- Teksta izmērs +
Autora piezīmes
ph'nglui mglw'nafh Dž. K. Roulinga wgah'nagl fhtagn

„Diez, kas viņam vainas."


 

„Tērpina Laiza!"

Čuksti, čuksti, čuksti, Harijs Poters, čuksti, čuksti, Slīdenis, čuksti, čuksti, nē, nopietni - kādā sakarā, čuksti, čuksti.

„KRAUKĻANAGS!"

Harijs applaudēja līdzi, sveikdams jauniņo meiteni, kura kautrīgi soļoja uz kraukļanagu galda pusi, mantijas apmalei nu vēršoties tumši zilā krāsā. Likās, ka Laizu Tērpinu plosa divējādi instinkti - nosēsties no Harija Potera, cik vien tālu iespējams, vai arī pieskriet viņam klāt, ar varu iespiesties blakus un uzsākt iztaujāšanu.

Tas, ka viņš bija piedzīvojis neparastu un interesantu atgadījumu, un tad vēl beigās ticis iešķirots Kraukļanagā, bija praktiski tas pats, kas - ja viņš būtu apmērcēts bārbekjū mērcē, un tad iemests būrī ar izsalkušiem kaķēniem.

„Es Šķirmicei apsolīju, ka nevienam neko par to nestāstīšu," jau padsmito reizi nočukstēja Harijs.

„Jā, es to nopietni saku."

„Nē, es patiešām Šķirmicei apsolīju, ka nevienam neko neteikšu."

„Nu labi, es Šķirmicei apsolīju, ka neko neteikšu par lielāko daļu no tā, ko viņa teica, bet pārējais ir privāti tieši tāpat kā tava saruna, tāpēc liecies mierā."

„Tik ļoti gribi zināt, kas notika? Labi! Tad klausies arī, kas notika! Es izstāstīju Micei, ka profesore Maksūra to draudēja sadedzināt, un cepure man atbildēja, lai es pasakot profesorei Maksūrai, ka viņa esot bezkaunīga zaļoksna un lai viņa nelienot Šķirmices dārziņā!"

„Ja tu nemaz negribi ticēt tam, ko es tev stāstu, tad kāpēc tu vispār kaut ko prasīji?"

„Nē, es nezinu arī, kā es varēju uzveikt Tumsas pavēlnieku! Varbūt tu man pats to vari izstāstīt, kā tad tas notika?"

„Klusu!" nobļāvās profesore Maksūra, stāvēdama pie lektora pults Augstā galda priekšā. „Nekādu sarunu, kamēr nav beigusies šķirošanas ceremonija!"

Uz īsu brīdi skolēni apklusa, nogaidīdami, vai viņa neizteiks vēl kādus īpašus un visai ticamus draudus, bet tad atkal atsāka sačukstēties.

Tad sudrabbārdainais vecais vīrs uzcēlās kājās no sava dižā zelta krēsla, līksmi smaidīdams.

Acumirklīgs klusums. Kāds ar elkoni gauži iedunkāja Harijam sānos, kad viņš centās vēl ko atčukstēt, un Harijs pusvārdā apklusa.

Priecīgā paskata večuks atkal apsēdās.

Atgādinājums pašam sev: Ar Dumidoru nav nekādi joki.

Harijs vēl arvien centās aptvert visu to, kas bija noticis Šķirmices incidenta laikā. Un vēl arī to, kas bija noticis tajā mirklī, kad Harijs cēla cepuri sev nost no galvas; tieši tajā acumirklī viņš bija izdzirdējis smalku balstiņu, nočukstam it kā no nekurienes; tā izklausījās pēc tādas kā īpatnēji šņācošas angļu valodas, un tā sacīja: „Ssveicienss no Sslīdeņa sslīdenim: ja gribi uziet manuss nosslēpumuss, aprunājiess ar manu čūssku."

Harijs noprata, ka tas īsti neietilpst oficiālajā šķirošanas ceremonijas procesā. Un ka tā ir kāda papildu burvestība, kuru Šķirmices izgatavošanas brīdī ir iebūris Salazars Slīdenis. Un ka Mice pati patiesībā par šo vēstījumu neko nezina. Un, ka šis vēstījums izskan, kad Mice paziņo „SLĪDENIS", plus, mīnus varbūt arī pie vēl kādiem citiem nosacījumiem. Un ka viņam kā kraukļanagam tiešām, tiešām nebija domāts dzirdēt to vēstījumu. Un ja būtu zināms kāds drošs zvērests, kuru Drako varētu dot par šī noslēpuma neizpaušanu, viņš varētu apjautāties par to viņam; piedevām tāds brīdis varētu būt arī visīstākais laiks vēl vienai Komē-Dzirai.

