- Teksta izmērs +
Autora piezīmes

Drako bija dzirdējis par tādu sokratisko metodi, kas ir mācīšanas metode, uzdodot jautājumus (tā nosaukta sengrieķu filozofa vārdā, kurš bija pārāk gudrs, lai būtu vienkāršs vientiesis, un tādēļ noteikti bija slēpis savu tīrasiņu burvja identitāti). Vienam viņa privātskolotājam īpaši patika lietot sokrātisko mācību metodi. Tā bija kaitinoša, taču iedarbīga.

Un tad bija Potera metode, kas bija pilnīgi vājprātīga.

Taisnības labad jāsaka, ka Harijs Poters vispirms bija izmēģinājis sokratisko metodi, taču ar Drako tā tomēr īsti labi nebija izdevusies.

Harijs Poters bija pajautājis, kā Drako varētu noraidīt tīrasinības piekritēju hipotēzi, ka burvji tagad vairs nespēj paveikt visādas foršas lietas, ko tie prata pirms astoņsimts gadiem, tāpēc, ka ir krustojušies ar vientiešiem un niekkalbjiem.

Drako bija atbildējis, ka nesaprotot, kā Harijs Poters tagad spēj tā vienkārši sēdēt un vēsā mierā apgalvot, ka šeit tomēr neslēpjoties nekāds āķis.

Harijs Poters vēl arvien pavisam mierīgā garā bija paskaidrojis, ka gadījumā, ja te būtu kāds āķis, tas būtu tik nožēlojami acīmredzams, ka tad viņu pašu vajadzētu sasiet un izbarot čūskām; taču tas nav domāts kā ķeramais slazds, tas ir tikai nosacījums, kuru ievēro zinātnieki - ka vispirms jācenšas noraidīt pašam savu teoriju, un, ja tiešām esi nopūlējies no visas sirds, bet tas neizdodas, tad to var uzskatīt par uzvaru.

Drako bija norādījis uz šī principa īpašo stulbumu, iebilstot, ka tādā gadījumā, lai apstiprinātu izdzīvošanas iespējas divkaujā, nāktos šaut Avada Kedavra pašam uz savām kājām un netrāpīt.

Harijs Poters bija apstiprinoši pamājis ar galvu.

Drako galvu bija papurinājis.

Tad Harijs Poters bija licis priekšā tādu skaidrojumu, ka zinātnieki cenšas noraudzīties, kā idejas karo viena ar otru, lai redzētu, kura galu galā uzvarēs, un šo kauju nevar izcīnīt bez pretinieka, tāpēc Drako vajagot izraudzīties konkurējošas hipotēzes, kuras beigās zaudētu tīrasinības idejām, - šis Drako jau bija mazliet labāk saprotams, kaut arī Harijs Poters to bija izteicis ar visai lielu nepatiku. Lai saprastu šo principu, esot jāiedomājas tā: ja pastāvētu tāda saistība, ka tad, ja tīrasinības idejas tiešām ir patiesas, tad debesīm ārā būtu jābūt zilā krāsā, bet, ja īstenībā darbojas kāda cita teorija, tad debesīm būtu jāizskatās zaļām; bet neviens tās debesis vēl nebūtu redzējis; un tad zinātnieki izietu ārā, paskatītos debesīs un redzētu, ka ir uzvarējuši tīrasiņi; un ja šādi teorija apstiprinātos sešas reizes pēc kārtas, tad cilvēki sāktu atzīt sakarību.

Pēc tam Harijs Poters bija iebildis, ka visi Drako izraudzītie pretinieki esot pārāk vāji -, sakaujot šādus sāncenšus, tīrasinības idejas negūs pietiekamu apstiprinājumu, jo cīņa nebūs gana iespaidīga. Arī šis Drako likās saprotami. Burvji ir kļuvuši vājāki, jo mājas elfi zog mums maģiju viņam pašam arī vairs nešķita pietiekami pārliecinošs argments.

(Tiesa gan, Harijs Poters bija apgalvojis, ka šī ideja vismaz esot pārbaudāma tādā veidā, ka varētu noskaidrot, vai mājas elfi ar laiku ir kļuvuši spēcīgāki, un tad pat bija uzzīmējis shēmu, attēlojot, kā mājas elfu spēks pieaug, un tad ar vēl vienu bija parādījis, kā burvju spēks samazinās, un tad, ja šīs abas shēmas būtu iespējams apvienot, tas norādītu, ka pie vainas tiešām ir mājas elfi - kas viss tika izteikts tik pilnīgā nopietnībā, ka Drako pēkšņi bija sagribējies paņemt pie dziesmas Dobiju un stingri nopratināt viņu veritaseruma iedarbībā.)

