- Teksta izmērs +
Autora piezīmes
Tam, kuru var iznīdēt Roulinga, arī jātop iznīdētam.

Harijs raudzījās mazā kambara pelēkajos griestos, gulēdams šeit novietotajā gultā - kaut arī saliekamā, taču mīkstā. Viņš bija krietni saēdies profesora Drebeļa kārumus - izsmalcinātas konfektes no šokolādes un citām vielām, apbārstītas ar krāsainiem cukura graudiņiem, kas spīguļoja un mirguļoja, vai arī izrakstītas sīkiem cukura dimantiņiem, izskatīdamās nudien dārgi un glauni -, un kā izrādījās, šie brīnumi bija pat visai garšīgi. Harijs par šo te nebija juties pat ne mazdrusciņ vainīgs, jo šis viss bija godam nopelnīts.

Gulēt viņš nebija mēģinājis. Harijam likās, ka itin nemaz nebūs patīkami tas, ko varētu ieraudzīt, kad aizvērs acis.

Lasīt viņš nebija mēģinājis. Lasīšanai viņš noteikti nespētu pietiekami koncentrēties.

Dīvaini, ka Harija smadzenes it kā nekad nepārstāja darboties, tā arī neatslēgdamās pat smagākajos pārguruma apstākļos. Tās pieņēma dumjākus lēmumus, taču nekad neizslēdzās.

Bet viens gan bija - viņam iekšā pilnīgi un noteikti virmoja triumfa sajūsma.

Pret-Tumsas-pavēlnieks-Harijs programmai piešķirtais +1 punkts pat ne tuvu  neizteica šodienas notikumu būtību. Harijs iedomājās, diez ko tagad teiktu Šķirmice, ja vien varētu uzlikt to galvā.

Nav brīnums, ka profesors Drebelis tik neatlaidīgi tirdīja Hariju par to, ka viņš ir uzsācis ceļu, lai kļūtu par Tumsas pavēlnieku. Viņš bija tāds nejēga, šīs paralēles vajadzēja saskatīt jau sen...

Jāsaprot, ka Tumsas pavēlnieks todien neuzvarēja. Viņa mērķis bija iemācīties cīņas mākslas, un tomēr viņš bija spiests atstāt dojo, nesaņēmis nevienu pašu nodarbību.

Harijs bija devies uz mikstūru klasi, apņēmības pilns iemācīties mikstūras. Viņam bija nācies aiziet, nesaņemot nevienu pašu nodarbību.

Un profesors Drebelis to bija padzirdējis un bija atskārtis baiso līdzību, tāpēc bija pasteidzies, lai pēc iespējas ātrāk novērstu Hariju no šī ceļa, ceļa, kas viņu pēcāk padarītu par vēl vienu Paši-Zināt-Kas.

Pie durvīm atskanēja klauvējiens. „Nodarbības ir beigušās," klusi noteica profesora Drebeļa balss.

Harijs piegāja pie durvīm, atskārzdams, ka pēkšņi jūtas mazliet satraukts. Tad nepatīkamā sajūta pārgāja, tiklīdz bija dzirdams, ka profesora Drebeļa soļi dodas prom no durvīm.

Kāpēc gan tāds satraukums? Vai es uztraucos par to, ka tik un tā atradīsies kāds iemesls, kādēļ viņu beigās tomēr atlaidīs?

Harijs atvēra durvis un ieraudzīja, ka profesors Drebelis tagad stāv, nogaidīdams vairākus metrus nostāk.

Vai arī profesors Drebelis jūt tādu pašu satraukumu?

Viņi pārgāja nu tukšajai skatuvei līdz profesora Drebeļa galdam, pret kuru profesors Drebelis stāvus atspiedās; bet Harijs - tāpat kā pirmīt - apstājās tieši pirms paaugstinājuma.

„Tātad," profesors Drebelis noteica. Kaut kādā ziņā viņš tagad šķita draudzīgs, kaut arī seja viņam joprojām bija savilkta ierastajā nopietnībā. „Par ko tieši, Potera kungs, jūs gribējāt ar mani aprunāties?"

Man piemīt noslēpumaina tumšā puse. Taču Harijs nespēja to tik vienkārši izspļaut.

„Profesor Drebeli," Harijs ierunājās, „vai tagad man vairs nedraud tas, ka es varētu kļūt par Tumsas pavēlnieku?"

Profesors Drebelis palūkojās uz Hariju. „Potera kungs," viņš svinīgi noteica, tikko manāmi pasmīnējis, „došu jums padomu. Ir tāda lieta, ka jāuzmanās tad, ja izpildījums ir pārāk perfekts. Īstenībā cilvēki, kas nupat pārcietuši veselas piecpadsmit minūtes pazemošanu un iekaustīšanu, reti kad tā vienkārši pieceļas kājās un no visas sirds piedod saviem ienaidniekiem. Taču tā rīkotos kāds, kurš gribētu visus pārliecināt, ka nav tumšs, ka nav -"

„Kaut kas neticams! Tā nedrīkst pilnīgi visus novērojumus pēc patikas piekārtot savai teorijai!"

„Un tas izklausījās pēc mazliet pārspīlēta sašutuma."

„Nu kā tad lai es jūs pārliecinu?"

„Vēlaties pārliecināt mani, ka nelolojat klusībā pie sevis nākotnē kļūt par Tumsas pavēlnieku?" ievaicājās profesors Drebelis, nu jau rādīdamies gluži uzjautrināts. „Jūs tikpat labi varat vienkārši pacelt labo roku."

„Ko?" Harijs nesaprašanā noteica. „Bet es taču labo roku varu pacelt neatkarīgi no tā, vai es taisos vai netaisos..." Harijs apklusa, sajuties pārāk muļķīgi.

„Tieši tā," sacīja profesors Drebelis. „Jūs pavisam viegli varat pacelt roku, lai arī kāda būtu jūsu apņemšanās. Nav nekas tāds, ko jūs varētu izdarīt tā, lai mani pārliecinātu, jo es tik un tā zināšu, ka tas tiek darīts pārliecināšanas nolūkos. Un ja gribam būt pavisam precīzi, tad, pat ņemot vērā, ka es teorētiski pieļauju tādu niecīgas iespējas esamību, ka pasaulē tiešām varētu eksistēt kāds tik absolūti labsirdīgs cilvēks, lai gan nevienu tādu savā mūžā neesmu saticis, tas ir visai neiespējami, ka kāds, kurš ticis kaustīts piecpadsmit minūtes, varētu piecelties kājās un pēkšņos žēlsirdības uzplūdos ņemtu un piedotu saviem uzbrucējiem. No otras puses, daudz ticamāks fakts varētu būt tāds, ka kāds mazs bērns šo visu iztēlojas kā lomu spēli, kurā viņam ir jāpārliecina skolotājs un klasesbiedri, ka viņš nākotnē nekļūs par vēl vienu Tumsas pavēlnieku. Viņa rīcība ir vērtējama nevis pēc tā, Potera kungs, kā tā izskatās no malas, bet gan pēc tā, kādam ir jābūt viņa prāta stāvoklim, lai tieši šāda viņa rīcība kļūtu vairāk vai mazāk iespējama."

