„Tikai atļaušos tevi pabrīdināt, ka manas atjautības pārbaudīšana būs visai bīstams projekts, un tā rezultātā tava dzīve var kļūt vēl daudz nereālāka."

Neviens nebija lūdzis ko palīdzēt, tur bija tā nelaime. Visi šeit vienkārši staigāja apkārt, ēda kaut ko vai arī blenza griestos, kamēr viņu vecāki savā starpā pļāpāja. Kaut kāda savāda iemesla pēc neviens nesēdēja un nelasīja nevienu grāmatu, kas nozīmēja, ka viņa nevarēja nosēsties tā vienkārši kādam blakus un izņemt ārā pati savu grāmatu. Un pat tad, kad viņa tomēr drosmīgi bija uzņēmusies iniciatīvu un bija apsēdusies, lai lasītu uz priekšu Cūkkārpas vēsturi - šī bija trešā reize, kad viņa to pārlasīja, - neizskatījās, ka kāds taisītos nosēsties viņai blakus.

Ja kāds nepalūdza paskaidrot, kā pareizi jāpilda mājasdarbs, vai arī nelūdza jebkādu citu palīdzību, viņa īsti nezināja, kā iepazīties ar cilvēkiem. Viņai nelikās, ka viņa būtu no tām kautrīgajām meitenēm. Viņa vairāk sevi uzskatīja par tādu, kas uzņemas vadību. Un tomēr tā sanāca, ka tad, ja neizskanēja neviens jautājums apmēram tāds kā: „Es neatceros, kā tur bija jārēķina tā dalīšana rakstos," tad viņa jutās pārāk neveikli, lai ietu kādam tā vienkārši klāt un teiktu... ko tad īsti? To viņa līdz šim tā arī nav sapratusi. Un šķiet, ka nebija arī tāds paraugs ar standarta informāciju, ko darīt šādā gadījumā, kas bija visai muļķīgi. Visa tā padarīšana, lai iepazītos ar cilvēkiem, viņai nekad nav likusies saprātīga. Kāpēc gan viņai jāuzņemas visa atbildība vienai pašai, ja reiz šajā procesā ir iesaistīti divi cilvēki? Kāpēc ar to nepalīdz pieaugušie? Viņa vēlējās, kaut tā vienkārši kāda meitene pieietu klāt viņai un sacītu: „Hermione, skolotāja lika man ar tevi draudzēties."

Tomēr jāsaka - Hermione Grendžera, pirmajā skolas dienā sēdēdama vilciena pēdējā vagonā vienā no tām dažām kupejām, kas vēl bija tukšas, atstājusi durvis mazliet pavērtas gadījumā, ja nu kaut kāda iemesla dēļ kāds vēlētos viņu uzrunāt, nejutās bēdīga, vientuļa, drūma, nomākta, izmisusi vai arī kā citādi satraukusies par savām problēmām. Viņa tikai pārlasīja Cūkkārpas vēsturi jau trešo reizi un darīja to ar visai lielu prieku, samanīdama domās tikai pavisam mazmazītiņu aizkaitinājuma pieskaņu, ka pasaule jau pašos pamatos ir iekārtota tik nesakarīgā veidā.

Bija dzirdams, ka atveras durvis starp vilciena vagoniem, un tad, tāda savāda, šļūcoša trokšņa pavadīti, pa vilciena gaiteni sāka tuvoties soļi. Hermione nolika malā Cūkkārpas vēsturi, uzcēlās kājās un pabāza ārā galvu - gadījumā, ja nu kādam vajadzētu ko palīdzēt, - un ieraudzīja jaunu zēnu burvju mantijā, visticamāk no pirmā vai otrā gada, ņemot vērā viņa auguma garumu, kurš izskatījās visai muļķīgi, tā aptinis šalli ap galvu. Viņam uz grīdas blakus stāvēja neliels koferis. Kad viņa bija zēnu nopētījusi, viņš pieklauvēja pie kādas citas kupejas aizvērtajām durvīm un ierunājās šalles apslāpētā balsī: „Atvainojiet, vai es drīkstu uzdot vienu ātro jautājumu?"

Viņa nesadzirdēja, ko bija atbildējuši kupejā sēdošie, bet pēc tam, kad zēns bija atvēris durvis, šķita, ka viņš bija vaicājis, ja nu vien viņa nebija kaut ko pārklausījusies: „Vai kāds šeit prot nosaukt sešus kvarkus vai arī var man pateikt, kur atrast pirmziemnieci vārdā Hermione Grendžera?"

Pēc tam, kad zēns bija aizvēris tās kupejas durvis, Hermione ierunājās: „Vai es tev varu kaut kā palīdzēt?"

Šaļļainā seja pagriezās un paskatījās uz viņu, un tad ieskanējās balss: „Nē, ja vien tu nevari nosaukt sešus kvarkus vai arī pateikt, kur atrast Hermioni Grendžeru."

„Augšējais, apakšējais, dīvainais, šarmantais, patiesais, brīnišķīgais, un kāpēc gan tu viņu meklē?"

No attāluma bija grūti pateikt, taču viņai izlikās, ka zēns aiz savas šalles plati pasmīn. „Ā, tātad tu esi pirmziemniece vārdā Hermione Grendžera," noteica bērnišķīga, apslāpēta balss. „Tik tiešām - vilcienā uz Cūkkārpu." Zēns sāka doties tuvāk viņai un kupejai, kurā viņa bija apmetusies, zēna koferim šļūcot viņam pakaļ. „Teorētiski man tikai vajadzēja tevi uzmeklēt, bet tas šķiet visai ticami, ka ar to bija domāts, ka man vajadzētu ar tevi aprunāties vai arī iekļaut tevi savā draugu lokā, vai arī ka man būtu jāsaņem no tevis kāds maģisks priekšmets, vai arī jāuzzina, ka Cūkkārpa ir tikusi uzbūvēta virs kāda sena tempļa, vai apmēram kaut kā uz to pusi. Spēlētāja vai nespēlētāja tēls, tāds ir jautājums?"

Hermione pavēra muti, gribēdama kaut ko teikt, taču nespēja izdomāt neko, ko atbildēt uz to... tikko dzirdēto mistrojumu, lai arī zēns jau bija pienācis klāt; tad viņš ieskatījās kupejā, apmierināti palocīja galvu un nosēdās iepretī viņas sēdvietai. Koferis iekašājās viņam pakaļ, izauga trīsreiz lielāks par savu iepriekšējo diametru un uzrausās blakus viņas pašas koferim savādi nepatīkamā vīzē.

