- Teksta izmērs +
Autora piezīmes

Ceturtdiena.

Cūkkārpā ceturtdienas laikam ir kādas īpašas dienas.

Bija 5:32 ceturtdienas pēcpusdienā, un Harijs kopā ar profesoru Zibiņu stāvēja milzīgas akmens gargujas priekšā, kas apsargāja ieeju direktora kabinetā.

Viņš no profesores Maksūras kabineta tikko kā bija paguvis atnākt uz kraukļanagu mācību telpām, kad viens no skolēniem bija paziņojis, ka viņam ir jāaiziet pie profesora Zibiņa, un tur Harijs bija uzzinājis, ka ar viņu gribot runāt Dumidors.

Harijs, būdams mazliet satraucies, bija vaicājis profesoram Zibiņam, vai direktors bija minējis, kas tam ir par iemeslu.

Profesors Zibiņš bija tikai neziņā noraustījis plecus.

Dumidors esot tikai ieminējies kaut ko par to, ka Harijs esot daudz par jaunu, lai sauktu spēka un neprāta vārdus.

Prieku prieku blīks blākš pļuk pļuk pļuk? Harijs bija klusībā nodomājis.

„Lūdzu, Potera kungs, nav pamata satraukumam," spiedzīgā balstiņā ierunājās profesors Zibiņš, blakus Harijam sliedamies labi ja līdz pleciem. (Harijs nopriecājās, ka profesoram Zibiņam ir tik pūkaina bārda, jo citādi ir pagrūti cienīt profesoru, kurš ir ne tikai īsāks par tevi pašu, bet arī runā daudz spalgākā balsī.) „Direktors Dumidors var likties mazliet dīvains - vai arī diezgan dīvains - vai arī pavisam ļoti dīvains -, bet viņš pilnīgi nekādā ziņā nevienam skolēnam nekad mūžā nav nodarījis neko ļaunu." Profesors Zibiņš Harijam draudzīgi uzsmaidīja. „Tikai paturiet visu laiku prātā, ka nekas slikts nevar notikt, un tad jau nemaz nebūs jābaidās!"

Tas itin nemaz nenāca par labu.

„Veiksmi!" iespiedzās profesors Zibiņš un paliecās tuvāk gargujai, noteikdams kaut ko tā, ka Harijs it nemaz nevarēja sadzirdēt, ko tieši. (Protams, no paroles jau nebūtu liels labums, ja to varētu noklausīties.) Un akmens garguja spēra soli sānis, pakāpdama malā tik ikdienišķi un nepiespiesti, kas Harijam šķita īpaši pārsteidzoši, ņemot vērā, ka tā izskatījās kā ciets un neizkustināms akmens bluķis.

Aiz gargujas pavērās palēnām rotējošu vītņkāpņu laidiens. Uz tām raugoties, kaut kas tajā šķita satraucoši hipnotizējošs, un vēl satraucošāks likās tas, ka to rotējošie pakāpieni, kas vijās viens aiz otra arvien augstāk, it kā nekur neaizved.

„Tad tik ejiet augšā!" nopīkstēja Zibiņš.

Harijs, visai satraukts, uzkāpa uz vītņu kāpņu pirmā pakāpiena un pēkšņi attapās, ka kaut kāda iemesla pēc viņa smadzenes vispār nespēj vizualizēt, kā iespējama kustība uz augšu.

Harijam aiz muguras garguja ar smagu soli atkāpa atkal savā vietā, un vītņu kāpnes turpināja griezties, un Harijs tikai cēlās augstāk un augstāk, līdz kādu brīdi vēlāk, visai pamatīgi noreibis, atģidās stāvam pie ozolkoka durvīm ar misiņa klauvēkli grifa veidolā.

Harijs pastiepa roku un pagrieza durvju rokturi.

Durvis atvērās.

Un Harijs ieraudzīja visinteresantāko telpu, kādu savā mūžā nekad nebija redzējis.

Kabinetā atradās daudzas savādas metāla ietaises, kas klikšķēdamas griezās vai pat mainīja formu, brīdi pa brīdim izgrūžot pa dūmu mutulītim. Te bija arī desmitiem nezināmu šķidrumu, iepildīti visdažnedažādāko formu traukos, visi kā viens burbuļodami, virdami, plūzdami, mainīdami krāsu vai pat izvīdamies neparastos veidolos, kas izzuda acumirkli pēc tam, kad biji tos ieraudzījis. Šeit bija uzpariktes, kas līdzinājās pulksteņiem ar daudziem cejieriem, izrakstītiem ar skaitļiem vai vārdiem nezināmās valodās. Te bija arī piekariņš ar kristāla lēcu, kas mirdzēja tūkstoš krāsās, un putns, uzsēdis uz zelta laktas, koka kauss, kas šķita pildīts ar kaut ko līdzīgu asinīm, un piekūna statuete, pārklāta ar melnu glazūru. Sienu klāja portreti, kuros attēlotie cilvēki snauda, un Šķirmice bija vienkārši uzstutēta uz drēbju pakaramā, uz kura bija pakārti arī divi lietussargi un trīs sarkanas kreisās kājas čības.

Visa šī haosa vidū bija novietots tīrs, melns ozolkoka galds. Galda priekšā nolikts ozolkoka ķeblis. Bet aiz rakstāmgalda atradās pamatīgi polsterēts tronis ar visu Baltusu Persivālu Vulfriku Braienu Dumidoru, kuru izdaiļoja gara, sudrabaina bārda, milzīgai, saspiestai sēnei līdzīga cepure un kas tāds, kas vientieša acīm varētu šķist kā trīs koši rozā pidžamu kārtas.

Dumidors smaidīja, un viņa spožajās acīs iemirdzējās neprātīga uguntiņa.

Teju vai trīcēdams no satraukuma, Harijs apsēdās rakstāmgalda priekšā. Viņam aiz muguras aizvērās durvis ar skaļu būkš.

„Sveicināts, Harij," sacīja Dumidors.

„Sveiki, direktor," Harijs atbildēja. Ak, tad viņi drīkstēja uzrunāt viens otru vārdā? Vai Dumidors tagad lūgs, lai viņu uzrunā kā -

„Ak, ko tik formāli, Harij!" ierunājās Dumidors. „Vienkārši sauciet mani par diriķi - tā būs īsāk."

„Jā, labi, diriķi," noteica Harijs.

Pēkšņi iestājās neveikls klusums.

„Ziniet," ierunājās Dumidors, „jūs esat pirmais, kurš šo tiešām ņēma nopietni."

„Ā..." Harijs noteica. Viņš centās apvaldīt balsi, kaut arī bija sācis justies pagalam sašļucis. „Piedodiet, ā, direktor, es - jūs man teicāt, lai es jūs tā saucu, un tāpēc es jūs tā nosaucu..."

„Hehe, nu bet lai iet arī!" Dumidors jautri noteica. „Un nav iemesla tik briesmīgi satraukties, es netaisos jūs izmest ārā pa logu tikai tādēļ vien, ka jums gadījās viena kļūdiņa. Ja jūs tomēr būsiet ko nogrēkojies, tad vispirms es jūs kārtīgi nobrīdināšu pietiekami daudzas reizes! Pie tam, nav jau lielas nozīmes tam, kā mani uzrunā, bet gan - ko par mani domā."

Tikai paturiet visu laiku prātā, ka nekas slikts nevar notikt, un tad jau nemaz nebūs jābaidās!

Dumidors nolika sev priekšā nelielu metāla kārbiņu un atvēra to vaļā, atklādams skatienam dažus mazus, dzeltenus gabaliņus. „Citrona ledeni?" piedāvāja direktors.

„Ē, nē, paldies, diriķi," noteica Harijs. Vai tas, ka skolēniem tiek iemānīts LSD, skaitās kā darīšana pāri, vai arī tas drīzāk tiek saukts par nevainīgu izklaidi? „Jūs, ē, kaut ko bijāt minējis par to, ka es esmu pārāk jauns, lai sauktu spēka un neprāta vārdus?"

