Zilajā dūmakā gluži nekas nebija saskatāms. Kaut kur tās dziļumā dobji dunēja tādi kā ūdens dārdi. Mirklī, kad likās, ka dūmaka tūdaļ izklīdīs, tā atkal piepildīja visu tuvāko apkārtni, un nu vairāk kā metra attālumā pilnīgi nekas nebija redzams. Nebija -nekā -ne zemes, ne debesu, ne koku, ne saules -nekā... Bet šķiet, ka šeit arī neiederētos nekas no tā visa. Te nebija virziena, kurp doties, tāpat kā nebija ceļa, pa kuru šeit nokļūt. Šo vietu nevarēja atrast vienkārši tāpat, bez nopietna iemesla. Tas, kurš to no sirds vēlēsies, nokļūs šeit. Ceļa nav un nebūs, tas jāiemin pašam, jo šeit nevar nokļūt pa citu iemīto taku. Nav tādas taustāmas kartes, pēc kuras vadoties, var nonākt šai vietā, karte ir tava paša sirds. Un tad šeit var atrast visu ilgu, sapņu un cerību piepildījumu, bet, ja tu nezināsi, ko gribi, tu nekad neieraudzīsi tos milzīgos plašumus, kas te paveras, nekad neizdzirdēsi zāles šalkoņu un mākoņu rāmo plūdumu pa debesu okeānu, nekad nejutīsi vēja rāmo, bet reizē arī satraukto elpu uz savas miesas. Nekad tu nesasmaržosi pļavas un meža vilinošo smaržu. Tu redzēsi tikai drūmo, nepanesamo un tracinoši kluso dūmaku. Tu dzirdēsi tikai burbuļojošo klusumu un zem kājām jutīsi tikai tukšumu. Lai cik tālu tu ietu, tu nekad nepieskarsies kokam, neiekāpsi peļķē un nekad nesadzirdēsi dzīvnieka straujo elpu. Tikai ar atraisītu prātu un tīru sirdi tev izdosies sajust Zilās Prērijas garu... –Brenna gandrīz čukstus pabeidza savu stāstu. Liānas acis mirdzēja sajūsmā.

-Tas bija lieliski! –viņa pacilāti iesaucās.

- Kad reiz tu beigsi? Tu velti šķied gan savu, gan mūsu dārgo laiku, -Rovena dusmīga piecēlās no atzveltnes krēsla uz kura bija sēdējusi, un piegāja pie loga. Viņa pati nesaprata, kas bija tas, kas tomēr lika viņai šodien noklausīties Brennas pasaku. Jau neskaitāmas reizes viņa bija pūlējusies pierunāt Rovenu kaut nedaudz paklausīties par „brīnumaino Dūmakaino zemi” un šoreiz Rovena piekrita. Kāpēc?

Jau bērnībā, Rovena bija dzirdējusi, kā Brenna stāsta Liānai pasakas par Prēriju, par mošķiem, raganām, vienradžiem un citiem mistiskiem zvēriem, kas dzīvoja viņas iemīļotajā pasaulē. Viss izklausījās tik ticami un Rovena nosprieda, ka ir tikai divas iespējas: vai nu Brennai tiešām bija izcils talants likt noticēt, vai arī Dūmakainā Zeme patiešām eksistēja. Lai arī cik ļoti viņai negribējās atzīt, ka Brenna ir lieliska stāstniece, doma par to, ka varētu eksistēt, kāda brīnumaina zeme... Rovena saviebās no šīs neprātīgās domas un gandīz iesmējās. Viņai vairāk nebija trīspadsmit gadu, kad viņa varēja noticēt visam. Atceroties savu bērnību, Rovena nodrebēja. Viņa nespēja to atcerēties... viņa negribēja atcerēties... viņa cerēja, ka nekad vairs to neatcerēsies... nekad...

- Mammu, vai arī mēs kādreiz dosimies meklēt Zilo Prēriju? Man sāk likties, ka tāda zeme patiesi pastāv... –Liāna sapņaini murmināja.

- Varbūt, dārgumiņ, viss ir iespējams... –Brenna noslēpumaini nočukstēja. Pēdējā laikā Brenna bija kļuvusi pagalam nopietna. Likās, ka viņa zina, ko tādu, par ko abām meitenēm nebija ne jausmas. Agrāk Brenna bija ļoti smaidoša un gandrīz vienmēr bija labā omā. Tagad likās, ka uz viņas pleciem gulst milzu sagums, bet tā vietā, lai tiktu galā ar to, kas viņu nospieda, Brenna noņēmās ar šo sasodīto Prēriju... Nemitīgi viņa aicināja meitenes apsēsties un noklausīties vēl kaut ko, par šo „ brīnumiem bagāto zemi” ,kā viņa pati to dēvēja.

- Brenna! –strauji apgriezusies, Rovena raudzījās mātei tieši acīs. Meitene māti vienmēr sauca vārdā. Viņa pati nespēja to izskaidrot, taču liekas, ka māte pret to neiebilda. Nekad viņa nebija meitenei to aizrādījusi vai pārmetusi. Rovenai likās nedabiski saukt Brennu par māti. Rovena bija ilgi par to domājusi, bet tad nospriedusi, ka nav vērts lieki lauzīt galvu par to, ko viņa tāpat nespēja izskaidrot.

- Nejauc meitenei galvu! Pēdējā laikā tu to tik vien dari. Tu labi zini, ka tāda Dūmakainā zeme neeksistē. Es nebrīnītos, ja tu tūliņ sakravātu ceļasomu un dotos turp! Pietiks reiz muļķību, dzīve nav pasaka! Kas notiek, Brenna? –Rovena juta, ka tūdaļ zaudēs savaldību, bet Liāna blenza uz viņu ar lielām acīm.

- Drīz tu uzzināsi... – bija vienīgais, ko Brenna noteica. Piecēlusies no krēsla, viņa piegāja pie durvīm un smagi nopūtusies teica:

- Es tagad aizbraukšu līdz veikalam un nopirkšu kaut ko vakariņām, -un pasniegusi grāmatu Liānai, viņa izgāja pa durvīm.

- Viņa ir kļuvusi tik dīvaina, –Rovena domīgi teica, skatīdamās uz durvīm, kas bija lēni aizvērušās aiz Brennas muguras.

- Man patīk mammas stāstītās pasakas, -paraustījusi plecus, Liāna devās uz mātes darbistabu. Rovena viesistabā palika viena. Vēl ilgi viņa raudzījās uz durvīm, kas bija aizvērušās no sākuma Brennai, tad Liānai aiz muguras. Rovena nesaprata, kas notiek ar māti, ar Liānu un ar viņu pašu. Agrāk viņa bija laimīga... Agrāk viss bija tik vienkārši un dzīve bija paska... bija.

- Nē! Nekad es vairs par to nedomāšu! Nekad! –Rovena iekliedzās, jo juta, ka atmiņas atkal zogas viņas prātā. Viņa nedrīkstēja to pieļaut, jo juta, ka tad notiktu kaut kas briesmīgs.

Taču Rovenai vēl nebija ne jausmas, ka tas vēl ir tikai sākums un pats briesmīgākais tikai vēl priekšā...

Atvērusi mātes darbistabas durvis, Liāna smagi nopūšoties, atslīga pret durvīm un lēnām noslīdēja uz grīdas. Nedroši viņa atvēra grāmatas pirmo vāku. Agrāk māte nekad netika viņai devusi savu grāmatu, bet tagad... māte tik ļoti bija sakāpinājusi Lānas interesi par Dūmakaino zemi, ka viņa alka uzzināt arvien vairāk un vairāk. Dīvaini, ka māte nekad nestāstīja, kur viņa ņēmusi šo dīvaino grāmatu.

Meitene neticami ātri iegrima lasīšanā. Sākumā bija stāstīts par pūķiem, vienradžiem, fejām, elfiem un citiem skaistiem radījumiem. Briesmoņi, kuru ilkņi bija tik gari kā viņa pati un tik asi kā tikko trīts zobens, fejas, kas bija tik skaistas kā pavasara rīts un veiklas kā ķirzakas, putni, kas bija tik krāšņi, ka pirmo reizi tos ieraugot elpa aizrāvās un kuru balsis aizskanēja kā dzirkstošs strauts... Viss... viss šai grāmatā atdzīvojās un likās, ka dzīvs bijis vienmēr. Liānai likās, ka visi šie tēli patiesi eksistē un dzīvo kādā cilvēka neatklātā, brīnumu pilnā zemē.

 Pēkšņi kāds ar skaļu blīkšķi ietriecās durvīs, aiz kurām bija Liāna. Uztrūkusies Liāna nespēja aptvert, kas tikko bija noticis. Viņa gulēja uz paklāja un grāmata mētājās līdzās. Vai viņa patiesi bija aizsnaudusies? Tas taču nebija iespējams! Aiz durvīm viņa izdzirdēja vaidu. Paķērusi grāmatu padusē un pielēkusi kājās, Liāna atrāva durvis. Aiz tām, uz grīdas, sēdēja Rovena. Viņas sejā bija dīvaina izteiksme, kas neko neizteica.

-Rovena, piedod! Es... Es negribēju... sēdēju aiz durvīm un sajutu tavu triecienu... māsiņ... ak, tu nabadzīte. Vai stipri sāp? Lasīju... grāmatu. Tā bija... Rovena? –meitene apklusa, jo māsa sāka raustīt viņas svārku strēmeli. Liāna pietupās un saņēma māsas seju rokās.

-Kas noticis? Vai tu tik stipri sasities? –viņa nesaprašanā jautāja.

-Brenna... –bija vienīgais vārds, ko Rovena dabūja pār savām lūpām. Parasti tieši viņa bija savaldīgākā no abām, bet Liāna jau nezināja, kas bija noticis.

Liāna juta, ka bija noticis kaut kas briesmīgs un, uzrāvusi māsu kājās, metās pa gaiteni uz priekšu. Nogriezusies ap stūri, viņa metās lejā pa kāpnēm. Noskrējusi lejā, viņa pamanīja, ka pie durvīm stāv policisti. Viņi bija divi un abu sejas bija drūmas.

-K-kas...kas noticis? –Liāna čukstēja. Viņas lūpas drebēja un vārdi tik tikko nokļuva klusajā priekšnamā. Taču policisti dzirdēja, ko Liāna jautāja.

-Brenna. Vai pazīstat viņu? Viņa nosauca šo adresi. Meitene, kas atvēra durvis, atstāja mūs bez atbildes un mēs nezinām, ko domāt...Vai pazīstat Brennu? Brennu Ajo?

-Viņa ir mūsu māte! Kas viņai kaiš? Kur viņa ir? –Liāna panikā iekliedzās.

-Viņa cieta negadījumā. Automašīna, kuru vadīja jūsu māte, nolidoja no kraujas pie Ellas klints. Tagad viņa ir slimnīcā. Jūsu telefons nedarbojās, tāpēc esam šeit, lai nogādātu jūs pie viņas. Nāciet.

-Kā mamma jūtas? –Liāna nobālējusi jautāja. Viņas acīs atspoguļojās šausmas. Rovenas sejā neatspoguļojās pilnīgi nekas. Likās, ka viņa ir iegrimusi transā.

-Par viņas stāvokli mūs neinformēja, bet to, ka viņa ir dzīva, mēs zinām. Tagad nāciet, lūdzu, –viens no policistiem atvēra durvis un Liāna izskrēja ārā, Rovena kā robots viņai sekoja. Liāna satraukumā aizmirsa nolikt grāmatu un atstāja māju kopā ar to. Līdzko visi bija iekāpuši mašīnā, tā strauji uzņēma ātrumu un aiztraucās pilsētas virzienā.

Rovena pat nepamanīja, ka mašīna ir apstājusies un Liāna velk viņu no tās ārā. Viņa truli blenza uz priekšu. Viņu pārsteidza māsas savaldība, bet varbūt tas bija tikai šoks, kas neļāva Liānai pilnīgi apzināties to, kas bija noticis.

Lai gan Liāna ar pūlēm izvilka viņu no automašīnas un nostādīja uz kājām, tās neklausīja. Ar milzīgām pūlēm viņa centās nostāvēt, bet likās, ka kāds nezināms spēks velk viņu uz leju. Ar vienu roku pieķērusies pie automašīnas durvīm, viņa centās izvilkt otru roku no māsas tvēriena. Likās, ka ausis vai pušu plēš pilsētas troksnis. Rovenai šķita, ka viņa tūdaļ sajuks prātā, bet tad... mākoņi... balti mākoņi... ko gan viņa darīja šai mākoņu paradīzē? Rovena peldēja... likās, ka mākoņi nes viņu sev līdzi. Rovena iekrita mākonī...

-Jaunkundz... jaunkundz? –kāda sveša balss centās ielauzties viņas prātā. Ķermenī bija ielijis dīvains smagums. Kājas bija kā no vates. Rovena peldēja... peldēja... peldēja. Mākoņi –pūkaini un mīksti. Aicinoši. Kārdinoši. Un kāpēc tad ne? Atlaisties uz mazu brītiņu. Aizmigt. Gulēt. Nekad nepamosties.

-Rovena, ak, Rovena, -Liāna šņukstēja māsai pie auss, -māmiņa... Rovena mosties... mēs drīz varēsim pie viņas ieiet... Rovena!

Rovena it kā no liela attāluma dzirdēja māsas saraustīto balsi. Viņa lēnām atvēra acis. Plakstiņi bija tik smagi! Balti griesti...

Rovena palūkojās apkārt, viņa gulēja kādā palātā. Viss vēl miglojās, bet sev blakus viņa saskatīja Liānas stāvu. Pamazām viss sāka skaidroties, bet kāda sieviete baltā uzsvārcī, Rovenai pie deguna piebāza spirta pudelīti. Vēderā viss sagriezās un meitenei šķita, ka viņa tūlīt vems. Atgrūdusi medmāsas roku, viņa piecēlās sēdus, taču medmāsa lika gulties atpakaļ. Rovena ietiepīgi izslējās.

- Ar mani viss kārtībā, -viņa izdvesa, kaut arī juta, ka tas tā nemaz nav. Viņa nesaprata, kādēļ bija paģībusi. Vienā mirklī viņai bija palicis tik slikti varbūt arī labi, taču viņa vairs nespēja nostāvēt.

- Jums vēl mirklīti vajadzētu atpūsties, -medmāsa aizrādīja, bet Rovena piecēlās kājās un devās laukā no palātas. Slimnīca viņai uzdzina šermuļus. Medmāsa grasījās Rovenu aizturēt, bet Liāna aizstājās māsai priekšā.

- Viņai patiesi nekas nekait. Ļaujiet viņai iet. Tas bija tikai nenozīmīgs ģībonis, -viņa teica.

- Tad lai tas paliek uz jūsu atbildību! –medmāsa pikti noskaldīja, savāca zāļu pudelītes un atstāja Liāna palātā vienu.

Izgājusi no palātas, Liāna redzēja, ka Rovena ir apsēdusies krēslā, bet pa gaiteni uz viņas pusi dodas ārsts. Ārsta seja bija drūma un Liāna metās pie viņa.

- Kā klājas mammai? –viņa nepacietīgi jautāja. Ārsts pasmaidīja un pamāja ar galvu. Pār Liānas lūpām izlauzās atvieglojuma nopūta.

- Kas noticis ar Brennu? –Rovena beidzot juta, ka var parunāt un vērsās pie ārsta, -tikai, lūdzu, sakiet patiesību... –viņa uzstāja.

- Jūsu māte ir guvusi traumas, bet tas nav nekas nopietns. Gan jau drīz viņa būs uz kājām, -ārsts pasmaidīja.

- Aizvediet mūs pie viņas, –Rovena pavēlēja. Ārsts domīgi saknieba lūpas, bet tad pamāja meitenēm, lai seko.

Ārsts veda viņas pa garu gaiteni. Tā sienas bija balti krāsotas. Rovenai šīs sienas uzdzina šermuļus, un pār muguru pārskrēja baiļu skudriņas. Šī vieta viņai iedvesa šausmas. Gar gaiteņa sienām bija durvis...daudz durvju un doma, ka aiz visām šīm durvīm gulēja slimi, savainoti, mirstoši cilvēki...Rovenai palika slikti jau no domas vien.

Ārsts apstājās pie pēdējām durvīm pa labi un atvēra tās. Viņš mudināja meitenes nākt iekšā. Liāna palātā iegāja pirmā un acumirklī nometās uz ceļiem pie Brennas gultas. Rovena apstājās māsai aiz muguras.

Brenna izskatījās ļoti bāla un uz sejas viņai bija dažas skrambas. Viņa mierīgi gulēja gultā, acis bija aizvērtas. Neskatoties uz skrambām un apsaitēto galvu, viņa izskatījās kā parasti, bet... šis neparastais bālums... un tikai monitors rādīja, ka sirds darbojas , tātad –viņa ir dzīva.

Tikai tagad Rovena sāka aptvert, ka dzīvība ir kaut kas tāds, ar ko nevar spēlēties, jo tā varēja aprauties vienā mirklī. Tikko tu brauc ar mašīnu, klausies mūziku un domā: „ar mani jau nu nekas briesmīgs nevar notikt,” bet nākamajā mirklī tu guli slimnīcā un tava dzīvība karājas mata galā... Par laimi Brennu tāds liktenis negaidīja, bet, vai ir vērts ziedot savu dzīvību tam, lai uzzinātu, vai tiešām ar tevi nekas nevar notikt? Rovena uzskatīja, ka nāve ir visšausmīgākais, kas vien var notikt ar cilvēku un ne tikai... Tikai tagad Rovena sāka prātot kā būtu, ja māte nomirtu. Laikam jau viņai nāktos raudāt. Visi taču raud, ja zaudē kādu tuvu vai mīļu cilvēku. Dažkārt meitene ienīda sevi par to, ka nespēj izjust tik spēcīgas jūtas pret māti, kāds izjuta Liāna. Viņa ienīda sevi par to, dažkārt viņa ienīda Liānu, bet jo vairāk viņa ienīda māti, ka šķietami viņai tas bija vienalga. Rovena prātoja kā tas varētu būt, atkal spēt raudāt... Kopš trīspadsmit gadu vecuma viņa vairāk ne reizi nebija raudājusi. Viņa arī negrasījās to darīt... nekad vairs.

 Pēkšņi kā zibens ķerta, viņa atgriezās realitātē. Liāna sēdēja pie Brennas gultas. Rovena redzēja, kā māsa paņēma un saspieda slimnieces roku. Arī Rovena, gluži nemanot, bija noslīdējusi uz ceļiem blakus Brennai. Viņai noteikti pietrūktu Brennas, ja viņa nomirtu! Viņa atcerējās to, kā Brenna bērnībā bija viņu paņēmusi uz rokām un auklējusi, līdz meitene iemiga. Viņa atcerējās tos jaukos mirkļus, kad no rītiem ar smaidu tika modināta brokastīs, atcerējās svaigi ceptu pankūku smaržu, Brennas izsvaidītos apģērba gabalus, kad viņa, pārgurusi pēc smagās darba dienas iekāpa karstā, pēc lavandas smaržojošā vannā. Tāpat viņas smaržas, maigumu, glāstus, dzirkstošos smieklus un dzidri zilo acu mirdzumu.Ak, vai, viņai pietrūktu tik daudz kā...visa. Tikai tagad Rovena saprata, ko zaudētu. Taču tā nenotiks... nekad...

- Neraudi, Liāna! Tas nepalīdzēs! Mums jābūt stiprām...viņa drīz atkal būs uz kājām, –Rovena teica un saspieda māsas plecu.

- Pareizi, pavisam drīz... –tā bija Brenna, kas ierunājās, un meitenes palūkojās uz viņu. Viņas acis bija pavērtas un miglaini raudzījās baltajos griestos.

- Māmiņ, -Liāna čukstēja.

- Brenna... –Rovena apsēdās uz gultas malas.

- Ak, meitenes... –Brenna vārgi čukstēja.

- Nerunā, tas var kaitēt, –Rovena uzlika arī savu roku uz Brennas rokas.

- Avārija...tā nebija nejauša... –Brenna izdvesa.

Ko? Nebija nejauša? Kā lai to saprot? –Rovena, pārsteigta par dzirdēto, iesaucās.

- Meitenes, jums jābēg...jābēg nekavējoties! Jums jāglābj sava dzīvība... jādodas prom... prom no šī laika... –viņa satraukta izdvesa.

Rovena ar Liānu pārsteigtas saskatījās. Vai Brenna bija izkūkojusi prātu?

- Mammu, nesatraucies, mums nekas nedraud...mums esi tu... –Liāna mierinoši noglāstīja mātes pieri.

- Nē, jūs nesaprotat! Viņi jūs atradīs un nogalinās, bet to nedrīkst pieļaut... –Brenna skaļi ieklepojās. Rovenas sirds sāka neprātīgi lēkāt. Ko gan Brenna tur gvelza?

- Par ko tu runā? –viņa nepacietīgi jautāja.

- Par Ronu un viņas armiju... –Brenna satvēra Rovenas roku un, ar ievainotai sievietei gluži nedabisku spēku, pierāva sev klāt.

- Ko tu murgo? –Rovena izbijusies jautāja. Viņa ievēroja, ka māsas acis neticībā iepletušās. Liekas viņa saprata, ko tādu par ko Rovenai nebija ne jausmas.

- Jā, Liāna, tā ir patiesība. Tas arī bija mans noslēpums, ko glabāju visus šos gadus. Tagad tas būs arī jūsējais... –Brenna ieklepojās un Rovena redzēja, ka viņa cieš sāpes.

- Kā tu... –bija vienīgais, ko Liāna spēja izdvest.

- Par ko jūs, pie velna, runājat? –Rovena nu jau gandrīz kliedza. Tā taču nevarēja būt patiesība! Kopš trīspadsmit gadu vecuma Rovena centās nepieļaut, lai notiktu kaut kas tāds, kas varētu mainīt viņas dzīvi, un viņa nepieļaus to arī tagad!

- Mammu, vai Dūmakainā zeme patiesi pastāv? Vai šī pasaka ir patiesība? –Liāna iepletusi acis jautāja.

- Jā, meit. Es zinu, cik grūti tam ir noticēt, bet... –Brenna atkal noklepojās, taču tad viņa turpināja:

 - Jums jādodas uz Dūmakaino zemi meklēt savu likteni. Tas atrodas tur. Es neesmu jūsu māte, –Brenna teica un cieši paskatījās uz meitenēm.

Abu mutes pārsteigumā pavērās. Tā bija kā auksta ūdens šalts, ko abas saņēma. Tas taču nebija iespējams!

- Māt, ko tu runā? –pirmītējais prieks no Liānas sejas bija zudis, un viņa tikko dabūja vārdus pār lūpām.

- Es neesmu jūsu māte. Es... –viņas balss aizlūza, -es pastaigājos gar Vārtupes krastiem un izdzirdēju bērnu raudas. Steidzos skaņas virzienā un ieraudzīju trīs gadus vecu bērnu –tevi Rovena. Klēpī tu turēji zīdaini –Liānu. Meklēju jūsu vecākus ļoti ilgi, taču neatradu, tad es jūs adotēju. Vieta, par kuru es jums stāstīju, ir jūsu dzimtene. Jūs nākat no Vārtupes klēpja, tur ir jūsu mājas. Es mīlu jūs kā savas īstās meitas, bet... nu jūsu laiks ir pienācis. Es nezinu, kas jūs esat, bet man lika sargāt jūs kā nenovērtējamu dārgumu un tagad... –Brenna vēlreiz ieklepojās, -es jūtu tumsu, kas nāk pār mani... Es vairs nevaru par jums parūpēties. Dodieties mājup un uzziniet, kas esat! Atrodiet savus vecākus.

-Kā tu to zini? –Liāna neticībā jautāja.

-Bija pagājis gads kopš dzīvojāt pie manis. Kādā krogā, kurā es agrāk uzkopu, ieklīda kāds vecs vīrs, kurš meklēja divus bērnus. Viņš izstāstīja par vietu, no kuras nākat un to, ka vienai no jums draud briesmas, kurai –viņš neatklāja. Vīrs lika uzmanīt jūs labi un sargāt kā savu acuraugu. Viņš man uzticēja šo grāmatu, kas, kā viņš teica, esot jūsu mantojums. Pēdējais, ko šis savādais vīrs aizejot teica:

                       Viņas ledus ir uguns, viņas vājums ir spēks

                       Sagraut ko vēlas pirmdzimtās grēks.

                       Viņas sirdī ledus kalni kūst

                       Dzīslās sudraba asinis plūst.

Liāna ar Rovenu saskatījās. Liāna bija šokā, bet Rovenai likās, ka tūdaļ vems. Māte bija jukusi prātā!  Tas taču nebija normāli, tas nebija...

- Ejiet taču! –viņa nosēcās un atgrūda Liānu. Meitene noskūpstīja Brennas pieri un kaut ko iečukstēja tai ausī. Brenna domīgi paskatījās uz Rovenu un papurināja galvu. Liāna acīmredzami sapīka, bet neko vairs neteica.

-Brenna, ko tas nozīmē? –Rovena, smagi elpojot, jautāja. Viņas rokas bija cieši sažņaugtas durēs un nagi griezās miesā.

-Tas nozīmē, ka tadg jūs dosieties uz Dūmakaino zemi... uz savām īstajām mājām. Grāmatā jūs atradīsiet norādes.

- Es mīlu tevi... mamm, -Liāna klusi teica. Likās, ka Brenna vēlas ko steidzmi iebilst, bet Liānas skatiens viņu apklusināja.

- Es arī mīlu tevi, meitiņ. Es mīlu jūs abas, -viņa beidzot teica. Pār viņas vaigu noritēja vientuļa asara.

- Atstāj mūs uz mirkli, -viņa teica Liānai. Meitene vēlreiz noskūpstīja Brennas pieri un negribīgi, asarām acīs atstāja palātu.

- Izgulies kārtīgi. Rīt mēs atkal pie tevis atnāksim, -Rovena sausi noteica. Viņas mēle neklausīja un mute bija izkalstusi. Viņa pagriezās uz promiešanu, bet tad spēji apstājās, jo Brenna ierunājās:

- Jūs neatnāksiet un tu to labi zini... Tu to zināji vienmēr, tu juti... tāpēc arī nesauci mani par māti. Padomā par to, Rovena. Es mīlu jūs, bet jūsu liktenis neatrodas šeit... jums jādodas prom. Vai tu atceries savu bērnību? Vai atceries to kā tu dzīvoji Dūmakainajā zemē? Vai atceries? Tev jātceras, tev bija trīs gadi! Tu atceries... -viņas balss aizlūza.

-Nē, es neatceros! es neko natceros! –viņa auksti atteica un pameta palātu. Viņa nemeloja, viņa patiesi neko neatcerējās, neko. Likās, ka atmiņas par pirmajiem trīs gadiem bija izdzēstas un tieši tas... tieši tas bija novedis viņas dzīvi pie katastrofas un... ne tikai viņas dzīvi. Nekad... nekad viņa vairs neļaus tam atkārtoties.

Kad meitenes izgāja no slimnīcas, jau bija satumsis. Neviena no viņām nerunāja.  Viņas nerunāja līdz pat policijas mašīnai, kas bija viņas atvedusi. Iekāpusi mašīnā, Liāna paņēma klēpī grāmatu un uzmanīgi paskatījās uz Rovenu, kas apsēdās viņai līdzās.

-Varbūt mēs varētu... –viņa iesāka. Rovena juta, ka māsa valdās, lai nesāktu atkal raudāt.

-Nē, –Rovena stingri teica un Liāna apklusa. Domīgi Liāna paraudzījās ārā pa logu. Pēc desmit minūšu ilga brauciena viņa atkal paraudzījās uz Rovenu, kas kā mietu norijusi raudzījās taisni uz priekšu.

-Mēs tikai... –viņa mēģināja vēlreiz.

-Nē, –Rovenas atbilde palika tikpat nelokāma. Liāna saprata māsu, viņa saprata, ka Rovena nevēlas runāt. Tas, ko bija paziņojusi māte... bija... tas bija vienkārši neaptverami. Liānai likās, ka viņa atkal sāks raudāt. Kaklā bija milzīgs kamols, kas tā vien centās izlauzties ārā, tajā pat laikā smacējot meiteni. Liānai likās, ka viņa nomirs pa ceļam uz mājām. Viņai vajadzēja tikt savā istabā, savā gultā, pabūt vienatnē ar sevi, padomāt. Liāna nespēja noticēt, viņa bija noticējusi mātes... Brennas stāstam! Viņa neatcerējās neko, taču bija noticējusi! Bet Rovena... viņai taču vajadzēja atcerēties, vajadzēja...

Beidzot viņas bija galā. Lielā māja ar savām tumšajām acīm skumji raudzījās uz savām saimniecēm. Tā centās paziņot... pateikt... Mājas mute bija sastingusi mēmā kliedzienā. Meitenes jau grasījās doties uz māju, kad policists viņas pasauca:

-Ja jums, kas vajadzīgs zvaniet uz iecirkni. Varam atsūtīt kādu, kas paliktu pie jums pa nakti. Šī ir bīstama vieta, tālu no pilsētas. Neejiet vairs ārā, labi, meitenes?

-Jā, protams. Paldies par visu, -Rovena teica.

-Vai esat pārliecinātas, ka jūs nevajag pavadīt līdz mājai? –policists jautāja un paraudzījās uz lielo māju, kas slējās aiz milzīgajiem kokiem.

-Nē, viss kārtībā. Te jau tikai kādi pārsimts metri ko iet. Pastaiga mums nāks par labu.

-Nu tad palieciet sveikas, –policists uzsmaidīja meitenēm un, iekāpis mašīnā, aizbrauca.

-Uz redzi... –Liāna noburkšķēja un, pagriezusies pret māsu, cieši viņu uzlūkoja.

Tikusi līdz mājai, Rovena spēji apstājās.

-Vai tu atstāji durvis vaļā? –viņa jautāja māsai un nikni paraudzījās uz viņu.

-Tu gāji pēdējā! -Liāna, pārsteigta par tādu netaisnīgu uzbrukumu, atbildēja. Niknums Rovenas sejā pazuda, bet tā vietā parādījās neizpratnes un šausmu pilna izteiksme. Apmetusies riņķī, viņa metās uz māju. Paskatījusies uz to, Liānas mute šausmās iepletās. Durvis bija līdz kājai vaļā. Ilgi nedomājot, viņa metās pakaļ māsai un ieskrējusi viesistabā, spēji apstājās. Kliedziens pazuda viņai rīklē, jo māsa aizspieda viņas muti ar roku un iešņāca ausī:

-Nebļauj. Iespējams, ka viņi vēl ir šeit.

Iegājusi istabā, Rovena secināja, ka tajā neviena nav. Izskatījās, ka te plosījies tornado, kas šajā apkaimē nebija sastopams, tāpēc to vainot nevarēja. Sekcija bija apgāzta un visi šķīvji un krūzes bija sadauzīti. Visi puķupodi bija saplēsti, bet pašas puķes izmētātas pa visu istabu. Visas atvilktnes no sekcijas bija izvilktas un to saturs izmētāts pa visu grīdu. Aizkari -saplēsti un gandrīz norauti. Turklāt tie bija notašķīti ar kaut kādu sarkanu vielu un Rovena baidījās no tā ļaunākā. Galds bija nogāzts un televizors sadauzīts.

Meitenes šausmās apstaigāja arī citas apakšstāva istabas –tajās valdīja tāds pats haoss. Piegājusi pie milzīgā, sadauzītā spoguļa, Rovena pamanīja lapiņu, kas ar nazi bija iedurta koka dēlī. Kamēr Liāna šausminājās par izpostītajām istabām, viņa paņēma to un izlasīja. Šausmās viņa noelsās.

            Ja neatdosiet to, kas pieder man, jūs piemeklēs briesmīgs sods, jūsu mātes sods, taču jūs mēs nežēlosim...jūs mirsiet šaušalīgā nāvē...

Tūliņ klāt bija arī Liāna un centās aizlīst māsai priekšā, lai izlasītu zīmīti.

-Kas tur rakstīts? –Liāna tincināja māsu, bet Rovena nelikās to dzirdam un saplēsa zīmīti. Viņa nespēja izšķirties, ko tagad labāk vajadzētu darīt: zvanīt policijai, braukt pie mātes un pieprasīt paskaidrojumus vai pēc iespējas ātrāk pazust no mājas.

-Kas tur bija rakstīts? –Liāna nelikās mierā.

-Tas...tas, ka..., -Rovena nezināja, ko teikt.

-Ak, Dievs! Mammai... Brennai bija taisnība! Kāds grib mūs nogalināt! Es te nepalikšu! Es došos meklēt Dūmakaino zemi! –Liāna panikā iekliedzās. Rovena spēji iecirta viņai pliķi sejā un nokliedzās:

-Tā ir tikai sakritība! Tas ir ļauns joks! Nav nekādas Dūmakainās zemes! Tu esi muļķe, ja tam tici!

-Jā ticēt vajadzētu tev, tu atceries, tikai man nesaki, -Liāna ietiepīgi atstiepa lūpu, un Rovenai likās, ka vņa tūdaļ sāks raudāt.

Smagi elsodama, viņa uzskrēja pa kāpnēm uz savu istabu, atstādama Liānu lejā.

Iegājusi savā istabā, Rovena noelsās. Parasti tur valdīja pilnīga kārtība. Katrai lietai bija sava vieta, bet šodien... šeit valdīja viens vienīgs haoss. Skaistais rakstāmgalds bija apāzts, grāmatas mētājās pa visu grīdu, logs bija izsists, aizkari saplēsti, gulta bija izvandīta. Taču galvenais šobrīd bija tikt prom no mājām un izsaukt policiju. Gan viņi tiks galā. Varbūt viņas varētu aiziet pie kādas draudzenes un pārlaist nakti? Jā, tas bija risinājums. Viņas paņems nepieciešamo apģērbu un dosies pie draudzenes, bet vispirms viņa pazvanīs policijai.

 Rovena centās atrast telefonu, bet meklējumi bija veltīgi. Tā nekur nebija. Nogājusi lejā viņa starp grāmatām, kas bija izmestas no sekcijas atrada parasto telefonu, bet...kā jau policists iepriekš bija teicis, tas nestrādāja. Vads bija pārgriezts.

 Rovenai vēderā viss sagriezās. Iespējams, ka laupītāji jau sen bija mājā un tikai gaidīja līdz viņas pametīs to? Un ja tā, kā viņi varēja zināt, ka viņas to pametīs? Vai viņiem bija kāds sakars ar Brennas negadījumu? Protams, ka bija! Rovena atcerējās zīmīti. Kas, sasodīts, šeit notika? Domas kā neprātīgas šāvās cauri meitenes galvai. Brenna cieš avārijā, viņas māte izrādās neesam viņas māte, kāds viņas grib nogalināt, Dūmakainā Zeme... Viss griezās ap Rovenu kā bišu spiets. Atmetusi šīs domās līdz vēlākam laikam, Rovena nolēma sameklēt kādas siltākas drēbes, lai pa ceļam pie draudzenes nenosaltu.

Aizgājusi atpakaļ uz savu istabu un piegājusi pie skapja, viņa atvēra durvis... Skats, kas pavērās viņas acīm sākumā paralizēja meiteni, un viņa nespēja izdvest ne skaņas. Tas lika asinīm sastingt dzīslās. Neko tādu savā dzīvē viņa vēl nebija redzējusi, vai... vai varbūt bija? Šaušalīgas atmiņas kā auksta roka sagrāba meitenes sirdi. Viņa nespēja paelpot. Viņa gribēja raudāt, bet... viņa to nevarēja. Rūgtuma kamols grauzās kaklā un smacēja nost. Nespēdama ilgāk paciest šīs sāpes viņa mežonīgi iekliedzās.

Saņēmusi visus spēkus viņa aizcirta skapja durvis. Viņa centās nedomāt par asiņu peļķīti, kas krājās viņai pie kājām. Izdzirdējusi Liānas soļus uz kāpnēm, viņa izsteidzās no istabas.

-Kas noticis? Kāpēc tu kliedzi? –Liāna bija tik ļoti pārbijusies, ka gandrīz čukstus izdvesa.

-Nekas nav noticis! Ātri savāc savas mantas! Mēs ejam prom! –viņa asi noteica un aizstūma Liānu uz viņas istabu.

-Vai ar tevi patiešām viss ir kārtībā? –Liāna nedroši jautāja. Nebija pirmā reize, kad Rovena māsai kaut ko nestāstīja. Liāna pie tā jau bija pieradusi, bet šis kliedziens...

-Ar mani viss ir labi. –Rovena nepacietīgi noteica. Paķērusi Liānas mugursomu, viņa sameta tajā dažas drēbes. Ātri paņēmušas nedaudz ēdamā un dažas segas, viņas pameta māju.

Rovena jau grasījās doties prom, bet Liāna pēkšņi iesaucās:

-Bet kā tad grāmata?

-Un, kas tad ir ar to? -Rovena jautāja, bet Liāna plaši iepletusi acis paskatījās uz viņu kā uz jukušo.

-Tas ir mūsu mantojums. Tā jāņem līdzi.

-Dari, kā zini. Man vienalga, -Rovena atrauca. Jā, tas bija viņas garā –palikt vienaldzīgai.

- Mēs dosimies pārlaist nakti pie Isas un tad, no rīta, brauksim pie Brennas, –Rovena sāka zaudēt pacietību. Viņa nespēja saprast to, kas notika. Kāds viņas noteikti bija izlēmis tikai izjokot. Bet kurš gan varēja būt tik ļauns?

-Labi, –meitene vienkārši noteica un pagriezās uz promiešanu.

Rovena nesaprata, ko darīt. Liānas piekrišana bija nākusi tik negaidīti. Parasti viņa mēdza spītēties kā ēzelis, bet tagad vairs ne ar vārdu nepieminēja Dūmakaino Zemi. Rovena nesaprata, kādēļ māsa tik ātri bija piekāpusies. Nekad tā īsti nevarēja saprast, par ko viņa domā, taču šoreiz tas nāca kā svētība, jo viņai nebija spēka strīdēties ar māsu.

-Ak, Rovena, -Liāna bija spēji apgriezusies un nu uzlūkoja māsu, -ja jau tu... mēs dodamies pie Isas, paņemsim, lūdzu, Sapņotāju līdz. Viņa noteikti ir kaut kur dārzā. Cerams, ka tie, kas izpostīja māju nebūs viņu aizbaidījuši...

-Lai paliek, Liāna. Viņai nekas nenotiks. Kaķi vienmēr par sevi parūpējas daudz labāk nekā cilvēki... –Rovena juta, ka sirdi vēlreiz pāršķeļ kā ar nazi. Sasodītā Liāna, kādēļ viņa nevarēja likties mierā? Tas bija tik sāpīgi...

-Man viņa ir jāatrod! Es tūlīt... –meitene grasījās skriet mājā, lai atrastu kaķi.

-Liāna, viņa nenāks mums līdzi... –Rovena spēji apklusa, jo Liānas acis priekā iepletās.

-Protams, ka Sapņotāja nāks mums līdz, viņa taču mūs tik ļoti mīl... –Liāna apgalvoja.

-Viņa nenāks, jo... viņas šeit vairs nav, -Rovena juta, ka nespēj to pastāstīt māsai. Sasodīts, Liāna tik ļoti mīlēja to kaķi. Rovena nozvērējās, ka savām rokām nogalinās to, kurš bija to izdarījis.

-Kā tā nenāks? Skaidrs, ka nāks, viņa ir...

-VIŅA IR MIRUSI! VIŅI TO NOGALINĀJA! Ja viņi spēja nogalināt nevainīgu kaķēnu, viņi, pat aci nepamirkšķinot, nogalinās arī mūs! Ejam!

-Viņa nevar būt mirusi... –Liānas balss aizlūza, un pār viņas vaigiem sāka līt asaras.

-Pazūdam no šejienes! –parāvusi māsu aiz rokas, Rovena metās pa ceļu prom. Liāna skrēja viņai pakaļ. Rovena nozvērējās, ka viņas dzīve nepārvērtīsies haosā, kaut kādu Brennas muļķību un laupītāju dēļ. Viņas pavadīs nakti pie Isas, no turienes piezvanīs policijai, no rīta aizbrauks uz iecirkni un atkal iegrozīs savu dzīvi atpakaļ sliedēs.

Taču Rovena vēl nezināja, viņu un daudzu citu dzīve pārvērtās mirklī, kad meitenes piedzima. Viņas dzīve jau bija haoss, tikai Rovena to vēl nezināja. Lai cik izmisīgi viņa to vēlētos, viņas nebija tādas kā citi. Nebija un nekad nebūs...

No mākoņa apakšas izlīda pilns mēness. Neuzticīgi tas vēroja apkārtni un ik pa laikam atkal bailīgi paslēpās aiz mākoņa drošās muguras. Koku zari uz tā fona izskatījās kā ložņājošas čūskas, jo nešpetnais vējš tos locīja uz visām pusēm. Tas neklausījās koku vaimanās, bet tikai turpināja savus posta darbus. Tumsā aizskanēja vilka gaudas. Mēnesim veltītā dziesma izskanēja kā taures skaņa klusumā. Taču mēness -šis kautrīgais vīrs -atkal paslēpās. Debesis sāka raudāt, jo pelēkā svešinieka dziesma tās bija aizkustinājusi...Tā bija dziesma, kurai nebija vārdu, kurai nebija melodijas, kuri nebija nosaukuma... Tā bija vientulības dziesma...Tā bija sēru dziesma... bada dziesma...

-Vilks? -Liāna bailīgi nočukstēja un apstājās.

-Vilks, –Rovena apstiprināja un parāvusi māsu aiz rokas, devās tālāk pa šauro taciņu. Liāna nesaprata kā viņa redz, kurp iet, jo mežā valdīja pilnīga tumsa. Bet Rovenu jau nekad nevarēja saprast.

-Vai tu kaut ko redzi? –viņa nedroši jautāja māsai, kas paņēmusi viņu aiz rokas droši gāja uz priekšu.

-Nē, –Rovena noteica.

-Kā tad tu zini, kur jāiet? –Liāna nedroši jautāja un domāja, ka māsa neko neatbildēs, bet kļūdījās.

-Es pazīstu šo mežu kā savu kabatu un varētu atrast ceļu pat ar aizvērtām acīm. Turklāt es jūtu taciņu zem kājām, –Rovena atbildēja un Liānai likās, ka viņa varētu smaidīt. Nē, tas nebija iespējams. Rovena gandrīz nekad nesmaidīja.

-Kur mēs ejam? Līst... kur mēs pavadīsim nakti?

-Drīz būsim klāt... –Rovena nomurmināja. Viņa bija izvēlējusies īsāko ceļu, kas veda pie draudzenes. Šis ceļš veda caur mežu. Rovena jau sen šeit nebija bijusi, bet bija droša, ka ceļu atradīs. Ātrāk bija jānokļūst sausumā.

Kad līt sāka pavisam stipri, Rovena saprata, ka ceļu vairs turpināt nevar. Bija pārāk bīstami šķērsot upi, jo ūdens līmenis lietus laikā strauji appludināja tiltu. Bet ko darīt? Spējš atmiņu vilnis strauji uzplaiksnīja viņas galvā.

-Nāc šurp. Kad izlīdīs mēness, tu ieraudzīsi koku. Pa tā zariem rāpies augšup. Tur būs būda. Lien iekšā un gaidi mani. Saprati? –Liāna pamāja ar galvu, bet tad saprata, ka ir pārāk tumšs, lai māsa to redzētu. Taču Rovena liekas negaidīja no viņas apstiprinošu atbildi, un Liāna vairs neko neteica. Sasprindzinājusi skatienu viņa centās ieraudzīt koku, par kuru māsa bija runājusi. Negaidīti mēness izlīda no savas paslēptuves un Liāna to ieraudzīja.

 Tas bija neticami liels ozols. Tā zari pletās uz visām pusēm. Liāna centās atrast Rovenas pieminēto namiņu lapotnē, bet bija pārāk tumšs, lai to saskatītu. Pieķērusies pie pirmā zara, viņa vilkās augšup. Kāpiens bija ļoti ilgs un bīstams, jo zari bija ļoti slideni. Vairākas reizes viņa paslīdēja un pašā pēdējā mirklī paspēja pieķerties kādam zaram. Ļoti traucēja mēness, kas šad tad parādījās, bet tad pēkšņi atkal nozuda aiz mākoņiem. Zari bija diezgan resni, bet namiņš bija augstu. Liāna šo māju kokā nekad nebija redzējusi, bet viņa nebrīnījās, ka Rovena par to zina, jo agrāk māsa diezgan bieži nāca uz mežu.

Arī Rovenai neklājās labāk. Lai gan šajā kokā viņa bija kāpusi simtiem reižu, bet tas bija ļoti sen... aptuveni pirms pieciem gadiem. Viņa brīnījās par to, ka bija atcerējusies ceļu šurp. Taču tiklīdz viņa bija tikusi uz taciņas, kājas pašas zināja kurp iet, kaut arī acis neredzēja neko. Šo namiņu viņa bija atradusi, kad viņai bija astoņi gadi. Viņai bija paticis iztēloties, ka to sensenos laikos uzcēluši pirāti un slēpuši tur savus dārgumus. Viņa nāca šurp katru dienu un nosēdēja kokā vairākas stundas sacerēdama stāstus par brīnumainām zemēm, ka apti nāk no tādas... nē, tās bija sliktas atmiņas. Viņa nevēlējās to atcerēties.

Automātiski viņa lika rokas un kājas uz koka zariem. Viņa nedomāja, ka koks varētu būt mainījies, viņa pat nevarēja iedomāties, ka šo piecu gadu laikā kāds zars varētu būt satrunējis vai nolūzis... Viņa bija likusi Liānai kāpt augšā pa koka otru pusi. Tur zari bija daudz stabilāki un resnāki. Rovena pat neiedomājās, ka kaut kas varētu notikt. Viņa tikai kāpa augšup. Pēkšņi viņa paslīdēja, zaudēja līdzsvaru un skaļi iekliegusies krita lejup. Viss notika vienā acumirklī, bet Rovenai šis kritiens vilkās veselu mūžību. Viņa neko neredzēja... Lietus sitās sejā... Kaut kur tepat blakus iegaudojās vilks... Viss sagriezās... Rovena saprata, ka tūdaļ mirs, jo viņa bija paguvusi uzkāpt diezgan augstu.

Vēl pēdējo reizi viņa centās aiz kaut kā aizķerties un roka patiesi satvēra zaru. Nosalušie pirksti cieši aptvērās ap to, un Rovena arī ar otru roku cieši pie tā pieķērās.

-Rovena! Kas notika? –Liāna panikā iekliedzās. Viņa dzirdēja māsas kliedzienu un zara krakšķi. Kaut kas nebija labi.

   -Liāna! Viss kārtībā. Es tūliņ būšu augšā. Kāp! Pasteidzies, lejā ir vilks! –it kā apstiprinot viņas vārdus, vilks skaļi iegaudojās. Liāna apspieda kliedzienu.

-Kāp augšā! Ātri! –Liāna panikā iekliedzās.

-Es...es nevaru... –Rovena noelsās, jo nespēja pievilkties pie zara. Ar kājām viņa centās sataustīt kaut ko, pret ko atsperties, bet arī tur nekā nebija. Rovena juta, ka rokas slīd. Viņa centās pieķerties stiprāk, bet tad... kāds viņu satvēra aiz rokas.

-Turies! Es tev palīdzēšu! –Liāna elsoja māsai virs galvas. Visiem spēkiem viņa centās uzvilkt māsu augšup. Viņas mēģinājumi bija nesekmīgi, taču Rovenai izdevās sakopot visus atlikušos spēkus, un pieķerties kādam nedudz stiprākam zaram. Pēdējiem spēkiem viņas lēni pabeidza savu kāpienu. Beidzot tikusi drošībā, Liāna smagi nopūtās. Viss bija galā. Rovena smagi elsoja.

-Paldies! –viņa norūca. Liāna neteica nekā, bet atgūlusies uz būdiņas grīdas, raudzījās griestos.

-Ko mēs tagad darīsim? –viņa pēkšņi pajautāja.

-Un, kā tev šķiet? –Rovena atbildēja ar pretjautājumu. Liāna mirkli neatbildēja, jo negribēja, lai māsa saprot, ka neskatoties uz Rovenas protestiem, viņa dosies meklēt brīnumaino zemi.

-Es nezinu, ko tu domā darīt, -Liāna izvairīgi atbildēja.

-No sākuma, izgulēties. Rīt mēs izdomāsim, kas darāms, -māsa atteica un nolikās gulēt. Liāna vēl ilgi raudzījās griestos, bet tad, kad likās, ka māsai jau jābūt aizmigušai, viņa piecēlās un pierāpoja pie loga pa kuru zaglīgi iespīdēja blāva mēness gaisma. Lēnām viņa atšķīra grāmatu.

Dūmakainās zemes stepe bija briesmu pilna...Nē, tas bija par tālu...Feju meža burvība bija pievilinājusi...Nē, tas nebija tas. Kā nokļūt tai Feju Mežā?

Liāna atšķīra grāmatā vel dažas lapas atpakaļ.

„Ahā! Redz kur ir!” viņa laimīga nodomāja un veikli, cik vājā mēnessgaisma to ļāva, izlasīja pirmo atkāpi.

Pirmais ir tas, kas šķiro, pirmais ir tas, kas zin’,

Pirmais ir tas, ko piemānīt nevar, tik pēdējais vēl bīstamāks ir.

Pāriet to tikai spēcīgie var,

Tie, kuru prātu burvība skar.

Tik tas, kurš Atvara priekšā drosmīgi stājies.

Tik tas, kurš Vārtupes klēpī ienirt uzdrošinājies,

Tas, kurš robežu šķērsojis, cienīgs ir tālāk doties.

Tas, kurš šķērsojis to, nemānoties, nešauboties un neatskatoties.         

Apmulsusi, Liāna aizvēra grāmatu. Vai teiktais bija jāsaprot burtiski? Vēlreiz atšķīrusi grāmatu, viņa redzēja, ka tikko lasītā atkāpe bija pazudusi un tās vietā rēgojās vardi dīvainā valodā, ko Liāna nesaprata. „Dīvaina grāmata”, viņa nodomāja. Liāna bija pilnībā noticējusi, ka Dūmakainā zeme patiesi eksistē un pati par to brīnījās. Tas taču bija tas, ko vinā tik ļoti bija gaidījusi –īsts piedzīvojums. Tikai žēl, ka viņa tai nevarēs dalīties ar māsu. Liāna ilgi pārdomāja to, ko bija teikusi Brenna un galu galā sapinās pati savās domās.

Tad viņas domas atkal pievērsās dīvainajiem vārdiem par to kā nokļūt brīnumu zemē. Bija jāšķērso kaut kāda Vārtupe. Kur šo upi varēja atrast? Ja Liāna saprata pareizi, tad bija jāienirst. Tik vien? Tas jau nebija nekas grūts. Pag, Brenna bija teikusi, ka pastaigājusies gar upi, kad bija viņas atradusi... varbūt tam bija kāda saistība? Vārtupe! Vai viņa bija teikusi Vārtupe? Vai tā bija caur mežu plūstošā upe? Tik vienkārši?

Liāna nopūtās un iegrima pārdomās par to, ko gan viņa redzēs, kad nokļūs galā. Viņa iegrima miegā un līdz ar to arī savā skaistajā sapņu pasaulē, kuru viņa apmeklēja katru nakti. Šeit viņa atrada to, ko nevarēja atrast nomodā...visu cerību un ilgu piepildījumu. Šeit bija Zilās Prērijas nebeidzamie plašumi...

Šonakt viņa redzēja, kā ienirst Vārtupes ūdeņos. Viņa redzēja sevi iznirstam skaistā mežā. Viņa bija nokļuvusi paradīzē, ko sauca par Dūmakaino Zemi. Viņa nesaprata tikai vienu. Kamdēļ tik skaistai zemei bija tik neparasts vārds...

Rīts pienāca daudz ātrāk nekā gaidīts. Rovenai likās, ka viņa gulējusi tikai piecas minūtes. Viņa nosprieda, ka ir izkritusi no gultas, jo zem muguras spiedās aukstie grīdas dēļi. Tas nebija nekas neparasts, jo Rovena bieži naktī svaidījās pa gultu murgojot. Arī logs bija vaļā, jo istabā bija ļoti auksti. Viņa pastiepa roku, lai ieraustos atpakaļ gultā, jo modinātājs vēl nebija nozvanījis. Viņu bija pamodinājusi spožā saule, kas spīdēja tieši acīs. Rovena sāpēs saviebās. Viņai likās, ka roka sver veselu tonnu. Nespēcīgi tā nokrita atpakaļ uz grīdas, gultu nemaz nesataustījusi. Rovena novaidējās un centās atvērt acis. Viņa nespēja aptvert, kas bija noticis. Viņa bija uz grīdas ar visām drēbēm, kas pie tam bija arī slapjas. Lēnām atvērusi plakstus, viņa paraudzījās griestos, ko no vienas vietas klāja zirnekļu tīkli. Tā taču nebija viņas istaba!

Neveikli pietraususies sēdus, Rovena paraudzījās visapkārt. Viņa bija koka būdā, kas likās atradās kokā, jo pa lodziņu lauzās iekšā gan saule, gan koku zari.

Tad viņa visu atcerējās! Kā zibens Rovenu ķēra atskārta. Viņa bija mežā. Viņas māja bija izpostīta, bet Brenna slimnīcā. Vakar viņa bija gandrīz nokritusi no koka un nositusies. Tikai pateicoties māsai viņa atradās šeit. Bet, kur tad bija Liāna?

Rovena strauji pielēca kājās un ar galvu ietriecās būdiņas griestos. Dēļi nobrīkšķēja un sacēlās liels putekļu mākonis.

-Auuu... –pietupusies, viņa nostenējās. Būdiņa bija sarāvusies! Rovena būtu iesmējusies, ja vien galva negrasītos pāršķelties uz pusēm. Ne jau būdiņa bija sarāvusies, vienkārši Rovena bija izaugusi. Viņa atcerējās šo vietu. Trīsas pārskrēja pār muguru, atceroties tos jaukos brīžus, ko viņa pavadīja šeit. Šurp viņa bija nākusi, kad bija skumji, kad gribējās pabūt vienatnē, vai vienkārši padomāt. Viņa bija radījusi pati savu brīnumu pasauli... Nē, šīs domas bija jāizmet no prāta. Nekādu brīnumu nebija! Nebija un viss! Tāda bija pasaule! Tā tas bija iekārtots un visi, kas apšaubīja šo kārtību vai centās to pārkārtot, nonāca trako namā. Un Rovena to pilnībā atbalstīja.

Smagi nopūtusies, Rovena pierāpoja pie lūkas un palūkojās lejā. Liānas nekur nebija. Viņa nokāpa zemē un paraudzījās visapkārt. Kur bija pazudusi viņas māsa?

Zeme pēc vakardienas lietusgāzes bija mitra. Paraudzījusies visapkārt, Rovena nosprieda doties meklēt māsu. Bet kur lai iet?

-Liāna! –viņa iesaucās, taču neviens neatsaucās. Liekas, ka mežs meitenei palīdzēja. Tas aiznesa viņas balsi tālāk. Pēkšņi Rovena izdzirda dīvainu skaņu, likās, ka kāds laužas caur krūmiem.

-Ak, tu! –Rovena iesaucās un metās mežā.

Viņa dzirdēja māsas soļus priekšā un, sekojot dzirdei, lauzās viņai pakaļ. Krūmi sitās viņai sejā, bet Rovena centās tos neievērot. Pārsteigumu viņas sejā bija nomainījušas dusmas. Tagad viņa visu saprata. Saprata, kādēļ māsa nebija protestējusi, kad Rovena paziņoja, ka dodas pie draudzenes. Viņa jau sen bija izplānojusi šo bēgšanu. „Muļķe, viņa taču nesaprot, ko dara”, Rovena pie sevis lādējās. Māsa jau sen bija izdomājusi pamest viņu, kamēr Rovena gulēja.

Rovena lauza sev ceļu uz priekšu. Lai gan viņas rokas jau bija saskrāpētas, viņa neapstājās, bet steidzās tikai uz priekšu. Izskrējusi klajumā, viņa paklupa un nokrita uz zemes. Pielēkusi kājās viņa grasījās mesties tālāk uz priekšu, bet bija spiesta strauji apstāties, jo tieši pretī, skaļi un skanīgi burbuļodama, trauca upīte. Pametusi acis visapkārt, viņa ieraudzīja māsu, kas stāvēja pie tiltiņa. Tas bija diezgan šaurs, darināts no šauriem koka dēlīšiem un ar virvēm nostiprināts abos upes krastos. Liegi tas šūpojās vējā. Tā vidusdaļa gandrīz skāra ūdens virsu. Upes līmenis naktī acīmredzot bija manāmi cēlies.

-Liāna, ko tu dari? –Rovena smagi elsdama jautāja.

-Dodos mājup! Pat necenties mani aizturēt! –viņa atkliedza un uzlika kāju uz tilta dēļiem.  

-Nē, tas ir bīstami. Tilts neizskatās drošs! –Rovena sauca un ar bažām raudzījās uz veco noplukušo virvi, kas saturēja tiltu kopā. Taču Liāna viņa neklausījās un sāka iet pa tiltu, kas uzreiz sāka brakšķēt un šūpoties. Tilta vidusdaļa iegrima ūdenī appludinot to ar upes ūdeni, bet Liānu tas nesatrauca, mērķtiecīgi viņa virzījās uz priekšu. Rovena ar bailēm raudzījās uz māsu, kuras ķermenis pēkšņi dīvaini sašūpojās. Kāds dēlītis bija pārlūzis zem viņas kājām un meitene paklupa. Virve pārtrūka... Rovena dzirdēja šļakstu, kad Liānas ķermenis saskārās ar ūdens virsu. Vienā mirklī viņa pazuda skatienam un vairs neparādījās. Rovena nesaprata, ko darīt. Viņa gaidīja. Liānai jau vajadzēja iznirt...kur viņa kavējās... Rovenas sirds sāka neganti dauzīties. Kāpēc viņa nenira ārā?

Nolamājusies, meitene metās iekšā ūdenī. Ienirusi, viņa tūdaļ arī iznira. Klepodama un rīstīdamās, viņa tvēra pēc gaisa. Ūdens bija stindzinoši auksts. Beidzot atguvusi elpu un atkal to dziļi ievilkusi, viņa ienira.

Ūdens apkļāva viņu ar savām nepacietīgajām rokām. Arī apģērbs vilka uz zemi. Ausis pušu plēsa klusums, kas bija... tik skaļš. Rovena centās to neievērot, bet nira dziļāk un dziļāk. Kur gan bija Liāna? Rovenas sirds mežonīgi dauzījās. Viņa bija atvērusi acis, jo nirt svešā vietā bija bīstami, taču redzēja tikai dzeltenīgu miglu. Acis sūrstēja un meitene tikai ar lielām grūtībām spēja tās noturēt vaļā.  Nekad viņa nebija peldējusies šajā upes vietā. Viņai pat prātā tas nebūtu nācis, jo šo vietu uzskatīja par bīstamu peldētājiem. Šeit bija daudz atvaru, kas jebkurā mirklī neuzmanīgu peldētāju varēja ieraut savā tumšajā mutē.

Ak, Dievs, kas gan bija noticis ar Liānu, kur viņa bija palikusi? Rovena centās nedomāt... viņa tikai nira, bet... domas pašas jaucās pa galvu...sāka trūkt gaisa un meitene peldēja uz priekšu vēl straujāk...Visa dzīve sāka šauties viņai gar acīm un Rovena saprata, ko tas nozīmē... viņa mirs šajā klusuma valstībā.

Rovena nekad neizrādīja savas patiesās jūtas un tieši tādēļ bieži radās konflikti ar ģimeni. Neviens viņu nesaprata... Viņu nesaprata nedz ģimene, nedz draugi, bet ne jau tas bija tas biedējošākais... viņa neizsakāmi baidījās no tā, ka arī viņa pati sevi nesaprot. Bieži vien viņa izdarīja kaut ko tādu, ko pati nesaprata. Viņai, vienkārši, likās, ka tā ir jādara. Rovena neticēja, ka visu vada kaut kas augstāks, viņa ticēja, ka pati kontrolē savu dzīvi un pati lemj savu likteni. Tieši tas –ticība sev –viņai palīdzēja šajā brīdī... kāds neredzams spēks satvēra viņu aiz kājām un vilka lejup

 Rovena juta, ka plaušas tūlīt sprāgs. Viņa grasījās iznirt atpakaļ virspusē, bet neredzamais spēks nepielūdzami rāva viņu dziļumā. Meitene satvēra kaklu ar rokām...viņa izpūta pēdējās gaisa paliekas. Mirkli kārpījusies, viņa ierāva plaušās ūdeni...plaušas sasala, bet lūpās palika mēms kliedziens...

No kritiena Liānai aizcirtās elpa. Viņa centās iznirt, bet nespēja. Kaut kas vilka viņu lejup. Viņa nespēja domāt ne par ko citu, kā tikai gaisu. „Gaisu. Gaisu. Gaisu!” viņa domās kliedza. Mirklī, kad likās, ka viņa mirs, plaušas saņēma to, pēc kā sauca prāts –gaisu. Viņa bija iznirusi brīnumskaistā ezerā, kas atradās meža vidū. Pat filmās viņa šādu vietu nebija redzējusi. Ūdens maigi apņēma viņu un turēja savās rokās, neļaudams nogrimt. Liāna bija apmulsusi. Viņa nespēja saprast, kur atrodas.

Uzmanīgi paraudzījusies apkārt, Liāna noelsās. Viņai apkārt slējās augsti koki, kas iestiepās... zaļās debesīs. Liāna norija siekalas. Debesis patiešām bija zaļas. Pār meiteni nāca apjausma un viņa sāka saprast, kur atrodas. Vai tā patiešām bija Dūmakainā zeme? Vai Vārtupe bija upe, kurā Liāna bija iekritusi? Taču Liāna centās par to pārāk nedomāt. Viņa izbaudīja skaisto apkārtni.

  Ausīm tīkamo troksni radīja aiz muguras esošais ūdenskritums. Ūdens lāsēm satiekoties ar saules stariem pār ezeru atmirdzēja... vai to maz varēja nosaukt par varavīksni? Nē, tas bija kaut kas brīnumaināks. Šīs zemes varavīksni veidoja daudz jo daudz nekad neredzētu krāsu. Laiski tā stiepās pār visu ezera virsmu, kas tikko manāmi viļņojās, savās dzīlēs slēpdama brīnumainas būtnes. Likās, ka ezers smejas par Liānas neizpratni un izbrīnu. Taču Liāna necentās izprast šo vietu, viņa pārsteigumā skatījās uz varavīksni. Viņa būtu raudzījusies uz to mūžīgi, ja vien kaut kas nebūtu pieskāries viņas kājai. Apslāpējusi kliedzienu, Liāna metās peldēt uz krastu. Ar grāmatu padusē peldēt bija ļoti grūti, bet ja bija izvēle –tikt apēstai vai pazaudēt grāmatu, viņa izvēlējās apēšanu. Viņa pati nesaprata, kā nebija pamanījusies to pazaudēt kritiena laikā.

Meitene sajuta, ka ūdens radījums viņai seko... nē, tas nesekoja, tas stūma viņu uz priekšu pa ūdeni. Liāna gandrīz nomira aiz bailēm. Par laimi krasts jau bija klāt un, ātri izlēkusi no ūdens, viņa metās prom. Mirkli skrējusi, viņa apstājās. Neviens taču nedzinās pakaļ. Atskatījusies, Liāna vēl mirkli vēroja skaisto ezeru starp kokiem. Smagi nopūtusies, viņa nožēloja to, ka Rovena neredz šo cilvēka nesakropļoto skaistumu. Rovena agrāk bija iestājusies par dabas aizsardzību. Viņa nevarēja ciest, ka pasaule bija tāda kāda tā bija un vēlējās to mainīt. Liāna nešaubījās, ka ja māsai būtu iespēja, viņa apmestos dzīvot uz vientuļas salas, lai dzīvotu saskaņā ar dabas un pati saviem likumiem. Tā bija agrāk, bet tagad viss bija mainījies. Pirms pieciem gadiem bija noticis kaut kas tāds, kas salauza viņas garu.

 Viņa nebija tāda kā citi, viņa bija... Liānai reti izdevās atrast vārdus, lai māsu raksturotu. Nebija vārdu, lai raksturotu izplatījumu un nebija vārdu, lai raksturotu Rovenu...

Apmulsusi viņa palūkojās apkārt, krūmos kāds vai... vai kaut kas bija. Liāna norija kamolu, kas bija savilcies kaklā. Sāpīgi sarāvās viņas vēders un Liāna aizturēja elpu. Viņa nekustējās. Ja viss, ko viņa šajā mirklī domāja, būtu piepildījies, viņa jau sen sēdētu pūķim vēderā. Tieši ar to viņa atšķīrās no savas māsas, ar savu dzīvo iztēli. Liāna, pati to neapzinoties, prātā radīja ainas un dzīvniekus, ko Rovena pat filmās nebija redzējusi. Vismaz Liāna tā domāja. Rovena bija lietišķa pat savā vismazākajā šūniņā. Pat viņas sirds vismelnākajā nostūrītī nebija vietas mītiem, burvestībām vai pūķiem. Ja Liāna tik bieži nebūtu redzējusi māsu par kaut ko domājam, viņa nospriestu, ka Rovena ir robots. Taču ne jau Rovena viņu tagad uztrauca, tas bija briesmonis krūmos.

Sajutusi pēkšņu miega vilni, Liāna lēnām apgriezās riņķī. Pēdējais, ko viņa redzēja, nokrizdama uz zemes, bija kāds maza auguma vīriņš ar gludu seju, pagaru zodu, smailām ausīm, zeltainiem matiem un šaurām, zaļi dzirkstošām acīm.

Milzīgie koki aizsedza gaišzaļās debesis. Tikai dažviet kāds nomaldījies saulesstars sasniedza mīkstās sūnas un atlaidās tajās. Kaut kur augstu koku galotnēs atskanēja skanīgas dziesmas. Koku liānas sniedzās līdz pat ūdens virsmai un maigi skāra to. Mazie vilnīši traucās cits citam pakaļ, līdz beidzot pazuda pavisam. Varavīksne kā jau katru dienu lepni rotāja skaistā ezera nebeidzami dziļos ūdeņus.

Smagi nopūties pie ezermalas apstājās kāds jauneklis. Drūmi viņš raudzījās tumšajā dzelmē. Viņš nedzirdēja ne skaistās putnu balsis, ne arī redzēja visaptverošo skaistumu. Neiko sirdi nospieda smags slogs. Viņš negribēja, lai tā būtu, bet šeit viņš nebija bez iemesla. Nolamājies Neiko iespēra ūdenī kādu zāles kumšķi. Pēc kāda mirkļa puisis spēji sarāvās, kad tas izlidoja atpakaļ un trāpīja viņam tieši pa seju. Likās, ka Neiko gandrīz neievēroja, ka ūdens uz mirkli pārstāja viļņoties. Tad viļņi arvien straujāk un straujāk sāka sisties pret krastu. Neiko zināja, ko tas nozīmē, bet neteica neko. Viņš negrasījās atvainoties.

- Vai tā ragana tev nemācīja labas manieres? –kāda zema un piesmakusi balss teica, taču Neiko pat nepacēla skatienu, lai uzlūkotu runātāju.

- Tā ragana sūta savus pakalpiņus, lai tie tiktu no tevis vaļā, –Neiko strupi atbildēja.

- Atkal? –zemās balss īpašnieks jautāja, bet likās, ka tas vairāk ir garlaikots nekā pārsteigts. Likās, ka Neiko atbilde nebija nepieciešama, jo tas turpināja:

- Un uz kurieni tad šoreiz viņa vēlas mani nosūtīt?

Neiko sulīgi nolamājās. Kā lai ieskaidro šim cietpaurim to, ko viņš nevēlējās saprast?

- Ei, ei, puis`, manas ausis ir tik jūtīgas... –tas smalkā balstiņā iečiepstējās un, kad Neiko pirmo reizi paraudzījās uz to, sāka smieties kā negudrs zemus un aizsmakušus smieklus.

- Tas nav nekāds joks! Ar tevi ir cauri! Viss! Beigas! Nekādas izsūtīšanas! Atā, atā, zvīņainais milzi! –Neiko iekliedzās.

- Tu, cietpauri, ja tie ložņas tevi atradīs, aizvedīs uz Patiesības spoguli! –Neiko nobļāvās. Viņš redzēja kā drauga ausis nošļuka un nāsis sāka raustīties. Sarkanās liesmiņas viņa acīs nodzisa un tās kļuva drūmi pelēkas. Arī viņa milzīgais augums sarāvās uz pusi mazāks. Vāri piešķiebis galvu, viņš raudzījās uz Neiko it kā gaidītu, ka tas sāks smieties par izdevušos joku. Tas Neiko sadusmoja vēl vairāk. Kāpēc gan šis muļķa zvērs nevarēja būt tāds kā visi citi viņa sugas biedri? Kāpēc viņš nevarēja būt ļauns plēsējs, nežēlīgs slepkava, ganāmpulku postītājs un sērga? Kāpēc viņš tik ļoti bija pieķēries Neiko?  Bezspēkā viņš nokrita uz ceļiem. Neiko ienīda sevi. Ja vien viņš nebūtu tas, kas bija... ja vien viņš spētu apmānīt Likteni... nē, viņš nespēja... neviens nespēja, to viņš bija iemācījies... rūgtums atkal savilkās kaklā.

- Bet, Neiko, es esmu pūķis. Tu nezini, kas notiks, ja es ielūkošos Patiesības spogulī... – pūķis neticīgi novilka.

- Jā, bet... -Neiko zīmīgi noteica, bet tad piebilda: -tu zini, ka ja nebūtu manis... viņa nemūžam tev pirkstu nepiedurtu...

Pūķis lielām acīm raudzījās uz draugu. Viņa acis pēkšņā atklāsmē iedegās ar sarkanu liesmu, kvēlāku par to Neiko nekad drauga acīs nebija redzējis. Viņa milzīgā mute pavērās un Neiko ar bailēm ieraudzīja milzīgus ilkņus, kas bija aptuveni pus rokas garumā... nāve būs ātra un nesāpīga. Pūķis neganti ierēcās un koku gali nošūpojās, no deguna sāka velties dūmu mutuļi. Neiko nekad nebija redzējis viņu spļaujam uguni un spēji iedomājās, kā būtu sadegt dzīvam. Viņš norija kamolu, kas bija iesprūdis kaklā, bet palika uz vietas. Dūmu mutuļi nepārstāja velties un Neiko gandrīz iesmējās, atcerēdamies, ka Mo reiz bija teicis, ka neizsakāmi baidoties no uguns. Taču smiekliem šeit nebija vietas. Mo milzīgā, dzeloņainā aste bīstami šūpojās pūķim aiz muguras.

- Es tagad spētu tevi nogalināt, tu muļķi! –pūķis ieaurojās un pieliecās Neiko cieši klāt, -es aprītu tevi un pāri nepaliktu nekas... nekas, sasodīts! Es tevi varētu pieveikt ar vienu astes vēzienu, es varētu saplacināt tevi ar vienu kāju, es varētu uzcept tevi dzīvu... –pūķis spēji apklusa, jo Neiko iesmējās.

- Labi, tas nav svarīgi, galvenais, ka tu saprati jēgu, -samulsušais zvīņainis piemetināja un paraustīja plecus. Neiko bija laimīgs, ka pēdējais, ko savā dzīvē būs redzējis, bija šī milzeņa, viņa drauga, muļķīgā sejas izteiksme.

- Tad dari to...man vairs nav jēgas dzīvot, –Neiko izstomīja.

- Tu muļķi! Vai tāda ir tava uzticība? Kā tev maz prātā varēja ienākt, ka es spētu tev ko nodarīt? Tu teici, ka mēs esam draugi! Tad tāda tev tā sajēga par draudzību? Kā pirmā nelaime klāt, tā uzreiz: ”Es izstājos!”? Tu mani vēl nepazīsti! Vai viss, ko mēs kopā piedzīvojām bija pūķim zem astes? Sasodīts, es tā nedomāju... –viņš būtu bļāvis vēl ilgi, ja vien Neiko nebūtu iejaucies:

- Es gribēju tevi pasargāt...

- Pasargāt? Mani? Es ar vienu astes vēzienu varu noslaucīt veselu ciemu, bet tu domā, ka nespēju sevi aizstāvēt. Ha!

- Tad kāpēc tu to nedari? Kāpēc neaizslauki visu? Kāpēc nenogalini visus? –Neiko pārsteigts jautāja.

- Kāpēc? –pūķis pārsteigts pārjautāja. Viņš nespēja noticēt, ka tieši Neiko, viņa uzticamais draugs, bija ko tādu pavaicājis. Viņš nezināja kā, lai paskaidro. Kā lai neredzīgajam izskaidro debesu rakstu, kā lai nedzirdīgajam liek sadzirdēt strauta čalas.

- Kāpēc, Mo? –Neiko jautāja vēlreiz.

- Tāpēc... tāpēc... Ei, manā ezerā atkal kāds ir! –pūķis iesaucās un apsviedās riņķī. Viņa varenā aste Neiko būtu nogalinājusi, ja Mo laikā nebūtu to apturējis.

Pūķis strauji ieleca ezerā un ienira. Neiko paraudzījās virzienā, kurā bija aizslīdējis drauga ķermenis. Aptuveni ezera vidū peldēja kāds ķermenis. Sasprindzinājis redzi, Neiko pārsteigts apjauta, ka tā bija meitene un... viņa bija mirusi...  

Neiko pārsteigts vēroja šo skatu, kas bija viņu apstulbinājis un piekalis pie zemes. Pat ja milzu volba tagad grasītos viņu aprīt, viņš nespētu izkustēties no vietas. Viņš noskatījās, kā Mo iznira ūdens virspusē un peldēja uz krastu. Ar meiteni uz muguras viņš šķērsoja ezeru un nometās uz zemes Neiko priekšā.

-Ātri, cel viņu nost! –Mo uzsauca puisim, taču Neiko nekustējās ne no vietas.

-Nu ašāk, ko tu gaidi? Viņa nomirs! –Mo paraudzījās uz draugu.

-Mo, viņa jau ir mirusi... –viņš mierīgi teica.

-Nē, nav gan! Palīdzi man! –pūķis nopurināja meiteni no muguras un Neiko neatlika nekas cits kā vien piesteigties un uztvert meiteni, pirms viņa bija paguvusi nokrist. Viņš aiznesa viņas trauslo augumu tālāk no ezera malas un nolika zālienā.

-Mo, viņa ir beigta, –paraudzījies uz meitenes nekustīgo ķermeni sev pie kājām, teica Neiko. Pūķis neatbildēja nekā, bet gan skaļi iesmējās.

-Ak, tu muļķa jaunekli, vai domā, ka spēj piecsimt gadu vecu pūķi pārspēt gudrībā? Ja es saku, ka tas meitietis ir dzīvs, tad tā arī ir. Tici man!

