- Teksta izmērs +
Autora piezīmes
Visi tādu akmeni grib, kam auklu aptīt var ap Dž. K. Roulingu.

„Un tad Dženeta bija niekkalbe," sacīja kādas paīsas jaunas sievietes portrets, kurai galvā bija ar zelta malu izrotāta cepure.

Drako to pierakstīja. Tas gan bija tikai divdesmit astotais ieraksts par niekkalbju bērniem, taču nu bija laiks doties atpakaļ un satikt Hariju.

Viņam bija nācies lūgt citām gleznām, lai iztulko iegūtās ziņas, jo angļu valoda laika gaitā bija būtiski mainījusies, un viņš noskaidroja, kādas burvestības pirmajā gadā mācījās senie portreti - kas izklausījās visai aizdomīgi līdzīgas mūsdienu maģijai. Drako zināja vismaz pusi no minētajām burvestībām, bet tās pārējās nelikās, ka varētu būt īpaši spēcīgākas.

Ar katru nākamo atbildi vēderā dūša bija griezusies arvien nelabāka, līdz visbeidzot, vairs nespēdams to izturēt, viņš bija nolicis burvestību pētījumu malā un tā vietā bija sācis iztaujāt portretus ar Harija Potera īpatnējo jautājumu par niekkalbju laulībām. Pirmās piecas gleznas nevienu tādu pāri nebija pazinušas, bet tad viņš šiem portretiem bija palūdzis, lai viņi pajautā saviem paziņām, kas varētu pajautāt atkal tālāk saviem paziņām, un tā galu galā bija izdevies uziet tādus cilvēkus, kuri tiešām bija gatavi atzīties, ka ir draugos ar niekkalbjiem.

(Slīdeņu pirmziemnieks bija paskaidrojis, ka strādā nopietnā uzdevumā kopā ar kādu kraukļanagu, bet kraukļanags bija tikai uzdevis viņam ievākt ziņas par šo jautājumu, un tad, neko vairāk nepaskaidrojot, bija vienkārši nočabējis. Par to viņš bija saņēmis daudzus līdzjūtīgus skatienus.)

Drako smagiem soļiem vilkās cauri Cūkkārpas gaiteņiem. Viņam būtu vajadzējis steigties skriešus, tomēr likās, ka vairs nebija atlicis necik spēka. Galvā arvien maisījās doma, ka viņš vairs nemaz nevēlas neko uzzināt, ka nemaz nevēlas iesaistīties šajā izpētē, ka nevēlas būt par kaut ko no šī visa atbildīgs, lai Harijs Poters vienkārši tiek ar to visu galā, ja maģija tiešām izzūd, tad lai Harijs Poters to ņem un nokārto...

Taču Drako saprata, ka tā nevar.

Slīdeņu pazemes tuneļu dzestrais gaiss, pelēkās akmeņu sienas - Drako parasti patika šī uzvēdītā drūmā noskaņa, taču tagad tā sķita pārāk atgādinam domas par izzušanu.

Verot vaļā klases durvis, viņš ieraudzīja, ka tur jau stāv un gaida apmetnī tērpies Harijs Poters.

„Senās pirmziemnieku burvestības," Harijs Poters ierunājās. „Ko noskaidroji?"

„Tās nav neko stiprākas par mūsdienu burvestībām."

Harija Potera dūre smagi atsitās pret solu. „Sasodīts. Nu labi. Manis paša eksperiments, Drako, bija izgāšanās. Pastāv tāds Merlina aizliegums -"

To atcerējies, Drako iebelza sev pa pieri.

„- kas neļauj iegūt zināšanas par spēcīgām burvestībām no grāmatām; pat tad, ja kāds atrastu un izlasītu varena burvja piezīmes, tās liktos nesaprotamas; zināšanas par šādām burvestībām var pārceļot tikai starp dzīviem prātiem. Man neizdevās atrast kaut vienu spēcīgu burvestību, kurai būtu zināma instrukcija, bet kuru nebūtu iespējams izpildīt. Bet ja jau spēcīgās burvestības nevar iemācīties no grāmatām, kāpēc tad vispār kādam būtu mutvārdu ceļā tās jāmēģina nodot tālāk citiem, kad tās pārstāj darboties? Vai tev izdevās iegūt datus par niekkalbju pāriem?"

Drako jau grasījās dot viņam pergamentu...

Bet Harijs Poters pacēla roku. „Drako, jāievēro zinātnes likums! Vispirms es tev izstāstīšu teoriju un to, ko tā paredz. Tikai tad tu man rādīsi datus. Tā būs skaidrs, ka neesmu vienkārši sagudrojis kaut kādu teoriju, kas atbilst datiem; tā varēsi redzēt, ka teorija tiešām jau iepriekš bija paredzējusi šādu iznākumu. Man tev šis dabas likums tāpat būs kaut kādā brīdī jāpaskaidro, tāpēc es tev to izstāstīšu, pirms tu man rādi datus. Tāds ir nosacījums. Tāpēc uzvelc apmetni, pasēdēsim un parunāsimies."

Harijs Poters nosēdās pie sola, uz kura bija sarindotas saplēstas papīra sloksnes. Drako no mugursomas izņēma apmetni, uzvlika to mugurā un ieņēma vietu solam otrā pusē pretī Harijam, nobrīnījies, kas tās tādas par strēmelēm. Tās bija saliktas divās rindās, un katrā rindā aptuveni divdesmit loksnītes.

„Asiņu noslēpums," ierunājās Harijs Poters, savilcis seju pilnā nopietnībā, „slēpjas tādā lietā, ko sauc par dezoksiribonukleīnskābi. Šo vārdu gan piemini tikai zinātnieku klātbūtnē. Dezoksiribonukleīnskābe ir kā recepte ar informāciju, kas nosaka, kā tavam ķermeni jāaug - ar divām kājām, divām rokām, garam vai īsam, vai tev būs brūnas vai zaļas acis. Tā ir materiāla, to patiešām var redzēt, ja to aplūko ar mikroskopu - tas ir kā teleskops, tikai ar to skatās uz ļoti mazām, nevis ļoti tālām lietām. Un šīs receptes informācija vienmēr tiek glabāta divās kopijās, ja nu gadījumā viena no tām sabojājas. Iedomājies divas garas rindas ar papīra lapiņām. Katrā rindas posmā ir divas papīra lapiņas - divas receptes informācijas kopijas -, un kad tiek radīts bērns, tēva ķermenis nejauši izvēlas vienu gabaliņu no katra rindas posma, un tas pats notiek arī mātes ķermenī, un tā bērns iegūst papīra lapiņas katram savas rindas posmam. Divas kopijas par visu informāciju - viena no mātes, viena no tēva, un kad tālāk pats radi bērnus, arī viņi saņem katrā rindas posmā vienu lapiņu no tevis pēc nejaušas gadījuma izlases principa."

To visu stāstot, Harijs ar pirkstiem klejoja pār papīra sloksnītēm, norādīdams uz vienu pāra pusi brīdī, kad sacīja „no mātes", bet uz otru - kad teica „no tēva". Un stāstot, ka lapiņas tiek izvēlētas nejauši, Harijs izvilka no mantijas kabatas knutu un pameta to gaisā; tad apskatīja monētu un norādīja uz augšējo papīra gabaliņu. Visa šī darbošanās notika ne reizi nenominstinoties runai.

