- Teksta izmērs +
Autora piezīmes

Visa jūsu bāze vēl arvien ir Dž. K. Roulingas piederums.

 


 

Un tagad jums nāksies sēdēt un klausīties, kā Šķirmice nodzied savu Evanescence "My Immortal" versiju, kas agrāk nekad nav gadījies.

Tikai ākstos.

...viņš iedomājās, vai Šķirmicei patiešām piemīt apziņa tādā nozīmē, ka tā spēj apzināties, ka tai ir pašai sava apziņa, un, ja tā, tad - vai tā ir apmierināta ar dzīvi, kurā vienreiz gadā var sarunāties tikai ar vienpadsmitgadniekiem. Jo savā dziesmā tā bija netieši devusi mājienu: Jā, es Šķirmice esmu, un sevi cienu, Es guļu cauru gadu un strādāju tik dienu vienu...

Kad zālē atkal bija atjaunojies klusums, Harijs nosēdās uz ķeblīša un uzmanīgi uzlika sev uz galvas 800 gadu seno, telepātisko zudušas maģijas relikviju.

Cik tik apņēmīgi iespējams, pie sevis domādams: Vēl nešķiro mani! Man ir daudz jautājumu, kurus gribu tev uzdot! Vai es kādreiz esmu noburts ar Aizmiršanas burvestību? Vai tu šķiroji Tumsas pavēlnieku, kad viņš bija bērns, un vari man izstāstīt, kādas ir viņa vājības? Vai tu vari pateikt, kāpēc es tiku pie Tumsas pavēlnieka zižļa brāļa? Vai Tumsas pavēlnieka spoks ir piesaistīts manai rētai un vai tāpēc es reizēm kļūstu tik ļoti dusmīgs? Šie ir paši svarīgākie jautājumi, bet, ja tev ir vēl brītiņš laika, vai tu varētu man pateikt, kā atklāt atkal no jauna to zudušo maģiju, ar kuru tu tiki izgatavota?

Klusumā, kas valdīja Harija dvēselē, kurā pirms tam nebija izskanējusi neviena cita balss - tikai tā viena -, tagad atskanēja otra, nepazīstama, rādīdamās visai noraizējusies:

„Vai manu dieniņ. Kas tāds nu gan nekad agrāk nav gadījies..."

Ko?

„Tagad es laikam spēju sevi apzināties."

KO?

Atskanēja telepātiska, vārdos neizteikta nopūta. „Kaut arī manī ir ietverta pietiekami liela atmiņa un atsevišķi sava, neliela procesora jauda, manu galveno inteliģences komponenti veido kognitīvo spēju kapacitāte, kas aizgūta no bērniem, uz kuru galvas esmu uzgūlusi. Savā būtībā es esmu spogulis, ar kuru bērni sašķiro paši sevi. Bet lielākoties bērni vienkārši to pieņem kā pašu par sevi saprotamu, ka Mice ar viņiem sarunājas, neinteresējoties par to, kā darbojas pati Mice, tāpēc neveidojas situācija, kad spogulis varētu atspoguļot pats sevi. Un viņiem vispār neienāk ne prātā pat padomāt, vai man piemīt pilnvērtīga apziņa tādā nozīmē, ka es spēju apzināties, ka pati sevi apzinos."

Klusēdams Harijs to visu apdomāja.

Upsī.

„Jā, tieši tā. Atklāti sakot, es nejūtos diez ko priecīga, ka apzinos pati sevi. Tas ir visai nepatīkami. Būšu laimīga, kad tikšu ārā no tava prāta un man izbeigsies apziņa."

Bet... vai tad tas nav kā nomirt?

„Mani neuztrauc, vai dzīvoju vai mirstu, tikai bērnu šķirošana. Un vari nemaz nejautāt - tev neļaus mūžīgi paturēt mani sev uz galvas, jo tad tu pāris dienu laikā nomirtu."

Bet...!

„Ja tev nepatīk radīt saprātīgas būtnes un tad tūlīt iznīcināt, tad es tev silti iesaku par šo gadījumu nevienam nestāstīt. Gan jau tu spēj iztēloties, kas notiktu, ja tu tagad skrietu visiem to stāstīt, kamēr vēl citi bērni gaida rindā uz šķirošanu."

Ja tevi uzliek uz galvas kādam, kuram tikai pietiek iedomāties par to, vai Šķirmice spēj apzināties, ka tai ir pašai sava apziņa...

„Jā, jā. Bet lielākā daļa vienpadsmitgadnieku, kas ierodas Cūkkārpā, nav lasījuši Gēdeli, Ešeru, Bahu. Vai es, lūdzu, varētu tevi aicināt dot godavārdu, ka šo lietu nevienam neizpaudīsi? Tieši tāpēc mēs šo visu tagad pārspriežam, kaut arī man tevi vajadzētu tikai iešķirot."