Un visbeidzot Harijs Poters bija izteicis, ka Drako nedrīkst jau iepriekš noteikt cīņas iznākumu, zinātnieki nav dumji, to varētu uzreiz pateikt, ka cīņa ir iestudēta, tāpēc tai jābūt īstai kaujai starp divām atšķirīgām teorijām, kur abas patiešām varētu izrādīties patiesas. Tās jāpakļauj tādam pārbaudījumam, kurā varētu uzvarēt tikai īstā hipotēze, pārbaudei jābūt tādai, kas dotu atšķirīgu rezultātu atkarībā no tā, kura hipotēze ir pareiza, un šo procesu uzraudzītu pieredzējuši zinātnieki, lai pārliecinātos, ka secinājumi patiesi izdarīti pareizi. Harijs Poters bija apgalvojis, ka viņam pašam tikai interesējot noskaidrot, kā tad īstenībā pārmantojas asinis, un tas nozīmē, ka viņš grib redzēt skaidrus un nepārprotamus pierādījumus, ka tīrasinības teorija patiešām ir neapstrīdami uzvarējusi, tāpēc Drako viņu te tagad neapmānīs ar visādām sagudrotām un viegli apgāžamām teorijām.

Kaut arī Drako bija sapratis, kāpēc tas ir vajadzīgs, viņš tomēr nebija spējis izdomāt nevienu - Harija Potera vārdiem izsakoties - „gana ticamu alternatīvu" šai domai, ka burvju spējas samazinās, jo viņi atšķaidījuši savas asinis ar dubļiem. Šis apgalvojums vienkārši šķita pārāk acīmredzami patiess.

Un tad Harijs Poters bija visai apjucis izteicis, ka neesot varējis iedomāties, ka Drako tiešām tik slikti spēj iztēloties skatījumu no citas puses, nu gan jau tomēr esot jābūt arī tādiem nāvēžiem, kas bija iebilduši pret tīrasinības hipotēzi, nākot klajā ar daudz ticamākiem argumentiem paši pret savu pusi nekā tiem, kurus šobrīd piedāvāja Drako. Ja Drako šobrīd censtos aizstāvēt Dumidora pusi un būtu izteicis hipotēzi par mājas elfiem, viņam nevienu nebūtu izdevies pārliecināt pat ne mazākajā mērā.

Drako nācās tam piekrist.

Un tad, lūk, Potera metode.

„Lūdzu, Dr. Malfoj," čīkstēja Harijs Poters, „nu kāpēc jūs nepieņemsiet manu rakstu?"

Harijam Poteram bija nācies atkārtot teikumu: „Vienkārši izliecies, ka tu izliecies par zinātnieku," trīs reizes, iekams Drako visbeidzot to bija sapratis.

Tajā brīdī Drako bija atskārtis, ka ar Harija Potera smadzenēm kaut kas nepavisam nav kārtībā, un visticamāk ikviens, kurš mēģinātu viņa prātam piekļūt ar lasprātību, nekad vairs netiktu no tā ārā.

Tad Harijs Poters bija ņēmis un paskaidrojis šo domu sīkāk: Drako jātēlo nāvēdis, kas ieņem zinātniska žurnāla redaktora amatu un izliekas par Dr. Malfoju, kuram jānoraida sava pretinieka Dr. Potera raksts ar nosaukumu „Maģisko spēju pārmantojamība", bet, ja viņš, būdams nāvēdis, nerīkosies tā, kā darītu īsts zinātnieks, viņš tiks atklāts un notiesāts, pie tam Dr. Malfoju novēro vēl arī citi zinātnieki, viņa amata tīkotāji, tāpēc viņam jāpanāk, lai izskatītos, ka Dr. Potera raksts noraidīts neitrālu zināntisku iemeslu dēļ, vai arī viņš zaudēs savu žurnāla redaktora amatu.

Bija taisni brīnums, ka Šķirmice šobrīd neatradās Svētā Mango dziednīcā, vājprātā pie sevis kaut ko murminādama.

Piedevām šī bija vissarežģītākā situācija, kurā kāds Drako vispār jebkad bija lūdzis iejusties, tāpēc viņam nenāca ne prātā noraidīt šādu izaicinājumu.

Šobrīd, kā Harijs Poters bija izteicies, viņi bija sākuši tā labi iejusties tēlā.

„Diemžēl, Dr. Poter, jūs šo rakstu esat uzrakstījis ar nepareizas krāsas tinti," Drako noteica. „Nākamais!"

Dr. Potera tēlojums bija patiešām lielisks, savelkot seju izmisuma pilnā čumurā, un Drako sajuta sev cauri izskrienam Dr. Malfoja apmierinājuma dzirksti, kaut arī viņš tēloja nāvēdi, kas tikai izlikās būt par Dr. Malfoju.

Tas bija jautri. Šādi viņš varētu darboties vai visu atlikušo dienu.

Dr. Poters uzcēlās no krēsla, bēdu sagrauzts, un ar smagiem soļiem vilkās projām, tad viņš pārvērtās par Hariju Poteru, parādīdams Drako paceltus īkšķus, tad atkal pārtapa par Dr. Poteru, kurš no jauna sāka tuvoties viņam ar apņēmīgu smaidu sejā.

