„Jūs spēsiet saskatīt sakarības, sadzirdēsiet, kādā ritmā pasaule dun."

Ceturtdiena.

Precīzāk - 7:24 ceturtdienas rītā.

Harijs sēdēja gultā; mācību grāmata sašļukusi viņa ļenganajās rokās.

Harijam tikko bija ienākusi prātā ideja patiesi spīdošam eksperimentam, ko vajadzētu pārbaudīt.

Tas nozīmē, ka vajadzēs pagaidīt vēl vienu stundu līdz brokastīm, taču tāpēc jau viņam ir graudu batoniņi. Nē, šo ideju pilnīgi noteikti vajag pārbaudīt tūlīt pat nekavējoties.

Harijs nolika malā mācību grāmatu, izlēca ārā no gultas, apskrēja gultai apkārt, izrāva kofera pagraba līmeni, notipināja lejā pa kāpnēm un sāka pārkrāmēt kastes ar grāmatām. (Viņam tiešām vienreiz par visām reizēm vajag izkrāmēt grāmatas un salikt tās grāmatplauktos, taču šobrīd tam nav laika, jo jāsacenšas ar Hermioni mācību grāmatu lasīšanā, un šobrīd viņš ir iekavējis savu grafiku.)

Harijs atrada meklēto grāmatu un uzskrēja atkal augšā.

Pārējie zēni bija gatavi kāpt lejā brokastīs uz Lielo zāli un uzsākt savas dienas gaitas.

„Es atvainojos, bet vai es varu jums ko palūgt?" ieteicās Harijs. Viņš runājot šķirstīja grāmatas alfabētisko rādītāju, atrada lappuses numuru, kurā bija sarakstīti pirmskaitļi līdz pirmajam tūkstotim, atšķīra vajadzīgo lappusi un iegrūda grāmatu Antonijam Goldšteinam. „Izvēlies no šī saraksta divus trīsciparu skaitļus. Nesaki man, kurus tu izvēlējies. Tikai sareizini abus un nosauc man iznākumu. Ā, un vai tu nevarētu drošības pēc pārbaudīt rezultātu divas reizes? Vienkārši, lūdzu, tiešām pārliecinies, ka esi sareizinājis pareizi, jo man nav ne jausmas, kas notiks ar mani vai visu pasauli, ja tu būsi kaut ko nepareizi sareizinājis."

Tas daudz ko izteica par to, kā pēdējo dienu laikā viņiem te gāja, jo Antonijs nemaz pat necentās iebilst ko tamlīdzīgu kā, piemēram: „Kas tev pēkšņi tāds ir uznācis?" vai „Tas izklausās pavisam dīvaini, kāpēc tu kaut ko tādu prasi?" vai „Kā to saprast, ka tev nav ne jausmas, kas notiks ar visu pasauli, ja es kļūdīšos?"

Antonijs bez kādiem iebildumiem paņēma grāmatu un izvilka no kabatas pergamentu un spalvu. Harijs aizgriezās projām, aizspiedis acis ciet, lai būtu drošs, ka neko neredz, nepacietībā dīžādamies uz priekšu un atpakaļu un lēkādams uz augšu un leju. Viņš bija sagatavojis bloknotu un mehānisko zīmuli un bija gatavs rakstīt.

„Darīts," Antonijs noteica, „Simt astoņdesmit viens tūkstotis četri simti divdesmit deviņi."

Harijs pierakstīja 181 429. Viņš nolasīja, ko tikko bija pierakstījis, un Antonijs apstiprināja, ka tas ir pareizi.

Tad Harijs noskrēja atpakaļ sava kofera pagraba līmenī, palūkojās pulkstenī (pulkstenis rādīja 4:28, kas nozīmēja, ka bija 7:28) un tad aizvēra acis.

Aptuveni pēc trīsdesmit sekundēm Harijs sadzirdēja soļus un tad to, kā tiek aiztaisītas kofera pagraba līmeņa kāpnes. (Harijs neuztraucās, ka varētu nosmakt. Ja reiz esi gatavs maksāt par patiešām labu koferi, komplektā līdzi nāk arī automātiskā gaisa atsvaidzināšanas burvestība. Vai maģija tiešām nav brīnišķīga - par elektrības rēķiniem it nemaz nav jāuztraucas.)

Un kad Harijs atvēra acis, viņš ieraudzīja tieši to, ko bija cerējis ieraudzīt - uz grīdas atradās salocīts papīrītis, dāvana no viņa nākotnes es.

Sauksim šo papīrīti par „Lapiņu-2".

Harijs izplēsa lapu no sava bloknota.

Sauksim šo par „Lapiņu-1". Tā, protams, bija tieši tā pati lapa. Varēja pat ievērot, ja tā cieši ieskatījās, ka robainā plēsuma mala sakrīt precīzi mats matā.

Harijs prātā atsauca algoritmu, kuru šobrīd bija iecerējis izpildīt.

Ja atverot Lapiņu-2, tā būs tukša, tad viņš pierakstīs uz Lapiņas-1 „101 x 101", salocīs to, veselu stundu mācīsies, atgriezīsies atpakaļ laikā, nometīs zemē Lapiņu-1 (kura tajā mirklī kļūs par Lapiņu-2), un tad izkāps ārā no pagraba līmeņa, lai piebiedrotos saviem klasesbiedriem brokastīs.

Ja Harijs atvērs Lapiņu-2 un uz tās būs uzrakstīti divi skaitļi, Harijs tos abus sareizinās.

