- Teksta izmērs +
Autora piezīmes

Kaut kas kaut kur kaut kad noteikti ir noticis kaut kā citādi...

PETŪNIJA EVANSA apprecējusies ar Maiklu Veresu - bioķīmijas profesoru Oksfordā.

HARIJS DŽEIMSS POTERS-EVANSS-VERESS uzaudzis mājā, kas līdz augšai piekrāmēta ar grāmatām. Reiz viņš sakodis matemātikas skolotāju, jo viņa nezināja, kas ir logartims. Viņš lasījis grāmatas Gēdelis, Ešers, Bahs un Lēmumu formulēšana un izvēles psiholoģija, un pirmo sējumu Feinmana lekcijām fizikā. Un lai arī šķiet, ka ikviens, ko viņš saticis, baiļojas, ka Harijs nākotnē varētu kļūt par Tumsas pavēlnieku, šādas vēlmes viņam tomēr nav. Tā viņš netika audzināts. Viņš kāro atklāt maģijas likumus un kļūt par dievu.

HERMIONE GRENDŽERA pārspēj Hariju pilnīgi visos mācību priekšmetos, izņemot lidošanā.

DRAKO MALFOJS ir tieši tāds, kāds varētu būt vienpadsmit gadus vecs zēns, ja viņa gādīgais tēvs būtu Dārts Veiders.

PROFESORS DREBELIS īsteno savu mūža sapni mācīt aizsardzību pret tumšajām zintīm jeb kā viņam labpatīk dēvēt savu priekšmetu - cīņas maģiju. Visi viņa skolēni prāto, diez kas šogad noies greizi ar aizsardzības profesoru.

DUMIDORS ir vai nu traks, vai arī piedalās krietni augstāka līmeņa spēlē, kuras viens no gājieniem bija sadedzināt vistu.

DIREKTORA VIETNIECE MINERVA MAKSŪRA vēlētos uz labu brīdi aiziet kaut kur nostāk un skaļi izkliegties.

Un tas viss lasāms šajā darbā:

HARIJS POTERS UN RACIONĀLĀS DOMĀŠANAS METODES 

Nekad neuzminēsiet, ar ko tas beigsies. 


 Vēl dažas piezīmes:

Šī stāsta tēlu viedokļi ne vienmēr atspoguļo autora nostāju. Harija siltās (!) domas bieži ir domātas kā labs piemērs, ko ņemt vērā, īpaši ja Harijs prāto, kā kādu procesu vai parādību var izskaidrot ar zinātniskiem pētījumu rezultātiem. Taču ne viss, ko Harijs domā vai dara, ir jāuzskata par labu paraugu. No tā tad nekāds stāsts nesanāktu. Un reizēm derīgas mācības sniedz arī mazāk silti varoņi, taču tās var būt bīstami mānīgas.

Vietnē www.hpmor.com  ir atrodams stāsta oriģināls angļu valodā, autora Elīzera Judkovska piezīmes, fanu daiļrade, norādes, kā iemācīties visu to, ko zina Harijs, un vēl daudz kas cits.

Ja tev šis stāsts ne tikai patīk, bet tu vēl esi arī kaut ko no tā iemācījies, tad, lūdzu, varbūt vari par to uzrakstīt emuāru vai pačivināt tviterī. Šis stāsts spēs veikt savu uzdevumu tikai tad, ja būs cilvēki, kas to lasīs.

Un tagad pievērsīsimies stāsta turpinājumam...


 Stratēģijas plānošanas pamats ir tāds, ka nevajag izvēlēties vienu ceļu līdz Roulingai, bet gan - visus ceļus, kas aizved līdz Roulingai.

Kāda neliela klases telpa netālu no Kraukļanagu torņa, bet ne pašā tornī, viena no ļoti daudzajām neizmantotajām Cūkkārpas pils telpām. Pelēkas akmens grīdas, sarkanas ķieģeļu sienas, tumši lakoti koka griesti, pie telpas sienām piestiprinātas četras gailošas stikla lodes. Apaļš galds, kas izskatījās kā plata melna marmora plāksne, uzstutēta uz melna marmora kājām, tik resnām kā stabi, taču izrādījās, ka tas ir ļoti viegls (gan svara, gan masas ziņā) un, ja vajadzēja, to nebija grūti pacelt un pārbīdīt citur. Divi mīksti polsterēti krēsli, par kuriem iesākumā bija licies, ka tie piestiprināti pie grīdas nejēdzīgās vietās, taču - kad viņiem beidzot to bija izdevies atklāt - tie pārbīdījās uz vietu, kur tu stāvēji, kolīdz biji saliecies tā, it kā taisītos apsēsties.

Piedevām telpā lidinājās vai vesels bars sikspārņu.

Tieši šajā vietā, šajā mirklī, ko nākotnes vēsturnieki kādu dienu ierakstīs grāmatās - ja vien šis projekts pie kaut kā tiešām novedīs -, divi jauni Cūkkārpas pirmziemnieki aizsāka maģijas zinātnisko izpēti.

Harijs Džeimss Poters-Evanss-Veress - teorētiķis.

Un Hermione Džīna Grendžera - eksperimentatore un izpētes objekts.