Apžēliņ, pamēģini tikai apņemties neiet pa ceļu, kur tu vari kļūt par Tumsas pavēlnieku, un Visums sāk tevi pārbaudīt, jau kamēr Šķirmice vēl nemaz nav godīgi atrāvusies no galvas. Ir dienas, kad vienkārši nevajag sākt cīkstēties ar likteni. Varbūt tomēr man sava apņemšanās nekļūt par Tumsas pavēlnieku ir jāatliek uz rītdienu.

„GRIFIDORS!"

Rons Vīzlijs saņēma daudz applausu, un ne jau tikai no grifidoriem vien. Acīmredzot Vīzliju ģimene šeit tiek visai labi ieredzēta. Harijs, mirkli apdomājies, pasmaidīja un sāka plaudēt līdzi pārējiem.

Tad atkal, ja tā padomā, vai tad šodiena ir ar ko sliktāka, ka viņš nevarētu jau tagad novērsties no tumsas puses.

Še tev, likteni, un še tev, Visum. Viņš nu gan tai Šķirmicei parādīs.

„Zabīnī Blēzs!"

Klusums.

„SLĪDENIS!" nobļāvās cepure.

Harijs applaudēja arī Zabīnī, nelikdamies daudz zinis par aizdomīgajiem skatieniem, ar kuriem visi viņu apveltīja, ieskaitot arī pašu Zabīnī.

Pēc viņa vairs neviens netika izsaukts, un Harijs atskārta, ka „Zabīnī Blēzs" izklausās pēc vārda, kas varētu būt tuvu alfabēta beigām. Lieliski, tātad tagad izrādās, ka tikai un vienīgi viņš bija applaudējis Zabīnī... Kā ir, tā ir.

Dumidors atkal uzcēlās kājās un sāka iet uz lektora pults pusi. Acīmredzot viņš taisījās noturēt runu -

Un Harijam pēkšņi prātā iešāvās ideja absolūti lieliskam eksperimentam.

Hermione viņam bija teikusi, ka Dumidors ir šī laika visspēcīgākais burvis, pareizi?

Harijs iebāza roku maciņā un nočukstēja: „Komē-Dziru."

Lai Komē-Dzira varētu iedarboties, Dumidoram būtu runas laikā jāpasaka kaut kas tik smieklīgs, ka, pat ņemot vērā Harija garīgo sagatavotību kam tādam, viņš tik un tā aizrītos. Piemēram, ka visiem Cūkkārpas studentiem atlikušo mācību gadu būtu jāstaigā plikiem, vai arī kā visi tagad tiks pārvērsti par kaķiem.

Bet tad, ja vispār pasaulē ir kāds, kurš varētu pretoties Komē-Dziras spēkam, tad tam jābūt Dumidoram. Tāpēc - ja arī tagad notiks kas smieklīgs, tas nozīmēs, ka Komē-Dzira ir vārda vistiešākajā nozīmē nepārspējama.

Harijs zem galda parāva Komē-Dziras riņķīti, cerēdams to paveikt visai neuzkrītoši. Bundža klusi nošņācās. Daži pagriezušies noskatījās uz viņu, bet tad atkal aizgriezās prom, kad -

„Laipni lūdzu! Apsveicu ar jaunā mācību gada sākumu Cūkkārpā!" sacīja Dumidors, starojoši uzsmaidījis studentiem un paplētis rokas, it kā nekas nespētu viņu iepriecināt vairāk par audzēkņu un pasniedzēju klātbūtni.

Harijs iedzēra pirmo Komē-Dziras malku un atkal atņēma bundžu no mutes. Viņš taisījās brīžiem pa drusciņai padzerties limonādi un stingri apņēmās neaizrīties, lai arī ko Dumidors sacītu -

„Pirms sākam banketu, es vēlētos pateikt dažus vārdus. Un tie būtu: prieku prieku blīks blākš pļuk pļuk pļuk! Paldies!"

Visi applaudēja un gavilēja, un Dumidors atkal apsēdās.

Harijs sastindzis sēdēja, bet tikmēr limonāde notecēja viņam gar mutes kaktiņiem. Viņš vismaz bija centies aizrīties klusiņām.

