Vilciens viņai tuvojās un viņa nespēja atraut no tā acis. Likās, ka vilciens nāk no pašas elles, lai sasēdinātu sevī visus kāpt gribošos cilvēkus. Tad tas viņus vestu pār liesmojošām aizām, liekot cilvēkiem bīties darīt ļaunu. Tas trakuļotu un pukšķinātu pa sliedēm, dūmiem veļoties no dzinēja. Varētu likties, ka priekšējās restes smīn par meiteni, smaidot, smejoties par faktu, ka viņa ir viena no tiem nevainīgajiem kas noķerta vētrā, piespiesta pret pašas gribu pacietīgi gaidīt, tā aukstajās dzīlēs, savu likteni, tikt norītai vienā gabalā...

Hermione norija siekalas un nogludināja blūzi. Vilcienam vajadzēja kļūt par viņas glābēju. Tam vajadzēja viņu aizvest uz maģisku pasauli, kur visi to vien darīja kā smaidīja un smējās. Kur lietas varēja lidot un sirdis justies brīvi. Kur ikviens varēja aizmirst par savām domstarpībām un ieslīgt triumfā par savu vienlīdzību... faktā, ka šeit viņus pieņēma, lai cik atšķirīgi viņi būtu jebkur citur pasaulē.

Hermione ievilka drebošu elpu. Šogad bija savādāk. Šogad viņa netiks pieņemta. Šogad viņa netiks sagaidīta ar atplestām rokām, lai mīļi apkamptu. Šogad viņi jutīsies kā mīļi sveicot un pieņemot, bet patiesībā tā nebūs. Kādā zemapziņas līmenī, kur viņi apzināsies viņas noslēpumu, viņi izvairīsies no meitenes. Pārējie būs noliedzoši un pieņems, ka ar laiku tas pāries un viņa kļūs stiprāka.

Tikko kā vilciens apstājās, pukšķinot, izplatot šausmīgu smaku, viņa vilcinoties spēra smagu solu uz priekšu. Viņa jutās tā it kā staigātu pa slapju cementu, katrs solis šķita smagāks par iepriekšējo velkot viņu pie zemes.

Vientuļa frāze, tik labi pazīstam un iepriecinoša, dziedoši izskrēja caur prātu.

„No kā nemirst, no tā kļūst stiprāks.”

Hermione spēra pirmos nedrošos soļus, kāpjot vilcienā. Tas bija pilns ar studentiem, kuri smaidīja un smējās, priecīgi viņu sveicot. Viņa spēja vien vāji atsmaidīt tiem pretī un pieklājīgi atbildēt uz dažiem jautājumiem. Uz pusi no tiem viņa sameloja, bet tagad jau tam vairs nav nozīmes.

Viss ko viņa tagad vēlējās bija klusums.

Viņa ātri vien atrada tukšu kupeju un sagrūda tajā savas mantas. Viņa apsēdās uz beņķa, izbaudot vienatni. Meitene pievilka sev klāt kājas un aizvēra acis. Viņas galva bija pārpildīta. Viņa jutās vārga. Viņa vēlējās, lai kāds viņu paceltu uz rokām un aiznestu uz labāku vietu. Uz vietu kur viss tik ļoti nesāpēja.

Kad viņa beidzot sāka laisties vieglā, aizmirstības pilnā bezsapņu miegā, kāds pieklauvēja pie durvīm.

Viņa pastiepās un uzmanīgi atgrūda tās vaļā. Tur stāvēja Rons un Harijs, abi gari un spēcīgi ar izspūrušiem matiem un dzirkstošām acīm. Redzot abu šķībos smaidus, viņa nenoturējās plaši nepasmaidot pretī.

„Hermion! Sasodīti ilgi neesam tikušies!” Rons iesaucās un apvija ap viņu rokas paceļot gaisā. Viņai atlika vien noelsties no Rona spēcīga satvēriena, taču izbaudīja šo brīdi. Viņš meiteni pieņēma tādu kāda viņa viņaprāt bija, ne kas viņa ir patiesībā, ne kas arī varētu būt nākotnē.

„Tu izskaties tik pieaudzis,” Hermione bezrūpīgi nospurdza un ievija rokas viņa spēcīgajās un apjomīgajās. Rona seja nosarka ierastajā aveņkrāsā un viņai nācās nožēlot šo savu it kā vienkāršo rīcību, kura pret pašas gribu bija izvērtusies par neuzkrītošu flirtu. Viņa izslīdēja no viņa tvēriena, sajūtot nelielu nožēlu no Rona ķermeņu valodas, pagriežoties pret Hariju.

„Harij... rādās, ka Dērsliji beidzot ir nolēmuši par tevi parūpēties,” viņa noteica un ar saviem smalkajiem, trīcošajiem pirkstiem izbrauca caur Harija matu cirtām. Vai viņi neredzēja? Vai viņi neievēroja cik trausla un vāja viņa izskatījās? Vai tiešām viņas izturēšanās bija tik pārliecinoša, ka pat divi nozīmīgākie cilvēki viņas dzīvē neko neievēroja?

Harijs izbolīja acis un izbrauca ar roku caur saviem biezajiem, nekārtīgajiem, melnajiem matiem, kuri kā liekas nekad nepaaugās garāki un nelikās arī diez ko īsāki. Tas bija pievilcīgs žests, šķietami vienkāršā darbība, izbraucot ar pirkstiem caur matiem. Nav nekāds brīnums, ka Džinnija viņā bija ieķērusies. Hermione vēlējās kaut viņai būtu kādas jūtas pret Ronu vai Hariju. Viņa vēlējās spēt dalīties ar viņiem savās sāpēs.

Taču tā viņiem būtu tikai lieka nasta un viņa nevēlēs to uzkraut. Labāk bija būt vienai. Labāk bija būt gluži vienai.

„Kļūdies, Hermion. Likās, ka viņi kļūs nedaudz laipnāki pēc tās vēstules, kuru Dumidors nosūtīja Petūnijai, taču es joprojām biju tas pats skrandainais plušķis, kuru viņi bija spiesti barot ar sava ēdiena atliekām un slēpt tikko kā ieradās kādi ciemiņi. Mani tas, protams, galīgi nerausta. Nav jau tā, ka es baigi vēlētos būt līdzās sievai anorektiķei un lempīgajai ģimenei,” Harijs nosmīkņāja. Rons nopietni pamāja.

„Esmu pārsteigts, ka Dūdijs vēl nav notiesājis savu tanti,” Rons izdvesa. Hermine ieķiķinājās. Viņa neapzinājās, ka vēl ir uz kaut ko tādu spējīga. Viņa ievilka dziļu elpu un maigi palūkojās uz abiem. Viņa vēroja kā tie jokoja un smējās. Viņa vēroja kā Harijs iedunkā Rona roku un kā Rons atbildot vēl vairāk sajauca viņa matu cirtas. Viņa vēroja kā viņi turpina savas puiciskās izdarības, ēdot tik daudz saldumu, ka likās viņu vēderi ir bezizmēra.

Viņa pat nepamanīja, ka vilciens jau ir sācis kustēties. Viņa pieņēma, ka vilciens laikam tomēr nedodas uz elli. Vienatnē viņa tik mierīgi vis nejustos.

„Paskat, tā tak ir draņķasine, Potijs un Vīzelis. Vai mums iet jautri? Harij, kā jūtas tava rēta?” Malfojs apvija savus pirkstus ap durvju malu tā it kā tās būtu garas, tievas spīles. Viņš novīpsnāja, aplūkodams visus pēc kārtas, viņa gludi pieglaustie platīna blondie mati, labi koptā un nevainojamā āda darīja viņu bālu gaišo lampu gaismā. Viņa acis, sudarbzilā krāsā kā ūdens pilnmēness naktī, visus nopētīdamas ar tādu apmierinājumu, kas lika Hermiones dūšai samesties slikti.

„Kādēļ gan tu neteci un nenobučo Strupa pakaļu vēl kādā brīvā vietā, tu mazais balinātais sesks,” Harijs cirta pretī. Malfojs uzmeta Harijam indīgu skatienu un nošņācās. Viņš bija tāds čūskulēns.. nelietis... slideni riebīgs radījums, kura pieskāriens lika izjust riebumu un drebuļus.

„Nu protams Poteram jau vajag atbildēt, jo šim jau vajag visus nopelnus,” Malfojs nosmīkņāja. „Vīzelis jau nespēj izdomāt neko ko pateikt.” Malfoja pakalpiņi noņirdza kā trenēti gorillas, izdodot žagveidīgus smiekliņus.

„Malfoj, kas ir, ka tu esi tik riebīgs? Esmu droša, ka pat tavai mātei ir grūti tevi mīlēt,” teica Hermione, cenšoties balsij skanēt tik stipri cik vien tas ir viņas spēkos. Malfojs palūkojās meitenes virzienā. Viņa acis aplūkoja viņu no galvas līdz kājām liekot viņai saviebties no viņa vērīgā skatiena.

„Paskat, liekas, ka draņķasine beidzot ir noriebusies pati sev.. šī izskatās slima. Vai doma, ka esi draņķasine beidzot likusi tev justies riebīgi? Es zinu, ka tas man ir licies pretīgi jau kur tas laiks...”

„Ko tu tur muldi sesk?” Rons Malfijam nervozi atcirta. Malfojs pacēla vienu uzaci.

Hermione tikmēr centās cītīgi saprast, kā tas nākas, ka Malfojs pamanījis nelielās izmaiņas viņas izskatā, kamēr Rons un Harijs šķiet tās pat neievēro. Viņa smagi nopūtās un pievērsās apkārt notiekošajam.

„Paskaties tak uz Greņdžeri, tu idiot! Viņa izskatās pusdzīva! Gatava atslēgties! Vai, es piemirsu, tev tak ir tikpat maz smadzeņu cik naudas,” Malfojs smīkņāja. Hermione aizvēra acis. Šis bija viņas septītais gads. Kāpēc Malfojs nevar vienkārši aizvērties? Kāpēc gan viņa nevarētu pavadīt kaut vienu gadu bez viņa ņirgāšanās un piesiešanās katram sīkumam? Šis gads bez viņa būtu vienkārši satraucošs... vai tik pat lielisks kā šādas iespējas apsvēršanas. Pēc tam kad Malfoja tēvs tika atbrīvots no Azkabanas pagājušā skolas gada beigās, viņš ir praktiski kļuvis nepanesams. Šķiet, ka viņa galva ir kļuvusi trīsreiz lielāka līdz ar ego.

„Hermion... vai ar tevi viss ir kārtībā?” Harijs klusi vaicāja. Hermione viņam pa pusei uzsmaidīja un pamāja.

„Bet, protams, Harij, man vienkārši kļuva nedaudz šķebīgi, ka Malfojs stāv tik tuvu... smaka vien ir apdullinoša...” viņa novēcināja roku gar seju un izgrieza acis izliekoties, ka tūlīt ģībs. Rons un Harijs smējās par viņas tēloto joku. Viņa bezbailīgi palūkojās uz Malfoju.

Tā vietā lai kaut kā reaģētu, blondīns ārkārtīgi ilgi ar aizdomām viņu pētīja. Tad viņš pievērsās visai trijotnei ne tikai viņai vien. Malfojs kaut ko meklēja kabatā, varēja redzēt, ka viņa iedomīgums kļuva lielāks.

„Es tikai nācu jūs brīdināt, lai šogad uzmanāties... jo esmu visai augsta autoritāte. Šogad esmu Zēnu Vecākais, un viss notiek pēc mana prāta. Tas nozīmē, ka tikai viens kļūmīgs solis no jūsu puses un tas būs par iemeslu jūsu izmešanai no Cūkkārpas un ticiet man, ka dārgais Poters un kompānija jau būs izslēgti no skolas pirms vispār ir būs kaut pakustējušies,” viņš triumfā nosmīkņāja, novicinādams vēstuli un Zēnu Vecākā nozīmīti. Rons ar Hariju pārgrieza acis tikko kā Malfojs bija aizgājis triumfā smejoties.

„Vienkārši perfekti. Tas būs viens ellīgs gads.”

„Es nespēju noticēt, ka Malfojs ir Zēnu Vecākais... Tas ir vienkārši nepieņemami... „ viņa nočukstēja.

„Mēs visi zinājām, ka tā notiks, Hermion. Galu galā, Strups tak ir praktiski viņā iemīlējies...” Harijs mēģināja viņu nomierināt.

„Ne jau tas Harij,” viņa nomurmināja un sāka rakņāties pa savām mantām.

„Kas tad? Kas vainas? Vai tev ir slikta dūša?” Rons steidzīgi vaicāja cenzdamies izlīdzināt iepriekš neievēroto Hermiones uzvedību.

„Pirms brīža es vēl jutos diezgan labi,” viņa veikli sameloja. Viņa atrada meklēto un turēja to savos drebošajos pirkstos, agrākais lepnums pagaisa un tagad nožēla un skumjas pildīja viņas sirdi.

„Ak nē...”

„Hermion...”

„Man tik ļoti žēl...”

„Tu esi...”

„Meiteņu vecākā,” meitene bēdīgi atbildēja, lūkojoties uz mirdzošo nozīmīti, un pēkšņi viņai radās vēlēšanās iemest ar to pa tā slidenā seska iedomīgo pauri.

Hermione neparko nevēlējās iet uz Prefektu kupejām. Lai gan Rons būs viņai blakus, tas tomēr nebūtu tas pats. Hermione labāk paliktu tepat. Rons nemaz nebūtu spējīgs sarunāties ar Hermioni, čukstēt kādu nomierinošu vai pat iedrošinošu frāzi ausī, un beigu beigās Malfojs (tas nolādētais mērglis)tur arī būs. Šim vajadzēja būt viņas lieliskākajam gadam. Rons ir prefekts, Hermione – Meiteņu vecākā un Harijs – Kalambola komandas kapteinis, viņa cerēja, ka visi trijatā varētu turpināt smieties un atlicināt domas par Voldemortu. Viņa draudi ir auguši nenormālos tempos, bet Hermionei nepatika par to domāt. Viņai patika domāt par lietām, kuras lika viņai smaidīt, kaut gan šajās depresīvajās dienās to nav palicis diez cik daudz.

„Hermion, vai mums nevajadzētu tā kā sākt kustēties?” vaicāja Rons, saraucot uzacis. Hermione dziļi ievilka elpu un klusi novaidējās. Ne Rons, ne Harijs nesaprata kāpēc un bija grūti neievērot labās acs plakstiņa noraustīšanos sāpēs.

„Hermion, vai tu esi droša, ka ar tevi viss ir kārtībā?” Harijs dīvaini noprasīja.

„Jā, es domāju, ka man tev ir jāatgādina par taviem pienākumiem,” Rons dramatiski noteica. Hermione dāvāja viņiem noslēpumainu smaidu, cenšoties saglabāt diskrētumu.

„Ar mani viss ir kārtībā. Es tikai prātā pārdomāju izlasītās mācību grāmatas. Kā nekā, lieka sagatavošanās jau par ļaunu nenāks?” viņa vaicāja ar nelielu vīpsnu sejā. Harijam atlika vien iesmieties.

„Jap, viņai viss ir kārtībā. Tagad nu abi teciet nu prom un esiet kārtīgi skolēni. Es domāju, ka man vajadzētu apstaigāt Kalambola komandas dalībniekus un biki apspriesties... Ron, tu tak atminies par ko mēs runājām?” Harijs vaicāja. Rons piekrītoši pamāja. Viņš palūkojās uz Hermioni ar graizu smaidu sejā.

„Hermion, tev vajadzētu redzēt kā es tagad spēlēju! Esmu kļuvis divreiz labāks nekā pagājušajā gadā!” viņš tīksminoties noteica. Hermionei atlika vien nobolīt acis.

„Ron, mēs tak jau pagāšgad noskaidrojām, ka tu esi izcils sargs, labāks pat par Oliveru Žagaru. Pēc tam, kad tu piektajā gadā vinnēji tajā fināla mačā, un es to domāju nopietni! Nu, vai tagad mēs varam beidzot kustēties?” viņa nepacietīgi nobēra, vēloties tikt galā ar to tikšanos reizi par visām reizēm.

Rons palūkojās uz Hermioni un noķiķinājās; acīmredzami lepns par sevi, cik ātri ir guvis panākumus sportā, par spīti savai nervozitātei pūļa priekšā. Harijs nobolījās un pamāja ardievas, šķiroties no abiem draugiem uz visu atlikušo braucienu.

Rons ar Hermioni mundri soļoja uz Prefektu kupejām. Klusi ielavījušies iekšā Hermione aizvēra durvis un nopūtās. Viņa plaši uzsmaidīja Džinnijai, kura izskatījās vientuļa un nogarlaikojusies. Viņa atplauka brīdi, kad ieraudzīja Hermiones seju.

„Kur jūs tik ilgi bijāt? Es domāju, ka jūs jau uzreiz nāksiet šurp! Es gaidu jau mūžību!” Džinnija uzbudināti iesaucās, cieši apvijot rokas ap Hermiones kaklu. Hermione apskāva meiteni daudz ciešāk nekā Ronu. Viņa vienmēr bija gatava apkampt Džinniju lai, gan tas sanāca nedaudz neveikli, jo viņas nebija tik ciešas draudzenes kā Hermione ar Ronu.

„Kā tava vasara?” Hermione jautri ievaicājās. Džinnija palūkojās uz Hermioni un atbrīvojās no apskāviena.

„Tīri tā nekas. Freds ar Džordžu turpina sūtīt man anonīmus saiņus, vai arī tādus ar mistiskiem nosūtītāju vārdiem. Drīz vien nācās no paciņām stāvēt desmit pēdu attālumā, kad vērām tās vaļā, citādi mēs pēkšņi kļuvām oranži, vai arī mums piepeši izauga knābji vai kas tamlīdzīgs,” Džinnija smējās. Hermione smaidīja, atceroties tās pāris paciņas, kuras dvīņi bija viņai nosūtījuši. Viņu pārņēma skumjas atceroties, ka tā arī neradās iespēja tās atvērt.

„Un kā tad tev gāja pa vasaru?” Džinnija vaicāja Hermionei. Kādu brīdi viņa bija diezgan klusa.

„Bija jautri,” Hermione vienkārši noteica. Džinnija nobolīja acis. Džinnija bija tik atklāta un kā Hermione viņai par to atmaksāja? Viņa bija atvērta un ietiepīga un tik skaista ar saviem taisnajiem rudajiem matiem, gaišo smaidu. Varēja redzēt viņas spēcīgo garu un gaišo sirdi... Hermione nekad agrāk nav tik ļoti vēlējusies viņai līdzināties.

„Hermion neesi tik skopa! Man vajag detaļas!” Viņa apsēdināja draudzene uz sēdekļa blakus Čo Čangai, kura arī bija prefekta. Meitenes viena ar otru nesasveicinājās. Tām abām nekad nav bijušas diez ko labas attiecības.

„Nu,” Hermione iesāka. Viņa veikli sāka sacerēt melus un pastāstiņus. Hermione pat neapsvēra domu stāstīt Džinnijai patiesību. „Lielākoties es lasīju. Man bija jāizskaidro biljoniem lietu par Burvju pasauli mammai un tētim. Nabaga Blēžkājis dabūja blusas,” Hermione klusi noteica. Viņa atminējās Blēžkāji tupam būrītī un piekodināja sev, ka obligāti, pie pirmās izdevības, viņš ir jāizlaiž, lai izloka kājas.

Džinnija līdzcietīgi uzlūkoja Hermioni.

„Un es vēl domāju, ka man ir bijusi trula vasara,” Džinnija nopietni teica. Hermione viņai vārgi uzsmaidīja.

„Ja vien tu zinātu.”

„Džinnijai ir puisis,” teica Rons, apsēzdamies viņām pretī. Hermione viņu slepus nopētīja. Viņš bija tik izskatīgs puisis, kurš nēsāja savu sirdi piedurknē.

Viņa centās sajust patīkamos tauriņus vēderā. Viņa pat būtu apmierinājusies ar neizskaidrojamu siltumu pēdās, paskatoties uz viņu.

Rons nokaunējies novērsās, Hermionei apjaušot cik cītīgi ir pētījusi savu labāko draugu. Viņa novērsās ar bezkaislīgu sejas izteiksmi. Tad viņa izspieda smaidu, kuru veltīt Džinnijai.

„Vai patiešām? Kā viņu sauc?” Hermione vaicāja. Džinnija nopūtās.

„Viņa vārds ir Billijs Hariss. Es jau tev to būtu pateikusi, ja vien Rons nebūtu pasteidzies,” Džinnija neapmierināti noteica.

„Jā, nu, bet man viņš nepatīk!” Rons ietiepīgi atcirta. Hermione iesmējās par sarkanmatainā zēna vēlmi aizsargāt mazo māsu.

„Tev viņš nepatīk tikai tāpēc, ka ir vientiesis!” Džinnija cirta pretī ar negantu uguntiņu acīs. Hermione apstulba.

„Tu satiecies ar vientiesi?” Viņa klusi pajautāja. Džinnija apstiprinoši pamāja ar smaidu sejā.

„Jā! Tas bija diezgan savādi. Es biju izgājusi pastaigāties un šis bija apmaldījies. Ko citu es varēju darīt kā ielūgt viņu pie sevis un iepazīstināt ar savu ģimeni...”

„Viņš zina par maģiju?” Hermione novaidējās. Džinnija ieķiķinājās un acis tā savādi iedzirkstījās. Hermione varēja vien izjust bijību pret meitenēm, kurām bija tādas jūtas pret savu puisi.

„Jā! Un nesatraucies. Viņš par maģiju jau zināja, kad es viņu satiku. Redzi, kad mēs satikāmies viņš man burtiski uzskrēja virsū ar savu divriteni. Es pakritu un mans zizlis izkrita no kabatas. Tā nu mēs sākām sarunāties... viņa brālis ir burvis,” Džinnija veikli piebilda. Hermione saprotoši pamāja.

„Nu... un vai viņš ir smuks?” Hermione pavaicāja. Hermioni galīgi neinteresēja tas pats, kas citas meitenes, ieskaitot arī cik glīts ir zēns. Džinnija nopūtās, palūkojās augšup un iekoda lūpā.

„Viņš ir vairāk nekā jauks. Viņš ir APBUROŠS. Viņš ir SEKSĪGS. Viņš ir definīca vārdam IZSKATĪGS,” viņa teica mazliet par daudz dramatizējot. Hermione skaļi smējās. Tā bija Džinnija. Viņai vienmēr patika dramatizēt.

„Cik viņam ir gadu?” Hermione vaicāja.

„Sešpadsmit, tikpat cik man,” Džinnija teica ar mazu smaidu. Hermionei nekas neatlika kā vien justies lepnai par Džinniju. Viņa bija Džinnijai pateicīga, ka viņa ir tikusi galā ar ieķeršanos Harijā trešajā gadā. Tas būtu diezgan neveikli, ja Džinnija joprojām būtu Harijā iemīlējusies, kamēr viņš pagaidām nav ieinteresēts šāda tipa attiecībām.

Hermione sajutās skumīgi. Harijam ir nācies pārciest tik daudz. Pēc Siriusa nāves viņš vairs nav tāds pats kā agrāk. Harijs ir centies, bet viņa sirds vienkārši ir kļuvusi tik auksta un cieta. Liekas, ka nekas nav spējīgs vairs tajā iekļūt. Hermione juta Harijam līdzi.

„Es priecājos par tevi,” Hermione priecīgi teica.