„Lūdzu, apsēdies," sacīja zēns, „un, ja tevi tas neapgrūtina, lūdzu, aizver aiz sevis durvis. Neuztraucies, es nekodīšu, ja vien vispirms neiekodīsi man." Viņš jau tina nost šalli sev no sejas.

Šis zēna mājiens par to, ka viņai varētu būt bail no viņa, meiteni sadusmoja tā, ka viņa ar roku aizcirta ciet bīdāmās durvis, triekdama tās pret sienu ar nevajadzīgi lielu spēku. Viņa apsviedās riņķī un ieraudzīja bērna seju ar spožām, dzīvespriecīgām, zaļām acīm un nejauku tumši sārtu rētu, kas bija iecirtusies viņam pierē - tā kaut ko atgādināja, taču šobrīd nebija laika par to daudz prātot, jo bija daudz svarīgākas lietas, par ko domāt. „Es neteicu, ka esmu Hermione Grendžera!"

„Es neteicu, ka tu teici, ka esi Hermione Grendžera, es tikai teicu, ka tu esi Hermione Grendžera. Ja taisies jautāt, kā es to zinu, tad tas ir tāpēc, ka es zinu visu. Labvakar, dāmas un kungi, mani sauc Harijs Džeimss Poters-Evanss-Veress vai īsāk - Harijs Poters; es pieņemu, ka pārmaiņas pēc tev tas visticamāk nenozīmē pilnīgi neko..."

Hermionei prāts visbeidzot saslēdzās kopā. Rēta viņam uz pieres, izlocījusies kā zibens. „Harijs Poters! Tu esi minēts Mūsdienu maģijas vēsturē, Tumšo mākslu uzplaukumā un postā un arī Divdesmitā gadsimta ievērojamākajos notikumos burvju pasaulē." Patiesībā šī bija pirmā reize mūžā, kad viņa bija satikusi kādu, par kuru bija lasījusi grāmatā, un tā bija visai savāda sajūta.

Zēns samirkšķināja acis trīs reizes. „Es esmu grāmatās? Paga, nu protams, ka esmu grāmatās... kāpēc gan vispār par to pabrīnījos."

„Mī un žē, vai tad tu nezināji?" noteica Hermione. „Es tavā vietā par sevi būtu sameklējusi itin visu."

Zēns ierunājās visai sausi. „Grendžeras jaunkundz, nav vēl pagājušas nemaz 72 stundas, kopš es biju iepirkties Diagonalejā un uzzināju savas tiesības uz slavu. Pēdējās divas dienas es pavadīju, pērkot grāmatas par zinātni. Tici man, es pilnīgi noteikti esmu apņēmies uzzināt visu, ko vien iespējams." Zēns apklusa. „Kas gan ir tajās grāmatās par mani uzrakstīts?"

Hermione Grendžera acumirklī prātā sāka meklēt vajadzīgo informāciju - viņa nebija iedomājusies, ka vajadzēs pārzināt arī šīs grāmatas, tāpēc tās bija izlasījusi tikai vienu reizi, tomēr viņa tās bija lasījusi tikai pirms mēneša, tāpēc prasītās zināšanas galvā vēl bija pavisam svaigas. „Tu esi vienīgais, kurš izdzīvojis pēc Slepkavošanas lāsta, tāpēc tevi dēvē par Zēnu-Kurš-Izdzīvoja. Tu piedzimi Džeimsam Poteram un Lilijai Poterei jeb agrākajai Lilijai Evansai 1980. gada 31. jūlijā. 1981. gada 31. oktobrī Vārdā Neminamais Tumsas pavēlnieks - kaut arī es nezinu, kāpēc viņu nedrīkstētu saukt vārdā, - uzbruka tavām mājām. Poteru mājas krāsmatās tevi atrada dzīvu ar rētu pierē blakus sadegušajām Pats-Zini-Kā līķa atliekām. Virsmags Baltus Persivāls Vulfriks Braiens Dumidors aizsūtīja tevi kaut kur projām uz nevienam nezināmu vietu. Tumšo mākslu uzplaukumā un postā teikts, ka tu izdzīvoji savas mātes mīlestības dēļ un ka tava rēta satur visu Tumsas pavēlnieka maģijas spēku, un ka kentauri no tevis bīstas, taču Divdesmitā gadsimta ievērojamākajos notikumos burvju pasaulē nekas tāds nav minēts, bet Mūsdienu maģijas vēsture brīdina, ka par tevi ir sagudrotas kaudzēm visādas aplamas teorijas."

Zēnam bija atkārusies vaļā mute. „Vai tev kāds vilcienā uz Cūkkārpu lika gaidīt vai kā citādi uzmeklēt Hariju Poteru?"

„Nē," Hermione sacīja. „Kurš tev pateica par mani?"

„Profesore Maksūra, un laikam saprotu, kāpēc. Tev piemīt eidētiskā atmiņa, vai ne, Hermione?"

Hermione papurināja galvu. „Tā nav fotogrāfiska; es gan vienmēr esmu vēlējusies, lai tā būtu fotogrāfiska, jo man nākas pārlasīt visas savas mācību grāmatas piecreiz, līdz tās spēju atcerēties no galvas."

„Tiešām," zēns sacīja nedaudz piepūlētā balsī. „Cerams, ka tev nebūs nekas pretī, ja es to gribētu pārbaudīt - nav jau tā, ka es tev neticu, bet ir tāds teiciens: „Tici, bet pārbaudi." Nav jēgas daudz prātot, ja var vienkārši izdarīt eksperimentu."

Hermione pasmaidīja visai pašapmierinātu smīnu. Viņa dievināja pārbaudījumus. „Nu tad aiziet."

Zēns iebāza roku maciņā, kas bija viņam piekārts pie sāna, un sacīja: „Arsēniusa Maisītāja grāmatu Burvju izvilkumi un uzlējumi." Kad viņš izvilka roku, viņš bija satvēris nupat prasīto grāmatu.

Hermione arī tūdaļ vēlējās sev tādu pašu maciņu vairāk par visu pasaulē.

