- Teksta izmērs +
Autora piezīmes
Pretinieka vārti ir Roulinga.

Es neesmu psihopāts, es tikai esmu ļoti radošs.


 

Trešdien, tikko spēris kāju pār aizsardzības klases slieksni, Harijs saprata, ka šis priekšmets būs kaut kas īpašs.

Iesākumam jāsaka, ka tā bija lielākā klases telpa, ko viņš Cūkkārpā līdz šim bija redzējis, līdzīga lielākajai daļai universitāšu auditoriju, kur soli novietoti vairākos līmeņos un nostādīti pret milzīgi plašu skatuvi ar balta marmora grīdu. Klase pilī atradās diezgan augstu - piektajā stāvā - un Harijs saprata, ka to ir bezcerīgi apjēgt, kā te var ietilpt tik liela telpa. Sāka kļūt skaidrs, ka Cūkkārpa vienkārši nepakļaujas ģeometrijai, ne Eiklīda, ne kādai citai; tai bija tikai savienojumi, nevis virzieni.

Atšķirībā no īstenas universitātes auditorijas, šeit nebija salokāmo sēdekļu, bet tā vietā bija parasti Cūkkārpas koka galdi un krēsli, kas loka veidā bija izvietoti pa līmeņiem. Vienīgi - uz katra galda stāvēja nolikts plakans, balts, četrstūrains, nesaprotams priekšmets.

Milzīgās platformas vidū, uz neliela pacēluma, kas izbūvēts no tumšākas krāsas marmora, bija novietots viens vienīgs skolotāja galds. Pie kura sagumis zvilnēja Drebelis, galvai atkarājoties pār krēsla atzveltni un siekalām notekot pār mantiju.

Tā, pēc kā tad tas tagad izskatās...?

Harijs bija ieradies uz stundu tik agri, ka citi skolēni vēl nebija atnākuši. (Angļu valoda nav tik pilnīga, lai spētu atspoguļot ceļošanu laikā; ja tā padomā - angļu valodā vispār nav tādu vārdu, kas spētu izteikt, cik ceļošana laikā ir parocīga.) Neizskatījās, ka Drebelis tagad būtu spējīgs... funkcionēt... un Harijam nemaz nebija vēlēšanās iet viņam klāt.

Harijs izraudzījās galdu, uzkāpa līdz tam, apsēdās un izguva aizsardzības mācību grāmatu. Viņš jau bija izlasījis septiņas astotdaļas - viņš patiesībā bija iecerējis izlasīt šo grāmatu jau pirms nodarbības sākuma, bet dienas plāns bija iekavējies, un viņš šodien jau divas reizes bija licis lietā Laikgriezi.

Drīz klasē sākās murdoņa, kolīdz ienāca arī citi klasesbiedri. Harijs nelikās par viņiem zinis.

„Poter? Ko tu te dari?"

Šai balsij gan te nevajadzētu būt. Harijs pacēla skatienu. „Drako? Ko tu šeit d- ārprāts, tev ir savi padotie."

Viens no puišiem, kuri stāvēja Drako aiz muguras, likās visai muskuļains priekš vienpadsmitgadnieka, bet otrs bija nostājies īpaši aizdomīgi balansēti nosvērtā stājā.

Baltiblondmatainais zēns pasmaidīja visai pašapmierināti un norādīja uz viņiem ar plaukstu. „Poter, es tevi iepazīstinu ar Krabes kungu," tad viņš pavērsa plaukstu no Muskuļa pie Balansa, „ar Goila kungu. Vinsent, Gregorij, šis ir Harijs Poters."

Goila kungs palieca sāņus galvu un uzlūkoja Hariju ar skatienu, kam iespējams vajadzēja kaut ko nozīmēt, tomēr beigās vienkārši izskatījās, it kā viņš būtu tikai samiedzis acis. Krabes kungs noteica „Prieks pazīties" tādā balsī, kas izklausījās, ka viņš censtos runāt, cik zemu vien iespējams.

Pār Drako seju uz mirkli nozibēja apjukums, tomēr to ātri nomāca pārākuma apziņas pilns smīns.

„Tev ir padotie!" Harijs atkārtoja. „Kā es varu dabūt padotos?"

Drako smīns izpletās platāks. „Baidos, Poter, ka vispirms ir jāiekļūst Slīdenī -"

„Ko? Nav godīgi!"

„- un tad vēl jūsu ģimenēm par to ir jānoslēdz vienošanās, pirms tu vēl vispār esi dzimis."

Harijs palūkojās uz Krabes kungu un uz Goila kungu. Viņi abi nudien ļoti nopūlējās, lai izskatītos biedējoši. Tas ir, viņi bija saliekušies uz priekšu, sasprindzinājuši plecus un, izstiepuši kaklus, stīvi blenza uz viņu.

„Ē... pagaidi," noteica Harijs. „Vienošanās tika noslēgta jau tik ļoti sen?"

„Tieši tā, Poter. Diemžēl, šoreiz tev nebūs palaimējies."

Goila kungs sadabūja zobu bakstāmo un sāka tīrīt zobus, arvien draudīgi sabozies.

„Un," noteica Harijs, „Lūcijs vēl arī ir parūpējies, lai tu uzaugot neuzzinātu par saviem miesassargiem un lai tu viņus satiktu tikai savā pirmajā skolas dienā."

Smīns nozuda no Drako sejas. „Jā, Poter, skaidrs, ka tu esi dižens, to jau tagad tāpat zina visa skola, tāpēc vari beigt te plātīties -"

„Tātad viņiem abiem visu viņu mūžu tika stāstīts, ka viņiem būs jākļūst par taviem padotajiem, un viņi ir pavadījuši gadus, iztēlodamies, kā jāuzvedas padotajiem -"

Drako saviebās.

„- un kas ir vēl ļaunāk - viņi gan viens otru pazīst un abi kopā ir trenējušies -"

„Boss teica - aizvērt muti," norūca Krabes kungs. Goila kungs iekodās zobu bakstāmajā, atstādams to starp zobiem, un ar roku izkrikšķināja otras plaukstas pirkstu kauliņus.

„Es teicu, lai jūs Harija Potera priekšā šitā nedarāt!"

Abi rādījās mazliet kautrīgi nokaunējušies, un Goila kungs aši ielika zobu bakstāmo atpakaļ mantijas kabatā.

Bet kolīdz Drako bija novērsies no viņiem, ar seju pagriezies atkal pret Hariju, viņi tūdaļ atsāka savu draudīgo izrādīšanos.

„Es atvainojos," Drako stīvi noteica, „ka šie te divi plānprātiņi atļāvās tevi tik briesmīgā kārtā aizvainot."

Harijs zīmīgi paraudzījās uz Krabes un Goila kungiem. „Es gan teiktu, ka tu, Drako, esi pret viņiem diezgan bargs. Es teiktu, ka viņi uzvedas tieši tā, kā es gribētu, lai izturas mani padotie. Tas ir, ja man kādreiz būtu kādi padotie."

Drako atkārās žoklis.

„Eu, Gregorij, tu tak nedomā, ka šis mūs vilina prom no bosa, ko?"

