- Teksta izmērs +
Autora piezīmes

Darbs ir tulkots, oriģināls ir atrodams šeit: Harry Potter and the Methods of Rationality

vai arī šeit http://hpmor.com/

Autors: Less Wrong jeb īstajā vārdā Elīzers Judkovskis 

 

Autora piebilde: 

Paskaidrojums: Harija Potera pasaule pieder Dž. K. Roulingai, bet racionālās domāšanas metodes nepieder nevienam.

Var uzskatīt, ka šis fanu stāsts savus apgriezienus sāk uzņemt pēc 5. nodaļas. Ja arī pēc 10. nodaļas jums šis stāsts nepatīk, tad labāk pārtrauciet to lasīt.

Vienmēr priecājos saņemt atsauksmes. Jūs varat rakstīt atsauksmes katrai nodaļai, kā arī nav svarīgi, vai esat izlasījis visu darbu, pirms iesūtat savu atsauksmi - tomēr katrai nodaļai uzrakstiet vismaz vienu atsauksmi. 

Šis nav stāsts, kurš sākas precīzi no viena sākuma notikuma punkta - šajā stāstā eksistē gan primārais sākuma notikums, dažbrīd būs atskats pagātnē, reizēm būs arī alternatīvi notikumi. Labākais apzīmējums, ko esmu dzirdējis šāda tipa stāstiem, ir "paralēlā pasaule".

Stāsta tekstā ir iekļauti daudzi pavedieni: acīmredzami pavedieni, ne tik acīmredzami pavedieni, rūpīgi apslēptas norādes, par kurām es biju visai šokēts, ka bija lasītāji, kuriem bija izdevies atšifrēt arī tās, un vesela kaudze ar skaidri acīmredzamiem norādījumiem. Šis ir stāsts par racionalitāti; dotie noslēpumi ir atrisināmi un ir paredzēti tikt atrisināti. 

Stāsta gaita ir paredzēta tipiski kā sērijveida darbos, piemēram, kā televīzijas seriālā, kam ir nenoteikts daudzums sezonu, kura epizodes var būt savstarpēji nesaistītas, taču beigās notikumi sakopojas vienā lielā noslēgumā.

Visa stāstā lietotā zinātne ir īsta zinātne. Tomēr atcierieties, ka aiz smalkās zinātnes valstības stāsta tēlu uzskati var neatspoguļot autora domas. Ne viss, ko dara galvenais varonis, ir gudrības vērta mācība un arī ļaunāku tēlu dotais padoms var nebūt uzticams, vai arī var būt bīstami mānīgs. 

 


Mēnesstaros noviz sīks sudraba pavediens, tikvien kā kādas līnijas daļa...

(krītot nopland melna mantija)

...izšļācas litriem asiņu, un kāds izkliedz vienu vārdu.


 

Katra sienas colla bija nosegta ar grāmatplauktiem. Katram grāmatu skapim bija seši plaukti, un tas slējās teju līdz griestiem. Daži plaukti bija piebāzti līdz malām pilni ar sējumiem cietos vākos: par zinātni, matemātiku, vēsturi un vēl daudz ko citu. Citos plauktos divās kārtās bija salikta zinātniskās fantastikas literatūra plānajos vākos, kur aizmugurējā grāmatu kārta bija pacelta augstāk, novietojot tās uz izlietotām salvešu kārbiņām vai koka līstēm, tā lai nosaukumus uz aizmugurējās kārtas sējumu muguriņām varētu redzēt virs priekšējās kārtas grāmatām. Un ar to vēl nebija gana. Grāmatas bija pārņēmušas arī galdus un dīvānus un bija sakrājušās nelielā kaudzītē vēl arī zem logiem.

Šāda izskatījās dzīvojamā istaba mājā, kurā mitinājās ievērojamais profesors Maikls Veress-Evanss un viņa sieva Petūnija Evansa-Veresa, un viņu adoptētais dēls Harijs Džeimss Poters-Evanss-Veress.

Uz dzīvojamās istabas galda atrodas vēstule un ar zaļu tinti aprakstīta dzeltena pergamenta aploksne bez markas, adresēta H. Potera kungam.

Profesors ar savu sievu sarunājās dusmīgi, taču nekliedza viens uz otru. Profesors neuzskata bļaustīšanos par civilizēta cilvēka pazīmi.