Viņam tiešām, tiešām, tiešām nevajadzēja to vispār mēģināt. Apbrīnojami, cik ļoti tas likās acīmredzami, kad bija jau tieši vienu acumirkli par vēlu.

Ja tā padomā, viņam droši vien būtu vajadzējis attapties, ka kaut kas nebija lāgā, kad viņš iedomājās par to, ka visus varētu pārvērst par kaķiem... vai pat vēl pirms tam, kad pats sev domās bija atzīmējis atgādinājumu, ka ar Dumidoru nav nekādi joki... vai arī, kad nupat bija apņēmies būt līdzcietīgāks pret pārējiem... vai varbūt viņam vienkārši nebija ne mazākā kripatiņa veselā saprāta...

Bezcerīgi. Viņš bija sabojājies līdz pašai saknei. Sveicam Tumsas pavēlnieku Hariju. No likteņa jau neizbēgsi.

Kāds vaicāja Harijam, vai viņš jūtas labi. (Pārējie bija sākuši krāmēt ēdienu sev uz šķīvjiem. Tas kaut kādā maģiskā veidā bija uzradies uz galda - tad nu brīnums.)

„Man nekas nekaiš," Harijs noteica. „Atvainojiet. Ē. Vai tā bija... normāla direktora runa? Jūs... neliekaties... diez ko pārsteigti..."

„Ā, nu, Dumidors, protams, ir jucis," sacīja viens no vecāko gadu kraukļanagiem, kurš sēdēja viņam blakus un bija nosaucis savu vārdu, kuru Harijs pat necentās iegaumēt. „Dikti jautrs, neticami spēcīgs burvis, bet pilnīgi sagājis sviestā." Viņš apklusa. „Vienu brīdi jau es tev gribēju prasīt, kāpēc tev no mutes tek ārā zaļš šķidrums, kas pēc tam pazuda, tomēr es nospriedu, ka tu būsi apsolījis Šķirmicei, ka arī par to nedrīksti nevienam neko stāstīt."

Harijam tikai ar pamatīgu piespiešanos izdevās novērsties no vaininieces - Komē-Dziras, kuru viņš turēja rokā.

Galu galā Komē-Dzira taču nebija vienkārši ne no kurienes materializējusi Varkšķa virsrakstu par viņu un Drako. Drako par šo atgadījumu bija izteicies tā, ka izklausījās, ka tas viss bija noticis... dabiski? It kā būtu tikusi mainīta vēsture, lai kas tāds varētu notikt?

Harijs domās iztēlojās, kā triec pieri pret galdu. Blaukš, blaukš, blaukš, galva iedomāti klapējās.

Pusčukstus ierunājās vēl kāda cita studente. „Es esmu dzirdējusi - tas gan tiekot turēts noslēpumā - ka Dumidors īstenībā ir ģeniāls shēmotājs, kurš vada daudz visādas lietas, un savu trakumu viņš tikai izmanto kā aizsegu, lai neviens viņu neturētu aizdomās."

„Es arī ko tādu esmu dzirdējis," nočukstēja trešais students, un apkārt galdam šur tur viens otrs paslepus palocīja galvu.

Harijs nevarēja kam tādam nepievērst uzmanību.

„Skaidrs," nočukstēja Harijs zemā balsī. „Tātad visi zina, ka Dumidors īstenībā ir ģeniāls shēmotājs."

Lielākā daļa skolnieku pamāja ar galvu. Viens vai divi pēkšņi šķita aizdomājušies, ieskaitot arī to, kurš sēdēja blakus Harijam.

Tiešām šis ir kraukļanagu galds? Harijs noturējās un tomēr neizrunāja to skaļi.

„Lieliski!" Harijs nočukstēja. „Ja jau visi to zina, tad jau tas nav nekāds noslēpums!"

„Tieši tā," nočukstēja kāds students, bet tad sarauca pieri. „Paga, tas kaut kā neizklausījās pareizi..."

Atgādinājums pašam sev: 75. percentīle no visiem Cūkkārpas studentiem jebšu Kraukļanaga tornis nav pasaules elitārākā apdāvināto bērnu mācību programma.

Bet vismaz viņš bija uzzinājis vienu svarīgu lietu. Komē-Dzira ir visvarena. Un tas savukārt nozīmē...

Harijs pārsteigts samirkšķināja acis, kolīdz beidzot atskārta pašsaprotamu sakarību.