Zēns atvēra grāmatu kaut kur pa vidu un palūkojās lejup. „Ja tu gatavotu modrības eļļu..."

„Paklau, es to lapu redzu no šejienes!"

Zēns paslēja grāmatu tā, ka viņa vairs nevarēja neko salasīt, un atkal pāršķīra lapas. „Ja tu gatavotu zirnekļu kāpšanas mikstūru, kāda nākamā sastāvdaļa ir jāpievieno pēc akromantulu zīda?"

„Pēc tam, kad ir iemaisīts akromantulu zīds, jānogaida, līdz mikstūra iegūst precīzu skaidras debess krāsu rītausmā, raugoties tieši 8 grādus no horizonta un 8 minūtes, pirms pamalē parādās saules augšmala. Maisīt astoņas reizes pretēji saules virzienam un vienu reizi pa sauli, un tad jāpieber astoņi vienradžu puņķu pikuči."

Zēns ar blīkšķi strauji aizcirta ciet grāmatu un noglabāja to atkal savā maciņā, kurš to aprija, pēc tam klusi atraugājies. „Tā, tā tā, tā, tā, tā. Es jums gribētu izteikt vienu īpašu piedāvājumu, Grendžeras jaunkundz."

„Īpašu piedāvājumu?" Hermione aizdomīgi sacīja. Meitenēm īsti nepieklājās uzklausīt tādus īpašus piedāvājumus, kas iespējams varēja likties kā bildinājums.

Šajā mirklī Hermione bija atskārtusi arī vēl vienu lietu - nu, vismaz vienu no tām daudzajām -, kas šajā zēnā likās dīvains. Acīmredzot cilvēki, par kuriem rakstīts grāmatās, paši arī izklausās pēc grāmatas, kad sāk runāt. Šis bija visai pārsteidzošs atklājums.

Zēns iebāza roku maciņā un sacīja: „Limonādes bundžu," izņemdams ārā spoži zaļu cilindru. Viņš pastiepa to viņai un sacīja: „Vai drīkstu piedāvāt tev dzērienu?"

Hermione pieklājīgi pieņēma dzirkstošo dzērienu. Patiesībā viņa šobrīd patiešām jutās diezgan izslāpusi. „Liels tev paldies," Hermione sacīja, attaisījusi vaļā skārdenes augšu. „Vai šis bija tavs piedāvājums?"

Zēns noklepojās. „Nē," viņš sacīja. Tiklīdz kā Hermione bija iedzērusi malku, viņš sacīja: „Es gribētu, lai tu man palīdzi sagrābt varu pār visu Visumu."

Hermione norija dzēriena malku un atņēma bundžu nost no mutes. „Nē, paldies, es neesmu ļauna."

Zēns pārsteigts uz viņu noraudzījās, it kā būtu gaidījis no viņas kādu citu atbildi. „Nu, es to biju domājis mazliet retoriski," viņš sacīja. „Tas bija domāts vairāk tādā, zini, Bēkona projekta nozīmē, nevis lai iegūtu politisko varu. Lai panāktu „Iespaidu, ka viss ir iespējams" - vairāk kaut kā tā. Es vēlos veikt eksperimentālus pētījumus ar burvestībām, izprast likumus, pēc kuriem tās darbojas, ieviest maģiju zinātnes valstībā, savienot burvju un vientiešu pasaules, pacelt visas planētas dzīves līmeni, pārcelt cilvēci attīstībā gadsimtiem uz priekšu, atklāt nemirstības noslēpumu, kolonizēt Saules sistēmu, izpētīt galaktiku un, kas ir pats svarīgākais, saprast, kas te pie joda īstenībā notiek, jo viss šis ir kaut kas pilnīgi neiespējams."

Tas jau sāka izklausīties mazliet interesanti. „Un?"

Zēns blisinājās uz viņu pilnīgā neticībā. „Un? Ar to tev vēl nepietiek?"

„Un, ko tu vēlies no manis?" sacīja Hermione.

„Es vēlos, lai tu, protams, man palīdzi ar pētījumiem. Ar tavu enciklopēdisko atmiņu apvienojumā ar manu inteliģenci un racionalitāti, mēs viens un divi būsim pabeiguši savu Bēkona projektu, kur ar „viens un divi" es biju domājis visticamāk vismaz savus trīsdesmit piecus gadus."

Hermionei šis zēns sāka šķist kaitinošs. „Es vēl neesmu redzējusi, ka tu būtu izdarījis kaut ko inteliģentu. Varbūt es tev ļaušu palīdzēt sev ar saviem pētījumiem."

Kupejā iestājās dziļš klusums.

„Tātad tu man tagad pieprasi, lai es nodemonstrēju savu inteliģenci," zēns pēc gara klusuma brīža noteica.

Hermione palocīja galvu.

„Tikai atļaušos tevi pabrīdināt, ka manas atjautības pārbaudīšana būs visai bīstams projekts, un tā rezultātā tava dzīve var kļūt vēl daudz nereālāka."

„Es vēl neko tādu ievērības cienīgu neesmu redzējusi," Hermione noteica. Nemanot viņa zaļo dzērienu atkal pielika pie lūpām.

„Nu, varbūt šis uz tevi atstās iespaidu," zēns sacīja. Viņš paliecās uz priekšu un cieši viņu uzlūkoja. „Es jau esmu ar šo to paeksperimentējis un es noskaidroju, ka man nevajag zizli; es varu panākt, ka kaut kas notiek, vienkārši noknikšķinot pirkstus."

Tā gadījās, ka Hermione tajā brīdī taisījās norīt dzēriena malku, un viņa aizrijās un klepoja, un izpūta ārā spoži zaļo šķidrumu.

Tieši uz savām pilnīgi jaunajām, pirmo reizi uzvilktajām raganu drānām savā pašā pirmajā skolas dienā.

Hermione no tiesas iekliedzās. Ar tik spalgu spiedzienu, kas noslēgtajā kupejā nosvilpa tik skaļi kā gaisa uzlidojuma trauksmes sirēna. „Āāā! Mana mantija!"

„Neuztraucies!" noteica zēns. „Es tev to savedīšu kārtībā. Paskaties!" Viņš pacēla roku un noknikšķināja pirkstus.

„Ar to tu..." Tad viņa pavērās lejup pati uz sevi.

