- Teksta izmērs +
Autora piezīmes

Hariju pagrūda ar rokām, un viņš aizzvalstījās uz apļa otru pusi pie citiem vecākiem slīdeņiem, un atkal kāds ar rokām viņu pagrūda. Sen jau bija pagājis tas brīdis, kad Harijs turējās, lai nesāktu raudāt; tagad viņš vairs tikai centās nenokrist.

„Kas tu esi, Poter?"

„Esmu, zau-zaudētājs, es zaudēju, padodos, jūs uzvarējāt, jūs esat pārāki, par mani, lūdzu, izbeidziet..."

Harijs aizķērās aiz kādas kājas un krišus atsitās pret zemi, nepagūdams ar rokām nobremzēt kritienu. Viņš brīdi jutās kā apstulbis, tad centās uzslieties atkal kājās -

„Pietiks!" paziņoja profesora Drebeļa balss, tik cieta, ka varētu griezt dzelzi. „Atkāpieties no Potera kunga!"

Harijs ievēroja pārsteigtos skatienus viņu sejās. Ledainais aukstums, kas viņā iekšā brīžiem bija cēlies un kritis, nu pasmīnēja saltā apmierinājumā.

Tad Harijs sabruka uz paklāja.

Profesors Drebelis runāja. Vecākie slīdeņi pārsteigti ieelsās.

„Un es domāju, ka arī Malfoju dzimtas mantinieks jums vēlas šo to pateikt," ar to profesors Drebelis nobeidza savu runu.

Ieskanējās Drako balss. Viņš runāja teju tikpat asi, cik profesors Drebelis, uzņēmis to pašu svinīgo pieskaņu, ar kuru bija attēlojis savu tēvu, sacīdams apmēram ko šādu: jūs pakļāvāt riskam Slīdeņa torni un kas zina, cik šajā skolā vien viņam ir sabiedroto, un pilnībā neizprotat situāciju, nemaz nerunājot par saprātīgu aprēķināšanu, un neaptēsti izsitēji, derīgi tikai kā izsūtāmie zēni, un Harijam muguras smadzenēs, par spīti visam, ko viņš zināja par Drako, izveidojās sajūta, ka Drako var uzskatīt par sabiedroto.

Harijam sāpēja visas maliņas, iespējams, ka bija arī nobrāzumi, viņam sala, galva vispār vairs nestrādāja. Viņš centās atminēties Foksa dziesmu, taču bez paša fēniksa klātbūtnes melodiju nebija iespējams atsaukt atmiņā un, mēģinot to iztēloties, prātā nāca vienīgi putnu čiepstēšana.

Tad Drako pārstāja runāt, un profesors Drebelis paziņoja vecākajiem slīdeņiem, ka atļauj viņiem doties projām, un Harijs atvēra acis un centās uzcelties sēdus. „Pagaidiet," Harijs izsacīja ar grūtībām, „es, gribētu viņiem, vēl ko, pateikt..."

„Uzgaidiet, ir jāuzklausa Potera kungs," profesors Drebelis auksti pavēlēja slīdeņiem, kuri jau bija sataisījušies uz prom iešanu.

Harijs grīļodamies uzslējās kājās. Viņš izvairījās palūkoties uz klasesbiedriem. Viņš nevēlējās redzēt, kā tie šobrīd uz viņu noraugās. Līdzjūtība viņam nebija vajadzīga.

Tāpēc tā vietā Harijs uzlūkoja vecākos slīdeņus, kuri vēl arvien izskatījās šokēti. Viņi blenza uz viņu. Ar šausmām sejā.

Kad tumšā puse bija pārņēmusi domas, tā bija dzīvi iztēlojusies šo mirkli, un bija atļāvusi viņam notēlot zaudējumu.

Harijs ierunājās: „Neviens ne-"

„Tā, stop," noteica profesors Drebelis. „Man liekas, ka es zinu, ko jūs gribat teikt, tāpēc, lūdzu, pagaidiet, līdz viņi būs aizgājuši projām. Viņiem jūsu teiktais tiks darīts zināms vēlāk. Mums katram šeit, Potera kungs, ir sava mācība, kas jāapgūst."

„Labi," Harijs noteica.

„Jūs. Ejiet."

Vecākie slīdeņi taisījās, ka tiek, un durvis aiz viņiem aizvērās.