Harijs samirkšķināja acis. Tas bija visai izsmeļoši precīzs skaidrojums par to, ka ir viegli kļūdīties, analizējot novēroto rīcību, ja vadies tikai pēc personības iezīmju heiristikām, nevis vērtē notikumu iespējamību pēc Beijesa varbūtību teorēmas, un to viņam bija aizrādījis burvis.

„Bet no otras puses," noteica profesors Drebelis, „kurš tad negrib atstāt labu iespaidu uz saviem draugiem. Un tā nu nav nekāda tumšās puses pazīme. Mans nolūks noteikti nav izspiest no jums atzīšanos, Potera kungs, taču sakiet godīgi - par ko jūs tajā brīdī domājāt, kad aizliedzāt viņiem jebkādā veidā atriebties? Vai šī doma tiešām bija patiesa piedošanas instinkta vadīta? Vai arī jūs jau apzināti paredzējāt, kā klasesbiedri uztvers šo jūsu rīcību?"

Dažreiz izdodas ieskandināt pašam savu fēniksa dziesmu.

Taču to Harijs skaļi neizteica. Skaidrs, ka profesors Drebelis viņam nenoticētu, un droši vien par tādu bietes bāšanu ausī sāktu raudzīties uz viņu visai aizdomīgi.

Kādu brīdi pēc ieilgušā klusuma profesors Drebelis apmierināti pasmaidīja. „Ticiet vai nē, Potera kungs," noteica profesors, „jums nav jāraizējas par to, ka esmu atklājis jūsu noslēpumu. Es netaisos jūs atrunāt, lai atmetat šo domu kļūt par nākamo Tumsas pavēlnieku. Ja es varētu pagriezt atpakaļ laiku, lai kaut kādā veidā izravētu šo domu ārā no sava bērna prāta, manai tagadējai personībai no šīs izmaiņas nebūtu nekāds ieguvums. Kamēr vien es uzskatīju, ka tieši tāds ir mans mērķis, es tiecos mācīties un apgūt zināšanas, un pilnveidoju sevi, un kļuvu spēcīgāks. Tikai tad, ja sekojam savām vēlmēm, lai kur tās arī vestu, mēs varam kļūt tādi, kādiem mums jābūt. Tāds ir Salazara redzējums. Un ja jūs vēlaties, lai es jums parādu to bibliotēkas nodaļu ar tām grāmatām, kuras es lasīju trīspadsmit gadu vecumā, es jūs ar vislielāko prieku turp aizvedīšu."

„Rauj viņu jupis!" Harijs noteica un nosēdās uz cietās marmora grīdas, bet tad atlaidās uz muguras, gulēdams un blenzdams uz augsto griestu tālajām arkām. Šis bija galējais izmisuma punkts, kurā viņš atļāvās krist, pirms tas pārvērstos īstenās mocībās.

„Joprojām parāk pārspīlēts sašutums," novēroja profesors Drebelis. Harijs neskatījās uz viņu, taču saklausīja viņa balsī apvaldītus smieklus.

Tajā brīdī Harijs kaut ko atskārta.

„Patiesībā, man šķiet, es zinu, kas jums šajā atgadījumā tik ļoti jauc prātu," Harijs ierunājās. „Īstenībā tieši par to es gribēju ar jums aprunāties. Profesor Drebeli, man liekas, ka tas, ko jūs novērojāt, ir mana noslēpumainā tumšā puse."

„Jūsu... tumšā puse..."

Harijs uzcēlās sēdus. Profesors Drebelis uzskatīja viņu ar tik īpatnēju skatienu, kādu Harijs savu mūžu nebija redzējis kādam sejā, kur nu vēl tik cienījamai personai kā profesors Drebelis.

„Tā sāk izpausties, kad es sadusmojos," Harijs paskaidroja. „Asinis man it kā atdziest, viss kļūst vēss, viss sāk šķist it kā absolūti skaidrs... Ja tā padomā, ar mani jau sen ik pa laikam kas tāds notiek - savā pirmajā mācību gadā vientiešu skolā starpbrīdī viens skolēns man gribēja atņemt bumbu, tāpēc es to aizliku sev aiz muguras un iespēru viņam pa saules pinumu, par kuru biju lasījis, ka tas ir vājais punkts, un pēc tam citi bērni mani vairs neaiztika. Un es iekodu matemātikas skolotājai, jo viņa nevēlējās pakļauties manai dominancei. Bet tikai tagad nesen, piedzīvojot pietiekami lielu spriedzi, es sapratu, ka tā ir patiešām īsta, nu saprotiet, tumšā puse, nevis tikai kaut kādas tur dusmu pārvaldības problēmas, kā to nosauca skolas psiholoģe. Bet, tai aktivizējoties, man neuzrodas nekādas īpašas supermaģiskas spējas, tas bija pirmais, ko es pārbaudīju."

Profesors Drebelis paberzēja degunu. „Šis man ir mazliet jāapdomā," viņš noteica.

Harijs klusumā gaidīja vai veselu minūti. Tikmēr viņš uzcēlās kājās, kas gan izrādījās grūtāk nekā sākumā varēja šķist.

„Jā," profesors Drebelis pēc ieilgušā brīža ierunājās. „Laikam jau tomēr ir kas tāds, ar ko jūs varat mani pārliecināt par saviem nolūkiem."

„Es jau esmu izdarījis pieņēmumu, ka mana tumšā puse īstenībā ir tikai vēl viena mana personības daļa un ka pareizais risinājums nav tāds, ka man par katru cenu būtu jāizvairās sadusmoties, bet gan - ka man jāiemācās apvaldīt dusmas, tās pieņemot kā daļu no sevis; nav tā, ka es būtu stulbs vai kā, un es esmu lasījis pietiekami daudz stāstu par šādām dusmām, lai saprastu, ar ko tas var beigties, taču savaldīties ir ļoti grūti, un man šķiet, ka jūs esat tas cilvēks, kurš man šajā ziņā varētu palīdzēt."

„Nu... jā... tiešām saprātīgs domu gājiens, Potera kungs, un man jāatzīst... ka šī jūsu personības daļa, kā jūs to droši vien jau esat izspriedis, arī veido jūsu nodomu nogalināt, kas, kā jau jūs pats to minējāt, ir tieši tā jūsu personības daļa..."

„Kuru vajag uztrenēt," Harijs piebilda, pabeigdams teikumu.

„Un - kuru vajag uztrenēt, jā." Profesoram Drebelim joprojām sejā rādījās tā īpatnējā izteiksme. „Potera kungs, ja jūs no tiesas nekārojat kļūt par nākamo Tumsas pavēlnieku, tad kas tas bija par mērķi, no kura Šķirmice centās jūs atrunāt, kas tas bija par mērķi, kura dēļ jūs gribēja iešķirot Slīdenī?"

„Es tiku iešķirots Kraukļanagā!"