Ja to reizinājums būs vienāds ar 181 429, Harijs pierakstīs šos abus skaitļus uz Lapiņas-1 un aizsūtīs Lapiņu-1 atpakaļ laikā.

Ja nebūs - tad Harijs pieskaitīs 2 skaitlim labajā pusē un jauniegūto skaitļu pāri pierakstīs uz Lapiņas-1. Ja vien iegūtais skaitlis nebūs lielāks par 997, jo tādā gadījumā Harijs pieskaitīs 2 skaitlim kreisajā pusē, bet labajā pusē atstās 101.

Un ja uz Lapiņas-2 būs rakstīts 997 x 997, Harijs atstās Lapiņu-1 tukšu.

Kas nozīmēja, ka vienīgā iespējamā stabilā laika cilpa bija tāda, kurā uz Lapiņas-2 beigās būs uzrakstīti skaitļa 181 429 abi pirmreizinātāji.

Ja tas nostrādās, Harijs šo metodi varēs pielietot, lai iegūtu jebkuru atrisinājumu, kuru ir viegli pārbaudīt, bet grūti noteikt. Ar šo viņš nebūs tikai un vienīgi pierādījis, ka ar Laikgriezi ir atrisinājis P=NP problēmu, šis paņēmiens ir vēl daudz vispārīgāks. Harijs ar to varētu atrast kombinācijas ciparu kombināciju slēdzenēm vai arī noskaidrot jebkāda veida paroles. Varbūt viņš pat varētu atrast ieeju Slīdeņa Noslēpumu kambarī, ja vien varētu izdomāt kādu sistemātisku metodi, kā piekārtot mainīgo jebkurai Cūkkārpas vietai. Tā būtu viena baigi foršā blēdība, pat pēc visiem Harija jau tā augstajiem blēdību standartiem.

Harijs paņēma savā trīcošajā rokā Lapiņu-2 un to atlocīja.

Lapiņā-2 mazliet drebelīgā rokrakstā stāvēja rakstīts:

NETAISI JOKUS AR LAIKU

Harijs Lapiņā-1 ierakstīja: „NETAISI JOKUS AR LAIKU" mazliet drebelīgā rokrakstā, kārtīgi to aizlocīja un apņēmās vairs neizmēģināt nekādus patiesi spīdošus eksperimentus ar Laiku, līdz nebūs vismaz piecpadsmit gadus vecs.

Ciktāl sniedzās Harija zināšanas, šis bija visu laiku visbaisākais eksperimenta rezultāts kopš pašiem zinātnes pirmsākumiem.

Harijam turpmākās stundas laikā bija diezgan pagrūti sakoncentrēties mācību grāmatas lasīšanai.

Un tā iesākās Harija ceturtdiena.

Ceturtdiena.

Precīzāk - ceturtdiena, 3:32 pēcpusdienā.

Harijs un pārējie pirmā gada zēni stāvēja ārā zālainā laukumā kopā ar Hūča madāmu pie Cūkkārpas slotām. Meitenes mācīsies lidot atsevišķi. Acīmredzot kaut kāda iemesla dēļ meitenes nevēlējās mācīties lidot uz slotaskātiem zēnu klātbūtnē.

Harijs visu dienu bija tāds kā izsists no sliedēm. Viņš, šķiet, vienkārši nespēja beigt brīnīties par to, kā no visas tās stipri palielās pilnās notikumu kopas, par kuru viņš tagad jau labu laiku bija domājis, varēja rezultēties tieši šī konkrētā stabilā laika cilpa.

Un vēl: nopietni, slotaskāti? Viņam tagad būs jālido, būtībā sēžot uz nogriežņa? Vai tad tā nav praktiski visnestabilākā ģeometriskā figūra, ko vien var iedomāties - vēl briesmīgāks būtu tikai punktveida olis! Un kurš gan no visām citām iespējām izvēlētos tieši šādu lidojošās ietaises veidolu? Harijs bija klusībā pie sevis cerējis, ka tas būs tikai kāds izteiciens, bet nē, viņiem priekšā patiešām atradās pēc skata visparastākās virtuves slotas kas slotas. Varbūt kādam vienkārši bija iešāvusies prātā ideja par slotām un viņš vienkārši vairs nebija spējis domāt ne par ko citu? Visticamāk jau tā. Tāda sakritība nav iespējama, ka virtuves tīrīšanai un lidošanai derētu viena un tā paša veidola priekšmets, ja vien šiem uzdevumiem piemērotie rīki būtu izstrādāti, sākot no to pašiem idejiskajiem pamatiem.

Bija skaidra diena, debesis bija koši zilas un saule - spoža, kas tā vien tīkoja iespīdēt tev acīs, lai tu vairs neko neredzētu, ja vien tev bija vēlēšanās lidināties debesīs. Zeme bija patīkami sausa, smaržodama, it kā nupat būtu izkarsēta, un kaut kāda iemesla dēļ Harijam šķita, ka zem kājām tā ir vēl jo cietāka nekā parasti.

Harijs sev arvien atgādināja, ka iemācīties lidot ar slotu bija paredzēts pat mazākajam kopsaucējam no visiem vienpadsmitgadniekiem, tāpēc tam taču nevajadzētu būt nemaz tik grūti.

„Paceliet labo roku virs slotas vai arī kreiso - ja esat kreilis," sauca Hūča madāma. „Un sakiet: ‘AUGŠĀ!'"

„AUGŠĀ!" visi kā viens iesaucās.

Slota tūlīt ielēca Harijam rokā.

