- Teksta izmērs +
Autora piezīmes
Jebkura pietiekami augsti attīstīta Dž. K. Roulinga nav atšķirama no maģijas.

„Tas izklausās pēc manis, vai ne?"


 

Bija piektdiena, brokastu laiks. Harijs nokoda vēl vienu kārtīgu grauzdiņa kumosu, un tad centās iestāstīt savām smadzenēm, ka, steidzīgi norijot brokastis, tāpēc vien ātrāk uz pazemi netiks. Jo tik un tā pēc brokastīm vēl ir vesela stunda, kuru veltīt mācībām, iekams sāksies mikstūras.

Bet pazeme! Cūkkārpā! Harija iztēle jau uzbūra bezdibeņus, šaurus tiltiņus, degošas lāpas pie sienām un sūnām apaugušus pleķīšus. Vai tur būs arī žurkas? Vai tur būs arī pūķi?

„Harij Poter," kāda klusa balss ierunājās viņam aiz muguras.

Harijs palūkojās pār plecu un atskārta, ka raugās uz Erniju Makmilanu, kurš zem savas dzelteni apvīlētās mantijas bija smalki saģērbies un rādījās būt visai noraizējies.

„Nevils ieteica tevi pabrīdināt," Ernijs teica pieklusinātā balsī. „Un es viņam piekrītu. Uzmanies no mikstūru meistara, pie kura mums šodien būs nodarbība. Vecākie elšpūši mūs brīdināja, ka profesors Strups esot diezgan briesmīgs pret tiem, kuri viņam nepatīk, un ka viņam nepatīkot gandrīz visi, kuri nav Slīdenī. Ja tu viņa klātbūtnē sāksi izrunāties... no tā, ko es sapratu, tad tas tev var nākt ļoti par sliktu. Vienkārši centies neko daudz neizcelties, lai viņam nav iemesla tev pievērst uzmanību."

Uz mirkli iestājās klusums, kamēr Harijs to visu apdomāja, un tad viņš uzrauca uzacis. (Harijs vēlējās, kaut spētu uzraukt tikai vienu uzaci kā Spoks, taču tas viņam tā arī vēl nekad nebija izdevies.) „Pateicos," Harijs atbildēja. „Droši vien, ka tu man aiztaupīji diezgan pamatīgas nepatikšanas."

Ernijs palocīja galvu un, pagriezies prom, devās atpakaļ pie elšpūšu galda.

Harijs atsāka ēst grauzdiņu.

Aptuveni vēl pēc četriem kodieniem kāds noteica: „Atvaino par traucējumu," un Harijs, pagriezies apkārt, ieraudzīja kādu vecāku kraukļanagu, kurš izskatījās mazliet nobažījies...

Pēc kāda laiciņa Harijs jau bija notiesājis savu trešo šķīvi ar šķinķa šķēlēm. (Viņš bija sapratis, ka brokastīs vajag kārtīgi pieēsties. Viemēr jau varēja apēst ko mazāk pusdienās, ja tomēr nenācās likt lietā Laikgriezi.) Un jau atkal aiz muguras viņu uzrunāja kāda balss: „Harij?"

„Jā," Harijs apnicīgi atbildēja, „es centīšos lieki nepievērst profesora Strupa uzmanību -"

„Eh, nemaz neceri," noteica Freds.

„Pilnīgi bezcerīgi," noteica Džordžs.

„Tāpēc mēs palūdzām mājas elfiem, lai tev uzcep kūku," noteica Freds.

„Par katru zaudēto Kraukļanaga punktu tev uz kūkas uzliksim pa svecītei," noteica Džordžs.

„Un pusdienlaikā sarīkosim tev svinības pie grifidoru galda," noteica Freds.

„Cerams, ka tas tevi pēc tā visa uzmundrinās," nobeidza Džordžs.

Harijs norija vēl savu pēdējo šķiņķmaizes kumosu un pagriezās apkārt. „Nu tā," sacīja Harijs. „Es turēju sevi rokās un nesāku par to interesēties pēc profesora Bija nodarbības, es patiešām turējos, bet, ja profesors Strups ir tik briesmīgs, kāpēc tad viņš nav atlaists?"

„Atlaists?" noteica Freds.

„Tas ir - atbrīvots no darba?" noteica Džordžs.

„Jā," Harijs sacīja. „Tieši tā dara ar sliktiem skolotājiem. Viņus atlaiž. Un vietā nolīgst kādu labāku. Jums taču te nav kaut kādas īpašas apvienības vai nelaužami darba līgumi, pareizi?"

Freds un Džordžs sarauca pieri gluži kā kādas mednieku-vācēju cilts vecākie, kuriem kāds būtu centies iestāstīt, kas ir integrālrēķini.

„Nezinu," pēc kāda brīža noteica Freds. „Par to es nekad nebiju domājis."

„Es arī nē," atbildēja Džordžs.

„Nu kā tad," sacīja Harijs, „to es bieži dzirdu. Puiši, tiksimies pusdienās, bet tikai nepārmetiet man, ja nebūs neviena svecīte, ko uzlikt uz kūkas."

Harijs pagriezās atpakaļ pret brokastu galdu un paņēma keksiņu. Vēders jau likās pilns, bet viņam bija sākusi rasties nojauta, ka šorīt nāksies iztērēt visai padaudz kaloriju.

Ēzdams keksiņu, Harijs prātoja par briesmīgāko skolotāju, ko līdz šim bija redzējis - par profesoru Biju. Profesors Bijs bija spoks. No tā, ko Hermione viņam bija izstāstījusi par spokiem, diez vai spoki spēj sevi pilnībā apzināties. Spoki nebija izdarījuši nekādus slavenus atklājumus, nedz arī radījuši kādus oriģinālus mākslas darbus, lai arī kas viņi būtu bijuši dzīvē. Spokiem bija grūtības atcerēties, kādā gadsimtā viņi dzīvo. Hermione bija teikusi, ka viņi esot kā nejauši portreti, kas atstājuši nospiedumu apkārtējā vielā pēc garīgās enerģijas uzliesmojuma, ko pavadījusi pēkšņa burvja nāve.

Harijam bija nācies sastapties ar vienu otru dumju skolotāju savos ne pārāk veiksmīgajos mēģinājumos ielauzties vientiešu standarta izglītības sistēmā -, protams, viņa tēvs bija izturējies daudz kaprīzāk, kad noteica, kādus maģistrantus ņemt viņam par skolotājiem, - bet vēstures stundā viņš pirmo reizi bija sastapies ar skolotāju, kurš vārda vistiešākajā nozīmē nespēja saprast, kas notiek viņam apkārt.

Un tas atstāja jūtamas sekas. Harijs jau pēc pirmajām piecām minūtēm bija atmetis visus centienus klausīties un bija iesācis lasīt grāmatu. Kad bija skaidrs, ka „profesors Bijs" pret šādu izdarību neiebilst, Harijs bija no sava ēzeļādas maciņa izņēmis arī ausu aizbāžņus.

Vai spokiem nevajadzētu maksāt algu? Tur bija tas āķis? Vai varbūt Cūkkārpā tiešām vārda vistiešākajā nozīmē nebija iespējams tikt atlaistam, pat tad ja skolotājs nomirst?

Un, cik varēja saprast, profesors Strups izturas absolūti briesmīgi pret visiem, kuri nav slīdeņi, un tas nevienam pat nebija ienācis prātā, ka varbūt viņa darba līgumu vajadzētu lauzt.

Un direktors bija sadedzinājis savu vistu.

„Atvaino, ka iztraucēju," aiz muguras ieskanējās kāda norūpējusies balss.

„Goda vārds," Harijs nočukstēja pie sevis, vēl neapgriezies riņķī, „šī vieta ir gandrīz astoņarpus procentus sliktāka par Oksfordu, spriežot pēc tā, ko stāsta tētis."