„Neviens nedrīkst viņiem par šo atriebties," Harijs sacīja aizspiestā balsī. „To es pieprasu no ikviena, kurš uzskata sevi par manu draugu. Man bija jāapgūst mācība, viņi man palīdzēja to iemācīties, arī viņi saņēma savu mācību, un viss ir beidzies. Ja atstāstīsiet kādam to, kas te notika, atcerieties piebilst arī to, ko tikko teicu."

Harijs pagriezies uzlūkoja profesoru Drebeli.

„Jūs zaudējāt," sacīja profesors Drebelis, pirmo reizi balsij izskanot laipni. No profesora mutes tas izklausījās dīvaini, it kā viņš nemaz nedrīkstētu būt iejūtīgs.

Harijs bija zaudējis. Bija tādi brīži, kad viņa aukstās dusmas bija pilnībā nozudušas un tā vietā bija stājušās tīras bailes, un tieši tajos brīžos viņš bija vecākajiem slīdeņiem pa īstam lūdzis žēlastību, lūgdams to no visas sirds...

„Un vai vēl esat dzīvs?" vaicāja profesors Drebelis vēl arvien īpatnēji iejūtīgi.

Harijs palocīja galvu.

„Ne vienmēr zaudēt iznāk šādi," sacīja profesors Drebelis. „Var būt arī kompromisi un padošanās ar pārrunām. Ir arī citi veidi, kā salīgt mieru ar kaušļiem. Tas ir vesels mākslas paveids, kā manipulēt ar citiem, ļaujot viņiem būt dominantiem pār sevi. Taču pirmām kārtām, zaudējumam jābūt pārdomātam. Vai iemācījāties, kā zaudēt?"

„Jā."

„Vai spēsiet zaudēt arī citreiz?"

„Es... droši vien..."

„Es arī tā domāju, ka droši vien turpmāk spēsiet zaudēt." Profesors Drebelis paklanījās tik zemu, ka viņa plānie mati teju vai skāra grīdu. „Apsveicu, Harij Poter, jūs uzvarējāt."

Nebija neviena, kurš pats pirmais būtu aizsācis applausus, jo tie acumirklī iedunējās visā klasē vienlaicīgi, nodārdēdami kā visdižākais pērkongrāviens.

Harijs bija šokā. Viņš uzmanīgi tomēr uzdrīkstējās palūrēt ar acs kaktiņu uz klasesbiedriem un pamanīja, ka viņu sejās nav redzama līdzjūtība, bet gan apbrīns. Applaudēja kraukļanagi un grifidori, un elšpūši, un pat slīdeņi -, iespējams tāpēc, ka arī Drako Malfojs applaudēja. Daži skolēni bija uzkāpuši uz krēsliem, un puse grifidoru - arī uz soliem.

Tā nu Harijs tur stāvēja, viegli grīļodamies, un ļāvās saņemtajiem cieņas plūdiem, sajuties spēcīgāks un varbūt pat tā, it kā būtu ticis dziedināts.

Profesors Drebelis nogaidīja, kamēr norims applausi. Tas gan notika tikai pēc kāda laiciņa.

„Esat pārsteigts, Potera kungs?" profesors Drebelis ierunājās. Viņš izklausījās uzjautrināts. „Jūs nupat iemācījāties, ka īstajā pasaulē ne vienmēr viss izvēršas kā visļaunākajā murgā. Jā, ja jūs tiešām būtu kāds nabaga mazpazīstams zēns, kurš tiktu apcelts, tad, iespējams, citi jums pēc tam būtu izrādījuši mazāku cieņu, bet tā vietā drīzāk būtu jutuši pret jums žēlumu, kaut arī būtu centušies jūs uzmundrināt, skatoties uz jums no augšas no savām ērti iekārtotajām ložām. Baidos, ka tāda ir tā cilvēka daba. Taču jūs viņi jau bija paspējuši iepazīt kā varenu un spēcīgu figūru. Un viņi redzēja, kā jūs stājāties pretī savām bailēm un izturējāt to visu līdz galam, kaut arī jebkurā brīdī varējāt no šī pārbaudījuma atteikties. Vai jūs uzskatījāt mani par mazāk cienījamu, kad atklāju, ka es pats labprātīgi piekritu tam, ka mani apspļaudīs?"