...tas savukārt nozīmē, ka, tiklīdz kā viņš iemācīsies tādu burvestību, kas uz īsu brīdi spēs ietekmēt viņa paša humora izjūtu, viņš spēs panākt, ka var notikt jebkas, ja vien izdosies izkārtot apstākļus otrādā secībā - ka vispirms būtu jāatrod tā viena lieta, kas bija pietiekami pārsteidzoša, lai tu spļautu ārā limonādi, bet Komē-Dziru tu iedzertu tikai pēc tam.

Tik vien tik bija no tās apņemšanās būt labam. Pat es pats biju cerējis, ka spēšu noturēties ilgāk par savu pirmo skolas dienu.

Bet ja tā padomā, viņš jau arī vēl pirmajās desmit minūtēs pēc šķirošanas nebija pilnībā nopostījis Cūkkārpu līdz ar zemi.

Harijs pat savā ziņā to sāka nožēlot - Merlins vien zina, ko tāds traks direktors var sastrādāt veselu septiņu mācību gadu garumā - tomēr viņš nespēja nejusties arī mazdrusciņ lepns par to, ka Cūkkārpa vēl stāv savā vietā.

Rīt. Pats, pats vēlākais - rīt viņš apstāsies savā ceļā, kas noved pie Tumsas pavēlnieka Harija. Ar katru brīdi šī iespējamība sāka likties arvien baisāka.

Un tomēr kaut kādā ziņā tā šķita arvien vilinošāka. Daļēji viņš jau sāka prātot, kādas izskatīsies viņa pakalpiņu uniformas.

„Ēd," norūca vecākais, viņam blakus sēdošais students, iebakstījis Harijam ribās. „Nedomā. Ēd."

Harijs tūlīt sāka krāmēt sev uz šķīvja visu ko, kas vien bija salikts priekšā, piemēram, kaut kādas tur desas ar maziem, spīdošiem pleķīšiem.

„Par ko tu domāji - vai par Šķirmici -" ierunājās Padma Patila, viena no kraukļanagu pirmziemniecēm.

„Ēdienreižu laikā traucēt nedrīkst!" korī noteica vismaz savi trīs cilvēki. „Torņa likums!" piebilda vēl kāds. „Citādi mēs te visi nomirtu badā."

Harijs juta, ka viņš tiešām, tiešām ir sācis cerēt, ka viņa atjautīgā ideja nemaz nenostrādās. Un ka Komē-Dzira darbojas pēc kaut kāda cita principa un patiesībā nemaz nav tik visvarena, ka spētu izmainīt realitāti. Nav jau tā, ka viņš negribētu būt visvarens. Vienkārši ir tā, ka viņš nespēja izturēt domu, ka, iespējams, dzīvo pasaulē, kas pieļauj ko tādu. Savā ziņā tas likās necienīgi, ka varu nāktos iegūt, viltīgi liekot lietā dzirkstošus dzērienus.

Tomēr viņš apņēmās to pārbaudīt eksperimentāli.

„Zini," draudzīgi sacīja vecākais students viņam blakus, „mums ir īpašs paņēmiens, kā piespiest tādus kā tu ēst; gribi zināt, kāds tas ir?"

Harijs likās mierā un sāka ēst savu zilo desu. Tā garšoja diezgan labi, īpaši tie spīdīgie plankumi.

Vakariņas pagāja pārsteidzoši ātri. Harijs centās pagaršot vismaz kaut kumosu no katra dīvainā ēdiena, ko te redzēja. Ziņkārība nepieļāva domu, ka viņš varētu vienkārši nezināt, kā kaut kas garšo. Par laimi šis nebija nekāds restorāns, kur drīkst pasūtīt tikai vienu ēdienu, kā dēļ nevarēji uzzināt, kā garšo viss pārējais ēdienkartē piedāvātais. Harijam tas riebās; tas bija gluži kā kāds moku kambaris tādiem, kam piemita ziņkārības dzirkstele: Tu atklāsi tikai vienu mistēriju no visām šeit piedāvātajām, ha ha ha!

Tad pienāca kārta saldajiem ēdieniem, kuriem Harijs bija pilnībā aizmirsis atstāt kādu vietu. Pagaršojis kumosiņu sīrupa tortes, viņš padevās. Gan jau turpmākā mācību gada laikā visi šie ēdieni uzradīsies kaut vismaz vēl vienu reizi.

Nu tad kāds bija viņa darāmo darbu saraksts, ja neskaita parastās skolas lietas?