„Tu joko," Maikls teica Petūnijai. Viņa balss tonis liecināja, ka viņš ir gaužām noraizējies, ka viņa šobrīd ir pavisam nopietna.

„Mana māsa bija ragana," Petūnija atkārtoja. Viņa izskatījās nobijusies, tomēr neatkāpās no sava apgalvojuma. „Un viņas vīrs bija burvis."

„Tas ir absurds!" Maikls strikti noteica. „Viņi bija mūsu kāzās - viņi ciemojās pie mums Ziemassvētkos -"

„Es tev teicu, ka tu nedrīkstēji to zināt," Petūnija nočukstēja. „Bet tā ir taisnība. Esmu redzējusi vienu otru lietu -"

Profesors novalbīja acis. „Dārgā, es saprotu, ka tu neko daudz nezini par skepticismu. Tu vari neapjaust, cik viegli prasmīgam burvju māksliniekam ir padarīt šķietami neiespējamo par iespējamo. Atceries, kā es mācīju Harijam liekt karotes? Ja arī izliekas, ka viņi it kā vienmēr spēj uzminēt, ko tu domā, tad to vienkārši sauc par auksto nolasīšanu -"

„Tam nav nekāda saistība ar karošu liekšanu -"

„Ar ko tad?"

Petūnija iekoda lūpā. „Es vienkārši nevaru tev to teikt. Tu padomāsi, ka es esmu..." Viņa norija siekalas. „Paklau. Maikl. Es nebiju - vienmēr šāda..." Viņa norādīja uz sevi, it kā likdama manīt savu slaido augumu. „Tas ir Lilijas nopelns. Jo es - jo es viņai to izlūdzos. Es to lūdzos viņai gadiem. Lilija vienmēr bija skaistāka par mani, un es... tādēļ biju nejauka pret viņu, un tad viņa dabūja maģiju; tu vari iedomāties, kā es tad jutos? Un es lūdzos, lai viņa ar to savu maģiju izmaina manu izskatu, lai arī es varētu būt skaista; kaut arī es nevarēju tikt pie viņas maģijas, es vismaz varēju būt skaista."

Petūnijai acīs sariesās asaras.

„Bet Lilija man atteica, izgudrodama vissmieklīgākos aizbildinājumus, tādus kā - pasaulei pienāks gals, ja viņa sāks izturēties jaukāk pret savu māsu, vai arī kentaurs viņai to ir aizliedzis - tie bija pilnīgi nenopietni iemesli, un par to es viņu ienīdu. Un kad es tikko biju absolvējusi universitāti, es sāku satikties ar to puisi Vernonu Dērsliju; viņš bija resns, taču viņš bija vienīgais puisis, kurš mani uzrunāja. Un viņš teica, ka gribot bērnus un ka viņa pirmdzimto dēlu saukšot Dūdijs. Un es nodomāju pie sevis: Kas tie par vecākiem, kas savu bērnu var nosaukt par Dūdiju Dērsliju? Tajā brīdī es it kā redzēju sev priekšā izklājamies visu savu nākotni, un man tā nepatika. Un es aizrakstīju māsai un pateicu viņai, ka, ja viņa man nepalīdzēs, tad es labāk..."

Petūnija apklusa.

„Lai vai kā," Petūnija noteica klusā balstiņā, „bet viņa padevās. Viņa mani brīdināja, ka tas būs bīstami, bet es atbildēju, ka mani tas nemaz neuztrauc, un es iedzēru to dziru, un man pēc tam nedēļām bija slikta dūša, bet, kad es atlabu, āda beidzot bija kļuvusi tīra un formas - pilnīgākas un... es biju kļuvusi skaista, cilvēki sāka izturēties jauki pret mani," viņas balss pieklusa, „un pēc tam es vairs nespēju ienīst savu māsu, īpaši, kad es uzzināju, ko tā maģija beigās viņai nodarījusi..."

„Dārgā," Maikls iejūtīgi noteica, „tu saslimi, pieņēmies nedaudz svarā, kamēr sasirgusi gulēji gultā, un ādas stāvoklis uzlabojās pats no sevis. Vai arī saslimšana tev lika pārskatīt savu diētu -"

„Viņa bija ragana," Petūnija apgalvoja. „Es to zinu."

