- Teksta izmērs +
Autora piezīmes

Dž. K. Roulinga, ritu tinusies, spēji kost tiecas,

Orka brangās miesās lokiem apkārt liecas.

3. cēliens:


Juzdams sliktu dūšu, Drako gaidīja nelielā nišā ar logiem, ko bija uzgājis netālu no Lielās zāles.

Par nodarīto nāksies samaksāt un ne to mazāko cenu. Jau pamostoties, Drako bija sapratis, ka neuzdrīkstēsies ieiet Lielajā zālē uz brokastīm, jo tur varētu satikt Hariju Poteru, un Drako nebija ne jausmas, kā šī tikšanās noritētu.

Tuvojās kādi soļi.

„Eu, tu," atskanēja Vinsenta balss. „Boss šodien tāds īgns, tāpēc labāk filtrē, ko runā."

Drako bija gatavs to idiotu nodīrāt dzīvu, tad nodīrāto līķi nosūtīt atpakaļ un pieprasīt kalpu, kura saprāta līmenis būtu kaut nedaudz augstāks nekā beigtai smilšu pelei.

Vieni soļi devās prom, bet otri - pienāca klāt.

Drako vēders samutuļoja vēl vairāk.

Skatienam parādījās Harijs Poters. Atnākušais zēns uzmanīgi pielūkoja, lai sejas izteiksme saglabātos neitrāla, taču viņa zili apvīlētā mantija izskatījās tāda kā savādi nošķiebusies, it kā nebūtu īsti pareizi uzvilkta -

„Tava roka," Drako iesaucās, pirms bija paguvis apdomāties.

Harijs pacēla kreiso roku, it kā gribēdams to aplūkot.

Puse rokas ļengani nokarājās kā beigta.

„Pomfreja madāma teica, ka tas pāriešot," Harijs klusi sacīja. „Viņa teica, ka uz rītdienas pirmajām stundām rokai jau vajadzētu būt lielākoties veselai."

Pirmajā acumirklī šī ziņa nāca kā atvieglojums.

Bet tad Drako saprata.

„Tu biji aizgājis pie Pomfreja madāmas," nočukstēja Drako.

„Protams, ka gāju pie viņas," sacīja Harijs Poters, it kā tas būtu pašsaprotami. „Man nedarbojās roka."

Palēnām Drako atausa atskārsme, cik gan drausmīgi milzīgs muļķis viņš bijis - pat vēl daudz lielāks par tiem vecākajiem slīdeņiem, ko Harijs bija apvedis ap stūri.

Viņš bija uzskatījis, ka tas ir kā akmenī kalts, ka neviens nemēģinās vērsties oficiālās iestādes, ja Malfojs viņiem ko nodarīs. Ka neviens nekad mūžā negribētu nokļūt Lūcija Malfoja redzeslokā.

Bet Harijs Poters nebija kaut kāds tur nobijies elšpūtis, kas trīcētu par to, lai viņu neaiztiek. Viņš jau bija iesaistījies spēlē un tēvs viņu jau turēja acīs.

„Ko tad vēl Pomfreja madāma teica?" ievaicājās Drako, sirdij dauzoties kaklā.

„Profesors Zibiņš teica, ka burvestība, kas skārusi manu roku, ir īpaši nopietns tumšais spīdzināšanas lāsts, un ka tāpēc es nekādā gadījumā nedrīkstu atteikties atklāt, kurš to ir būris."

Labu brīdi valdīja klusums.

„Un kas pēc tam?" Drako trīcošā balsī ievaicājās.

Harijs Poters mazliet pasmaidīja. „Es ļoti pieklājīgi atvainojos, par ko profesors Zibiņš uz mani paskatījās ļoti stingri, un pateicu profesoram Zibiņam, ka šis viss ir saistīts ar patiešām ārkārtīgi nopietnām, slepenām, delikātām darīšanām un ka es par šī projekta mērķi jau esmu informējis direktoru."

Drako ieelsās. „Nē! Zibiņš taču nekam tādam tā vienkārši nenoticēs! Viņš par to jautās Dumidoram!"

„Protams, tā arī bija," sacīja Harijs Poters. „Mani tūlīt pat uz karstām pēdām aizrāva uz direktora kabinetu."

Drako nu jau trīcēja. Ja Dumidors Viedā kapitula priekšā nosēdinātu Hariju Poteru - vienalga, labprātīgi vai nē - un ja Zēns-Kurš-Izdzīvoja veritaseruma iedarbībā liecinātu, ka Drako viņu spīdzinājis... Harijs Poters patīk pārāk daudziem cilvēkiem, tēvs varētu šo balsošanu zaudēt...

Tēvam gan varētu izdoties pierunāt Dumidoru, lai lieta nenonāk līdz Viedo kapitulam, bet tas kaut ko maksātu. Un maksātu visai sālīti. Šai spēlei tagad ir uzradušies noteikumi - vairs nevar tā vienkārši klupt virsū katram, kam vien iegribas. Pie tam Drako no brīvas gribas pats bija ieskrējis Dumidoram rokās. Un Drako bija ļoti vērtīgs gūsteknis.