„Un šai nodarbei jūs neapšaubāmi esat par jaunu!" Dumidors atbildēja. „Laimīgā kārtā Spēka un neprāta vārdi ir zuduši jau veselus septiņsimt gadus, un nevienam vairs nav ne mazākās nojausmas, kā tie reiz varēja būt skanējuši. Tā bija tikai tāda nenozīmīga piebilde."

„Ā..." Harijs noteica. Viņš saprata, ka viņam mute atkarājas vaļā. „Kāpēc tad jūs mani izsaucāt?"

„Kāpēc?" Dumidors atkārtoja. „Ak, Harij, ja es visu laiku sev jautātu, kāpēc es kaut ko daru, tad es beigās nebūtu padarījis pilnīgi neko! Ziniet, esmu diezgan aizņemts cilvēks."

Harijs pasmaidījis palocīja galvu. „Jā, tas ir visai iespaidīgs saraksts, ar ko jūs nodarbojaties. Cūkkārpas direktors, Viedo kapitula virsmags, Starptautiskās burvju konfederācijas dižburis. Piedodiet, ka atļaujos jautāt, bet vai ir iespējams iegūt vairāk nekā sešas stundas, izmantojot vairākus Laikgriežus? Jo tas tiešām ir ārkārtīgi iespaidīgi, ja šo visu jūs iespējat paveikt tikai trīsdesmit stundu diennaktī."

Iestājās vēl viens klusuma brīdis, kurā Harijs tikai turpināja smaidīt. Viņš jutās nedaudz nobažījies, patiesībā gan visai pamatīgi nobažījies, taču, kad bija kļuvis skaidrs, ka Dumidors viņu tīšām āzē, kaut kāda Harija personības daļa iekšēji pilnībā atteicās vienkārši tā sēdēt kā bezpalīdzīgam pelavu maisam un paciest viņa jokošanos.

„Baidos, ka Laikam tas nenāk par labu, ja to sāk pārāk izstiept," pēc klusuma mirkļa noteica Dumidors, „un tomēr mums pašiem šķiet, ka mūsu dzīves ir par dižu parastajam laika plūdumam, tāpēc šīs pūles arvien ir nebeidzamas - kā savu dzīves ritumu ietilpināt Laikā."

„Patiešām," Harijs dziļi cienīgi noteica. „Tieši tāpēc labāk ir uzreiz ķerties pie lietas."

Uz vienu mirkli Harijs ieprātojās, vai nebūs pāršāvis pār strīpu.

Tad Dumidors iesmējās. „Nu tad ķersimies pie lietas." Direktors paliecās uz priekšu tā, ka viņa samīcītā sēnes cepure nošķiebās un bārzda uzgūla rakstāmgaldam. „Harij, šopirmdien jūs paveicāt ko tādu, ko jūs nekādi nevarējāt izdarīt pat ar Laikgriezi. Vai precīzāk - tas nebija iespējams, liekot lietā tikai un vienīgi Laikgriezi. Interesanti zināt, no kurienes uzradās tie divi pīrāgi?"

Harijam cauri izšāvās adrenalīna vilnis. To viņš bija paveicis ar paslēpni, kurš viņam bija nolikts kā Ziemassvētku dāvana kopā ar zīmīti, un tajā zīmītē bija rakstīts: Ja Dumidors nomanīs, ka viņam ir radusies iespēja savā īpašumā iegūt vienu no Nāves dāvestiem, viņš to pievāks sev un dzīvs vairs nekad vaļā nelaidīs...

„Pirmā doma, kas man nāk prātā," Dumidors turpināja, „ir tāda, ka, tā kā neviens no iesaistītajiem pirmziemniekiem nebija spējīgs veikt tādu burvestību, tad tobrīd tur atradās vēl kāds cits, kaut arī nebija redzams. Un ja reiz neviens nespētu tādu cilvēku redzēt, tad nu gan viņš varētu pavisam netraucēts mest pīrāgus. Tālāk varētu spriest, ka, tā kā jums ir Laikgriezis, jūs bijāt tas neredzamais; un tad atkal - tā kā Nošķituma burvestībai jūs vēl esat daudz par jaunu, tas nozīmē, ka jums līdzi bija paslēpnis." Dumidors sazvērnieciski uzsmaidīja. „Vai tik tālu, Harij, man ir izrādījusies taisnība?"

Harijs sēdēja kā iemiets. Viņam bija sajūta, ka atklāti melot itin nemaz nebūtu gudri darīts un visticamāk tas arī nedotu nekādu labumu, taču viņš nekādi nespēja izdomāt, ko citu lai saka.

Dumidors draudzīgi novēcināja ar roku. „Tikai mieru, Harij, jūs neesat izdarījis neko sliktu. Paslēpņi nav aizliegti - laikam jau tie ir tik reti, ka neviens tos nav iedomājies ierakstīt aizliegto lietu sarakstā. Bet mani nudien ieinteresē pavisam kaut kas cits."

„Ja?" Harijs izteica pēc iespējas ikdienišķākā balsī, cik nu tas šobrīd bija viņa spēkos.

Dumidora acis dzīvīgi iemirdzējās. „Redziet, Harij, kad būsiet šo to piedzīvojis, jūs sāksiet uztvert, kā viss notiek. Jūs spēsiet saskatīt sakarības, sadzirdēsiet, kādā ritmā pasaule dun. Jums sāks rasties aizdomas, jau pirms būsiet sapratis, kas ir par lietu. Jūs esat Zēns-Kurš-Izdzīvoja, un kaut kādā veidā paslēpnis pamanījās nokļūt jūsu rokās tikai četras dienas pēc tam, kad bijāt uzzinājis par mūsu Lielbritānijas maģiskās daļas pastāvēšanu. Tādus apmetņus Diagonalejā nepārdod, taču ir viens konkrēts apmetnis, kurš varētu atrast pats savu ceļu, kā nokļūt pie sava liktenīgā īpašnieka. Un tāpēc es neviļus sāku prātot, vai gadījumā jums nevarētu būt iznācis tik neparastā kārtā uziet ne jau vienkārši kaut kādu paslēpni, bet īsteno Paslēpni - vienu no trīs Nāves dāvestiem, kurš ir izslavēts ar savu spēju paslēpt tā īpašnieku pat no pašas Nāves acīm." Dumidora spīdošais skatiens šķita nepacietīgs. „Vai es, Harij, drīkstu to aplūkot?"

Harijs norija kaklā sakāpušo kamolu. Šobrīd viņa asinsritē adrenalīns plūda aumaļām, taču visi centieni atrunāties būtu pilnīgi veltīgi, pie tam Dumidors ir visspēcīgākais burvis pasaulē, un Harijs nekādi nevarētu paspēt aizskriet līdz durvīm un Cūkkārpā tāpat viņš no Dumidora nekur nespētu noslēpties, viņam tūlīt atņems Paslēpni, kurš jau nezin cik ilgi ticis nodots Poteru dzimtā no tēva dēlam...

Lēnām Dumidors atliecās atpakaļ savā augstajā krēslā. Mirdzums acīs viņam bija nozudis, un viņš tagad šķita domīgs un nedaudz skumjš. „Harij," ierunājās Dumidors, „ja jūs nevēlaties man to rādīt, jūs drīkstat vienkārši atteikties."

„Drīkstu?" Harijs norūca.

„Jā, Harij," sacīja Dumidors. Viņa balss skanēja skumja un noraizējusies. „Šķiet, ka jūs, Harij, no manis baidāties. Vai drīkstu vaicāt, par ko esmu izpelnījies, ka jūs raugāties uz mani ar tādām aizdomām?"

Harijs norija siekalas. „Vai ir iespējams, ka jūs varētu dot kādu saistošu, maģiski nepārkāpjamu solījumu, ka neatņemsiet man apmetni?"