„Potera kungs," ierunājās profesors Drebelis, nu jau atguvis savu ierasto sauso smaidu, „saprotu, ka esat radis uzskatīt visus apkārtējos cilvēkus par muļķiem, taču, lūdzu, nepieskaitiet arī mani pie tādiem. Iespējamība, ka Šķirmice varētu izstrādāt savu pirmo joku astoņsimt gadu laikā, atrodoties tieši uz jūsu galvas, ir tik niecīga, ka to nav vērts pat apsvērt. Es vēl ar grūtībām varētu pieņemt, ka jūs, uzsitot knipi, pamanījāties izgudrot kādu vienkāršu, viltīgu paņēmienu, kā apiet Micei uzliktās pretmānīšanās burvestības, lai arī es pats nekādi nevaru iedomāties, kā tas varētu būt iespējams. Taču visticamākais izskaidrojums varētu būt tāds, ka Dumidors nosprieda, ka Zēnam-Kurš-Izdzīvoja šāds Šķirmices lēmums nav piemērots. Tas būtu acīmredzams ikvienam, kuram piemīt kaut kripatiņa veselā saprāta, tāpēc Cūkkārpā jūsu noslēpums ir drošībā."

Harijs atvēra muti, tad atkal to aizvēra, sajuties pilnīgi bezpalīdzīgs. Profesoram Drebelim nebija taisnība, taču viņš to bija izteicis tik pārliecinoši argumentēti, ka Harijam bija jādomā, ka profesors Drebelis vienkārši spriež racionāli, ņemot vērā visus novērotos pierādījumus. Var tā notikt - lai gan nekādi nevar paredzēt, kad - taču reizēm tu novērosi neiespējamu notikumu un pat vissaprātīgākais tā skaidrojums tomēr izrādīsies nepareizs. Ja veic medicīnisku pārbaudi ar kļūdas iespēju tikai vienā no tūkstoš reizēm - tik un tā dažreiz šī pārbaude dos kļūdainu rezultātu.

„Vai es varu jums lūgt, lai nekad neizpaužat to, ko tagad teikšu?" ierunājās Harijs.

„Pilnīgi noteikti," atbildēja profesors Drebelis. „Varat uzskatīt, ka esat to man jau palūdzis."

Harijs jau nebija nekāds muļķis. „Vai es varu uzskatīt to par apstiprinošu atbildi?"

„Ļoti labi, Potera kungs. Tā jūs tiešām drīkstat uzskatīt."

„Profesor Drebeli!"

„Es nekad neizpaudīšu to, ko jūs tagad teiksiet," profesors Drebelis pasmaidījis noteica.

Viņi abi iesmējās, bet tad Harijs atkal kļuva nopietns. „Šķirmice tiešām laikam domāja, ka es kļūšu par Tumsas pavēlnieku, ja vien neizvēlēšos Elšpūti," Harijs sacīja. „Bet es nevēlos kļūt par Tumsas pavēlnieku."

„Potera kungs..." noteica profesors Drebelis. „Tikai nepārprotiet. Apsolu, ka nesākšu par jums domāt sliktāk, lai arī ko jūs man tagad atbildēsiet. Es tikai vēlos uzzināt, kādi, atbildot pilnīgi godīgi, ir jūsu paša uzskati. Tāpēc sakiet - kādēļ to nevēlaties?"

Harijam atkal uzradās tā pilnīgā bezpalīdzības sajūta. Tev nebūs kļūt par Tumsas pavēlnieku viņa morālā vērtību sistēmā likās tik pašsaprotama teorēma, ka to bija pagrūti izskaidrot ar īstām pierādījuma darbībām. „Ē, jo tāpēc cietīs cilvēki?"

„Nu bet jūs jau esat gribējis sagādāt cilvēkiem ciešanas," sacīja profesors Drebelis. „Jūs šodien vēlējāties nodarīt pāri tiem varmākām. Tad, ja kļūsiet par Tumsas pavēlnieku, tas nozīmēs, ka varēsiet likt ciest tiem cilvēkiem, kuriem jūs gribat likt ciest."

Harijs centās sagrābstīt jēdzīgu atbildi, taču tad nosprieda, ka vienkārši jānorāda uz pašsaprotamo. „Pirmkārt, tikai tāpēc vien, ka gribu, lai kāds dabū ciest, nenozīmē, ka tas ir pareizi..."

„Kā tad noteikt, kas ir pareizi, ja ne pēc tā, ko tu pats vēlies?"

„Ā," Harijs novilka, „pēc vēlmju utilitārisma."

„Kā lūdzu?" noteica profesors Drebelis.

„Tā ir ētikas teorija, ka par labo jāuzskata viss, kas apmierina vēlmes lielākajai daļai cilvēku -"

„Nē," profesors Drebelis noteica. Viņš ar pirkstiem paberzēja virsdeguni. „Tā es to īsti nebiju domājis. Potera kungs, cilvēki beigās tik un tā dara tikai to, ko paši grib. Lai attaisnotos, kāpēc ir sekojuši savām vēlmēm, cilvēki tās reizēm nosauc par „pareizām", jo - kā tad vispār ir iespējams rīkoties, ja ne vadoties pēc paša vēlmēm?"

„Nu, droši vien, ka tā," Harijs atbildēja. „Es nebūtu varējis rīkoties, morālo apsvērumu vadīts, ja tie neatstātu uz mani nekādu ietekmi. Taču tas, ka vēlējos, lai tie slīdeņi cieš, nebija pietiekami spēcīgs arguments, un tas nespēja ietekmēt mani vairāk par maniem morālajiem apsvērumiem!"

Profesors Drebelis tikai samirkšķināja acis.

„Nemaz jau nerunājot par to," Harijs noteica, „ka no Tumsas pavēlnieka rokas ciestu arī ļoti daudzi citi gluži nevainīgi cilvēki, kas tikai nejauši būtu trāpījušies ceļā!"

„Bet kāda jums gar viņiem daļa?" profesors Drebelis izsacīja. „Ko viņi tādu jūsu labā ir izdarījuši?"

Harijs pasmējās. „Ak, nu tas jau gandrīz izklausās kā grāmatā Atlants iztaisnoja plecus.

„Kā lūdzu?" profesors Drebelis atkal pavaicāja.

„To grāmatu vecāki man neļāva lasīt, jo domāja, ka tā var mani sabojāt, tāpēc, protams, es to tik un tā izlasīju, un jutos visai aizvainots, ka viņi bija varējuši padomāt, ka es uzķeršos uz tik acīmredzamām lamatām. Bla bla bla, klanieties mana pārākuma priekšā, tie citi man tikai traucē, bla bla bla."

„Tātad šobrīd jūs man būtībā aizrādāt, ka manas lamatas ir pārāk acīmredzamas?" secināja profesors Drebelis. Viņš domīgs piesita pirkstu pie vaiga. „To jau nu gan nebūtu grūti labot."

Viņi abi iesmējās.