Dr. Poters nosēdās un lika priekšā Dr. Malfojam pergamenta loksni, uz kuras bija rakstīts:

 

Maģisko spēju pārmantojamība

 

Dr. H. Dž. Poters-Evanss-Veress, Pietiekami attīstītās zinātnes institūts

 

Mans novērojums:

Mūsdienu burvji nespēj paveikt neko tik iespaidīgu

kā burvji pirms 800 gadiem.

 

Mans secinājums:

Burvju spējas kļuvušas vājākas, jo burvji jaukuši

savas asinis ar vientiešiem un niekkalbjiem.

 

„Dr. Malfoj," cerīgi ierunājās Dr. Poters, „es domāju, ka žurnālā Neatkārtojami Rezultāti varētu tikt publicēts mans raksts ar nosaukumu „Maģisko spēju pārmantojamība"."

Drako ar smaidu aplūkoja pergamenta gabalu, apsvērdams iespējamos noraidījumus. Profesori nepieņemtu tik īsu eseju, tāpēc -

„Dr. Poter, raksts ir par garu," paziņoja Dr. Malfojs.

Uz vienu mirkli Dr. Potera sejā bija redzams patiess, neticības pilns izbrīns.

„Ā..." novilka Dr. Poters. „Nu bet, ja es noņemtu to tukšo līniju, kas atdala novērojumus no secinājumiem, un abas rindkopas savienotu ar saikli tāpēc -"

„Tad būs par īsu. Nākamais!"

Dr. Poters sagumis aizvilkās projām.

„Nu labi," noteica Harijs Poters, „tas tev jau sāk sanākt pat pārāk labi. Vēl divas reizes izmēģināsim, bet tad trešajā reizē izspēlēsim īstu situāciju bez jokošanās; es atkal nākšu uzreiz pie tevis, bet tad tev raksts būs jānoraida, patiešām balstoties uz tā saturu, jo atceries, ka zinātniskie sāncenši uzrauga tavu darbību."

Nākamais Dr. Potera iesniegtais raksts bija visādā ziņā pati pilnība, dižākais no rakstiem, kāds jelkad tapis, taču diemžēl to nācās noraidīt, jo Dr. Malfoja žurnālam šobrīd esot tehniska problēma nodrukāt burtu „e". Dr. Poters piedāvāja pārveidot tekstu, lai tajā nebūtu vārdi ar „e" burtu, bet Dr. Malfojs bija paskaidrojis, ka patiesībā žurnālam esot tehniskas problēmas nodrukāt arī visus citus patskaņus.

Pēc tam nākamais raksts tika noraidīts, jo bija otrdiena.

Patiesībā vispār bija sestdiena.

Dr. Poters par to izteica iebildumu, taču pretī saņēma vien atbildi: „Nākamais!"

(Drako sāka saprast, kāpēc Strups savu ietekmi pār Dumidoru izlietoja tikai tam, lai varētu ieņemt amatu, kurā atļauts izturēties nejauki pret skolēniem.)

Bet tad -

Dr. Poters nāca pie viņa, smīnēdams aiz pārākuma apziņas.

„Te būs mans jaunākais raksts Maģisko spēju pārmantojamība," Dr. Poters pašpārliecināti paziņoja, pastūmis uz priekšu pergamenta loksni. „Esmu nolēmis, ka ļaušu jūsu žurnālam to publicēt, turklāt raksta sastādīšanas laikā esmu ievērojis pilnīgi visas jūsu žurnāla noteiktās vadlīnijas, lai jūs to varētu publicēt pēc iespējas drīzākā laikā."

Viņa nāvēža tēls nolēma, ka pēc misijas beigām Dr. Poteru vajadzēs sadzīt rokā un nobeigt. Dr. Malfojs sejā izspieda pieklājīgu smaidu, jo konkurējošie zinātnieki viņu vēroja, un teica...

(Klusums ievilkās, Dr. Poteram nepacietīgi viņā noraugoties.)

... „Ļaujiet man, lūdzu, mirklīti to apskatīt."

Dr. Malfojs paņēma pergamenta loksni un to rūpīgi izlasīja rindiņu pa rindiņai.

Nāvēža tēls sāka satraukties par to, ka tomēr nav īsts zinātnieks, bet Drako pats centās izdomāt sakāmo, kas izklausītos pēc Harija Potera runasveida.

„Jums, ā, jāapsver vēl citi iespējamie izskaidrojumi savam, ē, novērojumam, ar vienu vien nepietiks -"

„Vai tiešām?" viņu pātrauca Dr. Poters. „Kāds cits izskaidrojums tad vēl varētu būt? Piemēram: mājas elfi zog mums maģiju? Mani dati, Dr. Malfoj, norāda tikai uz vienu vienīgu iespējamo secinājumu. Citu ticamu hipotēžu vienkārši nav."