„Diez vai Potera kungs ir tāds muļķis."

„Ak, nē, tas man nemaz nenāk ne prātā," Harijs bez aizķeršanās noteica. „Vienkārši es to izteicu tāpat, lai tas jums paliek prātā, ja nu gadījumā pienāk tāda reize, kad jūsu pašreizējais priekšnieks vairs neliekas nemaz tik patīkams. Pie tam, tas nekad nav par sliktu, ja ir pieejami arī vēl citi darba piedāvājumi, kamēr vēl ir iespēja pārrunāt iespējamos darba apstākļus, vai ne?"

„A ko viņš dara Kraukļanagā?"

„Vispār nesaprotu, Krabes kungs."

„Jūs abi divi vienreiz aizverieties," Drako norūca caur sakostiem zobiem. „Tā ir pavēle." Viņš ar acīmredzamu piepūli pievērsa uzmanību atpakaļ Harijam. „Bet vispār - ko tu te tagad dari slīdeņu aizsardzības nodarbībā?"

Harijs sarauca pieri. „Pagaidi." Viņš iebāza roku maciņā. „Stundu sarakstu." Viņš nopētīja pergamenta loksni. „Aizsardzība 2:30 pēcpusdienā, un tagad ir..." Harijs paskatījās uz savu mehānisko rokaspulksteni, kurš rādīja 11:23. „2:23, ja vien neesmu sajaucis laiku. Neesmu taču?" Ja nu tomēr viņš bija ko sajaucis, tad Harijs mācēja nokļūt uz jebkuru stundu, uz kuru vien vajag. Ārprāts, kā viņš mīlēja savu Laikgriezi, un kādu dienu, kad būs pietiekami pieaudzis, viņš to ņems un apprecēs.

„Nē, liekas, ka viss ir pareizi," Drako domīgi noteica. Viņš pārlaida skatienu visai auditorijai, kurā plūda iekšā mantijas ar zaļām apmalēm un...

„Grifinūģi!" izspļāva Drako. „Ko viņi te dara?"

„Hm," izteica Harijs. „Profesors Drebelis minēja... es gan neatceros precīzi viņa teikto... ka viņš izdarīs atkāpes no dažām Cūkkārpas ierastajām mācību metodēm. Varbūt viņš vienkārši salika visas klases kopā."

„Ja?" noteica Drako. „Tu gan te esi pirmais kraukļanags."

„Jap. Jo es te atnācu jau ļoti laicīgi."

„Bet kāpēc tad tu aizgāji pavisam uz pašu pēdējo rindu?"

Harijs samirkšķināja acis. „Nez, man vienkārši likās, ka šī būs laba vieta?"

Drako izsmējīgi nošņācās. „Vēl tālāk no skolotāja jau nevarēji apsēsties." Blondais zēns pieliecās mazliet tuvāk. „Vispār - vai tā ir taisnība, ko pateici Derikam un tai viņa bandai?"

„Kas tas par Deriku?"

„Tas, kuram tu iemeti ar pīrāgu?"

„Vispār - ar diviem pīrāgiem. Ko tad es viņam tādu pateicu?"

„Ka tas, ko viņš dara, nav nekas īpaši pārgudrs un nedos nekādas priekšrocības, un ka viņš tikai apkauno Slīdeņa vārdu." Drako cieši lūkojās Harijā.

„Tā... kaut kā tamlīdzīgi bija," Harijs sacīja. „Tikai man liekas, ka drīzāk es viņam prasīju, „vai šis izgājiens ir domāts kā kaut kāds neatkārtojami pārgudrs plāns, kā nākotnē sagādāt sev priekšrocības, vai arī šis ir vienkārši kaut kas tik prasts un bezjēdzīgs, kas tikai apkauno Slīdeņa vārdu", nu kaut kur uz to pusi. Precīzi vārds vārdā vairs neatceros."

„Zini, tu te visiem tagad jauc galvu," blondais zēns noteica.

„Hm, kādā ziņā?" Harijs, tiešām apjucis, noteica.

„Voringtons teica, ka tad, ja kāds ilgu laiku nosēž zem Šķirmices, tā esot pirmā pazīme, ka te ir darīšana ar spēcīgu tumšo burvi. Cilvēki jau sāka runāt, vai viņiem tagad, drošs paliek drošs, nevajadzētu tev sākt pieslieties. Tad tu, Merlina dēļ, ņem un aizstāvi bariņu ar elšpūšiem. Un tad tu vēl pasaki Derikam, ka viņš apkauno Salazara Slīdeņa vārdu! Ko lai tagad cilvēki domā?"

„To, ka Šķirmice nolēma iešķirot mani tornī ar nosaukumu „Slīdenis! Tikai ākstos! Kraukļanags!" un atbilstoši tam es arī rīkojos."

Krabes un Goila kungi abi ieķiķinājās, bet Goila kungs aši piešāva mutei priekšā plaukstu.

„Labāk ejam ieņemt savas vietas," Drako noteica. Viņš brīdi svārstījās, tad izslējās mazliet taisnāk un ierunājās nedaudz formālāk. „Tomēr es gribētu paturpināt mūsu iepriekšējo sarunu - un, jā, es pieņemu tavus noteikumus."

Harijs palocīja galvu. „Vai tev būtu kas briesmīgi iebilstams, ja es lūgtu tevi paciesties līdz sestdienas pēcpusdienai? Es te šobrīd esmu iesaistījies tādās kā sacensībās."

„Sacensībās?"

„Gribu zināt, vai es varu izlasīt mācību grāmatas tikpat ātri, cik Hermione Grendžera."

„Grendžera," Drako atkārtoja. Un samiedza acis. „Tā draņķasine, kura ir iedomājusies būt par Merlinu? Ja tu esi sadomājis nolikt viņu pie vietas, tad, Poter, visi slīdeņi tev vēl tikai visu to labāko, un līdz sestdienai es tevi noteikti netraucēšu." Drako, kā apliecinādams cieņu, palieca uz priekšu galvu un tad devās prom, savu padoto pavadīts.

Opā, jau tagad redzu, ka šito visu iztamborēt nu gan būs jautri.

Klase jau tagad visai ātri pildījās ar visu četru krāsu apmalēm: zaļām, sarkanām, dzeltenām un zilām. Izskatījās, ka Drako ar saviem draudziņiem tagad centās ieņemt trīs blakus esošas sēdvietas pirmajā rindā, kuras, dabīgi, jau bija aizņemtas. Krabes un Goila kungi aktīvi bozās, tomēr nelikās, ka šīs izdarības nestu jel kādus panākumus.

Harijs noliecās pār savu aizsardzības grāmatu un atkal pievērsās lasīšanai.


2:35 pēcpusdienā, kad lielākā daļa sēdvietu jau bija aizņemtas un likās, ka visi bija sanākuši, profesors Drebelis krēslā pēkšņi sakustējās un izslēja taisnu muguru, un viņa seja parādījās uz plakanajiem, baltajiem četrstūriem, kas bija nolikti uz skolēnu galdiem.