Harijam sāka dedzināt rīkli, bet viņš šo sajūtu steigšus apspieda. Šai brīnumainajai cieņai viņš neuzticējās tik ļoti, lai tagad nudien paļautos uz to, ka uzdrīkstētos visu priekšā atkal sākt raudāt.

„Jūsu īpašais sasniegums manā klasē ir pelnījis arī īpašu apbalvojumu, Harij Poter. Lūdzu, pieņemiet to kopā ar mana torņa laba vēlējumiem, un turpmāk uz visiem laikiem atcerieties, ka ne visi slīdeņi ir vienādi. Ir slīdeņi, un ir arī Slīdeņi." Profesors Drebelis, to izsacīdams, atplauka platā smaidā. „Piecdesmit viens punkts Kraukļanagam."

Vienu mirkli valdīja pārsteiguma pilns klusums, un tad ierībējās kraukļanagu skolēnu urravas, klaigu, svilpienu un gaviļu pavadītas.

(Un tieši šajā mirklī Harijs nodomāja, ka kaut kas līdz galam nav pareizi, ka profesorei Maksūrai bija izrādījusies taisnība, ka tomēr ir jābūt kaut kādām sekām, ka par savu nodarījumu būtu jāsaņem attiecīga samaksa, jo nav taču iespējams visu tā vienkārši nolīdzināt tā, it kā nekas nebūtu noticis...)

Bet Harijs noraudzījās uz kraukļanagu sajūsminātajām sejām un saprata, ka nespēj atteikties no apbrīnas.

Tad smadzenēs ieskanējās kāds ierosinājums. Tas bija labs ierosinājums.

Harijs šobrīd brīnījās jau par to, ka viņa smadzenes vispār ir spējīgas noturēt viņu kājās, kur nu vēl ģenerēt labus ierosinājumus.

„Profesor Drebeli," Harijs ierunājās, cik nu saprotami tas bija iespējams ar svilinātāju rīklē. „Jūs esat paraugs, kādam jābūt īstenam jūsu nama pārstāvim, un man šķiet, ka jums piemīt visas tās īpašības, kuras Salazars Slīdenis bija paredzējis attīstīt savos audzēkņos, kad iesaistījās Cūkkārpas dibināšanā. Es pateicos jums un jūsu tornim," Drako tikko manāmi palocīja galvu un pavisam nedaudz palieca uz augšu īkšķi - tā turpini -, „un man šķiet, ka tagad derētu Slīdenim trīs reizes uzgavilēt. Nu tad visi kopā?" Harijs apklusa. „Hussā!" Pirmajam saucienam piebiedrojās tikai daži skolēni. „Hussā!" Šoreiz jau līdzi sauca arī lielākā daļa kraukļanagu. „Hussā!" Tagad sumināja praktiski visi kraukļanagi, viens otrs elšpūtis un aptuveni ceturtā daļa no grifidoriem.

Drako roka nozibēja vienā ašā „īkšķis augšā" žestā.

Lielākoties slīdeņu sejās bija redzams nebeidzams pārsteigums un šoks. Daži apbrīnā blenza uz profesoru Drebeli. Blēzs Zabīnī noraudzījās uz Hariju ar aprēķinošu, ieinteresētu skatienu.

Profesors Drebelis palocījās. „Paldies jums, Harij Poter," viņš noteica, vēl arvien plati smaidīdams. Viņš pagriezās pret skolēniem. „Bet tagad, ticiet vai nē, līdz nodarbības beigām vēl ir atlikusi pusstunda, un ar to pilnīgi pietiks, lai iemācītos vienkāršo vairogu. Potera kungs, protams, dosies maliņā un saņems savu godam nopelnīto atpūtu."

„Es varēšu -"

„Nu muļķis tāds," profesors Drebelis draudzīgi noteica. Klasē visi tūdaļ iesmējās. „Klasesbiedri taču jums pēc tam varēs to parādīt, vai arī es to iemācīšu jums pats personīgi, ja būs tāda vajadzība. Bet tagad, jūs dosieties aizskatuvē uz telpu aiz trešajām durvīm pa kreisi, kur jūs uziesiet gultu, īpaši gardu našķu izlasi un kādu ārkārtīgi vieglu lasāmvielu no Cūkkārpas bibliotēkas krājumiem. Līdzi ņemt neko nedrīkstat, jo īpaši mācību grāmatas. Tagad ejiet."

Harijs aizgāja.

Tev ir pieteikties, lai iesūtītu atsauksmi.