Dumidors lēnām nogrozīja galvu. „Nelaužamos zvērestus tik vieglprātīgi neklājas dot. Un piedevām, Harij, jūs nemaz nezināt zvēresta burvestību, tāpēc jums tik un tā nāktos ticēt man uz vārda, ka maģija ir piesaistījusi mūs abus zvērestam. Un tomēr esmu pārliecināts, ka jūs lieliski saprotat, ka man nav nepieciešama jūsu atļauja, ja es patiešām vēlētos apskatīt Paslēpni. Esmu gana spēcīgs, lai pats to paņemtu neatkarīgi no tā, vai tas būtu vai nebūtu noglabāts ēzeļādas maciņā." Dumidors rādījās gluži drūms. „Bet šādi es nerīkošos. Paslēpnis ir jūsu, Harij. Es to negrasos jums atņemt. Es pat nepieduršu tam pirkstu, kaut lai tikai uz mirkli uzmestu aci, kamēr vien jūs nebūsiet izlēmis to man parādīt no brīvas gribas. Tas ir mans solījums un zvērests. Ja es būtu vēlējies jums skolas teritorijā aizliegt izmantot paslēpni, es būtu lūdzis jums doties uz Gringotiem un noglabāt savu apmetni tur."

„Ā..." Harijs novilka. Viņš smagi norija siekalas, cenzdamies apspiest savu adrenalīna uzvilnījumu, lai spētu domāt saprātīgi. Viņš atsēja ēzeļādas maciņu no jostas. „Ja jau jūs tiešām tam spējat tikt klāt arī bez manas atļaujas... tad skatieties vien." Harijs padeva Dumidoram maciņu, stingri iekozdams lūpā, lai tas kalpo par zīmi, ja nu gadījumā viņam pēcāk tiktu izdzēstas atmiņas.

Vecais burvis iebāza roku maciņā un, neizteikdams nevienu izgūšanas vārdu, izvilka ārā Paslēpni.

„Ā," izdvesa Dumidors. „Tik tiešām..." Viņš pāvilka mirdzošo, melno samta tīkliņu pār roku. „Gadsimtiem sens, taču vēl arvien tik nevainojams kā būtu nupat izgatavots. Gadu gaidā zudušas daudzas senas mākas, un tagad es pats nevarētu izgatavot šādu paslēpni; to vairs nevar neviens. Es domās sajūtu tā spēka atbalsi, gluži kā nodziedātu dziesmu, kurai iztrūcis klausītāja..." Burvis atrāva skatienu no Paslēpņa. „Nepārdodiet to," viņš noteica, „neatdodiet to glabāšanā nevienam citam. Apdomājiet divreiz, pirms kādam to rādāt, un - vēl trīsreiz, pirms kādam atklājat, ka tas ir Nāves dāvests. Turiet Paslēpni cieņā, jo tas nudien ir Spēka priekšmets."

Uz mirkli Dumidora skatiens vērtās ilgu pilns...

...un tad viņš atdeva Paslēpni Harijam.

Harijs to noglabāja savā maciņā.

Dumidors atkal sadrūma. „Harij, vai es drīkstu vēlreiz vaicāt, kā tas nākas, kāpēc jūs man tik ļoti neuzticaties?"

Pēkšņi Harijs stipri nokaunējās.

„Paslēpnim klāt bija zīmīte," Harijs klusītiņām nomurmināja. „Tur bija rakstīts, ka jūs gribēsiet man Paslēpni atņemt, ja uzzināsiet, ka man tas ir. Es gan nezinu, kurš to zīmīti ir rakstījis; un par to man tiešām nav ne mazākās jausmas."

„Ak tā... skaidrs," Dumidors lēnām novilka. „Nu, Harij, es nemēģināšu apšaubīt, kādi motīvi bija jūsu labvēlim, no kura jūs saņēmāt šo zīmīti. Kas zina - varbūt viņa motīvi bija tikai pašu labāko nodomu vadīti? Galu galā viņš jums atsūtīja Paslēpni."

Harijs palocīja galvu, apbrīnodams Dumidora laipību un nokaunējies par to, cik prestatā viņa paša uzvedība bija asa.

Vecais burvis turpināja runāt. „Tomēr man šķiet, ka mēs abi esam vienas krāsas spēļu figūriņas. Zēns, kurš visbeidzot uzveica Voldemortu, un vecs vīrs, kurš ļaunumu aizkavēja pietiekami ilgi, lai varētu ierasties jūs un izglābt pasauli. Es neturēšu ļaunu prātu, Harij, par to, ka bijāt tik aizdomīgs pret mani -vienmēr ir jārīkojas, cik gudri vien iespējams. Es tikai gribu jums lūgt, lai nākamreiz jūs divreiz apdomātu un vēl trīsreiz pārliktu prātā, kad kāds jums ieteiks man neuzticēties."

„Piedodiet," Harijs noteica. Šobrīd viņš jutās sagrauts - būtībā viņš bija atraidījis vietējo Gendalfa līdzinieku, un tas, ka Dumidors bija tik laipns, lika justies vēl sliktāk. „Man nevajadzēja būt tik aizdomīgam."

„Diemžēl, Harij, pasaulē, kurā dzīvojam..." Vecais burvis nošūpoja galvu. „Es pat nevaru teikt, ka jūs būtu rīkojies neapdomīgi. Jūs mani nepazināt. Un patiesībā Cūkkārpā ir viens otrs, kuram būtu prātīgi neuzticēties. Iespējams kādu no viņiem jūs pat saucat par savu draugu."

Harijs norija kaklā sakāpušo kamolu. Tas izklausījās mazliet biedējoši. „Piemēram, kuru?"

Dumidors uzcēlās kājās un sāka izpētīt vienu no saviem instrumentiem - ciparnīcu ar astoņiem dažāda garuma rādītājiem.

Pēc kāda brīža vecais burvis atkal ierunājās. „Iespējams, ka viņš jums liekas diezgan apburošs," noteica Dumidors. „Pieklājīgs - vismaz pret jums. Prot izteiksmīgi izteikt savu domu, varbūt pat apbrīnu. Vienmēr gatavs sniegt palīdzīgu roku, pakalpojumu vai padomu -"

„Ā, Drako Malfojs!" Harijs iesaucās, juzdamies diezgan atvieglots, ka tā nebija Hermione vai vēl kāds cits. „Ak, nē, nē - nē nē nē - tas ir pavisam citādi; viņš mani nepārvērš, es cenšos pārvērst viņu."

Dumidors sastinga, arvien raudzīdamies uz ciparnīcu. „Ko jūs cenšaties paveikt?"

„Es aizvirzīšu Drako Malfoju prom no Tumsas puses," Harijs noteica. „Nu saprotiet, padarīšu viņu par labo."

Dumidors izslējās taisni un pagriezās pret Hariju. Viņa seja rādījās tik izbrīnīta, cik vispār izbrīnīta var būt - un kur nu vēl tādam cilvēkam ar garu, sudrabbaltu bārdu. „Jūs tiešām to labi zināt," pēc brīža ierunājās vecais burvis, „ka viņš spētu izturēt tādu pārvēršanos? Baidos, ka tas labais, ko jūs domājat esam saskatījis viņā, var izrādīties vienīgi pastāvam jūsu domās - vai vēl ļaunāk, tā var būt izlikta ēsma, lai ievilinātu -"

„Ē, diez vai," Harijs noteica. „Tas ir, ja viņš censtos izlikties labs, tad tas viņam izdodas briesmīgi slikti. Tas nav tā, ka Drako būtu pienācis man klāt un tad runājis tik laipni un vilinoši, ka es būtu nodomājis, ka viņā dziļi iekšā slēpjas kaut kas labs. Es izvēlējos pārvērst tieši viņu, jo viņš ir Malfoju dzimtas mantinieks, un, ja ir vēlēšanās kādu glābt, tad tieši viņš šķiet acīmredzama izvēle."

Dumidoram noraustījās kreisā acs. „Jūs esat nodomājis iedēstīt Drako Malfoja sirdī mīlestības un laipnības sēklu, jo jūs paredzat, ka Malfoju mantinieks var izrādīties jums vērtīgs?"