Tiesa gan, tā kā Drako vairs nevarēja kļūt par nāvēdi, tad viņš tomēr nebija tik vērtīgs, kā tēvs vēl domāja.

Šī doma plēsa pušu sirdi kā ar griešanas burvestību.

„Un tad kas notika?" nočukstēja Drako.

„Dumidors momentā izsecināja, ka tas biji tu. Viņš zina, ka mēs biedrojamies."

Ļaunākais, kas varēja notikt. Ja Dumidors nebūtu sapratis, kas Harijam Poteram to nodarījis, viņš, iespējams, neriskētu to noskaidrot ar lasprātību... bet ja Dumidors to jau zina...

„Un?" Drako ar mokām izspieda.

„Mēs drusku aprunājāmies."

„Un?"

Harijs Poters atplauka smaidā. „Un es paskaidroju, ka visprātīgāk būtu, ja viņš šajā atgadījumā nekādi neiesaistītos."

Drako prāts ietriecās mūra sienā un sašķīda. Viņš tā arī stāvēja un blenza ar pavērtu muti uz Hariju Poteru kā apstulbis.

Un tieši tik daudz laika pagāja, līdz Drako beidzot atcerējās.

Harijs bija uzzinājis Dumidora īpaši slepeno noslēpumu, to pašu, ar kuru direktoru spēja ietekmēt Strups.

Drako to varēja iztēloties gluži skaidri. Dumidors, izskatīdamies tāds stingrs un dusmīgs, tikko valdīdamies, skaidrodams Harijam, cik patiesībā šī lieta ir nopietna.

Un Harijs pavisam pieklājīgi atbild Dumidoram, lai tur savu muti ciet, ja negrib nepatikšanas.

Tēvs bija brīdinājis, ka jāpiesargās no šādiem cilvēkiem - cilvēkiem, kuri var tevi sabradāt, bet tik un tā šķiet tik ļoti patīkami, ka tu nemaz nespēj viņus kā nākas ienīst.

„Un pēc tam," Harijs paskaidroja, „direktors pateica profesoram Zibiņam, ka šis atgadījums tik tiešām saistīts ar kādu slepenu un delikātu lietu, par kuru viņš jau ticis informēts iekpriekš, un ka viņš domā, ka šoreiz tas tiešām nevienam nedotu nekādu labumu, ja to ar visu varu mēģinātu izmeklēt dziļāk. Profesors Zibiņš jau sāka celt iebildumus, ka direktora nemitīgā plānu kalšana nu gan aizgājusi par tālu, un tad es iejaucos un paskaidroju, ka es pats to visu biju izdomājis un ka direktors mani ne uz ko netika piespiedis, tāpēc profesors Zibiņš apcirtās riņķī un sāka rāt mani, un tad direktors pātrauca viņu un pateica, ka es kā Zēns-Kurš-Izdzīvoja jau pašos pamatos esot nolemts dīvainiem un bīstamiem piedzīvojumiem, tāpēc ir drošāk, ja es tajos iesaistos pats pēc savas iniciatīvas, nevis stāvu un gaidu, kad tie nejauši pēkšņi atgadīsies, un tad profesors Zibiņš vairs neizturēja, pacēla gaisā rokas un smalkā, spiedzīgā balsī sāka bļaut uz mums abiem, ka viņam esot pilnīgi vienalga, ko mēs abi tur brūvējam, bet kas tāds vairs nekad nedrīkst atkārtoties, kamēr vien es esmu Kraukļanaga tornī, vai arī viņš panākšot, lai mani no tā izmet ārā, un tad es varēšot iet uz Grifidoru, kur ir īstā vieta, lai taisītu visādas šitādas dumidorošanās..."

Pēc šī, ko Harijs pastāstīja, Drako kļuva pavisam grūti viņu ienīst.

„Nu, bet tomēr," Harijs noteica, „es nevēlos tikt izmests no Kraukļanaga, tāpēc apsolīju profesoram Zibiņam, ka nekas tāds tiešām vairs neatkārtosies, bet, ja tomēr atkārtosies, tad katrā ziņā atklāšu viņam, kas man to nodarījis."

Harija skatienam vajadzēja būt ledus aukstam. Tas tāds nebija. Balsij vajadzēja uzvēdīt nāves draudus. Bet nekādi draudi nebija jūtami.

Un Drako iedomājās visai acīmredzamu jautājumu, kas vienā mirklī sabojāja noskaņu.

„Kāpēc... kāpēc tad tu viņam mani nenosūdzēji?"

Harijs piegāja pie lodziņa, caur kuru nišā iespīdēja visai pašaurs saules stars, un palūkojās ārā uz zaļojošo Cūkkārpas apkārtni. Gaisma apņēma viņu pašu, viņa mantiju, viņa seju.