Harijs nikni soļoja tālāk pa akmens gaiteņiem, būdams vienlaikus aizvainots, saīdzis un saniknots.

„Pazeme!" Harijs šņāca. „Pazeme! Kāda te pazeme! Visparastākais pagrabs! Vienkāršs, parasts pagrabs!"

Dažas kraukļanagu meitenes uzmeta viņam aizdomīgus skatienus. Zēni jau bija pieraduši pie viņa izgājieniem.

Izrādās, ka to pils daļu, kurā notiek mikstūru nodarbības, sauc par „pazemi" tikai tādēļ vien, ka tā atrodas zem zemes un tur ir mazliet vēsāks nekā pils augšējā daļā.

Cūkkārpā! Cūkkārpā! Harijs visu mūžu bija gaidījis, kad varēs ieraudzīt pazemes tuneļus, un tagad viņam nāksies turpināt gaidīt tālāk, jo, ja kaut kur pasaulē uz Zemes virsas ir pienācīgi pazemes tuneļi, tad tiem jābūt Cūkkārpā! Vai tad Harijam tiešām būs jābūvē pašam sava pils, ja viņš tik ļoti vēlas redzēt vienu melnu, bezgalīgu bezdibeni?

Mirklīti vēlāk viņi tika iekšā pašā mikstūru klasē, un Harija oma ievērojami uzlabojās.

Mikstūru klasē starp skapjiem bija cieši izvietoti plaukti ar baisiem preparētiem dzīvniekiem, kas peldēja savās stikla burkās, aizsedzot ik sienas centimetru. Harijs mācību grāmatā bija ticis pietiekami tālu, tāpēc prata noteikt dažus radījumus, piemēram, Zabriskas fontēmu. Kaut arī kāds cits piecdesmit centimetrus garais zirneklis izskatījās pēc akromantulas, tomēr tas bija pārāk mazs, tāpēc nevarēja būt akromantula. Harijs gribēja to pajautāt Hermionei, tomēr tā vien likās, ka viņai nav ne mazākās vēlēšanās skatīties pat ne aptuveni uz viņa norādīto pusi.

Harijs lūkojās uz kādu milzīgu, putekļainu lodi ar acīm un pēdām, kad tas rīkļurāvējs iebrāzās klasē.

Tieši tāda bija pirmā doma, kas izšāvās cauri Harija galvai, kad viņš ieraudzīja profesoru Severusu Strupu. Kaut kas viņā šķita klusi nāvīgs, kad viņš klīda starp soliem. Mantija viņam bija notraipīta pleķaina, mati - saķepuši un taukaini. Tomēr kaut kādā ziņā viņš šķita līdzīgs Lūcijam, lai arī divus atšķirīgākus cilvēkus bija grūti iedomāties. Lūcijs Malfojs atstāja iespaidu, ka var tevi nogalināt ar nevainojamu eleganci, savukārt šis vīrs tevi ņems un nobeigs pavisam vienkārši bez emocijām.

„Visi," ierunājās profesors Severuss Strups, „tagad apsēžas."

Harijs un tie vēl daži bērni, kuri bija palikuši kājās, pļāpādami viens ar otru, tagad steigšus metās ieņemt vietas pie galdiem. Harijs bija domājis apsēsties blakus Hermionei, taču attapās, ka bija nonācis tuvākajā tukšajā sēdvietā blakus Džastinam Finčam-Flečlijam (šī bija apvienotā nodarbība kraukļanagiem kopā ar elšpūšiem), kas atradās divus solus pa kreisi no Hermiones.

Severuss ieņēma vietu pie skolotāju galda un bez kāda paskaidrojuma vai ievadrunas izsauca: „Hanna Abote."

„Te," atbildēja Hanna visai drebelīgā balsī.

„Sūzena Bounza."

„Ir."

Un tā tas turpinājās - neviens neiedrošinājās ne iepīkstēties, līdz:

„Ak, jā. Harijs Poters, mūsu jaunā... slavenība."

„Jā, slavenība te ir, ser."

Puse skolēnu izbijušies sarāvās, un izskatījās, ka daži prātīgākie jau gribēja mukt ārā pa durvīm, kamēr klase vēl ir savā vietā.

Severuss nosmīnēja, it kā būtu ko tādu gaidījis, un izsauca nākamo vārdu sarakstā.

Harijs domās atviegloti nopūtās. Strupa piebilde bija pārsteigusi viņu nesagatavotu, tāpēc viņš bija bez apdomas kaut ko izspļāvis. Nu, kā ir - ir. Acīmredzot šim vīram kaut kāda iemesla dēļ viņš nepatika. Un kad Harijs tā labi to apdomāja - daudz labāk būtu, ja mikstūru profesors izvēlēsies apcelt viņu, nevis kādu citu, teiksim, Nevilu vai Hermioni. Harijs daudz labāk prata sevi aizstāvēt. Jap, droši vien tas ir tikai uz labu.

Kad visi sanākušie bija atzīmēti žurnālā, Severuss pārlaida skatienu skolēnu pilnajai klasei. Viņa acis bija tik tukšas kā melnākā nakts debess bez zvaigznēm.

„Jūs atrodaties šeit," Severuss iesāka tik klusā balsī, ka skolēniem pēdējās rindās bija grūti sadzirdēt, „lai apgūtu mikstūras jaukšanas netveramo zinātni un precīzo mākslu. Tā kā šeit nenotiks gandrīz nekāda bērnišķīga vicināšanās ar zižļiem, daudziem no jums varbūt radīsies šaubas, vai šī vispār ir maģija. Es neceru, ka jūs jau šodien izpratīsiet lēni virstoša, vieglas dūmakas tīta katla skaistumu, šķidruma maigo spēku, to, kā tie lavās pa cilvēka dzīslām," šeit viņa tonis ieguva apmierināta maiguma pieskaņu, kuru pavadīja ļaunīgs prieks, „apburdami prātu, sapīdami sajūtas," nu jau kļuva arvien baisāk un baisāk. „Es spēju jums iemācīt, kā uzliet slavu, sabrūvēt godu, pat paslēpt zem aizbāžņa nāvi - ja vien jūs neesat tādi aitasgalvas, kādus man parasti nākas mācīt."

Šķiet, ka Severuss nez kā bija pamanījies ievērot neticīgi noraidošo skatienu Harija sejā - vai arī nē; katrā ziņā viņa acis vienā mirklī pievērsās vietai, kur sēdēja Harijs.

„Poter!" pēkšņi iesaucās mikstūru meistars. „Kas notiks, ja sagrūstai asfodeles saknei pievienos vērmeļu izvilkumu?"

Harijs samirkšķināja acis. „Vai tas bija rakstīts Burvju izvilkumos un uzlējumos?" viņš ievaicājās. „Es tieši tikko beidzu to lasīt, bet neatceros, ka tur būtu teikts, ka kādā mikstūrā jāliek vērmeles..."

Gaisā uzšāvās Hermiones roka, un Harijs uzmeta viņai niknu skatienu, kam par atbildi viņa vien izstiepa roku vēl augstāk.

„Tā, tā, tā," Severuss novilka. „Izrādās, slava vēl nebūt nav viss."

„Ja?" Harijs ierunājās. „Bet jūs tikko teicāt, ka spējat iemācīt, kā uzliet slavu. Sakiet, kā tieši tas īsti darbojas? Iedzer mikstūru, un tad uzreiz kļūst par slavenību?"

Trīs ceturtdaļas klases bailīgi sarāvās.

Hermiones roka lēnām nolaidās lejā. Nu, par to nebija daudz jābrīnās. Viņa varbūt sacentās ar viņu mācībās, taču viņa nebija no tām, kas būtu gatava piedalīties tādā spēlītē, kurā bija skaidrs, ka profesors tīšām cenšas zēnu pazemot.

Harijs pūlējās, cik spēka, apvaldīt savas dusmas. Pirmā replika, kas bija iešāvusies viņam prātā, bija „Abrakadabra".