„Ne jau tikai man vienam!" Harijs sašutis iesaucās. „Bet visai maģiskajai Lielbritānijai, ja tas izdosies! Un viņam pašam būs daudz laimīgāka un garīgi veselīgāka dzīve! Redziet, man nepietiks laika, lai novērstu visus no Tumsas puses, tāpēc man ir jāmeklē, kur Gaisma spēs ātri iedarboties visefektīvāk..."

Dumidors sāka smieties. Un smējās daudz skaļāk, nekā Harijs būtu gaidījis, - praktiski rēca no smiekliem. Tas pilnīgi noteikti šķita necienīgi. Senam un varenam burvim piedienētos noķiķināt dažus zema tembra smiekliņus, nevis tā gārgt, ka vai aptrūkstas elpa. Harijs reiz vārda vistiešākajā nozīmē bija nogāzies no krēsla, kad bija skatījies komēdiju Pīles zupa ar brāļiem Marksiem galvenājās lomās, un tieši tik briesmīgi šobrīd smējās Dumidors.

„Tik smieklīgi jau tas nav," Harijs pēc brīža noteica. Viņš jau atkal sāka satraukties par Dumidora veselo saprātu.

Dumidors, gan ar pamatīgu piespiešanos, saņēma sevi rokās. „Ak, Harij, viens no tādas slimības simptomiem, ko sauc par gudrību, ir tāds, ka tu sāc smieties par lietām, kuras citiem nemaz nešķiet smieklīgas, jo, kad esi gudrs, Harij, tu sāc saprast jokus!" Vecais burvis izslaucīja no acīm asaras. „Vai dieniņ. Vai dieniņ. Tiešām gadās, ka ļaunīga roka pret ļaunumu griežas - no tiesas gauža patiesība."

Harijs pēc brīža atskārta, kur bija dzirdējis šo izteicienu... „Ē, tas jau ir Tolkīna citāts! To teica Gendalfs!"

„Patiesībā - Teodēns," noteica Dumidors.

„Jūs esat dzimis vientiešu ģimenē?" Harijs pārsteigts iesaucās.

„Nebūšu gan," noteica Dumidors, atkal jau pasmaidīdams. „Mīļais bērns, es piedzimu septiņdesmit gadus, pirms tika izdota tā grāmata. Bet, šķiet, daudzi vientiešu ģimenēs dzimušie skolēni izdara šādu spriedumu. Esmu savācis ne mazāk par divdesmit Gredzenu pavēlnieka eksemplāriem un vismaz trīs Tolkīna pilno kopoto rakstu sējumus, un es augstu vērtēju ikvienu viņa darbu." Dumidors izvlika zizli un, pēkšņi ieņēmis staltu stāju, pacēla zizli. „Pāri tu netiksi! Nu, kā izskatījās?"

„Ā," Harijs noteica, kaut arī smadzenes jau pavisam grasījās atslēgties, „man šķiet, ka jums pietrūkst Balroga." Un arī rozā pidžamas un saplacinātā, sēnei līdzīgā cepure nemaz nenāca par labu.

„Skaidrs." Dumidors nopūtās un nedaudz vīlies aizbāza zizli aiz jostas. „Baidos, ka senāk man kādreiz tik tiešām priekšā nāca viens otrs Balrogs. Tagadiņās gan ir tikai Viedo kapitula sanāksmes, kurās man tik rūpīgi jānopūlas, lai es neizdarītu kaut ne mazdrusciņas ko lietderīgu, un vēl ir oficiālās vakariņas, kurās svešzemju politiķi cenšas izrādīties, kurš par kuru ir stūrgalvīgāks nejēga. Un par manu vienīgo izklaidi kļūst tas, ka izliekos cilvēkiem noslēpumains, ka zinu to, ko es it kā nekad nespētu zināt, ka izsaku mīklainus apgalvojumus, kurus var saprast tikai vēlāk nākotnē, - kā nu daždien jebkuram varenajam burvim vajag par ko uzjautrināties pēc tam, kad esi atrādījis to savu izpausmes pusi, kas ļauj tev saukties par varoni. Starp citu, runājot par varoņiem, Harij, man nudien jums kaut kas jāatdod, kaut kas tāds, kas reiz piederēja jūsu tēvam."

„Tiešām?" noteica Harijs. „Ak tā, kurš tad to būtu domājis!"

„Jā, patiešām," izsacīja Dumidors. „Laikam jau šis nav nekāds lielais pārsteigums, vai ne?" Viņa seja vērtās nopietna. „Lai nu kā būtu..."

Dumidors piegāja atpakaļ pie rakstāmgalda un, nosēdies pie tā, atvilka vaļā vienu no atvilktnēm. Viņš tajā iebāza abas rokas un tad ar nelielu stīvēšanos izvilka ārā visai palielu un smaga paskata priekšmetu, kuru tūdaļ ar dobju būkšķi uzgāza uz sava rakstāmgalda virsmas.

„Tas," Dumidors noteica, „bija jūsu tēva akmens."

Harijs blenza uz akmeni. Tas izskatījās gaiši pelēks, pleķains, neregulāras formas, asām šķautnēm un visā visumā gluži neizteiksmīgs, vecs, parasts, liels akmens. Dumidors to bija nolicis tā, ka tas uzgūla uz visplatākās skaldnes, taču tik un tā uz rakstāmgalda stāvēja visai nestabili.

Harijs pacēla skatienu. „Tas taču domāts kā joks, pareizi?"

„Nav vis," noteica Dumidors, nošūpojis galvu un rādīdamies pavisam nopietns. „Es šo akmeni paņēmu no Džeimsa un Lilijas mājas krāsmatām Godrika gravā, kur atradu arī jūs; un esmu to paturējis līdz pat šai dienai, šim konkrētajam brīdim, kad to varu nodot jums."

Visā hipotēžu mikslī, kas veidoja pilno šīs pasaules modeli Harija prātā, iespēja, ka Dumidors ir traks, strauji ieguva arvien lielāku varbūtību. Un tomēr tik un tā vēl pastāvēja vērā ņemams daudzums varbūtību, kas norādīja uz pavisam citām alternatīvām... „Ē, vai akmens ir maģisks?"

„Cik man zināms, nē," atbildēja Dumidors. „Bet es jums uz to visstingrāko iesaku nepārtraukti turēt akmeni sev tuvumā."

Nu labi. Ļoti iespējams, ka Dumidors ir traks, bet ja nu viņš nav traks... Tad tas būtu vairāk nekā apkaunojoši, ja problēmas rastos tāpēc, ka viņš nav ņēmis vērā noslēpumainā, vecā burvja padomu. Tas, iespējams, būtu kāds 4. ieraksts sarakstā „Tu noteikti izgāzīsies, ja... TOP 100".

Harijs panāca tuvāk un uzlika rokas uz akmens, cenzdamies atrast tādu leņķi, kurā to varētu pacelt, nesagriežot plaukstas. „Es tad ielikšu to savā maciņā."

Dumidors sarauca pieri. „Jums tas jātur visu laiku sev blakus. Ja nu ēzeļādas maciņš nozūd, vai to kāds nozog?"

„Jūs gribat teikt, ka man visur līdzi jāstaipa tāds liels akmens?"

Dumidors Hariju uzlūkoja pavisam nopietni. „Tas būtu prātīgi darīts."

„Ā..." Harijs novilka. Tas izskatījās visai smags. „Man šķiet, ka citi skolēni man par to sāks uzdot jautājumus."

„Atbildiet viņiem, ka es jums to liku nēsāt visur līdzi," noteica Dumidors. „To neviens neapšaubīs, jo visi tāpat mani uzskata par traku." Viņa seja vēl arvien rādījās pilnībā nopietna.

„Ē, ja godīgi - ja jūs tā bieži darāt, ka liekat saviem skolniekiem nēsāt apkārt lielus akmeņus, nav brīnums, kāpēc cilvēkiem šķiet, ka esat traks."