Džinnija Hermiones sejā pamanīja tādu kā nelielu sāpju izteiksmi, taču tā bija tikpat kā nemanāma. Likās, ka Hermionei sāp, bet viņa nevēlējās lai kāds to redz. Tādēļ Džinnija klusēja un pateicībā par Hermiones vārdiem silti uzsmaidīja. Hermione atgūlās un aizvēra acis, acīmredzami baudīdama klusumu.

„Kad nu tagad visi esat klāt, tad mēs varētu sākt,” noteica profesore Maksūra brīdī, kad ienāca Malfojs. Viņš noteikti bija klāstījis savas Zēna Vecākā privilēģijas ikvienam, kurš bija gatavs klausīties.

Hermione nedzirdēja ne vārda no profesores teiktā. Viņa cieši turēja ciet acis. Hermione pilnīgi juta kā krāsas pamet viņas seju. Lampu gaisma sāpoši spiedās cauri acu plakstiņiem. Viņa paņēma papīra lapu pat uz to nepaskatoties un turēja to savos trīcošajos pirkstos.

Hermione sajuta, ka kāds krata viņas roku. Viņa atteicās pieņemt faktu, ka būtu jāver vaļā acis. Viņa atteicās pieņemt faktu, ka būtu jāmostas. Viņa atteicās klausīties citu pavēlēs. Hermione vienkārši vēlējās saritināties un nogulēt visu atlikušo dienu. Viņa vienkārši vēlējās kaut reizi aizmirst par saviem pienākumiem un darīt ko sirds kāro.

„Grendžeres jaunkundz?” maigi jautāja profesore Maksūra. Hermione piespieda sevi atvērt acis un palūkojās uz profesori. Viņa uz mirkli atkal tās aizvēra un nožēlas pilna atvēra vēlreiz. Drako Malfojs stāvēja stūrī, izskatīdamies pēc akmens statujas, sejā nebija ne mazākās miņas no kādas sajūtas vai līdzcietības.

„Atvainojiet profesore,” Hermione klusi noteica un iztaisnojās. Maksūra uzlika roku Hermionei uz pleca un nomierinoši uzsmaidīja.

„Grendžeras jaunkundz, vai jums...”

„Ar mani viss ir absolūtā kārtībā, profesore,” Hermione teica, pamājot ar roku, tā it kā tas nebūtu nekas īpašs. Viņa labprāt būtu pateikusi profesorei, ka nekas nav kārtībā, bet tad neviens viņai neliktu mieru. Un miers ir tas ko Hermione šobrīd vēlējas vairāk par visu pasaulē.

Maksūra palocīja galvu, neticot nevienam Hermiones teiktajam vārdam.

„Ja vēlaties es varu aprunāties ar profesoru Dumidoru un ļaut jums šovakar jau doties uz savām telpām... jūsu stāvoklī esmu pārliecināta, ka problēmu neradīsies,” Maksūra maigi noteica. Hermione sašutusi pielēca kājās.

„Es taču teicu, ka ar mani viss ir kārtībā! Profesore, lūdzu, beidziet apieties ar mani kā ar trauslu vāzi!” Hermione teica un izsteidzās ārā no kupejas.

„Grendžeras jaunkundz!” viņai pakaļ uztraukumā sauca profesore Maksūra.. „Lūdzu ienāciet atpakaļ uz brīdi,” viņi stingri noteica. Hermione vēl kādu brīdi vilcinājās taču beigu beigās viņas pleci saguma ciešot skāvi. Hermione apgriezās un piegāja pie profesores. Viņa varēja just cik ļodzīgas ir viņas kājas un kā auksti sviedri izspiežas uz pieres.

„Jā?” Hermione vaicāja. Profesore Maksūra saviebās.
„Šovakar jūs ar Malfoja jaunskungu uzraudzīsiet prefektus un pārliecināsieties, ka visi ir pienācīgi informēti. Tad jūs dosieties uz saviem apartamentiem. Koptelpas parole ir Šarlatāns...”

„Tā ir diezgan īpatnēja parole,” Hermione skaļi nodomāja. Maksūra nodrebēja.

„Ko tad Šarlatāns īsti nozīmē?” vaicāja Drako ar savādu sārtumu bālajā sejā tā, it kā pats nezinātu ko tas nozīmē. Hermione pagriezās pret viņu.

„Es jau nu domāju, ka tev to vajadzētu zināt. Kā nekā tu esi šī vārda definīcija,” Hermione atcirta. Tad viņa nosarka un nodūra acis. „atvainojiet profesore,” viņa nomurmināja. Profesore nosodoši palūkojās uz Hermioni un saknieba lūpas.

„Malfoja kungs, šarlatāns ir cilvēks, kurš melo, krāpjas un dara citas tikpat nosodošas lietas,” Maksūra vienkārši noteica. Malfojs atvēra muti, lai kaut ko teiktu Hermionei, bet profesore uz viņu cieši paskatījās, liekot Malfojam pārdomāt un steidzīgi aizvērt muti.

„Es cerēju, ka vismaz uz šo gadu jūs varētu beigt kašķēties, kā nekā jūs dzīvosiet kopējās telpās. Dēļ šīs nelielās sadursmes esmu spiesta apzinātie, ka maldījos. Jūs abi tiksiet novēroti. Tātad, ja jūsu atzīmes pasliktināsies, vai kādu rītu abi parādīsieties tā it kā visu nakti būtu plēsušies,” profesores acis nekavējoties pievērsās Hermionei, „vai arī kāds skolā pamanīs, ka izturaties rupji viens pret otru, jūs abi nekavējoties tiksiet atbrīvoti no saviem pienākumiem. Pat prefekti vairs nebūsiet,” Maksūra vienkārši teica. Malfojs izskatījās nikns no tādas domas vien, bet neko neteica. Profesore iztaisnojās.

„Jūs tagad varat atgriezties savās kupejās.”

Hermione pagriezās un klusi aizsteidzās. Viņa vēlējās aizbēgt no tiem abiem cik ātri vien iespējams. Hermione vēlējās samīļot Blēžkāji un iečukstēt tam ausī visu kas uz sirds. Blēžkājis sirsnīgi iemurrātos un nemaz nenosodītu, un pirms aizmigšanas vēl nolaizītu seju.

Viņa tik ļoti ilgojās pēc sapratnes un mīlestības, ka uz kupeju gandrīz jau skrēja.

Kad Hermione nonāca pie kupejas, viņa ievēroja, ka tajā neviena nav. Rons noteikti ir aizgājis meklēt Hariju un Džinnija ir pie savām draudzenēm.

Viņa klusi aizvēra kupejas durvis, iztaisnojās un aizvēra aizkariņus, lai neviens nevarētu redzēt kas notiek iekšā. Viņa ievilka vienu vienīgu seklu elpas vilcienu.

Hermione nometās uz soliņa un sāka aizgūtnēm raudāt.

Atlikušais vakars Hermionei pagāja kā pa miglu. Viņa knapi varēja atcerēties kā izkāpa no vilciena. Nemaz nerunājot, par ikgadējo direktora uzrunu vakariņās. Hermione neievēroja, kurš no pirmgadniekiem tika iedalīts kurā tornī. Viņa nervozi grozīja pirkstos Meteņu Vecākās nozīmīti, jūtot vienīgi gludo, spīdīgo metālu.

Visi izklīda. Audzēkņi kā milzīgs vilnis vēlās uz savās koptelpām. Hermione vilcinājās, ievelkot plaušās pēdējās, izgaistošās vakariņu smaržas. Ar smagu nopūtu Hermione piecēlās, un sāka lēni soļot uz Lielās zāles durvīm.

Viņa centās izvairīties no Malfoja cik vien spēja. Malfoja pilnmēness-ūdeņu acis pilnīgi izstaroja, viņaprāt, augsto Zēna Vecākā autoritāti. Hermione bezpalīdzīgi noskatījās kā Malfojs, praktiski neparko, atņem desmit punktus kādam Grifidora audzēknim. Hermione labprāt būtu steigusies kā nebūt pārtraukt šo netaisnību, bet tam viņai vairs nebija spēka. Rīt gan viss būs savādāk. Viņa izbrauca ar roku cauri matiem, klusi aizvēra acis un vēlējās kaut visa šī kņada reiz beigtos. Hermione apzinājās, ka nav savos Meiteņu Vecākās pienākumu augstumos, taču šobrīd viņai tas bija dziļi vienalga. Viņa vienkārši vēlējās kārtīgi izgulēties.

„Grendžere?” atskanēja auksta balss. Izdzirdot šo balsi, Hermione pilnīgi juta kā auksts ledus gabals slīd pa viņas muguru. Hermione ar mokām atvēra acis un ieraudzīja sev priekšā stāvam Malfoju, kurš izskatījās ārkārtīgi apmierināts ar sevi. Viņa ievēroja, ka Malfojs aiz sava nesatricināmā skatiena kaut ko slēpa. Kaut ko, kas lika viņai justies nedaudz siltāk.

„Kas ir Malfoj?” Hermione vaicāja, cenšoties noslāpēt rūgtumu balsī, sekojot Maksūras norādījumiem. Hermione labprāt būtu pateikusi šim zēnam visu ko domā par viņu, lai tikai nebūtu jāpilda Meiteņu Vecākās pienākumi un jādala telpas ar šo radījumu. Taču Hermione zināja, ka nākamajā rītā to nožēlotu, tāpēc atlika vien sažņaugt dūres un piesardzīgi uzlūkot Malfoju.

„Mums ir jādodas uz savām telpām,” Malfojs norūca. Hermione pilnīgi varēja just Malfoja cīņu ar sevi nenosaucot Hermioni par Draņķasini vai arī apvainot kādā citā veidā. Viņa sajutās daudz labāk redzot, cik pieklājīgi Malfojs cenšas pret viņu izturēties. Hermione pamāja un iztaisnojās, nogludināja svārkus un iztaisnoja dažas blūzes krunciņas. Viņa pat centās pieglaust savus nevaldāmos matus.

„Ko tu dari?” Malfojs jautāja, kritiski noskatot Hermioni no galvas līdz kājām. Hermionei nācās saviebties no viņa skatiena vien.

„Es cenšos sev piešķirt daudzmaz cienīgu izskatu,” viņa noteica ja-kas tonī. Malfojs nobolīja acis un pat nepapūlējās pajautāt, kura acīs tad viņa tā cenšas izskatīties cienījama. Lai nu kā, bet, apzināti vai neapzināti, arī viņš pieglauda savus matus un rūpīgi nogludināja drēbes. Hermione to, protams, ievēroja.

„Vai tu atceries paroli?” Malfojs vaicāja. Hermione pamāja.

„Šarlatāns,” viņa noteica, kad abi tuvojās savām telpām. Tie abi lieliski zināja kur tieši atrodas Zēnu/Meiteņu Vecāko koptelpas. Kā nekā, abi pēdējos sešus gadus ir centušies par tādiem kļūt. Visu šo laiku abi ir gājuši garām šim portretam, lūkojoties tajā ar ilgpilnām acīm, sapņojot, ka kādu dienu arī viņiem tiks dota šī privilēģija, spert soli šajās koptelpās.

„Es neesmu šarlatāns,” Malfojs norūca zem deguna, iesperot pa grīdu, atstājot tur melnu, treknu gumijas svītru. Hermione turpināja viņu vērot, ievērojot saspringumu sejā un kā viņš turpina murmināt kaut ko zem sava deguna. Esot Hermiones tuvumā un cenšanās turēt muti radīja Malfojā zināmu saspringumu.

Arī Hermione neko neteica, kad viņi pietuvojās portretam. Tajā bija attēlots vidēja vecuma, ļoti izsmalcināts vīrietis ar eleganti veidotu degunu un ļoti muskuļotu augumu. Viņš bija izgriezis krūtis un atglaudis matus. Šī frizūra ārkārtīgi atgādināja Drako taču vīrieša mati bija brūni. Vīrietim bija arī siltas brūnas acis un gaišs smaids. Hermionei viņš tūdaļ iepatikās. Hermione nekad agrāk nebija sevi iepazīstinājusi ar portretu, bet juta, ka šobrīd tas būs nepieciešama.

„Labvakar ser, esmu Hermione Grendžera,” Hermione sevi iepazīstināja ar laipnu smaidu. Vīrietis uz viņu palūkojās un plati pasmaidīja.

„Labvakar Grendžeras jaunkundz. Esmu sers Pauls Bentlijs.” Viņš teica un palūkojās uz zēnu. Malfojs paglūnēja uz portretu un izspļāva savu vārdu. Sers Bentlijs ar samiegtām acīm nopētīja zēnu. Malfojs nošņāca paroli un ierāpās koptelpā, pazuzdams tumsā. Sers Bentlijs aizvēra eju un uzmanīgi palūkojās uz Hermioni.

„Vai tu tiešām taisies dzīvot kopā ar TO puiku?” viņš vaicāja acīmredzami vienaldzīgs par Malfoju. Hermione pasmaidīja, redzot, ka sers Bentlijs nav bijis vienaldzīgs un to pajautājis, viņa pat sāka izjust arvien lielākas simpātijas pret vīrieti, kurš uz mūžu ir iesprostots gleznā. Viņš noteikti jūtas šausmīgi vientuļš Hermione nodomāja. Viņa noteikti centīsies pret viņu izturēties draudzīgi, ja sajutīsies vientuļi.

„Ar mani viss būs kārtībā ser Bentlij. Arlabunakti,” Hermione atbildēja un nočukstējusi paroli ierāpās portreta caurumā. Viņa brīdi grābstījās pa tumšo ieeju, kamēr nonāca gaišajā koptelpā. Hermione pasmaidīja, jo bija nonākusi vietā kur tik ilgi ir vēlējusies nokļūt.

Ērti dīvāni un klubkrēsli bija ērti izvietoti ap lielo, silti liesmojošo kamīnu. Hermione ar pateicību konstatēja, ka telpā nefigurēja Grifidora un Slīdeņa dominējošās krāsas. Viņai nevajadzēja sacensties ar Malfoju par to, kurš izrādīs lielāku sava torņa cīņas sparu. Hermione apzinājās, ka tad Malfojs kļūtu vienkārši smieklīgs un atstātu Hermioni stāvam satriektu putekļos.

Viņa pagājās dziļāk, apsēdās uz dīvāna un sāka lūkoties kamīna liesmās. Hermione ar skatu vien varēja pateikt, ka te viņa varēs justies ērti un diez vai izjutīs biežu vajadzību paviesoties Grifidora koptelpās... ja vispār izjutīs. Viņa izbaudīja vientulību.

Parādījās Malfojs, tikpat pašapmierināts kā vienmēr.

„Paldies Dievam, mums katram ir sava vannas istaba,” viņš teica. Hermione uz viņu asi un brīdinoši palūkojās. „Es to domāju tāpēc. ka tu esi meitene, nevis tāpēc. ka tu būtu... kaut kas cits. Meitenes vienmēr uzturas vannas istabās un tad tur vienmēr ir kaudzēm visādu smāķu un citu krāmu,” viņš noteica un iemetās klubkrēslā. Malfojs cieši nopētīja Hermioni.

„Ko tu tā pēti?” Hermione ledaini vaicāja gana klusi, lai to nevarētu saukt ne par kliegšanu, ne par čukstu. Malfojs sarauca uzacis. Kamīna liesmas atspīdēja viņa sudrabzilajās acīs. Hermionei likās, ka viņa spēj ielūkoties zēna dvēseles dzīlēs, bet drīz vien aizmirsa šo iedomu.;

„Es skatījos uz tevi Grendžera. Kas īsti tev kaiš?” viņš vaicāja, aizdomīgi vērodams Hermioni. Hermione varēja just kā saceļas spalviņas uz viņas rokām un skausta. Kāpēc viņš turpināja viņu iztaujāt? Kāpēc viņš nelika viņai mieru?

„Mani nežēlīgi tracina tava nemitīgā iztaujāšana,” Hermione viņam vēsi atbildēja un samiedza acis. Malfojs nobolījās un pasvieda gaisā rokas.

„Te nu es esmu, cenšos būt laipns pret tevi, kamēr tu izturies kā viena liela k...”

„Drako Malfoj, vai tu esi 100% pārliecināts, ka vēlies pabeigt šo teikumu?” Hermione teica ar acīm piedraudot. Malfojs iekoda lūpā izdvešot dusmu spurdzienu, pielēca kājās un aizsteidzās uz savu guļamistabu, protams, aizcērtot durvis kā tāds nenobriedis bērns.

Hermionei atlika vien nobolīt acis par puiša temperamentu. Viņa neko neizdarīja nepareizi. Malfojam jau nu nevajadzētu vainot Hermioni par viņas nevēlēšanos būt viņa draudzenei, kur nu vēl atklāt kādu no saviem tumšajiem noslēpumiem par spīti ilgu gadu mocīšanai.

Hermione devās uz savu guļamistabu un atrada visas savas mantas gultas kājgalī. Lēnā garā viņa sāka tās izkravāt mantas. Nesteidzoties Hermione nolika savas drēbes, grāmatas un citas lietas. Viņa uz brīdi apstājās un aizvēra acis. Nez kāpēc viņa jutās vainīga par savu izturēšanos pret Malfoju.

Vainīga? Kāpēc viņai būtu jājūtas vainīgai par savu izturēšanos, viņš jau sen tādu bija pelnījis? Tas bija vienkārši muļķīgi.

Taču Hermione zināja, ka nespēs mierīgi gulēt, kamēr nebūs Malfojam atvainojusies. Tas jau tāpat bija gana dīvaini.

Tāpēc viņa klusi nolika savas mantas un devās ārā no savas istabas. Hermione klusi pārgāja pāri koptelpai un piegāja pie Malfoja durvīm. Viņa ievilka drebošu elpu un pieklauvēja. Hermione to tūlīt arī nožēloja, jo viņai nebija nemazākās jausmas ko lai saka.

Durvis čīkstot nedaudz atvērās.

„Kas ir?” Malfojs vaicāja tajā pašā noraidošajā tonī ar kādu pirms brīža bija runājusi Hermione.

„Es tev gribēju atvainoties par to kā uzvedos. Man vienkārši bija smaga nedēļa,” Hermione klusi teica. Malfojs atvēra durvis līdz galam vaļā un nu viņi abi stāvēja viens otram pretī.

Hermione pamanīja kaut ko dīvainu, kad Malfojs parādījās pilnīgi redzams. Viņa no sākuma nespēja pateikt kas, līdz skatiens nenoslīdēja uz leju... Malfojam mugurā bija tikai bokseršorti, kuri bija uzvilkti ļoti zemu uz viņa gurniem. Acīmredzot viņš gatavojās iet gulēt, kad Hermione viņu iztraucēja.

Viņa atrāva skatienu no viņa kailajām (apburošajām, seksīgajām) krūtīm un pievērsās Malfoja acīm. Hermionei vajadzēja sakopot visus spēkus, lai neblenztu uz viņu un nedomātu par viņa muskuļu līnijām, ideālo un neatvairāmo ādu... Hermione sajuta kamolu kaklā. Tās bija visapkaunojošākās lietas, kas viņai jebkad ir nākušas prātā. Viņai nācās atzīt, ka Malfojs patiešām ir izskatīgs. Tomēr, ja izskatu balstītu uz personību, tad kalnu trollis noteikti bija seksīgāks par šo... glumo... pretīgo... ļauno... sesku.

„Es tikai gribēju zināt, kas tev kaiš.” Malfojs jau kuro reizi nopētīja Hermioni. „Grendžere, tu tak izskaties vājprātīgi. Aizej pie māsiņas un sāc dzert kādas zāles vai kaut ko tamlīdzīgu,” viņš smagi noteica un aizvēra durvis Hermiones degunpriekšā.

Viņa klusi atkāpās un devās uz savu istabu, lai turpinātu izkravāties. Hermione izvilka no lādes nelielu somiņu un uzmanīgi to atvēra.

Hermione izvilka no somiņas pudelīti ar zālēm. Viņa dziļi ievilka elpu.

„Ja vien tu zinātu,” viņa klusi noteica un nolika pudelīti uz tualetes galdiņa. Tad izvilka vēl vienu... un vēl vienu... un vēl vienu... un vēl vienu.

Hermione apgūlās ar visām drēbēm un saritinājās kamolā, iekrītot mierīgā, bez sapņu miegā.

Viņai bija pilnīga taisnība, kad tajā rītā iekāpa Cūkkārpas vilcienā.

Cūkkārpa bija elle zemes virsū.

Ar nelielu smaidu sejā, Hermione nospieda modinātāja zvana pogu. Tajā rītā viņa jutās spēka pilna. Šī diena būs ideāla. Un Hermionei patika ideālas dienas... jo tās vienkārši bija... ideālas.

Viņa piecēlās un devās uz vannas istabu. Pēc ātras un atsvaidzinošas dušas, Hermione devās pie sava tualetes galdiņa. Bēdīgi palūkojusies uz savām zālēm, viņa nolēma to atstāt uz vēlāku laiku. Tik un tā tās bija jālieto pēc ēšanas. Un tas ir jādara slepeni. Hermione nevēlējās, lai kāds uzzinātu, ka viņa lieto kaut kādas zāles. Viņa gribēja, lai visi notic, ka ar Hermioni viss ir vislabākajā kārtībā..

No katras pudelītes viņa ielika pa vienai tabletei plastmasas krūzītē. Tad Hermione izķemmēja matus un iztīrīja zobus. Palūkojoties spogulī, viņa konstatēja, ka izskatās tīri labi. Hermione zināja, ka vēlāk saņems vēstuli no vecākiem, kuri gribēs uzzināt kā viņa jūtas.

Paņēmusi krūzīti ar zālēm Hermione izgāja no vannas istabas. Ko lai ar to iesāk? Bezpalīdzīgi palūkojusies apkārt, viņa ieraudzīja matu gumiju un pergamenta gabalu. Hermione nosedza krūzītes muti ar pergamenta gabalu un nostiprināja to ar matu gumiju, tad uzmanīgi ieslidināja krūzīti sev kabatā.

Izgājusi koptelpā, viņa ievēroja Malfoju, kurš, joprojām tērpies tajos pašos bokseršortos, bija slinki izlaidies uz dīvāna un bezrūpīgi šķirstīja „Dienas Pareģi”.

„Vai tad tu jau biji brokastot?” Hermione ieinteresēti pavaicāja. Malfojs pamāja, pat nepaceldams acis no avīzes. Hermione gan ievēroja, ka uz kafijas galdiņa esošās brokastis izskatījās neskartas. Lai nu kā, viņa uzņēma kursu uz portreta eju.

„Grendžera,” Malfojs parupji iesaucās. Hermione apgriezās un palūkojās uz viņu. „Šīs te ir tavējās,” viņš norādīja uz paplāti. „Tāds kā miera izlīgums,” Malfojs noteica. Hermione aizdomīgi uz viņu palūkojās, bet brokastis izskatījās pārāk labi, lai varētu pretoties. Sākumā nedaudz vilcinoties, viņa piegāja pie galdiņa. Apsēdusies uz dīvāna un sākusi ēst, Hermione konstatēja, ka ēdiens vēl ir diezgan silts.

Viņai ienāca prātā domā par saindētu pārtiku. Taču cerēja, ka kļūdās. Hermione nespēja pārtraukt ēst. Kā nekā, vakar vakarā viņa nebija ēdusi ne kumosa un šobrīd jutās ārkārtīgi izsalkusi.

„Rādās, ka tu jūties daudz labāk,” Drako teica, vēl joprojām nepaceļot acis no avīzes. Viņš slinki pāršķīra lapu. Hermione pārskrēja ar acīm pāri viņa ķermenim un tad pretīgumā novērsās. Ne jau tāpēc, ka viņš atbaidoši izskatītos, tāpēc, ka sajutās pretīgi, ka vispār ir pētījusi viņa augumu.