Beidzot viņš bija priekšā visiem citiem klasē. Acīmredzot saukt „AUGŠĀ!" bija daudz grūtāk nekā izskatījās, jo citi slotaskāti, palikdami turpat zemē, lielākoties tikai apvēlās uz otriem sāniem vai centās pamukt tālāk prom no saviem lidotgribētājiem.

(Protams, Harijs bija gatavs saderēt, ka Hermionei šodien agrāk savā pirmajā mēģinājumā bija veicies tieši tikpat labi. Nebija iespējams, ka viņš jau pašā pirmajā mēģinājumā spētu paveikt ko tādu, kas atstātu Hermioni mēmu, un, ja kas tāds tomēr bija un tā bija lidošana ar slotu, nevis kaut kas intelektuāls, Harijs vienkārši bija gatavs atdot galus.)

Pagāja kāds brīds, kamēr visi panāca, ka slotas nostājas viņu priekšā. Hūča madāma parādīja, kā uzsēsties uz slotas, un tad apstaigāja visus audzēkņus, pārliecinādamās, vai viņiem ir pareizs tvēriens un sēdēšanas poza. Acīmredzot pat tie daži bērni, kuriem mājās bija atļauts lidot, nebija to apguvuši pareizi.

Hūča madāma noskatīja visus zēnus un palocīja galvu. „Nu tad - kolīdz es nosvilpšos, spēcīgi atsperieties no zemes."

Harijs smagi norija kaklā sakāpušās siekalas, cenzdamies apspiest nelabo dūšu.

„Turiet savus slotaskātus gatavībā, pacelieties pāris pēdu virs zemes, tad tūlīt laidieties atpakaļ, - lai tas notiktu, mazliet jāpaliecas uz priekšu. Klausieties svilpi - trīs - divi..."

Viena no slotām šāvās debesīs kopā ar jauna zēna kliedzieniem - šausmu, ne jau sajūsmas. Zēns, celdamies augšup, griezās uz riņķi briesmīgā ātrumā - tikai īsiem brīsniņiem varēja redzēt viņa nobālušo seju...

Harijs, it kā kustētos palēninājumā, uzlēca pats uz savas slotas un grābstīdamies steidzīgi satvēra zizli, kaut arī īsti nezināja, ko ar to taisās iesākt - viņš bija apmeklējis precīzi divas burvestību nodarbības, un pēdējā viņi bija mācījušies Lidināšanas burvestību, taču Harijs bija spējis izburt šo burvestību pareizi tikai vienu no trijām reizēm, un viņš pilnīgi noteikti nespētu noturēt gaisā veselu cilvēku...

Ja manī mīt kāds apslēpts spēks, tad lai tas atklājas TAGAD!

„Laidies atpakaļ!" iesaucās Hūča madāma (kas noteikti bija visnejēdzīgākais rīkojums, kādu vien viņa kā lidošanas pasniedzēja varēja izteikt, lai tiktu galā ar nekontrolējamu slotu, un Harija neapzināti automātiskā smadzeņu daļa jau pasteidzās pievienot Hūča madāmu savam muļķu sarakstam).

Un zēns noslīdēja no slotas.

Iesākumā šķita, it kā viņš kristu gaužām lēni.

„Spārnardium Lidiosa!" iebļāvās Harijs.

Burvestība neizdevās. Viņš pilnīgi sajuta, kā tā nenostrādā.

BĀC! - tālumā noskanēja dobjš būkšķis un nelāgs krakšķis, un Nevils gulēja ar seju pret zemi kā tāda nelaimes čupiņa.

Harijs iebāza zizli atpakaļ vietā un pilnā ātrumā metās skriet. Viņš nokļuva pie zēna vienlaikus ar Hūča madāmu, un Harijs jau iebāza roku savā maciņā un centās atcerēties, apžēliņ, kā tad īsti to pareizi sauca, ai, kāda starpība, viņš vienkārši pieprasīs „Dziednieka komplektu!" un tas uzradās viņam rokā un -

„Lauzta plauksta," Hūča madāma noteica. „Nomierinies, puika, viņam ir tikai lauzta plauksta!"

Harijs galvā sajuta gluži vai kā tādu triecienu, kolīdz viņa prāts izrāvās no Panikas režīma.

Ārkārtas dziedināšanas komplekts plus stāvēja atvērts viņam blakus, un Harijam rokā jau bija šļirce ar šķidro uguni, kas spēj apgādāt zēna smadzenes ar skābekli, ja vien viņam būtu gadījies pārlauzt kaklu.

„Ā..." Harijs noteica visai trīcošā balsī. Sirds viņam dauzījās tik skaļi, ka viņš teju vai pats nedzirdēja, kā tver pēc elpas. „Lauzti kauli... nu ja... jāliek ģipsis?"

„To liek tikai nopietnos gadījumos," atcirta Hūča madāma. „Liec to nost, viņam nekas traks nav noticis." Viņa pieliecās zēnam klāt, piedāvādama palīdzīgu roku. „Nu, puis, viss ir kārtībā, celies nu kājās!"

„Jūs taču tagad netaisāties likt viņam vēlreiz sēsties uz slotas?" Harijs ar šausmām noprasīja.

Hūča madāma nikni paglūnēja uz Hariju. „Nē taču!" Viņa uzcēla zēnu kājās, turēdama viņu aiz veselās rokas, - Harijs šokēts ieraudzīja, ka tas atkal ir Nevils Lēniņš: kas viņam ir par problēmu? - un viņa pagriezās pret pārējiem bērniem, kuri noraudzījās no malas. „Nekustieties ne no vietas, kamēr es aizgādāšu zēnu līdz slimnīcai! Neaiztieciet slotas, citādi jūs izlidosiet no Cūkkārpas, pirms pagūsiet pateikt „kalambols". Iesim, dārgumiņ."

