati maģija izskatās visai komplicēta. Durvju aizslēgšanas burvestība neļauj durvis atvērt un arī neļauj pārvērst eņģes, un nepakļaujas Stopsignālum Fokusspokuss un Alohomora burvestībām. Daudzi pavedieni norāda vienā virzienā: ka burvestības radītas mērķtiecīgi jeb, vienkāršāk sakot, ar nodomu.

Ir zināmi tikai divi cēloņi, kas mērķtiecīgi rada sarežģītas struktūras. Dabiskā izlase, kuras ceļā izveidojušies, piemēram, taureņi. Un intelekta vadīta inženierija, kas ļāvusi izgatavot tādas lietas kā automašīnas.

Tātad kaut kādā brīdī kāds inteliģents inženieris radījis Maģijas Avotu un licis tam raudzīties tikai pēc viena noteikta DNS marķiera.

Neapšaubāmi tas domas tālāk noved pie tā, ka te varētu būt darīšana ar „Atlantīdu".

Harijs par to agrāk bija iejautājies Hermionei - jau toreiz vilcienā uz Cūkkārpu pēc tam, kad Drako bija pieminējis Atlantīdas asinis, - un viņa bija atbildējusi vien to, ka par Atlantīdu praktiski nekas nav zināms.

Tā varētu būt vistīrākā leģenda. Bet bija arī diezgan ticams, ka maģijas pratēju civilizācija, īpaši tāda, kas pastāvējusi pirms Merlina aizlieguma, būtu pamanījusies pati sevi izsvēpēt.

No tā izriet sekojošs spriedums: Atlantīda reiz bijusi noslēgta civilizācija, kas kaut kādā veidā atklājusi Maģijas Avotu, liekot tam pakļauties tikai cilvēkiem ar atlantiešu ģenētisko marķieri, atlantiešu asinīm.

Un turpinot domu gaitu: burvju vārdi, zižļa kustības - tās pašas par sevi nav pietiekami komplicētas, lai no nekā radītu pilnu burvestības iedarbību; ne jau tā kā cilvēka DNS trīs miljardi bāzu pāri, kas tik tiešām ir pietiekami sarežģīti, lai radītu cilvēka ķermeni tikai no viena sīka pavediena, ne arī kā datorprogrammas, kas sastāv no tūkstošiem baitus apjomīgiem datiem.

Tāpēc vārdi un zižļa kustības ir tikai trigeri - kā sviras, kas iedarbina kādu apslēptu un vēl sarežģītāku mehānismu. Slēdži, nevis instrukcijas.

Un tieši tāpat kā datorprogramma nestrādā, ja tajā ievada kodu ar kaut vienu pareizrakstības kļūdu, Maģijas Avots neatbild, ja vien burvestības neveic tieši tajā vienā pareizajā veidā.

Neapstrīdami loģisks spriedums.

Un tas noved tikai pie viena neapgāžama secinājuma.

Senie burvju priekšteči pirms tūkstošiem gadu bija iekodējuši Maģijas Avotā, ka priekšmetus gaisā var pacelt tikai tad, ja izsaka vārdus...

„Spārnardium Lidiosa."

Harijs noguris sašļuka uz brokastu galda, ar pieri atslīdzis uz labās plaukstas.

Bija dzirdēts stāsts no mākslīgā intelekta izstrādes aizsākumiem - ka toreiz, kad pētījumi tikko bija iesākti un vēl neviens neapjauta, ka problēma būs sarežģīta, bija kāds profesors, kurš norīkoja vienu no saviem maģistrantiem, lai tas atrisina uzdevumu, kā datorizēt redzi.

Harijs sāka nojaust, kā šis students droši vien bija juties.

Šis uzdevums prasīs kādu laiciņu.

Ja buršanās būtu tikai kā nospiest slēdzi, kāpēc tad Alohomoru veikt ir tik grūti?

Kurš bija tāds muļķis, lai iekodētu maģijā burvestību Avada Kedavra, ko var veikt vienīgi tad, ja koncentrējas uz naidu?

Kāpēc tad bezvārdu pārvērtībām bija nepieciešams prātā pilnībā nošķirt domu par formu un domu par materiālu?

Ļoti iespējams, ka Harijs šos jautājumus vēl nebūs atrisinājis, kad beigs Cūkkārpu. Iespējams, ka pie tiem nāksies strādāt vēl arī tad, kad viņš būs trīsdesmit gadus vecs. Hermionei bija taisnība - viņš pirms tam to pats nebija pa īstam sapratis ar pašiem dziļākajiem prāta nostūriem. Viņš tikai bija nodeklamējis iedvesmojošu runu par apņēmību.

Harijs uz mirkli iedomājās, vai pašā dziļākajā prāta nostūrī nevajadzētu iestūķēt arī pieņēmumu, ka šos uzdevumus viņš, iespējams, varētu tā arī nekad neatrisināt, bet tad nolēma, ka tas tomēr būtu par traku.