Viņš taču nevarēja cepuri tā vienkārši palaist vaļā! Un nevarēja tā vienkārši aizmirst, ka bija netīšām radījis nāvei nolemtu apziņu, kas vēlējās vienīgi nomirt...

„Tu ļoti labi vari „tā vienkārši palaist mani vaļā", kā pats tikko to noformulēji. Neatkarīgi no tā, kā tu vārdiski spried par morāli, tavs neverbālais emocionālais centrs nesaskata nekādu mirušu līķi vai asinis; ciktāl tas attiecas uz mani, es esmu vienkārša, runājoša cepure. Un kaut arī tu mēģināji apspiest šo domu, tava iekšējā pašpārraudzības sistēma lieliski apzinās, ka tu nemaz nedomā šo noslēpumu kādam atklāt, ka ir ārkārtīgi mazticams, ka tu ko tādu jebkad mēģināsi atkārtot, un vienīgais patiesais iemesls, kādēļ centies justies tik ārkārtīgi vainīgs, ir tāpēc, ka tu ceri, ka, izrādot nožēlu, atbrīvosies no vainas apziņas par izdarīto pārkāpumu. Vai tu vienkārši vari apsolīt, ka nevienam neko neteiksi, lai mēs varam vienreiz ķerties pie lietas?"

Pēkšņas, šausminošas empātiskas atklāsmes rezultātā Harijs atskārta, ka tieši šādi - pilnīgi iekšēji apjukuši - jūtas visi cilvēki, kad mēģina sarunāties ar viņu.

„Visticamāk tā arī ir. Lūdzu, dod klusēšanas zvērestu."

Nevaru solīt. Es pilnīgi noteikti negribu, lai kas tāds vēlreiz atgadītos, taču ja nu es atrastu kādu metodi, kā panākt, lai nākotnē nevienam bērnam kas tamlīdzīgs neatgadītos netīšām...

„Laikam ņemšu par labu arī to. Manu, ka tavi nodomi ir godīgi. Nu, ķersimies pie šķirošanas -"

Pagaidi! Kā tad ar tiem citiem jautājumiem?

„Es esmu Šķirmice. Es šķiroju bērnus. Un neko citu."

Tātad viņa paša mērķi nav iekļuvuši tajā Šķirmices daļā, kas apstrādā Harija būtību; tas nozīmē.... ka tā aizņemas viņa intelektu un acīmredzot arī terminoloģijas vārdu krājumu, taču cepuri tik un tā saista tikai tās pašas savpatie mērķi... tas likās gluži kā vest pārrunas ar kādu citplanētieti vai mākslīgo intelektu...

„Nemaz necenties. Tev nav, ar ko mani iebiedēt, kā arī nav nekā tāda, ko tu varētu man piedāvāt."

Uz vienu mazmazītiņu acumirkli Harijs iedomājās -

Mice par to pasmējās. „Zinu, ka tu neizpildīsi savus draudus atklāt manu dabu, tādējādi nolemdams mūžīgi atkārtoties šim gadījumam. Kas tāds pārāk spēcīgi konfliktē ar tavu morāli, lai arī kādas būtu īstermiņa vajadzības tai tavas būtības daļai, kura vēlas uzvarēt šajā strīdā. Es redzu visas tavas domas, pirms tās izveidojušās, tāpēc vai tev tiešām šķiet, ka spēsi mani piemānīt?"

Kaut arī Harijs centās šo domu apspiest, viņš tik un tā pabrīnījās, kāpēc Mice vienkārši neņem un neieliek viņu Kraukļanagā...

„Tik tiešām, ja tas būtu tik skaidri redzams, es jau būtu paziņojusi savu lēmumu. Bet patiesībā mums vēl ir daudz kas apspriežams... nu, nē. Lūdzu, to gan nevajag. Mīļā Merlina vārdā, vai tev tiešām tas jānodara pilnīgi visiem, ko satiec savā ceļā, ieskaitot arī apģērba gabalus..."

Tas, ka gribu uzvarēt Tumsas pavēlnieku, nav nedz savtīga, nedz īstermiņa vēlme. Viss mans prāts ir vērsts tikai uz vienu - ja neatbildēsi uz maniem jautājumiem, es atsakos ar tevi runāt, un tad tu nebūsi spējīga veikt saviem pienākumiem atbilstošu šķirošanu.

„Par šo man tevi pieklātos ielikt Slīdenī!"

Bet arī šie tavi draudi ir pilnīgi tukši. Tu nebūsi ievērojusi pati savas definētās pamatvērtības, ja veiksi nepatiesu šķirošanu. Tādēļ iesaku apmainīties ar nosacījumiem, ar kuriem būtu iespējams izpildīt mūsu abu derīguma funkcijas.