Tas Hariju pārsteidza nesagatavotu - gan tas, ka bija parādījusies profesora Drebeļa seja, gan tas, ka šī ietaise atgādināja vientiešu televīziju. Tas likās vienlaikus nostaļģiski un skumji, jo aparāts tik ļoti līdzinājās kaut kam no mājām un tomēr īsti tāds nebija...

„Labdien, mani jaunie mācekļi," sacīja profesors Drebelis. Šķita, it kā viņa balss izskanētu no ekrāna uz galda un it kā viņš būtu uzrunājis tieši Hariju. „Laipni aicināti pirmajā cīņas maģijas nodarbībā - kā to reiz dēvēja senie Cūkkārpas dibinātāji - jeb, saucot to atbilstoši divdesmitā gadsimta beigām, aizsardzībā pret tumšajām zintīm."

Negaidīti pārsteigtie studenti aši steidza pierakstīt, ķerdami pēc pergamenta loksnēm vai kladēm.

„Nevajag," profesors Drebelis noteica. „Varat necensties pierakstīt to, kā kādreiz sauca šo priekšmetu. Tik bezjēdzīgas lietas jūsu atzīmi manās stundās neietekmēs. To es jums apsolu."

Daudzi skolēni pēc šī paziņojuma izslējās taisni, rādīdamies visai satraukti.

Profesors Drebelis sāji pasmaidīja. „Tiem, kuri ir izniekojuši savu laiku, lasīdami tās nekam nederīgās aizsardzības mācību grāmatas -"

Kāds izgrūda aizžņaugtu smilkstu. Harijs ieprātojās, vai tā diez nebija Hermione.

„- varbūt ir radies priekšstats, ka te, lai arī šo priekšmetu sauc aizsardzība pret tumšajām zintīm, būs darīšana tikai ar to, kā aizstāvēties pret kaut kādiem tur naktstaureņiem, kuri spēj izraisīt visai nejaukus sapņus, vai skābes gliemjiem, kuri var izšķīdināt sev ceļu cauri divas collas biezam baļķim turpat vai visas dienas garumā."

Profesors Drebelis uzcēlās kājās, piestumdams krēslu pie galda. Ekrāns Harijam uz galda izsekoja katru viņa kustību. Profesors Drebelis piesoļoja tuvāk pirmajai solu rindai un iesaucās:

„Ungārijas ragastis pārsniedz desmit vīru garumu! Tas spēj izspļaut uguni tik ātri un precīzi, ka var lidojumā izkausēt zibsni! Ragasti var nogalināt ar vienu vienīgu slepkavošanas lāstu!"

Skolēni noelsās.

„Kalnu trollis ir vēl bīstamāks par Ungārijas ragasti! Tas ir tik spēcīgs, ka var izkosties cauri tēraudam! Āda tam ir tik izturīga, ka apdullināšanas un ciršanas burvestības tam itin neko nevar nodarīt! Oža ir tik attīstīta, ka tas pat no attāluma spēj atšķirt, vai medījums atrodas barā vai arī ir viens un neaizsargāts! Un visbriesmīgākais ir tas, ka trollis atšķiras no citām maģiskajām būtnēm ar to, ka nepārtraukti sevī uztur pārvērtību - tas visu laiku pārvēršas pats savā ķermenī. Ja jums kaut kādā veidā izdotos noraut tam roku, pēc mirkļa jau būs ataugusi jauna! Uguns un skābe var izveidot viņa ķermenī rētaudus, kas uz īsu brīdi aizkavē troļļa reģenerācijas spēju - bet tikai labi ja uz stundām divām! Tie ir gana gudri, jo spēj likt lietā vāles un darbarīkus! Kalnu trollis ir trešais visspēcīgākais nāves aparāts, ko radījusi Daba! Trolli var nogalināt ar vienu vienīgu slepkavošanas lāstu."

Skolēni izskatījās visai šokēti.

Profesors Drebelis smīnēja diezgan drūmi. „Tajās jūsu nožēlojamās trešā gada aizsardzības mācību grāmatās teikts, ka tad, ja kalnu trolli apspīdināsiet ar saules gaismu, tas uz vietas sastings. Šis, mani jaunie mācekļi, ir viens no tās bezjēdzīgās informācijas piemēriem, ar kādu jums nekad nebūs darīšana manās stundās. Jūs taču nekad nesastapsiet kalnu trolli gaišā dienas laikā! Tāda doma, ka vajadzētu likt lietā saules gaismu, lai apturētu trolli, rodas no tā, ka grāmatu sastādījušie autori muļķīgā kārtā tikai cenšas izrādīties, cik sīkumaini smalkas ir viņu zināšanas, upurējot praktisko pielietojumu. Tikai tāpēc, ka vispārīgi pastāv kāds līdz smieklīgumam īpatnējs veids, kā uzveikt kalnu trolli, nenozīmē, ka jums patiesi to būtu arī jācenšas likt lietā! Slepkavošanas lāstu nav iespējams nobloķēt vai apturēt, un tas nostrādā ik reizi uz jebko, kam ir smadzenes. Ja jūs, kad būsiet pieauguši burvji, sapratīsiet, ka nespējat izmantot Slepkavošanas lāstu, tad jūs vienmēr varat vienkārši aizteleportēties projām! Tieši tāpat ir ieteicams rīkoties arī tad, ja sastapsieties ar otro nāvējošāko radījumu, atprātotāju. Jums vienkārši jāteleportējas projām!"

„Protams, ja vien," profesors Drebelis teica, balsij vēršoties zemākai un stingrākai, „jūs neatrodaties pretteleportēšanās burvestības iedarbības zonā. Nē, īstenībā ir tikai viens vienīgs briesmonis, kurš var jūs apdraudēt arī tad, kad esat kļuvuši pieauguši. Visbīstamākais briesmonis pasaulē, tik bīstams, ka pārējie tam nestāv pat ne tuvu klāt. Tumšais burvis. Tas ir vienīgais, kurš vēl arvien spēs jūs apdraudēt."

Profesors Drebelis bija cieši sakniebis lūpas. „Par nožēlošanu man nāksies jums mācīt visus tos niekus, kas ir jāapgūst, lai jūs varētu sekmīgi nokārtot ministrijas apstiprinātos pirmā gada eksāmenus. Tā kā visā visumā šīs atzīmes viņu izvēlētajos priekšmetos nekādi neietekmēs jūsu dzīvi nākotnē, tad visiem tiem, kuri vēlas tikai puslīdz labi tikt galā ar eksāmenu, es varu novēlēt izšķiest savu laiku, studējot mūsu nožēlojamo mācību grāmatu. Šī mācību priekšmeta nosaukums nav aizsardzība pret nenozīmīgiem kaitēkļiem. Jūs esat atnākuši šeit, lai mācītos aizstāvēties pret tumšajām zintīm. Kas nozīmē - tā lai nebūtu nekādu pārpratumu - mācīties aizstāvēties pret tumšajiem burvjiem. Pret tādiem cilvēkiem ar zižļiem, kuri grib nodarīt jums pāri un kuriem visticamāk tas arī izdosies, ja vien jūs vispirms kaut ko nenodarīsiet viņiem! Nav aizsardzība bez uzbrukuma! Nav aizsardzība bez pretošanās! Resnie, rijīgie, auroru apsargātie politiķi, kuri ir sastādījuši jūsu mācību programmu, uzskata, ka šī patiesība jums kā vienpadsmitgadniekiem ir pārāk skarba. Lai tukšums parauj tos muļķus! Jūs esat atnākuši šeit, lai mācītos priekšmetu, kas Cūkkārpā ticis pasniegts jau astoņsimt gadus! Laipni aicināti pirmajā cīņas maģijas mācību gadā!"