Pie tam, ja viņam dažās pirmajās desmitgadēs izdotos atrisināt kaut tikai nemirstības problēmu, tad jau tas arī būtu pietiekami labs panākums.

Ar kādu paņēmienu tad to bija mēģinājis risināt Tumsas pavēlnieks? Ja tā padomā, tas, ka Tumsas pavēlniekam bija kaut kā izdevies apiet nāvi, lai arī viņa ķermenis tika iznīcināts, bija neiedomājami svarīgāks fakts nekā tas, ka viņš bija centies sagrābt varu visā maģiskajā Lielbritānijā...

„Atvainojiet, lūdzu," aiz muguras ierunājās kāda balss, kuru Harijs bija gaidījis, taču gluži negaidītā izteiksmē. „Ja jums tā labpatiktu, Malfoja kungs vēlas aicināt jūs uz sarunu."

Harijs neaizrijās ar brokastu pārslām. Tā vietā viņš pagriezās un uzlūkoja Krabes kungu.

„Atvaino, lūdzu," atbildēja Harijs. „Vai tu tomēr negribēji teikt: ‘Boss grib ar tevīm runāt?'"

Krabes kungs neizskatījās diez ko laimīgs. „Malfoja kungs lika man runāt, kā pieklājas."

„Es tevi slikti dzirdu," Harijs paziņoja. „Tu nerunā, kā pieklājas." Viņš pievērsās atpakaļ savai bļodai, kurā peldēja zilas kristāliskas sniegpārsliņas un mierīgi iestrēba vēl vienu karoti.

„Boss grib ar tevīm runāt," aiz muguras atskanēja draudīga balss. „Tu labāk aizej pie viņa, ja negribi atrauties."

Tā. Tagad viss iet pēc plāna.

1. cēliens:

„Kāds iemesls?" noteica vecais burvis. Viņš apvaldīja seju, lai tajā neatspoguļotos dusmas. Priekšā sēdošais zēns bija upuris, un viņu pavisam noteikti nevajadzētu nobiedēt vēl vairāk. „It nekas nespēj attaisnot..."

„Es viņam nodarīju kaut ko vēl ļaunāku."

Vecais burvis pēkšņi šausmās sastinga. „Harij, ko jūs tādu esat izdarījis?"

„Es apmānīju Drako, lai viņš notic, ka esmu ievilinājis viņu tādā rituālā, kurā viņam nācās upurēt savu uzskatu par tīrasiņiem. Un tas nozīmē, ka viņš, kad pieaugs, nevarēs kļūt par nāvēdi. Direktor, viņš zaudēja pilnīgi visu."

Kabinetā labu brīdi valdīja klusums, ko brīžiem iztraucēja vien smalko lietiņu sīka pukšķināšana un svilpšana, kas pēc gana ilga laika jau bija kļuvusi nemanāma.

„Vai dieniņ," noteica vecais burvis, „es patiesi jūtos kā nelga. Jo šādā brīdī es būtu gaidījis, ka jūs varētu mēģināt glābt Malfoju mantinieku, teiksim, izrādot viņam īstenu draudzību un patiesu laipnību."

„Ha! Jā, jā, it kā kaut kas tāds varētu nostrādāt."

Vecais burvis nopūtās. Tas nu bija aizgājis par tālu. „Sakiet, Harij, vai tas jums neienāca prātā, ka ir nepiemēroti censties kādu uzvest uz pareizā ceļa ar meliem un krāpšanos?"

„Es to panācu, neko atklāti nesamelojot, un tā kā runa ir par Drako Malfoju, tad es teiktu, ka tas tieši ir pilnībā piemēroti." Zēns izskatījās visai pašapmierināts.

Vecais burvis skumji nošūpoja galvu. „Un tāds mums ir tas varonis. Gals mums būs kā likts."

5. cēliens:

Garš, šaurs tunelis, rupjā akmenī tēsts, kura tumsu kliedēja vien kāda bērna zižļa gaismiņa, likās stiepjamies vai jūdzēm tālu.

Šādai šķietamībai iemesls bija gluži vienkāršs: jo tas tiešām stiepās jūdzēm tālu.

Pulkstenis rādīja trīs naktī, kad Freds un Džordžs uzsāka garo ceļu slepenajā ejā, kas veda no vienacainās raganas statujas Cūkkārpā uz Medusdūru saldumu veikala pagrabu Cūkmiestiņā.

„Kā tagad ir?" Freds pieklusināti ievaicājās.

(Neviens jau nenoklausījās, tomēr runāt pilnā balsī likās kaut kā dīvaini, ja lavies uz priekšu pa slepenu eju.)

„Vēl arvien gļuko," atbildēja Džordžs.

„Abi divi, vai..."

„Tas mainīgais atkal ir pareizs. Tas otrs stāv, kāds bijis."