„Jā. Es laikam biju apaukstējusies,” Hermione veikli samelojās. Viņa paņēma vēl vienu grauzdiņu un rūpīgi sāka smērēt tam virsū aveņu ievārījumu. Izbaudot tā garšu, Hermione aizvēra acis.

„Garšīgs,” viņa nočukstēja. Hermione ievēroja cik virspusēja biju viņu saruna. Abi izmisīgi centās sadzīvot. Nu vismaz koptelpā. Ārpus tās viņi varēs viens otru ignorēt.

Klusējot Hermione pabeidza brokastot. Viņa uzmanīgi izņēma no kabatas krūzīti ar zālēm un ielēja tās sev mutē. Tad uzdzēra lielu malku ar ūdeni un saviebās no zāļu pēcgaršas.

„Kam tās zāles bija domātas?” Malfojs vaicāja, ar acīm pētot Hermioni, nolikdams avīzi sāņus. Hermione nobālēja. Malfojs bija uzvedies tik klusi, ka viņa bija pilnīgi par viņu aizmirsusi.

„Tie jau tikai vitamīni. Kalcijs, vitamīns A un proteīni... viens veselībai, cits atkal, lai kontrolētu svaru,” Hermione teica. Par pēdējo Malfojs izplūda smieklos.

„Grendžera, tici man, tu jau tā esi tieva. Tev nebūtu jāuztraucas par liekajiem tauciņiem,” viņš nobolījās un devās uz savu istabu. Hermione truli blenza viņam mugurā. Tā bija spēcīga, ar platiem pleciem un stingru ādu ap ribām. Viņa tik tikko spēja saskatīt viņa mugurkaulu. Taču resna, sārta rēta galīgi neiederējās šajā perfektajā mugurā. Tā stiepās no labā pleca lāpstiņas augšas, diagonāli, uz kreisās lāpstiņas apakšu.

Hermione novērsās, spēlēdamās ar zāļu krūzīti. Viņa sajutās vainīga. Lai gan nesaprata kāpēc, jo viņš taču bija tik zemisks! Kāpēc gan viņš nevarētu izcelt savas cilvēciskās īpašības un būt jaukāks pret Hermioni? Tad viņas gads kļūtu paciešamāks.

Lai gan, tas taču bija tieši tas ko viņš darīja. Malfojs bija jauks pret Hermioni. Vai tad viņš nebija uznesis viņai brokastis? Tas varbūt bija tāpēc, ka vakar vakarā viņa bija izskatījusies slima.

Hermione klusēdama sēdēja uz dīvāna un blenza uz krūzīti pirkstos.

„Ko tu tur gaidi?” Malfojs vaicāja, iznākdams no savas istabas pilnībā saģērbies. Hermione viņu nopētīja un gaiši uzsmaidīja.

„Ai, neko! Es vienkārši apceru kāda varētu izvērsties šī diena.,” viņa teica. Malfojs paraustīja plecus.

„Es gan par to neuztrauktos. Grendžera, tu par daudz domā!”

„Nu jau vairs ne...”

Hermione sajuta kaut ko berzējamies gar viņas kāju. Tas bija Blēžkājis, kurš murrādams cerēja tikt viņas klēpī. Hermione viņu cieši samīļoja, paslēpdama seju tā biezajā kažokā. Tā bija ļoti patīkama sajūta un Hermione jau atkal sajuta mieru un komfortu.

„Grendžera, tas gan ir viens neglīts kaķis,” Malfojs teica, uzmanīgi bāzdams kabatā zizli. Hermione uz viņu paglūnēja.

„Man gan liekas, ka viņš ir apburošs,” viņa nomurmināja nobučodama kaķa galvu. Malfojs nosmīkņāja.

„Ja tev liekas, ka tas tur ir apburošs, tad es esmu kalnu trollis,” viņš teica ar humoristisku dzirksti acīs. Hermione nevarēja noturēties neieķiķinoties. Tāpēc, ka vakar tak Hermione pati bija salīdzinājusi Malfoju ar kalnu trolli.

Šāda ironija lika Hermione pasmaidīt.

Uz brīdi Malfojs viņu tā dīvaini uzlūkoja. Kad gan viņa agrāk būtu smējusies par viņa jociņiem. Taču šodien kaut kas bija savādāk.

„Kas tas?” viņš vaicāja norādīdams uz Hermiones kakla aizmuguri. Viņa steigšu pacēla roku un paberzēja to vietu. Hermione saviebās sajutusi atsevišķas šuvju vietas.

„Nekas par ko tev būtu jāsatraucas!” viņa atcirta un nometa Blēžkāji, ieskrienot savā istabā. Viņa pat neuzmeta skatu apjukušajam un pievilcīgajam zēnam.

5.nodaļa Loģiski

Pienāca pusdienlaiks. Taču Hermione galīgi nebija izsalkusi. Parasti viņai pietika ar brokastīm līdz pat vakariņām.

Tomēr Hermione nožēloja savu kliegšanu uz Malfoju. Beidzot tak viņi bija sākuši izturēties viens pret otru cilvēcīgi. Bet nē, viņai, protams, to vajadzēja izbojāt, tā iet, ja nevar sevi savaldīt. Klusībā sevi norājusi, Hermione devās apciemot Hagridu.

Nez vai viņš zin?

Ejot pa taciņu, Hermione sajutās tik labi kā vel nekad. Viņa jutās dzīva un pilnīgi vesela. Ak, kā Hermione dievināja šo sajūtu. Izlaidusi pirkstus caur saviem biezajiem matiem, viņa ievilka dziļu elpu ar vasaras gaisu. Vismaz vēl dažas nedēļas pieturēsies vasara. Tāpēc, ar smaidu sejā, Hermione sāka ašāk soļot uz Hagrida būdu.

Veikli uzkāpusi uz lieveņa viņa pieklauvēja pie milzīgajām durvīm. Palūkojusies apkārt, Hermione ievēroja dažus savādus kustoņus, dzīvojamies aiz būdas, taču neizjuta ne mazāko vēlēšanos iet un aplūkot tos tuvāk.

Durvis atvērās ar nelielu krakšķi un uzmetusi vienu vienīgu skatu lielajam stāvam, Hermione saprata, ka Hagrids visu zināja.

Viņa acis bija apsārtušas un seja pleķaina no asarām. Hagrids nekad nav spējis slēpt savas emocijas. Viņa ķermenis drebēja un mati bija vēl lielākā perēklī nekā parasti. Palūkojies uz Hermioni, Hagrida apakšlūpa sāka drebēt un viņš cīnījās ar asarām.

„Ak, Hermione!” Hagrids ieraudājās un noliecās, lai kārtīgi apskautu meiteni. Hermione apķērās ap viņa kaklu un izspūrušajiem matiem, cenzdamās viņu kaut cik nomierināt. Hagrids raudāja un turēja Hermioni cieši apskautu, taču tik cieši, lai viņa vēl varētu paelpot.

Tā viņi tur stāvēja apķērušies vēl pāris minūtes.

„Ak, piedošan Hermione. Cik es esmu savtīgs. Kā tev iet?” Hagrids vaicāja un noslaucīja degunu piedurknē. Hermione ignorēja, šo samērā pretīgo darbību un pasmaidīja.

„Man iet lieliski Hagrid. Tik labi neesmu jutusies jau sen,” viņa smejoties teica. Hagrids pasmaidīja un palūkojās apkārt.

„Te takš ir Cūkkārpa. Tā, ka nav jābrīnās,” viņš teica ar grūtībām. „Lūdz, nāc tik iekšā,” Hagrids teica, pakāpdamies malā. Hermione iegāja būdā un pameta skatu apkārt. Viss bija tieši tāpat kā parasti. Ilknis, palūkojies augšup, klusi iesmilkstējās, tāpēc viņa pietupās, lai to maigi noglaudītu. Pirms atkārtotas iemigšanas Ilknis kārtīgi noslienāja Hermiones roku.

„Piesēdi,” Hagrids norādīja uz krēslu, kurš bija daudz par lielu priekš viņas. Apsēdusies, Hermione sakrustoja rokas un sāka vērot Hagridu, kurš ar sarunām centās noslāpēt savas domas.

„Hagrid...”

„Zin, man šogad ir makten daudz ieplānots priekš klasēm...”

„Hagrid...”

„Šitenā gadā būs ko darīt...”

„Hagrid...”

„Vai tu gribētu tēju? Bet, protams, ka tu gribētu...”

„Hagrid!” beidzot Hermione skaļi noteica. Viņš sastinga, turot rokās tējkannu un tasīti. „Hagrid, vai tu, lūdzu, varētu paskatīties uz mani?” Hermione vaicāja. Hagrids lēnām pagriezās pret viņu, acis joprojām piekalis grīdai. „Lūdzu Hagrid,” Hermione lūdzās, balsij gandrīz aizlūstot. Dzirdot meiteni tik satrauktu, Hegrids beidzot palūkojās uz viņu.

Asaras bira no acīm viņa kuplajā bārdā. Hagrids nolika tējkannu un tasīti atpakaļ uz galda, lai tās neizkristu no trīcošajām rokām.

„Tas nav pareiz, Hermion. Tu to nees pelnijus... ak, tu tik paskaties uz mani. Esmu tik netaktisks. Raudu un tā tālāk... tev tak nevajag atgādināt!” Hagrids teica, iekšēji sevi šaustīdams. Hermione piecēlās un lēnām piegāja pie viņa. Paņemdama viņa lielās plaukstas savējās, Hermione skumji palūkojās uz Hagridu.

„Hagrid, ir labi izraudāties. Tici man,” viņa teica. Hagrids samiedza acis un ievlka drebelīgu elpu.

„Es takš sev apsolīju, ka būšu stiprs...”

„Hagrid, paskaties uz sevi! Man ir nojauta, ka tu tāpat esi stiprs,” Hermione smējās. Palūkojies uz Hermioni ar vainas pilnām acīm, Hagrids iespurdzās.

„Kā tev tas izdodas?” Viņš piepeši ievaicājās. „Kā tu spēj tik ar to visu galā, tik ar smaidu sejā?” Hagrids vaicāja apsēzdamies. Viņš centās uztaisīt tēju, šņukstot un cīnoties ar asarām. Hermione vēroja kā viņš darbojas. Viņas rokas bija kļuvušas aukstas un meitene centās tās sasildīt, stipri saberzējot.

„Nu, man ir labās dienas un ir arī sliktās dienas, tieši tāpat kā visiem pārējiem. Pēdējā laikā gan ir bijušas tikai sliktās, tāpēc biju sailgojusies pēc kādas labas un izdevušās. Un šī pagaidām pilnīgi atbilst raksturojumam,” viņa teica. Ar pateicību paņēmusi tasi ar tēju Hermione nedaudz iedzēra. Lai gan Hagrids bija draņķīgs pavārs, labu tēju viņš mācēja uztaisīt.

„Ja es būtu tavā vietā, tad man visas būtu sliktas,” Hagrids norūca. „Vai tu lieto kādas zāles?” Viņš pavaicāja juzdamies neveikli. Hermione pamāja.

„Jā! Un ja man būtu jālieto vēl kādas, tad labāk būtu mani jau uzreiz līdz nemaņai sazāļot,” viņa teica. Hermione saprata, ka tas bija visai neizdevies joks, tāpēc viņa turpināja dzert tēju un izvairījās no Hagrida skatiena.

„Un kā tad tev veicas ar Meiteņu Vecākās pienākumiem?” Hagrids vaicāja, maisīdams savu tēju, galīgi neieinteresēts tās dzeršanā. Hermione brīdi apdomājās.

„Tas principā ir tas pats, kas būt Prefektam. Es tikai to visu pārraugu. Lai gan, neesmu bijusi savu uzdevumu augstumos. Un arī pret Malfoju esmu izturējusies diezgan kretīniski,” viņa bēdīgi piebilda. Hagrids nobolīja acis.

„Nu viņš jau to būtu pelnījis! Tas ko viņš ir sadarījis... šamo jau sen vajadzēja izslēgt!” viņš teica, triekdams savu krūzi pret galdu tik spēji, ka Hermione salecās. Viņa tikai sajutās sliktāk par savu izturēšanos pret šausmīgo zēnu.

„Es zinu, bet Maksūra tev laikam vēl nav pateikusi par nosacījumiem?” Hermione vaicāja. Hagrids papurināja galvu, noplivinot savu matu ērkuli. Hermione dziļi ievilka elpu un saskalināja tēju savā tasītē. „Nu, ja mēs ar Malfoju nebūsim viens pret otru gana pieklājīgi, tad mums atņems nozīmītes. Nebūšu vairs nekāda Meiteņu Vecākā,” Viņa bēdīgi noteica. Hagrids dusmīgi uz viņu palūkojās, taču neko neteica. „Malfojs it kā pieturējās pie šiem noteikumiem, taču viņš man pavaicāja... kutelīgu jautājumu un es neizturēju.”

„Vai tu šim iekrāvi?”

„Nē!”

„Nu, bet vajadzēja,” Hagrids noburkšķēja. Hermione iesmējās un klusībā pateicās, ka viņš ir vienkārši Hagrids.

Kādu brīdi abi klusēja un Hermione lēnām dzēra tēju, kas viņu sasildīja.

„Hermion?” Hagrids klusi un nedaudz nervozi ievaicājās.

„Jā?” Viņa pacēla skatu no savas tases.

„Vai tu jau esi pateikusi Ronam un Harijam?” Hagrids jautāja. Hermione klusēja. Viņa nolika savu tasi un palūkojās uz saviem bālajiem, un trīcošajiem pirkstiem. Pēc brīža viņa pakratīja galvu. „Viņiem ir tiesības zināt.”

„Es zinu Hagrid! Bet vai tu zini kā viņi izturēsies, ja to uzzinās?” Hermione vaicāja. Hagrids aizvēra acis un nodūra galvu. „Es nevēlos atšķirties Hagrid. Es gribu, lai viņi izturas pret mani tāpat kā parasti. Es apsolu, ka beigu beigās es viņiem pateikšu, bet ne tagad. Lūdzu, nesaki viņiem neko,” Hermione lūdza.

„Hermion, viņiem ir jāzin...”

„Un viņi to uzzinās, bet ne tagad,. Es viņiem pateikšu,” viņa apsolīja. Hagrids palūkojās viņā ar bēdīgām acīm un sakoda lūpas.

„Hermion, tu tak zini, ka šitā nav pareizi. Taču es uzticos tavam spriedumam. Pasaki viņiem pēc Sv. Mango apmeklējuma. Apsoli man to.” Hermione pamāja un nočukstēja solījumu. Viņa izdzēra tēju un atvadījās no Hagrida.

Ejot prom, viņa jau kuro reizi sajutās vainīga. Meitene nezināja, vai jebkad spēs to pateikt Ronam vai Harijam. Viņi Hermione nozīmēja pārāk daudz. Viņa nespēja paciest jau domu vien, ka tie abi izturētos pret viņu tāpat kā tikko Hagrids. Tas nebija pareizi. Ikreiz, kad viņi palūkotos uz Hermioni, viņu acīs būtu asaras. Ikreiz, kad viņi pieskartos meitenei, tas būtu maigs pieskāriens, it kā viņa būtu trausls porcelāns. Katrs vārds ko viņi teiktu būtu pārdomāts, lai neaizvainotu Hermioni.

Hermione lieliski zināja, ka tā būs, jo tā izturējās profesori, vecāki, ārsti un viņas vientiešu draugi. Neviens no viņiem nevarēja paciest atrašanos meitenes tuvumā.

Visvairāk par visu pasaulē, Hermione baidījās, ka tā varētu izturēties arī Harijs un Rons. Uztraukumā viņa iebrauca ar roku matos. Meitene sajuta šuves uz kakla.

Sv. Mango viņai pateiks nīsto patiesību. Interesanti, kā viņa reaģēs. Hermione prātoja, ko dziednieki centīsies darīt, lai viņai palīdzētu. Viņa ir bijusi pie neskaitāmiem vientiešu ārstiem, taču neviens nespēja viņai palīdzēt, tikai izrakstīt zāles. Cerams, ka burvji vismaz spēs kaut cik līdzēt.

Cerams, ka viņi spēs viņu izdziedēt.

Hermione zināja, ka tas varētu būt diezgan sarežģīti un, prātojot par to, viņa smagiem soļiem tuvojās pilij. Viņa nebija tikai salauzta lelle, kuru varētu salabot ar zižļa vēzienu.

Viņa bija lelle, kura bija salūzusi gabalu gabalos, samīta putekļos, kuri pie tam vēl bija izkaisīti vējā.

Hermione sēdēja koptelpā un liela kaudze grāmatu slējās viņai blakām. Meitene apzinājās, ka priekš viņas tas nav veselīgi, taču domas kaut kā vajadzēja novērst. Pēc visa tā, ko Hagrids bija viņai teicis, Hermione jutās slīkstam milzīgā baseinā, pilnā ar vainas apziņu. Viņa smaka, aizrijās un elsa pēc gaisa šajās tumšajās, dziļajās emociju gūzmās, kuras pildīja viņas sirdi. Hermione sapurināja galvu, sakopodama visu savu gribu, centās koncentrēties uz Strupa uzdoto eseju. Ievilkusi dziļu un drebelīgu elpu viņa aizvēra acis, atcerēdamās Hagrida asaras.

Hermione centās šo domu aizmirst. Viņa bija likusi raudāt tik daudziem cilvēkiem un sāpināt kādu ar tik atvērtu sirdi, un tik laipnu un maigu, kā lielo vīru, kurš mīlēja savādus un mežonīgus dzīvniekus, sāpēja tāpat, kā roka, kura būtu iegrūsta liesmas.

Aploksne, kuru Harijs bija viņai iedevis Mikstūrās, gulēja uz kafijas galdiņa, laupot spēju koncentrēties darbam. Tā bija no vecākiem. Meitene novērsās no tās. Viņa ļoti labi zināja, kas tur būs rakstīts. Viltus cerības būs ietērptas vārdos, kuri ir prasījuši tik ilgu laiku, lai tiktu uzrakstīti. Hermione nevēlējās tikt piepildīta ar šīm cerībām, tāpat, kā tik daudzas reizes iepriekš. Viņa nevēlējas lasīt vēstuli, taču zināja, ka tā viņai neliks mieru, kamēr netiks atplēsta.

Hermione pasniedzās un satvēra to. Viņa noslidināja pirkstus gar vēstules asajām malām un atpazina mātes smalko rokrakstu, ar kuru tā bija adresēta Hermionei Cūkkārpā. Meitene pasmaidīja, nošūpojot galvu. Lai arī cik reizes viņa nebūtu skaidrojusi, ka nav nekādas vajadzības rakstīt adresi, jo pūces lieliski zināja kur nest vēstuli, māte joprojām to darīja.

Ja esi bijis vientiesis tik ilgi cik viņi, tad vienkārši ir grūti atmest pāris ieradumus.

Hermione sajuta asaras kāpjam viņas acīs. Viņai nepatika doma, ka varētu vairs nekad neredzēt mātes mīļo smaidu un tēva kritisko skatienu. Tad nu, ar drebošu elpu, Hermione atplēsa zīmogu.

Viņai nepatika plīstošā papīra skaņa, tāpēc viņa žigli nometa aploksni. Tā taču nav jālasa tagad. To var darīt arī vēlāk. Taču Hermione nespēja atraut no tās acis, domājot, kas tur varētu būt rakstīts.

Viņa apzinājās, ka tur nebūs nekas tāds, ko viņa nebūtu gaidījusi. Lai gan vēl bija iespēja, un tā pārauga iespējamībā, ka uz šī papīra būs uzrakstīts kaut kas fantastisks. To viņa nekad neuzzinās, ja neizlasīs.

Tā nu Hermione atvēra aploksni un izņēma pirmo vēstules lapu, un atlocīja to. Ievilkusi elpu, viņa sev atgādināja, ka ir jābūt stiprai.

Mīļā Hermione,

Kā tev iet? Kā tu jūties? Vai tu dzer savas zāles? Piedod, ka traucēju tevi ar šādiem jautājumiem, mīļā, bet tas ir mātes pienākums, uztraukties par savas meitas veselību. Vai tu joprojām gatavojies doties uz savu vizīti Sv. Mango, nākamās nedēļas beigās? Es ceru, ka Cūkkārpā pret tevi izturas labi. Atceries, mēs vienojāmies ar profesoru Dumidoru, ka, ja tu nejūties labi, tad ir iespēja mācīties mājās pie privātskolotāja. Es zinu, ka tu gribi izturēties kā parasti, bet es nespēju paciest domu, ka tev paliek sliktāk un es nespēju tev palīdzēt.

Es zinu, ka mēs vienojāmies neapspriest tavu stāvokli, tāpēc mainīšu tēmu.

Kā iet taviem draugiem? Ronam un Harijam? Atceros, ka nespēji vien beigt runāt par viņiem visu vasaru. Nodod Harijam manus līdzjūtības apliecinājumus Krusttēva zaudēšanā un pasaki Ronam, ka mēs ar tēvu cieši ticam viņa Kalambola spējām. Kā iet Džinnijai? Ko viņa labu dara? Es jūtos atpalikusi no tavas dzīves, tagad, kad tu esi atgriezusies skolā.

Vai tavā dzīvē ir parādījušas kādas romantiskas intereses? Kāds jauks puisis, par kuru tu man varētu VISU izstāstīt. Es tikai jokoju, mīļā. Lūdzu, nejūties satraukta un nokautrējusies kā tu parasti dari, kad es sāku runāt par puišiem. Es zinu, ka tu šīs vasaras esi vēlējusies satikt Viktoru un man žēl, ka mēs tev liedzām šādu iespēju. Es atvainojos. Ja vēlies, tad nākamo vasaru varēsiet pavadīt kopā.

Hanna un Džesika lika pateikt, ka cer, ka tu jūties labāk un gaida tavu atgriešanos. Nesaprotu, kāpēc tu piepeši pārtrauci ar viņām sarunāties. Es zinu, ka tu nevēlies viņas sāpināt. Viņas vēlas būt tev blakus, mīļā. Centies pieņemt faktu, ka lietas mainīsies starp tevi un cilvēkiem, kurus pazīsti. No tā nevar izvairīties. Dod viņiem vēl vienu iespēju, mīļā. Manis dēļ?

Man laikam ir jābeidz. Tavs tēvs tev vēlas vēl ko teikt.

Es vēlos tev piekodināt, ka tu esi mans prieks un lepnums, un, ka es tevi mīlu ar katru manas dvēseles daļu. Hermion, tu esi daļa no manis, lai arī kādas būtu sekas. Tu vienmēr būsi ar mani, man bērns. Es mīlu tevi!

Mamma!

Hermione noslaucīja acīs sariesušās asaras un ievilka dziļu elpu. Vai viņa tiks galā arī ar tēva vēstuli? Viņš pēdējā laikā bija kļuvis diezgan vēss. Tik nejūtīgs pret visu. Tēvs bija centies izturēties tik ierasti, cik parasti, bet tā vietā bija kļuvis vēl dīvaināks. Likās, ka viņš nespēj paciest meitas tuvumu.

Pasniedzoties, Hermione izvilka otru lapu no aploksnes un, vilcinoties to atlocīja. Pirms sākusi lasīt, viņa ieprātojās, ka varbūt labāk būtu atstāt to noslēpumā...

