- Teksta izmērs +
Autora piezīmes

Svēti mīlējam mēs Roulingu.

Šodienas vēstures krikumiņš: senie ebreji uzskatīja, ka nākamā diena pienāk, norietot saulei, nevis līdz ar saules ausmu, tāpēc viņi vispirms piemin vakaru un tad rītu, nevis - rītu un tad vakaru. (Un kā norāda arī atsauksmēs, tad mūsdienu ebreju Halačas likumi nosaka tādu pašu izpratni par laiku, kad pārmainās diena). 


„Gan jau vēl kaut kur atradīšu laiku."


 

„Vēsinātum!"

Harijs iemērca pirkstu ūdens glāzē, kas stāvēja uz galda. Ūdenim vajadzēja būt vēsam. Taču tas bija un palika remdens. Vēl arvien.

Harijs sajutās gluži kā vai būtu apkrāpts.

Veresu saimniecībā bija pieejami simtiem fantāzijas stāstu. Harijs vairākus bija izlasījis. Un tagad tā vien bija sācis likties, ka viņam droši vien piemīt kāda noslēpumaina tumšā puse. Tādēļ pēc tam, kad ūdens glāzē pēc pāris pirmajiem mēģinājumiem nebija izrādījis kaut mazāko vēlēšanos sadarboties, Harijs bija aplaidis apkārt burvestību klasei acis, pārliecinādamies, ka neviens neskatās, un tad bija ievilcis dziļu elpu, lai sakoncentrētos un sevi sadusmotu. Domādams par to, kā slīdeņi bija apcēluši Nevilu, un par spēli, kurā kāds arvien izsit tev no rokām grāmatas ikreiz, kad vien tu centies tās pacelt. Domādams par to, ko Drako Malfojs bija izteicis par desmitgadīgo Mīlabu meiteni, un to, kā patiesībā darbojas Viedo kapituls...

Un kolīdz naids bija iesvēlies asinīs, viņš bija pacēlis zizli ar roku, kas trīcēja no niknuma, un bija izsacījis ledainā balsī: „Vēsinātum!" un pilnīgi nekas nebija noticis.

Harijs bija piemānīts. Viņš gribēja kaut kur aizrakstīt sūdzību un pieprasīt kompensāciju par savu tumšo pusi, kurai pilnīgi noteikti bija jāpiemīt kādam nepārvaramam maģiskam spēkam, taču bija izrādījies, ka tas nedarbojas kā nākas.

„Vēsinātum!" viņam blakus atkal noteica Hermione. Viņas ūdens pārvērtās tīrā ledū, un glāzes maliņa pat bija apsarmojusi ar baltiem ledus kristāliņiem. Šķiet, viņa bija pievērsusi visu uzmanību tikai un vienīgi savam darāmajam, nemaz neievērodama, kā citi skolēni noraugās uz viņu ar naidīgiem skatieniem, kuri bija vai nu (a) bezkaunīgi tieši, vai arī (b) tik izcili slēpti, kas jau robežojās ar smalku mākslu.

„Ak, ļoti labi, Grendžeras jaunkundz!" iepīkstējās Filiuss Zibiņš, burvestību profesors un Kraukļanaga torņa vecākais, mazs, sīks vīriņš, kura āriene itin nemaz neliecināja, ka viņš senāk kaut reizi mūžā varētu būt bijis duelēšanās čempions. „Lieliski! Satriecoši!"

Harijs bija cerējis, ka sliktākajā gadījumā būs otrais labākais aiz Hermiones. Vēl labāk Harijam būtu paticis, protams, ja viņai nāktos pacensties, lai pārspētu viņu, taču, ja būtu otrādi, arī tas būtu diezgan pieņemami.

Pirmdiena bija gūta diena, un Harijs bija atkritis līdz klases apakšai, kur draudzīgi sacentās ar citiem vientiešu ģimenēs augušajiem skolēniem, ja neskaita Hermioni. Hermione, nabadzīte, atradās viena pati savā apakšgrupā bez pienācīga sāncenša.

Profesors Zibiņš bija apstājies pie kāda galda, ap kuru sēdēja citi vientiešu ģimenēs dzimušie, un, klusu aizrādīdams, pielaboja kādas meitenes zižļa satvērienu.

Harijs palūkojās uz Hermioni. Viņš smagi norija siekalas. Bija vairāk nekā skaidrs, kāda tieši ir viņas nozīme visā šajā... „Hermione?" Harijs negribīgi ierunājās. „Varbūt tu zini, ko tieši es daru nepareizi?"