Karte bija neparasti varens burvju priekšmets, kas skolas teritorijā reālajā laikā spēja izsekot jebkuru saprātīgu būtni, uzrādot tās vārdu. Bija gandrīz pilnībā skaidrs, ka tā tikusi radīta vienā laikā ar pašu Cūkkārpu. Un nebija labi, ka bija sākušas uzrasties kļūdas. Visticamāk, neviens cits bez Dumidora to nespētu salabot.

Bet Vīzliju dvīņi Dumidoram karti atdot netaisījās. Tas būtu nepiedodams pārkāpums pret Laupītājiem - četriem nezināmiem burvjiem, kas bija pamanījušies nozagt daļu no Cūkkārpas drošības sistēmas, ko visticamāk bija izveidojis pats Salazars Slīdenis, lai pārvērstu to par blēņdaru palīgrīku.

Kāds varētu teikt, ka tā ir necieņa pret skolu.

Kāds varētu teikt, ka tas ir noziedzīgi.

Vīzliju dvīņi stingri turējās pie uzskata, ka tad, ja Godriks Grifidors to uzzinātu, viņam nebūtu nekas pretī.

Brāļi tikai gāja un gāja, un gāja, lielākoties klusēdami. Vīzliju dvīņi sarunājās viens ar otru, kad bija jāplāno jauni joki vai kad vajadzēja izstāstīt ko tādu, ko otrs nezināja. Citādi nebija nekādas vajadzības runāt. Ja viņi abi zināja vienu un to pašu, viņi parasti domāja vienādas domas un arī nonāca pie vienādiem secinājumiem.

(Senākos laikos, ja piedzima maģiski identiskie dvīņi, parasti tūlīt pēc dzemdībām vienu no viņiem nogalināja.)

Pēc kāda laika Freds ar Džordžu izlīda pieputējušajā pagrabā, kas bija piekrauts ar mucām un kur plaukti bija stāvgrūdām pilni ar savādām izejvielām.

Freds un Džordžs abi nogaidīja. Rīkoties kā citādi būtu nepieklājīgi.

Pēc kāda brītiņa pa trepēm lejā pagrabā žāvādamies nokāpa kāds izkāmējis, pavecs vīrs melnā naktstērpā. „Sveicināti, zēni," ierunājās Ambrozijs Flūms. „Šonakt jūs negaidīju. Vai tad krājumi jau beigušies?"

Freds un Džordžs abi nolēma, ka runās Freds.

„Ne gluži, Flūma kungs," atbildēja Freds. „Cerējām, ka jūs varētu palīdzēt ar kaut ko stipri... interesantāku."

„Tā, zēni," strikti noteica Flūms, „ceru, ka atkal nepamodinājāt mani tikai tāpēc, uz ko es atbildēšu to pašu, ka es jums nepārdošu tādas preces, kas jums tiešām var sagādāt īstas nepatikšanas. Vismaz ne ātrāk, kamēr jums neapritēs sešpadsmit, tāpēc..."

Džordžs no mantijas izņēma kādu priekšmetu un, neko nesakot, padeva to Flūmam. „Vai šo esat redzējis?" jautāja Freds.

Flūms, dusmīgi noraudzījies uz vakarējo Dienas Pareģa izdevumu, palocīja galvu. Avīzes virsraksts vēstīja „NĀKAMAIS TUMSAS PAVĒLNIEKS?" un zem tā bija jauna zēna attēls, kurā kāda cita skolēna fotokamera bija pamanījusies viņu notvert ar neparasti aukstu un nežēlīgu sejas izteiksmi.

„Tas Malfojs ir nu gan viens," Flūms noskaldīja. „Šādi uzbrukt puikam, kam tikai vienpadsmit gadu! To Malfoju vajag samalt miltos un pārstrādāt šokolādē!"

Freds ar Džordžu abi reizē samirkšķināja acis. Rita Knisle strādā Malfoja labā? Harijs Poters viņus par to nebija brīdinājis... kas noteikti nozīmēja to, ka Harijs to nezināja. Viņš nekad nebūtu viņus iesaistījis, ja to zinātu...

Freds un Džordžs saskatījās. Nu, Harijam nav nekādas vajadzības to zināt, kamēr darbiņš nebūs padarīts.

„Flūma kungs," Freds klusi ierunājās, „Zēnam-Kurš-Izdzīvoja nepieciešama jūsu palīdzība."

Flūms paraudzījās te uz vienu, te uz otru.

Tad viņš gari nopūtās.

„Nu labi," noteica Flūms, „ko tad jums vajag?"

6. cēliens:

Rita Knisle, aizdomājusies par savu kārtējo sulīgo medījumu, reti kad pievērsa uzmanību apkārtējai pasaulei, kuras iemītniekus redzēja tikai kā nesvarīgas, tekalējošas skudriņas, un tāpēc teju vai uztriecās virsū kādam jaunam vīrietim ar balot sākušu pakausi, kurš bija patrāpījies ceļā.

„Knisles jaunkundz," vīrietis sacīja, izklausīdamies visai bargi un vēsi priekš cilvēka, kura seja likās tik jauna. „Priecājos ar jums šeit saskrieties."