Dārgā Hermione,

Es zinu, ka neesmu neko daudz runājis par tavu stāvokli. Es zinu, ka esmu bijis visai noslēgts šajā jautājumā. Patiesībā, es tam negribēju ticēt. Es to laikam tagad esmu pieņēmis, tāpat kā tu no paša sākuma.

Es nerakstu, lai dotu tev veltas cerības vai izliktos, ka viss ir kārtībā. Es rakstu, lai pateiktu tev to, ko man jau sen vajadzēja pateikt.

Es mīlu tevi, Hermione! Pēdējā laikā neesmu to izrādījis, jo baidījos, ka man nebūs gan spēka mums abiem. Tu esi viss, ko es jebkad esmu vēlējies bērnā. Tu esi skaista, stipra, gudra, ar labu sirdi un svētība visai pasaulei. Es tevi nelaidīšu vaļa, mazulīt. Tu esi mana princese un es nekad nelaidīšu tevi vaļā.

Lai arī šī vēstule nav tik gara kā tavas mātes, tas nenozīmē, ka es tevi mīlu mazāk.

Mūžam, tētis!

Hermione vairs nespēja noturēt asaru straumi. Viņa skatījās uz tēva rakstīto, ļaujot asarām krist un krist. Taču viņai ir jābūt stiprai. Viņai ir jāiemieso viss, ko viņas tēvs saskatīja savā meitā.

Hermiones rokas drebēja, un ar brīvo roku viņa centās nosusināt acis.

„Grendžere?” Malfojs vaicāja, ienākdams koptelpā. Viņa acis bija aukstas, kad viņš nopētīja Hermioni. „Kāpēc tu raudi?” Malfojs jautāja. Viņa balsī nebija dzirdama ne druskas no līdzjūtības. Tajā bija tikai plika ziņkārība un pavēlnieciskums, liekot domāt, ka visu ko viņš grib zināt, viņš arī uzzina.

Ak Dievs, Kā Hermione ienīda Drako.

„Liec mani mierā,” viņa izmisīgi nočukstēja un, salocījusi vēstules, aši ielika tās atpakaļ aploksnē.

„Piedod, par rūpēm,” Malfojs nicīgi norūca savā ierasti nicīgajā manierē. Hermione pielēca kājās, asarām straumēm plūstot, un ar tādu sāpju izteiksmi sejā, kādu Malfojs nekad mūžā nebija redzējis neviena sejā.

„Drako Malfoj, tev nerūp neviens, izņemot tu pats, pat tava māte! Tu esi egoistisks, rupjš, mazs kroplis, kurš iedomājas, ka zina visu! Liec mani mierā!” Hermione nokliedzās, jūtot kā ļogās viņas kājas. Sāpes pazuda no meitenes acīm, viņa sajutās nespēcīga un noreibusi.

Malfojs blenza uz viņu ar atplestu muti; nožēla pildīja viņa ierasti aukstās acis. Parasti viņš izbaudīja citu sāpes. Malfojs prata tās radīt un pēc tam smieties par tām. Taču tās bija tik dziļi iesēdušās un šausmīgas, Hermiones tumšajās, noslēpumainajās acīs, ka viņš vēlējās kaut nebūtu vēris vaļā savu muti.

„Grendžere...” Malfojs nomurmināja un nodūris galvu sāka blenzt uz grīdu.

„Malfoj, ja tev patiešām kaut kas rūpētu, tad tu mani atstātu mierā un ļautu izraudāties,” Hermione nočukstēja, pirms viņas ķermenis sāka ļimt. Kādu brīdi Malfojs stāvēja kā sastindzis. Taču, kad viņš redzēja kā meitene noslīgst uz ceļgaliem un acis pārgriežas, Malfojs paspēja piesteigties pēdējā brīdi, lai notvertu Hermioni un neļautu viņai atsisties ar galvu pret kafijas galdiņu. Viņš lēnām nolaida bezsamaņa gulošo meiteni uz grīdas.

Malfojs nobijies un bezpalīdzīgi palūkojās apkārt. Taču viņš nebija satraucies par sevi.

Viņš bija uztraucies par Hermioni.

Kad Hermiones acis atvērās, viņa aptvēra, ka guļ uz dīvāna. Auksta drāna bija uzlikta uz viņas pieres. Meitene ievaidējās un pieslējās sēdus. Taču pukstoša sāpe deniņos lika atkal atgulties. Viņas mute bija izkaltusi. Pamanījusi uz blakus esošā galdiņa glāzi ar ūdeni, viņa pasniedzās pēc tās un uzmanīgi padzērās. Ūdens atvēsināja muti un rīkli, liekot mēlei vairs nejusties kā smilšpapīram.

Hermione palūkojās apkārt, turpinot atpūtināt sāpošo galvu. Viņas acis dusmās šaudījās. Šī diena bija vienkārši perfekta, līdz neparādījās Malfojs.

„Vai te kāds ir?” Hermione iesaucās aizsmakušā balsī, šķietami tukšajā koptelpā. Taču viņu sagaidīja klusums. „Malfoj?” viņa jau skaļāk iesaucās. Hermione nokrekšķējās un sāka uzmanīgi masēt sāpošos deniņus. Tas gan neatviegloja sāpes.

„Grendžere?” kāda balss iesaucās.

„Malfoj!” Hermione atbildēja. Malfoja istabas durvis atvērās un viņš notupās meitenei blakus. Jau kārtējo reizi viņš bija bez krekla. „Vai tu vispār kādreiz esi arī pilnībā apģērbies?” Hermione īgni noburkšķēja, atgrūžot zēna roku no mitrās drānas uz pieres.

„Nē! Un tev vajadzētu būt pateicīgai, jo parasti es apkārt staigāju kails,” Malfojs teica ar smīnu sejā. „Lai gan tu jau to gribētu redzēt, taču tavā stāvoklī tu varētu dabūt sirdstrieku vai ko tamlīdzīgu.” Hermione uz viņu ledaini palūkojās.

„Ar mani viss ir pilnīgā kārtībā!” Viņa atcirta. Drako pamāja.

„Jā, nu, protams, ka ir. Tu taču parasti atslēdzies tāpat, prieka pēc,” viņš sarkastiski noteica. „Guli mierīgi!” Malfojs iesaucās veikli paķēris drānu. Hermione ierūcās. Ja viņai būtu gana spēka, viņa sadotu Malfojam sutu, bet meitene bija pārāk nogurusi.

Zēns samitrināja drānu ar zižļa palīdzību un nolika to atpakaļ uz Hermiones pieres. Tagad tā atkal bija mitra un patīkami vēsa. Meitene dusmīgi vēroja Malfoju. Tas nebija godīgi. Viņa zināja, ka puisis gūst baudu visu kontrolējot.

„Kāpēc tev tas rūp, Malfoj?” Hermione vaicāja, cenšoties izklausīties auksta, taču nodevīgs, tējkarotītes izmēra, siltums ieskanējās viņas balsī. Puisis palūkojās uz viņu.

„Lai arī par cik lielu nelieti tu mani uzskatītu, man patīk kaitināt tikai veselus cilvēkus. Man īsti nepatīk sāpināt kādu, kurš jau cieš,” viņš nomurmināja, piespiežot mitro drānu ciešāk pie meitenes pieres. „Es cenšos tevi atkal dabūt uz pekām, lai varētu turpināt mocīt... tā nemanāmi, protams. Jāsaka, ka es netaisos būt tas, kura dēļ mēs zaudētu savas nozīmītes.,” Malfojs ietiepīgi turpināja. Harmione pašķielēja uz viņu, taču nespēja pretoties atvieglojumam. Viņa bija baidījusies, ka neviens nevēlēsies viņai palīdzēt, kad jutīsies sāpināta. Taču zinot, ka Malfojam, lai arī cik nedaudz, bet tomēr tas rūpēja, viņa sajutās daudz labāk.

„Cik reižu man tev būs jāsaka, ka man nekas nekaiš?” Hermione noburkšķēja. Drako nobolīja acis.

„Nu, bet, protams, Hermion, un tavi vecāki tev raksta par zālēm un slimnīcām tikai joka pēc?” Hermione nobālēja un pieslējās sēdus, ignorējot sāpes un reibumu.

„TU LASĪJI MANU PASTU?” viņa iekliedzās. Drako sarauca uzacis.

„Nu piedod, atvaino, ka vēlējos saprast kas tev kaiš un vai tevi nevajag vest uz SLIMNĪCU! Nākamreiz, kad tev paliks slikti ES TEVI VIENKĀRŠI ATSTĀŠU SAPŪT!” viņš iekliedzās un dusmās noraudams drānu no meitenes pieres, trieca to pret grīdu.

„TU LASĪJI MANU PASTU!” Hermione atkal iekliedzās. Drako pielēca kājās.

„To mēs jau noskaidrojām Grendžera!” viņš dusmīgi iesaucās. Hermione satriekta lūkojās uz vēstulēm, kuras gulēja uz kafijas galdiņa, un tad atpakaļ uz Malfoju.

„Bet tu lasīji manu pastu,” viņa noteica, atkrītot atpakaļ guļus. Meitene domāja par vēstulēm, atceroties katru vārdu. Malfojs zināja, ka viņa ir slima, bet viņš nezināja, kas tieši viņai kaiš. Iestājās klusums. Malfojs apsēdās uz galdiņa un pacēla no grīdas drāniņu, nedaudz samitrināja un uzlika to atpakaļ uz Hermiones pieres. Viņa aizvēra acis.

„Jā, es lasīju tavi pastu, bet vai tad tu nesaproti, ka es gribēju tikai kā labāk?” Malfojs vaicāja. Hermione pamāja, juzdamies pārgurusi un vāja. „Grendžera.”

„Hmm?” viņa norūca cieši samiegusi acis.

„Kas īsti tev kaiš?” Malfojs vaicāja ar zināmām raizēm balsī.

„Es nevēlos tev to teikt,” Hermione stūrgalvīgi atbildēja. Kādu brīdi Malfojs klusēja un meitene sajuta kā viņš atkārtoti samitrina drānu uz pieres.

„Vai tas ir kas nopietns?” viņš jautāja. Hermione klusējot pamāja. Vairāk Malfojs neko nejautāja. Meitene gulēja, pilnībā ļaudama viņam par sevi parūpēties. Tas bija patīkami. Viņai nepatika to atzīt, bet iespējams, ka Malfoja dvēsele tomēr ir dziļāka, nekā peļķe pēc pavasara lietutiņa. Tā drīzāk bija tikpat dziļa kā peļķe pēc pamatīgas vētras.

„Paldies tev,” Hermione lēni noteica.

„Ak, tad tu tomēr proti uzvesties,” Drako teica, paceldams uzacis un izrotādams seju ar nelielu smīnu.

„It kā.”

„Auč, tu mani sāpini Grendžera!” Hermione nobolījās un palūkojās uz Drako. Viņš lūkojās pretī, viņa pilnmēness-ūdens acis bija dziļas un norūpējušās. Abi bez naida lūkojas viens otrā. Viņi nejutās neveikli, lai gan puiša roka joprojām atdusējās uz drānas, kura atradās uz Hermiones galvas.

Kas tad tas? Tas noteikti ir kaut kāds joks. Varbūt tas bija zāļu iespaidā. Hermione atcerējās, ka uz vienas bija rakstīts „iespējami seksuāli blakus efekti”. To vajadzētu uzrakstīt saprotamāk, piemēram, „iespēja likt iedomīgam, slidenam seskam izskatīties pievilcīgi”.

Hermione aizvēra acis, pārtraucot blenšanas sacensības ar Malfoju. Vai viņai Malfojs nupat bija liecies pievilcīgs? Ja viņai būtu iespēja, viņa visas zāles noskalotu tualetes podā, ja tās lika Hermionei šādi justies.

Nez kāpēc, meitenei bija aizdomas, ka zāles te nebija pie vainas.

„Ee, Grendžere, tev nākamnedēļ ir vizīte Sv. Mango, vai ne?” Malfojs vaicāja, cenzdamies izklausīties ikdienišķi. Hermione pamāja, joprojām nevēlēdamās skatīties uz viņu. Tam, ka Malfojs viņai šķita pievilcīgs, noteikti ir kāda saistība zāļu kombinācijai ar faktu, ka puisis bez krekla nemaz neizskatījās tik slikti. Tāda doma likās vienkārši muļķīga!

„Jā, un?” Hermione vēsi jautāja.

„Es te tā padomāju, ka tev varbūt būtu nepieciešama kompānija.” Meitene ziņkārīgi palūkojās uz viņu.

„Ko? Kā tu to domā?” Viņa vaicāja.

„Nu, man gan neliekas vai es to varētu pateikt vēl tiešāk. Vai... tu... gribētu... ka... es... eju... tev... līdzi... uz... Sv... Mango? Priekš tik neticamas viszinītes, tu tomēr mēdz uzvesties visai stulbi,” Malfojs nosmīkņāja.

„Es to ņemšu ļaunā,” Hermione paglūnēja uz Malfoju. Viņš paraustīja plecus.

„Nu tas ir sliktākais kā es tevi varu nosaukt, lai man neatņemtu Zēnu Vecākā nozīmīti,” Malfojs teica. Hermione nošūpoja galvu.

„Kas tev lika domāt, ka es gribētu, lai nāc man līdzi?” Viņa izspļāva. Puisis nekavējoties atkāpās un kļuva vēss.

„Tu esi baigā maita Grendžere! Vai tu to zināji? Es saprotu, ka tu esi slima, bet tas tev nedod iemeslu būt tādai kucei,” Drako atcirta. Viņš piecēlās, apgriezās un devās uz savu istabu.

Hermione ievaidējās nožēlā, bet nesauca puisi atpakaļ. Tā bija labāk.

Viņa piecēlās un ar drebošām kājām devās uz savu istabu, kur iekritusi gultā aizmiga ar visām drēbēm, pārāk bezspēcīga, lai varētu uzvilkt kaut ko ērtāku.

Nākamajā rītā Hermione pamodās draņķīgā noskaņojumā. Viņa joprojām skaidri atcerējās iepriekšējā vakara strīdu ar Malfoju. Kāpēc viņam bija jābūt tādam riebeklim? Kāpēc viņam bija jābūt tik ietiepīgam? Hermione tikai vēlējās, lai viņš turas no viņas pa gabalu un šad tad pasaka ko jauku. Taču, lai nelien meitenes darīšanās.

Lai gan, tā bija arī daļēji Hermiones vaina, ka Malfojs vakar bija kļuvis tik rupjš. Viņa bija izturējusies tik nejauki.

Hermione piecēlās uz saberzēja deniņus. Viņai šodien bija jādodas uz Kalmbola treniņu ar Hariju, Ronu un Džinniju. Tad viņas abas ar Džinniju varētu nākt atpakaļ un nedaudz aprunāties. Hermione izmisīgi vēlējas piesēst un mierīgi aprunāties ar kādu.

Viņa veikli nomazgājās un saveda sevi kārtībā. Taču meitenes rokas nežēlīgi trīcēja, kad viņa mēģināja atvērt pudelītes. Viņa to nespēja.

Pirkstu gali, jau bija kļuvuši nejūtīgi, no izmisīgajiem mēģinājumiem atvērt pudelītes vāciņu. Tas vienkārši nevērās vaļā! Hermione norūcās un grieza no visa spēka. Nolādētie bērnu drošie vāciņi! Asaras piepildīja meitenes acis. Viņa jutās tik bezpalīdzīga. Viņa pat nespēja atvērt zāļu pudelīti! Par pārējām nemaz nerunājot.

Pār lūpām izvēlās apslāpēts kliedziens, iemetot oranžo zāļu pudelīti izlietnē, dzirdot kā iekšā grab tabletes. Paberzējusi deniņus, Hermione nespēja pārtraukt drebēt.

Ievilkusi vairākas dziļas ieelpas, viņa centās nomierināties. Atvērusi acis Hermione iekodās apakšlūpā. Tad lūk pie kā tas ir nonācis! Meitene pameta apkārt bēdīgu skatu. Tas nebūtu pārāk gudri darīts, ja viņa izlaistu šo zāļu devu. Izberzējusi acis, viņa izspieda nedaudz liekā ūdens no mitrajiem matiem.

Iespējams, ka tas pat bija labi, ka Malfojs zināja par meitenes slimību.

Paņēmusi visas pudelītes, viņa tas ietina savās drēbēs un klusi izgāja no vannas istabas. Jau kuro reizi, Malfojs bez krekla gulēja uz dīvāna, lasīdams rīta laikrakstu. Taču šoreiz uz galdiņa nebija nekādas mierizlīguma brokastis.

„Um... Erm... Drako?” Hermione klusi iejautājās.

„Hmm?” viņš auksti atbildēja, pat nepaceldams acis no „Dienas Pareģa” Hermione juta kā iekšā viņai viss bija sažņaudzies lielā sāpošā kamolā. Viņai patiešām bija vajadzīgas tās zāles.

„Man vajadzētu tavu palīdzību,” Hermione maigie ierunājās. „Vai tu varētu man palīdzēt?” Viņas balss drebēja. Malfojs klusi salocīja savu avīzi un palūkojās uz meiteni, vēsi noskatīdams to no galvas līdz kājām.

„Priekš kam gan TEV būtu vajadzīga mana palīdzība? Jo es takš visu savu dienu grasos apmierināt katru tavu vajadzību,” viņš sarkastiski noteica. Hermiones acīs sariesās asaras. Malfojs netaisās palīdzēt. Viņas lūpas ietrīsējās un pamājusi, viņa pagriezās, lai dotos prom.

Hermione nevēlējas kliegt uz Malfoju. Viņa juta kā iekšā viss raustās un svaidās. Tas raustīja un plēsa, plosīdams visu viņas dzīvi. Tas tur vārījās kā tāds briesmonis, kas smējās par meitenes sāpēm.

Hermiones rokas drebēja tik ļoti, ka viņa knapi spēja saturēt vīkšķi ar drēbēm, kurās bija ietītas zāļu pudelītes.

„Hermione?” Drako klusi vaicāja. Hermione ignorēja faktu, ka puisis bija nosaucis viņu vārdā. Malfojs klusi piecēlās, vērodams kā meitene ar grūtībām dodas atpakaļ uz vannas istabu. „Kas notiek?” viņš jautāja, raizēm iezogoties viņa vēsajā balsī. Hermione spēra ļoti uzmanīgus soļus, jo kājas bija kā no želejas.

Tas nebija godīgi! Viņa nebija to pelnījusi. Viņa vēlējas kaut viss būtu kārtībā. Viņa vēlējās atgulties un mierīgi pagulēt. Viņa vēlējās, lai viņai nebūtu jālieto zāles. Viņa vēlējās būt tikpat dzīvespriecīga kā pirms gada.

Hermione paspēra vēl vienu soli, smagu un gausu. Viss viņas ķermenis raustījās tik ļoti, ka viņa varēja dzirdēt zāles dancojam savās pudelītēs. Tas bija kā murgs. Murgs, kas lika atmest visas cerības. Ka viņai vairs nav izredžu! Un tā viņa jutīsies visu atlikušo mūžu. Viņa jutīs sāpes, vientulību un tukšumu.

Hermione noelsās, kad kājas beidzot sabruka. Šoreiz Malfojs viņu nenoķēra. Meitene bija pārāk vāja, lai varētu nostāvēt. Hermionei sabrūkot, pudelītes izslīdēja no rokām un grabot aizripoja katra uz savu pusi.

Viņa centās tās saturēt, taču ķermenis drebēja pārāk spēcīgi un sāpes lika viņai ievaidēties. Sagrābusi tuvāko pudelīti, Hermione izmisīgi centās to atvērt. Kad tas neizdevās, viņa ar aprautu kliedzienu sāka to dauzīt pret grīdu. Meitenes izmisums uz brīdi sastindzināja Malfoju bailēs un izbrīnā, taču pēc mirkļa atjēdzies, viņš piesteidzās palīgā.

„Es tevi ienīstu! Es tevi ienīstu!” Hermione kliedza uz pudelīti, turpinot to dauzīt pret grīdu. Tā neplīsa.

Drako uzmanīgi nometās meitenei blakus. Viņš cieši apkampa viņu. Malfojs nobrīnījās, cik spēcīgi drebēja Hermiones augums. Viņš turēja meiteni tik cieši, ka viņa knapi spēja pakustēties. Malfojs necentās mierināt; viņš centās pārtraukt to, kas notika ar meiteni.

„Es nespēju atvērt pat pudelīti!” Hermione iekliedzās, ļaudama pudelītei izslīdēt no viņas drebošajiem pirkstiem. „Es... nespēju... atvērt... pudelīti...” viņa noelsās un atslīga pret Malfoja krūtīm, un saritinājās kamolā. Viņš turēja viņu tik cieši, cik iespējams, ļaudams meitenei izraudāties.

Kas gan bija noticis, ka Hermione šādi reaģēja? Viņa bija tik auksta un viena. Viņa nevēlējās dalīties savā nastā. Hermione ar visu gribēja tikt galā viena. Vai tiešām viņa varēja būt tik savtīga, lai uzņemtos visas tās sāpes un ciešanas tikai tāpēc, lai neviens cits neciestu?

Drako satvēra meiteni vēl ciešāk. Viņš aizvēra acis, lai nepieļautu nevēlamo asaru parādīšanos. Hermione bija kā pazudis un nobijies bērns, bezpalīdzīgs un vārgs viņa rokās, meklēdams vēlamo atbalstu un mieru. Uz īsu mirkli Malfojs vēlējās spēt paņemt visas viņas sāpes, lai Hermione varētu brīvi uzelpot.

Hermiones drebuļi un sāpju vaidi bija pārgājuši. Viņa joprojām bija atslīgusi pret Malfoju. Viņš pasniedzās pēc tuvākās pudelītes un atvēra to, tad rūpīgi izņēma vienu tableti. Malfojs pat nepaskatījās uz zāļu nosaukumu. Tā bija Hermiones darīšana, un ja viņa vēlējās to paturēt pie sevis, tad Malfojs neiebildīs.

Viņš maigi ieslidināja tableti starp Hermiones drebelīgajām lūpās un meitene to norija. Malfojs maigi atglauda Hermiones matus, tagad viņas drebēšana bija kļuvusi tik vāja, ka to varēja tik tikko just.

Malfojs paslidināja roku zem meitenes muguras un uzmanīgi pacēla viņu. Viņa apķērās viņam ap kaklu, likās, ka viņa ir tikko pamodusies. Malfojs aiznesa un iekārtoja Hermioni uz dīvāna. Viņa bija tik bāla, ka puisim sametās baisi. Hermione saritinājās uz dīvāna un Malfojs veikli sadabūja rokā arī pārējā zāļu pudelītes. Tās atvēris, viņš no katras iedeva meitenei pa vienai tabletei. Visas viņa norija.

Pēc pāris minūtēm Hermione jau bija atguvusies un slaucīja asaras, kaunīgi uzlūkodama Malfoju. Viņš apsēdās viņai blakus. Tagad viņš neiedrošinājās pieskarties Hermionei. Kad viņai bija tā dīvainā lēkme, tas bija savādāk. Tagad, kad Hermione acīmredzami jutās daudz labāk, gaisotne starp viņiem atkal bija kļuvusi diezgan saspringta.

Abi turpināja sēdēt klusēdami, Hermione joprojām berzēja acis, it kā cenšoties izberzēt atmiņas par tādu asaru eksistenci. Viņa vainīgi palūkojās uz Malfoju.

„Paldies,” Hermione nočukstēja. Viņš saprotoši pamāja.