Un Hūča madāma aizveda prom noraudājušos Nevilu, kurš veselajā rokā saudzīgi turēja savainoto plaukstu.

Tikko pasniedzēja bija prom, viens no slīdeņiem iesāka smieties.

Viņam piebiedrojās vēl citi.

Harijs pagriezies viņus nopētīja. Šis likās ļoti piemērots brīdis, lai iegaumētu vienu otru seju.

Un Harijs ieraudzīja, ka uz viņa pusi lēnā solī nāk Drako, Krabes un Goila kungu pavadīts. Krabes kungs nesmaidīja. Goila kungs gan nenoliedzami smīnēja. Drako pats savukārt rādīja gluži savaldīgu seju, kas brīdi pa brīdim noraustījās, no kā Harijs secināja, ka Drako tas šķita visai uzjautrinoši, taču viņš neredzēja, kādu politisku labumu tas viņam sagādātu, ja viņš par to sāktu smieties tagad, nevis pēc tam vēlāk Slīdeņu pazemes koptelpā.

„Tā, Poter," Drako sacīja zemā balsī, kas īsti negāja kopā ar viņa pārlieku savaldīgo seju, kura vēl arvien brīdi pa brīdim noraustījās, „tikai gribēju pateikt, ka brīžos, kad tu gribi izmantot ārkārtas gadījumu, lai demonstrētu savu vadoņa talantu, tas izdodas daudz labāk, ja tu pilnībā kontrolē situāciju, nevis, teiksim, tu galīgi krīti totālā panikā." Goila kungs iesmējās, bet Drako uzmeta viņam aizrādošu skatienu. „Bet dažus punktus sev par labu gan jau tik un tā dabūji. Vai palīdzēt tev sakārtot dziednieka komplektu?"

Harijs palūkojās uz dziednieka komplektu, tādējādi novēršoties no Drako Malfoja sejas. „Nē, būs jau labi," Harijs noteica. Viņš atlika šļirci atpakaļ vietā, aizdarīja ciet aizslēgus un uzcēlās kājās.

Ernijs Makmilans pienāca brīdī, kad Harijs baroja komplektu atpakaļ savam maciņam.

„Pateicos, Harij Poter, visa Elšpūša vārdā," Ernijs lietišķi sacīja. „Tava rīcība bija cenšanās vērta un labu nodomu vadīta."

„Tik tiešām - labu nodomu vadīta," Drako noteica, stiepdams vārdus. „Kāpēc tad nevienam no Elšpūša zižļi nebija jau gatavībā? Varbūt, ja jūs visi būtu metušies palīgā, nevis tikai viens Poters, tad jums būtu izdevies viņu pat noķert. Un man likās, ka elšpūši parasti palīdz viens otram?"

Ernijs rādījās tāds, it kā viņu plosītu vienlaikus dusmas un vēlme nomirt no kauna. „Tajā brīdī tas mums neienāca prātā..."

„Ak," noteica Drako, „neienāca prātā; tad jau laikam tāpēc daudz labāk ir tad, ja par draugu ir viens kraukļanags, nekā vai visi elšpūši."

Vājprāts, kā lai Harijs šo tagad izstrēbj... „No pārmetumiem nevienam labāk nepaliks," Harijs piesardzīgi ierunājās. Cerēdams, ka Drako to uztvers kā tu tagad maisies pa vidu maniem plāniem, tāpēc - nu ka aizveries.

„Eu, kas tas tāds?" noteica Goila kungs. Viņš noliecās līdz zālei un pacēla kaut ko aptuveni valrieksta lielumā - stikla bumbiņu, kurai iekšā it kā virmoja bāla dūmaka.

Ernijs samirkšķināja acis. „Nevila Visatceris!"

„Kas ir Visatceris?" pajautāja Harijs.

„Tas paliek sarkans, ja esi kaut ko aizmirsis," Ernijs sacīja. „Tiesa gan, tas nepasaka, ko tieši esi aizmirsis. Lūdzu, iedod to man, un es to vēlāk atdošu Nevilam." Ernijs izstiepa roku.

Pēkšņi Goila kunga sejā nozibēja smīns, un viņš, apcirties riņķī, sāka skriet projām.

Ernijs, pārsteigumā apstulbis, mirkli stāvēja kā iemiets, bet tad nobļāvās: „Eu!" un metās pakaļ Goila kungam.

Un Goila kungs paķēra slotu, vienā svempienā veikli uzlēca tai virsū un pacēlās gaisā.

Harijam atkārās žoklis. Vai tad Hūča madāma neteica, ka par to viņu izslēgs no skolas?

„Tāds idiots!" Drako nošņācās. Viņš pavēra muti, lai nobļautos...

„Eu!" nobļāvās Ernijs. „Tas pieder Nevilam! Atdod!"

Slīdeņi sāka gavilēt un svilpt.

Drako muti aizcirta ciet. Harijs ievēroja, ka viņa sejā nupat bija uzradusies neziņa.

„Drako," Harijs zemā balsī noteica, „ja tu neliksi tam idiotam nolaisties atpakaļ zemē, skolotāja atgriezīsies un tad..."

„Nāc un paņem, elšpūti!" nokliedzās Goila kungs, un no Slīdeņiem atskanēja pamatīgas gaviles.

„Viņš neklausīs!" nočukstēja Drako. „Visi slīdeņi tad domās, ka es esmu vājš!"