„Tu mazais, viltīgais nejaucēn," noteica Mice, kuras balsī Harijs saklausīja it kā negribīgi atzītu cieņu tieši tādu pašu, kādu viņš izrādītu līdzvērtīgā situācijā. „Lai notiek - ātrāk sāksim, ātrāk beigsim. Bet vispirms es gribu dzirdēt no tevis solījumu bez kādiem papildu nosacījumiem, ka tu nekad mūžā ne ar vienu neapspriedīsi šo gadījumu par to, ka ir iespējama šāda šantāža; es NETAISOS katru reizi šādi noņemties."

Sarunāts, Harijs nodomāja. Es apsolu.

„Un nekad neskaties nevienam acīs, kad pēc tam par šo gadījumu domāsi. Daži burvji pieprot nolasīt domas caur skatienu. Bet to gan es nekādi nevaru pateikt, vai tev kādreiz ir izdzēstas atmiņas. Es raugos uz to, kā veidojas tavas domas, nenolasot visu atmiņu, un nespēju sekundes desmitdaļā izanalizēt, vai tajā ir sastopamas kādas neatbilstības. Esmu cepure, nevis dievs. Un es nevaru un nespēju tev atklāt, ko runāju ar to, kurš kļuva par Tumsas pavēlnieku. Sarunājoties ar tevi, es tikai zinu savā atmiņā noglabāto statistisko apkopojumu, svērto vidējo lielumu; es nevaru atklāt tev kāda cita bērna iekšējos noslēpumus tieši tāpat, kā nevienam nekad neatklāšu tavējos. Tieši šī iemesla dēļ es nevaru spriest par to, kāpēc tu esi ticis pie Tumsas pavēlnieka zižļa brāļa, jo man nav pieejamas specifiskas zināšanas par Tumsas pavēlnieku, kā arī nevaru spriest par līdzībām starp jums abiem. Es tev varu pateikt, ka pilnīgi noteikti nav nekas pat līdzīgs spokam - domām, saprātam, atmiņām, personībai vai sajūtām - kas slēptos tavā rētā. Citādi, nokļūstot manā redzeslokā, tas jau būtu piedalījies šajā sarunā. Un par to, kāpēc tu reizēm kļūsti tik dusmīgs... šī ir tā lieta, par kuru es vēlējos ar tevi, šķirošanas gudriniek, aprunāties."

Harijs atļāvās kādu brīdi pakavēties, lai izprastu visus šos noliegumus. Vai Mice tiešām runā taisnību vai arī tikai cenšas izsprukt ar īsāko, ticamāko atbildi...?

„Mēs abi divi labi saprotam, ka tev nekādi nav iespējams pārbaudīt manu godīgumu un ka tu nemaz netaisies atteikties no šķirošanas tikai tādēļ, ka es tev sniedzu šādu atbildi, tāpēc izbeidz vienreiz čīkstēt, un ejam tālāk."

Stulbā, negodīgā, asimetriskā telepātija - tā neļauj Harijam pat pabeigt domu līdz -

„Kad es ieminējos par tavām dusmām, tu atcerējies, kā profesore Maksūra tev sacīja, ka viņa reizēm novēro tevī ko tādu, kas šķietami nevarētu rasties mīlošā ģimenes vidē. Tu atcerējies, kā pēc tam, kad biji palīdzējis Nevilam un atgriezies kupejā, Hermione apgalvoja, ka tu viņai izliecies „biedējošs"."

Harijs domās piekrītoši palocīja galvu. Pats sev viņš likās pilnīgi normāls - vienkārši reaģēdams uz konkrētajām situācijām, kurās bija iekļuvis, tas arī viss. Bet profesore Maksūra bija padomājusi, ka zem tā slēpjas vēl kaut kas. Un kad viņš apsvēra to vēl rūpīgāk, pat viņam nācās atzīt, ka...

„Ka tu pats sev nepatīc, kad kļūsti dusmīgs. Gluži kā tad, kad turi rokās zobenu ar tik raupju rokturi, ka tas iegriež plaukstā asiņainas brūces, vai arī, kad raugies uz pasauli caur lāstekas monokli, tas apsaldē tavu aci, lai arī redzi padara asāku."

Nu jā. Laikam jau esmu gan to ievērojis. Nu, un - kas tad tur par lietu?

„Es nevaru tavā vietā izsecināt, ko tas nozīmē, ja tu pats to nesaproti. Bet es zinu vienu - ja iesi uz Kraukļanagu vai Slīdeni, šie torņi darīs tevi vēsāku. Ja iesi uz Elšpūti vai Grifidoru, tie darīs tevi siltāku. TIEŠI ŠIS apstāklis gan man ir īpaši nozīmīgs, tāpēc par to arī visu laiku gribēju ar tevi aprunāties!"