Neiko pieliecās pie meitenes un pārbaudīja pulsu. Ļoti vāji, bet viņas sirds vēl pukstēja. Viņš bija pārsteigts. Mo bija taisnība - viņa vēl bija dzīva. Nekavējoties Neiko pārbaudīja vai viņa elpo. Konstatējis, ka meitene neelpo, Neiko steidzīgi sāka viņu elpināt. Drīz vien meitene rīstīdamās izspļāva ūdeni. Viņas rokas krampjaini ieķērās Neiko apmetņa malā. Viņas acis miglaini pavērās un mirkli raudzījās viņējās. Neiko pārsteigts raudzījās viņas zeltaini brūnajās acīs. Tajās bija, kas tāds, kas neļāva viņam atraut skatienu. Likās, ka viņš ir noburts. Viņu, kas spēja pretoties Dūmakainās zemes varenākajiem burvjiem, bija nobūrusi bezpalīdzīga meitene, kurai viņš tikko bija izglābis dzīvību. Laiks bija apstājies. Viss apkārt sagriezās un Neiko redzēja tikai šo acu miglaino blāvumu. Tai pašā mirklī viņas acis atkal aizvērās, bet Neiko šķita, ka pagājis vai pusgadsimts tajās raugoties. Neiko atguva saprātu, viņš saprata, ka bija aizturējis elpu, bet nu atkal spēja elpot. Laiks bija atkal atgriezies savā vietā. Neiko atrāvās no viņa sejas.

 Viņš tikai tagad tā īsti spēja meiteni nopētīt. Viņa bija bāla. Tumšie mati stiepās nedaudz pāri pleciem. Viņas seja bija ovāla ar taisnu degunu un zilgani bālām lūpām.Viņa nebija īpaši skaista, bet kaut kas šai meitenē viņu piesaistīja. Ar grūtībām atrāvis skatienu no meitenes, kas likās tik ļoti pazīstama, viņš paraudzījās uz Mo.

-Kā tu to varēji zināt? –vēlreiz paraudzījies uz meiteni, jautāja Neiko.

-Tā ir sena pūķu gudrība, ko man iemācīja mans vecais tēvs, lai viņa gars mūžam traucas pār kalnu grēdām. Viņš iemācīja man saklausīt to, ko nedzird citi, viņš iemācīja saskatīt to, ko neredz citi. Un es jutu to, ka meitene ir dzīva. Viņas sirds nebija beigusi pukstēt un ņemot vērā to, kur mēs atrodamies, tas arī nenotiks. Tā, ka labāk mēģini viņu dabūt pie samaņas. Mums jānoskaidro, kas viņa ir un no kurienes.

Neiko apmulsis raudzījās uz draugu. Viņš paraudzījās uz Mo no pavisam citas puses. Izrādījās, ka Mo nemaz nav tik neaptēsts, kā varētu likties. Neiko ļoti skaidri atcerējās, kā abi bija iepazinušies.

Neiko bija Skipio gūsteknis Moku purva akačos. Viņš bija nolemts pūķa pusdiengaldam. Mirklī, kad likās, ka Neiko tūdaļ pazudīs milzu pūķa rīklē, notika, kas neparasts... viņš atradās šī paša pūķa mugurā un tas metās prom. Neiko bija pārsteigts, ka pūķis nevis lidoja, bet, lauzdams sīkos, kroplīgos kociņus, un bradājotakačus, skrēja prom. Taču nebija daudz laika, lai par to brīnītos. Tā viņš iepazinās ar Mo, visneparastāko un dīvaināko pūķi, kādu Dūmakainā zeme jebkad bija redzējusi. Mo necieta nedz Skipio, nedz viņa varmācību. Gribēdams bēgt no ļaunā saimnieka, viņš bija ieguvis lielisku draugu.

Neiko tā īsti nemaz nespēja izprast šo pūķi. Viņš nelīdzinājās nevienam no saviem sugas brāļiem. Dažkārt viņš bija tik smieklīgi muļķīgs, ka Neiko nezināja, ko domāt. Taču vispārsteidzošākais bija tas, ka šis pūķis nelidoja. Mo bija paniskas bailes no augstuma. Ne reizi viņš nebija izpletis savus milzīgos ādas spārnus, lai ļautos debesu vilinājumam. Viņš vairāk mīlēja viļņus un Neiko par to bieži viņu ķircināja. Mo par to nemaz nesatraucās un vienmēr atbildēja: „Man doti spārni, lai lidotu, bet tev galva, lai domātu. ”

Neiko tā prātojis būtu vēl stundām ilgi, ja vien Mo nebūtu izrāvis viņu no pagātnes skāviena.

-Tu vismaz vari notēlot džentelmeni, apsedzot viņu ar savu apmetni, –Neiko nesaprata, par ko Mo runā. Tad viņš atcerējās meiteni sev pie kājām.

-Ak, jā, protams! –noliecies viņš novilka apmetni un aplika meitenei ap pleciem.

-Ko mēs ar viņu darīsim? –Neiko jautāja.

-Ko tu iesaki?

- Man nav ne jausmas! Bet pagaidām viņa ir tā, kas satrauc mani vismazāk, - Neiko pēkšņi atcerējās, kāpēc bija šeit un paraudzījās uz Mo.

- Neiko... -Mo skumji izdvesa.

- Es neļaušu nekam ļaunam notikt ar tevi. Tev jādodas prom, -Neiko lēni izmocīja.

-Ko? Bēgt? Es nebēgšu! Es nekad nebēgu! Es stāšos pret likteni, –Mo varonīgi teica.

-Tu esi muļķis! Tu iesi bojā! Tu nezini, kas notiks, kad tu paskatīsies spogulī, –Neiko juta, ka sāk zaudēt pacietību.

-Neiko, es neesmu radīts, lai bēguļotu. Es vēlos dzīvot mierā un saticībā ar visiem...

-TU NEKAD NEDZĪVOSI MIERĀ UN SATICĪBĀ! TU ESI PŪĶIS!!! –Neiko iekliedzās.

-Un kurp tad lai es dodos? –Mo sarkastiski jautāja. Neiko prātā centās atrast kādu piemērotu vietu, kur draugs varētu droši paslēpties.

-Vienīgā vieta, -viņš nedroši iesāka, -kur tu būtu drošībā...

-Nē, pat nesaki to! Es nedošos turp! Tad labāk mirt! –Mo, sapratis, ko Neiko domā, iesaucās un pakāpās atpakaļ. Viņa milzīgā, garā aste nošļakstēja pret ūdens virsu, saceļot milzum daudz šļakatu.

-Tev nav izvēles. Tev tas jādara. Tikai tur tu būsi drošībā.

-Un ja nu... ja nu tur kāds ir? Ja nu tur ir viņi? –pūķis bailīgi jautāja, lūkodamies uz Neiko.

-Mo... tu esi viens no viņiem! Tev nav jābaidās, -Neiko stingri noteica. Viņam šīs bailes bija pazītamas. Mo neizsakāmi baidījās no pūķiem. Neiko to nespēja izprast. Taču nekad Mo viņam netika stāstījis šo baiļu iemeslu un Neiko arī neuzstāja. Bija ļoti daudz lietu no kā baidījās arī viņš pats...

- Bet...

- Nekādu "bet", - Neiko teica, -lūdzu, tev jādodas turp! Tev nav citur kur iet. Tas būs tikai uz laiku, kamēr es noskaidrošu, kāpēc tiec sūtīts uz spoguli, atrunāšu viņu.

-Labi. Es ticu tev kā nevienam. Es došos turp, ja tu man to lūdz. Bet, kas notiks ar to meiteni? -Mo piešķiebis galvu paraudzījās uz Rovenu

-Man neatliek nekas cits, kā pašam par viņu parūpēties. Viņa pamodīsies un es visu noskaidrošu, bet tev tagad par to nav jāuztraucas, –Neiko atteica.

-Ha! Nelabprāt jau nu to nedarīsi! –pūķis skaļi iesmējās. Neiko neticīgi nošūpoja galvu, bet viņa lūpās rotājās uzjautrināts smaids.

-Es domāju, ka tev vajadzīga stingra roka. Ceru, ka tu reiz satiksi kādu jauku pūķu meiteni, kas liks tev kārtīgi trūkties, –viņš teica, greizi skatīdamies uz draugu.

Abi tā būtu strīdējušies vēl ilgi, ja vien kāda dīvaina skaņa nebūtu abus iztraucējusi. Tā bija Rovena, kas sāka nākt pie samaņas. Viņa nemierīgi sagrozījās un plati iepleta acis. Neticīgi viņa raudzījās uz Neiko.

Rovena nespēja saprast, kas bija šis svešinieks. Ko viņš te darīja? Un, kur atradās viņa pati? Vai viņš bija izvilcis meiteni? Rovenas skatienu piesaistīja kaut kas, kas atradās puisim aiz muguras. No sākuma viņa nosprieda, ka atrodas muzejā un tas ir milzu izbāzenis, bet... muzeja eksponāti taču nekustējās? Viņa laikam murgoja! Nospriedusi, ka viņai tikai rādījies, Rovena centās pieslieties kājās. Svešais puisis viņai palīdzēja.

-Kā tu jūties? –viņš prasīja. Rovena neticīgi skatījās uz viņa lūpām, kas nebija pakustējušās. Pēkšņi viņa ieraudzīja milzīgu galvu, kas iznira tieši viņas acu priekšā. Šausmas pārņēma visu viņas ķermeni. Meitene sastinga. Kliedziens sastinga uz viņas lūpām. Viņa būtu nokritusi atpakaļ uz zemes, ja vien Neiko nebūtu paspējis viņu satvert. Viņa atkal bija zaudējusi samaņu.

-Nu, re, tu viņu nobiedēji, -Mo lēni novilka un iebikstīja draugam sānā ar purnu.

-Njā, tas patiešām biju es, -Neiko sarkastiski novilka. Tagad pūķiem Dūmakainajā zemē vairs nebija droši. Viņa māte par to bija parūpējusies. Neiko bija gatavs nogalināt šo sievieti pats savām rokām, bet... Viņš to nespēja. Neviens nespēja.  Reti, kurš no iedzīvotājiem pēdējo simts gadu laikā bija redzējis īstu pūķi. Tie visi bija pazuduši kur nu kurais, lai tikai izvairītos no sastapšanās ar šo sievieti, kam padomā bija tikai viens - iznīcināt tos. Un kāpēc? Neiko to nezināja.

-Zini, labāk būs, ja tu dosies ceļā. Ja viņa pamodīsies un ieraudzīs tevi vēlreiz, nabadzīti ķers sirdstrieka. Laikam nekad agrāk nav redzējusi pūķi, –Neiko noteica un piecēlās kājās.

-Vai tad es tik briesmīgs? –Mo neticīgi novilka. –Man liekas, ka esmu pat ļoti skaists, -viņš lēnām noplivināja milzīgās skropstas un, atklājot milzīgos ilkņus, greizi pasmaidīja, ja vien to varēja nosaukt par smaidu. No viņa mutes uz Neiko pleca nopilēja siekala. Neiko dusmīgi paraudzījās uz draugu.

-Jā, jā, protams, bet būs labāk, ja tu pēc iespējas ātrāk tiksi prom no šejienes. Dodies un Pūķu kalniem. Tur tu būsi drošībā. Atrodi sev draudzeni un aizmirsti mani... –Neiko balss vēlreiz aizlūza.

-Ja tā briesmone tev ko nodarīs... –Mo draudoši ierunājās. 

- Esi prātīgs, Mo. Ar mani viss būs kārtībā. Tu esi mans labākais draugs un es nevēlos, lai ar tevi notiktu kaut kas ļauns. Savai mātei es pateikšu, ka tu esi pazudis un nezinu, kur tevi meklēt, –Neiko stingri teica.

-Labi, es tad nu došos. Vai mēs vēl redzēsimies? –Mo skumji jautāja. Neiko neatbildēja. Viņš nezināja, ko teikt. Viņam riekšā bija grūts uzdevums.

-Ardievu, Neiko, –Mo vienkārši teica. Viņš centās savaldīties. Viņam tas bija jadara.

-Ardievu, draugs, –Neiko teica. Viņa sirds bija salauzta.

Mo vēl pēdējo reizi paskatījās uz savu uz ezeru, uz Neiko, meiteni un, kaut ko nomurminājis, lēnā solī devās prom. Pār pūķa vaigu noritēja asara, taču to neviens vairs neredzēja, jo vējš notrauca to no viņa vaiga un aiznesis mazu gabaliņu tālāk, noguldīja tumšzaļajās sūnās.

 Neiko valdījās līdz brīdim, kad Mo milzīgais stāvs bija nozudis aiz kokiem. Tad viņš ļāva vaļu skumjām un skaļi iekliedzās. Ietriecis dūri kokā un noklausījies koka žēlabās, viņš apzēdās zem koka un raudzījās uz ezeru. Nekad vairs tas neviļņosies klusās gaidās, nekad vairs tā gludo virsmu nepāršķels pūķa zvīņainā mugura, nekad Neiko vairs nedzirdēs Mo dobjo krākšanu aiz ūdenskrituma ūdens sienas. Neiko vēl nebija juties tik sagrauts kā šajā brīdī, kad viņš bija zaudējis visdārgāko, kas tam bija –savu labāko draugu. Viņš juta, ka nekad nespēs to piedot savai mātei...

Viņa skatienu piesaistīja meitene, kas gulēja uz zemes. Saņēmies un notrausis asaras, viņš pieliecās pie meitenes un sapurināja to. Pēc mirkļa viņa izbijusies atvēra acis un paraudzījās uz Neiko. Viņas acīs vairs nebija ne miņas no iepriekš manītās burvības. Tās šķita aukstas un baiļu pilnas. Izrāvusies no Neiko rokām, viņa aizrāpoja pie koka stumbra. Meitene smagi elsoja un panikā grozīja galvu uz visām pusēm. Viņas mute pārsteigumā un šokā pavērās, kad viņa ieraudzīja ezeru, varavīksni, milzīgos kokus.

-Nomierinies, viss kārtībā, –Neiko viņu mierināja un pastiepa roku uz meitenes pusi, taču viņa parāvās sānis.

-Es nedarīšu tev pāri! Tevi nobiedēja Mo. Tu laikam nekad neesi redzējusi pūķi? Viņš ir ļoti jauks un... –Neiko aprāvās, jo meitenes mute pavērās mēmā kliedzienā. Spēji viņa pielēca kājās un metās prom. Neiko pārsteigts nesaprata, ko iesākt. Nedrīkstēja ļaut viņai doties mežā šādā stāvoklī. Neiko metās svešiniecei pakaļ.

Rovena dzirdēja, ka puisis skrēja viņai pakaļ. Viņa bija tik ļoti pārbijusies, ka nespēja apstāties. Iepriekš redzētais monstrs bija paralizējis viņas spēju saprātīgi domāt. Rovena skrēja kā vēl nekad dzīvē nebija skrējusi. Kur, sasodīts, viņa bija? Kas šī bija par vietu? Kur bija Liāna? Vai tas nezvērs bija viņu apēdis? Viņa nezināja, ka piemājas mežā dzīvo šādi nezvēri! Varbūt viss bija tikai ļauns sapnis? Rovena cerēja, ka tieši tā tas arī ir.

Viņa sajuta spēcīgas rokas sev ap vidukli un tai pašā mirklī viņas kājas atāvās no zemes. Rovena tika pacelta gaisā un pie viņas auss atskanēja klusa balss.

-Es tevi neapēdīšu. Gribu tikai aprunāties, -Neiko savaldīgi teica.

-Lūdzu, saki, ka tas ir tikai sapnis... –Rovena izdvesa, nebeigdama kārpīties.

-Jā, viss ir tikai sapnis, -Neiko apmulsis teica. Pēkšņi viņš bija sajuties kā bērnaukle. Liekas šie vārdi atstāja vēlamo iespaidu, jo meitene pārstāja rauties ārā no viņa rokam.

-Vai tagad drīkstu laist tevi vaļā? –Neiko jautāja viņai kā mazam bērnam. Meitene pamāja.

-Vai tu nebēgsi prom? –viņš jautāja vēlreiz.

-Nē, –viņa strupi atbildēja. Neiko nostādināja viņu uz kājām un pagrieza pret sevi. Ilgi Rovena pētīja Neiko un tad ieteicās:

-Tu esi pārāk īsts...

Neiko pārsteigts par šādiem vārdiem, sarauca uzacis.

-Es domāju sapnim. Sapnim tu esi ļoti īsts, -viņa turpināja un ar roku pieskārās viņa sejai.

-Ā, nu...jā, -Neiko nezināja, ko teikt šai meitenei. Vai viņa bija kāda lāsta upuris? Varbūt viņa bija sajukusi prātā? Varbūt viņa bija atsūtīta, lai paveiktu to, ko Neiko nebija spējis? Kas bija šī būtne? Viņas apģērbs nelīdzinājās tam, ko Neiko bija paradis redzēt. Mugurā viņai bija bikses no nekad neredzēta auduma, kas cieši apņēma viņas kājas, mugurā bija džemperis, kas nokarājās lejup un no kura tecēja ūdens. Biksēm dažās vietās bija caurumi un Neiko nosprieda, ka viņai kāds uzbrucis. Lai nu kā nebūtu, bet Neiko likās, ka viņa nāk no pavisam citas pasaules.

-Kas tu esi? –Neiko jautāja. Meitene uzmanīgi viņu vēroja.

- Bet vai tu esi drošs, ka tas ir tikai sapnis? –viņa jautāja. Neiko norija kamolu. Viņš nesaprata, ko darīt –turpināt tēlot vai pateikt viņai patiesību.

-Nē, mīļā, šis nav sapnis, -viņš uzmanīgi teica. Meitenes acis iepletās un viņa noslīga uz zemes.

Rovena nespēja noticēt tam, kas bija noticis. Viņa centās noticēt, ka viss ir tikai sapnis, bet saprāts vairs nespēja pieļaut šādu domu. Viņas spēki bija izsmelti. Likās, ka viņa tūdaļ sajuks prātā. Tas bija kaut kas neaptverams... Tā vienkārši nevarēja būt patiesība... vai nu jukusi bija viņa, vai arī jukuši bija visi pārējie...

-Saki man tikai vienu, kā sauc šo vietu, kur es pašlaik atrodos? –Rovena cerīgi raudzījās uz svešinieku. Neiko apjucis paraudzījās uz Rovenu un atbildēja:

- Feju mežā... Dūmakainajā zemē, protams.

Pār Sudraba Ezeru vairs nespīdēja varavīksne. Tagad tā virsma mirguļoja zilgani sudrabaina. Likās, ka pār ezera virsmu būtu izkaisīts miljoniem kristālu, kas tagad spoži mirdzēja mēness gaismā. Ezera ūdens pavisam rāmi atsitās pret krastu un aizplūda atpakaļ ezerā, lai ļautu pret krastu atsisties nākamajam vilnim. Garie koki iestiepās tālu debesīs un likās, ka nebeidzas pat tur, kur sākas debesis. Ja vien nebūtu šī ezera, mežā gaisma neiespīdētu vispār. Vienīgā skaņa, kas spītējot klusumam traucās cauri naktij bija ūdenskrituma mēmā šalkoņa. Nezinātājam pat prātā neienāktu, ka ūdenskritums, kas gadu tūkstošiem ezeru piepildīja ar dzīvību, spētu stāstīt caur nebeidzamajām ūdens straumēm. Neviens pat nespētu iedomāties, ka šis ūdenskritums, kuram bija vairāk nekā miljons gadu, katru nakti stāstīja jaunu stāstu. Šo –ūdenskrituma valodu –nevarēja iemācīties, tā bija jāizjūt, katrā lāses šļakstā, katrā burbulī, katrā viļņa atsitienā pret klinti. Šī valoda bija dzīvības eliksīrs un tas, kas spēja sadzirdēt ūdens valodu bija svētīts.

Taču šonakt ūdenskritums bija mēms. Tā rāmajā šalkoņā nedzirdēja ne vārdu. Tas klusēja. Likās, ka ūdenskritums zina ko tādu par ko citiem nebija ne jausmas. Likās, ka tas jūt līdzi. Tas juta līdz kādam jauneklim, kas sēdēja zem milzīgā Asaru Vītola. Jauneklis sērīgi raudzījās ezerā un ūdenskritums zināja, kāpēc tā. Arī viņš skuma... skuma, jo bija zaudējis draugu, bet... šīs skumjas nebija tādas kā jauneklim. Viņš jau nezināja, bet ūdenskritums... jā, viņš gan zināja...

Neiko rāmi raudzījās ezera ūdenī. Viņš juta milzīgu kamolu pakrūtē, bet nespēja darīt neko, lai tas kļūtu vaļīgāks. Viņš nespēja izraudāt savu sāpi, jo juta, ka tad pat Sudraba Bezdibeņezera dzīļu nepietiks viņa asarām. Jo vairāk viņš domāja par Mo, jo grūtāk kļuva elpot un kamols kaklā vēlās aizvien lielāks. Šīs domas dzina izmisumā, bet kā lai nedomā? Viņš vienkārši nespēja par to nedomāt.

Viņš zināja, ka nekad vairs neieraudzīs Mo milzīgo galvu iznirstam no ezera bezgalīgajām dzīlēm. Nekad viņš vairs nejutīs drauga karsto, pat pārāk karsto, elpu uz savas miesas.

Neiko atcerējās kā reiz bija gājis uz ezeru peldēties un nirstot pārāk tuvu krastam bija sapinies ūdenszālēs. Viņam šķita, ka turpat arī būs jāmirst, taču Mo bija viņu atsvabinājis un iznesis krastā. Viņu draudzība bija kļuvusi vēl ciešāka. Viņš atcerējās Mo muļķības un dārdošos smieklus, no kuriem baidījās visi, bet tikai ne Neiko. Viņš dievināja drauga smieklus. Pie Mo sāniem viņš vienmēr jutās drošībā un zināja, ka ir saprasts. Nekad viņš nešaubījās, ka pūķis viņam palīdzēs. Taču tagad... Neiko vairs nebija pie kā griezties. Viņš bija zaudējis savu vienīgo draugu. Viņš bija zaudējis draugu, bet bija ieguvis ko citu... milzīgu apgrūtinājumu.

Neiko piecēlās kājās un atspiedies pret koka stumbru paraudzījās uz gulošo meiteni. Viņa gulēja pie kāda cita koka nedaudz tālāk no ezera malas. Neiko bija viņai īsumā pastāstījis, kur viņa atrodas, kaut gan viņam tas likās muļķīgi. Meitene noteikti bija noburta un Neiko viņas klātbūtnē nejutās droši. Kas viņa bija? Kamēr Neiko viņai pastāstīja, ka viņa atrodas Feju mežā, meitene nebija bildusi ne vārda. Viņa bija kļuvusi ļoti dīvaina un klusa. Laikam bija sākusi pieņemt to, ka viss notiekošais nav sapnis. Vienīgais ko viņš bija izvilcis no meitenes bija viņas vārds -Rovena. Tas bija skaists, taču ļoti neparasts vārds. Tas piestāvēja šai neparastajai būtnei.

Neiko ieteica viņai nedaudz pagulēt un meitene piekrita. Novilkusi slapjās drēbes un satinusies Neiko apmetnī, viņa bija aizmigusi. Vienīgais, ko viņa bija lūgusi bija, lai Neiko paliek tepat un neatstāj viņu vienu. Neiko neraizējās par meitenes drošību, bet, lai viņa varētu aizmigt, apsolīja, ka būs te arī tad, kad viņa pamodīsies. Izkāris viņas drēbes uz koku zariem žāvēties, Neiko nolēma, ka līdzko viņa pamodīsies, uzzinās visu, ko vien par šo meiteni var uzzināt. Kaut gan pirmais iespaids par meiteni bija bijis labs, Neiko pēc pieredzes zināja, ka svešiniekiem nevar uzticēties. Nu jau bija pagājusi visa diena un vakars kopš viņa gulēja. Neiko nolēma iet pagulēt, jo viņš zināja, ka mēness tūdaļ rietēs un apkārtne ietīsies pilnīgā tumsā. Tad būs grūti atrast guļvietu. Atlaidies pie nākamā koka pamatnes viņš iesnaudās.

Rovena strauji pietrūkās sēdus. Viņas elpa bija saraustīta. Pār pierei lija auksti sviedri. Viss ķermenis trīcēja. Acis bailēs bija plati ieplestas, bet viņa nekā neredzēja. Viņa pielēca kājās. Tās nebija viņas drēbes, kas bija viņai mugurā. Viņa gribēja nomest apmetni, kas bija viņai mugurā, bet sajutusi aukstu vēja pūsmu, savilka tā malas ciešāk ap vidukli. Apkārt bija viena vienīga tumsa. Viņa nesaprata, ko šeit dara, bet zināja vienu -viņai bija jātiek prom no šejienes. Kā neprātīga viņa metās skriet. Zem kājām pamats bija mīksts, viņa juta sūnas. Rovena labi saprata, ka ir jāapstājas un jāapdomājas nevis kā neprātīgai jāskrien, nezinot, kur kāju likt. Tā viņa darītu, ja nebūtu tik ļoti apmulsusi un nobijusies. Ilgi skriet viņai nenācās, jo kāds ceļā pagadījies šķērslis apturēja viņas neprātīgo skrējienu. Kāds koks bija pagadījies meitenei tieši ceļā. Ietriekusies tajā, meitene atstreipuļoja dažus soļus atpakaļ un ķēra pie pieres. Pirksti sajuta kaut ko mitru un lipīgu, viņa nesaprata, ka asiņo, jo galva griezās kā karuselī, no kura izejas nav.

Viņa nejuta sāpes, kas no pārsistās galvas caururba visu ķermeni. Lai sajustu sāpes bija nepieciešama apziņa, taču Rovenas apziņa bija prom. To bija pārmācis milzīgais šoks, kas meiteni bija paralizējis un piekalis pie zemes. Viņa stāvēja un smagi elsoja. Viņa neredzēja neko, tikai dzirdēja... Sekla čērkstoša elpa... tepat pie auss... puvuma smaka iesitās meitenei degunā... Pār muguru noskrēja baiļu skudriņas. Tas atgrieza meiteni atpakaļ realitātē.

Viņa atkal sāka just. Vēlme izdzīvot bija atgriezusi viņai spēju domāt. Viņa skaudri sajuta sāpes galvā un juta kā pār vaigu notek asiņu straumīte. Kā pārakmeņojusies viņa stāvēja uz vietas. Taču šoreiz ne jau bailes viņu tur turēja, tā bija vēlme dzīvot, kas lika viņai ieklausīties skaņās sev apkārt. Viņa neredzēja nekā. Viņa nedzirdēja nekā. Likās, ka tas, kas tikko bija tīkojis pēc viņas dzīvības bija prom.

Rovenas elpa pamazām sāka kļūt mierīgāka, bet tad tā aprāvās. Gaiss, ko viņa bija ievilkusi plaušās, tur arī palika. Kaut kas bija sācis locīties viņai gar kājām. Meitenei likās, ka viņa tūdaļ nosmaks, jo bailes liedza elpot. Glumi un pretīgi taustekļi sāka vīties ap viņas kājām. Viņa izdvesa šausminošu kliedzienu, kas lika asinīm sastingt dzīslās. Kā ārprātīga viņa metās skriet, taču kāds vai kaut kas saķēra viņu aiz potītes un meitene nokrita. Smagi viņa nokrita uz mitrās, bet mīkstās zemes.

Rovena nespēja atšķirt Neiko balsi no meža balss... viņa necēlās, bet savilkās mazā kamoliņā kā bieži to darīja bērnībā, kad bija nobijusies. Sekli elpodama, viņa trīcēja pie visām miesām. Pēkšņi viss apklusa. Iestājās apdullinošs kapa klusums. Tikai Rovenas saraustītā balss liecināja par to, ka te kāds vispār ir. Aiz muguras viņa dzirdēja ezera rāmos viļņus sitamies pret krastu.

Lēnam viņa mēģināja piecelties kājās. Pēc maza mirklīša viņai tas arī izdevās. Nostājusies taisni viņa paraudzījās visapkārt, sāka svīst gaisma. Viss tinās pelēkā dūmakā un klusumā. Taču... bija pārāk kluss...

Un tad pēkšņi Rovena to izdzirdēja. Tālumā skanēja spārnu vēdas... tās strauji tuvojās. Pagriezusies skaņas virzienā, Rovena centās kaut ko saskatīt, taču bija pārāk tumšs. Skaņa arvien straujāk tuvojās viņai, bet Rovena nespēja izkustēties no vietas. Viņa nedzirdēja neko... ne ezera ūdeni aiz sevis, ne Neiko balsi... tikai šīs spārnu vēdas, kas draudīgi tuvojās viņai. Kad skaņa bija tieši klāt, Rovena saprata, ka...

Kaut kas milzīgs ietriecās viņā, un Rovena iekliedzās. Spēcīgais trieciens notrieca viņu no kājām un meitene atmuguriski iegāzās ezerā. Kritiens bija bezgala ilgs, vismaz Rovenai tā likās. Stipri sasitusi muguru pret ūdens virsmu Rovena iegrima tajā. Ūdens aizsita viņai elpu un rīstīdamās viņa iznira virspusē. Ūdens nebija dziļš un meitene nostājās uz kājām. Viņa grasījās ievilkt elpu, bet kaut kas ar neticamu spēku sāka viņu spiest zem ūdens. Rovena sāka cīnīties pretī, bet šis „kaut kas” bija daudz stiprāks. Rovena saprata, ka tagad notiks tas, kas nenotika iepriekš, viņa mirs... mirs šai ūdens kapā...

Rovenas kliedzieni bija pamodinājuši Neiko. Viņš dzirdēja meitenes kliedzienus, bet tumsa liedza viņu saskatīt. Izdzirdējis plunkšķi, Neiko metās uz ezeru. Ielecis ūdenī, viņš centās saskatīt kustību, bet dūmaka traucēja. Sekojot viņas kliedzieniem, Neiko beidzot uzgāja meiteni. Viņa bija zem ūdens un, liekas, bija sapinusies ūdenszālēs. Neiko satvēra viņu aiz rokas, bet meitene sāka skrāpēties un sist viņam. Ar grūtībām izvilcis meiteni no ezera, viņš izmeta viņu krastā un, smagi elsodams, tikko valdīja dusmas. Neviens vēl viņu nebija tik ļoti nokaitinājis. Viņam likās, ka šajā brīdi viņš būtu gatavs meiteni nogalināt. Ja vietā, kur meitene bija iekritusi, būtu dziļāks, viņa būtu noslīkšanai lēmusi viņus abus.

Rovena gulēja zemē un smagi elsoja. Kad meitene bija atguvusi elpu, viņa naida pilnām acīm paraudzījās uz Neiko. Viņš bija mēģinājis viņu nogalināt! Šī doma Rovenu ķēra kā zibens spēriens. Kāpēc viņš bija vēlējies viņas nāvi? Naids, ko viņa izjuta pret šo svešinieku, auga augumā ar katru sekundi, ko viņa pavadīja viņa sabiedrībā. Rovena gribēja viņu nogalināt, viņa gribēja bēgt, viņa gribēja atrast Liānu, bet vairāk par visu viņa gribēja tikt atkal mājās.

- Tu, nelieti, tu centies mani nogalināt! – viņa izmocīja. Runāt bija ļoti grūti, plaušas sāpēja. Viss ķermenis likās kā salauzts. Viņa nevarēja piecelties. Spēka pietika tikai tik daudz, lai paceltu galvu.

Rovena saprata, ka uzbrukums svešiniekam var izrādīties liktenīgs, bet viņa gribēja mirt ar godu... nē, sasodīts, viņa negribēja mirt! Viņa negribēja mirt, guļot šī slepkavas priekšā kā pakļauts dzīvnieks! Viņa cīnīsies, cīnīsies līdz pēdējam!

Spītējot sāpēm, kas mocīja viņas ķermeni, viņa cēlās kājās. Tās bija kā želeja, un Rovena nespēja nostāvēt. Viņa stipri sasvērās uz sāniem, un Neiko tikko paguva viņu satvert, pirms meitene nokrita uz zemes. Līdzko Rovena sajuta Neiko rokas, viņa nekavējoties sāka rauties laukā no viņa tvēriena un centās iesist visur, kur vien spēja. Pāris sitieni mērķi sasniedza, un Neiko nepatikā ierūcās.

- Laid mani tu, lops! – viņa centās kliegt, taču pār lūpām izlauzās tikai vārgs čuksts, un Neiko viņas protestus neņēma vērā. Viņš cieši saspieda meitenes rokas viņai aiz muguras un vilka viņu uz vietu, kur abi bija pārlaiduši nakti. Tur bija viņa soma.

Sajutusi, ka šis slepkava viņu kaut kur velk, Rovena sāka pretoties vēl negantāk. Viņa spārdījās, bļāva un mētāja galvu, lai iekostu uzbrucējam. Pēc pāris minūtēm viņas spēki bija galā, un meitene padevās savam liktenim.

Aizvilcis Rovenu līdz savai somai, Neiko no tās izvilka garu virvi un sasēja meitenes rokas. Rovena truli blenza uz viņa nikno seju. Ja vien tas būtu viņas spēkos, viņa liktu šim nelietim ēst dubļus, bet... viņa to nespēja. Neiko bija daudz stiprāks par viņu. Vienmēr viņa bija uzvarējusi, bet ne jau ar spēku... nē, viņa bija visu paveikusi ar savu prātu. Skolā viņa mācījās "uz teicami" un pabeigusi to būtu ar ļoti augstām atzīmēm. Priekšā bija eksāmeni, bet... tagad tam visam vairs nebija nozīmes. Viss bija zaudējis jēgu, un šis sasodītais tēviņš bija viņu pakļāvis. Pakļāvis ar brutālu spēku! Kaut kas neiedomājams! Neviens vēl nebija spējis viņu pakļaut... ne ar kādiem līdzekļiem! 

Sasējis viņas rokas, Neiko vairākas reizes sasēja virvi ap meitenes vidukli, lai viņa nespētu rokas pakustināt (viņa nespēja to tāpat, bet... Neiko tas laikam bija vienalga). Ar tās pašas virves otru galu viņš piesēja meiteni pie koka. Vienu brīdi Neiko gribēja viņu piesiet pie koka stāvus, bet tad viņš saprata, ka Rovena nebija tādā stāvoklī, lai nostāvētu. Pabeidzis iesākto, viņš aizgāja līdz ezeram un ar strauju loku ielēca tajā.

Viņš gribēja aizmirst visu tikko piedzīvoto un nomazgāt sviedrus. Viņš neatskatoties peldēja prom, atstādams Rovenu likteņa varā. Viņš juta, ka nespēs vairs ne mirkli izturēt viņas naidu. Kāpēc viņš nebija teicis meitenei, ka nebija mēģinājis viņu nogalināt? Un ko tas mainītu? Vai viņa noticētu? Neiko nebija sāpināts par meitenes neuzticību. Viņam bija vienalga. Viņa bija īsta briesmone! Neiko bija darījis visu ko, bet nekad vēl viņš nebija tik briesmīgi un nepiedodami izturējies pret sievieti. Nekad! Taču Rovena - viņa nebija sieviete! Vina bija dēmons, kas bija iemiesojies sievietes ādā. Taču ne jau tas, ko viņš bija izdarījis, viņu tik ļoti pārsteidza. Viņu pārsteidza tas, ka viņš nejuta nožēlu. Viņš bija meiteni izglābis, kad viņa gandrīz noslīka, bet... Tāda nepateicību! Mo bija viņu izglābis, bet ko viņa? Mo... sāpīgs atmiņu vilnis traucās Neiko pāri. Viņš nespēja to izturēt un ienira... ienira, lai aizmirstu.

Rovena ar naida pilnām acīm noskatījās pakaļ Neiko. Viņa domāja, ka ir pamesta, ka Neiko ir devies prom. Varbūt viņš atgriezīsies, lai pabeigtu iesākto? Bet, ja nu ne? Ko tad viņa darīs - viena un piesieta pie koka?  

Pēkšņi Rovena atcerējās šausminošo skaņu, ko bija dzirdējusi naktī. Vai arī tas bija Neiko? Varbūt tas bija kāds cits?

Ko gan viņa te darīja? Kur bija viņas māsa? Rovena juta, ka varētu sākt raudāt, viņa izmisīgi gribēja raudāt, bet viņa to nespēja. Viņa zināja, ka nekad to vairs nespēs. Nekas nepiespiedīs viņu atkal raudāt. Piepeši sajutusi milzīgu nogurumu, Rovena atlaidās pret koku. Aplaizījusi sausās lūpas, Rovena sajuta sāļu garšu. Vai tās bija asinis? Vai tā garšoja asinis? No kurienes gan tur nokļuvušas asinis? Tad Rovena to atcerējās, viņa bija sasitusi galvu pret koku. Neiko bija atstājis viņu te noasiņot. Labi, tad viņa neliks viņam vilties, viņai tas bija apnicis. Rovena aizvēra acis.

Pēc dažām minūtēm Rovena pamodās. Pie pieres viņa sajuta kaut ko aukstu. Atvērusi acis, savā priekšā viņa ieraudzīja Neiko. Ar mitru lupatu viņš tīrīja asinis viņai no pieres. Rovena gribēja parauties atpakaļ, bet nebija kur, jo aiz muguras atradās koks. Neiko, cieši sakniebis lūpas, piespieda meiteni ciešāk pie koka, lai viņa nevarētu pretoties un iespert viņam.

- Es tev neko ļaunu nedarīšu, tikai apkopšu tavu brūci, - cieši pieliecies viņai klāt, Neiko teica. No viņa uzvēdīja dīvaina smarža, kas Rovenai atgādināja vizbulīšu un lavandas ziedu aromātu. Tad viņš turpināja slaucīt asinis no viņas sejas. Kad tas bija izdarīts, viņš pielika pie viņas pieres kaut kādu dīvainu un nekad agrāk neredzētu lapu no ūdens. Rovena mirkli juta dīvainu kņudoņu, tad tā pārgāja un pār Rovenas pieri sāka skriet dīvainas tirpas. Pēc kāda mirklīša iestājās patīkams vēsums, un Rovena juta, ka Neiko vairs netur viņu piespiestu pie koka. Rovena aizvēra acis.

- Kāpēc tu gribēji mani nogalināt? – viņa vienkārši jautāja. Kad Neiko neko neteica, viņa atvēra acis un paraudzījās uz viņu. Viņa seja bija neizdibināma. Tikai tagad Rovena tā īsti spēja viņu aplūkot.

Viņam bija tumši mati, kas sīkās šķipsnās krita pār pieri. Šobrīd pierē bija ievilkušās dažas rievas, bet Rovena bija pārliecināta, ka parasti to tur nebija. Deguns bija apbrīnojami taisns, un lūpas, kas tagad bija cieši sakniebtas, noteikti varēja būt arī maigas. Taču visvairāk Rovenu pārsteidza viņa acis. Tās bija koši zaļas. Liāna teiktu - ”kā divi smaragdi!”, un Rovena viņai teiktu „nē”, taču iekšēji piekristu. Viņš bija no tiem cilvēkiem, kuram lūpas teica vienu, bet acis - ko pavisam citu. Šobrīd viņa acis bija drūmas, un tajās nebija ne miņas no tā naida, ko viņa bija redzējusi tad, kad viņš bija piesējis viņu pie koka. Tagad tās izskatījās nogurušas un skumjas. Vienu vārdu sakot: Neiko bija izskatīgs. Rovena nevarēja teikt, ka viņš ir skaists, jo ar skaistu viņa apzīmēja kaut ko labu un cēlu, bet Neiko... viņš bija neizdibināms... viņš bija bīstams un viņš bija slepkava. „Njā, slepkava, kas tagad apkopj manas brūces,” Rovena iedomājās. Varbūt viņš tikai tēlo glābēju, bet vēlāk pabeigs to, kas nebija izdevies iepriekš.

- Es negribēju tevi nogalināt, - viņš tikpat vienkārši atbildēja, bet Rovena redzēja, ka viņa acis iegailējās.

- Un tu domā, ka es tev noticēšu? – viņa sarkastiski jautāja. Neiko papurināja galvu.

-Protams, nē. Tu esi tieši tāda pati kā Kirī. Tu tici tikai tam, kam gribi, dari tikai to, kam tici un gribi to, ko nevari dabūt, - viņš atbildēja un sāji pasmaidīja.

- Tad jau droši vien viņa ir ļoti mērķtiecīgs, godīgs, neatlaidīgs un gudrs cilvēks? – Rovena maigi nodūdoja.

- Nē, viņa ir spītīga, pārgudra, negodīga, mantkārīga, neapķērīga un... neciešma. Viņa ir īsts mošķis! Nekad vēl nebiju sastapis tādu putnu, – Neiko noburkšķēja un pasmaidīja. Pirmītējās dusmas nez kur bija pagaisušas. Rovena grasījās atcirst ko dzēlīgu, bet Neiko aizspieda viņai muti.

- Nē, nesaki neko. Es necentos tevi nogalināt, un man ir vienalga, tu tici man vai ne. Es tevi nekādā veidā nevarētu nogalināt, jo Feju meža burvestība... –Neiko nepaguva pabeigt, jo, ieraudzījis Rovenas izteiksmi, aprāvās.

- Tātad tu pavisam nopietni apgalvo, ka esmu pasakā? – Rovena nespēja tam noticēt. Viņa centās atvairīt domas par to, kur atrodas, bet tagad tas vairs nebija iespējams.

- Šī nav nekāda pasaka, bet realitāte! Vai tu esi noburta? – viņš nepacietīgi jautāja un piecēlās kājās. Viņam bija apnikušas Rovenas spēlītes.

- Nē, es neesmu noburta. Es esmu šeit, lai atrastu savu māsu. Es ielecu upē, domādama, ka viņa noslīks, ja es viņu neizvilkšu. Tad es noteikti zaudēju samaņu, bet, kad pamodos, savā priekšā ieraudzīju tevi un to monstru... –Rovena noskurinājās, atcerēdamās nezvēru, kas stāvēja Neiko aiz muguras.

- Ja tu vēlreiz nosauksi Mo par monstru, es tevi patiešām nogalināšu, –Neiko nošņācās, sagrābis viņas kaklu un cieši piespiedis meiteni pie koka stumbra. Rovena juta, kā grubuļainā miza iespiedās viņas miesā. Sāpēs viņa noelsās, bet Neiko to neņēma vērā. Rovenai likās, ka puisis viņu nožņaugs, bet viņa kļūdījās. Neiko palaida viņu vaļā tik pat pēkšņi kā bija sagrābis. Klepodama meitene tvēra pēc elpas.

- Jau otro reizi, es vēlējos tevi nogalināt, – viņš dusmās šņāca, - neviens vēl nebija spējis nokaitināt mani tiktāl, ka es vēlētos to nogalināt divas reizes pēc kārtas.

- Tu esi nezvērs! – Rovena iekliedzās un sāka raustīties virvēs, cenzdamās no tām atbrīvoties. Viņai likās, ka tās viņu tūdaļ nožņaugs. Viņai likās, ka mirs, ja tūdaļ pat netiks brīvībā.

- Tūdaļ pat atbrīvo mani! Vai dzirdi? – viņa kliedza, - Es bļaušu tik ilgi, līdz kāds neatnāks un neatbrīvos mani! 

Neiko aizgāja līdz savai somai un, izvilcis no tās kādu drēbes gabalu, devās atpakaļ. Ar to viņš aizbāza meitenei muti un ar virvi aizsēja. Pieliecies viņai pie auss, viņš klusi nočukstēja:

- Es nezinu, kas tu esi, bet es to noskaidrošu. Taču pagaidām mums abiem būs drošāk, ja tu paliksi tur, kur esi. Es drīz būšu atpakaļ.

Mīļi pasmaidījis, viņš devās prom. Rovena redzēja, kā viņš iegāja mežā.

Palikusi viena ar savām domām, Rovena centās izdomāt, ko darīt. Viņa bija sapratusi, ka Neiko nebija centies viņu nogalināt ezerā, taču kā lai tagad viņam to pasaka? Meitene nosprieda, ka, līdzko viņš ļaus viņai runāt, viņa lūgs piedošanu par netaisnīgo apvainošanu. Viņai nebija izvēles. Pēc iespējas ātrāk bija jāatrod Liāna un jādodas uz mājām. Laikam jau nekas cits neatlika, kā vien pielabināties šim svešiniekam, jo viņš vismaz zināja to, ko nezināja viņa... to, kur, pie velna, viņa atradās.

Neiko lēnām soļoja pa mežu. Viņš izbaudīja skanīgās putnu dziesmas. Puisis vēlējās pabūt viens. Tik daudz kas bija jāpārdomā. Ko darīt ar Rovenu? Nekā prātīga ar viņu sarunāt nebija iespējams. Neiko neizprata šo būtni. Viņas apģērbs bija agrāk neredzēts, ieroču viņai nebija, un viņa bija uzradusies ezera vidū. Varbūt viņa bija nonākusi šeit no Bezdibeņezera dzīlēm?

Tik daudz jautājumu jaucās viņam pa prātu, bet Neiko nezināja nevienu atbildi. Nolēmis vēlreiz kārtīgi iztaujāt meiteni, viņš steidzīgi centās atrast ko ēdamu. Šoreiz viņš nolēma, ka piespiedīs viņu runāt kaut vai ar varu, ja savādāk nevarēs. Atradis dažas ēdamas sēnes un ogas, Neiko devās atpakaļ. Viņš bija nolēmis mainīt taktiku attiecībā uz šo meiteni.

Kad viņš atgriezās, Rovena nikni uz viņu lūrēja. Neiko gandrīz sāka smieties, taču, atcerējies, ka abiem priekšā gaidāma nepatīkama saruna, apvaldījās.

Rovena redzēja, kā viņš sakūra ugunskuru, iesprauda zemē divus mietus un pār tiem uzlika vēl trešo. Uz tā viņš uzkāra katliņu ar ūdeni. Tajā viņš sabēra kaut kādas sēnes, ogas un piemeta lapas. Virums vārījās kādas desmit minūtes, līdz sāka izplatīties patīkama smarža. Rovena sajuta, ka arī viņai gribas ēst. Kopš aizvakardienas viņa nebija nekā ēdusi. Jūtot patīkamo smaržu, Rovenas kuņģis sarāvās. Viņa centās apslāpēt domas par to, kas vārījās katliņā, jo labi saprata, ka no Neiko viņa nedabūs neko.

Pabeidzis vārīt ēst, Neiko nocēla katliņu un devās uz Rovenas pusi. Apsēdies viņai tieši priekšā, viņš nolika katliņu starp abiem diviem.

- Tu noteikti esi izsalkusi. Vakar nekā neesi ēdusi, - viņš lēni ierunājās. Rovena centās norīt kamolu, kas sāka velties kaklā, bet vīkšķa dēļ, kas bija viņas mutē, tas nebija iespējams.

- Ja tu pastāstīsi man visu par sevi, es atsiešu tev muti un iedošu ēst. Vai esi ar mieru? – viņš runāja ar viņu pacietīgi un lēni - tā, it kā runātu ar mazu bērnu. Rovena lēni pamāja ar galvu.

- Laba meitene, - viņš noteica, atsiedams virvi un izņemdams drēbes vīkšķi viņai no mutes. Rovena atviegloti nopūtās un izvingrināja žokli.

- Es tev ticu, – viņa teica.

- Ko? – Neiko sarauca uzacis.

- Es ticu, ka tu nevēlējies mani nogalināt, - viņa lēni noteica.

- Ak, tas! Tad jau labi. Taisi vaļā muti... – Neiko iesmējās un piesmēla karoti ar karsto virumu. Pacēlis to pie meitenes lūpām, viņš mudināja viņu atvērt muti.

- Tu nedzirdēji, ko es teicu? Tu vari mani tagad atsiet, - viņa juta, ka dusmas atkal sāk augt.

- Es nedomāju, ka tā ir laba doma, - paraustījis plecus viņš teica un līdzko meitene pavēra muti, lai protestētu, iebāza tajā karoti. Rovena dusmās izspļāva visu ēdienu, Neiko tieši sejā. Nikni viņa blenza uz viņu un gaidīja, kad viņš iesitīs. Taču Neiko to nedarīja, viņš vienkārši noslaucīja seju un noteica:

 - Laikam bija par karstu, piedod.

Rovenu šī rīcība sadusmoja vēl vairāk un vienīgais, ko viņa vēlējās, bija tikt brīvībā.

- Laid mani vaļā, – viņa nepacietīgi un draudoši teica. Beidzot Neiko uz viņu paskatījās nopietni.

- Tu labi saproti, ka es nevaru laist tevi vaļā, līdz neesmu noskaidrojis, kas tu esi. Tāpēc labāk pastāsti man to, – viņš teica un notupās viņai blakus.

- Labi. Es tev visu pastāstīšu. Ko tu gribi zināt? – viņa smagi nopūtusies jautāja.

- Ļoti labi. Tā jau sen vajadzēja. Tātad kas tu īsti esi? Kā tu nokļuvi te? No kurienes?

- Mani sauc Rovena Ajo. Es esmu no vietas, ko sauc par Riversadžu. Pirms, nu jau vairs nezinu cik dienām, māte cieta avārijā, kas neesot bijusi nejauša, un mums ar māsu paziņoja, ka mēs neesot viņas meitas. Viņa teica, ka mēs nākot no kādas zemes, ko sauc par Dūmakaino. Mēs aizbraucām uz mājām, un tās bija izpostītas. Mēs devāmies pie draudzenes. Kāpām kokā, es gandrīz nokritu un nositos! No rīta Liāna aizbēga un iekrita upē! Es gribēju viņu izglābt, bet nonācu te! Un vēl bija kaut kāda grāmata... – Rovena bija sākusi kliegt, bet Neiko sejas izteiksme lika viņai apklust.

- Grāmata? Kāda grāmata? – Neiko aizdomīgi jautāja. Viņš pēkšņi bija atcerējies ko tādu, kas lika ieklausīties uzmanīgāk.

- NEZINU! – Rovena nepacietīgi nokliedzās, - māte lasīja mums to priekšā un es pat iedomāties nespēju, ka šāda zeme patiesi pastāv! Vai tu spēj tam noticēt? Dūmakainā zeme patiesi ir! Tā ir kaut kāda burvestība! – Rovena bija iegrimusi kā transā, cenzdamās visu kārtīgi aptvert, un runāja tā, it kā būtu zaudējusi prātu. Likās, ka viņa tikai tagad saprata, ka viss, kas ar viņu notiek, notiek šeit un tagad. Un tas nebija sapnis.

- Rovena, nomierinies. Protams, ka Dūmakainā zeme pastāv. Neviens par to nekad nav šaubījies. Burvestības ir mūsu ikdiena, un nezinu, cik trakam jābūt, lai domātu citādi. Kas tā ir par vietu, no kuras tu šeit nokļuvi? – Neiko domīgi jautāja.

- Riversadža? Tā sauc mūsu savrupmāju. Tā atrodas meža malā, dažu kilometru attālumā no pilsētas. Tur mēs abas ar Liānu dzīvojām nedēļas nogalēs kopā ar māti, bet pa darbdienām mēs mācījāmies pilsētas skolā... – Rovena stāstīja.

- Skolā? – Neiko pirmo reizi dzirdēja šādu vārdu.

- Jā, skolā. Tikai nesaki, lūdzu, ka nezini, kas ir skola. To zina pilnīgi visi! – Rovena paskatījās uz viņu tā, it kā puisis būtu nokritis no Marsa.

- Ko jūs tur, skolā, darāt? – viņš pat nesatraucās par Rovenas neticību.

- Mācāmies. Vai tad jums nav skolu?

- Ko jūs tur mācāties? – viņa interese auga arvien vairāk.

- Kā ko? Visu. Valodas, ģeogrāfiju, matemātiku, vēsturi...

- Kāpēc? – Neiko stingri jautāja, un Rovenai sāka likties, ka viņš dzen ar viņu jokus.

- Kāpēc? Lai zinātu. Lai varētu mācīties augstskolā. Lai dabūtu labu darbu, lai labi pelnītu un dzīvotu pārticībā.

- Vai tad tavā zemē galvenais ir dzīvot labi? Tad tu mācies tikai tam, lai dabūtu labu darbu, lai labi pelnītu, lai labi dzīvotu?

- Jā.

- Tas nav pareizi, - Neiko paziņoja un Rovenai likās, ka viņa ir dabūjusi ar bomi pa pieri.

- Kā, lūdzu? – viņa pārjautāja.

- Tas nav pareizi. Jūs dzīvojat tikai sev, savām niecīgajām vēlmēm, savam labumam. Jūs nedomājat par to, ko sasniedzat un ko ar to liekat zaudēt citiem. Jūs mācaties, lai strādātu, nevis, lai dzīvotu.

- Un jūs šeit dzīvojat citādi? – Rovena spītīgi jautāja.

- Mēs nemācāmies, mūs iemāca pati dzīve. Mēs dzīvojam tā, kā tā liek mums dzīvot. Karalis ir tas, kurš piedzimst par karali, un ubags ir tas, kurš par tādu piedzimis. Tāds ir Liktens spēks! Tikai Izredzētie spēj stāties tam pretī.

- Nav nekāda likteņa! To veidojam mēs paši! – Rovena nepacietīgi iesaucās.

- Rovena, nav tādas zemes, kurā visu nenoteiktu kāds augstāks spēks. Visu pārvalda kaut kas augstāks. Tāpat kā Feju mežu pārvalda fejas, visu kaut kas pārvalda. Un katru pārvalda Liktenis.

- Mani nepārvalda. Un mana zeme pastāv gan! Es esmu no turienes. Es tur dzīvoju nu jau astoņpadsmit gadu, un... – Neiko aizspieda viņai muti, tā apslāpējot viņas protestus.

- Es tevi pilnīgi saprotu, bet apdomājies. Ja es pēkšņi nonāktu tādā pasaulē kā tavējā un satiktu tevi. Vai tu man noticētu, ja es pēkšņi sāktu apgalvot, ka esmu no citas dimensijas, no zemes, kurā valda viss, kas tavā zemē ir neparasts? Vai tu man noticētu? – viņš jautāja un atbrīvoja viņas muti.

Rovena mirkli raudzījusies uz viņu, teica:

- Nē, Neiko, es tev nenoticētu. Es saprotu, ka tu man netici. Zini, tā ir tik jocīga sajūta, - viņa iesmējās.

- Vienmēr biju tikai es. Nekad nebija nekā neparasta vai nedabīga. Es vienmēr visam atradu izskaidrojumu. Pat tad, ja tā vienkārši nebija. Es vienkārši noticēju, ka tas ir, un viss. Es vienmēr uzskatīju, ka viss ir tieši tāds, kādu mēs to redzam. Man pat prātā nevarēja ienākt, ka mūsu piemājas upītē varētu būt vārti uz citu pasauli. Bet tagad es tam ticu. Zini, esmu pati pret savu gribu ierauta tavā pasaulē, Neiko. Taču tas vēl nav nekas. Es bieži esmu bijusi kaut kur pati pret savu gribu, bet... es vienmēr zināju, kāpēc es esmu tur, nevis citur. Šoreiz es to nezinu, un tas mani tracina visvairāk. Neiko, kāpēc es esmu šeit? Man ir jāatrod māsa, bet... jūtu, ka ir vēl kas... kas, Neiko? – viņa izmisusi jautāja.

- Es nezinu... – viņš lēni atteica. Viņam pašlaik bija citas domas. Neiko bija atcerējies uzdevumu, kurš viņam bija dots pirms kāda laika. Viņam bija jāizdibina pēc iespējas vairāk par kādu priekšmetu, bet, lai kā viņš bija pūlējies to izdarīt, meklējumi bija bijuši nesekmīgi. Taču tagad likās, ka atrisinājums varbūt drīz būs rokā. Iespējams, ka tad viņš spēs palīdzēt Mo un Ebrijai...

Augstā, dārgakmeņiem rotātā tronī sēdēja skaista meitene, kura bija aptuveni deviņpadsmit gadu veca. Viņas garie, tumšie, viļņainie mati brīvi krita pāri pleciem. Skatiens domīgi karājās gaisā. Mutē viņa košļāja savu matu cirtu. Otra roka atdusējās uz lielā krēsla roku balsta. Pirkstā vizēja milzīgs gredzens ar lielu smaragdu.

Viņa bija tērpusies zaļā, garā kleitā ar neskaitāmiem volāniem, rišām, kruzuļiem, dārgakmeņu rotājumiem un dziļu izgriezumu. Arī zaļās kurpītes bija rotātas ar lieliem smaragdiem. Vidukli apņēma cieša korsete ar zīda aukliņām.

Zem meitenes tumšajām, biezajām skropstām dzirkstīja spoži zaļas acis. Maigā āda izskatījās teju vai sniegbalta, bet lūpas - maigi rozā. Viņas ausīs mirdzēja lieli smaragdu auskari. Meitene bija izsmalcināta un aristokrātiska, taču viņā jautās arī kaut kas draudīgs.

Piepeši meitenes skatiens atdūrās pret durvīm, pie kurām pēc īsa mirklīša kāds pieklauvēja. Meitenes skatiens mirklīti pakavējās pie durvīm, bet tad pazuda kaut kur aiz pils loga.

- Nāc iekšā, Obe! – meitene pavēlnieciskā balsī iesaucās. Viņas balss kā salta vēja šalts aizbrāzās pāri lielajai zālei, un masīvās zāles durvis, kas arī bija rotātas ar smaragdiem, pašas no sevis atvērās. Aiz tām stāvēja kāds dīvains radījums. Tā ausis bija tik garas, ka teju vai skāra zemi, deguns bija tik uzrauts, ka likās, tūdaļ savīsies kliņģerī. Gandrīz visu radījuma seju aizņēma šīs radības acis. Tās bija gaišzilā krāsā un izskatījās gluži kā divi dzidri ezeri.

- K... k... kundze... – Obe izstostīja un, spērusi soli pāri lielās zāles slieksnim, paklanījās tik zemu, ka sīkais deguntiņš gandrīz pieskārās zemei.

 – Pie jums ieradusies Hora, kundze... – Obe bailīgi paziņoja. Meitene nomēroja viņu ar saltu skatienu.

- Šodienas pusdienas, ko tu man pasniedzi, Obe, bija negaršīgas, - viņa augstprātīgi paziņoja.

- P... piedodiet, kundze, bet... bet ūpijas ir beigušās. Aizsūtīju Lio tās nomedīt...

- Tu mani esi pievīlusi, Obe, un vai zini, kas notiek ar tiem, kas mani pieviļ? – viņa skarbā balsī jautāja. Mazā radība manāmi sarāvās, un tās acis iepletās vēl uz pusi lielākas. Mazās lūpas sāka raustīties.

- Saki, lai Hora nāk iekšā. Ja šovakar man uz galda nebūs ūpiju mērce, tu no soda neizbēgsi, un, tici man, - viņa brīdinoši teica, - manas iepriekšējās kalpones sods, salīdzinājumā ar tavu, liksies kā žēlastība.

Obe iespiedzās un veikli izskrēja no zāles. Meitene nolamājās un iztaisnojās krēslā. Labus kalpotājus šais laikos atrast bija tik grūti.

Pēc mirklīša zālē ienāca brīnumdaiļa meitene.

- Jaunkundz’, - viņa paklanījās, bet ne tik zemu kā Obe, - jūs šodien izskatāties tik brīnišķīgi... – viņa teica, bet teiktais drīzāk izskanēja izsmejoši, nevis patiesi.

- Ja esi nākusi ar sliktām ziņām, labāk ej prom... – meitene dusmīgi izmeta.

- Ak, kāpēc jūs tik rupji izturaties pret mani? Esmu šeit, lai jums palīdzētu, - Hora, viltīgi zibinādama acis, greizi smaidīja.

- Pēdējā laikā tu man nemaz neesi palīdzējusi. Ko tu gribi? – viņa nikni jautāja.

- Man ir kāda ziņa, kas jums būtu jāzina. Steidzos pie jums, cik vien ātri varēju. Uzskatu par pareizu jums paziņot, ka... – Hora ieturēja dziļu pauzi, un tas satracināja daiļo meiteni vēl vairāk.

- Ātrāk runā! Tu kavē mani! – viņa nepacietīgi nobļāvās.

- Es uzskatu par vajadzīgu jums paziņot, ka nesen Feju mežā saskrējos ar Neiko, un... – Hora pat nelikās traucēties un turpināja tādā pašā garā.

- Ar Neiko? Ko viņš tur darīja? Ātrāk stāsti, vai arī likšu tevi nogalināt! – viņa nepacietībā piecirta kāju. Viņas acis, izdzirdot puiša vārdu, bija iemirdzējušās.

- Jūsu Augstība būs pārsteigta, uzzinot, ar ko viņš bija kopā... – Hora turpināja, ļauni smaidīdama. Meitene spītīgi klusēja un gaidīja, ko Hora teiks tālāk.

- Vai jūs tas neinteresē, kundze? – Hora sarkastiski novilka.

- Kāda man daļa, ar kādiem zvēriem viņš pinas. Ja tas neskar mani, mani tas arī neinteresē, – meitene centās izklausīties vienaldzīga.

- Jūs tas interesēs gan... viņš bija kopā ar kādu meiteni... – Hora pat nepaguva pabeigt, jo meitene iekliedzās.

- KO? Ar meiteni? Kādu vēl meiteni? – viņas acis dusmās zibsnīja.

- Ar ļoti skaistu meiteni... daudz skaistāku par jums, bet arī ar ļoti neparastu meiteni...

- Pazūdi, Hora! Nākamreiz es vēlos tevi redzēt, kad būsi tikusi no viņas vaļā! – viņa dusmās drebot teica.

-Es nedomāju, ka tā ir laba doma, kundze. Šī meitene... hmmm... ir gaužām neparasta. Es domāju, ka viņa nav no mūsu pasaules. Varbūt viņa var mums noderēt, -Hora gudri iebilda un nozibināja acis.

-Ak, tā, tad nekavējoties atved viņu pie manis! –Floo einteresēti teica. Hora paklanījās un pameta zāli. Viņas lūpās rotājās viltīgs smaids un Floo nošņācās.

Meitene palika viena lielajā zālē. Mirklī, kad viņa piecirta kāju pie zemes, kāda skaista vāze, kas bija rotāta ar sīkiem smaragdiem, saplīsa, izkaisot pa marmora grīdu skaistos akmentiņus.

- No sākuma tā sasodītā feja, un tagad šis... – Floo piegāja pie spoguļa un palūkojās uz sevi. Viņa bija neticami skaista, bet acīmredzot ar to nepietika. Sasodīts, dusmās viņa trieca dūri spoguļa gludajā virsmā, bet tā neskāra spoguļstiklu, bet izslīdēja tam cauri, pazūdot tukšumā. Izvilkusi roku, viņa paraudzījās uz to un pasmaidīja. Viņa necieta šķēršļus. Dažus varēja nolīdzināt līdz ar zemi, dažiem varēja pārlēkt pāri, bet bija tādi, kurus varēja apiet tikai ar viltu...

Liāna lēnām atvēra acis. Galva bija pavisam dulla un nespēja sakarīgi domāt. Pierāvusies sēdus, meitene atklāja, ka sēž milzīgā sūnu kaudzē, kas bija izveidota par gultu. No milzīgajiem balstiem lejup nokarājās smalki austi aizkari, kas bija caurspīdīgi. Tos rotāja krāšņas, nekad neredzētas puķes un apkārt lidinājās tauriņi. Gaisā lidoja rozā putekļi, kas Liānai atkal uzdzina miegu, taču šoreiz viņa pretojās vilinošajai sajūtai. Likās, ka nāsis sprāgs no smaržu pārpilnības. Liāna secināja, ka atrodas milzīgā lapenē. Mugurā viņai bija viegla auduma kleita, kas, meitenei pieceļoties, viegli plīvoja gar kājām. liānai likās, ka viņa ir kaila –tik viegls bija audums. Meitene baidījās, ka saplēsīs to, taču audums izrādījās stiprāks nekā viņa bija gaidījusi. Vieglā kleita lika viņai justies debišķīgi skaistai un vieglai. Liānai likās, ka viņa tūdaļ varētu pacelties gaisā. Pēkšņi pie lapenes ieejas viņa ieraudzīja savādu būtni, kas augumā bija nedaudz mazāka par viņu. Tās ķermenis bija slaiks un apbrīnojami graciozs. Gaišzaļie mati vieglā vilnī krita pāri mugurai un pleciem. Būtnes ausis bija pārsteidzoši smailas, deguns taisns un galā uzrauts, seju klāja iezaļgani vasarraibumi, uzacis slaidā lokā izliecās pār būtnes pieri, viņas lūpas bija viegli zaļas. Mugurā šai būtnei bija tāda pati kleita kā Liānai, taču daudz krāšņāka, tā bija klāta sīkām pērlītēm. Kājas bija basas. Gar būtnes rokām augšup vijās zaļi vijumi, kas maigi ieskāva tās kaklu. Taču vispārsteidzošākais šai būtnē bija spārni, kas liegi plivinājās būtnei aiz muguras. Tie bija vienkārši neiedomājami skaisti un mirdzēja sudrabaini pelēkā krāsā. Šī būtne bija... bija feja. Liānai mute ieplētās, raugoties uz saisto parādību. Pēkšņi feja pagriezās un pamāja Liānai, lai tā seko.

Izgājusi ārā no lapenes, Liāna paraudzījās visapkārt. Viņai aiz pārsteiguma elpa aizrāvās. Nevienā pasaku grāmatā, nevienā filmā, pat savā vispārdrošākajā sapnī viņa nebija iedomājusies kaut ko tādu. Viņas acīm pavērās neticams skats. Starp milzīgajiem kokiem, plivinot spārnus un skaisti dziedot, lidinājās simtiem feju. Kokos lapu vietā vijās ziedi. Tie caurvija koku stumbrus kā smalki zirnekļa tīkla pavedieni. Sīkās stīdziņās mirdzošie pavedieni karājās lejup, un katra galā bija milzīgs zieds. Kaut gan saule šeit nespīdēja, visu apņēma saulaina gaisma. Pār galvu stiepās tāds kā kupols, kas visu ietvēra šajā burvībā. Gaiss bija piesātināts ar dažādām smaržām, kas lika galvai palikt svina smagai.

Liānai likās, ka šī smarža viņu nogalinās. Saldās mokas pārņēma viņas ķermeni savā varā. Tagad viņa saprata, ka ne jau tas, ko viņa redzēja, bija viņu pakļāvis. Tā bija šī smaržu burvība. Tas bija miers, kas šeit strāvoja katrā augā, katrā skaņā un katrā pieskārienā. Šeit Liāna sajutās tik viegli it kā spētu pacelties spārnos un aizlidot. Viņa jutās kā apreibusi no šīs varas, kas bija pakļāvusi viņu ar savu visaptverošo burvību.

Tad viņa to pamanīja. Tā slējās augstu, augstu debesīs. No sākuma Liāna domāja, ka nekas nevarēja pacelties augstāk par šo milzīgo koku galotnēm, bet tagad viņa saprata, ka ir kļūdījusies. Tās torņi bija vēl augstāki un iestiepās bezgalībā. Tā bija milzu pils, kas mirdzēja gaišā perlamutra krāsā un vilināt vilināja. Gar torņiem stiepās krāšņas puķu vītnes. Visapkārt lidoja milzīgi taureņi, kas maigi ieaijāja puķes miegā ar saviem milzīgajiem spārniem.

Liāna spēra soli uz priekšu un, viņas kāja iegrima sūnās, kas bija tik maigas kā rozes ziedlapiņas. Viņas sirds pildījās ar mieru, prieku un nekad neizjustu saldmi. Nekad viņa nebija jutusies tik labi kā tagad un likās, ka neviens un nekas nekad neizjauks šo burvību. Tā bija paradīze, tā bija pilnība...

Liāna pat nepamanīja, kā bija aizgājusi līdz pils milzīgajiem vārtiem, kas bija darināti no ziedu vītnēm un caurspīdīgiem pavedieniem. Viņa sekoja fejai iekšā.

Milzīgās arkas iestiepās augstu pils griestos, kur milzīgās ziedu vītnēs sadalījās uz visām pusēm un ieskāva griestus, ietinot tos smalkā puķu paklājā. Arī pils grīdu sedza sūnas. Sienas mirguļoja perlamutra vieglajā krāsā. Likās, ka tās nav no reāla materiāla celtas, bet savērptas no sapņiem un cerībām. Pavisam nemanāmi tās viļņojās un vilināja Liānu tuvāk. Viņa juta satraukumu, ko parasti juta, kad iesaistījās kādā dēkā, bet šoreiz tas bija savādāks... Tās bija visvarenākās piedzīvojumu alkas, kādas vien viņa jebkad būtu varējusi piedzīvot. Nekad vēl visa viņas vienmuļā dzīve nebija paslīdējusi viņai gar acīm tik gausi un garlaicīgi. Šī siena solīja to, ko viņa nekad vairs nevarēs piedzīvot. Piedzīvojumi viņu sauca... Viņa laikam mirtu, ja tagad viņu pamodinātu māte un izrādītos, ka viss notikušais bijis tikai sapnis. Lēnām meitene pagriezās pret tuvāko sienu, kas viegli vibrēja. Viņa spēra soli tuvāk un izstiepa roku. Likās, ka arī siena pievirzās par centimetru tuvāk. Liāna pastiepa roku vēl vairāk... Līdz mirguļojošajai masai palika vairs daži milimetri, kad viņa to beidzot ieraudzīja. Viņai pretī vērās acis... milzīgas, biedējošas, bet laimīgas acis. Tad tās aizpeldēja tālāk pa sienu. Steidzīgi Liāna atrāva roku un pakāpās malā. Burvība bija zudusi. Krāsainais ziepju burbulis ar skaļu paukšķi bija pārsprādzis. Viņa atkal bija nolaidusies atpakaļ uz zemes. Arī feja, kas jau bija paspējusi aiziet, bija atpakaļ.

- Vai redzēji? - tā maigā balsī jautāja un ar savām mandeļveida acīm paraudzījās uz Liānu.

- Jā... Kas tas bija? – Liāna satraukti jautāja. Viņu sāka pārņemt bailes, iedomājoties, kas būtu noticis, ja viņa būtu pieskārusies sienai.

- Tā bija mūsu aizsardzība, - feja atbildēja un pievērsās sienai, – mūsu pilij ir ļoti raiba pagātne. Lai to aizsargātu, bija jāizmēģina tik daudz kas, bet... Šī izrādījās vislabākā. Mēs izpētījām ļoti daudzas pilis Dūmakainajā zemē un sapratām, ka lielākā daļa no šīm pilīm izmanto dažādas aizsardzības, kas jebkurā ceļā cenšas aizturēt uzbrucēju no iekļūšanas pilī...

- Bet tā taču arī jābūt... Vismaz man šķiet, ka tieši tāpēc aizsardzība ir domāta, - Liāna īsti nesaprata, ko feja cenšas viņai ieskaidrot.

- Nē, tāds mērķis ir citām pilīm, bet kā tev šķiet, kāpēc tas tā ir? – feja jautāja, ar smaidiņu atkal paraugoties uz sienu.

- Nu, es domāju, ka tāpēc lai neiekļūtu ienaidnieki, spiegi, neko nenozagtu... – Liāna sāka uzskaitīt, bet feja viņu pārtrauca:

- Pareizi ir viss, ko tu nosauci, bet vai tev nešķiet, ka pat pils atrašanās vietas zināšana varētu būt mums bīstama?

- Nu, jā, bet...

- Tieši to dara mūsu aizsardzība - tā neļauj nevienam to uzzināt... –feja viszinoši paskaidroja. Liāna centās saprast, par ko runā feja, bet nez kāpēc viņai tas nepadevās.

- Labi, centīšos paskaidrot konkrētāk. Šī siena, ko redzi savā acu priekšā, ir Piepildījums. Tā ir viss. Katram tā liek justies tā, kā tas vienmēr ir vēlējies justies, tā sauc un mudina, solot dot to, pēc kā ilgojas tava sirds. Tā pievilina savus upurus, un, līdzko kāds tai pieskaras, ievelk to sevī. Tas, kurš iekļuvis šai sienā, ārā izkļūt vairs nevar nekad. Ne jau tāpēc, ka tas būtu neiespējams, bet tāpēc, ka neviens to nevēlas. Tā rada ilūzija, ka tu esi saņēmis to, ko vēlies. Taču tā ir nolemtība, ko patiesībā piedāvā šī siena. Tas, kurš ir nonācis tās rokās, aizmirst to, kas bija, kas ir un par ko tam jākļūst. Viņš tiek ierauts burvju aplī, kura varu nevienam vēl nav izdevies salauzt. Līdz tam laikam, kamēr šī aizsardzība darbosies, mēs esam drošībā, - feja pabeidza savu stāstu un, paņēmusi Liānu aiz rokas, vilka prom.

- Nāc nu, valdnieks ar tevi grib runāt.

Liāna samulsusi vēl pēdējo reizi paraudzījās uz sienu, kas solīja tik daudz, patiesībā nedodot neko. Aiz mirdzošās virsmas slīdēja tēli... daudz tēlu... un visi izskatījās tik laimīgi... tik laimīgi. Liānai kļuva tik pretīgi. Kas gan bija labāk – palikt mūžam ieslodzītai sienā, kas ar tavām paša vēlmēm padarījusi tevi par gūstekni, vai mirt cīņā par savu taisnību? Kas bija labāk – dzīvot mūžīgi, pat nezinot, kas tu īsti esi, vai mirt, apzinoties sevi...

Rovena stāvēja ezera krastā un raudzījās uz visu to skaistumu, kas pavērās viņas skatienam. Vakar viņi ar Neiko nebija daudz runājuši. Viņš bija viņu atsējis un devies prom, sakot, ka drīz atgriezīsies. Viņa gaidīja. No sākuma viņa gribēja doties prom, bet sapratusi, ka nezina, kurp iet, palika tepat. Viņa lāgā nesaprata, ko domāt, tāpēc centās nedomāt neko. Visa piedzīvotā bija par daudz, lai viņas saprāts to uzreiz spētu aptvert. Ar skumjām viņa domāja par Liānu, jo tieši māsas dēļ viņa bija šeit. Viņa lūgs Neiko palīdzību, atradīs māsu un dosies atpakaļ.

Smagi nopūtusies, Rovena nosēdās zem koka. Viss bija tik sarežģīti, ka viņa to nespēja saprast. Pēdējās dienās viņas dzīve bija sagriezusies kājām gaisā. Viss bija kļuvis par murgu, pat viņa... Taču atpakaļceļa vairs nebija. Pat ja arī būtu, viņa nespētu to paveikt bez māsas.

Nespēdama mierīgi nosēdēt, Rovena piecēlās un piegāja pie ezera. Nedaudz satraukti viņa paskatījās ūdenī. Nevarēja jau paredzēt, ko viņa tur ieraudzīs. Redzētais viņu satrieca daudz vairāk, nekā viņa bija gaidījusi. Pat ja viņa būtu ieraudzījusi jūras nezvēru, tas neizbiedētu viņu tik ļoti. Viņa ieraudzīja seju... savu seju. Tā izskatījās tik izmocīta un nedabīgi bāla. Likās, ka viņa redz spoku. Mati bija savēlušies neizpiņķējamās krēpēs, kas krita pār viņas pleciem. Uz pieres bija rēta, seja bija netīra un saskrambāta. Tikai ieraugot savas rētas, viņa sāka just sāpes tajās.

Nometusies ceļos, viņa turpināja pētīt savu seju. Viss ķermenis smeldza, mugura sūrstēja. Neko viņa nevēlējās vairāk kā karstu, karstu lavandas putām pilnu vannu un sveces, lai nebūtu pārāk tumšs. Tas nomierinātu gan viņas ķermeni, gan prātu. Šajā situācijā Rovena bija gatava samierināties arī ar peldi skaistajā ezerā, bet bailes viņu atturēja no šī pārdrošā soļa.