Harijs sāka applaudēt. Viņš nespēja atturēties, tas bija pārāk iedvesmojoši.

Kolīdz Harijs bija iesācis applaudēt, arī no grifidoru puses bija jūtama kaut kāda reakcija, un vēl vairāk sajūsminājās slīdeņi, tomēr šķita, ka lielākoties skolēni bija pārāk apmulsuši, lai kā nebūt reaģētu uz profesora uzrunu.

Profesors Drebelis novēcināja roku, un applausi acumirklī norima. „Liels paldies," noteica profesors Drebelis. „Un tagad pie praktiskās puses. Esmu apvienojis visas pirmziemnieku klases vienā, tādējādi es varēšu jums atvēlēt divreiz vairāk tiešās klases kontaktstundas nekā to varētu panākt tikai ar divu klašu apvienojumu -"

Skolēni šausmās noelsās.

„- un arī lielāku mācību slodzi, kuru jums atlīdzināšu ar to, ka neuzdošu mājasdarbus."

Šausmu elsieni tūdaļ norima.

„Jā, jūs dzirdējāt pareizi. Es jums mācīšu, kā cīnīties, nevis kā uzrakstīt divpadsmit collas par kaušanos līdz pirmdienai."

Harijs bezgala vēlējās, kaut tagad sēdētu blakus Hermionei, jo tad varētu redzēt viņas seju, taču, no otras puses, visticamāk viņš to jau tāpat spēja pietiekami precīzi iztēloties.

Piedevām Harijs bija iemīlējies. Tās būs kāzas trijatā: viņš, Laikgriezis un profesors Drebelis.

„Tie, kuriem būs tāda vēlēšanās, varēs piedalīties manis organizētajās ārpusstundu aktivitātēs, kuras jums, cerams, liksies gan pietiekami interesantas, gan izglītojošas. Vai vēlaties parādīt pasaulei pats savas spējas tā vietā, lai tikai skatītos, kā četrpadsmit citi cilvēki spēlē kalambolu? Manā armijā varēs cīnīties vairāk nekā septiņi cilvēki."

Ej tu nost.

„Šajā un arī citās ārpusstundu aktivitātēs varēsiet nopelnīt Drebeļa punktus. Kas tie tādi par Drebeļa punktiem, jūs jautāsiet? Torņu punktu sistēma nespēj apmierināt manas vajadzības, jo tajā pārāk reti ir iespējams nopelnīt punktus. Es dodu priekšroku tam, lai studenti manās stundās daudz biežāk varētu uzzināt par savu progresu. Retos gadījumos es jums uzdošu arī rakstisku kontroldarbu, kurš jau rakstīšanas laikā pats sevi izlabos, un, ja jums būs daudz nepareizu atbilžu uz vienas konkrētas tēmas jautājumiem, kontroldarbs jums norādīs tos skolēnus, kuriem šie jautājumi ir pareizi atbildēti, un šie skolēni, palīdzot jums, varēs nopelnīt Drebeļa punktus."

...Oho. Kāpēc gan citi profesori nelieto šādu sistēmu?

„Un kāds tad būs labums no Drebeļa punktiem, jūs jautāsiet? Iesākumam - desmit Drebeļa punkti ir līdzvērtīgi vienam torņa punktam. Bet ar tiem jūs varēsiet iegūt arī citus labumus. Varbūt vēlaties kārtot eksāmenu citā laikā? Varbūt ir kāda nodarbība, kuru jums varētu būt īpaši liela vēlēšanās izlaist? Jūs drīz uzzināsiet, ka es varu būt ļoti pretimnākošs pret studentiem, kuri būs nopelnījuši pietiekami daudz Drebeļa punktu. Drebeļa punkti noteiks to, kuri būs armiju ģenerāļi. Un uz Ziemassvētkiem - tieši pirms Ziemassvētku brīvlaika - es kādam piepildīšu vēlēšanos. Tas var būt jebkas, kas ir saistīts ar skolu un ko iespējams panākt ar manu spēku, ietekmi un, pats galvenais, ar manu atjautību. Jā, es biju slīdenis, un tāpēc es tagad piedāvāju noformulēt viltīgu plānu jums par labu, ja tieši tas spēs piepildīt jūsu vēlēšanos. Šo vēlēšanos es izpildīšu tam, kurš starp visiem septiņiem mācību gadu studentiem būs nopelnījis visvairāk Drebeļa punktu."

Un tam jābūt Harijam.

„Tagad atstājiet savas grāmatas un kustamās mantas uz galda - tām nekas slikts nenotiks, jo ekrāni tās pieskatīs, - un nāciet lejā uz šo platformu. Tagad uzspēlēsim spēli ar nosaukumu „Kurš šajā klasē ir visbīstamākais skolēns"."


Harijs ar labo roku novicināja zizli un noteica: „Ma-ha-su!"

Atskanēja vēl viens spalgs ding, kas nāca no zilas lodes, ko profesors Drebelis bija piešķīris Harijam par mērķi. Tieši šī skaņa liecināja par ideālu trāpījumu, kuru Harijs bija dabūjis jau devīto reizi no pēdējiem desmit mēģinājumiem.

Kaut kādā vīzē profesors Drebelis bija uzracis burvestību, kuru bija neticami viegli izrunāt un kurai bija smieklīgi vienkārša zižļa kustība, un kurai bija nosliece šaut tieši uz to, uz ko tu tobrīd skatījies. Profesors Drebelis gan bija iebildis, ka īstā cīņas maģija ir daudz sarežģītāka par šo te. Ka šī burvestība īstā cīniņā ir pilnīgi nekam nederīga. Ka tā ir vienkārši kontrolēti virzīta maģijas strūkla, kuras būtība sastāvēja tikai no tēmēšanas, un ka tā trāpījuma gadījumā uz īsu brīdi rada sāpes, kas varētu būt pielīdzināmas labi ja pamatīgam belzienam pa degunu. Ka pats galvenais šī uzdevuma mērķis ir pārbaudīt, kurš spēj ātri mācīties, jo profesors Drebelis bija pārliecināts, ka neviens agrāk nav saskāries ar šo burvestību vai kaut ko tai līdzīgu.

Harijam tas viss bija vienalga.

„Ma-ha-su!"

No zižļa izšāvās sarkana enerģijas šautra un trāpīja mērķim, un zilā lode jau atkal nodinkšķēja, kas nozīmēja, ka viņa burvestība patiešām ir nostrādājusi.