Drako izmisīgi centās piedabūt savas smadzenes darboties - ko gan viņš teiktu, ja pārstāvētu Dumidora nostāju? Ko viņi paši vispār apgalvo, kāds tad ir iemesls tam, ka burvju spējas kļūst vājākas - Drako patiesībā nekad par to nebija iedomājies painteresēties...

„Ja jūs nevarat izdomāt, kā citādi būtu skaidrojami šie dati, jums, Dr. Malfoj, jāpublicē mans pētījums."

Redzot to smīnu Dr. Potera sejā, Drako vairs neizturēja.

„Ak tā?" atcirta Dr. Malfojs. „Un kā tad tu vari zināt, ka maģija pati par sevi nekļūst vājāka?"

Laiks gluži vai apstājās.

Drako un Harijs Poters pārmija šausmu pārņemtus skatienus.

Tad Harijs Poters izmeta ko tādu, kas visticamāk bija īpaši nepieklājīgs vārds, ja esi audzis vientiešu ģimenē. „To es nemaz neiedomājos!" noteica Harijs Poters. „Bet man vajadzēja iedomāties! Pazūd pati maģija. Nolādēts, nolādēts, nolādēts!"

Satraukums Harija Potera balsī pielipa arī viņam. Drako nemanot jau bija ieslidinājis roku mantijā un satvēris zizli. Viņam bija licies, ka Malfoju nams ir drošībā; kamēr vien tika slēgtas laulības ar tādām ģimenēm, kuru asiņu tīrībai var izsekot vismaz līdz četrām paaudzēm, tām dzimtām bija jābūt drošībā; viņam agrāk nekad nebija ienācis prātā, ka maģijas izzušana varētu būt neizbēgama, lai kā arī nerīkotos. „Harij, bet ko mums darīt?" Drako balss aiz bailēm vērtās skaļāka. „Bet ko mums darīt?"

„Ļauj padomāt!"

Brītiņu vēlāk Harijs paķēra no blakus sola to pašu spalvu, ar ko bija sastādījis tekstu savam iedomu rakstam, un uz jau aprakstītās pergamenta loksnes sāka steigšus skribelēt kaut ko klāt.

„Mēs noskaidrosim, kas tur par lietu," Harijs izsacīja aizžņaugtā balsī. „Ja maģija pati par sevi izzūd, mēs noskaidrosim, cik ātri tā izzūd un cik daudz laika atlicis, kamēr vēl kaut ko var mainīt, un tad noskaidrosim iemeslu, kāpēc tā izzūd, un tad varēsim arī kaut ko darīt. Drako, vai burvju spējas samazinās vienmērīgā ātrumā, vai arī ir bijuši tādi kā pēkšņi kritumi?"

„Es... es nezinu..."

„Tu man teici, ka neviens vairs nespēj to, ko četri Cūkkārpas dibinātāji. Tātad tas nozīmē, ka maģijas izzušana novērojama jau astoņsimts gadus? Vai neatceries kaut ko tādu, ka, piemēram, pirms piecsimts gadiem sākušās pēkšņas problēmas ar maģiju?"

Drako izmisīgi centās piespiest prātu darboties. „Es tikai zinu, ka visu laiku apgalvo, ka neviens nekad nav bijis tik prasmīgs kā Merlins, bet pēc viņa neviens vairs nav spējis līdzināties Cūkkārpas dibinātājiem."

„Nu labi," Harijs noteica. Viņš vēl arvien steidzīgi kricelēja burtus. „Jo pirms trīs gadsimtiem vientieši sāka vairs neticēt maģijai, tāpēc es iedomājos, ka varbūt tas kaut ko izskaidro. Un pirms pusotra gadsimta vientieši sāka lietot tādas tehnoloģijas, kas maģijas klātbūtnē pārstāj darboties, tad es iedomājos, ka varbūt var pastāvēt arī otrāds iespaids."

Drako pielēca kājās no krēsla, vārīdamies trakās dusmās, ka tikko spēja parunāt. „Pie vainas tie vientieši -"

„Sasodīts!" uzrēja Harijs. „Tu vispār ieklausījies tajā, ko pats teici? Maģija izzūd jau astoņsimt gadu garumā, bet vientieši tad vispār nedarīja neko ievērības cienīgu! Ir jānoskaidro patiesība! Vientieši varētu būt ar to kaut kā saistīti, taču, ja tomēr nav, bet tu visu vainu novelsi uz vientiešiem, tad tādā veidā mēs nekad neizspriedīsim, kas īstenībā notiek, līdz kādu dienu tu vienkārši pamodīsies no rīta un sapratīsi, ka tavs zizlis ir tikai parasta koka nūjiņa!"

Drako aizžņaudzās rīkle. Tēvs savās runās bieži bija minējis, ka zižļi mums rokās salūzīs, taču Drako tā īsti līdz galam nekad nebija aizdomājies, ko tas nozīmē, jo ar viņu jau nekas tāds nekad nenotiktu. Bet tagad pēkšņi šāda iespēja kļuva pavisam īsta. Tikai parasta koka nūjiņa. Drako iedomājās, tieši kā tas būtu, ka izstiep zizli, mēģini veikt burvestību, taču nekas tā arī nenotiek...

