- Teksta izmērs +
Autora piezīmes

Melenkurion abatha! Duroc minas mill Dž. K. Rouling!


Ir tādi noslēpumainie jautājumi, bet noslēpumaina atbilde savā būtībā ir pretrunīgs jēdziens.


 

„Ienāciet," sacīja profesore Maksūra durvju pieklusinātā balsī.

Harijs tā arī darīja.

Direktora vietnieces kabinets bija tīrs un kārtīgs; pie sienas, pie kuras bija piestumsts galds, bija iekārtots īpašs organizators ar visdažādāko formu un izmēru plauktiņiem, kuros lielākoties bija iestumti daži pergamenta ruļļi, un bija pavisam skaidri nojaušams, ka tikai profesore Maksūra pārzina, kam tieši domāts katrs plaukta nodalījums. Uz paša rakstāmgalda gan stāvēja nolikts tikai viens vienīgs pergaments, kas citādi bez tā būtu pavisam tukšs. Aiz galda bija aizvērtas durvis, noslēgtas ar vairākām slēdzenēm.

Profesore Maksūra sēdēja aiz rakstāmgalda uz ķeblīša bez atzveltnes un, ieraudzījusi Hariju, rādījās visai izbrīnīta - ieplestām acīm, kuras iespējams likās vēl piedevām nedaudz bažīgas.

„Potera kungs?" sacīja profesore Maksūra. „Kas tad ir noticis?"

Harija prāts bija tukšs kā izslaucīts. Viņš bija saņēmis instrukciju no spēles, ka ir jānāk uz šejieni, tāpēc viņš bija cerējis, ka kaut ko ir sagatavojusi viņa...

„Potera kungs?" sacīja profesore Maksūra, nu jau mazliet aizkaitināta.

Par laimi tieši šajā mirklī Harija panikā kritušās smadzenes atcerējās, ka patiesībā bija kaut kas tāds, ko viņš bija domājis apspriest ar profesori Maksūru. Kaut kas svarīgs un viņas laika tērēšanas vērts.

„Ē..." Harijs sacīja. „Vai ir tādas burvestības, ko jūs varētu uzburt, lai neviens mūs nevarētu noklausīties..."

Profesore Maksūra jau uzcēlās no ķeblīša, cieši aizvēra izejas durvis, tad izvilka zizli un sāka izrunāt buramvārdus.

Tieši šajā mirklī Harijs atskārta, ka viņam ir radusies vienreizēja un visticamāk neatkārtojama iespēja piedāvāt profesorei Maksūrai Komē-Dziru, bet tad viņš pat nespēja noticēt tam, ka vispār bija ko tādu pilnā nopietnībā iedomājies - bet īstenībā jau limonāde pēc pāris sekundēm tāpat pazustu un viss būtu kārtībā -, un tad viņš domās sabļāva pats uz sevi, ka vajag vienreiz nomierināties.

Ķecerīgā doma apklusa, un Harijs prātā sāka pārlikt to, ko grasījās teikt. Viņš nebija plānojis, ka šai sarunai būs jānotiek tik ļoti drīz, bet ja jau reiz viņš šeit bija atnācis...

Profesore Maksūra beidza burt burvestību valodā, kas izklausījās esam vēl daudz senāka par latīņu valodu, un tad viņa atkal apsēdās.

„Viss kārtībā," viņa klusu noteica. „Neviens nevarēs noklausīties." Seja viņai rādījās visai saspringta.

Ā, pareizi, viņa domā, ka es taisos viņu šantažēt, jo gribu uzzināt vēl kaut ko par pareģojumu.

Eh, to Harijam gan nāksies atlikt uz kādu citu dienu.

„Es gribēju parunāt par to negadījumu ar Šķirmici," Harijs sacīja. (Profesore Maksūra samirkšķināja acis.) „Ē... Man liekas, ka Šķirmicei ir uzlikta vēl kaut kāda burvestība, tāda, par kuru pati Šķirmice nemaz nezina, tāda, kas aktivizējas, kolīdz tā izsauc Slīdeni. Es dzirdēju ziņojumu, par kuru esmu stipri pārliecināts, ka kraukļanagam to noteikti nebija domāts dzirdēt. Tas izskanēja tieši tajā brīdī, kad sāku ņemt no galvas nost Šķirmici un kad sajutu, ka saikne ar Šķirmici ir izbeigusies. Ziņojums izskanēja it kā tāds kā šņāciens, bet angliski," to izdzirdējusi, Maksūra asi ievilka elpu, „un tas bija: Sveiciens no Slīdeņa slīdenim: ja gribi uziet manus noslēpumus, aprunājies ar manu čūsku."

Profesore Maksūra sēdēja uz sava ķeblīša, ar muti vaļā noraudzīdamās uz Hariju, it kā viņam būtu izaugušas klāt vēl divas galvas.

„Un tāpēc..." profesore Maksūra lēnām ierunājās, it kā nespētu noticēt vārdiem, kas nāca pār pašas lūpām, „jūs nolēmāt nekavējoties nākt pie manis man to visu izstāstīt."

„Nu, jā, protams," Harijs sacīja. Tagad nebija nekādas vajadzības sākt skaidroties, cik ilgi patiesībā viņam tas prasīja, lai pieņemtu šādu lēmumu. „Pretēji tam, teiksim, ka nemēģināju to sākt pētīt pats vai arī necentos to izstāstīt kādam citam bērnam."

„Tā... skaidrs," profesore Maksūra novilka. „Un ja jums, tā teikt, gadītos atklāt ieeju Salazara Slīdeņa leģendārajā Noslēpumu kambarī, un to ieeju varētu atvērt tikai un vienīgi jūs..."

„Es tad ieeju aizvērtu un tūlīt par to ziņotu jums, lai šeit varētu ataicināt pieredzējušu maģijas arheologu komandu," Harijs tūlīt atbildēja. „Tad es atkal atvērtu ieeju, lai viņi pavisam piesardzīgi varētu tur ieiet iekšā un pārliecināties, ka tur nav nekā bīstama. Es varbūt vēlāk arī pats tur varētu ieiet paskatīties vai arī tad, ja viņi man palūgtu atvērt vēl kaut ko citu, bet tas būtu pēc tam, kad viss būtu izmeklēts, ka tur ir droši, un viņi būtu nofotografējuši, kā viss izskatījās, pirms cilvēki tur visur sāka bradāties pa šo nenovērtējamo, vēsturisko izpētes vietu."