Hermiones acīs iedegās baismīga vēlme palīdzēt, un aiz milzīgā pazemojuma Harija domās atskanēja skaļš spiedziens.

Pēc piecām minūtēm varēja just, ka ūdens Harija glāzē bija kļuvis manāmi vēsāks par istabas temperatūru, un Hermione, viņam vārdiski papliķējusi pa galvu un piekodinājusi, lai viņš nākamreiz buramvārdus izrunā rūpīgāk, aizsteidzās palīdzēt kādam citam.

Harijs tik cieši grieza zobus, ka sāpēja žoklis, un tas nemaz nenāca par labu buramvārdu izrunai.

Nu un, ka tā nebūs godīga sacensība. Ir pilnīgi skaidrs, ko es iesākšu ar tām divām papildu stundām dienā. Es sēdēšu savā koferī un mācīšos, līdz varēšu turēt līdzi Hermionei Grendžerai.


„Pārvērtības ir viena no sarežģītākajām un bīstamākajām burvju mākslām, ko jūs apgūsiet Cūkkārpā," sacīja profesore Maksūra. Vecās, stingrās raganas sejā nebija ne miņas no jautrības. „Ja kāds manās stundās muļķosies, viņš atstās klasi un atpakaļ vairs neatgriezīsies. Esmu jūs brīdinājusi."

Viņa nolaida zizli un pieklaudzināja ar to galdam, kurš drīz pārvērtās par cūku. Daži skolēni no vientiešu ģimenēm klusi iespiedzās. Cūka paraudzījās apkārt un ierukšķējās, rādīdamās visai apjukusi, un tad tā atkal pārtapa par galdu.

Pārvērtību profesore noskatīja klasi, līdz bija pievērsusies tikai vienam noteiktam skolēnam.

„Potera kungs," sacīja profesore Maksūra. „Jūs savas mācību grāmatas saņēmāt tikai pirms dažām dienām. Vai esat jau sācis lasīt pārvērtību mācību grāmatu?"

„Atvainojos, profesore, neesmu gan," Harijs noteica.

„Nevajag atvainoties, Potera kungs, ja es būtu gribējusi, lai jūs to jau būtu izlasījis, tad būtu to īpaši paziņojusi." Maksūra ar pirkstiem paklaudzināja pa galdu sev priekšā. „Potera kungs, varbūt jūs gribētu izteikt minējumu, vai šis ir galds, kuru es pārvērtu par cūku, vai arī tas sākotnēji bija cūka, un es tikai uz īsu brīdi noņēmu tam pārvērtību? Par to ir rakstīts grāmatas pirmajā nodaļā."

Harijs mazliet sarauca pieri. „Laikam jau vieglāk būtu sākt ar cūku, jo, ja sāktu ar galdu, tad varbūt cūka nemācētu nostāvēt uz kājām."

Profesore Maksūra nošūpoja galvu. „Potera kungs, protams, jūs to nevarējāt zināt, bet pareizā atbilde ir tāda, ka pārvērtības nenodarbojas ar minējumiem. Nepareizās atbildes es vērtēšu pēc bargākās stingrības, bet uz tukšumiem atbilžu vietā raudzīšos iecietīgi. Jums ir jāiemācās saprast, kas ir tas, ko jūs nezināt. Ja es uzdošu jautājumu, lai arī cik tas liktos pašsaprotams un elementārs, un jūs man atbildēsiet „es īsti nezinu", es jūs nesodīšu, bet visiem, kuri atļausies smieties, noņemšu torņa punktus. Vai jūs man varat pateikt, Potera kungs, kāpēc ir šāds noteikums?"

Jo viena vienīga kļūdiņa pārvērtībā var būt ārkārtīgi bīstama. „Nezinu."

„Pareizi. Pārvērtības ir vēl bīstamākas par teleportāciju, kas netiek mācīta līdz pat sestajam mācību gadam. Diemžēl pārvērtības ir jāmācās un jāpraktizē jau no bērnības, lai jūs tās pienācīgi prastu pieaugušā vecumā. Tāpēc šis ir bīstams mācību priekšmets, un jums ir jābīstas no kļūdām, jo līdz šim neviens skolēns manās stundās nav neglābjami nodarījis sev pāri, un es būšu ārkārtīgi satriekta, ja jūs būsiet pirmā klase, kas izbojās manu rekordu."