Nedaudz pasoļojusi gar ezeru, lai izvingrinātu sāpošos kaulus, Rovena pagriezās pret ezeru un uzlūkoja to ar ciešu skatienu.

- Lūdzu, man tas ir nepieciešams... – viņa nočukstēja. Lēnām noģērbusi savas drēbes, kuras nu jau bija sausas, viņa lēnām iebāza kājas pirkstu ezerā. Ūdens bija patīkami silts un vilināt vilināja. Rovena centās nedomāt par to, ka pagājušajā naktī gandrīz bija noslīkusi šai ezerā. Vēlme atslābināties un aizmirsties bija daudz lielāka. Lai nu kā, Neiko taču vakar bija peldējies ezerā. Nekas nebija noticis.

Lēnām viņa spēra soli ūdenī. Mirkli pastāvējusi, viņa izbaudīja ūdens viļņošanos ap kājām. Ūdens virsa bija gluda kā spogulis. Viss bija pārsteidzoši mierīgs. Kaut kur augstu koku zaros dziedāja... vai tie bija putni? Rovena nezināja kā sauc šos dziedoņus, bet viņu balsis nelīdzinājās nekam, kas agrāk dzirdēts. Likās, ka tās dzied nevis ausīm, bet dvēselei. Arī skaistā varavīksne, kas lējās milzīgajam ūdenskritumam pie kājām, bija kā radīta, lai krāsotu Rovenas dvēseli un sadziedētu to. Gaiss smaržoja pēc kaut kā, ko Rovena nepazina. Šī smarža piepildīja Rovenu līdz pat matu galiņiem, un viņa pat nevarēja pateikt, no kurienes tā nāk. Tā laikam smaržoja gaiss.

Rovena ievilka dziļi krūtīs šo gaisu, un tās uz mirkli pārstāja sāpēt. Tā bija brīnumaina sajūta. Likās, ka šis gaiss ārstē viņu no iekšpuses. Taču ķermenis tik ļoti alka pēc fiziska pieskāriena, ka viņa, vairs ilgi nedomājot, ieleca ezerā. Viņa sajutās tā it kā būtu ienirusi pienā. Viņa nira arvien dziļāk un dziļāk. Likās, ka plaušas kļuvušas daudz ietilpīgākas, jo parasti viņai jau pēc divdesmit sekundēm aptrūkās gaisa. Varbūt tas bija tikai šī meža gaiss, kas palīdzēja zem ūdens izturēt daudz ilgāk, nekā tas ir iespējams.

Tad Rovena atvēra acis. Tas bija kas tāds, ko viņa nebija redzējusi nevienā muzejā, filmā vai grāmatā. Viņa šaubījās, vai maz kāds cits viņas pasaulē ko tādu ir redzējis. Skaistums, kas pavērās viņas acīm, bija vienkārši neaprakstāms. Visur stiepās un vijās dažādi koraļļi un sūkļi, likās, ka tie visi ir dzīvi. Apkārt mudžēja tūkstošiem dažādu dzīvu būtņu. Šeit bija viss, ko vien varēja un nevarēja iedomāties. Te bija kādas dīvainas būtnes ar garu, garu asti, kas galā sadalījās simtiem bārkstīs. Šur tur peldēja skaistas būtnes, kas bija līdzīgas nāriņām. Vietām bija redzami tādi kā sēņveidīgi kustoņi, kas centās iepatikties  milzīgiem zeltainu matu viļņiem, kas vienaldzīgi peldēja turp un atpakaļ. Taču visapkārt milzīgā ātrumā šaudījās sīkas spārītes dažādās krāsās. To spārni vēzējās pa ūdeni radot mirdzošu varavīksnes lietu uz visām pusēm.

Rovenai gar acīm šāvās krāsas un dzīvība. Nekur nenotika cīņa par izdzīvošanu. Visur valdīja miers un saticība. Tad Rovena ieraudzīja kaut ko tādu, kas lika viņas sirdij bailēs salekties. Viņai zem kājām vīdēja tukšums. Zili zaļais ūdens vienkārši iestiepās tumsā. Likās, ka ezeram nav dibena un tas vienkārši iestiepjas bezgalībā... Pazūd un viss.

„Tad tā es šurp nokļuvu!” doma izšāvās caur Rovenas prātu daudz ātrāk, nekā viņa paspēja tai izsekot. Tā noteikti bija arī izeja uz viņas pasauli.

Iznirusi virs ūdens, Rovena apmulsusi paraudzījās visapkārt. Tā bija izeja! Viņai bija jāatrod māsa un vienkārši jāienirst ezerā. Tas bija tik vienkārši!

Nolēmusi par to pagaidām nedomāt, Rovena sāka peldēt uz ūdenskrituma pusi. Tas bija tik milzīgs un varens, taču troksnis, ar kuru ūdens no tā gāzās, nebija tik dārdošs, kādam tam vajadzēja būt. Rovenas ausīm tas bija diezgan patīkams un nomierinošs.

Vēl mirkli pakavējusies ūdenskrituma tuvumā, viņa peldēja atpakaļ uz krastu. Pēkšņi viņa sastinga. Tur viņš stāvēja. Atbalstījis vienu kāju pret akmeni, un vēroja viņu. Seja bija domīgi savilkta un neizteica neko. Rovenai pat prātā nevarēja ienākt, par ko viņš varētu domāt. Garais apmetnis liegi plīvoja ap viņa kājām. Rovena peldēja līdz krastam un, kad ar kajām spēja sasniegt zemi, apstājās, aizklādama krūtis ar rokām. Viņa nebija droša vai ūdens spēj apslēpt viņas kailumu. Viņa juta kā vaigos kāpj sārtums.

- Aizgriezies, lūdzu. Es kāpšu ārā, - Rovena teica stingrā balsī, lai gan juta, ka tā nedaudz ietrīcējās. Liekas, to dzirdēja arī Neiko, jo viņš iesmējās.

- Protams, mana skaistā princese. Es aizgriezīšos, - viņš lēnām novilka un pavisam negribīgi pagrieza viņai muguru. Rovenu tas būtu nokaitinājis, ja vien viņa nejustu bailes. Viņa taču nemaz nepazina šo svešinieku! Kur bija viņas prāts, kad viņa palika viņu gaidīt.

Izkāpusi viņa sagrāba savas drēbes un aizsteidzās aiz koka. Sākusi drudžaini ģērbties, viņa paraudzījās, vai Neiko vēl aizvien stāv turpat. Viņš stāvēja.

Saģērbusies viņa atstāja savu slēptuvi un nostājās no viņa pa gabalu.

- Es pateicos tev par visu, ko esi darījis manā labā, bet nu es domāju, ka mūsu ceļiem jāšķiras. Vari turpināt savu ceļu, – viņa teica, un pati nemanot, aizturēja elpu, gaidot Neiko atbildi.

- Jā, protams! – viņai par milzīgu pārsteigumu viņš atbildēja. Rovena samulsa. Viņa nebija gaidījusi, ka viņš teiks šos vārdus.

- Kā? Un tu tā vienkārši mani palaidīsi svešā zemē vienu? Mani taču var nogalināt tepat aiz nākamā koka! – viņa dusmīgi iesaucās, aizmirsusi savas bailes no šī svešinieka. Viņi bija pazīstami ļoti neilgu laiku, bet viņai viņš bija vajadzīgs tik ļoti kā neviens vēl.

- Un kāpēc gan ne? Mūs nekas nesaista, man tu būtu tikai traucēklis. Dari to, kā dēļ esi šeit ieradusies. Šai mežā tev nekas nedraud un tālāk par šejieni tava māsa netiks. Tu viņu drīz atradīsi. Man līdzi iet tu nevari, jo es dodos tālāk. Paliec sveika, - Neiko noteica un pagriezies devās prom.

Rovena palika ar vaļēju muti. Viņa to nebija gaidījusi. Viņa pat bija cerējusi, ka Neiko viņu sasies un vilks sev līdz, tik ļoti viņa negribēja palikt viena šai nepazīstamajā zemē. Taču ko tagad?

- Pagaidi! – viņa iekliedzās, bet Neiko neapstājās. Viņa metās viņam pakaļ.

- Pagaidi! Vai vismaz tagad es drīkstu iet tev līdz? Es apsolu, ka neko nejautāšu, neteikšu un netraucēšu tev. Lūdzu! Tikai līdz meža galam, – satvērusi Neiko aiz rokas, Rovena izmisīgi uz viņu paskatījās. Viņai vēl nekad nebija nācies kādu lūgties, bet izrādījās, ka tas nemaz nebija tik grūti.

Neiko nopētīja viņu kā nepaklausīgu bērnu. Rovena nedaudz nodrebēja no šī pētošā skatiena.

- Tu klausīsi mani uz vārda! – viņš nopietni teica.

- Jā, – Rovena nočukstēja. Viņa zināja, ka Neiko visādi centīsies to izmantot, bet... Viņa jau jebkurā mirklī varēja viņu pamest un tālāk iet viena.

- Labi, vari nākt, – Neiko, nedaudz padomājis, teica un apgriezies turpināja ceļu. Viņš dzirdēja, ka Rovena nopūšas un seko viņam. Pār Neiko seju pārslīdēja noslēpumains smaids. Viņš bija panācis to, ko vēlējās. Nekad, nekad viņš vairs nelaidīs vaļā šo meiteni, viņa viņam bija vajadzīga. Viņa bija atslēga, kas atslēgs Mo krātiņa vārtus un izglābs Ebriju. Tagad viņš bija drošs par to.

Liāna sekoja fejai, kas ātri steidzās uz priekšu. Viņai tik daudz ko gribējās pajautāt, bet feja gāja pārāk ātri. Tā veda meiteni pa milzīgu labirintu, kas likās mūžīgs. Liānai jau sen bija sagriezusies galva, skaitot pagriezienus te pa labi, te pa kreisi. Viņa vienkārši nespēja izsekot visam līdzi. Kādā mirklī meitenes sirds salēcās, apzinoties, ka bez kāda cita palīdzības, viņa ārā no šī labirinta vairs netiktu. Taču šķiet, ka fejai tas īpaši nerūpēja. Viņa tikai gāja tālāk uz priekšu.

Liāna nezināja cik ilgi viņas tā līkumojušas, taču viņai likās, ka veselu mūžību. Beidzot feja apstājās pie kādām zemām durvīm, kas ne ar ko neatšķīrās no citiem simtiem tādu pašu durvju, kurām viņas jau bija pagājušas garām. Liāna centās saskatīt kādu zīmi vai ko citu, kas kaut kādā veidā atšķirtu šīs durvis no citām, bet... šādas zīmes vienkārši nebija. Liāna izdomāja domu domas, par to, kā gan feja bija atradusi ceļu šurp, taču atbilde neradās. Taču visas viņas domās tika aizslaucītas, līdzko durvis atvērās...

Viņa bija gaidījusi kaut ko citu... kaut ko burvīgu, skaistu, vārdos neaprakstāmu, bet... viņai priekšā bija telpa ar dzeltenīgi bālām sienām. Šī vieta uzdzina Liānai pretīgumu, un viņa nemaz negrasījās spert kāju šai telpā. Feja pakapās malā un mudināja Liānu iet iekšā, taču meitene spītīgi papurināja galvu. Feja mīļi pasmaidīja un saņēma Liānas roku savās maigajās, trauslajās rokās. Lēnām viņa uzpūta uz Liānas rokas maigu vēsmu un Liānu pārņēma patīkams nogurums. Viņai likās, ka viņa grimst dziļi, dziļi... nomoda sapnis bija pārņēmis viņas prātu, un fejas smaids lika pasmaidīt arī viņai. Cik gan liela vara piederēja šai dīvainajai zemei un tās iemītniekiem!

Liānu pēkšņi pārņēma savādas izjūtas...tās bija bailes un uzticība reizē. Viņa juta uzticību pret feju un visu šo pasauli, bet... uzticībai līdzās bija arī bailes. Liāna pati nesaprata, kas liek viņai tās izjust, bet tās bija tepat līdzās... bailes no nezināmā vai no zināmā? To viņa nespēja pateikt.

Liāna pat nepamanīja, kurā mirklī bija iegājusi nepatīkamajā telpā. Pirmītēja burvība nokrita no viņas un Liāna nobijās. Viņa apmetās apkārt un grasījās mesties ārā no istabas, bet durvis bija pazudušas. Liāna dziļi ieelpoja un centās nomierināties, bet tas nebija tik viegli. Viņā nebija šīs savaldības un nosvērtības, kas valdīja viņas māsā. Ak...

Liānas sirds sažņaudzās. Rovena... Kas gan bija noticis ar māsu? Viņa bija palikusi upes malā. Viņa noteikti uztraucās... Liānai bija smagi ap sirdi, apzinoties, kādas raizes sagādājusi māsai, taču tas, kas notika šeit un tagad bija daudz svarīgāks.

Pēkšņi istaba sagriezās, un Liānai līdz ar to sagriezās arī galva. Likās, ka viņa ierauta milzīgā karuselī, no kura nav izejas. Straujais virpulis nogrūda viņu no kājām. Viss ilga tikai mirkli, bet pilnībā Liāna atguvās tikai tad, kad bija kādu mirkli sēdējusi... Neticībā viņa pārlaida roku pār mīkstajām sūnām.

-Tas... tas nav iespējams... –viņa noelsās un neticīgi pētīja zemi.

-Kāpēc tad nav? –kāds viņai aiz muguras iejautājās. Liāna pieleca kājās, bet tas neizdevās tik veikli, kā paredzēts, tāpēc Liānai nācās pieķerties pie blakus augošā koka stumbra, kas ieliecās zem viņas svara. Liāna bija gatava apzvērēt, ka dzirdējusi kā tas ierūcās.

-Tu neesi no šīs pasaules, vai ne? –kāda sievietes balss jautāja un apmetusies riņķī Liāna ieraudzīja vecu feju.

-Vispār jau esmu gan, bet es... –Liāna aprāvās, jo nezināja, ko teikt.

-Tā esi tu! Tā, patiešām esi tu! –feja smaidot teica un noglauda Liānas vaigu. –Tā patiešām esi tu –Piamora.

Pat no mugurpuses viņš izskatījās neievainojams un draudīgs. Garais apmetnis teju vai vilkās pa zemi. Neviens vārds nebija izskanējis pār viņa lūpām un Rovena bija neizpratnē. Viņa kā muļķe vilkās puisim pakaļ. Tā gribējās paraut viņu atpakaļ un iesist tieši pa seju. Vismaz tad viņš viņai kaut ko pateiktu. Viņš bļautu, varbūt iesistu viņai atpakaļ, bet varbūt atkal piesietu pie koka un atstātu viņu mežā uz visiem laikiem. Rovenai tā gribējās, lai Neiko vismaz kaut ko pasaka, bet, riskēt ar palikšanu vienai? Nē, to viņai nemaz negribējās. Kas gan varēja zināt, kas par zvēriem še mīt. Rovena noskurinājās. Vēl neviens nebija redzētas, bet Rovenai likās, ka no krūmu biežņas kāds glūn uz viņu.

 Viņa centās neatpalikt, bet Neiko soļi bija tik lieli un droši, ka Rovena nespēja viņam tik veikli izsekot. Viņš zināja katru bedrīti un zem sūnām veikli paslēpušos celmu veikli apiet vai pārlēkt, taču Rovena... Viņa klupa visur, kur vien bija un nebija iespējams. Vienu mirkli viņai likās, ka Neiko tas uzjautrina, bet tad viņa nosprieda, ka ir kļūdījusies, jo viņš nekā neteica. Puisis viņu pilnīgi ignorēja. Rovena nosprieda, ka viņš pat nepamanītu, ja kāds akacis viņu pēkšņi ierautu savā rīklē.

Rovena klupdama sekoja puisim, bet pēkšņi viņas kāja aiz kaut kā atkal aizķērās. Smagi viņa iekrita mīkstajās sūnās. Novaidējusies viņa cēlās augšā. Rovena bija gatava apzvērēt, ka dzirdējusi Neiko iesmejamies. Negantās dusmās viņa centās izraut kāju no saknes, kurā tā neiedomājamā kārtā bija sapinusies.

-Ak, tu velns... –viņa nolamājās un stipri parāva kāju uz savu pusi, cerēdama, ka kāja pārraus sakņu pinumus, bet... notika pretējais. Sakne apvija viņas kāju vēl vairāk un, it kā dzīva būdama, sāka vilkt meitenes kāju uz savu pusi. Rovena iekliedzās, kad kāda cita sakne aptinās ap otru kāju. Viņa centās izrauties un ar rokām atbrīvot kājas, bet saknes bija ļoti stipras un sāka vilkt viņu pa sūnām projām. Rovena kliedza cik spēka, bet tas neko nelīdzēja. Viņa centās pieķerties kādam kokam, bet saknes ar nepielūdzamu spēku vilka viņu prom. Kur gan bija Neiko? Rovena bija gatava viņu nogalināt par to, ka viņš nepalīdzēja.

-Neikooooo... –viņa paguva iekliegties, kad viņas kājas tika parautas augšup. Karājoties ar galvu lejup, viņa sajuta, ka tiek vilka augšup kokā. Pēkšņi vilkšana apstājās un Rovena gaidīja, kas notiks tālāk. Taču nekas nenotika. Viss bija galā. Viņa karājās kokā ar galvu uz leju. Kaut kas neiedomājams!

-Par ko man tāds sods? –Rovena izmisīgi nokliedzās. Viņa dzirdēja kā tepat pie auss kāds iesmējās.

-Tu nogāji no takas, jaunkundzīt, -Neiko izsmejoši teica. Rovena nikni raudzījās uz viņu. Viņa žilbinošais smaids iedvesa viņā vēl lielākas dusmas un nepatiku. Ak, kā gan viņa šim augstprātīgajam pūslim gribētu iesist tur, kur visvairāk sāp! Kā gan viņa gribētu redzēt lokāmies viņu pie savām kājām! Taču viņa to nevarēja... pagaidām.

-Kādas vēl takas? Tu visu laiku lodāji pa mežu kā tāds zaķis un es kā muļķe centos tikt tev līdzi! –viņa kliedza.

-Vai tad es neteicu? Tā bija taka, pa kuru mēs gājām. Piedod, laikam aizmirsu pateikt, lai nenoej no tās... –viņš vainīgi teica, bet Rovena juta, ka nekādu vainu viņš nejūt.

-Tu, idiot! Stulbeni! Dabū mani nost! Tūliņ pat! –viņa kliedza un sāka raustīties, lai tiktu zemē.

-Meitenīt, tu atkal iekarsti, -viņš tēvišķi aizrādīja un paņēma matus Rovenai no sejas, lai varētu to redzēt. Viņas seju izķēmoja neiedomājamas dusmas.

-Nepieskaries man, -viņa nošņācās gluži kā čūska un juta, ka Neiko pavisam nemanāmi saraujas, taču viņš neatkāpās. Rovena centās izrauties no viņa rokām, bet karājoties ar kājām gaisā tas diez ko labi nepadevās.

-Nerausties, vai arī... –viņš spēji apklusa, bet Rovena spītīgi raudzījās viņam acīs.

-Vai arī, kas? –viņa izsmejoši jautāja. –Pārgriezīsi man rīkli?

Neiko neko neatbildēja, bet tikai turpināja skatīties uz viņu. Viņa acīs iedegās dīvaina dzirkstelīte. Ne mirkli vairs nepaskatoties uz Rovenu, viņš pagriezās un piegāja pie koka, kas bija uzvilcis meiteni kokā ar savām gaisa stīgām. Viegli viņš pārbrauca pār koka stumbru ar roku un koks zem viņa rokas sāka nevaldāmi raustīties. Rovenai šķita, ka tam kutēja. Viņa juta, ka stīgas pamazām sāk atslābt un pēc kāda mirkļa meitene karājās tikai tukšā gaisā. Kā maiss viņa nogāzās lejā un smagi piezemējās sūnās. Pār meitenes lūpām izlauzās vaids. Stīvi viņa uzslējās kājās un paberzēja kājas, kur tās bija nospiedušas stīgas. Iztaisnojusies viņa paraudzījās uz Neiko, kas ar aukstu skatienu raudzījās viņai pretī. Rovena gaidīja kādu ļaunu piezīmi, bet Neiko lūpas palika mēmas. Viņš pagriezās un devās tālāk. Klusi nolamājusies Rovena viņam sekoja.

-Es? Kas es esmu? –Liāna apstulbusi raudzījās uz feju, kas mirdzošām acīm raudzījās viņai pretī.

-Tu esi .... Tu esi Izredzētā. Tu esi sūtīta, lai glābtu mūs. Sūtīta, lai iznīcinātu to ļaunumu, kas drīz piemeklēs mūsu zemi. Tu esi tā, ko mēs saucam par Piamora –seno mondu valodā tas nozīmē Glābēja, -feja steidzās paskaidrot. Liāna, kā dabūjusi ar vāli pa pieri, blenza uz viņu.

-Kā jūs to zināt? –viņa izstostīja pēc ilgām pārdomām. Feja sirsnīgi uzsmaidīja meitenei.

-Tev ir grāmata. Tā ir Mondo grāmata –tavs uzdevums sargāt to kā savu acuraugu. Tai piemīt milzu spēks, par kuru tev pagaidām nav brīv` uzzināt, bet reiz... –feja ieturēja dziļdomīgu pauzi un satraukti raudzījās meitenē.

 Liāna atrāva grāmatu sev no krūtīm un paraudzījās uz tās vāku. Tas bija no ādas, un tieši vidū bija dīvains gravējums un zem tā... likās, ka tas bija rubīnsarkana akmens atveidojums. Liāna nosprieda, ka tas noteikti bija kaut kāds amulets.

-Mana māte, kas patiesībā nemaz nav mana māte teica, ka mēs ar māsu nākam no Dūmakainās zemes, un šī grāmata esot mūsu mantojums... –Liāna spēji aprāvās, jo feja sagrāba viņas roku.

-Ko? Ir vēl viena meitene? –viņa panikā jautāja.

-Jā. Mana māsa Rovena, viņa... –Liāna atkal nepaguva pabeigt savu sakāmo, jo feja noelsās.

-Nē! Tas nevar būt! Vēl viena meitene! Nē! Tas ir lāsts! –viņa saķēra Liānu aiz pleciem un sakratīja.

-Kas? K...kas? Lāsts? –Liāna nekā nesaprata. Kas notika?

-Tu nesaproti! Tu nezini! –viņa kliedza. Pēkšņi feja strauji palaida meiteni vaļā, un Liāna atstreipuļoja dažus soļus atpakaļ. Kā noburta viņa raudzījās uz Liānu.

-Un kā lai mēs zinām? Ko lai mēs tagad darām? –viņa skumju pilnā balsī kādam jautāja, taču tā nebija Liāna.

-Pastāstiet man, kas ir noticis, -Liāna lūdza, un beidzot feja atkal paskatījās uz viņu.

-Vai tava māsa ir šeit? –viņa jautāja.

-Nē. Es šeit ierados viena, tā bija nejaušība. Viņa noteikti domā, ka es noslīku, -Liānai aizžņaudzās kakls, domājot par māsu, kas viņu tagad noteikti apraud.

-Nē? –feja pārjautāja un izskatījās acīmredzami iepriecināta.

-Jā, tas ir pilnīgi droši. Rovena nekad nelektu man pakaļ, viņai ir bail no ūdens... man šķiet.

-Man jāaprunājas ar padomi. Tad es tev pastāstīšu, un tu dosies tālāk, ja tā tiks nolemts, ja ne... –viņa apklusa un iestājās draudīgs klusums.

-Kas tad būs? –Liāna nobijusies jautāja. Feja neatbildēja, bet kaut ko izvilka no sava mirgojošā tērpā. Kad viņa atvēra roku un pastiepa roku uz Liānas pusi, meitene nespēja nociesties neparaudzījusies, ko feja tur savā rokā. Tie bija putekļi. Putekļi, kas mirgoja dažnedažādās krāsās un no tiem cēlās dīvaini spocīga, bet vilinoša migliņa. Negaidīti feja iepūta putekļus Liānai tieši sejā. Meitene nošķaudījās sajūtot tos viļņojamies savā degunā. Viņu pārņēma pilnīgs miers. Viss apkārt izplūda un meitenes acis pašas no sevis aizkrita ciet. Pēc mirkļa viņa jau gulēja dziļā miegā.

Feja drūmi nogrozīja galvu. Lēnam viņa noglāstīja meitenes gludo vaigu.

-Diez vai nākamreiz tu pamodīsies skaistā vietā... diez vai, mans bērns, -viņa sāpīgi nočukstēja.

Rovena vairs nedusmojās, viņa vairs nelādējās un neķengāja Neko visiem sliktajiem vārdiem, ko vien varēja iedomāties. Viņa truli blenza uz viņa apmetņa malu un sekoja tam. Viņa vairs tikko vilka kājas, bet Neiko neuzrunāja. Viņš plašiem soļiem gāja uz priekšu. Meitene bija izsmēlusi visus spēkus cenzdamās no viņa neatpalikt, bet nu... viņa vairs nespēja. Kājas bija kā baļķi un sāpēja. Rokas likās kā no svina, un mugura arvien vairāk liecās uz priekšu. Meitene likās, ka viņa tūdaļ pat nokritīs, ja neapstāsies.

Spēji apstājusies, viņa paraudzījās uz Neiko, kas turpināja virzīties uz priekšu.

-Ei... –vāri izdvesusi viņa nokrita uz ceļiem. Neiko pat nepagriezās. Viņš turpināja ceļu.

-Ei! –viņa uzsauca jau skaļāk, bet viņš jau bija nozudis tumšajā mežā.

-Lai velns tevi parautu... -viņa klusi nočukstēja un atlaidās vēsajās sūnās. Aptaustījusi savu pieri, viņa sajuta, ka pušums ir gandrīz sadzijis. Neiko atnestās zālītes bija to paveikušas viens divi. Arī pelde bija daudz palīdzējusi, bet bija noiets tik daudz...

Rovena jau sāka domāt, ka šim mežam nav ne gala, ne malas. Tas bija kaut kas neiedomājams! Viņa bija palikusi viena. Neiko bija viņu pametis... Neiko

Neiko auļo sniegbalta zirga mugurā... Liāna smējas viņai tieši sejā un saka: „Tāds ir liktenis!”... pūķis atpletis savu milzīgo rīkli pūlas viņu aprīt, bet no tās izlec

kaut kas tumšs un biedējošs, un pūlas viņu noslīcināt...viņa pati lido pa gaisu un priekšā nez no kurienes izaug žogs, zem tā noasiņo kāds dzīvnieks...tas paceļ acis pret viņu un kliedz: ”Tu vēlējies mani nogalināt!”

-Nē! Es nevelējos tevi nogalināt! Nē! –Rovena iekliedzās un sāka mežonīgi raustīties, jo kaut kas bija viņu sagrābis.

-Taču tev tas gandrīz izdevās, -Neiko izmocīja cieši satverdams viņas rokas, kas bija cieši aptvērušas viņa kaklu un žņaudza. Viņa atvēra acis un panikā raudzījās uz Neiko.

-Tas bija tikai ļauns murgs. Nebaidies, viss jau ir garām, -viņš mierinoši noglāstīja viņas vaigu. Uz viņas pieres bija izspiedušās sviedru lāsītes. Rovenas acis mežonīgi šaudījās apkārt un likās, ka viņa vēl aizvien ir sapņa varā.

-Tu apgūlies uz Piarrafas. Tās vienmēr izraisa dažādus murgus tiem, kas aizmieg to tuvumā. Nekas no tā, ko redzēji nebija patiesība. Tās rada tikai ilūziju. Jūs savā zemē taču redzat murgus?

-Nē! –Rovena papurināja galvu. -Tie nebija tikai murgi.

-Bija gan. Piarrafas nekad neparāda kaut ko, kas patiesībā noticis vai notiks, -Neiko stingri noteica, būdams pilnīgi pārliecināts par saviem vārdiem.

-Tu tā domā, -meitene čukstēja. –Tas, ko redzēju es, ir patiesībā noticis... –viņa ieķērās Neiko kreklā. Neiko saudzīgi pievilka viņu sev klāt.

-Nebaidies. Tas nekad vairs neatkārtosies. Es tevi pasargāšu. Pastāsti man, ko tu redzēji, -viņš maigi teica. Rovena pēkšņi sastinga. Viņa izrāvās no Neiko rokām un pielēca kājās.

-Tu mani pasargāsi? Man smiekli nāk! –viņa augošās dusmās iesaucās. Neiko, kas jau bija nospriedis, ka dažkārt viņai nav nekādas vainas, kārtējo reizi pārliecinājās, ka Rovena tomēr ir un paliek kā skabarga pakaļā. Viņa taču vienkārši negribēja uzturēt starp viņiem draudzīgas attiecības!

-Un es jau sāku cerēt, ka mēs varētu sadraudzēties, -viņš, muļķīgi smaidīdams, novilka.

-Nemūžam, tu iedomīgais pūsli, –Rovena izsmējīgi novilka. –Man nav vajadzīga tava draudzība, man neviens nav vajadzīgs.

-Njā, kad tu raustījies murgos, tev patiesi neviens nebija vajadzīgs, -viņš piecēlās kājās un spēra soli viņai tuvāk. Rovena instinktīvi atkāpās un nikni blenza uz viņu.

-Laikam vajadzēja atļaut tev murgot, -viņš noteica.

-Tu esi sasodīts, izlutināts mērglis, kam māmiņa devusi visu, ko vien palūdzi! Ko tu zini par murgiem? –Rovena kliedza viņam tieši sejā.

Neiko seja vienā mirklī apmācās. Viņa skatiens kļuva auksts kā ledus, nē, vēl aukstāks. Muskuļi viņa sejā saspringa un viņš cieši sakoda zobus. Viss viņa augums saspringa. Rovena redzēja vēnu viņam kaklā spēcīgi pulsējam.

-Ak, tad esmu trāpījusi īstajā vietā? –viņa izsmējīgi novilka. –Ko tad viņa izdarīja? Nenopirka tev konfekti, aizliedza satikties ar draugiem, nopēra... –meitene spēji apklusa, jo Neiko sagrāba viņu aiz rokām un aizlauza tās aiz muguras, lai meitene nepagūtu viņam iesist, kad viņš to piespieda pie koka. Rovena pārsteigumā iekliedzās. Viņa sajuta asas sāpes rokās.

-Nekad! Vai dzirdi? Nekad vairs nepiemini manu māti! –viņš draudīgi šņāca, pieliecies viņai cieši klāt. Rovena redzēja kā viņa acis dusmās dzirkstij. Viņa juta spēcīgo augumu sev cieši klāt. Viņa rokas bija apņēmušas viņas ķermeni un, meitene ne mirkli nešaubījās, ka tās varētu pārlauzt viņu uz pusēm. Mirkli viņai likās, ka viņš tūdaļ sitīs, bet Neiko to nedarīja. Viņš tikai nikni skatījās viņā.

-Labi... –Rovena klusi nočukstēja, gaidīdama, ka viņš to palaidīs, taču Neiko tvēriens neatslāba. Viņš tikai raudzījās viņā kā milzu plēsoņa. Rovena atkal juta, ka dusmas aug augumā.

-Laid mani, -viņa nepacietīgi teica un nikni paraudzījās viņam tieši acīs. Tas, ko viņa tur ieraudzīja... Rovena gandrīz noelsās. Viņa acīs bija viss, tikai ne dusmas. Tajās atspoguļojās skumjas, ciešanas un... sāpes. Viņa smaragdzaļās acis bija pilnas skumju un ciešanu. Rovena juta, ka viņas sirdī iedur kā ar nazi. Neiko cieta, bet viņa... viņa pastiprināja šīs ciešanas. Viņa darīja viņam pāri... Ja vien viņas rokas nebūtu aizlauztas aiz muguras, Rovena nespētu sevi atturēt un apskautu viņu.

-Neiko... –viņa nočukstēja, -kas noticis?

Neiko palūkojās viņā un Rovena apjuka. Viņa acīs nemanīja neko no tā, ko viņa bija redzējusi pirmīt. Tajās vīdēja tikai... naids? Jā, tas bija naids un nicinājums un vēl kaut kas. Kaut kas tumšs un biedējošs. Vai Rovenai bija tikai izlicies? Viņa bija pilnīgi pārliecināta, ka redzējusi tur skumjas, bet tagad...

-Ja tu turpināsi uz mani tā skatīties, es izdarīšu ko tādu, ko pēc tam nožēlošu, -viņš izsmējīgi teica un velnišķīgi pasmaidīja. Rovena bija apjukusi, viņai bija neizprotams šis puisis. Vienu mirkli viņa seju izķēmo dusmas, nākamajā viņš ieslīgs skumju biezokņos, bet tagad... viņš smaida kā puišelis. Viņš vienmēr atrada veidu kā viņu sadusmot. Kāpēc viņam vienmēr visu vajadzēja sabojāt?

-Tad atlaid mani, -viņa nošņācās. Neiko pasmaidīja vēl apburošāk nekā iepriekš un Rovena juta, ka viņas sirds dīvaini salecas.

-Cik vilinoša doma, -viņš maigi teica, bet nepakustējās. Rovena atkal paraudzījās viņam acīs un nobijās. Tās dīvaini un spokaini mirdzēja. Likās, ka tajās atspoguļojas kāda tumši zaļa atvara dzīles. Nekad Rovena nebija izjutusi tādas bailes kā šobrīd. Ne jau no Neiko viņa nobijās, nē, viņa nobijās no sevis. Viņas kājas sāka nodevīgi trīcēt. Sirds sāka sisties straujāk. Neviens vēl nekad nebija izraisījis viņā šādas sajūtas. Pirmo reizi dzīvē viņa bija tik ļoti nobijusies no tā, ka nespēja kontrolēt notiekošo. Viņa nespēja kontrolēt sevi. Šī sajūta viņai nemaz nepatika.

Neiko samulsa. Rovenas acīs atspoguļojās niknums... daudz niknuma, spīts un... vai tās bija bailes? Puisis galīgi apmulsa. Vai Rovena juta bailes? Vai tas maz bija iespējams? Kas gan bija spējis izbiedēt šo drosmīgo un nepakļāvīgo būtni? Nē, viņš tas pavisam noteikti nebija. Pret viņu meitene juta tikai naidu un nicinājumu. Un kā lai nejustu? Viņš taču bija briesmonis. Viņš bija piesējis viņu pie koka kā dzīvnieku, bija izsmējis, kaitinājis un ņirgājies par viņu. Kā gan viņa spētu neizjust naidu? Nē, draudzība starp viņiem nebija iespējama. Tas bija jāizmet no prāta. Viņa to nepavisam negribēja. Par to viņš bija pārliecinājies. Labi, ko tad viņa gribēja? Jā, protams, pavadoni. Tikai pavadoni. Viņa alka tikt no viņa vaļā, bet nespēja to, jo nezināja neko par vietu, kur atrodas. Taču, ko gribēja viņš pats? Rovena bija atslēga, viņai piederēja kas tāds, ko Neiko izmisīgi vēlējās iegūt. Vai viņa pati to maz zināja? Tā noteikti bija pie viņas māsas. Neiko bija jāatrod šo meiteni un tad... Tad arī viņš pats beidzot kļūtu brīvs.

Strauji viņš palaida meiteni vaļā un atkāpās no viņas. Rovena nespēkā atslīga pret koku. Viņa nebija gaidījusi, ka kājas pavisam saļims. Acīmredzot tikai Neiko bija noturējis viņu stāvus. Dziļi ievilkusi elpu, viņa paraudzījās uz Neiko. Viņš neko neteica tikai domīgi viņu pētīja. Viņš izskatījās tik pievilcīgs...Ko? Pievilcīgs? Rovenai atkārās žoklis. Kā gan viņa spēja domāt kaut ko tādu? Viņa? Nē, tas bija... tas bija kaut kas neiedomājams!

Pamanījusi, ka Neiko saraucis uzacis skatoties uz viņu, meitene nošņācās:

-Ko lūri? Mums nav jāiet tālāk?

Neiko tikko apvaldīja smējienu par šo straujo garastāvokļa maiņu. Viņa bija vienkārši neatkārtojama. Apvaldījis smaidu un pagriezies, viņš turpināja ceļu. Smagi nopūtusies, piecēlās arī Rovena un atkal atsāka vilkties viņam pakaļ.

Klusā vienmuļībā pagāja visa diena. Mežs pamazām kļuva retāks, bet malu tam neredzēja tik un tā. Kopš nepatīkamā starpgadījuma abi nebija pārmijuši ne vārda.

-Tūliņ būs vakars. Mums jāatrod vieta, kur pārlaist nakti, -pēkšņi Neiko teica un apstājās. Viņš paraudzījās visapkārt, meklēdams vietu, kur varētu apstāties.

-Man gribas ēst, -Rovena teica, jo juta, ka vēderā viss burbuļo kā milzu katlā.

-Tev nāksies paciesties līdz es atradīšu kaut ko ēdamu, sirsniņ, -viņš novilka un Rovenu sadusmoja viņa bezbēdīgais balss tonis.

-Nesauc mani tā, -viņa draudīgi teica un samiedza acis šaurās spraudziņās.

-Labi, sirsniņ, -viņš attrauca un pieliecās, lai noplūktu kādu lapu. Rovena valdījās, lai nesāktu kliegt. Viņa nozvērējās, ka nekādā gadījumā vairs nemēģinās viņu izaicināt. Vienmēr zaudētājos palika viņa.

Bija pagājusi pusstunda, kad beidzot no katliņa sāka izplatīties patīkama smarža. Rovena krampjaini norija siekalas. Neiko rūpīgi apmaisīja virumu un pasmaidīja. Rovena pat negrasījās jautāt, par ko viņš smaida. Arī viņa gana labi atcerējās savu pirmo ēdienreizi viņa sabiedrībā.

-Es ceru, ka šoreiz man nevajadzēs tevi barot, -viņš novilka, tracinoši mīļi smaidīdams. Rovana savaldījās, lai neatcirstu kaut ko, kas pēc tam būtu jānožēlo. Liekas, Neiko tas uzjautrināja, jo viņš skaļi iesmējās. Rovena cieši sakoda zobus un pagriezās, lai nevajadzētu redzēt viņa izaicinošo un zobgalīgo seju. Viņas acis sastapās ar kāda dīvaina radījuma milzīgajām acīm, un Rovena pārsteigumā iekliedzās. Tas šūpojās ar galvu uz leju zarā viņai tieši aiz muguras. Tas bija aptuveni tik liels kā gailis, nē, vēl lielāks. Tā apspalvojums bija neticami krāšņs, knābis līks un griezīgi dzeltens. Rovana nospriestu, ka tas ir parasts papagailis, ja vien nebūtu šīs krāšņās un garās astes, kas nokarājās līdz pat zemei un... šo acu. Tajās vīdēja kaut kas pavisam nedabisks dzīvniekam. Dzīvnieku acīs Rovena bija manījusi visu –mīlestību, cieņu, bailes, pārākumu, spītību, pat naidu un dusmas, bet šī putna acis bija nicinošas un izsmejošas. Rovenas piere sašutumā savilkās. Viņai jau tā bija jāpacieš Neiko nepatika, bet nu... viņu izsmēja putns. Ko gan varēja sajēgt putns?

-Tiššš, tu mūdzi... –Rovena iesucās un aizdzina putnu no tā vietas. Viņai nekad tā īsti nebija patikuši putni. Sliktas bērnības atmiņas. Reiz viņai bija piederējis pundurpapagailis. Gribēdama putniņu samīļot, viņa satvēra to rokā un tas meitenei ieknāba. Kopš tā laika Rovena ar šiem putniem vairs nepinās. Tās bija sliktas atmiņas. Rovena tās strauji aizdzina un apmierināta pagriezās. Viņas priekšā stāvēja Neiko. Viņa seja bija... apjukusi un bāla.

-Ko tu izdarīji? –viņš neticīgi čukstēja un raudzījās Rovenā tā, it kā viņa būtu kādu noslepkavojusi.

-Tas taču bija tikai putns, un es... –viņa taisnojās, taču patiesībā nebija iemesla to darīt... Vai varbūt bija?

-Tikai putns? –Neiko viņu pārtrauca un neticīgi paskatījās uz vietu, kur bija nozudis putns. Rovena raudzījās uz viņu un klusēja. Viņa vienkārši nezināja, ko teikt.

-Vai tu maz saproti, ko esi izdarījusi? –viņš vēlreiz novilka.

-Nu, ko tad es esmu izdarījusi? –viņa nepacietīgi jautāja un uzmeta Neiko niknu skatienu.

-Vai tu zini, kuru putnu nupat aizvainoji? –viņš sašutis nodārdināja, likdams Rovenai justies melnai un maziņai. Meitenei šī sajūta nepavisam nepatika, un viss viņā sacēlās pret to.

-Aizvainoju? Vai putnu var aizvainot? –viņa nokliedzās, taču Neiko neteica neko, tāpēc viņa turpināja. -Es aizvainoju lielu, neglītu papagaili, kas lūrēja uz mani tā it kā es būtu negaršīga sēkla. Lūk, ko es aizvainoju! Īstākā vieta viņam būtu zupas katlā... –Rovena nepaguva pabeigt savu sakāmo, jo Neiko viņu strauji pagrūda, un meitene juta kā kaut kas aizsvilpj gar ausi. Viņa nogāzās sūnās un redzēja, ka Neiko aizlec uz otru pusi. Nākamajā mirklī viņš jau bija viņai blakus. Aiz viņa garā apmetņa malas Rovena nespēja saskatīt, kas bija tas, kurš viņai uzbrucis. Pēkšņi Neiko strauji pieliecās, aizsegdams meiteni ar savu augumu. Rovena dzirdēja viņa straujo elpu un čukstu viņai ausī.

-Turies cieši!

Rovena nesaprata, ko tas nozīmē līdz mirklim, kad viņa jau bija viņa rokās. Neiko uzrāva viņu augšā un, ko kājas nes, skrēja uz priekšu. Viņa jutās kā pūciņa puiša rokās. Rovena dzirdēja spārnu vēdas abiem aiz muguras.

Pēkšņi Neiko metās sāņus un lidonis padrāzās abiem garām. Rovenai aizrāvās elpa. Tas bija tas pats putns, ko viņa bija patriekusi no zara. Tā acis naidā mirdzēja, un Rovena redzēja tajās kāri uz asinīm... viņas asinīm...

-Tev jātiek līdz tam kokam! -Neiko nokliedza, nolaizdams Rovenu zemē. Nesaprašanā viņa grozīja galvu, meklēdama putnu, kurš bija kaut kur nozudis.

-Skrien! –Neiko iesaucās un pagrūda viņu. Rovena gribēja skriet, taču viņas kājas sapinās, un meitene nokrita. Tas bija tieši tas, ko putns bija gaidījis. Izlidojis no savas slēptuves, tas metās virsū meitenei. Asais knābis šķēla gaisu, gatavs saplosīt viņas miesu. Rovena pielēca kājās, bet bija par vēlu. Putns bija pārāk tuvu. Viņa sastinga, gaidīdama triecienu, bet pēkšņi Neiko augums aizšķērsoja ceļu, un putns ietriecās viņā.

-Skrien! –Neiko iesaucās un tas bija pēdējais, ko viņa dzirdēja pirms sasniedza koku, un ienira pelēkajā miglas plīvurā.

-Un ko mēs tagad darīsim? –jautāja kāda feja un dusmīgi noplivināja spārnus.

-Es saku, ka viņu vajag paturēt šeit, -kāda cita feja nodārdināja, ka pat puķes nodrebinājās.

-Un ļaut, lai Dūmakainā zeme iet bojā tavas muļķības pēc? – stingri teica pretī sēdošā feja un viegli noliecās uz priekšu.

-Tu gribi mūs visus pazudināt! Kopš atgriezies no Demzemes esi kļuvusi par ienaidnieci pati sev un citiem. Tas ir Filo dēļ, vai ne, Vallij? –otra feja nepalika atbildi parādā.

-Nejauc šeit Filo, Sīra! –par Valliju nosauktā draudīgi teica. –Tu pati alksti pēc viņa un tāpēc visu laiku brūc man virsū!

-Klusumu! –nobļāvās feja, kas stāvēja blakus lielam tronim, kurā sēdēja feju karaliene. Visas fejas acumirklī nolaida galvas un paraudzījās uz karalieni.

-Esam nonākušas sarežģītā situācijā. Mums jāpieņem smags lēmums, no kura būs atkarīgs visas mūsu zemes nākotne un ne tikai... jūs labi zināt, par ko es runāju, -karaliene rāmi noteica. Viņas balsī skanēja nogurums.

-Finna, tu labi saproti, ka tas nebija paredzēts. Neviens pat iedomāties nevarēja, ka viss varētu tā izvērsties, -Vallija vērsās pie karalienes, veltījusi Sīrai pēdējo naidpilno skatienu.

-To paredzēt nevarēja neviens, -Sīra dusmīgi pagriezās pret Valliju. Viņas acis meta zibeņus. Gaiss starp abām burtiski dzirkstīja.

-Nomierinieties! Mums tagad ir daudz lielākas problēmas, bet jūs plēšaties kā mazi bērni! Mums jāizlemj, ko darīt, -karaliene dusmīgi noskaldīja.

-Man nešķiet, ka šī meitene varētu būt Glābēja, bet likteni var mainīt... –ierunājās feja, kas stāvēja blakus Vallijai.

-Likteni mainīt var tikai tas, kurš ar visu sirdi tic, ka spēj to izdarīt. Nepieciešams milzu spēks, lai spētu kaut ko mainīt. Mēs centāmies to izdarīt un tagad jāsamierinās ar sekām. Bez tam šī nav tā situācija. Vai nu viņa ir Izredzētā, vai nav. Tikai Izredzētā spēj glābt mūsu zemi, -karaliene noteica, smagi nopūzdamās.

-Vai arī iznīcināt to, -iejaucās kāda cita feja ar sarkaniem matiem un citas fejas viņai tūdaļ piebalsoja, mādamas ar galvām.

-Jā, ja nu Glābēja ir tā otrā? –iesaucās feja ar zeltaini zaļiem matiem un uzrautu degunu.

-Bet meitene taču teica, ka viņas māsas šeit nav. Tad jau viss ir kārtībā, vai ne? Vienkārši izliksimies, ka tās otras nemaz nav...Ja jau šeit ir nokļuvusi tā Liāna un kopā ar grāmatu... Tā nevar būt sakritība,–noteica kāda feja, bet pēc tam pēkšņi apklusa. Likās, ka pēc saviem neapdomātajiem vārdiem viņa pēkšņi saraujas divreiz mazāka. Zālē bija iestājies apdullinošs klusums.

-Es ļoti atvainojos... –viņa nomurmināja un pakāpās soli atpakaļ, bet feju karalienes acis samiedzās šauras jo šauras. Viņa pacēla roku, lai nelaimīgo apklusinātu.

-Tu piedāvā izlikties, ka šī meitene ir Glābēja? Un iespējams, ka tieši viņa arī ir glābēja. Un aizmirst to otro, kuras šeit nemaz nav? –viņa lēnām jautāja, apdomādama katru vārdu.

-Nē, es atvainojos. Es tā nedomāju. Tas bija tik muļķīgi no manas puses...

-Apklusti! Tūliņ pat saki, ko domā vai likšu tev noraut spārnus! –karaliene nokliedzās, un feja sāka drebēt bailēs.

-Tās...tās otras taču šeit nemaz... nemaz nav. Par viņas esamību zinām tikai mēs...Dūmakainajai zeme būs daudz labāk, ja visi domās, ka Glābēja ir klāt. Lāsts ir zudis, jo... jo otras meitenes šeit nav... –feja bailīgi nopīkstēja. Karaliene, saraukusi pieri, raudzījās viņā. Visas fejas ar milzīgu sašutumu raudzījās zaimotājā. Sākās klusa sačukstēšanās. Karaliene piecēlās un zālē iestājās klusums.

-Ļoti labi! Vismaz vienai no jums ir gana daudz saprāta. Tieši tā mēs arī darīsim. Dūmakainās zemes labā. Rīt no rīta atvediet man meiteni. Izvelciet viņu no bedres un parūpējieties, lai viņai nekā netrūktu.

-Jūsu majestāte, cik gan cēlsirdīga rīcība. Iemest bedrē to, kurai lemts glābt mūsu zemi, –ierunājās feja, kas iepriekš sarunā nebija piedalījusies. Viņa iznāca no tumšā stūra, kurā bija atradusies visu laiku. Feju rinda pašķīrās, lai palaistu feju cauri. Sākās satraukta sačukstēšanās. Iznākusi priekšā viņa nepaklanījās, kā to bija ierasts darīt karalienes priekšā. Pārējās fejas, izņemot Valliju, noskatījās uz viņu ar nicinājumu un acīmredzamu nepatiku. Taču šai jaunajai un skaistajai fejai tas bija pilnīgi vienaldzīgi. Rāmi viņa stāvēja karalienes priekšā. Viņas seja bija domīga. Viņai bija dzidri zilas acis un gaišzili mati, kas bija sapīti stingrā bizē. Šai fejai, atšķirībā no citām fejām, nebija spārnu. Viņas apģērbs bija no ļoti izturīga, zaļa auduma. Atšķirībā no citām, viņai kājās bija pusgaras bikses un kājās ādas aukliņu kurpes. Aiz platās jostas bija mazs, bet ass duncis.

-Minna... –feju karaliene izdvesa un lēnam piecēlās no krēsla. Viņas acīs bija pārsteigums, ko spēji nomainīja dusmas un tad sejai pārklājās vienaldzības maska. Liekas, ka Minna kaut ko tādu jau bija gaidījusi, jo sāji pasmaidīja.

-Es jūs ilgi neaizkavēšu. Vēlos tikai nedaudz aprunāties... vienatnē, -viņa teica.

-Minna, tu neesi šai pilī gaidīta. Tu to zini. Es nezinu, kas tevi ielaida, bet es dodu tev iespēju runāt šeit un tagad, vai arī... –karaliene salti iesāka, bet Minnas greizais smaids lika viņai apklust.

- Jūsu majestāte, jūs taču nevēlaties, lai svešas ausis dzird man domātos apvainojumus? Šīs nevainīgās būtnes nedrīkst pakļaut tādam riskam. Nevajadzētu piesārņot viņu prātu ar gružiem. Lai gan... lai jau visi reiz izdzird, kā karaliene izturas pret savu...

-Visi ārā! –karaliene nokliedzās, apturēdama Minnas vārdu plūdus. Visas fejas acumirklī izsteidzās no zāles, atstādamas tikai Minnu, karalieni un viņas kalponi.

-Piedod, Fiona, bet es vēlos runāt ar šo... ar šo būtni vienatnē, -viņa noteica, paskatījusies uz feju sev līdzās. Saņēmusi no viņas nosodījuma pilnu skatienu un Minnas muļķīgu smaidu, karaliene smagi nopūtās.

-Es pagaidīšu ārpusē, -Fiona teica un, iešņākusi Minnai sejā ”Ja tu viņai ko nodarīsi...”, pameta zāli.

-Runā, tu nepateicīgā, -karaliene nošņācās.

-Un kur tad apskāviens, sagaidot savu visumīļo meitu? –Minna noprasīja.

-Tu man vairs neesi meita! –karaliene nokliedzās, pielekdama kājās.

-Manī plūst tavas samaitātās asinis. Kā tu vari apgalvot, ka neesmu tava meita? –Minna sarkastiski jautāja.

-Aizveries, nolādētā! Tev paveicies, ka esmu atņēmusi tev spārnus nevis dzīvību. Tu to būtu pelnījusi! Es apžēloju tevi, jo biji mana meita, bet tu ierodies šeit un met man sejā savus apvainojumus...

-Labi, lai jau tas paliek citai reizei. Esmu šeit cita iemesla dēļ... –Minnas seja kļuva nopietna, un viņa cieši paraudzījās mātē.

-Es zinu... es zinu, kādēļ tu esi šeit... Pazūdi! Pazūdi, kamēr neesmu likusi tevi iemest cietumā! –karalienes seja vienā mirklī nobālēja, un viņas lūpas sāka raustīties.

-Es to dabūju vienreiz un dabūšu arī otrreiz, un tik daudz reižu, cik vajadzēs. Tu neapturēsi mani. Mani mērķi ir daudz augstāki un cēlāki arīdzan. Tāpēc nestāvi man ceļā. Tu vēlies apturēt to, kas nav tavos spēkos. Tam jau sen bija jānotiek, –Minna skarbi teica.

-Nē... –karaliene smagi elpodama teica. Viņas rokas krampjaini žņaudzīja milzīgā krēsla balstus.

-Jā, laiks ir pienācis. Kur ir Mondo grāmata? –viņa stingri jautāja.

-Nē, tu to nedabūsi... nemūžam. Sardze! SARDZE! –skaļā balsī karaliene iesaucās, un zālē acumirklī iesteidzās ducis kara tērpos tērptu feju. Pie viņu jostām karājās mirdzoši zobeni, kas vienā mirklī pavērsās pret Minnas kaklu.

-Aizvediet šo briesmoni prom no manām acīm! Iemetiet viņu pašā tumšākajā un dziļākajā bedrē! Atstājiet tur, kamēr tiks spriesta tiesa! Vediet prom! –karaliene nosēcās un skaļi noklepojās.

Minnai ap rokām un kaklu acumirklī tika apliktas ķēdes. Nepadevīgi viņa izslēja galvu.

-Es aiziešu ar to, pēc kā biju nākusi! Tu mani neapturēsi, -viņa klusi teica un, to dzirdot, karaliene nodrebinājās, zinot, kas tagad jādara. Viņa nedrīkstēja pieļaut, lai Minna iegūtu grāmatu. Viņa to nedrīkstēja pieļaut. Viņa darīs visu, lai to nepieļautu. Visu... pat ja tādēļ nāktos nogalināt savu meitu...

Visapkārt biezēja migla. Rovena uzmanīgi ieklausījās skaņās, bet neko nedzirdēja. Šeit bija kapa klusums. Meitene ar šausmām iedomājās, kas bija noticis ar Neiko. Viņa centās skriet atpakaļ, bet veltīgi. Atpakaļceļš bija zudis. Migla vienkārši neizklīda. Lai kā viņa sauktu, Neiko neatsaucās. Viņa bija palikusi viena, Neiko bija aprijis tas šausmonis! Nē, tā nedrīkstēja notikt! Viņš bija palīdzējis viņai... Kā gan viņa atradīs savu māsu bez viņa? Rovena juta, ka kaklā sakāpj kamols un smacē nost. Viņa apsēdās zemē un raudzījās miglā, kas bija glābusi viņu, bet nebija spējusi glābt Neiko.

-Neiko... –viņa sāpīgi nočukstēja. Pēkšņi meitene pacēla galvu. Viņas seju bija skārusi kāda nomaldījusies vēja pūsma. Rovena bija gatava apzvērēt, ka iepriekš vēja nebija. Miglā iezīmējās kāds slaids stāvs. Tas šķiet nevis gāja, bet gan slīdēja pār sūnām, kas... kas bija pelēkas. Gluži vai sudrabainas. Rovena neticībā pārlaida tām roku. Tās bija tieši tik pat mīkstas, kā iepriekš, bet tikai... pelēki sudrabainas. Rovena pacēla galvu, un viņas pārsteigums kļuva vēl lielāks, pamanot, ka arī koki ir sudrabaini. Izbrīnīta viņa paraudzījās uz skaisto būtni, kas rāmi apstājās viņai tieši priekšā.

Ja Rovenai uzreiz būtu jāpasaka, ko viņa redz savu acu priekšā, viņa teiktu, ka tā ir meitene. Ļoti savada meitene, ja vien tā varētu teikt. Taču rūpīgi paskatoties uz viņu, Rovena noelsās. Viņa nelīdzinājās nevienai meitenei, ko viņa bija redzējusi. Šīs neticami skaistās būtnes āda bija sudrabaina. Viņa bija tērpusies smalkā kleitā, kas sniedzās gandrīz līdz zemei, atklājot kailās pēdas. Likās, ka viņas kleita bija austa no smalkākajiem pavedieniem, kādi vien redzēti. Likās, ka Rovenas pirkstos šis audums sairtu. Būtnei bija gari sudrabaini mati, kas sniedzās līdz jostasvietai. Ap galvu bija stīpiņa, kuras centrā bija dīvains, pelēks akmentiņš. Viņas acis bija dziļas kā divi atvari, kas neuzmanīgos ierauj savās dzīlēs, lai vairs nekad neatdotu. Tās mirdzēja ar tādu spēku, kādu Rovena vēl nekad nebija redzējusi. Rokā viņa turēja sudraba pavedienu, kura otrais gals karājās gaisā. Rovena blenza, kā tas kustas kāda dīvaina, neredzama spēka ietekmē.

-Rovena... –daiļā parādība klusā, čaukstošā balsī ierunājās. Viņas balsi varēja salīdzināt ar vēju, kas spēlējas ar tikko kritušām koku lapām, ar lietu, kas rāmi sitas pret palodzi tikai kādā sev zināmā un mīļā melodijā, ar nakts kluso pieskārienu tavam vaigam.

-Tu... tu zini manu vārdu, -Rovena izdvesa un lēnām pieslējās kājās. Skaistā būtne rāmi piešķieba galvu, un viņas seju izrotāja mātišķs smaids.

-Es zinu visus vārdus, jo tiem piemīt vislielākais spēks, -daiļava čukstēja, un vējiņš liegi saviļņoja viņas kleitu.

-Vārdus zina visi, bet tikai retais redz, kas slēpjas aiz tiem... Ar vārdiem jābūt uzmanīgam, tie pasaka tik daudz...reizē nepasakot neko. Tie māna, paslēpjot mūs pašus, padara mūs tādus, kādus vēlamies redzēt. Tikai īstie vārdi spēj atklāt to patiesību, kuru cenšamies slēpt, -viņa turpināja, pat negaidot, ka Rovena kaut ko teiks. Rovenai arī nebija ko teikt. Viņa apmulsusi vēroja šo būtni, nesaprazdama ne vārda no tā, ko viņa stāsta.

-Un kāds tam sakars ar mani? –Rovena nesaprašanā pajautāja. Daiļā būtne skanīgi iesmējās, un viņas balss aizskanēja kā dzidrs strauts.

-Oooo... pagaidām nekāds, bet nāks laiks, un tu sapratīsi. Tikai retajam ir divi vārdi. Nāks laiks, un tu uzzināsi savējo, un tad tu sapratīsi.

-Nē, man ir tikai viens vārds. Man nevajag otru vārdu! –Rovena pikti iesaucās. Taču šī nesaprotamā būtne atkal iesmējās.

-Tieši tu esi tā, kam divi vārdi ir nepieciešami visvairāk, -viņa mīļi teica.

-Kāpēc? –Rovena cieši samiedza acis.

-Kāpēc? To es tev varu pateikt, bet nevēlos, lai tu par agru sāktu satraukties. Tavs laiks vēl nav pienācis, taču drīz... –meitene noslēpumaini nočukstēja. Rovenu sāka tracināt šīs mūžīgās mīklas. Kāpēc visi runāja mīklās! Sasodīts!

-Kāds vēl „mans laiks” , sasodīts! –viņa nokliedzās, un dūres cieši savilkās pašas no sevis. Skaistā būtne pārsteigti samirkšķināja acis par tādu uzbrukumu. Taču tūdaļ pat viņas seja atkal savilkās smaidā.

-Jā, tu to izdarīsi... Tu viņu savaldīsi. Izdarīsi to, ko izdarīt nespēju es, -viņa nočukstēja. Rovena tikai nobolīja acis. Viņai šī trakā sudraba meiča bija līdz kaklam. Kā tikt no šejienes ārā?

-Tev tikai jāaizver cieši acis, jāsper trīs soļi uz priekšu un tu tiksi ārā, -būtne mierīgi teica, vēlreiz pārsteigdama Rovenu.

-Tikai pirms tam ļauj man tev kaut ko iedot, -viņa lēnām pastiepa roku, un gaidīja līdz Rovena pagāja viņai pretī. Rovenas rokā iegūla maza sudraba pērlīte. Rovena to nopētīja un juta, kā roka pavisam viegli nodreb.

-Pienāks laiks, un tu sapratīsi, ko ar to iesākt, -meitene noteica un Rovenai vairs nebija spēka dusmoties par kārtējo mīklu. Viņa vienkārši iebāza pērlīti kabatā, un aizvēra acis. Pēkšņi viņa tās atvēra un paraudzījās uz aukliņu, ko sudraba meitene noņēma no kāda neredzama dzīvnieka galvas.

-Kas tas ir? –Rovena jautāja. Viņai par atbildi dzīvnieks iezviedzās, bet... Rovena uzreiz saprata, ka tas nebija zirgs. Zirgu zviedzienus reiz viņa bija dzirdējusi dien dienā. Šī dzīvnieka balss bija pavisam savādāka. Tā likās kā mūzika Rovenas ausīm. Lēnām viņa aizvēra acis un ļāva, lai šī burvīgā balss piepilda viņu. Meitene juta to pulsējam savās dzīslās un juta, kā asinis sāk vārīties. Viņa juta, kā sudrabainā būtne satvēra viņas roku. Tā pielika meitenes roku neredzamā dzīvnieka kaklam. Caur Rovenas roku, kā zibens šautra, meitenē ietriecās kaut kas jauns un nepazīstams. Šīs izjūtas nevarēja salīdzināt ne ar ko citu pasaulē. Viņa juta... ka ir saprasta, ka vulkāns, kas viņā bija aizmidzis un, ko viņa centās noslāpēt uz visiem laikiem, ir sācis mosties... Tik daudz sajūtu sniedza šis dīvainais radījums. Viņa lēnām pacēla roku tur, kur vajadzēja atrasties dzīvnieka galvai. Noglaudusi dzīvnieka pieri, Rovena juta, ka tā galva ir tieši tāda pati kā zirgam. Meitene centās roku atraut, bet kāds neredzams spēks lika celties tai augšup, un tad Rovena to sajuta. Tieši pieres vidū bija it kā no divām daļām savijies rags. Pieskaroties tā pamatnei, Rovena jauta, kā pa pirkstiem iesit kā ar elektrību. Šī sajūta pārspēja visu... Viņa juta, ka... ka atkal spētu raudāt...

NĒ! Meitene spēji atrāva roku no pārsteidzošā dzīvnieka. Atkāpusies soli atpakaļ, viņa paraudzījās uz sudrabaino būtni, kas saprotoši un skumji smaidīja. Lēnām viņa pamāja ar galvu, un Rovena atkal aizvēra acis, cenšoties padzīt tikko piedzīvotās sajūtas.

 Viņa spēra pirmo soli, otro... taču, sperot trešo soli, dzirdēja vārdus:

-Pagātne tevi atradīs! Tu raudāsi... atkal raudāsi... raudāsi viņu abu dēļ...  

Rovena gribēja griezties atpakaļ un noskaidrot, kā bija jāsaprot teiktais, bet bija jau par vēlu. Līdzko viņa spēra soli un atvēra acis, mežs atkal bija zaļš, un putni atkal bija sākuši dziedāt. Apgriezusies riņķī, viņa centās atrast daiļo meiteni, bet nespēja.

-Lūdzu, man jāzina, ko tu ar to domāji, -Rovena sauca mežā, bet viņai atsaucās tikai vējš. Vējš un tumsa.

Liāna pamodās. Tā vairs nebija mīkstā sūnu gulta, kurā viņa bija gulējusi iepriekš. Mugurā spiedās cieti dēļi. Atvērusi plakstiņus, viņa samirkšķināja acis. Apkārt valdīja tumsa. Piecēlusies sēdus, viņa mirkli raudzījās taisni uz priekšu, līdz acis pierada pie tumsas. Viņa satraukti apskatīja telpu, kurā atradās. Viņa šaubījās, vai vēl atrodas skaistajā feju pilī. Šī vieta bija briesmīga. Likās, ka tas ir kaut kāds pagrabs, jo Liānai sala. Mīksto sūnu vietā bija auksta zeme. Izkāpusi no gultas, viņa apskatīja apaļo... hmmm... to nevarēja nosaukt par telpu, jo sienas bija no zemes. Liekas, ka viņa bija kaut kādā bedrē, kas bija izrakta dziļi zemē. Paskatījusies augšup, meitene secināja, ka viņai ir taisnība. Bedre bija aptuveni desmit metrus dziļa. Augšā vīdēja dīvaini sarkanīga gaisma, kas pavisam nedaudz iespiedās arī dziļajā bedrē. Meitene nesaprata, kā bija varējusi šeit nokļūt. Vai tiešām fejas bija ieslodzījušas viņu šeit? Liāna nesaprata, ko domāt.

Pēkšņi meitenes pārdomas iztraucēja kāda skaņa. Likās, ka augšā kāds ir. Liāna sasprindzināja redzi, lai spētu saskatīt, kas tas bija. Negaidīti bedres dibens sakustējās un visa bedre nodrebēja. Liānas kājās saļodzījās, un viņa atsēdās uz dēļu gultas. Bedres dibens strauji sāka celties augšup. Liāna tika apbērta ar zemi un lejā sacēlās milzīgs putekļu mākonis. Meitene noklepojās, sāka trūkt elpas. Pēc maza mirklīša bedres dibens bija sasniedzis virspusi, un Liāna atkal atradās mežā. Viss mežs tinās sarkanīgā gaismā, un Liānas mute pārsteigumā pavērās. Augstu gaisā, caur milzīgajiem kokiem, varēja saskatīt mēnesi. Tas bija sarkans. Liāna skatījās mēnesī, pat nemanot to, ka viņas priekšā stāvēja feja.

-Sarkanais mēness. Skaists, taču nekas nespēj līdzināties Zilajam mēnesim, kas redzams ļoti reti. Runā, ka tad, kad spīdot tas, mēdzot notikt brīnumainas lietas. Pēdējo reizi to redzēju tad, kad satiku...Ēēē, nav svarīgi, ko, -feja samulsusi noteica.

-Šai zemē ir vairāki mēneši? –Liāna, neatraudama acis no pārsteidzoši sarkanās bumbas, jautāja.

-Jā, parasti mūs apspīd trīs mēneši. Sarkanais, Dzeltenais un Zaļais. Visbiežāk tas ir tieši šis –Sarkanais. Dažreiz naktī var parādīties pat divi mēneši pēc kārtas –pirmo nakts pusi viens, otro –otrs. Ir dzirdēts arī tas, ka vienā naktī dažādās vietās spīdot savādākas krāsas mēness, bet to apgalvo tikai tie radījumi, kas spēj atrasties divas vietās vienlaikus. Mēnešu ciklu neviens nevar paredzēt, tikai... visvarenākie, bet...Mēness, tas nav nekas neparasts, feja paraustīja plecus un novērsās.

-Ko? Nav neparasts? Tur, kur dzīvoju es ir tikai viens mēness –bāls un vientuļš, tāds, kas uzdzen skumjas. Un katru nakti tas ir debesīs. Dažreiz to ver redzēt, dažreiz ne. Dažkārt tas rāda tikai pusi no sevis, taču visskaistākais tas ir tad, kad tas ir pilns. Tad pie mums notiek savādas lietas.

-Mēness nemainība, tā ir patstāvība. Tas ir mūžīgums. Vismaz jūs zināt, ka tas tur būs vienmēr. Mēs nekad nevaram paredzēt, kad mēness izdzisīs, kad mēs paliksim tumsā, -feja drūmi noteica.

-Taču tas ir tik skaists, -Liāna sapņaini nočukstēja.

-Nāc. Notika pārpratums, tev rīt jātiekas ar karalieni, -feja atteica un pamāja Liānai, lai seko. Liāna negribīgi atrāvās no mēness, kas uz viņu bija iedarbojies ar neticamu spēku un sekoja fejai. Feja ieveda meiteni atpakaļ pilī un ierādīja viņai kādu skaistu istabu. Visapkārt ziedēja dažnedažādas puķes. Apgūlusies gultā, Liāna paraudzījās pa apaļo, dažādiem vīteņaugiem apvīto atveri sienā. Žēl, bet mēness nebija redzams. Bet... varbūt tā pat bija labāk. Tad Liāna raudzītos uz to un nespētu aizmigt. Rāmi pasmaidījusi, meitene atcerējās Sarkanā mēness vilinošo gaismu un iemiga.

Viņa dzirdēja soļus. Kāds bija istabā. Varbūt tā bija māte, kas piecēlusies agrāk un nākusi aicināt viņu brokastīs. Jā, tā noteikti arī bija, bet... gulta bija nedaudz savāda. Pārvilkusi ar roku pār zīdu, kas klāja viņas guļvietu, meitene konstatēja, ka neatrodas savā gultā. Kaklā savilkās netīkams kamols, un meitene centās to norīt, bet tas nezin kāpēc neizdevās. Nolaidusi kājas mīkstajās sūnās, viņa paraudzījās apkārt. Istabā, kurā viņa atradās valdīja krēsla, un tikai daži ziedi, kas savādi mirgoja, dzina tumsu tālākajos istabas stūros. Pēkšņi viņas acis apstājās pie kāda stāva, kas stāvēja gultas galā.

Tā bija kāda feja, tikai... Viņa bija savādāka nekā citas. Lai gan istabā bija pustumsa, Liānas redze bija pietiekami laba, lai saskatītu viņu. Viņa nelikās esam pārdabiska būtne, bet bija pat ļoti reāla ar šo dīvaino apģērbu, kas... nebija kā citām fejām. Mugurā viņai bija zaļš zamšādas tērps un pusgaras bikses, kas cieši piegulēja viņas slaidajām kājām. Ap kaklu karājās dīvains akmens. Tikai viņas gaišzilie mati, kas bija sapīti garā bizē, un dzidri zilās acis liecināja, ka viņa ir feja.

-Esi sveicināta, Izredzētā, -feja bijīgi teica. –Lai ko neteiktu citi, es zinu, ka tā esi tu nevis tava māsa. Pie tevis ir Mondo grāmata, vai ne?

-Izredzētā? –Liāna noelsās. –Tu kaut ko jauc, es neesmu...

-Esi gan! Tu ieradies šeit ar grāmatu.

-Grāmata! –Liāna pēkšņi atcerējās. –Kur tā ir? Man tā ir jāatrod! Tā ir viss, kas man pieder!

-Protams, mēs to atradīsim. Atradīsim un dosimies prom, -feja smaidot noteica.

-Bet, kas tu esi? –Liāna neuzticīgi jautāja. Viņai bija teikts, ka rīt jārunā ar karalieni. Neizskatījās, ka rīts ir klāt. Meitene pameta bažīgu skatienu uz durvīm.

-Neuztraucies, viss ir kārtībā. Esmu feja –Minna. Es tev palīdzēšu. Karaliene negrasās tevi palaist. Viņa ir nolēmusi tevi iespundēt cietumā un grāmatu paturēt sev, -Minna teica.

 Liāna likās tik naiva un lētticīga, ka viņai nebūs grūti šo muļķi apmānīt. Labi vien bija, ka Vallija bija Minnai kādu pakalpojumu parādā, savādāk feja nemūžam nebūtu tikusi laukā no bedres, kurā tika iemesta. Arī meitenes istabu atrast nebūtu bijis tik viegli. Jau pirms kāda laika Minna bija nolēmusi Valliju izmantot saviem mērķiem. Arī šī feja bija pietiekami naiva, lai Minnai izdotos viņu aptīt ap pirkstu. Daudz deva arī tas, ka Minna zināja daudzus Vallijas noslēpumus, par Filo tai skaitā.

Taču Minna bija tikusi pie Liānas un bija vienalga, vai viņa to izdarīja pati, vai arī kāds cits viņai palīdzēja. Minnai nesāpēja sirds par tiem, kurus viņa mānīja. Mērķis vienmēr attaisnoja līdzekļus. Māte jau bērnībā bija no viņas novērsusies, un vienīgā draudzene bija bijusi Vallija. Par to Minna vienmēr bija brīnījusies. Laikam jau draudzene vienmēr bija gribējusi līdzināties Minnai, tikai nekad nebija uzdrošinājusies. Taču tagad tas nebija svarīgi. Galvenais bija tas, ka viņa bija meiteni atradusi.

Viņa nezināja, kādēļ Rona kāro pēc grāmatas un pēc meitenes. Godīgi sakot viņai tas pašlaik bija vienalga. Rona bija viņu pamatīgi atalgojusi. Pagaidām viņa savu atalgojumu nebija saņēmusi, bet Minna zināja, ka pavisam drīz... drīz Rona šķirsies no dārgākā, kas viņai bija.

 Jau reiz viņai bija izdevies grāmatu nozagt tieši no mātes degungala, bet... liktenīga pārpratuma rezultātā meitene bija iekritusi lamatās. Atceroties to, kurš bija viņu nodevis, meitene cieši sakoda zobus. Viņa vairs nebija viņu satikusi, bet nozvērējās, ka līdzko ieraudzīs –nogalinās. Viņa ne mirkli nešaubījās, ka roka nenotrīcēs. Viņš bija viņu ievainojis pārāk stipri. Toreiz feja tā arī neuzzināja, kas notika ar grāmatu, bet tagad viņa to zināja. Tā tika aizsūtīta uz citu pasauli, lai būtu drošībā. Līdz ar grāmatas pazušanu uzpeldēja vēl kāda leģenda, kas satricināja visu Dūmakaino zemi. Leģenda, kas vēstīja par meiteni, kurai lemta liela vara. Tā, kura varot kļūt par Glābēju, bet... varot šo zemi arī pazudināt. Minna rāmi pasmaidīja. Liekas tagad viņa zināja, kas notiks ar šo zemi. Nē, tie tuvredzīgie muļķi domāja, ka Dūmakainā zeme tiks iznīcināta. Tā tiks uzlabota, pilnveidota. Beidzot tiks izsvēpēti visi tie zaimotāji un liekēži. Un šī sasodītā pils nogrims pirmā. Minna bija gatava pati par to parūpēties. Līdzko Rona ieņemtu šo zemi, Minna tiktu iecelta par viņas labo roku. Pagaidām...

Minnas sapņus iztraucēja Liānas uztrauktā balss.

-Vai ar tevi viss kārtībā? Tu izskaties... –Liānas teikums aprāvās, jo fejas sejā viņa pamanīja smaidu.

-Viss kārtībā...Viss ir vislabākajā kārtībā, es tikai aizdomājos. Mums jāiet! Jāatrod grāmata un jālasās prom no šejienes. Tu taču nevēlies sēdēt cietumā? Tu esi Izredzētā. Tava nākotne ir tavās pašas rokās. Tu vari nākt man līdz un sasniegt visu, ko jebkad esi velējusies, bet vari palikt te un...

-Es iešu tev līdz! -Liāna kaismīgi iesaucās un sasita plaukstas. Minna tikko novaldīja nepatikas pilnu grimasi pret šo naivo būtni.

-Tad nāc, mana mīļā. Pa ceļam tev visu izstāstīšu, -viņa mīļi teica un pagriezās uz promiešanu. Nespēdama novaldīt smaidu, Liāna viņai sekoja.