„Paklau, Grendžere! Es saprotu, ka tu nevēlies runāt par savu kaiti un tā tālāk, bet tev man ir šis tas jāatklāj, lai es zinu kā rīkoties, ja tas atkārtotos,” Malfojs nopietni un vienlaicīgi arī uzmanīgi teica. Hermione palūkojās puisī ar noslēpumainām, dziļām acīm.

„Tas vairs neatkārtosies...”

„Taču pastāv tāda iespēja,” Malfojs veikli iestarpināja. Hermione ievilka dziļu elpu.

„Es turu savas zāles vannas istabas stūrī uz skapīša. Kaut kas tāds var atkārtoties tikai tādā gadījumā, ja es aizmirstu tās iedzert vai arī esmu ieturējusi pārāk lielu pauzi starp devām. Nogaidi līdz es nomierinos un tad iedod man manas zāles,” viņa mierīgi noteica un atkal saberzēja acis. „Un vēlreiz paldies, ka palīdzēji,” Hermione nočukstēja.

„Tas nebūtu noticis, ja es tev jau sākumā būtu palīdzējis,” Malfojs nomurmināja ar vainas apziņu acīs. Hermione pašūpoja galvu.

„Pēc tā, kā es izturējos pret tevi vakar vakarā, es to biju pelnījusi.” Abi kādu brīdi klusēja, līdz Malfojs tā dīvaini uzlūkoja Hermioni.

„Tas laikam mūs nepadara par draugiem, vai ne?”

Hermione nobolījās, „Diez vai! Tu to zini tikai tāpēc, ka dzīvojam kopā. Es tagad došos uz Kalambola treniņu. Es apsolīju Ronam un Harijam, ka tur tiksimies,” viņa stīvi noteica un piecēlās, vēlreiz izberzējusi acis, viņa devās ārā no koptelpas. Drako nolūkojās kā Hermione aiziet.

Viņš nevarēja nejust vilšanos par meitenes atbildi.

Hermione sasniedza Kalambola laukumu. Tā bija skaista pēcpusdiena, tikai ar dažiem mākonīšiem zilajās debesīs un vieglu vējiņu, kas plandīja meitenes matus. Viņa nepārtraukti centās tos saglaust, taču atmeta cerības pēc piektā mēģinājuma.

Hermione vēroja kā komanda lidinājās pa gaisu. Diemžēl, Džinnija vairs nebija komandā, jo Harijs vairs nav no tās izslēgts. Tā protams bija vilšanās priekš viņas. Džinnijai patika būt daļai no kaut kā. Lūkojoties uz Džinniju sēžam tribīnēs pārliekušos pār kaut ko, Hermione ievēroja, ka viņa neizskatījās pārāk laimīga... bet viņa nedomāja, ka tam ir kāda saistība ar Kalambolu..

„Sveika, Džinnij,” Hermione sveicinājās, ar smaidu tuvodamās sarkanmatei. Džinnija palūkojās uz Hermioni asaru pilnām acīm. Viņas lūpas trīcēja un augums drebinājās. Rokās viņa turēja pergamenta lapu ar nekārtīgu rokrakstu.

„Her... Her... Herm...” Džinnija iesāka, bet raudas bija pārāk spēcīgas. Hermione pienāca pie viņas un mierinoši apskāva.

„Džinnij, kas noticis?” Hermione klusi vaicāja. Džinnija palūkojās uz viņu ar izmisuma un asaru pilnām acīm, ka Hermione sabijās, ka viņa zina.

„Billijs izšķīrās no manis,” Džīnnija klusi noteica un nolieca galvu. Hermione ienīda uznākušo atvieglojuma vilni. Viņai vajadzēja nomierināt savu labāko draudzeni un viņa maigi paberzēja draudzenes muguru.

„Ak, Džinnij! Gan viss būs kārtībā,” Hermione nočukstēja.

„Nē, nebūs!” Džinnija ietiepīgi teica, iegrūzdama vēstuli Hermiones rokās. Viņa to veikli atlocīja un ar katru izlasīto rindiņu sarauca pieri arvien vairāk.

Džinnij

Kā tev iet skolā? Te it kā viss ir kārtībā. jaunajā skolā visi ir diezgan jauki. Es neiebilstu pret pārcelšanos, lai brālis var mācīties Cūkkārpā. Esmu it kā pieņēmis tās visas maģijas lietas.

Taču ir kaut kas tāds, pie kā neesmu īsti pieradis un diez vai jebkad pieradīšu. Man īsti nepatīk tās lielo attālumu attiecības. Es domāju, tu man patiešām patīc un tā, bet tu esi devusies uz slēgta tipa skolu. Es tevi neredzēšu vairākus mēnešus. Mēs pat nevaram parunāt pa telefonu. Es saprotu, ka vēstules ceļo ātri, bet, velns parāvis Džinnij, ir grūti uzturēt attiecības rakstiskā veidā. Mēs abi zinām, ka tā nekas nesanāks. Tā bija vasaras aizraušanās un tas bija jautri. Varbūt, ka nākamvasar mēs to varam atkārtot.

Es ceru, ka tu uz mani nedusmosies. Zini, ja mani draugi man vaicās, vai man ir draudzene, ko lai es atbildu? Ai, viņa ir aizbraukusi uz gadu, lai mācītos slēgta tipa skolā, kur mācās kā kļūt par raganu... tu taču saproti, ka tas izklausās stulbi. Man nepatīk melot. Es nesaku, ka mani interesē, ko citi padomās, bet dažreiz tas var kļūt kaitinoši.
Tu man patiešām patīc, Džinnij. Mēs abi zinām, ka tā tas nestrādās. Piedod man!

Cerams, ka joprojām tavs draugs,

Billijs.

Hermione nolika vēstuli sāņus un ar žēlumu palūkojās uz Džinniju. Asaras no meitenes acīm vairs nebira. Hermione zināja, ka Džinnija mēdz būt emocionāla, bet viņa arī ir stipra. Viņa tam veikli tiks pāri un satiks kādu citu, kurš aizpildīs tukšumu viņas sirdī.

„Viss būs labi,” Hermione nočukstēja. Džinnija pamāja un izberzēja asaras no acīm, ticēdama Hermionei vairāk, kad viņa bija izlasījusi vēstuli.

„Vienkārši, pa vasaru viņš likās tik jauks. Es viņam nepārtraukti atgādināju, ka būšu prom visu gadu un vai viņš tam ir gatavs. Viņš pat likās saviļņots. Taču neizturēja pat nedēļu!” Džinnija nošūpoja galvu.

„Varbūt pie vainas ir kaut kas cits. Liekas, ka vēstulē viņš kaut ko nepasaka līdz galam,” Hermione centās rast izskaidrojumu. „Sākumā likās, ka viņam ir grūti to pateikt, bet beigās viņš kļuva par kretīnu pilnīgi bez jebkāda izskaidrojuma, tas nozīmē, ka viņš meklēja iemeslu, lai varētu no tevis izšķirties,” viņa noteica. Džinnija pakratīja galvu.

„Nē! Es pazīstu Billiju. Viņš ir tāds pats kā tu. Tiešs un atklāts,” viņa noteica ar spurdzienu. Tas tikai pastiprināja Hermiones aizdomas, ka Billijs kaut ko slēpa. Viņa gan neko neteica.

„Par ko jūs dāmas te runājaties?” Rons vaicāja, pienākdams abām klāt. Vaigi bija pieskārtuši no vēja un mati pamatīgi izspūruši. Hermione ieķiķinājās. Un viņai vēl likās, ka viņai ir slikto matu diena.

„Vīrieši! Viņi ir tik stulbi,” Džinnija norūca.

„Pilnīgi idioti,” Hermione pievienojās.

„Cūkas!”

„Siekalaini vepri!”

Tārpi no sifilistiskas zebiekstes iekšām!”

Hermione kādu brīdi lūkojās uz Džinniju. Tādu apvainojumu viņa nekad iepriekš netika dzirdējusi, bet viņai tas patika.

„Vai tad zebiekstes var ar to saslimt?” Rons prātuļoja. Tad piepeša atklāsme nāca pār viņu. „Hei! Es esmu vīrietis!” Džinnija nobolījās.

„Nu man gan likās, ka svārkos tu izskaties vienkārši apburoši!” Džinnija iesmējās. Rona ausis tumši piesarka.

„Kas te tik smieklīgs?” vaicāja Harijs ar tādiem pašiem izspūrušiem matiem kā Ronam.

„Rona vīrišķīgums,” Hermione smiedamās teica. „Acīmredzot, tas ir jautājuma stadijā,” viņa piebilda, piemiegdama Harijam ar aci. Harijs atkāpās no Rona.

„Nu ja tu gribi kļūt meitenīga un spēlēt pārģērbšanos, tad tā ir tava izvēle. Ja pieķeršu tevi lakstojamies ap mani, kamēr guļu, tad neceri, ka būšu žēlīgs tikai tāpēc, ka tu domā, ka esi meitene,” Harijs smiedamies teica.

Rons sarauca uzacis un ierunājās spiedzīgā balsī.

„Ak, bet Harij, es vienmēr esmu domājis, ka tu esi tik apburošs... dod Ronijam bučiņu!” viņš teica un izpleta rokas, lai apkamptu Hariju. Harijs steidzīgi atkāpās un pacēla savu slotu aizstāvoties.

„Ei, Ron! Es tevi brīdinu!” viņš caur smiekliem teica. Rons pārspīlēdams šūpoja savus gurnus un saknieba lūpas, cenzdamies izskatīties pavedinošs.

„Ak, Harij! Beidz noliegt! Tu taču zini, ka nespēj man pretoties!” Rons teica, skriedams virsū Harijam. Harijs pēdēja brīdī paspēja pamest slotu sāņus, kad Rons nesāpīgi ieskrēja ar pleciem Harijam vēderā, nogāžot viņu uz zemes. Hermione un Džinnija nespēja vien beigt smieties, kad abi puišeļi turpināja cīkstēties dubļos kā tādi maniaki. Hermione viņiem uzgavilēja. Drīz viņiem izbeigsies enerģija. Daži no komandas biedriem pievienojās, lai pavērotu abu zēnu cīkstēšanos, taču drīz vien atstāja abus cīkstoņus, lai dotos uz dušām. Puiši beidza cīniņu bez uzvarētāja, taču abi bija vēl netīrāki un sasvīdušāki nekā iepriekš, un abu mati bija vienkārši šausmīgā paskatā. Harija brilles bija noslīdējušas uz paša degungala un Rons bija pazaudējis kurpi. Hermione no smiešanās bija galīgi bez elpas.

„Ak Dievs, cik te ir karsts!” Harijs sūdzējās.

„Vai nē Harijs, tas esi tu pats,” Džinnija teica, draiskulīgi pamirkšķinājusi. Viņi visi zināja, ka Džinnija vairs nebija ieķērusies zaļacainajā jauneklī, bet visiem patika par to vēl pasmieties.

Harijs pamāja ar tik nopietnu sejas izteiksmi, ka Hermione iespurdzās, cenzdamās apslāpēt smieklus.

„Ak, es zinu,” Harijs nopietni teica. „Tu ļoti labi apzinies, ka neviena meitene nespēj pretoties manam seksīgajam augumam,” viņš smējās.

„Kādam seksīgajam augumam? Es te nekur neredzu nevienu seksīgu augumu,” Džinnija izaicinoši noteica. Harijs palūkojās uz Ronu ar velnišķīgu smaidu sejā un sāka izģērbties.

„Harij!” Hermione noelsās. „Velc atpakaļ savas drēbes!” viņa uzstāja.

„Nu beidz Hermion. Kur ir tava piedzīvojumu kāre? Nav jau tā, ka es taisītos skraidīt apkārt pa pliko... ja vien tu to nevēlies...” Harijs piebilda, pamirkšķinot acis.

„NĒ!” visi trīs iekliedzās unisonā, liekot Harijam smieties. Melnmatainais puisis bija izģērbies līdz pelēkiem bokseršortiem. Viņa pleci bija plati un spēcīgi, viņa krūtis izskatījās kā kaltas no akmens. Hermione pašķielēja uz Džinniju un pamanīja, ka viņa ar plati ieplestām acīm nopēta to, kas bija slēpies zems sarkani zeltītajām drēbēm, kuras tagad gulēja dubļos.

„Vai tu man pievienosies, Ronald?” Harijs vaicāja. Rons paglūnēja uz Džinniju un tad uz Hermioni ar biklu smaidu sejā. Hermione juta kā viņa nosarkst, no tik nedalītas uzmanības, no labākā drauga puses.

Nekavējoties, Rons sāka raut nost savas drēbes. Hermione viņu uzmanīgi vēroja, pēc Džinnijas viedokļa, pat pārāk uzmanīgi. Rons bija kādas piecas collas garāks par Hariju un platākiem pleciem. Viņam nebija tik spēcīgi muskuļi kā Harijam, bet tie bija labi izteikti un redzami. Viņš novilka bikses atklādams skatam sarkanus bokseršortus ar zeltītiem punktiņiem.

„Oho, liekas, ka manam brālim piemīt lielāks skolas gars nekā tev Harij,” Džinnija smiedamās teica. Harijs blenza uz Rona apakšbiksēm.

„Punktiņi?” Harijs vaicāja. Rons no smiekliem aizrijās.

„Manuprāt tie piestāv maniem matiem,” Rons noteica un izbrauca roku cauri savam ērkulim. Hermione smējās vērojot, kā viņš cīnās izbraukt ar pirkstiem cauri matiem, kuri bija saķepuši ar dubļiem.

„Vai tu biji plānojis kāda priekšā izģērbties?” Harijs iesmējās. Rona ausis piesarka.

„NĒ! Es tikai... tu zini... um...” Rons murmināja un visi trīs pārējie skaļi smējās par puisi. „Ak, atšujieties!” Rons norūca ar smaidu. Hermione smaidīdama smējās. Džinnija palūkojās uz Hermioni un klusībā pasmaidīja. Viņa neko nebija teikusi, bet viņa bija ievērojusi cik slimīga izskatījās Hermione pēdējā laikā. Viņa bija bāla, nokritusies svarā un rūpes, bailes un izmisums bija redzams Hermiones dziļajās, brūnajās acīs.

Kad Rons un Harijs sadevās rokās un griezdamies sāka dziedāt „Vīzlijs mūsu varonis”, ģērbušies tikai apenēs šajā siltajā Septembra pēcpusdienā, Džinnija nevarēja neievērot Hermiones sārtos vaigus un dzirksti acīs.

Džinnija pievienojās smiekliem, laimīga, ka viņas draudzenei bija kļuvis labāk. Viņa jau bija sākusi uztraukties.

Hermione acīmredzot teica taisnību. Ar viņu viss ir kārtībā.

Vai tad ne?

Hermione iegāja Zēnu/Meiteņu Vecāko koptelpā, smiedamās un asarojošām acīm.

„Tu jau izskaties labāk, Grendžere,” Malfojs vēsi teica. Viņš gulšņāja uz dīvāna ar atvērtu grāmatu klēpī, kā vienmēr bez krekla. Hermione sastinga viņu ieraugot un smiekli pieklusa.

„Tu joprojām esi šeit?” viņa vaicāja. Malfojs nosmīkņāja.

„Pārāk priecīgi viss neizklausījās!” viņš atcirta, Hermionei tik ierastajā tonī. Viņai nebija tiesību viņu nicināt, pēc šī rīta notikumiem. Hermione papurināja galvu.

„Tā tas nebija domāts,” viņa noteica un atvēra muti, lai turpinātu paskaidrojumu, bet tad koptelpā ievēlās trīs ķermeņi. Malfojs izskatījās ārkārtīgi dusmīgs, ieraugot Potiju, Vīzeli un Vīzelieni. Grendžere laikam bija tikai vēlējusies viņu brīdināt, ka šie trīs ir ceļā uz šejieni. Laikam vajadzēs pret to meiteni izturēties nedaudz laipnāk.

„Jauka vietiņa... ak,” Harijs aprāvās, ieraudzīdams uz dīvāna zvilnošo, puspliko Malfoju. Drako pacēla uzacis un nosmīkņāja.

„Es jau devos projām,” viņš celdamies nošņācās un devās uz savu guļamistabu. Rons izskatījās diezgan neveikli un viņa seja lēnām piesarka. Kaut gan Džinnija atļāvās Malfoju diezgan pamatīgi nopētīt. Tikai nelielā daļā no skatiena varēja manīt riebumu, pārējā daļa apbrīnoja Drako.

„Jauks skats,” Džinnija noķiķinājās un Hermione ievēroja nelielu smaidu, parādamies Malfoja sejā, pirms viņš iegāja savā istabā. Hermione pamatīgi nosarka. Dīvaina sajūta piepildīja meitenes vēdera dobumu. Skaudība? Nē, nu, protams, ka nē, nekad mūžā!

„Apģērbieties!” Hermione nošņācās un pameta drēbes Ronam un Harijam. Abi puiši bija atnākuši ģērbušies vienīgi apakšveļā.

„Nomierinies Hermione! Tas taču ir tikai Malfojs! Atceries cik maz drēbju bija viņam mugurā?” Džinnija vaicāja. Hermione nosarka.

„Tas ir savādāk. Viņš vienmēr ir tādā paskatā...”

„Vai tu man gribi teikt, ka tas sesks visu laiku staigā apkārt puspliks?” Rons vaicāja caur sakostiem zobiem, norādīdams uz Malfoja guļam istabas durvīm. Hermione aizstāvējās.

„Tas ir savādāk! Viņš te dzīvo! Un es tak nevēlējos, lai manā istabā atrastos divi gandrīz kaili puiši jau trešajā skolas dienā!” Hermione nošņācās. Rons ar Hariju nobolījās un sāka ģērbties, bet Malfojs parādījās pirms vēl viņi bija paguvuši izgriezt drēbes uz labo pusi. Viņš bija jau pilnībā apģērbies ar īgnu un reizē neizdibināmu izteiksmi bālajā sejā.

Malfojs paspraucās garām zēniem, bet piestāja pie Rona. Viņš nolūkoja puisi no galvas līdz kājām it kā vērtēdams, lai gan pilnmēness-ūdens acīs nebija manāma interese.

„Foršas apenes!” Drako vienkārši noteica un aizgāja. Hermione uzelpoja no atvieglojuma. Viņa pavēcināja rokas, pievēršot pārējo uzmanību.

„Nu, tad šī ir mana koptelpa. Varat skatīties kur vien vēlaties, tikai ne VIŅA istabā,” Hermione piekodināja.

„Pat tavā apakšveļas atvilktnē?” Rons šķelmīgi vaicāja. Hermione nenoturējās neiesmējusies. Džinnija palūkojās uz savu brāli un nobolījās, pirms pievērsās Hermionei.

„Redzi, es jau teicu. Cūkas!”

„Siekalainie vepri,” Hermione piekrita un smējās. Rons un Harijs pievienojās smiekliem. Abi zēni veikli iekārtojās uz dīvāna. Hermione palūkojās uz Džinniju un abas klusēdamas pilnībā saprata ko otra domāja.

„Puišeļi!”

„Hermione, kur atrodas tualete?” Džinnija iejautājās.

„Kas tad nu, vai vēlies izvemties no pusplikā Malfoja skata? Jo man arī ir radusies šāda vēlēšanās,” Harijs komentēja. Abi zēni bija ķērušies klāt saldumu traukam uz galdiņa un sāka mest konfektes gaisā, cenzdamies tās uztvert ar mutēm.

Džinnija par Harija komentāru rikai nosmējās.

„Tās ir otrās durvis pa labi,” Hermione norādīja. Džinnija pamāja un atstāja Hermioni vienu ar abiem zēniem.

Hermione piegāja pie dīvāna un apsēdās starp abiem puišiem. Abi kādu mirkli lūkojās uz Hermioni. Hermione iesmējās, kad atklāja, ka viņa atrodas starp diviem pievilcīgiem un gandrīz kailiem zēniem.

„Tas ir neveikli, kā jums liekas?” Hermione jautāja. Harijam un Ronam acīs bija velnišķīga dzirksts. Hermionei tas nemaz nepatika. „Umm... puiši?” viņa ierunājās. Abi pievirzījās par collu tuvāk. „Puiši...” Hermione, nu jau uzstājīgāk, ierunājās.

„Hermiones sviestmaize!” Zēni vienlaicīgi iesaucās. Rons uzvēlās meitenei virsū tiklīdz viņa bija pagriezusi viņam muguru, lai laistos lapās. Harijs, savukārt, pavilka meiteni uz priekšu. Hermione bija iespiesta starp Ronu virspusē un Hariju apakšā. Viņa nedaudz atvirzījās un sajuta patīkamo Harija elpu... tā pavisam noteikti bija vienīgā patīkamā smarža.

„Ak Dievs, kā jūs smirdat!” Hermione norīstījās. Viņa piespieda seju pie Harija kakla, lai izvairītos no smakas. Harijs elpoja Hermiones ausī, cenzdamies valdīt smieklus.

„Tas kut!” Harijs iesmējās. Rons apsēdās uz Hermiones muguras.

„Ha! Esmu kalna karalis!” viņš iekliedzās un pacēla rokas triumfā.

„Ugh! Ron nolaid rokas!” Hermione smējās. Rons nosarka un nekavējoties nolaida rokas, tad izplūda skaļos smieklos. „Vai tad tu nezini kas ir higēna?” Hermione vaicāja, taču tad zēni sāka viņu kutināt, liekot meitenei iespiegties no smiekliem un lūgties lai tie pārtrauc.

(Džinnija)

Iegājusi vannas istabā, viņa pārbaudīja kosmētiku. Nedaudz izsmērējusies no lielās raudāšanas. Noslaucījusi smērējumus ar salveti, Džinnija veikli atjaunoja meikapu. Viņa uzsmaidīja savam spoguļattēlam, konstatējusi, ka nemaz tik slikti neizskatās.

Nabaga Hermione! Viņai bija jādzīvo kopā ar to mērgli Malfoju. Viņš vismaz nebija neglīts, Džinija nosmīnēja.

Viņa nedaudz pieglauda matus, kad skatiens aizslīdēja līdz telpas stūrim. Tur stāvēja piecas, pustukšas zāļu pudelītes. Viņa tik tikko spēja saburtot vārdu uz pudelītei piespraustās receptes.

Grendžere Hermione.

Džinnija nodrebēja. Kopš kura laika Hermione lietoja zāles? Viņa pastiepās pēc citas pudelītes, bet saminstinājās. Tā nebija viņas darīšana, vai Hermione lietoja zāles, vai nelietoja. Tās droši vien bija pret alerģiju vai ko tamlīdzīgu.

Taču redzot pudelītes, Džinnija nespēja apvaldīt ziņkārību, lai uzzinātu, kas tās par zālēm.

Viņa paņēma rokās vienu pudelīti un pagrozīja, klausoties kā iekšā grab tabletes. Skaņa likās baisa. Džinnija rūpīgi nopētīja zāļu nosaukumu. Tik sarežģītu vārdu viņa pat nespēja izlasīt. Lai gan, tas likās kaut kur dzirdēts. Tikai kur?

Nedaudz pagrozījusi pudelīti rokās, viņa sāka atminēties, ka redzējusi to kādā reklāmā. Džinnija aplaizīja lūpas.

Un piepeši viņa atcerējās.

Tās bija svara kontrolēšanai. Džinnija atcerējās, cik daudz svara Hermione bija zaudējusi. Viņa pamāja, tas likās loģiski. Lai gan tas neizskaidroja, pārējo pudelīšu nozīmi.