„Kāpēc nenosūdzēju?" Harijs pārvaicāja. Balss viņam izklausījās aizžņaugta. „Laikam jau tāpēc, ka nespēju uz tevi dusmoties. Zinu, ka pats pirms tam nodarīju pāri tev. Un tavu atmaksu nemaz nevar saukt par pienācīgu, jo tas, ko tev nodarīju, bija daudz ļaunāk nekā tas, ko tu liki man izciest."

Drako jutās, kā vēlreiz ieskrējis mūra sienā - viņš neko vairs nesaprata. Gluži kā Harijs būtu runājis sengrieķu valodā.

Drako prātā mēģināja sagrābstīt kādu pazīstamu shēmu, ko piekārtot Harija teiktajam, taču nevarēja nevienu tādu atrast. Harijs bija izteicis atzīšanos, kas nemaz nebija viņa interesēs. Tas pat neatbilda tam, kas būtu jāsaka, lai padarītu Drako par vēl uzticamāku kalpu tagad, kad Harijs bija ieguvis pār viņu ietekmi. Tad Harijam būtu vajadzējis uzsvērt, cik gan laipns un labvēlīgs viņš bijis, nevis atzīties, cik ļoti nodarījis Drako pāri.

„Bet tik un tā," Harijs sacīja nu klusākā balsī, teju vai čukstus, „lūdzu, Drako, vairāk gan tā nedari. Tas bija ļoti sāpīgi, un es nezinu, vai otrreiz spēšu tev piedot. Es arī nezinu, vai vispār tad vēlētos tev piedot."

Drako to nekādi nesaprata.

Vai Harijs gribētu draudzēties ar viņu?

Tas nekad tā nevarētu būt, ka Harijs Poters būtu tik stulbs, lai domātu, ka viņi joprojām varētu būt draugi pēc tā, ko viņš bija nodarījis.

Tu vari būt kādam draugs un sabiedrotais - kā Drako pirms tam bija centies tuvoties Harijam, vai arī tu ņem un iznīcini otra dzīvi, neatstājot vairs nekādu citu iespēju. Abi varianti reizē nepastāv.

Bet tādā gadījumā Drako nesaprata, ko vēl Harijs varētu mēģināt panākt.

Un tad Drako prātā iešāvās savāda doma, aizķērusies no tā, ko Harijs vakar viņam visu laiku bija centies iestāstīt.

Un doma skanēja šādi: Pārbaudi.

Tu tagad esi sajutis, kā ir būt par zinātnieku, Harijs tika teicis, un pat arī tad, ja nekad līdz galam neapgūsi, kā likt lietā šo spēku, tu tik un tā vienmēr  centīsies - pārbaudīt - un pārliecināties - par savu uzskatu - pareizību..." Šie baisie vārdi, izdvesti agoniskās sāpēs, vēl arvien malās uz riņķi Drako domās.

Ja Harijs izliktos par vainas apziņas māktu draugu, kas netīši nodarījis pāri...

„Tu to biji izplānojis, visu to eksperimentu!" Drako iesaucās, pamanījies balsī iepīt arī apsūdzošu noti. „Tas nebija kaut kāds mirkļa vājums, tu visu to pētījuma gaitu jau biji izplānojis!"

Nejēga tāds, Harijam Poteram būtu vajadzējis sacīt, nu protams, ka visu to biju izplānojis, un tagad tu esi mans...

Harijs pagriezās atkal pret Drako. „Vakardienas notikumi īsti neietilpa manā plānā," Harijs sacīja tādā kā aizspiestā balsī. „Plāns bija tāds, ka es tev iemācīšu, kāpēc vienmēr labāk ir zināt patiesību, un tikai tad mēs abi kopā atklātu patiesību par asinīm un pieņemtu īsto atbildi, lai arī kāda tā būtu. Vakar es... es visu pamatīgi sasteidzu."

„Vienmēr labāk ir zināt patiesību," Drako auksti noskaldīja. „It kā tu man ar to būtu izdarījis kādu pakalpojumu."

Harijs palocīja galvu, ar to pavisam uzspridzinādams Drako prātu, un sacīja: „Ja nu Lūcijam arī ienāktu prātā tāda pati doma kā man, ka pie vainas varētu būt tas, ka varenākajiem burvjiem ir mazāk bērnu? Viņš varētu sākt izvērst kampaņu, kurā spēcīgākajām tīrasiņu dzimtām maksātu par to, lai viņi dzemdētu vairāk bērnu. Īstenībā, ja tīrasinības idejas tiešām būtu patiesas, tad tieši ar to arī Lūcijam vajadzētu nodarboties - ķerties pie problēmas risināšanas savā pusē, kur uzreiz var kaut ko mainīt. Šobrīd, Drako, tu esi Lūcijam vienīgais sabiedrotais, kurš varētu mēģināt viņu atrunāt no darbībām, kas lieki izšķiež enerģiju, jo tu vienīgais zini īsto patiesību un spēj paredzēt īstos eksperimentu rezultātus."