„Ak, Harij," noteica Dumidors. Vecais burvis novēzēja roku, it kā norādīdams uz visiem nesaprotamajiem instrumentiem, kas bija izvietoti visapkārt kabinetā. „Jaunībā allaž gribas ticēt, ka viss ir zināms, un tāpēc var uzskatīt, ka tad, ja kaut kam nevar saskatīt izskaidrojumu, tas nozīmē, ka izskaidrojuma nemaz nav. Kad kļūsti vecāks, tad saproti, ka daba rit savu gaitu ar saviem iemesliem arī tad, ja mums par tiem itin nekas nav zināms. Tāpēc tas, kas šķiet trakums, īstenībā ir tikai un vienīgi mūsu pašu nezināšana."  

„Realitāte vienmēr pakļaujas likumiem," izteica Harijs, „pat arī tiem, kuri nav zināmi."

„Tieši tā, Harij," noteica Dumidors. „Ja to saproti - un es redzu, ka jūs to no tiesas saprotat, - tā tad arī ir pati gudrības būtība."

„Tātad... kāpēc tieši tad man ir jānēsā līdzi tas akmens?"

„Patiesībā, es tam nevaru iedomāties nevienu izskaidrojumu," atbildēja Dumidors.

„...Nevarat iedomāties?"

Dumidors palocīja galvu. „Bet tikai tāpēc, ka es nevaru iedomāties, kāds tam ir iemesls, tas nenozīmē, ka tāda iemesla nemaz nav."

Instrumenti tikai turpināja pukšķināt.

„Labi," noteica Harijs. „Es gan nezinu, vai man to vajadzētu teikt, bet šis neizskatās pēc tā pareizākā veida, kā attiekties pret nezināmo, par ko mēs tieši tikko izrunājām."

„Vai tad nav?" noteica vecais burvis, rādīdamies izbrīnīts un vīlies.

Harijam sāka rasties sajūta, ka šī saruna nevērsīsies viņam nekā par labu, tomēr viņš tik un tā nespēja paklusēt. „Nē. Es īsti nezinu, vai šim kļūdainajam pieņēmumam ir kāds oficiāls nosaukums, bet, ja man pašam tas būtu kā jānosauc, tad es to sauktu par „ietekmēšanos no hipotēzes" vai kaut kā tamlīdzīgi. Kā lai to tā precīzāk izskaidro... ē.. pieņemsim, ka ir miljons kastes, bet tikai vienā no tām iekšā atrodas dimants. Un jums ir kaste, pilna ar dimantu detektoriem, un katrs dimantu detektors iedarbojas vienmēr, kad nonāk dimanta tuvumā, bet iedarbojas pusē no reizēm, kad tiek pietuvināts kastei bez dimanta. Ja pārbaudīsiet visas kastes ar divdesmit detektoriem, jūs, tā vidēji ņemot, būsiet ticis līdz pēdējām divām kastēm, kur viena ir īstā, otra ir tukša. Un tad pietiktu tikai ar vienu vai varbūt diviem detektoriem, lai varētu noteikt, kura kaste patiesi ir īstā. Tā doma ir tāda, ka tad, kad ir ļoti daudz iespējamo atbilžu, lielākā darba daļa ir jāveic, lai tikai lokalizētu īsto hipotēzi no kopējām miljons iespējām - vispirms jāsaprot, kurā apgabalā vispār ir jāmeklē pareizā atbilde. Pēc tam, lai izsijātu, kura no tām dažām kastēm ir īstā, vajag salīdzinoši daudz mazāku darba ieguldījumu. Tāpēc, ja jūs tā vienkārši bez kādiem pierādījumiem pārlecat pāri visam šim darba procesam un izvirzāt uzmanības centrā vienu noteiktu iespējamību, jūs izlaižat ļoti būtisku apstākli. Piemēram, ja pilsētā ar miljons iedzīvotājiem būtu notikusi slepkavību un detektīvs sacītu, nu, redziet, tam vispār nav nekādu pierādījumu, bet vai nevajadzētu apspriest iespēju, ka slepkava ir Mortimers Snodgrāss?"

„Un viņš tiešām ir slepkava?" pavaicāja Dumidors.

„Nē," noteica Harijs. „Bet vēlāk izrādītos, ka slepkavam ir melni mati, un, tā kā Mortimeram ir melni mati, tad visi sāktu domāt - ā, šķiet, ka Mortimers tomēr ir vainīgais. Tāpēc tas ir netaisni pret Mortimeru, ka policija izvirza viņu uzmanības centrā, kaut arī nav pilnīgi nekādu pamatotu iemeslu vispār turēt viņu aizdomās. Kad pastāv daudz iespēju, kur atrast atbildi, lauvas tiesa darba ir jāpadara, lai tikai lokalizētu, kurā vietā meklēt pareizo atbildi, - un tad var tajā vietā izvērst rūpīgāku meklēšanu. Šai procedūrai nav nepieciešams pierādījums tādā nozīmē, kā to pieprasa zinātnieki vai tiesneši, bet vajag vismaz kāda veida norādi, un tai norādei jābūt tādai, kas kaut kādā veidā īsto iespēju atšķir no miljons citām. Citādi nedrīkst pareizo atbildi tā vienkārši izraut no zila gaisa. No zila gaisa nedrīkst izraut pat apsvēršanas vērtu iespēju. Un pilnīgi noteiki ir vēl miljons citu lietu, ko es varētu darīt vēl bez tā, ka man būtu jāstiepj līdzi tēva akmens. Tikai tāpēc ka es daudz ko nezinu par Visumu, nenozīmē, ka es nezinu arī, kā loģiski domāt, kad esmu sastapies ar savu nezināšanu. Domāšanas likumi, kas apsver varbūtības, nav akmenī kalti, tieši tāpat kā sen pārbaudītie loģikas likumi nav dzelžaini stingri, bet šobrīd jūs pārkāpāt aizliegumu." Harijs apklusa. „Protams, ja vien jums nav zināma kāda norāde, kuru jūs negribat atklāt."

„Hm," Dumidors novilka. Viņš domīgs pielika pirkstu pie vaiga. „Tik tiešām interesants arguments, bet vai tas savā ziņā nelīdzinās analoģijai, kad, meklējot potenciālo slepkavu, jūs izvēlaties tikai vienu izmeklēšanas metodi, kaut arī daudz gudrāk būtu veikt izmeklēšanu vairākos dažādos veidos? Es necenšos apgalvot, ka tas, ka jums jānēsā līdzi tēva akmens, ir labākais, ko varat iesākt, taču es saku, ka nēsāt līdzi akmeni ir prātīgāk, nekā nenēsāt."

Dumidors atkal iebāza roku tajā pašā rakstāmgalda atvilktnē, kuru bija vēris vaļā iepriekš, šoreiz, šķiet, pataustījies apkārt - katrā ziņā likās, ka viņa roka tur iekšā kustas. „Man jāpiebilst," Dumidors noteica, kamēr Harijs vēl arvien centās izprātot, ko lai atbild uz šo pilnīgi negaidīto iebildumu, „ka par Kraukļanagu cilvēki bieži spriež nepareizi, domādami, ka visus gudros bērnus iesķiro Kraukļanagā, un tāpēc citos torņos rodas saprātīgu bērnu iztrūkums. Tā nav taisnība; iešķirošana Kraukļanagā garantē tikai un vienīgi to, ka bērnam zināšanas šķiet pievelkošas, un šī īpašība ne vienmēr ir pielīdzināma inteliģencei." Burvis smaidīja, noliecies pār atvilktni. „Lai vai kā, bet man šķiet, ka jūs tomēr esat diezgan inteliģents. Nemaz tik ļoti nelīdzināties kādam vienkāršam, jaunam varonim, bet drīzāk kādam jaunam, neizzināmi senam burvim. Laikam jau es jums, Harij, piegāju no nepareizās puses, un droši vien man jāsecina, ka jūs esat spējīgs saprast lietu apstākļus, kurus izprast spēj vien retais. Tāpēc es uzdrīkstēšos būt tik nepieklājīgs un piedāvāšu jums saņemt mantojumā vēl vienu priekšmetu."

