- Teksta izmērs +
Autora piezīmes
#include "stdpaskaidrojums.h"

„Protams, ka tā bija mana vaina. Te nav neviena cita, kas par to visu varētu būt atbildīgs."


 

„Tagad tā, lai būtu skaidrs," Harijs sacīja, „ja profesore patiešām tevi, tēt, pacels gaisā, kaut arī tu labi zini, ka tev nav piesietas nekādas virves, tas būs pietiekams pierādījums. Tu nemēģināsi izlocīties un neteiksi, ka tas ir tikai burvju mākslinieka triks. Tas nebūtu godīgi. Ja tev liekas, ka tomēr šādi iebildīsi, tad tev to vajadzētu pateikt jau tagad, lai mēs varētu izdomāt citu eksperimentu."

Harija tēvs profesors Maikls Veress-Evanss nobolīja acis uz riņķi. „Jā, Harij."

„Un tu, mammu, - tā kā tava teorija apgalvo, ka profesorei tas būtu jāvar izdarīt, un ja tas tomēr nenotiks, tu atzīsi, ka esi kļūdījusies. Tu nesāksi teikt, ka maģija jau nedarbojas, ja cilvēki tai netic, vai neaizbildināsies kā citādi."

Direktora vietniece Minerva Maksūra vēroja Hariju ar uzjautrinātu sejas izteiksmi. Viņa izskatījās pēc nudien īstas raganas savā melnajā mantijā un cepurē ar smailu galu līdz brīdim, kad bija ierunājusies skotu akcentā, izklausīdamās tik oficiāla, ka tas vairs nemaz nesaderēja ar raganas ārieni. Pirmajā brīdī viņu ieraugot, Harijam bija izlicies, ka viņa izskatās pēc tādas, kura gārdzoši smiedamās sviež iekšā katlos mazus bērnus, taču šis iespaids acumirklī pagaisa, kolīdz viņa bija atvērusi muti. „Vai ar to būs pietiekami, Potera kungs?" Minerva Maksūra sacīja. „Vai man tagad sākt demonstrējumu?"

„Pietiekami? Visticamāk nē," Harijs sacīja. „Bet ar to vismaz būs līdzēts. Aiziet, direktora vietniece!"

„Sakiet vienkārši ‘profesore'," viņa teica, bet tad izrunāja: „Spārnardium Lidiosa."

Harijs paraudzījās uz tēvu.

„A," Harijs noteica.

Arī tēvs uz viņu paskatījās. „A," tēvs atkārtoja.

Profesors Veress-Evanss atkal pievērsa skatienu profesorei Maksūrai. „Nu labi, jūs tagad varat nolaist mani lejā."

Tēvs tika lēnām un uzmanīgi nolaists atpakaļ zemē.

Harijs ar roku sabužināja sev matus. Varbūt tā izpaudās tā viņa īpatnējā būtības daļa, kura jau iepriekš bija pārliecināta par maģijas īstenumu, taču... „Tas bija gluži kā antiklimakss," Harijs sacīja. „Tu ceri, ka tev saprātā izpaudīsies kaut kas īpaši grandiozs, saistībā ar to, ka prāta struktūrās jāpievieno bezgalīgi mazas iespējamības notikums..." Harijs apklusa. Mamma, ragana un pat tētis atkal apveltīja viņu ar To skatienu. „Tas ir, es tikko uzzināju, ka viss, kam es ticu, ir nepareizs."

Nopietni, šim atzinumam būtu vajadzējis izpausties kaut kā dramatiskāk. Viņa smadzenēm būtu steigšus jāizskata visas zināmās hipotēzes par Visuma uzbūvi, no kurām neviena nepieļāva cilvēka lidināšanas iespējamību. Bet tā vietā likās, ka smadzenes tikai izdod atbildi: Viss kārtībā, es redzēju, kā Cūkkārpas profesore novicina zizli un paceļ tēvu gaisā. Nu un tagad ko?

Raganas kundze uz viņiem noraudzījās, laipni smaidīdama un izskatīdamās visai uzjautrināta. „Vai vēlaties, lai vēl ko nodemonstrēju, Potera kungs?"

„Būs jau labi," Harijs sacīja. „Mēs veicām noteicošo eksperimentu. Bet..." Harijs vilcinājās. Viņš nespēja atturēties. Patiesībā, ņemot vērā šos apstākļus, viņam nemaz nevajadzētu atturēties. Tas bija pareizi un tā pat pieklājās, ka viņš ir kļuvis ziņkārīgs. „Ko jūs vēl tādu varat izdarīt?"

Profesore Maksūra pārvērtās par kaķi.

Harijs nedomājot pilnā ātrumā sāka kārpīties atmuguriski tik naski, ka paklupa pār grāmatu kaudzi, kas nejauši bija patrāpījusies ceļā, un ar smagu blīkš nogāzās uz dupša. Viņš stiepa lejup rokas, gribēdams mīkstināt kritienu, tomēr īsti nepaspēja, un, kad viņš pārsteidzīgi ar visu spēku ietrieca tās zemē, plecā bija sajūtams nejauks sāpju dzēliens.