Harijam tagad stundās veicās labāk, vismaz tajās nodarbībās, ko viņš uzskatīja par interesantām. Viņš bija izlasījis vēl vairāk grāmatu - un ne jau tikai tās, kas domātas pirmziemniekiem. Vienā no savām divām liekajām stundām viņš katru dienu cītīgi praktizējās pārvērtībās, otru papildu stundu veltīdams slēpprātības pamatiem. Pret sarežģītajiem priekšmetiem viņš attiecās nopietni - ne tikai vienkārši katru dienu iesniedza mājas darbus, bet savā brīvajā laikā, lai kļūtu izcils, mācījās papildus, vēl bez obligātās pamatliteratūras lasīja citas grāmatas, centās šajā priekšmetā pilnveidot savas prasmes, nevis vienkārši atcerēties dažas definīcijas kontroldarbam. Šādi parasti rīkojās tikai kraukļanagi. Un tagad pat Kraukļanagā viņa vienīgie sāncenši bija Padma Patila (kuras vecāki nāca no angliski nerunājošas kultūras un tādējādi bija viņai pamatīgi ieaudzinājuši darba ētiku), Antonijs Goldšteins (kurš piederēja kādai noteiktai etniskai grupai, kuras pārstāvji ieguvuši 25% no Nobela prēmijām) un, protams, pāri visiem kā titāns starp maziem, nevarīgiem kucēniem slāja Hermione Grendžera.

Tieši šim konkrētajam eksperimentam bija nepieciešams tāds izpētes objekts, kas pats bez palīdzības un pamācībām spēj apgūt sešpadsmit jaunas burvestības. Tas nozīmēja, ka izpētes objektam jābūt Hermionei. Tur nebija divu domu.

Šobrīd būtu jāpiemin, ka sikspārņi, kas lidinājās apkārt klasē, nespīdēja.

Harijam bija grūti pieņemt secinājumus, kas izrietēja no šī fakta.

„Ūgeli būgeli!" Hermione vēlreiz noteica.

Jau atkal Hermiones zižļa galā pēkšņi uzradās sikspārnis. Vienu mirkli - tikai tukšs gaiss. Nākamajā mirklī - sikspārnis. Izskatījās, ka uzrašanās brīdī tas jau vicina spārnus.

Un arī šoreiz tas nespīdēja.

„Varbūt beidzam?" ievaicājās Hermione.

„Tiešām gribi beigt?" Harijs izgrūda caur rīkli, kurā, šķiet, kaut kas bija iesprūdis. „Jo varbūt vēl mazliet patrenējoties, tev tomēr izdotos uzburt spīdošu sikspārni?" Viņš vairs neievēroja savas eksperimentālās metodes soļus, ko bija pierakstījis iepriekš, un tas jau bija grēks, bet trakākais bija tas, ka viņš tos neievēroja tādēļ, ka viņam nepatika iegūtie rezultāti, un tas jau bija nāves grēks - par ko tādu var nokļūt Zinātnes ellē, taču šobrīd likās, ka Hariju tas vairs daudz neuztrauc.

„Ko tu šoreiz izmainīji?" Hermione nedaudz apnikusi ievaicājās.

„Ilgumu patskaņiem ū, ē un ī. To ilgumam vajadzētu būt attiecīgi 3 pret 2 pret 2, nevis - 3 pret 1 pret 1."

„Ūgēlī būgēlī!" izsacīja Hermione.

Uzradās sikspārnis tikai ar vienu spārnu, kas virpuļodams nožēlojami nogāzās zemē, un vēl arvien griezās uz riņķi, sizdams spārnu pret pelēko akmens grīdu.

„Nu un kā tad ir īstenībā?" noprasīja Hermione.

„3 pret 2 pret 1."

„Ūgēli būgēli!"

Šoreiz sikspārnim vispār nebija spārnu, un tas ar plakšķi nogāzās zemē kā beigta pele.

„3 pret 1 pret 2."

Un rau, no tiesas uzradās sikspārnis, kas tūdaļ uzšāvās gaisā pie griestiem, spēcīgs, vesels un kvēlodams spoži zaļš.

Hermione apmierināti palocīja galvu. „Forši, kas tālāk?"

Uz labu brīdi iestājās klusums.

„Nopietni? Tiešām visā nopietnībā ir jāizrunā Ūgelī būgelī tā, lai patskaņu ū, ē un ī ilgums būtu attiecībā 3 pret 1 pret 2, citādi nevar iegūt spīdošu sikspārni? Kāpēc? Nu kāpēc? Visu svēto vārdā, nu kāpēc?"

„Bet kāpēc nē?"

„ĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀRRRRRGGHHHH!"

Blaukš. Blaukš. Blaukš.

Harijs kādu brīdi bija prātojis par maģijas dabu un tad bija izstrādājis veselu eksperimentu sēriju, lai pārbaudītu pieņēmumu, ka praktiski viss, ko burvji domājās zinām par maģiju, ir nepareizs.

Tā taču nevar būt, ka tiešām jāsaka „Spārnardium Lidiosa" vienā konkrētā izrunā, lai paceltu kaut ko gaisā, jo - nu nopietni - „Spārnardium Lidiosa"? Vai tiešām Visumam ir tik svarīgi, ka „Spārnardium Lidiosa" jāizrunā tieši tajā vienā pareizajā izteiksmē, citādi spalva gaisā nepacelsies?