Daži skolēni bailīgi norija siekalas.

Profesore Maksūra piecēlās kājās un piegāja pie sienas, kas atradās tālāk aiz rakstāmgalda, pie kuras bija piestiprināta nospodrināta koka tāfele. „Pārvērtības ir bīstamas daudzu iemeslu dēļ, taču viens no tiem ir svarīgāks par visiem pārējiem." Viņai rokā uzradās īsa spalva ar platu galu, un profesore ar to uzvilka burtus sarkanā krāsā; kurus pēc tam pasvītroja ar to pašu marķieri, bet zilu:

PĀRVĒRTĪBAS NAV PALIEKOŠAS!

„Pārvērtības nav paliekošas!" noteica profesore Maksūra. „Pārvērtības nav paliekošas! Pārvērtības nav paliekošas! Potera kungs, iedomājieties, ka kāds skolēns pārvērš koka klucīti par ūdeni, un jūs to iedzerat. Kā jums liekas, kas notiks, kad pārvērtība būs izbeigusies?" Uz brīdi iestājās klusums. „Piedodiet, Potera kungs, man nevajadzēja jautāt jums, es piemirsu, ka esat apdāvināts ar neparasti pesimistisku iztēli..."

„Nav tik traki," Harijs sacīja, smagi norijis siekalas. „Tad pirmā atbilde ir tāda, ka es nezinu," profesore Maksūra atzinīgi palocīja galvu, „bet varu iztēloties, ka tad... man vēderā būtu koka klucītis, un arī asinīs, ja tas ūdens būtu paspējis uzsūkties organismā, un manos audos tad varētu sarasties koka daļiņas vai arī cietas skabargas, vai..." Harijs šo maģiju vairs tālāk nespēja iztēloties. Viņš neizprata, kā tieši koksne transformējas par ūdeni, tāpēc nezināja, kas varētu notikt pēc tam, kad ūdens molekulas būtu izplatījušās parastās siltumkustības ceļā un pārvērtība tad pavērstos pretējā virzienā.

Maksūras seja rādījās stinga. „Kā jau Potera kungs pareizi izsprieda, tad viņš rezultātā kļūtu ārkārtīgi smagi slims un būtu nepieciešama tūlītēja pārvešana uz Svētā Mango dziednīcu, ja viņam vispār vēl būtu kādas cerības izdzīvot. Lūdzu, atveriet mācību grāmatā 5. lapaspusi."

Kaut arī kustīgais attēls neizdvesa ne skaņas, bija skaidrs, ka sieviete ar šausmīgi izkrāsoto ādu kliedza sāpēs.

„Noziedzinieks, kurš bija pārvērtis zeltu vīnā un tad iedevis šai sievietei to izdzert, lai, viņa vārdiem sakot, ‘samaksātu par parādu', saņēma desmit gadu cietumsodu Azkabanā. Lūdzu, pāršķiriet 6. lappusi. Tas ir atprātotājs. Atprātotāji apsargā Azkabanu. Tie izsūks jums maģiju, dzīvību un visas priecīgās domas līdz pēdējam. Attēlā 7. lappusē ir parādīts noziedzinieks savā atbrīvošanas dienā pēc desmit gadiem. Redziet, viņš ir nomiris - jā, Potera kungs?"

„Profesore," Harijs ierunājās, „ja jau tam ir tik briesmīgas sekas, vai pārvērtību nevar kaut kā uzturēt?"

„Nē," profesore Maksūra vienkārši paziņoja. „Pārvērtības uzturēšana pieprasa nepārtrauktu maģijas pievadīšanu, kas ir atkarīga arī no mērķa objekta izmēra. Un jums nāktos ik pēc vairākām stundām atkal pieskarties mērķim ar zizli, kas šajā gadījumā nav iespējams. Šādas nelaimes ir neatgriezeniski neglābjamas!"