Jāizdara 1: Jāizpēta prātu izmainošās burvestības, lai var pārbaudīt Komē-Dziru un noskaidrot, vai patiešām ir izdevies noskaidrot ceļu uz visvarenību. Patiesībā, vienkārši jāizpēta visa veida prāta maģija, kādu vien var atrast. Prāts ir mūsu - cilvēku - spēka pamats; visa veida maģija, kas to ietekmē, ir vissvarīgākā maģija, kāda vien var būt.

Jāizdara 1: Patiesībā šis ir Jāizdara 1, bet tas iepriekšējais ir Jāizdara 2. Jāizskata visi Cūkkārpas un Kraukļanaga bibliotēku plaukti, jāiepazīstas ar sistēmu un jāpārliecinās, ka esmu izlasījis vismaz visu grāmatu nosaukumus. Otrais piegājiens: jāizlasa visi satura rādītāji. Jāsadarbojas ar Hermioni, kurai ir daudz labāka atmiņa nekā man. Jānoskaidro, vai Cūkkārpā ir starpbibliotēku abonomenta sistēma, un jānoskaidro, vai mēs abi, jo īpaši Hermione, var apmeklēt arī citas bibliotēkas. Ja arī citos torņos ir privātās bibliotēkas, jānoskaidro, kā tām var tikt klāt vai nu oficiāli, vai arī ielavoties slepus.

Opcija 3a: Likt Hermionei apzvērēt, ka viņa par to nebildīs ne pušplēsta vārda, un uzsākt pētījumu „Sveiciens no Slīdeņa slīdenim: ja gribi uziet manus noslēpumus, aprunājies ar manu čūsku". Problēma: šis, izklausās, varētu būt kaut kas ārkārtīgi slepens, un varētu paiet visai pamatīgs laiks, līdz nejauši izdotos uziet grāmatu, kurā par to būtu kāda norāde.

Jāizdara 0: Jānoskaidro, kādas informācijas meklēšanas un izgūšanas burvestības pastāv, ja tādas maz vispār ir. Bibliotēku maģija nav tik galēji nozīmīga kā prāta maģija, taču tai ir jāpiešķir daudz augstāka prioritāte.

Opcija 3b: Sameklēt burvestību, ar kuru maģiski var saistīt Drako ar klusēšanas zvērestu, vai arī citu maģisku veidu, kā pārbaudīt, cik godīgs ir Drako dotais solījums neko neizpaust (Veritaserums?), un tad pajautāt viņam par Slīdeņa atstāto ziņu...

Patiesībā... Harijam sāka nepatikt Opcija 3b.

Un tagad, kad Harijs tā padomāja, viņam diez ko laba vairs nelikās arī Opcija 3a.

Harijs domās pievērsās, iespējams, līdz šim visļaunākajam brīdim savā mūžā, tām garajām, asinsstindzinošajām sekundēm, kuras viņš nosēdēja zem Šķirmices, domādams, ka jau ir cietis neveiksmi. Tajā brīdī viņš bija vēlējies, kaut varētu nezin kādā veidā atlēkt kaut tikai dažas minūtes atpakaļ laikā, lai kaut ko varētu izmainīt - vienalga ko, pirms bija jau par vēlu, ko mainīt...

Un tad bija izrādījies, ka tomēr viss nemaz nav nokavēts.

Vēlēšanās bija piepildījusies.

Vēsturi izmainīt nevar. Bet var to pareizi iesākt. Izdarot kaut ko citādi, jau pašā pirmajā reizē, kad ir tāda iespēja.

Visa šī Slīdeņa noslēpumu meklēšana... kaut kā ļoti izklausījās pēc tādas padarīšanas, par kuru, daudzus gadus vēlāk domājot, tu palūkotos atpakaļ pagātnē un sacītu: „Un tieši sākot ar to, viss arī sagāja tādā grīstē."

Un tad viņš izmisīgi vēlētos, kaut spētu atgriezties atpakaļ laikā un varētu izvēlēties rīkoties kaut kā citādi...

Vēlēšanās ir piepildījusies. Ko tālāk?

Harijs lēnām pasmaidīja.

Tā bija visai pretintuitīva doma... taču...