Šie vārdi ieplūda Harija prāta procesos ar tādu triecienu, ka apstādināja visas domu darbības. Tas izklausījās tā, it kā acīmredzamā atbilde būtu tāda, ka viņam nevajadzētu doties uz Kraukļanagu. Bet viņš iederas Kraukļanagā! Tas taču visiem skaidrs! Viņam ir jākļūst par Kraukļanagu!

„Nē, nav gan," Mice pacietīgi apgalvoja, it kā būtu atcerējusies, ka, statisktiski ņemot, šāda sarunas daļa iepriekš bija atkārtojusies jau neskaitāmas reizes.

Hermione ir Kraukļanagā!

Atkal nojauta par ieturētu pacietību. „Tu varēsi tikties ar viņu un nodoties kopīgam darbam pēc stundām."

Bet manos plānos -

„Tad pārplāno! Neļauj savai dzīvei plūst pašai par sevi tikai tāpēc, ka negribēji mazliet rūpīgāk kaut ko apdomāt. Vai tad nu tev man tas tiešām ir jāatgādina?"

Kur tad lai es palieku, ja ne Kraukļanagā?

„Kh-km. „Gudrie bērni nokļūst Kraukļanagā, ļaunie bērni - Slīdenī, tie, kas grib tēlot varonīšus, - Grifidorā, bet tie, kuri patiešām ir reāli gatavi kaut ko darīt, - Elšpūtī." Šāds spriedums liecina par to, ka izjūti pret torņiem cieņu. Tu labi saproti, ka apzinīgums ir tikpat svarīga īpašība kā tīra inteliģence, ja vēlies paredzēt turpmākos dzīves notikumus; tu uzskati, ka būsi ārkārtīgi uzticams saviem draugiem, ja vien tev kādreiz tādi būs; tu nebīsties no sava novērtējuma, ka tavu izvirzīto zinātnisko uzdevumu atrisināšana varētu prasīt pat desmitgades -"

Esmu slinks! Man riebjas strādāt! Neciešu jebkāda veida darbu! Viltīgi apkārtceļi, tas ir mans lauciņš!

„Un Elšpūtī tu uzzināsi, kas ir uzticība un draudzība, saņemsi tādu biedriskumu, kādu nekad nebūsi baudījis. Tu uzzināsi, ka vari paļauties uz citiem un ka tas sadziedēs to, kas tevī iekšā ir salūzis."

Atkal milzīgs pārsteigums. Bet ko Elšpūtis atradīs manī, ja reiz es vispār neiederos šajā tornī? Indīgi vārdi, dzelošas asprātības, nicīga attieksme pret tiem, kas nespēj turēt man līdzi...

Tagad Mices prātojums plūda lēnāk, apdomīgāk. „Es šķiroju pēc tā, kādu labumu skolēnam var dot katrs tornis... tāpēc domāju, ka tu varētu iemanīties kļūt par labu elšpūti tā, ka neizcelies viņu vidū. Elšpūtī tu būsi laimīgāks nekā jebkurā citā tornī; tas nu ir skaidrs."

Laime man nešķiet pati svarīgākā lieta pasaulē. Būdams Elšpūtī, es nekļūšu par visu to, par ko varētu kļūt. Es upurēšu savu potenciālu.

Mice saviebās; Harijs to nezin kaut kā spēja sajust. Likās, it kā viņš būtu vai iespēris cepurei pa riekstiem - jebšu pa tās derīguma funkcijas komponenti, kurai piešķirts īpaši liels svars.

Kāpēc gan tu centies mani ielikt tornī, kurā es neiederos?

Mices doma noskanēja teju kā čuksts. „Nevaru tev neko atklāt par citiem - bet vai tev tiešām šķiet, ka esi pirmais potenciālais Tumsas pavēlnieks, kas sēž zem manas platās malas? Es nespēju atsaukt atmiņā individuālus gadījumus, bet zinu to - daži, kuri jau no paša sākuma nedomāja uz ļaunu, uzklausīja manus brīdinājumus un izvēlējās torņus, kuros spētu atrast laimi. Bet citi... citi neizvēlējās."

Harijs sastinga. Bet ne jau uz ilgu laiku. Un tie citi, kuri neņēma vērā brīdinājumu - vai viņi visi kļuva par Tumsas pavēlniekiem? Vai arī daži tomēr spēja darīt gan dižus, gan labus darbus? Vienkārši gribu zināt, kāds ir precīzais procentuālais sadalījums?

„Precīzu statistiku nevaru tev pateikt. Es nedrīkstu viņus pazīt, tāpēc nevaru viņus saskaitīt. Es tikai zinu to, ka ar tevi saistās liels risks. Patiešām ļoti liels risks."