Šāda liksta varētu piemeklēt ikvienu.

Varbūt nekad vairs nebūs ne pašu burvju, ne arī maģijas. Būs tikai vientieši, kuriem saglabājušās pāris leģendas par to, ko reiz pratuši viņu senči. Daži no šiem vientiešiem sauktos Malfoji, un tas arī būtu viss, kas būtu palicis pāri no viņa dzimtas vārda.

Pirmo reizi mūžā Drako no tiesas saprata, kāpēc vispār tādi nāvēži pastāv.

Viņš to vienmēr bija uzskatījis par pašsaprotamu, ka tad, kad izaugs liels, kļūs par nāvēdi. Tagad Drako saprata, viņš apzinājās, kāpēc tēvs un tēva draugi bija zvērējuši atdot savas dzīvības, lai novērstu šīs postažas atnākšanu; ir tādas lietas, par kurām nevari tā vienkārši stāvēt malā un noraudzīties, kā tās notiek. Bet ja nu šī nelaime pienāks tik un tā par spīti visiem upuriem, lai arī cik daudz draugu viņi nebūtu zaudējuši cīņā pret Dumidoru - un cik daudz radinieku -, ja nu tas viss bija veltīgi...

„Maģija nedrīkst tā vienkārši izdzist," Drako noteica. Balss viņam aizlūza. „Tas nebūtu godīgi."

Harijs pārstāja rakstīt un pacēla skatienu. Viņa seja rādījās dusmīga. „Tēvs tev nekad nav teicis, ka dzīve nav godīga?"

Tēvs to bija atgādinājis ikreiz, kad vien viņš bija atļāvies pateikt vārdu „godīgi". „Bet, bet, tas šķiet tik briesmīgi, ja jānotic tam, ka -"

„Drako, es tev izstāstīšu par tādu Tarska litāniju, kā es to saucu. Katru reizi tā skan citādi. Šajā gadījumā tā iznāk šāda: Ja pasaulē izzūd maģija, es vēlos ticēt tam, ka pasaulē izzūd maģija. Ja pasaulē maģija neizzūd, tad es nevēlos ticēt tam, ka pasaulē izzūd maģija. Neļauj man turēties pie nevēlamiem uzskatiem. Ja dzīvojam tādā pasaulē, kurā maģija izzūd, tad tam mums arī jātic; ir jāzina, kas mūs sagaida, lai varam to apturēt vai pašā ļaunākajā gadījumā vēl atlikušajā laikā vismaz paspēt tam sagatavoties. Tikai tāpēc, ka neticēsi, tas neapturēs notikumu. Tāpēc vienīgais jautājums, kas mums tik tiešām jānoskaidro, ir, vai patiesībā maģija izzūd, un ja tā tas šajā pasaulē ir iekārtots, tad tam arī jātic. Džendlina litānija: Kas ir patiess, tas vienmēr bijis patiess, atzīšana īstenību ļaunāku nepadara. Vai skaidrs, Drako? Vēlāk es tev likšu to iekalt no galvas. Šīs litānijas jāatkārto pie sevis, kad vien sāk rasties domas, ka vajadzētu sākt ticēt kaut kam, kas nav gluži patiess. Zini, vispār tev tās būtu jānoskaita tieši tagad. Kas ir patiess, tas vienmēr bijis patiess, atzīšana īstenību ļaunāku nepadara. Atkārto."

„Kas ir patiess, tas vienmēr bijis patiess," Drako atkārtoja drebošā balsī, „atzīšana īstenību ļaunāku nepadara."

„Ja maģija izzūd, es vēlos ticēt tam, ka maģija izzūd. Ja maģija neizzūd, es nevēlos ticēt tam, ka maģija izzūd. Atkārto."

Drako norunāja minētos vārdus, vēderam nelāgi saraujoties.

„Labi," Harijs noteica, „atceries, ka tā var arī nebūt, un tad nebūs jātic tam, ka maģija izzūd. Vispirms tikai jānoskaidro, kas patiesībā notiek, kādā pasaulē mēs īstenībā dzīvojam." Harijs pievērsās atpakaļ savam rakstu darbam, vēl kaut ko pieskricelēja klāt un tad pagrieza pergamenta loksni pret Drako tā, lai viņš varētu salasīt. Drako noliecās pār galdu, un Harijs piebīdīja tuvāk zaļās gaismas avotu.

 

Novērojums:

Burvju spējas vairs nav tik spēcīgas, kādas tās bija Cūkkārpas dibināšanas laikā.

 

Hipotēzes:

1. Pati maģija izzūd.

2. Burvji krustojas ar vientiešiem un niekkalbjiem.

3. Ir zudušas zināšanas, kā veikt spēcīgas burvestības.

4. Burvji bērnībā ēd nepareizu pārtiku, vai arī cita ar asiņu pārmantojamību nesaistīta faktora ietekmē tie izaug vājāki.