Šajā brīdī Drako nosprieda, ka Harijs Poters ticis uzaudzināts tik īpatnējā vietā, ka drīzāk ir kāds maģisks radījums, nevis burvis. Drako vienkārši nekādi nespēja paredzēt, ko Harijs turpmāk varētu sacīt vai darīt.

„Kāpēc to visu vajadzēja?" Drako pavaicāja. Balsī ielikt sāpes un dusmas nemaz nebija grūti. „Kāpēc tu man ko tādu nodarīji? Kāds tad ir tas tavs plāns?"

„Nu," Harijs ierunājās, „tu esi Lūcija pēctecis, un - tici vai nē - bet Dumidors domā, ka es piederu viņam. Tāpēc mums nāktos uzaugt un cīnīties viņu karā vienam pret otru. Vai arī mēs varētu iesākt kaut ko citu."

Palēnām Drako prāts apsmadzeņoja šo ideju. „Tu vēlies izprovocēt viņus abus uz galēju cīņu un, kad viņi būs novārdzinājuši viens otru, tad tu pārņemsi visu varu." Drako krūtis sažņaudza saltas šausmas. Izvēles nebūs - viņam nāksies to apturēt, lai arī kādas ciešanas tas pašam sagādātu...

Bet Harijs papurināja galvu. „Pie visām zvaigznēm debesīm, nē taču!"

„Nē...?"

„Tu ne uz ko tādu neparakstītos, un es arī nepiekristu," sacīja Harijs. „Šī ir mūsu pasaule, un nav nekādas vajadzības to sapostīt. Bet iztēlojies, teiksim, ka Lūcijs domātu, ka Sazvērestība ir tavs rīks un ka tu esi viņa pusē, bet Dumidors domātu, ka Sazvērestība ir mana un ka es esmu viņa pusē. Tad Lūcijs padomātu, ka tu esi pārvērtis mani un ka Dumidors ir noticējis, ka Sazvērestību esmu radījis es, bet Dumidors padomātu, ka es esmu pārvērtis tevi un ka Lūcijs ir noticējis, ka tu esi izveidojis Sazvērestību, un tāpēc viņi abi mums palīdzētu, bet tikai tā, lai otrs par to nekādi neuzzina."

Drako it nemaz nevajadzēja izlikties, ka viņam trūkst vārdu.

Tēvs reiz viņu bija aizvedis noskatīties lugu ar nosaukumu Laita traģēdija, kas ir par kādu neticami gudru slīdeni vārdā Laits, kurš bija uzņēmies attīrīt pasauli no ļaunuma ar senu gredzenu, ar kuru varēja nogalināt jebkuru cilvēku, ja vien zināms viņa vārds un izskats, bet viņam pretī stājās vēl viens neticami gudrs slīdenis, ļaunais tēls vārdā Loljets, kurš maskējies slēpa savu īsto seju; un Drako bija sajūsmā iesaucies un gavilējis visās labākajās vietās, īpaši lugas vidū; bet luga bija beigusies bēdīgi, par ko Drako bija visai vīlies, un tad tēvs saudzīgi viņam bija norādījis, ka vārds „traģēdija" ierakstīts jau pašā lugas nosaukumā.

Pēc tam tēvs bija pajautājis, vai Drako sapratis, kāpēc viņi bija gājuši noskatīties šo lugu.

Drako bija atbildējis, ka tāpēc, lai viņš iemācītos to, ka pieaugot jābūt tikpat viltīgam kā Laitam un Loljetam.

Tēvs bija paziņojis Drako, ka vēl nepareizāk atbildēt vienkārši nav iespējams, un bija norādījis, ka Loljets, kaut arī rīkojies gudri, slēpdams seju, tomēr bez kādas vajadzības bija atklājis Laitam savu vārdu. Tēvs tad bija ņēmis un sagrāvis praktiski visu lugu, vienu ainu pēc otras, bet Drako tikai bija klausījies, plesdams acis lielākas un lielākas. Un beigās tēvs bija paziņojis, ka šādas lugas vienmēr ir nereālistiskas, jo, ja lugas autors patiešām zinātu, ko darītu nudien tik gudrs cilvēks kā Laits, lugas autors pats censtos pārņemt varu pasaulē tā vietā, lai rakstītu par to tikai kaut kādas lugas.

Tad arī tēvs bija atklājis Drako par Triju likumu - ka jebkurš plāns, kurā jāizpildās vismaz trīs dažādiem notikumiem, īstajā dzīvē nekad nenostrādā.

Pēc tam tēvs vēl bija piebildis, ka tikai nejēga mēģinātu īstenot plānu, kas ir samudžināts līdz pēdējam, tāpēc realitātē iespējams īstenot tikai divus notikumus.

Drako vienkārši trūka vārdu, lai raksturotu to, cik ļoti ārkārtīgi milzonīgi Harija izkaldinātais plāns pārsniedz jebkādas reālas iespējas nostrādāt īstajā dzīvē.