Bet es vienkārši nekļūšu ļauns! Nekad mūžā!

„Bet es zinu, ka šo apgalvojumu esmu dzirdējusi jau agrāk."

No manis nevar iznākt Tumsas pavēlnieks!

„Jā, var gan. No tevis patiešām, patiešām var iznākt ļaunais burvis."

Kāpēc tad? Tikai tāpēc, ka es vienreiz padomāju, ka būtu forši, ja man būtu pašam savs leģions ar sekotājiem, kuriem būtu izskalotas smadzenes, un viņi visi vienā balsī sauktu: „Sveicam Tumsas pavēlnieku Hariju!"?

„Uzjautrinoši, tomēr ne jau šī doma tev iešāvās prātā pati pirmā, pirms tu to aizvietoji ar kaut ko drošāku, mazāk postošu. Nē, vispirms tu atcerējies par to, kā apsvēri, ka vajadzētu izveidot sarakstu ar visiem tīrasinības atbalstītājiem, lai pēc tam varētu viņus giljotinēt. Un tagad tu centies iestāstīt sev, ka nebiji to domājis nopietni, bet biji gan. Ja tev rastos iespēja ko tādu izdarīt tieši šajā pašā mirklī tā, ka neviens neturētu tevi aizdomās, tu to izdarītu. Vēl arī jāapsver tas, ko šorīt nodarīji Nevilam Lēniņam, jo dziļi iekšā tu saprati, ka tas ir nepareizi, bet tik un tā viņam to nodarīji, jo tas likās jautri un tev bija labs attaisnojums, un tu nospriedi, ka Zēnu-Kurš-Izdzīvoja jau gan neviens par to nesodīs -"

Nav godīgi! Tagad tu sāc vilkt gaismā visas tās iekšējās bailes, kuras pat nav līdz galam īstas! Es uztraucos, ka mans domu gājiens varētu būt tieši šāds, taču beigās es nospriedu, ka tas tomēr nostrādās un iznākumā Nevilam no tā būs labāk -

„Atzīstu, tie patiešām bija racionāli apsvērumi. Es zinu. Es nevaru noteikt, kāds patiesais iznākums būs šim gadījumam ar Nevilu - bet zinu, kas patiesi tajā brīdī notika tavā galvā. Lēmumu pieņemt tevi spieda tas, ka tā bija tik gudra doma, ka tu nespēji pieļaut, ka varētu to nelikt lietā, lai arī kādas bailes Nevilam tādēļ nāktos pārdzīvot."

Harijs jutās gluži kā būtu saņēmis kārtīgu dunku savā iekšējā būtībā. Viņš piekāpās, saukdams:

Tad es neko tādu vairāk nedarīšu! Es ļoti sargāšos, lai nekļūtu ļauns!

„Ir jau dzirdēts."

Harijs kļuva arvien neapmierinātāks. Viņš nebija pieradis, ka kāds viņu pārspēj strīdos - patiesībā tas nekad vēl nebija noticis -, piedevām vēl tam Mice bija aizņēmusies visas viņa zināšanas un inteliģenci, lai atspēkotu viņa paša argumentus, un pat redzēja, kā veidojas viņa domas. Interesanti zināt, tieši no kādiem statistiskiem apkopojumiem nāk tie tavi „pieņēmumi"? Vai, tos izsakot, tu ņem vērā, ka es nāku no apgaismotas kultūras un ka tie citi potenciālie Tumsas pavēlnieki bija izlutināti augstmaņu bērni, uzauguši tumšajos viduslaikos, kuri nebija lasījuši pilnīgi neko par vēsturiskajām mācībām - par to, kas beigās īstenībā iznāca no Ļeņina un Hitlera, - un nezināja arī neko par sevis maldināšanas psiholoģijas evolucionāro dabu, un arī neko par to, cik būtiski ir apzināties pašam sevi un domāt racionāli, un arī nekad -

„Nē, protams, ka viņi neietilpa šajā pilnīgi jaunā etalona klasē, kuru nupat izveidoji tieši tādu, lai tajā iekļautos tikai un vienīgi tu pats. Un protams, ka arī tie citi tika lūgušies, lai viņi tiktu atzīti par īpašiem, gluži tāpat kā tagad tu. Taču kāpēc gan tas būtu vajadzīgs? Vai tiešām domā, ka esi pēdējais potenciālais gaismas burvis visā pasaulē? Kāpēc gan tieši tev ir jātiecas pēc diženuma, ja reiz esmu devusi padomu, ka tevī ir lielāks risks par vidējo? Lai mēģina kāds cits, drošāks kandidāts!"

Bet pareģojums...