Neiko brūce nepatīkami asiņoja. Cieši piespiedis tai pirkstus, puisis piecēlās kājās. Saviebies viņš apskatīja ievainojumu. Tas nebija pārāk dziļš, bet tik un tā putna cirstā brūce sūrstēja. Ak, kaut nu būtu bijušas pie rokas apasteru lapas. Tās ievainojumu drīz vien sadziedētu. Taču Neiko zināja, ka šajā meža daļā tās neaug. Apsateras auga tikai ūdeņu tuvumā. Tā kā upīte bija palikusi tālu pa labi, Neiko zināja, ka dziedinošos augus meklēt ir velti. Tas sasodītais skuķis bija pie tā visa vainīgs! Tikai viņas dēļ viņš bija šādā stāvoklī. Neiko nojauta, ka ja viņi turpinās šo ceļojumu tā kā bija to iesākuši, tad šis starpgadījums ir tikai viens no nenozīmīgākajiem, kas viņus sagaida. No šīs domas Neiko noskurinājās. Viņš pat nespēja iedomāties, kā viņi šķērsos Neauglīgo līdzenumu... Jau šeit –Feju mežā –tīšām vai netīšām meitene bija grasījusies viņu nogalināt, kaut arī tas nebija iespējams. Mežu sargāja feju burvestība, kas neļāva nevienu nogalināt. Nomirt šeit nebija iespējams. Taču kas gan notiks tad, kad viņi būs šķērsojuši meža robežas?

Neiko nezināja, kur bija palicis putns. Fajarro feniksi bija vieni no atriebīgākajiem radījumiem, kas bija sastopami Dūmakainajā zemē. Visi centās izvairīties no šiem putniem, lai neizraisītu viņu dusmas. Neiko zināja, ka pārtiek šie putni no citu ciešanām, sāpēm, dusmām un izmisuma. Neiko nezināja, ko šis putns darīja te, jo Feju mežā reti kad varēja sastapt kādu ciešanu nomocītu būtni. Parasti putni uzturējās vietās, kas noved dzīvās būtnes no prāta, liek redzēt to kā nav. Neiko bija pārsteigts, ka Fajarro ir Feju mežā, taču pašlaik viņš nespēja domāt par putnu, jo izjuta neizsakāmas dusmas pret Rovenu. Viņš labi zināja, ka pats licis viņai bēgt, bet... nebija gaidījis, ka viņa to tiešām darīs. Kaut kur dziļi sirdī viņš bija cerējis, ka kaut ko viņai tomēr nozīmē... Viņš pats nebija pārliecināts, ko tieši gribētu viņai nozīmēt, bet... vismaz tik daudz, lai viņa nepamestu viņu vienu. Taču Rovena bija viņu pametusi, piekrāpusi! Pār Neiko galvu nāca pietiekoši daudz problēmu, bet Rovena... Viņa bija bēgusi ko kājas nes, lai tikai netiktu savainota. Meitene bija pametusi Neiko likteņa varā, un puisim tas sāpēja tik ļoti, ka viņš trieca dūri pret tuvāko koku. Koks tūdaļ pat ieliecās zem viņa dūres un šķita, ka tas pavirzījās tālāk. Tā lapas nodrebēja jūtamā sašutumā par puiša negaidīto dusmu izvirdumu.

-Sasodīts! Es viņu glābju, bet šī... –viņš nikni rūca, cenzdamies dusmas savaldīt. Gribēdams ātrāk atbrīvoties no šīm dusmām un izgāzt tās pār to, kurš tās izraisījis, viņš spēra soli viņpus kokam, vietā, kas pirms mirkļa bija aprijusi Rovenu.

Ieniris pelēkajā miglā, viņš apstājās un gaidīja. Pēc kāda mirkļa parādījās fīnijas slaidais stāvs. Neiko rokas savilkās dūrēs. Viņš zināja, ka ne jau šī būtne ir pelnījusi viņa dusmas, taču... kāpēc tad viņš tās izjuta?

Skaistā būtne atpeldēja līdz Neiko un apstājās piecu soļu attālumā no viņa. Lēnām viņa nolaida galvu un raudzījās zemē. Neiko nekustējās. Viņš juta, kā muskuļi saspringst un sagatavojas lēcienam, taču... viņš zināja, ka nespēs viņai pieskarties. Lēnām atslābinājis muskuļus, kas negribēja klausīt, Neiko spēra trīs soļus uz viņas pusi, taču meitene atkāpās.

-Nevajag... –viņa nočukstēja un pacēla galvu. Pār viņas vaigu ritēja asara. Neiko juta, kā viņa sirds sažņaudzas, un dusmas atkal auga augumā.

-Nāc šurp... –viņš aizsmacis nočukstēja. Balss nez kāpēc negribēja klausīt. Pastiepis roku viņš gaidīja. Aizvēris acis un smagi nopūties, viņš grasījās nolaist roku, bet sajuta viņas aukstos pirkstus  uz sava vaiga. Pieskāriens bija ledains, taču Neiko nesarāvās. Viņa sirds salēcās, kad otra viņas roka ieslīdēja viņa plaukstā. Atvēris acis, Neiko paraudzījās viņas sudrabaini pelēkajās, aukstajās acīs.

-Es zinu, ka varu atkal tajās iedegt agrāko liesmu, -viņš sāpināts teica.

-Nē, tu nevari... –viņa čukstēja, taču vārdi aprāvās, jo Neiko lūpas tos apslāpēja. Sagrābis viņu un pierāvis sev klāt, viņš viņu noskūpstīja. Viņas lūpas bija ledusaukstas, taču Neiko tas nerūpēja. Viņa negrasījās izrauties, taču arī neatbildēja viņa skūpstam. Neiko likās, ka skūpsta ledus skulptūru.

-Nolāpīts! –viņš iesaucās un atgrūda viņu. Smagi elsodams, viņš apsēdās uz zemes un satvēra galvu rokās. Viņš jutās kā pēdējais nelietis. Viņam likās, ka ir iebridis pils dārzā un izmīcījis visskaistākās puķes. Dziļi sirdī mītošās jūtas atkal bija izlauzušās no viņa krūtīm.

-Esmu nelietis... –viņš čukstēja. Sajuzdams meitenes maigo roku uz sava pleca, Neiko sarāvās it kā būtu saņēmis sitienu.

-Tu tikai esi nomaldījies no ceļa, tas arī viss, -fīnija teica.

-Es atdošu viņai to sasodīto grāmatu un viņa man atdos tevi! Es zvēru! Es atkal likšu tavās dzīslās riņķot asinīm. Nekad vairs tajās neplūdīs sasodītais, aukstais sudrabs, kas atņēmis tev visas jūtas, –Neiko stingri noteica, pieceldamies kājās.

-Es dabūšu to grāmatu pat tad, ja man nāksies to sasodīto skuķi atdot viņas māsai pa gabaliņiem! Es zvēru, Ebrij!

-Neiko! Tu esi tik ļoti mainījies! Kur gan palicis tas jaukais un līdzjūtīgais puisis, ko es reiz pazinu? –Ebrija čukstēja.

-Viņš noslīka Moku purvā, apmaldījās Mirušo Cerību biezoknī un savu dvēseli zaudēja Zemē –Kuras –Nav, taču sirdi viņam atņēma līdz ar tevi.

-Mokas vienmēr var pārciest, cerības atrast un dvēseli –dvēseli vienmēr var atgūt. Tava sirds vēl aizvien pukst tavās krūtīs Neiko, taču tik klusi, ka tu to nedzirdi vai arī nevēlies dzirdēt. Taču drīz... pavisam drīz tu sapratīsi, kam patiesībā tā pukst... 

-Nē, Ebrij! Nākamreiz, kad mēs redzēsimies, tu atkal būsi mana, –viņš nočukstēja un devās ārā no fīnijas valstības.

 -Neiko, nākamreiz, kad mēs tiksimies man nāksies mirt, -viņa nočukstēja, bet Neiko to vairs nedzirdēja. Viņš atkal bija atpakaļ mežā. Tagad viņam bija jāatrod Rovena un jāliek samaksāt par ievainojumu sānā, kas... bija sadzijis. Neiko pārsteigumā pieskārās vietai, kurā pirms mirkļa bija dziļa brūce. Tagad tās tur vairs nebija.

-Paldies tev, Ebrij, -viņš noteica un devās medībās... medībās, kas beidzot noliks visu savā vietā. Viņš -mednieks, viņa -medījums. Viņam bija uzdevums un viņa... viņa bija tikai nevēlams traucēklis.

Apmulsusi Rovena stāvēja un raudzījās sarkanīgajā tumsā. Viņa saprata, ka vēl aizvien atrodas mežā, bet... kāpēc viss krāsojās sarkanā gaismā? Pārsteigta meitene paraudzījās uz augstajām koku galotnēm, kas iestiepās bezgalīgi dziļi debesīs. Rovena centās sev iestāstīt, ka tā ir pustumsa, kas rada tādu iespaidu. Viņa nespēja saprast, no kurienes nāk sarkanā gaisma. Likās, ka no augšas, bet mežā tā ieplūda pavisam nedaudz, tāpēc bija grūti spriest. Rovena juta, ka nomirs, ja neuzzinās, kas izstaro šo dīvaino gaismu. Lai gan agrāk no ziņkārības tīkliem viņa nekad nebija cietusi, šoreiz tie bija viņu sapinuši un nelaida vaļā. Drošiem soļiem viņa devās uz priekšu, cerībā, ka gan jau kaut kur koki pašķirs savas galotnes, ļaujot viņai saskatīt to, kas apbūra meitenes prātu.

Lai gan viss iegaismojās sarkanīgā gaismā, mežā bija tumšs. Meitene uzmanīgi spēra soļus, lai neiekāptu kādā bedrē vai lamatās. Viņa pati nezināja, no kā tik ļoti uzmanās, bet svešā zemē esot, nekad neko nevarēja zināt. Uzmanīgi taustoties ap kokiem, meitene virzījās uz priekšu. Pēkšņi viņa apstājās. Likās, ka aizmugurē kāds bija ierunājies. Apmetusies riņķī viņa sasprindzināja redzi un centās kaut ko saskatīt. Mežs tinās dažādās ēnās un klusumā. Visas skaņas, kas valdīja mežā dienā, pēkšņi bija apklusušas, un bija iestājies ausis plosošs klusums. Taču tagad, kad kāda skaņa tomēr bija atskanējusi, tas meitenei bija kā bumbas sprādziens. Uzmanīgi viņa skatījās tumsā, bet neko nemanīja.

Rovena noskurinājās. Kājas atkal sāka klausīt. Meitene cerēja, ka šī ir pirmā un arīdzan pēdējā reize, kad kaut kas tāds notiek. Viņa zināja, ka mazākā nesavaldība var novest cilvēkus pie nelaba gala. Vienmēr bija jāapdomā katra situācija un katra iespējamā izeja no tās. Risinājums bija tepat, tikai tas bija jāatrod.

Šoreiz nez kāpēc ar risinājuma atrašanu vedās daudz grūtāk, jo, pirmkārt, viņa atradās nepazīstamā vietā, otrkārt, bija tumšs, treškārt, viņa bija viena un... nobijusies. Rovena saprata, ka paļauties var tikai uz sevi. Neiko vairs šeit nebija. Njā, arī uz Neiko viņa īpaši nebija varējusi paļauties. Rovena apvaldīja kamolu, kas atkal bija sācis velties kaklā. Viņai nebija jādomā par šo puisi. Tagad bija kas svarīgāks, par ko domāt.

Meitene sasprindzināja dzirdi vēlreiz. Šoreiz tās nebija tikai viņas iedomas. Mežā kāds tiešām bija un bija bīstami tuvu. Meitene grasījās mesties prom, bet kāda balss galvā sauca: „Nē!” Apstājusies viņa ieklausījās vēlreiz. Pārliecinājusies, ka tālāk tiešām kāds laužas caur krūmiem, viņa aizslēpās aiz koka. Pirmītējā bēgšanas kāre bija pārvarēta, tagad meitenē palika kas cits... Tas bija izdzīvošanas instinkts. Rovenas smadzeņu zobratiņi sāka griezties milzu ātrumā, bet nekas labs prātā nenāca. Sirds lika bēgt un neatskatīties, bet prāts –visu rūpīgi izsvērt. Nolēmusi, ka nevēlas kļūt par medījumu, meitene pameta savu slēpni un uzmanīgi virzījās uz labo pusi. Soļi skanēja aizvien tuvāk. Rovena, vēl nedaudz pavirzījusies pa labi, sāka iet briesmoņa virzienā. Uzmanīgi izvēloties, kur likt kāju, un vēloties apiet plēsoņu ar līkumu, viņa virzījās vairāk pa labi. Tad viņa to ieraudzīja. Meitenes pārsteiguma kliedzienu apslēpēja kāda roka uz viņas mutes. Vidukli aptvēra otra roka un cieši pievilka sev klāt. Ausī kāds nikni iečukstēja:

-Ja tūlīt pat nepārstāsi raustīties, es zvēru, ka pārgriezīšu tev rīkli...

Liāna nezināja, kā viņas bija tikušas ārā no Feju pils, viņa nezināja arī to, kā Minna bija atguvusi grāmatu. Meitene zināja tikai to, ka atkal ir brīva un ka ir... Izredzētā. Jau kādu laiku viņas raitā solī soļoja pa mežu. Sarkanais Mēness tikai pavisam nedaudz izgaismoja mežu, jo nespēja izlauzties starp biezajām koku galotnēm. Soļi bija jāsper diezgan uzmanīgi, bet Minnas redze laikam bija laba, jo uz priekšu viņas tika diezgan ātri. Neviena no viņām nerunāja, līdz Liāna nolēma pārtraukt klusumu.

-Ko dara Izredzētā? –meitene jautāja, taču feja neko neatbildēja. Viņa tikai apņēmīgi soļoja uz priekšu.

-Vai man draud kādas briesmas? –Liāna pat nelikās manām, ka feja viņu ignorēja, un tikai turpināja uzdot jautājumus.

-Man noteikti vajadzēs iemācīties cīnīties ar zobenu un šaut ar loku, un jāt... –meitene sāka vārīties kā putras katls, un Minnai likās, ka viņa sajuks prātā. Šī meitene bija tīrā sodība. Pēc iespējas ātrāk bija jātiek no viņas vaļā. Viņai pēc iespējas ātrāk bija jātiek pie Ronas.

-Tev nekas nav jāmācās, -Minna nošņācās, likdama Liānai samulst. Meitene acumirklī apklusa.

-Piedod, es negribēju... Es tikai gribēju zināt... –viņa nezināja, ko teikt. Taču Minna pat neapstājās. Smagi nopūtusies, meitene sekoja viņai.

Jo tālāk viņas gāja, jo gaišāks palika. Mēness arvien vairāk iespīdēja mežā, un kaut kur priekšā bija Feju meža mala. Koki kļuva retāki un vairs nemācās tik ļoti virsū. Beidzot Liāna sajuta nomaldījušās svaiga gaisa plūsmas. Pēc kādas pusstundas, Liānasprāt, viņas bija sasniegušas meža malu. Meitene atspiedās pret koka stumbru, kas šķīra Feju mežu un... Liānai aizrāvās elpa. Tas šķīra Feju mežu un... pirmais, kas ienāca viņai prātā... Neko.

Izbrīnīta viņa raudzījās uz līdzenumu, kas stiepās viņai priekšā. Tagad viņa saprata, kāpēc to sauca par Neauglīgo līdzenumu. Līdz pat horizontam tas bija gluds kā olas čaumala, nekur nebija krūmu, vai koku, nebija akmeņu, nebija nekā, kas vēstītu par dzīvību. Šur tur vīdēja tikai sakaltuši zāles kumšķi. Zemi klāja tikai smiltis.

Apstulbusi Liāna raudzījās uz Neauglīgo līdzenumu, kas krāsojās asiņu krāsā. Pakrūtē kaut kas sažņaudzās, iedomājoties vien, ka viņai tas ir jāšķērso. Meitene nemaz negribēja pamest Feju mežu, viņa bija paguvusi to iemīlēt.

-Tagad atpūtīsimies līdz pienāks rīts. Tad šķērsosim līdzenumu... –Minna teica un tad spēji apklusa. Uzmanīgi viņa skatījās Liānā. Liekas, feja kaut ko gaidīja. Viss viņas augums bija sasprindzis.

-Jā, kā vēlies. Es tev tikai sekoju, pagaidām... –Liāna pasmaidīja un apsēdās. Minnas seju no sākuma pāršalca atvieglojums, bet tad viņa triumfā pasmaidīja.

-Gudra meitene. Tagad liecies pie miera, es tevi apsargāšu. Līdz rīta gaismai nav tālu, -viņa teica. Liāna apsēdās zem kāda koka, nolika grāmatu līdzās un, līdzko nolika galvu mīkstajās sūnās, tā tūliņ iemiga.

Rovena juta, ka viņas sirds tūdaļ izleks no krūtīm. Viņa nebija īsti droša par tā iemeslu. Varbūt tas bija briesmonis, kas stāvēja un uzmanīgi ošņāja gaisu, varbūt tās bija bailes, taču varbūt... varbūt tas bija Neiko ķermeņa tuvums. Nē, tie noteikti bija viņa draudi pārgriezt meitenei rīkli, lai gan šie vārdi bija lieki, Rovena pat negrasījās kliegt. Briesmonis, kas stāvēja tikai kādu desmit metru attālumā no viņiem, iedzina viņā šausmas. Tam bija pretīga, melna, gluma āda. Galva bija divreiz lielāka nekā cilvēkam, lai arī radījuma ķermeņa uzbūve bija biedējoši līdzīga tam. Šim briesmonim bija divas, garas rokas, pirkstu galos bija asi, gari, melni nagi. Kāju izliekums atgādināja zirga pakaļkājas. Arī kāju pirkstiem bija nagi, kas, radījumam sperot soli, ielīda dziļi zemē. Aiz muguras vicinājās pātagai līdzīga aste, kas, šķeļot gaisu, griezīgi plīkšķēja. Taču visvairāk meiteni pārsteidza platie ādas spārni, kas atradās šim briesmonim uz muguras. Rovenai likās, ka pats velns ieradies no elles, jo sarkanajā gaismā tā āda izskatījās karstu liesmu apņemta.

Neiko roka joprojām atradās meitenei uz mutes, un viņa centās to nostumt nost, bet Neiko to nelaida vaļā.

-Ja tu izdvesīsi kaut skaņu... –viņš draudīgi nočukstēja, un meitene nešaubījās, ka puisis īstenos draudus. Rovena krampjaini norija siekalas un papurināja galvu. Neiko nolaida roku, bet meiteni vaļā nelaida. Viņš cieši apvija roku viņai ap vidukli un pievilka meiteni sev klāt. Rovenu šis īpašnieciskais žests sadusmoja, bet meitene neteica ne vārda, jo šis nebija tam piemērots brīdis. Viņi klusu stāvēja un vēroja briesmoni, kas pēkšņi strauji pacēla galvu. Tas pagrieza galvu pret viņiem un sāka ošņāt gaisu. Rovena juta, ka Neiko ķermenis saspringst, un viņš tikko manāmi saraujas. Briesmonis spēra soli uz viņu pusi, tad vēl vienu un vēl vienu. Tikai koks, sīkie krūmiņi un tumsa aizsedza abus skatam. Rovena panikā piespiedās Neiko vēl tuvāk un juta, kā viņa rokas apskauj viņu vēl ciešāk. Viņa juta kā dauzās puiša sirds. Neskatoties uz acīmredzamajām bailēm, viņa sirds pukstēja diezgan mierīgi un ritmiski. Rovenu nomierināja spēcīgā un rimtā dunoņa, ko viņa juta pie savas muguru. Viņa juta arī savi sirdi. Tā bija kaut kur kaklā un dauzījās kā negudra, grasīdamās izlekt laukā pa muti.

Pēkšņi kaut kur netālu atskanēja kāju dipoņa. Rovena uzreiz atpazina šo skaņu. Tā skrēja tikai zirgi. Viņas sirds priecīgi iesaucās atceroties šos skaistos un majestātiskos dzīvniekus. Zirgs tuvojās, bet to nemanīja. Briesmīgais radījums spalgi iekliedzās un pacēlās spārnos dažus centimetrus virs zemes. Zirgam jau bija jābūt klāt, bet Rovena to neredzēja. Pēkšņi dipoņa apklusa, un tepat atskanēja zviedziens. Rovena uzreiz atcerējās šo zviedzienu. Šoreiz tās neskanēja kā mūzika. Tas bija brīdinājums. Spārnotais radījums, nikni ķērcot, pacēlās gaisā un pazuda sarkanajās debesīs.

Rovena acumirklī izrāvās no Neiko tvēriena un skrēja uz vietu, kur nupat bija atradies briesmonis. Neiko metās meitenei pakaļ un gribēja viņu satvert aiz rokas, bet Rovena apstājās un pastiepa roku uz priekšu it kā censtos pieskarties kaut kam, ko Neiko neredzēja. Apmulsis par tādu meitenes dīvainību, Neiko apstājās un nolaida rokas gar sāniem. Šķita, ka uz mirkli meitenes roka tiešām kaut kam pieskārās, bet Neikoprāt tas bija tikai viņa nogurušo acu izstrādāts joks, jo tūliņ pat meitenes roka nolaidās, un viņa skumji paraudzījās meža dziļumā.

-Viņš mani izglāba, -viņa nočukstēja pagriezusies pret Neiko.

-Tevi izglābu es, -viņš aizkaitināti teica, jo Rovenas muļķības viņam bija apnikušas. Satvēris viņu aiz rokas, viņš vilka meiteni prom. Rovena pretojās un centās izrauties, bet Neiko nelikās traucēties. Viņš bija nozvērējies, ka vilks viņu pat pa zemi, ja viņa atteiksies iet viņam līdz.

-Laid mani! –Rovena iekliedzās un iesita viņam pa plecu ar dūri. Neiko pat nesarāvās. Rovena viņam nebija nekāda pretiniece. Lai sit cik tīk! Feju meža mala jau bija gandrīz klāt. Neiko jau redzēja spožo mēness gaismu, kas arvien vairāk un vairāk ielauzās mežā. Pēc kāda mirkļa viņš jau redzēja Neauglīgā līdzenuma plašumus. Viņiem bija jāpasteidzas, lai paspētu līdzenumu šķērsot pa šo nakti. Meitene sagādāja arvien lielākas problēmas.

-Tūlīt pat laid mani vaļā, tu rupjais vērsi! –viņa nikni kliedza un sāka spārdīties. Neiko apmetās riņķī un, sagrābis viņu aiz pleciem, spēcīgi sapurināja.

-Ja tu tūliņ neapklusīsi un nebūsi rāma, es sasiešu tevi tik stipri, cik varēšu, iebāzīšu maisā un vilkšu līdzi pa zemi. Vai saprati? –viņš nikni noskaldīja. Puiša acīs meitene pamanīja patiesas dusmas, kas lika viņai nodrebēt.

-Tev nav mani jāvelk. Es pati varu paiet, -viņa lepni atteica un ieskatījās viņam dziļi acīs. Likās, ka starp abiem šķīst dzirksteles. Ne viens, ne otrs negribēja padoties šajā kaujā. Nikni viņi raudzījās viens otram acīs, līdz beidzot Neiko viņu spēji atlaida un atgrūda it kā būtu apdedzinājies. Viņa acīs viņa samanīja pārsteigumu un izbrīnu. Nolamājies viņš aizgriezās, un Rovena nosprieda, ka šo puisi viņai nebūs lemts saprast nekad.

-Ja tu centīsies aizbēgt, es tevi noķeršu, ja gribēsi mani nogalināt, es iebāzīšu maisā, ja... ja izdomāsi vēl kādu viltību... –viņš, pat nepagriežoties pret Rovenu, aizturētās dusmās teica, bet Rovena viņu pārtrauca.

-Kāpēc? –viņa aizdomīgi jautāja. Kaut kas nebija tā kā vajag. Neiko pārsteigts pagriezās pret viņu

-Ko „kāpēc”? –viņš nesaprašanā jautāja. Puisim nebija īsti skaidrs, kuru daļu no visa teiktā viņa nebija sapratusi.

-Kāpēc tas viss? Es nesaprotu! –viņa cieši samiedza acis un ieskatījās viņa pārsteigtajās acīs. Neiko juta, ka vēna kaklā sāk pulsēt.

-Kas viss? Es nesaprotu par ko tu runā? –viņš aizkaitināts teica.

-Un es nesaprotu par ko runā tu! Mēs norunājām, ka tu palīdzēsi man atrast māsu, bet es jūtos kā tava... gūstekne, -Rovenai bija ļoti grūti izteikt šos vārdus, bet situācija bija ļoti dīvaina. Vienu mirkli Neiko bija gribējis pamest viņu mežā vienu, bet tagad... viņš bija gatavs iebāzt meiteni maisā, lai tikai dabūtu viņu sev līdzi.

-Tas, ka tu tā jūties ir tava pašas vaina. Ja tu visu laiku neviltu mūs nepatikšanās, tu tā nejustos, -viņš nikni paziņoja un pagriezies devās uz meža malu. Rovena viņam sekoja.

-Es neesmu tā, kas velk mūs nepatikšanās! Ja tu man pastāstītu kaut ko par šo mežu vai tā iemītniekiem, es nebūtu... –viņa nepaguva pabeigt, jo Neiko pagriezās pret viņu un viņa acis naidā dzirkstīja.

-Ko nebūtu? Nebūtu panākusi to, ka mani gandrīz uzšķērda? Tu esi pārāk egoistiska, lai izdarītu kaut ko nesavtīgu! Pat ja tu būtu zinājusi, kas notiks, es ne mirkli nešaubos, ka tu tik un tā būtu izdarījusi to pašu! –Neiko, pagriezies atpakaļ, nosprauslojās. Rovenai kaklā atkal savilkās kamols.

-Piedod. Es centos atgriezties, bet... nespēju, -viņa nočukstēja. –Es negribēju, lai tā notiek.

-Taču tā notika, -viņš izsmējīgi teica un aizgriezies turpināja ceļu. Rovena vairs nezināja, ko teikt. Labākais bija visu pēc iespējas ātrāk aizmirst. Viņa tikai tagad pamanīja, ka abi bija nonākuši meža malā. Rovena bezcerīgi nopētīja līdzenumu, kas pletās viņu priekšā. Nekad viņa vēl nebija jutusies tik izmisusi, kā šobrīd. Likās, ka visas problēmas ir nākušas pār viņas galvu... Liāna bija pazudusi, viņa nesaprata, ko īsti šeit dara, un vienīgais cilvēks, kas bija nolēmis viņai palīdzēt, ienīda viņu.

Meitene paraudzījās debesīs un beidzot ieraudzīja to, kas bija sajaucis viņas prātu. Tas bija mēness. Sarkans mēness. Apburta viņa raudzījās uz to un nespēja novērst acis. Kā milzu bumba tas gulēja debess plaukstā un visu līdzenumu ietērpa sarkanā gaismā. Paraudzījusies uz Neiko, viņa redzēja, ka puisi mēness nekā neiespaido.

 Pamatojoties uz viņu norunu, šeit viņu ceļiem vajadzēja šķirties. Neiko bija piekritis pavadīt viņu līdz meža malai. Liāna bija vai nu priekšā vai aizmugurē. Ko tagad? Tagad meitenei bija jātiek galā pašai. Lai kā Rovenai negribējās ceļu turpināt vienai, izvēles nebija. Palikt kopā ar Neiko bija vēl bīstamāk. Viņa baidījās, ka abi varētu nogalināt viens otru. Kaut kur dziļi sirdī mita nedaudz savādākas bailes, bet Rovena nespēja nosaukt tās vārdā. Viņa uzmanīgi paskatījās uz Neiko plato muguru un nemanāmi notrīcēja. Viņa nezināja, kas šīs bija par bailēm, bet juta, ka nemaz nevēlas to noskaidrot.

Strauji Neiko pagriezās pret meiteni un viņa pētošais skatiens pārslīdēja pāri viņas sejai un tad pārējam augumam, apstājoties pie kājām, kas bija tērptas vieglos sporta apavos. Nesteidzīgi viņš pievērsās meitenes sejai, un Rovena juta, ka vaigos sakāpj sārtums. Sadusmojusies gan uz sevi, gan uz Neiko, ka viņš liek viņai tā justies, meitene cieši sakoda zobus.

-Vai tu reiz pārstāsi uz mani blenzt? –viņa, valdot dusmas, noskaldīja. Neiko sejā parādījās plēsonīga izteiksme, un meitene nemanāmi nodrebinājās.

-Vai vajadzības gadījumā tu vari ātri paskriet? –viņš aizdomīgi rāmi iejautājās. Rovena sašuta par šādu, acīmredzami izsmejošu, jautājumu.

-Es skrienu daudz ātrāk par savām vienaudzēm, bet... tikai galējas nepieciešamības gadījumā, -nikni viņa noskaldīja. Ieintriģēti Neiko paskatījās viņas brūnajās acīs. Apmulsis viņš atcerējās, ka pavisam nesen šīs acis bija ievilkušas viņu aizmirstības bezdibenī. Šī meitene bija viņu apbūrusi un pat vēl tagad, kad viņš bija paguvis izbaudīt viņas aso mēli un nepadevīgo dabu, puisis nespēja nokratīt dīvaino sajūtu, ka meitene vēl aizvien tur viņu savā varā. Viņa nebija tāda kā citas. Viņu nevarēja salīdzināt ar Ebrijas maigumu un nesavtību. Atceroties meiteni, ko māte bija viņam atņēmusi, Neiko juta, ka sirds plīst uz pusēm. Viņš atgūs viņu! Un visi, kas stāsies viņam ceļā, tiks no tā novākti.

-Tici, šodien tāda vajadzība būs. Šķērsojot Neauglīgo līdzenumu... –Neiko spēji apklusa, jo dzirdēja, ka Rovena strauji ievel elpu.

-Es domāju, ka šeit mēs šķirsimies? –viņa jautāja un uzmeta Neiko satrauktu skatienu.

-Tā arī būs. Es tikai gribu pārliecināties, ka tu zini kā izvairīties no nepatikšanām, kas ceļā tevi noteikti piemeklēs. Par to es nešaubos. Acīmredzot tava māsa vēl ir mežā, bet... iespējams, ka ne, -Neiko teica, pat necenšoties noslēpt sarkasmu balsī. Rovena valdījās, lai nesāktu kliegt. Viņa nevarēja sagaidīt mirkli, kad būs viena un spēs mierīgi sakārtot domas, lai izlemtu, ko darīt tālāk. Pēc iespējas ātrāk bija jāatrod Liāna un jāatgriežas... Mājās? Rovena juta kaklā kāpjam kamolu. Māju vairs nebija. Nebija pagātnes, kurā atgriezties. Lai kā viņa nebija gribējusi tam ticēt, viņa bija šeit un tagad. Dūmakainā zeme patiesi eksistēja, un tagad viņa bija daļa no tās. Šī atklāsme Rovenu ķēra kā zibens spēriens. Šeit tagad bija viņas mājas. Kaut kur šeit bija viņas māte... īstā māte un tēvs. Šeit bija arī viņas māsa, un, pašai negribot, šeit bija arī viņa. Neatlika nekas cits kā vien atrast visu savu ģimeni un būt kopā ar viņiem.

Paskatījusies uz Neiko, Rovena uz mirkli apstulba. Ko gan viņš darīja šeit? Kurp viņš devās? Rovena juta milzīgu vēlmi pajautāt viņam pašam, bet lepnums lika to nedarīt.

-Un kādas nepatikšanas tad mani var piemeklēt? –viņa tik kārotā jautājuma vietā pajautāja. Likās, ka Neiko tūdaļ sāks smieties.

-Labāk pajautā: kādas nepatikšanas tevi nevar piemeklēt, -viņš sarkastiski novilka un atlaidās pret koka stumbru.

-Un, kāds nepatikšanas tad mani nevar piemeklēt? –viņa, izmēdot Neiko, jautāja.

-Visas var, -viņš, ciniski smaidot, atbildēja. Rovena juta, ka spētu puisim no visa spēka iesist, bet zināja, ka tādējādi viņai nāktos pārliecināties vai kājas vēl aizvien ir formā. Tā vietā viņa nolēma nedaudz mainīt taktiku.

Meitene nometās uz zemes Neiko tieši priekšā un burvīgi viņam uzsmaidīja. Ērti salikusi sev rokas aiz muguras un atspiedusies uz tām, viņa mirdzošām acīm paraudzījās Neiko smaragdzaļajās, pārsteigtajās acīs.

-Nu, lūdzu, tad pastāsti man par nepatikšanām, kurās es varu iekulties...eee... tātad par visām, visām šīs zemes nepatikšanām. Vai šeit mīt milži? Man noteikti kāds uzkāptu! Varbūt laumiņas? Es noteikti aizvainotu viņas tik ļoti, ka mani pārvērstu par... banānu? Jā, banānu! Tas tik būtu joks, ja mani apēstu kāds milzu orangutans! Varbūt es atviltu kādai princesei viņas sapņu princi, un tad ļaunā burve mani ieslodzītu tornī un... –meitene jautri čivināja, līdz Neiko pieleca kājās. Aprāvusies viņa paraudzījās uz puisi un mulsi pasmaidīja.

-Es uzminēju? –viņa jautāja un pasmaidīja vēl maigāk. Taču tā vietā, lai atcirstu kaut ko dzēlīgu, Neiko satvēra viņu aiz rokas un pierāva kājās.

-Ei, man sāp... –Rovena sauca, taču Neiko nepielūdzami vilka viņu sev līdz uz Neauglīgā līdzenuma malu.

-Ak, tad tu gribi redzēt briesmas? Īstas briesmas! Lūdzu! –viņš nikni šņāca un pagrūda viņu. Meitenes ceļi saļodzījās no viņa spēcīgā grūdiena, un viņa pakrita smiltīs. Sacēlās viegls putekļu mākonis, un klepodama Rovena pieslējās sēdus.

-Tu par to samaksāsi... –viņa nikni čukstēja. Rovena gribēja teikt vēl kaut ko, bet aiz muguras atskanēja kāda skaņa, kas lika viņas asinīm sastingt. Pagriezusies viņa paraudzījās uz līdzenumu, kas atmirdzēja sarkanajā mēness gaismā.

-Kas, pie velna... –viņa izdvesa un grasījās celties kājās, taču kaut kas zem smiltīm pašāvās gar viņas kājām, un meitene atkal pakrita. Panikā pielekusi kājās, viņa grasījās skriet atpakaļ meža drošajās skavās, bet ietriecās tieši Neiko krūtīs.

-Kur tu tā steidzies? Laiks pārbaudīt cik labi tu skrien, -cieši satvēris viņas rokas, viņš aizturētās dusmās teica.

-Nē... –Rovena lūdzoši izdvesa, bet Neiko cieši satvēra viņu aiz rokas un sāka skriet. Meitenei nekas cits neatlika kā vien sekot viņam. Kājas grima dziļi smiltīs un paskriet gandrīz nebija iespējams un... aiz muguras smiltis lidoja juku jukām. Kaut kas ļauns atradās zem tām un sekoja viņiem. Rovenas kājas kustējās gluži instinktīvi, jo pati meitene nespēja tās ietekmēt. Ja vien Neiko viņu nevilktu, viņa nespētu izkustēties ne no vietas. Nē, tā nebija pareizi! Ja nu Liāna vēl ir mežā, ja nu... Taču Neiko viņu nepielūdzami vilka tālāk. Šoreiz par to nebija aliak domāt, bija jāizbēg...

Pēkšņi Rovena paklupa, jo neredzamais nezvērs pašāvās viņai tieši zem kājām. Meitene krita.

Neiko juta, kā viņa roka strauji tiek parauta atpakaļ, bet bija par vēlu kaut ko darīt. Paklupis viņš atkal cēlās un grasījās skriet, bet... Rovena necēlās.

-Sasodīts! –viņš nokliedzās, pagriezies atpakaļ un sastinga. Viņš bija ieraudzījis to, ko redzēja meitene. Smilšu nezvērs bija pacēlies virs smiltīm un, mētājot savu milzīgo galvu, mēmi plātīja muti. Tā baltās acis akli raudzījās pāri abiem bēgļiem. Milzīgais ķermenis atgādināja čūskas ķermeni un bija klāts zeltainām zvīņām. No nāsīm vēlās smiltis. Pēkšņi radījums sastinga un nedaudz noliecās uz viņu pusi.

Neiko lēnām pieliecās klāt Rovenai un saspieda viņas roku.

-Sēdi mierīgi un nekusties. Nekustini smiltis. Ja tas mūs neizdzirdēs viss būs kārtībā... –viņš iečukstēja viņai ausī. Rovena norija siekalas un pamāja.

Kādu mirkli smilšu nezvērs vēl pakavējās virszemē, ieklausoties smilšu skaņā, bet neizdzirdot neko savādu, ienira atpakaļ smiltīs. Vēl mirkli Neiko neļāva Rovenai kustēties. Kad bija pagājušas kādas piecas minūtes, viņš beidzot piecēlās.

-Tagad mēs būsim drošībā... kādu laiku. Mums jāpaspēj šķērsot līdzenumu šīs nakts laikā.

 Rovena neatbildēja. Viņa tikai izbailēm acīs raudzījās uz Neiko.

Neapzinoties, ko dara, viņa piegāja puisim klāt un cieši apskāva viņu. Neiko apmulsumā un pārsteigumā gandrīz noelsās. Rovena bija viņu cieši apskāvusi un nelaida vaļā. Lēnām viņš ieslēdza viņu savās rokās, un iespieda seju viņas matos. Tajos vēl bija smiltis, un tie vēl aizvien smaržoja pēc Bezdibeņezera dzīlēm. Šī smarža Neiko atgādināja Mo, un viņš vēl ciešāk pievilka meiteni sev klāt. Viņš vairs negribēja laist viņu vaļā. Vienmēr paturēt viņu šādi- piespiestu sev cieši klāt –maigu un padevīgu.

Pēkšņi Neiko vaigu skāra nomaldījusies vēja pūsma un viņš nodrebinājās. Prātā uzpeldēja Ebrijas slaidais stāvs un Neiko rupji atgrūda Rovenu. Mirkli meitenes sejā bija apjukums, tad to nomainīja saltā vienaldzības maska. Valdīdamās viņa aizgriezās.

Rovena juta, ka ir gatava sprāgt. Viņa, kā tāda muļķa meitene, bija metusies šī nelieša rokās! Tas bija kaut kas nepiedodams! Un viņš bija viņu atgrūdis! Vismaz vienam no viņiem abiem pietika saprāta!

Klusi nolamājusies, meitene atsāka iešanu un Neiko viņai sekoja.

 Viņiem bija neizsakāmi paveicies, ka Smilšu Rijējam bija jāatgriežas Zemzemē, lai attīrītu plaušu no gaisa. Ja šonakt viņiem izdosies šķērsot līdzenumu, viss būs kārtībā. Domīgi Neiko nopētīja meitenes augumu, ko pirms mirkļa bija turējis savās rokās. Likās neticami, ka tik smalkai un trauslai būtnei varētu būt tik daudz spēka un izturības. Viņi bija nogājuši tik daudz, ēzdami pavisam minimāli un šovakar abi nebija ēduši nemaz. Jebkura cita viņam zināma sieviete jau sen būtu sabrukusi un pieprasījusi mīkstu gultu, skaistu kleitu un gardu ēdienu. Neiko vēl nekad nebija saticis sievieti...nē, pat reti kurš vīrietis spētu līdzināties viņai. Šo dažu dienu laikā, ko abi pavadīja kopā, viņa neskaitāmas reizes bija stājusies viņam pretī daudz drosmīgāk nekā to bija darījuši citi. Patiesību sakot –neviens. Neiko šī atklāsme izbrīnīja tik ļoti, ka viņš iesmējās. Taču šķita, ka Rovena to nebija dzirdējusi, jo neatgriezās.

Apmierināts viņš turpināja pētīt meitenes brišanu pa līdzenuma dziļajām smiltīm. Šis skats gan uzjautrināja, gan biedēja. Viņš nezināja, ko iesāks ar meiteni tad, kad būs atradis viņas māsu un grāmatu... Taču Neiko cerēja, ka līdz tam vēl tālu, līdz tam viņš pilnībā izbaudīs viņas sabiedrību. Dusmas jau sen bija rimušas, un Neiko tas iepricināja.

-Vai nevēlies atpūsties? –viņš jautāja, redzēdams, ka Rovena tikko velk kājas.

-Nē, -meitene strupi atbildēja un turpināja vilkties uz priekšu.

-Vai esi droša? Es negribētu atlikušo ceļa daļu vilkt tevi, -viņš uzjautrināti teica.

-Iepriekš likās, ka tev tas grūtības nesagādātu. Vai tālu vēl? –viņa negribīgi pajautāja, cenzdamās ignorēt Neiko provokācijas uz strīdu.

-Līdz tam tur kokam, -viņš teica un norādīja tālumā. Rovena sakoda zobus.

-Tu domā, ka esi baigi gudrs, ja? Zini, akla jau nu es noteikti neesmu! Un tas apskāviens bija kļūda! Es to nožēloju! –Rovena nokliedzās un juta, ka viņas spēki ir galā. Atkritusi smiltīs viņa saņēma seju rokās. Ak, kā noderētu kāda asara! Varbūt tā varētu atmaidzināt šā monstra sirdi.

-Nē, neraudi! –Neiko iesaucās un satvēra viņas rokas un atrāva meitenei no sejas. Rovena nicinoši paraudzījās viņā un pilnā kaklā iesmējās. Smiekli izteica visu to, ko viņa nespēja izraudāt, tie bija dziļi un mokoši skumji.

-Ja vien es to varētu, -viņa sāpīgi nočukstēja. Neiko neapzināti noglāstīja viņas vaigu.

-Es nespēju redzēt asaras uz meitenes vaigiem. Reiz es nozvērējos, ka neviena sieviete vairs nekad nelies asaras manis dēļ un tā nenotiks, vai saprati? –viņš draudoši teica.

-Es nekad neliešu asaras tevis dēļ, Neiko! –Rovena strikti teica un Neiko saprata, ka viņa to domā pilnīgi nopietni. Puiša sirds nodevīgi iesmeldzās. Nesaprašanā viņš sarauca pieri.

-Tad sarunājuši, -viņš noteica, piecēlās un palīdzēja piecelties arī meitenei.

-Neiko, tur nav nekāda koka, -Rovena iesāka, bet Neiko iesmējās. Varbūt tomēr kaut kāda savstarpējā cieņa starp viņiem tomēr varēja pastēvēt?

-Tas, ka tu to tur neredzi, nenozīmē, ka tā tur nav...

Floo jau sen bija apnikusi šī gaidīšana. Harpijai jau sen bija jāpaveic uzdevums un jāatved meitene, kura bija nolaupījusi Neiko uzmanību.

Floo strauji piecēlās no augstā troņa un piegāja pie milzīgā, krāsainām stikla vitrāžām rotātā, loga. Viņas skats nepacietīgi aizslīdēja līdz pat horizontam, pazūdot Moku purva akačos. Nikni viņa satvēra palodzi un atspiedās pret to.

-OBE! –pār milzīgo zāli griezīgi aizskanēja viņas balss, atsitoties pret durvīm, izlaužoties tām cauri un ietriecoties nelaimīgajai pielaizei tieši ausīs. Nekavējoties atvērās durvis, un nabaga radījums pieklumburēja pie saimnieces kājām, satraukumā uzkāpjot uz skaistās atlasa kleitas. Floo acis niknumā iezvērojās, un, izrāvusi kleitu, viņa pamatīgi iespēra pielaizei.

-Ja tu vēlreiz uzkāpsi uz manas kleitas, es tevi uzšķērdīšu tu, netīrais tārps! –viņa iekliedzās un likās, ka pār milzīgo zāli ir nograndis pērkona grāviens.

-P-p-pie-dodiet, k-k-kundze... –Obe panikā sāka stostīties un paslēpa milzīgās acis plaukstās.

-P –p –p! Beidz vienreiz stostīties, citādi es tev vispār izgriezīšu mēli un iesālīšu! Uzmini, kam tā būs jāapēd? TEV! –viņa izsmejošā balsī teica. Likās, ka Obes acis izsprāgs no pieres. Floo tikai nikni piecirta kāju.

-Hora vēl nav atgriezusies? –viņa nikni jautāja un uzgrieza pārbiedētajam radījumam muguru.

-Nē, kundze, -Obe tikko spēja dabūt vārdus pār lūpām.

-Sasodīts! –viņa nokliedzās. –Vai viss man jādara pašai? Tūliņ pat liec, lai sagatavo manu ceļojumu tērpu!

Obe paklanījās kādas piecas reizes un ātri pameta zāli. Floo centās nomierināties. Viņai bija jābūt mierīgai, kad viņa dosies pie Ronas. Beidzot bija jātiek vaļā no visām šīm sasodītajām problēmām. Tagad, kad tā stulbā Ebrija bija novākta no ceļa, viņu laimei pretī stājies nebūtu nekas. Taču Rona bija ļāvusi viņam doties prom un tagad... Floo acis atkal iezvērojās naidā... kāda cita bija ieņēmusi viņas vietu.

Nespēdama vairs valdīt nepacietību, Floo izsteidzās no zāles un devās uz savu guļamistabu. Pārģērbusies ciešā, apspīlētā jātnieces tērpā, viņa nokāpa lejā pa milzīgajām, masīvajām marmora kāpnēm un izsteidzās pils pagalmā.

Šeit vienmēr valdīja nevainojama kārtība. Visi radījumi, kas bija spiesti pakļauties Floo varai, nekavējoties metās paklanīties savai saimniecei, kas neticamā kārtā bija gadījusies pagalmā.

Meitene skaļi nosvilpās, un pēc šīs skaņas iestājās nervus kutinošs klusums. Pēkšņi atskanēja kāda skaņa. Nē, tā nebija skaņa...vismaz ausis nedzirdēja neko. Likās, ka zeme tikko manāmi līgojas kaut kam neticami smagam triecoties pret to. Tad dobjā dunoņa apklusa, taču tās vietā atskanēja tāda kā švīkstoņa. Pēkšņi parādījās milzīgs, melns zirgs. Vietā, kur jātnieka kājām vajadzēja balstīties pret zirga muguru, bija plati ādas spārni. Zirga kājas vairs neskāra zemi, nikni vēcinādams spārnus, tas pa gaisu auļoja uz saimnieces pusi. Tā gludā spalva laistījās saulē un likās, ka ir nosēta ar tūkstošiem mirdzošu briljantu. Acis nikni un nepadevīgi dzirkstīja. Kad līdz Floo palika tikai daži metri, meitene no sava tērpa izgriezuma izvilka ķēdīti ar stikla lodīti. Lodītē mirguļoja pelēka migliņa. Pavērsusi to pret dzīvnieku, viņa pasmaidīja un nočukstēja:

-Stāvi.

Zirgs acumirklī apstājās un griezīgi iezviedzās. Šajā zviedzienā izskanēja viss: nepadevība, skumjas, niknums un... nerimstošas alkas pēc brīvības.

-Tev allaž patikuši dramatiski iznācieni, -Floo iesmējās un, gribēdama noglāstīt lidojošā zirga kaklu, pastiepa roku. Zirgs nepakustējās. Floo rokai pieskaroties tā varenajam kaklam, tas pat nesarāvās. Tikai tā acīs varēja manīt nepatiku, bet vairāk par to tur bija tikai skumjas.

Floo iebāza stikla lodīti atpakaļ un veikli uzleca dzīvniekam mugurā. Zirgs biedējoši rāmi iezviedzās un metās auļos uz pagalma malu. Vienu brīdi Floo panikā nosprieda, ka tas nolēmis ietriekties mūra sienā, kas apņēma pili, taču pašā pēdējā mirklī tas stingri novēcināja spārnus un ar atsperīgu lēcienu atrāvās no zemes. Tā nagi tikko neskāra mūri, kad dzīvnieks pārlaidās tam pāri.

Pēc mirkļa Floo jau laidās pāri skaistajai Dividu zemei. Šī zeme viņai bija uzticēta pirms pavisam neilga laiciņa. Ja vien Floo nebūtu Ronas labākās draudzenes meita, viņa noteikti tiktu nogalināta vai padzīta. Rona bija cienījusi un mīlējusi Leandru. Kāds gan būtu Ronas pārsteigums, ja viņa uzzinātu, kurš tieši vainojams draudzenes...hmmm... nāvē. Floo gandrīz iesmējās par šo domu. Viņai tikai bija jānogaida izdevīgs mirklis, lai ieņemtu Ronas vietu. Ronai pat nebija ne mazākās nojausmas, ka Floo zināja par grāmatu. Taču šodien viņai bija jāpanāk kaut kas cits... kas tāds, kas Neiko liktu tūliņ traukties uz viņas pili...

Tuvojoties Miglas kalniem, Floo skatienu piesaistīja migla, kurā tinās zeme, kas atradās šo kalnu otrā pusē. Floo tikko jūtami noskurinājās.

 Aiz Miglas kalniem sākās Zilās Prērijas nebeidzamie plašumi. Visa zeme tinās zilā dūmakā caur kuru nekas nebija saskatāms. Jau neskaitāmas reizes Rona bija pūlējusies iedabūt šai zemē savus spiegus, bet tas nebija izdevies. Burvju loks ap šo zemi bija pārāk stiprs pat Ronas neierobežotajai varai. Dūmaka nevienu nelaida cauri. Lai arī Floo ziņkāre bija neizsakāmi liela, vēl lielākas bija bailes. Viņa neizsakāmi baidījās tuvoties šai zemei. Tieši tāpēc meitene tik reti apciemoja Ronu. Noslēpumi, kas saistījās ar šo zemi nebija zināmi nevienam. Varbūt bija tikai daži, kas iekļuvuši šajā zemē, bet Floo šaubījās vai kāds bija no šīs vietas izkļuvis. Šīs zemes nebija nevienā kartē, jo to īsti nevarēja uzskatīt par īstu zemi, jo tās teritorija nebija nosakāma. Floo zināja tikai vienu mītu par kādu raganu, kas it kā esot bijusi Zilajā Prērijā. Pēc atgriešanās no šīs zemes ragana esot apmetusies kaut kur Nāves Kalnā. Floo bažīgi pameta acis uz kalnu, kas slējās tālāk aiz Miglas kalniem. Tā virsotne tinās ēnās un klusumā. Neviens nekad netika redzējis šo raganu, bet daudzi ceļotāji, kas atgriezušies no viņas meklējumiem, murgos esot saukuši kādas sievietes vārdu, bet...atlabuši neko vairs neesot atcerējušies. Floo nezināja šo vārdu, bet... tas taču bija tikai mīts.

Nolekusi no zirga muguras, Floo aizsteidzās līdz klintij, kas slējās viņas priekšā. Ar milzīgo smaragdu gredzenu, kas bija meitenei pirkstā, viņa pieskārās kādai tikai sev zināmai iedobītei klints sienā. Lēnām siena sāka vērties vaļā... iekšā viss bija tumšs kā kapā, bet Floo bezbailīgi spēra soli tumsā. Kad viņa pazuda tumsā un klints aiz viņas aizvērās, melnais zirgs griezīgi iezviedzās, it kā tādējādi spētu likt klintij sabrukt. Viņa acis sarkani iedzirkstījās, bet tad liesmiņas tajās nodzisa. Nodzisa līdz ar cerību, ka viņš vēl kādreiz atgūs brīvību.

Saule gribēja viņu sadedzināt! Tā nāca tuvāk un tuvāk... Tā spiedās acīs... „Nē!” Liāna iekliedzās un atvēra acis. Meitene smagi elsoja. Atviegloti viņa konstatēja, ka tas bijis tikai sapnis. Saule jau bija augstu debesīs, un tā spoži spīdēja. Meitene labpatikā izstaipījās un nožāvājās.

-Minna? –Liāna jautāja un paskatījās visapkārt. Feju nekur nemanīja. Apmulsusi Liāna iesaucas skaļāk, taču neviens viņai neatsaucās. Pagriezusies, lai paņemtu grāmatu un dotos feju meklēt, viņa noelsās. Grāmatas tur vairs nebija. Panikā meitene sāka pārmeklēt tuvāko apkārtni, bet ne grāmatas, ne Minnas nekur nebija. Nolamājusies meitene saprata, ka ir apmuļķota.

Apsēdusies zem koka, viņa izplūda asarās, un tās cita pēc citas krita sūnās. Meitene ar izmisušu skatienu paraudzījās uz Neauglīgo līdzenumu.

-K–ko man t-tagad d-darīt? –viņa saraustīti čukstēja. Likās, ka līdzenums aicina viņu šķērsot to. Neveikli Liāna piecēlās kājās un piegāja pie Feju meža malas. Smiltīs viņa ieraudzīja Minnas pēdas un viņas seju izrotāja smaids.

-Es atradīšu tevi tu, sīkā zagle, -viņa nikni teica.

Pieēdusi pilnu vēderu ar ogām, kas bija ļoti līdzīgas mellenēm, bet dīvainā kārtā katra oga garšoja savādāk, Liāna uzmeta plecā savu somu un devās Neauglīgajā līdzenumā.

Meitene bija nosoļojusi aptuveni pusstundu, kad saprata, ka līdzenums ir gaužām savāds. Dažkārt likās, ka viņai kāds seko, bet apmetusies riņķī viņa neko neredzēja. Viņas kāja dažreiz iegrima smiltīs līdz pat ceļgalam, un meitene krita panikā. Izrāvusi kāju, viņa metās skriet, taču saprata, ka, pārvietoties skrienot, ir daudz bīstamāk, jo nevarēja paredzēt, kurā vietā un cik dziļi var iegrimt. Lēnām viņa brida pāri līdzenumam un šķendējās. Minnas pēdas jau sen bija pazudušas skatienam.

-Sasodīts! Kas mani te dzina? Izredzētā, redz? Tā sīkā mele, man dabūs trūkties! Ak, Rovena, ja tu redzētu mani šobrīd, pat tev sāktu birt asaras, -Liāna nerimās dusmoties par radušos situāciju.

Pēkšņi meitene izdzirdēja dīvainu skaņu. Izklausījās it kā aiz muguras būtu birušas smiltis. Paskatījusies atpakaļ, viņa kārtējo reizi pārliecinājās, ka aiz muguras neviena nav.

-Tikai vējš nēsā smiltis, -viņa klusi noteica un, paraustījusi plecus, atsāka iešanu. Pagājusi vēl pāris soļus, viņa spēji apstājās un ieklausījās. Šoreiz viņa neizdzirdēja dīvaino skaņu, meitene ieklausījās vējā.

-Bet.. vēja taču nav... –viņa klusi nočukstēja. Strauji apmetusies riņķī, viņa samiedza acis. Tur nekā nebija. Liānu pārņēma bailes. Atkal atskanēja smilšu švīksti meitenei aiz muguras. Panikā viņa palecās un strauji pagriezās.

-Kas te ir? –drebošā balsī viņa iesaucās. It kā atbildot uz meitenes jautājumu, zem smiltīm kaut kas sakustējās. Tas šāvās uz priekšu meitenei tieši virsū. Liāna iespiedzās un paleca malā. Kāja aiz kaut kā aizķērās un Liāna nokrita zemē. Strauji pielekusi kājās, viņa metās skriet tālāk līdzenumā. Pametusi galvu atpakaļ, viņa saprata, ka zem smiltīm patiešām kaut kas ir, un šis „kaut kas ” dzenas viņai pakaļ. Smiltis lidoja juku jukām aiz neredzamā nezvēra.

Liāna skrēja vēl ātrāk, bet nezvērs bija ātrāks. Kājas pinās un grima smiltīs. Meitene sāka pagurt, nezvērs pašāvās viņai tieši zem kājām, un Liāna palidoja gaisā. Ar skaļu kliedzienu viņa apmeta gaisā kūleni un nokrita uz zemes ar būkšķi, kas sacēla gaisā putekļu mākoni. Meitene sāka klepot un tvēra pēc svaiga gaisa. Aizvērusi acis, lai putekļi neiekļūst tajās, viņa uzmanīgi ieklausījās. Viss bija klusu, nezvērs bija nozudis. Lēnām viņa piecēlās kājās un paskatījās visapkārt. Tiklīdz meitene bija augšā, nezvērs atkal bija atpakaļ un metās Liānai virsu milzu ātrumā. Liāna metās skriet, bet vairs nebija spēka. Meitene sāka mest lokus, bet nezvērs nebija apturams. Ieraudzījusi kādu resnu koka stumbeni, viņa to cieši satvēra un pagriezās pret smiltīm, kas lidoja gaisā un tuvojās viņai. Nostājusies kaujas pozīcijā, viņa savilka seju niknā grimasē.

-Nāc, nu tu nešķīsteni! Es tev visas smadzenes no tava sasodītā paura izdauzīšu! Panāc tik! –viņa kliedza. Smilšu briesmoni nevajadzēja ilgi saukt, tas acumirklī metās meitenei virsū. Taču šoreiz tas vis nenira zem smiltīm, bet cēlās augšup. Liānas mute šausmās pavērās, runga izkrita no rokām. Neko tādu viņa vēl nebija redzējusi. Paskatoties briesmonim acīs, meitene saprata, ka viņai nebija nekādu cerību... nevienam nebija. Tajā pat mirklī, Liānai asinis sastinga dzīslās... viņas sirds apstājās. Viņas ķermenis pārvērtās cietā granīta piemineklī. Smilšu briesmonis pazuda tikpat strauji, cik bija parādījies. Viņam šeit vairs nebija ko meklēt. Akmens meitene pamazām sāka grimt smiltīs. Pēc kāda mirklīša Liāna jau bija pazudusi savā smilšu kapā...

Rīta gaisma abus bija pārsteigusi nemanot. Viņi tikko bija paguvuši izbēgt no smilšu briesmoņa nagiem. Neiko bija pastāstījis, ka tikai dienas gaismā briesmonis spēja ar savu skatienu pārvērst akmenī. Naktī tas kļuva akls. Elpoja tas ar smiltīm, un gaiss varēja to nonāvēt. Tādēļ briesmonis tik ātri bija nolaidies atpakaļ smiltīs.

Tagad viņiem priekšā bija... kaut kas neticams. Rovenai žilba acis. Meitene no sākuma nesaprata, ko redz. Visas ēkas bija no stikla. To smailes tiecās augšup un atmirdzēja saulē. Ēkas varēja salīdzināt ar pilīm, tikai... tās bija daudz mazākas un... no stikla. Stikla pilis sniedzās tik tālu, cik vien skats rādīja. Arī celiņš, kas stiepās abiem zem kājām, bija salikts no stikla ķieģeļiem. Pilnīgi nekas šeit nebija no kāda cita materiāla. Koki, kas auga dārzos bija no stikla, tajos karājās stiklā āboli. Gatavākie bija tumšāki, bet vēl zaļie –caurspīdīgi. Zem kokiem auga stikla puķes.

Rovena kā apburta raudzījās šajā stikolotajā brīnumā. Tas bija kaut kas neticams un brīnišķīgs reizē.

-Esi sveicināta Stikla pilsētā! –Neiko jautri teica, vērīgi raudzīdamies meitenē. Rovena bijīgi spēra soli uz mazītiņajiem stikla ķieģelīšiem. Neiko viņai sekoja. Meitenes izbrīns uzjautrināja puisi. Neviens vēl nekad nebija apbrīnojis kaut ko tik ikdienišķu kā stikls.

-Vai tad tavā zemē nav stikla? –viņš neizturējis jautāja. Rovena neatbildēja un Neiko grasījās jautāt vēlreiz.

-Ir, bet... Mums nav stikla pilsētu, vismaz tik krāšņu kā šī, ne, -Rovena atteica, vēl aizvien raudzīdamās uz skaistajām stikla pilīm.

-Vai šeit kāds dzīvo? –meitene jautāja, iedama aizvien tālāk. Neiko nepaguva atbildēt, jo pēkšņi pilsētu piepildīja tās iedzīvotāji. No pilīm ārā steidzās dāmas garās, kuplās, kruzuļainās kleitās, kungi smokingos. Pa ielu aiztraucās kariete, ko vilka divi milzīgi zirgi. Divi zeņķi vilkdami jautru dziesmiņu aizlāčoja Rovenai tieši garām. Kāda jauna dāma ar lietussargu iesita kučierim, teikdama, ka tas braucot pārāk lēni.

Rovenai likās, ka viņa ir nokļuvusi viduslaiku gleznā, vienīgais, kas bija savādāk... visi iedzīvotāji bija no stikla. Kāds ielas zēns nelaimīgi pakrita un sašķīda sīkos gabaliņos. Rovena tikko spēja apslāpēt šausmu kliedzienu. Garāmgājēji to pat neievēroja.

-Nepievērs tam uzmanību. Viņi ar šo lietu var kļūt diezgan aizkaitināti, -Neiko teica un satvēra meitenes roku.

-Ar kādu lietu? Tikko sašķīda viens no viņējiem, bet tu saki, lai neuztraucos! –Rovena izrāvās un iekliedzās. Daži no garāmgājējiem atskatījās, taču īpašu uzmanību meitenei nepievērsa.

-Nāc! Nevēlos iekulties nepatikšanās! –Neiko stingri teica un satvēra viņu aiz rokas. No sākuma Rovena centās izrauties, taču tad atmeta šim nodomam ar roku. Viņa sekoja Neiko un pētīja apkārtni.

Viņi bija soļojuši kādu stundu. Jau pirms ilga laika Rovenai bija apnicis skatīties stikla cilvēkos, kuru sejas izteiksme nekad nemainījās. Viņi nesmaidīja un nemirkšķināja acis. Viņi tikai staigāja pa ielām un grozījās citiem ļaudīm priekšā. Rovena bija redzējusi sašķīstam aptuveni duci šo figūru, kā viņa bija nolēmusi tos dēvēt. Jo tālāk viņi gāja, jo lielāku prieku meitene par to izjuta.

Jau aptuveni pusstundu viņa pētīja Neiko. Viņa roka cieši turēja viņas roku un pat nedomāja laist vaļā. Rovena brīnījās par to cik labi viņas pašas mazā roka iegūla viņa lielajā plaukstā. Viņa ķermenis bija spēcīgs un muskuļains. Šo puisi nevarēja salīdzināt ne ar vienu no viņai pazīstamajiem. Viņa melnais, garais apmetnis plīvoja meitenei ap kājām. Tumšie mati nekārtīgi krita pār pieri, kas bija domīgi saraukta. Viņš bija par kaut ko aizdomājies, tāpēc nemanīja meitenes skatienu. Viņa lūpas bija cieši sakniebtas, un pēc kāda mirkļa meitene saprata, ka ir nedaudz aizkavējusies pie tām vairāk nekā nepieciešams. Mulsi viņa novērsās, taču izdzirdot Neiko apslāpētos smieklus, atkal paraudzījās uz viņu. Puiša sejā vīdēja uzjautrināts smaids. Rovena krampjaini norija siekalas un gaidīja. Neiko neteica nekā. Viņš tikai turpināja smaidīt un iet uz priekšu.

Pēc kāda mirkļa viņi sasniedza pilsētas malu un stikla ķieģelīšu ceļš beidzās. Beidzot Rovenas kājas skāra mīksto zemi, un viņa, ne mirkli nevilcinoties, apsēdās uz tās. Laimīga viņa pārlaida plaukstu pār mīksto zāli. Tik sen viņa nebija redzējusi zaļu un sulīgu zāli. Apgūlusies zālē viņa laimīgi nopūtās. Varbūt arī šeit viņa spētu justies kā mājas.

Līdzko klints siena bija aizvērusies Floo palika tumsā. Visapkārt oda pēc pelējuma. Apkārt valdīja klusums un tumsa. Floo stāvēja un nepacietīgi sita kāju pie zemes. Pēkšņi klusumu pārtrauca brīnumskaista balss:

                                    Ja tumšā miglā tinas prāts,

                                    Tad pie manis ciemos nāc.

                                    Tev patiesību pasacīšu,

                                    Visu jaunā gaismā tīšu.

                                    Bet ja bail, ka samelošu,

                                    Ķīlā zelta gredzenu tad došu.

                                    Tas tīrā, baltā gaismā mirdz,

                                    Bet tikai tad, ja skaidra sirds.

                                    Kam sirdī gaismu neskatīšu,

                                    Tam patiesību nesacīšu.

Floo centās apvaldīt dusmas, taču viņai tas neizdevās.

-Tūlīt pat laid mani iekšā, citādi vairs nekad nespēsi noskandēt šo pantiņu! –viņa iekliedzās. Acumirklī atdarījās siena un Floo priekšā atvērās durvis. Steidzīgi viņa iesteidzās milzīgā, gaišā zālē. Marmora grīda tinās dūmotā migliņā un meitene neredzēja savas kājas. Sienas bija mirdzoši baltas un izstaroja dīvainu gaismu. Zāles vidū stāvēja balts marmora trauks uz kājas. Tajā vēlās dīvainu dzirksteļu un miglas dzira.

-Floo! Priecājos tevi redzēt, mana mīļā! –Floo izdzirdēja dzedru balsi un apmetās riņķī. Viņas priekšā stāvēja sieviete mirdzoši baltā kleitā ar garu trēnu aizmugurē. Viņa bija aptuveni četrdesmit gadu veca, skarbā seja bija savilkta tikko jaušamā smaidā. Uz katra no rokas pirkstiem bija savādāks gredzens, tikai vienam pirkstam trūka gredzena.

-Mīļo krustmāt! –Floo iesaucās un krita sievietes apskāvienos.

-Mīļā, kad reiz tu beigsi kliegt uz nabaga Piju. Viņa tikai pilda manas pavēles, -sieviete maigi aizrādīja un noskūpstīja Floo uz pieres.

-Ak, krustmāmiņ, lūdzu, piedod! Esmu tik ļoti aizkaitināta, ka nespēju savaldīties! Tev man jāpalīdz! Neiko.... –Floo satvēra seju rokās un izplūda asarās. Rona maigi satvēra viņas rokas un atvilka no meitenes sejas.

-Ko viņš atkal izdarījis? –viņa nikni jautāja. Floo lūpas drebēja. Viņa šņukstēja.

-Viņš ir kopā ar meiteni! –viņa sāka raudāt vēl skaļāk, un Rona meiteni stipri sapurināja.

-Kādu meiteni? Kas viņa ir? –Rona stingri jautāja, taču Floo nespēja atbildēt. Viņa tikai šņukstēja. Rona spēji sadusmojās.

-Atbildi! Kas viņa ir? Es nespēju tev palīdzēt, ja nezinu, ar ko tev jācīnās! –Rona nikni teica.

-Es nezinu. Hora teica, ka... –Floo vēl aizvien nespēja pārtraukt šņukstēt.

-Hora? Vai tu viņai uzticies? Uz šiem radījumiem nevar diez ko paļauties. Pat man viņa iedzen šausmas, -Rona nodrebinājās.

-Hora mani nekad nenodotu, jo... -Floo teica un pēkšņi aprāvās. Ronai nebija jāzina šis šausmīgais noslēpums. Vismaz pagaidām ne...

Rona nopētīja meitenes smalki veidotos sejas vaibstus.

-Labi. Es tev uzticos un ceru, ka tu zini, ko dari. Tātad, kas ir ar to meiteni? –Rona jautāja, taču nelikās, ka viņa būtu nomierinājusies kaut par matu.

-Es nezinu. Hora teica, ka viņš ir kopā ar kādu meiteni. Es sūtīju viņu šo meiteni atrast, taču Hora vēl nav atriezusies. Esmu pieņēmusi lēmumu, krustmāt, un tu nespēsi mani atrunāt, -Floo stingri teica.

Rona neizpratnē uzlūkoja meiteni, ko mīlēja kā meitu. Nevienu Rona vēl nebija mīlējusi tik ļoti kā Floo, varbūt tikai savu dēlu, taču viņš bija vairākas reizes dziļi sāpinājis māti, un galu galā Rona bija nocietinājusi savu sirdi pret to. Tikai Floo bija kā uzburta uz Neiko, un bija gatava darīt visu, lai iegūtu puisi. Rona juta, ka sirds smeldzīgi sažņaudzas. Reiz viņa Neiko bija tik ļoti mīlējusi, bet... tik daudz ciešanu tas viņai bija sagādājis... gluži kā tēvs. Taču Floo... meitene bija cietusi tik daudz... Tēva pazušana, mātes nāve un māsas... Rona nespēja to izturēt un aizgriezās. Viņa norija kamolu, kas kāpa kaklā, sajuzdama Floo rokas uz saviem pleciem un viņas maigās cirtas pie sava vaiga. Rona baidījās, ka vēl viens Neiko atraidījums salauzīs meitenes sirdi pavisam. Floo to nebija pelnījusi.

Rona pagriezās un apskāva meiteni. Floo viņai pieglaudās.

-Tev mani jāsaprot, krustmāt! Man tas ir jādara. Tā ir vienīgā iespēja. Tu zini, ka es nomiršu, ja nebūšu kopā ar Neiko. Lūdzu, apdomā to, -viņa šņukstēja.

-Ko, mīļā. Es darīšu visu tevis dēļ. Tava māte bija mana labākā draudzene un tu... tu man esi kā meita, -Rona mīļi teica.

-Mums jāatved šurp Ebrija. Tikai tā mēs varam piespiest viņu būt ar mani. Tikai tā, lūdzu... –Floo čukstēja un saspieda Ronu vēl ciešāk, juzdama, ka tā spēji ievelk elpu.

Rona sastinga. Katru nakti viņa sapņos redzēja fīniju. Katru dienu savā acu priekšā Rona redzēja Ebrijas tēlu. Viņa bija izraudājusi vai jūru asaru par dēla mīļotās likteni... Nē, tas nebija Liktenis. Tā bija viņa pati –viņa un Floo. Viņas elfai bija uzlikušas lāstu, kas to ieslodzīja Feju mežā uz visiem laikiem, padarot viņu par nejūtīgu sudraba gūstekni...

Vakarā, kad izšķīrās tik daudzu cilvēku likteņi, Floo noraudājusies bija atskrējusi pie Ronas un paziņojusi, ka Neiko meiteni nemīlot. Viņas spītīgais dēls bija paziņojis, ka kļūšot par Dividu zemes valdnieku tikai tad, ja māte viņam ļaušot sev līdzi tronī ņemt parastu elfu meiteni. Ronas dusmas par šādu dēla rīcību nebija remdināmas. Šoreiz dēls bija pāršāvis pār strīpu. Floo, kas bija audzināta ar domu, ka reiz kļūs par valdnieci, nomainot Ronu, izmisumā bija pierunājusi Ronu uzlikt Ebrijai lāstu. Rona vēlāk lāstu bija centusies atsaukt, taču viņa bija spējusi Ebrijai atdot tikai dažas jūtas, taču ne spēju just mīlestību. Tikai Floo spēja meiteni pilnībā atburt, taču pat Rona nespēja viņu uz to pierunāt. Neiko Dividu zemi bija pametis un devies klejojumos, cenzdamies atrast citu veidu kā atburt mīļoto, taču tas nebija izdevies. Katru nakti Rona bija lūgusies, lai viņam tas izdotos, un kādu dienu Neiko tiešām atgriezās. Izmocīts un salauzts –pavisam cits. Viņš vairs nebija tas jaukais, pacietīgais, rāmais, dzīvespriecīgais, nepieredzējušais jauneklis. Divus garus gadus viņš bija klīdis pa visu Dūmakaino zemi, un kas zina, kur vēl... Tikai viņš pats zināja, cik purvus izbridis, kaujas uzvarējis un cik reizes apmānījis Nāvi. Bija atgriezies 20 gadus vecs puisis, bet likās, ka viņam ir visi 100. Neiko vairs nesmaidīja un nepriecājās. Viņš bija rupjš, neparedzams un... bīstams. Neiko smiekli bija skanējuši tikai izsmejoši vai ļauni. Viņa acis nekad nerādīja to, ko viņš domāja patiesībā. Viņš neklausījās mātes paskaidrojumos un lūgumos, un tas Ronu bija sadusmojis vēl vairāk. Bija vēl viena lieta, kas neizsakāmi biedēja Ronu –dēls bija atgriezies kopā ar... ar pūķi. Katru nakti viņš pavadīja tā astes lokā un, ja kāds centās tikt pie Neiko, tam no sākuma vajadzēja tikt garām Mo –tā laikam sauca to briesmoni. Rona ienīda pūķus, viens no šiem milzeņiem bija aprijis Neiko tēvu... Rona cieši sažņaudza Floo kleitas piedurknes, atceroties savu sen mirušo mīļoto... Taču tikai tādēļ, ka vēlējās beidzot izlīgt ar dēlu, viņa ļāva pūķim mitināties ezerā aiz pils. Taču kādu vakaru Floo, niknumā trīcot, bija iesteigusies viņas istabā un paziņojusi, ka vēlas, lai pūķis nekavējoties pazustu. Ilgi viņas bija strīdējušās par šo jautājumu, līdz Floo bija uzvarējusi. Rona lika Mo pazust un līdz ar pūķi bija nozudis arī Neiko. Pēc mēneša viņš bija atgriezies un gandrīz nogalinājis Floo. Taču Rona laikā bija paglābusi meiteni. Ilgu laiku Neiko turpināja klīst pa Dūmakaino zemi kā rēgs uz mirkli parādīdamies Smaragdu pilī. Galu galā Rona to vairs nespēja izturēt, un nu jau mēnesi viņa mitinājās Miglas kalnā. Kalns atgrieza viņaii spēkus.

 Rona bija pieļāvusi milzīgu kļūdu – pēc kārtējā strīda ar dēlu, viņa bija izsūtījusi savus karotājus aizvest uz patiesības spoguli vienīgo, ko Neiko mīlēja (ja vien viņš vēl vispār prata mīlēt) –Mo. Tikai vēlāk viņa saprata, ka kļūdījusies un atsauca karavīrus. Jau kādu nedēļu Neiko bija prom. Rona ne mirkli nešaubījās, ka dēls cīnīsies par pūķi līdz pat nāvei. Viņš bija pārāk stipri atsities savā tēvā... Vināi vairs nebija dēla, viņā bija ieguvusi meitu –Floo. Rona cieši sakoda zobus. Viņa bija gatava uz visu meitenes dēļ, taču ne uz šo...

-Nē, Floo! To tu nedrīksti... mēs nedrīkstam... –viņa noelsās, atstumdama meiteni no sevis un sapurinādama. –Tu zini, ka viņa nomirtu, ja mēs viņu atvestu šurp. Tikai Feju mežā viņa var dzīvot...

-Tas būtu tikai uz laiku. Tikai tik ilgi, kamēr Neiko atmestu savu iedomu atgūt viņu. Tad... tad es noņemtu arī lāstu, -Floo zīmīgi teica, un Rona paskatījās viņai acīs.

-Tu pati teici, ka Neiko ir kopā ar citu meiteni. Kādēļ lai viņš vēl uztrauktos par elfu? –Rona lauzīja rokas.

-Vai tu tiešām nesaproti? Neiko mīl to elfu, ja viņš domās, ka viņa atkal kļūs brīva, nekavējoties metīsies šurp. Lūdzu...pēc tam es atbrīvošu Ebriju un palaidīšu...

-Vai tu to tiešam darītu? –viņa neticīgi jautāja. Floo pasmaidīja.

-Protams, jo, ja Neiko piekristu būt ar mani, nekas nespētu viņu lauzt doto vārdu un mani tāpat... –meitene teica. Rona mirkli apdomājās. Neko viņa nevēlējās tik ļoti, kā to, lai Floo beidzot būtu laimīga, un Neiko neko nevēlējās tik ļoti, kā to, lai būtu laimīga Ebrija. Bija pagājis ilgs laiks... Neiko noteikti bija sapratis, ka nekad nebūs ar Ebriju, taču tagad viņam bija iespēja atdot viņai brīvību. Neiko nekad no tā neatteiktos.

-Labi, bet... tev jāapsola, ka tu nenodarīsi viņai neko ļaunu, -Rona teica.