„Kad organismam pēc receptes informācijas jānosaka, vai būt, teiksim, garam vai īsam, tad šajā receptē ir daudz gabaliņu, kur katrs no tiem atsevišķi dod nelielu ieguldījumu. Tāpēc ja garš tēvs apprec īsu māti, tad bērns saņem vairākus gabaliņus, kas nosaka garu augumu, un vairākus gabaliņus, kas nosaka īsu augumu, un parasti bērns izaug vidēji garš. Bet ne vienmēr. Var sagadīties, ka bērns saņem daudzus gabaliņus ar garu augumu, bet mazāk tos, kas nosaka īsu augumu, un tāpēc izaug visai garš. Var būt arī tā, ka bērns saņem gan no gara tēva visus piecus „garos" gabaliņus, gan arī piecus tādus pašus no garas mātes, un tad, ja šādi īpaši veiksmīgi sagadās, bērns ir saņēmis visas desmit lapiņas, kas nosaka, ka viņš būs garš, un beigās izaug vēl garāks par saviem vecākiem. Vai redzi, kur tā sāls? Asinis nav kā ideāls šķidrums, tās nesajaucas pilnībā. Dezoksiribonukleīnskābi veido daudzi šādi mazi gabaliņi, kas sajaucas, kā samaisot kopā glāzes, kurās sabērti akmentiņi, nevis ieliets šķidrs ūdens. Tāpēc bērns vienmēr nav precīzi pa pusei līdzīgs abiem vecākiem."

Drako klausījās, pavērtu muti. Kā pie Merlina vientieši šo visu ir varējuši izdomāt? Vai viņi var redzēt to recepti?

„Tagad," Harijs Poters sacīja, „pieņemsim, ka līdzīgi kā ar auguma garumu receptē ir arī daudz tādu posmu, kur uz papīra lapiņas ir uzrakstīts „maģija" vai „nav maģija". Ja tev ir pietiekami daudz lapiņu ar uzrakstu „maģija", tu esi burvis, bet, ja tev ir ļoti daudz šo lapiņu, tad tu esi spēcīgs burvis, ja šādu lapiņu ir par maz, tu esi vientiesis, bet, ja „maģija" un „nav maģija" ir aptuveni vienādā skaitā, tad - niekkalbis. Tādā gadījumā, kad apprecas divi niekkalbji, lielākoties arī bērniem vajadzētu būt niekkalbjiem, bet šad tad var sagadīties, ka bērnam paveicas un tas saņem gan vairumu tēva „maģijas" lapiņas, gan arī lielāko daļu no mātes „maģijas" lapiņām, un tā iegūst pietiekami daudz maģijas, lai būtu burvis. Bet droši vien viņš nevarētu būt visai spēcīgs burvis. Ja ņemtu daudzus varenos burvjus un tie precētos tikai ar citiem vareniem burvjiem, visiem viņu bērniem būtu jābūt ļoti spēcīgiem. Bet ja viņi sāktu precēties ar vientiešu ģimenēs dzimušajiem, kuros nav daudz maģijas vai arī ar niekkalbjiem... redzi? Asinis nesajaucas ideāli vienmērīgi, tās samaisītos kā glāzes, kurās būtu ielikti oļi, nevis ieliets ūdens, jo tas ir princips, kā darbojas asiņu pārmantojamība. Tādā gadījumā šad tad vēl arvien rastos spēcīgi burvji, kad viņiem paveiktos saņemt daudzas „maģijas" lapiņas. Tomēr viņi nevarētu būt tik spēcīgi kā senākie visvarenākie burvji."

Drako lēnām palocīja galvu. Šādu skaidrojumu viņš nekad iepriekš nebija dzirdējis. Bet tas izklausījās pārsteidzoši precīzs.

„Taču," Harijs noteica. „Tā ir tikai viena no hipotēzēm. Tagad pieņemsim, ka receptē ir tikai viena vienīga vieta, kas nosaka to, vai būsi burvis. Tikai vienā vietā atrastos lapiņa, uz kuras rakstīts „maģija" vai „nav maģija". Un vienmēr no vecākiem tiek saņemtas divas lapiņas, pilnīgi vienmēr. Tādā gadījumā ir tikai trīs iespējamie iznākumi. Abas lapiņas var būt ar uzrakstu „maģija". Uz vienas var būt rakstīts „maģija", bet uz otras - „nav maģija". Vai arī uz abām var būt teikts „nav maģija". Burvji, niekkalbji un vientieši. Divas vienādas lapiņas ļauj burties, saņemot vienu „maģijas" lapiņu, joprojām var lietot mikstūras vai citas maģiskas ierīces, un, ja nav neviena „maģijas" lapiņa, tad, iespējams, cilvēks vispār nespēj maģiju pat saskatīt. Vientiešu ģimenēs dzimušie īstenībā nebūtu dzimuši vientiešiem, bet gan diviem niekkalbjiem, diviem vecākiem, kuriem bijusi viena „maģijas" lapiņa, bet kuri uzauguši vientiešu pasaulē. Tagad iedomājies gadījumu, kad ragana apprec niekkalbi. Visi bērni no mātes saņemtu vienu „maģijas" lapiņu; viņi vienmēr saņemtu „maģijas" lapiņu, jo mātei pašai abas lapiņas ir ar uzrakstu „maģija". Taču, kā lozējot ar monētu, no tēva bērns pusē gadījumu saņemtu „maģijas" lapiņu, bet otrā pusē gadījumu - lapiņu ar uzrakstu „nav maģija". Kad ragana apprecētu niekkalbi, tad visi viņu bērni nebūtu vis vāji burvji. Puse no bērniem būtu burvji un raganas, tikpat spēcīgi kā māte, bet pārējie bērni būtu niekkalbji. Jo ir tikai viens receptes posms, kas nosaka, vai kļūsti par burvi, tad maģija nav pat glāze ar oļiem, kurus var sakratīt un samaisīt. Tad tajā ir tikai viens olis, viens maģiskais akmentiņš, Filozofu burvju akmens."

Harijs atlasīja trīs lapiņu pārus, novietojot tos vienu otram blakus. Uz viena pāra viņš uzrakstīja „maģija" un „maģija". Otram pārim viņš uzrakstīja „maģija" tikai uz augšējās lapiņas. Trešo pāri viņš atstāja tukšu.

„Kas nozīmē," Harijs sacīja, „vai nu tev ir divi akmentiņi, vai arī nav. Vai nu tu esi burvis, vai arī neesi. Spēcīgie burvji var kļūt vareni, daudz mācoties un trenējoties. Un ja burvji tomēr zaudē savu spēku ne tāpēc, ka tiktu aizmirstas burvestības un arī ne tāpēc, ka vairs nespēj tās burt... tad varbūt viņi tiešām ēd kaut kādu nepareizu ēdienu vai to ietekmē kāds tamlīdzīgs faktors. Bet, ja būtu novērojama vienmērīga burvju spēju samazināšanās veselu astoņsimt gadu garumā, tad tas varētu nozīmēt, ka pasaulē patiešām izzūd pati maģija."

Harijs atlasīja vēl divus papīra lokšņu pārus, kurus nolika vienu otram blakus, un izņēma spalvu. Mirkli vēlāk katram pārim bija viena lapiņa ar uzrakstu „maģija", bet otra lapiņa bija atstāta tukša.

„Un tāpēc esmu veicis paredzējumu," sacīja Harijs. „Kas notiek, kad apprecas divi niekkalbji. Divreiz jāmet monēta. Var trāpīties ģerbonis un ģerbonis vai arī ģerbonis un cipars, vai arī cipars un cipars. Tāpēc vienā no četrām reizēm var sanākt divi ģerboņi, vienā no četrām reizēm var sanākt divi cipari, bet pusē gadījumu būs viens ģerbonis un viens cipars. Tieši tas pats notiek, ja apprecas divi niekkalbji. Ceturtā daļa no bērniem saņemtu „maģiju" un „maģiju" un būtu burvji. Ceturtā daļa saņemtu „nav maģija" un „nav maģija" un būtu vientieši. Atlikusī puse būtu niekkalbji. Tā ir ļoti sena un labi zināma shēma. To atklāja Gregors Mendelis, kuru arvien vēl piemin, un šis bija pirmais pavediens, ko izdevās atrisināt, lai izzinātu, kā tieši darbojas šī recepte. Ikviens, kurš kaut ko ir dzirdējis par asiņu pārmantojamības īpašību zinātni, tūlīt atpazītu šo modeli. Tas gan nav pilnībā precīzs, tieši tāpat kā tad, kad, metot monētu divreiz un četrdesmit reizes pierakstot iznākumu pārus, nevar vienmēr dabūt tieši desmit pārus ar diviem ģerboņiem. Tomēr tad, ja būs septiņi līdz trīspadsmit burvji no četrdesmit bērniem, tas būs visai ievērojams rādītājs. Tieši to es uzdevu tev noskaidrot. Tagad apskatīsim tavus datus."