Acumirklī mazais, pelēksvītrainais kaķis pārtapa atpakaļ mantijā tērptajā sievietē. „Atvainojos, Potera kungs," patiesi sacīja ragana, kaut arī viņas lūpu kaktiņi tiecās liekties uz augšu. „Man vajadzēja jūs brīdināt."

Harijs elsoja īsiem elpas vilcieniem. Viņa balss skanēja kā aizlauzta. „Jūs nevarat tā IZDARĪT!"

„Tā ir tikai pārvērtība," sacīja profesore Maksūra. „Precīzāk sakot, Zvēromaga pārvērtība."

„Jūs pārvērtāties par kaķi! Par MAZU kaķi! Jūs pārkāpāt enerģijas nezūdamības likumu! Tas nav vienkārši kaut kāds patvaļīgs likums, to sevī ietver kvantu hamiltoniāns! Ja tas netiek ievērots, tad tiek izjaukta operatora ortogonalitāte un tad var dabūt to, ka kaut kas var kustēties ātrāk par gaismu! Un kaķi ir SAREŽĢĪTI! Cilvēka prāts nevar tā vienkārši vizualizēt visa kaķa anatomiju un... un vēl visa kaķa bioķīmija, un kā ar neiroloģiju? Kā gan jūs spējat domāt ar kaķa izmēra smadzenēm?"

Profesores Maksūras lūpas nu jau raustījās vēl stiprāk. „Maģija."

„Ar maģiju vien nepietiek, lai paveiktu ko tādu! Jums ir jābūt dievietei!"

Profesore Maksūra samirkšķināja acis. „Šī ir pirmā reize, kad kāds mani nosaucis par dievieti."

Harija redzi aizņēma itin kā migla, kolīdz smadzenes beidzot bija sākušas apjaust, kas tieši ir ticis sagrauts. Pats galvenais pieņēmums par vienotu Visumu, kuru var izteikt ar matemātiskiem likumiem, tas vienkārši bija noskalots podā; tur aizgāja lejā visa fizika. Trīs tūkstoš gadu, kuru laikā lielas, sarežģītas parādības bija tikušas risinātas, sadalot tās mazākās, saprotamās sastāvdaļās; atklājums, ka planētas dejo pēc tās pašas stabules kā krītoši āboli; atskārsme, ka patiesie dabas likumi ir absolūti universāli visur un vienmēr bez jebkāda veida izņēmumiem un ir izsakāmi vienkāršas matemātiskas formulas veidā; nemaz nerunājot par to, ka prāts atrodas smadzenēs, ka smadzenes sastāv no neironiem, ka smadzenes ir pats cilvēks...

Un tad viena sieviete ņēma un pārvērtās par kaķi - te tev nu bija visi zinātnes sasniegumi!

No jautājumu simtiem ikkatrs centās izlauzties līdz Harija lūpām pirmais, kad visbeidzot izskanēja šī cīkstiņa uzvarētājs: „Un kas tie tādi par burvju vārdiem - Spārnardium Lidiosa? Kas gan izgudro tos buramvārdus - bērnudārznieki, vai?"

„Nu jau pietiks, Potera kungs," profesore Maksūra strikti noteica, kaut arī acīs viņai mirdzēja apvaldīts uzjautrinājums. „Ja jūs vēlaties apgūt maģiju, es ierosinu, ka mēs varētu līdz galam nokārtot dokumentus, lai jūs varētu doties uz Cūkkārpu."

„Labi," Harijs it kā aizdomājies noteica. Tad viņš atģidās. Viss loģikas domu gājiens būs jāsāk no paša sākuma, tas arī viss; eksperimentālā metode vēl joprojām darbojas un tas ir pats svarīgākais. „Kā tad es varu tikt līdz Cūkkārpai?"

Pār profesores Maksūras lūpām izspruka aizžņaugts spurdziens, gluži kā izvilkts ar pinceti.

„Tā, pagaidi, Harij," viņa tēvs sacīja. „Atceries, kāpēc tu līdz šim neesi apmeklējis skolu? Kā ir ar tavu īpašo vajadzību?"

Profesore Maksūra pacirta galvu pret Maiklu. „Viņam ir īpaša vajadzība? Kāda tā ir?"

„Es nepareizi guļu," Harijs sacīja. Viņš bezcerīgi novēcināja rokas. „Mans miega ritms ir divdesmit sešas stundas garš, es vienmēr katru dienu aizeju gulēt divas stundas vēlāk. Agrāk par to laiku es aizmigt nevaru, un tad nākamajā dienā es atkal eju gulēt vēl divas stundas vēlāk. Desmitos vakarā, divpadsmitos naktī, divos naktī, četros no rīta - tā uz riņķi apkārt pulkstenim. Pat ja es cenšos pamosties agrāk, tas neko nemaina, un es visu dienu esmu kā izsviests no laivas. Tāpēc es līdz šim neesmu apmeklējis parastu skolu."

„Tas ir viens no iemesliem," sacīja viņa māte. Harijs uzmeta viņai dusmīgu skatienu.