Profesore Maksūra paliecās uz priekšu, rādīdama īpaši bargu seju. „Jūs pilnīgi noteikti nekādā gadījumā nepārvērtīsiet neko par šķidrumu vai gāzi. Ne par ūdeni, ne par gaisu. Neko, kas līdzinātos ūdenim vai gaisam. Pat ja tas nav paredzēts dzeršanai. Šķidrums iztvaiko, tas pa mazdrusciņai, pa mazām daļiņām nokļūst gaisā. Jūs nepārvērtīsiet neko, ko var sadedzināt. Radīsies dūmi, un kāds tos dūmus var ieelpot! Jūs nepārvērtīsiet neko, kam ir jel kāda iespēja iekļūt cilvēka organismā. Nekādu ēdienu. Neko, kas pat tikai izskatās kā ēdiens. Un nekādu tamlīdzīgu jociņu, kur jūs esat iedomājies, ka pateiksiet savam draugam, ka tā ir īsta smilšu kūka, pirms viņš to tiešām ir apēdis. Jūs nekad neko tādu nedarīsiet. Nekad. Ne šeit klasē, ne ārpus klases, vispār nekur un nekad. Vai tas ir pilnībā skaidrs absolūti visiem?"

„Jā," noteica Harijs, Hermione un vēl daži. Pārēji likās esam palikuši bez valodas.

„Vai tas ir pilnībā skaidrs absolūti visiem?"

„Jā," pārējie noteica vai nomurmināja, vai nočukstēja.

„Ja jūs pārkāpsiet šos noteikumus, jūs turpmāk Cūkkārpā vairs pārvērtības nemācīsieties. Atkārtojiet pēc manis. Es nekad nepārvērtīšu neko par šķidrumu vai gāzi."

„Es nekad nepārvērtīšu neko par šķidrumu vai gāzi," sacīja skolēni slikti saskaņotā korī.

„Vēlreiz! Skaļāk! Es nekad nepārvērtīšu neko par šķidrumu vai gāzi."

„Es nekad nepārvērtīšu neko par šķidrumu vai gāzi."

„Es nekad nepārvērtīšu neko, kas izskatās pēc ēdiena vai kā tāda, kas var iekļūt cilvēka organismā."

„Es nekad nepārvērtīšu neko, ko var sadedzināt, jo radīsies dūmi."

„Jūs nekad nepārvērtīsiet neko, kas līdzinās naudai, ieskaitot vientiešu naudu," sacīja profesore Maksūra. „Gobliniem ir savas metodes, kā noskaidrot, kurš to izdarījis. Ir vispārzināms, ka goblinu nācija ir pastāvīgā karastāvoklī ar visa veida maģiskajiem viltotājiem. Viņi nesūtīs aurorus. Viņi sūtīs armiju."

„Es nekad nepārvērtīšu neko, kas līdzinās naudai," atkārtoja skolēni.

„Un pats galvenais," noteica profesore Maksūra, „jūs nekad nepārvērtīsiet nevienu dzīvu organismu, jo īpaši paši sevi. Jūs varat smagi saslimt un, ļoti iespējams, nomirt atkarībā no tā, kā esat sevi pārvērtuši un cik ilgi spējat uzturēt izmaiņas." Profesore Maksūra uz brīdi apklusa. „Potera kungs šobrīd ir pacēlis roku, jo ir redzējis Zvēromaga pārvērtību, jeb precīzāk - kā cilvēks pārvēršas par kaķi un tad atkal atpakaļ par cilvēku. Taču Zvēromaga pārvērtība nav brīvā pārvērtība."

Profesore Maksūra no kabatas izņēma nelielu koka klucīti. Pēc zižļa piesitiena tas pārtapa par stikla lodi. Tad viņa sacīja: „Kristferrium!" un stikla lode pārvērtās tērauda lodē. Viņa vēlreiz tai piesita ar zizli, un metāla lode atkal kļuva par koka gabalu. „Kristferrium burvestība pārvērš tīra stikla priekšmetu līdzīgas formas tērauda priekšmetā. Taču otrādi tā nedarbojas, un arī nespēj galdu pārvērst par cūku. Visparastākais pārvērtību veids - brīvā pārvērtība, kuru jūs apgūsiet šajās stundās, - spēj pārvērst jebkuru priekšmetu par jebkuru mērķi, vismaz ciktāl tas attiecas uz fizisko veidolu. Šī iemesla dēļ brīvās pārvērtības ir jāizpilda klusciešot. Jo, ja gribētu lietot vārdiskas burvestības, tad katrai pārvērtībai starp atšķirīgu priekšmetu un mērķi vajadzētu katru reizi citus buramvārdus."