„Petūnij," Maikls sacīja. Viņa balsī bija iezadzies aizkaitinājums. „Tu zini, ka tā nevar būt taisnība. Vai man tiešām ir jāpaskaidro, kāpēc?"

Petūnija lauzīja rokas. Likās, ka viņa kuru katru brīdi izplūdīs asarās. „Mans mīļais, es labi apzinos, ka nevaru uzvarēt strīdā ar tevi, bet, lūdzu, tev man vienkārši jātic, ka tā -"

„Tēti! Mammu!"

Viņi abi apklusa un paskatījās uz Hariju, it kā būtu aizmirsuši, ka istabā atradās vēl arī trešais cilvēks.

Harijs ievilka dziļu elpu. „Mammu, tavi vecāki taču neprata maģiju, vai ne?"

„Nē," Petūnija domīga sacīja.

„Tad neviens tavā ģimenē neko nezināja par maģiju, līdz Lilija saņēma vēstuli. Kā tad viņi to pieņēma?"

„Ā..." Petūnija sacīja. „Nebija atsūtīta tikai vēstule. Atnāca arī profesors no Cūkkārpas. Viņš..." Petūnija uz mirkli pievērsa skatienu Maiklam. „Viņš mums parādīja šo to no maģijas."

„Tad jums nav par to jāstrīdas," Harijs stingri sacīja. Cerēdams uz gaužām niecīgo iespēju, ka tieši šoreiz, tikai šo vienu reizi, vecāki viņu paklausīs. „Ja tā ir taisnība, mēs varam uz šejieni atsaukt Cūkkārpas profesoru un paši redzēt maģiju, un tētim nāksies atzīt, ka tā ir taisnība. Ja tā nav, tad mamma atzīs, ka ir kļūdījusies. Tam jau ir domāta eksperimentālā metode - lai nebūtu domstarpības jārisina tikai ar strīdiem."

Profesors pagriezās un noraudzījās uz viņu no augšas kā allaž ar noraidošu skatienu. „Nu, beidz taču, Harij. Patiešām, maģija? Un man likās, ka tev jau nu vajadzētu saprast, ka tu, dēls, nu gan neko tādu nedrīksti uztvert nopietni, kaut arī tev ir tikai desmit gadu. Maģija ir visnezinātniskākā lieta, kāda vispār var būt!"

Harijs sarūgtināts sarauca muti. Pret viņu labi izturējās, iespējams labāk nekā lielākā daļa ģenētisko tēvu izturējās pret saviem paša bērniem. Harijs bija ticis sūtīts uz vislabākajām sākumskolām - un, kad ar to nepietika, tad viņam tika sagādāti arī privātskolotāji no nebeidzamā badu cietēju studentu loka. Harijs vienmēr tika mudināts izpētīt jebko, kas vien bija piesaistījis viņa uzmanību, viņam tika pirktas visas iespējamās grāmatas, kuras vien iegribējās, viņš tika atbalstīts visos matemātikas un zinātnes konkursos, kuros vien sadomāja piedalīties. Viņam tika dota jebkura saprātīgā lieta, ko viņš gribēja, izņemot vienīgi varbūt kaut mazāko cieņas izpausmi. No doktora, kurš pasniedz bioķīmiju Oksfordā, diez vai varētu gaidīt, ka viņš sāks uzklausīt maza zēna padomus. Vēl varētu zēnā klausīties, lai, protams, Izrādītu Interesi; tā darītu Labs Vecāks, un, ja jūs sevi uzskatāt par Labu Vecāku, tad jūs tieši tā arī rīkotos. Bet lai sāktu uztvert desmitgadnieku nopietni? Diez vai.

Reizēm Harijs vēlējās sakliegt uz savu tēvu.

„Mammu," Harijs sacīja. „Ja tu vēlies uzvarēt šajā strīdā ar tēti, paskaties Feinmana lekcijās fizikā, pirmās grāmatas otrajā nodaļā. Tur ir citāts par to, ka filozofi ļoti daudz spriež par to, kādi priekšnosacījumi ir absolūti nepieciešami, lai kāda metode būtu zinātniska, un ka tie visi ir nepareizi, jo vienīgais likums zinātnē ir tāds, ka beidzamais strīda izšķīrējs ir novērojums - ka ir vienkārši jāpaskatās dabā un jāatstāsta redzētais. Ē... tagad no galvas nepateikšu, kur bija rakstīts, ka zinātnes ideāls ir noskaidrot lietas ar eksperimenta palīdzību, nevis strīdoties..."