Un Drako nemaz nepaguva attapties, kad Harijs Poters jau bija izņēmis pergamentu viņam no rokas.

Drako rīkle izkalta gluži sausa.

Divdesmit astoņi bērni.

Viņš īsti precīzi neatcerējās, tieši cik daudzi no bērniem bija burvji, taču kaut kur ap ceturtdaļu bija.

„Seši burvji no divdesmit astoņiem bērniem," Harijs Poters pēc brīža paziņoja. „Nu tātad tā tas arī ir. Un pirmziemnieki arī pirms astoņsimts gadiem būra tikpat jaudīgas burvestības kā tagad. Tavas pārbaudes rezultāti saskan ar manu pārbaudi."

Klases telpā iestājās klusums.

„Un ko tagad?" Drako nočukstēja.

Viņš vēl nekad nebija juties tik ļoti pārbijies.

„Vēl viss nav noteikts," sacīja Harijs Poters. „Atceries - manējais eksperiments izgāzās. Drako, tev jāizdomā vēl viena pārbaude."

„Es, es..." Drako ieminējās. Balss viņam aizlūza. „Es to nevaru, Harij, es to nespēju."

Harijs apveltīja viņu ar stingru skatienu. „Jā, vari gan, jo tev tas ir jāizdomā. Es pats arī šo to mazliet apdomāju pēc tam, kad uzzināju par Merlina aizliegumu. Drako, vai var kaut kā tiešā veidā novērot maģijas spēku? Tā, lai nekādi neiesaistītu burvju asinis vai burvestības, kuras jāiemācās?"

Drako prāts likās kā izslaucīts.

„Viss, kas ietekmē maģiju, ietekmē arī burvjus," sacīja Harijs. „Bet tad nevar izšķirt, vai cēlonis ir pašos burvjos vai arī maģijā. Kur izpaužas maģija, nesaistīti ar burvjiem?"

„Dabīgi, ka maģiskajās būtnēs," bez domāšanas tūlīt atbildēja Drako.

Harijs Poters atplauka smaidā. „Drako, tas ir izcili!"

Tik dumju jautājumu jau var uzdot tikai tāds, kas uzaudzis pie vientiešiem.

Bet tad sliktā dūša Drako vēderā sagriezās vēl nelabāka, kolīdz viņš atskārta, par ko tas liecinās, ja maģiskās būtnes tiešām kļūst vājākas. Tad viņi nepārprotami zinās, ka maģija izzūd, un Drako jau visai skaidri nojauta, ka tieši šādu apstiprinājumu viņi arī iegūs. Viņš negribēja redzēt, ka tas piepildās, viņš to negribēja zināt...

Harijs Poters jau bija pusceļā līdz durvīm. „Ejam, Drako! Tepat tuvumā bija viena glezna - palūgsim, lai viņi pasauc kādu tiešām senu cilvēku, un uzreiz varēsim šo jautājumu noskaidrot! Mums ir apmetņi, ja kāds mūs pamanīs, varēsim vienkārši mukt projām! Nu, aiziet!"


Daudz laika tas neprasīja.

Kaut arī glezna bija plata, tajā attēlotie trīs cilvēki likās esam visai saspiesti. Tur bija uzgleznots padzīvojis vīrs no divdesmitā gadsimta, tērpies melnās drānās, sarunādamies ar skumja paskata jaunu sievieti no četrpadsmitā gadsimta, kuras mati izskatījās viscaur sasprogojušies, it kā būtu uzlādēti ar statiskās elektrības burvestību, un viņa runāja arī ar cienījamu, vecu, gudru vīru no septiņpadsmitā gadsimta, kuram bija tauriņš no īsta zelta; un tieši viņa runu zēni bija spējuši saprast.

Viņi bija pajautājuši par atprātotājiem.

Viņi bija jautājuši par fēniksiem.

Viņi bija vaicājuši par pūķiem un troļļiem, un mājas elfiem.

Harijs bija saraucis pieri un tad bija izteicis, ka būtnes, kuru pastāvēšanai nepieciešams visvairāk maģijas, iespējams, vienkārši ir izmirušas, un tāpēc bija iztaujājis uzgleznotos burvjus par visām visspēcīgākajām maģiskajām būtnēm, kādas vien viņiem zināmas.

Zēni pazina visas nosauktās būtnes, izņemot kādu tumsas radījumu sugu, sauktus par prātplēšiem, par kuriem tulks bija paskaidrojis, ka tos galu galā bija izsvēpējis Harolds Šī, taču tie neizklausījās ne uz pusi tik baismīgi kā atprātotāji.

Acīmredzot maģiskās būtnes ir tikpat spēcīgas, kādas tās arvien bijušas.

Nelabums Drako vēderā atlaidās, un tagad viņš jutās vienkārši apjucis.

„Harij," Drako ierunājās, kamēr vecais vīrs tulkoja sarakstu ar visām vienpadsmit vērotāja acs spējām, „ko tas īsti nozīmē?"

Harijs pacēla pirkstu, un vecūksnis drīz beidza uzskaitīt acs prasmes.

Tad Harijs pateicās uzgleznotajiem par palīdzību - Drako arīdzan pateicās, darīdams to gluži automātiski, un viņam tas izdevās daudz elegantāk - un tad zēni atgriezās klasē.

Un Harijs nolika sev priekšā pirmējo pergamentu ar hipotēzēm un sāka pierakstīt.

 

Novērojums:

Burvju spējas vairs nav tik spēcīgas, kādas tās bija Cūkkārpas dibināšanas laikā.

 

Hipotēzes:

1. Pati maģija izzūd.

2. Burvji krustojas ar vientiešiem un niekkalbjiem.

3. Ir zudušas zināšanas, kā veikt spēcīgas burvestības.

4. Burvji bērnībā ēd nepareizu pārtiku, vai arī cita ar asiņu pārmantojamību nesaistīta faktora ietekmē tie izaug vājāki.

5. Maģiju ietekmē vientiešu tehnoloģijas. (Arī 800 gadus senā pagātnē?)

6. Spēcīgākiem burvjiem ir mazāk bērnu. (Drako = vienīgais bērns? Noskaidrot, vai 3 spēcīgiem burvjiem - Drebelim / Dumidoram / Tumsas pavēlniekam - ir bērni.)

 

Pārbaudes:

A. Vai ir tādas burvestības, kas ir zināmas, bet tās vairs nav iespējams veikt (1. vai 2.), vai arī ir tādas burvestības, kas ir zudušas un neviens tās vairs neprot (3.)? Rezultāts: Nav nosakāms Merlina aizlieguma dēļ. Nav zināma neviena burvestība, kuru nav iespējams veikt, taču, iespējams, tāda vienkārši nav nodota tālāk.

B. Vai senatnē pirmziemnieki būra tās pašas burvestības un tikpat spēcīgas kā tagadējie pirmziemnieki? (Vājš pierādījums par labu 1., nevis 2., jo arī asiņu hipotēzē, iespējams, zūd tikai spēcīgākās burvju spējas.) Rezultāts: Pirmziemnieku burvestības senatnē bija tikpat spēcīgas kā tagad.