Nu nē - ja to tā kārtīgi apdomā, tad skaidrs, ka tā nekad nevar būt. Kāds, nu varbūt ne gluži pirmsskolas vecuma bērns, bet katrā ziņā angliski runājošs maģijas lietotājs, kurš, nospriedis, ka „Spārnardium Lidiosa" izklausās tā gaisīgi un lidinoši, bija pirmais izrunājis šos buramvārdus, vienlaikus veikdams burvestību. Un tad piesacījis citiem, ka buramvārdus nepieciešams izrunāt tieši tā.

Taču (kā Harijs bija izspriedis) tā nevarētu būt īstā burvestības būtība, burvestība nevarētu būt šādi iebūvēta pašos dabas pamatos, tai būtu jābūt iebūvētai tevī.

Ir kāds sens stāsts, ko zina zinātnieki, un tam ir sava morāle. Tas ir stāsts par Blondlo un N stariem.

Drīz pēc rentgenstaru atklāšanas cienījamais franču fiziķis vārdā Prospērs Renē Blondlo, kurš pirmais bija izmērījis radioviļņu ātrumu un pierādījis, ka tie izplatās ar gaismas ātrumu, paziņoja, ka novērojis jaunu neprastu parādību - N starus, kas ierosina blāvu ekrāna izgaismošanos. Bija cieši jāieskatās, lai to varētu saskatīt, taču ekrāns staru iedarbībā kļuva gaišāks. N stariem piemita vairākas interesantas īpašības. Tie noliecās alumīnijā un, ja tos ar alumīnija prizmu safokusēja uz tievu pavedienu, kas apstrādāts ar kadmija sulfīdu, varēja novērot vārgu spīdēšanu tumsā...

Drīz vien arī citu zinātnieku eksperimenti apstiprināja Blondlo novērojumus, un jo īpaši daudz tādu bija Francijā.

Taču bija arī citi zinātnieki, galvenokārt angļi un vācieši, kas iebilda, ka viņiem īsti neizdodas novērot vārgo spīdēšanu.

Blondlo uz to atbildēja, ka visticamāk viņi nebija precīzi uzstādījuši eksperimenta iekārtas.

Kādu dienu Blondlo rādīja N staru demonstrējumu. Gaisma tika izslēgta, un, Blondlo darbojoties ar savu iekārtu, viņa asistents attiecīgi paziņoja, vai ekrāns kļuvis gaišāks vai tumšāks.

Tas bija pilnīgi parasts, normāls demonstrējums, visi novērojumi bija tieši tādi, kā sagaidāms.

Kaut arī amerikāņu zinātnieks vārdā Roberts Vuds bija paklusām nočiepis alumīnija prizmu no Blondlo eksperimentālās iekārtas.

Un ar to arī pienāca N staru noriets.

Īsts, reiz rakstīja Filips Diks, ir tas, kas nepazūd, kad pārstāj tam ticēt.

No šodienas skatupunkta raugoties, Blondlo pārkāpums liekas acīmredzams. Viņš nedrīkstēja savam asistentam atklāt, ko cenšas panākt. Blondlo vajadzēja nodrošināt apstākļus tā, lai asistents nezinātu, ar ko tieši tiek eksperimentēts vai arī kurā brīdī kaut kas tiek mainīts, pirms lūdz viņu raksturot, kā izmainījies ekrāna apgaismojums. Tas būtu bijis tieši tik vienkārši.

Mūsdienās to sauc par aklo metodi, un šis ir viens no paņēmieniem, ko stingri ievēro tagadējie zinātnieki. Ja veiktu psiholoģijas eksperimentu ar mērķi noskaidrot, vai cilvēki vairāk sadusmojas, ja tiem iesit pa galvu ar sarkaniem stekiem, nevis - zaļiem, tad nedrīkst pats novērot subjektus un piekārtot tiem apzīmējumu, kas raksturo to dusmīguma pakāpi. Pareizi būtu uzņemt viņu seju attēlus pēc tam, kad viņi saņēmuši sitienu ar steku, un nosūtīt attēlus vērtētāju komisijai, kuri noteiktu skalā no 1 līdz 10, cik dusmīgs izskatās katrs cilvēks, pilnīgi noteikti nezinot, ar kādas krāsas steku tam tika sists. Un protams, nav arī nekādas vajadzības informēt komisiju par to, ar kādu mērķi vispār tiek veikts šāds eksperiments. Un pilnīgi noteikti arī eksperimentā iesaistītajiem subjektiem nedrīkst teikt, ka jums liekas, ka viņi droši vien dusmotos vairāk, ja saņemtu belzienu ar sarkanu steku. Jūs vienkārši viņiem piedāvātu samaksāt 20 mārciņas, ievilinātu viņus pārbaužu telpā, iebelztu viņiem ar steku, kura krāsa, protams, tiktu izraudzīta nejauši, un uzņemtu fotoattēlu. Patiesībā paša sišana un foto uzņemšana būtu jāveic asistentiem, kuri nav informēti par hipotēzi, lai viņiem nerastos vēlme ietekmēt rezultātus, piemēram, sitot stiprāk vai uzņemot attēlu vairāk vai mazāk piemērotā momentā.

Blondlo izpostīja savu reputāciju ar šo kļūdu, par ko pirmā kursa students eksperimenta plānošanas praktikumā saņemtu nesekmīgu atzīmi un droši vien arī krietnu devu asistējošā laboranta apsmieklu... ja tas notiktu 1991. gadā.