Džinnija paņēma nākamo pudelīti un izlasīja nosaukumu. Viņa to nekavējoties atpazina. Šīs zāles lietoja histēriķi, lai nomierinātos. Taču kāpēc, lai Hermione lietotu ko tādu?

Džinnija uzmanīgi nolika pudelīti atpakaļ un paņēma nākamo, zāļu grabēšana uzdzina meitenei drebuļus. Izlasot zāļu nosaukumu, viņa atminējās arī to. Tas bija anti-depresants un pie tam visai spēcīgs. Vai tad šis zāles un tās iepriekšējās neiedarbojās uz vienu un to pašu? Nē, dažas histērijas formas norāda uz depresiju, Džinnija nodomāja. Viņai likās, ka redz kaut kādu jēgu, visām šīm zālēm.

Taču tur bija vēl divas pudelītes.

Nākamo zāļu nosaukumu, Džinnija nepazina. Tas bija kaut kas jauns. Priekš kam tās bija domātas, palika noslēpums. Viņa veikli nolika pudelīti atpakaļ un paņēma nākamo. Vai šī pudelīte izskaidros Hermiones slimību? Džinnija nezināja, bet nosprieda to noskaidrot.

Viņa lēni pacēla pudelīti un vilcinoties izlasīja nosaukumu. Džinnija ievilka drebelīgu elpu un izlasīja to vēlreiz. Vīlusies, viņa nolika pudelīti atpakaļ, jo neatpazina nosaukumu.

Uzmanīgi salikusi pudelītes to iepriekšējā stāvoklī, Džinnija uzbūra sejā smaidu un izgāja no vannas istabas. Viņa ieraudzīja Hermioni, kura centās tik vaļā no abiem zēniem, starp kuriem bija iespiesta. Viņa izskatījās tik laimīga. Tik bezrūpīga... vai tas bija zāļu iespaidā, vai arī viņa patiešām bija laimīga?

„Es jūs puišus nevaru atstāt vienus pat uz minūti!” Džinnija smējās.

„Džinnij! Palīdzi! Viņi SMIRD!” Hermione izdvesa. Rons nolēca no Hermiones un pacēla meiteni, pārmezdams viņu pār vienu plecu kā mucu. Harijs smaidīdams tuvojās Džinnijai.

„Harij... nē... nē Harij... slikts Harijs... sēdi!” Džinnija centās viņu atrunāt, bet Harijs veikli pieliecies pacēla Dzīnniju un pārmeta pār plecu. Abi zēni stāvēja ar mugurām viens pret otru, tā, ka Hermione un Džinnija varēja redzēt viena otru.

„Pretošanās ir bezjēdzīga,” Hermione smējās un Džinnija klusām piekrita. Hermione sarauca uzacis. „Džinnij, vai ar tevi viss ir kārtībā?” viņa klusi ievaicājās. Džinnija pamāja, neuzticēdamās savai balsij.

„Esmu izbadējies,” Rons norūca. „Lai arī cik jauka būtu tava koptelpa, tev te nav ne kripatiņas ēdamā!” Rons iesmējās. Viņš uzmanīgi nolaida Hermioni zemē un viņa puisim uzsmaidīja. „Mēs ar Hariju iesim sadabūt ko mutē bāžamu. Nāksi līdzi?”

„Es piesakos!” Džinnija iesaucās, kad Harijs bija viņu nolaidis zemē.

„Es tad laikam arī eju, jo Rons teica, ka eju pirms vēl biju paspējis piekrist,” Harijs noteica, paraustīdams plecus. „Nāksi līdzi Hermione?”

„Nē, esmu pārgurusi. Tiksimies vēlāk, labi?” viņa atbildēja. Pārējie pamāja un puiši sāka ģērbties, kad bija apmazgājušies un izmantojuši Malfoja dezodorantu. „Nedomāju, ka Drako iebildīs,” Hermione iesmējās, nolikdama dezodorantu atpakaļ. Pārējie pasmējās un atstāja Hermioni vienu.

Džinnija iebukņīja Rona roku, kad trijotne bija nonākusi gaitenī.

„Au! Par ko tad tas?” Rons norūca un paberzēja roku. Džinnija paglūnēja uz viņu.

„Jūs viņu nogurdinājāt!” Džinnija atcirta un sāka doties prom pa gaiteni.

„Vai tas būtu kas slikts?” Rons vaicāja.

„Jā, Džinnij! Kas noticis?” Harijs vaicāja, sekodams meitenei. Viņa apcirtās uz papēža un nikni palūkojās uz abiem zēniem.

„Man bija taisnība, vīrieši ir pilnīgi idioti! Hermione ir neiedomājami slima! Iespējam, ka jūs visu tikai pasliktinājāt!” Džinnija nošņācās. Raizes parādījās puišu sejās. Viņiem nemaz nebija ienācis prātā, ka Malfoja teiktais vilcienā varētu būt patiesība.

„Ko tu ar to domā, neiedomājami slima?” Rons vaicāja, balsij aizlūstot. Džinnija uz brīdi aizvēra acis, bailēs, ka nespēs kontrolēt savas emocijas.

„Hermione lieto vismaz piecas recepšu zāles. Viņa strauji zaudē svaru un izskatās tik nespēcīga, ka knapi spēj nostāvēt!” viņas balss drebēja. Harijs izbrauca ar roku cauri matiem un kaut ko pie sevis nomurmināja, kamēr Rons neticīgi šūpoja galvu.

„Cik... cik ļauni ir?” Rons ierunājās.

„Pietiekami, lai viņa nevēlētos, ka viņas labākie draugi to uzzinātu,” Džinnija strupi noteica pagriežoties un atstājot abus zēnu, apjukušus stāvam gaiteņa vidū.

Hermione gulšņāja uz dīvāna ar nelielu smīnu sejā. Pusotra nedēļa bija pagājusi vēja spārniem. Viņa jutās tik labi, kā vēl nekad! Hermione bija ātri uzrakstījusi atklātu, taču joprojām melu pilnu vēstuli saviem vecākiem, pārliecinājusi savus draugus, ka ar viņu viss ir kārtībā un izvairījusies no kašķiem ar Malfoju. Kopš nelielās sadursmes ar zēniem apakšveļā, Malfojs likās pazudis no zemes virsas.

Dažreiz Hermione varēja dzirdēt kā viņš kaut ko dara savā istabā, vai par kaut ko lādējas, vai arī mazgājas dušā, bet visādi citādi Malfojs bija kļuvis pilnīgi nemanāms. Viņš vairs no rītiem nezvilnēja uz dīvāna, lasīdams rīta laikrakstu, it kā viņam rūpētu, kas notiek pasaulē. Viņš lasīja tikai atsevišķus rakstus. Malfojs pārsvarā meklēja rakstus par savu tēvu, Voldemortu un Nāvēžiem. Hermione ir pāris reizes paspējusi pamest acis pāri puiša plecam uz atlocītajām lappusēm, pirms viņš bija paspējis nozust savā istabā. Piemēram, kādu lapu rotāja raksts par Nāvēžu meklēšanas panākumiem, vai citā reizē, tas bija raksts par Nāvēžu bērniem un kā pret viņiem ģimenē izturas.

Kādu brīdi Hermione mierīgi gulēja uz dīvāna, atpūdinādama acis, kad pēkšņi viņa sajuta smagu elpu. Atvērusi acis, viņa ieraudzīja Malfoju, kurš pārliecies pār meiteni lūkojās viņā ar tādu intensitāti, kura varētu pat izcept olu.

Izbīlī Hermione pieleca sēdus. Strauji ceļoties sēdus, viņas galva atsitās pret Malfoja degunu, liekot tam tūlīt sākt asiņot.

„Au! Ak, mans...” Malfojs iekliedzās, izgrūzdams virkni lamuvārdu, liekot Hermiones acīm izbrīnā ieplesties. Un viņa vēl domāja, ka Draņķasine ir šausmīgs lamuvārds!

„Ak... Malfoj, lūdzu, piedod!” Viņa ierunājās un pastiepās uz viņa pusi. Asinis tecēja lejup pa Malfoja zodu un viņš centās aizspiest degunu, lai pārtrauktu asiņošanu.

„Paskat ko tu izdarīji Grendžere! Tu stulbā draņķasine!” viņš nošņācās, izklausīdamies diezgan smieklīgs, jo bija aizspiedis degunu. Hermione sāka kļūt dusmīga.

„Stāvi mierā! Es cenšos tev palīdzēt!” viņa noteica un vēlreiz pastiepās uz Malfoja pusi. Puisis atgaiņājās?

„Tu jau gana esi palīdzējusi!” Viņš atcirta. Malfojs sāka gramstīties riņķī apkārt. „Kur ir mans sasodītais zizlis?” viņš murmināja. Hermione nobolījās un parakņājās savās drānās.

„Malfoj, ļauj man...”

„NĒ!”

„Tā ir vienkārša māņu burvestība! Es nevēlos tevi vēl vairāk savainot, ja reiz tu esi tik stūrgalvīgs!” Hermione atcirta. Malfojs joprojām turpināja atgaiņāt meiteni ar brīvo roku. „Beidz tēlot zīdaini! Stāvi mierā vai arī es zizli iebakstīšu tev degunā! Es nedomāju, ka tev tas patiktu!” viņā nošņācās, ignorēdama pukstošo punu pierē, kas bija radies no sadursmes ar Malfoja degunu.

Norūcies, Malfojs nolaida rokas.

„Vai drīkst?” Hermione jautāja un Malfoja pamāja. Meitene uzmanīgi pieskārās Malfoja piepampušajam degunam, liekot puisim sāpēs saviebties un asarām sariesties viņa pilnmēness-ūdens acīs. „Par laimi tas nav lauzts, lai gan diezgan tuvu tam. Taču tas tik un tā sāpēs,” Hermione teica. Viņa nomurmināja burvestību. Malfoja deguna pampums pazuda, lai gan asinis joprojām klāja puiša seju. „Tagad nāc šurp,” Hermione teica un nosēdināja Malfoju uz dīvāna.

„Ko tu tagad taisies darīt?” Malfojs nervozi ievaicājās, balsij izklausoties aizžņaugtai. Hermione nemaz nebija viņu izdziedējusi, viņa vienkārši bija noņēmusi pampumu.

Hermione ieskrēja vannas istabā un pārskatīja visas savas zāļu pudelītes, pirms paņēma vienu. Tad viņa paņēma tualetes papīra rulli un, ielējusi bļodā ūdeni, devās atpakaļ uz koptelpu.

Hermione apsēdās blakus Malfojam un atvēra zāļu pudelīti.

„Kas tas ir?” viņš vaicāja. Hermione izņēma vienu tableti.

„Še, norij! Vai tev ir vajadzīgs ūdens?” viņa pavaicāja. Malfojs pašūpoja galvu un turēja tableti pirkstu galos.

„Kas tas ir?” viņš atkārtoja jautājumu.

„Tas ļaus tev nejust, to ko tu tagad jūti,” Hermione atbildēja un sāka plēst nost tualetes papīru no ruļļa. Malfojs dīvaini palūkojās uz meiteni.

„Vai tu runā par pretsāpju tabletēm?” viņš pārsteigts jautāja, izklausīdamies visai smieklīgs ar aizžņaugtu balsi, kuru centās padarīt nopietnu. Malfoja sejā bija visai jocīga izteiksme.

„Jā, nu rij takš nost!” Hermione ierunājās draudīgā balsī. Malfojs veikli iemeta tableti mutē un norija, joprojām vērodams Hermioni ar aizdomām acīs. Kāpēc Hermione lietoja pretsāpju tabletes?

„Vai tad tev nevajag?” Malfojs jautāja. Hermione nodrebinājās.

„Gan rīt iztikšu. Tā tik un tā ir mana vaina, ka tev sāp,” viņa vienkārši noteica. Hermione samērcēja tualetes papīru ūdenī un sāka maigi tīrīt Malfoja seju. „Tagad sēdi mierīgs,” viņa klusi noteica un koncentrējās uz sāpošā deguna apvida tīrīšanu. Malfojs sajutās dīvaini, ka ļāva meitenei sevi tā aprūpēt, taču nolēma neiebilst.

Taču viņš nespēja paciest klusumu.

„Tev taisnība, tā bija tava vaina,” Malfojs teica. Hermione uzmeta puisim ja-skatiens-spētu-nogalināt skatienu.

„Tev bija jāsaka, ka tā bija tava vaina,” viņa teica un sāka tīrīt puiša zodu. Hermionei bija jāatzīst, ka tas bija visai labi veidots. Viņa uz brīdi iztēlojās kā būtu noskūpstīt zoda pievilcīgo bedrīti. Hermione nodrebinājās, apjēdzot par ko bija fantazējusi.

„Bet tā nebija mana vaina. Lai ko tu arī teiktu,” Malfojs neatlaidās. Hermione jau bija notīrījusi puiša seju, taču par nelaimi viņa degunu bija savainojusi visai smagi (par laimi tas nebija lauzts) un tas bija notecinājis ar asinīm visu kailo krūškurvi.

„Ja tu nebūtu pār mani tā pārliecies, es nebūtu salēkusies,” Hermione atcirta. Malfojs pagrieza kaklu uz meitenes pusi, ļaujot to noberzt no asinīm. Kāpēc viņam bija jāizskatās tik valdzinošam šādā pozā. Malfoja galva bija viegli atliekta atpakaļ. Hermione varēja redzēt vēnu pulsējam uz puiša kakla. Viņa vēlējās piespiest tai savas lūpas un ar mēli sajust zēna pulsu...

„Un tu nosauci mani par draņķasini!” Hermione teica, cenzdamās nomākt prātā ienākušās domas. Tās zāles darīja briesmu lietas ar meitenes prātu. „iespējamie seksuālas dabas blakus efekti”, tur noteikti kaut kas palika nepieminēts. Hermione sarauca uzacis un iekodās lūpā, cenzdamies domāt par visām tām šausmu lietām, kuras Malfojs viņai bija nodarījis, šo sešu gadu laikā.

Meitene vēl arī centās ignorēt faktu, ka tā pretsāpju tablete, kuru viņa bija iedevusi Malfojam, radīja tieši šīs nevēlamās seksuālas dabas blakus parādības. Lai gan saskaņā ar receptēm, gandrīz visas zāles radīja šādus blakus efektus. Vismaz trīs no piecām! Sanāk, ka Hermione ir tikko sazāļojusi Malfoju ar zālēm, kuras lika puiša hormoniem vārīties!

Tāda doma vien lika Hermionei saviebties.

„Nu, ja tu nebūtu aizmigusi uz mana krekla, man nebūtu jāpārliecas pār tevi, lai tevi pamodinātu!” Drako teica, izraudams kreklu uz kura sēdēja Hermione. Šāda pēkšņa darbība lika meitenei krist uz priekšu un atbalstīties ar rokām pret Malfoja kailajām krūtīm. Viņa varēja just puiša karsto elpu uz savas pieres. Nekavējoties atliekusies atpakaļ, Hermione nokaunējusies nosarka. Malfojs pasmīnēja ar jaunu dzirksti acīs.

Hermione to ieraudzījusi, tūlīt atpazina. Kāpēc viņa iedeva Malfojam pretsāpju tableti? Taču viņa nolēma izturēties tik ierasti kā vienmēr, lai gan Hermione to vien vēlējās kā noskūpstīt Malfoju.

„Labi, tā bija mūsu abu vaina,” viņa nomurmināja. Noplēsusi jaunu gabalu tualetes papīra, viņa to samitrināja ūdenī. Uz Malfoja krūtīm vēl bija atlikuši daži izkaltuši asins pilieni. Hermione baidījās puisim pieskarties, bet apzinājās, ka tad viņš kļūtu aizdomu pilns.

Viņa centās nokasīt asinis no Malfoja pārsteidzoši stingrajām krūtīm. Puiša acis bija piekaltas Hermionei un bikls smaids rotāja viņa seju. Hermione atteicās lūkoties viņa acīs, jūtot kā viņas seja kļūst arvien sarkanāka. Nokrekšķinājusies, viņa turpināja tīrīt asinis.

Un vispār, kāpēc viņa tīrīja asinis no Malfoja? Varbūt tāpēc, ka Mlafojs Hermionei atgādināja mazu puišeli, kurš ir jāpieskata un kurš ir pamanījies noķēpāties ar šokolādi.

Hermiones iztēle joņoja nežēlīgā ātrumā, rādot lietas, kuras viņa vēlējās izdarīt ar Malfoju. Tas lika meitenei vēl vairāk koncentrēties uz izžuvušajiem asins pleķīšiem.

Drako pastiepās un sāka rotaļāties ar kādu Hermiones matu cirtu. Lai arī cik ļoti viņai patika šī sajūta, meitene atgaiņāja Drako roku. Taču tā atgriezās, lai turpinātu iesākto.

„Tu izskaties tik skaista, kad koncentrējies... vai arī tu esi dusmīga? Lai nu kā... izskatās pievilcīgi,” viņš nočukstēja un pieliecās tuvāk. Hermione atliecās atpakaļ, elpojot smagi un sekli vienlaicīgi.

„Drako... tā ir pretsāpju tablete... dažreiz tā izraisa dīvainas blakus parādības... tev jācīnās tam pretī,” viņa nočukstēja vēl klusāk par čukstu. Zāles burbuļoja pa Hermiones asinīm. Kas šoreiz bija savādāk? Kāpēc viņa nespēja valdīt savas vēlmes kā parasti, kaut gan Malfojs bija praktiski uzgūlies viņai virsū?

„Es nevēlos cīnīties pretī,” viņš nomurmināja. Malfojs pielika pieri pie Hermiones pieres un pietuvojās vēl mazliet, liekot meitenei atliekties vēl vairāk. Hermione bija sēdējusi ar sakrustotām kājā un tagad to nožēloja.

„Cik laba sajūta,” Malfojs piemetināja, pieglauzdamies Hermiones vaigam. Šī sajūta lika meitenes acu plakstiņiem notrīsēties.

„Drako... mēs nevaram. Rīt mēs to nožēlosim...”

„Tas būs rīt, bet tagad ir šodiena,” viņš turpināja murmināt. Diemžēl, Hermione bija lieliski sapratusi viņa teiktā jēgu brīdī, kad Malfojs magi nozaga skūpstu un viņa tam ļāvās. Puiša lūpas bija tik maigas, ka likās it kā tu skūpstītu ziedlapiņu.

„Malfoj...” Hermione nočukstēja. Šoreiz viņš meiteni noskūpstīja ar tādu dominanci un spēku, ka viņai nekas cits neatlika kā pakļauties. Notiekošais, lika Hermiones augumam kliegt, ka viss ir pariezi; ka tā tam ir jābūt.

Viņa bija iesprostota zem puiša auguma, taču jutās drošībā. Malfojs skūpstīja Hermioni tik maigi un kaislīgi, ka viņa bija gatava apraudāties. Hermione juta to, ko jau sen bija vēlējusies izbaudīt.

Varbūt, ka viņa to visu tikai iztēlojās? Nu, protams, tas bija zāļu iespaidā, ka meiteni bija ļāvusi Melfojam turpināt skūpstu. Un viņš to darīja tikai zāļu iespaidā. Puiša roka aizslīdēja līdz Hermiones skaustam, sajūtot šuvju rētas.

Šis pieskāriens lika Hermionei atgriezties Cūkkārpā. Atgriezties ellē.

Viņa nogrūda Malfoju no sevis un atkāpās no puiša cik tālu vien iespējams.

„Kas vainas?” viņš vaicāja.

„Tas nav pa īstam!” Hermione nočukstēja, aizsteidzoties uz savu istabu, prom no Malfoja apjukušā skatiena. Viņa deguns sāpīgi iepukstējās.

Pretsāpju tablete vēl nebija iedarbojusies.

Hermione devās prom no savas pēdējās stundas. Domas par rīta atgadījumu ar Malfoju, vēl joprojām vajāja viņu. Tā bija dīvaina sajūta. Domas par Malfoju un viņa skūpstu, bija kā skatīties šausmu filmu. Meitene atminējās kā Malfojs bija viņu skūpstījis, turējis, saucis vārdā...

„Viņš mani nosauca uzvārdā,” Hermione nočukstēja.

„Kā lūdzu Grendžeres jaunkundz?” pazīstama balss vaicāja. Hermione tūlīt atgriezās tagadnē. Sers Bentlijs ar jautājoši paceltu uzaci lūkojās meitenē. Viņa pasmaidīja. Viņš bija varēja būt ļoti apburošs, lai arī bija tikai portrets. Sers Bentlija uzvedās kā tēvs. Hermione nebija pārliecināta, ka tas viņai šobrīd būtu vajadzīgs.

Viņai vajadzēja Malfoju...

„Ak, neko,” Hermione atteica un pamāja. Seram Bentlijam sejā rotājās pašapmierināts smaids.

„Nu ja reiz jūs tā sakāt. Tagad gan, pasakiet paroli un steidzieties iekšā. Es kavēju tēju pie Lēdijas Matildes...” Hermione pasmaidīja, pamanot kā vīrieša seja kļūst iesārta. „Un es nebūšu līdz pat vakariņām. Es jau pabrīdināju jauno Malfoja jaunskungu. Starp citu, viņš šobrīd jau ir iekšā,” Sers Bentlijs turpināja. „Tam ir kāds sakars ar viņu, vai ne?” viņš ievaicājās.

„Ko?”

„Nu tam, kas jūs tā nomoka. Kad es jūs nosaucu vārdā.. jūs izmainījāties,” viņš piebilda, nošūpojot galvu. „Varbūt man tikai rādās.” Hermione iesmējās.

„Šarlatāns,” viņa izspurdza.

„Kā jūs uzdrīkstaties!” Sers Bentlijs sašutumā iesaucās. Tas lika Hermionei smieties vēl vairāk. „Ak jā... Tā ir parole,” vīrietis noteica un nosarka vēl vairāk „Jāsaka, ka es jūtos kā muļķis. Es nu tagad paklusēšu un laidīšu jūs iekšā. Līdz vakaram Grendžeres jaunkundze,” viņš noteica un paliecās uz priekšu, lai atvērtu portreta ieeju.

„Uz redzēšanos Ser Bentlij!” Hermione iesaucās. Viņa neiebilda pret portreta izklaidību. Tas lika viņai uz pāris brīžiem aizmirst par Malfoju un galvā valdošo nemieru. Hermionei patika kādu brīdi nedomāt par Malfoja pieskārienu, lūpām...

Pie sevi lādēdamās, viņa ierāpās koptelpā. Viņai bija jāsāk kontrolēt ko domā.

Protams, Malfojs atkal gulēja uz dīvāna bez krekla. Vienīgi šoreiz viņš bija arī bez biksēm. Kājās viņam bija tikai un vienīgi sudrabkrāsas bokseršorti. No šāda skata Hermiones sirds sāka sisties daudz straujāk. Viņa baidījās pakustēties. Meitene nevēlējas piesaistīt sev lieku uzmanību, jo viņa apzinājās, ka nespēs puisim pretoties, ja viņš ko pasāks.

Tad, lūk, kas viņu padarīja tik apburošu.

Sapurinājusi galvu, Hermione paspēra drebelīgu soli. Grīda iečīkstējās un viņa sastinga. Drako nepakustējās. Viņš vienkārši tur gulēja kā tāds bluķis.