5. Maģiju ietekmē vientiešu tehnoloģijas. (Arī 800 gadus senā pagātnē?)

6. Spēcīgākiem burvjiem ir mazāk bērnu (Drako = vienīgais bērns? Noskaidrot, vai 3 spēcīgiem burvjiem - Drebelim / Dumidoram / Tumsas pavēlniekam - ir bērni.)

 

Pārbaudes:

 

„Nu tā," Harijs noteica. Elpa viņam nu jau bija kļuvusi mierīgāka. „Tātad, sastopoties ar mulsinošu gadījumu, par kuru nav ne jausmas, kā to varētu skaidrot, visprātīgāk ir sākt ar pavisam vienkāršām parbaudēm, ar kurām uzreiz var iegūt saprotamus rezultātus. Vajag pārbaudes, ar kurām ātri atsijāt patiesos pieņēmumus no nepatiesajiem. Jāveic tādi novērojumi, kas dotu atšķirīgus rezultātus kaut vismaz vienai no šīm hipotēzēm."

Drako apstulbis blenza uz sarakstu. Pēkšņi viņš atskārta, ka var nosaukt ārkārtīgi daudzus tīrasiņus, kas ir vienīgie bērni ģimenē. Viņš pats, Vinsents, Gregorijs, praktiski visi tīrasiņi. Divi spēcīgākie burvji, kurus visi zina, ir Dumidors un Tumsas pavēlnieks, un ne vienam, ne otram nav bērnu - tieši kā Harijs bija pieņēmis...

„Būs tiešām grūti noteikt atšķirību starp 2. un 6. punktu," Harijs sacīja, „jo abus ietekmē asiņu pārmantojamība, nāksies mēģināt izsekot laikā burvju spēju izzušanai un tad jāsalīdzina šie dati ar to, cik daudz bērnu bijuši burvju ģimenēs, un jānosaka, cik ļoti maģiskās spējas atšķiras vientiešu ģimenēs augušajiem no tīrasiņiem..." Harijs ar pirkstiem satraukti bungāja pa galdu. „Šobrīd 6. vienkārši saliksim kopā ar 2. un nosauksim to par asiņu hipotēzi. 4. punkts ir maz ticams, jo tad būtu manīts kāds pēkšņs spēju kritums, tiklīdz burvji sāka uzturā lietot jaunus ēdienus - grūti iedomāties tādu vides faktoru, kas būtu varējis mainīties vienmērīgi 800 gadu garumā. 5. arī ir maz ticams tā paša iemesla dēļ - nav pēkšņa krituma - vientiešiem pirms 800 gadiem nebija nekādu īpaši interesantu tehnoloģiju. 4. vispār varētu būt līdzīgs 2., bet 5. savā ziņā izpaustos tāpat kā 1.. Tāpēc lielos vilcienos mums būtu jāmēģina noteikt atšķirību starp 1., 2. un 3. pieņēmumu." Harijs pagrieza pergamentu pret sevi, apvilka elipsi ap katru no nosauktajiem trīs skaitļiem, tad pagrieza to atpakaļ. „Maģija izzūd, asinis kļūst vājākas, ir zudušas zināšanas. Kāda pārbaude dotu atšķirīgu rezultātu tā, lai varētu noteikt, kura no šīm teorijām ir pareiza? Vai varam atrast ko tādu, kas parādītu, kura no šīm ir nepareiza?"

„Es taču nezinu!" iesaucās Drako. „Ko tu man prasi? Tu te esi zinātnieks!"

„Drako," Harijs sacīja, balsī ieskanoties lūdzošam izmisumam, „es zinu tikai to, ko zina vientiešu zinātnieki! Burvju pasaulē esi uzaudzis tu, bet es nē! Tu zini daudz vairāk burvestību un arī daudz vairāk par pašu maģiju nekā es, un, pirmkārt, vispār šī bija tava doma, tāpēc sāc tagad domāt kā zinātnieks un atrodi risinājumu!"

Drako smagi norija siekalas un rūpīgi nopētīja uzrakstīto.

Maģija izzūd... burvji krustojas ar vientiešiem... ir zudušas zināšanas...

„Kāda būtu pasaule, ja tajā zustu maģija?" ievaicājās Harijs Poters. „Tu par maģiju zini daudz vairāk, prātojumi būtu jāizsaka tev, nevis man! Iedomājies, ka tev jāpastāsta, kā tas izpaustos - kas tad tādā gadījumā notiek?"

Drako sāka iztēloties. „Burvestības, kas pirms tam darbojās, vairs nedarbotos." Burvji vienu rītu pamostos un saprastu, ka viņu zižļi vairs ir tikai parastas koka nūjiņas...

„Kāda būtu pasaule, ja burvju asinis kļūtu vājākas?"