Zaļais šķidrums vēl bija uz viņas drēbēm, taču, uz to noraugoties, viņa redzēja, ka tas sāka izgaist, un jau pēc neilga brīža tas bija pavisam nozudis, it kā viņa pirms tam vispār nebūtu sevi apšļākusi ar limonādi.

Hermione pārsteigta palūkojās uz zēnu, kuram sejā bija uzradies visai pašapmierināts smīns.

Bezvārdu bezzižļa maģija! Viņa vecumā? Kad viņš bija ticis pie savām mācību grāmatām tikai pirms trīs dienām?

Viņa atcerējās, ko bija lasījusi, un ieelsās, un paliecās no viņa tālāk prom. Viss Tumsas pavēlnieka maģijas spēks! Viņa rētā!

Viņa steidzīgi uzlēca kājās. „Man, man, man vajag aiziet uz tualeti; tu tepat tikai pagaidi..." bija jāatrod kāds pieaugušais un jāizstāsta, ka...

Zēna smaids nodzisa. „Tas, Hermione, bija tikai triks. Piedod, es negribēju tevi nobaidīt."

Viņas roka uz durvju roktura sastinga. „Triks?"

„Jā," sacīja zēns. „Tu prasīji, lai nodemonstrēju savu inteliģenci. Tāpēc es izdarīju kaut ko tādu, kas ir šķietami neiespējams - tas vienmēr ir labs veids, kā padižoties. Patiesībā es nevaru neko panākt, vienkārši noknikšķinot pirkstus." Zēns apklusa. „Vismaz man nešķiet, ka es to varētu; patiesībā es nekad neesmu to eksperimentāli pārbaudījis." Zēns pacēla roku un atkal noknikšķināja pirkstus. „Ne-e, nekāds banāns neparādījās."

Hermione jutās tik apjukusi kā nekad agrāk mūžā.

Zēns atkal pasmaidīja par viņas sejas izteiksmi. „Es tevi tik tiešām brīdināju, ka manas atjautības pārbaudīšana, iespējams, padarīs tavu dzīvi nereālu. Atceries to nākamreiz, kad tevi par kaut ko brīdināšu."

„Bet, bet," Hermione stostījās. „Ko tad tu īsti izdarīji?"

Zēna skatiens kļuva aprēķinoši pētījošs - tā viņa nekad nebija redzējusi skatāmies kādu, kurš būtu viņas pašas vecumā. „Tu domā, ka pati spēj tikt galā ar zinātnisku problēmu neatkarīgi no tā, vai es tev palīdzu, vai arī nē? Tad paskatīsimies, kā tu izpētīsi mulsinošu gadījumu."

„Es..." Hermionei prāts uz mirkli šķita kā iztukšots. Viņai ļoti patika kontroldarbi, taču šādu pārbaudījumu viņa nekad iepriekš nebija kārtojusi. Satraukumā viņa centās atminēties jebko, ko bija lasījusi par to, kā zinātniekiem būtu jārīkojas. Prātā svilpdami griezās zobrati, vai izlēkdami no savām vietām, un izdeva ārā instrukciju, kā jāveic zinātniski pētnieciskais darbs:

1. solis: Jāizvirza hipotēze.

2. solis: Jāveic eksperiments, lai pārbaudītu izvirzīto hipotēzi.

3. solis: Jāapkopo rezultāti.

4. solis: Jāizveido kartona plakāts.

1. solis ir izvirzīt hipotēzi. Tas nozīmē, ka jācenšas iedomāties, kādā veidā kas tāds tikko varēja notikt. „Nu labi. Mana hipotēze ir tāda, ka tu uzliki manām drēbēm kādu burvestību, lai viss, kas tām uzšļāktos virsū, pēcāk izgaistu."

„Labi," sacīja zēns, „vai šī būs tava atbilde?"

Šoks sāka pāriet, un Hermiones prāts nu bija iesācis darboties kā nākas. „Pagaidi, tā nebūs pareizi. Es neredzēju, ka tu būtu paņēmis zizli vai arī būtu izrunājis kādu burvestību, tad kā gan tu būtu varējis to uzburt?"

Zēns nogaidīja, viņa sejā nekas nebija nolasāms.

„Bet pieņemsim, ka visas drēbes jau no veikala ir noburtas ar šādu burvestību, lai tās visu laiku saglabātos tīras, kas drēbem vispār būtu visai noderīga burvestība. Tu to atklāji, kad pirms tam agrāk pats aplējies."

Tagad zēns uzrauca uzacis. „Vai šī būs tava atbilde?"

„Nē, es vēl neesmu veikusi 2. soli - „Jāveic eksperiments, lai pārbaudītu izvirzīto hipotēzi"."

Zēns atkal aizvēra muti un iesāka smaidīt.

Hermione paskatījās uz dzēriena bundžu, kuru viņa bez domāšanas bija ielikusi krūzīšu turētājā pie loga. Viņa to pacēla un ieskatījās iekšā bundžā, un redzēja, ka tā bija vēl līdz trešdaļai pilna.

„Nu," sacīja Hermione, „tagad būtu jāveic eksperiments un man būtu jāuzlej limonāde sev uz mantijas, un jāskatās, kas notiks, un mans minējums ir tāds, ka traipam būtu jāpazūd. Tikai, ja tas tā nenotiks, mana mantija būs netīra, un to nu gan es negribu."

„Uzlej uz manējās," sacīja zēns, „tad tev nebūs jāuztraucas, ka tava mantija varētu palikt netīra."

„Bet..." Hermione ierunājās. Kaut kas šajā domā nebija pareizi, taču viņa nezināja, kā tieši lai to pasaka.

„Man koferī līdzi ir rezerves drēbes," noteica zēns.

„Bet tev te nebūs, kur pārģērbties," Hermione iebilda. Tad viņa saprata, kā tomēr to varētu izdarīt. „Tomēr laikam jau es tevi varētu atstāt šeit un aizvērt durvis..."

„Man koferī ir arī pietiekami daudz vietas, kur pārģērbties."

Hermione uzmeta acis zēna koferim, kurš, kā viņa to sāka nojaust, bija daudz īpašāks nekā viņas pašas čemodāns.

„Nu labi," Hermione noteica, „ja reiz tu tā saki," un viņa visai uzmanīgi uzlēja šļakatiņu ar zaļo limonādi uz zēna mantijas stūra. Tad viņa cieši uz to raudzījās, cenzdamās atminēties, cik ilgs laiks bija pagājis pirmajā reizē, līdz dzēriens bija nozudis...