„Mēģināsim vēlreiz," noteica Severuss. „Poter, kur jūs meklētu bezoaru, ja es lūgtu to sagādāt?"

„Arī par to mācību grāmatā nekas nebija rakstīts," Harijs atbildēja, „bet vienā vientiešu grāmatā es lasīju, ka trihobezoars ir pārakmeņojusies masa, kas cilvēka vēderā izveidojusies ap matu kušķi, un vientieši kādreiz ticēja, ka tas līdz pret visām indēm -"

„Nepareizi," Severuss noskaldīja. „Bezoaru atrod kazu kuņģos, bet tas neveidojas no matiem, kā arī tas līdz pret vairumu inžu, bet ne pret visām."

„Es jau neteicu, ka tas līdz pret visām indēm, es tikai teicu, ka tā bija rakstīts vienā vientiešu grāmatā -"

„Nevienam neinteresē jūsu nožēlojamās vientiešu grāmateles. Pēdējais mēģinājums. Kāda, Poter, ir atšķirība starp kurpīti un akonītu?"

Harijs vairs neizturēja.

„Ziniet ko," Harijs ledaini ierunājās, „vienā no manām brīnišķīgajām vientiešu grāmatām ir rakstīts par kādu pētījumu, kurā cilvēki, uzdodot jautājumus par dažādiem faktiem, kurus zina tikai un vienīgi viņi, spēj panākt, ka tādā veidā viņi citiem izliekas esam ļoti gudri. Acīmredzot novērotāji spēja pamanīt tikai to, ka jautātājs zina atbildi, bet tie, kuri atbildēja, - nē, un nemaz neiedomājās, ka šeit varētu slēpties kādi negodīgi spēles noteikumi. Tāpēc, profesor, vai jūs varat man atbildēt, cik daudz elektronu ir oglekļa atoma ārējā čaulā?"

Severusa smaids izpletās platāks. „Četri," viņš noteica. „Taču tas ir bezjēdzīgs fakts, kas nav pat pierakstīšanas vērts. Un jūsu zināšanai, Poter, asfodeles sajaukums ar vērmelēm veido tik iedarbīgas miega zāles, ka tās dēvē par dzīvo miroņu mikstūru. Kas attiecas uz kurpīti un akonītu, tas ir viens un tas pats augs, kuru mēdz saukt arī par vilkkāvi, ko jums būtu vajadzējis zināt, ja jūs būtu lasījis Tūkstoš burvju augu un sēņu. Jums laikam neienāca prātā ielūkoties grāmatā pirms nākšanas uz šejieni, ko, Poter? Un pārējiem vajadzētu šo steigšus pierakstīt, lai jūsu zināšanas nebūtu tik drausmīgas kā viņam." Severuss apklusa, rādīdamies visai apmierināts ar sevi. „Un tas nozīmē... pieci punkti? Nē, par tādu izrunāšanos noņemu visus desmit Kraukļanaga punktus."

Hermione noelsās kopā ar vēl daudziem citiem.

„Profesor Severus Strup," Harijs izgrūda caur sakostiem zobiem. „Man nav ne jausmas, ko es tādu esmu izdarījis, lai izpelnītos jūsu ienaidu. Ja jums pret mani ir kādi iebildumi, par kuriem es neko nezinu, es gribētu ierosināt, ka mēs -"

„Poter, apklustiet vienreiz. Noņemu Kraukļanagam vēl desmit punktus. Visi pārējie atver grāmatā 3. lappusi."

Harijam kakla aizmugurējo sienu sāka tā kā pavisam nedaudz, pavisam vieglītiņām dedzināt, bet acīs viņam asaras nesakāpa. Ja raudāšana nekā nepalīdz sakaut šo mikstūru meistaru, tad stratēģiskā nozīmē šādai izpausmei nav nekādas jēgas.

Palēnām Harijs sēdus izslēja pavisam taisnu muguru. Likās, ka visas viņa asinis ir aizplūdušas kur projām un to vietā tagad riņķo šķidrais slāpeklis. Viņš apzinājās, ka savas dusmas būtu jāsavalda, taču nekādi nespēja atcerēties iemeslu, kāpēc tas būtu jādara.

„Harij," Hermione izmisusi nočukstēja divu solu attālumā no viņa, „lūdzu, nedari neko, viss būs labi, tas nekas, ka zaudēji -"

„Grendžera, runājam nodarbības laikā, ko? Noņemu trīs -"

„Tātad," ierunājās balss, ledaināka par nulle kelviniem, „kāda ir vispārīgā procedūra, lai iesniegtu sūdzību pret agresīvu skolotāju? Vai jāiet runāt ar direktora vietnieci, vai varbūt jāraksta skolas valdei... varbūt jūs varētu izstāstīt, kā tas īsti ir jādara?"

Klasē visi sastinga gluži nekustīgi.

„Poter, pēcstundas veselu mēnesi," Severuss paziņoja, pasmaidījis vēl platāk.

„Es atsakos pieņemt jūsu kā skolotāja autoritāti, tāpēc es netaisos pakļauties nevienām pēcstundām, kuras jūs man piespriežat."

Skolēni aizturēja elpu.

Severusa smaids nodzisa. „Tādā gadījumā jūs tiksiet..." pēkšņi viņa balss apklusa.

„Izslēgts - vai to jūs gribējāt teikt?" Harijs tagad, turpretī, viegli smīnēja. „Bet tad jūs laikam sākāt apšaubīt to, vai spēsiet šo draudu īstenot, vai arī baidījāties par sekām, ja jums tas tiešām izdotos. Es savukārt nemaz nebīstos no tā, ka man nāktos sameklēt skolu ar tādiem skolotājiem, kuri būtu mazāk uzbrūkoši, un pat neapšaubu iespēju, ka man patiešām varētu izdoties tādu skolu arī atrast. Vai arī es varētu nolīgt privātskolotājus, kā jau esmu paradis darīt līdz šim, kuri varētu mani apmācīt atbilstoši manu prasmu pilnajai jaudai. Man kambarī ir pietiekami daudz naudas. Kas laikam ir kā samaksa par Tumsas pavēlnieka sakaušanu. Bet Cūkkārpā ir arī tādi skolotāji, kuri man tīri labi patīk, tāpēc es sāku prātot, ka tomēr drīzāk izdomāšu, kā tikt no jums vaļā."

„Tikt no manis vaļā?" Severuss noteica, arī mazliet pasmīnējis. „Kāda smieklīga iedoma. Kā tad jūs, Poter, to iedomājaties panākt?"

„Ciktāl man ir zināms, par jums no skolēniem un viņu vecākiem ir ienācis diezgan daudz sūdzību," tikai minējums, bet diezgan paredzams, „no kā izriet sekojošs jautājums, kāpēc jūs jau līdz šim neesat ticis atlaists. Vai Cūkkārpa ir finansiāli pārāk iegrožota, ka nespēj atļauties nolīgt īstu mikstūru meistaru? Ja tā, tad šeit es varētu ko grozīt. Noteikti, ka ir iespējams atrast labāku priekšmeta skolotāju, ja piedāvātu dubultu samaksu par jūsu pašreizējo amatu."

Divi ledus poli klasē uzvēdīja stindzinoši aukstu salu.

„Jums tad nāksies uzzināt," Severuss klusi ierunājās, „ka skolas valdei jūsu piedāvājums nešķitīs ne mazākā mērā saistošs."

„Lūcijs..." Harijs noteica. „Tad tāpēc jūs vēl arvien esat šeit. Varbūt man vajadzētu ar Lūciju par to parunāt. Gan jau arī viņš vēlas ar mani satikties. Interesanti, vai man ir, ko viņam piedāvāt?"

Hermione izmisīgi purināja galvu. Harijs to pamanīja ar pašu acs kaktiņu, taču viņš visu uzmanību bija pievērsis Severusam.