C. Papildu pārbaude, kas atsijā 1. no 2., ņemot vērā zinātnes atziņas par asinīm. Tiks paskaidrota vēlāk. Rezultāts: Gēnu receptē ir tikai viens posms, kas nosaka, vai kļūsti par burvi - vai nu saņem divus ierakstus ar „maģiju", vai arī nē.

D. Vai maģiskās būtnes zaudē spēku? Nošķir 1. no (2. un 3.). Rezultāts: Domājams, ka maģiskās būtnes ir tikpat spēcīgas kā agrāk.

 

„A neizdevās noskaidrot," noteica Harijs Poters. „B ir vājš pierādījums par labu 1., nevis 2. punktam. D noliedz 1.; 4. hipotēze tāpat ir mazticama, turklāt B to arī apgāž. 5. ir mazticama un D to neapstiprina. Ja 2. punkts ir jānoraida, tad tas noliedz arī 6. - tātad paliek tikai 3. hipotēze. Lai arī pastāv Merlina aizliegums, bet patiesībā man neizdevās atrast nevienu tādu burvestību, kuru nebūtu iespējams veikt. Tātad, kad to visu saliek kopā, izskatās, ka tiek zaudētas zināšanas."

Un tad slazds aizcirtās.

Tikko bija pārgājušas paniskās bailes, tikko Drako bija sapratis, ka maģija nekur nepazūd; vajadzēja vien veselas piecas sekundes, līdz viņam pieleca.

Drako atstūmās no galda un uzlēca kājās tik spēji, ka krēsls, šņirkstēdams noskrāpējies gar grīdu, apgāzās.

„Tātad tas tomēr bija tikai viens stulbs joks."

Harijs Poters brīdi uz viņu noraudzījās, vēl arvien palikdams sēžot. Un tad viņš ierunājās klusā balsī. „Drako, tā bija pilnīgi godīga pārbaude. Ja mēs būtu ieguvuši kādu citu rezultātu, tad es to tādu arī būtu pieņēmis. Ar rezultātiem es nekad nekrāptos. Nekad mūžā. Es nebiju redzējis tavus datus, pirms izteicu savus paredzējumus. Un es uzreiz jau tev izstāstīju, ka Merlina aizliegums ir izjaucis manu pirmo eksperimentu -"

„Ak tā," Drako ierunājās, dusmām ieskanoties balsī, „tad tu nezināji, ar ko tas viss beigsies?"

„Es nezināju neko tādu, ko nezinātu tu," Harijs vēl arvien mierīgi atbildēja. „Atzīstos, ka man bija šāda tāda nojauta. Hermione Grendžera ir pārāk spēcīga, viņas maģijas spējām būtu jābūt ļoti vājām, bet tā nav, un pie tam - kā vientiešu ģimenē dzimusi ragana var būt labākā skolniece Cūkkārpā? Un viņai ir arī vislabākās atzīmes par mājasdarbiem; tā būtu pārāk liela sagadīšanās, ja viena meitene varētu būt tik spēcīga gan maģijā, gan arī akadēmiskā ziņā, ja vien šīm abām īpašībām nebūtu viens cēlonis. Hermiones Grendžeras esamība norāda, ka ir tikai kaut kas viens tāds, kas padara tevi par burvi, kaut kas tāds, kas vai nu tev ir, vai nu tev nav, un varenības izpausmes atšķirības rodas no tā, cik plašas ir mūsu zināšanas un cik daudz trenējam savas prasmes. Un nav izveidotas tādas speciāli nodalītas klases tīrasiņiem vai vientiešu ģimenēs dzimušajiem, un tā es varētu minēt argumentus vēl un vēl. Pasaulē pastāv pārāk daudz pretrunu, lai tavam apgalvojumam izrādītos taisnība. Bet, Drako, es neapskatīju neko tādu, ko arī tu nevarētu ieraudzīt. Es neveicu nekādas pārbaudes, kuras paturētu noslēpumā. Es nekrāpos, Drako. Es gribēju šo atbildi noskaidrot kopā ar tevi. Un par to es nekad nebiju aizdomājies, ka pati maģija varētu izzust, līdz tu par to neieminējies. Arī man šī doma likās biedējoša."

„Nu lai būtu," Drako noteica. Viņš ļoti nopūlējās, lai apvaldītu balsi un vienkārši nesāktu kliegt uz Hariju. „Tu apsolīji, ka netaisies sākt citiem apkārt stāstīt par šiem rezultātiem."

„Nevienam citam neko nestāstīšu, vispirms nepalūdzot atļauju tev," Harijs apgalvoja. Viņš papleta rokas lūdzošā žestā. „Drako, es cenšos būt tik iejūtīgs, cik iespējams, taču izrādījās, ka pasaule vienkārši nav tā iekārtota."

„Labi. Tad man šis viss pietiek. Es vienkārši pagriezīšos un aiziešu, un aizmirsīšu, ka mēs vispār kaut ko tādu darījām."

Drako apcirtās riņķī; rīklē bija iemetusies dedzinoša sajūta, nodevības sajūta, un šajā mirklī viņš atskārta, ka viņam tiešām bija paticis Harijs Poters, bet šī doma zēnu it nemaz neapstādināja, uzsākot spert pirmos soļus ceļā uz klases durvīm.

Un ieskanējās Harija Potera balss, nu skaļāka un noraizējusies:

„Drako... tu nespēsi aizmirst. Vai tad tu nesaproti? Tieši to tu upurēji."

Drako apstājās pusceļā uz durvīm un apsviedās riņķī. „Par ko tu tur runā?"

Tomēr Drako pār muguru pārskrēja auksti drebuļi.

Viņš to jau saprata, pirms Harijs Poters bija paskaidrojis sīkāk.

„Lai kļūtu par zinātnieku. Tu apšaubīji vienu no saviem uzskatiem, un ne jau tikai kaut kādu nesvarīgu, bet tādu, kuram patiešām tici un kas tev ir ļoti nozīmīgs. Tu veici eksperimentus, ievāci datus, bet iznākums apstiprināja, ka šis tavs uzskats ir maldīgs. Tu ieraudzīji rezultātus un saprati, ko tie nozīmē." Harijs Poters runājot nu sāka mazliet stomīties. „Atceries, Drako, ka šādā veidā nevar upurēt patiesu uzskatu, jo tad eksperimenti to apstiprinātu, nevis noliegtu. Lai kļūtu par zinātnieku, tev nācās upurēt nepatiesu uzskatu, ka burvju asinis sajaucoties kļūst vājākas."

„Nē, tā nav!" Drako iesaucās. „Es neesmu upurējis nevienu savu uzskatu. Es vēl arvien tam ticu!" Viņa balss vērtās skaļāka, bet skudriņas pār muguru skrēja vēl nadzīgāk.