Bet viņš taču to varētu - nebija tāds likums, kas to varētu aizliegt - viņš varētu vienkārši izlikties, ka vispār tādu klusu čukstu nekad nav dzirdējis. Lai Visums iet savu gaitu, kādu tas bija uzņēmis, it kā šis viens īpašais atgadījums nemaz nebūtu noticis. Divdesmit gadus vēlāk viņš tik izmisīgi vēlēsies, kaut pirms divdesmit gadiem nebūtu neko tādu dzirdējis, un divdesmit gadus tālajā nākotnē tie divdesmit gadi pagātnē iznāktu tieši šodien šis te brīdis. Izmainīt tālus pagātnes notikumus ir pat visai vienkārši - par tiem tikai vajag sākt domāt pareizajā brīdī.

Vai arī... šī doma bija pat vēl pretintuitīvāka... viņš varētu to izstāstīt, nu, teiksim, profesorei Maksūrai, nevis Drako vai Hermionei. Un viņa tad varētu sasaukt kopā pāris prasmīgus cilvēkus, lai Šķirmicei noņemtu to papildus uzlikto burvestību.

Nu bet protams. Tā izklausījās neticami prātīga doma, kad Harijs to apsvēra tā kārtīgi.

Patiesībā tagad tā likās tik acīmredzama, un tomēr kaut kā Opcija 3c un Opcija 3d viņam pirms tam prātā ienākusi nebija.

Harijs piešķīra +1 punktu savai pret-Tumsas-pavēlnieks-Harijs programmai.

Tas bija izrādījies visai nežēlīgs joks, kā Šķirmice bija iznesusi viņu cauri, taču, skatoties no konsekvenciālisma viedokļa, tur neko nevar iebilst. Viņš pilnīgi noteikti tagad bija ieguvis daudz labāku ieskatu upura sajūtās.

Jāizdara 4: Jāatvainojas Nevilam Lēniņam.

Tā, labi, nu jau viņš bija uzķēris, kas jādara, tad tikai vajadzētu tā arī turēties. Katru dienu, kā vien varēdams, es kļūšu arvien gaišāks un gaišāks...

Tagad cilvēki visapkārt Harijam lielākoties nu jau bija beiguši ēst, un saldo ēdienu trauki kopā ar netīrajiem šķīvjiem sāka nozust.

Kad visi trauki bija izgaisuši, Dumidors atkal piecēlās no sava sēdekļa.

Harijs pēkšņi sajuta spēju vēlmi iedzert vēl vienu Komē-Dziru.

Tas taču VAIRS nav nopietni, Harijs nodomāja par šo savu sajūtu.

Bet eksperimentu taču nevar uzskatīt par īstu, ja to nevar atkārtot, pareizi? Un dzira savu postu jau tāpat ir izdarījusi, vai ne? Vai tad viņš negrib redzēt, kas tad notiks šoreiz? Vai tad viņam tas neinteresē? Ja nu šoreiz tas izvērtīsies vēl kā citādāk?

Eu, man liekas, ka tu esi tieši tā mana prāta daļa, kas izbīdīja cauri to joku ar Nevilu Lēniņu.

Ē, varbūt?

Un nemaz jau nav acīmredzams, ka, ja patiešām iedzeršu Komē-Dziru, es to dabūšu nožēlot precīzi vienu acumirkli vēlāk, tikko kā tas būs noticis, un tur vairs neko nevarēs līdzēt?

Ē...

Jā gan. Tāpēc - NĒ.

„Khm," noteica Dumidors pie lektora pults, noglaudījis savu garo, sidrabaino bārdu. „Vēl daži vārdi tagad, kad visi ir paēduši un padzēruši. Tie būs vēl daži paziņojumi, kas saistīti ar trimestra sākumu."

„Pirmziemniekiem jāņem vērā, ka ieiet mežā pie skolas visiem audzēkņiem ir aizliegts. Tāpēc to sauc par Aizliegto mežu. Ja tur būtu atļauts iet, to sauktu par Atļauto mežu."

Pašsaprotami. Atgādinājums pašam sev: Aizliegtajā mežā ir aizliegts ieiet.

„Filča kungs, skolas sargs, lūdza atgādināt, ka starp stundām nav vēlams gaiteņos veikt maģiskas darbības. Tomēr mēs gan visi labi zinām, ka nav vēlams ir pavisam cita lieta kā nav atļauts. Pateicos, ka jūs tik labi esat izpratuši šo divu jēdzienu atšķirību."

Ē...

„Kalambola pārbaudes notiks trimestra otrajā nedēļā. Visi, kuri vēlas spēlēt sava torņa komandās, var pieteikties pie Hūča madāmas. Visi, kuri vēlas pārveidot pašu kalambolu, var pieteikties pie Harija Potera."