Taču šis atgadījums bija noticis krietni agrāk, 1904. gadā, un tāpēc Robertam Vudam vajadzēja vairākus mēnešus, iekams viņš noformulēja skaidri saprotamu alternatīvu hipotēzi un izdomāja, kā to pārbaudīt, jo daudzi citi zinātnieki bija uzķērušies uz Blondlo māņiem.

Tas notika vairāk nekā divus gadsimtus pēc tam, kad cilvēki bija sākuši lietot zinātniskas metodes. Pat tik vēlu zinātnes vēsturē varēja atgadīties kas tāds, jo šādas kļūdas izskaušana vēl arvien nešķita pašsaprotama.

Un tādēļ bija pat ļoti iespējams, ka nelielajā burvju pasaulē, kur vispār maz ko zināja par zinātni, neviens nebija pacenties izmēģināt pašu pirmo vienkāršāko, acīmredzamo lietu, ko iedomātos pārbaudīt jebkurš mūsdienu zinātnieks.

Grāmatās bija papilnam sarežģītu instrukciju ar visiem iespējamiem paskaidrojumiem, kas tieši ir jāizdara akurāti precīzi, lai veiktu burvestību. Un tāpēc Harijs bija izvirzījis hipotēzi, ka šai procedūrai, kuras laikā rūpīgi jāseko līdzi visām instrukcijām, ievērojot, lai tās tiktu izpildītas pilnīgi pareizi, visticamāk ir sava nozīme. Tā liek tev koncentrēties uz burvestību. Ja kāds tev liktu tikai novēcināt zizli un kaut ko vēlēties, visdrīzāk nekas nenostrādātu. Taču kolīdz esi sācis ticēt, ka burvestība darbojas kādā noteiktā veidā, kolīdz esi iemācījies to arī šajā vienā konkrētā veidā izpildīt, iespējams, tu vairs nespēj sevi pārliecināt, ka tā varētu darboties arī kā citādi...

...tad, ja tu veiktu kādu pavisam nelielu, taču nepareizu pārveidojumu, un vēlētos šo izmainīto burvestības versiju pārbaudīt pats.

Bet ja nu tu nezinātu, kāda ir burvestības sākotnējā, īstā instrukcija?

Ja nu iedotu Hermionei veselu rindu ar viņai nezināmām burvestībām no kādas Cūkkārpas bibliotēkas grāmatas par muļķīgiem joku pesteļiem, kur dažas no šīm burvestībām būtu ar pareizām, grāmatā minētajām instrukcijām, bet citām būtu pamainīts kāds rokas vēziens, kāda buramvārda izruna? Ja nu instrukciju atstātu tādu pašu, bet iestāstītu viņai, ka ar šo burvestību jāvar uzburt sarkanu tārpu, nevis - zilu?

Nu, šajā gadījumā bija izrādījies, ka...

...Harijs pats nespēja noticēt iegūtajiem rezultātiem...

...ja lika Hermionei izrunāt „Ūgeli būgeli", kur patskaņu ilgums ir attiecībā 3 pret 1 pret 1, nevis tā kā būtu pareizi - 3 pret 1 pret 2 -, tad tik un tā viņa spēja uzburt sikspārni, taču tas nespīdēja.

Bet nebija arī tā, ka domāšana par to, ko bursi, neko neietekmē. Nebija tā, ka nozīme ir tikai buramvārdiem un zižļa vēzieniem.

Ja Hermionei pateica pilnīgi aplamu paskaidrojumu par to, ko ar šo burvestību vajadzētu spēt paveikt, tā nedarbojās.

Ja viņai vispār neko nepaskaidroja, ko ar šo burvestību var izdarīt, tā nedarbojās.

Ja viņa zināja visai aptuveni vai neprecīzi, ko šī burvestība dara, tad tā izpildījās tā, kā bija rakstīts grāmatā, nevis tā, kā viņai tika pateikts.

Harijs šajā mirklī burtiski dauzīja galvu pret ķieģeļu sienu. Ne jau spēcīgi. Viņš nevēlējās traumēt savas dārgās smadzenes. Taču ja kaut kādā veidā neizlādēs savu aizkaitinājumu, viņš vienkārši uz līdzenas vietas ņems un aizsvilsies liesmās.

Blaukš. Blaukš. Blaukš.

Tā vien likās, ka Visums tomēr pieprasa, ka jāsaka „Spārnardium Lidiosa" un tas piedevām jāizrunā vienā noteiktā, precīzā veidā, un bija pilnīgi vienalga, ko tu domā par tādu izrunu, tieši tāpat kā dabas procesos nebija absolūti nekādas nozīmes tam, kāds ir tavs viedoklis par gravitāciju.

NU KĀĀĀĀĀĀPĒĒĒĒĒC?

Briesmīgākais šajā visā bija tas pašapmierinātais, uzjautrinātais skatiens Hermiones sejā.

Hermione nebija pierunājama tā vienkārši ņemt un paklausīgi sekot Harija norādēm, nezinot, ar kādu mērķi tas tiktu darīts.

Tāpēc Harijs bija viņai atklājis, ko tieši iecerējis pārbaudīt.

Harijs bija paskaidrojis, kāpēc viņi ar to eksperimentēs.

Harijs bija pamatojis, kādēļ visticamāk neviens burvis pirms viņiem agrāk to vēl nekad nebija iedomājies izmēģināt.

Harijs bija izstāstījis, ka ir pat visai ļoti pārliecināts par sava paredzējuma pareizību.