„Vācies malā, nejēga tāds!" atcirta Rita, gribēdama paiet viņam garām.

Vīrietis, kas aizšķērsoja ceļu, tik identiski attēloja viņas kustību, ka likās, it kā viņi abi būtu palikuši stāvam uz vietas, bet iela pati būtu pabīdījusies sāņus.

Rita samiedza acis. „Ko tu no sevis esi iedomājies?"

„Ak, kāda nevērība," vīrietis sausi noteica. „Vai tomēr nebūtu bijis prātīgi iegaumēt seju nāvēdim, kas maskējies iefiltrējies skolā, lai slepeni apmācītu Hariju Poteru par nākamo Tumsas pavēlnieku? Galu galā," - mazs smīniņš - „neizklausās, ka ar tādu cilvēku jūs gribētu saskrieties uz ielas, īpaši pēc tam, kad tik briesmīgi esat nozākājusi viņu avīzē."

Rita mirklīti apdomājās, līdz saprata, par ko ir runa. Šis būtu tas Kvirīnijs Drebelis? Viņš vienlaikus izskatījās pārāk jauns un pārāk vecs; viņa seja, ja tā atslābtu no savas stingrās, valdonīgās izteiksmes, vedinātu domāt, ka viņam tikai tuvojas četrdesmit. Bet mati jau sāk izkrist? Vai tad viņš nevar atļauties aiziet pie dziednieka?

Nē, kāda tam nozīme; viņai šobrīd bija citas darīšanas citā vietā un citā vaboles veidolā. Tikko bija saņemta svaiga, anonīma ziņa par Bounza madāmu, kura izklaidējoties ar vienu no saviem gados jaunajiem asistentiem. Ienāktu pamatīga summiņa, ja tam izdotos gūt apstiprinājumu; Bounzu viņa jau sen gribēja dabūt rokā. Ziņotājs bija pavēstījis, ka Bounza ar savu jauno asistentiņu ēdīšot pusdienas iestādījumā „Pie Mērijas" kādā īpašā numuriņā, kas bija visai slavens ar to, kādiem tieši nolūkiem to apmeklēja. Lai gan šis numurs, kā viņa bija noskaidrojusi, ir drošs pret visa veida noklausīšanās ierīcēm, taču tas nespēs pasargāt augsto ministrijas ierēdni pret skaistu zilu vaboli, kas ērti iekārtojusies uz kādas sienas...

„Vācies nost no ceļa!" Rita uzbrēca un centās pastumt Drebeli malā. Bet Drebelis ar plaukstu viegli novirzīja viņas roku sāņus, un Rita nogrīļojās, sitienam tikai novējojoties gaisā.

Drebelis uzrāva augšup mantijas kreiso piedurkni, atklādams savu kreiso roku. „Skatieties," sacīja Drebelis, „man nav Tumšās zīmes. Es gribētu, lai jūsu avīze paziņo par raksta atsaukšanu."

Rita dzēlīgi iesmējās. Protams, ka viņš nav īsts nāvēdis. Citādi jau viņai to avīzē neļautu publicēt. „Nemaz neceri, tu pamuļķi. Un tagad lasies lapās."

Drebelis uz viņu brīdi cieši noraudzījās.

Tad viņš pasmaidīja.

„Knisles jaunkundz," ierunājās Drebelis, „biju cerējis ar kādu nebūt veidu panākt savu. Un tāpēc, tā kā man tas neizdevās, es nespēšu liegt sev to prieku jūs vienkārši sabradāt."

„To mēģinājuši jau daudzi. Tagad vācies malā, dumiķi, vai arī atsaukšu aurorus un likšu tevi arestēt par žurnālista darba traucēšanu."

Drebelis viņas priekšā īsi palocījās un tad pagāja garām. „Uz redzīti, Rita Knisle," viņš noteica - nu jau viņai aiz muguras.

Steigšus laužot sev ceļu tālāk uz priekšu, Rita kaut kur pa ausu galam sadzirdēja, ka vīrietis aiziedams svilpo kādu meldiņu.

Tad nu briesmīgi nobiedēja!

4. cēliens:

„Piedod, tas nav priekš manis," sacīja Lī Džordans. „Es palieku pie milzu zirnekļu jokiem."

Zēns-Kurš-Izdzīvoja bija paziņojis, ka viņam esot kāds svarīgs darbiņš Haosa ordenim, kaut kas nopietns un slepens, daudz nozīmīgāks un grūtāks nekā viņu parastie joki.