-Es apsolu, bet tagad pasaki man, kā iekļūt viņas teritorijā... –Floo, acīm mirdzot, teica un cieši saspieda Ronas rokas. Rona juta dīvainu ņirboņu vēderā un kaut kas viņā lika Floo neatklāt, kur slēpjas ieeja Ebrijas valstībā. Kaut kas lika to nedarīt, taču, Floo mirdzoši lūdzošo acu nomierināta, viņa dzirdēja sevi sakām:

-Tas ir Mapro koks. Vienkārši jāpaiet tam garām uz rietumu pusi. Tas arī viss, -Rona teica un smagi nopūtās, jo viņai likās, ka izdarījusi ko nepiedodamu.

-Paldies, krustmāt, es drīz tevi atkal apciemošu! –viņa noskūpstīja Ronu uz vaiga un metās prom.

Izgājusi no Miglas kana dzīlēm, Floo ievilka dziļi plaušās svaigo gaisu. Viņas seju rotāja triumfējošs smaids. Spārnotais zirgs spēcīgi piecirta kāju un sāka mētāt galvu.

-Nu, ko Ebrij! Nu, ar tevi ir cauri! Beidzot! –Floo iesaucās un uzleca zirgam mugurā. Pacēlies spārnos, tas uzlidoja augstu debesīs, un Floo smieklu pavadībā devās uz Smaragdu pili.

Zemzemes alas bija tukšas un klusas. Likās, ka šeit nav nevienas dzīvas būtnes, taču pirmais iespaids bija mānīgs. Šeit dzīvības bija daudz vairāk nekā kaut kur citur visā Dūmakainajā zemē. Lai arī šī dzīvība bija sastingusi, tā te bija. Šur tur no smiltīm vīdēja akmens statujas. Te bija visneiedomājamākie Dūmakainās zemes iemītnieki. Jau miljoniem gadu tie mita šeit –Aizmirstības valstībā.

Raiens strauji apcirtās riņķī un pavērsa zobenu pret kādu akmens statuju, kas tikko bija nokritusi viņam tieši aiz muguras. Atvieglojumā nopūties, viņš nolaida zobena smaili pret zemi –tik sasodīti smags tas bija. Nopētījis akmens statuju, viņš saviebās. Atkal kāds nabaga radījums bija gadījies Smilšu Rijēja ceļā. Jauneklis uzmanīgi virzījās tālāk un netīšām paklupa pār kādu meitenes statuju.

-Selīna? –viņš noelsās nu piegājis tuvāk akmens statujai, rūpīgi to nopētīja. Patiešām šķita, ka tā ir vinā māsa, taču... viņas apģērbs bija nedaudz savāds. Bija pārāk tumšs, lai pilnīgi saskatītu meitenes seju, taču pēc auguma likās, ka tā varētu būt Selīna. Mirkli svārstījies, viņš lēnām iebāza roku kabatā. No tās viņš izvilka sudrabaini mirdzošus putekļus. Tos viņš izpūta pāri meitenes ķermenim. Pagājis malā, puisis gaidīja. Kādu mirkli nekas nenotika, tad akmens lēnām sāka drupt un Raiens redzēja meiteni sakustamies. Ar spēju rāvienu viņa atbrīvojās no akmens važām un nokrita uz ceļiem. Smagi elsodama, viņa strauji pieleca kājās un grasījās skriet, taču, ieraudzīdama Raienu, spēji apstājās. Pametusi bažīgu skatienu visapkārt, meitene izdvesa:

-Kur tas palika?

Selīnas balss izskanēja kā kluss čiepstiens, taču tagad tas nebija svarīgi, jo viņa uzmanību piesaistīja, kas cits. Tas bija šņāciens kaut kur tālāk aiz muguras.

-Sasodīts! Kad kādam beidzot izdosies pieveikt to monstru! –viņš iesaucās un, pacēlis zobenu, to kārtīgi apskatīja. Asinis bija pazudušas. Tātad tas vēl bija dzīvs. Raiens bija dzirdējis nostāstus par Smilšu Rijēja spēju ataudzēt galvas. Pirmo reizi dzīvē viņam pašam bija izdevies nocirst galvu šim briesmonim. Nu, labi, tas bija gadījies pavisam netīšām, kad monstrs bij paslīdējis zem viņa un puisis bija paklupis. Zobens bija izkritis vinām no rokas un nocirtis briesmonim galvu.

-Nāc! –viņš iesaucās un sagrāba meiteni aiz rokas. Parāvis viņu sev līdz ar visu spēku, puisis metās prom pa eju labirintiem. Aiz viņiem bija dzirdama dobja rīboņa, Smilšu Rijējam traucoties abiem bēgļiem pakaļ. Raiens uz labu laimi izvēlējās pagriezienus, cerībā, ka kāds no tiem abus vedīs pretī glābiņam, taču... pēkšņi pamats abiem pazuda zem kājām. Meitene iekliedzās, kad Raiens parāva viņu sev līdz. Abi krita... smiltis... tumsa...

Raiens sajuta atsitienu pret zemi. Atvēris acis, viņš tās tūlīt pat aizvēra, jo spilgtā gaisma viņu padarīja aklu. Meitenes roka vēl aizvien bija viņa plaukstā. Atlaidis to viņš sajuta kā tā ļengani nokrīt viņam uz krūtīm.

-Sasodīts! –Raiens sāpīgi izdvesa un pagriezās pret meiteni. Vēlreiz atvēris acis, viņš tās mirkšķināja līdz pierada pie gaismas. Tad puisis paraudzījās uz meiteni, kas...nebija Selīna. Tā nebija Selīna, kuras augums gulēja smiltīs viņam līdzās.

-Nē, -viņš šausmās izdvesa, kad meitene lēnām atvēra acis. Tās nebija Selīnas pelēkās, bet gan dzidri zilas, izbiedētas acis. Viņas seja sāpēs saviebās. Pieslējusies sēdus, meitene parāvās par pussprīdi tālāk no Raiena. Ar vienu roku viņa satvēra otro un auklējot pievilka to sev klāt. Pār viņas vaigiem lija asaras, taču pār lūpām nenāca ne skaņa. Kad Raiens centās apskatīt meitenes roku, viņa parāvās vēl tālāk un savilkās kamoliņā.

-Es nedarīšu tev pāri, lūdzu, es tikai paskatīšu tavu roku, -viņš apsolīja un pastiepās pēc tās.

Liāna bija pārāk lielā šokā, lai pakustētos, tāpēc neprotestēja, kad svešinieks satvēra viņas roku. Sāpēs iekliegusies, viņa centās roku izraut, taču nespēja to pakustināt. Likās, ka tūkstoš adatu būtu sadurtas tajā.

-Viņš aizķēra tavu roku ar zvīņu, -Liāna dzirdēja svešo sakām, taču mēle neklausīja, lai kaut ko teiktu. Viņa tikai sēdēja smiltīs un truli blenza tālumā. Viņa juta, ka pie lūpām svešais pieliek kaut kādu rūgtu lapu. Viņa nebija spējīga protestēt, tāpēc norija to.

Aptuveni pēc piecām minūtēm viņai kļuva daudz labāk un viņa jau spēja parunāt. Roka smeldza arvien mazāk, taču jo mazāk tā smeldza, jo nejūtīgāka kļuva. Liānu tas nedaudz sāka uztraukt, jo labāk viņa bija gatava paciest sāpes, nekā nejūtību.

-Kas... kas notiek? –viņa jautāja, kad beidzot likās, ka balss beidzot klausīs.

-Smilšu Rijēja inde. Tā slēpjas zvīņās. Drīz tava roka kļūs pavisam nejūtīga, bet nesatraucies, tepat netālu ir vieta, kurā mēs pagatavosim brūvējumu, kas izdziedinās tavu roku. Es tev iedevu kaltētu apasteru lapu, kas pasteidzināja truluma iestāšanos. Ja tu to nebūtu apēdusi, sāpēs mocītos vēl kādu diennakti. Tagad saki, kas tu esi? –viņš nopietni jautāja.

-Es... es esmu... –Liāna centās ielauzties pati savās domās, kas likās bija slēgtas.

-Liāna... –viņa beidzot teica, jo pamazām atmiņā uzpeldēja atšķirīgi kadri no viņas pagātnes.

-Būtu muļķīgi jautāt, ko tu darīji tur lejā, jo... –viņš nepabeidza savu jautājumu, jo Liānas acis pēkšņi izbolījās. Viņa strauji pagrieza galvu apkārt un nopētīja apkārtni. Viņi atradās Neauglīgā līdzenuma malā, tepat blakus sākās mežs... cits mežs. Šis mežs izskatījās... briesmīgs. Tas bija šausmīgi aizaudzis ar dažādiem kokiem un nekad neredzētiem augiem. Liāna nodrebinājās, viņai acumirklī kļuva auksti. Aura, ko izstaroja šī vieta... uzdzina šermuļus.

-Pagaidi! Kā mēs vispār šeit nokļuvām? Man liekas, ka bijām kaut kādā alā... zem zemes... –Liāna nesaprašanā jautāja, aizgaiņājusi neomolību.

-Mēs izkritām cauri, protams. Iekritām Zemzemes izejā... par laimi, man jāsaka, citādi... –viņš atviegloti iesmējās.

-Tas nav iespējams! Ja mēs bijām tur apakšā, -meitene norādīja ar pirkstu uz zemi, -mēs nekādi nevarējām nonākt augšā, ja kritām uz leju... Tas stāv pretī visiem fizikas likumiem... –viņa centās pārliecināt Raienu, taču puisis tikai skaļi iesmējās.

-Kādiem likumiem? –viņš smiedamies iesaucās. –Šai zemē valda tikai viens likums –klausīt savai valdniecei un pildīt viņas pavēles. Mēs izkritām cauri un viss! Priecājies, ka neiekritām virpuļbezdibenī... –Raiens nodrebinājās.

-Virpuļbezdibenī? –Liāna pārjautāja, domādama, ka ir pārklausījusies.

-Jā, iekrizdami tur mēs virpuļotu mūžīgi, -viņš paskaidroja.

-Kur mēs virpuļotu?

-Kā kur? Kaut –Kur. Nevar būt, ka nekad neesi dzirdējusi par šādu vietu? –viņš pārsteigts jautāja.

-Nē.

-No kurienes tu vispār esi? –viņš, saraukdams uzacis jautāja.

- No Riversadžas. Tur es dzīvoju kopā ar savu māsu un māti... Un viņa paziņoja, ka mēs neesam viņas meitas, ka mūsu īstie vecāki meklējami šeit. Es iekritu upē un nonācu šeit... –Liāna pastāstīja Raienam visu savu ceļojumu līdz pat vietai, kur viņa ieskatījās acīs Smilšu Rijējam.

-Tātad feja nolaupīja tev grāmatu un iegalvoja, ka tu esi Izredzētā? –viņš neticīgi jautāja. –Kas tad tā bija par grāmatu, man jājautā?

Raiens izskatījās tiešām šokēts un Liāna gandrīz iesmējās.

-Man jau likās, ka nekas īpašs tikai... tajā bija aprakstīta šī zeme un...

-KO? –Raiens iesaucās un pieliecās meitenei tuvāk. –Tajā bija Dūmakainās zemes apraksts?

-Nu jā... tur bija par... par Vārtupi, par ceļu, kas šķiro un kaut kas vēl bīstamāks ir... –Liāna murmināja.

-Tev piederēja Mondo grāmata, -viņš neticīgi nočukstēja un nogrozīja galvu.

-Un? Es zinu, ka tai it kā piemītot milzu spēks, bet nekāda milzu spēka es neesmu redzējusi, –viņa paraustīja plecus un dzirdēja, kā Raiens neticībā ievelk elpu.

-Ak Debesu Zirgi! Tev tiešām jābūt Izredzētajai! –viņš bijīgi nočukstēja. Liāna sarauca pieri.

-Un tagad beidzot izstāsti man par to grāmatu, jo šķiet, ka es esmu vienīgā, kas neko par to nezina... –viņa aizkaitināti teica.

- Tā ir tikai kāda leģenda, pat nezinu cik daudz no tā visa ir patiesība. Mana vecmāmiņa aizrāvās ar šiem vecajiem stāstiem. Nekāds dižais stāstītājs es neesmu, taču...nu, tad klausies...   

Mūra sienas bija gluži melnas. Agrāk tās noteikti bija baltas, bet tagad mitrums un netīrība bija iesūkusies katrā stūrītī. Gaiss šeit bija sasmacis un likās, ka jau tūkstošiem gadu jauns vispār nav ieplūdis. Visapkārt šķebinoši dvakoja pēc trūdiem un sapuvušas gaļas. Grīdas vietā atradās akmens klons, kas bija ledaini auksts un slapjš. Šur tur no plaisām sienā pludoja netīrs ūdens un, šķērsodams telpu, pazuda zem milzīgām koka durvīm, kas augšējā daļā bija restotas. Garajā ejā ik pa mirklim skatam pavērās kāda kamera, kurā uz aukstā klona gulēja dažādi radījumi, ko vairs lāga nevarēja atpazīt. Nebija manāms vai tie maz vēl ir dzīvi... Dažās kamerās bija arī cilvēki, kas gulēja uz aukstā klona cieši savilkušies kamoliņā un drebēja aiz aukstuma. Citi bija kaili, dažiem bija netīras, applīsušas drēbes un stūrī salmu gubiņa, kurā gulēt. Neviens nezināja, cik liels šis labirints bija, kurp tas veda un cik daudzus tas turēja savās aukstajās ķetnās, un... cik daudzi bija miruši, cenzdamies no tā izkļūt. Neviens nezināja vai maz ir iespējams izbēgt un vai kādam tas ir izdevies. Nezināja arī to, kurš no ieslodzītajiem vēl ir dzīvs un kurš ne. Daži pat nezināja, kāpēc ir šeit... Taču visi zināja vienu: kas viņus te ieslodzījis un kam jāatriebjas.

Kādā attālākā kamerā atskanēja šņuksti. Salmu kaudzē gulēja kāda jauna meitene, kurai bija aptuveni četrpadsmit gadi. Mugurā viņai bija gara, applīsusi kleita, kas vairākās vietās bija izdilusi. Tā bija netīri pelēka, kaut gan agrāk bija balta ar gaišzaļiem ozollapu tauriņiem un apaļmutu bizenēm. Viņas basās kājas bija gluži melnas, mati gari un sapinkājušies, āda gluži caurspīdīga. Meitenes acis bija iekritušas un seja saraudāta. Piecēlusies sēdus un atspiedusies pret auksto sienu, meitene pierāva ceļgalus pie krūtīm.

-Neraudi, mīļā, -kāda sievietes balss maigi teica un, piegājusi klāt meitenei, aplika tai roku ap pleciem. Viņa pievilka meiteni sev cieši klāt un maigi apskāva. Sievietei bija purvaini zaļas acis, kas sērīgi vērās kaut kur tālumā. Viņai mugurā bija netīra kleita un melns vilnas apmetnis. Noņēmusi to no pleciem, viņa cieši satina tajā drebošo meiteni.

-Kādēļ viņš nenāk... kādēļ? Vai viņš ir mani aizmirsis? –meitene pavērsa savas pelēkās, ciešanu pilnās acis uz sievieti.

-Nē, mīļā. Nerunā muļķības! Protams, ka viņš nav tevi aizmirsis. Ja viss tas labais, ko stāstīji par savu brāli ir patiesība, tad nekas nespēs viņu apturēt tevi izglābt, - sieviete maigi iebilda.

-Kur gan viņš kavējas? –meitene iešņukstējās vēl skaļāk.

-Tas nav tik vienkārši. Šis pazemes labirints ir milzīgs... iespējams, ka viņš jau ir tuvu. Nezaudē cerību... nezaudē to nekad... ne tā kās es... –sieviete smagi nopūtās un atspiedās pret sienu.

-Ak, lūdzu, pastāstiet man! Kāpēc jūs esat šeit? Kāpēc jūs esat zaudējusi savas cerības? Es tik ļoti vēlētos jums palīdzēt, -meitene apskāva skumjo sievieti, juzdama, ka arī viņas pleci sāk nodevīgi trīsēt.

-Tas bija tik sen... Mani nodeva kāds, ko tik ļoti mīlēju, nē, es nespēju! –sieviete satvēra seju rokās, taču līdzko šie vārdi bija nākuši pār lūpām, viņa vairs nespēja klusēt.

-Tas notika pirms divdesmit gadiem. Es iemīlēju kādu vīrieti, man bija tikai astoņpadsmit... Man piedzima meita. Mūsu dzīve bija vienkārši lieliska, taču tad... es sapratu, ka gaidu vēl vienu meitu. Pirmītēju prieku aptumšoja ziņa, ka Dūmakainajā zemē izcēlušies dumpji. Mans mīļotais devās noskaidrot, kas noticis, taču tā arī vairs neatgriezās. Es paliku viena ar meitu pie rokas un otru bērnu zem sirds. Man neatlika nekas cits kā pieņemt senas draudzenes ielūgumu dzīvot savā pilī. Ak, kur man bija prāts! Dzīve bija vienkārši burvīga līdz brīdim, kad manam bērnam vajadzēja nākt pasaulē. Rona bija devusies prom no pils, un es paliku tikai tās sasodītās harpijas rokās. Dzemdību naktī sākās tāda vētra un negaiss kādu Dūmakainā zeme vēl nekad nebija piedzīvojusi, un es tik ļoti baidījos par sava bērna dzīvību. Es nemaz neuzticējos šim nezvēram, kurš pieņēma dzemdības. Pēc dzemdībām pamodos šeit... vairāk neko nezinu. Kas notika ar manu bērnu? Vai tas piedzima dzīvs vai miris? Manam bērnam tagad būtu astoņpadsmit gadu...Vai Rona to visu bija izplānojusi? To es nezinu, bet... tas, ko es zinu: mana pirmdzimtā... -sieviete aprāvās.

-Ko? Kas ar viņu notika? –Selīna jautāja, taču sievietes lūpas palika mēmas.

-Ak, Leandra, es tik ļoti jūtu jums līdz! Kāda gan es biju egoiste! Esmu šeit pavadījusi tikai dažus mēnešus, bet raudu kā Asaru vītols, taču jūs... nīkstat te jau astoņpadsmit gadus! Man ir brālis, taču jūs pat nezināt, kas noticis ar jūsu bērniem. Tas ir neprāts! –meitene iešņukstējās un sāka raudāt. Leandra apskāva meiteni un juta, kā pār vaigiem līst asaras.

-Es, mīļā Selīna, esmu samierinājusies ar savu likteni, man vairs nav jēgas dzīvot, bet tu, nesamierinies nekad! Tavs brālis atnāks un izglābs tevi! Tici tam un tas piepildīsies!

-Es ticu un nekad nepārstāšu ticēt! –Selīna klusi apsolīja, un Leandra saprata, ka meitene to domā pavisam nopietni.

-Tad labi, taču tagad, centīsimies nedaudz pagulēt, tu taču nevēlies, lai Raiens ierauga tevi šādu, vai ne? –viņa apņēmīgi noslaucīja asaras no meitenes vaigiem un abas sasmaidījās. Leandra pasmaidīja. Iekārtojusies laipnās sievietes rokās, Selīna ātri vien iemiga, taču Leandra vairs nesmaidīja. Viņa nozvērējās, ka reiz atradīs savu bērnu. Viņa centās ienīst Floo, taču nespēja, tikai vienu reizi viņa bija redzējusi savu meitu. Viņa šeit bija ieradusies kopā ar Horu, kad meitenei bija aptuveni desmit gadu. Tas, ko viņa redzēja meitenes sejā bija viens vienīgs pretīgums. Leandra nezināja, ko Hora meitenei bija iestāstījusi, taču labi zināja to, ka meitene māti ienīda, taču Leandra... viņa nespēja ienīst meitu. Tas bija vienīgais, kas viņai bija atlicis... mīlestība.

-Tālu vēl?

Neiko cieši sakoda zobus. Viņš tikko valdījās, lai nepagrieztos pret meiteni un nenožņaugtu viņu. Puisis bija cieši nolēmis uzturēt neitrālas un labas attiecības ar šo nešpetno fūriju. Jau desmito reizi viņš dzirdēja šo jautājumu, un atbilde vienmēr palika viena un tā pati.

-Jā! –ar aizturētām dusmām viņš atbildēja, taču likās, ka Rovenu tas uzjautrina, jo viņa pēc minūtes atkal jautāja to pašu. Neiko bija jāsatraucas par svarīgākām lietām. Bija jāizlemj, kur labāk šķērsot Skeletu mežu, lai nenonāktu Zemē –Kuras –Nav. Bija kārtīgi jāapdomājas par turpmāko rīcību attiecībā pret Rovenu un viņas pazudušo māsu. Bija tikai viens draugs, kurš Neiko varēja palīdzēt, un viņš mita Skeletu meža otrā malā.

-Tālu vēl? –viņš izdzirdēja nīstami maigo balsi sev aiz muguras. Nespēdams savaldīties, Neiko apmetās riņķī un pārsteigts sadūrās ar niknas meitenes dusmu pilno skatienu. Viņš bija gribējis kaut ko teikt, taču viņas niknā seja aizslaucīja visus vārdus.

-Ak, tu esi pārsteigts? Par ko? Par to, kas dusmojos? Nu, protams, man taču jāvelkas tev pakaļ kā tavai verdzenei un jāklusē! –viņa nokliedzas. Neiko gribēja kaut ko teikt taču nespēja atrast vārdus.

-Tieši vienpadsmit reizes es centos tev likt saprast, taču tu –iedomīgais pūsli –pat nelikies to manām. Tu tikai soļoji kā tāds vadonis nezin kur. Un kā tad tas, ko domāju es? Es negribu tur iet! Negribu! Gribu gaidīt savu māsu! Gribu, lai tu man palīdzi, taču tu tikai velc mani kaut kur! –viņa kliedza un būtu kliegusi vēl ilgi, ja vien Neiko nebūtu sagrābis viņu un pievilcis sev klāt. Rovena pārsteigta noelsās un centās atgrūst puisi, taču viņa tvēriens bija stingrs. Padevusies Rovena atslīga pret viņa augumu un juta, kā viņa rokas slīd pār viņas muguru mierinošā glāstā.

-Es vairs nespēju to izturēt! Mēs nogalināsim viens otru! Rovena, kāpēc mēs nespējam saprasties? Man nekad nav bijis nepieciešams sasiet meiteni, kliegt uz viņu vai kaut kā savādāk darīt viņai pāri. Kāpēc mēs nespējam? –viņš jautāja, atlaidis viņu un dziļi ieskatījies meitenes zeltaini brūnajās acīs. Šoreiz Rovena bija tā, kas apmulsa.

-Es... es nezinu, -viņa godīgi teica. –Varbūt tāpēc, ka es uzskatu tevi par neiejūtīgu, cinisku, iedomīgu, neparedzamu, bīstamu, ļaunu, nogalināt spējīgu, bīstami pie.... –Rovena paguva laikā apstāties. Viņa nemaz negribēja atklāt Neiko, ka viņš viņai liekas pievilcīgs. Nē, to ne.

-Un es tevi uzskatu par egoistisku, aukstu, sadusmot spējīgu, karstasinīgu, spītīgu, ietiepīgu, patmīlīgu, kaitinošu...

-Labi, pietiks! To tā kā būtu noskaidrojuši... –Rovena viņu pārtrauca, juzdama, ka puisis nemaz negatavojas beigt uzskaitīt viņas negatīvās īpašības.

-Varbūt sāksim visu no sākuma? Mēs varētu kaut nedaudz cienīt viens otru vismaz tik ilgi, kamēr atradīsim tavu māsu, jo ne tu, ne es nevēlamies uzkavēties viens otra sabiedrībā kaut minūti ilgāk nekā nepieciešams, vai ne? –Neiko šos vārdus izrunāt bija ļoti grūti, jo sirds kliedza ko pavisam citu. Šī savādā meitene bija likusi viņam justies savādi... ļaunam. Un tieši tāds viņš arī bija, tikai Rovena pat nenojauta, cik patiesi ir viņas vārdi. Viņš nevēlējās pamest meiteni šai -viņai svešajā zemē – pilnīgi vienu. Viņš gribēja viņu paturēt tikai sev...Neiko apmulsa no dīvainās domas. Protams, tas bija tikai tāpēc, ka viņš bija atbildīgs par viņu. Tikai tas un nekas cits. Jā, tikai tas!

-Jā, ne minūti ilgāk, -Rovena piekrītoši pamāja. Viņa gribēja atrasties jebkur citur simtreiz labāk nekā šī satraucošā puiša sabiedrībā. Labāk sēdēt aligatoriem pilnā upē, nekā stāvēt viņa smaragdzaļo acu nohipnotizētai.

-Varbūt vismaz pacentīsimies izturēties draudzīgi? –Neiko jautāja, cerēdams, ka meitene noraidīs viņa ieteikumu un tūliņ pat dosies prom. Tad Neiko neatliktu nekas cits kā sasiet viņu atklāt to, cik ļauns viņš bija patiesībā. Meitene sāktu ienīst viņu vēl vairāk, un arī pašam Neiko būtu daudz vieglāk izturēties pret viņu kā pret nevēlamu traucēkli ceļā uz mērķi. Mērķi? Ebrija! Neiko pēkšņi atcerējās kādēļ vispār bija kopā ar šo meiteni. Pretīgumā pret sevi, viņš cieši sakoda zobus. Cik gan nodevīga bija vīrieša daba! Līdzko iemīļotā bija no acīm prom, tā viņa prātu uzreiz saistīja cita. Nē! Nekad vairs viņš neļaus Rovenai jaukt sev prātu. Nekad, viņa bija tikai gūstekne. Kad viņš būs dabūjis grāmatu, Rovena vairs nebūs vajadzīga. Viņš atstās viņu kopā ar māsu un viņu likteni. Tieši tik vienkārši.

-Labi, -Rovena piekrita un maigi pasmaidīja. Neiko nesmaidīja. Likās, ka viņš tūdaļ viņai iesitīs, tādēļ meitene pakāpās dažus soļus atpakaļ. Liekas, ka puisis pat nebija dzirdējis viņas vārdus.

-Neiko? –viņa uzmanīgi jautāja. Neiko paskatījās uz viņu ar neko neizsakošu skatienu.

-Tad lai tā būtu, -viņš noteica un apsēdās zem koka. Rovena mirkli apmulsusi stāvēja, bet tad sekoja viņam un nostājās tieši priekšā, apņemdamās stāvēt  tik ilgi līdz viņš paraudzīsies uz viņu.

-Kas ir? –sulīgi nolamājies, viņš jautāja, paceldams galvu. Rovena bailēs notrīcēja un tikko savaldījās, lai neatkāptos. Viņa piespieda sevi apsēsties viņam līdzās. Paraudzījusies uz viņa dusmās saraukto seju, viņa neizpratnē cieši saknieba lūpas.

-Neiko. Mēs tikko nolēmām uzturēt draudzību, taču nu... –viņa apklusa, jo nezināja, ko teikt. Vai tiešām bija tik grūti pateikt: „Tu nemaz neesi tik briesmīgs un pat varētu man iepatikties...”. Šā puiša klātbūtnē bija grūti elpot, kur nu vēl domāt un kaut ko pateikt. Rovena nespēja saprast, kur ņēmusies visa šī nevērīgā izturēšanās un savaldība. Tas noteikti bija iedzimts.

Arī Neiko neko neteica, pārāk lielu cīņu viņš izcīnīja sevī. „Es nevaru būt tavs draugs!!! Es tevi tikai izmantoju! ” viņam gribējās kliegt, taču to nedrīkstēja. Pārāk dārga viņam bija Ebrija. Viņš taču mīlēja viņu...

Beidzot Neiko pasmaidīja un paskatījās uz Rovenu.

-Jā, mēs būsim draugi. Es tev palīdzēšu atrast māsu, un tad mēs šķirsimies, taču līdz tam... –viņš vēlreiz pasmaidīja, nolemdams, ka vismaz pagaidām centīsies saprasties ar šo meiteni cik vien labi iespējams, jo drīz viņiem būs jāšķiras.

-Ko mēs tagad darīsim. Saule laižas uz rietu, -Rovena pamāja uz debesīm, kur dzelteni, oranži mirgojošā bumba laidās aiz kokiem. Bija nepieciešams kāds neitrāls sarunu temats. Pēkšņi Neiko satrūkās un pieleca kājās.

-Mums jāpasteidzas! Naktī Skeletu mežā ir bīstami. Jācer, ka šonakt nespīdēs mēness, citādi... –Neiko apklusa.

-Citādi, kas? –Rvena izbijusies jautāja.

-Citādi, tu ieraudzīsi Skeleta meža patieso dabu! –viņš noskaldīja un devās meža biezoknī. Paraudzījusies uz neglītajiem kokiem, pelēkbrūno zāli un kroplīgajiem krūmiņiem, Rovena saviebās un gandrīz iesmējās. Šis briesmīgais mežs viņu nebaidīja, tas drīzāk izskatījās nāvīgi slims, viņa bija pieradusi pie drūmām vietām. Viņu baidīja tikai viens, pēkšņi kļuvusi nopietna viņa atskārta. Un šis „viens” tikko bija pazudis mežā.

Floo tikko bija atgriezusies no Ronas. Uzkāpusi pa marmora kāpnēm, viņa bez liekām ceremonijām atrāva durvis, vienā mirklī šķērsoja zāli un metās augšup pa kāpnēm. Uzkāpusi līdz pat pils augšējiem stāviem, viņa metās pa tumšo gaiteni prom. Spēji nobremzējusi viņa apstājās. Kaut kas... Floo bažīgi palūkojās apkārt, viss gaitenis tinās vieglā tumsā. Meitene zināja, ka gaiteņa otrā galā atrodas durvis, aiz kurām atradās kāpnītes, kas veda uz bēniņu istabu, bet... kā līdz tām nokļūt? Satraukumā Floo bija piemirsusi, ka pa šo gaiteni doties turp nedrīkst, bet kas tad galu galā varēja notikt? Līdz durvīm bija tikai daži soļi. Pagriezusies apkārt Floo redzēja, ka gaiteņa otrā galā aicinoši spīd gaisma. Viņa zināja, ka droši nokļūs atpakaļ, bet, nē, viņai pēc iespējas ātrāk bija jānokļūst bēniņos. Viņa droši spēra soli tālāk, taču... pēkšņi viss ietinās draudīgā tumsā. No sienām sāka atskanēt vaidi un elsas. Likās it kā kāds tiktu spīdzināts. Kaut kur tālāk atskanēja ārprātīgi smiekli. Floo aizspieda ausis, taču likās, ka skaņas un balsis skan viņas galvā...

Floo pārbijās. Bērnībā Rona bija viņai teikusi, lai nekad neejot šajā gaitenī, ja negribot sagaidīt nelabu galu. Satraukumā Floo bija to piemirsusi un, tikusi līdz pusei, bija nospriedusi, ka viss bijis tikai Ronas iedomas. Tagad viņa vairs nebija tik droša par to. Floo vēl ciešāk aizspieda ausis, taču tas nelīdzēja. Likās, ka tās cenšas kaut ko pateikt, bet meitene nesaprata, ko tieši. Nomierinājusies viņa ieklausījās.

-Es nesaprotu, ko jūs sakāt... –viņa nočukstēja, atcerēdamās, ka pati taču ir šīs pils saimniece.

-Nāc... Nāc... –sauca kāda balss caur citu balsu murdoņai. Floo kā dzelta atleca no sienas, aiz kuras bija dzirdējusi šo balsi.

-Kur... kur man jāiet? –viņa bailīgi iečiepstējās.

-Šeit... Nāc... –balss meiteni aicināja sienā. Floo lēnām spēra soli uz sienas pusi, tad vēl vienu un... vēl vienu. Viņas izstieptā roka sniedzās pēc sienas, mirkli tā pieskārās mīkstam gobelēnam, tad iegrima sienā. Floo acumirklī izrāva roku ārā un noelsās, taču viņas ziņkāre bija lielāka par bailēm un veselo saprātu. Lēnām meitene tuvojās sienai, līdz beidzot pazuda tajā.

-Tajos senajos laikos, kad Dūmakainā zeme vēl bija brīva un neatkarīga, šeit valdīja saticība un prieks. Tad Dūmakainajai zemei bija cits vārds –Sapņu zeme. Sapņojot šeit varēja nokļūt ikkatrs, kurš to vēlējās, jo šai zemei nebija robežu. Tika uzskatīts, ka ir vēl kāda pasaule, kas ir visciešākajā mērā saistīta ar Sapņu zemi. Man jādomā, ka tas bijis tikai tāds mīts, taču ļoti daudzi tam ticēja. Taču ja tā nebija, no kurienes tad ieradās cilvēki? Šo zemi sauca par... Realitāti? Laikam, īsti netcaros, tas taču tikai mīts! Tātad, pie kā es paliku? Ak, jā... tātad no šīs pasaules it kā ieradās vislielākie sapņotāji un padarīja šo pasauli arvien krāšņāku un krāšņāku, bet... liktenīgas kļūdas dēļ, šeit kaut kādā veidā nonāca kāds, kurš neticēja nekādiem sapņiem. Viņš mitinājies Zemē –Kuras –Nav un klīst teikas, ka mītot tur vēl arī tagad, tieši no šīs zemes arī radušās visa pārējās briesmas. Tieši kā, nav zināms, nevienam taču man jādomā, ka atminot šīs dīvainās zemes noslēpumu, tas noskaidrotos. Neviens nekad nav no turienes atgriezies un neviens trup arī nedodas. Šī zeme esot neizsakāmi bīstama, jo tajā mītot liels ļaunums. Runā, ka tur nonākot, tiek aizmirsts viss. Katrs, kas nonācis šīs zemes ķetnās, aizmirst to, kas ir pats, kur atrodas un kāpēc vispār ir tur nonācis. Nav bīstamākas zemes par šo. Sapņu zemē esot iestājušies drūmi laiki un tā tikusi nodēvēta par Drūmo zemi, taču laika gaitā mūsu zemi sāka saukt par Dūmakaino. Kāpēc tā, īsti zināms nav nevienam, taču iespējams, ka tas meklējams Prērijā. Tikai tā ir vēl noslēpumaināka par Zemi –Kuras –Nav. Šo zemju noslēpumi, man jādomā, neatklāsies nekad. Šeit arī sākas stāsts par Mondo grāmatu. Tai nav nekādu pirmsākumu, tā ir vienkārši uzradusies. Runā, ka šai grāmatā esot apslēpts milzu spēks, bet... kāds tieši, to nezin neviens. Kaut kādā vaidā grāmata tikusi saistīta ar mistisko Pūķa Aci, taču šo saistību es vēl neesmu atklājis. Vecmāte to noklusēja, lai kā arī lūdzos. Man jādomā, ka grāmata ir tikpat veca cik mūsu pasaule un pati izvēlas savu saimnieku. Un ja tā patiesi piederēja tev, tad... tu esi Izredzētā! –Raiens nobēra savu stāstījuma. Liāna skatījās uz viņu pavērtu muti. Viņa bija sapratusi labi ja pusi, no visa tā neticama, ko viņš bija teicis.

-Ko dara tā Izredzētā? –viņa nesaprašanā jautāja. Raiens vainīgi pasmaidīja.

-Tur jau tas joks, to nezina neviens! Pareģojumā teikts, ka tikai viņas spēkos ir mainīt... Ko mainīt, es nezinu. Visu pareģojumu dzirdējis neesmu. Zinu, ka arī Pūķa Acs ir minēts.

-Kas galu galā ir Pūķa Acs? –Liāna nesaprašanā jautāja.

-Akmens, kurš sastāv no divām pusēm. Kādā mītā teikts, ka viena tā puse esot apslēpta dziļākajā Dūmakainās zemes atvarā, taču otra esot savā dzimtenē. Neviens nav atradis šo dziļāko atvaru un kur ir tā dzimtene, es nezinu. Esot kāds milzīgs spēks, kas apsargājot šo otro pusi un tikai Izredzētās spēkos ir savienot abas puses un atbrīvot visu neierobežoto spēku, ko akmens slēpj. Tikai uzvarot šo spēku varot iegūt akmeni sev. Tikai šim akmenim piemīt spēks, kam pretī stāties nespēj neviens.

„Tas, kurš iegūs Pūķa Aci, atradīs mūžīgo, nemirstīgo un visstiprāko spēku, bet tas, kurš atbrīvos tā garu no ļaunās varas, spēs šo spēku izmanot,” reiz teica mana vecmāte, –Raiens pabeidza un Liāna blenza viņā kā vājprātīgajā.

-Kaut kas neticams! –viņa izsaucās. Jo vairāk par šo brīnumaino zemi viņa uzzināja, jo vairāk samulsa. Tik daudz noslēpumu bija jāatklāj!

-Un ja nu es patiesi esmu izredzētā, ko man darīt? –viņa beidzot jautāja.

-Vispirms tev jāatgūst grāmata un jāatrod Pūķa Acs, tad redzēsim, ko tālāk... es nezinu, –Raiens teica, saraukdams pieri.

-Un tu man palīdzēsi? –meitene cerīgi jautāja. Raiens mirkli sadrūma, bet tad pasmaidīja.

-Jā, ja vien tu palīdzēsi man atrast māsu, -viņš teica.

-Un kur tad viņa ir?

-Vai tev šķiet, ka man vajadzētu viņu atrast, ja es zinātu, kur viņa ir? Tava zeme laikam ir pagalam jocīga, ja kāds tiek uzskatīts par pazudušu, pat ja tu zini, kur viņš atrodas, -Raiens, uzjautrinājumā savilcis uzacis, secināja. Liāna vēl gribēja kaut ko teikt, taču viņš jau bija pagriezies un devās prom.

-Labi, es tev palīdzēšu, bet tad tu palīdzēsi man, -viņa iesaucās un sekoja puisim.

Floo atradās kādā gaišā istabā, kas bija ļoti skaista. Pat Floo istabas nespēja sacensties ar to krāšņumā. Sienas greznoja gobelēni, kas bija austi no sapņu, cerību, vilšanās, lepnuma un mīlestības diegiem. Ar vieglajiem zirnekļa tīkla pavedieniem tie bija sastiprināti kopā. Visas četras istabas sienas bija klātas ar šiem milzīgajiem gobelēniem. Vēl vairāk Floo pārsteidza lielās stelles, kas atradās pie tālākās sienas. Blakus tām stāvēja groziņš, no kura cēlās dūmakaina migliņa. Floo noskurinājās, nez kāpēc viņai pēkšņi sametās bail. Meitene pagriezās pret vienu no gobelēniem. Meitene samulsa, visos gobelēnos, izņemot vienu, bija attēlots viens un tas pats –pils. Smaragdu pils! Uz dienvidu sienas bija burvīgi skaits gobelēns, kurā pils vēl nebija, bet tajā bija vieta, kur pils atradās pašlaik. Puķes ziedēja, putni dziedāja un saule mīlīgi sildīja. Tikai vienā vietā pie debesīm peldēja vientuļš mākonis, kas vēstīja par lietu un negaisu. Sapņu zeme! Otrajā gobelēnā bija attēlota Smaragdu pils, ap ko plosījās vētra un negaiss. Koki žēli vaidēja un pili bija apņēmusi dīvaini mirguļojoša migla, kas neiederējās visā ainavā.... kaut kas tumšs un biedējošs slēpās aiz kokiem. Drūmā zeme!

 Floo nodrebinājās un pagriezās pret nākamo gobelēnu ziemeļu pusē. Meitene noelsās, jo tas, ko viņa tur ieraudzīja lika viņš sirdij ielekt kaklā. Tā bija skaista meitene smaragdzaļā kleitā. Viņas acis augstprātībā un iedomībā raudzījās tālumā. Zeme pie meitenes kājām krāsojās asinssarkana. Rokā viņa turēja zobenu, kura gals bija atspiests pret zemi... tā asmens bija notraipīts asinīm. Likās, ka drūmie mākoņi nekad neizklīdīs un pār zemi vienmēr klāsies bezveidīgā migla. Šī seja –tik salta un ļauna... viņas pašas seja. Floo juta dusmas augam augumā. Ko šeit darīja gobelēns ar viņu?

Ilgāk vairs nespēdama raudzīties uz sevi, meitene pretīgumā novērsās. Viņa piegāja gobelēna un grasījās to noraut, bet sastinga. Pašā apakšā vīdēja miglaini vārdi. Nesteidzīgi Floo noliecās, lai tos izlasītu.

         „To, kas saraus varenākās dzimtas loku,

       To, kas pret savu dzimtu pacels roku,

       To sameklēšu es,

       Kaut vai no pazemes.

       Tam piespriedīšu sodu

       Par savas dzimtas aptraipīto godu.

       Un, kad pie varas jauna vara stāsies

       Nodevējam sodu beidzot saņemt nāksies.”  

-Kas par... –Floo, beigusi lasīt, nesaprašanā izdvesa, bet nepaguva pabeigt savu teikumu, jo izdzirdēja aiz muguras krekšķi.

-Khem... Kā redzu esi iepazinusies ar savas dzimtas vēsturi un... hmmm... nākotni.

Floo strauji apgriezās riņķī un pie milzīgajām stellēm, ērtā šūpuļkrēslā ieraudzīja vecu sieviņu. Viņa uzmanīgi vērpa domu pavedienus. Vecās sievietes galvā bija dīvaina aube. Viņas apģērbs bija ļoti vienkāršs, kā parastai kalponei: gari stiebrzāļu svārki un steperlinu krekls. Ap vidukli bija sniegbalts priekšauts. Uz degungala bija noslīdējušas brilles ar bieziem stikliem metāla ķēdītē. No aubes apakšas spurojās sniegbalti mati.

-Kas jūs esat un ko darāt manā pilī? –Floo bargi jautāja.

-Tavā? –sieviete izbrīnīta nozibsnīja ar acīm. Floo sāka kaitināt šī sieviete un viņas smalkās rokas savilkās dūrēs. –Ak, jā, pagaidām tā ir tava pils... –viņa iesmējās tā it kā būtu pateikusi, kaut ko šausmīgi smieklīgu. Floo juta, kā viņas vaigi tumši pietvīkst.

-Kā jūs uzdrošināties... –viņa iesaucās, bet vairāk nekas nenāca pār lūpām. Niknumā viņa pacēla svārku malu un metās uz durvīm, taču spēji apstājās. Aiz muguras durvju vairs nebija. Niknumā viņa metās riņķī.

-Tūlīt pat laidiet mani ārā, vai arī... –viņa apklusa un vārdi palika draudīgi karājamies gaisā.

-Vai arī kas? –vecā nekaunīgi jautāja un pasmaidīja tā, ka Floo juta kaklā sākam pulsēt vēnu. Niknumā viņa sakoda zobus.

-Es jūs nogalināšu! –viņa iesaucās un metās pie večiņas.

-Stāvi! –vecā pavēloši uzsauca un pacēla roku. Floo acumirklī apstājās. Kāda dīvaina vara bija liegusi viņai skriet tālāk. Floo centās pakustēties, bet nespēja, vecā sieviņa iesmējās.

-Vai tu tiešām esi tik stulba vai arī izliecies? Vai Rona tev nestāstīja par mani? –vecā, beigusi smieties, nopietni jautāja. Beidzot viņa nolaida roku un Floo nespēkā nokrita uz mīkstā paklāja. Nesaprašanā viņa pacēla baiļu pilnās acis uz sievu.

-Kas jūs esat? –viņa, cenzdamās atgūt elpu, jautāja.

-Kas esmu es? Var teikt, ka esmu viss... gan pagātne, gan tagadne, gan nākotne. Es redzu visu, dzirdu visu un zinu visu. Dažiem esmu orākuls, citiem burve, kādam vecmāte... taču šobrīd tev, mans bērns, esmu brīdinājums. Tu izlasīji savu likteni gobelēnā, saproti kā gribi, es tev nespēju izskaidrot to, ko izlasīji, jo Dzīves gobelēnu noslēpumus nezinu pat es. Liktenis tevi atradīs, lai kur tu bēgtu, cīnoties pret to, tu iesi bojā. Agri vai vēlu Viņa tevi gāzīs no troņa. Pareģojums ir piepildījies! Baidies! Visu, ko tu esi iekarojusi ar zobenu, Viņa tev atņems ar prātu, visus, kurus tu esi pakļāvusi ar varu, viņa pakļaus ar visspēcīgāko no varām –ar varu, kas apslēpta Pūķa Acī.

Floo raudzījās uz veco sievieti kā uz rēgu. Šo leģendu viņa bija dzirdējusi, taču nekad netika domājusi, ka tā ir patiesa un... nedomāja tā arī tagad. Skaļi iesmējusies, Floo veikli piecēlās kājās.

-Vienu mirkli man jau likās, ka jūs mani nolādēsiet, tad gan es nobītos. Šis pareģojums ir vecs kā mūsu pasaule. Šie māņi tika izdomāti, lai Cerība nekad nemirtu. Nav nekādas Izredzētās un nekad nebūs! Tās ir šausmu stāsti ar ko biedēt jaunos valdniekus un pasakas, ar ko iepriecināt Dūmakainās zemes iemītniekus. „...un tad nāks Izredzētā, kas mūs visus glābs, atbrīvos Dūmakaino zemi...” Un visas citas muļķības. Es tam neticu! –Floo aizkaitināti noskaldīja.

-Un tā arī ir tava kļūda, par ko Liktenis tevi bargi sodīs, -vecā bargi teica.

-Un ko tad jūs man iesakāt? –Floo sarkastiski jautāja un paraudzījās sieviņas brūnajās acīs.

-Vai tu tiešām netici leģendai par Pūķa aci un Mondo grāmatu? –vecā jautāja.

-Vēl viens mīts, -Floo garlaikoti novilka.

-Vai tiešām? –vecās acis iemirdzējās. Lēnām viņa no azotes izvilka ķēdīti, kurā kaut kas karājās. Tas bija rubīnsarkans akmens, bet... likās, ka tam palikusi tikai puse. Otras puses nebija.

-Jau daudzus simtus gadu es sargāju šo akmens daļu kā savu acu raugu. Iemainīju to no kāda vīra, kurš nesaprata, kas nonācis tā rokās. Tā ir viena puse no Pūķa Acs. Vecis to iemainījis no kāda troļļa, kas, bēgdams no pūķa, atradis to kalnu alā. Šis ir akmens, ko mūžam lemts sargāt mūsu dzimtai. Tā kā tu... –viņa ieturēja mulsinošu pauzi, -tā kā tu esi vienīgā, kas palikusi mūsu dzimtā, tas nu pienākas tev. Līdzko biju ieguvusi šo akmeni es cerēju atrast otru pusi, jo kurš gan spētu pretoties tā varai? Es to nespēju, šīs alkas neļāva man mierīgi nomirt... Jau simtiem gadu es mītu šais sienās un gaidu savu sekotāju... tā esi tu –mana mazmazmazmaz nu vairs lāga nezinu cik vēl „maz” tur varētu būt, bet mēs nākam no vienas dzimtas.

-Ko? –Floo ieplēta acis.

-Jā, mīļā. Es nodevu savu dzimtu, nodevu savu sūtību un izvēlējos varu, tu esi izdarījusi to pašu, ieslogot savu māti, nogalinot māsu un neieredzot tēvu. Tev jāiekaro tas, ko nespēju es. Atliek tikai secināt, ka otra puse akmens atrodas visdziļākajā atvarā, kāds vien Dūmakainajā zemē eksistē...

-Un kā lai es to atrodu? –Floo sarkastiski jautāja, nespēdama atraut acis no akmens. Ieraugot to, viņu bija pārņēmusi dīvaina sajūta. Likās, ka akmens pievelk viņu sev klāt.

-To tev nāksies izdibināt pašai, taču tikai grāmata var atklāt otras akmens puses slēptuvi.

-Kas tad galu galā ir tā Izredzētā, no kuras man jāuzmanās? –Floo žāvādamās jautāja.

-Es nezinu, neviens nezina, -vecā nopūtās. Floo novaikstījās un pēkšņi sastinga. Viņa ieraudzīja ceturto gobeēnu...

Apkārt viss zēla un ziedēja, bija pavasaris, bet... kaut kas nebija kārībā. Likās, ka apkārt valdošais krāšņums ir mānīgs, tas radīja ilūziju. Pils mirdzēja nekad neredzētā krāšņumā. Pie tās stāvēja viņa, taču Floo acis pie sevis pakavējās tikai mirkli. Viņa raudzījās uz kādu citu -puisi tumšiem matiem un smaragdzaļām acīm. Floo palti smaidīja, taču pisis nesmaidīja un bija pilnīgs pretstats apkārt valdošajam priekam un līksmei. Puisim kaklā karājās rubīnsarkans akmens...

Floo plati pasmaidīja. Ar to pietika.

-Paldies, jums! Viņš tomēr būs mans! Es laikam došos pabeigt iesākto... –Floo medainā balsī nodūdoja.

-Pagaidi, tev jāizlasa, kas rakstīts apakšā... es to nevaru, -vecā mudināja.

-Man vairs nav laika, vecā. Viss tāpat ir skaidrs! –Floo nočivināja un metās uz durvīm.

-Floo! –sieva vēl pēdējo reizi uzsauca. –Neaizmirsti! Liktenis visiem iedala vienādas kārtis, galvenais ir tās tikai pareizi izspēlēt! Spēlē uzmanīgi, nepārsteidzies!

Taču Floo jau bija prom. „Ak, tu muļķa bērns!” Sieva nogrozīja galvu. Pieslīdējusi pie gobelēna viņa uzmanīgi uz to paraudzījās. Neviens, pat viņa, neredzēja vārdus, kas uz mirkli iemirgojās un izplēnēja.

         „...bet pat ja redzi acīmredzamo,

       neaizmirsti beidzamo:

       ne viss ir tāds kā liekas

       tur, kur burvestības tiekas.

       Pat pasaulē, kur brīnumainais rodas,

       nav tāda spēka, kas pret mīlestību dodas.”

Nakts bija iestājusies ātri... pārāk ātri. Mežs tinās pilnīgā tumsā un, lai nepakristu, Rovena turējās pie Neiko apmetņa malas. Mēness nebija parādījies.

Aiz muguras skanēja dažādas dīvainas skaņas, taču Rovena nespējasaskatīt, kas ir tas, kas viņiem seko. Viņa cieši spiedās Neiko mugurā un mudināja viņu eit ātrāk, taču Neiko to ignorēja. Likās, ka abiem pa pēdām iet kaulu kambari, jo ik pēc mirklīša atskanēja kaulu graboņa.

Pēkšņi Sarkanais mēness sāka iekrāsot apkārtni un neiko strauji apmetās riņķī. sagrābis meiteni, viņš pastūma viņu sev priekšā, lai Rovena nespētu saskatīt tos, kas viņiem sekoja. Rovena sarāvās, taču Neiko stūma meiteni uz priekšu un neļāva viņai atskatīties. Rovena protestējot, atspiedās pret viņa augumu un nekustējās ne no vietas. Viņa gribēja pagriezt galvu, taču Neiko to satvēra un nelaida.

-Sasodīts! Neskaties atpakaļ! Ej! –viņš nolamājās un pastūma meiteni, bet Rovena izrāvās un paskrēja uz priekšu.

-Tu teici, ka esam draugi, izskaidro man kāpēc... –viņa apmetusies riņķī iesāka, taču nespēja pabeigt savu sakāmo, jo vārdi iesprūda rīklē. Kā zivs viņa plātīja muti, skatīdamās uz to, ko ieraudzīja Neiko aiz muguras. Neiko pieskrēja viņai klāt un satvēra aiz rokām.

-Lūdzu, netici tam! Neskaties un nepievērs uzmanību. Tikai nekliedz un neskaties... acīs –viņš čukstēja, mierinādams viņu, bet Rovena nespēja. Pār viņas lūpām izlauzās baiļu kliedziens, kas piepildīja visu mežu. Un kā varēja nekliegt? Neiko aiz muguras, vilkdami kājas, līda skeleti, to kauli Sarkanā mēness gaismā likās degam. Tie grabēja, skeletiem ceļot kājas pār saknēm. Tukšajos galvaskausa acu dobuļos melnēja tumsa. To zobi bija atņirgti platā, nežēlīgi ļaunā smaidā. Tie bija cilvēku skeleti. Rovena nodrebēja, kad viens no skeletiem nogāzās zemē un kauli sabira kaudzē. Skelets vairāk nekustējās un necēlās.

Pēc Rovenas kliedziena visi skeleti pacēla galvas un paskatījās tieši uz viņu. Tie devās tieši viņas virzienā, ātri un draudīgi tie skrēja tieši uz meitenes pusi.

-Skrien! –Neiko viņu pagrūda malā un iespēra pa kāju tuvākajam skeletam, kas tūdaļ sabruka zemē. Viņš grūda un sita ar tādu spēku, ka Rovenai mute iepletās. Skeleti šķīda uz visām pusēm, taču arvien vairāk to izlīda no tumšā meža dzīlēm. Pat Neiko nespētu tos visus atvairīt. Rovena jau gribēja mesties prom, taču atcerējās sāpes Neiko acīs, kad viņš bija paziņojis, ka meitene viņu pametusi. Atkal viņas vainas dēļ abi bija iekūlušies nepatikšanās. Meitene apņēmīgi metās uz sānu un iesita kādam skeletam tik spēcīgi, ka galvaskauss aizlidoja vairāku metru attālumā. Skelets velti plātīja rokas un centās meiteni saķert. Ar nākamo sitienu tas sabruka uz zemes. Uzvaras prieks ilga tikai acumirkli, jo skeletu saradās arvien vairāk. Rovenas muskuļi smeldza un elpot kļuva arvien grūtāk. Kur bija palicis Neiko? Arvien grūtāk bija atvairīt uzbrukumu un meitenes rokas sāpēja un asiņoja. Kāds viņu notrieca uz zemes un meitene atspiedās ar rokām pret to. Saņēmusi visus spēkus, meitene pielēca kājās un metās skriet. Skeleti šķīda uz visām pusēm! Meitene bija piedalījusies simtiem sacensībās, taču šis skrējiens bija grūtākais visā viņas mūžā un arī nozīmīgākais. Kāpēc gan neviens viņai skolā nebija mācījis, ko darīt šādā situācijā?

Rovena atdūrās pret Neiko un satvēra viņu aiz rokas. Apmeties riņķī, viņš grasījās sist, taču pēdējā mirklī apstājās, pamanījis meiteni. Vienā sekundē viņa sejā bija saskatāms tik daudz emociju... Pārsteigums, nesapratne, prieks un visbeidzot... dusmas. Rovena apmulsa, jo nebija to gaidījusi, taču pārdomām neatlika laika. Skeleti apstāja viņus arvien ciešākā lokā. Rovena juta, ka Neiko sāk pagurt. Viņa kustības bija lēnākas. Rovana cieši piespiedās viņa platajai mugurai, meklēdama atbalstu. Kāds skelets stiepa savas rokas pēc viņas kakla, taču Neiko acumirklī pagriezās pret meiteni, nogāza skeletu un ieskāva meiteni savās rokās.

-Piedod... –viņš nočukstēja iespiedis seju viņas matos. Rovena zināja, ka skeleti cenšas aizraut viņu no Neiko, to rokas bija apvērušas viņas vidukli un vilka prom, taču meitene juta tikai Neiko mierinošo glāstu un viņa saraustīto elpu. Viņa aizmirsa skeletus un visu apkārtējo. Šeit bija tikai viņa... viņa un Neiko.

Rovena pieķērās Neiko vēl ciešāk. Pēkšņi visu mežu izgaismoja spilgta gaisma.

Floo satraukta arvien ātrāk steidzās uz bēniņiem. Pēc iespējas ātrāk bija jātiek vaļā no sāncensēm. Viņa būs kopā ar Neiko, tagad tas bija skaidrs ka diena. Floo gandrīz iesmējās par šo satraucošo domu, bet tad sadrūma. Vecā sieviete bija viņu satraukusi. Izredzētā, akmens... Lēnām viņa atvēra roku. Akmens viegli pulsēja viņas plaukstā. Kāda vēl Izredzētā? Viņai bija akmens, viņai drīz piederēs visa vara! Ja viņa neticēs Izredzētajai, tad viņas nekad nebūs. Tieši ticība bija tā, kas piepildīja pareģojumus, mītus un teikas. Tikai ar ticību neiespējamās lietas varēja padarīt par iespējamām.

Saņēmusies Floo turpināja ceļu uz bēniņiem. Drīz jau viņa stāvēja pie durvīm. Pagriezusi rokturi, meitene pagaidīja, kamēr durvis čīkstēdamas atvērās. Tik sen jau viņa nebija šeit bijusi. Lēnām spērusi soli uz pirmā pakāpiena, Floo sāka kāpt augšup. Kāpnītes klāja biezu putekļu kārta, un Floo kurpju papēži iegrima dziļi tajos. Uzkāpusi augšā, viņa dziļi plaušās ievilka sasmakušo gaisu un ieklepojās. Riebumā meitene sarauca degunu. Gaisā valdīja pretīga smaka. Visapkārt mētājās moru spiras.

-Atkal tie mošķi apsēduši manu pili! –viņa nicīgi nošņācās un spēra soli uz priekšu. Tagad bija kas svarīgāks par ņemšanos ar šiem sasodītajiem neradījumiem.

Nesteidzīgi meitene gāja uz priekšu. Visapkārt stāvēja dažādas lietas. Lielākā daļa no tām bija dažādas statujas un gleznas, taču bija arī pavisam neparastas lietas. Floo ceļu aizšķērsoja rombveidīgs statīvs un viņa uzmanīgi apgāja tam apkārt, lai nepieskartos. Floo negribēja pārvērsties par vecu sievu. Iedama tālāk, meitene netīšām paspēra kādu trauslu pudeli, kas atsitās pret gleznas rāmi un saplīsa. No pudeles izlija bezkrāsains šķidrums un tūdaļ pat iesūcās grīdā.

-Sasodīs! Atkal pusgadu nespēšu to notvert! –viņa nolādējās. Bubuļeļļa spēja attēlot jebkuru priekšmetu visā pilī, kas vien nebija pārāk liels. Un vienmēr sagadījās tā, ka tas attēloja tieši to priekšmetu, ko Floo meklēja visvairāk. Reiz viņa nebija spējusi atrast savu matu suku. Atgriezusies no vannas istabas viņa to pamanīja uz savas gultas. Paņēmusi suku rokā, meitene to ielaida savos zeltainajos matos, taču tā tūdaļ pat pārvērtās pretīgā, glumā masā, kas nolija pār meitenes galvu.

Atvairījusi nepatīkamās atmiņas, Floo devās pie kāda milzīga, plakana priekšmeta, kas bija pārklāts ar saputējušu pārklāju. Floo pastiepa roku un norāva pārklāju. Tas noslīdēja zemē, saceldams veselu putekļu mākoni. Floo noklepojās un gaidīja līdz putekļi nosēdīsies. Kad tas bija noticis savā priekšā viņa redzēja milzīgu spoguli, kas izskatījās veselu mūžību vecs. Tā stikls likās viļņojamies. Uz vecajām, no Asaru vītola grieztajām malām, bija iegrebti dažādi simboli. Tā bija seno elfu mēle. Floo to neprata, taču viņa zināja, ko nozīmēja simboli pašā spoguļa augšā.

       „Ja kāda pazudusi dvēsele vēl apkārt klīst,

       Ja sirds vēl kādu stipri nīst,

       Jautā spogulim, kurš burvis,

       Tas atvērs tev uz patiesību durvis.”

Šos vārdus Rona viņai bija izskaidrojusi jau pirms daudziem gadiem, kad Floo vēl bija maza meitene. Nekad viņa nebija domājusi, ka spogulis reiz patiesi noderēs, taču nu šī reize bija pienākusi.

Lēnām viņa pārlaida pirkstus pār spoguļa rāmja grubuļaino virsmu. Tad viņa, skaidri izrunādama vārdus, teica:

         -Atsaucies, jel, tu, kas mīts,

         Kas sen no manas zemes dzīts,

         Kas pa naktīm mēnesim dzied,

         Palīdzi, lai atkal varu smiet.

Pirmajā mirklī nekas nenotika, taču tad spogulis sāka duļķoties un viļņoties. Pēc kāda mirklīša ainava spogulī kļuva skaidrāka. Iezīmējās koku stumbri, sīki krūmiņi un kāds stāvs. Tērpies tas bija garā, melnā ādās apmetnī. Seja bija tik ļoti apaugusi, ka nebija iespējams noteikt, kas patiesībā ir šis radījums. Iespējams, ka tas bija cilvēks, bet varbūt arī ne. Garā bārda un pinkainie mati slēpa arī tā tumšā acis.

-Sen neesi mani apciemojis, dārgais tēvs! –Floo ierunājās un sadrūma, kad uzrunātais pat nesarāvās. Viņš vienaldzīgi turpināja vērties tālumā. Nekas neliecināja par to, ka viņš vispār sapratis, ka tiek uzrunāts.

-Ignorēdams mani, tu nekur tālu netiksi, -viņa nošņācās. Beidzot vīrs pagriezās riņķī un paraudzījās Floo tieši sejā. Meitene sastinga no visa tā lielā naida, ko tur ieraudzīja.

-Nekad vairs neuzdrošinies saukt mani šajā nolādētajā vārdā! –vīrs skarbā balsī iesaucās un, strauji izrāvis no maka bultu, nomērķēja to tieši Floo krūtīs. Meitene sarāvās, taču atcerējās, ka bulta nevar viņai kaitēt. Spogulis pārraidīja tikai viņas attēlu, ne ķermeni.

-Tu taču nedomā, ka ar parastu bultu nogalināsi mani. Jau astoņpadsmit gadus tu esi centies to izdarīt un vēl nekas nav izdevies, kāpēc domā, ka izdosies tagad? –viņa izsmējīgi jautāja.

Radbods nolaida loku. Viņam nebija cerību... vismaz pagaidām ne... Nekad viņš nepiedos tai sasodītajai burvei, ka viņa mīļā Leandra nomira dzemdībās. Rona samaksās par visu, ko ir viņiem nodarījusi. Viņa bija piesavinājusies viņa pirmo meitu un uzaudzinājusi par briesmoni, kas nicina savu pašas tēvu.

-Tu un tā burve samaksāsiet par visu, ko esat nodarījušas man un Leandrai, -viņš vienaldzīgi attrauca, taču iekšā viss vārījās.

-Mīļo, tēt! Kāpēc gan mēs nevarētu salīgt mieru un beidzot kļūt par ģimeni? –viņa viltīgi vaicāja. Radbods atgāza galvu un sāka smieties, dziļi un sāpīgi.

-Ģimeni? –viņš neticīgi pārjautāja. –Kādu vēl ģimeni? Tu esi pārsviedusies tās slepkavas pusē, kas nogalināja tavu māti un bērnu, ko viņa gaidīja! Kā tu to vispār spēj iedomāties, ka mēs... –viņš spēji apklusa, jo Floo nākamie vārdi lika asinīm apstāties.

-Ko tu teici? –viņš pārjautāja jo nebija īsti drošs vai bija sadzirdējis pareizi.

-Es teicu, ka Leandra ir dzīva, -Floo izjusti teica un maigi pasmaidīja. Radbods juta kā sirds sāpēs sažņaudzas. Tik daudzas naktis viņš bija pavadījis lūdzoties, lai viņa bērns un sieva būtu dzīvas, taču tagad... viņš vienkārši nespēja tam noticēt.

-Tu melo... –viņš izdvesa, jo neviens cits vārds nenāca pār lūpām.

-Nē, viņa ir ieslodzīta Labirintā un ir dzīva. Es tev viņu atdošu un jūs atkal būsiet kopā, -Floo teica, virpinot savu matu cirtu.

-Leandra... –Radbods čukstēja, stiklaini raudzīdamies tālumā.

-Jā, tu atkal varēsi būt kopā ar viņu, bet... tev kaut kas jāizdara manā labā. Tev jādodas uz Feju mežu un jāatved man fīnija. Vai spēsi to? –Floo jautāja, vērīgi raudzīdamās tēvā, kas šķita gluži apmāts, atkārtojot Leandras vārdu.

Pirms daudziem gadiem Radbods bija izbēdzis no Skipio cietuma un atgriezies mājās. Neatradis sievu, viņš bija uzzinājis, ka abas ar meitu esot devušās uz Ronas pili. Devies turp, viņš uzzināja, ka Leandra dzemdībās esot mirusi, taču Floo negrasoties doties mājup kopā ar viņu. Trieciens, ko izturēja Radbods, bija laupījis viņam daļu prāta, taču savu garo ceļojumu laikā, viņš bija atguvies. Līdz ar Leandras zaudējumu, viņš bija zaudējis daļu sevis, viņš bija zaudējis vēlmi dzīvot. Kādu laiku viņš bija klīdis bez mērķa, taču gandrīz vai pašā Dūmakainās zemes malā bija saticis kādu vīrieti, nē, ne gluži vīrieti –jaunekli, taču garā tas varēja sacensties ar visdrosmīgākajiem vīriem un vislabākajiem draugiem. Šis puisis Radbodam bija parādījis mērķi dzīvei un palīdzējis visgrūtākajos brīžos. Radbods visiem spēkiem sāka palīdzēt citiem Dūmakainās zemes iemītniekiem, cenšoties atgūt nokavētos dzīves gadus, ko bija pavadījis sērodams par sievu un bērniem. Viņš riskēja ar savu dzīvību, lai glābtu citas dzīvības. Viņš ne mirkli nebija šaubījies, ka kaut kur viņu sagaida mīļotā sieviete, taču tagad... pirmo reizi viņš iedomājās par to kas būtu noticis, ja viņš nomirtu un uzzinātu, ka viņa mīļotā mokās pazemes cietumā... Viņš bija palīdzējis visiem, izņemot to, kurai viņa palīdzība bija nepieciešama visvairāk.

Radboda seju vienā mirklī izķēmoja dusmas! Niknumā viņš pārlauza bultu, kobija tēmējis Floo krūtīs.

-Tu sīkā maita! Es tevi nogalināšu! Tu liki man mocīties zaudējuma sāpēs! Es tevi...es... –viņš elsoja, atkrizdams sūnās. Spēcīgā un biedējošā vīra savaldība bija sadragāta. Viņš bija sakauts. Tas bija visļaunākais murgs! Lai atgūtu mīļoto viņam bija jāziedo...fīn...

-KO? –Radbods iesaucās, pielekdams kājās. –Tu gribi, lai es atvedu tev Ebriju? Ebriju? Tu taču esi jukusi!

-Jā, tieši to es gribu! Un tu to izdarīsi, vai arī nekad neieraudzīsi to, kurš mums abiem ir tik dārgs, mīļo tēt, -meitene apmierināti trallināja. Devusi pēdējos norādījumus par „piegādi”, kā viņa to nosauca, Floo pazuda.

Radbods palika viens. Vienā dienā visa viņa dzīve tika sagrauta. Cik gan labāk būtu bijis, ja viņš būtu miris...

Ebrija! Nē, tas bija tik negodīgi. Ebrija bija visjaukākā būtne, ko vien viņš bija saticis. Viņa bija palīdzējusi un devusi padomu, kad Radbods to gaidīja visvairāk. Viņa bija paglābusi viņu no vajātājiem un uzņēmusi tik laipni, kā meitai pienāktos uzņemt tēvu. Taču tagad... viņam šī jaukā būtne bija jāziedo paša meitas sasodītajām kaprīzēm. Kāpēc! Kāpēc! KĀPĒC???

Floo atradās kādā gaišā istabā, kas bija ļoti skaista. Pat Floo istabas nespēja sacensties ar to krāšņumā. Sienas greznoja gobelēni, kas bija austi no sapņu, cerību, vilšanās, lepnuma un mīlestības diegiem. Ar vieglajiem zirnekļa tīkla pavedieniem tie bija sastiprināti kopā. Visas četras istabas sienas bija klātas ar šiem milzīgajiem gobelēniem. Vēl vairāk Floo pārsteidza lielās stelles, kas atradās pie tālākās sienas. Blakus tām stāvēja groziņš, no kura cēlās dūmakaina migliņa. Floo noskurinājās, nez kāpēc viņai pēkšņi sametās bail. Meitene pagriezās pret vienu no gobelēniem. Meitene samulsa, visos gobelēnos, izņemot vienu, bija attēlots viens un tas pats –pils. Smaragdu pils! Uz dienvidu sienas bija burvīgi skaits gobelēns, kurā pils vēl nebija, bet tajā bija vieta, kur pils atradās pašlaik. Puķes ziedēja, putni dziedāja un saule mīlīgi sildīja. Tikai vienā vietā pie debesīm peldēja vientuļš mākonis, kas vēstīja par lietu un negaisu. Sapņu zeme! Otrajā gobelēnā bija attēlota Smaragdu pils, ap ko plosījās vētra un negaiss. Koki žēli vaidēja un pili bija apņēmusi dīvaini mirguļojoša migla, kas neiederējās visā ainavā.... kaut kas tumšs un biedējošs slēpās aiz kokiem. Drūmā zeme!

 Floo nodrebinājās un pagriezās pret nākamo gobelēnu ziemeļu pusē. Meitene noelsās, jo tas, ko viņa tur ieraudzīja lika viņš sirdij ielekt kaklā. Tā bija skaista meitene smaragdzaļā kleitā. Viņas acis augstprātībā un iedomībā raudzījās tālumā. Zeme pie meitenes kājām krāsojās asinssarkana. Rokā viņa turēja zobenu, kura gals bija atspiests pret zemi... tā asmens bija notraipīts asinīm. Likās, ka drūmie mākoņi nekad neizklīdīs un pār zemi vienmēr klāsies bezveidīgā migla. Šī seja –tik salta un ļauna... viņas pašas seja. Floo juta dusmas augam augumā. Ko šeit darīja gobelēns ar viņu?

Ilgāk vairs nespēdama raudzīties uz sevi, meitene pretīgumā novērsās. Viņa piegāja gobelēna un grasījās to noraut, bet sastinga. Pašā apakšā vīdēja miglaini vārdi. Nesteidzīgi Floo noliecās, lai tos izlasītu.

         „To, kas saraus varenākās dzimtas loku,

       To, kas pret savu dzimtu pacels roku,

       To sameklēšu es,

       Kaut vai no pazemes.

       Tam piespriedīšu sodu

       Par savas dzimtas aptraipīto godu.

       Un, kad pie varas jauna vara stāsies

       Nodevējam sodu beidzot saņemt nāksies.”  

-Kas par... –Floo, beigusi lasīt, nesaprašanā izdvesa, bet nepaguva pabeigt savu teikumu, jo izdzirdēja aiz muguras krekšķi.

-Khem... Kā redzu esi iepazinusies ar savas dzimtas vēsturi un... hmmm... nākotni.

Floo strauji apgriezās riņķī un pie milzīgajām stellēm, ērtā šūpuļkrēslā ieraudzīja vecu sieviņu. Viņa uzmanīgi vērpa domu pavedienus. Vecās sievietes galvā bija dīvaina aube. Viņas apģērbs bija ļoti vienkāršs, kā parastai kalponei: gari stiebrzāļu svārki un steperlinu krekls. Ap vidukli bija sniegbalts priekšauts. Uz degungala bija noslīdējušas brilles ar bieziem stikliem metāla ķēdītē. No aubes apakšas spurojās sniegbalti mati.

-Kas jūs esat un ko darāt manā pilī? –Floo bargi jautāja.

-Tavā? –sieviete izbrīnīta nozibsnīja ar acīm. Floo sāka kaitināt šī sieviete un viņas smalkās rokas savilkās dūrēs. –Ak, jā, pagaidām tā ir tava pils... –viņa iesmējās tā it kā būtu pateikusi, kaut ko šausmīgi smieklīgu. Floo juta, kā viņas vaigi tumši pietvīkst.

-Kā jūs uzdrošināties... –viņa iesaucās, bet vairāk nekas nenāca pār lūpām. Niknumā viņa pacēla svārku malu un metās uz durvīm, taču spēji apstājās. Aiz muguras durvju vairs nebija. Niknumā viņa metās riņķī.

-Tūlīt pat laidiet mani ārā, vai arī... –viņa apklusa un vārdi palika draudīgi karājamies gaisā.

-Vai arī kas? –vecā nekaunīgi jautāja un pasmaidīja tā, ka Floo juta kaklā sākam pulsēt vēnu. Niknumā viņa sakoda zobus.

-Es jūs nogalināšu! –viņa iesaucās un metās pie večiņas.

-Stāvi! –vecā pavēloši uzsauca un pacēla roku. Floo acumirklī apstājās. Kāda dīvaina vara bija liegusi viņai skriet tālāk. Floo centās pakustēties, bet nespēja, vecā sieviņa iesmējās.

-Vai tu tiešām esi tik stulba vai arī izliecies? Vai Rona tev nestāstīja par mani? –vecā, beigusi smieties, nopietni jautāja. Beidzot viņa nolaida roku un Floo nespēkā nokrita uz mīkstā paklāja. Nesaprašanā viņa pacēla baiļu pilnās acis uz sievu.

-Kas jūs esat? –viņa, cenzdamās atgūt elpu, jautāja.

-Kas esmu es? Var teikt, ka esmu viss... gan pagātne, gan tagadne, gan nākotne. Es redzu visu, dzirdu visu un zinu visu. Dažiem esmu orākuls, citiem burve, kādam vecmāte... taču šobrīd tev, mans bērns, esmu brīdinājums. Tu izlasīji savu likteni gobelēnā, saproti kā gribi, es tev nespēju izskaidrot to, ko izlasīji, jo Dzīves gobelēnu noslēpumus nezinu pat es. Liktenis tevi atradīs, lai kur tu bēgtu, cīnoties pret to, tu iesi bojā. Agri vai vēlu Viņa tevi gāzīs no troņa. Pareģojums ir piepildījies! Baidies! Visu, ko tu esi iekarojusi ar zobenu, Viņa tev atņems ar prātu, visus, kurus tu esi pakļāvusi ar varu, viņa pakļaus ar visspēcīgāko no varām –ar varu, kas apslēpta Pūķa Acī.

Floo raudzījās uz veco sievieti kā uz rēgu. Šo leģendu viņa bija dzirdējusi, taču nekad netika domājusi, ka tā ir patiesa un... nedomāja tā arī tagad. Skaļi iesmējusies, Floo veikli piecēlās kājās.

-Vienu mirkli man jau likās, ka jūs mani nolādēsiet, tad gan es nobītos. Šis pareģojums ir vecs kā mūsu pasaule. Šie māņi tika izdomāti, lai Cerība nekad nemirtu. Nav nekādas Izredzētās un nekad nebūs! Tās ir šausmu stāsti ar ko biedēt jaunos valdniekus un pasakas, ar ko iepriecināt Dūmakainās zemes iemītniekus. „...un tad nāks Izredzētā, kas mūs visus glābs, atbrīvos Dūmakaino zemi...” Un visas citas muļķības. Es tam neticu! –Floo aizkaitināti noskaldīja.

-Un tā arī ir tava kļūda, par ko Liktenis tevi bargi sodīs, -vecā bargi teica.

-Un ko tad jūs man iesakāt? –Floo sarkastiski jautāja un paraudzījās sieviņas brūnajās acīs.

-Vai tu tiešām netici leģendai par Pūķa aci un Mondo grāmatu? –vecā jautāja.

-Vēl viens mīts, -Floo garlaikoti novilka.

-Vai tiešām? –vecās acis iemirdzējās. Lēnām viņa no azotes izvilka ķēdīti, kurā kaut kas karājās. Tas bija rubīnsarkans akmens, bet... likās, ka tam palikusi tikai puse. Otras puses nebija.