„Bet, ja Goila kungu izslēgs," nošņācās Harijs, „tavs tēvs domās, ka tu esi pajoliņš!"

Drako seja briesmīgi saviebās.

Bet tikmēr...

„Eu, tu, slīdeņpļeka," iekliedzās Ernijs, „vai tad to tu nezināji, ka elšpūši vienmēr turas kopā? Elšpūši, zižļus gatavībā!"

Un pēkšņi vesels bars ar zižļiem notēmēja Goila kunga virzienā.

Pēc trīs sekundēm...

„Slīdeņi, zižļus gatavībā!" noteica aptuveni pieci dažādi slīdeņi.

Un tagad vesels zižļu bars tēmēja elšpūšu virzienā.

Pēc divām sekundēm...

„Grifidori, zižļus gatavībā!"

„Poter, dari taču kaut ko!" nočukstēja Drako. „Es nespēšu šo visu apturēt, bet tu gan vari! Es palikšu tev parādā; kaut ko ātri izdomā - tu taču it kā esi gudrinieks, vai ne?"

Harijs atskārta, ka nepaies ne piecarpus sekundes, kad kāds jau būs raidījis šumeru šavienšautras burvestību, un, kad skolotāji būs ņēmuši un izslēguši visus iesaistītos, tad beigās pirmajā gadā būs palikuši tikai kraukļanagu zēni.

„Kraukļanagi, zižļus gatavībā!" nobļāvās Maikls Korners, kurš acīmredzot negribēja palikt iepakaļ briestošajai nelaimei.

„GREGORIJ GOIL!" nobļāvās Harijs. „Es izaicinu tevi sacensties par tiesībām paturēt Nevila Visatceri!"

Pēkšņi visi sastinga.

„Ak, tiešām?" sacīja Drako, cik skaļi vien spēdams, vienlaikus stiepjot vārdus. „Cik interesanti. Kas tā, Poter, būs par sacensību?"

Ē...

Tālāk par sacensības pieteikšanu Harija iedvesma nebija tikusi. Kā tad viņi varētu sacensties; viņš taču nevarēja paziņot, ka - šahā, jo tas liktos pagalam dīvaini, ja Drako to nāktos pieņemt, tāpat viņš nedrīkstēja arī nosaukt roku laušanos, jo tas bija vairāk nekā skaidrs, ka šajā disciplīnā Goila kungs viņu samīcīs putekļos...

„Varbūt darām tā?" Harijs skaļi iesaucās. „Mēs ar Gregoriju Goilu paliksim zināmu gabalu atstatus viens no otra, un nevienam nebūs ļauts mums tuvoties. Mēs neaiztiksim savus zižļus un arī visi citi savus zižļus noliks malā. Es neizkustēšos no savas vietas, kur es pašlaik stāvu, un tāpat arī viņš paliks savā vietā. Un ja es varēšu dabūt savās rokās Nevila Visatceri, tad Gregorijs Goils atsauks savu pieteikumu uz to Visatceri, kuru viņš šobrīd tur rokās, un atdos to man."

Iestājās vēl viens sastinguma mirklis, kolīdz bērnu atvieglojuma pilnie skatienu pārvērtās apjukumā.

„Ha, Poter!" Drako skaļi iesaucās. „To gan es gribētu redzēt! Goila kungs pieņem šo izaicinājumu!"

„Tad aiziet!" sacīja Harijs.

„Poter, ko?" nočukstēja Drako, kas viņam nez kādā veidā izdevās, nepakustinot lūpas.

Harijs nemācēja atbildēt, nepakustinot savu muti.

Zēni jau sāka aizvākt savus zižļus, un Goila kungs graciozi nolaidās atpakaļ zemē, rādīdamies visai apjucis. Daži elšpūši sāka iet uz Goila kunga pusi, bet Harijs uzmeta viņiem izmisīgi lūdzošu skatienu, un viņi atkāpās.

Harijs piegāja klāt Goila kungam un apstājās dažu soļu attālumā - pietiekami tālu, ka viņi nevarētu viens otru aizsniegt.

Palēnām, demonstratīvi Harijs aizbāza zizli aiz jostas.

Visi atkāpās soli atpakaļ.

Harijs norija siekalas. Viņš vispārīgos vilcienos saprata, ko grib panākt, bet to vajadzēja paveikt tā, lai neviens īsti nesaprastu, kā tieši viņš to ir izdarījis...

„Nu tā," Harijs skaļi noteica. „Un tagad..." Viņš ievilka dziļu elpu un pacēla gaisā vienu roku, sagatavojies jau sist knipi. Visi, kuri bija dzirdējuši par pīrāgiem, noelsās - kas bija praktiski visi šeit sanākušie. „Es izsaucu Cūkkārpas neprātu! Prieku prieku blīks blākš pļuk pļuk pļuk!" Un Harijs noknikšķināja pirkstus.

Vairums sarāvās.

Un nekas nenotika.

Harijs ļāva, lai klusums vēl kādu brīdi ieilgst, attīstās, līdz...

„Ē," kāds ieteicās. „Un vairāk nekas nebūs?"

Harijs paraudzījās uz zēnu, kurš bija ierunājies. „Paskaties sev priekšā. Redzi to zemes pleķīti, kas izskatās tāds pliks, bez zāles?"

„Ē, nu jā," noteica grifidoru puika (Dīns, laikam?).

„Atroc to vaļā."

Tagad Harijs saņēma daudzus aizdomu pilnus skatienus.

„Ē, kam tas vajadzīgs?" noteica pieņemsim-ka-Dīns.