Pēc mirkļa Hermione paspēra vēl vienu soli, šoreiz nodevīgā grīda neiečīkstējās. Viņa klusām lavījās uz savu guļamistabu. Hermione cerēja, ka nepamodinās Malfoju. Pēc tā, kas notika... viņa vēl nebija gatava saskarties ar sekām. Tikusi istabā, viņa klusi nolika savas mantas. Hermione bija iecerējusi pavadīt atlikušo dienas daļu, klīstot pa pili. Varbūt pat aiziet pie Harija, Rona un Džinnijas. Taču visticamāk, ka viņa aizies līdz bibliotēkai, lai palasītu grāmatu, kuru bija ieteikusi profesore Maksūra.

Uzmetusi skatienu savam spoguļattēlam, Hermione devās prom.

Iegājusi koptelpā, viņa sastinga, jo Malfojs vairs negulšņāja uz dīvāna. Vai viņš būtu viņu izdzirdējis? Hermione nespēja pakustēties. Viņa ieklausījās. Klusums! Viņa varēja vien dzirdēt kā dauzās viņas sirds.

Hermione sāka skriet uz durvīm. Viņa varēja paspēt. Viņa bija tik tuvu...

Hermione sajutu kā divas spēcīgas rokas satver viņu aiz pleciem un velk atpakaļ. Viņai atlika vien noelsties, kad tika apgriezta riņķī un ar muguru triekta pret sienu. Hermione tikai uz brīdi pamanīja Malfoja pilmēness-ūdens acis, kad sajuta viņa lūpas uz savējām.

Hermione nodrebēja un izkusa puiša rokās. Aplikusi rokas ap puiša kaklu, viņa skūpstam atbildēja. Meitene bija iesprostota starp sienu un Malfoju. Viņa jau no tā bija baidījusies. Viņa apzinājās, ka nespēs sevi kontrolēt, ja Malfojs viņu noskūpstīs vēlreiz.

Ak Dievs, sajūta bija pārāk laba!

„Ko tu ar mani esi izdarījusi?” Malfojs norūca, noskūpstīdams meiteni vēlreiz. Arvērusi acis, Hermione ieraudzīja Malfoju lūkojamies viņā. Malfojs joprojām bija ar savu augumu piespiedis viņu pret sienu, bet Hermione pat necentās viņu atgrūst.

„Tas ir jāpārtrauc... tā nevajadzētu notikt! Tā pretsāpju tablete, ko tev iedevu, no tās rodas seksuālas dabas blakus efekti,” Hermione noteica, pamazām piesarkstot. Palūkojusies uz puisi, viņa konstatēja, ka viņš izskatās pārāk labi. Meitene sapurināja galvu. „Vai tu tiešām domā, ka es labprātīgi ļautos taviem skūpstiem?” Malfojs palūkojās uz Hermioni un noskūpstīja viņu. Neliels vaids izlauzās pār Hermiones lūpām. Tas ir necilvēcīgi, ka kāds liek viņai tā justies.

Malfojs ķircināja meiteni, pārtraukdams skūpstu, un attālinoties tikai par pus sprīdi. Hermionei bija kauns, ka viņai tas patika.

Viņa smagi elpoja, pret puiša lūpām.

„Grendžere, tu mani gribēji vēl pirms sāki lietot tās zāles,” Malfojs teica, skūpstīdams Hermioni, neļaudams viņai iebilst. Tas nebija pareizi! Tas vienkārši nebija pareizi!

„Nē...” viņa nočukstēja, bet neatgrūda puisi. Viņš cieši turēja meiteni; viņa bija piespiesta pie sienas. Viņai nebija glābiņa. Bet ja būtu, vai viņa to izmantotu?

„Jā... Tu nespēj man pretoties,” Malfojs nočukstēja. Hermione saknieba lūpas. Viņam bija taisnība. Meitene nespēja viņam pretoties. Lai gan no otras puses, viņai patika izaicinājumi. Tas, ka viņa nevarēja, nenozīmēja, ka viņa to nedarīs.

Hermione no visa spēka atgrūda Malfoju. Abi stāvēja iepretim viens otram, bez elpas. Nopētījuši viens otru no galvas līdz kājām, viņi centās sevi noturēt grožos. Tas bija jādara. Viņi nekādā gadījumā, vairs nepieskarsies viens otram.

„Malfoj, es domāju, ka tu esi pretīgs, slidens sesks! Tu iedomājies, ka vari valdīt pār pasauli un izturies pret citiem nežēlīgi tikai sava prieka pēc!!” Hermione nošņācās. Malfoja acīs liesmoja dusmu liesmiņas.

„Ak tā? Bet tu esi maza, pretīga draņķasine. Doma vien, ka tu mani būtu skūpstījusi liek sākt rīstīties. Tu esi nožēlojama viszinīte, kura to vien dara kā krīt visiem uz nerviem un zubrās, kamēr smadzenes sāk līst pa ausīm laukā!” Hermione piesarka un paspēra soli uz priekšu, ar acīm metot zibeņus

„Tavs tēvs ir nāvēdis. Cilvēki tevi ienīst! Tev liekas, ka viņi tevi ciena, bet patiesībā viņiem ir bail no tava tēva! Tu pat neesi spējīgs sevi aizstāvēt! Tev vienmēr pie sāniem ir miesassargi, Krabe un Goils, ja tētuka nav tuvumā!”

Malfojs paspēra soli uz priekšu, drebēdams dusmās.

„Tu esi nožēlojama ielasmeita! Tu tik ļoti alksti pēc uzmanības, ka tiecies ar visiem puišiem, kuriem kaut cik interesē, bet kad puisis ir noticējis, ka viņš tev patīk, tu viņu izmet pa durvīm! Tu esi izmisusi un nekad netiksi mīlēta!” Malfojs kliedza.

„Es alkstu pēc uzmanības? Es satiekos ar visiem pēc kārtas? Tu noteikti esi saspiedies!” Hermione smējās. Malfojs nošņaukājās.

„Ak Dievs, kā es tevi ienīstu!” viņš iekliedza meitenei sejā.

„Es tevi arī ienīstu!” Hermione atbildēja. Kādu brīdi valdīja klusums.

Tad Malfojs pieliecās un noskūpstīja Hermioni, atgrūzdams viņu atpakaļ pret sienu. Viņa skūpstam atbildēja, izbaudot katru tā mirkli.

Hermione sēdēja savā istabā, lauzīdama rokas. Viņa bija iesprostota koptelpās ar Drako. Viņi abi bija... viņi bija... aizņemti pārāk ilgi un sers Bentlijs jau bija aizsteidzies uz savu tikšanos, un Hermione nepaguva tikt laukā.

Viņa varēja dzirdēt kā Malfojs lādējas un šķaida lietas pa savu istabu. Siena bija diezgan pabieza, tāpēc viņš noteikti tur uzvedās diezgan skaļi. Hermione novaibstījās, kad atminējās, kas bija noticis pirms brīža.

***

,Ak Dievs, cik viņš labi skūpstās,’ Hermione nodomāja, kamēr Malfojs turpināja viņu skūpstīt. Kas bija noticis ar abu kašķi? Tas meiteni vairs neinteresēja. Sajūta bija pārāk laba un viņš bija vienkārši neatvairāms.

Malfojs pievilka meiteni sev tuvāk, liekot viņai burtiski izkust. Hermione vēlējās, lai uz viņas lūpām būtu superlīme un abi būtu mūžīgi šādi salipuši.

No šādas domas viņa ieķiķinājās.

„Vai tu smejies par mani Grendžere?” Malfojs nočukstēja pirms turpināja skūpstīt meitenes kaklu. Hermione izbrauca roku caur puiša matiem.

„Es smejos, jo jūtos lieliski,” viņa nomurmināja. Malfojs iesmējās, un šoreiz Hermione noskūpstīja viņu. Stulbās zāles! Stulbie seksuālas dabas blakus efekti! Stulbais Malfojs! Stulbais sers Bentlijs! Stulbie profesori!

Hermione konstatēja, ka higiēniskā lūpu krāsa, ko viņa iepriekš bija uzkrāsojusi, vairs neatradās uz viņas lūpām. Tā atradās uz Malfoja lūpām, ādas. Smaids iezagās meitenes sejā.

Malfoja roka pastiepās un viņš to iegrūda Hermiones matos. Pārsteigums parādījās viņa sejā, kad viņš atklāja cik zīdaini tie ir.

„Tas, ka mani mati izskatās kā pēc sprādziena makaronu fabrikā, nenozīmē, ka es tos nemazgāju,” Hermione noteica, saraucot uzacis. Malfojs nosmīkņāja un turpināja glāstīt meitenes matus. Meitenei patika, puiša kontrole pār viņu. Viņa tai ļāvās. Hermione apvija rokas ap Malfoja vidukli.

Tad viņš sāka atpogāt meitenes blūzi. Hermione sarauca uzacis un atgrūda puiša rokas, taču turpināja viņu skūpstīt.

Pēc brīža Malfojs mēģināja atkal. Hermione atgrūdās un paglūnēja uz viņu.

„Ko tu dari?” viņa vaicāja. Malfojs turpināja skūpstīt meitenes zodu, kaklu. Kāpēc gan šī sajūta bija tik lieliska? Kāpēc gan viņš nevarēja būt draņķīgs šajā jomā?

„Pati vien esi vainīga Grendžere. Tagad tev nāksies rēķināties ar sekām,” Malfojs nomurmināja un noskūpstīja meiteni, pat neļaujot iebilst. Viņš atpogāja pāris apakšējās blūzes podziņas un noslidināja roku uz meitenes vēdera maigās ādas.

Hermione no visa spēka atgrūda viņu.

„Pārtrauc Malfoj!” viņa nošņācās „Tas, ka es ļauju tev mani skūpstīt, nenozīmē, ka mēs varētu...” viņa pietvīka tumši sarkana. Malfojs uzsita sev pa kāju un sāka skaļi smieties.

„Tikai nevajag, varētu domāt, ka es baigi gribētu to darīt ar TEVI!” viņš nespēja pārtraukt smiešanos, liekot Hermionei nosarkt vēl košāk Viņa steidzīgi aizpogāja visas pogas.

„Tad kas tā par runāšanu par sekām?” viņa atcirta, pieglaužot izspūrušos matus. Malfojs nosmīkņājas un atkal ieņēma sava iedomīgā tēla pozu.

„Tu pati man prasīji ko es daru. Ko citu tad man vajadzēja teikt?” viņš vaicāja. Haermione palūrēja uz viņu.

„Tu esi nicināms!” viņa nošņācās.

„Taču tu skūpsties vienkārši nožēlojami!” Malfojs cirta pretī.

„No domas, ka tu man pieskaries, man paliek slikti!” Hermione nepalika atbildi parādā.

„Man likās, ka man no tā paliek slikti!” viņš noteica.

„Tu nožēlojamais k...” Hermione iesāka, bet nepaspēja to pabeigt, jo Malfojs piepeši sagrāba viņu un piespieda savas lūpas pie viņas mutes. „Ugh, vācies nost no manis!” Hermione nošņācās. Malfojs turpināja, laikam domādams, ka spēs meiteni salauzt.

Hermione iegrūda celi puiša cirksnī.

Malfojs novaidējās un sarāvies čokurā nokrita uz grīdas.

Pārlēkusi viņam pāri, Hermione iesteidzās savā istabā un aizcirta durvis. Viņai pat prātā nenāca piedāvāt puisim pretsāpju tableti.

***

Tā nu Hermione tagad sēdēja savā istabā, klausoties kā Malfojs ārdās pa savu istabu. Viņa ienīda faktu, ka Malfoja skūpsts bija viņas pirmais... nu... franču skūpsts. Un viņam tas ,pietam, pārāk labi padevās. Tas bija pluss. Taču viņš bija Drako Malfojs. Tas bija pietiekami liels mīnuss, kurš anulēja plusu.

Hermione saberzēja deniņus, atmiņas par puisi un viņa briesmīgo uzvedību traucās cauri viņas prātam.

Viņa zināja, ka viņai reiz nāksies iziet no istabas. Palūkojusies pulkstenī, viņa konstatēja, ka tagad sers Bentlijs jau varētu būt atpakaļ.

Hermione klusi atvēra durvis un dzirdēja kā Malfojs izgrūž tādu lamuvārdu straumi, ka viņa saviebās. Viņa cerēja, ka puisis lamājās tikai tāpēc, ka bija nikns un, ka visi tie lamuvārdi nebija veltīti viņai.

Palūkojusies uz Malfoja istabas durvīm, Hermione sāka lavīties uz portreta caurumu.

Viņa centās uzvesties klusu, klausoties kā Malfojs trako savā istabā. Tam puisim nu gan vajadzētu iemācīties kā savaldīt sevi!

Kāds nodevīgs grīdas dēlis iečīkstējās zem meitenes soļa un viņa sastinga. Malfoja istabā viss bija kļuvis kluss. Hermione nekustējās, smagi elpodama. Smagi soļi tuvojās Malfoja guļamistabas durvīm un tās atsprāga vaļā. Parādījās Malfojs ar izspūrušiem matiem un nekārtīgi uzvilktām drēbēm. Viņa acis šaudījās visapkārt, līdz fokusējās uz Hermioni. Viņa joprojām nekustējās.

Tad viņa saprata, ka ir laiks pazust no šejienes, citādi viss sarežģīsies vēl vairāk.

Viņa sāka skriet uz portreta caurumu. Malfojs centās neatpalikt. Abi skrēja tik ātri, ka nespēja apstāties un saskrējās.

Hermione nokrita uz grīdas.

Drako bija izdevies palikt kājās.

„Piedod!” viņš nomurmināja un pastiepa roku, lai palīdzētu meitenei piecelties. Hermione piesardzīgi viņu nopētīja, taču ļāva viņam palīdzēt piecelties. „Un ne tikai par to, ka notriecu tevi. Piedod par to kā es iepriekš uzvedos,” viņš piebilda, cenzdamies neskatīties uz Hermioni.

Meitene pastiepās un satvēra puiša roku.

„Būs jau labi,” viņa teica. Malfojs mēģināja viņu noskūpstīt, bet Hermione viņu atgrūda. Puisis nosarka un atkāpās.

„Vājprāts, un tu tā jūties visu laiku?” viņš vaicāja, paberzēdams kaklu. Hermione bēdīgi pamāja. Malfojs sapurināja galvu. „Man to vajadzēja zināt. Tev sejā vienmēr ir tāda izteiksme, it kā tu gribēt lēkt man virsū,” viņš noteica ar smīnu. Hermione nobolīja acis.

„Zini, iespējam, ka būs labāk, ja es tagad iešu. Kad es atgriezīšos, tad blakus efektam vajadzētu jau būt izzudušam,” viņa teica.

„Viņiem vajadzētu padarīt tās zāles ārpus likuma! tās zāles varbūt, ka palīdz pret sāpēm un tā tālāk, bet tie blakus efekti ir tīrā elle! Stulbie vientieši!” Malfojs norūca. Hermione iesmējās.

„Tad jau diez vai tu būsi ko dzirdējis par viagru, vai ne?” viņa jautāja, dodoties ārā pa portreta caurumu, atrodot seru Bentliju apmierināti lūkojamies pār savas tējas tases malai.

Malfojs apjucis sarauca uzacis.

„Kas ir viagra?”

„Patronum,” Hermione pateica paroli Resnajai dāmai, kura, apstiprinoši palocījusi galvu, ielaida meiteni iekšā. Hermione priecājās, ka zināja Grifidoru koptelpas paroli. Citādi viņa nezinātu, kur vēl iet, jo atpakaļ doties viņa nevarēja, kamēr Malfoja hormoni nepārstās plosīties.

Hermione veikli ierāpās pa portreta caurumu un ieraudzīja Hariju, Ronu un Džinniju sēžam pie kamīna. Viņa plaši viņiem uzsmaidīja.

„Sveiki!” Hermione sasveicinājās, apsēzdamās blakus Džinnijai. Trijotne atņēma sveicienu un kļuva klusi. Viņu uzvedība bija diezgan savāda. Hermionei jau bija apriebusies viņu izturēšanās, kamēr bija tuvumā. Kas īsti bija noticis? Kāpēc viņi uzvedās tik savādi?

„Kā tad jums iet?” Hermione vaicāja. Trijotne visi kā viens paraustīja plecus un nomurmināja, kaut kādas nesaprotamas atbildes. Iestājās neveikls klusums un visi novērsās no Hermiones jautājošajām acīm.

„Kā tu jūties?” Džinnija vaicāja, piesardzīgi uzliekot savu plaukstu uz Hermiones rokas. Hermione sarauca uzacis. Viņa cieši ielūkojās Džinnijas acīs un pamanīja tajās raizes un satraukumu.

Viņa nekādīgi nevarēja to zināt. Tas bija pilnīgi izslēgts.

Hermione palūkojās uz Ronu un Hariju; abi pētīja meiteni ar tādām pašām rūpēm acīs. Kaut kas nebija kārtībā. Hermione tā bija pūlējusies, lai draugi tā neuzvestos. Viņa nevēlējās, lai draugi izturētos pret meiteni, tā, it kā viņa gulētu uz nāves gultas.

„Kas jums visiem trim kaiš?” Hermione vaicāja, cenzdamās izklausīties bezrūpīga. Viņas balss meiteni nodeva, parādot cik nervoza viņa patiesībā bija. Džinnija ievilka drebošu elpu.

„Mēs zinām, ka tu esi slima,” viņa klusi noteica. Hermione saknieba lūpas un samiedza acis. No meitenes vaigiem pazuda nelielais sārtums un likās, ka pat viņas mati palika bālāki.

Trijotne klusējot vēroja Hermioni, kamēr viņa centās sagremot jaunumus. Rons pāris reizes atvēra muti, lai kaut ko teiktu, taču tikpat ātri arī aizvēra. Viņš vēlējās pateikt kaut ko jauku un smieklīgu. Kaut ko, kas Hermionei pavēstītu, ka viņš vienmēr būs viņai blakus, par spīti visam. Taču puisis baidījās, ka paša balss viņu nodos un parādīs cik ļoti viņš bija nobijies.

„Kā?” Hermione klusi ievaicājās, satraukti lauzot rokas klēpī.

„Es redzēju tavas zāles,” Džinnija atbildēja. Hermione palūkojās uz meiteni, atkal saraucot uzacis, tikai šoreiz aiz dusmām.

„Tu ložņāju pa manām mantām?” viņa vaicāja, balsij drebot aiz dusmām un satraukuma. Džinnija nobālēja un novērsās, noņemdama plaukstu no Hermiones rokas. „Kā tu uzdrīkstējies?” Hermione norūca caur sakostiem zobiem. Viņa nikni paglūnēja uz Hariju un Ronu, kuri sēdēja klusi kā mēles norijuši.

„Hermione,” Harijs iesāka.

„Pat nesāc Harij!” Hermione atcirta, pārsteigta par niknumu balsī. „Jums nebija nekādu tiesību iejaukties manā personīgajā dzīvē!” viņa nošņācās. Rons sapurināja galvu, neticīgi lūkojoties Hermionē.

„To sauc par cenšanos būt labiem draugiem!” viņš iebilda. Hermione uzmeta puisim ja-skatiens-spētu-nogalināt skatienu, liekot viņam sarauties. Taču Rons saņēma visu drosmi, lai nenovērstos no meitenes nāvējošā skatiena.

„Nē, to sauc par ielaušanos privātajā dzīvē! To sauc par pārāk lielu ziņkārību!” Hermione atcirta. „Es jums nepateicu tieši šī iemesla dēļ!” viņa iesaucās un, saķērusi galvu rokās, sāka lūkoties uz grīdu. Meitene juta kā karstas asaras pildās acu kaktiņos un kā dreb pleci, cenšoties tās savaldīt.

Rons piecēlās un, apgājis apkārt dīvānam, uzlika rokas uz Hermiones pleciem. Spriedze un saspringums bija jūtams tik ļoti, ka puisis brīnījās kā Hermione vēl spēja to panest. Hermione bija tik skaista un spēcīga. Lai kas arī būtu noticis, viņa to nebija pelnījusi.

Rons uzmanīgi pamasēja meitenes saspringušos plecus un Hermione paliecās vēl vairāk uz priekšu, it kā vēlēdamās saritināties kamolā un paslēpties no pasaules. Tad Rons to ieraudzīja. Viņa acis iepletās un mute aiz šoka atvērās. Viņš nespēja noticēt savām acīm un pat neapjauta, ka izskatās pēc krastā izskalotas zivs, kura tver pēc ūdens. Dziļa brūce perfekti stiepās gar meitenes pakauša matu līniju, violeta un pietūkusi, skats lika Ronam justies šķebīgi. Tumšas šuves stiepās pār visu brūci, savelkot tā malas cieši kopā, liekot ādai sakrunkoties. Izskatījās tā, it kā kāds būtu noņēmis skalpu un tad piešuvis to vietā.

Rons saviebās, bet turpināja masēt Hermiones plecus.

„Hermione, vienkārši pastāsti mums,” viņš klusi noteica. Rona balss drebēja kā lapa vējā. Viņš nespēja pat paskatīties uz brūcēm, meitenes pakausī. Tas noteikti bija visšausmīgākais skats, ko viņš jebkad bija redzējis.

„Ron, tu nesaproti. Es nevaru! Tu nezini kas man kaiš... tev pat nav ne mazākās nojausmas,” Hermione teica, jūtot kā dreb viņas ķermenis, cenšoties aizturēt asaras.

Viņa iztaisnojās, un mati aizsedza brūci tā, it kā tās tur nemaz nebūtu. Meitenes zīdainie mati pārklāja Rona rokas, bet viņš nepārtrauca masēt viņas plecus. Hermione pasniedzās un pateicībās saspieda puiša roku.

„Hermion, lai kas tavuprāt tev būtu no mums jāslēpj, tev tas nav jādara. Mēs vienmēr būsim tev blakus,” Harijs centās meiteni iedrošināt un paliecās uz priekšu. „Bet mēs nespēsim tev palīdzēt, ja tu mums visu nepastāstīsi,” viņš piebilda.

Hermione bēdīgi palūkojās uz Hariju un viņš viņu kārtīgi nopētīja. Viņš varēja pateikt, ka ar katru dienu meitenei paliek arvien sliktāk. Tiesa, gada sākumā, jau Harijs bija ievērojis, ka Hermione izskatās satraukusies un nokritusies svarā, bet viņš to sasaistīja ar kādu problēmu mājās. Taču tagad, viņas sejas kauli likās izspiežamies uz āru arvien vairāk. Zem meitenes acīm rotājās pietūkuši, zili riņķi. Hermiones lūpas izskatījās pietūkušas, it kā... Harijs sapurināja galvu, cenšoties atbrīvoties no domas, ka viņa kādu būtu skūpstījusi. Viņa izskatījās tik vientuļa un nobijusies, ar tik daudziem noslēpumiem tajās tumšajās, brūnajās acīs, kurus viņa nevēlējās nevienam izpaust.

„Es... Man... Man... Es nevaru!” Hermione iešņukstējās un ar rokām aizsegusi seju, izsteidzās no koptelpas. Rons atkāpās, trīcot pie visām miesām. Visas sajūtas, kuras viņš bija centies apspiest, kad ieraudzīja brūci uz Hermiones kakla, tagad lauzās ārā.

„Merlina vārdā... Ak, Dievs... Ak, Dievs žēlīgais...” Rons murmināja un apņēma savus plecus, cenzdamies nomierināties. Harijs dīvaini uzlūkoja draugu.

„Kas vainas? Kas notika?” viņš vaicāja. Rons palūkojās uz viņu, izskatīdamies slims.

„Hermione...” Rons nomurmināja un samiedza acis, cenzdamies aizgaiņāt nesen redzēto.

„Ko?” Džinnija pieprasīja paskaidrojumus no brāļa. Rons palūkojās uz viņu un tad uz Hariju. Viņš norija kaklā sakāpušo kamolu.