Harijs Poters nošūpoja galvu. Viņš pieklusināja balsi līdz čukstiem. „Drako... diemžēl, Drako, tu vairs tam netici, vairs nē." Tad atkal ierunājās skaļāk. „Es tev to pierādīšu. Iedomājies, ka kāds cilvēks paziņo, ka viņam mājās ir pūķis. Tu ierosini, ka tu to pūķi gribētu redzēt. Viņš atbild, ka tas esot neredzamais pūķis. Tu saki - nu labi, tad varu paklausīties, kā tas kustas. Viņš atbild, ka pūķis nav arī sadzirdams. Tu piedāvā, ka vajag izbārstīt gaisā miltus un tad varēs redzēt pūķa aprises. Bet saņem atbildi, ka šim pūķim milti birst cauri. Un tas būtiskākais, ko gribu uzsvērt šajā piemērā, ir tas, ka šis cilvēks jau iepriekš zina, ar kādu atrunu varētu izskaidrot jebkuru piedāvāto eksperimenta rezultātu. Jo viņš zina, ka viss notiek tā, it kā tāda pūķa nemaz nebūtu; viņš jau pirms tam zina, kāds izskaidrojums jāsniedz. Un varbūt viņš apgalvo, ka tāds pūķis ir. Varbūt viņš pat uzskata, ka tic tam, ka tāds pūķis pastāv; var teikt, ka viņš tic savam uzskatam - viņš tic, ka viņš tic. Bet īstenībā viņš nemaz tam netic. Tu vari pat īsti neapzināties, kam tieši tu tici; lielākoties cilvēki tā arī nekad neaizdomājas, ka ir atšķirība starp to, vai tu vienkārši kaut kam tici, vai arī tici tam, ka tavs uzskats ir pareizs." Harijs Poters no krēsla tagad uzcēlās kājās un paspēra dažus soļus tuvāk Drako. „Un, Drako, tu vairs netici tīrasinības idejām - es tev to pierādīšu. Ja tīrasiņiem ir taisnība, tad Hermiones Grendžeras pastāvēšana nav iespējama, tāpēc - kā varētu izskaidrot viņas esamību? Varbūt viņa tāpat kā es ir burvju bārene, kuru uzaudzinājuši vientieši? Es varētu aiziet pie Grendžeras un palūgt, lai viņa parāda savu vecāku fotogrāfijas, un tad mēs redzētu, vai viņa izskatās viņiem līdzīga. Vai tu domā, ka viņa nebūtu viņiem līdzīga? Vai mums tagad tūlīt veikt šādu pārbaudi?"

„Viņa tak būtu iedota saviem radiniekiem," Drako trīcošā balsī atbildēja. „Viņi visi tik un tā izskatītos līdzīgi."

„Redzi. Tu jau uzreiz zini atrunu, ar kuru izskaidrot eksperimenta iznākumu. Ja tu vēl arvien ticētu tīrasninībai, tu teiktu - jā, protams, ejam pārbaudīt, diez vai viņa būs līdzīga saviem vecākiem, viņa ir pārāk spēcīga, lai būtu dzimusi vientiešiem -"

„Viņa patiešām būtu iedota saviem radiniekiem!"

„Zinātnieki prot veikt tādas pārbaudes, ar kurām var apstiprināt, vai vīrietis ir patiesais bērna tēvs. Domāju, ka Grendžera būs ar mieru tādu pārbaudi veikt, ja es pietiekami samaksātu viņas vecākiem. Viņai no rezultātiem nebūtu bail. Tāpēc - kā tu domā, ko šāda pārbaude uzrādītu? Ja tev liekas, ka tādu pārbaudi vajag veikt, tad mēs to arī izdarīsim. Bet tu jau zini, kāds būs iznākums. Tu vienmēr zināsi. To tu nespēsi aizmirst. Tu vari vēl arvien vēlēties, kaut ticētu tīrasinībai, bet tu vienmēr paredzēsi to iznākumu, kāds rodas tad, ja ir tikai viens noteikts faktors, kas mūs padara par burvjiem. To tev nācās upurēt, lai kļūtu par zinātnieku."

Drako saraustīti elsoja. „Vai tu maz saproti, ko esi izdarījis?" Drako metās uz priekšu un sagrāba Hariju aiz mantijas apkakles. Nu viņš uzkliedza, noslēgtās klases klusumā balsij izskanot dārdoši skaļi. „Tu maz saproti, ko esi izdarījis?"

Harijs atbildēja visai drebelīgi. „Tu kaut kam ticēji. Šis uzskats, kam tu ticēji, bija maldīgs. Es palīdzēju tev saskatīt patiesību. Kas ir patiess, tas vienmēr bijis patiess, atzīšana īstenību ļaunāku nepada-"

Drako sažņaudza labās rokas pirkstus dūrē, tad ar to atvēzējās un neapturami trieca uz priekšu, trāpot Harijam Poteram tieši pa žokli tik spēcīgi, ka zēns atmuguriski atsitās pret solu un nogāzās uz grīdas.

„Idiots!" bļāva Drako. „Idiots! Idiots!"

„Drako," nočukstēja Harijs, izplājies uz grīdas, „Drako, piedod, es biju cerējis, ka šo atklājumu mēs veiksim tikai pēc vairākiem mēnešiem, es nebiju gaidījis, ka tevī tik ātri atmodīsies zinātnieka prasmes, es biju iecerējis, ka man būs vairāk laika, lai tevi sagatavotu, gribēju iemācīt tev paņēmienus, kā mazināt sāpes pēc tam, kad nācies atzīt, ka esi kļūdījies -"

„Un kā tad ar tēvu?" Drako ievaicājās. Viņa balss drebēja aiz dusmām. „Vai arī viņu tu biji plānojis sagatavot, vai arī tev vispār bija pie vienas vietas, kas notiks pēc šī atklājuma?"

„Viņam tu neko nedrīksti teikt!" Harijs satraukti iesaucās. „Viņš nav zinātnieks! Drako, tu apsolīji!"

Uz īsu brīdi doma, ka tēvs neko nedrīkst uzzināt, nāca kā atvieglojums.

Un tad uzvilnīja visīstākās dusmas.

„Tātad tu biji iecerējis, ka man viņam jāmelo, ka es vēl arvien ticu tīrasinībai," Drako drebošā balsī sacīja. „Man viņam visu laiku būs jāmelo un, kad būšu pieaudzis, es nevarēšu kļūt par nāvēdi un pat nedrīkstēšu viņam paskaidrot, kāpēc."

„Ja tavs tēvs tevi patiešām mīl," vārtīdamies uz grīdas, nočukstēja Harijs, „viņš tevi vēl arvien mīlēs, kaut arī nekļūsi par nāvēdi, un, tā kā, Drako, izklausās, ka tēvs tevi patiešām mīl, tad -"

„Tavs patēvs ir zinātnieks," Drako izsacīja. Vārdi izskanēja tik asi kā dunči. „Ja tu nekļūtu par zinātnieku, viņš vēl arvien tevi mīlētu. Bet tu viņam vairs neliktos tik īpašs."

Harijs sarāvās. Zēns pavēra muti, kā gribēdams teikt: „Piedod," bet tad laikam pārdomāja un muti aizvēra, kas laimīgā kārtā bija visai prātīgi darīts, jo Drako par to būtu gribējis viņu nožmiegt.

„Tev vajadzēja mani brīdināt," Drako sacīja, balsij kļūstot skaļākai. „Tev vajadzēja mani brīdināt!"

„Es... es brīdināju... ikreiz, kad stāstīju tev par spēku, es tev teicu arī, ka tam būs sava cena. Es teicu, ka tev būs jāprot atzīt, ka esi kļūdījies. Es paskaidroju, ka tas būs visgrūtākais. Ka tāds upuris jānes ikvienam, kurš vēlas kļūt par zinātnieku. Es tev jautāju, kas būs tad, ja eksperimenta rezultāti norādītu uz vienu, bet tavi vecāki un draugi teiktu ko citu -"

„To tu sauc par brīdinājumu?" Drako nu jau kliedza. „To tu sauc par brīdinājumu? Par rituālu, kas pieprasa neatgriezenisku upuri?"

„Es... man..." zēns uz grīdas smagi norija siekalas. „Laikam jau to nebiju izteicis pietiekami skaidri. Piedod par to. Tam, kuru var iznīdēt patiesība, arī jātop iznīdētam."

Ar sišanu vien nebija līdzēts.

„Tu kļūdies par vienu," Drako balss izskanēja nāvīgi auksta. „Grendžera nav spēcīgākā skolniece Cūkkārpā. Viņai ir tikai labākās atzīmes mācībās. Tūlīt tu redzēsi atšķirību."

Harija sejā uzradās pēkšņs izbīlis, un viņš centās ātri uzslieties kājās...

Bet bija par vēlu.

„Tukšrokdžimpiņ!"

Harija zizlis aizlidoja uz otru klases galu.

„Gom jabār!"

Piķa melns lādiņš ķēra Harija kreiso roku.