-Jau daudzus simtus gadu es sargāju šo akmens daļu kā savu acu raugu. Iemainīju to no kāda vīra, kurš nesaprata, kas nonācis tā rokās. Tā ir viena puse no Pūķa Acs. Vecis to iemainījis no kāda troļļa, kas, bēgdams no pūķa, atradis to kalnu alā. Šis ir akmens, ko mūžam lemts sargāt mūsu dzimtai. Tā kā tu... –viņa ieturēja mulsinošu pauzi, -tā kā tu esi vienīgā, kas palikusi mūsu dzimtā, tas nu pienākas tev. Līdzko biju ieguvusi šo akmeni es cerēju atrast otru pusi, jo kurš gan spētu pretoties tā varai? Es to nespēju, šīs alkas neļāva man mierīgi nomirt... Jau simtiem gadu es mītu šais sienās un gaidu savu sekotāju... tā esi tu –mana mazmazmazmaz nu vairs lāga nezinu cik vēl „maz” tur varētu būt, bet mēs nākam no vienas dzimtas.

-Ko? –Floo ieplēta acis.

-Jā, mīļā. Es nodevu savu dzimtu, nodevu savu sūtību un izvēlējos varu, tu esi izdarījusi to pašu, ieslogot savu māti, nogalinot māsu un neieredzot tēvu. Tev jāiekaro tas, ko nespēju es. Atliek tikai secināt, ka otra puse akmens atrodas visdziļākajā atvarā, kāds vien Dūmakainajā zemē eksistē...

-Un kā lai es to atrodu? –Floo sarkastiski jautāja, nespēdama atraut acis no akmens. Ieraugot to, viņu bija pārņēmusi dīvaina sajūta. Likās, ka akmens pievelk viņu sev klāt.

-To tev nāksies izdibināt pašai, taču tikai grāmata var atklāt otras akmens puses slēptuvi.

-Kas tad galu galā ir tā Izredzētā, no kuras man jāuzmanās? –Floo žāvādamās jautāja.

-Es nezinu, neviens nezina, -vecā nopūtās. Floo novaikstījās un pēkšņi sastinga. Viņa ieraudzīja ceturto gobeēnu...

Apkārt viss zēla un ziedēja, bija pavasaris, bet... kaut kas nebija kārībā. Likās, ka apkārt valdošais krāšņums ir mānīgs, tas radīja ilūziju. Pils mirdzēja nekad neredzētā krāšņumā. Pie tās stāvēja viņa, taču Floo acis pie sevis pakavējās tikai mirkli. Viņa raudzījās uz kādu citu -puisi tumšiem matiem un smaragdzaļām acīm. Floo palti smaidīja, taču pisis nesmaidīja un bija pilnīgs pretstats apkārt valdošajam priekam un līksmei. Puisim kaklā karājās rubīnsarkans akmens...

Floo plati pasmaidīja. Ar to pietika.

-Paldies, jums! Viņš tomēr būs mans! Es laikam došos pabeigt iesākto... –Floo medainā balsī nodūdoja.

-Pagaidi, tev jāizlasa, kas rakstīts apakšā... es to nevaru, -vecā mudināja.

-Man vairs nav laika, vecā. Viss tāpat ir skaidrs! –Floo nočivināja un metās uz durvīm.

-Floo! –sieva vēl pēdējo reizi uzsauca. –Neaizmirsti! Liktenis visiem iedala vienādas kārtis, galvenais ir tās tikai pareizi izspēlēt! Spēlē uzmanīgi, nepārsteidzies!

Taču Floo jau bija prom. „Ak, tu muļķa bērns!” Sieva nogrozīja galvu. Pieslīdējusi pie gobelēna viņa uzmanīgi uz to paraudzījās. Neviens, pat viņa, neredzēja vārdus, kas uz mirkli iemirgojās un izplēnēja.

         „...bet pat ja redzi acīmredzamo,

       neaizmirsti beidzamo:

       ne viss ir tāds kā liekas

       tur, kur burvestības tiekas.

       Pat pasaulē, kur brīnumainais rodas,

       nav tāda spēka, kas pret mīlestību dodas.”

Nakts bija iestājusies ātri... pārāk ātri. Mežs tinās pilnīgā tumsā un, lai nepakristu, Rovena turējās pie Neiko apmetņa malas. Mēness nebija parādījies.

Aiz muguras skanēja dažādas dīvainas skaņas, taču Rovena nespējasaskatīt, kas ir tas, kas viņiem seko. Viņa cieši spiedās Neiko mugurā un mudināja viņu eit ātrāk, taču Neiko to ignorēja. Likās, ka abiem pa pēdām iet kaulu kambari, jo ik pēc mirklīša atskanēja kaulu graboņa.

Pēkšņi Sarkanais mēness sāka iekrāsot apkārtni un neiko strauji apmetās riņķī. sagrābis meiteni, viņš pastūma viņu sev priekšā, lai Rovena nespētu saskatīt tos, kas viņiem sekoja. Rovena sarāvās, taču Neiko stūma meiteni uz priekšu un neļāva viņai atskatīties. Rovena protestējot, atspiedās pret viņa augumu un nekustējās ne no vietas. Viņa gribēja pagriezt galvu, taču Neiko to satvēra un nelaida.

-Sasodīts! Neskaties atpakaļ! Ej! –viņš nolamājās un pastūma meiteni, bet Rovena izrāvās un paskrēja uz priekšu.

-Tu teici, ka esam draugi, izskaidro man kāpēc... –viņa apmetusies riņķī iesāka, taču nespēja pabeigt savu sakāmo, jo vārdi iesprūda rīklē. Kā zivs viņa plātīja muti, skatīdamās uz to, ko ieraudzīja Neiko aiz muguras. Neiko pieskrēja viņai klāt un satvēra aiz rokām.

-Lūdzu, netici tam! Neskaties un nepievērs uzmanību. Tikai nekliedz un neskaties... acīs –viņš čukstēja, mierinādams viņu, bet Rovena nespēja. Pār viņas lūpām izlauzās baiļu kliedziens, kas piepildīja visu mežu. Un kā varēja nekliegt? Neiko aiz muguras, vilkdami kājas, līda skeleti, to kauli Sarkanā mēness gaismā likās degam. Tie grabēja, skeletiem ceļot kājas pār saknēm. Tukšajos galvaskausa acu dobuļos melnēja tumsa. To zobi bija atņirgti platā, nežēlīgi ļaunā smaidā. Tie bija cilvēku skeleti. Rovena nodrebēja, kad viens no skeletiem nogāzās zemē un kauli sabira kaudzē. Skelets vairāk nekustējās un necēlās.

Pēc Rovenas kliedziena visi skeleti pacēla galvas un paskatījās tieši uz viņu. Tie devās tieši viņas virzienā, ātri un draudīgi tie skrēja tieši uz meitenes pusi.

-Skrien! –Neiko viņu pagrūda malā un iespēra pa kāju tuvākajam skeletam, kas tūdaļ sabruka zemē. Viņš grūda un sita ar tādu spēku, ka Rovenai mute iepletās. Skeleti šķīda uz visām pusēm, taču arvien vairāk to izlīda no tumšā meža dzīlēm. Pat Neiko nespētu tos visus atvairīt. Rovena jau gribēja mesties prom, taču atcerējās sāpes Neiko acīs, kad viņš bija paziņojis, ka meitene viņu pametusi. Atkal viņas vainas dēļ abi bija iekūlušies nepatikšanās. Meitene apņēmīgi metās uz sānu un iesita kādam skeletam tik spēcīgi, ka galvaskauss aizlidoja vairāku metru attālumā. Skelets velti plātīja rokas un centās meiteni saķert. Ar nākamo sitienu tas sabruka uz zemes. Uzvaras prieks ilga tikai acumirkli, jo skeletu saradās arvien vairāk. Rovenas muskuļi smeldza un elpot kļuva arvien grūtāk. Kur bija palicis Neiko? Arvien grūtāk bija atvairīt uzbrukumu un meitenes rokas sāpēja un asiņoja. Kāds viņu notrieca uz zemes un meitene atspiedās ar rokām pret to. Saņēmusi visus spēkus, meitene pielēca kājās un metās skriet. Skeleti šķīda uz visām pusēm! Meitene bija piedalījusies simtiem sacensībās, taču šis skrējiens bija grūtākais visā viņas mūžā un arī nozīmīgākais. Kāpēc gan neviens viņai skolā nebija mācījis, ko darīt šādā situācijā?

Rovena atdūrās pret Neiko un satvēra viņu aiz rokas. Apmeties riņķī, viņš grasījās sist, taču pēdējā mirklī apstājās, pamanījis meiteni. Vienā sekundē viņa sejā bija saskatāms tik daudz emociju... Pārsteigums, nesapratne, prieks un visbeidzot... dusmas. Rovena apmulsa, jo nebija to gaidījusi, taču pārdomām neatlika laika. Skeleti apstāja viņus arvien ciešākā lokā. Rovena juta, ka Neiko sāk pagurt. Viņa kustības bija lēnākas. Rovana cieši piespiedās viņa platajai mugurai, meklēdama atbalstu. Kāds skelets stiepa savas rokas pēc viņas kakla, taču Neiko acumirklī pagriezās pret meiteni, nogāza skeletu un ieskāva meiteni savās rokās.

-Piedod... –viņš nočukstēja iespiedis seju viņas matos. Rovena zināja, ka skeleti cenšas aizraut viņu no Neiko, to rokas bija apvērušas viņas vidukli un vilka prom, taču meitene juta tikai Neiko mierinošo glāstu un viņa saraustīto elpu. Viņa aizmirsa skeletus un visu apkārtējo. Šeit bija tikai viņa... viņa un Neiko.

Rovena pieķērās Neiko vēl ciešāk. Pēkšņi visu mežu izgaismoja spilgta gaisma.

Floo satraukta arvien ātrāk steidzās uz bēniņiem. Pēc iespējas ātrāk bija jātiek vaļā no sāncensēm. Viņa būs kopā ar Neiko, tagad tas bija skaidrs ka diena. Floo gandrīz iesmējās par šo satraucošo domu, bet tad sadrūma. Vecā sieviete bija viņu satraukusi. Izredzētā, akmens... Lēnām viņa atvēra roku. Akmens viegli pulsēja viņas plaukstā. Kāda vēl Izredzētā? Viņai bija akmens, viņai drīz piederēs visa vara! Ja viņa neticēs Izredzētajai, tad viņas nekad nebūs. Tieši ticība bija tā, kas piepildīja pareģojumus, mītus un teikas. Tikai ar ticību neiespējamās lietas varēja padarīt par iespējamām.

Saņēmusies Floo turpināja ceļu uz bēniņiem. Drīz jau viņa stāvēja pie durvīm. Pagriezusi rokturi, meitene pagaidīja, kamēr durvis čīkstēdamas atvērās. Tik sen jau viņa nebija šeit bijusi. Lēnām spērusi soli uz pirmā pakāpiena, Floo sāka kāpt augšup. Kāpnītes klāja biezu putekļu kārta, un Floo kurpju papēži iegrima dziļi tajos. Uzkāpusi augšā, viņa dziļi plaušās ievilka sasmakušo gaisu un ieklepojās. Riebumā meitene sarauca degunu. Gaisā valdīja pretīga smaka. Visapkārt mētājās moru spiras.

-Atkal tie mošķi apsēduši manu pili! –viņa nicīgi nošņācās un spēra soli uz priekšu. Tagad bija kas svarīgāks par ņemšanos ar šiem sasodītajiem neradījumiem.

Nesteidzīgi meitene gāja uz priekšu. Visapkārt stāvēja dažādas lietas. Lielākā daļa no tām bija dažādas statujas un gleznas, taču bija arī pavisam neparastas lietas. Floo ceļu aizšķērsoja rombveidīgs statīvs un viņa uzmanīgi apgāja tam apkārt, lai nepieskartos. Floo negribēja pārvērsties par vecu sievu. Iedama tālāk, meitene netīšām paspēra kādu trauslu pudeli, kas atsitās pret gleznas rāmi un saplīsa. No pudeles izlija bezkrāsains šķidrums un tūdaļ pat iesūcās grīdā.

-Sasodīs! Atkal pusgadu nespēšu to notvert! –viņa nolādējās. Bubuļeļļa spēja attēlot jebkuru priekšmetu visā pilī, kas vien nebija pārāk liels. Un vienmēr sagadījās tā, ka tas attēloja tieši to priekšmetu, ko Floo meklēja visvairāk. Reiz viņa nebija spējusi atrast savu matu suku. Atgriezusies no vannas istabas viņa to pamanīja uz savas gultas. Paņēmusi suku rokā, meitene to ielaida savos zeltainajos matos, taču tā tūdaļ pat pārvērtās pretīgā, glumā masā, kas nolija pār meitenes galvu.

Atvairījusi nepatīkamās atmiņas, Floo devās pie kāda milzīga, plakana priekšmeta, kas bija pārklāts ar saputējušu pārklāju. Floo pastiepa roku un norāva pārklāju. Tas noslīdēja zemē, saceldams veselu putekļu mākoni. Floo noklepojās un gaidīja līdz putekļi nosēdīsies. Kad tas bija noticis savā priekšā viņa redzēja milzīgu spoguli, kas izskatījās veselu mūžību vecs. Tā stikls likās viļņojamies. Uz vecajām, no Asaru vītola grieztajām malām, bija iegrebti dažādi simboli. Tā bija seno elfu mēle. Floo to neprata, taču viņa zināja, ko nozīmēja simboli pašā spoguļa augšā.

       „Ja kāda pazudusi dvēsele vēl apkārt klīst,

       Ja sirds vēl kādu stipri nīst,

       Jautā spogulim, kurš burvis,

       Tas atvērs tev uz patiesību durvis.”

Šos vārdus Rona viņai bija izskaidrojusi jau pirms daudziem gadiem, kad Floo vēl bija maza meitene. Nekad viņa nebija domājusi, ka spogulis reiz patiesi noderēs, taču nu šī reize bija pienākusi.

Lēnām viņa pārlaida pirkstus pār spoguļa rāmja grubuļaino virsmu. Tad viņa, skaidri izrunādama vārdus, teica:

         -Atsaucies, jel, tu, kas mīts,

         Kas sen no manas zemes dzīts,

         Kas pa naktīm mēnesim dzied,

         Palīdzi, lai atkal varu smiet.

Pirmajā mirklī nekas nenotika, taču tad spogulis sāka duļķoties un viļņoties. Pēc kāda mirklīša ainava spogulī kļuva skaidrāka. Iezīmējās koku stumbri, sīki krūmiņi un kāds stāvs. Tērpies tas bija garā, melnā ādās apmetnī. Seja bija tik ļoti apaugusi, ka nebija iespējams noteikt, kas patiesībā ir šis radījums. Iespējams, ka tas bija cilvēks, bet varbūt arī ne. Garā bārda un pinkainie mati slēpa arī tā tumšā acis.

-Sen neesi mani apciemojis, dārgais tēvs! –Floo ierunājās un sadrūma, kad uzrunātais pat nesarāvās. Viņš vienaldzīgi turpināja vērties tālumā. Nekas neliecināja par to, ka viņš vispār sapratis, ka tiek uzrunāts.

-Ignorēdams mani, tu nekur tālu netiksi, -viņa nošņācās. Beidzot vīrs pagriezās riņķī un paraudzījās Floo tieši sejā. Meitene sastinga no visa tā lielā naida, ko tur ieraudzīja.

-Nekad vairs neuzdrošinies saukt mani šajā nolādētajā vārdā! –vīrs skarbā balsī iesaucās un, strauji izrāvis no maka bultu, nomērķēja to tieši Floo krūtīs. Meitene sarāvās, taču atcerējās, ka bulta nevar viņai kaitēt. Spogulis pārraidīja tikai viņas attēlu, ne ķermeni.

-Tu taču nedomā, ka ar parastu bultu nogalināsi mani. Jau astoņpadsmit gadus tu esi centies to izdarīt un vēl nekas nav izdevies, kāpēc domā, ka izdosies tagad? –viņa izsmējīgi jautāja.

Radbods nolaida loku. Viņam nebija cerību... vismaz pagaidām ne... Nekad viņš nepiedos tai sasodītajai burvei, ka viņa mīļā Leandra nomira dzemdībās. Rona samaksās par visu, ko ir viņiem nodarījusi. Viņa bija piesavinājusies viņa pirmo meitu un uzaudzinājusi par briesmoni, kas nicina savu pašas tēvu.

-Tu un tā burve samaksāsiet par visu, ko esat nodarījušas man un Leandrai, -viņš vienaldzīgi attrauca, taču iekšā viss vārījās.

-Mīļo, tēt! Kāpēc gan mēs nevarētu salīgt mieru un beidzot kļūt par ģimeni? –viņa viltīgi vaicāja. Radbods atgāza galvu un sāka smieties, dziļi un sāpīgi.

-Ģimeni? –viņš neticīgi pārjautāja. –Kādu vēl ģimeni? Tu esi pārsviedusies tās slepkavas pusē, kas nogalināja tavu māti un bērnu, ko viņa gaidīja! Kā tu to vispār spēj iedomāties, ka mēs... –viņš spēji apklusa, jo Floo nākamie vārdi lika asinīm apstāties.

-Ko tu teici? –viņš pārjautāja jo nebija īsti drošs vai bija sadzirdējis pareizi.

-Es teicu, ka Leandra ir dzīva, -Floo izjusti teica un maigi pasmaidīja. Radbods juta kā sirds sāpēs sažņaudzas. Tik daudzas naktis viņš bija pavadījis lūdzoties, lai viņa bērns un sieva būtu dzīvas, taču tagad... viņš vienkārši nespēja tam noticēt.

-Tu melo... –viņš izdvesa, jo neviens cits vārds nenāca pār lūpām.

-Nē, viņa ir ieslodzīta Labirintā un ir dzīva. Es tev viņu atdošu un jūs atkal būsiet kopā, -Floo teica, virpinot savu matu cirtu.

-Leandra... –Radbods čukstēja, stiklaini raudzīdamies tālumā.

-Jā, tu atkal varēsi būt kopā ar viņu, bet... tev kaut kas jāizdara manā labā. Tev jādodas uz Feju mežu un jāatved man fīnija. Vai spēsi to? –Floo jautāja, vērīgi raudzīdamās tēvā, kas šķita gluži apmāts, atkārtojot Leandras vārdu.

Pirms daudziem gadiem Radbods bija izbēdzis no Skipio cietuma un atgriezies mājās. Neatradis sievu, viņš bija uzzinājis, ka abas ar meitu esot devušās uz Ronas pili. Devies turp, viņš uzzināja, ka Leandra dzemdībās esot mirusi, taču Floo negrasoties doties mājup kopā ar viņu. Trieciens, ko izturēja Radbods, bija laupījis viņam daļu prāta, taču savu garo ceļojumu laikā, viņš bija atguvies. Līdz ar Leandras zaudējumu, viņš bija zaudējis daļu sevis, viņš bija zaudējis vēlmi dzīvot. Kādu laiku viņš bija klīdis bez mērķa, taču gandrīz vai pašā Dūmakainās zemes malā bija saticis kādu vīrieti, nē, ne gluži vīrieti –jaunekli, taču garā tas varēja sacensties ar visdrosmīgākajiem vīriem un vislabākajiem draugiem. Šis puisis Radbodam bija parādījis mērķi dzīvei un palīdzējis visgrūtākajos brīžos. Radbods visiem spēkiem sāka palīdzēt citiem Dūmakainās zemes iemītniekiem, cenšoties atgūt nokavētos dzīves gadus, ko bija pavadījis sērodams par sievu un bērniem. Viņš riskēja ar savu dzīvību, lai glābtu citas dzīvības. Viņš ne mirkli nebija šaubījies, ka kaut kur viņu sagaida mīļotā sieviete, taču tagad... pirmo reizi viņš iedomājās par to kas būtu noticis, ja viņš nomirtu un uzzinātu, ka viņa mīļotā mokās pazemes cietumā... Viņš bija palīdzējis visiem, izņemot to, kurai viņa palīdzība bija nepieciešama visvairāk.

Radboda seju vienā mirklī izķēmoja dusmas! Niknumā viņš pārlauza bultu, kobija tēmējis Floo krūtīs.

-Tu sīkā maita! Es tevi nogalināšu! Tu liki man mocīties zaudējuma sāpēs! Es tevi...es... –viņš elsoja, atkrizdams sūnās. Spēcīgā un biedējošā vīra savaldība bija sadragāta. Viņš bija sakauts. Tas bija visļaunākais murgs! Lai atgūtu mīļoto viņam bija jāziedo...fīn...

-KO? –Radbods iesaucās, pielekdams kājās. –Tu gribi, lai es atvedu tev Ebriju? Ebriju? Tu taču esi jukusi!

-Jā, tieši to es gribu! Un tu to izdarīsi, vai arī nekad neieraudzīsi to, kurš mums abiem ir tik dārgs, mīļo tēt, -meitene apmierināti trallināja. Devusi pēdējos norādījumus par „piegādi”, kā viņa to nosauca, Floo pazuda.

Radbods palika viens. Vienā dienā visa viņa dzīve tika sagrauta. Cik gan labāk būtu bijis, ja viņš būtu miris...

Ebrija! Nē, tas bija tik negodīgi. Ebrija bija visjaukākā būtne, ko vien viņš bija saticis. Viņa bija palīdzējusi un devusi padomu, kad Radbods to gaidīja visvairāk. Viņa bija paglābusi viņu no vajātājiem un uzņēmusi tik laipni, kā meitai pienāktos uzņemt tēvu. Taču tagad... viņam šī jaukā būtne bija jāziedo paša meitas sasodītajām kaprīzēm. Kāpēc! Kāpēc! KĀPĒC???

Radbodam Ebrijas valstība nebija ilgi jāmeklē. Viņš tur bija viesojies vairākas reizes... kā draugs. Viņš nezināja, ko teiks, kā izturēsies. Vai Ebrija centīsies viņu pierunāt nevest viņu prom? Vai viņa raudās? Nē, to viņa nedarīs. Viņa bija stipra, ļoti stipra. Ieejot Ebrijas valstībā, Radbodu vienmēr bija pārņēmis prieks, miers un labsajūta, taču šoreiz... viņš labprātāk atrasos simt jūdžu attālumā no šīs vietas, viņš vēlējās kaut būtu miris, bet... uz spēles bija likts tik daudz... Leandra –viņa mīļotā. Viņš nebija savu sievu redzējis astoņpadsmit gadus. Vai viņa vēl aizvien ir tikpat skaista, vai arī kļuvusi vēl skaistāka?

-Ak, mīļā piedod, ka tā tava brīvība jāizpērk... –viņš čukstēja un pār vīra vaigiem lija asaras. Tās sabira viņa biezajā bārdā un pazuda nebūtībā.

-Citas izvēles nav... –viņam aiz muguras atskanēja maiga balss. Pagriezies Radbods ieraudzīja Ebrijas ēterisko tēlu. Meitene lēnām slīdēja viņam pretim un iekļāva savas aukstās rokas Radboda siltajās plaukstās. Viņas acis saprotoši raudzījās milzīgā vīra apaugušajā sejā.

-Ebrij, es... –viņš sāpīgi iesāka, bet nespēja turpināt, jo likās, ka kamols kaklā viņu tūdaļ nosmacēs.

-Tā nav tava vaina. Leandra ir cēla sieviete, es darīšu visu, lai atpestītu viņu no cietuma, -Ebrija maigi teica.

-Bet tu... tu taču nepazini manu sievu. Tu vēl biji bērns, kad viņu... ieslodzīja, -Radbods bija neizpratnē.

-Es vairs neesmu elfa. Tagad esmu fīnija. Manā varā ir ieskatīties pagātnē, manā varā ir ieskatīties nākotnē. Man pieder vara par ko sapņo daudzi, bet... ak, kaut man nebūtu šīs varas! Kaut es spētu aizmirst, kaut spētu to ignorēt. Esmu fīnija. Tava sieva ir cēla sieviete un viņa ir ļoti nozīmīga visai Dūmakainajai zemei. Tāpēc es iešu tev līdz, tāpēc, ka zinu, tas ir mans Liktenis. Es nevēlos tam pretoties. Bez tam tur es satikšu kādu, kam beidzot izstastīšu patiesību... visam reiz jānostājas savās vietās.

-Ak, Ebrij. Es vēlētos Floo nožņaugt pats savām rokām, bet... kad uzzināju, ka Leandra ir dzīva un pašas meita to ir ieslodzījusi cietumā...

-Nāc... iesim, mums garš ceļš ejams. Tik sen neesmu redzējusi Dūmakaino zemi, lai tas kļūst par manu pēdējo un skaistāko ceļojumu, -Ebrijas maigā balss salauza Radboda sirdi.

-Nē, tu nemirsi! Es neļaušu viņai tev ko nodarīt! Gan es kaut ko izdomāšu! –Radbods stingri teica.

-Nē, es zinu, kas notiks un tam tā arī jānotiek,–Ebrija mierīgi pašūpoja galvu.

-Kas notiks? –viņš ieurbās viņas pelēkajās acīs. Ebrija skumji pasmaidīja.

-Tas kam jānotiek.

Viņa vairs neteica nekā. Pagriezusies viņa pastiepa roku uz priekšu un pieskārās kaut kam, ko Radbods neredzēja. Likās, ka no viņas pirkstiem šaujas viegls, pelēks pavediens, kas, pieskaroties neredzamajam radījumam, pārvērtās pelēkā migliņā. Pamazām iezīmējās sudrabains dzīvnieka ķermenis. Radboda mute pārsteigumā pavērās, kad sudrabainā dzīvnieka pierē izauga garš, savīts, mirdzoši balts rags. Tam bija baltas krēpes un aste, kas sniedzās līdz pat zemei.

-Pēdējais vienradzis... –Radbods izdvesa. Ebrija neko neatbildēja. Viņas roka glāstoši slīdēja pāri milzīgā, muskuļotā dzīvnieka ķermenim.

-Jā... Pēdējais vienradzis, taču tikai tik ilgi līdz tiks atminēts tā vārds. Tu zini šo leģendu. Pēdējais līdz tiks atbrīvots cita gars...

-Bet tu zini šo vārdu, Ebrij...

-Jā, zinu, bet es neesmu tā, kurai tas jāatmin... –Ebrija maigi smaidot teica un bijīgi atkāpās no maģiskā dzīvnieka.

-Ebrij, tu spētu valdīt pār Dūmakaino zemi, ja vien gribētu. Floo un tā ragana ir atņēmušas tev daudz ko, bet vietā devušas vairāk. Tu spētu...

-Nē! Es nespētu... –Ebrija viņu pārtrauca.

-Jā, tu nespētu. Pat neskatoties uz to, ka tava sirds ir auksta, tev tā ir...

-Mums laiks iet, -Ebrija pārtrauca Radbodu un pagriezās pret vienradzi.

-Atrodi viņu... atdod viņai atmiņas, pagātni un viņa tev atdos ko citu... –Ebrija nočukstēja un, pagriezusies pret Radbodu sniedza viņam roku.

-Ved mani prom... ved mani pēdējā ceļojumā...

-Vai Izredzētajai ir kādas slepenas spējas, par kurām neviens neko nezina? –Liāna jautāja un Raiens juta, ka tūdaļ uzsprāgs. Šai meitenei laikam nekad nebija iespējams aizbāzt muti. Viņa trallināja kā putns. Raiens pacietīgi nopūtās un paraudzījās uz meiteni.

-Iespējams, es nezinu. Pareģojums ir diezgan miglains un es neesmu to dzirdējis. To atrast var tikai Mondo grāmatā un manas vecmātes galvā, bet viņas galva atrodas Menfisas plauktā... –Raiens pikti attrauca, bet tad iesmējās. Liāna pretīgumā noelsās.

-Ko? Tavas vecmātes galva atrodas kaut kādas Menfisas plauktā, bet tu ar to uzjautrinies? –viņa neticīgi jautāja.

-Redzi, reiz jaunībā mana vecmāte krita Hillijas lāsta varā. Hillija viņu nolādēja ar īpašu burvestību, kas, līdzko vecmāte kādā iemīlas, liek viņai zaudēt galvu... Burvestība ilgst tik ilgi, līdz vecmāte aizmirst iemīļoto. Tā nu sanācis, ka pēdējā laikā viņai iemīlēties nākas pārāk bieži.

-Un kāpēc tā Hillija tā rīkojās? –Liāna neizpratnē sarauca pieri.

-Jo mana mīļotā vecāmāte savulaik jaunībā, man jādomā, aizvīla Hillijas tantes mīļoto, -Raiens smaidot teica.

-Ko? Tava vecmāte aizvīla savas māsas iemīļoto? –Liānai šī doma likās pretīga, taču Raiens iesmējās un neko neatbildēja. Viņam šī meitene likās pagalam jocīga, bet... vai tas bija slikti? Vismaz garlaicība tika aizgaiņāta.

-Un kas tad ir Menfisa? –viņa jautāja.

-Burve, kas cenšas izdomāt, kā noņemt šo sarežģīto lāstu, -Raiens stāstīja, taču Liāna bija atstājusi puisi. Viņa bija atcerējusies savu māsu. Vai viņa spētu Rovenai nocelt puisi? Nē, viņa pārāk stipri mīlēja savu māsu.

-Ak, Rovena! Kā man tevis pietrūkst! Ko gan tu dari, mīļo māsiņ, ko tu dari? –Liāna iešņukstējās. Visā steigā viņa Rovenu bija pavisam aizmirsusi. Ko gan māsa darīja, kad viņa bija iekritusi atvarā? Rovena taču nebūtu lekusi pakaļ māsai, vai tomēr būtu? Rovena taču baidījās no ūdens. Nē, māsa noteikti bija palikusi mājās, apmeklēja Brennu un rūpējās par viņu. Rovana nekad nebija bijusi tik neatbildīga kā Liāna. Viņa vienmēr bija tā pareizā un kārtīgā. Agrāk māsa tāda nebija bijusi... Kas bija noticis? Liāna to nezināja.

Pēkšņi meitene sarāvās, jo sajuta Raiena roku uz sava pleca.

-Māsa? Tev ir māsa? –viņš jautāja. Liāna pamāja ar galvu, viņa vairs negribēja domāt par māsu. Varbūt kādreiz... varbūt viņa atradīs izeju un atgriezīsies Riversadžā. Varbūt viņai izdosies pierunāt māsu, un viņas abas dzīvos šeit.

-Raien? Kurp mēs dodamies? –Liāna aizdomīgi jautāja. Kaut kas šī puiša uzvedībā lika viņai uzmanīties.

-Mēs dodamies uz Smaragdu pili. Valdniece man sameloja par māsas atrašanās vietu, viņa noteikti ir ieslodzīta Labirintā. Mēs viņu atbrīvosim un tad dosimies pie Menfisas. Viņa nav tik gudra kā mana vecmāmuļa, bet šo to zina. Varbūt arī Pifija drīz atgūs savu galvu...ja paveiksies, -Raiens jautri attrauca un šajā situācijā nepavisam neiederējās. Viņiem priekšā bija bīstams ceļojums, bet viņš uzjautrinājās. Tas bija pagalam dīvaini. Liāna saprata, ka jāuzmanās, bet līdzko Raiens viņai uzsmaidīja, piesardzīgās domas acumirklī atkāpās. Kā gan viņam varēja neuzticēties?

-Raien? Mana roka... –Liāna noelsās. Kad tirpšana bija beigusies, viņa par roku bija galīgi aizmirsusi. Tagad tā nejūtīga karājās gar sāniem. Meitene nespēja to pacelt vai pakustināt. Tirpt sāka plecs un Liāna sabijās.

-Drīz būsim klāt, mēs jau esam paveikuši garu ceļu. Veiksmīgi esmu apgājis visus šķēršļus, drīz būsim galā, -viņš neomulīgi teica.

-Bet tās lapas, kas man varot palīdzēt... –Liāna nelikās mierā.

-Mēs varam atgriezties, bet tad vienmēr pastāv iespēja iekļūt Moku purva akacī... –Raiens aizkaitināts teica.

-Nē, nē, es izturēšu... –Liāna negribēja pārmest puisim. Viņš bija tik labs pret pavisam svešu meiteni! Viņa izturēs un vairs nesūdzēsies.

Rovena pamodās ar dīvaini ņirbošu galvu. Viņa pat necentās sev iegalvot, ka viss piedzīvotais bija tikai sapnis. Vēl aizvien meitene juta skeletu pretīgās rokas uz sava ķermeņa. Taču Neiko bija turējis viņu savās rokās un Rovena bija jutusies tik labi. Ak, Neiko. Nekad viņa nebija satikusi puisi, kas būtu līdzinājies viņam, taču... viņa jau nekad arī nebija satikusi puisi, kurš dzīvotu pavisam citā pasaulē. Viņš neskraidīja pakaļ meitenēm, katru piektdienu nepiedzērās un nebastoja skolu... viņš ceļoja pa brīnumainu zemi, karoja ar skeletiem un aizstāvēja neaizsargātas meitenes. Viņš bija īsts bruņinieks, tikai zirga trūka... Ak, ja Rovena vēl kādreiz ieraudzīs zirgu...

Neveikli meitene pietrausās sēdus un satrūkās. Tieši klāt stāvēja Menfs. ieraudzījusi to, ko vakar slēpa tumsa, Rovena pretīgumā novērsās. Sapuvušie zobi, šķiet, neietilpa mutē. Viņa violetās acis dīvaini mirdzēja. Svešais bija pagalam dīvains. Viņa sejas krāsa bija gaiši violeta un tumšie, sapinkātie mati sniedzās pāri pleciem, turklāt tie bija saķepuši ar kaut ko pretīgi dzeltenu. Rovena domāja, ka dabiskā krāsa arī ir violeta. Mugurā tam bija čūskādas apmetnis un kājās biezi, ādas zābaki. Aiz platās jostas karājās virve, dažādi dunči un zobens. Plecā, uz kura negulēja maisā iebāztais radījums, karājās milzīga soma, kas bija piebāzta pilna. Menfa vecumu nebija iespējams noteikt...

 Virs apaļā, violetā deguna spīdēja tumši spokainās acis. Rovena parāvās atpakaļ.

-Kur Neiko? –viņa izmisīgi jautāja, raudzīdamās apkārt. Puisi nekur nemanīja.

-Prom. Celies arī mums jādodas tālāk, -viņš piecēlās un devās uz priekšu, taču nedzirdot Rovenu sekojam, apstājās un pagriezās. Viņa sēdēja turpat kur iepriekš.

-Nu, nāc! –viņš mudināja, taču meitene papurināja galvu.

-Es iešu tikai kopā ar Neiko! –viņa ietiepās un palika uz vietas. Lūpas cieši sakniebās.

-Mīļā, tagad tu iesi kopā ar mani. Neiko apmainīja tevi pret kādu lietu, kas viņam ļoti bija vajadzīga. Viņš lūdza, lai palīdzu tev atrast māsu, un tieši to es arī darīšu, tāpēc nāc šurp.

Rovenas acis neticībā iepletās, viņa apstulba tik ļoti, ka nespēja izdvest ne vārda. Neiko bija viņu piekrāpis, nodevis?

-Kādu vēl lietu?  -meitene ieplētusi acis, vaicāja.

-Pret Mondo grāmatu, -viņš nepacietīgi atteica un nobolīja acis. Rovena nejautāja, kas tā par grāmatu. Viņai tas bija vienalga... Neiko bija viņu piekrāpis...iemainījis kā kaut kāu lietu...

-Ak, tu sasodītais maita! –viņa iekliedzās un pieleca kājās un grasījās skriet puisim pakaļ un nogalināt viņu.

-Viņš aizgāja jau vakar, tu nemūžam viņu nepanāksi, -Menfs uzsauca, nemaz negrasīdamies meiteni aizturēt. Rovena apstājās un centās savaldīties. Tas nācās tik grūti un viņa nespēkā atkrita uz zemes. Paslēpusi seju rokās meitene smagi nopūtās.

-Neraudi, tā tev būs labāk, –Menfs teica papliķēdams viņai plecu. Rovena nicīgi nošņācās.

-Es neraudu, tu muļķi. Kāpēc tu ļāvi viņam mani pamest? –viņa nikni jautāja.

-Viņš dabūja grāmatu un devās prom, -Menfs paraustīja plecus un sāka krāmēt somas.

-Lai velns tevi parautu, stulbais idiot, -Rovena nošņācās, lādēdama Neiko. Kaut kas sirdī bija salūzis...

Rovenas acis pēkšņi pievērsās violetā vīra maisam, ko viņš tik uzcītīgi bija stellējis līdzi. Tas sakustējās.

-Kas ir tai maisā? –viņa cieši samiegusi acis jautāja.

-Viena nešpetna feja. Es nesu to uz Karalistes mantu tirgotavu, pārdošu kādam vergu tirgonim... –Menfs nepaguva pabeigt, jo Rovena pielēca kājās un devās pie maisa. Atsējusi to, viņa norāva maisu nost. Skatam atklājās pārsteidzoša būtne ar gaišziliem matiem. Viņai mugurā bija sūnu zaļš apģērbs –zaļa, cieši pieguļoša jaka, kas priekšā bija sastiprināta ar šaurām, smalkām saitītēm un bikses, kas sniedzās nedaudz pāri ceļiem. Kājās viņai bija ādas siksniņu apavi, kas līdzinājās apaviem no vēstures grāmatām, kādi tika valkāti senajā Grieķijā. Fejas naidpilnās acis kā divi asmeņi ieurbās Rovenā. Viņas mute bija aizsieta, kājas un rokas sasietas. Lēnām pieliekusies, Rovena atbrīvoja meitenes muti no netīrā apsēja.

-Draņķe, tūdaļ pat atbrīvo mani! –Minna iekliedzās, cenzdamās atbrīvot rokas. Rovena sašutusi par tādu uzbrukumu atkāpās.

-Ak, Feju meža burvība, tu taču esi tā... tā...nu, māsa tai... tai muļķei! –Minna pārsteigumā apstulba. Rovena spēji saspringa.

-Ko? Tu redzēji manu māsu? Liānu? Kur viņa ir? Atbildi! –Rovana vienā mirklī sagrāba feju un sapurināja. Minna nepatikā saviebās. Šī derdzīgā skuķe viņai riebās, taču noteikti bija tikpat naiva kā viņas mīļā māsiņa.

-Tā stulbā muļķe ir pie manis un ja tu mani neatbrīvosi nekad neuzzināsi, kur viņa ir, -Minna apmierināta teica. Tātad šī bija Izredzētās māsa, lieliski! Lieliski!

Rovana juta kā uz pieres izspiežas auksti sviedri. Viens viņu jau bija piekrāpis un tagad šī... šī... būtne domāja, ka ar viņu var dzīt jokus. Piegājusi klāt Menfam un izrāvusi no viņa jostas dunci, viņa devās atpakaļ pie fejas. Nikni piegrūdusi to nīstamajai būtnei pie kakla, viņa nikni nošņācās:

-Tūdaļ pat saki, kur viņa ir, vai es tevi nogalināšu!

Minna norija siekalas, bet papurināja galvu. Rovena vēl ciešāk piespieda dunci viņas kaklam un pār Minnas kaklu notecēja sīka asins straumīte. Rovena noelsās –fejas asinis bija zaļas. Minna iekliedzās no sāpēm un apmulsuma. Ar šo trako meiču nevarēja jokot.

-Es tevi aizvedīšu, es nevaru izstāstīt, jo tu nemūžam turp nenokļūsi viena, -Minna panikā iesaucās. gan jau pa ceļam viņai izdosies tikt ar šo skuķi galā, vai arī to izdarīs Rona...

-Labi, -Rovena beidzot noteica un paņēma nazi nost. Viņa atsēja fejai kājas, bet virvi apmeta viņai ap kaklu un sasēja ciešu mezglu.

-Tu vedīsi mani, -viņa aukstasinīgi noteica un lika fejai piecelties. Menfs apmulsis vēroja abu meiteņu sadursmi ar ieplestu muti.

-Bet... viņa ir mana... –Menfs bezpalīdzīgi iesaucās un sarāvās. Neiko stāsti par Rovenu nebija viņu iebiedējuši, bet tagad... likās, ka Neiko bija izteicies pat pārāk maigi. Rovena bija īsta briesmone, viņa bija īsta sieviete.

-Vairs ne, -Rovena noteica un draudīgi pagriezās pret Menfu. Violetais vīriņš acumirklī atkāpās atpakaļ. Savācis savas somas viņš aši pazuda kaut kur tālumā.

Cieši piesējusi Minnu pie koka, Rovena pakāpās soli atpakaļ.

-Kāpēc tu sagūstīji manu māsu? –viņa akstasinīgi jautāja.

-...viņai bija kas tāds, ko es gribēju iegūt, -Minna sakostiem zobiem nošņācās.

-Un kas tas būtu, -Rovena nozibsnīja ar acīm.

-Grāmata, sasodīts! –Minna nokliedzās.

-Grāmata? Kāda vēl grām... –Rovena spēji apklusa. Beidzot viņa to atcerējās, trūkstošais fragments bija nostājies vietā. Neiko bija jautājis par grāmatu... viņš bija... un beidzot Rovena saprata...

-Ko? –Neiko ierēcās kā satracināts dzīvnieks. –Ko tas ellē nozīmē?

-Neiko, mīļumiņ, tu visu lai saprati. Tagad tu beidzot būsi mans. Ja gribi, lai tava sirdsmīļotā paliktu dzīva, tu darīsi to, ko tev likšu, -Floo sapņaini nodūdoja.

-Es atvedu tev to sasodīto grāmatu! Tagad ļauj man iet un noņem lāstu Ebrijai! Tu solīji!

-Es sameloju! Tu nekad nepametīsi šo pili! Tu būsi mans! Tu darīsi to, ko tev likšu, vai dzirdi? –Floo, nespēdama savaldīties, iekliedzās.

-Ne velna, tu sasodītā ragana! Tev vairs nav varas pār Ebriju, viņa ir pasargāta no tavām alkatīgajām rokām! –Neiko ņirdzīgi atteica, taču Floo smaids kļuva vēl platāks.

-Vai tev, Neiko, šķiet, ka esmu galīga muļķe? Tu domā, ka es tik droši stāvētu tavā priekšā, ja nebūtu nodrošinājusies pret to, ka tu varētu man ko nodarīt? –Floo vilinoši smaidot teica, lēnām nolaizdama rokas uz Neiko pleciem un saspiezdama tos.

-Es vēlos tikai tavu mīlestību, neko vairāk, taču, ja lai iegūtu to man jānogalina kāds cits, es ne mirkli nevilcināšos un darīšu to, -viņa ar visu augumu piespiedās pie Neiko un centās viņu noskūpstīt. Neiko atgrūda meiteni un pretīgumā noelsās.

-Es ienīstu tevi! Tu man esi pretīga, nekad tev mani nedabūt! Vai dzirdi? Nekad! –viņš grasījās pamest zāli, taču Floo nākamie vārdi, viņu apturēja.

-Tev šķiet, ka pazīsti mani. Ne velna, Neiko! Uzmini nu, kas tagad sēž vienā no maniem pazemes cietumiem?

Neiko, spēji apgriezies riņķī, nobālēja.

-Ebrija... –viņš sāpēs izdvesa.

-Jā, tava visumīļotā sudraba meitene! –viņa triumfā iesaucās. Neiko spēji metās Floo klāt un sagrāba viņas kaklu kā spīlēs. Floo centās izrauties, bet tas bija pilnīgi bezjēdzīgi. Viņa spēra un sita, taču Neiko pat nemanīja viņas centienus atbrīvoties.

-Ja tu viņai ko nodarīsi, es zvēru, ka noraušu tavu sasodīto galvu un uzspraudīšu uz mieta... –viņš šņāca.

-Ja tu man ko nodarīsi, viņa nekavējoties mirs, Neiko, tāpēc... laid mani vaļā, -Floo gārdza. Neiko spēji palaida derdzīgo būtni vaļā un Floo, smagi elsodama, nokrita uz grīdas. Neveikli viņa piecēlās kājās.

-Noslēgsim darījumu, Neiko. Es atbrīvošu fīniju, taču tu... paliksi šeit. Uz mūžīgiem laikiem, -Floo vēl aizvien, cenzdamās atgūt elpu, teica.

-Labi, -viņš, nemaz nedomājot atteica. –Es palikšu tavā pilī ar vienu noteikumu –tu atbrīvosi Ebriju gan no gūsta, gan no lāsta, -Neiko aukstasinīgi noskaldīja. Floo cieši saknieba lūpas, viņai šī doma nemaz nepatika.

-Labi, -Floo, viltīgi smaidot, atteica. Neiko pārsteidza šie vārdi, viņš bija sagatavojies atteikumam, bet šis... Plāns nekavējoties bija jāmaina. Viņš bija nospriedis, ka Floo atteiksies un tad būtu jānotēlo sāpju un vilšanās uzplūds. Tas dotu viņam iespēju kādu laiku pavadīt vienatnē. Tas dotu iespēju atrast Ebriju un atbrīvot viņu paša spēkiem, bet Floo bija mainījusi taktiku. Ko nu?

-Nāc, Neiko, es viņu tūdaļ pat atbrīvošu no lāsta, -Floo teica un Neiko nespēja noticēt šiem vārdiem. Šai čūskai kaut kas nelāgs bija padomā.

-Tu ļausi viņai iet? Tu atlaidīsi viņu brīvībā? –Neiko neticīgi jautāja.

-Jā, nāc! –Floo pagriezās un devās ārā no lielās zāles. Neiko sekoja.

Pēc gara kāpiena lejup pa milzīgām kāpnēm, viņi nonāca pie kādām masīvām sūnkoka durvīm. Tās aizšķērsoja milzīga dzelzs bulta. Floo no ņiebura izvilka mazu zelta atslēdziņu un atslēdza durvis. Klusi čīkstot, tās pavērās. Aiz durvīm melnēja tumsa. Meitene spēra soli tumsā un, satvērusi Neiko roku, vilka viņu sev līdz. Kad Neiko bija pārkāpis pāri slieksnim, durvis aizvērās. Puisis dzirdēja kā noklikšķ slēdzene, ieslēdzot viņus Labirintā. Pēkšņi telpa ap abiem sagriezās. Kad viss bija pārstājis griezties, ap viņiem visos virzienos pletās gari gaiteņi. Pagriezies riņķī, Neiko pārsteigts noelsās. Durvju vairs nebija –tur, kur tās bija bijušas stiepās garš akmens tunelis.

-Tici man, turp tu nevēlies doties, -Floo pasmaidīja un izvēlējusies vienu gaiteni, devās prom pa to. „Jā, no šejienes izkļūt nebija iespējams,” Neiko satraukts nodomāja.

Kādu laiku viņi riņķoja pa mitrajām ejām, līdz beidzot Floo apstājās. Neiko paraudzījās akmens kamerā uz kuru meitene norādīja un noelsās. Tā bija Ebrija. Fīnija stingi raudzījās kameras sienā un šķiet, ka neatpazina nedz Neiko, nedz Floo. Viņa bija sākusi bālēt, rokas bija caurspīdīgas.

-Lūdzu, palīdziet... –Neiko izdzirdēja balsi sev aiz muguras. Pagriezies riņķī viņš ieraudzīja aptuveni četrpadsmit gadus vecu, izdilušu meiteni, raugāmies viņā ar saraudātām acīm. Asaras uz viņas bālajiem vaigiem bija atstājušas dziļus skumju bezdibeņus.

-Tu, briesmone! Tūdaļ pat atbrīvo to bērnu! –Neiko pagriezās pret Floo. Izrāvis zobenu, viņš to pavērsa pret Floo kaklu. Meitene pat nesarāvās, viņas acis nicīgi pievērsās Neiko sejai.

-Tu pārkāp līguma noteikumus, Neiko... -viņa brīdinoši iesāka.

-Man nospļauties par taviem noteikumiem! Tūdaļ pat noņem lāstu un atbrīvo viņas! –viņš ierēcās piespiezdams zobena asmeni ciešām Floo kaklam. Floo paklausīgi pagriezās pret Ebriju. Klusi viņa no nomurmināja vārdus nesaprotamā valodā. Neiko paraudzījās uz Ebriju, kas pēkšņi sastinga. Meitene atsprāga no sienas un pieķērās koka krēslam, kas stāvēja kameras vidū. Viss viņas augums sāka raustīties un Neiko piesteidzās pie kameras.

-Ko tu izdarīji? –viņš panikā iekliedzās.

-Tikai to, ko tu lūdzi, -Floo sapņaini nočukstēja. –Pārvērsties atpakaļ par elfu nemaz nav tik viegli...

Pēkšņi Ebrija sāka mainīties. Viņas sudrabainie mati pārklājās ar gaišdzeltenu spīdumu, seja atguva dabīgo krāsu. Spēji viņa ar rokām satvēra kaklu. Krampjaini ierāvusi plaušās gaisu, meitene sastinga. Kad viņa pagriezās pret Neiko, puisis noelsās. Tā bija Ebrija, viņa Ebrija –atkal elfa. Ak, kungs viņi atkal kļūs brīvi, viņi atkal būs laimīgi, viņš aizmirsīs to, kura visu šo laiku nebija devusi viņa prātam mieru. Viņš aizmirsīs, kā bija viņu pametis, aizmirsīs kopā pavadīto laiku, būs laimīgs, atkal būs laimīgs. Tagad tikai bija jātiek laukā no Labirinta... jātiek laukā.

-Grābiet viņu ciet! –Neiko iztālēm izdzirda balsi un atjēdzās tikai tad, kad sajuta divus spēcīgu roku pārus. Viņš pat nepaguva atjēgties, kad saņēma spēcīgu sitienu vēderā. Kājas saļima, taču spēcīgās rokas uzrāva viņu augšā un aizlauza viņa rokas aiz muguras. Neiko nespēja izrauties, kad viņam tas gandrīz izdevās no aizmugures piesteidzās vēl pārītis Floo kaujinieku un ieslēdza viņa ķermeni kā spīlēs.

-Neiko, tu pārkāpi noteikumus! –Floo, muļķīgi smaidot, teica. –Labi, to es tev varu piedot. Tu esi vīrietis, tev pieklājas tēlot varoni mīļotās dāmas priekšā. Taču tu draudēji man ar zobenu. Savai topošajai karalienei? Tas nav piedodams. Par to tev jāsaņem sods. Vediet viņu šurp!

Divi citi kaujinieki ātri atdarīja Ebrijas kameras durvis un aiz matiem izvilka meiteni ārā. Nometuši to Floo tieši pie kājām, viņi divus soļus atkāpās.

-Ak, Neiko, man tik ļoti žēl, bet tev tas ir jāredz! Tu to esi pelnījis –sodu! –viņa pierāva Ebriju kājās un vienam no kaujiniekiem palūdza dunci. Paņēmusi to, viņa to rūpīgi apskatīja.

-Nē, es nespētu būt tik ļauna, lai atņemtu tev pēdējo iespēju pabūt ar viņu divatā. Tev būs stunda laika...tikai stunda, pirms inde paveiks savu, tāpēc izmanto šo laiku lietderīgi, -Floo saldi noteica un ievilka Ebrijas delnā F burtu. Ebrija sāpēs ievaidējās. Uz viņas ādas izspiedās sīkas asins lāsītes. Iegrūdusi meiteni atpakaļ kamerā, viņa lika turp iemest arī Neiko.

-Pēc stundas būšu atpakaļ, dārgais!Ak, jā, paldies par Mondo grāmatu,–viņa nodūdoja un devās prom.

Rovena nespēja izturēt sāpes, ka splosīja viņas sirdi... Neiko bija viņu nodevis, vinš visu laiku bija tīkojis pēc grāmatas... tikai pēc grāmatas. Meitene bija metusies mežā, lai pabūtu viena, lai padoma’tu, Minnu viņa bija tastājusi pie koka.

Pēkšņi meitene juta, ka kāds viņai iebaksta plecā. Pacēlusi galvu, Rovena noelsās un rāvās atpakaļ. Viņas priekšā stāvēja... zirgs? Nē, tas nebija zirgs, tas bija... sudrabaini pelēkā zirga pierē slējās savīts, sniegbalts rags. Vienradzis...

Tā sarkanās acis uzmanīgi vērās Rovenā. Pār pieri lija sniegbaltu krēpju vijumi. Likās, ka tā spalvā spoguļojas viss pasaules skaistums, un Rovena juta, ka nespēj paelpot. Vienradža acis raudzījās viņā un likās, ka tās ieurbjas meitenes dvēselē, liekot tai sāpēs sarauties un pulsēt tā, it kā liktos, ka tā tūdaļ sprāgs. Rovena satvēra kaklu, jo viņai likās, ka tūdaļ nosmaks. Ak, tik pazīstams purns vērās viņā, šīs acis... likās, ka tajās lēkā tās pašas uguntiņas, kas reiz lēkāja...

NĒ! Tas nebija iespējams... tās bija tikai atmiņas, tikai atmiņas!

Rovena pieslējās kājās un sagrīļojās, kājas drebēja, likās, ka tām jānotur vai viss pasaules smagums. Likās, ka viņi tā stāv vai veselu mūžību, kad meitene beidzot pastiepa roku. Viņai nebija spēka spert kaut soli, viņa nespēja noturēt arī roku, kas trīcēja, taču likās, ka kāds cits spēks neļauj tai noslīdēt gar sāniem. Pavisam lēnām vienradzis spēra soli uz meitenes pusi, tad otru un no meitenes rokas, līdz samtainajam purnam palika tikai daži centimetri... šajā mirklī vienradža pieres izšāvās sudrabains pavediens, tāds pavediens izšāvās arī no Rovenas pirkstiem. Satiekoties tie sāka vīties visneiedomājamākajos rakstos, līdz savijās tik cieši, ka nevarēja saprast, kur sākas viens un kur beidzas otrs. Rovenai likās, ka viņa slīd vienradzim arvien tuvāk... ne mirkli meitene nenovērsās no tā acīm –viņa bija pārstājusi elpot, šķiet, ka laiks bija apstājies, eksistēja tikai Rovenas un vienradža sirdspuksti, kas nu dunēja vienā ritmā...

Mirklī, kad Rovena ierāva plaušās gaisu, viņas roka pieskārās vienradža zīdainajam purnam. Caur Rovenu izšāvās zibens šautra... likās, ka uz mirkli viņi saplūst vienā. Neeksistēja nekas –tikai viņi –viens.

Pēkšņi Rovena juta, ka krīt, likās, ka kaut kas viņā ir uzsprādzis, likās, ka atdarījušās kādas slepenas durvis un ārā izlauzies kāds milzīgs spēks, pār kuru meitenei nebija varas.

Vējš, kas jauc matus, milzīgā ātrumā traucoties pār laukiem... dzeloņdrāšu žogs... pēdējais zviedziens... Atmiņas kā milzu ūdenskritums vēlās pār Rovenu... neizsāpētas sāpes, neizlietas asaras, aizmirstas atmiņas.

-Kāpēc? –viņa čukstēja. Vienradzis spēra soli tuvāk meitenei un nolieca galvu.

-Kāpēc tik daudz ciešanu, kāpēc es nespēju raudāt? –viņa čukstēja paraugoties vienradža acīs.

-Vai tu spēj raudāt, sudrabainais? Vai tu spēj? –viņa jautāja, pieceldamās kājās, meitene sāka atkāpties. Nē, viņa to nespēja... vēl ne. Apmetusies riņķī, meitene sāka skriet, viņai bija vienalga kurp... tikai tālāk, prom no vienradža, prom no atmiņām...

-Izredzētā? –Floo neticībā noelsās. Apstulbusi viņa satvēra galda malu.

-Jā, Izredzētā. Es tev viņu atdošu, ja tu atbrīvosi manu māsu. Selīnai nekavējoties jākļūst brīvai. Tu ļausi mums aiziet un varēsi paturēt savu Izredzēto, -Raiens stingri teica.

-Es nespēju tam noticēt! Un tu domā, ka es tik vienkārši noticēšu taviem vārdiem? –Floo nicīgi iesmējās.

-Tev nekas cits neatliek, vai gribi zaudēt visu, neuzticēdamās man? Tu zini, kas notiks, kad Izredzētā stāsies tev ceļā. Vai nebūtu prātīgi tikt no viņas vaļā laikus? –Raiens, nezaudēdams cerības, jautāja. Floo satraukta sarosījās. Ja nu tā bija taisnība, ja nu viņš nemeloja? Selīna nebija neko vērta, bet... ja nu meitene patiesi ir Izredzētā, ja nu pareģojums ir patiess...

-Floo, es teicu, ka atvedīšu tev īsto Izredzēto, te nu viņa ir, atbrīvo manu māsu!

-Labi, lai tā būtu, bet ja tu būsi mani piekrāpis, es...

-Es zinu, tu atradīsi mani, lai kur es slēptos. Es esmu simtprocentīgi pārliecināts.

Floo pasmaidīja un pameta Raienu zālē vienu.

Floo iesteidzās vienā no saviem saloniem. Pie loga rokas aiz muguras salicis stāvēja Radbods. Viņa sejā dejoja ēnas un skumjas. Pagriezies pret meitu, viņš pretīgumā sarauca pieri.

-Tu pretīgā skuķe, tūdaļ pat atbrīvo Leandru! –viņš ierēcās un spēra soli uz Floo pusi.

-Ak, mīļo tēt, vai tu kaut ko neesi pārpratis? –viņa saldā balstiņā jautāja, iepletusi dzidrās acis.

-Jā, tu solīji, ka atbrīvosi viņu, ja atvedīšu tev Ebriju! –viņš savilka rokas dūrēs, cenzdamies savaldīties. Par agru... vēl par agru. Radbods bija tik daudz ceļojis, tik daudz redzējis, viņš bija slepkavojis, glābis, zadzis, dāvinājis... Tik daudz ļauna, tik daudz laba bija darīts, kas to atsvēra, bet šis... šis atsvērs to visu, visu, ko viņš bija izcietis. Viņš bija radījis šo derdzīgo būtni, viņš to nogalinās, bet vispirms... bija jāatbrīvo ķīlnieki...

-Vai es tiešām kaut ko tādu teicu? Ja pareizi atminos, es teicu, ka jūs atkal būsiet kopā un tieši to es arī darīšu: ļaušu jums būt kopā, un arī mirt kopā... –viņa iesmējās.

Radbods acumirklī izrāva zobenu un meta. Viņa metieni bija nekļūdīgi un allaž sasniedza mērķi...

-Kas tas ir? –Rovena pretīgumā noelsās, aizspiezdama degunu. Viņas priekšā pletās visšausmīgākais purvs, kādu vien viņa bija redzējusi. Tas tinās smirdīgās, tumšās gāzēs un miglā. Šur tur auga kroplīgi kociņi, kas it kā lūdzās, lai tos izglābj no šausmīgās vietas. Zāle bija gara un asa, vietām tās nebija un tur gulēja smirdīgi akači, kas vārījās un ik pa laikam izspļāva dubļu pikučus. Šī vieta meitenei uzdzina drebuļus, likās it kā šeit pulcētos viss pasaules ļaunums.

-Moku purvs... –Minna pacilājoši teica. –Tā ir vieta, kuru tu nešķērsosi nemūžam! –viņa skaļi iesmējās. Likās, ka fejas smieklus aprij riebīgā, spiedīgā migla. Rovenai likās, ka tā spiež viņu uz leju.

-Tad to nešķērsosi arī tu, -Rovena nicīgi nošņācās. Viņai Minna bija apnikusi. Visu ceļu viņa bija ņirgājusies, kliegusi, lamājusies un vienu mirkli Rovenai šķita, Minna vēlas viņu nolādēt, taču strauji parāvusi virvi, kas bija cieši apsieta fejai ap vidu, meitene apturēja dīvaino vārdu plūdus. Minna bija sākusi ārdīties un Rovena bija aizsējusi fejai muti, bet tuvojoties Moku purvam, klusums bija šķitis tik spiedīgs, ka Rovena atkal to atsēja. Šoreiz Minna spītīgi klusēja un neteica ne vārda. Rovena gluži vai juta viņas aso skatienu sev mugurā –likās, ka to dursta simtiem dunču.

Parāvusi virvi, Rovena spēra soli uz pirmā ciņa, kas likās gana drošs. Minna nesekoja, viņa spītīgi stāvēja uz vietas.

-Es tur neiešu! –feja likās izbijusies, kad saprata, ka Rovena taisās šķērsot Moku purvu.

-Tu esi muļķe! Skipio nemūžam neļaus tev šķērsot savu purvu! Tu esi jukusi, viņš mūs nogalinās, ja tu kaut spersi kāju uz viņa zemes! –Minna čukstēja, it kā baidīdamās, ka Skipio izdzirdēs viņas balsi. Rovena paskatījās uz savām kājām, kas pamazām grima dubļu masā.

-Tagad mums vairs nav ko zaudēt, -viņa paraustīja plecus un lēca uz nākamo cini, tas viegli nošūpojās, bet palika stāvam uz vietas.

-Nemūžam, nemūžam mums tas neizdosies! Naktī šeit sāk klīst gari, kuru dvēseles mūžam tiek mocītas šais purva akačos, taču tas vēl nav nekas... ja mēs nokļūsim dzīvo miroņu nagos... ar mums ir cauri un mēs visnotaļ nonāksim viņu nagos... un vēl māņu tēli... –Minna pretojās virvei no visa spēka, viņas lūdzošā balss nespēja likt Rovenai pārdomāt. Spēji parāvusi virvi, viņa no visa spēka vilka feja šurp. Fejas augums bija daudz vieglāks un trauslāks, tāpēc Rovenai tas nenācās īpaši grūti.

-Man pilnīgi vienalga! Purva otrā malā dzīvo sieviete, par kuru man stāstīja Neiko... es viņu atradīšu, vinā zina visu. Es atradīšu savu māsu, neskatoties ne uz kādiem šausmoņiem, šo dažu dienu laikā esmu redzējusi pūķi, skeletus, briesmoni ar milzu nagiem un spārniem, smilšu monstru... mani vairs nepārsteigs nekas!

Pēkšņi pamats zem Rovenas kājām pazuda. Ar skaļu kliedzienu viņa pazuda dubļu bezdibenī...

-Atceries, tu reiz man iedevi sniega ziedu... tu teici, ka tas sargās mani līdz pat nāvei... –Ebrija nočukstēja. Neiko noglāstīja viņas silto vaigu un piekļāva viņas seju savām krūtīm.

-Nē, nē, nerunā... atpūties, tu izturēsi. Es tūdaļ kaut ko izdomāšu, -viņš aizsmacis nočukstēja.

-Vai zini, es vienmēr nēsāju to pie sirds, šeit kleitas krokās. Tas vienmēr bija kopā ar mani, bet... tikko tas izkusa... –viņa maigi teica.

-Nē, nē... tas tik tādēļ, ka tu atkal esi elfa.. Tava miesa ir silta... sniega ziedam nepieciešams aukstums... –Neiko juta kā kakls sāpēs sažņaudzas, tik grūti bija izteikt kaut vārdu. Vainas apziņa gruaza viņu kā termīts –no iekšpuses.

Ebrija lēnām atvirzījās un ieskatījās Neiko dziļi acīs. Viņas acis bija dzidri pelēkas, bet nu tajās bija tik daudz siltuma un maiguma, tik daudz mīlestības...

Neiko nespēja izturēt šo ciešo, uzticības pilno skatienu un pieleca kājās. Piesteidzies pie restēm, viņš nesaudzīgi sāka tās raustīt.

-Tūlīt... neraizējies, es dabūšu tās vaļā! Mēs bēgsim! Dosimies uz Pūķu kalniem... atradīsim Mo, es uzsēdināšu tevi viņam mugurā. Mēs trauksimies pāri mākoņiem, mēs kļūsim par debesu valdniekiem, mēs apmetīsimies Sapņu kalna galotnē... Ebrij, tu nekad vairs nebūsi viena, es vienmēr būšu līdzās, es sargāšu tevi, lološu... –Neiko čukstēja it kā vairāk cenzdamies pārliecināt sevi nevis Ebriju.

-Es zinu... es zinu, ka tu to darīsi, -viņa maigi teica, pieglauzdamās viņa platajai mugurai. Neiko pārtrauca dauzīt režģus, viņš noslīdēja uz ceļiem un satvēra seju rokās. Tik ļoti gribējās kliegt, gribējās sist, plēst, nogalināt kādu, bet... viņš to nespēja, viņam nebija spēka. Viņš bija cietis tik daudz... nepaguris bija traucies uz priekšu, bija darījis visu, lai atgūtu Ebriju...

-Es... es tevi nogalināju toreiz un tagad... tagad es to izdaru vēlreiz, -viņš čukstēja, nespēdams ieskatīties meitenei acīs. Tikai viņa dēļ Ebrija tik ļoti cieta! Viņš bija izpostījis viņas dzīvi, viņas laimi.

-Nē, Neiko, es biju mirusi jau pirms satiku tevi... –viņa pagrieza Neiko otrādi un lika ielūkoties sev acīs.

-Neiko, paskaties man acīs! –viņa pavēlēja un puisis neuzdrīkstējās nepaklausīt. Ielūkojies Ebrijas acīs viņš sastinga. Tajās viņš redzēja... Viņš paraudzījās pats sevī! Ebrijā viņš redzēja to jauko puisi, kas bija jājis vienradža mugurā pār ziedu pļavu, kā bija traucies domu mākoņos. Ebrijā viņš redzēja sevi –laimīgu.

-Nē... –Neiko noelsās. Tā nevarēja būt patiesība, tā nevarēja būt! Tā nedrīkstēja! Tā vairs nebija Ebrija... vairs nebija. Ebrija bija Atspulgs –tikai kā Atspulgs?

-Neiko, uzklausi mani, uzklausi pats sevi. Es nomiru jau tai mirklī, kad man tika uzlikts lāsts. Tagad es esmu tikai vīzija –tikai tā tu spēsi izprast to, ko Liktenis tev lēmis. Es esmu tikai tēls, ko tu pats sev radīji –sevis meklējumos tu radīji mani –savu laimi. Tu atgriezi mani dzīvē, tu atdevi man dvēseli, iemīlēdams to, kā nav šai pasaulē... Tu iemīlēji kādu pirms biji to saticis. Tagad mans laiks ir galā, tu esi sevi atradis, atradis sevi VIŅĀ, -Ebrija čukstēja noglāstīdama viņa vaigu.

Neiko nespēja aptvert viņas vārdus. Ebrija vairs nebija elfa... Ebrija nebija elfa... Ebrija bija mirusi... viņa bija Atspulgs –kāda atspulgs... Neiko bija dzirdējis par šiem māņu tēliem, kas atradās blakus tieši tad, kad bija visvairāk nepieciešami... Ebrija bija Atspulgs... Ebrija bija kāda atspulgs. Kā Atspulgs? Kā?

Kā gan viņš to nebija pamanījis agrāk? Atspulgs! Ebrija bija viņas atspulgs! Nē, tas nebija iespējams! Ebrija bija Atspulgs, viņa bija... Rovenas Atspulgs!

Rovena mutē sajuta pretīgu garšu, trūka gaisa. Acis bija pilnas ar dubļiem. Viņa slīka... atkal. Likās, ka kāds neredzams spēks rautu viņu akacī. Viņa centās kārpīties uz augšu, bet tas nebija ūdens, kurā viņa atradās, tie bija dubļi. Šeit nebija iespējams peldēt, nebija iespējams pakustēties. Viņa juta kā drēbes velk uz leju un viņa slīd arvien dziļāk. Trūka gaisa. Šoreiz Rovena nešaubījās –viņa mirs. Ja vien viņa spētu smieties, viņa būtu smējusies... beidzot tomēr viņa mirs. Kāda parodija, viņai bija iespēja noslīkt dzidrā atvarā, bija iespēja tikt pūķim vēderā, viņu varēja nogalināt skaists puisis...Neiko... viņu varēja saplosīt skeleti, bet, nē, viņai bija lemts mirt smirdīgā dubļu akacī!!!

Pēkšņi Rovenas roka parāvās uz augšu. Ap to joprojām bija apsieta virve, kas saistīja viņu un Minnu. Ak, nabaga Minna, viņa mirs kopā ar Rovenu! Taču Rovena juta, ka vairs neslīd lejup -pavisam lēnām viņa cēlās uz augšu. Ak, kaut tik fejai pietiktu spēka! Lūdzu kaut viņai pietiktu spēka!

Rovena vairs nespēja, likās, ka plaušas pildās ar eļļu, viņa vairs nespēja... Gaisu! Gaisu!

Minna pūlējās visiem spēkiem, lai virve viņu neierautu akacī. Vienu mirkli feja bija nolēmusi, ka ļaus Rovenai noslīkt, taču tad saprata, ka nemūžam nespēs meiteni izvilkt, ja viņa pati nepalīdzēs. No visa spēka Minna vilka Rovenu ārā. Drīz Rovenas galva pacēlās virs dubļu kārtas. Izspļāvusi dubļus, viņa krampjaini kampa gaisu. Pēdējiem spēkiem Rovena izvilkās garajā zālē un elsodama vilka plaušās sasmakušo gaisu. Kādas desmit minūtes viņa centās nomierināties, taču juta, ka plaušas nekad atgūsies no pārciestajām šausmām. Viņa pati šaubījās vai jelkad atgūsies no pārciestā. Rovena saprata, ka pēc iespējas ātrāk jādodas tālāk, lai Moku purvs nepagūtu ar viņām izspēlēt vēl kādu ļaunu joku.

Bija pagājusi stunda un Rovena smagi nozvēlās uz lielāka ciņa. Pār viņas seju lija sviedri. Purvā bija spiedīgi smags gaiss un Rovenas plaušas kliedza pēc svaiga gaisa. Kādas trīs reizes viņa bija pretīgumā izvēmusi dubļus, kuņģis bija sarāvies čokurā un vairs nereaģēja ne uz ko. Pār pieri lija auksti sviedri, likās, ka šis gaiss bija viņu saindējis. Visu ceļu viņa bija gaidījusi, kad no burbuļojošajiem akačiem izstiepsies kaulaina roka, sagrābs viņu un atkal ievilks nebūtībā. Rovena bija piedzīvojusi tik daudz, ka nebrīnījās ne par ko. Pat Minna bija zaudējusi runas spējas, neviens vārds nenāca pār fejas lūpām. Izbiedētām acīm viņa raudzījās apkārt.

Purvā arvien vairāk bija sācis satumst. Jo tumšāks kļuva, jo vairāk dīvainu skaņu sāka atskanēt. Nē gluži otrādi –sāka iestāties nervus plosošs klusums. Akači pamazām noklusa... žļurkstoņa mitējās. Likās it kā purvs laistos miegā, bet... Rovenai nez kāpēc likās, ka tas ir klusums pirms vētras. Viņa jau bija pieradusi pie purva skaņām un pēkšņi iestājās klusums, kas lika saausīties... Arī Minna bija sākusi satraukties.

-Minna? –Rovena nočukstēja. Likās, ka feja zina ko tādu par ko nezināja viņa.

-Atsien mani... –viņas lūdzošā balss bija baiļu pilna. Rovena ne mirkli nekavējās, jo likās, ka no tā atkarīga fejas dzīvība. Viņa izvilka dunci, ko bija atsavinājusi Menfam. Veikli pārgriezusi virves, viņa atkāpās. Meitene gribēja bāzt dunci atpakaļ zeķē, taču Minna pastiepa roku pēc tā.

-Dod šurp, es ar to apieties protu daudz labāk, -viņa teica un kad Rovena vilcinājās, iekliedzās: -Sasodīts, dod šurp, ja gribi izdzīvot!

Ar drebošu roku viņa pasniedza dunci fejai, bet jau nākamajā mirklī to nožēloja, jo Minna lēca uz priekšu un cirta ar to meitenei. Iekliegusies Rovena atsprāga atpakaļ, taču ne pietiekami ātri. Duncis sāpīgi iegriezās rokā. Rovena nejuta sāpes, taču redzēja kā pa roku lejup tek asinis. Viņa bija tik nogurusi... nogurusi no šīs vietas, no ceļa, no... nodevības. Ja viņa izdzīvos, nekad... nekad vairs neuzticēsies! Nevienam.

Minna uzvaroši iesmējās. Viņas smiekli skanēja kā pirmsnāves zvani, Rovena zināja, ka nespēs izvairīties no veiklās fejas ātrajām kustībām. Viņai neatlika nekas cits kā tikai mirt, vai arī... nogalināt pašai. Šī doma izšāvās cauri meitenes prātam kā zibens, viņa juta, ka mute izkalst. Mirt vai nogalināt, lai dzīvotu? Rovena juta, kā sasprings viņas ķermenis cīņai uz dzīvību un nāvi.

-Ak, tu muļķa meitene! Tev nemūžam neizdzīvot šai bīstamajā zemē! –Minna ņirdzīgi teica mētājot nazi rokā.

Minna atkal leca uz priekšu un šoreiz duncis ieurbās Rovenas plecā. Meitene sāpēs iekliedzās un sabruka uz ceļiem. Ko gan viņa mānīja? Nekad viņai nepietiktu spēka izvairīties no šīs lunkanās nāves dievietes. Acīmredzot viņa nebija Minnas pirmais upuris. Tik veikli duncis bija ķēris meitenes roku, ka viņa nespēja to pakustināt. Rovena juta, kā siltās asinis plūst lejup pa roku.

Minna soli atkāpās un satvēra Rovenas galvu, aiz matiem pavilkusi to atpakaļ, viņa triumfā pasmaidīja.

-Tu esi vāja, savādā meitene! Vājajiem nav vietas šai pasaulē, taču, ja tu lūgsies... –Minna strauji izrāva dunci no meitenes pleca un Rovena sāpēs iekliedzās. Viņa būtu sabrukusi pie zemes, ja Minna atkal nebūtu parāvusi viņas galvu atpakaļ.

-Lūdzies un es tevi nenogalināšu... –viņa ņirdzīgi šņāca. Rovena sāpēs elsoja, likās, ka roku plosa tūkstošiem adatu. Minna atlieca viņas galvu vēl vairāk un piegrūda aso asmeni meitenei pie kakla.

-Lūdzies... –viņa pavēlēja.

-Nemūžam! –Rovena iekliedzās un iespļāva Minnai tieši sejā. Minna dusmās ierēcās un, pacēlusi dunci, trieca to lejup...

Floo jau bija ko tādu gaidījusi. Acumirklī viņa pacēla roku pret zobenu un tas apstājās dažus centimetrus no tās. Nekustīgi tas karājās gaisā, kā gaidīdams jaunu pavēli no Floo. Lēnām viņa pamāja ar roku, un tas apgriezās, tēmējot tieši Radbodam krūtīs.

-Ak, mīļo tēt, tu vēlējies nogalināt pats savu bērnu! Tas ir nepiedodami! Turiet viņu! –viņa noskaldīja, bet tad pasmaidījusi satvēra zobena spalu. Nespēdama to noturēt, viņa atbalstīja tā aso galu pret grīdu.

-Tas nav iespējams... –Radbods izdvesa, kad vairāki vīri satvēra viņa rokas. Viņš pat necentās pretoties.

-Tas nav iespējams... –viņš atkārtoja un raudzījās uz Floo, kas no kleitas izgriezuma izvilka vienu no zelta ķēdītēm. Tās galā karājās sarkans akmens, kas līdzinājās uz pusi pāršķeltai olai. Tas mirdzēja sarkanīgā krāsā.

-Viss ir iespējams, -viņa sapņaini nočukstēja.