Māte noraudzījās uz viņu no augšas un pasmaidīja. „Paldies, Harij. Bet..." viņa atkal pacēla galvu un cieši palūkojās uz savu vīru. „Es nevēlos uzvarēt strīdā ar tavu tēvu. Es vēlos, lai mans vīrs ieklausās savā sievā, kura viņu mīl, un tikai šo vienu reizi viņai uzticas..."

Harijs uz brīdi aizvēra acis. Bezcerīgi. Abi viņa vecāki vienkārši bija bezcerīgi.

Tagad vecāki atkal bija uzsākuši to strīdu, to - kurā māte gribēja, lai tēvs jūtas vainīgs, bet tēvs gribēja, lai māte jūtas stulba.

„Es iešu uz savu istabu," Harijs paziņoja. Viņa balss nedaudz notrīsēja. „Lūdzu, mēģiniet par šo lietu tik daudz nestrīdēties - mammu, tēti, mēs tāpat drīz uzzināsim, kas no tā būs iznācis, vai ne?"

„Protams, Harij," sacīja tēvs, bet māte viņu mīlīgi nobučoja, un tad viņi atsāka strīdu, kamēr Harijs kāpa augšā pa kāpnēm uz savu guļamistabu.

Viņš aiz sevis aizvēra durvis un centās padomāt.

Smieklīgākais ir tas, ka viņam būtu vajadzējis piekrist tētim. Neviens taču nav redzējis nekādus pierādījumus, ka maģija varētu eksistēt, taču pēc mammas teiktā pastāv vēl vesela maģijas pasaule. Kā gan ko tādu varētu būt iespējams noslēpt? Vēl ar citu maģiju? Tas likās visai šaubīgs attaisnojums.

Šis visai droši izklausījās pēc gadījuma, kad mamma vai nu joko, vai melo, vai arī ir traka, izkārtojot fakta iespējamo šausmīgumu pieaugošā secībā. Ja mamma pati bija nosūtījusi vēstuli, tas izskaidrotu, kā tā varēja uzrasties paskastītē bez markas. Tas, ka mamma varētu būt nedaudz traka, ir stipri ticamāks apstāklis nekā tas, ka pasaulē tiešām var notikt arī ar maģiju saistītas lietas.

Ja vien Harijs kaut kur dziļi sevī neizjustu pārliecību, ka maģija ir īsta; ja vien viņš nebūtu šo pārliecību sevī sajutis tajā pašā acumirklī, kolīdz bija ieraudzījis vēstuli, kas tika uzdota par atsūtītu no Cūkkārpas burvestību un raganību arodskolas.

Harijs saviebies paberzēja pieri. Nedrīkst ticēt visam, kas ienācis prātā, tā bija rakstīts vienā no viņa grāmatām.

Bet šī dīvainā pārliecība... Harijs juta, ka viņš jau gaida, ka, jā - ka Cūkkārpas profesors varētu uzrasties, novicināt zizli un parādīt maģiju. Savādā pārliecība nemaz nepalīdzēja pasargāt viņu no iespējamā apmāna - tā liedza izdarīt objektīvus secinājumus par to, kas visticamāk notiks turpmāk - ka nekāds profesors tā arī šeit neieradīsies vai arī ka šis profesors būs spējīgs tikai liekt karotes.

Kur gan tu rodies, mazais, dīvainais paredzējum? Harijs uzrunāja savu prātu. Kāpēc es ticu tam, kam ticu?

Parasti Harijam labi padevās rast atbildi uz šo jautājumu, bet tieši šoreiz viņam nebija ne jausmas, kas vispār notiek viņa prātā.

Harijs domās noraustīja plecus. Plakana metāla plāksnīte, piestiprināta pie durvīm, ļauj tās pagrūst, bet rokturis, ļauj durvis vilkt, tāpēc vienīgais, ko var iesākt ar pārbaudāmu hipotēzi, ir iet un to pārbaudīt.