Harijs ierāva plaušās pats savas siekalas un sāka nevaldāmi kāsēt, un visu skatieni pievērsās viņam. Kas pie velna! Viņš nevienā mirklī nebija saskatījies ar Dumidoru... viņš pat nebija par to padomājis. Šobrīd viņš pilnīgi noteikti nebija prātojis par kalambolu! Viņš nebija par to runājis ne ar vienu citu, izņemot Ronu Vīzliju, un diez vai Rons to būtu izstāstījis vēl kādam citam... vai arī Rons būtu aizskrējis pasūdzēties kādam profesoram? Kādā vispār sakarā...

„Pie tam man jāpiekodina, ka šogad ceturtā stāva gaitenis, kas atrodas kāpņu labajā pusē, ir slēgts visiem, kas nevēlas mirt ļoti sāpīgā nāvē. To sargā prasmīgi izstrādātu, bīstamu un potenciāli nāvīgu slazdu virkne, un jūs visticamāk nespēsiet tos visus pārvarēt, īpaši tad, ja mācāties šeit tikai pirmo gadu."

Harijs, to izdzirdējis, gluži vai sastinga.

„Un visbeidzot, es vēlos izteikt vislielāko pateicību Kvirīnijam Drebelim, ka viņš ir varonīgi uzņēmies pildīt Cūkkārpas aizsardzības pret tumšajām zintīm profesora amatu." Dumidors pārlaida skatu zālei. „Cerams, ka visi studenti izturēsies pret profesoru Drebeli ārkartīgi pieklājīgi un ar iecietību, ņemot vērā, kādu pretimnākšanu viņš ir gatavs izrādīt jums un šai skolai, uzņemoties šos pienākumus, un ka jūs neapgrūtināsiet mūs ar visādām mazsvarīgām sūdzībām par viņu, ja vien paši neesat gatavi ņemt un pastrādāt viņa vietā."

Kā tad tas bija jāsaprot?

„Tagad es došu vārdu mūsu jaunpienākušajam pasniedzējam profesoram Drebelim, kurš vēlas jums šo to pateikt."

Jaunais, tievais, nervozais vīrietis, kuru Harijs pirms tam bija saticis Caurajā katlā, lēnām aizgāja līdz lektora pultij, bailīgi paraudzījies sev riņķī uz visām pusēm. Harijs uz mirkli ievēroja viņa pakausi, un tā vien likās, ka profesors Drebelis varētu drīz vien kļūt par plikpauri, lai arī pēc skata viņš likās diezgan jauns.

„Diez, kas viņam vainas," nočukstēja vecāka gada students, kurš sēdēja blakus Harijam. Arī citur pie galda pieklusināti izskanēja līdzīgi komentāri.

Profesors Drbelis piegāja pie pults un tur apstājās, mirkšķinādams acis. „Ā..." viņš ierunājās. „Ā..." Izskatījās, ka drosme viņu atstājusi pilnīgi un galīgi, un viņš tur vienkārši klusēdams stāvēja, brīdi pa brīdim saraudamies.

„Nu lieliski," nočukstēja vecākais students, „tātad vēl viens garš mācību gads aizsardzībā pret -"

„Sveicieni jums, mani jaunie mācekļi," profesors Drebelis ierunājās sausā, pārliecinātā balsī. „Ir labi zināms, ka Cūkkārpai arvien neveicas, izvēloties pasniedzēju šim amatam, un bez šaubām daudzi no jums jau ir sākuši prātot, kāda nelaime šogad uzkritīs man. Es jūs varu nomierināt, ka tā noteikti nebūs mana nekompetence." Viņš sāji pasmaidīja. „Ticiet vai nē, es jau sen esmu vēlējies kādu dienu iemēģināt roku profesora amatā, lai mācītu aizsardzību pret tumšajām zintīm tieši šeit, Cūkkārpas raganības un burvestību arodskolā. Pirmais šo mācību priekšmetu pasniedza pats Salazars Slīdenis, un pat līdz vēlajam četrpadsmitajam gadsimtam bija pieņemts, ka burvji, kas izrādījuši diženumu visdažādākajās cīņās, iemēģina savu roku arī skološanas mākslā. Izbijušo aizsardzības profesoru rindās ir pabijuši ne tikai leģendām apvītais klejojošais varonis Harolds Šī, bet arī - pēdiņas vaļā - nemirstīgā - pēdiņas ciet - Babajaga, jā gan, redzu, ka daži no jums vēl arvien nodreb, tikai izdzirdot viņas vārdu vien, kaut arī viņa jau sešsimts gadus kā mirusi. Tajā laikā droši vien bija visai interesanti mācīties Cūkkārpā, vai jums tā neliekas?"