„Tā ir spīdzināšanas burvestība," paskaidroja Drako. „Ar to no cilvēkiem izdabū informāciju. Es tagad tevi te atstāšu un aizejot aizslēgšu durvis. Varbūt pat papūlēšos iestatīt, lai slēgšanas burvestība pēc kādām pāris stundām izbeidzas. Bet varbūt tu ātrāk dabūsi galu, nekā tā paspēs atslēgties vaļā. Papriecājies nu!"

Drako plūstošiem soļiem atmuguriski atkāpās, zizli vēl arvien notēmējis uz Hariju. Ar otru roku viņš pastiepās lejup un pacēla mugursomu, nūjiņai ne mirkli nenosvārstoties.

Harijam Poteram ierunājoties, zēna seja jau saviebās sāpēs. „Es tā pieņemu, ka uz Malfojiem neattiecas nepilngadīgo buršanās ierobežojumi, vai ne? Un man sāp ne jau tāpēc, ka tavas asinis ir spēcīgākas, bet gan tāpēc, ka tu esi trenējies veikt šo burvestību jau iepriekš. Sākumā tu biji tieši tikpat vājš, cik mēs visi pārējie. Saki, vai man nav taisnība?"

Drako roka nobāla, ciešāk sažņaudzot zizli, taču tā ne mirkli nenosvārstījās.

„Tavai zināšanai," Harijs izspieda caur sakostiem zobiem, „ja tu man būtu aizrādījis, ka es kļūdos, es būtu tevī ieklausījies. Es nekad tevi nespīdzinātu par to, ka tu man esi aizrādījis, ka es kļūdos. Un kādu dienu tev izrādīsies taisnība. Kaut kad pēc kāda laika. Tu tagad esi sajutis, kā ir būt par zinātnieku, un pat arī tad, ja nekad līdz galam neapgūsi, kā likt lietā šo spēku, tu tik un tā vienmēr," Harijs elsdams izmocīja, „centīsies - pārbaudīt - un pārliecināties - par savu uzskatu - pareizību -"

Nu Drako atkāpšanās vairs nebija tik līgana, viņš bija sācis steigties un tikai ar pūlēm noturēja zizli taisni pievērstu Harijam, kad ar otru roku vajadzēja pasniegties aiz muguras, lai atvērtu durvis, tad viņš atmuguriski izgāja no klases.

Tad Drako durvis atkal aizvēra.

Viņš durvīm uzlika visspēcīgāko slēgšanas burvestību, kādu vien prata.

Drako nogaidīja, līdz sadzirdēs Hariju iekliedzamies, iekams uzbūra Kluso.

Un tad viņš devās prom.


„Āāāāāāhhā! Stopsignālum Fokusspokuss! Āāāāāhh!"

Harijs jutās tā, it kā kreisā roka būta iegrūsta verdošas eļļas katlā. Viņš bija ielicis visu savu spēku, izrunādams Stopsignālum Fokusspokuss, bet tas nebija līdzējis.

Jo šis varbūt bija no tiem lāstiem, kam jāveic īpašs pretlāsts, citādi to nevar noņemt, vai arī vaina bija tajā, ka Drako vienkārši par viņu ir daudz spēcīgāks.

„Āāāāāāāā!"

Tagad sāpes rokā bija kļuvušas neciešamas, traucēdamas Harijam domāt radoši.

Bet tad, vēl dažas reizes iebļāvies, Harijs atskārta, kas jādara.

Nelaimīgā kārtā maciņš bija piekārts pie nepareizajiem sāniem, tāpēc nācās neērti izlocīties, lai tiktu tam klāt - īpaši, kad otra roka sāka nekontrolējami mētāties apkārt, refleksiem cenšoties to atraut no sāpju avota. Ap to brīdi, kad izdevās maciņu satvert, otra roka bija pamanījusies zizli atkal aizsviest prom.

„Dziednieka āāāāā komplektu! Dziednieka komplektu!"

Zaļā gaisma bija pārāk palsa, lai uz grīdas kaut ko varētu saskatīt.

Harijs nevarēja nostāvēt kājās. Nevarēja parāpot. Viņš aizvēlās pa grīdu uz to pusi, kur likās, ka vajadzētu būt zizlim, bet nūjiņa tur nebija, tad viņam izdevās paslieties augšup uz vienas rokas tik daudz, lai ieraudzītu, kur mētājas zizlis, un viņš aizvēlās tur, dabūja zizli, atvēlās atpakaļ, kur bija palicis atvērtais dziednieka komplekts. Tikmēr viņš vēl arī tā kārtīgi izkliedzās un pāris reizes izvēmās.

Ar astoto mēģinājumu Harijam izdevās uzburt Spīžo.

Un tad, jā - kas to būtu domājis, iepakojums bija izgatavots tā, lai to nekādi nevarētu atvērt ar vienu roku, jo visi burvji vienkārši ir idioti - tur citu nav, ko teikt. Harijam nācās atplēst paciņu vaļā ar zobiem, pagāja kāds brīdis, kamēr tas izdevās, un Harijs visbeidzot dabūja aptīt aukstumlupatu ap kreiso roku.

Kad lupata bija kreisajā rokā noņēmusi sāpes, Harijs mirklīti ļāva prātam atslābt un kādu brīdi tikai raudādams nekustīgi gulēja uz grīdas.

Nu, Harijs domās sevi uzrunāja, kad bija atguvies tiktāl, ka spēja prātā savirknēt vārdus. Vai tas bija tā vērts?

Palēnām Harijs ar to roku, kura vēl funkcionēja, pasniedzās augšup līdz sola virsmai.

Pievelkoties Harijs uzslējās kājās.

Ievilka dziļu elpu.

Izelpoja.

Pasmaidīja.

Nekāds dižais smaids jau tas nebija, bet smaids paliek smaids.

Paldies jums, profesor Drebeli, bez jūsu mācības es nebūtu pratis zaudēt.

Viņam vēl nebija izdevies Drako novērst no tumsas ceļa, pat ne tuvu. Lai arī kam Drako tagad sāktu ticēt, Drako vēl arvien bija caur caurēm īsts nāvēža dēls. Viņš vēl arvien bija zēns, kurš uzaugot domātu, ka izvarošana ir kaut kas tāds, ko dara lielie, foršie puikas. Bet toties iesākums Harijam bija izdevies ar tādu pamatīgu ieskrējienu.

Harijs, protams, nevarēja apgalvot, ka kaut kas būtu sanācis, kā plānots. Viss bija noticis spontāni, pilnībā vadoties pēc situācijas. Plānā bija paredzēts, ka līdz šim secinājumam viņi nenonāks ātrāk par kādu decembra sākumu, ka Harijs līdz tam būs paguvis Drako iemācīt paņēmienus, kā pieņemt eksperimenta rezultātus, kad esi ieguvis patiesus datus.

Bet viņš Drako sejā bija ieraudzījis bailes un, sapratis, ka Drako jau tagad sāk nopietni apsvērt alternatīvu hipotēzi, bija steidzies šo apstākli izmantot. Viens patiesas ziņkārības mirklis spēj cilvēku pievērst racionālai domāšanai tāpat kā filmās īstā mīlestība spēj glābt zudušu dvēseli.

Ja tā padomā, Harijs bija savā plānā paredzējis, ka pāris stundās veiks svarīgāko atklājumu visas maģijas vēsturē, un tad vairākus mēnešus centīsies piekļūt vienpadsmit gadus veca zēna prātam, palēnām laužoties cauri viņa vēl pusattīstītajām mentālajām barjerām. Tik nepareizi novērtēt šo uzdevumu izpildes laikus visticamāk iespējams tikai tad, ja Harijam nudien piemīt kāds būtisks kognitīvs defekts.