Profesore Maksūra sēdēja ar muti vaļā, blenzdama uz viņu, it kā viņš nupat būtu pārvērties par kaķi.

„Tas šķiet pašsaprotami, ja vien tu neesi grifidors," Harijs laipni sacīja.

„Man izklausās," profesore Maksūra sacīja visai aizspiestā balsī, „ka jūs, Potera kungs, daudz par augstu novērtējat veselā saprāta sastopamības biežumu."

Tas izklausījās diezgan pareizi. Tomēr... „Arī elšpūtis būtu teicis to pašu."

Maksūra pārsteigta apdomājās. „Tas gan ir taisnība."

„Šķirmice piedāvāja mani iešķirot Elšpūtī."

Viņa, skatīdamās uz zēnu, samirkšķināja acis, it kā nespēdama noticēt pati savām ausīm. „Tiešām?"

„Jā."

„Potera kungs," Maksūra ierunājās, tagad zemā balsī, „ir pagājuši pieci gadu desmiti, kopš Cūkkārpā pēdējo reizi ir nomiris kāds students, un tagad es esmu pilnīgi pārliecināta, ka tieši pirms pieciem gadu desmitiem kāds bija dzirdējis šo pašu ziņu."

Harijam pārskrēja aukstas trīsas. „Tad es pilnīgi noteikti nekādā gadījumā šajā ziņā neiesākšu neko pats uz savu galvu, vispirms neapspriežoties ar jums, profesore Maksūra." Viņš uz brīdi apklusa. „Un vēl es gribētu ierosināt, ka jums vajadzētu savākt kopā visus prasmīgākos cilvēkus, kādus vien iespējams, lai varētu izpētīt, vai var noņemt Šķirmicei to klāt pieburto burvestību... un ja tas nav iespējams, tad varbūt var uzlikt vēl vienu burvestību, teiksim, Kluso, kas aktivizējas tikai uz īsu brīdi, kamēr skolēns Šķirmici ņem nost no galvas, varbūt tas var nostrādāt kā pagaidu variants. Tā, un tad vairāk skolēniem nebūtu jāmirst." Harijs apmierināts palocīja galvu.

Profesore Maksūra izskatījās vēl pārsteigtāka, ja tas vispār bija iespējams. „Es nevaru šo jūsu ierosinājumu novērtēt ar atbilstošu punktu daudzumu tā, lai Kraukļanags uzreiz neuzvarētu Skolas kausa izcīņā."

„Ē," Harijs sacīja. „Ē. Es nemaz negribētu saņemt tik daudz torņa punktu."

Tagad profesore Maksūra apveltīja viņu ar savādi aizdomīgu skatienu. „Kāpēc tad nē?"

Harijam bija mazliet pagrūti to izskaidrot ar vārdiem. „Jo, saprotiet, tas vienkārši būtu pārāk skumji. Gluži... gluži kā tad, kad es vēl mēģināju apmeklēt skolu vientiešu pasaulē, un tad, kad bija uzdots kāds grupas darbs, es vienmēr ņēmu un visu izdarīju pats, jo pārējie man tikai traucēja. Man patīk nopelnīt daudz punktu, man nekas nav iebilstams, ja tieši es esmu nopelnījis visvairāk punktu, bet, ja saņemšu tik daudz punktu, ka tikai ar maniem punktiem vien pietiks, lai tornim piešķirtu Skolas kausu, tad tas būtu tā, it kā es viens pats būtu vilcis visu Kraukļanaga torni, un tas būtu pārāk skumji."

„Sapratu..." Maksūra novilka. Acīmredzot, šādi Maksūra nekad nebija iedomājusies uz to paraudzīties. „Laikam jau tad es jums piešķiršu tikai piecdesmit punktus, labi?"

Harijs atkal papurināja galvu. „Tas nebūtu godīgi pret pārējiem bērniem, ja es sapelnīšu daudzus punktus par tādām pieaugušo lietām, kurās es varu piedalīties, bet viņi nē. Kā gan Terijs Būts varētu nopelnīt piecdesmit punktus par to, ka ir ziņojis par kādu Šķirmices izrunātu čukstu? Tas nemaz neliekas godīgi."

„Sāku saprast, kāpēc Šķirmice piedāvāja jūs iešķirot Elšpūtī," noteica profesore Maksūra. Viņa noskatīja zēnu ar savādu cieņas pilnu skatienu.

Harijam no Maksūras teiktā mazliet aizspiedās rīkle. Viņš no visas tiesas nedomāja, ka ir Elšpūša cienīgs. Viņam bija licies, ka Šķirmice tikai cenšas viņu nostumt kaut kur citur, tikai ne Kraukļanagā, iebāzt tādā tornī, kura tikumi viņam nepiemīt...

Profesore Maksūra tagad smaidīja. „Un ja es jums gribētu piešķirt desmit punktus...?"

„Vai jūs varēsiet izskaidrot, par ko ir šie desmit punkti, ja kāds jautās? Varētu būt visai padaudz slīdeņu - un nevis Cūkkārpas skolēni, bet pieauguši cilvēki, - kuriem varētu ļoti, ļoti nepatikt, ja viņi uzzinās, ka Šķirmicei ir noņemta tāda burvestība un ka tajā vēl esmu iesaistīts arī es. Tāpēc es teiktu, ka pilnīga slepenība šoreiz būs mūsu vislabākais sabiedrotais. Tāpēc, kundze, nav nekāda vajadzība pēc pateicības - mans tikums ir man vislabākā pateicība."

„Tad lai tā arī paliek," profesore Maksūra sacīja, „tomēr man tik un tā ir kaut kas ļoti īpašs, kas man jums ir jāiedod. Redzu, esmu maldījusies, ka domāju par jums tik gluži aplami, Potera kungs. Lūdzu, uzgaidiet šeit."