Un zaļais traips izgaisa!

Hermione atviegloti nopūtās ne tikai tāpēc, ka tas nozīmēja, ka šeit nebija darīšana ar visu Tumsas pavēlnieka maģijas spēku.

Tā, 3. solis bija rezultātu apkopošona, taču šajā gadījumā tas bija vienkārši novērot, ka traips ir pazudis. Un viņa pieņēma, ka 4. soli par kartona plakātu arī droši vien var izlaist. „Mana atbilde ir tāda, ka drēbes ir apburtas, lai tās visu laiku būtu tīras."

„Ne gluži," noteica zēns.

Hermione sajuta vilšanās dūrienu. Viņa patiešām vēlējās, kaut nebūtu tā sajutusies - tas zēns nebija nekāds skolotājs, taču šis tik un tā bija pārbaudījums un viņa bija atbildējusi nepareizi, un pēc kļūdainas atbildes viņa vienmēr sajutās tā, it kā kāds būtu iedunkājis viņai pa vēderu.

(Tas, ka Hermione Grendžera nepadevās šai sajūtai un nesāka izvairīties no pārbaudījumiem, vai pat vēl vairāk - neļāva, lai tā sabojā viņas aizraušanos tikt pārbaudītai -, bija arī pats galvenais, kas raksturoja viņas būtību.)

„Skumjākais ir tas," sacīja zēns, „ka tu visticamāk pat izdarīji pilnīgi visu, kā grāmatā bija ieteikts. Tu izsacīji paredzējumu, ar kuru bija jānoskaidro, vai mantija ir apburta, vai arī nav apburta, un tu to izmēģināji, un atmeti nulles hipotēzi, ka mantija nav apburta. Bet ja vien nelasi pašas, pašas labākās grāmatas, nekur nav īsti teikts, kā tieši ir pareizi jānodarbojas ar zinātni. Nu, tas ir, vismaz pietiekami pareizi, lai patiešām iegūtu īsto atbildi, nevis tikai sanāktu izzīst no pirksta vēl kādu publikāciju, par ko tētis vienmēr tik ļoti sūdzas. Tāpēc dod man iespēju tev paskaidrot - nepasakot priekšā pareizo atbildi - ko tu šoreiz izdarīji nepareizi, un es tev došu otru iespēju."

Viņai zēna ieturētā ak-es-esmu-tik-pārāks attieksme sāka likties aizvainojoša, jo viņš tomēr bija tikai tāds pats vienpadsmitgadnieks kā viņa, tomēr tas bija otršķirīgi pēc tam, kad viņa bija uzzinājusi, ka ir kļūdījusies. „Labi, lai notiek."

Zēna seja kļuva saspringtāka. „Šī spēle būs balstīta uz tādu slavenu eksperimentu ar nosaukumu 2-4-6 uzdevums, un to spēlē šādi. Man būs viens likums - kuru zināšu tikai es, bet tu nē, - kas izpildās kaut kādai trīs skaitļu virknei, bet citiem skaitļiem neizpildās. 2-4-6 ir viens piemērs tādiem trīs skaitļiem, kas atbilst šim likumam. Īstenībā... es pierakstīšu likumu, lai tu zini, ka tas ir tieši šāds, aizlocīšu to ciet un iedošu tev. Lūdzu, neskaties, kamēr rakstu, jo, kā es to pirmīt uzzināju, tu proti lasīt burtus ar kājām gaisā."

Zēns savam maciņam sacīja: „Papīrs," un, „Mehāniskais zīmulis," un viņa cieši aizvēra acis, kamēr viņš pierakstīja likumu.

„Ņem," noteica zēns un pasniedza viņai cieši aizlocītu papīra loksnīti. „Ieliec to sev kabatā," un viņa ielika arī.

„Tagad tā - spēle notiek šādi," sacīja zēns, „ka tu man nosauksi trīs skaitļu virkni, un es tev atbildēšu ar „jā", ja šie trīs skaitļi atbildīs manam likumam, bet „nē" nozīmēs, ka tie likumam neatbilst. Es būšu pati Daba, šis likums ir viens no maniem likumiem, un tev ir uzdevums mani izpētīt. Tev jau ir dots, ka 2-4-6 piemērs saņem atbildi „jā". Kad būsi pēc tam veikusi visus nepieciešamās eksperimentālās pārbaudes, kādas vien ieskati par nepieciešamām, tas ir, kad būsi mani izvaicājusi par tik daudz trīsskaitļu virknēm, cik tu uzskati par vajadzīgu, tad tu beigsi jautāt un izteiksi minējumu par to, kāds ir šis likums, un tad tu varēsi atlocīt lapiņu un paskatīties, vai esi atbildējusi pareizi. Vai saprati spēles noteikumus?"

„Protams, ka sapratu," sacīja Hermione.

„Aiziet."

„4-6-8," noteica Hermione.

„Jā," sacīja zēns.

„10-12-14," noteica Hermione.

„Jā," sacīja zēns.

Hermione centās iedomāties, kas vēl varētu būt palicis nepārbaudīts, kaut arī likās, ka viņa jau ir veikusi visas nepieciešamās pārbaudes, un tomēr - tas taču nevarēja būt tik viegli, vai ne?

„1-3-5."

„Jā."

„Mīnus 3, mīnus 1, plus 1."

„Jā."

Hermione nevarēja iedomāties, ko vēl lai pārbauda. „Likums ir tāds, ka katrs nākamais skaitlis ir par divi lielāks."

„Tagad pieņemsim, ka es tev teikšu," sacīja zēns, „ka šis uzdevums ir daudz grūtāks nekā izskatās un ka tikai 20% pieaugušo to izpilda pareizi."

Hermione sarauca pieri. Ko tad viņa bija palaidusi garām? Tad pēkšņi viņa iedomājās, ko vēl vajadzēja pārbaudīt.

„2-5-8!" viņa uzvaroši sacīja.

„Jā."

„10-20-30!"

„Jā."

„Īstā atbilde ir tāda, ka katram nākamajam skaitlim ir jāpieaug par vienu un to pašu lielumu. Tiem nav obligāti jāpieaug tieši par 2."

„Ļoti labi," sacīja zēns, „izņem ārā lapiņu un paskaties, vai atbildēji pareizi."