Profesore Maksūra stingri uzlūkoja savus skolēnus. „Dažiem skolotājiem patīkt sākt ar pārvērtību burvestībām un tad pievērsties brīvajām pārvērtībām. Jā, sākumā tā varbūt liktos vienkāršāk. Bet tas var kļūt par sliktu paradumu, kas pēcāk vājinās jūsu sniegumu. Pie manis jūs apgūsiet brīvās pārvērtības jau no paša sākuma, kur nāksies izpildīt burvestību klusciešot, uzturot priekšmeta veidolu, mērķa veidolu un pašu transformāciju tikai ar prātu vien."

„Un atbildot uz Potera kunga jautājumu," profesore Maksūra klāstīja tālāk, „tieši brīvo pārvērtību nedrīkst izpildīt ne uz vienu dzīvu būtni. Ir burvestības un mikstūras, kuras spēj droši un atgriezeniski pārveidot dzīvas būtnes ar ierobežotu transformāciju. Piemēram, zvēromags bez rokas vai kājas joprojām paliks bez rokas vai kājas arī pēc pārvērtības. Brīvā pārvērtība nav droša. Ķermenis pārvērtības laikā izmainās - elpošanas procesā, piemēram, tiek izdalītas daļiņas ārā no ķermeņa. Kad pārvērtība izbeidzas un ķermenis sāk atgriezties sākotnējā veidolā, tas īsti līdz galam vairs nav iespējams. Ja piespiedīsi sev klāt zizli un iztēlosies sevi ar zeltainiem matiem, vēlāk tavi mati izkritīs pavisam. Ja iztēlosies sevi ar tīru un gludu ādu, nāksies labu laiku pavadīt Svētā Mango dziednīcā. Un ja pārvērtīsi sevi par pieaugušu, tad pēc pārvērtības iedarbības tu nomirsi."

Tas izskaidro, kāpēc ir resni zēni un meitenes, kuras nav ideāli skaistas. Vai arī tie paši vecie cilvēki. Tas nebūtu iespējams, ja varētu tā vienkārši katru rītu sevi pārvērst... Harijs pacēla roku un centās ar skatienu dot zīmi profesorei Maksūrai.

„, Potera kungs?"

„Vai ir iespējams pārvērst dzīvas būtnes priekšmetu par tādu mērķi, kas ir nemainīgs, teiksim, par monētu - nē, piedodiet, es ārkārtīgi atvainojos, - teiksim, vienkārši par tērauda lodi?"

Profesore Maksūra nošūpoja galvu. „Potera kungs, pat ar nedzīviem priekšmetiem to iekšējā struktūrā laika gaitā tomēr notiek izmaiņas, kaut arī nemanāmas. Kad būsiet pārvērties atpakaļ, jūs iesākumā savā organismā neko tādu nejutīsiet, un arī vēl pēc minūtes diez vai manīsiet, ka kaut kas nav, kā nākas. Taču pēc stundas jūs vairs nejutīsieties labi un pēc dienas jau būsiet miris."

„Hm, es atvainojos, bet ja es būtu izlasījis pirmo nodaļu, es būtu varējis uzminēt, ka galds jau pašā sākumā bija galds, nevis cūka," Harijs sacīja, „bet to es būtu varējis izsecināt tikai tad, ja izdarītu vēl tālāku pieņēmumu, ka jūs nevēlējāties nogalināt cūku, kas droši vien ir gluži ticami, tomēr..."

„Es jau nojaušu, ka jūsu kontroldarbu labošana, Potera kungs, man sagādās nebeidzamu sajūsmu. Bet ja jums ir vēl kādi jautājumi, vai jūs, lūdzu, varētu paciesties ar tiem līdz nodarbības beigām?"

„Profesore, vairāk jautājumu man nav."

„Tagad atkārtojiet manis teikto," sacīja profesore Maksūra. „Es nekad nemēģināšu pārvērst dzīvu būtni, jo īpaši pats sevi, ja vien neesmu īpaši instruēts veikt šādu pārvērtību ar attiecīgu burvestību vai mikstūru."

„Ja nezinu, vai kāda pārvērtība ir droša, es to neizmēģināšu, iekams nebūšu pajautājis par to profesorei Maksūrai vai profesoram Zibiņam, vai profesoram Strupam, vai direktoram, kuri ir vienīgie atzītie pārvērtību speciālisti Cūkkārpā. Tas, ka pajautāsiet to citam skolēnam, neskaitās, pat ja viņš apgalvo, ka bija jau kādam no mums jautājis tieši to pašu."