Bet tieši šādu kļūdu pieļautu tāds, kuru nekad nav apmācījuši skolotāji un kurš domā, ka ir gudrs, un kurš apguvis shēmošanu tikai no lugām.

„Tātad," noteica Harijs, „ko tu saki par plānu?"

„Tas ir gudrs..." Drako lēni novilka. Saukt satriecoši! un tad noelsties sajūsmā - tas izskatītos pārāk aizdomīgi. „Harij, es tev drīkstu ko jautāt?"

„Protams," atbildēja Harijs.

„Kāpēc tu Grendžerai nopirki dārgu maciņu?"

„Lai parādītu, ka neesmu apvainojies," Harijs tūlīt atbildēja. „Kā arī ceru, ka viņa justos neveikli, ja gribētu atraidīt kādu no maniem mazajiem lūgumiem, kurus es viņai pāris turpmākajos mēnešos domāju lūgt."

Un tieši šajā brīdī Drako saprata, ka Harijs tiešām cenšas būt viņa draugs.

Harija gājiens pret Grendžeru bija gudrs, varbūt pat spīdošs. Iemidzini ienaidnieku, lai viņš nekad neturētu tevi aizdomās, un piedevām draudzīgā veidā padari viņu par parādnieku, lai pēcāk varētu aizbīdīt vajadzīgā vietā, vienkārši palūdzot. Drako tas nekad neizdotos, viņa mērķis nenoticētu viņam, bet Zēnam-Kurš-Izdzīvoja kas tāds gan izdotos. Tāpēc pirmais punkts Harija plānā bija pasniegt ienaidniekam dārgu dāvanu - tas Drako nekad neienāktu prātā - taču kas tāds varētu strādāt...

Ja esi Harija ienadinieks, viņa plānus iesākumā varētu būt grūti izprast, tie pat liktos dumji, taču viņa domu gaita sāka šķist loģiska, tikko plāns kļuva saprotams. Tad bija skaidrs, ka viņš centīsies nodarīt tev pāri.

Tam, ko Harijs tagad sacīja Drako, nevarēja atrast nekādu jēgu.

Jo tad, ja esi Harija draugs, viņš acīmredzot cenšas draudzēties kaut kādā pavisam svešā, neaptveramā veidā, ko viņam uzaugot samācījuši vientieši, pat ja arī tas beigās izpostītu visu tavu dzīvi.

Klusums ieilga.

„Es zinu, ka esmu briesmīgi izmantojis mūsu draudzību," Harijs visbeidzot ierunājās. „Bet, lūdzu, saproti, Drako, ka galu galā es tikai vēlējos, lai mēs abi kopā noskaidrojam patiesību. Vai to tu vari man piedot?"

Krustceles ar diviem atzariem, bet tikai viens no tiem nākotnē solīja vieglu atpakaļceļu, ja nu Drako vēlāk pārdomātu...

„Laikam jau es tā kā saprotu, ko tu gribēji panākt," Drako meloja, „tāpēc, jā, es tev piedodu."

Harijam iemirdzējās acis. „Drako, kā es priecājos to dzirdēt," viņš klusi noteica.

Divi skolnieki stāvēja tajā nišā - Hariju vēl arvien apspīdēja vientuļais saules stars, Drako atradās ēnā.

Un Drako ar izmisumu un šausmām atskārta, ka, lai arī būt par Harija draugu bija nudien baiss liktenis, Harijam tagad bija tik daudz dažādu līdzekļu ar ko viņam draudēt, ka kļūt par viņa ienaidnieku būtu vēl ļaunāk.

Visticamāk.

Iespējams, varbūt.

Nu, viņš jau vienmēr vēl var paspēt ar viņu sanaidoties...

Gals viņam būs kā likts.

„Tātad," Drako noteica. „Kas tālāk?"

„Nākamsestdien atkal mācīsimies?"

„Cerams, ka tad neies kā vakar..."

„Neuztraucies, tā vairs nebūs," sacīja Harijs. „Vēl pāris tādu sestdienu, un tu jau būtu man priekšā."

Harijs iesmējās, Drako nē.

„Ā, un pirms tu esi aizgājis," Harijs ierunājās, kautrīgi pasmīnējis. „Zinu, ka tagad varbūt tas nav īsti piemēroti, bet es tev vispār gribēju lūgt vienu padomu par kādu lietu."

„Labi," Drako atbildēja, vēl arvien aizdomājies par iepriekšējo apgalvojumu.

Harija skatiens vērtās ciešāks. „Par to maciņu Grendžerai es iztērēju lielāko daļu naudas, ko biju pamanījies izzagt no sava Gringotu kambara -"

Ko-a?

„ - bet kambara atslēga ir Maksūrai, vai arī tagad varbūt Dumidoram. Bet es tagad taisījos izvest plānu, kur man varētu rasties šādi tādi izdevumi, tāpēc es tā iedomājos, vai tu gadījumā nezinātu, kā es varētu piekļūt -"

„Es tev aizdošu naudu," Drako mute izrunāja, tīri instinktīvas dziņas vadīta.