Un tad Harijs Poters bija iesācis iedvesmojošu uzrunu, kuras jēga gan nebija īsti skaidra. Viņš bija uzsvēris, ka Fredam, Džordžam un Lī piemīt ārkārtīgi milzīgs potenciāls, ja vien viņi iemācītos kļūt vēl dīvaināki. Tik dīvaini, lai spētu padarīt cilvēku dzīves nereālas, nevis vienkārši pārsteigtu citus ar tāda līmeņa jokiem kā, piemēram, kad, paverot durvis, uz galvas uzgāžas spainis ar ūdeni. (Freds un Džordžs bija sajūsmināti saskatījušies - kas tāds viņiem vēl nebija ienācis prātā.) Harijs Poters bija piesaucis to reizi, kad viņi bija iznesuši cauri Nevilu - Harijs gan ar nožēlu bija piebildis, ka Šķirmice viņam par to bija pamatīgi sadevusi pa mizu, - taču Nevils pēc tam bija sācis apšaubīt savu veselo saprātu. Nevils visticamāk tobrīd bija juties kā nokļuvis pavisam citā pasaulē. Un tieši tā cilvēki bija jutušies, kad klausījās Strupa atvainošanos. Lūk, tas esot īstais izjokošanas spēks.

Vai sadarbosieties ar mani? Harijs Poters bija iesaucies, bet Lī Džordans bija atteicies.

„Mēs gan esam ar mieru," noteica Freds vai varbūt arī Džordžs - jo Godriks Grifidors, bez šaubām, tādā lietā būtu iesaistījies.

Lī Džordans skumji pasmaidīja, tad piecēlās un atstāja citādi tukšo un maģiski noklusināto gaiteni, kur četri Haosa ordeņa biedri bija satikušies un nosēdušies aplī, lai perinātu sazvērestības.

Atlikušie trīs Haosa ordeņa biedri ķērās pie lietas.

(Nebija jau tik bēdīgi. Freds un Džordžs vēl arvien turpinās sadarboties ar Lī, lai izspēlētu tos pašus vecos milzu zirnekļu jokus. Par Haosa ordeni viņi bija sākuši saukties, lai savervētu Hariju Poteru, jo Rons viņiem bija izstāstījis, ka Harijs esot dīvains un ļauns, un Freds ar Džordžu bija nolēmuši glābt Hariju, izrādot viņam īstu draudzību un patiesu laipnību. Par laimi, izskatījās, ka tas tomēr nebūs nepieciešams - kaut gan pilnīgi pārliecināti viņi par to vēl nebija...)

„Tātad," ierunājās viens no dvīņiem, „ap ko tad tā lieta grozās?"

„Rita Knisle," sacīja Harijs. „Zināt, kas viņa tāda ir?"

Freds ar Džordžu pamāja, saraukuši pieres.

„Viņa par mani sākusi vākt ziņas."

Tas nebija uz labu.

„Vai varat iedomāties, ko es no jums varētu vēlēties?"

Freds un Džordžs abi mazliet domīgi saskatījās. „Tu gribi, lai mēs viņai iebarojam šādas tādas mūsu interesantākās konfektes?"

„Nē," atbildēja Harijs. „Nē, nē, nē! Tas ir, kā plānot milzu zirnekļu jokus! Nu padomājiet, ko jūs darītu, ja uzzinātu, ka Rita Knisle sākusi par jums meklēt visādas baumas?"

Viss tūlīt kļuva skaidrāks par skaidru.

Freda un Džordža sejās palēnām atplauka pa smīnam.

„Pašiem jāsāk izplatīt baumas par sevi," viņi atbildēja.

„Tieši tā," noteica Harijs, plati smīnēdams. „Bet tās nevar būt vienkārši kaut kādas baumas. Es gribu pārmācīt cilvēkus, lai viņi nekad mūžā vairs neticētu nekam, kas publicēts avīzē par Hariju Poteru, aptuveni tā, kā vientieši netic nekam, kas avīzēs sadrukāts par Elvisu. Iesākumā es iedomājos par to, ka Ritu Knisli vajadzētu pārpludināt ar tik daudzām baumām, ka viņa nesaprastu, kam ticēt, kam nē, bet tad viņa vienkārši pēc patikas izvēlētos tās, kuras izklausītos gana ticami un gana slikti. Tāpēc es vēlos, lai jūs par mani sagudrotu kādu nepatiesu stāstu un kaut kā panāktu, ka Rita Knisle tam notic. Bet tam jābūt tādam, ka pēc tam visi skaidri zinās, ka tā nav taisnība. Vajag apmuļķot Ritu Knisli un avīzes redaktorus, un pēc tam jāatklāj pierādījums, ka tas viss ir izdomāts. Un protams - ņemot vērā visus šos nosacījumus - stāstam jābūt, cik tik smieklīgam iespējams, bet tā, lai to tomēr nodrukā. Vai ir skaidrs, ko es no jums vēlos?"

„Ne gluži..." lēnām sacīja Freds vai Džordžs. „Tu gribi, lai mēs izdomājam to stāstu?"

„Es gribu, lai jūs izdarāt arī visu pārējo," Harijs Poters atbildēja. „Es šobrīd esmu aizņemts ar ko citu, piedevām es vēl cilvēkiem labprāt pilnīgi godīgi gribētu sacīt, ka pirmo reizi par ko tādu dzirdu. Pārsteidziet mani."

Kādu brīdi Freda un Džordža sejās bija redzams īpaši ļauns smīns.