„Pat ja Cūkkārpas pašreizējais aizsardzības pret tumšajām zintīm profesors man apgalvo, ka šī pārvērtība ir droša, un pat ja es redzu, ka aizsardzības profesors to liek lietā un it kā nekas slikts nenotiek, es to pats neizmēģināšu."

„Man ir visas tiesības atteikties izpildīt pārvērtību, par kuru es kaut nedaudz nejūtos pārliecināts. Tā kā man to nevar pavēlēt pat Cūkkārpas direktors, tad es pilnīgi noteikti nepakļaušos aizsardzības profesora rīkojumam izpildīt kādu pārvērtību, pat ja aizsardzības profesors draud man atņemt simts torņa punktus un saka, ka izslēgšot mani no skolas."

„Ja es pārkāpšu kādu no šiem noteikumiem, es Cūkkārpā pārvērtības vairs nemācīšos."

„Turpmāko mēnesi mēs šos noteikumus atkārtosim katras stundas sākumā," noteica profesore Maksūra. „Un tagad mēs iesāksim ar pārvērtību, kur priekšmets būs sērkociņš, bet mērķis - adata... tā, zižļus gan nolieciet malā - ar ‘iesāksim' es biju domājusi, ka sāksim pierakstīt teoriju."

Profesore Maksūra pusstundu pirms nodarbības beigām visiem izdalīja sērkociņus.

Nodarbības beigās Hermiones sērkociņš bija ieguvis sudrabaini metālisku spīdumu, bet visai pārējai klasei, ir vientiešu ģimenēs dzimušiem, ir pārējiem, priekšā stāvēja precīzi tas pats, ar ko viņi bija iesākuši.

Profesore Maksūra apbalvoja meiteni ar vēl vienu Kraukļanaga torņa punktu.


Pēc pārvērtību nodarbības beigām Hermione pienāca pie Harija galda, kur Harijs vāca nost grāmatas, likdams tās savā maciņā.

„Zini," Hermione ierunājās, sejā rotājoties it kā nevainīgai izteiksmei, „es šodien nopelnīju Kraukļanagam divus punktus."

„Nopelnīji gan," Harijs attrauca.

„Tomēr tas nav tik labi kā tavi septiņi punkti," viņa sacīja. „Laikam jau iznāk, ka es neesmu tik inteliģenta kā tu."

Harijs bija beidzis barot maciņam mājasdarbu un, samiedzis acis, pagriezās pret Hermioni. Tas viņam jau bija piemirsies.

Viņa, skatīdamās uz zēnu, noplivināja skropstas. „Tomēr stundas mums ir katru dienu. Diez, cik ilgs laiks paies, līdz tu atradīsi vēl kādus elšpūšus, ko izglābt? Šodien ir pirmdiena. Tad tev vēl ir laiks līdz ceturtdienai."

Viņi raudzījās viens uz otru, acis nemirkšķinādami.

Harijs ierunājās pirmais. „Nu, tu saproti, ka šis velk uz karu."

„Nezināju, ka starp mums bija iestājies miers."

Visi pārējie skolēni tagad jau skatījās ar intereses pilnām acīm. Visi pārējie skolēni, plus vēl nelaimīgā kārtā arī profesore Maksūra.

„Ā, Potera kungs," klases viņā galā teju vai iedziedājās profesores Maksūras balss, „man jums ir kādas priecīgas ziņas. Pomfreja madāma apstiprināja jūsu ieteikumu, kā pasargāt Spimstera vārstuļus no saplīšanas, un tas varētu tikt izdarīts jau pat līdz šīs nedēļas beigām. Es teiktu, ka šāds noderīgs ieteikums ir pelnījis... teiksim desmit punktu Kraukļanagam."

Hermione izbrīnā un šokā ieplēta muti. Harijs varēja iedomāties, ka paša seja izskatās apmēram tāpat.

„Profesore..." Harijs nošņāca.

„Potera kungs, jūs šos desmit punktus esat nenoliedzami nopelnījis. Es nepiešķiru torņa punktus tāpat vien iegribas dēļ. Jums tas varbūt šķiet diezgan vienkārši, ka redzējāt kaut ko tik trauslu, un tāpēc ierosinājāt, kā to var pasargāt, taču Spimstera vārstuļi ir ļoti dārgi un direktors nemaz par to nepriecājās, kad pēdējoreiz kāds saplīsa." Profesore Maksūra izskatījās aizdomājusies. „Vai dieniņ, diez vai vispār ir vēl kāds skolēns, kurš kādreiz būtu nopelnījis septiņpadsmit torņa punktus pašā pirmajā mācību dienā. Vajadzēs paskatīties arhīvos, bet man ir aizdomas, ka tas būs jauns rekords. Varbūt pat vajadzēs par to izteikt arī paziņojumu pusdienlaikā."