„Tu esi viens pagalam dumjš puika," Severuss noteica. Šoreiz viņš nemaz nesmaidīja. „Tev nav nekā tāda, ko Lūcijs vērtētu augstāk par manu draudzību. Un pat ja tev kas tāds būtu, man ir arī citi sabiedrotie." Balss viņam vērtās akmenscieta. „Un man tas sāk kļūt arvien aizdomīgāk, kā gan tevi varēja neiešķirot Slīdenī. Kā gan tu pamanījies izsprukt no mana torņa? Ak jā, jo Šķirmice sacīja, ka tikai ākstoties. Kaut kas nebijis un pirmreizējs visā cilvēces vēsturē! Par ko tad tu, Poter, patiesībā aprunājies ar Šķirmici? Vai arī tai tu kaut ko piedāvāji?"

Harijs cieši skatījās Severusa aukstajās acīs un atcerējās, ka Šķirmice bija brīdinājusi viņu ilgi nelūkoties nevienam acīs, kamēr galvā rosījās domas, un Harijs nolaida skatienu uz Severusa galda.

„Poter, kāpēc tad tik ļoti baidāties skatīties man acīs?"

Pēkšņi viņš pārsteigts attapa - „Tad tieši par jums Šķirmice mani brīdināja!"

„Ko?" Harijs sadzirdēja Severusu nosakām patiešām pārsteigtā balsī, jo, protams, Harijs neskatījās viņam sejā.

Harijs uzcēlās kājās, paspēris soli sāņus no sava galda.

„Apsēdieties, Poter," noteica dusmīga balss, nākdama no vietas, kur viņš neskatījās.

Harijs nelikās par to zinis un palūkojās apkārt pa klasi. „Man nenāk ne prātā ļaut, lai viens nekompetents skolotājs izjauc manu laiku Cūkkārpā," Harijs noteica nāvīgi savaldīgā balsī. „Domāju, ka es iešu prom no šīs klases un tā vietā nolīgšu privātskolotāju mikstūrās, pie kura varēšu mācīties šeit pat, vai arī, ja valde tiešām ir tik nepieejama, tad iemācīšos mikstūras vasaras brīvlaikā. Ja vēl kāds no jums nolems, ka nevēlaties, lai šis cilvēks jūs terorizē, tad varat droši piebiedroties manām mācību nodarbībām."

„Apsēdieties, Poter!"

Harijs lēnā solī šķērsoja klases telpu un satvēra rokturi.

To nevarēja pagriezt.

Harijs lēnām apgriezās riņķī un uz īsu mirkli pamanīja, ka Severuss neganti smīn, līdz viņš attapās, ka jānovērš skatiens.

„Atveriet durvis."

„Nē," noteica Severuss.

„Jūs man liekat justies apdraudētam," noteica tik ledaina balss, kas vairs nemaz neizklausījās pēc Harija, „un tas nu nemaz nav prātīgi darīts."

Severusa balss iesmējās. „Un ko tad tu, puikiņ, tagad iesāksi, ko?"

Harijs paspēra sešus garus soļus nostāk no durvīm, līdz bija nostājies pie pēdējās solu rindas.

Tad Harijs izslēja taisnu muguru un pacēla labo roku vienā baismīgā kustībā, sagatavojies ar pirkstiem sist knipi.

Nevils iekliedzās un palīda zem galda. Citi bērni ierāvās dziļāk savās vietās vai instinktīvi aizsargājoties pacēla rokas.

„Harij, nē!" iespiedzās Hermione. „Lai arī ko tu taisies viņam nodarīt, nedari to!"

„Vai jūs visi esat sajukuši prātā?" norēja Severusa balss.

Lēnām Harijs nolaida zemāk roku. „Hermione, es netaisos darīt viņam pāri," Harijs sacīja pieklusinātā balsī. „Es tikai gribu uzspridzināt durvis."

Kaut gan tagad Harijs atcerējās, ka nedrīkst pārvērst lietas par neko, ko var sadedzināt, un tāpēc atgriezties laikā un pierunāt Fredu vai Džordžu pārvērst kaut ko par noteikta, neliela daudzuma sprāgstvielām varēja tomēr arī nebūt tā labākā doma...

„Kuš," noteica Severusa balss.

Harijs gribēja pateikt: „Ko?", bet saprata, ka no mutes nekā neizskan.

„Tas jau kļūst par apsmieklu. Man šķiet, Poter, ka nu jau jums ir bijis gana daudz vaļas, lai vienā dienā paspētu savārīt tik lielas ziepes. Jūs esat vistraucējošākais, visnekārtīgākais skolēns, kādu man savā mūžā nācies sastapt, un es gan neatminu vairs, cik tieši punktu šobrīd ir atlikuši Kraukļanagam, taču gan jau man izdosies tos visus atņemt. Noņemu desmit punktus Kraukļanagam. Noņemu desmit punktus Kraukļanagam! Noņemu piecdesmit punktus Kraukļanagam! Un tagad apsēdieties vienreiz un ņemiet piemēru no pārējiem, kā ir jāuzvedas nodarbības laikā!"

Harijs iebāza roku maciņā un centās pateikt „marķieris", taču, protams, nekas neizskanēja. Uz vienu īsu mirkli viņš apjuka; bet tad Harijs iedomājās, ka varētu parādīt vārdu „M-A-R-Ķ-I-E-R-I-S" pa burtiem izmantojot roku žestus, kas nostrādāja. „B-L-O-K-N-O-T-S" - un viņš ieguva bloknotu ar papīra lapām. Harijs piegāja pie tukša sola - pie cita, nevis tā, kurā bija apsēdies pirmīt, un uzrakstīja īsu zīmīti. Viņš noplēsa papīra lapu, noglabāja marķieri un blociņu mantijas kabatā, lai pēcāk būtu ērtāk tos dabūt, un pacēla zīmīti gaisā - ne jau rādīdams to Strupam, bet gan - visiem pārējiem skolēniem.

ES DODOS PROM

VAI VĒL KĀDAM VAJAG

TIKT ĀRĀ NO ŠEJIENES?

„Poter, jūs esat vājprātīgs," Severuss noteica ar aukstu nicinājumu.

Neviens cits vairāk nebilda ne pušplēsta vārdiņa.

Harijs ironiski paklanījās pret skolotāja rakstāmgaldu, piegāja pie sienas, ar vienu veiklu kustību atrāva vaļā skapja durvis, iekāpa skapī un aiz sevis aizcirta ciet durvis.

Ārpus skapja varēja saklausīt, ka tur kāds uzsit knipi, bet tad - vairāk neko.

Mikstūru meistara seja bija zili melna no dusmām. Viņš diktiem soļiem aiztraucās pāri klasei un atrāva vaļā skapja durvis.

Skapis bija tukšs.


Vienu stundu agrāk Harijs uzmanīgi ieklausījās, atrazdamies skapja iekšpusē. Ārpusē viss bija kluss, tomēr lieki riskēt arī nebija nekāda vajadzība.

„P-A-S-L-Ē-P-N-I-S," viņš izburtoja ar pirkstiem.

Kolīdz bija kļuvis neredzams, viņš uzmanīgi un lēnām pavēra skapja durvis mazā spraudziņā un palūrēja ārā. Nelikās, ka kāds atrastos klasē.

Durvis nebija aizslēgtas.

Tikai kad Harijs bija ticis ārā no bīstamās vietas un neredzams nonācis drošībā gaitenī, tikai tad viņa dusmas sāka noplakt, un viņš atskārta, ko bija izdarījis.

Ko gan viņš bija izdarījis.

Harija neredzamā seja sastinga absolūtā šausmu izteiksmē.

Viņš bija sacēlies pret skolotāju, turklāt viss bija aizgājis trīsreiz trakāk nekā jebkurš cits no līdzšinējiem viņa izgājieniem. Viņš bija draudējis aiziet no Cūkkārpas un pat, iespējams, būtu īstenojis savus draudus. Viņš bija pazaudējis Kraukļanagam pilnīgi visus punktus un tad licis lietā Laikgriezi...