Tad viņi abi kļuva nopietni. „Bet Harij, mēs taču nemaz nezinām, kā kaut ko tādu panākt..."

„Nu tad izdomājiet," Harijs sacīja. „Esmu pārliecināts, ka jums izdosies. Nu ne gluži simtprocentīgi pārliecināts, jo, ja jūs to nevarat, tad pasakiet man, un es mēģināšu pierunāt kādu citu vai arī izdarīšu to pats. Bet ja jums ir patiešām laba ideja gan smieklīgajam stāstam, gan arī tam, kā pārliecināt Ritu Knisli un viņas redaktorus to nodrukāt, - tad ķerieties tik klāt un aiziet tā lieta. Taču nemēģiniet izvest cauri neko viduvēju. Ja nevarat izdomāt neko satriecošu, tad tā arī man pasakiet."

Freds un Džordžs pārmija satrauktus skatienus.

„Es neko tādu nevaru iedomāties," noteica Džordžs.

„Es arī nē," sacīja Freds. „Piedod."

Harijs blenza uz viņiem abiem.

Un tad Harijs iesāka skaidrot, kā vajag domāt, ja jāatrisina kāds uzdevums.

Risinājumu noteikti vajag apdomāt ilgāk par divām sekundēm - tā apgalvoja Harijs.

Nevienu uzdevumu nedrīkst uzskatīt par neiespējamu - sacīja Harijs - kamēr patiešām neesi paņēmis pulksteni un nosēdējis pie tā vismaz piecas minūtes, vadoties pēc minūšu rādītāja. Nevis domājis piecas minūtes pārnestā nozīmē, bet gan tiešām veltījis tam veselas piecas minūtes, ko uzrāda īsts pulkstenis.

Un vēl jo vairāk - Harijs paziņoja uzsvērtā balsī, ar labo roku skaļi uzsitis pa grīdu, - nevienu uzdevumu nedrīkst sākt risināt, tūlīt uzreiz meklējot atbildi.

Tad Harijs metās skaidrot par kādu pārbaudi, ko veicis kāds Normans Maiers, kurš esot kaut kāds tur organizāciju psihologs, kas vairākas cilvēku grupas nošķīris divās kopās un licis tām risināt vienu noteiktu uzdevumu.

Uzdevums - Harijs sacīja - bija tāds, ka trīs dažādiem darbiniekiem bija jāpaveic trīs darbi. Jaunākais darbinieks vēlējās vienkāršāko un vieglāko darbu. Vecākais darbinieks gribēja pārmaiņus darīt kaut ko pa drusciņai no visiem trim, lai nebūtu garlaicīgi. Efektivitātes eksperta ieteikums bija piešķirt jaunākajam darbiniekam vieglāko darbu, bet vecākajam - grūtāko, jo šāda darba organizācija būtu par 20% produktīvāka.

Vienai no grupu kopām, kas risināja šo uzdevumu, tika dots rīkojums: „Nepiedāvājiet nevienu risinājumu, iekams nav pilnībā apspriesti visi uzdevuma nosacījumi un apstākļi."

Otrai grupu kopai netika doti nekādi norādījumi. Un šie cilvēki, saņēmuši uzdevumu, dabiski, sāka ar to, ka izteica dažādus iespējamos risinājumus. Un tad viņi, turēdamies katrs pie sava ierosinājuma, bija sākuši par tiem strīdēties, diskutējot par to, cik ļoti brīva režīma darba diena ietekmētu efektivitāti un tā tālāk.

Pirmā kopa ar grupām, kas risināja uzdevumu, - tās, kurām tika dota norāde vispirms apspriest uzdevumu un to risināt tikai pēc tam, - daudz biežāk nonāca pie secinājuma, ka jaunākajam darbiniekam jādod vienkāršākais darbs, bet pārējie divi pārmaiņus jāliek pie atlikušajiem, par ko eksperta pētījumi vēstīja, ka šāda organizācija celtu produktivitāti par 19%.

Sākt vispirms ar atrisinājuma meklēšanu ir pavisam ačgārni. Gluži kā tad, ja maltīti sāktu ar desertu, - tas ir aplami.

(Harijs vēl bija citējis tādu Robinu Dosu, kurš esot teicis, ka, jo grūtāks uzdevums, jo biežāk cilvēki to vēlas atrisināt tūlīt uzreiz.)

Tāpēc Harijs bija nolēmis atstāt šo uzdevumu Fredam un Džordžam, lai viņi apspriež visus apstākļus un brīvi apdomā it visu, kas kaut nedaudz attiektos uz šo lietu. Un viņi nedrīkst ierosināt īsto atrisinājumu, iekams nav beiguši apspriesties, protams, ja vien tiešām nejauši nav uzķēruši kādu satriecošu ideju, bet tādā gadījumā tā jāpieraksta, lai vēlāk varētu atcerēties, un tad jāatgriežas atkal pie domāšanas. Un viņš vismaz turpmāko nedēļu nepieņemšot atbildi, ka viņiem it kā neko neesot izdevies izdomāt. Ir cilvēki, kas gadu desmitiem domā par savu risināmo uzdevumu.