„Jūs taču negribat teikt..." noelsās Harijs. „Ka manam tēvam... bija vēl viens akmens?"

„Piedošanu," noteica Dumidors, „es vēl arvien esmu vecāks un noslēpumaināks par jums, tāpēc, kad būs jāatklāj kaut kas būtisks, tad to darīšu es; pateicos... ā, nu kur tad tā ir palikusi?" Dumidors iesniedzās tālāk atvilktnē - un tad vēl tālāk. Iekšā bija ielīdusi jau viņa galva un pleci, un pat viss krūškurvis tā, ka ārā vairs rēgojās tikai gurni un kājas, it kā atvilktne viņu aprītu dzīvu.

Harijs negribot sāka prātot, diez cik daudz un kādas tieši mantas tur varētu uziet.

Visbeidzot Dumidors izlīda no atvilktnes, turēdams rokā savu meklēto priekšmetu, kuru nolika uz galda blakus akmenim.

Tā bija nolietota grāmata, atļukušiem stūriem un nodriskātu muguriņu, ar uzrakstu: Libātijs Gurķumētra Mikstūru jaukšana ar priekšzināšanām. Uz vāka bija uzdrukāts zīmējums ar stikla pudelīti, no kuras augšup ceļas dūmi.

„Šī," Dumidors uzsvērti ierunājās, „bija jūsu mātes piektā gada mikstūru grāmata."

„Kuru arī man visu laiku vajadzēs nēsāt līdzi," sacīja Harijs.

„Kura glabā briesmīgu noslēpumu. Noslēpumu, kas ir tik postošs, ka man patiešām jālūdz jūs apzvērēt - un es patiešām pieprasu, lai jūs šo zvērestu dodat pilnā nopietnībā, Harij, lai ko jūs arī par šo visu nedomātu, - ka jūs nekādā veidā nekad mūžā nevienam neizpaudīsiet šo noslēpumu."

Harijs uzlūkoja mātes piektā gada mikstūru mācību grāmatu, kura acīmredzot glabāja kādu drausmīgu noslēpumu.

Nelaime bija tāda, ka Harijs šādus zvērestus patiešām uztvēra nopietni. Ikviens zvērests bija Nelaužamais zvērests, ja to noslēdza pareizie cilvēki.

Tāpēc...

„Man pēkšņi sagribējās padzerties," Harijs ierunājās, „un tas nepavisam nav uz labu."

Dumidors itin nemaz nepratās, ka viņam būtu jāpabrīnās par šo īpatnējo apgalvojumu. „Vai jūs apzvērat, Harij?" prasīja Dumidors. Viņš ar acīm cieši urbās Harijā. „Citādi es jums neko nestāstīšu."

„Jā," atbildēja Harijs. „Apzvēru." Šī kraukļanagiem bija tāda nelaime. To visi zināja, ka tad, ja tu ņemtu un atteiktos no šāda piedāvājuma, tu pēcāk vienkārši nobeigtos no ziņkārības.

„Un savukārt es no savas puses zvēru," noteica Dumidors, „ka tas, ko jums tūlīt sacīšu, ir pilnīga taisnība."

Dumidors atvēra grāmatu, šķiet, pilnīgi patvaļīgā lappusē, un Harijs pieliecās tuvāk, gribēdams redzēt, kas tur rakstīts.

„Redzat šīs piezīmes," Dumidors ierunājās tik pieklusinātā balsī, ka tā izskanēja teju kā čuksts, „kuras te ir pierakstītas uz lappuses malām?"

Harijs mazliet samiedza acis. Uz nodzeltējušajām lapām laikam bija iespiests kaut kas par Ērgļa krāšņuma mikstūru, kuras sastāvā ietilpa daudzas tādas izejvielas, kuru nosaukumi Harijam pilnīgi neko neizteica vai pat, šķiet, nemaz nebija angļu valodā. Gar lapas malu ar spalvu bija uzskricelēta piezīme: Diez, kas notiktu, ja melleņu sulas vietā pievienotu testrālu asinis? un tūlīt turpat apakšā bija atbilde citā rokrakstā: Tu nopietni sasirgtu uz vairākām nedēļām un varbūt pat nomirtu.

„Redzu," noteica Harijs. „Kas tajās ir tāds īpašs?"

Dumidors norādīja uz otro ierakstu. „Šīs te, šajā rokrakstā," viņš sacīja vēl arvien tajā pašā klusajā balsī, „ir rakstījusi jūsu māte. Bet šīs šajā rokrakstā," pārlicis pirkstu, rādīdams uz pirmo ierakstu, „esmu rakstījis es. Es padarīju sevi neredzamu un, kamēr viņa gulēja, ielavījos viņas guļamistabā. Lilija domāja, ka šīs piezīmes raksta kāds no viņas draugiem, un kā tikai viņi neplēsās!"

Un tieši šajā mirklī Harijs saprata, ka Cūkkārpas direktors patiešām ir traks.

Dumidors nopietni viņu uzlūkoja. „Vai jūs saprotat, kas, Harij, no tā izriet, ko es jums nupat atklāju?"

„Ēēē..." Harijs noteica. Šķiet, ka viņa balss bija iestrēgusi uz vienas nots. „Piedošanu... es.... tā īsti nē..."

„Nu labi," Dumidors noteica, nopūzdamies. „Laikam jau tomēr arī jūsu gudrībai ir robežas. Tad laikam būs labāk, ja abi izliksimies, ka es neko neesmu teicis, labi?"

Harijs uzcēlās no krēsla, sejā ievilcis stīvu smaidu. „Jā, protams," Harijs atbildēja. „Ziniet, vispār ir diezgan vēls, un man gribas ēst, tāpēc es labāk došos lejā uz vakariņām," un metās taisnā ceļā uz durvīm.

Durvju rokturis itin nemaz netaisījās pagriezties.

„Jūs mani skumdināt, Harij," noteica Dumidors klusā balsī viņam tieši aiz muguras. „Vai tad jūs nemaz neapjaušat, ka tas, ko es jums izstāstīju, ir uzticības apliecinājums?"

Harijs lēnām apgriezās riņķī.

Viņam tieši priekšā stāvēja ļoti varens un ļoti traks burvis ar garu sudrabbaltu bārdu, uzvilcis milzīgai, saspiestai sēnei līdzīgu cepuri un ko tādu, kas vientieša acīm varētu šķist kā trīs koši rozā pidžamu kārtas.

Aiz muguras stāvēja durvis, kas šobrīd acīmredzot bija pilnībā atsacījušās darboties.

Dumidors rādījās diezgan saskumis un gurdens, it kā kārotu atspiesties pret garu burvja kūju, kuras viņam nebija. „Nudien," noteica Dumidors, „atliek tikai izmēģināt kaut ko jaunu, nevis vienu un to pašu, ko esi ieradis pēdējos simt desmit gadus, un cilvēki tūlīt sāk mukt no tevis." Vecais burvis skumīgi nošūpoja galvu. „Biju cerējis sagaidīt no jums ko citu, Harij Poter. Esmu dzirdējis, ka arī jūsu draugi jūs pašu uzskata par traku. Protams, viņi maldās. Bet vai jūs nepieļaujat domu, ka arī mans gadījums varētu būt līdzīgs?"

„Lūdzu, atveriet durvis," Harijs trīcošā balsī noteica. „Ja jūs vēlaties, lai es jums vēl kādreiz uzticos, tad atveriet durvis."

Aiz muguras bija dzirdams, kā atveras durvis.

„Man bija vēl kas jums sakāms," Dumidors noteica, „un, ja jūs tagad aiziesiet, jūs to nekad neuzzināsiet."

Reizēm Harijam riebās būt kraukļanagam.

Viņš pilnīgi nekādā ziņā nevienam skolēnam nekad mūžā nav nodarījis neko ļaunu, ierunājās Harijā mītošais Grifidors. Atceries, ka nekas slikts nevar notikt, un tad jau nemaz nebūs jābaidās. Tu taču tagad netaisies skriet projām tikai tāpēc, ka viss sāk izvērsties mazliet interesanti, ko?