Harijs izskatījās pārsteigts, taču patīkamā ziņā. „Drako, tev nav obligāti -"

„Cik daudz?"

Harijs nosauca summu, Drako nespēja apvaldīt seju, lai tajā neatspoguļotos šoks. Tā bija gandrīz visa tēriņu nauda, ko tēvs bija atvēlējis visam gadam, viņam paliktu pāri tikai daži galeoni...

Tad Drako domās sadeva sev pa pieri. Tikai vajadzētu aizrakstīt tēvam un paskaidrot, ka visa nauda izgājusi, jo viņš to aizdevis Harijam Poteram, un tēvs atsūtītu īpašu apsveikuma kartīti, aprakstītu zeltītiem burtiem, tik milzīgu šokolādes vardi, kuru varētu ēst divas nedēļas un nenoēst, un vēl desmittik galeonu, ja nu sagadītos, ka Harijam Poteram ievajagas vēl kādu aizdevumu.

„Tas ir daudz par daudz, vai ne?" ievaicājās Harijs. „Piedod, man nemaz nevajadzēja tev neko -"

„Es atvainojos, es tomēr, zini, esmu Malfojs," atbildēja Drako. „Mani tikai pārsteidza tas, ka tev vajag tik daudz."

„Neuztraucies," Harijs Poters jautri noteica. „Tavas ģimenes intereses tas nekādi neskars, es tikai gribu pastrādāt šādas tādas ļaundarības."

Drako palocīja galvu. „Nu tad jau tā nav nekāda problēma. Naudu vēlies saņemt tagad uzreiz?"

„Derētu," atbildēja Harijs.

Kad viņi izgāja no nišas, sākdami doties pazemes tuneļu virzienā, Drako tomēr neapvaldījās nepajautājis: „Bet vai tu pateiksi, kam tad šis plāns ir domāts?"

„Ritai Knislei."

Drako pie sevis nosodījās ar pāris īpaši nejaukiem lamuvārdiem, taču nu jau bija par vēlu atteikt.


Saniedzot tuneļus, Drako bija izdevies atkal sakopot domas.

Hariju Poteru patiešām ir grūti ienīst. Harijs no tiesas cenšas būt draudzīgs, tikai viņš vienkārši ir nenormāls.

Bet tas neatturēs Drako no atriebības un pat nekādi to nevājinās.

„Tātad," Drako noteica, kad bija aplaidis apkārt skatienu un pārliecinājies, ka neviena tuvumā nav. Viņu abu balsis, protams, tika maģiski notušētas, bet dubulta piesardzība jau nekad nenāk par skādi. „Es tā mazliet padomāju. Kad Sazvērestībai piesaistīsim jaunus biedrus, viņiem ir jādomā, ka ir mums vienlīdzīgi. Citādi jau pietiktu tikai ar vienu vienīgu, kas aizskrietu pie tēva, un viss mūsu plāns būtu vējā. To taču tu esi ņēmis vērā, pareizi?"

„Dabīgi," atbildēja Harijs.

„Vai mēs būsim vienlīdzīgi?" vaicāja Drako.

„Diemžēl nē," Harijs sacīja. Bija nojaušams, ka viņš cenšas izklausīties iejūtīgs, bet varēja manīt arī to, ka viņš diezgan pamatīgi piepūlas, lai neizklausītos pārāks, kas ne īpaši labi izdevās. „Piedod, Drako, bet tu šobrīd pat nezini, ko Beijesa Sazvērestības nosaukumā nozīmē vārds „Beijess". Tev būs jāmācās vēl mēnešiem, pirms varēsim uzņemt kādu jaunu biedru tā, lai tu viņam būtu jau pamatīgi priekšā."

„Tāpēc ka es neko daudz nezinu par zinātni," Drako noteica, uzmanīgi pieraudzīdams, lai balss izklausītos neitrāla.

Harijs par to pašūpoja galvu. „Tas nav saistīts ar to, ka tu nezini kādus atsevišķus zinātniskus faktus tādus kā, piemēram, par dezoksiribonukleīnskābi. Zināšanu trūkums nav īstais iemesls, kāpēc lai tu nebūtu man vienlīdzīgs. Lieta ir tajā apstāklī, ka tu neesi trenējies lietot racionālās domāšanas metodes, kas ir dziļākas slepenas zināšanas vēl par to, kā vispār tiek atklāti visi zinātniskie atklājumi. Es mēģināšu tev šīs metodes iemācīt, bet tās apgūt ir daudz grūtāk. Atceries, Drako, kā mēs strādājām vakar. Jā, tu arī devi šādu tādu ieguldījumu. Bet es viens pats visu vadīju. Tu sniedzi atbildes uz dažiem jautājumiem. Bet es tos visus uzdevu. Tu palīdzēji virzīties uz priekšu. Bet stūrēju tikai es. Un neprotot racionālās domāšanas metodes, Drako, tu droši vien nevarēsi kā nākas vadīt Sazvērestību."