„Vienkārši atroc vaļā," gurdenā balsī sacīja Terijs Būts. „Tici man, viņam nav nekāda jēga vaicāt pēc iemesla."

Teiksim Dīns notupās zemē un sāka šķipelēt zemi.

Apmēram pēc kādas minūtes, Dīns atkal piecēlās kājās. „Nav tur nekā," Dīns noteica.

Hm? Harijs bija izplānojis, ka atgriezīsies atpakaļ laikā, apraks dārgumu karti, kas norādīs uz nākamo dārgumu karti, kura tad aizvedīs līdz Nevila Visatcerim, kuru viņš būs nolicis kaut kur pēc tam, kad būs to atdabūjis no Goila kunga...

Tad Harijs atskārta, ka ir kāds daudz vienkāršāks veids, ar kuru viņš piedevām vēl mazāk apdraudētu Laikgrieža noslēpumu.

„Paldies, Dīn!" Harijs skaļi noteica. „Ernij, vai tu, lūdzu, varētu pārmeklēt zemi ap to vietu, kur Nevils nokrita, un paskaties - varbūt tur atradīsies Nevila Visatceris?"

Zēni sāka rādīties vēl apjukušāki.

„Vienkārši ej un paskaties," noteica Terijs Būts. „Viņš turpinās ņemties, kamēr kaut kas beigās nostrādās, un trakākais ir tas, ka..."

„Pie Merlina!" noelsās Ernijs. Viņš turēja rokā Nevila Visatceri. „Te tiešām ir Visatceris! Tieši vietā, kur viņš nokrita!"

„Ko?" iesaucās Goila kungs. Viņš nolaida skatienu lejup un ieraudzīja...

...ka arvien tur rokā Nevila Visatceri.

„Ē," noteica pieņemsim-ka-Dīns, „kas tāds nu gan īsti nav iespējams, ne tā?"

„Sižeta caurums," sacīja Harijs. „Visa tā mana iztaisīšanās tik ļoti apmulsināja Visumu, ka uz vienu mirkli tas aizmirsa, ka Goils jau ir pacēlis Visatceri."

„Nē, paga, es gribu teikt, ka tas pilnīgi un galīgi nav iespējams..."

„Es atvainojos, bet vai mēs visi te neesam sapulcējušies, lai lidotu ar slotām? Esam gan. Tāpēc apklusti. Lai vai kā, bet kolīdz es būšu dabūjis rokā Nevila Visatceri, izaicinājums būs noslēdzies un Gregorijam Goilam nāksies atteikties no sava prasījuma pēc tā Visatcera, ko viņš tur rokās, un viņam tas būs jāatdod man. Tāds bija nosacījums, vai ne?" Harijs izstiepa roku un aicināja Erniju pasteigties. „Vienkārši paripini to man, jo atceries, ka neviens nedrīkst man nākt klāt, labi?"

„Pagaidi mirklīti!" iebļāvās slīdenis - Blēzs Zabīnī, šo vārdu diez vai Harijs aizmirsīs. „Kā to var zināt, ka tas ir Nevila Visatceris? Tu jau varēji tur vienkārši nomest kādu citu Visatceri..."

„Varens Slīdeņa spēks ir ar viņu," Harijs pasmaidījis pie sevis noteica. „Bet dodu savu vārdu, ka tieši tas, kurš ir rokā Ernijam, pieder Nevilam. Nevaru gan neko teikt par to Visatceri, kurš ir pie Gregorija Goila."

Zabīnī apcirtās pret Drako. „Malfoj! Tu taču neļausi viņam šādi izsprukt..."

„Paklusē," norūca Krabes kungs, stāvēdams Drako aiz muguras. „Tu te tagad nesāc izrīkot Malfoja kungu!"

Labs padotais.

„Es slēdzu derības ar Drako no dižciltīgā un senā Malfoju nama," Harijs atteica. „Nevis ar tevi, Zabīnī. Esmu paveicis to, ko Malfoja kungs apgalvoja, ka viņš gribot redzēt, un ciktāl tas attiecas uz izvērtējumu, vai derību nosacījums ir izpildīts, es to atstāju Malfoja kunga ziņā." Harijs palieca galvu uz Drako pusi un nedaudz uzrauca uzacis. Ar to vajadzētu pietikt, lai Drako spētu saglabāt savu stāju.

Iestājās klusums.

„Tu tiešām saki taisnību, ka tas ir Nevila Visatceris?" Drako noteica.

„Jā," Harijs sacīja. „Tas arī tiks atdots Nevilam, jo tas ir viņa īstais Visatceris. Bet tas, kurš ir pie Gregorija Goila, pienākas man."

Drako, pieņēmis lēmumu, palocīja galvu. „Es neapstrīdēšu dižciltīgā Poteru nama goda vārdu, kaut vai cik savādi tas viss neliktos. Un arī dižciltīgais un senais Malfoju nams pieturēsies pie dotā vārda. Goila kungs, atdodiet Visatceri Potera kungam..."

„Ei!" Zabīnī iesaucās. „Bet viņš vēl nav uzvarējis, viņš vēl nav dabūjis rokās..."

„Ķer, Harij!" uzsauca Ernijs un pameta Visatceri.

Harijs bez pūlēm gaisā noķēra Visatceri - viņam vienmēr piemitusi ātra reakcija uz ķērieniem. „Tā," noteica Harijs, „es uzva..."

Harijs apklusa. Visas sarunas norima.