„Vairs nevarētu paveikt to, ko kādreiz varēja senči."

„Kāda būtu pasaule, ja būtu zudušas zināšanas?"

„Burvji nezinātu, kā vispār jāveic burvestības..." noteica Drako. Viņš apklusa, būdams izbrīnīts pats par savām atbildēm. „Tieši šīs lietas arī vajag pārbaudīt, vai ne?"

Harijs apņēmīgi palocīja galvu. „Tieši tā." Viņš šos prātojumus pierakstīja uz pergamenta sadaļā Pārbaudes:

A. Vai ir tādas burvestības, kas ir zināmas, bet tās vairs nav iespējams veikt (1. vai 2.), vai arī ir tādas burvestības, kas ir zudušas un neviens tās vairs neprot (3.)?

„Tātad šī pārbaude atsijātu 3. hipotēzi no 1. un 2.," secināja Harijs. „Tagad vajag izdomāt, kā atdalīt 1. no 2.. Maģija izzūd vai asinis vājinās - kā varētu noteikt atšķirību?"

„Varbūt jānoskaidro, kādas burvestības skolēni kādreiz mācījās Cūkkārpas pirmajā gadā?" ieminējās Drako. „Ja viņi agrāk spēja veikt daudz spēcīgākas burvestības, asinis bija stiprākas -"

Harijs Poters papurināja galvu. „Vai arī pati maģija bija stiprāka. Jāizdomā, kā noteikt atšķirību." Harijs uzcēlās no krēsla un sāka nervozi soļot pa klasi. „Nē, paga, tas tomēr varētu derēt. Jo pieņemsim, ka dažādām burvestībām vajag atšķirīgu maģiskās enerģijas daudzumu. Tad, ja vispārīgi visa maģija vājinātos, tad stiprās burvestības izzustu pirmās, bet burvestības, kas visiem jāmācās pirmajā gadā, paliktu nemainīgas..." Harija satrauktie soļi sāka dipēt vēl steidzīgāk. „Šī nav tā labākā pārbaude - šādi drīzāk tiek salīdzināts, vai izzūd tikai spēcīgās burvju prasmes, vai arī pilnīgi visas burvju spējas; dažiem asinis vienkārši varētu būt par vāju, lai spētu burt varenākās burvestības, bet spēka pietiktu vienkāršāko burvestību veikšanai... Drako, vai tu vari pateikt, vai tie spēcīgākie burvji, kas dzīvo vienā laikā, teiksim, kā spēcīgākie burvji tikai šajā gadsimtā, arī bijuši daudz spēcīgāki bērnībā? Ja Tumsas pavēlnieks vienpadsmit gadu vecumā burtu atvēsināšanas burvestību, vai viņš būtu varējis uzreiz atdzesēt visu istabu?"

Apsverot atbildi, Drako seja rādījās domīga. „Neatceros, ka būtu ko tādu dzirdējis par Tumsas pavēlnieku, taču Dumidors laikam kaut ko apbrīnojamu esot paveicis savā piektajā gadā SLIMu pārvērtību eksāmenā... Droši vien arī citi spēcīgie burvji Cūkkārpā labi mācījās..."

Vēl arvien satraukti soļojot šurpu turpu, Harija skatiens sadrūma. „Iespējams, ka viņi tikai daudz mācās. Bet tik un tā, ja pirmziemnieki kādreiz mācījās tās pašas burvestības un bija apmēram tikpat spēcīgi kā tagadējie pirmziemnieki, to varētu saukt par vāju pierādījumu 1. hipotēzei, nevis 2.... paga, tā." Harijs apstājās un vairs nekustējās. „Es zinu vēl vienu pārbaudi, kas varētu nodalīt 1. no 2.. To gan būs visai sarežģīti izskaidrot, jo tā ietver šādas tādas lietas, ko zinātnieki ir izpētījuši par asinīm un to pārmantojamību, taču pašu aptauju veikt būtu pavisam viegli. Un ja apvienosim manu pārbaudi ar tavējo un abas dos vienādus rezultātus, tad tā jau būs visai spēcīga norāde uz pareizo atbildi." Harijs teju vai skriešus piesteidzās atpakaļ pie sola, paķēra pergamenta loksni un uzrakstīja:

B. Vai senatnē pirmziemnieki būra tās pašas burvestības un tikpat spēcīgas kā tagadējie pirmziemnieki? (Vājš pierādījums par labu 1., nevis 2., jo arī asiņu hipotēzē, iespējams, zūd tikai spēcīgākās burvju spējas.)