Harijs pirmo reizi, kopš bija ieradies Cūkkārpā, jutās kā īsts burvis. Viņš labāk būtu vēlējies, lai mērķis izvairās kā tās mazās zilās lodītes, ar kurām Bens Kenobi trenēja Lūku, taču profesors Drebelis bija nostādījis visus skolēnus un viņu mērķus noteiktā izkārtojumā tā, ka tie nevarēja viens otram trāpīt.

Tad Harijs nolaida zizli, paspēra sāņus soli, iegriezdams roku, pacirta augšup zizli un iesaucās: „Ma-ha-su!"

Atskanēja zemākas frekvences bing, kas nozīmēja, ka viņam bija izdevies gandrīz pareizi.

Harijs ielika zizli kabatā, tad pakāpa atpakaļ pa kreisi un, izrāvis zizli, šāva vēl vienu sarkanu enerģijas šautru.

Spalgais ding, ļoti iespējams, bija vispatīkamākā skaņa, kādu Harijs savā mūžā bija dzirdējis. Harijs no uzvaras prieka gribēja pilnā kaklā iekliegties. ES SPĒJU BURT! BĪSTIETIES MANIS, FIZIKAS LIKUMI, KĀ ES JŪS TŪLĪT PĀRKĀPŠU!

„Ma-ha-su!" Harijs skaļi iesaucās, taču viņa bļāviens praktiski nebija manāms nepārtrauktajā, līdzīgo izsaucienu murdoņā, kas rosījās klasē uz platformas.

„Pietiks," noteica profesora Drebeļa pastiprinātā balss. (Tā nebija skaļa. Tā izskanēja it kā parastā skaļumā, taču tā likās kā noskanam tev pie kreisā pleca neatkarīgi no tā, kur tu tajā brīdī stāvēji attiecībā pret paša Drebeļa atrašanās vietu.) „Redzu, ka nu jau visiem ir izdevies kaut vienu reizi." Mērķim domātās lodes pārtapa sarkanas un sāka celties augšup uz griestu pusi.

Profesors Drebelis stāvēja uz paaugstinājuma platformas vidū, ar vienu roku viegli atspiedies pret galdu.

„Es jau teicu," profesors Drebelis sacīja, „ka mēs tagad spēlēsim tādu spēli, ko sauc ‘Kurš šajā klasē ir visbīstamākais skolēns'. Viens no šīs klases skolēniem apguva šumeru šāvienšautras lāstu ātrāk par visiem citiem -"

Nu, protams, bla bla bla.

„- un pamanījās izpalīdzēt vēl septiņiem citiem skolēniem. Par ko viņa jūsu gadā ir nopelnījusi pirmos septiņus Drebeļa punktus. Panāc šurp, Hermione Grendžera. Nu ir laiks pāriet šīs spēles nākamajā fāzē."

Hermione Grendžera sāka soļot uz priekšu, sejā rādoties reizē apmierinātam triumfam un nedrošumam. Kraukļanagi viņu uzlūkoja ar lepnumu, slīdeņi - ar glūnošiem skatieniem, bet Harijs - ar atklātu aizkaitinājumu. Šoreiz Harijam bija veicies tīri labi. Visticamāk viņš bija klases augšgalā - tagad, kad visiem iznāca sastapties ar vienlīdz nezināmu burvestību, un Harijs bija izlasījis visu Adalberta Blēņāna Maģijas teoriju. Un tomēr Hermione bija viņu pārspējusi.

Kaut kur prāta nostūrī uzradās bailes, ka varbūt Hermione vienkārši ir gudrāka par viņu.

Tomēr pagaidām Harijs lika visas savas cerības uz to, ka (a) Hermione bija izlasījusi daudz vairāk nekā tikai parastās standarta mācību grāmatas vai (b) Adalberts Blēņāns bija kaut kāds vecs, sagrabējis kraķis, kurš sarakstījis savu Maģijas teoriju, lai tikai iztaptu kaut kādai tur skolas valdei, kura piedevām daudz nelikās zinis par to, kas gan vienpadsmitgadniekiem tiešām būtu jāzina.

Hermione bija nonākusi pie centrālā pacēluma un uzkāpa uz tā.

„Hermione Grendžera pilnībā apguva sev pavisam nepazīstamu burvestību tikai divu minūšu laikā, praktiski veselu minūti ātrāk nekā nākamais labākais aiz viņas." Profesors Drebelis lēnām nolūkojās riņķī, uzskatīdams visus studentus, kas viņus abus vēroja no malas. „Vai Grendžeras jaunkundzes gudrība padara viņu par visbīstamāko skolēnu klasē? Nu? Kā jūs domājat?"

Nelikās, ka šobrīd vispār kāds kaut ko domā. Pat Harijs īsti nezināja, ko atbildēt.

„Nu tad noskaidrosim to, vai ne?" sacīja profesors Drebelis. Viņš atkal pievērsās Hermionei un ar plašu žestu norādīja uz klasi. „Izvēlieties kādu skolēnu pēc savas patikas un raidiet viņam virsū šāvienšautras lāstu."

Hermione sastinga savā vietā.

„Nu taču," profesors Drebelis vienkārši noteica. „Jūs izpildījāt šo burvestību aboslūti perfekti vairāk nekā piecdesmit reizes. Sāpes nebūs ilglaicīgas vai pat vispār diez ko sāpīgas. Tās līdzinātos apmēram kārtīgam belzienam un būtu jūtamas tikai īsu mirkli." Profesora Drebeļa balss kļuva stingrāka. „Grendžeras jaunkundze, es jums kā profesors izsaku tiešu pavēli. Izvēlieties mērķi un raidiet šāvienšautras lāstu."

Hermione bija šausmās sašķobījusi seju, bet zizlis viņai rokā drebēja. Harijs, juzdams līdzi, pats ar pirkstiem bija iekrampējies savā zizlī. Kaut arī viņš labi redzēja, ko profesors Drebelis cenšas panākt. Kaut arī viņš labi saprata, ko profesors Drebelis cenšas pierādīt.

„Ja jūs, Grendžeras jaunkundze, nepacelsiet zizli un neizšausiet, jūs zaudēsiet Drebeļa punktu."

Harijs noraudzījās uz Hermioni, vēlēdamies, kaut viņa palūkotos uz viņa pusi. Viņš ar labo roku klusi plikšķināja sev pa krūtīm. Izvēlies mani, es no šāviena nebaidos...

Hermionei noraustījās zižļa roka; tad viņas seja atslāba, un viņa nolaida zizli gar sāniem.

„Nē," sacīja Hermione Grendžera.

Viņa to izteica nosvērti, un, kaut arī tas neizskanēja skaļi, klusumā to sadzirdēja itin visi.

„Tad es noņemu jums vienu punktu," sacīja profesors Drebelis. „Šis bija pārbaudījums, un jūs to neesat izturējusi."

Tas viņu aizskāra. Harijs to labi redzēja. Tomēr viņa stingri palika pie sava.

Profesors Drebelis ierunājās līdzjūtīgā balsī, kas likās piepildām visu telpu. „Ne vienmēr pietiek ar zināšanām vien, Grendžeras jaunkundz. Ja nespējat nodarīt vai uzņemt uz sevis tādu vardarbību, kas pielīdzināma kājas īkšķa atsišanai pret stūri, tad jūs nespēsiet sevi aizsargāt un nespēsiet būt sekmīga aizsardzības mācību priekšmetā. Lūdzu, atgriezieties atpakaļ pie saviem klasesbiedriem."