Jo, kā Harijs bija izteicies - tā nu gan nekad mūžā nevar būt, ka Visums patiešām nosaka, ka tev jāizrunā vārdi „Spārnardium Lidiosa".

Hermione bija aizrādījusi, ka viņa grāmatās bija lasījusi ko citu. Hermione bija pajautājusi, vai Harijam tiešām šķiet, ka viņš savos vienpadsmit gados, nomācījies Cūkkārpā tikai nedaudz vairāk par mēnesi, ir tik ļoti gudrāks par visiem pārējiem pasaules burvjiem, kuri apgalvo pavisam ko citu.

Uz to Harijs bija atbildējis precīzi ar šiem vārdiem:

„Nu bet protams."

Šobrīd Harijs blenza uz sarkano ķiegeļu sienu tieši sev priekšā un apsvēra, diez cik spēcīgi pret to būtu jātriec galva, lai sagādātu sev tādu smadzeņu satricinājumu, kas ietekmētu ilgtermiņa atmiņu tā, ka šo sarunu vairs nevarētu atcerēties. Hermione nesmējās, bet viņš nudien juta, kā viņa izstaro vēlmi smieties, kas uz muguras itin kā radīja neizturamu spiedienu gluži kā tad, ja tev sekotu kāds sērijveida slepkava, tikai šis bija vēl ļaunāk.

„Nu saki taču!" Harijs noteica.

„Nē - es tā nevaru," laipnā balsī atbildēja Hermione Grendžera. „Tas nebūs pieklājīgi."

„Nu vienkārši pasaki un viss!" Harijs sacīja.

„Labi! Tātad tu man te nolasīji veselu lekciju par to, cik grūti ir nodarboties pat ar vienkāršu zinātnisku izpēti un ka kādas problēmas pētniecība var aizņemt pat trīsdesmit piecus gadus, bet tad tu pilnīgi visā nopietnībā gaidīji, ka mums izdosies izdarīt visdižāko atklājumu visas maģijas vēsturē tikai pēc vienas stundas kopīga darba. Un tā pat nebija vienkārša cerība, tu patiešām domāji, ka tas izdosies. Tas ir vienkārši muļķīgi."

„Pateicos. Bet tagad -"

„Es izlasīju visas tās grāmatas, ko tu man iedevi, un es tiešām nezinu, kā šādu kļūdu pareizi sauc. Pārlieku liela pašpārliecinātība? Plānošanas kļūda? Super puper pārmērīgs Leikvobiganas efekts? Nē, tā jānosauc tavā vārdā. Harija nobīde."

„Nu pietiks!"

„Bet tas ir mīlīgi. Un zēniem jau tā mēdz gadīties."

„Tak ņem un nobeidzies!"

„Vai, cik tu esi romantisks."

Blaukš. Blaukš. Blaukš.

„Un - kas tālāk?" ieprasījās Hermione.

Harijs atspieda galvu pret ķieģeļiem. Piere bija sākusi sāpēt vietā, kuru trieca pret sienu. „Nekas. Man jāatgriežas pašā sākumā un jāpārplāno visi eksperimenti."

Harijs visu iepriekšējo mēnesi bija cītīgi strādājis, jau uz priekšu plānodams veselu eksperimentu sēriju, ar ko viņi abi varētu nodarboties līdz pat decembrim.

Tie būtu bijuši patiešām izcili eksperimenti, ja vien jau pati pirmā pārbaude nebūtu apgāzusi galveno pamata hipotēzi.

Harijs nespēja noticēt, ka bijis tik dumjš.

„Paskaidrošu precīzāk," sacīja Harijs. „Es izplānošu vienu jaunu eksperimentu. Es tev paziņošu, kad būšu to sagatavojis, un tad mēs to pārbaudīsim, un tad es atkal plānošu nākamo eksperimentu. Ko tu teiksi par šādu pieeju?"

„Izklausās, ka kāds te ir veltīgi izšķiedis visai pamatīgi daudz pūļu."

Blaukš. Au. Tas bija sanācis sāpīgāk, nekā viņš bija gribējis.

„Tātad," noteica Hermione. Viņa bija atlaidusies pret krēsla atzveltni atkal ar to pašapmierināto smīnu sejā. „Ko tad mēs šodien tādu atklājām?"

„Es atklāju to," Harijs izspieda caur sakostiem zobiem, „ka tad, ja vēlies sākt veikt pašus pamata eksperimentus, risinot kādu patiešām nesaprotamu uzdevumu, kur tev nav pat ne mazākās nojausmas, kas tur kā varētu darboties, izrādās, ka manās grāmatās par zinātnisko metodoloģiju ir sarakstīti pilnīgi mēsli -"

„Potera kungs, kā jūs runājat! Jaunas, godīgas meitenes klātbūtnē!"

„Labi, atvainojos. Bet ja manās grāmatās būtu rakstīts par mesliem - tās ir vēsturiskas naudas nodevas, nav nekas slikts, - tad tajās vajadzēja ierakstīt arī šādu īpaši būtisku padomu: ja esi saskāries ar nesaprotamu parādību, ko nupat tikai plāno sākt pētīt, un tavā rīcībā ir hipotēze, kas var neapstiprināties, ej un vispirms pārbaudi to. Izdomā kādu vienkāršu veidu, kā to ātri izmēģināt, un pāraudi veic tūlīt nekavējoties. Nedomā tik daudz par to, kā izstrādāt advancētu eksperimentu sēriju, kas dotāciju pieteikumā varētu atstāt labu iespaidu uz finansējumu piešķirošajām iestādēm. Vienkārši uzreiz pārbaudi, vai tavas idejas gadījumā nav nepareizas, pirms esi sācis ieguldīt tajās pamatīgu darbu. Nu, vai šo var uzskatīt par ielāgošanas vērtu mācību?"