„Skaidrs," sacīja Drako, izklausīdamies vīlies.

Harijs centās runāt vēl iejūtīgāk. „Es pēc iespējas uzklausīšu tavus padomus, Drako, piemēram, par visādam cilvēku lietām. Bet arī tev jāuzklausa mani spriedumi, un tas vienkārši nav iespējams, ka mēs abi kā līdzīgs ar līdzīgu varētu vadīt Sazvērestību. Tu esi iejuties zinātnieka ādā vienu dienu, esi uzzinājis tikai vienu faktu par dezoksiribonukleīnskābi un pat vēl neesi apguvis nevienu racionālās domāšanas metodi."

„Es saprotu," noteica Drako.

Un viņš tiešām saprata.

Visādas cilvēku lietas, tā Harijs pats bija teicis. Pārņemt Sazvērestības vadību visticamāk pat nemaz nebūs sarežģīti. Un pēc tam viņš nogalinās Hariju Poteru, lai būtu drošs, ka...

Galvā uzpeldēja atmiņa, cik drausmīgi Drako bija juties vakar vakarā, zinot ka Harijs sāpēs kliedz.

Drako nodomāja vēl dažus ne tos pieklājīgākos vārdus.

Labi. Viņš nenogalinās Hariju. Hariju uzaudzinājuši vientieši, tā jau nav viņa vaina, ka viņš ir nenormāls.

Tā vietā Harijs turpinās dzīvot, bet Drako viņam paziņos, ka viss tik tiešām tika darīts Harija paša labā; viņam par to jājūtas pateicīgam...

Un ar pēkšņu, patīkama pārsteiguma dzirksti Drako atskārta, ka Sazvērestības pārņemšana patiešām nāktu Harijam par labu. Ja Harijs censtos īstenot savu plānu apmuļķot gan Dumidoru, gan tēvu, viņš noteikti dabūtu galu.

Tāpēc viss perfekti sakrīt savās vietās.

Drako atņems Harijam visus viņa sapņus tieši tāpat, kā Harijs to bija nodarījis viņam.

Drako paziņos Harijam, ka tas tika darīts viņa paša labā, un tā būs pilnīga taisnība.

Drako pārņems Sazvērestību un zinātnes spēku, lai attīrītu burvju pasauli, un tēvs ar viņu leposies tikpat ļoti kā tad, ja viņš būtu kļuvis par nāvēdi.

Harija Potera ļaunie plāni tiks izjaukti, un labie spēki gūs virsroku.

Ideāla atriebība.

Ja vien...

Vienkārši izliecies, ka tu izliecies par zinātnieku, tā Harijs bija viņam sacījis.

Drako trūka vārdu, lai izteiktu, kas tieši kaiš Harija prātam -

(jo Drako nekad nebija dzirdējis jēdzienu rekursijas dziļums)

- bet viņš sāka nojaust, kādā veidā Harijs kaļ savus plānus.

...ja vien tieši šādu Drako rīcību Harijs nav paredzējis kā daļu no vēl kāda lielāka plāna, un Drako, cenšoties apturēt šo shēmu, izdarītu viņam pa prātam, jo Harijs varētu ļoti labi zināt, ka šis plāns ar Dumidoru un Lūciju nevar nostrādāt. Iespējams, ka tas pat tika izteikts tikai tāpēc, lai ievilinātu Drako censties to apturēt...

Nē. Šādi domājot, jau var sajukt prātā. Kaut kur jābūt robežai. Pat Tumsas pavēlnieks neshēmoja tik sarežģīti. Īstajā dzīvē tādas lietas nenotiek, tā ir tikai tēva lasītajos pasaku stāstos pirms gulētiešanas par padumjām gargujām, kuras, cenšoties apturēt varoni, ar to ikreiz izdarīja viņam pakalpojumu.


Un blakus Drako soļoja Harijs ar smaidu sejā, prātodams par cilvēka intelekta izcelsmi evolūcijas ceļā.

Sākumā, pirms bija zināms, kā īsti evolūcija darbojas, bija saradušās visādas trakas idejas, piemēram, ka cilvēka intelekts attīstījies tāpēc, lai varētu izgudrot labākus darbarīkus.

Šī doma ir traka tādēļ, ka ciltī tikai viens cilvēks izgudroja darbarīku, ko pēc tam bija iespējams lietot visiem pārējiem, un šīs zināšanas pārceļoja uz citām ciltīm, un nākamo paaudžu pēcteči arī vēl pēc simts gadiem varēja lietot šo darbarīku. Raugoties no zinātniskā progresa skatupunkta, jauna darbarīka izgudrošana bija milzīgs ieguvums, taču no evolūcijas viedokļa nebija tā, ka cilvēkam, kurš kaut ko izgudroja, būtu bijusi kāda īpaša fizionomiska priekšrocība vai būtu bijis daudz vairāk bērnu nekā citiem. Tikai derīgas fizionomiskas priekšrocības var palielināt gēna relatīvo sastopamību populācijā, līdz kāda atsevišķa mutācija pavairojas tiktāl, ka tā kļūst vispārīga, un ikviens indivīds tādu ir ieguvis. Bet izcili izgudrojumi vienkārši neatgadās pietiekami bieži, lai nodrošinātu nepieciešamo potenciālu selektīvās izlases virzībai, kas pavairotu derīgās mutācijas izplatību. Tas bija saprātīgs minējums, kas izdarīts, salīdzinot cilvēkus, kam ir ieroči, tanki un atombumbas, ar šimpanzēm - ka inteliģencei ir svarīga nozīme tehnoloģiskajā attīstībā. Saprātīgs minējums, bet tomēr nepareizs.