Viņa uzcēlās kājās, piegāja pie aizslēgtajām durvīm sev aiz muguras, novēcināja roku, un viņai apkārt apsviedās tāds kā miglains aizkars. Harijs nedz redzēja, nedz dzirdēja, kas aiz tā notika. Tikai pēc pāris minūtēm neskaidrums atstājās, un profesore Maksūra atkal stāvēja viņa priekšā, pagriezusies pretī ar seju, bet durvis aiz muguras palika kā bijušas, it kā nekad mūžā nebūtu vērtas vaļā.

Un profesore Maksūra pastiepa viņam pretī roku ar kaklarotu - plānu zelta ķēdīti, kurā bija iekārts sudraba riņķis, kam pa vidu bija iestiprināts tāds kā smilšu pulkstenis. Otrā rokā viņa turēja salocītu brošūru. „Tas ir jums," viņa sacīja.

Oho! Viņš kā balvu par paveikto uzdevumu saņems kādu stilīgu, maģisku priekšmetu! Izskatās, ka princips, ka jāatsakās pieņemt naudas balvas, līdz iegūsti kādu maģisku priekšmetu, darbojas arī īstajā dzīvē, nevis tikai datorspēlēs.

Harijs smaidīdams saņēma savu jauno kaklarotu. „Kas tas īsti ir?"

Profesore Maksūra ievilka elpu. „Potera kungs, šī ir ļoti īpaša lieta, kuru parasti, lai tiktu galā ar sarežģītiem nodarbību sarakstiem, izdod tikai tādiem bērniem, kuri jau ir pierādījuši savu īpaši augsto atbildības izjūtu." Maksūra nostomījās, kā gribēdama piebilst vēl kaut ko. „Man gan ir jāuzsver, Potera kungs, ka šī priekšmeta darbības princips ir jāpatur noslēpumā un ka jūs nekādā gadījumā nedrīkstat nevienam par to stāstīt, kā arī nedrīkstat pieļaut, ka jūs kāds redz to liekam lietā. Ja jūs to nevarat apsolīt, tad labāk uzreiz dodiet man to atpakaļ."

„Es protu glabāt noslēpumus," Harijs sacīja. „Tad, ko tas īsti dara?"

„Ciktāl tas attiecas uz citiem skolēniem, jūs teiksiet, ka šis ir Spimstera vārstulis un ka tas līdz pret tādu retu, bet nelipīgu kaiti, ko sauc par spontāno dublēšanos. Jūs to nēsāsiet zem drēbēm, un, kamēr vien jums neradīsies īpašs iemesls to kādam parādīt, jums arī nebūs nekāda iemesla pret to izturēties kā pret kādu briesmīgu noslēpumu. Spimstera vārstuļi nav pārāk aizraujoši. Potera kungs, vai tiktāl skaidrs?"

Harijs piekrītoši palocīja galvu, smaidam plešoties arvien platākam. Varēja just, ka pie šī skaidrojuma piestrādājis kāds prasmīgs slīdenis. „Un ko tad tas patiesībā dara?"

„Tas ir Laikgriezis. Ar katru smilšu pulksteņa apgriezienu jūs nokļūsiet vienu stundu atpakaļ laikā. Tāpēc, ja to katru dienu liksiet lietā, lai atgrieztos divas stundas atpakaļ laikā, vajadzētu būt, ka jūs tad spēsiet katru dienu aiziet gulēt vienā un tajā pašā laikā."

Harijam vienkārši acis bija uz kātiņiem.

Jūs man dodat laika mašīnu kā līdzekli pret maniem miega traucējumiem.

Jūs man dodat LAIKA MAŠĪNU kā līdzekli pret maniem MIEGA TRAUCĒJUMIEM.

JŪS MAN DODAT LAIKA MAŠĪNU, LAI ES TO VARĒTU LIETOT PRET MIEGA TRAUCĒJUMIEM.

„Ehehehehhhehehe...." atskanēja no Harija mutes. Viņš tagad turēja kaklarotu no sevis pēc iespējas tālāk prom, it kā tā būtu kāda sprādzienbīstama bumba. Nu, vispār ne jau tā, it kā tā būtu sprādzienbīstama bumba - šis salīdzinājums nestāvēja pat ne tuvu klāt šīs situācijas nopietnībai. Harijs turēja kalarotu no sevis, cik vien tālu iespējams, it kā tā būtu kāda laika mašīna.

Sakiet, profesore Maksūra, vai jūs zināt to, ka, parastu matēriju aplūkojot pretējā laika virzienā, tā izskatās identiska antimatērijai? Kas to būtu domājis - tā tiešām ir! Un vai jūs zināt, ka tad, ja viens kilograms antivielas sastopas ar vienu kilogramu vielas, tas anihilējas sprādziena veidā, kas ir ekvivalents 43 tonnām TNT? Vai jūs spējat aptvert to, ka es personīgi sveru 41 kilogramu un tādējādi tas var beigties ar eksploziju, kuras rezultātā SKOTIJAS VIETĀ PALIKTU TIKAI VIENS MILZĪGS, KŪPOŠS KRĀTERIS?

„Es atvainojos," Harijs visbeidzot izmocīja, „bet šī izklausās pēc ļoti, ļoti, ĻOTI BĪSTAMAS domas!" Harija balss gan vēl neizklausījās pēc spiedziena, taču viņš tāpat nespētu iekliegties tik skaļi, lai tas būtu atbilsotši situācijai, tāpēc nebija nemaz vērts censties.

Profesore Maksūra noraudzījās uz viņu ar tādu kā iecietīgu sirsnību. „Es priecājos, ka jūs, Potera kungs, to uztverat nopietni, taču Laikgrieži nav tik bīstami. Tad jau tos bērniem nedotu, ja tie būtu tik ļoti bīstami."

„Tik tiešām," Harijs sacīja. „Ahahahaha. Nu protams, ka neviens nedotu bērniem laika mašīnas, ja tās būtu bīstamas, kāpēc gan es ko tādu iedomājos? Tātad, skaidrības labad - ja es uzšķaudīšu tam virsū, tad šī ierīce pēkšņi neaizsūtīs mani uz viduslaikiem, kur es ar zirgu pajūgu varu uzskriet virsū Gūtenbergam un tādā veidā novērst apgaismības laikmeta iestāšanos? Jo, ziniet, ar mani visu laiku atgadās tādas nepatīkamas lietas."