-Vai zini, man tev ir vēl viens uzdevums, ja tu to izpildīsi, es ļaušu jums abiem doties prom no šejienes. Šoreiz bez jebkādiem trikiem. Varēsiet doties kurp vien vēlēsieties... –Floo nopietni teica.

Taču Radbods šķiet nedzirdēja viņas vārdus. Viņš truli raudzījās uz akmeni... Pūķa Acs... dārgakmens, ko viņa dzimtai bija lemts sargāt, sargāt no ļaunās varas, kas tīkoja pēc tā. Kad viņš vēl bija mazs zēns viņa tēvs viņam bija izstāstījis dzimtas uzdevumu sargāt šo dārgakmeni, jo tas bija atslēga uz vislielāko spēku. Viņa senči akmeni bija pāršķēluši divās daļās. Viens bija apslēpts savā rašanās vietā –Pūķu kalnos. Otra puse tika iemesta visdziļākajā atvarā, kāds vien Dūmakainajā zemē bija atrodams – Bezdibeņezera dzīlēs. Floo bija ieguvusi pusi akmens, viņa bija ieguvusi neparastas spējas līdz ar to... Radbods juta, ka pretīgums piepilda viņu visu. Viņa paša meita bija ļaunums, no kura viņam bija jāsargā akmens! Kad Floo iegūs otru pusi, ļaunums, kas mīt akmenī izlauzīsies un saēdīs viņu, tas piepildīs katru viņas šūniņu un Dūmakainajai zemei pienāks gals. Vislielākais spēks... vislielākais ļaunums. Neviens nezināja, kas ir šis spēks –vai tā ir viesuļvētra, vai plūdi, vai milzu armijas, ko slēpj akmens, bet ja šis spēks nonāks nepareizajās rokās, visam būs lemta bojāeja. Un šis posta nesējs bija... viņa paša meita... Floo bija lemts sargāt akmens noslēpumu, bet viņa... bija nodevusi savu dzimtu...

-Tu atgādāsi man akmens otru pusi, mīļo tēt, un, lai tu tiešām to izdarītu, es ļaušu ģimenei atkal apvienoties... –Floo pasmaidīja un pamāja vīriem, lai seko.

Nē, nemūžam! Neiko nemīlēja Rovenu, nekad nespētu mīlēt. Rovena bija vienas vienīgas nepatikšanas, viņš ienīda viņu. Meitene gandrīz bija viņu nogalinājusi... vairākas reizes. Nē, viņš alka pēc Ebrijas –pēc izsapņotā tēla, pēc maigas un pakļāvīgas sievietes, tikai tāda meitene spētu iemācīt viņu mīlēt, tikai tāda kā Ebrija.

-Sargā viņu...viņa ir Īstā... viņa ir otrā puse...viņā ir spēks, kas glābs... –Ebrija nočukstēja, satvērusi viņa seju savās rokās.

-Nē, viņa nekad nebūs mana otra puse, nekad viņas spēks neliks man atkal mīlēt, -Neiko papurināja galvu.

-Nē, tu nesaproti, -viņa izdvesa, -Viņa ir...

-Ebrij, vai redzi tās sniegotās virsotnes, kurās tu allaž gribēji nokļūt? –Neiko jautāja, jūtot, ka viņa balss aizlūst.

-Jā, mīļais, redzu, bet tev jāuzklausa mani, viņa ir... –taču Neiko neļāva viņai turpināt.

-Vai redzi tur Debesu zirgu? Tas lēnām ieliec ceļgalu un aicina kāpt tam mugurā... –viņš, maigi apņēmis viņas plecus, turpināja.

-Jā, sudrabā zibošie spārni noglāsta manu vaigu... – Ebrija nočukstēja, kad Neiko noskūpstīja viņas vaigu.

-Ak, Neiko, tas aicina mani kāpt tam mugurā! Vai lai es kāpju? Vai tu man to ļausi? Aizlaisties, tikai uz mazu brītiņu izbaudīt debesu vilinājumu...

Ebrija lēnām uzsēdās mugurā milzīgajam skaistulim un noglāstīja tā zīdaino kaklu. Viņa juta, kā visu viņas augumu ieskauj maiga migla, kas it kā nevēlas ļaut viņai iet...

-Jā, mīļā, es tev to ļauju... –Neiko nočukstēja, pieglauzdams viņas galvu savām krūtīm. Šajā mirklī Debesu zirgs pacēlās spārnos. Ebrijas lūpās sastinga pēdējais vārds „Paldies!”. Viņa izbaudīja savu pēdējo un pirmo lidojumu... viņa aizmirsa, lai iegūtu jaunas atmiņas, viņa atkal bija brīva...

Neiko ciešāk iekļāva Ebrijas ķermeni rokās, bet nespēja noturēt. paazām tas pārvērtās pelēkā miglā, kas izklīda pa visu kameru. Maigi noglāstot, Neiko vaigu migla cēlās augšup. Pat mūra griesti nespēja to aizturēt, tā cēlās augšup, tikai augšup... Neiko palika viens...

Liānai bija apnicis gaidīt. Raiens bija viņu pametis, lai aprunātos ar „senu draudzeni” kā viņš bija nosaucis brīnumskaistās pils īpašnieci. Pils bija rotāta ar smaragdiem un mirdzēja zaļā krāsā. Liāna nespēja novērst acis no krāšņajiem gobelēniem un gleznainajiem grieztiem, kuros bija attēloti milzu zirgi ar spārniem. Nekad vēl viņa nebija redzējusi neko tik skaistu!

Pēkšņi Liāna paraudzījās ārā pa pils logu. Visa apkārtne tinās tumšā miglā. Moku purvs sāka mosties. Raiens bija meitenei izstāstījis gana daudz šausmu stāstu par šo purvu. Iestājoties tumsai purvā pamostoties ļaunums –mirušie un mūžīgi dzīvie. Maldugunis novilinot ceļiniekus no takas un ieraujot mūžības akačos... Raiens bija izstāstījis arī par Purva valdnieci, kas mītot kaut kur purvā, par mistisko, neviena neredzēto briesmoni Skipio un viņa cietumu, no kura izbēgt neesot iespējams...

Liāna noskurinājās. Šīs domas uzdzina viņai šermuļus. Kāda laime, ka viņi bija izvēlējušies garāko ceļu un apgāja purvu. Liāna negribēja pat tuvoties šai vietai. Dīvaini bija tikai tas, ka šī skaistā pils atradās gandrīz tā malā. Liānu tas izbrīnīja, bet tad viņa nosprieda, ka tam droši vien ir kāds iemesls.

Taču, kur gan bija palicis Raiens? Liāna pagriezās riņķī un uz sienas ieraudzīja meitenes portretu. Viņas sirds sažņaudzās. Meitenei bija tumši zaļa kleita, viņas tumšie mati vijīgi vēlās pāri pleciem, viņa bija tik līdzīga... Rovenai, tikai šīs acis... tik augstprātīgas un aukstas, tik viltīgas, tik zaļas, tās nevarēja ne salīdzināt ar māsas tumši brūnajām un maigi dzirkstošajām. Rovena vienmēr bija izstarojusi mieru un savaldību, bet šī meitene līdzinājās viltīgai lapsai, kas gatava iegrūst dunci draugam mugurā. Liāna nepatikā novērsās, tik sāpīgi smeldza sirds, atceroties māsu. Ak, ko gan viņa šobrīd dara? Vai raud? Nē, to Rovena neatļautos pat sērojot par viņu, to ne! Noteikti dara kaut ko, vienalga ko, lai tikai nebūtu jādomā.

-Ak, Rovena, kaut tu būtu šeit un redzētu šo krāšņo pili, pat tu noticētu pasakai, -Liāna čukstēja maigi noglāstīdama marmora sienu.

-Rovena? –kāda spalga balss iejautājās. Liāna spēji apgriezās un milzīgo kāpņu augšgalā ieraudzīja meiteni no gleznas. Apmetusies riņķī, lai pārliecinātos, ka nekļūdās, viņa apmulsa. Gleznas tur vairs nebija.

-Bet... tur bija... –Liāna stomījās un nesaprata, kur palikusi glezna.

-Kas bija? –zaļacainā meitene jautāja un samiedza acis šaurā spraudziņā.

-Glezna... tur bija glezna, -Liāna stomījās.

-Nu, kā redzi, tagad tās tur vairs nav. Esmu Floo –šīs pils saimniece, -Floo mīlīgi teica, kāpdama lejup pa kāpnēm.

-Mani sauc...

-Liāna. Es zinu, tikai, kāpēc tu esi šeit Liāna? –Floo jautāja, piemiedzot acis un pasmaidot.

-Es ierados ar Raienu, viņš teica, ka jūs esot viņa draudzene. Viņš lika pagaidīt, kamēr izrunās visu ar jums... –Liāna centās paskaidrot, bet pils saimniece pārtrauca viņu.

-Raiens jau ir devies ceļā. Viņš lūdz, lai parūpējos par tevi. Tu meklē grāmatu, vai ne? –Floo jautāja, viņas acis iemirdzējās.

-Jā! Man jādodas viņam pakaļ. Viņš apsolīja, ka palīdzēs man to sameklēt, tā ir viss, kas man pieder... –Liāna iesaucās un grasījās skriet prom, taču Floo satvēra viņu aiz rokas. Mirklī, kad abu rokas sakārās, Liānai likās, ka viņai iesper zibens. Floo rokas viņu gluži vai sasaistīja un liedza kustēties... Liānai likās, ka viņa atkal pārvēršas akmenī.

-Viņš to jau ir izdarījis. Grāmata ir pie manis... –viņa nodūdoja un palaida meiteni vaļā. Pasmaidījusi viņa aicināja Liānu sev līdz.

Rovena domāja, ka nu viņas ceļojums būs galā. Viņa jau bija sagatavojusies liktenīgajam cirtienam, taču pēkšņi veselā roka sataustīja dubļu pikuci. Saņēmusi pēdējos spēkus, viņa trieca dubļus fejai tieši sejā. Minna pārsteigumā iekliedzās un duncis aizsvilpa Rovenai gar ausi. Minna atstreipuļoja dažus soļus atpakaļ un satvēra seju ar rokām. Duncis izkrita viņai no rokas un Rovena to nekavējoties satvēra. Pavilkusies dažus soļus atpakaļ, viņa pūlējās piecelties kājās. Nekad vēl šis vienkāršais uzdevums nebija sagādājis tik lielas pūles. Likās, ka visi kauliņi ir salauzti tūkstoš gabaliņos, kreisā roka nekustīgi karājās gar sāniem, kakls nedaudz sūrstēja, laikam Minna bija savainojusi arī to. Viss ķermenis bija lipīgs un netīrs. Rovenai vēl nekad nebija nācies cīnīties par savu dzīvību un viņa nespētu noticēt, ka jebkurā citā situācijā viņa spētu izturēt sāpes un piecelties kājās. Viņa piecēlās... bija gatava pēdējam cīniņam... uz dzīvību un nāvi.

Pēkšņi Minna nošņācās un metās viņai virsū. Rovena savāca pēdējos spēkus sitienam, bet tas nesekoja. No akača Minnai aiz muguras izstiepās pretīgas, alkatīgas dubļu rokas, kas, satvērušas feju, rāva viņu sev līdz. Minna iekliedzās un pazuda akača rijīgajā mutē. Rovena redzēja viņas baiļu pilnās acis... redzēja šausmas, taču neizjuta prieku. Viņa bija laimīga, ka pagaidām ir dzīva, bet... viņa juta, ka nākamā, kas apmierinās akača apetīti būs viņa pati...

Pēkšņi acīs satumsa un galva noreiba, piecelšanās bija prasījusi tik daudz pūļu. Viņa bija zaudējusi tik daudz asiņu. Rovena nespēkā atkrita dubļos, tagad viņai viss bija vienalga.

Ebrijas vairs nebija... nebija nekā uz ko tiekties, nekā, ko paveikt. Viņš bija darījis visu, lai viņu glābtu –nogalinājis, mānījis, zadzis, bēdzis, slēpies... nodevis...nodevis Rovenu, taču tagad... viss bija zudis, viss bija velti. Divi gadi bija pavadīti velti... Neiko satvēra galvu, tā neciešami sāpēja. Viņa skatiens truli raudzījās betona grīdā. Tagad viss bija vienalga...viss bija vienalga. Garām sargi aizveda kādu jaunu meiteni, kaut ko kliedza sieviete, taču arī tas Neiko bija vienaldzīgs. Viņš nespēja palīdzēt pats sev, kur vēl citiem. Viņš bija nožēlojams. Ko gan darīja Rovena? Vai viņa vēl maz bija dzīva? Jā, viņa bija dzīva, par to viņš nešaubījās, drīzāk ar savu šausmīgo, nepakļāvīgo dabu viņa pati kādu nogalinātu. Neiko atgriezās brīdī, kad Rovena bija peldējusies ezerā, viņa bija tik dabiska, tik nesamākslota, īsts dabas brīnums... viņš atcerējās, ka bija notverts viņas dziļo acu medainajos atvaros un gandrīz noslīcis... kā Rovena bija iespļāvusi viņam sejā paša gatavoto ēdienu... kā abi plecu pie pleca bija cīnījušies pret skeletiem un... kā viņa bija viņam piekļāvusies... un tad... viņš bija viņu piekrāpis, nodevis. Viņš bija nelietis, viņam vairs nebija iemesla dzīvot, vairs nebija. Nē, Floo nekad neļautu viņam mirt. Nekad! Viņa labāk pati ietu nāvē, nekā laistu viņu vaļā. Ko tagad?

Neiko lēnām piecēlās kājās, galva sāpīgi pulsēja. Bija jābūt izejai, bija jābūt! Taču, ko gan viņš darītu, ja izkļūtu no cietuma? Vairs nebija spēka, nekam vairs nebija spēka.

-Ak, Debesu zirgi, parūpējieties par Rovenu. Neļaujiet viņai iekulties nepatikšanās! Palīdziet viņai atrast māsu! Es vairs nespēju... lūdzu, palīdziet viņai, –Neiko lūdzās un, satvēris restes, sāka pret tām dauzīt galvu.

-Nedari tā! –iesaucās kāda sievietes balss. Neiko pacēla galvu un paraudzījās uz sievietes stāvu, kas bija ieslodzīts pretējā Labirinta pusē divas kameras tālāk aiz viņa. Sievietei mugurā bija tumša gara kleita, kas dažās vietās bija izdilusi. Viņas tumšie, netīrie mati viļņiem vēlās pār muguru. Sievietei bija augsti, aristokrātiski vaigu kauli un purvaini zaļas acis. Tās mātišķi raudzījās Neiko.

-Piedodiet, kundze, es negribēju jums traucēt... –Neiko nomurmināja, taču sieviete šķiet bija izbrīnīta.

-Es nerunāju par to, -viņa teica un sievietes balss tikko dzirdami ietrīcējās.

-Par ko jūs, kundze, runājat? –Neiko bija noguris, vienīgais, ko viņš gribēja –aizmigt mūžības miegā.

-Par tevi! Tu nedrīksti padoties, tev jātic! –Leandra sparīgi teica.

-Nē, kundze, man nav kā dēļ censties, esmu zaudējis visus, kas man bija dārgi, -viņš nočukstēja.

-Ko? Es dzirdēju tavu sarunu ar... Ebriju. Es negribēju noklausīties, bet man šķiet, ka tu daudz vairāk esi ieguvis nekā zaudējis. Tu atguvi pats sevi, tagad tu zini, ka tas pēc kā tu tiecies biji tu pats un tu zini, ko tu vēlies... Tev tā meitene ir svarīga, atgūsti viņu! –Leandra mundri teica. Neiko pacēla galvu un rūpīgi nopētīja sievieti. Viņa nelīdzinājās nevienam citam cietumniekam, viņā bija tas, ko Floo tik ļoti ienīda savos gūstekņos – spars, drosme un cerība.

 -Cik ilgi jūs esat šeit, kundze? –Neiko jautāja, raudzīdamies sievietes laipnajā sejā. Sieviete uz mirkli apmulsa, bet tad atbildēja:

-Astoņpadsmit gadus.

Neiko mute pārsteigumā iepletās. Viņš nespēja tam noticēt. Tik ilgi! Viņš noteikti būtu sajucis prātā. Viņš Skipio cietumā bija pavadījis divus mēnešus līdz bija izdevies no tā izbēgt un bija gandrīz sajucis prātā, bet šī sieviete...

-Par ko... par ko viņa jūs šeit tur? –Neiko jautāja.

-Tā nav viņa, kas mani šeit ieslodzīja, tad viņa vēl bija bērns, tā bija Rona, -kad izskanēja šie nicinājuma pilnie vārdi, Neiko sarāvās. Viņa māte bija ieslodzījusi šo stipro sievieti. Kā gan viņa drīkstēja kaut ko tādu? Tas bija nepiedodami.

-Rona ir ļauna sieviete, -Neiko sāpīgi teica. Viņš juta, ka nespēs atklāt jaukajai sievietei, ka ir šīs raganas dēls.

-Vai tu pazīsti Ronu? –sieviete jautāja, rūpīgi paraudzīdamās uz Neiko.

-Jā, -viņš vienkārši atteica.

-Vai nezini, kas notika ar viņas dēlu? –Leandra cerīgi jautāja. Neiko šis jautājums izbrīnīja un viņš apmulsa.

-Nē. Vai jūs viņu pazināt? –viņš jautāja, pamezdams slepenu skatienu uz sievieti. Viņas acīs iemirdzējās kaut kas nebijis.

-Jā, pēdējo reizi redzēju viņu piecu gadu vecumā. Man viņa žēl, -sieviete smagi nopūtās.

-Man arī, -Neiko nočukstēja. „Man arī...”

Viņai likās, ka nekad vairs nepamodīsies, taču... Rovena kļūdījās. Pamodusies meitene pārsteigta noelsās. No visām pusēm viņu ieskāva koku zari un viņa bija iesprostota to vidū. Rovena centās atlauzt kokus, bet tie spītīgi turējās pretī un sakļāvās vēl ciešāk apkārt meitenei. Tie savilkās ap viņas rokām un kājām, neļaujot Rovenai pakustēties. Meitene izmisīgi iekliedzās, bet tas neko nelīdzēja. Viņai arī vairs nebija spēka cīnīties. Tas bija veltīgi. Viss bija veltīgi...

 Pēkšņi Rovena redzēja miglu sabiezējam. Tā vēlās kopā, veidojot tādu kā cilvēka stāvu. Rovena aizvēra acis, tā visa bija par daudz... par daudz pārdzīvojumu, par daudz briesmu, par daudz nezināmā, par daudz nāves... lai tam beidzot pienāk gals! Lai nāk!

-Nāc nu, lai tiekam galā ar to ātrāk, -Rovena nošņācās, bezpalīdzīgi karājoties aso zaru ķetnās. Atvērusi acis, viņa apklusa. Migla bija pazudusi, taču tās vietā stāvēja cilvēks melnā apmetnī... vismaz Rovenai likās, ka tas bija cilvēks. Tā seju sedza kapuce, kas ietērpa to tumsā. Apmetnī tērptais nekustējās un neizdvesa ne skaņu. Tas no kapuces apakšas pētīja Rovenu un meitene saviebās pretīgumā. Viņai bija gana šo moku un tagad šis tēvainis vēl ņirgāsies!

-Nāc, šurp! Cīnies kā vīram pienākas! -Rovena iekliedzās un likās, ka briesmonis ir pārsteigts. Tas neticīgi pacēla galvu un pielieca to, it kā novērtējot Rovenas spēkus. No kapuces apakšas atskanēja klusi, dobji smiekli. Tiem vajadzēja būt vīrieša smiekliem.

Pēkšņi zari sāka raisīt Rovenu vaļā un viņa bezspēkā nokrita uz zemes. Smagi elsodama, viņa gaidīja, kad svešinieks viņai uzbruks, taču viņš tikai stāvēja un gaidīja. Mirkli Rovena sēdēja uz zemes, atgūstot spēkus, taču likās, ka viņa neatgūs tos pat mēneša laikā. Nē, mēnesi šis briesmonis noteikti negaidīs. Rovena vēlreiz pameta acis uz svešo, tas vēl aizvien stāvēja turpat. Spītīgi atmetusi matus un izslējusi galvu, viņa naida pilnām acīm uzlūkoja apmetnī tērpto ienaidnieku. Šķiet, ka svešais nedaudz sarāvās, bet varbūt tās bija tikai Rovenas iedomas. Pietraususies kājās viņa saprata, ka tās vēl klausa, taču... cik ilgi? Taču, lai kas arī notiktu viņa cīnīsies līdz pēdējam.

Rovena lēnām un piesardzīgi tuvojās pretiniekam. Līdzko viņa centās tam iesist, tas izkūpēja miglā un Rovena palika biezā miglas mākulī. Meitene apmulsa un sastinga. Pēkšņi viņa sajuta spēcīgas rokas aptveram viņas augumu dzelžainā tvērienā. Kādu mirkli viņa centās izrauties, bet tad... kaut kas notika. Rovena nebija droša par to, kas tas bija, bet kaut kas bija mainījies. Svešā ķermenis bija tik pazīstams... Rovena atslīga pret to un aizvēra acis. Kaut uz mirkli ļauties... Neiko...

Rovena pagriezās riņķī un apskāva Neiko kaklu. Viņa piekļāvās viņam cieši klāt un nelaida vairs vaļā. Šķiet, ka viņš bija pārsteigts, jo soli atkāpās un centās meiteni atstumt, taču Rovena sagrāba viņu vēl alkatīgāk.

-Neiko, nē, lūdzu... – meitene čukstēja un centās noraut kapuci, taču Neiko to neļāva un satvēra viņas rokas. Atlauzis tās atpakaļ, viņš sastinga. Rovena vēl aizvien nespēja saskatīt viņa seju, taču tas nebija svarīgi. Tas nekas, ka viņš bija pametis meiteni, tas nekas, ka bija piekrāpis viņu. Nu viņš atkal bija šeit, bija izglābis viņu!

-Neiko, lūdzu... –viņa pati nesaprata, ko tieši lūdz, taču šķiet, ka Neiko to zināja. Lēnām viņš pielieca galvu klāt meitenei. Rovena aizvēra acis un beidzot sajuta viņa lūpas.

-Nē! –meitene atrāvās un atgrūda puisi. Neticībā ieplēstām acīm viņa raudzījās kapuces tumsā. Nē, nekad! Kas bija noticis? Šķita, ka kāda cita vara bija valdījusi pār meiteni! Ko gan viņa darīja? Viņa nepiedos šim nelietim, ka tas nodevis viņu, nekad! Pacēlusi dunci, viņa meta to puisim tieši krūtīs, taču tas izlidoja viņam cauri.

-Tu neesi Neiko, -viņa nočukstēja un atkāpās. Svešais dobji iesmējās un lēnām noņēma kapuci. Tā bija Neiko seja, kas zobgalīgi raudzījās viņai pretī.

-Kundze? Vai jūs esat nomodā? –Neiko klusi jautāja un pieliecās tuvāk restēm. Sēžot un domājot par dzīvi, viņa prātā bija dzimusi traka ideja. Viņiem bija jātiek ārā no cietuma! Pašlaik Neiko pat nedomāja par to, ko darīs, kad nonāks Labirinta nešķetināmajos tīklos, bet tagad tas bija vienalga. Viņam bija jāatrod Rovena un... nu vienalga kas, bet viņš juta, ka abi ir saistīti ciešām saitēm. Viņš juta, ka meitenei draud briesmas. Taču kā palīdzēt? Kā tikt laukā?

-Jā, es esmu nomodā, -Leandra nogurušā balsī atbildēja. Viņa tik ļoti juta līdzi puisim, ko bija iekārojusi viņas meita un neuzdrošinājās atzīties, ka ir Floo māte. Tas viņam būtu bijis smags trieciens, iespējams viņš pat novērstos no viņas, bet Leandra tik ļoti bija noilgojusies pēc sarunām... Nē, viņa nedrīkstēja sevi atklāt.

-Mums jātiek laukā no šejienes, -Neiko satraukti teica, paraujot restes. Tās pat neizkustējās.

-No šejienes nav iespējams tik ārā, Neiko, tas ir veltīgi... –Leandra ieklepojās, taču juta, ka asinis dzīslās sāk riņķot straujāk. Tik ilgi viņa bija ilgojusies pēc brīvības! Vai viņa maz atcerējās kādas ir debesis, kāda ir zāle, Zilā mēness vilinājumu... Jā, viņa to atcerējās ļoti miglaini. Šķiet, ka bija pagājuši vai miljons gadu, kopš viņa bija šeit.

-Nē, nē, nē, viena iespēja ir, bet... man būs vajadzīga jūsu palīdzība, -Neiko sāka skaidrot savu plānu un Leandra uzmanīgi klausījās. Noklausījusies viņa sarauca pieri, tas bija vismuļķīgākais plāns kādu vien varēja iedomāties. Tas tik būtu joks, ja kaut kas tāds izdotos. Floo taču nebija tik stulba, bet... varbūt tieši to Neiko arī gaidīja. Lai nu kā, taču viņiem vajadzēja mēģināt.

Jau vairākas stundas viņš bezmērķīgi bija slapstījies gar Smaragdu pili un par laimi neviens vēl nebija pamanījis viņa klātbūtni. Viņš zināja kurp jādodas, zināja, kas jāmeklē un kur to atrast, taču... viņam nebija spēka. Radbods vairs nespēja, viņš bija atguvis zaudēto, taču tik un tā nespēja būt kopā ar mīļoto. Viņš bija izdomājis domu domas, ko darīt, taču atbilde radās tik pēkšņi, ka viņš apmulsa un nespēja saņemties. Tagad Radbods zināja, kas jādara. Viņam bija apnikušas meitas spēlītes, taču arī viņš prata spēlēt. Jā, viņam bija daži trumpji, par kuriem Floo neko nezināja, tos zināja tikai Leandra un kāds ļoti uzticams draugs. Jā, lai gan likās, ka viss ir zaudēts, Radbods patiesībā bija soli priekšā šai pretīgajā un negodīgajā spēlē.

-Pozīcijas mainās, mīļā, -viņš nočukstēja un apstājās pie kāda koka, kas ne ar ko neatšķīrās no citiem. Tas bija biezi noaudzis ar indīgajām estejām. Neviens netuvojās šiem bīstamajiem un neglītajiem augiem, jo tie mēdza aptīties ap nepiesardzīgu garāmgājēju un likt tā ādai satrūdēt.

-Ak, skaistās un cēlās, palaidiet jel, lūdzu, garām jūsu necienīgu ceļinieku, -viņš pazemīgi nočukstēja un ieliecās ceļos pret neglītajiem augiem. Estejas viegli notrīcēja un, nespēdamas pretoties komplimentam, lēnām pavēra mazu taciņu, kas aizveda līdz koka stumbram. Veikli Radbods pazuda tajā un estejas acumirklī aizvērās. Piegājis pie koka stumbra, Radbods redzēja, ka tā nemaz nav mainījusies. Ala bija turpat, ala, kas veda uz Smaragdu pils cietumu –Labirintu. Spēris soli alā, Radbods pasmaidīja. Viņa „mīļajai” meitai pat nebija ne jausmas par tēva priekšrocībām, jo... reiz viņš bija izbēdzis no Labirinta.

Kā jau Floo bija teikusi, viņa atgriezās pēc stundas. Ļauni smaidīdama, meitene atspiedās pret Neiko kameras restēm. Neiko stāvēja ar muguru pret viņu un raudzījās sienā.

-Nu, vai atvadījies no savas mīļotās? –Floo maigi jautāja, ar acīm meklēdama Ebrijas līķi.

-Vai zini, viņa mani piekrāpa... –Neiko aukstasinīgi teica, taču nepagriezās pret Floo. Meitene nesaprašanā sarauca pieri.

-Kur viņa ir? Viņai bija jābūt šeit, es viņu saindēju! –Floo nesavaldīgi iekliedzās un satvēra restes.

-Ebrija... viņa nebija elfa, viņa mani nemīlēja. Viņas mērķis bija iekļūt šeit, lai... atbrīvotu savu patieso mīlestību, -Neiko pagriezās pret Floo, viņa acīs bija asaras. Floo nekad nebija redzējusi Neiko raudam, tāpēc apmulsa.

-Kur viņa ir? –viņa nesaprašanā jautāja.

-Es nezinu kā, bet viņai izdevās izkļūt no kameras, viņa devās tai virzienā, -Neiko pamāja uz vienu no gaiteņiem.

-Nu tu redzi, Neiko, kas notiek, ja iemīlies nepareizajā, -Floo nošņācās un aizsūtīja divus sargus, Neiko norādītajā virzienā.

-Floo, tā būtu bijusi tu, ja... ja nebūtu Ebrijas, -viņš nočukstēja, pieiedams pie restēm un satverdams viņas roku. Floo atrāvās un soli atkāpās.

-Neiko... –meitenes balss neklausīja, viņa nespēja noticēt puiša vārdiem.

-Ja tu notversi Ebriju un ļausi man viņai atriebties, es kāpšu tronī ar tevi, Floo. Man šķiet... viņa bija nobūrusi mani... man šķiet, ka es... –Neiko apmulsa, meklēdams vārdus. Floo vēl aizvien raudzījās viņā ar neticību.

-Nē, tu nedrīksti! –pēkšņi iekliedzās Leandra. –Viņa ir ļauna, tu nedrīksti, būt ar viņu!

-Klusē! –Floo iekliedzās.

-Floo, es būšu kopā ar tevi, apmātības apmetnis ir nokritis man no acīm, tā esi tu... īstā, -viņš čukstēja, skardams Floo vaigu un maigi to noglāstīdams. Meitene notrīcēja.

-Tūdaļ pat atrodiet to bēgli! –Floo noskaldīja, pamādama diviem atlikušajiem sargiem.

-Bet, kundze, jūs paliksiet neaizsargāta...-iebilda viens no uzrunātajiem.

-Vācies, mani aizsargās mans topošais vīrs! –Floo iekliedzās un sargi klupdami, krizdami metās pakaļ iepriekšējiem.

-Floo, nāc pie manis... –Neiko nočukstēja un meitene acumirklī atslēdza kameru. Viņa metās Neiko rokās un kaislīgi viņu noskūpstīja. Neiko pievilka viņas augumu cieši klāt savējam un Floo gandrīz paģība.

-Es nebiju gaidījusi... es pat nespētu iedomāties, ka tu... –viņa čukstēja pret viņa lūpām un lielais atslēgu saišķis nokrita uz grīdas.

-Ak, Floo, Ebrija bija kļūda, tu tikai tu... –viņš čukstēja, atdarīdams korsetes aukliņas. Kad korsete bija vaļā, Neiko skūpsti pēkšņi aprāvās. Viņš spēji aizlauza rokas meitenei aiz muguras un sasēja ar vienu no aukliņām. Floo iekliedzās, taču Neiko aizspieda viņai muti. Noplēsis viņas kleitas piedurkni, viņš to iebāza viņai mutē un aizsēja to ciet. Floo acis zvēroja.

-Tikai tas, ka tu esi sieviete, liedz man tevi nogalināt. Tagad tu redzi, cik sievietes patiesībā ir vājas, tu nederi par valdnieci un nekad par tādu nekļūsi, -viņš izsmējīgi teica un paņēmis atslēgas, iegrūda Floo kameras dziļumā.

-Es zināju, ka tavs iebildums būs tieši vietā, -Neiko iesmējās un aizslēdza kameras durvis. Pametis atslēgu citiem ieslodzītajiem, kas bija sarosījušies, Neiko kopā ar Lenadru metās prom pa gaiteni.

-Neiko, ja tu tagad pagriezīsies ap šo pagriezienu, iekritīsi tieši bezdibeņalā, -Leandra brīdināja un Neiko pastājās. Neizpratnē viņš sarauca pieri.

-Kā jūs to zināt? –viņš jautāja.

-Mans vīrs... viņš zināja par šo cietumu visu. Es nezinu kā, bet viņš zināja, -Leandra smagi nopūtās.

-Ja jūs pazīstat šīs ejas, rādiet izeju! –Neiko noskaldīja un palaida sievieti pa priekšu. Prātā uzzibsnīja Rovenas smaids. Drīz, drīz...

Rovena atkāpās pāris soļus atpakaļ. Tas nebija iespējams! Tas nevarēja būt Neiko! Pēkšņi apkārtni atkal piepildīja migla un Neiko pazuda viņas skatienam. Tikai viņa dobjie smiekli šķiet skanēja visapkārt meitenei. Tie bija visur un piepildīja viņu! Tik auksti, salti un biedējoši... Rovena metās riņķī un grasījās skriet, taču viņas priekšā stāvēja Liāna. Lēnām māsa pastiepa roku pret Rovenu, viņas acīs mirdzēja asaras.

-Liāna... –Rovena izdvesa, stiepjoties māsai pretī, taču tikko viņu rokas saskārās, Liāna aizpeldēja gabaliņu tālāk. Rovena steidzās māsai pakaļ, neievērojot, ka viņas kājas grimst dziļāk purva slīkšņās.

-Pagaidi, Liāna! –viņa iesaucās, kad vairs nespēja izraut kāju no akača, taču māsa tikai ieķiķinājās un slīdēja tālāk. Rovena sastinga... Tā nebija Liāna, un tas nebija arī Neiko. Viss bija māņi, purva dvēseles bija izspēlējušas ar viņu ļaunu joku. Sirdī vairs nebija mīlestības, bija palicis tikai naids... dedzinošs naids...

Rovena pieķērās pie tuvākā pundurkoka un ar visu spēku rāva kāju laukā. Pēc kāda mirkļa, kad tas izdevās, meitene skaļi iesmējās, skaļi un dzidri. Viņas smiekli aizdzina miglu.

-Šis joks iet cauri tikai ar pēdējiem stulbeņiem, -viņa caur smiekliem izdvesa. Atkritusi pret cini, viņa vēl nespēja mitēties smieties. Rovena redzēja kā viņas priekšā no purva slīkšņām paceļas cilvēka stāvs. Tās spēra soli viņai tuvāk. Meitene redzēja tā tumši dzirkstošās acis, cieši sakniebtās lūpas, pinkainos matus un netīro dubļu apmetni.

-Kas tu esi, ka uzdrīksties smieties par manu purvu? –tas skarbi jautāja, pavērsdams pret meiteni zarainu nūju.

-Un kas esi tu, kas sūta visādus ākstus mani baidīt un tagad baksti ar savu līko zaru man tieši sejā? –Rovena, izmēdot svešinieku, jautāja.

-Esmu Skipio –šī purva valdnieks! –tas dusmīgi noskaldīja.

-Ooo, tev pieder vesels purvs! Cik apbrīnojami! Es esmu... hmmmm... Atriebēja, -Rovena izsmejoši teica.

-Atriebēja? Vai tad Atriebējas neizzuda līdz ar Dūmakaino laiku iestāšanos šai zemē? Vai tad tās visas netika iznīcinātas? –Skipio domīgi jautāja, ar skatienu novērtēdams meiteni. Rovena atkal iesmējās.

-Kad cilvēku grauž naids, nekas nav labāks par atriebību, tas dod veldzējumu dvēselei, -meitene noskaldīja un piecēlās kājās. –Man nav laika, lai to kavētu, tāpēc parādi man izeju no sava purva un neizaicini! –viņa pabeidza, acīm brīdinoši dzirkstot.

-Man nav varas pār Atriebības dievieti, es jūtu tava sirds plīst, tāpēc dodies, dari, kas jādara.

Rovena piecēlās kājās un, teatrāli paklanījusies, devās prom. Viņa vairs nekad neatgriezīsies savā laikā, nekad... Tagad viņa bija daļa no Dūmakainās zemes... Tagad viņa bija sapratusi, kas ir un kas viņu par to padarījis. Viņa bija Atriebēja... vainīgajam bija jāsaņem sods...

-Saturies, Neiko, es nāku... –viņa nočukstēja un pameta Moku purvu.

Raduraksti, neliels ieskats.

Rovena -par vecākiem nekas nav zināms. Meklējumos.

Liāna -par vecākiem nekas nav zināms. Meklējumos.

Neiko: māte -Rona. Tēvs -nav zināms. Rona mīt miglas kalnos.

Floo: māte -Leandra, tēvs -Radbods, krustmāte -Rona(pēc šķietamās Leandras nāves uzņēmās atbildību par Floo).

 Ronai nav ne jausmas, ka Leandra ir dzīva, uzskata, ka mira dzemdībās līdz ar bērnu. Ar Leandru bija draudzenes.

Leandra uzskata, ka mīļotais -Radbods ir miris. Nezina, kas notika ar bērnu pēc dzemdībām. Domā, ka Rona ir vainīga, taču patiesā vaininiece ir Hora(harpija).

Hora iesloga Leandru cietumā un apvārdo Floo.

Radbods nezina, ka viņam bija vēl viens bērns un ienīst Floo, jo tā nodevsui savu dzimtu, tur savu māti ieslodzījumā.

Raiens ir Selīnas brālis. Selīna bija cietumā, jo tika uzksatīta par izredzēto.

Nu tas sākumam... iespējams, ko aizmirsu, jautājiet. Būs daudz vieglāk saprast... :)

 

Radbods bija pusceļā uz „bīstamo” noziedznieku ieslodzījuma vietām, jo nešaubījās, ka Leandra būs ieslodzīta tieši tur. Gaismas nebija, dur kaut acī! Pēkšņi viņš saklausīja balsis, kas strauji tuvojās. Šķiet, ka tie bija sargi. Likās, ka noticis kaut kas ārkārtējs, jo sargi izklausījās nikni. To soļi aizdimdēja garām Radboda slēptuvei un pazuda Labirinta gaiteņos. Atviegloti nopūties vīrs gribēja turpināt ceļu, bet tad spēji sastinga. Šeit kāds bija... Viss Radboda augums nostiepās, viņš sastinga u ieklausījās. Tepat līdzās kāds elpoja, saraustīta elpa...

Šķiet, ka viņš bija uzkūlies bēglim, ko meklēja Labirinta sargi un, lai Debesu zirgi žēlīgi, ja tie nelaimīgo atradīs. Radbods juta spēju vēlmi palīdzēt bēglim, jo tādējādi viņš visādā ziņā kaitētu Floo.

Uzmanīgi sperdams soļus, viņš tuvojās vietai, kur vajadzēja atrasties bēglim, bet pēkšņi saņēma tādu sitienu krūtīs, ka atstreipuļoja dažus soļus atpakaļ un atsitās pret Labirinta sienu. Tverdams pēc elpas, Radbods centās kaut ko teikt, bet vārdi nenāca pār lūpām. Bēglis uzbruka vēlreiz, bet šoreiz Radbods bija daudz veiklāks. Viņš izrāva dunci un atvēzējies trieca to pretinieka virzienā. Šķiet, ka tas trāpīja, jo uzbrucējs noelsās un atkāpās.

-Sasodīts! Bēdz Leandra! Glābies! –uzbrucējs klusi iesaucās, bet Radbods to dzirdēja. Šie vārdi kā bomis trāpīja viņam pa pieri... šī pazīstamā balss... Radbods apstulba un nometa nazi. Tajā pat mirklī uzmirdzēja tikko manāma gaisma un uzbrucējam ar to pietika. Viņš atvēzējās un smagi iesita Radbodam pa seju. Viss satumsa... pēdējais, ko viņš redzēja bija mīļotās sievietes šausmās pārvērstā seja...

-Neiko, mēs nedrīkstam viņu šeit pamest! –Leandra čukstēja, noliekusies pār milzīgo, apaugušo vīrieti.

-Drīkstam gan un to arī darīsim! Viņš man uzbruka, -Neiko parāva Lenadru aiz rokas un grasījās iet, bet sieviete spītīgi rāva roku ārā no viņa tvēriena.

-Nē, tas biji tu, kas viņam uzbruka! Nabadziņš noteikti apmaldījās Labirinta gaiteņos un noturēja mūs par sardzi, -sieviete neatlaidās un centās dabūt vīru pie samaņas.

-Ejam, tas noteikti ir sargs! –Neiko dusmīgi teica, bet Leandra neklausījās.

-Neiko, viņš nav nekāds sargs! Tūliņ pat palīdzi man viņu dabūt pie samaņas! –viņa pavēloši teica. Kaut kas sievietes balsī lika Neiko nodrebēt. Viņš sajutās kā nepaklausīgs bērns, kam māte liek nomazgāt seju, bet kurš atsakās to darīt. Viņš nespēja pretoties šai balsij un smagi nopūties devās pie vīra. Saņēmis to aiz mēteļa atlokiem, viņš sparīgi sapurināja milzi. Leandra atkal izvilka savu amuletu un atvēra to. No tā izlauzās tikko manāms gaismas stariņš, kas apgaismoja vīra apaugušo seju.

Līdzo vīrs atvēra acis un paraudzījās Neiko sejā, puisis noelsās.

-Tu jau atkal paguvi mani nolikt uz lāpstiņām ar viltību, -vīrs izdvesa, cenzdamies novelt puisi no savām krūtīm. Neiko apmulsis piecēlās un pasniedza vīram roku. Kad tas bija augšā, Neiko cieši saspieda tā plecus un ielūkojās tumši brūnajās acīs. Nespēdams noticēt, ka ir saticis draugu tik neparastā vietā un apstākļos, Neiko viņu cieši apkampa.

-Rad, veco zēn, nedomāju, ka reiz vēl redzēšu tavu pinkaino galvu! –Neiko iesaucās, aizmirsdams par to, kur atrodas. Radbods apklusināja viņu un parāva prom.

-Vēlāk, laiks pazust! –viņš noteica un palaida Neiko ar Leandru pa priekšu.

Ak, Lenadra. Viņa bija tik skaista! Šķiet, ka pat cietumā pavadītie gadi nebija spējuši viņai kaitēt. Leandra nezināja, kas iet viņai aiz muguras un Radbods izbaudīja šo brīdi. Viņš bija atguvis visdārgāko, kas viņam piederēja. To, kas bija palīdzējis izturēt kara gadus, cietuma gadus, to, kas viņu tik ilgi bija turējis pie dzīvības. Kad Rona bija pateikusi, ka Leandra ir mirusi, Radbodam likās, ka viņa pasaule ir sabrukusi, ka viņš pats ir miris, bet tagad... viņa cēli slīdēja un veda viņus ārā no Labirinta -tā, kā viņš to reiz bija mācījis. Ak, kā viņš vēlējās visu atklāt, visu izstāstīt, atkal būt kopā ar mīļoto, bet... ne tagad, pagaidām nē. Tagad vēl viņš to nespēja.

Rovena bija briesmīgi izslāpusi, mutē vēl arvien bija pretīgā purva garša. Viņa bija izsalkusi, jo neuzdrošinājās ķerties klāt pretīgajām purva ogām. Likās, ka purvs ir dzīvs, jo te tas bija kluss kā kaps, te pēkšņi burtiski atdzīvojās un vaidi mijās ar krācieniem, žļurgu un burbuļošanu. Rovenai šīs skaņas uzdzina vēl lielāku pretīgumu nekā smaka. Šķita, ka ikkatrs kroplais kociņš stiepj savas ķetnas uz viņas pusi un cenšas izsūkt no meitenes pēdējās dzīvības sulas. Rovena vairs pati nesaprata, vai viņā maz vēl ir palikusi dzīvība, laikam tā bija tikai milzīgā apņemšanās atriebties un atrast māsu, kas viņu dzina uz priekšu. Meitene nezināja, ko izdarīs ar Neiko, kad viņu atradīs, bet bija droša, ka liks viņam ciest. Rovena nebija droša vai būtu spējīga nogalināt... Nē, viņa būtu, jo reiz jau to bija izdarījusi... reiz viņa bija nogalinājusi.

Pēkšņi viņa apstājās. Viņa būtu sabrukusi dubļos, ja vien nebūtu to ieraudzījusi. Likās, ka viņas priekšā atvērušies paradīzes vārti. Moku purvs bija beidzies. Tas izbeidzās tikpat pēkšņi, kā bija sācies. Priekšā vīdēja pļava, kuras tāles aizsedza dažādi krūmi un koki. Tālāk aizvijās upīte, kas skaļi burbuļodama aicināja Rovenu. Izķepurojusies no Moku purva kārīgajiem nagiem, kas viņu centās ievilkt atpakaļ, meitene streipuļoja prom. Viņa bija spērusi tikai dažus soļus prom no purva malas, kad plaušas spēji piepildīja svaigs gaiss. Viņa noelsās tik strauji, ka plaušas iesāpējās. Kas tā bija par smaržu! Nekad meitene vēl neko tādu nebija jutusi. Viņas plaušas pildījās ar gluži parastu gaisu, taču likās, ka tas ir tīrāks par jebko, ko viņa jebkad jutusi. Rovena nokrita uz ceļiem un ievilka nāsīs zāles smaržu. Šķita, ka tūkstošiem maigu puteklīšu kņudina viņas degunu un nokļūst līdz pat sirdij. Šķita, ka iekšā sakrājušās dūņas noārdās, kā būtu aplietas ar skābi. Sejas āda patīkami kņudēja, kad viņa to iespieda mīkstajā zālē. Rokas vēl nekad nebija skārušas neko tik maigu. Vējš viegli noglāstīja meitenes vaigu un Rovena sastinga.

Lēnām meitene apgriezās riņķī un gandrīz apkrita atpakaļ zālē. Purvs bija pazudis! Vietā, kur tas bija stiepās tā pati pļava, kas priekšā. Purva vairs nebija! Rovena lēnām nošūpoja galvu, tā taču nevarēja būt tikai ilūzija! Lai nu kā, meitenei tagad nebija laika kad lauzīt galvu par to, pārāk pārgurusi viņa bija. Tikai tagad Rovena sajuta, ka roka svilst kā ugunīs, kājas ir noberztas un nobrāztas, mati savēlušies nekad neatveļamā ērkulī, un seju klāj milzīga dubļu kārta. Tik ļoti viņa vēlējās tikt pie ūdens.

Rovena tikko spēja pavilkt kājas, taču tik un tā streipuļoja uz upes pusi. Viņa bija spērusi kādus pārdesmit soļus, taču šķiet, ka uz priekšu nevirzījās ne par matu. Cieši sakodusi zobus, Rovena apņēmīgi vilkās tālāk, bet upe palika tikpat tālu, kā iepriekš. meitene būtu skrējusi, taču viņai nebija spēka.

-Sasodīts! –Rovena iebļāvās, cik vien plaušas to spēja un tad, smagi elsodama, nokrita uz zemes. Kāds tepat līdzās dziļi ievilka elpu. Meitene pat nesabijās.

-Es atvainojos... man nav labi...es... –viņa izdvesa un atkrita zālē, ķermenis raustījās drebuļos, šķiet, ka miljoniem adatu durstītu viņas ķermeni. Karsti viļņi traucās pa vēnām un ietriecās smadzenēs. Viss satumsa...

Leandra bija devusies pēc ogām, kas auga milzīgā skarukoka pakājē. Tās bija visbarojošākās ogas, kādas vien šai apkārtnē varēja dabūt. Viņi bija slapstījušies veselu dienu un izsalkums beidzot bija guvis virsroku. Neiko draugs bija pagalam savāds vīrs noaugušu seju, ko visu laiku slēpa, garā apmetnī, zobenu pie sāniem. Gandrīz visu laiku Leandra juta, ka milzīgais vīrs viņu slepeni novēro. Ikreiz, kad viņa sajuta šo skatienu, viņas ķermenis nodrebēja. Leandra pat nesaprata kāpēc, šķiet, ka ikviena ķermeņa šūniņa uztvēra viņa skatienu un centās tam atsaukties. Šis vīrietis bija pagalam nerunīgs, taču viņa balss bija dobja un dziļa... tik dziļa kā reiz... iespējams, ka tieši tādēļ Leandra tā jutās, svešais viņai atgādināja sen mirušo vīrieti, ko viņa mīlēja vēl arī tagad. Leandra jutās vainīga, ka pirmais sastaptais svešinieks spēj viņā izraisīt sajūtas, kuras reiz bija spējis tikai Radbods. Ak, pat vārdi viņiem bija līdzīgi, šo sauca Rads. Leandra bija gatava izmantot jebkuru situāciju, lai tiktu prom no biedējošā milzeņa, tāpēc arī bija piedāvājusies aiziet un sadabūt ēdamo.

Pēkšņi Leandra izdzirda soļus. Kāds bija koka otrā pusē. Uzmanīgi viņa paraudzījās no koka aizmugures. Tur stāvēja meitene. Vismaz šķita, ka tā bija meitene, jo bija tik netīra un noplukusi, ka Leandra par to nebija droša. Pēkšņi meitene skaļi nokliedzās un sabruka. Leandra dziļi ievilka elpu un sastinga. Meitene kaut ko nesakarīgi nomurmināja un nokrita pie zemes. Viss ķermenis sāka raustīties drebuļos un Leandra steidzami izskrēja no savas slēptuves. Pieskrējusi klāt netīrajai meitenei, viņa nometās ceļos. Jā, tā patiesi bija meitene, to apliecināja viņas slaidā auguma aprises zem dubļainajām un smirdīgajām drēbēm, viņas sapinkājušies mati un vieglums. Lenadrai nebija ne mazākās saprašanas, kas ir šī nelaimīgā, bet viens bija pilnīgi skaidrs –viņai bija nepieciešama palīdzība. Meitene šķiet bija zaudējusi samaņu un Leandra maigi saņēma viņu aiz pleciem. Līdzko viņa satvēra meitenes plecus, šķiet caur pirkstiem izšāvās vieglas trīsas. Leandra acumirklī atrāvās un šausmu pilnām acīm paraudzījās uz guļošo. Tas bija kaut kas neticams! Leandra apskatīja savas rokas, uz tām nekā nebija, tikai dubļi. Pārliecinot sevi par to, ka viss notikušais bijis tikai viņas iztēlē, Leandra satvēra meiteni aiz pleciem un sapurināja. Meitene kaut ko murmināja, bet Leandra nekā nesaprata. Ar grūtībām viņa uzvilka meiteni kājās un centās piedabūt pie iešanas. Otra meitenes roka karājās gar sāniem, šķiet, ka bija stipri savainota, bet to Leandra nepārbaudīja. Pēc iespējas ātrāk viņa bija jādabū pie Neiko.

Ceļš bija nežēlīgi smags, jo meitene visu laiku klupa un nesaprašanā murgoja. Leandra bija cauri slapja, kad pamanīja Neiko un Radu.

-Neiko... palīdzi... –sieviete izdvesa un centās noturēt meiteni kājās, taču tas neizdevās. Pēdējā mirklī Neiko piesteidzās un viņu satvēra. Viņš neko nejautāja, neko neteica, tikai uzmanīgi pacēla meiteni rokās un aiznesa līdz upei. Nolaidis viņu sūnās, viņš meitenes galvu uzmanīgi atbalstīja pret ceļiem un sāka mazgāt viņas seju.

-Neiko, ļauj man... –Leandra iesāka, taču Neiko paraudzījās uz viņu ar satricināta dzīvnieka skatienu.

-Ejiet prom! –viņš pavēlēja un Leandra sastinga. Uz mirkli viņas cīņasspars pagaisa, bet tad ar jaunu vilni atgriezās.

-Neiko! Es labāk zinu, kas darāms, lūdzu, atstāj mūs! Aizej sameklē dziedējošos augus, vislabāk cerias, tās palīdzēs ātrāk sadziedēt ievainojumus un noņems drudzi, -Leandra stingri iesāka un gribēja izņemt auduma gabalu Neiko no rokām, taču viņš to drudžaini sažņaudz plaukstā tā, it kā no tā būtu atkarīga viņa dzīvība.

-Es par viņu parūpēšos, es apsolu, Neiko, -Leandra pastiepa roku. Neiko mirkli vilcinājās, bet tad uzmanīgi ieguldīja meiteni Leandrai klēpī un ātrā solī devās pildīt uzdoto.

Neiko domas šaudījās vēja spārniem, viņš pat neskatījās, kur liek kāju. Ar šīs dīvainās meitenes parādīšanos viņa dzīvē, viss bija pagriezies kājām gaisā. Kad viņš bija pametis Rovenu vienu, sirds plīsa, taču viņš zināja, ka vietu, ko viņa tur ieņēmusi neviens cits nekad neieņems. Viņš bija ziedojis meiteni, lai glābtu kādu citu, kas bija mirusi jau pirms daudziem gadiem. Tad Neiko bija nolēmis viņu atrast, bet nu... Rovena bija šeit. Viņa bija šeit!

Neiko satriekts atkrita zālē. Viņš nespēja sakopot domas. Prātā uznira atmiņas... Rovena satriekta raugās viņam sejā un lūdz, lai viss notiekošais būtu tikai sapnis, Rovena iespļauj viņam sejā ēdienu, Rovenas naida pilnās, medus saldās acis, Rovena Bezdibeņezera ūdeņos, ūdens pērles viņai matos, maigā āda, apmulsušās, izbiedētas acis... Nē, tagad vairs nebija palicis nekas no tās Rovenas. Neiko rokās bija gulējusi pavisam cita meitene, tā nevarēja būt Rovena! Nevarēja! Viņa bija dubļos, drēbes bija saplēstas, seja dubļos un skrambās, roka bija caurdurta un ķermenis gluži vai salauzts, viņas elpa izskanēja kā čērkstoša aizkapa skaņa... Likās, ka šī trauslā būtne būtu izgājusi vai cauri ellei!

Ak, Kā Neiko sevi nolādēja, kā gan viņš bija spējis pamest šo meiteni vienu? Viņš bija briesmonis! Tikai viņš viens bija vainīgs pie Rovenas ciešanām!

Neiko piecēlās kājās, pēc iespējas ātrāk bija jāsadabū zālītes un kas ēdams. Viņam Rovena bija jādabū pie dzīvības, tad viņam būs jācenšas izglābt savējo...

Pēc mirkļa Neiko bija atpakaļ. Ieraudzījis meitenes tīro, saskrambāto, bālo seju, Neiko noelsās. Pat tagad, izmocīta un iekritusi, tā bija tik skaista. Tagad viņa bija iekritusi dziļā, drudžainā miegā un ķermenis ļoti stipri trīcēja. Lenadra bija uzvilkusi viņai savu garo apakškreklu, kas bija diezgan silts. Tikai savainotā roka bija atstāta kaila, lai uz tās varētu uzlikt dziedinošās lapas. Rads bija meiteni apsedzis ar savu biezo apmetni.

Leandra acumirklī satvēra atnestās lapas un uzlika tās vārīties. Neiko apsēdās līdzās Rovenai un noglāstīja viņas nu jau tīros bet slapjos matus.

- Neiko, kas viņa ir? – Rads nostājās līdzās Neiko un jautāja. Neiko neatbildēja.

- Neiko, kas ir šī meitene, ko tu sargā kā savu acuraugu? – viņš lēnām nolaidās līdzas draugam un saspieda viņa plecu.

- Ak, Rad, šī meitene ir... – Neiko iesāka, bet nezināja kā pabeigt. Viņš nezināja, kā lai stāda Rovenu priekšā. kas gan viņa bija? To viņš nezināja. Kas viņa bija viņam? Par to viņš vairījās domāt un cerēja nekad neuzzināt.

- Rovena ir meitene no citas pasaules, viņa ir... es viņu satiku pirms kāda laika. Tad mūsu ceļi šķīrās un nu... – Neiko nespēja pabeigt.

- Nevaino sevi, šeit ir ļoti bīstama zeme un neaizsargātām meitenēm bieži neveicas, bet nu viņa ir drošībā. Gribētos man gan zināt ar ko viņa ir tik īpaša... – Rads velnišķīgi pabeidza. Neiko palaida šo piezīmi gar ausīm, nebija īstais laiks.

Pēc kādas pusstundas virums bija gatavs un Leandra padzina vīriešus, lai varētu netraucēti aprūpēt Rovenas brūces. Rovena sievietei iedvesa dīvainas sajūtas. Leandra nesaprata kāpēc, bet meitene uzreiz iekaroja viņas sirdi. Uzmanīgi apkopusi Rovenas roku un galvu, Leandra viņu silti sasedza un mēģināja dabūt pie samaņas. Rovena vārgi pavēra acis, bet tajās vīdēja tikai pelēka migliņa.

- Iedzer šo, tas palīdzēs, - Leandra ar varu ielēja Rovenai mute pretīgo šķidrumu, kas palīdzēs noņemt drudzi. Dīvainā meitene aizvēra acis un iekrita dziļā bezsapņu miegā.

- Rad, vai tu kādreiz esi zaudējis ko dārgu un domājis, ka nemūžam to vairs neatgūsi, taču tad, pēkšņi, tu atkal atgūsti zaudēto... – Neiko domīgi teica un viņa skatiens raudzījās tālumā.

- Jā... – Radbods nočukstēja un smagi nopūtās, - jā, esmu gan... Neiko, man tev kas jāsaka... Ja es to kādam neizstāstīšu... – Radbods satvēra Neiko plecus un pagrieza viņu pret sevi.

- Kas noticis, Rad? – Neiko centās atgriezt domas pie drauga, bet tas nācās ļoti grūti.

- Runa ir par Leandru... – Radbods iesāka.

- Jā, viņa ir skaista sieviete, es tevi saprotu... bet Rovena... – Neiko domas atkal aizklīda tālumā. Ko gan Radbods tur vispār gvelza, vai tas maz tagad bija tik ļoti svarīgi? Viņš taču bija atguvis Rovenu.

- ... tā ir viņa. Es nespēju to pateikt... – Radbods turpināja runāt, nemanīdams, ka draugs viņā nemaz neklausās.

- Sākumā atvainojies, tad izstāsti visu... Nē, ar Rovenu tas neies krastā... –Neiko buldurēja.

- ... un nu es esmu viņu atguvis! Man mīļotā domā, ka esmu miris! Varbūt tā ir labāk? – Radbods atlaida Neiko plecus un izmisis paraudzījās tālumā.

- Jā, es esmu viņu atguvis, bet viņa nav mana mīļotā, viņa tikai... – Neiko spēji aprāvās. Viņš lēnā pagrieza galvu pret Radbodu. Ko viņš bija teicis?

- KO? - Neiko noelsās. – Ko tu teici? Mīļotā?

- Ak, Neiko, vai atceries, kad stāstīju par savu sievu? – Radbods skumji jautāja.

-J ā, bet tu taču negribi teikt, ka... – Neiko nespēja atrast vārdus.

- Leandra ir mana sieva.

- Bet tas nav iespējams! Viņa nevar būt tava... viņa ir mirusi! – Neiko izsaucās.

- Ak, Neiko, arī es domāju, ka viņa ir mirusi, bet tad uzzināju, ka Leandra ir dzīva un tiek turēta Labirintā. Es devos viņu meklēt un satiku jūs...

- Svētie Debesu Zirgi... – Neiko noelsās. Tas tik bija pavērsiens! Viņš nespēja iedomāties šo milzīgo, pieaugušo vīru kopā ar smako un trauslo Leandru...

- Viņa to pat nenojauš... viņa noteikti domā, ka esmu miris, – Radbods aizžņaugtā balsī izdvesa.

- Ak, mans draugs! Un ko tagad? – Neiko satvēra viņu aiz pleciem un cieši tos saspieda.

- Neko! Es tikai gribēju, lai tu to zini. Lai tā paliek. Lai viņa domā, ka esmu miris. Man vēl tāls ceļš ejams, mēs kopā vairs nespēsim... – Radbods aizgriezās.

- Nē... Rad, tu nevari. Viņai ir tiesības zināt! – Neiko iesaucās.

- Nē, tā būs labāk.

- Pagaidi, bet jums taču ir meita... tu man to stāstīji. Kas notika ar tavu meitu? – Neiko pēkšņi atcerējās.

- Viņa ir mirusi, - Radbods noskaldīja. Neiko vairs neko nejautāja, jo juta, ka draugs negrib par to runāt.

- Rad, tev viņai jāpasaka, - Neiko stingri teica. Radbods smagi nopūtās.

- Es nespēju... es... Es dodos prom, - Radbods ar šiem vārdiem satrieca Neiko.

- Ko? Es satieku tevi pēc tik daudziem gadiem un tu dodies prom? – Neiko sašutis jautāja. – Tu nevari...

- Es esmu izlēmis. Es dodos prom... tagad, - Radbds izlēmīgi teica.

- Nē... – Neiko šūpoja galvu. Viņš nevēlējās atkal zaudēt draugu.

- Paliec sveiks, Neiko! Sargi meiteni, kas tev rūp, sargi manu sievu.

- Sargi sevi... – Neiko izdvesa un palika uz vietas, noskatoties kā draugs aiziet. Tagad priekšā bija visgrūtākais...

Floo nebija nikna, viņa nebija dusmīga. Viņa bija ārprātā. Kā viesulis meitene šāvās augšup pa kāpnēm. Viņas niknums vienkārši nebija aprakstāms vārdos. Divi visbīstamākie ienaidnieki bija aizbēguši viņas pašas muļķības dēļ. Visus kalpotājus, ko viņa satika ceļā, Floo spēcīgi atgrūda un tie klunkur klunkuriem noripoja lejup pa kāpnēm, lai ar izbiedētām acīm noraudzītos pakaļ saniknotajai fūrijai.

Floo nezināja, ko darīs, taču viņa bija droša, ka nogalinās gan Leandru, gan Neiko... un Neiko mirs tieši tādā pat nāvē, kā mira viņa tēvs. Lenadra bija atņēmusi viņai gan Pūķa Aci, gan tā sarkanacainā monstra dvēseles lodīti. Nekavējoties tie bija jāatgūst. Tūdaļ viņa izsūtīs Ronas armiju... tūdaļ...

Floo iesteidzās lielajā zālē un spēji apstājās. Viņas milzīgajā tronī sēdēja Hora. Šoreiz viņai bija ugunīgi liesmojoši mati, kas mirdzošā vilnī klājās pār pleciem. Mugurā pieguļošs ādas tērps un viltīgs smaidiņš. Tikai viņas acīs vēl aizvien atmirdzēja sarkanīgs spīdums. Tas nekad nemainījās, lai kādu veidolu viņa nepieņemtu.

- Ko tu te dari, sasodītā? – viņa ieķērcās un dusmās piecirta kāju. Hora izbrīnā iepleta acis. Lēnām viņa piecēlās no troņa un pazemīgi paklanījās.

- Es gaidu jūs jau ļoti ilgi, mana kundze, - Hora pazemīgā balsī iesāka.

- Tūdaļ pat vāc armiju! Mēs ejam uzbrukumā! – Floo iekliedzās vēl skaļāk.

- Kundze? Kādā uzbrukumā? Es nesaprotu... – Hora jautāju, taču viņas sejā nemainījās ne vaibsts. Lēnām viņa piegāja pie plīvurkoka galdiņa un paņēma dzēriena kausu, ko sniedza Floo.

- Iedzeriet, mana kundze, jūsu mīļākais dzēriens – Ugunsdzira – tā palīdzēs jums sakārtot domas, - Hora teica un piemiedza acis, kad Floo pat nepaskatījās uz kausu.

- Es negribu nekādu dzērienu! Ja vien to nodevēju asinis! – viņa vēl joprojām kliedza.

- Kundze, man ir labas ziņas, taču ja jūs nenomierināsieties un neizdzersiet manis pašas gatavoto dzērienu, es jums neko nestāstīšu, jo jūs nespēsiet izbaudīt šo uzvaru... – Hora stingri teica un pastiepa kausu uz Floo pusi. Meitene nemierīgi staigāja no vienas zāles sienas uz otru. Pēkšņi viņa apstājās un dziļi ievilka elpu. Sirds neganti dauzījās. Jā, Ugunsdzira būtu tieši laikā. Pastiepusi roku pēc tās, viņa iztukšoja kausu vienā rāvienā.

- Mmmm... – viņa nopūtās, jūtot kā siltums ieplūst kaulos. Pēkšņi viņu pārņēma miers un labsajūta. Floo piesteidzās pie troņa un atlaidās tajā.

- Vai garšoja, kundze? – Hora pajautāja un ieķiķinājās. Ar neizdibināmu skatienu viņa raudzījās uz Floo.

- Tu esi labi pacentusies... kas tad tā bija par uzvaru? – Floo garlaikoti jautāja, patiesība viņai šobrīd tas bija vienalga. Dzēriens tik patīkami notrulināja muskuļus...

- Mana... – Horas balss skanēja it kā no tāluma un Floo centās pieliekties uz priekšu, lai viņu sadzirdētu.

- Hora... kas notiek? – Floo nočukstēja. Pēkšņi viņai vēderā viss bija sagriezies. Viņa nespēja saprast, ko Hora saka, jo galvā bija sācis skanēt tūkstošiem citu balsu un skaņu. Visi kliedza un Floo likās, ka galva tūdaļ sprāgs. Visiem atlikušajiem spēkiem viņa pieleca kājās un metās uz zāles durvīm. Meitene centās satvert durvju rokturi, bet pirksti bija atteikušies klausīt. Pagriezusies atpakaļ viņa redzēja Horas izplūdušo seju un kausu, ko viņa viegli šūpoja rokā. Floo centās tikt līdz Horai, bet kājas saļima, un viņa sabruka uz grīdas. Hora soli atkāpās, lai Floo nepagūtu viņu satvert. Horas tēls sāka bālēt un viss acu priekšā izplūda. Viss ietinās miglā. Floo pēkšņi sajuta, ka viss ķermenis tiek ierauts kā gaļasmašīnā... tad viss izdzisa.

Rovena bija ieslīgusi nemierīgā miegā. Neiko turēja klēpī viņas galvu un spēlējās ar viļņainajiem matiem. Viņš raudzījās saules rietā un tumši zaļo debesu pēdējā rotaļā ar saules stariem. Pamazām tās nomainīja violeta krāsa un Neiko saprata, ka šī nakts būs tumša kā visdziļākā aka. Viņš jau laikus bija sagatavojis malku kārtīgam ugunskuram, lai tas degtu visu nakti. Šodien viņi nebija paspējuši tikt līdz Demzemes robežai.

Leandra sēdēja viņam pretī un domīgi pētīja koku galotnes. Neiko nebija ne jausmas, par ko gan viņa domā. Taču viņš bija gatavs saderēt, ka arī Radam tur ir daļa vainas. Rads bija atspiedies vistālāk no viņiem un lāga nevarēja saprast uz ko viņš skatās apakš savas milzīgās kapuces, bet Neiko to zināja. Šķiet pavisam neapzināti, bet arī Leandra juta šo skatienu, jo ik pa laikam viņa nemierīgi sagrozījās, lai it kā iekārtotos ērtāk.

Neiko juta, ka kaut kas ir jāsaka, bet nezināja ar ko lai sāk.

-Leandra? –viņš uzmanīgi pajautāja un pamanīja, ka Leandra no viņa vārdiem viegli satrūkstas.

-Hmmm... –viņa norūca, taču turpināja skatīties tālumā, tumsā.

-Ko mēs darīsim? -Neiko jautāja.

-Mēs turpināsim dzīvot, -Leandra monotoni noskaldīja.

-Kā? Kur? Jūs zināt, ka dzīve vairs nebūs tāda kā iepriekš. Mūs vajās... –Neiko tikai tagad sāka aptvert, kas visus sagaida. Tagad tikai sāksies. Floo nebija bīstama, bet, ja viņa nebija saņēmusi to, ko vēlas, viņa bija nikna. Un ja viņa bija nikna... viņa spēja visu. Tagad noteikti tika vākta armija, lai viņus atrastu! Kas notiks ar Dūmakainās zemes iedzīvotājiem? Tagad uz spēles vairs nebija tikai viņu dzīvības tagad briesmas draudēja visiem, karš bija sācies. Savās aklajās dusmās Floo spēja pastrādāt dažādus posta darbus. Un vēl jau bija tā sasodītā Hora. Neiko nodrebinājies, atcerēdamies nakti, kad tā bija ielavījusies viņa guļamistabā Ebrijas veidolā... Viņas acis harpiju nodeva... šis viltīgais radījums varēja izstrādāt vēl vairāk nekā Floo un Rona kopā.

-Mēs slēpsimies, bēgsim, cīnīsimies, mirsim... –Leandra pat nepaskatījās uz viņu.

-Bet...kā? Mēs nevaram... –Neiko nespēkā nočukstēja, viņa roka sastinga Rovenas matos. Pēkšņi viņu dzīves likās bezcerīgas. Tagad, kad viņš bija atradis Rovenu, viņam bija jāpalīdz meitenei. Jāaizsargā viņa, jāatrod viņas māsa... jācīnās par taisnību, par sevi, par Mo, par Dūmakaino zemi...

-Neiko... Mans vīrs vienmēr teica: „Tas, kurš cīnās par taisnību, laimi un mīlestību, vienmēr uzvar”,–Leandra beidzot paraudzījās uz viņu. – Tas ir sācies. Tas, ko manai ģimenei bija jānovērš. Tas bija jānovērš manai meitai... pēc desmit saulēm viņai paliktu tieši deviņpadsmit gadi. Viņa saņemtu savu mantojumu... kļūtu par mūsu zemes aizstāvi. Bet viņa ir... mirusi, tāpēc tas jānovērš mums... Vai redzi šo akmeni? –Leandra atvēra plaukstu un tajā gulēja sarkana akmens puse. Tas dīvaini pulsēja un neizsakāmie pievilka Neiko. Ja vien Rovenas galva neatdusētos viņa klēpī, puisis būtu piegājis tuvāk un apskatījis to rūpīgāk.

-Tev, kas mani esi izglābis, ir jāuzzina patiesība. Tā ir tikai akmens viena puse. Pēc desmit saulēm būs tā vienīgā iespēja savienoties ar otru pusi. Akmens daļas var savienot tikai Pūķu kalnos, taču darīt to drīkst tikai viena būtne –Izredzētā. Tikai Izredzētās spēkos ir neļaut savu sirdi sagūstīt akmens varai un atklāt tā patieso spēku. Tikai Izredzētā spēj glābt mūsu zemi no ļaunuma, kas tai uzglūn. Ja tiks izlaista Ronas armija... Diemžēl otra puse ir Floo rokās un...

-Nē, nav vis, -pēkšņi kāds ierunājās no ēnas. Tas bija Radbods. Lēnām viņš piecēlās un, nosviedis savu milzīgo somu, sastinga. Uzmanīgi viņš paraudzījās uz Leandru un Neiko likās, ka draugs stāv milzīgas dilemmas priekšā. Viņš vilcinājās. Tad strauji atrāva somu vaļā un, kaut ko no tās izvilcis, nometa Leandrai priekšā. Tad viņš, neatskatīdamies, devās prom.

-Hei, Rad... –taču draugs neatbildēja viņa saucienam un Neiko grasījās celties, taču Rovena spēji salecās. Viss viņas ķermenis notrīcēja un tad sastinga. Neiko piespieda meiteni sev cieši klāt un palika uz vietas.

-Leandra, neļauj viņam aiziet... –viņš nočukstēja, taču tad aprāvās. Leandra bija bāla kā krīts. Viņas elpa bija sekla un nevienmērīga. Kā apmāta viņa raudzījās uz Radboda nomest priekšmetu. Nedroši viņa pastiepa roku. Tā bija grāmata... Mondo grāmata! Neiko noelsās, tas nevarēja būt tiesa! Grāmata bija pie Floo, viņš pats to bija viņai nogādājis... Tā nevarēja būt tā pati grāmata, bet... šķiet, ka grāmata bija īstā, jo Leandras rokas, to satverot, drebēja. uzmanīgi viņa noguldīja grāmatu sev klēpī un nedroši noglāstīja vāku. uzmanīgi viņa pārvilka pirkstus pār vākā iestrādāto akmeni... kas spēji iemirdzējās rubīnsarkanā krāsā... Neiko juta, ka viņam trūkst gaisa. Un taga viņš to atcerējās. Atcerējās sarunu, kas troņa zālē bija norisinājusies tik sen... tik sen...

-Rona, tā nevar! Nevar to ignorēt! No tās meitenes ir jātiek vaļā! Viņa izpostīs visu, ko esam panākušas! –kliedza Hora.

-Nē, nē...viņa ir tikai bērns. Un mēs nedrīkstam nogalināt visus bērnus tai ciematā, lai tiktu pie īstā... –Rona protestēja, taču viņas balss izskanēja aizvien vārgāk. Hora sāka gūt virsroku.

-Mās, tai skuķei ir daļa no Pūķa Acs! Tas akmens mums ir jādabū! Un no meitenes jātiek vaļā! Tev patīk šeit valdīt? Kāpēc apdraudēt troni kas reiz nonāks tava dēla rokās? Vai vēlies, lai viņam būtu jānoņemas ar kaut kādu skuķi, kas jauc gaisu? Nē, mana mīļā, viņš tev to nekad nepiedotu! Nekad! –Hora iekliedza šos vārdus, apsūdzot Ronu, un mazais Neiko juta kā pār muguru pārskrien ledus aukstas skudriņas. Ja Horas tante runāja par viņu, tad viņam tas nebija vajadzīgs. Viņam patika meitenes...

-Lūdzu, neliec man izdarīt šādu izvēli. Varbūt pareģojums nav patiess, varbūt viņa nav tik bīstama kā visi uzskata...

-Sasodīts, Rona! Viņa nav tikai bīstama, viņa iznīcinās visu, kas tev ir dārgs! Viņa Dūmakaino zemi pakļaus un akmens viņai palīdzēs! Tu nevari mūs visus pakļaut riskam aiz savas mīlestības pret visiem tiem kājainajiem un bezkājainajiem! Bez tam, tev nekas nebūs jādara. Es to visu paveikšu pati, tikai dod atļauju... dod man savu armiju, Rona...

-Ko? –Rona pēkšņi salecās. –Armiju? Nē! Nekad.

-Tas ir nepieciešams. Tava dēla labā...Un netiks izliets vairāk asiņu kā nepieciešams. Rona, tas ir viens ciemats pret visu Dūmakaino zemi... padomā, -Hora iedvesmojoši teica un sapurināja Ronu.

-Labi, bet... asinis nelīs vispār. Tu atvedīsi meiteni pie manis, vai saprati? Tad es lemšu, ko ar viņu darīt, -Rona stingri teica.

-Protams, māsiņ, lai būtu tā, kā vēlies tu...

Pārējais bija tīts miglā. Neko vairāk Neiko atcerēties nespēja, taču ar to pietika. Nesako ciemats tika nopostīts līdz pamatiem, Hora par to bija parūpējusies. Viņa bija izlaidusi Tumšakačus un tie bija iznīcinājuši visu dzīvo, kas vien bija Nesako. Arī meitene tika nogalināta, taču akmens bija pazudis. Hora bija ārdījusies, taču Rona bija nikna. Viņa bija padzinusi Horu no savas pils un sirds. Māsa bija pastrādājusi pārāk šausmīgas lietas un Rona to nespēja piedot.

Tagad Neiko saprata. Pūķa Acs nebija nekāds mīts, tas bija īsts akmens, kas tagad piederēja Leandrai. Puse, ko viņa bija atņēmusi Floo un otra puse... iestrādāta Mondo grāmatas vākā. Visi, kas dzinās pēc grāmatas bija milzīgi muļķi. Visi uzskatīja, ka grāmata var atklāt akmens atrašanās vietu, bet neviens nesaprata to, ka akmens puse atradās tieši uz grāmatas vāka... kādi gan akli muļķi viņi visi bija bijuši! Pati grāmata bija bezvērtīga, tikai pasakas un stāsti, kas neatklāja neko vairāk kā vajadzētu, bet tik un tā slēpa visdārgāko... un tagad tas piederēja Leandrai...