Harijs smagi norija kaklā sakāpušo kamolu, cenzdamies apspiest pēkšņo emociju vilni, kas bija uznācis, kolīdz profesors Drebelis bija iesācis runāt. Noteiktais balss tonis likās līdzīgs kā kādam Oksfordas lektoram, un Harijs atskārta, ka varēs atgriezties mājās pie mammas un tēta tikai Ziemassvētkos.

„Jūs esat raduši aizsardzības klasē redzēt nemākulīgos, nelietīgos un neveiksmīgos. Kam ir kāda izpratne par vēsturi, ir skaidrs, ka šajā amatā jāstājas kādam ar pavisam citādu reputāciju. Ne visi, kuri šeit mācījuši, ir bijuši paši labākie, bet tie, kuri ir paši labākie, visi ir mācījuši Cūkkārpā. Strādājot kopā ar tik diženu kolektīvu un ņemot vērā to, cik nepacietīgi esmu gaidījis šo dienu, tas būtu apkaunojums, ja es atļautos savu latiņu uzstādīt zemāk par absolūtas perfekcijas līmeni. Un tāpēc es sagaidu, ka ikviens no jums mūžam atcerēsies, ka šajā mācību gadā jums bija pati labākā aizsardzība, kāda vien jums bijusi. Tas, ko jūs iemācīsieties šogad, mūžīgi kalpos par stingru pamatu jūsu aizsardzības mākslas zinībās, neatkarīgi no tā, kādi skolotāji jums ir bijuši vai būs."

Profesora Drebeļa sejas izteiksme vērtās nopietna. „Būs jāatgūst milzīgs daudzums iekavētās vielas, bet laika tam mums daudz nebūs. Tāpēc esmu dažādā ziņā nodomājis izdarīt atkāpes no Cūkkārpas ierastajām mācību metodēm, kā arī esmu apņēmies ieviest dažas brīvprātīgas pēcskolas aktivitātes." Viņš uz mirkli ieturēja pauzi. „Ja ar to nepietiks, iespējams es sameklēšu jaunus paņēmienus, kā jūs motivēt. Jūs esat mani ilgi gaidītie studenti, un jūms nāksies censties cik vien būs jūsu spēkos manā ilgi gaidītajā aizsardzības priekšmetā. Es te gribēju piebilst arī kādu šausminošu draudu, tādu kā „Vai arī jums to nāksies rūgti nožēlot", bet tas izklausītos pārāk klišejiski, vai ne? Es gribētu paslavēt sevi, ka mana iztēle ir daudzkārt plašāka par tik banāliem draudiem. Paldies."

Tad spars un pārliecība itin kā aizplūda prom no profesora Drebeļa. Viņš pavēra muti, it kā pēkšņi būtu attapies negaidītas auditorijas priekšā, un ar saraustītu kustību pagriezās projām un aizšļūca atpakaļ līdz savai sēdvietai, sašļucis tajā apsēdās, rādīdamies salīcis, itin kā viņš grasītos tūlīt sevī ielīst iekšā, lai varētu pavisam noslēgties no ārējās pasaules.

„Viņš šķiet tāds mazliet savāds," nočukstēja Harijs.

„Meh," sacīja vecākais students. „Tas vēl nebija nekas."

Dumidors atgriezās pie pults.

„Un tagad," sacīja Dumidors, „pirms dodamies pie miera, nodziedāsim skolas himnu! Katrs drīkst izvēlēties mīļāko melodiju un mīļākos vārdus, un tad sākam!"

Autora piezīmes

Harolds Šī (Harold Shea) ir varonis Laiona Sprega de Kampa (L. Sprague de Kamp) un Flečera Preta (Fletcher Pratt) kopdarbā "Diplomētais brīnumdaris" (Incomplete Enchanter). Grāmatā stāstīts par jocīgiem Harolda Šī piedzīvojumiem, kurš ceļo no vienas mistiskas pasaules uz otru.

Babajaga, ragana kaulkāje, slāvu mitoloģijā ir meža burve vecas sievietes izskatā, kas dzīvo meža būdā uz vistas kājas un lido ar slotu. 

Tev ir pieteikties, lai iesūtītu atsauksmi.