Maksūras lūpas raustījās tā, it kā viņa ļoti censtos nesmaidīt. Viņa pastiepa Harijam pretī roku ar brošūru, taču Harijs tikai neatlaidīgi ar abām plaukstām sastindzis turēja kaklarotu, cieši blenzdams uz smilšu pulksteni, lai būtu drošs, ka tas nepagriežas. „Nesatraucieties," Maksūra sacīja pēc maza klusuma brīža, kad bija sapratusi, ka Harijs tā arī neizkustēsies ne par mata tiesu, „kas tāds nu gan, Potera kungs, nevar notikt. Laikgriezis nevar jūs nogādāt atpakaļ laikā vairāk par sešām stundām. Un to vienas dienas laikā nevar pagriezt vairāk par sešām reizēm."

„Ā, labi, nu ļoti labi, ka tā. Un ja kāds uzskries man virsū, tad Laikgriezis nevar saplīst tā, ka visa Cūkkārpas pils iekļūs bezgalīgā laika cilpā, kur mūžīgi atkārtojas viena un tā pati ceturtdiena."

„Nu, tie var būt visai trausli..." ierunājās Maksūra. „Un es iespējams arī esmu dzirdējusi, ka var notikt kaut kas dīvains, ja tie ir saplīsuši. Tomēr tādā bezgalīgu ceturtdienu cilpā gan nevar iekļūt!"

„Varbūt," Harijs ierunājās, kad atkal bija atguvis balsi, „jums vajadzētu aplikt tām laika mašīnām apkārt tādu kā aizsargājošu apvalku, lai tas vispār nevarētu saplīst, nevis atstāt stikliņu atvērtu vaļā."

Maksūra izskatījās visai pārsteigta. „Lieliska doma, Potera kungs. Es ministrijai noteikti aizrakstīšu par šo ierosinājumu."

Tā viss, nu jau tas ir gluži kā nepārkāpjams likums - praktiski ratificēts parlamentā - visi burvju pasaules iemītnieki ir pilnīgi un galīgi stulbi.

„Es nepavisam negribu ķerties klāt laika ceļošanas FILOZOFISKAJAI pusei," Harijs izmisīgi centās runāt zemākā balsī, lai tā neizklausītos pēc spalga spiedziena, „bet vai kāds ir padomājis par SEKĀM tad, ja, aizceļojot sešas stundas atpakaļ laikā, var sanākt kaut ko izmainīt tā, ka tad, vienu vārdu sakot, IZDZĒSTOS VISI IESAISTĪTIE CILVĒKI un pēc tam viņi kaut kādā veidā AIZVIETOTOS AR PILNĪGI CITĀM VIŅU VERSIJĀM..."

„Ā, bet pašu laiku izmainīt nevar!" profesore Maksūra ieteicās. „Žēlīgā debess, Potera kungs, jūs tiešām domājat, ka skolēniem tiktu doti Laikgrieži, ja būtu iespējams paveikt ko tādu? Tad kā varētu zināt, ka kāds nemēģina noblēdīt savu kontroldarba atzīmi?"

Harijs vienu brīdi to apdomāja. Viņa rokas mazdrusciņ, pavisam, pavisam mazdruzciņ atslāba no dzelžainā tvēriena ap smilšu pulksteņa ķēdīti. It kā viņš vairs neturētu laika mašīnu, bet tikai sprādzienbīstamu kodolgalviņu.

„Tātad..." Harijs lēnām ierunājās. „Cilvēki vienkārši ir sapratuši, ka Visums... īstenībā ir nepārtraukts bez iekšējām pretrunām, kaut arī tajā ir iespējama ceļošana laikā. Ja es satikšos ar savu nākotnes sevi, tad mēs abi novērosim vienu un to pašu gadījumu, tikai ar tādu atšķirību, ka es ar to saskaršos pirmo reizi, turpretī mans nākotnes es jau pilnībā zinās, kam tūlīt ir jāseko un varēs attiecīgi rīkoties, bet no mana skatu punkta tie būs notikumi, kas vēl nav notikuši..." Harijs pieklusa, nespējot turpmāko domu izteikt ar piemērotiem angļu valodas vārdiem.

„Domāju, ka tieši tā tas arī ir," sacīja profesore Maksūra. „Tomēr burvjiem ieteicams izvairīties no gadījuma, kad jūsu pagātnes "es" varētu jūs pamanīt. Ja jums ir jāapmeklē divas nodarbības vienā laikā un jums ir jāiet garām sev pašam, tad, piemēram, pirmajam jūsu "es" kādā noteiktā laikā būtu ieteicams paiet malā un aizvērt acis - jums ir pašam savs rokaspulkstenis, ļoti labi, - un tad jūsu nākotnes "es" var paiet garām. Tas viss ir aprakstīts šajā te brošūrā."

„Ahahahaa. Un kas notiek, ja šo ieteikumu neņem vērā?"

Profesore Maksūra saknieba lūpas. „Es saprotu, ka šāda doma var būt visai satraucoša."

„Jo tad taču nevar radīt, teiksim, tādu paradoksu, kas varētu iznīcināt visu Visumu?"

Viņa iecietīgi pasmaidīja. „Potera kungs, domāju, ka tad, ja kas tāds būtu noticis, to gan es atcerētos."

„TAD NU GAN MIERINĀJUMS! JŪS, CILVĒKI, VISPĀR ESAT DZIRDĒJUŠI PAR ANTROPO PRINCIPU? UN KĀDAM BIJA JĀBŪT IDIOTAM, LAI VISPĀR MĒĢINĀTU UZBŪVĒT KĀDU NO ŠIEM TE?"