Maksūra norūca garu hmmmmm. „Es gan nevaru atsaukt atmiņā, ka agrāk būtu dzirdējusi par šādu vajadzību..." viņa lēnām noteica. „Es apjautāšos Pomfreja madāmai, vai viņa tam nezina kādu līdzekli." Tad viņas seja atplauka priekā. „Nē, gan jau tā tomēr nebūs problēma - vēlāk es atradīšu kādu risinājumu. Tā," un viņas skatiens tagad atkal kļuva stingrāks, „kādi tad ir tie citi iemesli?"

Harijs paglūnēja uz saviem vecākiem. „Es neklusējot apzinīgi iebilstu pret tādu bērnu apmācības politiku, kuras dēļ man bija nācies ciest, jo brūkošā skolu izglītības sistēma nespēj sagatavot skolotājus un mācību materiālus kaut pat tikai pašā zemākajā pieņemamā kvalitātē."

To izdzirdējuši, abi Harija vecāki sāka gārgt no smiekliem, it kā viņiem tas šķistu nezin kāds milzīgs joks. „Ā," sacīja Harija tēvs, acīm sprikstījot no uzjautrinājuma, „tad tāpēc tu trešajā klasē sakodi matemātikas skolotāju."

„Viņa nezināja, kas ir logaritms!"

„Protams," piebalsoja Harija māte. „Košana noteikti bija pati adekvātākā rīcība, kā reaģēt uz viņas nezināšanu."

Harija tēvs palocīja galvu. „Labi pārdomāta metodika ar mērķi novērst radušos problēmu ar skolotājiem, kas nesaprot logaritmus."

„Man bija septiņi gadi! Cik ilgi jūs vēl man to bāzīsiet acīs?"

„Zinu," māte līdzjūtīgi noteica, „sakod tikai vienu matemātikas skolotāju, un tev to atgādinās visu atlikušo mūžu, vai ne?"

Harijs pavērsās pret profesori Maksūru. „Lūk! Redziet, kā viņi izdarās?"

„Es atvainojos," sacīja Petūnija un pa sētas durvīm izmetās ārā dārzā, no kura bija skaidri sadzirdami viņas nevaldāmie smiekli.

„Nu, akhm, nu," likās, ka nezin kāda iemesla dēļ profesorei Maksūrai bija grūti parunāt, „nu, Cūkkārpā skolotājiem kost nevarēs, vai tas būtu apmēram skaidrs, Potera kungs?"

Harijs uz viņu drūmi paglūnēja. „Labi, es nevienam nekodīšu, ja vien vispirms neiekodīs man."

To izdzirdot, arī profesoram Maiklam Veresam-Evansam nācās uz īsu brīdi atstāt istabu.

„Labi," profesore Maksūra nopūtusies noteica, kad abi Harija vecāki bija nomierinājušies un atgriezušies istabā. „Labi. Tomēr es teiktu, ka, ņemot vērā apstākļus, es gribētu atlikt jūsu skolai nepieciešamo materiālu iegādi līdz pēdējai vai priekšpēdējai dienai pirms skolas mācību gada sākuma."

„Ko? Kāpēc? Citi bērni jau prot maģiju, vai ne? Man jau tūlīt pat ir jāsāk atgūt nokavētais!"

„Varat būt mierīgs, Potera kungs," atbildēja profesore Maksūra, „Cūkkārpa jums gluži labi spēs iemācīt pašus pamatus. Un man ir zināmas aizdomas, Potera kungs, ka tad, ja jūs atstāšu vienu pašu uz veseliem diviem mēnešiem kopā ar skolas mācību grāmatām, kaut arī jums pat nebūtu zizlis, es, iespējams, pēcāk šīs mājas vietā uzietu krāteri, no kura mutuļiem ārā veltos violeti dūmi; apkārtnes pilsētas būtu padarītas neapdzīvojamas, bet visu pārējo, kas vēl būtu palicis pāri no Anglijas, terorizētu ugunīgi liesmojoši zebru bari."

Harija māte un tēvs vienprātīgi piekrita, mādami ar galvu.

„Mammu! Tēti!"

Autora piezīmes
Kvantu hamiltoniāns jeb Hamiltona operators H nosaka kvantu sistēmas stāvokļu maiņu. Operatoram ir jāizpildās ortogonalitātes nosacījumam, lai sistēmā izpildītos enerģijas saglabāšanās likums. Ja enerģija sistēmā nesaglabātos nemainīga, tas nozīmētu, ka tā varētu rasties vai pazust. No tā, savukārt, izriet, ka tiktu pārkāpts Otrais termodinamikas likums, iegūstot visdažādākās pārdabiskās izpausmes, piemēram, ķermeņus, kas spēj kustēties ātrāk par gaismu, siltumu, kas patvaļīgi pārplūst no aukstāka uz siltāka ķermeņa, sajaukušās molekulas, kas pašas no sevis spēj atdalīties, cilvēkus, kas pārvēršas par kaķiem utt.
Tev ir pieteikties, lai iesūtītu atsauksmi.