Iztēlē viņš jau skatīja, kā vecāki bļauj uz viņu, uzzinājuši par izslēgšanu, kā profesore Maksūra vīlusies noraugās uz viņu, un tas vienkārši bija pārāk sāpīgi, tas vairs nebija izturams, un viņš vairs nespēja iedomāties, kā gan lai sevi izglābj...

Doma, kurai Harijs atļāva izskriet cauri prātam, sacīja, ka tā kā, tieši ļaujoties dusmām, viņš bija iekūlies šajā nelaimē, tad varbūt dusmās viņš arī varētu atrast veidu, kā no šīs jezgas izkļūt, jo, šķiet, ka dusmās viss nezin kāpēc rādījās it kā skaidrāks.

Bet doma, kuru Harijs neatļāva sev izdomāt līdz galam, sacīja, ka viņš vienkārši nespēs izstrēbt savu savārīto putru, ja nebūs dusmīgs.

Tad viņš apspieda domas un atcerējās to svelošo pazemojumu -

Tā, tā, tā. Izrādās, slava vēl nebūt nav viss.

Par tādu izrunāšanos noņemu visus desmit Kraukļanaga punktus.

Nomierinošais vēsums atkal ieplūda dzīslās kā atstarotais vilnis, atsities pret kādu viļņlauzi, un Harijs izpūta elpu.

Labs ir. Saprāts atkal ir vietā.

Viņš pat mazliet jutās vīlies par to, ka viņa nedusmīgais es tik ātri bija sabrucis un bija uztraucies tikai par to, kā izkulties no nepatikšanām. Bet tieši profesors Severuss Strups bija tas, kurš radīja nepatikšanas. Parastais Harijs to bija piemirsis un tikai domāja, kā pasargāt sevi. Un pārējie upuri lai kuļas tālāk, kā paši māk? Jautājums nebija par to, kā pasargāt sevi, bet gan par to, kā iznīcināt šo te vienu konkrēto mikstūru meistaru.

Ak, tad šī skaitās mana tumšā puse? Mazliet tāds aizspriedumains apzīmējums, jo mana gaišā puse šķiet daudz patmīlīgāka un gļēvāka, nemaz nerunājot par to, cik tā ātri apjūk un krīt panikā.

Un tagad, kad viņš spēja domāt pavisam skaidri, tieši tikpat skaidrs bija kļuvis tālākais rīcības plāns. Viņš sev jau bija sagādājis vienu lieku stundu vajadzīgajiem sagatavošanās darbiem, un varēja iegūt vēl piecas klāt, ja radīsies tāda vajadzība...


Minerva Maksūra gaidīja direktora kabinetā.

Dumidors sēdēja savā mīkstinājumiem izšūtajā tronī aiz sava rakstāmgalda, saģērbies četrās kārtās lavandas krāsas lietišķa piegriezuma drānās. Viņam blakus, mazliet ieslīpi priekšā krēslā bija nosēdusies Minverva, bet otrā pusē uz krēsla sēdēja Severuss. Visi trīs bija pavērsušies pret tukšu koka ķeblīti.

Viņi gaidīja Hariju Poteru.

Harij, Minerva dusmīgi nodomāja, tu apsolīji, ka nekodīsi skolotājiem!

Un viņa domās jau gluži skaidri redzēja, kāda būs atbilde; Harijs, dusmās saviebis seju, sašutis iesauktos: Es teicu, ka nekodīšu nevienam, ja vien vispirms neiekodīs man!

Pie durvīm atskanēja klauvējiens.

„Ienāciet!" Dumidors iesaucās.

Durvis atvērās un iekšā ienāca Harijs Poters. Minerva gandrīz skaļi ieelsās. Zēns izskatījās mierīgs, nosvērts un likās, ka viņš pilnībā valda pār savu uzvedību.

„Labr-" Harija balss pēkšņi apklusa. Viņam atkārās žoklis.

Minerva izsekoja Harija skatienu un ievēroja, ka Harijs raugās uz Foksu, kur fēnikss sēdēja uztupis uz savas zelta laktas. Fokss savicināja savus sarkanzeltainos spārnus kā ugunīgi raustīgu liesmu un nolieca galvu zēna priekšā, cienīgi paklanīdamies.

Harijs pagriezies pārsteigts noraudzījās uz Dumidoru.

Dumidors viņam piemiedza ar aci.

Minervai šķita, ka viņa laikam līdz galam kaut ko nesaprot.

Pēkšņi Harija sejā novīdēja neziņa. Viņa miers uz mirkli izdzisa. Viņa acīs nozibēja bailes, tad dusmas, un tad atkal zēns kļuva mierīgs.

Minervas mugurai pārskrēja skudriņas. Kaut kas te nebija līdz galam kārtībā.

„Lūdzu, apsēdieties," sacīja Dumidors. Viņš atkal bija kļuvis nopietns.

Harijs apsēdās.

„Tātad, Harij," ierunājās Dumidors. „Šodien esmu uzklausījis vienu ziņojumu no profesora Strupa. Vai jūs, lūdzu, varētu pats saviem vārdiem izstāstīt, kas šodien notika?"

Harijs uzmeta nicinošu skatienu Severusam. „Te viss ir vienkārši," noteica zēns, sāji pasmīnējis. „Viņš centās mani pazemot tieši tāpat kā visus citus skolas neslīdeņus, kā viņš ir paradis kopš pašas pirmās dienas, kad Lūcijs viņu iesmērēja jums. Lai noskaidrotu lietas apstākļus sīkākās detaļās, es pieprasu šo sarunu tālāk risināt privāti zem četrām acīm. Jo galu galā nevar gaidīt, ka skolēns, kurš ziņo par uzbrūkošu profesora uzvedību, spēs runāt atklāti, nosēdināts tā paša profesora priekšā."

Šoreiz Minerva nespēja atturēties un skaļi ieelsās.

Severuss vienkārši pasmējās.

Bet direktora seja vērtās drūma. „Potera kungs," direktors sacīja, „šādi par Cūkkārpas profesoru neklājas runāt. Es baidos, ka jums par nelaimi ir izveidojies ļoti nepareizs priekšstats. Es pilnībā uzticos profesoram Severusam Strupam, un viņš kalpo Cūkkārpā manā labā, nevis - Lūcija Malfoja."

Labu brīdi bija klusums.

Kad zēns atkal ierunājās, viņa balss skanēja ledus auksta. „Vai es te kaut ko būtu palaidis garām?"

„Jā, un pie tam vairākus apstākļus, Potera kungs," noteica direktors. „Iesākumā, jums būtu jāsaprot, ka šīs tikšanās mērķis ir pārrunāt jūsu sodu par jūsu šā rīta uzvedību."

„Šis cilvēks jau gadiem terorizē jūsu skolu. Es aptaujāju skolēnus un apkopoju viņu stāstus, lai nodrošinātos ar pietiekamu materiālu, ar kuru varētu izvērst kampaņu avīzē, lai noskaņotu vecākus pret viņu. Daži no jaunākajiem skolēniem, stāstīdami man par viņu, pat raudāja. Klausoties viņos, es gandrīz pats apraudājos! Jūs brīvi ļaujat šim varmākam šeit izpausties? Jūs ļaujat ko tādu nodarīt saviem skolniekiem? Kāpēc?"

Minerva norija kaklā sakāpušo kamolu. Viņa - reizēm viņai bija radušās aizdomas par ko tādu, taču viņa tā arī nekad...

„Potera kungs," sacīja direktors, nu stingrā balsī, „mēs šeit neesam sapulcējušies, lai apspriestu profesoru Strupu. Mēs šeit esam sanākuši, lai apspriestu jūs un jūsu noliedzošo attieksmi pret skolas disciplīnu. Profesors Strups ierosināja, un es tam arī piekrītu, ka par šo pienākas pēcstundas veselus trīs mēnešus -"

„Nepiekrītu," Harijs ledaini iebilda.