Profesore Maksūra tiešām iesmējās. Smiekli skanēja patīkami un iepriecinoši, un šķita teju vai pārsteidzoši nesaderīgi ar viņas stingro seju. „Jūs, Potera kungs, šobrīd piedzīvojat ko līdzīgu tam, kad es pārvērtos par kaķi, vai ne? Jums droši vien nepatiks, ka to teikšu, - bet no malas tas izskatās diezgan mīlīgi."

„Tas, ka jūs pārvērtāties par kaķi, šim te nestāv PAT NE TUVU klāt. Jūs līdz šim brīdim ļoti labi zinājāt, ka man kaut kur prāta nostūrī mitinājās tā briesmīgā, apspiestā doma, ka vienīgais pareizais izskaidrojums ir tāds, ka šis viss ir tikai kaut kāda datorsimulācija gluži kā grāmatā Simulakrs 3, bet tagad pat šī doma ir jāatmet, jo šī mazā verķīša algoritmu TJŪRINGA MAŠĪNA NESPĒJ APRAKSTĪT! Tjūringa mašīna spētu simulēt gadījumu, kad tā atgriežas atpakaļ noteiktā pagātnes laika momentā, un tad no tā brīža varētu izrēķināt atšķirīgu nākotni, orākula mašīna varētu prognozēt rezultātu, paļaujoties uz zemāka līmeņa mašīnu apstāšanās režīmiem, bet tas, ko jūs apgalvojat, ir, ka realitāti vispār bez īpašas piepūles viennozīmīgi var izrēķināt, izmantojot tādu informāciju, kas vispār... vēl nemaz... nav notikusi..."

Atskārsme iegāza Harijam pa pieri kā ar pāļdzini.

Nu viss tapa skaidrs. Beidzot viss bija tapis skaidrs.

„TAD TĀ DARBOJAS KOMĒ-DZIRA! Nu protams! Burvestība neizraisa smieklīgos notikumus, tā tikai liek izjust vēlēšanos iedzert tieši pirms smieklīgā notikuma, kurš atgadīsies tik un tā! Esmu tāds muļķis, man to jau vajadzēja saprast, kad sajutu vēlēšanos iedzert Komē-Dziru pirms Dumidora otrās runas, bet es to neiedzēru un tāpēc aizrijos pats ar savām siekalām - Komē-Dziras iedzeršana neizraisa smieklīgo notikumu, bet smieklīgais notikums liek iedzert Komē-Dziru! Es pamanīju, ka šie abi notikumi savā starpā ir sasaistīti, taču pieņēmu, ka Komē-Dzirai ir jābūt šī notikuma cēlonim, bet smieklīgais atgadījums ir tikai tā sekas, jo man likās, ka laiciskā secība ierobežo cēloņsakarību virzienu un ka cēloniskajiem grafiem ir jābūt bez cikliem, BET TAS VISS KĻŪST PILNĪBĀ SAPROTAMS, KOLĪDZ CĒLOŅSAKARĪBAS BULTIŅAS IEZĪMĒ ARĪ ATPAKAĻ LAIKĀ!"

Atskārsme iegāza Harijam otru reizi kā ar pāļdzini.

Šoreiz gan viņš apvaldījās un paklusēja, izdvesdams tikai paklusu, aizžņaugtu pīkstienu kā kāds mirstošs kaķēns, kolīdz bija sapratis, kurš tieši šorīt bija pielicis zīmīti viņam pie gultas.

Profesores Maksūras acis līksmi spulgoja. „Kad jūs būsiet pabeidzis skolu vai pat jau agrāk, jums tiešām, Potera kungs, vajadzētu par šīm vientiešu teorijām šeit, Cūkkārpā, pasniegt kādu kursu. Tās izklausās visai aizraujošas, kaut arī nemaz nav pareizas."

„Glehhhahhh..."

Profesore Maksūra viņam izteica vēl dažas laipnības, pieprasīja dot vēl pāris solījumus, kuriem Harijs vienkārši apstiprinoši pamāja ar galvu, tad vēl piebilda kaut ko par to, lai viņš nerunā ar čūskām vietās, kur kāds viņu varētu sadzirdēt, atgādināja, lai viņš izlasa brošūru, un tad kaut kādā veidā Harijs pēkšņi attapās stāvam ārpus viņas kabineta durvīm, kuras aiz muguras palika cieši aizvērtas.

„Gaahhhhrrrraa..." Harijs noteica.

Nu, jā, smadzenes viņam vienkārši bija uzsprāgušas.

Vēl nemaz nerunājot par to, ka, ja nebūtu noticis šis Joks, tad viņš iespējams savā īpašumā nemaz vispār nebūtu ieguvis Laikgriezi.

Vai arī profesore Maksūra tik un tā šodien to būtu viņam iedevusi, tikai vēlāk, kad būtu sanācis ar viņu satikties un kad viņš būtu gribējis pajautāt viņai par saviem miega traucējumiem vai arī izstāstīt par Šķirmices pausto ziņu? Un vai viņš tajā brīdī būtu gribējis izspēlēt joku pats ar sevi, kura rezultātā beigās Laikgriezi iegūst vēl agrāk? Tādā gadījumā vienīgā nekonfliktējošā iespēja bija tāda, kurā Joks tika iesākts, jau pirms viņš vispār no rīta bija pamodies...?

Harijs atskārta, ka pirmo reizi mūžā ir sācis domāt par to, ka atbilde uz kādu jautājumu patiešām vārda vistiešākajā nozīmē varētu būt viņa prātam neaptverama. Jo viņa smadzenes sastāv no neironiem, kas darbojas tikai laikā uz priekšu, tāpēc smadzenēm nav tādu iespēju - tajās nav tādu operāciju, ar kurām varētu izrēķināt šādas varbūtības, kas spētu atveidot Laikgrieža darbību.