„Ir kādi jautājumi?" ievaicājās Harijs.

Freds un Džordžs paraudzījās viens uz otru.

„Nē, nevaru iedomāties."

„Man arī nav."

Harijs viegli noklepojās. „Jūs nepavaicājāt, kāds būs budžets."

Budžets? viņi nodomāja.

„Es jums varētu vienkārši nosaukt summu," Harijs sacīja. „Taču domāju, ka šis jūs iedvesmos vairāk."

Harijs rokas iebāza mantijā un tad izņēma...

Freds ar Džordžu abi gandrīz apgāzās, kaut arī sēdēja uz grīdas.

„Neizdodiet to tikai tērēšanas pēc," Harijs teica. Viņu priekšā uz akmens grīdas mirdzēja nejēgā daudz naudas. „Tērējiet to tikai tad, ja solās būt satriecošs rezultāts; un ja jūtat, ka tas būs satriecoši, tad nebaidieties no tēriņiem. Ja kaut kas paliks pāri, pēc tam vienkārši man atdosiet atlikumu - es jums uzticos. Ā, un jūs saņemsiet desmit procentus no tās vērtības, kas ir šajā kaudzē, neatkarīgi no tā, cik beigās būsiet iztērējuši..."

„Nē, mēs nevaram!" iesaucās viens no dvīņiem. „Mēs nepieņemam naudu par tādiem darījumiem!"

(Dvīņi nekad neņēma naudu, ja darīja kaut ko nelegālu. Ambrozijs Flūms to nezināja, ka viņi visas viņa preces pārdod ar nulle procentu uzcenojumu. Tādējādi Freds un Džords varētu godīgi liecināt tiesā - pat veritaseruma iedarbībā -, ka viņi nav nekādi noziedzīgi spekulanti, bet gan tikai veic sabiedrisko pakalpojumu.)

Harijs domīgi nolūkojās uz viņiem. „Bet es jums lūdzu šeit ieguldīt visai nopietnu darbu. Pieaugušajiem par ko tādu samaksātu, un to pie tam vēl arī uzskatītu par izpalīdzēšanu draugam. Jo šādam darbam nevar nolīgt gluži jebkuru svešu cilvēku."

Freds un Džordžs papurināja galvas.

„Labi," Harijs noteica. „Tad es vienkārši nopirkšu jums dārgas Ziemassvētku dāvanas, un, ja gribēsiet man tās atdot atpakaļ, tad es tās sadedzināšu. Tagad jūs pat nezināt, cik daudz naudas es taisos jūsu dēļ iztērēt, izņemot to, ka tas, protams, būs vairāk nekā tad, ja jūs vienkārši pieņemtu šo naudu. Un tās dāvanas es jums nopirkšu tik un tā, tāpēc padomājiet par šo, pirms jūs man atbildat, ka nevar iedomāties neko satriecošu."

Harijs smaidīdams uzcēlās kājās un pagriezās uz promiešanu, kamēr Freds ar Džordžu vēl arvien sēdēja, pārsteigumā pavērtām mutēm. Viņš pagāja pāris soļus, bet tad atnāca atkal atpakaļ.

„Ā, un vēl viena lieta," Harijs noteica. „Lai arī ko jūs būtu izplānojuši, neiesaistiet tajā profesoru Drebeli. Viņam nepatīk publicitāte. Saprotu, ka visvieglāk būtu piedabūt cilvēkus noticēt visādiem dīvainiem pastāstiņiem par aizsardzības profesoru - atvainojos, ka uzstādu jums tādu nosacījumu, taču profesoru Drebeli tiešām, lūdzu, neaiztieciet."

Un tad Harijs atkal pagriezās un paspēra projām pāris soļus...

Vēl pēdējo reizi atskatījās un klusi noteica: „Pateicos jums."

Un aizgāja.

Ievilkās klusums, kad viņš bija prom.

„Tātad," ierunājās viens.

„Tātad," noteica otrs.

„Tātad aizsardzības profesoram nepatīk publicitāte, ko?"

„Harijs mūs diez ko labi nepazīst, vai ne?"

„Nē, nepazīst gan."

„Bet tam, protams, mēs viņa naudu netērēsim."

„Protams, nē, tas nebūtu pareizi. Aizsardzības profesora lietu ņemsim atsevišķi."

„Pierunāsim dažus grifidorus, lai viņi uzraksta Knislei, ka..."

„...aizsardzības nodarbības laikā viņam uzrāvās piedurkne, un bija redzama Tumšā zīme..."

„...un viņš droši vien Harijam Poteram māca visādas briesmu lietas..."

„...un viņš ir vissliktākais aizsardzības profesors, kāds vien Cūkkārpā bijis; viņš ne tikai neprot mūs mācīt, viņš jauc pilnīgi visu, stāstīdams lietas pavisam otrādi un nepareizi..."