Minervai vienkārši nebija, ko teikt.

„Tas nav lūgums, Potera kungs," direktors atteica. Viss stingrais, varenais burvja skatiens bija pievērsts zēnam. „Tas ir so-"

„Jūs tagad paskaidrosiet man, kāpēc jūs ļaujat šim cilvēkam darīt pāri bērniem, kas ir atstāti jūsu aprūpē, un, ja jūs to nespēsiet, es uzsākšu kampaņu avīzē, kas būs vērsta pret jums."

No šī tīri brutālā trieciena pret pašu direktoru, viss Minervas augums nošūpojās.

Pat Severuss izskatījās šokēts.

„Kas tāds, Harij, gan būtu ārkārtīgi neapdomīgi darīts," Dumidors lēnām noteica. „Es šajā spēlē esmu galvenais Lūcija pretinieks. Ja jūs uzsāksiet ko tādu, tas diezgan pamatīgi spēcinās viņa pozīciju, un es nedomāju, ka jūs gribētu nostāties viņa pusē."

Zēns labu brīdi klusēja.

„Šī saruna ir kļuvusi pārāk privāta," Harijs paziņoja. Viņš ar roku norādīja uz Severusu. „Lieciet viņam iziet."

Dumidors nošūpoja galvu. „Harij, vai es jums neteicu, ka pilnībā uzticos Severusam Strupam?"

Zēns rādījās šokēts par šo apgalvojumu. „Tas, ka šis cilvēks pazemo skolēnus, jūs tiešā veidā apdraud! Es jau tāds neesmu vienīgais, kas var pret jums izvērst kampaņu avīzē! Tas ir neprāts! Kāpēc gan jūs ko tādu paciešat?"

Dumidors nopūtās. „Es atvainojos, Harij. Tas saistās ar tādām lietām, par kurām jūs šobrīd diemžēl vēl neesat gatavs uzzināt."

Zēns skatījās uz Dumidoru. Tad viņš pievērsās Severusam. Tad atkal Dumidoram.

„Tas ir neprāts," zēns lēnām noteica. „Jūs neiegrožojat viņa rīcību, jo domājat, ka viņš piederas pie kopainas. Ka Cūkkārpā ir nepieciešams ļauns mikstūru meistars, citādi tā nebūtu kārtīga maģijas skola, un tieši tāda paša iemesla pēc ir vajadzīgs arī spoks, kas māca vēsturi."

„Tas izklausās pēc manis, vai ne?" smaidīdams noteica Dumidors.

„Tas nav pieņemami," Harijs vienkārši paziņoja. Viņa skatiens tagad bija vērties auksts un tumšs. „Es necietīšu pazemošanu vai mocīšanu. Esmu jau apdomājis daudzus paņēmienus, kā tikt galā ar šo problēmu, taču es to visu novienkāršošu. Vai nu aizies šis cilvēks, vai arī es."

Minerva atkal ieelsās. Severusa acīs nozibēja kaut kas īpatnējs.

Tagad arī Dumidora skatiens vērtās auksts. „Izslēgšana, Potera kungs, ir pats pēdējais, ar ko tiek draudēts skolniekam. Un tas ir pavisam kas neredzēts, ka skolēns draud ar ko tādu skolas direktoram. Šī ir vislabākā maģijas skola visā pasaulē, un ne visiem ir tāda iespēja izglītoties šeit. Vai jums ir radies iespaids, ka Cūkkārpa nespēs bez jums iztikt?"

Un Harijs tur tā sēdēja, viegli smīnēdams.

Pēkšņi pār Minervu nāca šausmīga nojauta. Harijs taču diez vai tagad sāks -

„Jūs piemirstat," Harijs ierunājās, „ka jūs neesat vienīgais, kurš spēj saskatīt likumsakarības. Šī saruna jau kļūst personīga. Tagad, lieciet viņam iet..." Harijs pameta ar pirkstu atkal uz Severusu, bet tad pusvārdā un pusžestā apklusa.

Minerva to skaidri redzēja Harija sejā - ka viņš ir atcerējies.

Galu galā tieši viņa to viņam bija atklājusi.

„Potera kungs," sacīja direktors, „vēlreiz atkārtoju, ka es pilnībā uzticos Severusam Strupam."

„Jūs viņam izstāstījāt," nočukstēja zēns. „Jūs esat tāds muļķis."

Dumidors izlikās nedzirdējis apvainojumu. „Ko izstāstīju?"

„Ka Tumsas pavēlnieks ir dzīvs."

„Kas pie Merlina jums, Poter, ir aiz ādas?" izbrīnīts un saniknots, iesaucās Severuss.

Harijs pasmīnējis uzmeta viņam īsu acumirkli. „Ak, tad te arī parādās Slīdeņa daba, vai ne," Harijs noteica. „Es jau sāku prātot."

Un tad iestājās klusums.

Visbeidzot ierunājās Dumidors. Viņa balss skanēja rāmi. „Harij, par ko tieši jūs runājat?"

„Baltus, man jāatvainojas," Minerva nočukstēja.

Severuss un Dumidors pagriezās pret viņu.

„Profesore Maksūra man neko neizstāstīja," Harijs sacīja steidzīgāk un ne tik mierīgi nekā iepriekš. „Es pats uzminēju. Es jums teicu, ka es arī spēju saskatīt sakarības. Es izdarīju minējumu, un viņa apvaldīja savu reakciju tieši tāpat kā to nupat darīja Severuss. Taču viņas savaldība nebija līdz galam absolūti perfekta, un es ievēroju, ka viņas reakcija bija apvaldīta, nevis īstena."

„Un es viņam pateicu," sacīja Minerva mazliet drebošā balsī, „ka jūs, es un Severuss esam vienīgie, kas to zina."

„Ko viņai nācās darīt, lai panāktu kompromisu, jo citādi es viņai piedraudēju, ka vienkārši sākšu staigāt apkārt un visiem pēc kārtas uzdot jautājumus, ja viņa atsacīsies man ko stāstīt," Harijs paziņoja. Zēns īsi iesmējās. „Man tiešām būtu vajadzējis nogrābt kādu no jums vienu pašu un paziņot, ka viņa man visu ir izstāstījusi, lai tad redzētu, kas vēl izspruktu ārā. Iespējams, ka tas tomēr nebūtu nostrādājis, bet būtu bijis vērts izmēģināt." Zēns atkal pasmaidīja. „Mani draudi joprojām vēl ir spēkā un es ceru kaut kādā brīdī saņemt pilnu informāciju."

Severuss veltīja viņai nicinājuma pilnu skatienu. Minerva izslēja taisnu zodu un izturēja skatienu. Viņa zināja, ka tas ir pelnīti.

Dumidors atlaidās atpakaļ savā polsterētajā tronī. Tik aukstu skatienu Minerva neatcerējās vairs redzējusi viņa acīs kopš tās dienas, kad nomira viņa brālis. „Un jūs šobrīd draudat mūs pamest Voldemorta varā, ja vien mēs nepakļausimies jūsu vēlmēm."

Harija balss cirta kā žilete. „Diemžēl man nākas jums paziņot, ka jūs neesat Visuma centrs. Es nedraudu, ka pametīšu maģisko Lielbritāniju. Es draudu ar to, ka nesadarbošos ar jums. Es neesmu mazais, paklausīgais Frodo. Šis ir mans uzdevums un, ja jūs vēlaties tajā piedalīties, jums nāksies spēlēt pēc maniem noteikumiem."

Dumidora seja joprojām bija cieta kā akmens. „Es gan sāku šaubīties, vai jūs, Potera kungs, esat piemērots varoņa lomai."