Līdz pat šim brīdim Harijs bija dzīvojis tādā pārliecībā, ka E. T. Džeinisa mācība ir pareiza, tas ir, ja neizproti kādu parādību, tad tas attiecas tikai uz tava prāta stāvokli, nevis uz pašu notikumu; tas ir, tava nezināšana liecina tikai un vienīgi par tevi, nevis par pašu notikumu, par kuru tu kaut ko nezināji; ka tavs zināšanu trūkums pastāv tikai tavā prātā, nevis īstenībā; ka tukša karte nenozīmē, ka arī dabā teritorija ir tukša. Ir tādi noslēpumainie jautājumi, bet noslēpumaina atbilde savā būtībā ir pretrunīgs jēdziens. Kāda noteikta parādība kādam noteiktam cilvēkam var likties noslēpumaina, bet nevar būt tāda parādība, kas pati par sevi ir noslēpumaina. Ja gribi pielūgt svēto mistēriju, tad beigās iznāk, ka tu vienkārši slavini pats savu nezināšanu.

Tāpēc, kad Harijs uzlūkoja maģiju, viņš neļāvās bailēm. Cilvēki ikdienā neizjūt vēstures notikumu gaitu, viņi mācās par ķīmiju un bioloģiju, un astronomiju, un domā, ka šīs lietas vienmēr ir bijušas zinātnes lauciņš, ka tās nekad nav bijušas noslēpumainas. Bet zvaigznes reiz bija milzīgs noslēpums. Lords Kelvins reiz bioloģiju un dzīvības dabu - to, kāpēc muskuļi saraujas, cilvēka gribasspēka vadīti, vai to, kāpēc no sēklas var izaugt koks, - nosauca par mistēriju, kas paliks zinātnei „mūžam neaizsniedzama". (Ievērojiet - nevis vienkārši neizprotama, bet mūžam neaizsniedzama. Lords Kelvins noteikti jutās ārkārtīgi smagi nospiests, ja kaut ko nezināja.) Ikviens noslēpums, kurš kādreiz ir ticis atrisināts, jau no paša tā rašanās sākuma cilvēkiem ir bijis mīkla, līdz tam brīdim, kad kāds to visbeidzot atrisināja.

Tagad, pirmo reizi mūžā, viņš sāka prātot, ka šī mistērija bīstami draudēja ar to, ka varētu būt mūžam neatrisināma. Ja Laiks nedarbojas atbilstoši necikliskiem cēloņsakarību tīkliem, tad Harijs nesaprata, kā pareizi jāizprot pats cēlonis un tā sekas; un ja Harijs nespēja izprast, kas ir cēlonis un kas ir sekas, tad viņš arī nesaprata, kādā veidā vispār darbojas realitāte; un bija ļoti liela iespējamība, ka viņš ar savu cilvēka prātu to nekad arī nevarēs saprast, jo viņa smadzenes bija veidotas no parastajiem, laikā lineāri vērstajiem neironiem, ar ko, izrādās, nepietiek, lai modelētu īstenos realitātes procesus.

Taču, raugoties no pozitīvās puses, Komē-Dzira, kura bija likusies tik visvarena un nepārspējama, izrādījās, darbojas pēc daudz vienkāršāk izskaidrojama principa. Kuru viņš bija palaidis garām tikai tāpēc, ka patiesība atradās ārpus visu viņa iespējamo hipotēžu telpas jeb ārpus visam tam, ko viņa smadzenes tiktāl bija iemācījušās izprast. Bet tagad viņš gan to bija sapratis - droši vien. Kas bija it kā iepriecinoši. It kā.

Harijs palūkojās rokaspulkstenī. Bija gandrīz 11 no rīta, vakarnakt viņš bija aizgājis gulēt 1 naktī, kas nozīmē, ka, visam ritot savu dabisko gaitu, viņš šonakt ietu gulēt 3 naktī. Tāpēc, lai varētu iemigt 10 vakarā un tad pamosties 7 no rīta, viņam kopumā vajadzētu atgriezties laikā piecas stundas atpakaļ. Kas nozīmēja, ka tad, ja viņš vēlējās atgriezties savā guļamistabā ap 6 no rīta, pirms visi bija pamodušies, viņam vajadzētu pasteigties un...

Pat tagad, atskatoties uz to visu, Harijs nesaprata, kā ir paveicis pusi no visa tā, kas bija iesaistīts Jokā. No kurienes viņš bija izrāvis pīrāgu?

Harijs no visas tiesas sāka bīties no ceļošanas laikā.

No otras puses, viņam nācās atzīt, ka šī patiešām bija neatkārtojama iespēja. Joks, kuru vari izstrādāt ar sevi tikai vienreiz mūžā, tavā rīcībā ir veselas sešas stundas, līdz tu pirmo reizi uzzini par Laikgriežiem.

Patiesībā, tas šķita vēl mīklaināk, kad Harijs to apdomāja rūpīgāk. Laiks bija izrādījis viņam pilnībā nostrādātu Joku kā notikušu faktu, un tomēr tur nevarēja būt šaubu, ka tas bija viņa paša darbs. Ideja un izpildījums, un rakstības stils. Visu līdz pēdējam bija nostrādājis viņš pats, pat tās vietas, kuras vēl arvien likās neskaidras.

Nu, nav ko velti šķiest laiku, jo diennaktī iegūt vairāk par trīsdesmit stundām nav iespējams. Harijam tomēr bija kaut kāda nojausma, ar ko būtu jāsāk, un pārējo, piemēram, par pīrāgu, viņš varētu izdomāt uz vietas, kamēr darbosies ar citām lietām. Tāds variants kā visu šo atcelt nepastāvēja. Viņš tāpat nevarētu neko prātīgu iesākt, ja paliktu iestrēdzis šeit, nākotnē.


Piecas stundas agrāk Harijs lavījās iekšā savā guļamistabā, mantiju savilcis pāri sejai, vāji cerēdams šādi nomaskēties, ja nu kāds jau bija pamodies un piecēlies, un ieraudzītu viņu vienlaikus ar Hariju, kurš vēl gulēja gultā. Viņam nebija nekādas vēlēšanās kādam sākt skaidrot par savu medicīnisko spontānās dublēšanās kaiti.

Par laimi izskatījās, ka visi vēl guļ.

Un izskatījās, ka viņam uz gultas nolikta arī kāda kastīte, ietīta sarkani zaļā papīrā, apsieta ar spoži zeltītu lenti. Kā nevainojami perfekta, stereotipiska Ziemassvētku dāvana, kaut arī nebija Ziemassvētki.