„Bet atgriežoties pie aktuālā jautājuma," ierunājās profesors Drebelis, „ko tad tieši visi tie cilvēki ir izdarījuši jūsu labā?"

„Viņi manā labā ir izdarījuši kaudzēm lietu!" Harijs apgalvoja. „Vecāki mani pieņēma, kad nomira mani vecāki, jo viņi ir labi cilvēki, un, ja es kļūtu par Tumsas pavēlnieku, tad tas būtu kā pievilt viņu labestību!"

Profesors Drebelis labu brīdi klusēja.

„Atzīšos," klusi noteica profesors Drebelis, „man savā bērnībā neradās iespēja izjust šādu pateicību pret saviem vecākiem."

„Ak, piedodiet, es nezināju," Harijs atvainojās.

„Viss kārtībā," atbildēja profesors Drebelis. „Tas bija sen, un savas nedienas ar vecākiem esmu nolīdzinājis līdz man apmierinošai pakāpei. Tātad jūs attur tas, ka nevēlaties likt vilties saviem vecākiem? Vai tādā gadījumā, ja viņi, piemēram, nomirtu nelaimes gadījumā, vai tas nozīmētu, ka tad vairs nekas netraucētu jums kļūt par -"

„Nē," Harijs apgalvoja. „Nekādā gadījumā. Viņi mani pieņēma sava labsirdības instinkta vadīti. Un šāds instinkts piemīt ne tikai maniem vecākiem vien. Un tieši šo labsirdības instinktu es nevēlos nodot."

„Katrā ziņā, Potera kungs, jūs man vēl neesat atbildējis uz pašu pirmo jautājumu," profesors Drebelis visbeidzot noteica. „Kāds tad ir jūsu mērķis?"

„Ā," novilka Harijs. „Ē..." Viņš mazliet pārlika prātā sakāmo. „Vēlos izprast visu svarīgo, ko vien var noskaidrot par Visumu, lai pēc tam, liekot lietā šīs zināšanas, varētu kļūt visvarens, un tad ar šo iegūto varu es vēlos izmainīt tagadējo situāciju, jo man līdz galam nepatīk, kā pasaule šobrīd ir iekārtota."

Uz brīdi iestājās klusums.

„Piedodiet par tik dumju jautājumu, Potera kungs," ierunājās profesors Drebelis, „taču vai jūs gadījumā nupat neatzināties, ka vēlaties kļūt par Tumsas pavēlnieku?"

„Tas ir tikai tādā gadījumā, ja ar iegūto varu grib īstenot ļaunus mērķus," paskaidroja Harijs. „Ja to lieto labos nolūkos, tad kļūst par Gaismas pavēlnieku."

„Skaidrs," novilka profesors Drebelis. Viņš piesita pirkstu pie otra vaiga. „Domāju, ka varēšu palīdzēt arī ar to. Taču, Potera kungs, tā kā jūsu mērķis ir pat paša Salazara cienīgs, kā tieši jūs esat ieplānojis to sasniegt? Vai iesākumā esat nodomājis kļūt par dižu cīņas burvi vai varbūt par Neuzbilstamo priekšnieku, vai arī par burvestību ministru, vai -"

„Iesākumā vēlos kļūt par zinātnieku."

Profesors Drebelis tagad noraudzījās uz Hariju tā, it kā viņš nupat būtu pārvērties par kaķi.

„Par zinātnieku," profesors Drebelis pēc brīža izsacīja.

Harijs palocīja galvu.

„Par zinātnieku?" profesors Drebelis pārvaicāja.

„Jā," Harijs atbildēja. „Es īstenošu savus plānus, liekot lietā... zinātnes spēku!"

„Par zinātnieku!" izsauca profesors Drebelis. Viņam sejā rādījās neviltots sašutums, bet balss nu bija vērtusies skaļāka un asāka. „Jūs varētu būt labākais no visiem maniem studentiem! Turpmākās piecdesmitgades dižākais cīņas burvis, kas nācis no Cūkkārpas! Es vienkārši nestādos priekšā, ka jūs varētu izniekot savas dienas, tērpies baltā laboratorijas halātā, bezjēdzīgi dzenājot apkārt kaut kādas tur žurkas!"

„Ūja!" iesaucās Harijs. „Zinātne jau nav žurku dzenāšana vien! Nu, protams, eksperimenti ar žurkām nav jau nekas slikts. Taču zinātne ir par to, kā izprast un pārvaldīt apkārtējo pasauli -"

„Muļķis tāds," klusi noteica profesors Drebelis ar pamatīgu rūgtumu balsī. „Potera kungs, jūs esat muļķis." Viņš pārlaida roku sev pār seju, un, atņēmis plaukstu nost, profesors nu šķita esam mazliet nomierinājies. „Drīzāk es gribētu ticēt tam, ka vēl neesat atradis savu īsto mērķi. Vai drīkstu jums ļoti silti tomēr ieteikt kļūt par Tumsas pavēlnieku? Visas sabiedrības labā esmu gatavs jums palīdzēt, kā vien iespējams."

„Jums nepatīk zinātne," Harijs lēnām secināja. „Kāpēc tā?"

„Jo pienāks diena, kad tie muļķa vientieši mūs visus nobeigs!" profesors Drebelis izsauca skaļākā balsī. „Viņi visu iznīcinās! Pilnīgi visu!"

Harijs līdz galam nesaprata viņa domu. „Par ko šobrīd īsti ir runa, vai par kodolieročiem?"

„, par kodolieročiem!" profesors Drebelis teju vai iebļāvās. „Pat Vārdā Neminamais tos nemēģināja likt lietā, jo droši vien nevēlējās valdīt pār pelnu čupu! Tādus ieročus nekad nedrīkstēja izgatavot! Un ar laiku kļūs tikai sliktāk!" profesors Drebelis izslējās taisni, vairs neatspiezamies pret galdu. „Ir vārti, kurus nevajag atvērt, zīmogi, kurus nedrīkst salauzt! Agrāk tie muļķi, kuri, ziņķārības dzīti, krāmējās ar dabas lietām, dabūja galu no mazāk bīstamām briesmām, taču visi izdzīvojušie ātri vien saprata, ka ir tādi noslēpumi, kurus nedrīkst atklāt kuram katram, kam trūkst nepieciešamā inteliģence un atbilstoša līmeņa apmācība, kas varētu galu galā pētnieku pašu novest līdz šādam atklājumam! Katrs varenais burvis to zina! Pat visbriesmīgākie tumšie burvji to zina! Bet izskatās, ka tie idiotiskie vientieši nespēj apjēgt šo tik vienkāršo lietu! Tie urķīgie muļķadesas, kuriem izdevās uzost kodolieroču noslēpumu, nepaturēja to noslēpumā pie sevis, bet gan nodeva šīs zināšanas tālāk saviem aptaurētajiem politiķiem, un tagad mums te visiem ir jādzīvo vienās iznīcības bailēs!"