Visatceris viņam rokā bija iekvēlojies spoži sarkans, degdams kā miniatūra saule, pat gaišajā dienas laikā mezdams garas ēnas pār zāli.

Ceturtdiena.

Precīzāk - ceturtdiena, 5:09 pēcpusdienā; profesores Maksūras kabinetā pēc lidošanas nodarbības beigām. (Un plus vēl pēc vienas stundas, kuru Harijs bija veikli paspējis iestarpināt.)

Profesore Maksūra sēdēja uz sava ķeblīša. Un Harijs - kā uz adatām taisni viņai pretī.

„Profesore," Harijs stīvi ierunājās, „slīdeņi bija notēmējuši zižļus uz elšpūšiem, grifidori tēmēja uz slīdeņiem, un kāds idiots izsauca, lai arī kraukļanaga zēni notēmē, un man bija atlikušas varbūt kādas piecas sekundes, lai tas viss vienkārši neuzietu gaisā! Man vienkārši nekas cits tajā brīdī neienāca prātā!"

Profesores Maksūras seja rādījās saspringta un dusmīga. „Šādiem nolūkiem, Potera kungs, Laikgriezi nedrīkst izmantot! Vai tad tiešām tāds jēdziens kā „slepenība" jums ir tik ļoti svešs?"

„Bet viņi nezina, kā es to izdarīju! Viņiem tikai liekas, ka es varu paveikt visādas dīvainas lietas, vienkārši uzsitot knipi! Esmu darījis arī citas dīvainas lietas, ko nevar paveikt pat ar Laikgriežiem, un es noteikti arī turpmāk darīšu ko tamlīdzīgu, un šis konkrētais gadījums pat nav nemaz ievērības cienīgs! Man, profesore, bija jāglābj situācija!"

„Nebija gan jāglābj!" atcirta profesore Maksūra. „Jums vajadzēja tikai šo te anonīmo slīdeni pierunāt nolaisties zemē un panākt, lai visi aizvāc zižļus. Jūs būtu varējis viņu izaicināt uz sprāgstošo ēzeļu partiju, bet nē - jūs likāt lietā Laikgriezi kaut kāda drausmīgi nejēdzīga iemesla pēc."

„Man tobrīd nekas cits neienāca prātā! Es pat nezinu, kas tie sprāgstošie ēzeļi tādi ir, un šaha spēli viņi nebūtu pieņēmuši, bet, ja es izvēlētos laušanos ar rokām, es būtu zaudējis!"

„Tad vajadzēja izvēlēties laušanos ar rokām!"

Harijs samirkšķināja acis. „Bet tad es būtu zaudējis..."

Harijs apklusa.

Profesore Maksūra izskatījās ļoti dusmīga.

„Piedodiet, lūdzu, profesore Maksūra," Harijs kautrīgi noteica. „Es patiešām neaizdomājos tik tālu, jums ir taisnība, tieši tā man būtu vajadzējis rīkoties, tas pat būtu bijis izcili, ja es ko tādu būtu ierosinājis, bet es par to vispār neiedomājos..."

Harijs apklusa. Pēkšņi kļuva skaidrs, ka viņam īstenībā bija vēl vesela kaudze citu iespēju. Viņš būtu varējis palūgt Drako, lai Drako kaut ko ierosina, viņš būtu varējis to pavaicāt visiem apkārt stāvošajiem... viņš nudien bija izmantojis Laikgriezi kaut kāda drausmīgi nejēdzīga iemesla pēc. Visu iespējamo izvēļu telpa bija pat visai iespaidīgi milzīga, tad kāpēc viņš bija izvēlējies tieši šo vienu variantu?

Tāpēc, ka tieši tas viņam sagādāja uzvaru. Lai iegūtu sev vienu nenozīmīgu štruntiņu, ko skolotāji Goila kungam tik un tā vēlāk būtu atņēmuši.

Nodoms uzvarēt. Tieši tas bija viņam iekodis.

„Piedodiet, lūdzu," Harijs atkal noteica. „Ka biju tik iedomīgs un rīkojos tik dumji."

Profesore Maksūra nobrauca ar roku pār pieri. Likās, ka viņas dusmas nedaudz noplok. Tomēr balss vēl izskanēja gana stingra. „Ja vēlreiz kas tāds atkārtosies, Potera kungs, jums nāksies Laikgriezi atdot. Vai es skaidri izteicos?"

„Jā," Harijs sacīja. „Es to saprotu un patiešām atvainojos."

„Tad, Potera kungs, es jums vēl pagaidām atļaušu paturēt Laikgriezi. Un, ņemot vērā, cik lielu ķezu jūs tomēr novērsāt, es atļaušos nenoņemt Kraukļanagam torņa punktus."

Piedevām jūs nevarētu nevienam pamatot, kāpēc esat noņēmusi punktus. Bet tāds muļķis Harijs gan nebija, lai to teiktu skaļi.

„Bet pats galvenais - kāpēc Visatceris tā sāka spīdēt?" Harijs ieprasījās. „Vai tas nozīmē, ka man ir izdzēstas atmiņas?"

„Arī mani tas pārsteidz," profesore Maksūra lēnām noteica. „Ja tas būtu tik vienkārši, es domāju, ka tiesas spriedumos jau sen ņemtu vērā Visatcerus, taču tā netiek darīts. Es to vēl papētīšu, Potera kungs." Viņa nopūtās. „Jūs tagad varat iet."

Harijs sāka celties kājās, bet tad apsēdās atpakaļ krēslā. „Ē, piedodiet, bet ir vēl kaut kas, ko es gribēju jums izstāstīt..."