Harijs piezagās tai klāt, cik klusi vien iespējams, ja nu kāds bija iestatījis savu klusinātāju uz pašu zemāko līmeni.

Kastei bija pievienota klāt arī aploksne, kas bija aizdarīta ar tīru vasku bez iespiesta zīmoga.

Harijs uzmanīgi atplēsa vaļā aploksni un izņēma ārā vēstuli.

Vēstulē bija rakstīts:

Šis ir Ignācija Peverela Paslēpnis, kas nodots no paaudzes paaudzei līdz viņa pēdīgajiem pēcnācējiem Poteriem. Atšķirībā no mazāk spējīgiem apmetņiem un burvestībām šim piemīt spēks tevi patiesi apslēpt, nevis tikai padarīt neredzamu. Pirms nāves Tavs tēvs atstāja šo glabājamies pie manis, un man ir jāatzīst, ka šo daudzo gadu laikā man tas ir lieti noderējis.

Diemžēl turpmāk man nāksies iztikt tikai ar nošķituma burvestību. Jo ir pienācis laiks Paslēpni atdot Tev, tā īstenajam mantiniekam. Sākumā biju gribējis Tev to pasniegt kā Ziemassvētku dāvanu, taču tas gribēja nonākt Tavās rokās jau agrāk. Droši vien tāpēc, ka Tev jau tagad būs radusies vajadzība to likt lietā. Lieto prātīgi.

Bez šaubām Tu jau šobrīd esi sācis domāt par visvisādiem brīnumainiem jokiem, kādus reiz savā laikā mēdza izstrādāt Tavs tēvs. Ja visi viņa nedarbi nāktu gaismā, ikviena grifidoru sieviete bez izņēmuma būtu gatava apgānīt viņa kapu. Es necentīšos apturēt, lai vēsture atkal neatkārtojas, tomēr esi ĻOTI piesardzīgs un neatklāj sevi. Ja Dumidors nomanīs, ka viņam radusies iespēja savā īpašumā iegūt vienu no Nāves dāvestiem, viņš to pievāks sev un dzīvs vairs nekad vaļā nelaidīs.

Priecīgus Ziemassvētkus!

Paraksta nebija.


„Pagaidiet," Harijs sacīja, steigšus apstājies, kolīdz pārejie zēni jau grasījās iet ārā no kraukļanagu koptelpas. „Atvainojiet, bet man vēl kaut ko vajag sakārtot koferī. Es pēc pāris minūtēm piebiedrošos jums brokastīs."

Terijs Būts aizdomīgi noraudzījās uz Hariju. „Cerams, ka tu nedomā sākt rakņāties pa mūsu mantām?"

Harijs pacēla gaisā plaukstu. „Zvēru, ka es neesmu iecerējis aiztikt kaut vienu no jūsu mantām, ka esmu nolēmis darboties ar lietām, kas atrodas tikai un vienīgi manis paša īpašumā, ka man nav nolūks izstrādāt pret jums jebkāda veida joku vai citu apšaubāmu nejaucību un ka es neesmu nodomājis šo apņemšanos izmainīt, pirms esmu nokļuvis Lielajā zālē uz brokastīm."

Terijs sarauca pieri. „Paga, vai tas b-"

„Beidz satraukties," noteica Penelope Klērvotera, kurai bija jāaizved viņi brokastīs. „Tur nebija nekāda āķa. Labi formulēts, Poter, tev būtu jākļūst par advokātu."

Harijs pārsteigumā samirkšķināja acis. Ak, jā, Kraukļanaga prefekte taču. „Paldies," viņš sacīja. „Laikam."

„Ceļā uz Lielo zāli tu apmaldīsies." Penelope to izteica kā sausu, neapgāžamu faktu. „Kolīdz būsi sapratis, ka esi nomaldījies, uzreiz jautā kādam portretam, kā nokļūt līdz pirmajam stāvam. Tūlīt jautā atkal nākamajam portretam, uzreiz kā tev ir radušās aizdomas, ka atkal varētu būt apmaldījies. Jo īpaši tad, ja tev šķiet, ka tikai virzies arvien augstāk un augstāk. Ja esi nokļuvis augstāk nekā vispār pilij vajadzētu būt, tad paliec uz vietas un gaidi, kad tevi atradīs glābēji. Pretējā gadījumā mēs tevi sastapsim tikai pēc četriem mēnešiem, bet tu būsi piecus mēnešus vecāks, tērpies gurnu apsējā un novārtījies ar sniegu, un tas ir tikai gadījumā, ja nebūsi izgājis ārā no pils."

„Sapratu," noteica Harijs, smagi norīdams siekalas. „Ē, vai tad ko tādu skolēniem nevajadzētu izstāstīt jau pašā sākumā?"

Penelope nopūtās. „Ko, tu domā pilnīgi visus padomus? Tas prasītu nedēļas. Ar laiku jau visu pats sāksi saprast, kas ir kas." Viņa pagriezās uz promiešanu, vezdama sev līdzi pārējos skolēnus. „Poter, ja pēc pusstundas tu neuzradīsies brokastīs, es izsludinu tevi meklēšanā."

Kolīdz visi bija aizgājuši projām, Harijs piesprauda zīmīti pie gultas - viņš to un arī visas pārējās zīmītes bija jau sarakstījis, kad pirms tam bija ielīdis sava kofera pagraba līmenī, kamēr visi pārējie vēl gulēja. Tad viņš piesardzīgi iebāza rokas Kluso burvestības darbības laukā un noņēma Paslēpni no guļošā Harija-1 auguma.

Un lai nedarbs būtu pilnīgs, Harijs ielika Paslēpni Harija-1 maciņā, zinādams, ka tādējādi tas uzreiz nokļūs arī viņa paša maciņā.


„Saprotu, ka ziņa ir jānodod Korneolam Trīcvaltam," sacīja gleznā attēlots vīrs ar aristokrātisku ārieni, kuram patiesībā bija pilnīgi normāls deguns. „Bet vai es drīkstu jautāt, no kurienes šī ziņa ir sākotnēji cēlusies?"