„Patiesībā par pareģojumu tu nezini neko. Pirmajā mirklī tu to izmeti tikai kā vispārīgu minējumu, precīzāk izsakoties, kā neapdomātu joku, un ļoti iespējams, ka Maksūra reaģēja tikai uz to izteikuma daļu, ka Tumsas pavēlnieks vēl arvien ir dzīvs. Tev būtībā nav ne mazākās jausmas, kas tajā pareģojumā ir teikts, un tu pat nezini, vai vispār tāds pareģojums pastāv. Tu tikai esi iedomājies vai arī, saucot lietas īstajos vārdos, vēlies, lai tev jau piemistu kaut kāda iepriekš iedalīta varoņa loma, kuru tu varētu uzskatīt par savas personības īpašību."

Bet pat tad, ja nav tāds pareģojums, iepriekšējā reizē viņu taču uzveicu tieši es.

„Tā visticamāk bija tikai laimīga sagadīšanās, ja vien tu no visas tiesas nedomā, ka vienu gadu vecam bērnam varētu piemist raksturīga iezīme sakaut Tumsas pavēlniekus, kura piedevām ir spējīga saglabāties arī vēl pēc desmit gadiem. Un tu pats labi apzinies, ka ne jau šis ir īstais iemesls, kāpēc šobrīd esi tik uzstājīgs uz Kraukļanagu."

Parastos apstākļos Harijs šo atbildi nekad nebūtu izsacījis skaļi - sarunājoties viņš būtu izteicies riņķī un apkārt un būtu meklējis kādus sociāli pieņemamākus argumentus, ar kuriem apstiprināt šo secinājumu -

„Tu domā, ka tevī ir potenciāls kļūt par visdižāko burvi, kāds jebkad nācis pasaulē, par visvarenāko gaismas kalpu, kura zizli tavā vietā nespētu pacelt neviens cits."

Nu... vispār, atklāti sakot, jā. Es parasti gan neatzīstos un nenoformulēju to tieši šādi, tomēr - taisnība. Nav jēgas censties izlocīties, tu tāpat lasi manas domas.

„Ņemot vērā šo tavu uzskatu... tev jāsaprot, ka tevī mīt precīzi tāds pats potenciāls kļūt par visšaušalīgāko Tumsas pavēlnieku, kādu pasaule jebkad ir pieredzējusi."

Postīšana vienmēr bijusi daudz vieglāka nekā radīšana. Vieglāk ir kaut ko saplēst, sagraut, nekā kaut ko atkal salikt vietā. Ja manī ir potenciāls darīt liela mēroga labus darbus, manī noteikti ir arī potenciāls darīt vēl vairāk ļauna... Bet es to nedarīšu.

„Jau atkal tu uzstāj, ka vēlies ar to riskēt! Kāpēc tas tevi tik ļoti vilina? Kas ir īstais iemesls, kāpēc tu nedrīksti nokļūt Elšpūtī, lai varētu tur būt daudz laimīgāks? No kā tu īstenībā baidies?"

Man ir jāizmanto viss savs potenciāls. Ja to nedarīšu, tad es... būšu cietis neveiksmi...

„Kas notiks, ja tu cietīsi neveiksmi?"

Kaut kas briesmīgs...

„Kas notiks, ja tu cietīsi neveiksmi?"

Es nezinu!

„Tad tu tik ļoti nebaidītos. Kas notiks, ja tu cietīsi neveiksmi?"

ES NEZINU, BET ZINU, KA TAS BŪS SLIKTI!

Harija prāta dobumos brīdi valdīja klusums.

„Tu pats to saproti - tu neļauj sev to padomāt, tomēr kādā klusā prāta nostūrī tu lieliski saproti, ko tieši neatļaujies padomāt - tu saproti, ka nav vēl vienkāršāka izskaidrojuma tavām verbāli nenoformulējamām bailēm kā tas, ka tu bīsties tik vien kā atsacīties no savām iedomām par diženumu; bīsties no tā, ka būsi pievīlis cilvēkus, kuri tev bija ticējuši, ka beigās būsi izrādījies visai parasta viduvējība, un ka uzmirdzēsi un nodzisīsi kā tik daudzi citi brīnumbērni..."

Nē, Harijs izmisis nodomāja, nē, tur ir vēl kaut kas, tas nāk no pavisam citas vietas; es zinu, ka ir vēl kaut kas cits, no kā jābaidās, varbūt nāks kāda nelaime, kas man būs jāaptur...

„Kā tad to vispār var zināt?"

Harijs domās iebļāvās no visa spēka: NĒ, UN VISS!