Vai par nodarīto Harijs nokļūs zinātnes ellē? To Harijs īsti nezināja. Viņš bija pielūkojis, lai Drako domas kavētos pie idejas, ka maģija izzūd, gādājis, lai Drako veiktu to eksperimenta daļu, par kuru sākumā liktos, ka tā norāda tikai maģijas izzušanas virzienā. Viņš bija nogaidījis līdz brīdim, kad būs izskaidrojis ģenētikas pamatus, lai tikai tad Drako pamudinātu aizdomāties līdz maģiskajām būtnēm (jo Harijs pats bija atcerējies par senajiem priekšmetiem, piemēram, Šķirmici, kuru otru tādu neviens vairs nespēj radīt, bet kas vēl arvien funkcionē). Bet Harijs nebija nevienu no pierādījumiem izcēlis vairāk nekā citus, nebija sagrozījis neviena rezultāta skaidrojumu. Kad Merlina aizlieguma dēļ nebija izdevusies tā pārbaude, kurai vajadzēja būt izšķirošajai, viņš Drako to tūlīt pat bija pavēstījis.

Un tad bija tas viss pārējais, kas notika pēc tam...

Bet tā īsti jau viņš Drako nebija samelojis. Drako bija noticējis rezultātiem, un tāpēc šis atklājums kļuva īsts.

Beigas, jāsaka gan, nebija izvērtušās pārāk jautras.

Harijs pagriezās un sāka ļodzīgā gaitā virzīties uz durvīm.

Laiks pārbaudīt Drako slēgšanas burvestību.

Pirmais punkts - vienkārši jāmēģina pagriezt durvju rokturi. Varbūt Drako bija gribējis viņu tikai apmānīt.

Drako nebija mānījies.

„Stopsignālum Fokusspokuss." Harija balss izskanēja visai aizsmakusi, un viņš juta, ka burvestība nebija izdevusies.

Tāpēc Harijs mēģināja vēlreiz, un šoreiz juta, ka burvestību veicis pareizi. Tomēr, atkal provējot pagriezt rokturi, bija skaidrs, ka durvis ir slēgtas. Kāds tur pārsteigums.

Laiks ķerties pie smagās artilērijas. Harijs dziļi ieelpoja. Jāņem talkā viena no spēcīgākajām burvestībām, ko viņš līdz šim bija apguvis.

„Alohomora!"

Izrunājis buramvārdus, Harijs nedaudz sagrīļojās.

Bet klases durvis vēl arvien nevērās vaļā.

Harijs jutās satriekts. Viņš, protams, nebija domājis pat tuvoties Dumidora aizliegtajam gaitenim, taču bija nospriedis, ka burvestība, ar kuru var atvērt maģiski aizslēgtas slēdzenes, tik un tā varētu kaut kad noderēt, un tāpēc bija to iemācījies. Tādā gadījumā, vai Dumidora aizliegtais gaitenis bija īpaši radīts, lai ievilinātu tur tādus stulbus cilvēkus, kas neaizdomājās, kādēļ gaiteņa drošība ir vājāka pat par to, kādu durvīm spēj uzlikt Drako Malfojs?

Hariju atkal sāka pārņemt bailes. Dziednieka komplekta instrukcijas lapā bija rakstīts, ka aukstumlupatu drīkst lietot ne ilgāk par trīsdesmit minūtēm. Kad būs pagājis noteiktais laiks, tā pati nokritīs nost un nebūs izmantojama vēl 24 stundas. Šobrīd bija 6:51 vakarā. Aukstumlupatu viņš bija aplicis aptuveni pirms piecām minūtēm.

Tad nu Harijs soli atkāpās un rūpīgi nopētīja durvis. Tās bija izgatavotas no viengabala tumša ozolkoka plātnes, kam vairāk nekā cita nebija kā tikai misiņa metāla rokturis.

Harijs neprata nevienu burvestību, ar kuru varētu spridzināt vai griezt, vai kaut ko sadauzīt, bet pārvērst kaut ko par sprāgstvielu būtu pretrunā ar noteikumu, ka nedrīkst pārvērst neko, kas varētu sadegt. Skābe ir šķidrums un tā radītu tvaikus...

Bet tas jau neliedza sākt domāt radoši.

Harijs pielika zizli pie vienām no durvju misiņa eņģēm un koncentrējās uz kokvilnu kā tās vistīrāko abstakciju, nevis uz kādu konkrētu kokvilnas materiāla formu, un arī abstrahēja pašu materiālu, atsijājot struktūras, kas veido misiņa eņģes formu, un tad apvienoja šos abus priekšstatus, iedarbojoties uz vielas pieņemto veidolu. Harijs pagājušo mēnesi katru dienu bija trenējies pārvērtības vienu stundu un bija attīstījis savas prasmes tik tālu, ka spēja pārvērst piecus kubikcentimetrus vielas nepilnas minūtes laikā.

Divas minūtes vēlāk eņģes nebija izmainījušās pat ne mazdrusciņ.

Tas, kurš radījis Drako slēgšanas burvestību, bija pat arī par to padomājis. Vai nu arī neizdevās tāpēc, ka durvis atrodas Cūkkārpā, un pils šādu pārvērtību nepieļauj.

Uzmetot skatienu sienām, skaidrs, ka tās būvētas no cieta akmens. Un grīda tāda pati. Un griesti arī. Nav iespējams pārvērst tikai kādu daļu no viena vesela priekšmeta; tad Harijam būtu jāpārvērš visa siena, kas visticamāk prasītu stundām vai pat dienām ilgu neatlaidīgu darbu, ja to vispār būtu iespējams paveikt, jo siena visticamāk ir savienota ar pārējo pili...

Harija Laikgriezis neatvērsies ātrāk par 9 vakarā. Tad viņš varētu atgriezties pulksten 6 vakarā, pirms durvis tika aizslēgtas.

Cik ilgi darbosies spīdzināšanas burvestība?

Harijs smagi norija siekalas. Acīs atkal sariesās asaras.

Viņa apbrīnojami radošais prāts tikko piedāvājā pilnīgi aplamu ideju, ka vajadzētu nozāģēt sev roku ar metāla zāģi, kas viņam glabājās maciņā instrumentu kastē; tas, protams, sāpēs, taču tas varētu sāpēt mazāk nekā Drako moku burvestība, jo tad būtu atdalīti nervi; turklāt viņam dziednieka komplektā ir arī žņaugi.

Un tā pilnīgi noteikti bija drausmīgi stulba doma, ko Harijs nožēlotu visu atlikušo mūžu.

Taču Harijs nezināja, vai spēs izturēt spīdzināšanu vēl divas stundas.

No šīs klases jātiek ārā, un jātiek ārā tūlīt pat; viņam nebija ne mazākās vēlēšanās šeit, kliedzot sāpēs, gaidīt divas stundas, līdz varēs tikt klāt Laikgriezim, ir jātiek ārā un jāatrod kāds, kurš noņemtu rokai moku burvestību...

Domā! Harijs uzbrēca savām smadzenēm. Domā! Domā!


Slīdeņu koptelpa bija gandrīz tukša. Skolēni bija devušies vakariņās. Zināma iemesla dēļ Drako nejutās diez ko izsalcis.

Drako aizvēra savas personīgās guļamistabas durvis, aizslēdza tās ar atslēgu, vēl nobūra ar aizslēgšanas burvestību, tad - arī ar klusuma burvestību, apsēdās gultā un sāka raudāt.

Tas nebija godīgi.

Tas nebija godīgi.

Šī bija pirmā reize, kad Drako patiešām bija kaut ko zaudējis - tēvs bija brīdinājis, ka tad, ja zaudē kaut ko svarīgu, pirmajā reizē tas liekas ļoti sāpīgi -, taču viņš bija zaudējis tik daudz, ka tas nepavisam nebija godīgi, tas nebija godīgi, ka viņš jau pašā pirmajā reizē bija zaudējis pilnīgi visu.