Hermione sev no kabatas izņēma papīriņu un atlocīja to vaļā.

Trīs reāli skaitļi pieaugošā secībā.

Hermionei atkārās žoklis. Viņai uzradās tāda neskaidra sajūta, ka pret viņu nupat bija tikusi izdarīta kāda netaisna pārestība, ka zēns bija kaut kāds briesmīgs, nejauks melis un blēdis, taču, kad viņa apdomāja savu uzdevuma risinājumu, viņa tomēr nespēja atrast nevienu gadījumu, kad viņš būtu devis maldīgu atbildi.

„To, ko tu tikko atklāji, sauc par „pozitīvo nobīdi"," sacīja zēns. „Tu biji savā prātā pati izdomājusi kādu likumu un turpināji arvien izdomāt trīs skaitļu kombinācijas, kuras atbilstu likumam un dotu atbildi „jā". Bet tu neiedomājies pārbaudīt tādus trīs skaitļus, kas tev dotu atbildi „nē". Patiesībā tu pat vispār nedabūji nevienu „nē", tāpēc varēja pat atbilst arī likums „jebkuri trīs skaitļi". Tas ir saistīts ar to, ka cilvēki vairāk grib veikt tos eksperimentus, kas apstiprina viņu hipotēzi, nevis cenšas izdomāt tādu eksperimentu, kas varētu šo hipotēzi noliegt - tava kļūda gan nebija tieši šāda, taču tā bija ļoti tuvu tam. Tev ir jāiemācās raudzīties uz lietām arī no negatīvās puses, jāielūkojas arī tumsā. Šī eksperimenta laikā tikai 20% pieaugušo noskaidro pareizo likumu. Un tie daudzie pārēji izgudro apbrīnojami sarežģītas hipotēzes un ar milzīgu pārliecību paziņo savu nepareizo atbildi, jo viņi taču ir izdarījuši tik daudzus eksperimentus un visi gadījumi taču deva tādu atbildi, kādu viņi bija paredzējuši."

„Tagad tā," sacīja zēns, „vai tu gribi vēlreiz mēģināt atrisināt sākotnējo uzdevumu?"

Viņa skatiens tagad bija gaužām ciešs, it kā šis nudien būtu kāds īsts pārbaudījums.

Hermione aizvēra acis un centās koncentrēties. Viņa zem drēbēm sāka svīst. Viņai bija tāda savāda sajūta, ka šis bija vissarežģītākais kontroldarba jautājums, ar kādu viņa jebkad mūžā bija saskārusies, vai arī šī pat bija pirmā reize, kad kāds pārbaudījuma laikā liek viņai domāt.

Kādu vēl eksperimentu varētu izdarīt? Viņai bija šokolādes varde - vai vajadzētu mēģināt arī to paberzēt pret mantiju un paskatīties, vai šis traips pazudīs? Bet arī tas nelikās pēc tik pietiekami negatīvas domāšanas, kādu šis zēns pieprasīja. It kā viņa vēl arvien uzprasītos saņemt atbildi „jā", ja šokolādes vardes atstātais traips nozustu, taču viņai vairāk vajadzēja domāt par piemēru, kas dotu atbildi „nē".

Tātad... ņemot vērā viņas hipotēzi... kad tad limonāde... nepazūd?

„Man vajag izdarīt eksperimentu," Hermione sacīja. „Es gribu noliet limonādi uz grīdas un paskatīties, vai tā nepazūd. Vai tev maciņā ir kādi papīra dvieļi, lai es pēc tam varētu uzslaucīt izlieto limonādi, ja tā nepazudīs?"

„Man ir salvetes," sacīja zēns. No viņa sejas joprojām neko nevarēja pateikt.

Hermione paņēma bundžu un izlēja nelielu limonādes šļakatu uz grīdas.

Un pēc dažām sekundēm tā pazuda.

Tad pēkšņi viņu ķēra atklāsme, un viņa sajutās tā, ka pati varētu sadot sev pa pieri. „Bet protams! Tu taču man iedevi to bundžu! Ne jau drēbes ir apburtas, bet gan pati limonāde!"

Zēns uzcēlās kājās un svinīgi viņai paklanījās. Tagad viņš plati smaidīja. „Tad... vai es drīkstēšu palīdzēt tev ar taviem pētījumiem, Hermione Grendžera?"

„Es, ā..." Hermione joprojām izjuta eiforijas saviļņojumu, tāpēc īsti nezināja, ko atbildēt uz kaut ko tādu.

Viņus iztraucēja vājš, piesardzīgs, kluss, visai negribīgs klauvējiens pie durvīm.

Zēns aizgriezās un paraudzījās ārā pa logu, un sacīja: „Es neesmu aplicis šalli sev ap seju, tāpēc, lūdzu, vai durvis varētu atvērt tu?"

Šajā mirklī Hermione attapās, ka zēns - nē, Zēns-Kurš-Izdzīvoja, Harijs Poters, - iesākumā pirms tam bija aplicis ap seju šalli, un viņa sajutās mazliet muļķīgi, ka nebija to ievērojusi agrāk. Patiesībā tas bija visai dīvaini, jo drīzāk varētu domāt, ka Harijs Poters jau nu gan gribētu lepni izrādīties visai pasaulei; bet tad viņa atskārta, ka īstenībā viņš droši vien ir daudz kautrīgāks, nekā pirmāk bija izlicies.

Kad Hermione parāva vaļā durvis, viņu sveicināja sabijies jauns zēns, kurš šķita gluži tāds pats kā viņa klauvējiens.

„Atvainojiet," sacīja zēns vārgā balstiņā, „es esmu Nevils Lēniņš. Es meklēju savu krupi; es, es to šajā vagonā nekur nevaru atrast... varbūt esat redzējuši manu krupi?"

„Nē," Hermione sacīja, un tad viņas izpalīdzīgums sāka darboties ar maksimāliem apgriezieniem. „Vai esi pārbaudījis arī visas pārējās kupejas?"

„Jā," nočukstēja zēns.

„Tad mums vienkārši jāpārbauda arī visi pārējie vagoni," Hermione apņēmīgi noteica. „Es tev palīdzēšu. Starp citu, mani sauc Hermione Grendžera."

Izskatījās, ka zēns no pateicības varētu tūlīt paģībt.