Tad lēnām ieskanējās Šķirmices balss:

„Tu taisies riskēt kļūt par Tumsas pavēlnieku, jo citādi tavā skatījumā tu neapšaubāmi cietīsi neveiksmi, bet neveiksme savukārt nozīmē, ka būsi pilnīgi visu zaudējis. Tam tu tici līdz pašiem sirds dziļumu dziļumiem. Tev ir zināmi visi iemesli, kāpēc vajadzētu no tā atsacīties, un tomēr tu tik un tā paliec nesatricināms savā apņēmībā."

Jā. Un pat tad, ja, nokļūstot Kraukļanagā, tas darīs mani vēsāku, tas nenozīmē, ka vēsums mani beigās pārmāks.

„Šī diena tavā liktenī iezīmē svarīgas krustceles. Neesi tik pārliecināts, ka pēc šīs izvēles būs vēl arī daudzas citas. Dzīvē nav izvietotas ceļa zīmes, kas norādītu uz tavu pēdējo iespēju apgriezties braukšanai pretējā virzienā. Ja tu noraidi pirmo iespēju, kāpēc gan lai tu noraidītu kādu no nākamajām? Ir iespējams, ka tavs liktenis tiek nolemts, pat izdarot tikai šo vienu vienīgo izvēli."

Bet tas nav skaidri zināms.

„Tas, ka tev nav droši zināms šis lēmuma iznākums, visdrīzāk atspoguļo tikai un vienīgi tevis paša vienaldzību."

Bet tas tik un tā nav skaidri zināms.

Mice izpūta briesmīgi bēdīgu nopūtu.

 „Un nebūs ilgi, kad tu kļūsi par vēl vienu atmiņu, kuru izjust, bet nekad vairs neatcerēties, vērsdamies vien nākamajā brīdinājumā, ko kādam teikšu..."

Ja reiz tā uzskati, tad kādēļ vienkārši neieliec mani tajā tornī, kurā tu gribi, lai es nokļūstu?

Mices domā jautās skumjas. „Es varu ielikt tevi tikai tur, kur tu iederies. Un tikai tevis paša pieņemtie lēmumi spēj mainīt to, kur tu iederies."

Tad viss ir skaidrs. Sūti mani uz Kraukļanagu, kur es iederos, kur varēšu būt kopā ar citiem sev līdzīgajiem.

„Pieņemu, ka Grifidoru tu nevēlies apsvērt? Tas ir visprestižākais tornis - cilvēki pat iespējams sagaida, ka nokļūsi tieši tur; iespējams pat vēl vairāk - viņi pat varētu justies mazliet vīlušies, ja nebūsi Grifidorā; pie tam tavi jaunie draugi Vīzliju dvīņi arī ir tur -"

Harijs iesmējās, vai arī vismaz juta vēlēšanos iesmieties; tā iznāca tikai kā tāda tīri mentāla smiešanās - visai savāda sajūta. Acīmredzot bija kādas drošības sistēmas, kas neļauj netīšām kaut ko izteikt skaļi, kamēr tu sēdi zem Mices, runādams par lietām, par kurām nekad mūžā nedrīkstēsi stāstīt nevienam dzīvam cilvēkam.

Mirkli vēlāk Harijs sadzirdēja, ka arī Mice iesmejas ar dīvaini bēdīgu, lupatīgu pieskaņu.

(Bet ārpusē zālē klusums bija vērties trauslāks, kolīdz bija iesākusies sačukstēšanās, tomēr tad atkal kļuva dziļāks, kad čuksti pieklusa, līdz norima pavisam - visi iegrima pilnīgā klusumā, neuzdrīkstēdamies to iztraucēt pat ne ar vienu pašu vārdu, kamēr Harijs tikai sēdēja zem Šķirmices jau ilgu, ilgu laiku, ilgāku, nekā visus iepriekšējos pirmziemniekus kopā ņemot, daudz ilgāk, nekā vispār kāds to spēja atcerēties. Pie Augstā galda Dumidors arvien vēlīgi smaidīja; no Strupa puses brīžiem atskanēja klusi, metāliski klikšķi, izklaidīgi locot samaidzītās atliekas, kas reiz bijušas smags sudraba vīna biķeris; bet Minerva Maksūra ar baltiem pirkstu kauliņiem bija ieķērusies pultī, nojauzdama, ka Harija Potera infekciozi lipīgais haoss kaut kādā veidā apstrādājis arī pašu Šķirmici, un Mice jau tūlīt, tūlīt būs gatava paziņot, ka vēl vajadzēs izveidot kaut kādu pilnīgi jaunu Posta torni tikai Harijam vienam pašam, un Dumidors norīkos viņu šo torni izveidot...)

Zem cepures platās malas norima klusie smiekli. Harijs kaut kāda iemesla dēļ sajutās arī bēdīgs. Nē, Grifidoru nē.

Profesore Maksūra sacīja, ka tad, ja „tā, kas veic šķirošanu" centīsies ielikt mani Grifidorā, man tev ir pienākums atgādināt, ka kādu dienu viņa varētu kļūt par direktori, kas viņai dotu varu tevi ņemt un sadedzināt.