Kaut kur pazemes tuneļos kāds zēns, kurš Drako tiešām bija iepaticies, kliedza sāpēs. Drako nekad agrāk nebija nodarījis pāri kādam, kurš viņam patika. Sodīt cilvēkus, kuri to pelnījuši, vajadzēja būt jautri, bet tagad viņš tikai juta vēderā briesmīgu nelabumu. Par šo tēvs viņu nebija brīdinājis, un Drako ieprātojās, vai pieaugot šo rūgto mācību nākas apgūt ikvienam, vai arī viņš vienkārši ir vājš.

Drako ievēlējās, kaut tā būtu Pansija, kas kliegtu sāpēs. Tad viņš šobrīd tik briesmīgi nejustos.

Un ļaunākais bija tas, ka viņš apzinājās, ka, iespējams, pieļāvis milzīgu kļūdu, nodarot pāri Harijam Poteram.

Kur Drako tagad atradīs citu sabiedroto; kas viņu tādu pieņems? Dumidors? Pēc tā, ko viņš tagad ir nodarījis? Drīzāk jau viņš Drako sadedzinātu dzīvu.

Drako nāksies atgriezties pie Harija Potera, jo viņam vienkārši neviena cita vairs nav, pie kā iet. Un ja Harijs Poters viņu atraidīs, tad Drako kļūs par tukšu vietu, viņš būs tikai viens nožēlojams puika, kurš tā arī nekad nekļūs par nāvēdi, nekad nevarēs pievienoties Dumidora pusei, nekad neiemācīsies zinātni.

Slazds bija uzstādīts nevainojami, tikpat nevainojami arī realizēts. Tēvs bija neskaitāmas reizes brīdinājis Drako, ka to, kas upurēts tumšajos rituālos, vairs nav iespējams atgūt. Bet to tēvs nebija varējis iedomāties, ka arī tie nolādētie vientieši izgudrojuši rituālus, kuros pat nevajag zižļus, rituālus, kuros tevi var iemānīt, pašam to nemaz īsti neapzinoties, un šis vēl bija tikai viens no tiem daudzajiem briesmīgajiem zinātnieku noslēpumiem, kuru Harijs Poters bija viņam atklājis.

Un Drako sāka raudāt vēl jo gaužāk.

Viņš to negribēja, viņš to negribēja, bet atpakaļceļa vairs nebija. Bija jau par vēlu. Viņš bija kļuvis par zinātnieku.

Drako apzinājās, ka vajadzētu atgriezties klasē un atbrīvot Hariju Poteru, un viņam atvainoties. Tas būtu prātīgi darīts.

Tā vietā Drako tikai palika gultā un šņukstēja.

Viņš jau bija nodarījis pāri Harijam Poteram. Visticamāk, Drako vairs nekad nebūs citas iespējas viņu pamocīt, un pie šīs atmiņas nāksies turēties visu atlikušo mūžu.

Tāpēc - lai viņš vēl pakliedz.


Harijs nometa sabojātā zāģa atliekas zemē. Izrādījās, ka misiņa eņģes nav sazāģējamas, tām nebija pat ne skrambiņas, un visticamāk šīs durvis neizdotos atvērt arī ar izmisuma gājienu pārvērst kaut ko sprāgstvielā vai par skābi. Raugoties no pozitīvās puses, toties bija izdevies iznīcināt zāģi.

Pulkstenis rādīja 7:02 vakarā, kas nozīmēja, ka palicis mazāk nekā piecpadsmit minūtes, un Harijs centās atcerēties, vai maciņā palikuši vēl kādi asi priekšmeti, kurus būtu nepieciešams iznīcināt, un juta acīs sakāpjam asaras. Ja vien, kad atvērsies Laikgriezis, varētu atgriezties un novērst -

Un tieši tajā mirklī Harijs saprata, ka ir bijis galīgs muļķis.

Šī nebija pirmā reize, kad viņš bija ieslēgts telpā.

Profesore Maksūra viņam iepriekš bija paskaidrojusi, kā šādās situācijās jārīkojas.

... viņa gan arī bija piekodinājusi Laikgriezi šādiem mērķiem nelietot.

Vai profesore Maksūra atzītu, ka šis gadījums tiešām ir uzskatāms par īpašu izņēmumu? Vai arī vienkārši atņems viņam Laikgriezi pavisam?

Harijs savāca visas savas mantas, visus pierādījumus, un ielika maciņā. Tīro tika galā ar vēmekļiem uz grīdas, taču nelīdzēja sviedriem, kas bija iesūkušies drēbēs. Galdus viņš atstāja, lai tie stāv apgāzti, tie nebija tik svarīgi, lai ar vienu roku tos pūlētos salikt atpakaļ vietā.

Kad tas bija izdarīts, Harijs ieskatījās rokaspulkstenī. 7:04 vakarā.

Un tad Harijs gaidīja. Sekundes vilkās lēni kā gadi.

7:07 vakarā durvis atvērās.

Profesora Zibiņa spuraini bārdainā seja rādījās visai norūpējusies. „Harij, jums kas noticis?" spiedzīgā balsī ierunājās Kraukļanaga torņa vecākais. „Es saņēmu zīmīti, kurā bija rakstīts, ka jūs šeit esat ieslēgts..."

Autora piezīmes

Dezoksiribonukleīnskābe, saīsinājumā DNS, ir viena no nukleīnskābēm dubultspirāles formā, kas satur ģenētisko informāciju par to, kādam jāattīstās un jāizaug dzīvam organismam.

Gregors Mendelis (1822 - 1884) - vācvalodīgs silēziešu mūks un zinātnieks, mūsdienu ģenētikas pamatlicējs. 

Prātplēši (mind flayers) - tumsas radījumu suga spēlē Pazemes un Pūķi, saukti arī par ilitīdiem (illithid). Cilvēkveidīgi briesmoņi ar četriem taustekļiem ap muti, ar ko tie uzbrūk medījumam, lai barotos ar tā smadzenēm, spēj ar īpašu psihi ietekmējuši vilni traumēt tuvumā esošo prātu atkarībā no tā intelekta, radot neprātu, dusmas, apjukumu, komu vai pat nāvi.

Harolds Šī (Harold Shea) ir varonis Laiona Sprega de Kampa (L. Sprague de Kamp) un Flečera Preta (Fletcher Pratt) kopdarbā "Diplomētais brīnumdaris" (Incomplete Enchanter). Grāmatā stāstīts par jocīgiem Harolda Šī piedzīvojumiem, kurš ceļo no vienas mistiskas pasaules uz otru. 

Vērotāja acs (beholder's eye) - briesmonis spēlē Pazemes un Pūķi. Liela lidojoša miesas lode ar platu muti un vienu milzīgu centrālo aci, augšpusē desmit taustekļi ar mazām acīm. Mazās acis spēj šaut starus ar desmit dažādiem iedarbības veidiem; centrālajai lielajai acij piemīt antimaģijas spējas.

Ticēt savam uzskatam (Belief in belief) - Judkovska vispārinājums par ticēšanu jebkuram uzskatam. Šaurākā nozīmē to var tulkot kā ticēt, ka ticēt ir labi. Jo var vienkārši ticēt Dievam, un var uzskatīt, ka tas, ka cilvēki tic Dievam, sabiedrībai kopumā nāk par labu, tāpēc reliģija ir atbalstāma un veicināma.

"Tam, kuru var iznīdēt patiesība, arī jātop iznīdētam." - citāts no Petas Hodžilas (P. C. Hodgell) daiļrades darbā "Meklētāja maska" (Seeker's Mask). 

Gom jabār (Gom jabbar) - spīdzināšanas metode Frenka Herberta stāstu sērijā Kāpa (Frank Herbert Dune). Adata, kas saindēta ar cianīdam līdzīgu vielu, uzpirksteņa iekšpusē; to uzmauc pirkstā upurim, liekot tam ciest milzīgas sāpes vai pat nonāvējot.

Tev ir pieteikties, lai iesūtītu atsauksmi.