Šis bija mazliet citādāks skatījums uz šiem notikumiem, nekā tas, ar kuru Harijs bija uzaudzis. Tik tālu viņš nekad nebija aizdomājies, ka kodolfiziķiem būtu vajadzējis noslēgt slepenības sazvērestību, lai neizpaustu kodolieroču noslēpumu nevienam, kurš nebūtu tik gudrs, ka spētu kļūt par kodolfiziķi. Savā ziņā šī doma šķita visai interesanta. Vai viņi būtu ieviesuši slepenas paroles? Vai būtu valkājuši maskas?

(Patiesībā, cik nu Harijs zināja, ir pat visai daudz tādu ārkārtīgi postošu noslēpumu, kurus fiziķi paturējuši noslēpumā, un kodolieroču noslēpums ir vienīgais, kurš pasprucis brīvībā. Pēc Harija domām, pasaule tik un tā būtu tieši tāda pati.)

„Es par to vēl padomāšu," Harijs atbildēja profesoram Drebelim. „Šāds skatījums man ir kaut kas jauns. Un viens no slepenajiem zinātnes noslēpumiem, ko tikai retais pasniedzējs nodod saviem doktorantiem, ir tāds, ka nevajag tūlīt izmest vējā jaunās idejas tikai tāpēc, ka tās uzreiz neiepatīkas."

Profesors Drebelis atkal samirkšķināja acis.

„Vai ir kāda zinātņu nozare, kuru jūs atzīstat par labu?" Harijs ievaicājās. „Varbūt medicīnu?"

„Ceļošanu kosmosā," atbildēja profesors Drebelis. „Taču diemžēl vientieši stiepj garumā savu vienīgo projektu, ar kuru burvjiem varētu rasties iespēja aizbēgt no šīs planētas, pirms viņi būs pamanījušies to uzlaist gaisā."

Harijs piekrītoši pamāja. „Arī es esmu lielā sajūsmā par kosmosa programmu. Vismaz tas mums abiem ir kopīgs."

Profesors Drebelis paraudzījās uz Hariju. Viņa acis uz mirkli tā kā iemirdzējās. „Jums būs jādod godavārds, solījums un zvērests, ka nekad mūžā neizpaudīsiet to, ko jums tagad rādīšu."

„Dodu tos visus trīs," Harijs tūlīt atbildēja.

„Pieraugiet, ka turat savu zvērestu, jo citādi sekas būs nepatīkamas," sacīja profesors Drebelis. „Es tagad izpildīšu retu un spēcīgu burvestību, nevis uz jums, bet uz apkārtējo klases telpu. Kad tā būs sākusi darboties, stāviet mierīgs, lai nepiedurtos burvestības robežai. Ar maģiju, kuru es uzturēšu, saskarties nedrīkst. Drīkst tikai skatīties. Pretējā gadījumā es burvestību pārtraukšu." Profesors Drebelis ieturēja pauzi. „Un centieties neapkrist."

Harijs palocīja galvu, intriģējoša satraukuma pārņemts.

Profesors Drebelis pacēla zizli un noteica kaut ko tādu, ko nedz Harija ausis, nedz prāts it nekā neuztvēra, vārdus, kas paslīdēja garām apziņai, izgaisdami aizmirstībā.

Marmora grīda nelielā rādiusā ap Harija kājām palika kāda bijusi. Visa pārējā grīdas daļa izzuda - izzuda arī sienas un griesti.

Harijs stāvēja uz maza balta marmora riņķīša bezgalīga zvaigžņu klajuma vidū, kur tās spīdēja pārlieku spoži, ne mirkli nenoraustīdamās. Harijs šeit nemanīja ne Zemi, ne Mēnesi, ne Sauli. Stāvēdams it kā tajā pašā vietā, kur pirms tam, profesors Drebelis lidinājās zvaigžņu telpā. Piena Ceļa galaktika izskatījās kā plata gaismas svēdra, un tā it kā kļuva spilgtāka, tikko Harija redze bija pielāgojusies tumsai.

Šis neredzētais skats aizķēra Harija sirdi kā nekas cits pasaulē.

„Vai mēs... esam kosmosā...?"

„Nē," sacīja profesors Drebelis. Viņš izklausījās skumjš, bet godbijīgs. „Tomēr šis ir tā īstens atainojums."

Harijam acīs sakāpa asaras. Viņš steigšus tās noslaucīja - viņš ne par kādu naudu nebija gatavs palaist garām šo ainu, vismazāk jau nu kaut kāda tur stulba, redzi aizmiglojoša slapjuma dēļ.

Zvaigznes vairs nelikās kā sīki dimantiņi, iestrādāti milzu samtainajā jumā, kā tās rādījās, raugoties no Zemes. Šeit virs galvas nepletās debesis, nebija nekāda planētu apņemoša sfēra. Tikai ideāli gaismas punkti absolūtajā melnumā, kas pletās kā bezgalīgs tukšums ar neskaitāmi daudziem sīksīkiem caurumiņiem, aiz kuriem zaigoja kādas neiedomājamas valstības spozme.

Kosmosā zvaignes likās esam ļoti, ļoti, ļoti tālu projām.

Harijs tikai slaucīja acis vēl un vēl.

„Reizēm," profesors Drebelis ierunājās tik klusi, ka tikko varēja dzirdēt, „kad šī trūkumiem pilnā pasaule sāk šķist pavisam briesmīga, es ieprātojos par to, vai kur tālu projām varētu būt arī kāda cita vieta, kur man vajadzētu nokļūt. Tomēr es nekādi nevaru iedomāties, kāda gan šī vieta varētu būt, un, ja es to pat nespēju iztēloties, tad kā gan lai es noticu šādas vietas eksistencei? Taču Visums ir tik ārkārtīgi, milzīgi plašs, tāpēc varbūt šāda vieta tomēr varētu pastāvēt? Bet zvaigznes ir tik ļoti, ļoti tālu. Vajadzētu daudz, daudz laika, lai nokļūtu tādā vietā, pat ja zinātu, kur tā ir. Un vēl es prātoju, par ko varētu sapņot, ja gulētu nudien ilgi, ilgi..."

Tagad traucēt profesoru likās kā apgānīt ko svētu, taču Harijs tomēr nočukstēja: „Lūdzu, ļaujiet man te vēl mirklīti uzkavēties."

Profesors Drebelis piekrītoši palocīja galvu, arvien vēl lidinādamies starpzvaigžņu telpā.

Šeit pavisam viegli var aizmirst par mazo marmora riņķi, uz kura tu stāvi, un arī pats par savu ķermeni, līdz tava apziņa savācas vienā noteiktā punktā, kas, iespējams, stāv uz vietas vai arī kustas. Ja attālumi ir tik neaptverami milzīgi, to nevar izšķirt.

Laiks aizstiepās līdz pašiem aizlaikiem.

Bet tad zvaigznes izgaisa un atgriezās klases telpa.

„Es atvainojos," noteica profesors Drebelis, „taču mums tūlīt piebiedrosies vēl kāds."

„Ir jau labi," Harijs nočukstēja. „Vairāk arī nevajag." Šo dienu viņš nekad neaizmirsīs, bet ne jau to mazsvarīgo notikumu dēļ, kas bija atgadījušies šodien agrāk. Viņš apņēmās apgūt šo burvestību, lai tur lūst vai plīst.