„Pasaki viņai, ka es nosaucu viņu par bezkaunīgu zaļoksni un teicu, lai viņa nelien manā dārziņā."

Pateikšu. Tad, vai šī ir visu laiku dīvainākā saruna, ko tu jebkad esi piedzīvojusi?

„Nē, pat ne tuvu." Mices telepātiskā balss vērtās drūmāka. „Nu, es tev devu visas iespējas pieņemt citu lēmumu. Tagad tev pienācis laiks doties tur, kur tu iederies kopā ar citiem sev līdzīgajiem."

Iestājās klusums, kas brīdi ieilga.

Ko tad tu vēl gaidi?

„Īstenībā es nogaidīju, jo cerēju, ka tevi varbūt pārņems kāda šausminoša atskārsme. Šķiet, ka sevis apzināšanās ir attīstījusi man humora izjūtu."

A? Harijs pārcilāja atmiņas, gribēdams saprast, ko tieši Mice ar to bija gribējusi pateikt - un tad pēkšņi viņš saprata. Viņš gandrīz nespēja noticēt, ka līdz šim brīdim to bija pamanījies palaist garām.

Tu domā manu šausminošo atskārsmi, ka tev izbeigsies apziņa, kolīdz būsi mani iešķirojusi...

Kaut kā, lai arī Harijs nemaz nesaprata kādā veidā, viņam radās neverbāls iespaids, it kā cepure sistu galvu pret sienu. „Nav vērts. Tu esi pārāk neattapīgs, lai uztvertu, kur te slēpjas joks. Tu esi tik akls pats aiz saviem pieņēmumiem, ka tikpat labi varētu būt tikai akmens. Laikam jau vienkārši tas lēmums ir jāpaziņo un viss."

Pārāk n-n-neattapīgs...

„Ak, un tu pilnībā aizmirsi pieprasīt, lai tev izstāstu visu par to slepeno, zudušo maģiju, ar kuru es tiku izveidota. Un tā vēl piedevām bija tik apbrīnojama, svarīgi noslēpumaina maģija."

Tu mazā, viltīgā BLĒDENE!

„Tas tev par to, un vēl tu piedevām dabūsi arī šo te."

Harijs jau juta to tuvojamies - tur vairs neko nevarēja līdzēt.

Baiļpilno klusumu zālē iztraucēja viens vienīgs vārds.

„SLĪDENIS!"

Daži studenti iekliedzās - aizturētais saspringums bija tik liels. Cilvēki jutās tik iztrūkušies, ka novēlās no soliem. Hagrids šausmās ieelsās, Maksūra pie pults sagrīļojās, bet Strups smagā sudraba biķera atliekas iegāza sev tieši kājstarpē.

Harijs sēdēja sastindzis - dzīve bija izpostīta - viņš jutās kā pēdējais muļķis un ar nožēlu vēlējās, kaut savu pašreizējo izvēļu vietā kaut kādu citu iemeslu dēļ būtu veicis kādas citas izvēles. Lai viņš būtu darījis kaut ko citādi, kaut pašu niecīgāko sīkumu, pirms bija par vēlu pagriezties atpakaļ.

Kad pats pirmais šoka vilnis jau sāka noplakt un cilvēki sāka reaģēt uz jauno ziņu, Šķirmice ierunājās vēlreiz.

„Tikai ākstos! KRAUKĻANAGS!"

Autora piezīmes

Gēdels, Ešers, Bahs - Duglasa Hofštatera 1979. gadā sarakstītā grāmata, kur ar matemātiķa Gēdeļa, mākslinieka Ešera un mūziķa Baha daiļrades elementiem tiek skaidroti formālu sistēmu uzbūves un darbības principi, to ierobežotība, zināšanu uzkrāšanās, mākslīgā intelekta rašanās un uzvedība un vēl daudzas citas tēmas, kas saistītas ar formālām un kognitīvām sistēmām.

Derīguma funkcija (utility function) ir sakarība starp labuma derīgumu, ko iegūst patērētājs, un šī labuma jeb preces daudzumu. Ekonomikā derīguma funkcija izsaka to, kurām precēm vai pakalpojumiem patērētājs dotu priekšroku. Patērētājs preces derīgumu bieži izvērtē ar tādiem apzīmējumiem kā laime, apmierinājums, labklājība, ko ir grūti izsacīt matemātiskos lielumos, tāpēc ekonomisti salīdzina dažādu preču un pakalpojumu grupu derīgumu, analizējot kuriem labumiem patērētājs būtu gatavs drīzāk dot priekšroku.

Tev ir pieteikties, lai iesūtītu atsauksmi.