Hermione devās atpakaļ pie kraukļanagu bariņa. Viņas seja likās miera pilna, un Harijam kaut kāda savāda iemesla pēc teju vai sagribējās applaudēt. Kaut arī profesoram Drebelim tiešām bija taisnība.

„Tātad," profesors Drebelis noteica. „Ir skaidrs, ka Hermione Grendžera nav visbīstamākā skolniece šajā klasē. Kā jūs domājat, kurš tad šeit varētu būt visbīstamākais? - Tas ir, protams, ja neskaita mani."

Pat nedomādams, Harijs tūlīt pievērsās slīdeņu kontingentam.

„Drako no dižciltīgā un senā Malfoju nama," noteica profesors Drebelis. „Tā vien šķiet, ka daudzi klasesbiedri lūkojas jūsu virzienā. Panāciet nu šurpu, lūdzu."

Drako nāca arī, ar pamatīgu lepnumu iznesdams savu personu. Viņš uzkāpa uz paaugstinājuma un ar smaidu noraudzījās uz profesoru Drebeli.

„Malfoja kungs," profesors Drebelis sacīja. „Šaujiet."

Harijs būtu mēģinājis apstādināt šautru, ja tam būtu pieticis laika, taču Drako ar vienu veiklu kustību jau bija apsviedies riņķī pret kraukļanagu pulciņu, pacēlis zizli un noteicis „Mahasu!" it kā tā būtu tikai viena vienīga zilbe, un Hermione bija noteikusi „Au!", un ar to arī viss beidzās.

„Labi trāpīts," noteica profesors Drebelis. „Jums pienākas divi Drebeļa punkti. Tomēr sakiet, lūdzu, kāpēc tēmējāt tieši uz Grendžeras jaunkundzi?"

Uz brīdi iestājās klusums.

Visbeidzot Drako ierunājās: „Jo viņa visvairāk izcēlās."

Profesora Drebeļa lūpas izstiepās plānā smaidā. „Un tas ir īstais iemesls, kādēļ Drako Malfojs ir bīstams. Būtu viņš izvēlējies jebkuru citu skolēnu, visticamāk tas skolēns ņemtu ļaunā, un Malfoja kungs droši vien būtu ieguvis sev ienaidnieku. Un ja Malfoja kungs būtu sniedzis kādu citu paskaidrojumu, kādēļ izvēlējās tieši Grendžeras jaunkundzi, viņš panāktu tikai to, ka daži viņu gribētu atstumt, pretī par to saņemot sabiedroto applausus, kuri izskanētu tik un tā, neatkarīgi no tā, vai viņš vispār būtu ko teicis. Tas liecina, ka Malfoja kungs ir bīstams, jo viņš zina, kam tēmēt un kam netēmēt, kā izvēlēties sabiedrotos un kā neradīt sev ienaidniekus. Jums, Malfoja kungs, pienākas vēl divi Drebeļa punkti. Un tā kā jūs nupat nodemonstrējāt tik priekšzīmīgu Slīdeņa tikumu, es domāju, ka arī Salazara tornis ir nopelnījis punktu. Jūs varat atkal piebiedroties saviem draugiem."

Drako viegli paklanījās un atgriezās pie slīdeņu pulciņa. Viens otrs, zaļi apvīlētajā mantijā tērptais, sāka applaudēt, taču profesors Drebelis noraidoši pacēla roku, un atkal iestājās klusums.

„Varētu šķist, ka mūsu spēle ir noslēgusies," sacīja profesors Drebelis. „Un tomēr šajā klasē ir vēl kāds skolēns, kurš ir vēl bīstamāks par Malfoju dzimtas mantinieku."

Un tagad nez kāda iemesla dēļ neparasti daudzi cilvēki raudzījās uz...

„Harij Poter. Panāciet šurp."

Tur nekas labs nevarēja iznākt.

Harijs negribīgi devās tuvāk pacēlumam, uz kura stāvēja profesors Drebelis, arvien vēl viegli atbalstījies pret skolotāja galdu.

Likās, ka satraukums par to, ka jāiznāk visu priekšā līdz paaugstinājumam, ir saasinājis Harija prātu, un viņš domās izskatīja iespējas, ko profesors Drebelis varētu teikt, kas tieši norāda uz Harija bīstamību. Vai viņš gribēs, lai Harijs nodemonstrē kādu burvestību? Ar kuru var sakaut Tumsas pavēlnieku?

Vai būtu jānodemonstrē sava it kā esošā imunitāte pret Slepkavošanas lāstu? Cerams, ka profesors Drebelis ir pietiekami saprātīgs, lai tomēr nemēģinātu ko tādu...

Harijs apstājās tieši pie paaugstinājuma, bet profesors Drebelis nelūdza viņam pienākt tuvāk.

„Ironiskā kārtā," sacīja profesors Drebelis, „jūs visi raugāties uz īsto cilvēku, bet pilnīgi nepareiza iemesla dēļ. Jūs šobrīd domājat," profesora Drebeļa lūpas uzliecās, „ka Harijs Poters ir sakāvis Tumsas pavēlnieku, un tāpēc noteikti ir ļoti bīstams. Phe. Viņam bija tikai viens gadiņš. Lai arī kāds likteņa pavērsiens nospēlēja savu lomu Tumsas pavēlnieka sakāvē, tam diez vai bija liels sakars ar Potera kunga cīņas prasmēm. Tomēr pēc tam, kad izdzirdēju runas par to, ka viens kraukļanags ir stājies pretī pieciem vecākiem slīdeņiem, es iztaujāju dažus aculieciniekus un nonācu pie secinājuma, ka tieši Harijs Poters būs visbīstamakais skolēns."

Adrenalīna šalts saviļņoja Harija organismu, no kā viņš izslējās taisnāk. Viņš nezināja, pie kāda secinājuma bija nonācis profesors Drebelis, taču tas nevarēja būt nekas labs.

„Ā, profesor Drebeli..." Harijs iesāka teikt.

Profesors Drebelis šķita kļuvis priecīgāks. „Jūs domājat, ka esmu nonācis pie nepareiza secinājuma, vai ne, Potera kungs? Gan jūs iemācīsieties mani novērtēt labāk." Profesors Drebelis izslējās taisni, vairs nebalstīdamies pret galdu. „Potera kungs, katra lieta ir paredzēta kādam konkrētam pielietojumam. Izvēlieties desmit priekšmetus šajā telpā un nosauciet tiem neparastus pielietojumus, kā tie noderētu cīņā!"

Harijs uz mirkli bija palicis bez valodas - viņš jutās pilnībā šokēts, ka kāds viņu tiešām bija sapratis jau no pusvārda.

Un tad sāka rasties idejas.

„Klasē ir galdi, kuri ir pietiekami smagi, lai, krītot no liela augstuma, spētu nogalināt. Krēsliem ir metāla kājas, ar ko varētu pretinieku sadurt, ja tās triektu ar gana lielu spēku. Ja no klases aizvāktu prom gaisu, tad tā iztrūkums būtu nāvējošs, jo cilvēki vakuumā nomirtu, un telpā tad arī izplatītos indīgas gāzes."