Tad klases smagās ozolkoka durvis atsprāga vaļā, izgāzdamās no eņģēm, un, spalgi nošvīkstējušas, aizšļūca pār marmora grīdu.

„KVIRĪNIJ! KĀ JŪS UZDRĪKSTATIES!"

Sens un varens burvis, zili melns no dusmām, iebrāzās klasē ar tik svelošu naidu sejā, ka tas stingrais acuskatiens, ar ko viņš agrāk bija apveltījis Hariju, šķita tīrais sīkums.

Harija prāts likās kā samežģījies - no vienas puses viņš vēlējās bēgt prom, kliegdams, kā ieraudzījis visbaisāko briesmoni, bet tad šo instinktu pamīšus nomainīja tā smadzeņu daļa, kas spēj apstrādāt šoku.

Taču neviena no Harija personības šķautnēm nebija laimīga par to, ka tika iztraucēta zvaigžņu skatīšanās. „Direktor Albus Persivāl -" Harijs ierunājās visai ledainā tonī.

BLĀKŠ! Profesors Drebelis ar dūri uzsita pa galdu. „Potera kungs!" norēja profesors Drebelis. „Viņš ir Cūkkārpas direktors, bet jūs esat tikai vienkāršs skolēns! Uzrunājiet direktoru kā pieklājas!"

Harijs paraudzījās uz profesoru Drebeli.

Profesors Drebelis strikti uzlūkoja Hariju.

Neviens nesmaidīja.

Dumidors, nācis gariem soļiem, apstājās pie paaugstinājuma, pie kura atradās Harijs, bet profesors Drebelis palika stāvam pie galda. Direktors izbrīnījies noraudzījās uz viņiem.

„Piedodiet," Harijs noteica padevīgi pieklājīgā tonī. „Direktor, pateicos, ka vēlaties mani aizsargāt, taču profesors Drebelis tikai darīja to, kas bija nepieciešams."

Palēnām Dumidora sejas izteiksme no tādas, kas varētu iztvaicēt tēraudu, noplaka līdz vienkāršām dusmām. „No citiem skolēniem man nāca ausīs, ka šis burvis licis vecākiem slīdeņiem jūs apcelt! Ka viņš esot aizliedzis jums aizstāvēties!"

Harijs palocīja galvu. „Viņš uzreiz saprata, kas man ir par vainu, un parādīja, kā es varu to labot."

„Harij, par ko jūs tagad runājat?"

„Es mācīju viņam, kā zaudēt," profesors Drebelis neizteiksmīgi paziņoja. „Tā ir svarīga dzīves mācība."

Acīmredzot Dumidors vēl arvien neko nesaprata, taču nu jau ierunājās mierīgākā balsī. „Harij..." viņš noteica. „Ja ir tā, ka profesors Drebelis jums ir ar kaut ko draudējis, lai jūs nenāktu par viņu sūdzēties..."

Jūs trakais cilvēk, vai tik tiešām - īpaši pēc visiem šodienas notikumiem - vai tiešām jums šķiet, ka es...

„Direktor," Harijs ierunājās, cenzdamies iztaisīties nokaunējies. „ar to nu gan man nav nekādas grūtības - nākt sūdzēties par varmācīgiem profesoriem."

Profesors Drebelis iesmējās. „Varējāt arī labāk, Potera kungs, bet pirmajai dienai gana apmierinoši. Direktor, vai jūs noklausījāties stāstu arī līdz pašām beigām, ka es piešķīru Kraukļanagam piecdesmit vienu punktu, vai arī brāzāties šurp kā vēja plēsts, līdzko bijāt padzirdējis tikai iesākumu?"

Dumidora sejā uz īsu mirkli novīdēja neapmierinātība, taču to drīz nomainīja pārsteigums. „Jūs piešķīrāt Kraukļanagam piecdesmit vienu punktu?"

Profesors Drebelis palocīja galvu. „Es viņam nebiju solījis, ka piešķiršu punktus, taču tas likās piemērots atalgojums. Sakiet profesorei Maksūrai, ka viss pasākums, kam Potera kungam vajadzēja iziet cauri, lai atgūtu zaudētos punktus, pilnībā saskan ar to, ko viņa cenšas viņam iemācīt. Un nē, direktor, Potera kungs man neko nav stāstījis. Ir diezgan viegli pamanīt, tieši kuros šodienas notikumos viņa ir pielikusi savu pirkstu, tāpat kā es zinu, ka galējo kompromisu ierosinājāt jūs pats. Tomēr esmu izbrīnīts par to, kā gan vispār Potera kungam bija iespējams ietekmēt gan jūs, gan Strupu, un kā gan pēc tam vēl profesore Maksūra pamanījās gūt ietekmi pār Poteru."

Harijam tomēr izdevās apvaldīt sejas izteiksmi. Vai tiešām īstenam slīdenim šis viss likās tik acīmredzams?

Dumidors, pienācis tuvāk Harijam, viņu rūpīgi nopētīja. „Jūs, Harij, izskatāties tāds bāls," vecais burvis ierunājās. Viņš cieši raudzījās Harija sejā. „Ko jūs šodien ēdāt pusdienās?"

„Ko?" Harijs ievaicājās - prāts viņam apjukumā apmeta kūleni. Kāpēc gan Dumidors grib zināt, ka viņš ēdis ceptu jēra karbonādi ar brokoļu šķēlītēm, jo skaidrs, ka tas nu nekādi nevar būt saistīts ar -

Vecais burvis atkal izslējās. „Lai nu paliek. Šķiet, ka ar jums tomēr viss ir kārtībā."

Profesors Drebelis ieklepojās, skaļi un uzkrītoši. Harijs paraudzījās uz pasniedzēju un ievēroja, ka profesors Drebelis strikti uzlūko Dumidoru.

„K-khm!" profesors Drebelis vēlreiz nokrekšķinājās.

Dumidors un profesors Drebelis ieskatījās viens otram acīs, šķiet, it kā viens ar otru pārmīdami kādu ziņu.

„Ja jūs viņam to nepateiksiet," profesors Drebelis nu ierunājās, „tad to pateikšu es, pat ja jūs tāpēc mani atlaidīsiet."

Dumidors nopūtās un pievērsās atkal Harijam. „Es atvainojos, Potera kungs, ka ielauzos jūsu prātā un domās," direktors lietišķi paziņoja. „Manos nolūkos nebija nekā cita, kā vien noteikt, vai tieši tāpat nebija rīkojies arī profesors Drebelis."

Ko?

Harija apjukums izbeidzās precīzi tajā brīdī, kad viņš visbeidzot saprata, kas tieši nupat bija noticis.

„Jūs - !"

„Mierīgāk, Potera kungs," ierunājās profesors Drebelis. Tomēr seja viņam rādījās stingra, raugoties uz Dumidoru.