„Nuuu... pieņemsim," noteica Hermione. „Bet es biju drīzāk cerējusi dzirdēt ko šādu: „Hermiones grāmatas tomēr nav bezjēdzīgas. Tās ir sarakstījuši pieredzējuši, gudri burvji, kas maģiju pārzina krietni labāk nekā es. Man vajadzētu vairāk ņemt vērā to, kas rakstīts Hermiones grāmatās." Vai mēs varam secināt arī šo mācību?"

Šķiet, ka Harijs žokli bija sakodis tik cieši, ka nespēja vairs izspiest ne vārda, tāpēc viņš tikai palocīja galvu.

„Lieliski!" Hermione sacīja. „Man šis eksperiments patika. Mēs no tā ļoti daudz ko iemācījāmies, un tas man prasīja tikai aptuveni stundu."

„ĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀAAAAHHHHHHHHHHHHHHHH!"


Slīdeņu pazemes tuneļi.

Neizmantoto klasi izgaismoja baismīga, zaļa gaisma, šoreiz daudz spožāka un nākdama no nelielas kristāla lodes - tā gan bija apburta tikai uz īsu laiku, taču spocīgo, zaļo gaismu tā izstaroja, mezdama savādas ēnas pār noputējušajiem soliem.

Divi zēnu augumu apveidi, ietinušies pelēkos apmetņos ar kapuci (bez maskām), klusējot bija ienākuši telpā un nosēdušies krēslos pie kāda no soliem viens otram pretī.

Šī bija Beijesa sazvērestības otrā sanāksme.

Drako Malfojs nebija īsti drošs, vai šāds iekārtojums viņam šķiet pieņemams.

Harijs Poters, spriežot pēc viņa sejas izteiksmes, nešaubījās ne mirkli par šīs sanāksmes noskaņu.

Harijs Poters izskatījās tā, it kā būtu gatavs kādu nožmiegt.

„Hermione Grendžera," noteica Harijs Poters, kolīdz Drako bija pavēris muti. „Nejautā."

Viņš taču nebūs gājis uz vēl vienu randiņu? iedomājās Drako, bet tas nelikās ticami.

„Harij," ierunājās Drako, „piedod, ka tev tā uzbāžos ar šādu jautājumu, bet man nudien interesē, vai tu tiešām pasūtīji tai draņķasiņu meitenei dārgu ēzeļādas maciņu, ko uzdāvināt viņai dzimšanas dienā?"

„Jā, pasūtīju gan. Un tu, protams, jau esi sapratis, kāpēc tas bija nepieciešams."

Drako pacēla roku un apjucis izbrauca ar pirkstiem cauri matiem, apmetņa kapucei norīvējoties gar plaukstas virspusi. Viņš nebija līdz galam sapratis, kāpēc Harijs bija tā rīkojies, taču tagad to nedrīkstēja atzīt. Un slīdeņi zināja, ka viņš aizstāv Hariju Poteru; to viņš bija gana skaidri izrādījis aizsardzības nodarbībā. „Harij," noteica Drako, „cilvēki zina, ka esmu ar tevi draugos, protams, viņi neko nezina par Sazvērestību, bet viņi zina, ka esam darugi, un šādi tavi gājieni nostāda neveiklā situācijā mani."

Harija Potera seja savilkās cietāka. „Visus tos slīdeņus, kuri neapjēdz pamatprincipu, kāpēc jāizturas jauki pret cilvēkiem, kas tev patiesībā nepatīk, vajadzētu sadzīt vienkopus un izbarot čūskām."

„Slīdenī ir daudz tādu cilvēku, kas to nesaprot," Drako nopietni apgalvoja. „Lielākā daļa cilvēku ir stulbi, bet viņu priekšā tev tik un tā jāizskatās labi." Harijam Poteram tas ir jāsaprot, ja viņš vēlas dzīvē kaut ko sasniegt.

„Kāpēc tad tevi tas tik ļoti satrauc, ko domā citi cilvēki? Vai tiešām tu vēlies nodzīvot visu dzīvi, skaidrodams it pēdējo sīkumu katram neaptēstākajam idiotam Slīdenī, ļaujot tam vēl arī tevi vērtēt? Piedod, Drako, bet es savus viltīgos plānus netaisos novienkāršot līdz tādam līmenim, lai tie būtu saprotami arī visdumjākajiem slīdeņiem, tikai tāpēc, ka citādi tava nostāja varētu izskatīties slikti. Pat tava draudzība nav tā vērta. Tad jau dzīvē vairs vispār nebūtu nekādas jautrības. Tikai nemēģini man iestāstīt, ka tad, kad jātiek galā ar kādu slīdeni, kas ir pārāk stulbs, lai pat elpotu, tev pašam nekad nav ienācis prātā, ka tas ir zem tava Malfoju goda, lai vispār ar tādu noņemtos."

Drako no visas tiesas nebija ko tādu apsvēris. Nekad. Krāmēšanās ar idiotiem viņam bija asinīs, viņš ar to nodarbojās, par to nemaz īpaši neaizdomājoties.