Harijs paraustīja plecus tēlotā neziņā. „Man tikai teica, ka to esot teikusi kāda dobja balss, kā zvans zvanīdama itin kā no tukša gaisa, kā caurums, kas pavēries baisā bezdibenī."


„Eu!" Hermione iesaucās sašutuma pilnā balsī, sēdēdama brokastu galdam otrā pusē. „Tas saldais ir domāts visiem! Tu nevari viens pats tā vienkārši paņemt veselu pīrāgu un iebāzt savā maciņā!"

„Es neņemšu vienu veselu pīrāgu, es ņemšu divus veselus. Piedodiet, atvainojiet, man tagad jāskrien!" Harijs nelikās zinis par dusmīgajiem izsaucieniem un izsteidzās no Lielās zāles. Uz herboloģijas nodarbību bija jāpaspēj ierasties mazliet pirms laika.


Profesore Asnīte viņu strikti uzlūkoja. „Un kā gan jūs zināt, ko ieplānojuši slīdeņi?"

„Nedrīkstu atklāt savu avotu," Harijs sacīja. „Īstenībā man jums būs jālūdz izturēties tā, it kā šī saruna nekad nebūtu notikusi. Vienkārši izliecieties, ka jums tur ir sanācis nokļūt pilnīgi nejauši, jo bijāt devusies, teiksim, kādās savās darīšanās. Es pats tūlīt izskriešu uz turieni, kolīdz herboloģija būs beigusies. Domāju, ka varēšu slīdeņus aizkavēt līdz brīdim, kad jūs tur ieradīsieties. Mani nav viegli iebiedēt vai apcelt, un šaubos, vai viņi patiešām uzdrošināsies nodarīt kaut ko nopietnu Zēnam-Kurš-Izdzīvoja. Tomēr... es gan negribu lūgt jums, ka jums būtu gaiteņos jāskrien, bet būtu ļoti labi, ja jūs īpaši nekur neaizkavētos."

Profesore Asnīte labu brīdi uz viņu noraudzījās, bet tad viņas seja atmaiga. „Lūdzu, esiet gan uzmanīgs, Harij Poter. Un... paldies jums."

„Tikai nekur nekavējieties," Harijs sacīja. „Un atcerieties, ka tad, kad tur nokļūsiet, jūs būsiet pārsteigta, mani ieraugot, un šī saruna nekad nav notikusi."


Tas bija briesmīgi - noskatīties, kā viņš pats izrauj Nevilu ārā no slīdeņu aploka. Nevilam bija taisnība, viņš patiešām bija rāvis pārāk spēcīgi, daudz par daudz spēcīgi.

„Sveicināti," Harijs ledaini noteica. „Es esmu Zēns-Kurš-Izdzīvoja."

Astoņi zēni pirmziemnieki, visi praktiski vienā augumā. Bet vienam uz pieres bija rēta, un viņš nemaz savā uzvedībā nelīdzinājās pārējiem.

 

Ai, kad tāds Spēks mums būtu,

Ja sevi no malas redzēt spētu!

Tad no apsmiekliem biežiem izbēgtu

Un muļķīgām aprunām arīdzan -

 

Profesorei Maksūrai bija taisnība. Šķirmicei bija taisnība. Par to vairs nebija nekādu šaubu, kolīdz uz to sanāca paskatīties no malas.

Ar Hariju Poteru kaut kas nepavisam nebija kārtībā.

Autora piezīmes

Johans Gūtenbergs (1394 - 1468) - grāmatu iespiešanas tehnoloģijas atklājējs, aizsācis grāmatu iespiešanas revolūciju Eiropā, veicinot straujāku informācijas apriti un zinātnes attīstību.

Antropais princips ir priekšstats, ka mēs redzam Visumu tādu, kāds tas ir, tāpēc, ka, ja tas būtu citāds, mūsu nebūtu un mēs to nevarētu novērot.

Daniels Galuijs Simulakrs-3

Tjūringa mašīna ir 1936. gadā angļu matemātiķa Alana Tjūringa piedāvāts matemātisks datora modelis. Tjūringa mašīna precīzi raksturo to, ko iespējams aprēķināt ar mūsdienās izmantotajiem datoriem; Tjūringa mašīna ir abstrakts modelis - tā nav paredzēta izgatavošanai un praktiskai lietošanai. 

Orākula mašīna (oracle machine) - algoritmu sarežģītības teorijā (complexity theory and computability theory) orākula mašīna ir abstrakta mašīna, ar kuru pēta atrisināmības uzdevumus (decision problems), tie ir uzdevumi, kur iespējamas tikai divas atbildes: jā (1) vai nē (0). To var iedomāties kā Tjūringa mašīnu ar melno kasti, ko sauc par orākulu, kas, veicot vienu darbību, spēj dot atbildi atrisināmības uzdevumam. Orākula mašīnai var likt risināt jebkuras sarežģtības atrisināmības uzdevumu, pat arī neatrisināmu uzdevumu, piemēram, apstāšanās uzdevumu (halting problem). Orākula mašīna spēj paredzēt, vai noteiktas zemākas kārtas Tjūringa mašīnas apstāsies, ja tām tiek ievadīti noteikti ieejas mainīgie, taču tās principā nespēj paredzēt, vai apstāsies tai līdzvērtīga orākula mašīna.

Grafs vispārīgā gadījumā datorzinātnē ir nelineāra datu struktūra, ko var uzdot matricas, saraksta vai zīmējuma veidā, piemēram:

attēls  

Cēloniskais jeb kauzālais grafs ir notikumu un seku algoritmiskas shēmas attēlojums, ņemot vērā iespējamo notikumu varbūtības, piemēram, kā studijas koledžā var ietekmēt darba samaksu:

attēls

Edvīns Tompsons Džeiniss (1922 - 1998) bija fizikas profesors Vašingtonas universitātē. Veicis pētījumus varbūtību teorijā un par matemātiskās statistiskas pielietojumiem fizikā, kā arī termodinamikā un kvantu mehānikā.

Dzejas rindas ir no Roberta Bērnsa dzejoļa Utij, kas ieraudzīta baznīcā kādai lēdijai uz aubes.

Tev ir pieteikties, lai iesūtītu atsauksmi.