„Lasprātību reizēm jauc ar veselo saprātu," paskaidroja direktors. „Taču tā atstāj nospiedumus, kurus spēj pamanīt cits prasmīgs lasprātis. Es, Potera kungs, tikai pārbaudīju, vai neatradīsies šādas pēdas, un tāpēc uzdevu jums nesvarīgu jautājumu, lai būtu drošs, ka jūs nedomāsiet ne par ko sev nozīmīgu, kamēr es izmeklēju jūsu prātu."

„Jūs varējāt vispirms palūgt atļauju!"

Profesors Drebelis papurināja galvu. „Nē, Potera kungs, direktora aizdomas bija pamatotas, un, ja viņš vispirms būtu lūdzis atļauju, jūs būtu domājis tieši par tām lietām, kuras jūs nevēlētos viņam atklāt." Profesora Drebeļa balss vērtās asāka. „Es gan vairāk esmu satraucies par to, ka pēc tam jūs neuzskatījāt par vajadzīgu viņam paskaidrot par šo izmeklējumu!"

„Un tagad pēc šīs jūsu izrunāšanās nākotnē vairs praktiski nebūs iespējams nodrošināt viņa garīgās intimitātes neaizskaramību," Dumidors sacīja. Viņš veltīja profesoram Drebelim saltu skatienu. „Interesanti, vai tāds bija jūsu nolūks?"

Profesors Drebelis rādījās nepielūdzams. „Šajā skolā ir pārāk daudz lasprāšu. Pieprasu, lai Potera kungs saņemtu privātstundas slēpprātībā. Vai dosiet man atļauju viņu apmācīt?"

„Nekādā gadījumā," Dumidors tūdaļ atbildēja.

„Tā jau man likās. Tā kā jūs man nedodat iespēju šo pakalpojumu sniegt par brīvu, tad jums nāksies pašam apmaksāt Potera kunga nodarbības pie licenzēta slēpprātības pasniedzēja."

„Šāds pakalpojums nav nekāds lētais," Dumidors sacīja, mazliet izbrīnīts paraudzījies uz profesoru Drebeli. „Kaut gan man ir šādas tādas pazīšanās..."

Profesors Drebelis sparīgi papurināja galvu. „Nē. Potera kungs palūgs savam Gringotu kambara pārzinim, lai tas iesaka kādu neatkarīgu pasniedzēju. Visu cieņu, direktor Dumidor, taču, ņemot vērā šā rīta notikumus, vēlos norādīt, ka Potera kunga prātam nedrīkstat piekļūt ne jūs, ne jūsu draugi. Kā arī man jāuzstāj uz to, lai šis pasniedzējs dotu Nelaužamo zvērestu par informācijas neizpaušanu un piekristu atmiņas dzēšanai tūlīt pēc katras nodarbības."

Dumidors sarauca pieri. „Šāds pakalpojums, kā jau jūs to labi zināt, ir īpaši dārgs, un es nevaru vien nobrīnīties, kāpēc gan tieši jums šķiet, ka tas ir tik nepieciešams."

„Ja nauda ir vienīgā problēma," Harijs ierunājās, „man ir dažas idejas, kā var ātri iegūt visai lielu naudu -"

„Pateicos, Drebeli, - tagad ieskatu jūs par gudru cilvēku, un atvainojos, ka iepriekš to apšaubīju. Kā arī tas, ka jums rūp Harija Potera labklājība, liecina jums tikai par labu."

„Viss kārtībā," atbildēja profesors Drebelis. „Es ceru, ka jums nebūs nekas iebilstams, ja es arī turpmāk arvien pievērsīšu viņam īpašu uzmanību." Profesora Drebeļa seja nu rādījās gluži nopietna kā sastingusi.

Dumidors palūkojās uz Hariju.

„Es pats to labprāt vēlētos," Harijs noteica.

„Tad tā lai arī paliek..." vecais burvis novilka. Viņai sejai pārslīdēja savāda ēna. „Harij... jums jāsaprot, ka tad, ja izvēlēsieties šo burvi par savu skolotāju un draugu, savu pirmo padomdevēju, tad agrāk vai vēlāk jums nāksies no viņa atvadīties, un ļoti iespējams - tas var notikt neatgriezeniski tā, ka jūs viņu nekad vairs nesatiksiet."

Tas Harijam nebija ienācis prātā. Aizsardzības profesora amatam tik tiešām ir uzlikts lāsts... kas jau vairākas desmitgades nostrādājis bez izņēmuma...

„Tas ir ļoti iespējams," klusi noteica profesors Drebelis, „taču viņš varēs mani izmantot pilnībā, kamēr vien es šeit esmu."

Dumidors nopūtās. „Laikam jau šāds lēmums tomēr būtu ekonomiski pamatots, ja reiz ņemam vērā, ka jūs jau, būdams aizsardzības profesors, tāpat esat nolemts kādai vēl neparedzamai nelaimei."

Harijam nācās visai pamatīgi piepūlēties, lai spētu apvaldīt sejas izteiksmi, tikko viņš saprata, ko tieši Dumidors ar to domājis.

„Es ziņošu Pinsa madāmai, ka Potera kungam ir atļauts izņemt grāmatas par slēpprātību," noteica Dumidors.

„Pirms tam gan būs jāuztrenē noteiktas pamatprasmes, ko jums nāksies paveikt pašam," profesors Drebelis paziņoja Harijam. „Un es gribētu, lai jūs to īpaši nevilktu garumā."

Harijs pamāja ar galvu.

„Tad es jūs atstāšu," noteica Dumidors. Viņš pielieca galvu, atvadījies no Harija un profesora Drebeļa, un tad ne pārāk steidzīgā solī devās prom.

„Vai jūs varētu vēlreiz izpildīt to burvestību?" Harijs ievaicājās, tikko Dumidors bija prom.

„Šodien vairs nē," klusi atbildēja profesors Drebelis, „un diemžēl arī rīt nē. Šo burvestību izpildīt man ir diezgan grūti, vieglāk to ir tikai uzturēt, tāpēc es parasti cenšos nepārtraukt to pēc iespējas ilgāk. Šoreiz es to uzbūru spontāni. Ja es būtu zinājis, ka kāds mūs iztraucēs..."

Dumidoru Harijs tagad uzskatīja par visnetīkamāko cilvēku pasaulē.

Viņi abi nopūtās.

„Pat ja šī bija vienīgā reize, kad man bija iespēja to redzēt," Harijs sacīja, „es vienmēr būšu jums par to pateicīgs."

Profesors Drebelis palocīja galvu.

„Vai esat dzirdējis par Pioneer programmu?" Harijs ievaicājās. „Tajā ir iekļautas zondes, kas tiek palaistas tā, lai tās lidotu garām dažādām planētām un uzņemtu to attēlus. Divām zondēm paredzēts nokļūt tādā trajektorijā, ka tās atstās Saules sistēmu, ielidojot starpzvaigžņu telpā. Tāpēc pie tām abām piestiprināja pa apzeltītai plāksnei, uz kuras attēlots vīrietis un sieviete un arī simboliska shēma, kas parāda, kur galaktikā atrodas mūsu Saule."