Viņai sejā tikko manāmi noraustījās muskulis. „Kas tad tas būtu, Potera kungs?"

„Par profesoru Drebeli..."

„Gan jau, Potera kungs, tas nav nekas īpaši svarīgs." Profesore Maksūra tagad runāja visai steidzīgi. „Pieņemu, ka jūs noteikti dzirdējāt direktora uzrunu, kurā viņš mudināja visus studentus neapgrūtināt mūs ar mazsvarīgām sūdzībām par aizsardzības profesoru?"

Harijs mazliet apjuka. „Bet tas varētu būt svarīgi, jo vakar man pēkšņi uznāca tāda kā nāvīgas nolemtības sajūta, kad..."

„Potera kungs! Man arī sāk rasties nolemtības sajūta! Un mana nolemtības sajūta saka, ka būs labāk, ja jūs neizteiksiet savu sakāmo līdz galam!"

Harijam atkārās žoklis. Profesorei Maksūrai tas bija izdevies - Harijam nudien trūka vārdu.

„Potera kungs," ierunājās profesore Maksūra, „ja esat atklājis ko tādu, kas jums profesorā Drebelī šķiet īpatnējs, lūdzu, esiet tik laipns un paturiet to tikai un vienīgi pie sevis. Tā, tagad man šķiet, ka būsiet aizņēmis jau gana daudz mana dārgā laika..."

„Tas nemaz neizskatās pēc jums!" Harijs iesaucās. „Atvainojiet, kas tāds vienkārši liekas tik neticami bezatbildīgi! Cik es esmu dzirdējis, tad aizsardzības profesora amatam varētu būt uzlikts kāds lāsts, un, ja jums jau tagad ir zināms, ka kaut kas nav, kā nākas, man likās, ka jums jau nu vajadzētu būt īpaši modrai..."

„Nav, kā nākas, Poter? Es pilnīgi noteikti ceru, ka viss ir vislabākajā kārtībā." Profesores Maksūras sejā nekas nebija nolasāms. „Pēc tam, kad pērn profesors Bleiks tika pieķerts slotu skapī ar tieši trīs piektā gada slīdenēm un vēl vienu no jaunāka gada, un vēl pirms gada profesore Samersa tik briesmīgi izgāzās savā profesora amatā, ka viņas skolnieki domāja, ka bubulis ir kaut kāda veida mēbele, tāpēc tā būtu vienkārši katastrofa, ja izrādīsies, ka tomēr par neparasti kompetento profesoru Drebeli manās ausīs nāks kādas sūdzības, un es uzdrīkstos apgalvot, ka tādā gadījumā lielākai daļai skolēnu nebūs nekādu izredžu nokārtot SLIMU un SĒRGU eksāmenus aizsardzībā."

„Skaidrs," Harijs novilka, to apdomādams. „Tad, citiem vārdiem sakot, pat arī tad, ja ar profesoru Drebeli kaut kas nav īsti lāgā, jūs itin nemaz par to nevēlaties neko dzirdēt līdz pat skolas mācību gada noslēgumam. Un tā kā šobrīd ir septembris, viņš varētu kaut televīzijas tiešraidē nožmiegt premjerministru, un jūs to izliksieties nemanām."

Profesore Maksūra stīvi blenza uz viņu, nemirksķinādama acis. „Es varu apgalvot, Potera kungs, ka šāda apsūdzība pret mani būs pilnīgi nepamatota. Cūkkārpā tiek pieliktas visas iespējamās pūles, lai tās vadība vienmēr stingri uzraudzītu pilnīgi visu, kas vien kaut nedaudz varētu apdraudēt skolēnu mācību sasniegumus."

Tai skaitā arī tādus kraukļanagu pirmziemniekus, kuri nemāk turēt savu muti. „Domāju, ka es jūs, profesore Maksūra, pilnībā sapratu."

„Ak, par to gan es šaubos, Potera kungs. Un kā vēl šaubos." Profesore Maksūra paliecās uz priekšu, sejai atkal savelkoties cietā bardzībā. „Tā kā mums iepriekš jau ir nācies apspriest daudz būtiskāku lietu apstākļus, es runāšu bez aplinkiem. Jūs, tikai un vienīgi jūs, un neviens cits nav ziņojis par tādu neizprotamu nolemtības sajūtu. Jūs, tikai un vienīgi jūs, un neviens cits nespēj izraisīt tik briesmīgu, nekad neredzētu jucekli. Pēc mūsu mazās pastaigas pa Diagonaleju un tad vēl pēc Šķirmices, un vēl arī pēc šodienas epizodes, es jau pilnīgi skaidri paredzu, ka man drīz vien nāksies direktora kabinetā noklausīties kaut kādu līdz smieklīgumam absurdu stāstu par profesoru Drebeli, kurā jūs un tikai un vienīgi jūs viens pats dižojaties stāsta pašā centrā, un pēc tam Cūkkārpai vairs nekas cits neatliks, kā viņu atlaist. Es, Potera kungs, pat esmu jau gandrīz samierinājusies, ka tur nekas nav grozāms. Un ja kas tik briesmīgs notiks agrāk par maija īdām, es jūs piekāršu pie Cūkkārpas vārtiem aiz jūsu paša zarnām un salaidīšu jums degunā ugunsvaboles. Vai tagad jums ir pilnībā saprotams?"

Harijs pamāja ar galvu, acis iepletis platas jo platas. Tad, pēc mirklīša: „Bet kas man par to būtu, ja es to noorganizētu pēdējā mācību gada dienā?"

„Projām no mana kabineta!"