Tu nevari tā vienkārši aiziet prom no direktora! ierunājās viņa iekšējais Elšpūtis. Ja nu viņš noņem torņa punktus? Ja viņš nospriedīs, ka tu esi nepatīkams, viņš var sākt diezgan pamatīgi sarežģīt tev dzīvi skolā!

Un vēl kaut kur Harijam prātā urdīja ne pārāk patīkama doma, kuru nekādi neizdevās apklusināt, ka ir nepieciešams apsvērt visus ieguvumus, kādi nāk līdzi tam, ka viņš kļūtu par šī vecā, trakā burvja draugu, kurš piedevām vēl ir pamanījies kļūt par Cūkkārpas direktoru, Viedo kapitula virsmagu un Starptautiskās burvju konfederācijas dižburi. Un diemžēl viņa iekšējais Slīdenis laikam daudz labāk prata pievērst Tumsas pusei nekā Drako, paklusām čukstēdams tādas piebildes kā: Ak, nabadziņš, izskatās, ka viņam vajag kādu, ar ko parunāties, vai ne? un: Tu taču nevēlies, lai tāds dižs vīrs vairs negribētu uzticēties kādam, kurš ir mazāk prasmīgs, vai ne, ko? un: Diez, kādus neiedomājamus noslēpumus Dumidors tev varētu atklāt, saproti, ja tu ar viņu sadraudzētos, un pat: Iedomājies tikai, cik āāāārprātīgi interesantas grāmatas viņš varētu būt savācis savos grāmatu plauktos.

Jūs visi esat kaut kādi aptaurēti, Harijs nodomāja par saviem domu palīgiem, kaut arī viņiem visiem kopā bija izdevies Hariju pielauzt šeit palikt.

Harijs apgriezās, paspēra soli tuvāk atvērtajām durvīm, pastiepa roku un nesteidzīgi aizvēra tās ciet. Šis izgājiens viņam nekādi neskādēja, ņemot vērā, ka Harijs tāpat bija izlēmis palikt un Dumidors šā vai tā ir noteicējs pār viņa pārvietošanās brīvību, bet varbūt, ka pēc šī žesta Dumidors par viņu mazliet mainīs savas domas.

Kad Harijs pagriezās atpakaļ, viņš pamanīja, ka varenais, neprātīgais burvis jau atkal smaida un izskatās draudzīgs. Tas bija uz labu, cerams.

„Lūdzu, nedariet tā vairāk," Harijs noteica. „Man ļoti nepatīk justies iesprostotam."

„Par to es, Harij, tiešām atvainojos," Dumidors sacīja, un varēja dzirdēt, ka viņš nudien atvainojas no visas sirds. „Tomēr palaist jūs vaļā bez jūsu tēva akmens būtu tik bezgala neapdomīgi."

„Protams," Harijs noteica. „Un turklāt tas nebija diez ko prātīgi, ka biju cerējis, ka durvis atvērsies, pirms esmu iekļāvis meklējuma uzdevuma priekšmetus savā inventārā."

Dumidors pasmaidīja un palocīja galvu.

Harijs piegāja atpakaļ pie rakstāmgalda, atpiņķerēja ēzeļādas maciņu nost no jostas un ar zināmu piepūli ar savām vienpadsmitgadnieka rokām ievēla akmeni maciņā.

Viņš sajuta, ka svars samazinājās, kad Paplatinātās mutes burvestība apēda akmeni, un šai darbībai sekojošā atrauga bija visai skaļa ar tādu kā apsūdzošu pieskaņu.

Tam drīz vien sekoja arī mātes piektā gada mikstūru mācību grāmata (kura glabāja noslēpumu, kas tik tiešām bija gaužām briesmīgs).

Un tad Harija iekšējais Slīdenis tā viltīgi iečukstējās, ka vajadzētu pielabināties direktoram, ar ko vēl piedevām lieliski izdotos nobruģēt ceļu uz direktora labvēlību arī praktiski visam Kraukļanaga tornim.

„Tad nu," Harijs ierunājās. „Ē. Ja jau reiz es te esmu, varbūt jūs man varētu izrādīt savu kabinetu? Es labprāt kaut ko nedaudz uzzinātu par kādu no šīm lietām," un šis izteikums nenoliedzami pretendēja uz galveno nomināciju kategorijā „Septembra pieticīgākais apgalvojums".

Dumidors noraudzījās uz viņu un tad, viegli pasmīnēdams, palocīja galvu. „Jūtos glaimots par jūsu interesi," noteica Dumidors, „taču baidos, ka te nav daudz ko stāstīt." Dumidors paspēra soli tuvāk sienai un norādīja uz gleznu, kurā dusēja kāds vīrs. „Šie ir Cūkkārpas bijušo direktoru portreti." Viņš pagriezās un norādīja uz galdu. „Mans rakstāmgalds." Viņš norādīja uz krēslu. „Mans krēsls -"

„Atvainojos," Harijs ierunājās, „bet es vairāk biju domājis par tiem." Harijs norādīja uz nelielu kubu, kurš klusi guldzēja: „Bļurkt... bļurkt... bļurkt."

„Ak, tie smalkie verķīši?" teica Dumidors. „Tie nāk līdzi direktora kabinetam un man nav pilnīgi ne mazākās jausmas, kam domāta lielāka daļa no tiem. Kaut gan, šī ciparnīca ar astoņiem rādītājiem uzskaita, cik reizes - teiksim tā - nošķaudās raganas kreiles visas Francijas valsts ietvaros, un jūs pat nevarat iedomāties, cik daudz laika tas prasīja, lai to noskaidrotu. Un šo te ar zeltītajām, ļurīgajām ūsiņām esmu izgudrojis es pats, un Minerva nekad mūžā nesapratīs, kam tas ir domāts."

Kamēr Harijs to visu centās aptvert, Dumidors jau bija piegājis pie drēbju pakaramā. „Te, protams, mums ir Šķirmice; cik noprotu, tad jūs abi esat tikušies. Šķirmice man lika apsolīt, ka ne pie kādiem apstākļiem tā vairs nenokļūs uz jūsu galvas. Jūs esat tikai četrpadsmitais skolēns visā Cūkkārpas pastāvēšanas laikā, par kuru izteikts šāds brīdinājums; tas tika arī Babajagai, bet par pārējiem divpadsmit es izstāstīšu tikai tad, kad būsiet vecāks. Šis ir lietussargs. Un vēl viens lietussargs." Dumidors paspēra vēl dažus soļus un pagriezās riņķī, nu jau smaidīdams visai plati. „Un protams, daudzi cilvēki, nonākot manā kabinetā, grib redzēt Foksu."

Dumidors stāvēja blakus zeltītajai platformai ar laktu, uz kuras bija uzsēdies putns.

Harijs pienāca tuvāk, rādīdamies visai izbrīnīts. „Foksu?"

„Fokss ir fēnikss," teica Dumidors. „Ļoti reta, ļoti spēcīga maģiska būtne."

„Ā..." Harijs noteica. Viņš palieca zemāk galvu un ieskatījās mazajās, apaļajās, melnajās acīs, kurās nemanīja ne mazāko varenības vai inteliģences pazīmi.

„Āāā..." Harijs vēlreiz noteica.

Viņš bija pārliecināts, ka diezgan labi spēj pazīt, kā izskatās putns. Tos bija visai pagrūti sajaukt ar jebko citu.

„Ē..."

Pasaki taču kaut ko gudru! Harijs domās sev uzbrēca. Nestāvi tur tik muļkīgi kā ūdeni mutē ieņēmis!

Ko tad man, jupis rāvis, vajadzētu teikt? Harijs domās atcirta sev par atbildi.

Vienalga ko!

Tu gribēji teikt - vienalga ko, tikai ne: „Fokss ir vista..."

Jā! Vienalga ko, tikai ne to!

„Tad nu, ā, kādas maģiskas spējas tad fēniksiem piemīt?"