„Harij," Drako visbeidzot noteica. „Vienkārši darīt kaut ko, nedomājot par to, kā tas izskatās no malas, nav gudri. Tumsas pavēlnieks arī piedomāja pie tā, kāds izskatīsies citiem! No viņa baidījās un viņu ienīda, bet viņš apzinājās, tieši kādas bailes un naidu vēlas izraisīt. Visiem nākas ņemt vērā to, ko citi cilvēki var padomāt."

Kapucē tērptais augums noraustīja plecus. „Var jau būt. Atgādini man kaut kad, lai tev izstāstu par tādu Eša konformitātes eksperimentu - tas tev varētu šķist visai uzjautrinošs. Šobrīd es tikai piebildīšu, ka ir bīstami neapzināti uztraukties par to, ko cilvēki varētu padomāt, jo tad tu tiešām sāc par to satraukties, un tas vairs nav aukstasinīgs aprēķins. Atceries, kad vecākie slīdeņi mani piecpadsmit minūtes grūstīja un mocīja, es pēc tam uzcēlos kājās un žēlsirdīgi viņiem piedevu. Gluži kā jau labam un kārtīgam Zēnam-Kurš-Izdzīvoja piedienas. Taču, Drako, aukstasinīgie aprēķini saka man priekšā, ka man nav nekādas jēgas no tiem dumjākajiem slīdeņiem, jo man vienkārši nav čūska. Tāpēc neredzu nekādu iemeslu, kāpēc man vajadzētu raizēties, ko viņi domā par to, kā es vadu savu cīņu pret Hermioni Grendžeru."

Drako savaldīja savu aizkaitinājumu un nesavilka rokas dūrēs. „Viņa ir tikai kaut kāda draņķasine," Drako izsacīja mierīgā balsī, kaut vēlējās bļaut. „Ja tev viņa nepatīk, nogrūd viņu pa kāpnēm."

„Kraukļanagi tad zinās -"

„Lai Pansija Pārkinsone nogrūž viņu pa kāpnēm! Tev pat nevajadzēs viņu nekā īpaši pierunāt, tikai piedāvā viņai sirpu un viņa būs ar mieru!"

„Es tad to zināšu! Hermione mani uzveica grāmatu lasīšanas sacensībās, viņai ir labākas atzīmes nekā man, man viņa jāsakauj ar savu prātu, vai arī tas neskaitīsies!"

„Viņa ir tikai kaut kāda nieka draņķasine! Kāpēc tu viņu ņem tik nopietni?"

„Viņai Kraukļanagā ir vara! Kāpēc tevi uztrauc, ko domā kaut kādi tur bezspēcīgi slīdeņu idioti?"

„Tā ir politika! Un ja tu nemāki to spēlēt, tad tev nav nekādas varas!"

„Staigāt pa mēnesi - tā ir vara! Vara ir būt par dižu burvi! Ir daudzi citi varas veidi, kas neliek man visu atlikušo mūžu izdabāt kaut kādiem nejēgām!"

Viņi abi apklusa un gandrīz pilnīgi vienlaicīgi sāka dziļi elpot, lai nomierinātos.

„Piedod," Harijs Poters pēc kāda brīža noteica, no pieres noslaucījis sviedrus. „Piedod, Drako. Tavās rokās ir liela politiskā vara, un tas ir loģiski, ka vēlies to saglabāt. Tev nākas rēķināt, ko slīdeņi domā. Tā ir būtiska spēle, un es nedrīkstēju to noniecināt. Bet tu nevari pieprasīt, lai es pazeminu savu spēles līmeni Kraukļanagā tikai tāpēc, lai tava draudzība ar mani nenostādītu tevi sliktā stāvoklī. Saki slīdeņiem, ka tu tikai ar sakostiem zobiem paciet to, ka tev jāizliekas par manu draugu."

Precīzi to Drako arī bija pateicis slīdeņiem, un viņš vēl arvien īsti nebija pāliecināts, vai tiešām bija melojis, to sakot.

„Lai vai kā," Drako noteica. „Runājot par tavu sabiedrisko tēlu. Baidos, ka man tev ir sliktas ziņas. Rita Knisle ir šo to uzošņājusi par tevi un sāk uzdot jautājumus."

Harijs Poters uzrauca uzacis. „Kas tā tāda?"

„Viņa publicē rakstus Dienas Pareģī," Drako paskaidroja. Viņš apvaldīja balsi, lai tajā nebūtu nojaušams satraukums. Dienas Pareģis bija viens no tēva galvenajiem instrumentiem, ko viņš lietoja gluži kā burvju zizli. „Tā ir avīze, kuras rakstus cilvēki uztver nopietni. Rita Knisle raksta par slavenībām un, kā viņa pati izsakās, ar savu aso spalvu pārdur viņu pārlieku uzpūsto slavas burbuli. Ja viņa neuzies par tevi kādas neglaimojošas baumas, tad tās vienkārši sagudros pati."

„Sapratu," noteica Harijs Poters. Zem kapuces viņa zaļi izgaismotā seja rādījās īpaši domīga.