Harijs atbildēja ar vienādi ledainu skatienu. „Es sāku apšaubīt, vai jūs, Dumidora kungs, esat piemērots mana Gendalfa lomai. Boromirs vismaz bija visai ticama kļūda. Bet ko šis te nazguls dara manā brālībā?"

Minervai šis tagad bija tumša bilde. Viņa palūkojās uz Severusu, gribēdama zināt, vai viņš saprot, par ko ir runa, un ieraudzīja, ka Severuss, smaidīdams pie sevis, aizgriezis seju prom tā, lai Harijs nevarētu viņu novērot.

„Laikam jau," Dumidors lēnām noteica, „ka no jūsu skatu punkta šis ir visai acīmredzams jautājums. Tāpēc, Potera kungs, ja profesors Strups turpmāk jūs vairs neaiztiks, vai varam vienoties, ka šī ir pēdējā reize, kad rodas šāda veida nesaprašanās, vai arī man nāksies no jums ik nedēļu uzklausīt arvien jaunu prasību?"

„Vairs neaiztiks mani?" Harijs dusmīgi izsauca. „Es neesmu viņa vienīgais upuris un pilnīgi noteikti ne pats vājākais! Vai esat aizmirsuši, cik bērni ir neaizsargāti? Cik sāpīgi tiem ir pāridarījumi? Turpmāk Severusam nāksies izturēties pret katru Cūkkārpas skolēnu ar pienācīgu cieņu un profesionālu pieklājību, vai arī atrodiet citu mikstūru meistaru, vai arī jums nāksies atrast citu varoni!"

Dumidors sāka smieties. Siltus, uzjautrinošus smieklus, kas nāca dziļi no rīkles, it kā Harijs viņa priekšā nupat būtu izpildījis kādu komisku deju.

Minerva neuzdrošinājās pakustēties. Viņa nozibināja apkārt skatienu un ievēroja, ka Severuss sēdēja tikpat nekustīgs.

Harija izskats vērtās arvien ledaināks. „Jūs mani esat pārpratis, direktor, ja jums šķiet, ka tas bija kāds joks. Tas nav lūgums. Tas ir jūsu sods."

„Potera kungs..." Minerva ierunājās. Viņa pat nezināja, ko vajadzētu teikt. Bet ko tādu pieļaut arī nevarēja.

Harijs pacēla roku, likdams viņai apklust, un turpināja uzrunāt Dumidoru. „Un ja jums šķiet, ka tas izklausās nepieklājīgi," Harijs sacīja balsī, kas nu vairs nebija tik cieta, „tas bija tieši tikpat nepieklājīgi, kad jūs to paziņojāt man. Jūs neko tādu neatļautos pateikt nevienam, kuru uzskatāt par pilntiesīgu cilvēku, nevis maznozīmīgu bērneli, un es pret jums attiekšos tieši tikpat pieklājīgi, cik jūs attiecaties pret mani -"

„Vai dieniņās, nu patiešām, šis nu gan man ir vislielākais sods! Protams, ka jūs šobrīd šantažējat mani, lai glābtu savus biedrus skolēnus, ne jau lai glābtu sevi! Nezinu, kāpēc gan iedomājos, ka varētu būt arī otrādi!" Dumidors nu jau smējās vēl vairāk. Viņš ar dūri uzsita trīs reizes pa galdu.

Harija skatienā iezagās apjukums. Viņš seju pavērsa pret Maksūru, pirmo reizi uzrunādams viņu. „Atvainojiet," Harijs sacīja. Viņa balss mazliet notrīcēja. „Vai viņam nevajadzētu iedzert kādas zāles?"

„Ā..." Minervai nebija ne jausmas, ko tagad vajadzētu atbildēt.

„Nu," sacīja Dumidors. Viņš izslaucīja acīs sariesušās asaras. „Piedošanu. Atvainojos, ka tā pārtraucu sarunu. Lūdzu, varat turpināt šantāžu."

Harijs pavēra muti, bet tad atkal to aizvēra. Nu viņš likās mazliet izsists no sliedēm. „Ē... viņam arī jābeidz lasīt skolēnu domas."

„Minerva," Severus ierunājās nāvīgi naidīgā balsī, „tu -"

„Par to mani brīdināja Šķirmice," noteica Harijs.

„Ko?"

„Vairāk neko nedrīkstu teikt. Lai vai kā, bet tas ir viss. Tagad esmu pateicis visu."

Klusums.

„Un tagad ko?" Minerva ierunājās, kad bija kļuvis skaidrs, ka neviens vairāk neko neteiks.

„Un tagad ko?" atkārtoja Dumidors. „Nu, ko tur daudz - tagad, protams, varonis uzvar."

„Ko?" noteica Severuss, Minerva un Harijs.

„Nu, domāju, ka viņš pilnīgi noteikti ir iedzinis mūs stūrī," Dumidors sacīja, draudzīgi pasmaidījis. „Taču Cūkkārpā ir vajadzīgs ļaunais mikstūru meistars, vai arī tā tiešām nebūs pienācīga maģijas skola, vai ne? Tad kā būtu, ja profesors Strups briesmīgi izturētos tikai pret piektā gada vai vecākiem audzēkņiem?"

„Ko?" atkal noteica viņi visi trīs.

„Jūs tik ļoti esat satraucies tieši par visneaizsargātākajiem upuriem. Varbūt, Harij, jums ir taisnība. Varbūt es tiešām šo daudzo desmitgažu laikā esmu piemirsis, kā jūtas bērni. Tāpēc vienosimies par kompromisu. Severuss arī turpmāk drīkstēs negodīgi piešķirt punktus Slīdenim un pievērt acis uz disciplīnas pārkāpumiem paša tornī, un viņš drīkstēs izturēties briesmīgi pret neslīdeņu skolēniem, kuri mācās piektajā vai vecākajos gados. Pret pārējiem viņš drīkstēs izlikties biedējošs, taču nedrīkstēs viņus aizvainot. Viņš apņemsies arī lasīt domas tikai tad, ja tas būs nepieciešams kāda skolēna drošības nolūkos. Cūkkārpa būs saglabājusi savu ļauno mikstūru meistaru, bet visvājākie upuri, kā jūs viņus nosaucāt, būs drošībā."

Maksūra savu mūžu nebija jutusies tik pārsteigta. Viņa nedroši paraudzījās uz Severusu, kura seja rādījās pilnīgi neitrāla, it kā viņš nespētu izlemt kādu izteiksmi vajadzētu rādīt.

„Laikam jau tas izklausās pieņemami," Harijs sacīja. Viņa balss izskanēja mazliet savādi.

„Tas nav nopietni," Severuss ierunājās tikpat neko neizsakošā balsī kā viņa sejas izteiksme.

„Lūk, šo priekšlikumu es labprāt atbalstītu," Minerva lēnām noteica. Viņa uzskatīja šo par patiešām vajadzīgu pavērsienu, un viņai zem mantijas bija pamatīgi sākusi dauzīties sirds. „Bet kā lai to izskaidro skolēniem? Kaut arī viņi paši nebija cēluši kādus iebildumus par to, ka Severuss... ir briesmīgs pret visiem, taču..."

„Harijs varēs pārējiem skolēniem teikt, ka ir atklājis briesmīgu noslēpumu par Severusu un mazliet viņu pašantažēja," noteica Dumidors. „Galu galā tā pat ir taisnība; viņš atklāja, ka Severuss lasa domas, un viņš pilnīgi noteikti mūs šantažēja."

„Pilnīgs vājprāts!" uzsprāga Severuss.

„Mu ha ha!" atbildēja Dumidors.

„Ā..." Harijs nedroši iebilda. „Un ja kāds man jautās, kāpēc tad piektā gada un vecāki audzēkņi tiek pamesti zem tanka? Es nebrīnīšos, ja viņi būs dusmīgi, un gluži tā es to nebiju iedomājies..."