„Fēniksu asarām piemīt dziedinošas īpašības," Dumidors pastāstīja. „Tie ir uguns būtnes un spēj pārvietoties no vienas vietas uz citu tikpat viegli kā uguns, kas nodzēšas vienā vietā un iekuras citā. Tā kā viņos mīt tik ārkārtīgi spēcīga maģija, viņu ķermeņi ātri noveco, un tomēr viņi ir nokļuvuši vistuvāk nemirstībai, cik nu vispār dzīvām būtnēm tas ir iespējams, jo, kad fēniksa ķermenis kļuvis pārāk vārgs, tas aizdegas, bet pēc tam no pelniem atdzimst tikko izšķīlies putnēns vai reizēm - ola." Dumidors piegāja tuvāk un, apskatījis vistveidīgo putnu rūpīgāk, sarauca pieri. „Hm... liekas, ka tu šodien neizskaties savā ādā."

Un kamēr Harijam aizgāja, ko tieši šis izteikums nozīmē, vista jau bija uzliesmojusi.

Putna knābis pavērās vaļā, tomēr tas nepaspēja ne iebrēkties, kad jau bija sakaltis un pārogļojies. Uzliesmojums bija pēkšņš, spožs un pilnībā vērsts sevī - tas neradīja nekādu deguma smaku.

Un tad vien mirkli vēlāk uguns jau bija apdzisusi, uz zeltītā paaugstinājuma atstādama aiz sevis tikai nelielu, nožēlojamu pelnu čupiņu.

„Nebīstieties tik ļoti, Harij!" noteica Dumidors. „Foksam nekas nekaiš." Dumidors iebrauca ar roku kabatā un tad ar to pašu roku izčamdīja pelnus, uziedams ne pārāk lielu, dzeltenīgu olu. „Rau, ola!"

„Ā... nu ja... brīnišķīgi..."

„Bet tagad mums tiešām vajadzētu visu izrunāt līdz galam," Dumidors sacīja. Atstājis putna olu pelnos, viņš atgriezās savā tronī un apsēdās. „Galu galā vakariņas jau gandrīz ir klāt, un Laikgriežus lieki labāk nekustināt."

Pēkšņi Harija iekšējā valdē izcēlās sīva cīņa par varu. Kad Dumidors bija nodedzinājis savu vistu, Slīdenis un Elšpūtis bija acumirklī pārmetuši kažoku uz otru pusi.

„Jā, vajadzētu," Harijs lūpas izteica. „Un tad jāiet vakariņās."

Tu atkal izklausies kā pilnīgs pamuļķis, kurš bez jēgas kaut ko murmulē, novēroja Harija iekšējais kritiķis.

„Nu," Dumidors ierunājās. „Diemžēl, man laikam jums, Harij, būs jāatzīstas vienā lietā. Jāatzīstas un tad jāatvainojas."

„Atvainoties ir labi." Vēl kaut ko nejēdzīgāku jau nav iespējams izdomāt! Ko es tur vispār muldu?

Vecais burvis dziļi nopūtās. „Iespējams, jūs tā vairs neteiksiet pēc tam, kad būsiet dzirdējis, kas man ir sakāms. Diemžēl, Harij, es visu jūsu mūžu esmu manipulējis ar jums. Tieši es nodevu jūs audzināšanā jūsu briesmīgajiem audžu vecākiem -"

„Mani audžu vecāki nav briesmīgi!" iesaucās Harijs. „Es gribēju teikt - mani vecāki!"

„Nav briesmīgi?" Dumidors ievaicājās, rādīdamies izbrīnīts. „Pat ne mazdrusciņ briesmīgi? Tas nesaskan ar plānu..."

Harija iekšējais Slīdenis domās nobļāvās pilnā kaklā: AIZTAISIES CIET, TU IDIOT, TEVI VĒL VIŅIEM ATŅEMS!

„Nē, nē," noteica Harijs, stīvām lūpām un pārbīlī savilktu seju, „Es tikai negribēju, lai jūs padomātu ko sliktu; patiesībā viņi ir pavisam briesmīgi..."

„Tomēr ir?" Dumidors paliecās uz priekšu, cieši viņā noraudzīdamies. „Ko tad viņi tādu dara?"

Ātri sastāsti kaut ko. „Viņi, ā; man ir jāmazgā trauki un man liek arī mazgāt visu ko citu, un viņi man neļauj lasīt pārāk daudz grāmatu un -"

„Ā, nu tas jau ir labi," noteica Dumidors, atliecies atpakaļ krēslā. Viņš skumīgi uzsmaidīja. „Nu tad tieši par to es arī atvainojos. Nu tā, par ko es iesāku runāt? Ā, jā. Diemžēl man jāatzīstas, Harij, ka es esmu vainīgs praktiski visā tajā, kad vien ar jums kādreiz ir noticis kas slikts. Es saprotu, ka tas jūs varētu darīt ļoti dusmīgu."

„Jā, esmu ļoti dusmīgs!" noteica Harijs. „Rrrr!"

Harija iekšējais kritiķis apveltīja viņu ar balvu „Visu laiku drausmīgākais tēlojums pasaulē".

„Jo es tikai gribēju, lai jūs to zināt," Dumidors sacīja, „Es gribēju jums to pateikt pēc iespējas ātrāk, ja nu gadījumā nākotnē ar kādu no mums kaut kas notiek, - es gribu lai jūs zināt, ka man patiešām, patiešām ir ļoti žēl. Par visu to, kam jau bija jānotiek un kas vēl tikai notiks."

Vecā burvja acīs nospīdēja miklums.

„Un es esmu ļoti dusmīgs!" noteica Harijs. „Tik dusmīgs, ka es tagad iešu prom, ja vien jūs man negribat vēl kaut ko teikt!"

Vienkārši LASIES prom, kamēr viņš nav tev pielaidis uguni! iebļāvās Slīdenis, Elšpūtis un Grifidors.

„Saprotu," noteica Dumidors. „Nu tad vēl pati pēdējā lieta, Harij. Jūs nekādā gadījumā nemēģināsiet iekļūt pa aizliegtajām durvīm ceturtā stāva gaitenī. Jums nav nekādu cerību tikt cauri visiem tiem slazdiem, un es patiešām negribētu saņemt ziņu, ka esat cietis, mēģinot tos pārvarēt. Kaut gan - šaubos, vai jūs spēsiet atvērt pat pirmās aizslēgtās durvis, jo Alohomoras burvestību jūs vēl neprotat -"

Harijs apcirtās riņķī un pilnā ātrumā rāva vagu uz izeju, durvju rokturis paklausīgi ļāvās viņa rokai pagriezties, un tad viņš drāzās lejā pa vītņu kāpnēm, kaut arī tās vēl griezās, pēdām teju vai sapinoties, un vien mirkli vēlāk viņš jau bija nokļuvis lejā, un garguja pakāpa soli sānis, un Harijs izsprāga ārā no kāpņu telpas kā lielgabala lode.


 

Autora piezīmes

Leo Makerija filma "Pīles zupa" (1933) - satīriska komēdija par spiegu piedzīvojumiem.

Dž. R. R. Tolkīns Gredzenu pavēlnieks 

Teodēns - Rohānas ķēniņš, tēls grāmatā "Gredzenu pavēlnieks". 

"Pāri tu netiksi!" - (You shall not pass!) grāmatā "Gredzenu pavēlnieks" burvis Gendalfs šo sacīja ugunsdēmonam Balrogam, ziedodamies, lai Gredzenu brālība varētu turpināt ceļu.

Ērgļa krāšņuma mikstūra - mikstūra lomu spēlē "Pazemes un pūķi", kas piešķir spēlētājam papildu punktus harizmai.

Meklējuma uzdevuma priekšmeti (quest items) - piedaloties meklējuma uzdevuma spēlē jeb kvestā, spēles gaitā ir jāvāc priekšmeti, kas ir būtiski nepieciešami, lai atrisinātu visu spēles uzdevumu.

Tev ir pieteikties, lai iesūtītu atsauksmi.