Drako mirkli vilcinājās, pirms sacīt to, ko vajadzēja paziņot. Nu jau kāds noteikti bija nodevis ziņas tēvam, ka viņš ir aizstāvējis Hariju Poteru, un tēvs arī pamanīs, ka Drako nebija par to rakstījis savā uz mājām nosūtītajā vēstulē, un tēvs arī sapratīs, ka Drako nemaz nebija cerējis, ka spēs to tiešām paturēt noslēpumā, kas dod nepārprotamu zīmi, ka Drako tagad īsteno pats savu spēli, aizstāvot tēva pozīciju, jo tad, ja Drako tiešām būtu pārvilināts citā pusē, viņš būtu vēstulē sniedzis nepatiesas ziņas.

No tā izrietēja, ka tēvs visticamāk sagaidītu, ka Drako teiks to, ko viņš tagad grasījās sacīt.

Spēlēt īstu spēli ar tēvu bija visai nervus kutinoši, pat kaut arī viņi abi bija uz vienu roku. Savā ziņā tas bija aizraujoši, taču Drako arī zināja, ka beigās tik un tā izrādīsies, ka tēvs šo spēli prot labāk. Citādi jau nemaz nevarētu būt.

„Harij," Drako galu galā noteica. „Šis nebūs tikai ierosinājums. Šis nebūs vienkārši padoms. Tā tas tik tiešām notiek. Varu gandrīz pilnīgi droši apgalvot, ka mans tēvs var atsaukt to rakstu. Taču tas nebūs par velti."

To, ko tēvs tik tiešām varētu būt gribējis, lai Drako saka Harijam, Drako gan tomēr skaļi neizteica. Harijam Poteram tas būs jāizspriež pašam vai arī jāpaliek neziņā.

Taču Harijs Poters, smaidīdams zem kapuces, papurināja galvu. „Man nav vajadzības tikt vaļā no Ritas Knisles."

Drako pat necentās balsī noslēpt pārsteigumu. „Tikai nesaki, ka tevi neuztrauc arī tas, ko par tevi raksta avīzē!"

„Mani tas satrauc mazāk, nekā tu varbūt domā," atbildēja Harijs Poters. „Bet man ir savas metodes, kā tikt galā ar tādām kā Rita Knisle. Tam man Lūcija palīdzību nevajag."

Pirms Drako paguva attapties, viņa sejā parādījās satraukums. Lai arī ko Harijs Poters bija iecerējis turpmāk, tas būs kaut kas tāds, ko tēvs nebūs paredzējis, un Drako sāka raizēties par to, kur tas varētu novest.

Drako arī atskārta, ka zem kapuces sāk svīst mati. Viņš tādu kapuci nekad agrāk nebija vilcis, tāpēc nebija iedomājies, ka visticamāk nāvēžu apmetņos ir iestrādāta arī Atvēsināšanas burvestība.

Harijs Poters saviebies vēlreiz no pieres noslaucīja sviedrus, izņēma zizli, notēmēja ar to gaisā, ievilka dziļu elpu un izteica: „Vēsinātum!"

Mirkli vēlāk Drako sajuta vēsmiņu.

„Vēsinātum! Vēsinātum! Vēsinātum! Vēsinātum! Vēsinātum!"

Harijs Poters nolaida zizli - likās, ka viņam nedaudz trīc roka, - un noglabāja to atkal apmetnī.

Nu jau visa telpa bija kļuvusi manāmi aukstāka. Arī Drako to būtu spējis, bet tik un tā - visu cieņu.

„Tātad," Drako ierunājās. „Zinātne. Tu man gribēji kaut ko izstāstīt par asinīm."

„Mēs abi asinis izpētīsim," Harijs Poters sacīja. „Veicot eksperimentus."

„Nu labi," Drako noteica. „Kas tie būs par eksperimentiem?"

Harijs Poters zem kapuces viltīgi nosmīnēja un atbildēja: „To tu man pateiksi pats."


Autora piezīmes

Prospērs Renē Blondlo (1849 - 1930) - franču fiziķis, izmērījis radioviļņu izplatīšanās ātrumu; paziņojis, ka atklājis N starus, kas izrādījās neīsti - to it kā esošo ietekmi radīja nevis fizikāls efekts, bet gan - psiholoģisks, ko tagad sauc par eksperimentatora ietekmi (experimenter bias).

Roberts Vuds (1868 - 1955) - amerikāņu fiziķis, pētījis optikas parādības, izstrādājis infrasarkanās un ultravioletās fotogrāfēšanas metodes. 

Filips Kindreds Diks (1928 - 1982) - amerikāņu rakstnieks. Citāts “Reality is that which, when you stop believing in it, doesn't go away.”  ir no viņa grāmatas "Ceru drīz ierasties" (I Hope I Shall Arrive Soon). 

Leikvobiganas efekts - psiholoģisks efekts, kas nosaka, ka cilvēki ierasti pārvērtē savas spējas un domā, ka ir pārāki par citiem. Efekts nosaukts izdomātas pilsētiņas Leikvobiganas vārdā no Gerisona Keilora (Garrison Keillordaiļrades. Šajā pilsētiņā visas sievietes ir spēcīgas, visi vīrieši - izskatīgi, visi bērni talantīgāki nekā vidēji valstī.

Eša konformitātes eksperimenti - poļu izcelsmes amerikāņu psihologs Solomons Ešs (1907 - 1996) veica eksperimentus sociālajā psiholoģijā, pētot indivīda konformitāti jeb pakļaušanos grupas ietekmei. Viņš pierādīja, ka grupas spiediena ietekmē cilvēks maina savu viedokli un pat notikumu interpretāciju.

Tev ir pieteikties, lai iesūtītu atsauksmi.