„PROFESORE!" Harijs iespiedzās. „Šis ir mūsu karš! Beidziet jaukties pa vidu!"

„Tagad, Potera kungs, jums būs laiks līdz nākamajai ceturtdienai. Protams, ja vien jūs neiekulsieties kādās nepatikšanās un līdz tam nepazaudēsiet savus torņa punktus. Piemēram, ja nepieklājīgi uzrunāsiet profesoru." Profesore Maksūra pielika pie vaiga pirkstu un aizdomājās. „Pieļauju, ka tā jūs iekļūsiet mīnusos, jau pirms būs beigusies piektdiena."

Harijs aizcirta ciet muti. Viņš raidīja Maksūrai savu prasmīgāko Nāves Skatienu, taču likās, ka viņu tas tikai uzjautrina.

„Jā, pilnīgi noteikti būs jāizsaka paziņojums pusdienlaikā," profesore Maksūra nosmējās. „Bet lai neaizkaitinātu slīdeņus, tad paziņojums būs ļoti īss. Tikai nopelnītie torņa punkti un paša rekorda fakts... un ja kāds iet pie jums, vēlēdamies saņemt palīdzību mācībās, un ir vīlies, ka jūs vēl nemaz neesat iesācis lasīt savas mācību grāmatas, tad jūs noteikti varat viņu aizsūtīt pie Grendžeras jaunkundzes."

„Profesore!" noteica Hermione visai smalkā balstiņā.

Profesore Maksūra tam neklapēja ne ar ausi. „Vai, bet interesanti, diez cik ilgu laiku vajadzēs Grendžeras jaunkundzei, līdz viņa paveiks ko tādu, lai arī izpelnītos paziņojumu pusdienlaikā? Ļoti gribētos zināt, par ko tas varētu būt."

Harijs un Hermione, abi kā vienojušies mēmā vienprātībā, pagriezās un dusmīgi izbrāzās no klases. Viņiem astē kā nohipnotizēti sekoja pārējie kraukļanagi.

„Ē," Harijs ieteicās. „Vai vēl ir spēkā, ka tiekamies pēc pusdienām?"

„Protams," atbildēja Hermione. „Es taču negribu, lai tu vēl vairāk atpaliktu mācībās."

„Ak, nu paldies. Bet es atļaušos piebilst, ka -, lai arī cik tu šobrīd būtu izcila, tomēr es nebeidzu domāt par to, ko tu varētu sasniegt, ja būtu apguvusi elementārus racionālās domāšanas pamatus."

„Vai tad racionalitāte ir tik noderīga? Nelikās, ka tā tev kaut kā palīdzēja burvestībās vai pārvērtībās."

Iestājās īss klusuma brīdis.

„Nu, es savas mācību grāmatas dabūju tikai pirms četrām dienām. Tāpēc man nācās tos septiņpadsmit torņa punktus nopelnīt bez zižļa."

„Pirms četrām dienām? Varbūt tu nevari izlasīt četrās dienās astoņas grāmatas, bet vienu jau nu gan varēji. Cik dienas tad beigās tev vajadzēs, ja turpināsi ar tādu ātrumu? Tu jau labāk proti matemātiku, tāpēc pasaki, cik ir astoņi reiz četri dalīts ar nulli?"

„Man tagad ir arī jāiet uz stundām, bet tev tad bija brīvs laiks; tomēr arī tagad nedēļas nogales ir brīvas, tātad... robeža no astoņi reiz četri dalīts ar epsilonu, kur epsilons tiecas uz plus nulli... svētdien 10:47 no rīta."

„Es tās patiesībā izlasīju trīs dienās."

„Tad iznāk sestdien 2:47 pēcpusdienā. Gan jau es vēl kaut kur atradīšu laiku."

Pienāca vakars un pienāca rīts - un pirmā diena bija pagājusi.

Autora piezīmes

Robeža matemātikā ir vērtība, uz kuru tiecas funkcija vai skaitļu virkne. To apzīmē ar vārdu lim.

Šeit Harijs rēķina robežu: attēls

Tev ir pieteikties, lai iesūtītu atsauksmi.