Harijs uz mirkli apklusa, lai ievilktu elpu, un šīs pauzes brīdī profesors noteica:

„Tās ir trīs lietas. Bet vajadzēja nosaukt desmit. Nu jau laikam būsiet nosaucis visu, ko no klasē atrodamajām lietām var izmantot."

„Ha! Var aizvākt prom grīdu un tad apakšā uztaisīt bedri ar pīķiem, kurā varētu iekrist iekšā, griesti var kādam uzkrist virsū, sienas var izmantot kā izejmateriālu pārvērtībām - lai uztaisītu visvisādus nāvējošus ieročus, teiksim, nažus."

„Tagad ir seši piemēri. Vairāk jau diez vai kaut ko sakasīsiet?"

„Es pat vēl neesmu godīgi iesācis! Rekur, te ir visi tie cilvēki! Kaut arī grifidori, protams, arī tāpat bez mudināšanas uzbruktu ienaidniekam -"

„Šo gan es neieskaitīšu."

„- bet viņu asinīs var kādu noslīcināt. Kraukļanagi ir slaveni ar savām smadzenēm, bet arī citus viņu iekšējos orgānus var pārdot melnajā tirgū, lai par sapelnīto naudu tad nolīgtu algotu slepkavu. Slīdeņi ne vien var būt noderīgi kā slepkavnieki, bet viņus arī var mest ar pietiekami lielu ātrumu, lai nosistu ienaidnieku. Un elšpūši vēl bez tā, ka ir tik ļoti centīgi, savā ķermenī satur kaulus, kurus var izņemt ārā, noasināt un izmantot kā ieroci, lai kādu nodurtu."

Nu jau visa klase, stipri izbijušies, blenza uz Hariju. Šokēti izskatījās pat slīdeņi.

„Ir desmit, ja es tomēr ieskaitīšu arī to piemēru par kraukļanagiem. Tā, tagad vēl bonusiņam došu vienu Drebeļa punktu par katru priekšmetu klasē, kura pielietojums vēl netika minēts." Profesors Drebelis apveltīja Hariju ar laipnu smaidu. „Šobrīd visi šeit, klasē, tagad noteikti domā, ka ar to nu gan jūs netiksiet galā, jo esat nosaucis pilnīgi visu, izņemot mērķus, par kuriem jūs tāpat neko nevarat izdomāt."

„Kā tad! Es pieminēju cilvēkus, bet neko vēl neteicu par savu mantiju, ar kuru es varētu nožņaugt ienaidnieku, ja to pietiekami stingri aptītu viņam ap kaklu, vai arī Hermiones Grendžeras mantiju, ko var saplēst garās strēmelēs, kuras var sasiet virvē, un tad ar to var kādu pakārt, vai arī Drako Malfoja mantiju, kuru var aizdedzināt un tādējādi izraisīt ugunsgrēku -"

„Trīs punkti," noteica profesors Drebelis, „bet drēbes tagad lieciet mierā."

„Es savu zizli varu iegrūst ienaidniekam acu dobumā tieši cauri smadzenēm," un kāds klusi, aizžņaugti šausmās iespiedzās.

„Četri punkti, bet zižļi lai paliek."

„Ja iestumtu kādam rīklē savu rokaspulksteni, viņš nosmaktu -"

„Pieci punkti, un nu jau pietiks."

„Eh," nopūtās Harijs. „Desmit Drebeļa punkti atbilst vienam nama punktam, pareizi? Jūs varējāt man ļaut turpināt, līdz es būtu uzvarējis Skolas kausa izcīņā, jo es pat vispār nebiju kārtīgi iesācis, es pat nemaz nepaspēju nosaukt nevienu neparastu piemēru jel kaut kam no visa tā, kas man ir kabatās," vai arī tajā pašā ēzeļādas maciņā, un, kaut arī viņš nevienam neko nedrīkstēja teikt par Laikgriezi vai paslēpni, par tām sarkanajām lodēm jau nu gan viņš tomēr būtu varējis kaut ko izdomāt...

„Pietiks, Potera kungs. Nu, kā ir - vai tagad jums ir skaidrs, kāpēc Potera kungs ir visbīstamākais skolēns šajā klasē?"

Iesākās klusa, piekrītoša murdoņa.

„Sakiet, lūdzu, skaļi. Terij Būt, kāpēc jūsu klasesbiedrs ir bīstams?"

„Ā... ē... jo viņš ir radošs?"

„Nepareizi!" nobļāvās profesors Drebelis, un viņš ar dūri spēji uzsita pa galdu, un no pastiprinātās skaņas visi salēcās. „Absolūti visas Potera kunga idejas bija pilnīgi nekam nederīgas!"

Harijs pārsteigts salecās.

„Aizvākt prom grīdu, lai apakšā varētu uztaisīt bedri ar pīķiem? Jāsmejas! Cīņā nav tik daudz laika, lai ko tādu varētu sagatavot, un pat ja arī būtu laika gatavoties, tad ir simtiem citu, daudz labāku ideju slazdiem! Pārvērst sienu materiālus? Potera kungs neprot burt pārvērtības! Potera kungs izteica precīzi vienu domu, kuru varētu izmantot tūlītēji cīņā, nekā īpaši negatavojoties; kur nevajag, lai ienaidnieks atrastos kādos īpašos apstākļos vai nav vajadzīgs lietot maģiju, kuru Potera kungs neprot. Tā bija doma, ka vajadzētu iztriekt zizli cauri acs dobumam. Taču tā drīzāk varētu salauzt pašu zizli nekā nogalināt ienaidnieku! Īsāk sakot, Potera kungs, baidos, ka diemžēl jūsu ierosinājumi visi kā viens bija vienlīdz briesmīgi."

„Ko?" Harijs sašutis noteica. „Jūs lūdzāt, lai nosaucu neparastas idejas, nevis praktiskas! Es centos domāt ārpus rāmjiem! Kā tad jūs liktu lietā kaut ko no šīs klases lietām, ja gribētu kādu nogalināt?"

Profesora Drebeļa skatiens rādījās nosodošs, tomēr viņam ap acīm rotājās smaida krunciņas. „Potera kungs, es neko neminēju par to, ka jums kāds būtu jānogalina. Reizēm noteiktā laikā un vietā ienaidnieks ir jāsagūsta dzīvs, un Cūkkārpas klases telpa pilnīgi noteikti ir viena no tām vietām, kur savu pretinieku atstāsim dzīvu. Bet atbildot uz jūsu jautājumu - es vienkārši iebelztu ar krēslu viņam pa skaustu."

No slīdeņu puses atskanēja smiekli, taču viņi smējās kopā ar Hariju, nevis par viņu.

Visi pārējie izskatījās visai šausmu pārņemti.