Pirms tika izprasta evolūcijas nozīme, bija radusies arī vēl tāda traka doma, ka klimata pārmaiņu ietekmē ciltīm nācās migrēt, tāpēc cilvēkiem bija jākļūst gudrākiem, lai atrisinātu jaunradušos izaicinājumus.

Taču cilvēkam vidēji ir četras reizes lielākas smadzenes nekā šimpanzei. Cilvēka vielmaiņas procesā 20% no visas patērētās enerģijas tiek izlietota smadzeņu barošanai. Cilvēki ir līdz izsmieklam gudrāki nekā jebkura cita dzīvnieku suga. Kas tāds nevarētu notikt, ja apkārtējā vide izdzīvošanas iespējas apgrūtinātu tikai nedaudz. Tad organismi, lai atrisinātu jauno apstākļu sarežģījumus, attīstītos tikai nedaudz gudrāki. Lai smadzenes uzblīstu tik milzīgos izmēros, tur jādarbojas kādam neapturamam evolucionāram procesam - tādam, kas bez apstājas dzītu uz priekšu vēl un vēl.

Un mūsdienās zinātnieki domā, ka ir nonākuši pie visai precīza minējuma, kas tad varētu būt šis nebeidzamais evolucionārais process.

Harijs reiz lasīja slaveno grāmatu Šimpanzes politika. Grāmatā bija rakstīts par to, kā kāds pieaudzis šimpanze vārdā Lūits ar jauna, briedumu nesen sasnieguša šimpanzes Nikija palīdzību bija izaicinājis vecāku alfa tēviņu Jeroenu. Nikijs cīņās starp Lūitu un Jeroenu tiešā veidā neiesaistījās, taču aizkavēja pārējos Jeroena atbalstītājus ciltī, lai tie nevarētu nākt palīgā, aizvilinādams tos kur citur, kad vien sāka izcelties sadursme starp Lūitu un Jeroenu. Un drīz vien Lūits uzvarēja un kļuva par jauno alfa tēviņu, bet Nikijs bija otrais varenākais...

...taču nepagāja necik ilgs laiks, kad Nikijs apvienojās ar uzvarēto Jeroenu, gāza Lūitu, un kļuva par jaunāko jauno alfa tēviņu.

Tiešām var tikai apbrīnot, kā tas, ka hominīdi miljoniem gadu centušies pārspēt viens otru viltībā - kas ir bezgalīgs evolucionārs dzinulis -, ir novedis pie būtiskas mentālās kapacitātes palielināšanās.

Jo, ziniet, cilvēks šimpanzes vietā tādu apvērsumu sen būtu paredzējis.


Bet blakus Harijam Drako turpināja soļot un, valdīdams smaidu, prātoja par savu atriebību.

Kādu dienu, varbūt pat pēc vairākiem gadiem, bet tomēr - kādu dienu Harijs Poters dabūs zināt, ko nozīmē novērtēt par zemu Malfoju.

Drako tikai vienas dienas laikā jau bija pa īstam iejuties zinātnieka ādā. Harijs teica, ka tam būtu vajadzējis prasīt vairākus mēnešus ilgus treniņus.

Jo, protams, ja reiz Malfojs pievērsies zinātnei, tad viņš būs visvarenākais zinātnieks, kāds vien var būt.

Tāpēc Drako iemācīsies visas Harija Potera racionālās domāšanas metodes, un tad, kad tas laiks būs pienācis... 

Autora piezīmes

Laita traģēdija - lugas sižets analoģisks japāņu autoru Cugumi Obas un Takeši Obatas radītās mangas un anime sērijai Nāves dienasgrāmata (Death Note). 

 "(..) tā ir tikai tēva lasītajos pasaku stāstos pirms gulētiešanas par padumjām gargujām, kuras, cenšoties apturēt varoni, ar to ikreiz izdarīja viņam pakalpojumu." - šeit domāta atsauce uz Disney multiplikācijas seriālu Gargujas (Gargoyles).

Franss Devāls Šimpanzes politika (Frans de Waal Chimpanzee Politics) 

Tas, ka hominīdi miljoniem gadu centušies pārspēt viens otru viltībā, ir novedis pie būtiskas mentālās kapacitātes palielināšanās. - Makjavelli intelekta attīstīšanās hipotēze.

Tev ir pieteikties, lai iesūtītu atsauksmi.