Profesors Drebelis kādu brīdi klusēja, bet tad pasmaidīja. „Sakiet, Potera kungs, kā jums šķiet - ko tieši es nodomāju, kad biju sastādījis savu sarakstu ar trīsdesmit septiņām kļūdām, ko nekad nepieļaušu, kad kļūšu par Tumsas pavēlnieku? Pamēģiniet iztēloties sevi manā vietā - ko es tad varētu padomāt - un mēģiniet uzminēt."

Harijs iztēlojās, kā justos, ja noraudzītos uz sarakstu ar trīsdesmit septiņām lietām, ko nedarīt, ja reiz esi kļuvis par Tumsas pavēlnieku.

„Jūs nospriedāt, ka tad, ja ir jāievēro visi šie noteikumi nepārtraukti, tad jau vispār nav lielas jēgas kļūt par Tumsas pavēlnieku," Harijs izsacīja.

„Tieši tā," noteica profesors Drebelis. Viņš smīnēja. „Tāpēc tagad es pārkāpšu otro likumu - kurš bija vienkārši „nelielīties" - un izstāstīšu jums, ko īpašu esmu paveicis. Jo nevaru iedomāties, kāds sliktums no tā varētu rasties, ka jūs to uzzināsiet. Un es jau tāpat diezgan skaidri nojaušu, ka jūs to tāpat izsecinātu, kad mēs būtu viens otru pietiekami labi iepazinuši. Bet tik un tā... jums jādod zvērests, ka nekad nebildīsiet ne vārda par to, ko es jums tūlīt atklāšu."

„Es dodu zvērestu!" Harijs nosprieda, ka šim nu gan jābūt kaut kam īpaši labam.

„Es pierakstījos uz vientiešu biļetenu, kas sniedz informāciju par kosmosa apguves projektu jaunumiem. Par Pioneer 10 es neko nezināju, kamēr nebija izziņota tās palaišana. Tāpēc, kad izlasīju, ka Pioneer 11 arī aizlidos prom no Saules sistēmas uz neatgriešanos," profesors Drebelis stāstīja, izplešot visplatāko smaidu, kādu Harijs viņa sejā iepriekš nebija vēl redzējis, „es ielavījos NASAs teritorijā, jā, jā, ielavījos gan, un veicu vienu mazu, jauku burvestībiņu uz tās jaukās, apzeltītās plāksnes, kas tai ļaus saglabāties daudz ilgāk nekā parastos apstākļos."

...

...

...

„Jā," profesors Drebelis noteica, kurš tagad likās esam izslējies vai piecdesmit pēdas garāks, „man jau likās, ka tieši tā jūs varētu reaģēt."

...

...

...

„Potera kungs?"

„...Man vienkārši trūkst vārdu."

„Varbūt šobrīd pieklātos atzīt, ka esmu uzvarējis," ierosināja profesors Drebelis.

„Jūs uzvarējāt," Harijs tūlīt izsacīja.

„Vai ne?" noteica profesors Drebelis. „Un jūs pat nevarat iedomāties, cik lielā ķezā būtu iekūlies, ja nebūtu to atzinis."

Viņi abi iesmējās.

Harijam galvā iešāvās vēl kāda doma. „Jūs taču nepievienojāt plāksnei klāt vēl kādu citu informāciju?"

„Vēl citu informāciju?" ievaicājās profesors Drebelis, it kā šāda doma viņam nekad agrāk nebūtu ienākusi prātā un tagad tā būtu viņu ieinteresējusi.

Par ko Harijs kļuva visai aizdomīgs, ņemot vērā to, ka Harijam šī doma bija ienākusi prātā mazāk nekā pēc minūtes.

„Varbūt jūs ievietojāt plāksnē kādu hologrāfisku ziņu gluži kā Zvaigžņu karos?" ieprasījās Harijs. „Vai arī... hm. Šķiet, ka gleznā ir iespējams saglabāt tādu informācijas apjomu, kas pielīdzināms cilvēka smadzeņu ietilpībai... bet jūs nedrīkstējāt pievienot zondei papildu masu; tomēr varbūt jūs būtu varējis kādu no esošajām zondes daļām pārvērst pats par savu portretu? Vai arī jūs sameklējāt kādu brīvprātīgo, kurš mira no nedziedināmas slimības, ielavījāties kopā ar viņu NASĀ, un veicāt tādu burvestību, kas piesaistītu plāksnei viņa spoku..."

„Potera kungs," profesors Drebelis sacīja nu visai asi, „burvestību, kurā iesaistīta cilvēka nāve, ministrija pilnīgi noteikti klasificē kā tumšās zintis neatkarīgi no tā, kādiem nolūkiem tā lietota. Skolēniem neklājas runāt par ko tādu."

Apbrīnojami, cik nevainojami izvairīgi profesoram Drebelim bija izdevies noformulēt šo atrunu. Tā tika paziņota precīzi ieturētā tonī, it kā viņš negribētu apspriest ko tik nepatīkamu un reizē censtos mudināt skolēnu novērsties no tādām domām. Harijs no tiesas nesaprata, vai profesors Drebelis vēlējās tikai nogaidīt, līdz varēs to apspriest, kad Harijs būs iemācījies noslēgt savu prātu.

„Skaidrs," Harijs noteica. „Es nemēģināšu šo domu apspriest vēl ar kādu citu."

„Lūdzu, Potera kungs, - ko tagad runājām, to tiešām paturiet pie sevis," profesors Drebelis sacīja. „Man labāk patīk sev nepiesaistīt lieku sabiedrības uzmanību. Avīzēs jūs neatradīsiet ne mazāko rakstiņu par Kvirīniju Drebeli, līdz es nebiju nolēmis sākt Cūkkārpā mācīt aizsardzību."

Tas šķita mazliet apbēdinoši, taču Harijs viņu saprata. Tad Harijs atskārta, ko vēl tas nozīmē. „Tad - cik daudz foršu lietu jūs esat izdarījis, par ko neviens neko nezina?"

„Ai, nu tikai dažas," atbildēja profesors Drebelis. „Bet domāju, ka šodienai, Potera kungs, būs jau gana, jo atzīšos, ka jūtos mazliet noguris..."

„Protams. Un paldies jums. Par pilnīgi visu."

Profesors Drebelis palocīja galvu, taču pret galdu nu bija atspiedies ar lielāku smagumu.

Harijs aši devās prom.

Autora piezīmes

Heiristikas ir garīgās saīsnes, ko izveido prāts, lai vienkāršotu sarežģītu izziņas problēmu risināšanu. Heristikas ļoti bieži noved pie stereotipiem. Šeit Drebelis norāda, ka skolēni izmanto heiristiku - Harijs izrāda piedošanu, tātad ir labs.

Beijesa teorēma nosaka, kā viena notikuma varbūtība ietekmē cita notikuma varbūtību.

Aina Renda Atlass iztaisnoja plecus

Tev ir pieteikties, lai iesūtītu atsauksmi.