„Mirklīti," ieskanējās otra zēna - Harija Potera - balss. „Es gan šaubos, ka tas ir labākais veids, kā atrast krupi."

Pēc šī izteikuma izskatījās, ka Nevils tūlīt varētu sākt raudāt, un Hermione dusmīga apcirtās riņķī. Ja Harijs Poters ir tāds cilvēks, kurš varētu pamest mazu zēnu tikai tāpēc, jo viņš negrib, lai kāds viņu traucē... „Ko? Kāpēc tad nē?"

„Nu," sacīja Harijs Poters, „Paies visai ilgs laiks, līdz mēs paši uz savu roku būsim pārbaudījuši visu vilcienu, un ļoti iespējams, ka tik un tā palaidīsim krupi kaut kur garām, un, ja mēs viņu neatradīsim, līdz būsim nokļuvuši Cūkkārpā, ar viņu var notikt nelaime. Tāpēc daudz prātīgāk būtu, ja viņš ietu taisnā ceļā uz pirmo vagonu, kur ir prefekti, un palūgtu, lai viņam palīdz kāds no prefektiem. Tas bija pirmais, ar ko es pats sāku, kad meklēju tevi, Hermione, kaut arī viņi nezināja, kur tieši tu esi. Bet viņi varētu mācēt kādas burvestības vai arī viņiem varētu būt kāds burvju rīks, ar kuru atrast krupi būtu daudz vieglāk. Mēs tomēr esam tikai pirmziemnieki."

Patiesībā... tas izklausījās visai prātīgi.

„Kā tev šķiet, vai varēsi viens pats aiziet līdz prefektu vagonam?" jautāja Harijs Poters. „Man ir zināmi iemesli, kāpēc es pārāk daudz negribu rādīt apkārt savu seju."

Pēkšņi Nevils ieelsās un atkāpās soli atpakaļ. „Es atceros to balsi! Tu esi viens no tiem haosa pavēlniekiem! Tieši tu man iedevi šokolādi!"

Ko? Ko, ko, ko?

Harijs Poters aizgrieza seju prom no loga un teatrāli uzcēlās kājās. „Es nekad neesmu devis tev šokolādi!" viņš sašutis noteica. „Vai es tev izskatos pēc kāda ļaundara, kurš dāļā bērniem saldumus?"

Nevils iepleta acis. „Tu esi Harijs Poters? Pats Harijs Poters? Tu?"

„Nē, tikai vienkāršs, parasts Harijs Poters; te, vilcienā, ir vēl trīs tādi kā es..."

Nevils klusi iespiedzās un aizbēga projām. Īsu mirkli vēl varēja dzirdēt steidzīgu soļu dipoņu, līdz atvērās un atkal aizvērās durvis.

Hermione smagi nosēdās uz sēdekļa. Harijs Poters aizvēra durvis un tad apsēdās viņai blakus.

„Vai tu, lūdzu, varētu man paskaidrot, kas te tagad tikko notika?" Hermione sacīja vārgā balsī. Viņa sāka prātot, vai uzturēšanās Harija Potera tuvumā vienmēr beidzas ar tādu apmulsumu.

„Nu, tātad - notika tas, ka mēs ar Fredu un Džordžu ieraudzījām vilciena stacijā to mazo nabaga puisīti - sieviete, kas pirms tam stāvēja viņam blakus, bija kaut kur drusku aizgājusi prom, - un viņš izskatījās pagalam nobijies, it kā viņš to vien gaidītu, kad tūlīt nez no kurienes uzbruks kādi nāvēži. Redzi, ir tāds teiciens, ka bailes bieži vien ir ļaunākas par pašu bubuli, tāpēc es tā iedomājos, ka šim čalim patiešām varētu nākt par labu, ja viņš padomātu, ka viņa ļaunākais murgs ir piepildījies, bet tad īstenībā izrādītos, ka tas nemaz nav tik traki, kā viņš to bija iztēlojies.."

Hermione vienkārši sēdēja ar vaļā muti.

„...un Freds ar Džordžu izdomāja to burvestību, ar kuru šalles mums ap sejām varēja pataisīt tādas tumšas un izplūdušas, it kā mēs būtu kādi nemirušie ķēniņi, kam vēl palikušas virsū līķauta skrandas..."

Viņai pilnīgi nemaz nepatika, uz ko tas sāka vilkt.

„...un pēc tam, kad mēs bijām viņu pacienājuši ar saldumiem, kurus es biju nopircis, mēs tad sākām: „Iedodam viņam arī kādu naudu! Ha ha ha! Rekur, puis, ņem knutu! Reku, ņem sudraba sirpu!" un mēs lēkājām viņam apkārt un ļauni smējāmies, un tā vēl kādu brīdi. Man šķiet, ka viens otrs cilvēks no visa pūļa tā kā padomāja, ka varbūt vajadzētu iejaukties, taču blakusstāvētāja vienaldzība viņus no tā atturēja - vismaz tikmēr, kamēr viņi nebija ieraudzījuši, ko mēs tur īsti darām, un tad, man liekas, viņi bija pārāk apjukuši, lai kaut ko iesāktu. Visbeidzot viņš tajā savā klusajā balstiņā nočukstēja: „Ejiet projām," un tad nu mēs visi trīs iekliedzāmies un metāmies prom, bļaudami kaut ko par to, ka mūs sadedzinās gaisma. Cerams, ka nākotnē viņš tik ļoti vairs nebaidīsies no tā, ka kāds grib viņu apcelt. Starp citu, to sauc par desensibilizācijas terapiju."

Labi, viņa tomēr nebija uzminējusi, ar ko tieši tas viss beigsies.

Liesmojoši dedzinošais sašutums, kas bija viens no Hermiones galvenajiem dzinējspēkiem, ierēcās ar pilnu jaudu, kaut arī daļēji viņa pat gandrīz saprata, ko viņi bija centušies panākt. „Tas ir briesmīgi! Tu esi briesmīgs! Tas nabaga zēns! Tas, ko tu izdarīji, - tas bija ļauni!"