C. Papildu pārbaude, kas atsijā 1. no 2., ņemot vērā zinātnes atziņas par asinīm. Tiks paskaidrota vēlāk.

„Labi," noteica Harijs, „tagad vismaz varam mēģināt atšķirt 1. un 2., un 3., tāpēc tā arī darīsim -, kad būsim tikuši galā ar šīm, pēc tam vēlāk varēsim izdomāt vēl citas pārbaudes. Tā - man šķiet, ka tas izskatīsies visai dīvaini, ja Drako Malfojs un Harijs Poters sāks abi kopā staigāt apkārt un uzdot visādus jautājumus, tāpēc es ierosinu darīt šādi. Tu varētu apstaigāt Cūkkārpu un uzmeklēt senus portretus, lai izvaicātu viņus par burvestībām, ko viņi mācījās savā pirmajā gadā. Tā kā tie būs portreti, tad viņiem neliksies dīvaini tas, ka viņus izprašņā tieši Drako Malfojs. Es turpretī aptaujāšu mūsdienu portertus un dzīvus cilvēkus, vai ir tādas burvestības, par kurām ir zināms, ka tādas pastāv, taču tās vairs nav iespējams veikt, - tas nevienam neradīs nekādas aizdomas, ka Harijs Poters uzdod savādus jautājumus. Un tā kā man jāveic sarežģītā izpēte par aizmirstajām burvestībām, tad es varētu palūgt, lai tu ievāc datus arī manai zinātniskajai pārbaudei. Pārbaudes jautājums nav pārāk sarežgīts, tāpēc tev tikai vajadzēs izvaicāt portertus un apkopot viņu atbildes. Jautājumu droši vien gribēsi pierakstīt, vai ne?"

Drako atkal apsēdās un izķeksēja no mugursomas pergamentu un spalvu. Nolicis tos uz galda, Drako pacēla skatienu, kas rādījās apņēmības pilns. „Nu tad diktē."

„Atrodi tādus portretus, kuri pazīst kādu precējušos niekkalbju pāri - nemaz neviebies, Drako, šī ir ļoti svarīga informācija. Vienkārši uzdod šo jautājumu mūsdienīgiem portretiem, kas izskatās drīzāk pēc grifidoriem. Atrodi portretus, kuri pazīst precētu niekkalbju pāri tik labi, ka var nosaukt viņu vārdus un visus viņu bērnus. Pieraksti vārdus visiem viņu bērniem un arī to, vai bērns bijis burvis, niekkalbis vai vientiesis. Ja portrets nevar pateikt, vai bērns bijis niekkalbis vai vientiesis, tad pieraksti „nebija burvis". Šīs ziņas pieraksti par katru bērnu, kas piedzimis niekkalbju pārim, - nevienu nedrīkst izlaist. Ja portrets var nosaukt tikai to bērnu vārdus, kas bijuši burvji, nevis visu bērnu vārdus, tad nepieraksti neko par šo pāri. Tas ir īpaši būtiski, lai tu man sagādā datus no tiem, kuri pazīst visus niekkalbju pāra bērnus tik tuvu, ka var nosaukt viņu vārdus. Ja iespējams, centies iegūt kopā vismaz četrdesmit vārdus, un, ja sanāk dabūt vairāk, tad pavisam labi. Vai tiktāl ir skaidrs?"

„Paskaidro šito vēlreiz," Drako sacīja, kad bija pierakstījis, un Harijs vēlreiz visu atkārtoja.

„Sapratu," Drako noteica, bet kāpēc -"

„Tas saistīts ar vienu no asiņu noslēpumiem, ko zinātnieki jau ir atklājuši. To es tev izskaidrošu, kad būsi paveicis uzdevumu. Sadalāmies un satiekamies atkal šeit pēc stundas - 6:22 vakarā. Varam sākt?"

Drako apņēmīgi palocīja galvu. Viss likās tik ļoti sasteigts, taču to jau viņš sen bija apguvis, kā noteikt gadījumus, kad ir jāpasteidzas.

„Tad aiziet!" izsacīja Harijs Poters un, norāvis sev apmetni ar kapuci, iegrūda to savā maciņā, kurš sāka to notiesāt, tad, pat nepagaidījis, kad maciņš būs apģērbu apēdis līdz galam, apcirtās riņķī un steidzīgā solī jau gribēja mesties durvju virzienā, vien ātrumā uzskriedams virsū galdam tā, ka teju vai pārkrita tam pāri.

Ap to brīdi, kad Drako bija izdevies novilkt savu apmetni un iestūķēt to mugursomā, Harijs Poters jau bija prom.

Drako praktiski izskrēja pa durvīm.

Autora piezīmes

Sokrats (469. - 399. p.m.ē) - sengrieķu filozofs. Viens no rietumu filozofijas pamatlicējiem.

Alfrēds Tarskis (Alfred Tarski) (1901. - 1983.) - ebreju izcelsmes loģiķis un matemātiķis.

 

Tarska litānija: 

Ja  X, tad es vēlos ticēt tam, ka X.

Ja X noliegums, tad es vēlos ticēt tam, ka X noliegums.

Neļauj man turēties pie nevēlamiem uzskatiem. 

 

Eižens Džendlins (Eugene Gendlin) (1926. - 2017.) - amerikāņu filozofs.

Tev ir pieteikties, lai iesūtītu atsauksmi.