„...jo, pieņemsim, ka viņš apgalvoja, ka Slepkavošanas lāstu var raidīt, tikai koncentrējoties uz mīlestību, un tādas aplamas zināšanas, protams, nekam neder."

„Šis ir labs."

„Paldies."

„Domāju, ka aizsardzības profesoram šis arī patiktu."

„Viņam piemīt humora izjūta. Viņš mūs nebūtu nosaucis tā, kā viņš mūs nosauca, ja viņam nebūtu humora izjūta."

„Bet vai mēs tiešām varēsim tikt galā ar Harija uzdoto darbu?"

„Harijs teica, lai mēs vispirms uzdevumu apspriežam, pirms mēģinām to atrisināt, - nu tad tā arī darīsim."

Vīzliju dvīņi nolēma, ka Džordžs entuziastiski ģenerēs idejas, bet Freds tās apšaubīs.

„Te tik daudz kas ir pretrunā," sacīja Freds. „Viņš grib, lai stāsts ir pietiekami muļķīgs, lai visi smejas par Knisli, sapratuši, ka tā nav taisnība, bet tajā pašā laikā viņš grib, lai Knisle tam notic. To vienlaicīgi jau nemaz nevar panākt."

„Tad jāsagudro kaut kādi viltus pierādījumi, kam Knisle noticētu," ierosināja Džordžs.

„Vai tas jau ir atrisinājums?" pavaicāja Freds.

Viņi vēl apdomājās.

„Varbūt," sacīja Džordžs, „bet es teiktu, ka to atbildes meklēšanu mums nevajadzētu ņemt tik ļoti strikti, ko saki?"

Abi dvīņi tikai noraustīja plecus.

„Tad tiem viltus pierādījumiem jābūt pietiekami ticamiem, lai Knisle uzķertos," sacīja Freds. „Vai mēs tiešām paši tiksim ar to galā?"

„Mums pašiem jau nemaz nav jāizdara pilnīgi viss," sacīja Džordžs, norādīdams uz naudas kaudzi. „Varam nolīgt cilvēkus, lai mums palīdz."

Dvīņu sejās parādījās domīga izteiksme.

„Tā Harija dotais budžets iztērēsies visai ātri," sacīja Freds. „Mums tā ir liela nauda, bet, piemēram, tādam Flūmam tas nebūtu nekas īpašs."

„Varbūt cilvēki būs ar mieru dot kādu atlaidi, ja zinās, ka palīdz Harijam?" iedomājās Džordžs. „Bet vissvarīgākais ir tas, ka, lai ko mēs arī darīsim, tam jābūt kaut kam neiespējamam."

Freds samirkšķināja acis. „Kā tu to biji domājis - jābūt neiespējamam?"

„Tam jābūt tik neiespējamam, lai mēs neiekultos nekādā ķezā, lai nevienam nenāktu prātā, ka to būtu varējuši paveikt mēs. Tik neiespējamam, ka pat Harijs brīnītos. Tam jābūt kaut kam tik nereālam, ka cilvēki sāktu apšaubīt savu veselo saprātu, tam jābūt kam tādam... kas pārspētu pat Hariju."

Freds izbrīnīts iepleta acis. Viņu sarunās reizēm notika arī tā, taču ne bieži. „Bet kāpēc to vajag?"

„Tāpēc, ka viņš izplāno jokus. Tie visi bija plānoti joki. Pīrāgs bija joks. Visatceris bija joks. Kevina Entvistla kaķis bija tikai joks. Viņš iznesa cauri arī Strupu. Cūkkārpā vislabākie jokdari esam mēs, vai tad mēs tik viegli atdosim savu vietu bez cīņas?"

„Viņš ir Zēns-Kurš-Izdzīvoja," sacīja Freds.

„Un mēs esam Vīzliju dvīņi! Viņš mūs izaicina. Viņš apgalvoja, ka varam paveikt visu to pašu, ko viņš. Bet varu derēt, ka viņš neiedomājās, ka mēs varētu būt tikpat labi kā viņš."

„Nu nezinu gan," sacīja Freds, sajuties nedaudz satraukts. Gadījās, ka Vīzliju dvīņi retu reizi nepiekrita viens otram, kaut arī abi zināja vienus un tos pašus faktus, taču tad tas šķita kaut kā nedabiski, it kā viens no viņiem būtu rīkojies nepareizi. „Mēs te tagad runājam par Hariju Poteru. Viņš var paveikt visādas neiespējamas lietas. Mēs nevaram."

„Jā, varam gan," sacīja Džordžs. „Un mēs paveiksim kaut ko vēl neiespējamāku, ko viņš nekad nespētu."

„Bet..." ierunājās Freds.

„Tā rīkotos Godriks Grifidors," sacīja Džordžs.

Un ar to arī bija izlemts, un dvīņi atkal atgriezās savā, tā teikt, ierastajā darba režīmā.

„Nu labi, tad..."

„...jāsāk domāt."