Viņš paņēma no rakstāmgalda lapu ar līnijām un iesāka rakstīt.

Cienījamā direktora vietniece

Harijs apdomājies pārstāja rakstīt; tad viņš šo lapu nolika malā un paņēma citu, izspiezdams no sava mehāniskā zīmuļa vēl vienu milimetru grafīta. Šis uzdevums prasīja īpaši kaligrāfisku rūpību.

Cienījamā direktora vietniece Minerva Maksūra,

vai arī tam, kuram šī vēstule varētu būt saistoša:

Es nesen saņēmu Jūsu vēstuli, adresētu H. Potera kungam par to, ka esmu uzņemts Cūkkārpā. Jūs varbūt neesat informēta, ka mani ģenētiskie vecāki Džeimss Poters un Lilija Potere (bijusī Lilija Evansa) ir miruši. Mani adoptēja Lilijas māsa Petūnija Evansa-Veresa un viņas vīrs Maikls Veress-Evanss.

Es esmu ārkārtīgi ieinteresēts apmeklēt Cūkkārpu, pie nosacījuma, ja šāda vieta patiesi eksistē. Vienīgi mana māte Petūnija apgalvo, ka viņa zinot par maģijas esamību, taču nespējot pati to pielietot. Mans tēvs pret šo apgalvojumu izturas pavisam skeptiski. Es pats neesmu īsti drošs, ko par to domāt. Man arī nav skaidrs, kur iegādāties nevienu no grāmatām, kas ir norādītas vajadzīgo mācību piederumu sarakstā Jūsu atsūtītajā uzņemšanas apstiprinājuma vēstulē.

Māte minēja, ka jūs tikāt sūtījuši Cūkkārpas pārstāvi pie Lilijas Poteres (Lilijas Evansas), lai nodemonstrētu viņas ģimenei, ka maģija ir īsta un, kā to varu iedomāties, arī lai palīdzētu Lilijai iegādāties visus skolai nepieciešamos piederumus. Ja Jūs varētu šādu pretimnākšanu izrādīt arī pret manu ģimeni, tas būtu patiešām ļoti noderīgi.

Ar cieņu,

Harijs Džeimss Poters-Evanss-Veress.

Harijs pierakstīja klāt viņu pašreizējo adresi, tad salocīja vēstuli un ielika to aploksnē, kuru adresēja Cūkkārpai. Tālākie apsvērumi lika viņam sadabūt sveci un uztecināt vasku uz aploksnes atloka, kurā viņš ar saliekamo nazi iespieda iniciāļus H.Dž.P.E.V.. Ja reiz viņš grasījās slīgt pilnīgā vājprātā, tad viņš to vismaz izdarīs sevi cienošā stilā.

Tad viņš atvēra savas istabas durvis un atkal nogāja lejā uz pirmo stāvu. Tēvs sēdēja dzīvojamā istabā un lasīja grāmatu par augstāko matemātiku, lai izrādītu, cik ir gudrs, bet māte virtuvē gatavoja vienu no tēva iecienītākajiem ēdieniem, lai izrādītu, cik ir mīloša. Izskatījās, ka viņi vairs vispār viens ar otru nesarunājas. Lai arī cik strīdi neliktos baisi, nestrīdēšanās savā ziņā bija vēl ļaunāka.

„Mammu," Harijs izteica saspringtajā klusumā, „es pārbaudīšu hipotēzi. Ņemot vērā tavu teoriju, kā ir iespējams nosūtīt pūci uz Cūkkārpu?"

Viņa māte aizgriezās prom no virtuves izlietnes un noraudzījās uz viņu ar satriektu skatienu. „Es - es nezinu, laikam tam ir vajadzīga maģiskā pūce."

Tam vajadzēja izklausīties stipri aizdomīgi: Ak, tātad tomēr nav nekādas iespējas pārbaudīt savu teoriju, bet tā īpatnējā pārliecība, kas bija iemitinājusies Harijā, it kā gribēja vēl vairāk izbāzt ārā savu degunu.

„Nu, bet vēstule taču uz šejieni kaut kā atnāca," Harijs sacīja, „tāpēc es vienkārši iziešu ārā un sākšu vicināt vēstuli, saukdams: ‘Vēstule Cūkkārpai!', un tad redzēsim, vai atlidos pūce un to paņems. Tēti, vai tu gribi iznākt ārā un paskatīties, kas notiks?"