„Sakiet viņiem," atbildēja Dumidors, „ka jūs pats šo kompromisu neierosinājāt un ka neko vairāk jūs nespējāt panākt. Un tad atsakieties bilst par to jel vārdu vairāk. Arī tā ir taisnība. Ziniet, tā ir īpaša māksla - gan jau ar laiku iemanīsieties."

Harijs lēnām palocīja galvu. „Un Kraukļanagam noņemtie punkti?"

„Tie netiks atgriezti."

To pateica Minerva.

Harijs palūkojās uz viņu.

„Piedodiet, Potera kungs," viņa noteica ar balsī jaušamu žēlumu. Viņai patiešām bija žēl, tomēr tam tā bija jāpaliek. „Jūsu neuzvedībai ir jābūt kādām sekām, vai arī šī skola sabirs putekļos."

Harijs paraustīja plecus. „Piekrītu," viņš tukši noteica. „Tomēr turpmāk Severuss necentīsies iedragāt manas attiecības ar torņa biedriem, atņemot man punktus, kā arī neliks izšķiest manu vērtīgo laiku pēcstundās. Ja viņam radīsies tādas aizdomas, ka mana uzvedība ir jālabo, viņš savas raizes drīkstēs izteikt profesorei Maksūrai."

„Harij," Minerva ierunājās, „vai jūs turpmāk pakļausieties skolas disciplīnai, vai arī tagad taisāties būt pāri likumam, gluži kā pirms tam to darīja Severuss?"

Harijs paraudzījās uz profesori. Uz mirkli viņa acīs nozibēja patīkams siltums, taču tūdaļ pat tas nozuda. „Es arvien turpināšu izturēties kā parasts skolēns pret jebkuru Cūkkārpas darbinieku, kurš nav traks vai ļauns, vai arī neatrodas traka vai ļauna cilvēka ietekmē." Harijs uz mirki uzmeta skatienu Severusam, tad pievērsās atpakaļ Dumidoram. „Neaiztieciet Minervu, un es viņas klātbūtnē uzvedīšos kā parasts skolēns. Nekādas īpašas privilēģijas vai atbrīvojumi."

„Cik jauki," Dumidors sirsnīgi noteica. „Īsta varoņa runa."

„Un," viņa sacīja, „Potera kungam par savu šodienas rīcību nāksies publiski atvainoties."

Harijs uzmeta viņai vēl vienu skatienu. Šis bija mazliet skeptiskāks.

„Potera kungs, jūs ar savu uzvedību esat pamatīgi iedragājis skolas disciplīnu," Minerva sacīja. „Tā ir jāatjauno."

„Es domāju, profesore Maksūra, ka jūs piešķirat pārāk lielu vērtību tam, ko jūs saucat par skolas disciplīnu, ja salīdzina to ar apstākli, kā būtu, ja vēsturi mācītu dzīvs skolotājs, vai tad, ja netiktu pazemoti skolēni. Uzturēt pašreizējo hierarhijas statusu un uzspiest tās noteiktos likumus vienmēr šķiet gudri, pareizi un svarīgi tiem, kas atrodas hierarhijas augšgalā, bet ne tiem - kas atrodas tās apakšā, un, ja vajadzīgs, varu atrast atsauces uz vairākiem pētījumiem, kas to apstiprina. Par šo tēmu es varētu runāt stundām ilgi, taču lai nu pagaidām paliek."

Minerva nošūpoja galvu. „Potera kungs, jūs disciplīnas nozīmi novērtējat tik zemu, jo tā jums pašam nav vajadzīga..." Viņa uz mirkli apklusa. Tas izklausījās aplami, un Severuss, Dumidors un pat Harijs uz viņu palūkojās visai savādi. „Es biju domājusi - mācību ziņā. Ne visi bērni spēj mācīties, ja viņus nevada kāda autoritāte. Un tieši pārējie bērni, Potera kungs, cietīs, ja viņi uzskatīs jūs par piemēru, kam sekot."

Harija lūpas izliecās smaidā. „Nav nekā svarīgāka par patiesību. Patiesība ir tā, ka man nevajadzēja sadusmoties, man nevajadzēja traucēt nodarbību, man nevajadzēja darīt visu to, ko sadarīju, un es citiem rādīju sliktu piemēru. Patiesība ir arī tā, ka Severuss Strups ir uzvedies Cūkkārpas profesoram neatbilstošā veidā un ka turpmāk viņš būs daudz savaldīgāks pret ceturtā un jaunāka gada audzēkņiem un neaizskars viņu jūtas. Mēs abi varētu uzcelties kājās un izteikt taisnību. Tam es varētu piekrist."

„Sapņo vien, Poter!" izspļāva Severuss.

„Galu galā," sacīja Harijs, drūmi pasmaidījis, „ja skolēni redzēs, ka noteikumi attiecas uz visiem... arī uz profesoriem, nevis tikai uz nabaga bezpalīdzīgajiem skolēniem, kuri šīs sistēmas dēļ dabū tikai ciest... nu, domāju, ka tas atstātu neredzēti labu ietekmi uz skolas disciplīnu."

Uz brīdi iestājās klusums, bet tad Dumidors iesmējās. „Minerva šobrīd domā, ka jums tagad nedrīkstētu būt tiesības izteikt tik patiesus viedokļus."

Harijs tūdaļ atrāva skatienu no Dumidora un novērsa to uz grīdas. „Vai jūs lasāt viņas domas?"

„Veselo saprātu bieži jauc ar lasprātību," atbildēja Dumidors. „Es šo lietu pārrunāšu ar Severusu, un jums nebūs vajadzīgs atvainoties, ja vien arī viņš neatvainosies. Un tagad es gribu paziņot, ka šī lieta nu būtu slēgta - katrā ziņā vismaz līdz pusdienlaikam." Viņš apklusa. „Kaut gan, Harij, baidos, ka Minerva vēlas ar jums aprunāties par vēl kādu apstākli. Un šajā ziņā man ar to nav nekādas saistības. Minerva, tad tālāk jūs pati?"

Minerva uzcēlās no krēsla un teju apgāzās. Viņai organismā viļņoja tik daudz adrenalīna, ka sirds sitās pagalam strauji.

„Foks," noteica Dumidors, „lūdzu, pavadi viņu."

„Mani nevajag -" viņa iesāka teikt.

Dumidors uzmeta viņai skatienu, un viņa apklusa.

Fēnikss aizplanēja pāri istabai kā naska liesmu mēle, kas izstiepusies gara jo gara, un nolaidās viņai uz pleca. Viņa cauri mantijai sajuta siltumu, kas sasildīja visu ķermeni.

„Lūdzu, sekojiet man, Potera kungs," viņa sacīja nu stingrā balsī, un viņi izgāja pa durvīm.


Autora piezīmes

Harijs vēlējās, kaut spētu uzraukt tikai vienu uzaci kā Spoks, taču tas viņam tā arī vēl nekad nebija izdevies. - Šeit Judkovskis atsaucas uz Spoku, kuru zinātniskās fantastikas seriālā "Zvaigžņu ceļš" attēlo Leonards Nīmojs.

Zabriskas fontēma parādās E.E. "Doka" Smita daiļradē - viņa zinātniskās fantastikas sērijā "Lēcinieki" (Lensman), sērijas 2. grāmatā "Pirmie lēcinieki" (First Lensman). 

Frodo, Gendalfs, Boromirs - tēli no Dž. R. Tolkīna grāmatas "Gredzenu pavēlnieks". Gredzenu brālības, kuras mērķis ir iznīcināt Lielvaras gredzenu, galvenais varonis ir Frodo, kuru ceļā pavada viedais burvis Gendalfs, bet Boromirs padevās Gredzena kārdinājumam un centās Frodo atņemt gredzenu. Nazguls, melnā tērpts pusmiris ēnu karalis, - viens no ļaunā burvja Saurona kalpiem.

Tev ir pieteikties, lai iesūtītu atsauksmi.