„Tomēr Potera kungs tagad ir nodemonstrējis, kapēc viņš ir visbīstamākais skolēns šajā klasē. Es lūdzu, lai viņš nosauc neparastus pielietojumus lietām, kas atrodas šajā klasē, kā tās varētu pielietot cīņā. Potera kungs varēja ierosināt, ka galdu var izmantot, lai nobloķētu lāstu vai ka ar krēslu var paklupināt tuvojošos ienaidnieku, vai ka drēbes var aptīt sev ap roku, kas varētu kalpot par tādu kā vairogu. Tā vietā pilnīgi visi pielietojumi, ko Potera kungs nosauca, bija uzbrūkoši, nevis aizsardzības nolūkos, un bija nāvējoši vai turpat gandrīz nāvējoši."

Ko? Paga, tā nu gan nevarēja būt taisnība... Harijam uznāca teju vai reibonis, kamēr viņš centās atcerēties, kādi tieši bija izskanējuši viņa teiktie ierosinājumi - noteikti, ka bija arī kāds ne tik skarbs piemērs...

„Un tāpēc," profesors Drebelis sacīja, „Potera kunga idejas bija tik īpatnējas un bezjēdzīgas - jo viņam bija jāizgudro kaut kas īpaši nepraktisks, lai sasniegtu savu nolikto latiņu: nogalināt ienaidnieku. Viņa prātā jebkura ideja, kura neatbilda šim nosacījumam, vispār netika apsvērta kā vērā ņemšas vērta. Šādi atspoguļojas īpašība, ko var saukt par nodomu nogalināt. Man tāds piemīt. Harijam Poteram tāds piemīt, un tieši šīs īpašības dēļ viņš spēja noraudzīties ar pārākumu uz pieciem vecākiem slīdeņiem. Drako Malfojam šī īpašība nepiemīt, vismaz vēl nē. Malfoja kungs diez vai saviebtos no runām par vienkāršu slepkavību, tomēr pat viņš likās šokēts - jā bijāt gan, Malfoja kungs, es vēroju jūsu seju -, kad Potera kungs runāja par to, kā varētu izmantot jūsu klasesbiedru ķermeņus kā vienkāršu nogalināšanas rīku. Jūsu prātā ir blokatori, kas jums liek novērsties no tādām domām. Potera kungs domā tikai un vienīgi par to, kā nogalināt ienaidnieku, viņš liks lietā jebko, lai to paveiktu, viņš nenoraustās no šīs domas, viņam nav tādu blokatoru. Kaut arī viņa jaunais ģēnijs ir tik neorganizēts un nepraktisks, ka tas kļūst bezjēdzīgs, viņa nodoms nogalināt padara Hariju Poteru par Visbīstamāko skolēnu klasē. Un pēdējais punkts tiek viņam - nē, lai tas ir Kraukļanaga punkts - jo viņam piemīt šī obligātā īpašība, kas nepieciešama ikkatram īstam burvim cīnītājam."

Harijam mute bija pavērusies vaļā mēmā šokā, kamēr viņš izmisīgi centās izdomāt, ko tieši varētu iebilst. Es tāds vispār neesmu!

Bet viņš manīja, ka pārējie skolēni jau bija sākuši tam noticēt. Harija prāts izmeklēja visas malas pēc kaut viena iespējamā nolieguma, tomēr nespēja nevienu tādu atrast, ko varētu likt pretī profesora Drebeļa autoratīvā balsī izteiktajam. Labākais, ko Harijs spēja sagudrot, bija: „Es neesmu psihopāts, es tikai esmu ļoti radošs," un tas skanēja diezgan ļaunu vēstoši. Vajadzēja pateikt kaut ko negaidītu, kaut ko tādu, kas piespiestu cilvēkus apstāties un padomāt...

„Un tagad," profesors Drebelis sacīja. „Potera kungs. Šaujiet."

Nu protams, nekas nenotika.

„Ā, nu labi," noteica profesors Drebelis. Viņš nopūtās. „Laikam jau būs jāsāk no paša gala. Potera kungs, izvēlieties kādu skolēnu, kuram raidīt virsū šāvienšautras lāstu. Jūs to izšausiet, pirms es šodien palaidīšu jūs ārā no klases. Ja jūs nešausiet, es sākšu ņemt nost torņa punktus, līdz jūs tomēr izšausiet."

Harijs palēnām pacēla zizli. Vismaz tik daudz viņam bija jāpakļaujas, citādi Drebelis jau uzreiz sāks ņemt nost punktus.

Lēnām griezdamies riņķī kā uz mikroviļņu krāsns šķīvja, Harijs pavērsās pret slīdeņiem.

Harijs ieskatījās Drako sejā.

Drako Malfojs nelikās pat ne mazdrusciņ nobijies. Blondmatainais  zēns gan neizrādīja nekādu acīmredzamu aicinājumu, kā to Harijs bija mēģinājis darīt zināmu Hermionei, taču no otras puses nekādu lielu izbrīnu tas neizraisīja. Citiem slīdeņiem tas visticamāk liktos stipri savādi.

„Kāpēc tāda vilcināšanās?" sacīja profesors Drebelis. „Pilnīgi skaidrs, ka jums šobrīd ir tikai viena acīmredzama izvēle."

„Jā," Harijs noteica. „Ir tikai viena acīmredzama izvēle."

Harijs sagrieza zizli un izsacīja „Ma-ha-su!"

Klasē iestājās absolūts klusums.

Harijs sapurināja kreiso roku, cenzdamies ātrāk tikt vaļā no dzelošās sajūtas.

Vēl arvien valdīja klusums.

Visbeidzot profesors Drebelis nopūtās. „Jā, nu visai atjautīgi, bet ar šo bija paredzēts apgūt kādu noteiktu mācību, kuru jūs ņēmāt un apgājāt. Atņemu vienu punktu Kraukļanagam, ka bijāt gatavs upurēt īsto uzdevuma mērķi, lai tikai izrādītu savu viszinību. Nodarbība beigusies."

Un pirms kāds vēl paspēja ko iebilst, Harijs nodziedāja:

„Tikai ākstos! KRAUKĻANAGS!"

Vēl īsu mirkli pēc tam bija pilnīgs klusums, kurā varēja dzirdēt, kā cilvēki domā, un tad iesākās sačukstēšanās, kas pamazām pieauga līdz sarunu rēkoņai.

Harijs pagriezās pret profesoru Drebeli; viņiem vajadzēja izrunāties -

Drebelis rādījās gaužām sagumis un smagiem soļiem vilkās atpakaļ uz savu sēdvietu.

Nē. Neies cauri. Viņiem patiešām vajadzēja izrunāties. Lai viņš iet iebāzties ar savu zombija gājienu, gan jau profesors Drebelis atmodīsies, ja Harijs viņam pāris reizes tā stingrāk iebakstīs. Harijs sāka soļot uz priekšu -

 

NEDARI TĀ

SLIKTA DOMA

 

Harijs sajuta reiboni un nolīgojies tūdaļ apstājās.

Un tad jau viņu bija apstājis bariņš ar kraukļanagiem, un sākās apspriešanās.    
Autora piezīmes
Bens Kenobi un Lūks ir tēli filmu sērijā "Zvaigžņu kari".
Tev ir pieteikties, lai iesūtītu atsauksmi.