Tēvs nepārprotami noraidoši papurināja galvu un turpināja lasīt. Protams, Harijs pie sevis nodomāja. Maģija ir tik pazemojoša lieta, kurai tic tikai stulbi cilvēki; ja viņa tēvs atļautos kaut tik daudz kā pārbaudīt šo hipotēzi vai arī noskatītos, kā tā tiek pārbaudīta, viņam liktos, ka tā kāds viņu varētu sākt saistīt ar ticību maģijai...

Tikai tad, kad Harijs pa sētas durvīm izslāja pagalmā, viņam ienāca prātā, ka tad, ja pūce patiešām nolaistos un paķertu vēstuli, viņam varētu rasties zināmas grūtības pierādīt tētim, ka tā patiesi notika.

Bet - nu - tas taču īstenībā nevar notikt, vai ne? Neatkarīgi no tā, kam mans prāts gribētu ticēt. Ja pūce patiešām nolaidīsies un paķers līdzi šo vēstuli, tad raizes par to, ko domā tētis, būs pati mazākā bēda no tā visa.

Harijs ievilka dziļu elpu un pacēla vēstuli gaisā.

Viņš norija siekalas.

Saukt skaļā balsī Vēstule Cūkkārpai!, kamēr turi izstieptu vēstuli augstu gaisā un stāvi pats savas sētas vidū bija... patiesībā visai apkaunojoši, ja tā padomā.

Nē. Es būšu labāks nekā tētis. Es likšu lietā zinātnisku metodi, kaut arī tā man liek justies stulbi.

„Vēstule..." Harijs teica, taču tas iznāca drīzāk kā kluss ķērciens.

Harijs stingri saņēmās un izkliedza pret tukšajām debesīm: „Vēstule Cūkkārpai! Vai es varu dabūt pūci?"

„Harij?" ievaicājās uzjautrināta sievietes balss; viena no kaimiņienēm.

Harijs kā apdedzinājies norāva lejā roku un aizslēpa vēstuli aiz muguras, it kā tā būtu kāda narkotiku darījumā iegūta nauda. Visa seja viņam kvēloja kaunā.

Virs žoga, kas robežojās ar kaimiņu māju, uznira vecas sievietes seja, sudrabaini sirmiem matiem vietumis spraucoties ārā no matu tīkliņa.  Figa kundze, kas viņu reizi pa reizei mēdza pieskatīt. „Harij, ko tu dari?"

„Neko," Harijs sacīja aizžņaugtā balsī. „Tikai - pārbaudīju vienu pavisam muļķīgu teoriju..."

„Tu saņēmi vēstuli no Cūkkārpas?"

Harijs sastinga kā iemiets.

„Jā," Harija lūpas mirkli vēlāk noteica. „Es saņēmu vēstuli no Cūkkārpas. Tur teikts, ka man jāaizsūta pūce līdz 31. jūlijam, bet..."

„Bet pūces tev nav. Ak, tu nabadziņš! Es nesaprotu, ko tas cilvēks domāja, kad izsūtīja tev parasto standarta vēstuli."

Pāri žogam pārstiepās krunkaina roka ar pavērtu plaukstu uz augšu, kaut ko gaidīdama. Šajā brīdī praktiski vairs nemaz nedomādams, Harijs atdeva viņai savu vēstuli.

„Vienkārši atstāj to manā ziņā, dārgais," sacīja Figa kundze, „un viens divi es piedabūšu, lai kāds pie tevis atnāk."

Un no žoga augšas pazuda viņas seja.

Dārzā ilgu brīdi valdīja klusums.

Tad ierunājās zēna balss, rāmi un klusi: „Ko."

Autora piezīmes
Feinmana lekcijas fizikā - viena no pilnīgākajām un vieglāk uztveramajām fizikas mācību grāmatām bakalaura līmeņa studentiem. Lekcijas sarakstījis Ričards Feinmans kopā ar Robertu Leitonu un Metjū Sendsu laikā no 1961. līdz 1963. gadam. Lekcijas sākotnēji paredzētas Kalifornijas Tehnoloģiju institūta jeb Kalteha studentiem.
Opcijas
Tev ir pieteikties, lai iesūtītu atsauksmi.