Neiko bija aizmirsis par Radbodu, par Rovenu un par visu apkārtējo. Viņš redzēja tikai rubīnsarkano akmeni un visu, ko tas spēja dot... nē, viņam tas viss nebija vajadzīgs, viņam bija vajadzīga atriebība. Un ar šī akmens palīdzību viņš spētu atriebties Floo...

Leandra juta kā sirds sāk sisties arvien straujāk. Pār muguru lija auksti sviedri. Viņas rokās bija Mondo grāmata... grāmata, ko viņai bija jāsargā un kas bija nozudusi līdz ar Radbodu un uzradusies līdz ar kādu svešinieku... kurš neizsakāmi atgādināja viņas sen mirušo vīru...

Spēji viņa pieleca kājās, grāmata nokrita uz zemes. Leandra metās pakaļ milzīgajam vīrietim, kas viņas domas bija sagriezis kājām gaisā. Viņa skrēja kā vēl nekad nebija skrējusi. Likās it kā no tā būtu atkarīga viņas dzīvība. Viņa nezināja, ko teiks, ko darīs, tagad galvenais bija viņu panākt. Galvenais nenokavēt...

Leandra ķērās aiz saknēm, pinās zālē, un nekā neredzēja, taču neapstājās.

-Rad! –viņa iekliedzās un apstājās, lai ieklausītos. Tā bija tikai viņas balss, kas atsaucās. Sirds dauzījās kaklā un likās, tūdaļ izleks. Leandra grasījās skriet tālāk, bet vairs nebija spēka. Viņa smagi nokrita mitrajā zālē un ļāva vaļu asarām. Atkal viņa bija zaudējusi vīrieti, ko mīlēja. Pirmo reizi, tas bija noticis, jo viņa bija muļķe, otro reizi, jo bija pārāk ietiepīga, taču šoreiz viņa bija pārāk akla un neieklausījās savā sirdī...

-Radbod, ak, mans mīļais, es atkal tevi zaudēju...Radbod atgriezies... –viņa čukstēja.

Radbods bija turpat līdzās, viņš dzirdēja. Tikai koks un tumsa slēpa viņu skatam. Viņš tik ļoti gribēja iekļaut Leandru savās rokās, atkal viņu skūpstīt, ielaist pirkstus mīļotās matos un atcerēties, bet... nedrīkstēja. Nedrīkstēja viņu atkal sāpināt. Vēl tāls ceļš bija priekšā un šim ceļam nebija gala...

Viņa redzēja sevi... pār viņu klājās pretīgi lipīga masa, kas liedza elpot... tad viss mainījās. Meitene rīstīdamās iznira no ūdens, taču kāds nospieda viņu atpakaļ... Kāda tumšmate norāva viņas smaragdzaļo kleitu un atstāja viņu kailu, kāda puiša skūpsti dedzināja ādu, viņa rokas sapina meiteni neatraisāmām saitēm, un viņa acīs zaigoja rubīnsarkanas dzirkstis, kaut kas bija zudi. Meitene ietrieca dūri svešas ģimenes portretā, bet dūre izgāja cauri, viņu ierāva gleznā un kāds iekliedzās...apkārtni piepildīja stindzinošs harpijas kliedziens. Viņai likās, ka kliedz kāds viņai līdzās, bet tad saprata, ka tā nav... kliedza viņa pati.

-ĀĀĀĀĀĀĀĀ... –meitene spēji pamodās. Viņa smagi elsoja, segas bija aptinušas viņas augumu, kas bija lipīgs no sviedriem. Viņa centās pacelt roku pie pieres, bet tā bija smaga un nejūtīga. Viss ķermenis, sajuzdams vēso gaisu, sāka raustīties drebuļos. Viņa centās atcerēties, kas bija noticis, bet nespēja. Likās, ka visas atmiņas kā ar roku aizslaucītas. „Floo!” viņa domās sauca, „Kas notiek?” Apkārt viss duļķojās un izplūda. Sataustījusi mazo marmora galdiņu, viņa saprata, ka atrodas savā gultā... Kas, pie velna, bija noticis?

Zāle... Hora bija paziņojusi par lieliskām ziņām, pasniegusi Ugunsdziru... viņai bija palicis slikti, Hora nebija palīdzējusi...

Dzēriens! Kāds kaut ko bija piejaucis dzērienam! Tikko savākusi pēdējos spēkus, Floo rausās ārā no gultas. Izkāpusi viņa ar drebošām rokām satvēra rītakleitu un uzvilka mugurā. Viņa devās uz durvīm, bet kājas neklausīja un meitene saļima uz mīkstā paklāja. Gar acīm metās tumšs. Trūka gaisa. Viņa centās kādu pasaukt palīgā, bet mute bija sausa kā tuksnesis un pār lūpām nevarēja izdabūt ne skaņu. Pēc kāda mirkļa skatiens atkal pārstāja duļķoties, arī elpa šķiet sāka nomierināties. Floo centās piecelties un tas izdevās. Lēnām, turēdamās pie sienas, viņa virzījās uz durvīm. Pavērusi tās, viņa paraudzījās tumšajā gaitenī. Neviena nebija. Smagi nopūtusies, meitene turpināja ceļu un tikusi līdz kāpnēm, sastinga. Kaut kas nebija kārtībā... viņas sirds to juta. Mirkli atpūtusies, viņa kāpa lejup. Kājas no piepūles trīcēja.

Tikusi līdz Lielās zāles durvīm, viņa apstājās un ieklausījās, nebija nevienas skaņas. Nesteidzīgi viņa satvēra durvju rokturi un pavēra durvis. Tas, ko viņa ieraudzīja, lika mutei pavērties šausmās. Tronī kāds sēdēja... un tā bija viņa pati.

Viņi droši bija pārgājuši Dividu zemes un Demzemes robežu. Neviens robežas sargs nebija viņus pamanījis. Neiko visu dienu nesa Rovenu uz rokām un tas bija viņu neizsakāmi nogurdinājis. Laika sprīdis, kuru viņi pavadīja atpūtā auga arvien lielāks, līdz Neiko, paklupis aiz kādas saknes, gandrīz izmeta meiteni no rokām. Diena gāja uz beigām, taču ciemats kā neparādījās, tā neparādījās.

-Neiko, apstāsimies. Tu esi piekusis, ļauj man aprūpēt viņas brūces un tev nedaudz jānosnaužas, -Leandra maigi teica, satverdama viņa roku.

-Nē, tūdaļ būsim klāt... –Neiko zobus sakodis teica. Tieši tad, kad to vajadzēja visvairāk, sasodīties mežoņi neļāva viņiem ienākt... Pēkšņi priekšā parādījās mazs ciematiņš un Neiko nopūtās. Beidzot...

Ciematiņš bija diezgan mazs, tajā bija dažas būdeles, no kuru skursteņiem cēlās dūmi un logos mirdzēja gaisma, lopu mītnes un krogs, kas atradās gandrīz ciemata vidū. Visos logos dega gaisma, kūpēja divi skursteņi, ap kroga ēku bija mazs dzīvžodziņš. Ložņājošie augi nepalaida garām nevienu neaptaustītu un neapčamdītu roga apmeklētāju. Ja kāds mājās gājējs nepaspēja laikā noreaģēt viņš tika ievilks krūmā un „laipni aicināts pavadīt nakti dzīvžoga rokās”. Ja vien Neiko nebūtu tik ļoti aizņemts ar Rovenas nešanu, viņš būtu iesmējies. Ne vienu reiz vien Demzemes alus bija liedzis viņam tikt līdz Pečoras namiņam...

-Kur mēs paliksim? –Leandra bažīgi jautāja, vērdamās uz noplukušajām būdiņām.

-Es šeit pazīstu dažus ļaudis, -Neiko vilcinoties atbildēja. Tagad priekšā bija grūtākais, tikt līdz Pečoras namiņam tā, lai neviens viņus nepagūtu atpazīt.

-Neiko? –kāds neticībā iesaucās. „Sasodīts! Par vēlu!” Neiko pie sevis nolamājās.

-Neiko, veco zēn`, tas patiesi esi tu? –kāds manāmi iereibis vīrs nostājās Neiko tieši ceļā.

-Batler, arī es priecājos tevi redzēt, bet vai tu nevarētu... –Neiko centās paiet viņam garām, taču Batlers pat negrasījās viņu palaist.

-Kādi pakalnu mošķi tevi šurp atnesuši? Dzirdēju, ka tu pulcējot leģionus aiz Sudraba kalniem...

-Es dzirdēju, ka tu esot apprecējis kaut kādu sirēnu skaistuli un dzīvojot Kapri jūras dzīlēs, -iebuldurējās apdzēries vīrietis Batleram aiz muguras. Viņiem pretī no kroga iznāca arvien vairāk ļaužu un Neiko juta, ka vairs nespēj noturēt Rovenu.

-Dod nu man to meitieti, Sulesi par viņu labi parūpēsies, -ieteicās kāds cits un grasījās izņemt Rovenu viņam no rokām, taču Neiko pakāpās atpakaļ.

-Es pats viņu aiznesīšu, -viņš caur sakostiem zobiem izdvesa un visi bailīgi atkāpās, izņemot kādu izaicinošu rudmati.

-Nāc, Neiko, augšā viņai ir sagatavota istaba. Mana māte par jums visiem parūpēsies, -viņa maigi teica un pastūma Neiko uz kroga pusi. Neiko nekas cits neatlika kā paklausīt, lai pēc iespējas ātrāk tiktu prom no uzmācīgajiem ļaudīm.

-Pie alus krūkas, Neiko... –vēl uzsauca Batlers un piemiedza Neiko ar aci.

Rudmate izveda viņus cauri bāram un veda augšup pa milzīgām, gandalkoka kāpnēm. Neiko nopētīja krogu un redzēja, ka nekas daudz kopš viņa pēdējās ciemošanās reizes nav mainījies, izņemot leti, tagad tā bija daudz nobružātāka nekā agrāk. Šeit vienmēr valdīja dzīvība, pie bāra letes arvien sēdēja dažādi radījumi un malkoja dzērienus. Daži izklaidējās ar kroga meičām, bet citiem, kas bija atlūzuši turpat uz apaļajiem gadiem, vairs nebija līdz izklaidēm. Fonā skanēja jautra mūzika un kājas pašas gribēja dejot, tikai ne Neiko kājas. Viņš pamanīja Leandras sejā smaidu, vērojot ferkerus, lupīnus, raganas, elfus, mainīgos un visus pārējos, kas smējās pilnā kaklā un dejoja, tā, ka grīda drebēja un milzīgie svečturi šūpojās. Aiz bāra letes skraidīja apaļīga sieviņa, kas ar vienu pirksta mājienu lika sajaukties visdažādākajiem dzērieniem no tirkizziliem līdz netīri brūniem, no smaržīgiem līdz tādiem, ka deguns jāspiež ciet, lai to varētu dabūt iekšā.

-Hei, Neik, krati sav` pēcpus` šurp! –kāds nobrēcās, taču Neiko neņēma to galvā. Viņš tikai turpināja kāpt augšup pa kāpnēm līdz nonāca gaišā gaitenī. Rudmate pavadīja viņu līdz durvīm, pie kurām viņus sagaidīja pati bāra īpašniece.

-Ak, Neiko, manu puis`, -viņa laimīgi iesāka, bet tad vairs nespēja turpināt. Likās, ka viņa tūdaļ apraudāsies.

-Pečora, -viņš maigi teica, noguldījis Rovenu svaigi uzklātā gultā, un apskāvis veco sievieti.

-Un man jau šķita, ka tevi nekad... nekad vairs neredzēšu... dzirdēju, ka tu esot noslīcis kaut kur purva akačos... –viņa klusi izdvesa, cieši apkampdama Neiko.

-Pečij, es esmu dzīvs un pie tevis, nomierinies. Iepazīsties tā ir Leandra, Lenadra –mana krustmāte Pečora. Mēs te kādu laiciņu uzkavēsimies līdz Rovena atlabs un tad dosimies tālāk... –Neiko iesāka, bet paraudzījies uz Rovenu aprāvās.

-Vai kas noticis? Mēs meiteni labi aprūpēsim,–Pečora zibenīgi teica un vadīja Neiko ar Leandru ārā no istabas, lai rudmate varētu apkopt viņas brūces.

-Patiesībā es vēlētos palikt un... –Leandra iesāka, taču Pečora viņu zibenīgi apklusināja.

-Nekā nebija! Jums abiem ir sagatavotas istabas, kur atpūsties tāpēc, lai kā es gribētu aprunāties un dzirdēt visu, es valdos. Jums jāatpūšas un tad parunāsim, -Pečora teica un pavēra blakusistabas durvis Lenadrai. Nākamā istaba bija domāta Neiko, kurš mirkli domāja atteikties un iet kaut ko iedzert, bet tad krustmātes niknais skatiens lika viņam pārdomāt.

-Jā, tev taisnība, vajadzētu atpūsties un kārtīgi izgulēties, -un, noskūpstījis krustmāti uz vaiga, viņš devās savā istabā.

Apsēdies uz gultas malas, Neiko saprata, ka nespēs iemigt. Ko darīt? Kā rīkoties? Ko darīs Rovena kad atlabs, vai viņa būs nikna? Vai vispār gribēs viņu uzklausīt? Un galvenais, ko viņš viņai teiks? Cik daudz atklās?

Tas bija kaut kas neticams! Floo redzēja sēžam sevi tronī! Savā zaļajā kleitā!

-HORA! –viņa neganti ierēcās un metās pie milzīgā krēsla, lai izmestu nelietīgo harpiju no tā.

-Turiet to nešķīsto zagli! –Hora iesaucās un, noplivinot garos matus, pamāja ar roku. Floo acumirklī satvēra divi bruņoti vīri.

-Laidiet mani, stulbeņi! Izvāciet to iznireli no manas pils!–Floo iesaucās, taču vīri viņu neklausīja.

-Es jau teicu, lai nekavējoties iemetat viņu dziļākajā pagrabā, taču nu esmu pārdomājusi. izmetiet viņu no pils un ja pretojas nogaliniet, ja nevācas no manas zemes prom... nogaliniet! –Hora uzvaroši paziņoja, nicīgi raudzīdamās uz Floo.

-Bet jūs nevarat! Es esmu valdniece, Floo! Tā sasodītā harpija ir pieņēmusi manu veidolu! Jūs nelieši! –Floo spārdījās un skrāpējās līdz viens no vīriem satvēra viņas rokas un aizlauza aiz muguras. Pievilcis viņu sev klāt, viņš piebāza savu netīro, rētaino, smirdīgo seju tieši pie Floo sejas un nozirgojās.

-Ak, tu mazā viltīgā lapsiņa! Ja tūdaļ neatvainosies valdniecei par šādu zaimojošu salīdzinājumu, kļūsi par manu piegulētāju! –viņš norēcās un iespļāva Floo tieši sejā. Viņa mute neganti smakoja pēc kaut kā puvuša un Floo juta, ka tūdaļ vems.

-Jūs par to samaksāsiet... –viņa rīstīdamās izdvesa.

-Aizvāciet to padauzu no manām acīm. Man vienalga, ko jūs ar viņu izdarīsiet, -Hora aukstasinīgi paziņoja un atlaidās mīkstajā sēdeklī. Viņa laiski pasmaidīja, pamāja un turpināja virpināt savu matu šķipsnu.

-Ardievu, mazā iznirele, -viņa uzsauca un skaļi iesmējās. Vīrietis ar varu izvilka Floo no zāles un vilka lejup pa kāpnēm. Milzīgajā zālē vēl aizvien atskanēja Horas ļaunie smiekli.

-Nu, mazā lapsiņa, tagad esam palikuši tikai mēs divi... –vīrs ņirdzīgi novilka un, aiz matiem nežēlīgi parāvis viņas galvu atpakaļ, nopētīja seju.

-Nekāda skaistule tu neesi, bet derēsi, -viņš iesmējās un turpināja ceļu.

-Nē, lūdzu, laidiet! Tā ir milzīga kļūda! Es esmu Floo, šīs pils valdniece! –Floo lūdzās. Pār viņas vaigiem ritēja asaras.

-Ak, tad valdniece? Vai es tagad vilktu valdnieci Floo aiz matiem uz savu gultu? Nedomāju vis, lai gan viņa būtu ļoti gards kumosiņš... Nē, Pak, tās ir grēcīgas domas... –mežonīgais vīrietis nolamāja pats sevi un pierāva Floo pie spoguļsienas.

-Lūk, kas tevi šķir no tā milzīgā krēsla, -viņš pierāva viņu pie spoguļa. –Šī neglītā seja!

Floo paraudzījās spogulī un noelsās. Tā vairs nebija viņas seja! Kāda cita būtne raudzījās viņai pretī. Tas vairs pat nebija cilvēks! Tagad viņa saprata, ko ar vārdu „neglīta” bija domājis šis monstrs. Tas, ka viņa bija neglīta, vēl bija maigi sacīts... Viņa bija elfa! Sasodīta elfa ar smailām ausīm, zaļganziliem matiem, dzidri zaļām acīm un augstiem vaigu kauliem. Āda bija teju caurspīdīga. Varbūt kādam citam viņa liktos pievilcīga, taču Floo pret sevi izjuta tikai pretīgumu. Nebija neglītāku radījumu kā elfi...

-Sasodīts, viņa ir pacentusies, -Floo noelsās. Acīmredzot Hora bija iedevusi viņai kaut ko, kas mainīja izskatu. Nu, jā, to šī maitu lija prata labi. Mirkli viņa pat bija aizmirsusi situāciju, kurā atradās, taču sargs atgrieza viņu realitātē.

-Nāc, nu mana neglītā princese, -Paks parāva Floo aiz matiem un vilka sev līdz.

-Nēēēēēēēēēēēēēēē... –Floo kliedza, spārdījās... taču tas nelīdzēja. Visiem bija vienalga. Tieši tikpat „vienalga” kā viņai pašai tad, kad viņas vietā bija atradies kāds cits...

Neiko jau aptuveni pusstundu sēdēja pie Rovenas gultas un nenolaida acis no viņas sejas, kas nu jau bija atguvusi daļu sārtuma. Pečoras pagatavotie uzlējumi brūces bija sadziedējuši, taču meitene vēl kādu laiku jutīs sāpes kaulos. Un nogurušajiem muskuļiem vajadzēja atpūsties vēl vismaz vienu nakti. Neiko jutās tik nelāgi. Viņš visu šo laiku pavadīja kā uz adatām, gaidīdams, kad viņa beidzot nāks pie samaņas. Naktī viņš nebija gulējis nemaz, miegs bija atnācis tiki uz rīta pusi. Līdz dienas vidum viņš bija nemierīgi nogrozījies un tad cēlies augšā. Leandra bija pateikusi, ka Rovena uz mirkli nākusi pie samaņas, taču tikai tik daudz, lai saprastu, ka vairs neatrodas purvā. Viņa bija pateikusi tikai vienu vārdu: „paldies” un atkal iegrimusi miegā. Tagad viņš grasījās būt līdzās, kad viņa modīsies. Labāk bija izjust meitenes dusmas, kamēr viņa vēl bija pārāk vāja, lai nodarītu, ko ļaunu sev vai... viņam. Ja viņa pamostos, kamēr spēki vēl nebija atgriezušies, Neiko būtu daudz vieglāk piespiest viņu sevi uzklausīt...

Pēkšņi Rovena sagrozījās un Neiko juta kā viss augums saspringst. Lēnām viņa pavēra acis... Neiko sastinga. Atkal šīs acis. Atkal tās ierāva viņu saldos, medainos bezdibeņos. Ak, kungs, viņa bija tik skaista. Neiko jutās kā pēdējais muļķis. Kā gan viņš bija spējis pamet šo brīnumaino būtni?

-Neiko? Lūdzu, saki, ka tas nav sapnis, -viņa maigi teica, gurdeni paceļoties spilvenos.

-Nē, mīļā, tas nav sap... –viņa steidzīgos vārdus pārtrauca asas sāpes un plīstošs troksnis, kad tikko uz galda stāvējusī vāze saplīsa pret viņa galvu. Neiko pārsteigums bija tik liels, ka viņš atmuguriski noslīdēja uz grīdas un atspiedās pret sienu. Gar acīm viss satumsa... medainie atvari tiešām bija viņu ierāvuši dzelmē un pārsteiguši ar ledainu ūdens šalti, kas lika viņam atgriezties atpakaļ realitātē. Rovena bija izlekusi no gultas un tenterēja uz durvīm. Neiko, ar vienu roku turēdamies gar sienu, ar otru turēdams sasisto galvu, sekoja viņai. Viņš gribēja viņu satvert, taču meitene aši izlocījās un metās pie sienas. Neiko aizlēca priekšā durvīm un, smagi elsodams, raudzījās, ko viņa „medījums” darīs tālāk.

-Rov, nomierinies, lūdzu... –viņš centās runāt mierīgi, bet balss raustījās. Rovena satvēra otru vāzi, kas stāvēja uz palodzes un no visa spēka trieca pret Neiko, taču viņš paguva pieliekties. Vāze ar milzīgu spēku triecās pret durvīm un saplīsa, apberot Neiko ar stikla gabalu krusu.

-Njā, spēkus tu esi atguvusi diezgan ātri, –viņš šķelmīgi teica, tuvodamies viņai. Rovena paraudzījās visapkārt, taču nekā metama vairs nebija, ceļš uz durvīm bija izšķērsots, atlika tikai viens... logs. Ne mirkli nevilcinoties, viņa apcirtās apkārt un metās pie loga. Tas bija vaļā un Neiko sastinga. Viņa taču negrasījās... Pie Debesu Zirgiem! Tā trakā patiešām izleca pa logu... Par laimi apakšā bija krūmi, kas uztvēra meitenes kritienu.

Nolamājusies Rovena grasījās rausties ārā, bet krūmi viņu nelaida. Kaut kur aiz mājas sienas, iekšpusē, viņa dzirdēja Neiko dimdošos soļus lejup pa kāpnēm un bailes kļuva vēl lielākas. Panika auga ar katru mirkli. Viņa rāvās ārā no krūmiem un kad tas beidzot izdevās, metās kur acis rāda. Pēc iespējas ātrāk bija jātiek prom no Neiko.

Viņa jau bija izskrējusi no ciemata un paspējusi pazust krūmos, kad Neiko beidzot panāca meiteni. Veikli viņš satvēra viņu ap vidukli un pacēla gaisā. Rovena spārdījās un Neiko paklupa. Abi nokrita uz zemes un Neiko ar savu augumu iespieda Rovenu mīkstajā zālē. Mirkli viņi nikni vērās viens otrā un smagi elsoja. Rovenas krūtis strauji cilājās un Neiko uz mirkli aizmirsās, taču viņas spēcīgais spēriens atgrieza viņu īstenībā.

-Atceries, tu reiz jau bēgi no manis... es skrienu ātrāk, -viņš teica un piespieda viņas rokas abpus meitenes galvai.

Rovena redzēja, kā viņa matu cirta noslīd pāri pierei un zaļajās acīs mirdz uguntiņas. Viņa spēks spieda viņu lejup un par atbrīvošanos nevarēja būt ne runas. Tik bezpalīdzīga viņa vēl nekad nebija bijusi. Un bailes... tās bija paralizējošas. Pat ja šajā mirklī Neiko būtu palaidis viņas rokas vaļā, Rovena nespētu tās pakustināt... ne tad, ja viņš šādi uz viņu skatījās... Viņa nespēja izturēt šo skatienu, bet... nevarēja arī novērsties. Likās, ka kaut kas tur viņu, taču bez spēka.

-Tu esi mēsls! –viņa nošņācās, lai aizdzītu šo mokošu klusumu un nezaudētu sevi.

-Tikai tad, ja tev patīk mēsli, -viņš aizsmacis teica un pielieca galvu, noskūpstīdams viņas pieri. Rovana nodrebēja un Neiko to juta. Viņš skaļi iesmējās.

-Nolāpītais vērsi, laid mani! Es tevi ienīstu! Kaut tu sapūtu, tu derdzīgais mamut, tu pakaļa... –viņa kliedza, taču Neiko apturēja viņas runas plūdus, noskūpstot meiteni. Neiko skūpsts bija stingrs un spēcīgs, taču tajā nebija ne miņas no dusmām, ko viņam vajadzēja just. Mirkli Rovena sastinga, taču tad centās izrauties. Kad meitene sāka kārpīties, Neiko lūpas kļuva vēl uzstājīgākas un viņa saprata, ka netiks palaista... šīs mokas bija jāiztur...

Jebkuru Rovenas pretošanos Neiko bija gatavs paciest, bet... tikai ne šo. Un viņš nedusmojās, nebija vīlies, viņš bija... izmisis. Nekad viņš nebija gribējis nodarīt pāri sievietei... nekad! Taču tagad viņš to darīja! Viņš bija nelietis! Mirklī, kad Neiko grasījās laist viņu vaļā, Rovena padevās. Viņa atslīga zālē, pārstāja pretoties... un tad notika kas negaidīts, Neiko vairs nebija rupjš, viņš nebija ļauns briesmonis, viņš bija... Rovenas pasaule pazuda šai skūpstā, kas no nežēlīga bija kļuvis bīstams... viņa lūdzās Neiko, lai viņš apstājas, ak... pie velna...

Tas bija tikai mirklis un viss mainījās. No plēsēja Neiko bija kļuvis par medījumu. Viņš sajuta viņas rokas uz sava kakla un pārsteidzoši maigo atsaukšanos. Likās it kā kaut kas uzsprāgtu... spēji atrāvies, viņš strauji pieleca kājās.

-Nekad tā vairs nedari... –viņš noelsās, soli atkāpdamies no meitenes. Rovena lēnām piecēlās un tuvojās viņam kā kaķe. Pēkšņi viņas roka pašāvās augšup un ar visu spēku atsitās pret Neiko vaigu.

-Nekad vairs neuzdrošinies man pieskarties! –viņa nošņācās un pagriezās uz promiešanu, taču Neiko stingri satvēra viņu aiz rokas un parāva atpakaļ.

-Es tev nekad vairs nepieskaršos, ja vien tu mani uz to neizaicināsi, -viņš, valdīdams dusmas, nošņāca un Rovena sarāvās. Izrāvusi roku viņa devās prom. Katrs solis likās, kā nāves spriedums un Neiko asais skatiens kā nazis durstīja muguru.

„Saņemies, Rovena, tu vēl neesi sākusi atriebties, bet jau esi sakauta!” viņa sevi lamāja, taču pat nenojauta, ka atriebība bija tepat... rokas stiepiena attālumā... Neiko sirdī.

-Izlaidiet armiju! –Hora nodārdināja. Viņas nodomi bija sākuši piepildīties. Floo un Rona bija novāktas no ceļa, tagad palicis bija tikai viens –Neiko. Viņa zināja, ka viņš izbēdzis Floo cietumam, taču Hora nekad neatstāja savus ienaidniekus dzīvus. Tikai ar dažiem izņēmumiem, kad tas deva viņai kādu labumu. Piemēram, šoreiz... taču Neiko bija jāmirst, tikai viņš vienīgais aizšķērsoja ceļu uz Dūmakainās zemes valdnieces troni. Nu viņš vienīgais spēja stāties viņai pretī. Hora ne mirkli neticēja Izredzētās klātbūtnei Dūmakainajā zemē. Viņa pati bija parūpējusies par meiteni, kad viņa vēl bija tikai bērns. Izredzētā bija mirusi! Bija palicis tikai Neiko un no viņa bija jātiek vaļā...Taču Hora bija pārāk gudra, lai censtos Ronas dēlu sagūstīt ar varu, nebija jēgas lieki zaudēt labus vīrus. Viņa zināja, ka Neiko atnāks pats un tā arī notiks. Lai kādas nesaskaņas starp viņu un Ronu nevaldītu, viņš mīlēja māti. Hora par to nešaubījās, pārāk labi viņa bija iemanījusies lasīt cilvēku dvēselēs. Neiko atnāks un labi drīz...

Liāna nespēja novērst acis no skaistās meitenes, kas stāvēja viņas priekšā. Tik līdzīga... Rovenai! Tikai mati. Mati nebija brūni, tie laistījās zeltainā mirdzumā. Apbrīnojami...

-Tātad tu esi Izredzētā? –Liānas pārdomas pārtrauca asa, izsmejoša balss. Meitene satrūkās, likās, ka viņu sasniegusi auksta vēja pūsma.

-Eeee... visi tā uzskata, -Liāna tikko nesapinās vārdos. Tā vairs nebija jaukā un gaišā meitene, ko viņa bija satikusi, ierodoties Smaragdu pilī.

-Un tu domā tāpat? Cik tev gadu, muļķa skuķi? –Hora norēcās.

-P...piec...piecpadsmit, -Liāna notrīcēja. Pēkšņas bailes sastindzināja visus locekļus. Šī pasaule vairs nelikās droša un jauka, viss bija mainījies. Un Raiens... bija viņu pametis. Tikai tagad Liāna saprata, ka tikusi izmantota, tikai kāpēc? Kāpēc viņš bija viņu atvedis šurp, kāpēc bija pametis? Liānas pleci sāka kratīties aizturētās elsās.

-Tikai nesāc raudāt, puņķutapa! Kāda no tevis Izredzētā? Tev vēl augt un augt! Bez tam, Izredzētā ir mirusi!!! –zālē atbalsojās skaļi, uzvaroši smiekli. Liāna vairāk nedzirdēja nekā, tikai atbaidošos smieklus un savas elsas. Kāds sagrāba viņu aiz rokām un vilka prom. Asaras plūda pār meitenes vaigiem un viņa pat necentās tās apturēt.

Kad visas asaras bija izraudātas, viņa paraudzījās apkārt, lai saprastu, uz kurieni ir atvesta. Visapkārt melnēja tumsa, tikai lāpas trīsuļojošā liesmiņa deva tikko manāmu atblāzmu. Apkārt bija mitras, akmeņu sienas, zem kājām –auksts klons. Liāna atradās kaut kādā pazemes cietumā, jo milzīgā arkveida izeja bija aizrestota. Stūrī atradās vecs salmu maiss, kurā mudžēja kukaiņi. Liāna atkal sāka raudāt un ar muguru atspiedās pret auksto sienu. Vairs nebija mīkstās gultas, vairs nebija drosmes. viņa bija palikusi viena. Tikai klusums klausījās viņas elsās...

Bailes... neizsakāmas bailes pārņēma viņu, vērojot milzīgo vīru, kas aizslēdza durvis. Slēdzenes aizkrišana likās, kā bendes cirtiens. Floo krampjaini norija siekalas un ar rokām iekrampējās netīrās gultas matracī. Sargs bija atvilcis viņu uz savu netīro un noplukušo būdu gandrīz vai aiz matiem. Floo bija kliegusi, pretojusies, bet šķiet, ka šim briesmonim tas pat patika...

Floo bija mainījusi taktiku. Tagad viss bija atkarīgs no veiklības un izveicības. Neatlika nekas cits kā apmuļķot šo stulbeni, tikai... kā?

Floo rāmi atlaidās uz gultas un dziļi ieelpoja, elpa tikko manāmi raustījās. Sirds sitās kā negudra... Ko darīt? Ko darīt? KO DARĪT? Kaut kas bija jāizdomā, un steidzami! Floo sirds kliedza! Milzīgais vīrs tuvojās gultai un viņa sejā bija pretīgs smaids.

-Nu ko, es zinu, ka tev patīk sāpes, tāpēc sagādā man to prieku un... –Paks iesāka, bet Floo kāja pašāvās uz augšu un niknais spēriens pārtrauca sarga teikumu. Viņš lādēdamies kādā nepazīstamā valodā sabruka uz zemes. Veikli izlekusi no gultas, viņa traucās pie šaurā lodziņa un trieca dūri logā. Stikli iegriezās viņas rokās, bet Floo tas nesatrauca –logs bija pietiekami liels viņas smalkajam augumam.

Meitene tikko grasījās celt kāju pāri palodzei, kad sajuta Paka nežēlīgo roku paraujam viņas kleitas malu, kas noplīsa. Floo pagriezās riņķī un trieca dūri sargam sejā, tā pat nenotrīcēja. Pār seju notecēja asiņu straumīte –Floo asiņu.

Pie durvīm atskanēja nikns klauvējiens, bet Floo to nedzirdēja, jo sarga cietā dūre triecās viņas sejā. Floo šķita, ka viņa dzird lūstošu kaulu troksni, bet varbūt tās arī bija durvis, kas ar skaļu krakšķi izlidoja no eņģēm...

-Tu zini, ka man nāksies jūs atstāt, -Leandra ierunājās un satvēra Neiko roku, lai pievērstu sev puiša uzmanību. Neiko novērsa skatienu no skaistās meitenes, kas sēdēja pie bāra letes, piesardzīgi malkoja Demzemes alu un centās tikt vaļā no kāda uzmācīga subentra, kas nemitīgi centās pievērst meitenes uzmanību ar mainīgo izskatu.

-Leandra, nē! Tu zini, ka tas nav droši, it īpaši tagad... –Neiko spēji pievērsās pretī sēdošajai sievietei.

-Neiko, iedomājies sevi manā vietā, vai tu ļautu viņai aiziet? –viņas skatiens pievērsās Rovenai, kas iesmējās par kādu subentra izteikto piezīmi. Neiko seja sastinga. Viņš labprāt šim uzmācīgajam tipam būtu izdauzījis zobus, ja vien būtu bijis drošs, ka pēc tam nebūs jāšķiras no savējiem...

-Nē, es vairs nekad neļaušu viņai aiziet, -viņš stingri teica. Leandra paspieda puiša roku. Mātišķām acīm viņa paraudzījās uz Neiko.

-Es saprotu tavas jūtas pret šo meiteni, arī mana sirds sažņaudzas ik mirkli, kad ielūkojos viņas acīs... pat nesaprotu, kādēļ... Viņa ir īpaša. Taču man nav citas iespējas, man jāatrod Radbods! Tik daudz reizes esmu viņu sāpinājusi. Vai zini, dažreiz liekas, ka nekas vairs nav labojams un tu vienkārši ņem un aiztaisi durvis, lai gan tev jau sen ir piedots. Reiz es aiztaisīju durvis un zaudēju viņu... Tagad šīs durvis aiztaisīja viņš, bet... pārāk stipri es viņu mīlu... Kas starp jums abiem notika? Izstāsti Neiko... –Leandra lūdza, viņas acīs mirdzēja asaras. Neiko smagi nopūtās. Kas gan bija noticis?

-Viņa vienkārši uzradās un lūdza palīdzību... es viņu nodevu, pametu šai zemē vienu, kaut gan biju solījis palīdzēt. Ar katru dienu mana sirds lūza arvien vairāk, jo tikai tad sāku saprast, cik ļoti man viņas trūkst. Manu prātu bija apmiglojusi mīlestība pret kādu citu, bet... reizē arī pret viņu... Ak, Debesu Zirgi, esmu tā sapinies savās jūtās... –Neiko satvēra galvu rokās un iztukšoja alus kausu līdz pat dibenam.

-Ko tu darītu Rovenas dēļ? –Leandra uzmanīgi jautāja. Neiko pacēla skatienu. Nez kāpēc šis jautājums likās tik nozīmīgs.

-Es... es nekad neļautu jums pamest mūs divatā, -viņš nočukstēja un iesmējās. Iesmējās arī Leandra un atkrita krēslā. Pēkšņi Neiko seja kļuva domīga.

-Leandra, ko jūs domājāt ar visu to durvju padarīšanu? Man diez ko nepadodas sieviešu domu analizēšana. Pastāstiet man par jums abiem ar Radu, -Neiko palūdza.

-Ak, mans mīļais... mums ar Radbodu jau no pašiem pirmsākumiem nelaimes sekoja viena otrai... Es pat nespēju noticēt, ka Liktenis mūs galu galā tomēr savienoja, jo tas likās tik bezcerīgi, -Leandra iesmējās un izdzēra vēl malku alus. Tad viņa nopūtās un turpināja savu stāstu.

-Tajā laikā, kad mēs pirmo reizi iepazināmies, man bija 18. Mani vecāki jau bija noskatījuši man līgavaini, kam bija lemts veikt „lielas lietas”. Es biju nikna, tāda nežēlīga ielaušanās manā pasaulē bija vienkārši nepiedodama. Es biju kategoriski pret, bet mana māte nebija pierunājama. Viņa vienkārši sagrāba mani aiz rokas, iesvieda karietē un lika kučierim aizvest mani prom. Biju pārdota!!! Kad ieradāmies Smaragdu pilī (tajā laikā tā vēl piederēja sargātāju dzimtai) es ne ar vienu nerunāju un pie pirmās izdevības metos bēgt... ES devos uz upi, kas vēl nebija mainījusi gultni. Tur es viņu ieraudzīju... Radbods bija īsts skaistulis, melniem matiem, kas spurojās uz visām pusēm, tumši brūnām sulīgām acīm un nebēdnīgu smaidu. Viņš bija tikai trīs gadus vecāks par mani un es burtiski paģību, kad ieraudzīju viņa vingro augumu stalti slejamies ogļu melna zirga mugurā, kas nemitīgi slējās pakaļkājās. Uz tā muguras bija divi milzīgi spārni. Sarkanacainais zirgs strauji metās uz priekšu... jātnieks mani pamanīja tikai pēdējā brīdī un strauji sagrieza zirgu... tā pakaļkājas izslīdēja mitrajā zālē un jātnieks ar visu zirgu gāzās man tieši virsū... panikā sastingu un nespēju pakustēties līdz mirklim, kad jutu viņa rokas mani pagrūžam. Viņam bija izdevies pasargāt mani, taču pašam pakļūstot zem zirga milzīgā auguma... Par laimi milzīgais melnis bija turpat un es savā jaunas meitenes pārgalvībā uzlecu tam mugurā un steidzos uz pili pēc palīdzības... tas bija vismežonīgākais skrējiens kalnā un kalna galā...zirga kājas atrāvās no zemes... Tikai tad, kad jauneklis tika nogādāts pilī un apkopts atcerējos par savu topošo līgavaini un metos bēgt, bet sargi mani satvēra un ieslēdza kādā no istabām. Mitinājos tur kādu nedēļu, domādama par jaunekli, ko izglābu un to, kā izglābties pašai... šī gaidīšana likās nepanesama. Beidzot līgavainis bija gatavs mani redzēt... kad iegāju Lielajā zālē, mani gandrīz ķēra trieka. Tronī sēdēja tas pats jauneklis, ko biju izglābusi. Tāds, lūk, bija mūsu liktenis –apprecēties, -Lenadras acis mirdzēja runājot par abu iepazīšanos.

-Un kas notika? Vai jūs neapprecējāties? –Neiko nesaprašanā jautāja. Leandra papurināja galvu.

-Kādu laiku mēs nezinājām kā izturēties viens otra klātbūtnē, viņš bija jauks, bet tad es salūzu. Un sāku kliegt uz viņu, lai beidzot sāk izmantot savu preci, par ko ir tik daudz samaksājis. Bet... viņš atteicās. Pateica kategorisku „Nē” un lika man atgriezties mājās, -Leandra skumji teica.

-Kādēļ? –Neiko bija nesaprašanā.

-Acīmredzot tāpēc, ka viņš zināja, kas notiks... Smaragdu pils tiks ieņemta. Lai mani pasargātu, viņš lika man doties prom, bet... es visu sabojāju. Es atteicos atgriezties mājās. Tā bija kļūda. Kādas pastaigas laikā, neuzmanības pēc aizklīdu par tālu un mani sagūstīja Ronas tēva armija un pieprasīja Radbodu atdot visu, kas viņam pieder, pamest pili un šo zemi, ja viņš vēlas atgūt mani dzīvu, -Leandra ieturēja pauzi.

-Stāstiet tālāk, -Neiko uzstāja.

-Un viņš to izdarīja. Ziedoja visu manis dēļ un mēs palikām bez nekā... Ar vienu mīlestību neizdzīvosi, tāpēc es atgriezos mājās un aizbēgu no viņa... biju muļķe, jo neapzinājos, ka mīlu viņu. Varbūt arī apzinājos, bet nobijos un aizbēgu... Pēc dažiem gadiem Liktenis atkal saveda mūs kopā, bet savas spītības dēļ atkal zaudēju viņu. Šoreiz mūs izšķīra kāda sieviete, milzīgs pārpratums. To sapratu tikai vēlāk... Taču trešo reizi mēs apprecējāmies un bijām tik laimīgi, līdz...līdz mirklim, kad viņam bija jādodas prom... –Leandra šņukstēja.

-Vai tagad tu saproti, kāpēc nedrīkstu ļaut viņam aiziet? Es viņu tik ļoti mīlu! Šoreiz man viņš jāuzmeklē. Nekas nespēj salauzt vīrieši sirdi... nekas izņemot sievieti, ko mīl. Vīrieši mīl tikai vienreiz, bet ar visu sirdi un dvēseli. Neiko ja sieviete tev kādreiz salauž sirdi, neaizver durvis, jo tikai viņa vienīgā spēs to atkal sadziedēt... neviena cita, -Leandra gudri teica un, paraudzījusies uz Rovenu, kas aktīvi flirtēja ar blakus sēdošo subentru, skaļi iesmējās.

-Šķiet, ka tā vaina nav izskatā, -viņa novilka un nespēja apvaldīt smieklus. Neiko paraudzījās uz subentru un viņam atkārās žoklis. Tas bija par daudz! Subents bija mainījis savu izskatu uz viņa –Neiko.

Neiko strauji piecēlās un devās pie abiem balodīšiem. Jēzus, viņi abi kopā tik labi izskatījās. Ak, kaut Rovena tā būtu runājusi ar viņu.

-Piedod draugs, bet oriģināls viņai neapšaubāmi patiks labāk, -viņš satvēra subentru aiz rokas un norāva no krēsla. Subentrs simtreiz atvainojās un aizvilkās meklēt citu sabiedrību.

-Neiko, tu idiot, vismaz vienu reizi man bija patīkami ar tevi parunāties, -viņa nošņācās un izlēja atlikušo alu Neiko tieši sejā. Piecēlās no krēsla un gribēja doties prom, bet aizķērās aiz krēsla kājas un gandrīz nogāzās uz zemes. Neiko paspēja viņu satvert aiz vidukļa. Dusmas pēkšņi izzuda.

-Tu esi piedzērusies! –Neiko pārsteigts secināja, satvēra viņu aiz pleciem un nosēdināja atpakaļ uz krēsla.

-Nē... Jā, un kas par to? Ielej man vēl alu un novāc to smīnu no sejas! –viņa nikni norūca un gribēja viņam iesist, bet roka aizslīdēja garām un trāpīja pudelei, kas stāvēja uz letes. Tā apgāzās pirms Neiko paguva to satvert. Vainīgi viņš paskatījās uz Pečoru, kas tikai viltīgi smaidīja un papildināja Rovenas kausu.

-Nē, Pēčij... –Neiko teica, bet Rovena satvēra to un izdzēra vienā rāvienā.

-Redzi, viņa ir atlabusi, -Pečora iesmējās. –Eivena apkalpo, lūdzu, Neiko.

Rudmate rāmi tuvojās abiem un piepildīja Neiko kausu. Uzbūrusi vilinošu smaidu, viņa veltīja to puisim.

-Vai vēlies, lai palīdzu tev pavadīt viņu uz guļamistabu... Nolikt gulēt... –viņas lūpas teica, bet acis ieurbās Neiko acīs, solot ko pavisam citu.

-Jaaaaa... un pēc tam varēsi noguldīt un..... izģērbt arī viņu, -Rovena smagi uzsita Neiko pa plecu un iesmējās. Ja vien Neiko nebūtu satvēris viņu aiz rokas, meitene būtu nokritusi no krēsla.

-Tā būtu laba doma, Eiven, -Neiko noteica un palaida Rovenas piezīmi gar ausīm. Viņš satvēra Rovenu un piecēla no krēsla, taču viņa izrāvās un aizšķeterēja aiz galda, pie kura sēdēja Leandra.

-Ak, mans kungs, lūdzu, ļaujiet man vēl mirkli uzkavēties šeit! Vēl pāragri iet gultā, ser... milord... mans pavēlniek? Ņem to uguņaino un... –viņa tēlotās bailēs iesaucās un ieķiķinājās. Iesmējās arī Neiko. Nesaprašanā viņš pielieca galvu un uzsmaidīja Leandra, kas gardi smējās.

-Turi savu sievišķi! –iebļāvās kāds piedzēris vīrs, kuram Rovena bija uzkāpusi uz kājas.

-Man ir tiesības... un es gribu... dejot, -viņa murmulēja un pierāva kājās kādu jaunu burvi, kas izbijies paraudzījās uz Neiko. Pār visu krogu izskanēja atzinības un uzmundrinājuma saucieni un svilpieni. Visi smējās vēderus turēdami.

-Neiko, vai atceries kā tu šeitan sarīkoji jandāliņu? –ierēcās Batlers, triekdams alus kausu pret galdu tik spēcīgi, ka rūgtais dzēriens pāršļācās pār malām, apšļakstot Batleram klēpī sēdošo sievieti. Meiča ar visu spēku trieca pļauku Batleram sejā, piecēlās un degunu izslējusi aizgāja.

Rovena tikmēr bija uzkāpusi uz galda un griezās dejā ar izbiedēto burvi, kas ar izmisušu skatienu raudzījās uz Neiko. Deja bija neparasta un Neiko vēl nekad nebija redzējis nevienu sievieti šādi kustamies. Liekas neko tādu nebija redzējis arī neviens cits, jo visi kā apburti raudzījās uz Rovenu.

Kad meitene nelaimīgo burvi noskūpstīja, Neiko pacietības mērs bija pilns. izgrūstījis skatītājus, viņš piegāja pie galda un parāvis meiteni aiz rokas, novilka nost no galda. Uzmetis Rovenu sev plecā, viņš devās uz kāpnēm.

-Hei! Laid mani vaļā tu... -šķiet viņa centās izdomāt kādu atbilstošu vārdu, bet nespēja to izteikt skaļi, jo acumirklī sāka smieties un dauzīt viņam ar dūrēm pa muguru.

-Šim vakaram pietiks, -Neiko stingri noteica un neapstājoties kāpa augšup pa kāpnēm.

-Tu dzērājs! Laid... –viņa ķiķināja.

Kad viņš izgāja sveču apgaismotajā gaitenī, kas veda uz Rovenas guļamistabu, Rovena vēl nebija beigusi smieties. Nolaidis viņu uz zemes, Neiko atbalstīja meiteni pret sienu n atglauda viņas matus.

-Pārstāj, -viņš mierīgi teica un Rovena mitējās smieties. Mulsi viņa paraudzījās puisim acīs.

-Tavas acis ir zaļas... kā divi smaragdi, -viņa dūdoja un satvēra viņa seju rokās. Neiko sastinga, juzdams viņas pieskārienu. Vai tā maz vēl bija Rovena?

-Pārstāj, -viņš klusi teica un Rovena atrāvās. Viņas acis miglaini raudzījās Neiko acīs. Likās, ka tajās ielijis gards kļavu sīrups... Neiko tā alka viņu noskūpstīt, bet neuzdrošinājās.

-Vai zini, Neiko... tas skūpsts bija tiešām rupjš, bet tūdaļ... –viņa pasniedzās pēc Neiko lūpām, bet nesasniedza tās, jo meitenes kājas saļima un viņa ieslīga miegā. Nolamājies Neiko pacēla Rovenu un aiznesa uz istabu. Nolicis viņu gultā, viņš vēl ilgi raudzījās skaistajā sejā un klausījās rāmajā elpā līdz iemiga meitenei līdzās.

Tas bija šausmīgs skats. Sāpes... asinis... kliedzieni. Šis bija tikai pirmais solis ceļā uz pilnīgu paklausību. Pirmais solis ceļā uz Leandras paslēptuvi. Hora bija atsūtījusi Tumšakačus uz Makera ciematu. Bērni kliedza, būdeles dega, lopi bēga... Taču neviens nebija redzējis Leandru... neviens nevēlējās nodot bijušo valdnieci, ko visi tik ļoti bija mīlējuši. Horai tas bija apnicis, tas bija jāizbeidz...

Spēji viņa mainīja veidolu un tagad ciemata vidū stāvēja šaušalīgs briesmonis, ādas spārniem kuļoties aiz muguras. Viņa izplēta savu rīkli un atskanēja šausalīgākā skaņa, ko kāds jebkad bija dzirdējis... patiesībā nebija dzirdējis, jo tā allaž bija pēdējā skaņa, ko dzirdēja...Tikai Tumsakačiem šī skaņa netrauceja, viņi alkatīgi noskatījās, kā iedzīvotāji šausmās pārvērstām sejām, agonijai pārņemot ķermeni, krīt zemē. Tad sākās dzīres... dīres, kas turpinājās visu nakti.

-Hei, Pak, kas pie velna te notiek! –ierēcās Meinejs, ienākdams mazajā istabiņā. Satvēris draugu aiz rokas, viņš atrāva viņu no nabaga radījuma, kas gulēja uz zemes, stikla lauskās.

-Ko tu atkal esi izdarījis? –Meinejs atgrūda Paku malā un viegli pacēla elfas trauslo augumu uz rokām.

-Tūliņ pat atstāj mani un vācies prom! –Paks kliedza un centās izraut Floo no Meineja rokām, taču saņēma sāpīgu spērienu pa kāju.

-Es tev tūliņ aizvākšos! Es tev jau teicu, ka reiz tu par šito norausies! Pietiek pazemot nevainīgas būtnes! Valdniece sauc uz sapulci, izbēguši bīstami noziedznieki, bet tu šeit izklaidējies. Tūliņ pat pazūdi no manām acīm, kamēr neesmu licis tev nožēlot visus grēkus.

Paks tikko manāmi sarāvās un soli atkāpās. Acis bija sarkanas no dusmām un likās tūdaļ izsprāgs no pieres. Meinejs savilka uzacis un pamāja uz durvīm. Paka pleci saguma un viņš vilkās prom, atstādams Meineju un Floo vienus.

Kad paka soļi bija izgaisuši tāumā, Meinejs uzmanīgi noguldīja Floo uz gultas un atglauda matus viņai no sejas.

-Hei... vai ar tevi viss kārtībā? Mosties... Tu negribēsi redzēt, viņu atgriežamies, -viņš maigi teica, glastot Floo matus.

Meitenes plakstiņi noraustījās un beidzot viņa atvēra dzidri zaļās acis. Meinejs nodrebēja, sajuzdams viņas ķermeni sasprinstam bailēs.

-Es tev nedarīšu... –vārdi aprāvās, kad viņš sajuta meitenes ceļgala triecienu starp kājām. Glavā iešķīlās dzirksteles. Tikko viņš bija pavēlies nost no meitenes, viņā kā bulta izšāvās pa durvīm un metās prom ko kājas nes.

Rovena vēl nekad nebija jutusies tik slikti... Jā, agrāk viņa mēdza iedzert ar draugiem, bet nekad vēl... galva griezās kā karuselī. Atmiņas bija izslaucītas. Kas bja noticis?

Neveikli viņa pierausās sēdus un paraudzījās apkārt. Istaba grima tumsā, tikai trīs sveces uz tālākā skapīša neļāva iestāties pilnīgai tumsai. Ievilkusi elpu dziļi krūtīs, viņa sastinga. Blakus izstiepies gulēja Neiko. Viņš gulēja uz vēdera ar seju spilvenā. Viena roka bija pārmesta pāri gultas malai, otra atdusējās viņai uz vēdera. Rovena nespēja pakustēties, lai to novāktu. Satricinājums bija pārāk liels... Pie velna, ko viņš šeit darīja?

Rovena centās atsaukt atmiņā vakardienu, bet tas nepadevās. Ak, dievs, vismaz viņai mugurā bija drēbes. Rovena sevi nogalinātu, ja būtu... ja būtu... ak, šausmas. Viņa pat negribēja par to domāt. Taču negribētas domas allaž prātā kavējas visilgāk un reiz ielaistas, tās vairs neatstājas.

Apmulsumā Rovena paraudzījās uz Neiko spēcīgo, iedegušo roku, kas gluži kā sargājot bija viņu apķērusi. Neiko mati nekārtīgās cirtās krita viņam pār pieri aizsedzot acis. Taču ne jau tas bija meiteni tā pārsteidzis, to viņa jau bija redzējusi. Taču ne mirkli viņa nebija domājusi par to, ka reiz ieraudzīs viņu šādu. Neiko bija nometis kreklu uz grīdas un uz viņa kailās, brūni iedegušās muguras rotaļājās raustīgās sveču liesmiņas, zīmējot neparastus rakstus. Rovena aplaizīja sausās lūpas... Tad viņa pamanīja rētas... četras garas sen sadzijušas svītras, kas sākās uz lāpstiņas un beidzās kaut kur uz kreisā sāna. Rovenas sirds smeldzīgi sarāvās. Viņa zināja, kas atstājis šīs rētas. Šādi nagi bija tikai vienam radījumam un viņa to jau bija redzējusi... Arī muguras lejasdaļā bija dažas rētas, bet tās neizskatījās tik draudīgas un biedējošas. Rovena tik ļoti gribēja noglāstīt šīs rētas, taču savaldījās. Ja pirmā doma pamostoties, meitenei bija sist viņam pa galvu ar vāzi, tad tagad viņa tā vairs nedomāja.

Pēkšņi Neiko sakustājās. Rovena sastinga. Viņa roka taustījās augšup pa viņas vēderu līdz krūtīm, tad tā sastinga. Spēji Neiko satvēra viņu aiz vidukļa un parāva zem sevis.

-Es vairs neļaušu tev aiziet... neiazej... paliec tikai šonakt... pat ja no rīta tevis vairs nebūs... –viņš čukstēja, piespiezdams Rovenu sev klāt. Nolicis galvu viņai uz krūtīm, viņš atkal sāka laisties miegā. Viņa spēcīgais augums piespieda Rovenu pie gultas un viņa nespēja pakustēties.

-Neiko, lūdzu... –Rovena čukstēja, cenzdamās nostumt viņu no sevis, taču tas neizdevās.

Stundu vai divas viņa nespēja atsākt mierīgi elpot, elpa plūda strauji un saraustīti, bet tad nogurums darīja savu, un viņa ieslīga miegā.

No rīta istabā viņa bija viena. Neiko vairs nebija līdzās... Savādas sajūtas piepildīja meitenes sirdi. Tas vairs nebija naids... tas bija kas cits... Tā bija kāre atriebties par kaut ko citu, par to, ka smita viņas sirdī, par to, ka sbija tikai viņa vaina, par to, ka viņam bija vienalga, par to, ka sāpēja... stipri.

-Leandra, glābiet mani... –Rovena nosēcās, ieraudzījusi sievieti stāvam aiz bāra letes un slaukot traukus.

-Rovena, mīļā, kas noticis? –Leandra izbijās un steidzās pie meitenes.

-Es mirstu. Iedodiet man glāzi... nē, spaini ūdens... –viņa aplaizīja sausās lūpas un smagi nozvēlās un beņķa pretī letei. Leandra turpretī skaļi iesmējās un atlīga pret leti. Smējās arī Pečora, kas liela koka baļļā mazgāja kausus un šķīvjus.

-Tas ir Demzemes alus mīļā, vai arī Sudrabkalnu, vai Metijas... nevaru droši pateikt, jo tu vakar pamēģināji visus un tos sajaucot... –Pečora smejoties, sniedza Rovenai kausu ar aukstu ūdeni, ko meitene tūdaļ iztukšoja.

-Es nekad vairs nedzeršu... –viņa nolika kausu uz letes un ar skatienu lūdza piepildīt vēl.

-Vismaz beidzot tu esi tikusi uz kājām. Pēc tā, ko tu pārdzīvoji, nekāds alus tevi vairs nenogāzīs, -Leandra smaidot teica un atglauda Rovenas matu šķipsnas no sasvīdušās pieres.

-Nē, šis ir trakāk... –Rovena bija iztukšojusi kausu līdz pusei, kad to nolika uz letes un pateicās Pečorai.

-Drīz kļūs labāk, tev jāiziet svaigā gaisā. Šodien ir skaista diena, -Leandra pamāja uz durvīm.

-Vai es vakar... izdarīju ko tādu, ko nevajadzēja... apkaunojošu? –Rovenas magi norija kamolu, kas bija iestrēdzis kaklā.

-Nu... tas atkarīgs no tā, ko tu uzskati par apkaunojošu. Šeit Pečoras namiņā vienmēr iet karsti... –Leandra nepaguva pabeigt, jo Rovena satvēra galvu rokās.

-Ak, nē... neko neatceros... tas ir slikti... ļoti slikti... –Rovena vārījās, cenzdamies atcerēties.

-Tu sniedzi lielisku priekšnesumu! Neviens vēl neko tādu nebija redzējis, -Pečora līksmi atsaucās un Leandra uzmeta namamātei brīdinošu skatienu.

-Ko? –Rovena strauji pacēla galvu? –Kādu priekšnesumu?

-Tu iešļāci Neiko sejā alu, flirtēji ar viņa dubultnieku, izteici neķītras piezīmes, smaidīji viesiem vīriešiem, dzēri kā izslāpis zirgs, dejoji uz galda un Neiko nācās smieklu pavadībā tevi uznest uz istabu, -no zem letes atskanēja nicinoša balss un ar pāris pudelēm rokās, kājās pieslējās slaida rudmate. Viņas spodri zilās acis kā zīdainim kontrastēja ar spilgtajiem matiem, radot neaizmirstamu iespaidu. Kuplās krūtis izspīlējās no kleitas četrstūrainā izgriezuma un lika Rovenai norīt siekalas. Viņa sajutās maza un niecīga šīs iespaidīgās būtnes priekšā.

-Dejoju uz galda... –bija vienīgais, ko Rovena spēja izdvest, pārējie rudmates vārdi nebija sasnieguši viņas apziņu.

-Jā, Neiko nācās uznest tevi uz istabu un bēgt no tavas uzmācības, -rudmate nicinoši izmeta.

-Nē... tā nebija... –Rovena klusi teica un tad apklusa.

-Kas nebija tā? –rudmate pievērsa savu ledus zilo skatienu Rovenai. Likās, ka simtiem ledus gabaliņu durstītu meitenes ādu un nebija, kur glābties.

-Viņš palika pie manis, -viņa nočukstēja un redzēja, kā rudmates acis samiedzās, lūpas sakniebās un saspringa. Viņa vairs neko neteica, tikai piepildīja kausu ar alu un izsteidzās no kroga.

-Ak... –bija vienīgais, ko pateica Pečora, nolūkojoties pakaļ Eivenai.

-Ak... –bija vienīgais, ko pateica Leandra, taču viņas skatiens bija piekalts Rovenai.

Neiko domas iztraucēja klusi soļi, kas atskanēja turpat aiz muguras. Viņš pasmaidīja un saspringa lēcienam. Kad soļi bija tieši klāt, viņš uzlēca kājās un strauji satvēra zaglīgo soļu īpašnieku. Izšļakstījās alus un atskanēja zemi, taču sievišķīgi smiekli.

-Gribēji man pielavīties nemanīta? –viņš, greizi smaidīdams un satverdams meiteni, apsēdās, ievilkdams viņu sev klēpī.

-Es nekad neesmu varējusi pielavīties tev nemanīta, Neiko, -Eivena smaidot atteica un sniedza viņam kausu. –Tavs mīļākais.

Neiko ar muguru atlaidās šūpuļkrēslā un ļāva Eivenai iekārtoties ērtāk. Lēnām viņš malkoja alu un raudzījās kaut kur tuvējā mežiņa dziļumā.

-Tu esi izaugusi par skaistu sievieti. Ja agrāk pakaļ ciema puišiem skraidīji tu, tad tagad noteikti ir otrādi? –Neiko iesmējās un sarauca uzacis, paraudzīdamies uz meiteni, kas ar pielūgsmes pilnu skatienu raudzījās puisī.

-Mani vienmēr interesējis tikai viens, bet viņa nekad nebija līdzās... –viņa koķeti atteica, bet balsī varēja dzirdēt skumjas un ilgas.

-Viņš nu gan, acīmredzot, ir neiedomājams muļķis, ja klīst pa pasauli, riskējot zaudēt tādu dārgumu, -Neiko ķircinoši ieteicās un pabužināja Eivenas matus.

-Pilnīgs ēzelis, -Eivena iesmējās un apskāva Neiko, kas smejoties uzšļakstīja viņai alu.

-Neiko, vai atceries kā mēs peldējāmies tai strautā, kas tek gar Simblija klinti? –Eivena spēji ieteicās.

-Tu domāji to strautu, kurā peldējos es un tu mani novēroji? –Neiko pacēla uzacis un nevainīgi jautāja.

-Jā, to pašu... ei, un tevi nenovēroju, es... es vienkārši gāju garām un paklupu... –Eivena aizstāvējās, taču vainīgi nolaida acis.

-Tiešām? Un pusstundu nevarēji piecelties? –Neiko uzjautrināts pagrūda viņu nost no saviem ceļiem.

-No tāda brīnišķīga skata jebkurš būtu tik apstulbis, ka visu dienu nevarētu piecelties, -Eivena iespiedzās un, apmetusies riņķī, metās prom, zinādama, ka Neiko viņai sekos.

Neiko pagaidīja, kad meitene būs pazudusi aiz stūra, lai pēc tam panāktu viņu un sadotu kā nākas. Eivena bija apbrīnojama būtne. Neiko viņu vienmēr bija mīlējis, bet... ne tā, kā meitene to gribēja. Kādu gadu, kamēr viņš bija dzīvojis pie Pečoras, meitene bija viņa pastāvīgais lāsts. Sekoja viņam pa pēdām kā tāds pēddzinis un neatstājās ne mirkli. Neiko, kas bija daudz vecāks, neskaitāmas reizes bija jāpaskaidro meitenes vecākiem, ka ne ar pirkstu nav aizkāris viņu meitas godu, ka uztver viņu kā jaunāko māsu. Tas bija apnicīgi un šausmīgi, taču Eivena visu atsvēra. Viņa kļuva par draugu, kas viņam pēc Ebrijas zaudējuma tik ļoti bija nepieciešams. Viņš zināja, ka meitene lolo savādākas jūtas un ka tas no viņa puses ir ļoti egoistiski, taču nespēja neizmantot viņas dzīvesprieku un naivumu. Neiko bija ļoti piesardzīgs, lai nepielaistu meiteni par tuvu un nebūtu pārpratumu, taču... tieši pirms viņa aizbraukšanas meitenei izdevās nolaupīt no Neiko skūpstu. Tikai tagad Neiko atcerējās viņas atvadu vārdus: „Tu būsi prom un aizmirsīsi, bet es būšu šeit un atcerēšos un tad... tad tu atkal reiz atradīsi ceļu šurp un es likšu tev atcerēties. Tad tev nāksies cīnīties par maniem skūpstiem”.

Tad tās bija muļķīgas un naivas mazas meitenes cerības, bet tagad... Eivena bija pieaugusi, viņa bija likusi atcerēties, bet pati bija aizmirsusi.

Neiko iesmējās un cēlās, lai dotos meitenei šos vārdus atgādināt, taču pēkšņi viņa smaids nozuda. Tā vietā iestājās mulsums un apstulbums. Kas gan bija Eivena pret šo skaistuli? Eivena bija tikai parādība no pagātnes, viņa bija tikai ēna. Viņa vienmēr būs tā naivā meitene, kas bija lūrējusi uz viņu kailu strautā un viņš bija to ļāvis. Taču Rovena... Neiko pats būtu gatavs paklupt un visu dienu vērot viņu pat apģērbtu...

Rovena tikko bija iznākusi no kroga un aiz ogu krūma viņu nemanīja. Saules stari bezrūpīgi rotaļājās viņas matos un pirmo reizi dzīvē Neiko ieraudzīja viņu bez mūžīgās maskas, ko viņa allaž nēsāja. Rovena atlieca galvu un ļāva saulei rotaļāties uz savas ādas. Viņa aizvēra acis un atslāba. Vējš maigi vija sūnu zaļo, plāno kleitu ap viņas kājām. Neiko norija siekalas un atkapās tālāk, lai meitene viņu neieraudzītu. Viņa lēnām pieliecās un novilka kurpes, atstājot tās pie kroga durvīm, pacēla kleitas malu un devās pāri pļavai uz tuvējo mežu. Neiko nejēdzīgi dusmīgs uz sevi par tādu muļķīgu uzvedību, sekoja meitenei. Viņš varēja šo soli pamatot tikai ar vienu vienīgu kaut cik jēdzīgu domu: viņš vairs neizlaidīs meiteni no acīm, viņam jāsargā viņa. Atradis sev attaisnojumu viņš atmeta visas pārējās šaubas un zagās meitenei pakaļ.

-Mammu, vai neredzēji Neiko? –krogā iesteidzās Eivena un skaļi iesācās. Pečoras pleci sastinga un viņa zīmīgi paraudzījās uz Leandru.

-Nē, mīļā, vai kas noticis? Domāju, ka viņš ir devies pie Batlera. No rīta teica, ka tur šis tas esot kārtojams, -Pečora atteica, taču uz meiteni nepalūkojās. Eivena smagi nopūtās un uzskrēja augšā pa kāpnēm.

-Mana meitene par daudz ir cietusi tā siržu lauzēja dēļ un redzu, ka arī šoreiz viņa sirds ir aizņemta, -Pečora pagriezās pret Leandru un nopūtās.

-Ko? –Leandra nesaprata.

-Rovena aizgāja uz strautu. Es viņai teicu, ka tur ir skaisti, lai aiziet un atpūšas. Neiko viņai sekoja... saprotu, ka starp abiem noticis, kas nelāgs, bet Neiko neteica, kas tieši.

-Ak, jā, arī man viņš neko daudz nepaskaidroja. Teica tikai, ka neesot viņu pasargājis un viss, kas ar meiteni noticis esot viņa vaina...

-Nu ceru, ka atnākot atpakaļ ar viņiem viss atkal būs kārtībā, -Pečora pacēla acis pret debesīm.

-Es tavā vietā labāk cerētu, lai viņi abi nenogalinātu viens otru un atrieztos dzīvi.

Abas sievietes saskatījās un iesmējās.

Rovenai nevajadzēja daudz laika lai atrastu Pečoras pieminēto strautu. Tas nebija no pļavas saskatāms, bet līdzko bija pārkāpts meža slieksnis, aizvijās meža dziļumā, jautri burbuļodams sev vien saprotamu dziesmu. Pār Rovenas lūpām nemanot izlauzās klusa nopūta un viņa nespēja sagaidīt mirkli, kad ienirs strauta aicinošajās skavās.

Viņa drudžaini sēja vaļā kleitas lentītes, vērojot skaistumu, kas pavērās visapkārt. Mežs gluži vai zaigoja maigi krītošajos saules staros. Zemi sedza maigs sūnu paklājs ko dažviet izraibināja dažnedažādi neredzēti augi un krūmi. Kokos trallināja putni.

Vairāk neko Rovena nevēlējās redzēt, jo kleita jau gulēja pie viņas kājām. Meitene uzmanīgi nolaida vienu kāju strauta stindzinoši aukstajā ūdenī un nodrebinājās. Tik auksts! Bet tieši tas viņai šobrīd bija nepieciešams. Strauts bija pietiekami dziļš, lai uzreiz no krasta varētu mesties peldus. Aukstais ūdens aizsita elpu un Rovena veikli peldēja atpakaļ, taču pat aukstums nebija spējis viņu apstulbināt tik ļoti kā tas, ko viņa ieraudzīja.

Krastā stāvēja meitene. Ļoti neparasta meitene... zaļganzili, spuraini mati slējās uz visām pusēm, virs augstajiem vaigu kauliem miglaini viņā raudzījās zaļas acis, augums mazs, novājējis, kājas basas un apģērbs –nodilusi, vietām saplēsta kleita, kas nesniedzās tālāk par ceļgaliem... Rovena ievēroja, ka arī ceļgali neizskatās labāk par apģērbu. Rovena negrasījās jautāt, kas viņa ir, jo saprata, ka to jau zina. Viņa atcerējās Minnu, taču šī būtne nemaz nelīdzinājās koptajai un apbrīnojami spēcīgajai fejai. Šī te bija elfa. Par šīm būtnēm Neiko viņai bija stāstījis skopi, bet ar to pietika, lai Rovena saprastu, ka tieši elfa bija tā, kas viņas priekšā tikko sabruka bez samaņas.

Rovena veikli izrāpās ārā no ūdens un notupās blakus pakritušajai būtnei. Viņas rokas taustījās pēc kleitas, kas bija palikusi kaut kur iepakaļ, taču sataustīja kaut ko cietu... zābaku. Rovena strauji pagriezās, vienlaicīgi aizsedzot augumu ar rokām un paraudzījās augšup Neiko acīs. Viņa juta kā viss ķermenis mulsumā pietvīks, bet Neiko to neredzēja, jo viņa acis bija piekaltas gulošajai būtnei.

-Es... viņa... –Rovena stostījās un ar acīm drudžaini meklēja savu apģērbu. Neiko spēji norāva savu apmetni un vēl aizvien lūkojoties uz elfu, uzmeta to Rovenas pleciem.

-Apģērbies un ej... -viņš strupi noskaldīja un cieši ieurbās viņas acīs.

-Bet, Neiko... –viņa meklēja vārdus.

-Vācies! –viņš ierēcās kā ievainots dzīvnieks. Rovenai tas nebija divreiz jāsaka, viņa nodrebēja un, paķērusi savu kleitu, metās atpakaļ uz Pečoras namiņu. Kamols bija iestrēdzis kaklā...Viņai neatlika laika domāt, kas ir elfa, taču viens bija skaidrs –Neiko viņu pazina.

Rovena skrēja. Tikai vienreiz viņa bija apstājusies, lai paceltu apmetņa malu, kas bija sapinusies starp kājām. Viņai bija bail. Rovena nebaidījās par sevi... tas bija kas cits. Pat īsti nesaprazdama kādēļ sirds tā dauzās, meitene zināja, ka ar elfas uzrašanos viss mainīsies. Notiks kas šausmīgs, neapturas, nenovēršams. Viņa juta, ka drīz saņems atbildes uz visiem jautājumiem un uzzinās.

Viņa skrēja pār pļavu neatskatoties, cieši sažņaugusi apmetni pie krūtīm un ar otru roku pieturot gan kleitu, gan apmetņa malu, lai tas nevērtos vaļā. Pārāk vēlu meitene izdzirdēja zirgu kāju dunoņu pret zemi. Pārāk vēlu viņa apmetās riņķī lai ieraudzītu briesmas. Pārāk vēlu, lai izvairītos no uzbrucēja rokām, kas satvēra meiteni aiz vidukļa un uzrāva zirgā sev priekšā. Viss notika tik strauji, ka Rovena pat nepaguva iekliegties.

Uzbrucējs uzmeta Rovenu kā maisu sev priekšā un iecirta papēžus zirgam sānos vienlaicīgi ar Rovenu, kas strauji parāva vienu pavadu uz sevi. Zirgs, kas tikko atspērās, lai rautos uz priekšu, iezviedzās un sasvērās uz labo pusi. Tā galva noraustījās, kājas izslīdēja mitrajā zālē un, zaudējis līdzsvaru, zirgs krita. Uzbrucējam nebija izredžu ne pret zirgu, ne Rovenu. Veikli kā zutis viņa ar rokām atspiedās pret zirga plecu un grūdās uz priekšu. Zirgs un Rovena zemi sasniedza vienlaicīgi. Uzbrucēja kāja palika iespiesta starp segliem un zemi, un tas, neizdvesdams nevienu skaņu, mudināja zirgu celties. Rovena laiku lieki netērēja. Viņa pat negrasījās skatīties, kas viņai uzbrucis un kādēļ. Izvairoties no zirga kājām, ko tas kulstīja, lai censtos piecelties, viņa satvēra apmetņa malas un metās skriet. Spērusi pirmos soļus, viņa saprata, ka tas ir bezcerīgi. Uzbrucēja zirgs jau bija kājās... tieši klāt.

Rovenai trūka elpas, lai kliegtu. Pār lūpām nāca tikai mēmi gārdzieni, ko apslāpēja dusmas un bailes. Šoreiz uzbrucējs bija nolēmis nekļūdīties. Vēl aizvien atrazdamies auļojošajā zirgā, viņš satvēra Rovenu aiz matiem un pierāva pie zirga, vienlaicīgi ar otru roku to apturēdams. Vienā mirklī viņš jau bija zemē un atvēzējās, lai sistu meitenei. Taču Rovena paguva pirmā un iespēra uzbrucējam starp kājām. Tas saļima, uz mirkli zaudējot modrību. Ar to pietika. Pēdējais, ko Rovena redzēja, lecot zirgā, bija viņa seja, ko bija slēpusi kapuce –viņam nebija sejas.

Rovena ietrieca kailos papēžus zirgam sānos un tas mežonīgā ātrumā traucās uz priekšu. Zemu noliekusies pār zirga kaklu, viņa juta sirdi sitamies kaut kur kaklā. Bailes bija paralizējušas spēju loģiski domāt un spriest. Pēc pārdesmit minūšu mežonīgu auļu, Rovena juta, ka zirgs sāk pagurt. Ar grūtībām atbrīvojusi pirkstus, kas bija ieķērušies pavadā, viņa to nometa uz zirga kakla un noglāstīja to. Zirgs acumirklī pārgāja uz rikšiem un pēc mirkļa arī uz soļiem. Rovena beidzot iztaisnojās seglos un uzdrošinājās paraudzīties atpakaļ. Sirds šķiet bija nedaudz nomierinājusies. Tas šķita pilnīgi neloģiski, bet zirga mugurā Rovenai nekad nebija no kā baidīties. Un šīs atmiņas nespēja izdzēst nekas. Lai arī viņai bija šķitis, ka nekad vairs to nepiedzīvos –šo brīnišķīgo saplūšanu ar dzīvību, ar dabu, ar vēju, ar sevi pašu –tas bija noticis, neatkarīgi no viņas.

Kad viņa nokāpa, drīzāk noslīdēja no zirga muguras, kājas, līdzko pieskārās zemei, saļima. Rovena atgūlās zemē un aizvēra acis. Bija vajadzīgs mirklis miera, mirklis klusuma. Zirgs bija noliecies pēc zāles un tā mierīgā gremošana un astes vēzieni Rovenu nomierināja.

Viņa nezināja, cik ilgi bija gulējusi mitrajā zālē, bet pēkšņi saule vairs nelauzās caur plakstiņiem un Rovenas sirds salecās. Viņa jau rāvās kājās, kad spēcīgas rokas satvēra meitenes delmus. TAS bija pielavījies apbrīnojami klusi, nesaceļot ne vismazāko troksnīti, zirgs nebija pārtraucis ēst... Rovena juta kā pirkstgali atraujas no zemes un svešinieka ledainie pirksti spiežas ādā, atstājot tur neizdzēšamas zīmes. Viņai neatlika nekas cits kā vien raudzīties sejā, kuras tur nemaz nebija, jo... tādam ļaunumam nevarēja būt seja. No melnā cauruma zem kapuces vēdīja tikai aukstums. Rovena juta kā aukstums, kas sakumā bija pārņēmis tikai viņas rokas izplatās pa visu ķermeni. Svešais nekustējās, bet Rovena nespēja novērsties no melnā cauruma, viņai bija vienalga, ka pēc mirkļa vairs nejutīs savu ķermeni, viņai bija jāuzzina, kas slēpjas melnajās dzīlēs. Taču viņai nebija lemts to uzzināt, jo nākamajā mirklī domas aizplūda un pasaule pazuda stindzinošā aukstumā.