„Man šķiet, ka drīzāk gribēji teikt interesanti, un katrā ziņā tu skaties uz to no nepareizās puses. Jautājums ir par to, vai šī rīcība izdarīja vairāk laba nekā ļauna, vai arī nodarīja lielāku ļaunumu nekā labumu? Ja tev ir konkrēti argumenti, lai iztirzātu šo jautājumu, es ļoti labprāt tos uzklausītu, taču es netaisos kavēt laiku, uzklausot citus pārmetumus, kamēr nav noskaidrots šis te apstāklis. Es pilnīgi noteikti piekrītu, ka tas, ko izdarīju, izskatījās stipri briesmīgi ar visu to nejauko apcelšanu, jo tur tomēr bija iesaistīts mazs, nobijies zēns - neapšaubāmi -, taču patiesībā ne jau par to ir runa, vai ne?  Starp citu, to sauc par konsekvenciālismu - tas skaidro, ka to, vai kāda rīcība ir pareiza vai nepareiza, nenosaka tas, vai tā izskatās slikti vai arī ļauni, vai vēl kādā citā veidā nepieņemami, bet, ka vienīgais jautājums ir tas, kādas beigās būs šīs rīcības atstātās sekas - kādas būs konsekvences."

Hermione pavēra muti, gribēdama sacīt kaut ko eksplozīvu, taču diemžēl likās, ka viņa nebija ņēmus vērā to apstākli, ka pirms mutes atvēršanas ir arī jāapdomājas, ko tieši teikt. Vienīgais, ko viņa spēja izdabūt ārā, bija: „Bet ja nu viņam sāks rādīties murgi?"

„Ja godīgi - es teiktu, ka viņam jau tāpat rādās murgi arī bez mūsu palīdzības, un ja viņam tāpēc sāks rādīties murgi par šo atgadījumu, tad tajos rādīsies šaušalīgi briesmoņi, kas dāvina viņam šokolādi, un savā ziņā tas arī bija visa šī pasākuma mērķis."

Hermiones prāts apjukumā turpināja buksēt ik mirkli, kad vien viņa centās pietiekami sadusmoties. „Vai tava dzīve vienmēr ir tik dīvaina?" viņa visbeidzot noteica.

Harija Potera seja iemirdzējās aiz lepnuma. „Es pats to padaru dīvainu. Šobrīd tu redzi ilga un smaga darba rezultātu, ar kuru esmu nopūlējies vaiga sviedros."

„Tad..." Hermione ierunājās, taču neveikli apklusa.

„Tad," Harijs Poters noteica, „tieši cik daudz tu zini par zinātni? Es protu diferenciāl- un integrālrēķinus, zinu šo to no Beijesa varbūtību teorijas un no lēmumu pieņemšanas teorijas, un arī daudz par kognitīvajām zinātnēm, un esmu lasījis Feinmana lekcijas (katrā ziņā vismaz 1. sējumu) un Lēmumu formulēšanu un izvēles psiholoģiju, un Valodu domās un darbībā, un Ietekmēšanas psiholoģiju, un Racionālu izvēli mainīgā pasaulē, un arī Gēdeli, Ešeru, Bahu un Vēl soli tālāk un..."

Tālākie izvaicājumi un pretjautājumi norisinājās vēl vairākas minūtes, līdz tos iztraucēja vēl viens kautrīgs klauvējiens pie durvīm. „Ienāciet," viņa noteica teju vienlaikus ar Hariju Poteru, un durvis atslīdēja vaļā, atklādamas skatienam Nevilu Lēniņu.

Nevils šoreiz patiešām raudāja. „Es aizgāju līdz pirmajam vagonam un uzmeklēju p-prefektu, bet viņš man t-teica, ka prefektus nedrīkst traucēt ar tādiem niekiem kā p-pazuduši krupji."

Zēnam-Kurš-Izdzīvoja saviebās seja. Lūpas viņš saknieba šaurā līnijā. Kad viņš ierunājās, balss izskanēja salta un barga. „Kādas bija viņa krāsas? Zaļš un sudrabs?"

„N-nē, viņa nozīmīte bija s-sarkana ar zeltu."

„Sarkana ar zeltu!" iebļāvās Hermione. „Bet tās ir Grifidora krāsas!"

To izdzirdējis, Harijs Poters nošņācās - tas izskanēja visai biedējoši, kā nākdams no kādas dzīvas čūskas, un gan viņa, gan Nevils abi salecās. „Laikam jau," Harijs Poters noskaitās, „meklēt kaut kāda pirmziemnieka krupi Grifidora prefektam neskaitās pietiekami varonīgs darbs. Nāc, Nevil, šoreiz es iešu tev līdzi - paskatīsimies, vai pret Zēnu-Kurš-Izdzīvoja nebūs cita attieksme. Vispirms mēs atradīsim prefektu, kurš zinās pareizo burvestību, un ja tas neizdosies, atradīsim tādu prefektu, kurš nebaidās no darba, un ja tas neizdosies, es sākšu pulcēt fanus, un vajadzības gadījumā mēs izjauksim to vilcienu kaut līdz pēdējai skrūvītei."

Zēns-Kurš-Izdzīvoja uzcēlās kājās un saņēma Nevilu aiz rokas, un Hermione, pēkšņi noraustoties smadzenēm, atskārta, ka viņi bija praktiski vienā augumā, kaut arī savā ziņā viņai bija izlicies, it kā Harijs Poters būtu pēdu garāks par viņu, bet Nevils - vismaz savas sešas collas īsāks.

„Paliec te!" Harijs Poters viņai uzbrēca - nē, paga, savam koferim - un, aiz sevis izejot, spēcīgi aizgrūda ciet durvis.

Droši vien, ka vajadzētu viņiem iet līdzi, taču Harijs Poters vienā īsā acumirklī bija kļuvis tik baiss, ka viņa īstenībā pat nopriecājās, ka nebija iedomājusies ierosināt, ka arī gribētu iet līdzi.

Hermiones domas šobrīd bija tik juceklīgas, ka nelikās, ka viņa šobrīd spētu mierīgi turpināt lasīt Cūkkārpas vēsturi. Sajūta bija tāda, it kā viņai tikko būtu pārbraucis pāri grunts veltnis, pataisīdams viņu par pankūku. Viņa šobrīd pat nesaprata, ko par to visu domāt un just un ko vispār tagad iesākt. Viņa vienkārši sēdēja pie loga un noraudzījās uz garām slīdošo ainavu.

Nu, to, kāpēc bija sajutusies tik bēdīga, vismaz to gan viņa tomēr saprata.

Varbūt Grifidors tomēr nebija tik apbrīnojams, kā viņa sākumā bija iedomājusies.