„Viņai bija... tas uz kakla aizmugures...” Rons teica un novilka ar roku pa savu pakauša matu līniju. „Tas bija... ak, Dievs, tā bija vispretīgākā lieta, ko es jebkad esmu redzējis. Izskatījās tā, it kā kāds būtu viņu noskalpējis un tad piešuvis skalpu atpakaļ!” viņš turpināja. Tad Rons nobālēja un acis izspiedās no pieres. „Jūs taču nedomājat... jūs taču nedomājat, ka viņa pa vasaru varētu būt spīdzināta, vai ne?” viņš ievaicājās.

Džinnija noelsās un Harijs izgrūda pārbiedētu kunkstu.

„Vai to viņa slēpa? Es domāju, viņa taču nav teikusi, ka patiešām ir slima. Viņa vienkārši vaicāja kā mēs to zinām... Es domāju.. ja nu... ja nu viņu notvēra Voldemorts vai kaut kā tā...” Harijs murmināja, iebraukdams ar roku matos, izmisīgi novaidējies. „Tāpēc viņa negrib, ka es to zinu! Tāpēc, ka Voldemorts man jau tik daudz bija atņēmis... Hermione zināja, ka ja es to uzzināšu, es nespētu sev piedot...” Harijs atkal novaidējās.

Pār Džinnijas lūpām izspruka pārbiedēts kliedziens, kamēr asaras pildīja viņas acis.

„Ak, Harij... iedomājies, kas ar viņu varētu būt noticis...” viņa noelsās. Rons paslēpa seju rokās, lai labākais draugs un mazā māšele neredzētu asaras viņa acīs. Meiteni, kuru viņš mīlēja, sagūstījis un mocījis Voldemorts ar saviem nolādētajiem sekotājiem... tāda doma vien lika viņam raustīties elsās.

„Mēs nedrīkstam pārsteigties ar secinājumiem,” Harijs teica ar asarām acīs. Kā viņš to varēja pieļaut? Kā? Viņam bija Hermione jāaizsargā! Un tagad, Voldemorts iespējams bija mocījis Hermioni, kamēr Harijs to vien darīja kā žēlojās, ka Dērsliji likuši viņam ieslēgt Hedvigu būrī

„Mēs ne ar ko nepārsteidzamies, Harij!” Rons dusmās iesaucās. „Es domāju, mēs skolā esam jau vairāk kā nedēļu! Manuprāt, mēs esam jau iztērējuši sasodīti daudz laika to pārrunājot!” viņš teica, ignorējot asaras, kuras tecēja pār viņa bālajiem vaigiem.

„Mums ir jāiet pie profesora Dumidora,” Džinnija klusi teica. Abi zēni palūkojās uz viņu.

„Vai tiešām tu domā, ka viņš mums kaut ko pastāstīs?” Rons atcirta. Harijs nikni paskatījās uz Ronu, kurš nomurmināja atvainošanos, joprojām satriekts, ka kāds ir iedrošinājies darīt pāri Hermionei.

„Laikam šobrīd, mēs neko citu darīt nevaram,” Harijs teica. „Ceru tikai, ka mēs būsim pietiekoši pārliecinoši,” viņš piebilda, samiegdams acis, cenšoties aizgaiņāt skatu kā Hermione kliedz, kamēr Voldemorts lēnām noņem viņai skalpu, atņemdams tai viņas skaistos, kuplos matus...

„Ko tad pie velna mēs vēl gaidām?” Rons iekliedzās un izmetās no koptelpas. Harijs ar Džinniju centās neatpalikt. Trijotne bija satriekta, par to kas bija noticis ar Hermioni... taču viņi varēja arī kļūdīties, vai ne? Ja Hermioni bija mocījis Voldemorts...

Kā viņa izkļuva dzīva?

Hermione sēdēja Dumidora kabinetā. Viņa tik ļoti nervozēja, ka plaukstas jau bija kļuvušas mitras un lipīgas. Meitenei nedaudz sāpēja galva, no balss, kura teica, lai viņa skrien prom cik ātri vien iespējams. Tā teica, lai Hermione dodas uz savu istabu un kārtīgi izguļas. Un kad viņa pamodīsies, tad visas problēmas būs pagaisušas. Liksies, ka tas viss būtu bijis viens liels murgs.

Hermione zināja, ka tā nemūžam nenotiks. Katrreiz, kad meitene devās gulēt, viņai prātā iešāvās šī lieliskā doma, tā maisījās pa galvu un ieplūda asinīs.

Taču viņai bija jāpaliek stiprai. Tāpēc viņa šogad bija atgriezusies Cūkkārpā, lai to pierādītu. Lai pierādītu, ka nepadosies.

Dumidors iesoļoja kabinetā, sudrabainajai mantijai viegli līgojoties, pie katra profesora soļa. Vēderu un krūtis klāja gara, balta bārda, tikpat gara kā mati, kuri stiepās pār muguru. Profesora zilās acis spoži mirdzēja aiz pusmēneša formas brillēm. Lai arī kur Dumidors atrastos, viss apkārtējais šķita nespējīgs sacensties ar viņa spēku un spožumu.

„Labvakar, Grendžeres jaunkundz,” Dumidors teica, ar nelielu smaida ēnu sejā.

„Labvakar, profesor,” Hermione klusi atbildēja, lūkodamās uz sasvīdušajām plaukstām. Viņa ievilka drebošu elpu un nodrebinājās. Meitene centās apspiest savas emocijas un uztraukumus, pirms ielūkojās lepnā, spēcīgā un pārliecinātā večuka acīs. Taču, Hermione apzinājās, ka lielās bailes un uztraukumi būs redzami kā uz delnas.

„Kā Jūs jūtaties?”

„Tieši tik labi, cik šādos apstākļos varētu sagaidīt,” Hermione atbildēja. „Paldies, ka apvaicājāties,” viņa veikli piebilda, cenzdamās atcerēties manieres. Dumidors pasmaidīja un apsēdās aiz sava lielā galda. Viņš sāka spēlēties ar skaistu sarkanmelnu spalvu. Hermione klusi vēroja profesoru.

„Vai Jūs atceraties par savu vizīti Sv. Mango?” Dumidors jautāja. Hermione nobālēja un pamāja.

„Jā, ser!”

„Vai kāds dosies Jums līdzi?” Dumidors vaicāja. Hermione sarauca uzacis.

„Nē ser! Man labāk patiktos to darīt vienai,” viņa klusi atbildēja. Dumidors uzlūkoja meitenei , nedaudz šūpodamies krēslā. Hermionei šī čīkstošā skaņa jau sāka krist uz nerviem.

„Profesore Maksūra Jūs pavadīs. Gadījumā, ja saņemtās ziņas nebūs īsti... patīkamas... vai Jūs esat pārliecināta, ka vajadzības gadījumā Jūs nevēlētos redzēt kāda drauga plecu, nevis profesores?” Dumidors vaicāja, nedaudz pieliecis galvu. Hermione papurināja galvu.

„Profesor, es apzinos, ka ziņas nebūs no tām patīkamākajām. Taču es neplānoju izplūst asarās. Es vienkārši vēlos padarīt to lietu un atgriezties Cūkkārpā,” viņa noteica. Dumidors bēdīgi nošūpoja galvu.

„Grendžeres jaunkundz, es redzu, ka Jūs vēlaties būt stipra un nest šo nastu viena pati. Taču šķiet, ka Jūs nesaprotat, ka arī spēcīgi cilvēki ļauj kādam sev palīdzēt. Spēcīgs ir tas, kurš spēj atzīt savu sakāvi. Spēcīgs ir tas, kurš pieņem palīdzīgu roku, nevis atgaiņā to,” viņš teica. Hermione saknieba lūpas un sažņaudza rokas. Profesors nesaprata, ko meitene pārdzīvoja, tāpēc diez vai, viņš varētu viņai stāstīt, ko nozīmē būt stiprai.

„Es novērtēju visu, ko Jūs manā labā esat darījis, profesor. Taču šis ir kaut kas, ko es tiešām vēlos paveikt pati,” Hermione atkārtoja. Dumidors pamāja.

„Labi, Grendžeres jaunkundz. Jūsu kariete Jūs gaidīs rīt desmitos no rīta. Es pieņemu, ka Jūs vēlēsieties par to paziņot arī Potera un Vīzlija jaunskungus?” viņa piemetināja. Hermione papurināja galvu.

„Viņi par to neko nezina,” viņa klusi noteica. Profesors Dumidors pārsteigts palūkojās uz Hermioni.

„Es dzirdēju, ka Jūs taisāties viņiem pastāstīt pēc vizītes Sv. Mango,” viņš teica. Hermione nobālēja, atceroties solījumu Hagridam. Viņa nervozi iekoda lūpā un nodrebinājās.

„Es viņiem pateikšu, profesor. Tikai es nezinu, vai tas būs uzreiz pēc manas atgriešanās. Taču es plānoju viņiem visu pastāstīt,” meitene klusi teica, melodama caur sakostiem zobiem. Dumidors to pamanīja. Viņš redzēja kā meitene vairās skatīties viņam acīs. Viņš manīja cik meitene tomēr bija stūrgalvīga.

„Labi. Grendžeres jaunkundz. Taču es joprojām iesaku kādu rīt paņemt līdzi uz savu vizīti. Neviens nav teicis, ka Jūs rīt spēsiet valdīt pār savām emocijām, tāpat kā šodien,” Dumidors teica. Hermione pamāja.

„Jā, profesor! Es to apdomāšu.” Dumidors pamāja un ļāva meitenei iet. Hermione piecēlās un ciešāk ietinās savā mantijā, nejauši pamanot cik tieva ir viņas roka. Cik gan daudz svara viņa bija zaudējusi? Divdesmit mārciņas noteikti. Meitene bēdīgi nošūpoja galvu un devās ārā no direktora kabineta...
Saskriedamās ar trim nevēlamiem cilvēkiem.

„Ron! Harij! Džinnij! Ko jūs te darāt?” Hermione iesaucās. Trijotne palūkojās uz meiteni ar asaru pilnām acīm.

„Mums ir jāaprunājas ar profesoru Dumidoru,” Džinnija ātri noteica un paspraucās Hermionei garām. Harijs pamāja, nespēdams ielūkoties meitenei acīs. Viņš sekoja Džinnijai.

Rons stāvēja ar asaru pilnām acīm, pētīdams katru Hermiones sejas vaibstu.

„Ron?” Hermione klusi vaicāja un pastiepās, pieskardamās puiša rokai. Rons iešņukstējās un apkampa meiteni tik cieši, ka viņa tik tikko spēja paelpot. Tad, nesakot ne vārda, Rons iesteidzās Dumidora kabinetā, akmens garguja aizvērās aiz viņa.

„Profesor!” Džinnija sauca sirmajam večukam, kurš sēdēja aiz sava varenā galda. Viņš palūkojās uz trijotni ar mīklainu skatienu.

„Jā?” profesors nevainīgi ierunājās.

„Mēs pieprasām, lai Jūs mums pateiktu, kas kaiš Hermionei Grendžerai,” Harijs stingri noteica. Dumidors gaiši iesmējās.

„Potera jaunskungs, vai tiešām Jūs domājat, ka spējat man kaut ko pieprasīt?” viņš vaicāja. Harijs nosarka un atkāpās, toties Rons panāca uz priekšu.

„Mēs zinām, ka Hermioni ir spīdzinājis Lords Voldemorts!” viņš iesaucās. Džinnija un Harijs brīdinoši palūkojās uz Ronu, bet puisis to neņēma vērā. Asinis sitās galvā, viņš vienkārši vēlējās palīdzēt Hermionei.

„Kur jūs to rāvāt?” Dumidors vaicāja. Rons nobolījās un izklāstīja viņu teoriju par skalpēšanu. Džinnija un Harijs klusi stāvēja, ļaudami, lai Rons visu izstāsta.

Profesors Dumidors nošūpoja galvu.

„Jums ir diezgan mežonīga iztēle, Vīzlija jaunskungs. Pieņemu, ka tās nav Jūsu domas vien,” viņš teica, pievērzdams zilo acu skatienu stūrī stāvošajiem Harijam un Džinnijai, kuri sāka nosarkt.

„Tad viņu ne... Voldemorts ne..”

„Nē, Vīzlija jaunskungs. Es Jums galvoju, ka Voldemorts nav bijis pat tuvumā Grendžeres jaunkundzei,” Dumidors teica. Atvieglojums bija tik liels, ka Džinnija gandrīz apraudājās.

„Tad... kas īsti viņai kaiš?” Harijs iejautājās. Profesors Dumidors nošūpoja galvu.

„Viņa mani lūdza jums neko neteikt. Man žēl,” viņš atbildēja.

„Kāpēc ne?” Rons iesaucās. Dumidors palūkojās uz puisi.

„Dažas lietas nav lemts uzzināt visai pasaulei, Vīzlija jaunskungs. Grnendžeres jaunkundze vēlas to paveikt pati,” viņš noteica, pieceldamies un sākdams soļot pa kabinetu.

„Tad mēs neko nevaram iesākt?” Džinnija klusi ievaicājās. Dumidors nodrebēja, kaut kas noslēpumains darījās aiz šīm zilajām acīm.

„Baidos, ka ne, Vizlijas jaunkundz. Grendžeres jaunkundze rīt, tieši desmitos kopā ar profesori Maksūru dodas prom lielā melnā karietē pa ceļu, pa kuru jūs ejat uz Cūkmiestiņu. Viņa dosies uz Sv. Mango. Es atgādināju, ka viņa drīkst kādu sev paņemt līdzi, bet viņa atteicās,” Dumidors teica.

„Uz Sv. Mango?” Rons nočukstēja Harijam, kurš nodrebinājās.

„Tātad, Potera jaunskungs, es Jums ieteiktu izmantot sev dotās priekšrocības, jo es nedomāju, ka Grendžeras jaunkundze šobrīd ir spējīga domāt racionāli,” Dumidors teica, pamirkšķinādams. „Tā, man tagad ir jāpievēršas kam citam. Hagrids ir dabūjis jaunu brendiju un man ir jāpārliecinās, ka tas tiešām ir viens no labākajiem,” viņš piebilda, iesmiedamies un pavadīdams jauniešu bariņu ārā pa kabineta durvīm.

Trijotne stāvēja blakus akmens gargujai, vērodami kā Dumidors dodas projām.

„Nāciet! Mums ir jāizstrādā plāns,” Džinnija satraukti iesaucās.

„Par ko tu runā?” Rons nesaprašanā vaicāja. Džinnija nobolījās.

„Tikai nevajag, un nesakiet, ka jūs abi nesapratāt ko Dumidors mums tikko teica!” viņa iesaucās. Harijs un Rons sarauca uzacis un nesaprašanā saskatījās.

„Piedod, Džin! Mums nav ne mazākās sajēgas par ko tu runā,” Rons noburkšķēja.

„Jēziņ, Hermione jums laikam paskaidro visas sarežģītās lietas.” Rons ar Hariju truli blenza uz meiteni, kamēr viņa turpināja. „Dumidors mums pateica kur tieši Hermione dodas, kad, kā un ar ko. Tad viņš teica, lai Harijs ‘izmanto sev dotās priekšrocības’, jo ‘Hermione nav spējīga domāt racionāli’. Pieleca?” Džinija jautāja.

„Atvaino,” Harijs izgrūda. Džinnija izmisumā pameta rokas gaisā.

„Dumidors grib, lai mēs izmantojam Harija Paslēpni un sekotu Hermionei!” meitene iesaucās. Pēc šiem vārdiem viss it kā sakrita un Harijs ar Ronu sajutās kā pēdējie stulbeņi, ka nebija to pamanījuši.

Viņi uzzinās, kas kaiš Hermionei, vai nu viņai tas patika, vai nē.

Hermione sēdēja, nervozi trīdama kāju. Kāpēc viņa tā izturējās? Kāpēc viņa bija tik stulba? Meitene sapurināja galvu un izberzēja acis. Hermione sēdēja uz koptelpas dīvāna, nevēlēdamās izskatīties uztraukta, bet nevelēdamās arī izskatīties tā, it kā notiekošais viņu nesatrauktu.

Kāpēc tas viss bija tik mulsinošs? Vai Dumidora teiktais meiteni kaut kā iespaidoja? Protams, ka nē! Viņa to darīs tāpēc, ka to vēlējās. Tāpēc, ka viņai bija vajadzīgs atbalsts!

Vai viņa bija vāja? Dumidors teica, ka tas padarot stiprāku. Vai Hermione viņam noticēja? Jautājumi šaudījās caur meitenes prātu, līdz brīdim, kad Malfojs iznāca no vannas istabas. Hermiones acis pārsteigumā iepletās, vaigi kļuva koši sārti un viņa strauji aizgriezās.

„Tikai nevajag, Grendžere! Neesi nu tik kautrīga,” Malfojs teica, beigdams susināt matus un aptīdams pūkaino dvieli ap vidukli.

„Vai esi apģērbies?” Hermione nervozi ievaicājās. Malfojs skaļi novaikstījās.

Nē! Bet vairāk piesedzies es nebūšu,” viņš teica. Hermione lēni pagriezās un nopētīja vēl nedaudz mitro Malfoja augumu. Tagad, kad viņa... vīrietība... bija piesegta, meitene jutās daudz brīvāka.

„Vai tad tu jau no rīta nenomazgājies?” Hermione vaicāja, kamēr Malfojs nometās viņai blakus uz dīvāna. Viņš tiešām izskatījās visai pievilcīgi ar saviem, parasti taukainajiem, matiem, kuri nu bija mitri un tīri. Malfojs pamāja un iespurdzās.

„Biju, bet man savajadzējās ieiet aukstā dušā,” viņš atbildēja.

„Ja? Kāpēc?” Hermione nevainīgi ievaicājās. Malfojs brīdi lūkojās meitenē, neticēdams, ka viņa nesaprata, ko viņš bija domājis.

„Tu to nopietni?” Hermione apjukumā sarauca uzacis. „Ģeniāli! Viszinīte Grendžere neko nezina par puišiem!” Malfojs iesmējās. Viņš dziļi ielūkojās meitenes acīs, kura bija apjukusi.

„Nu tad pastāsti man,” Hermione vaicāja. Malfojs šķelmīgi pasmaidīja. Viņš paņēma Hermiones plaukstas savējās.

„Redzi, kad vīrietim vajag apmierināt savas seksuālās vajadzības, bet tas nav iespējams un viņam ir no tām jāatbrīvojas... savā ziņā... viņš ieiet aukstā dušā vai vannā, lai... nomierinātos un tiktu vaļā no... saspringuma,” Malfojs teica. Hermiones seja pieņēma tumši sarkanu krāsu un viņa strauju izņēma savas plaukstas no Malfoja plaukstām.

„Ak,” viņa klusi un neveikli nočukstēja. Malfojs iesmējās.

„Neuztraucies! Ne visi par to zina. Pat puiši,” viņš teica. „Bet priekš manis auksta duša der vairāk nekā... citi veidi,” Malfojs pamirkšķināja Hermionei.

„Es jūtos ārkārtīgi neērti, runājot par to ar tevi,” Hermione teica diezgan spiedzīgā un nervozā balsī. Malfojs tikai pasmējās.

„Es zinu, tāpēc jau es par to tagad runāju,” viņš teica, paraustīdams plecus. Hermione kādu brīdi nikni lūrēja uz puisi.

„Zini ko? Aizmirsti! Nespēju noticēt, ka es varēju būt tik stulba...” meitene nomurmināja un sāka virzīties uz savu istabu. Malfojs pielēca kājās un pārlēca pār dīvāna atzveltni, neļaudams Hermionei turpināt ceļu un viņas guļamistabu.

„Aizmirst ko?” viņš vaicāja, ziņkārīgi lūrēdams. Hermione novicināja ar roku.

„Es tikai gribēju tev lūgt pakalpojumu. Nekas īpašs! Kaut kādas muļķības...” viņa atbildēja un centās apiet puisi. Malfojs pakāpās sāņus, neļaudams viņai aizšmaukt.

„Nu tad jau tu vari man droši teikt, ko tu grasījies lūgt,” viņš teica. Hermione pašūpoja galvu, izmisumam lēnām kļūstot lielākam.

„Nē!” viņa atcirta un atkal centās puisi apiet. Malfojs meiteni joprojām nekur nelaida. Hermione uzlika rokas uz gurniem, cenzdamās apspiest niknumu un izmisumu.

„Vai tu man to nesaki tāpēc, ka es teicu, ka tu slikti bučojies?”

„Nē!”

„Jo, tavai zināšanai, tev ir zināms potenciāls,” Malfojs iespurdzās. Hermione kļuva koši sarkana.

„Novācies no ceļa, tu puņķainais mērgli!” viņa atcirta un paspraucās garām Malfojam.

„Grendžere!” Malfojs iesaucās, saķerdams meiteni aiz pleca un apgriezdams riņķī. „Tev ir nopietnas problēmas ar dusmu savaldīšanu!”

„Jā, bet tu savukārt esi iedomīgs kroplis, taču es tev to negrūžu degunā,” Hermione nošņācās. Malfojs nobolījās.

„Tu tikko to izdarīji,” viņš aizrādīja. „Es tevi nekur nelaidīšu, līdz tu man nepateiksi, kas tas ir par pakalpojumu... es domāju, bija,” Malfojs teica ar aizdomīgu liesmiņu acīs. Hermione stāvēja truli blenzdama uz puisi. Viņa uzmanīgi puisi nopētīja. Kāpēc viņam bija jābūt tik izskatīgam? Kāpēc viņam bija jābūt tik apburošam? Viņš taču bija tāds sesks, pretīgs radījums un tomēr, vienīgais ko meitene vēlējās, bija sajust viņa rokas uz viņas auguma.

„Vai nav vienalga?” Hermione klusi teica, pievērdama acis. Malfojs pamanīja kā spriedze izzūd no meitenes trauslā auguma. Viņas acis bija pilnas izmisuma un viņa izskatījās tik atturīga. Visvairāk puisi sāpināja tas, ka meitene centās slēpt sāpes.

„Man nav vienalga, Grendžere. Mēs abi zinām, cik es varu būt ietiepīgs,” Malfojs nočukstēja, izaicinošā tonī. Hermionei nepietika spēka atbildēt šim tonim. Viņa vienkārši vēlējās atpūsties. Viņai vajadzēja jauku, karstu vannu.

„Es tev gribēju pavaicāt, vai tu nevēlētos man pievienoties rīt... vizītē Sv. Mango. Tagad es saprotu, ka tā bija muļķīga iedoma, ka tu varētu izturēties daudzmaz cilvēcīgi,” Hermione klusi teica. Malfojs novīpsnāja, nošūpodams galvu.

„Grendžere, es tevi vedīšu uz Sv. Mango, vai nu tas tev patīk, vai nē. Es esmu spēcīgāks par tevi! Neizskatās, ka tu būtu spējīga par to šobrīd strīdēties,” viņš teica. Hermione ielūkojās puiša mirdzošajās acīs.

„Malfoj, Maksūra teica, ka mums ir jābūt pieklājīgiem, vienam pret otru. Tu pat esi bijis vairāk kā pieklājīgs. Tu esi bijis... draudzīgs,” meitene klusi nobeidza. Hermione ieurbās ar skatienu tajās pilnmēness-ūdens acīs. Malfojs nolaida acis ar nelielu sārtumu vaigos.

„Es nezinu... tu laikam mani kaut kā iespaido, vai kaut kā tā. Lai nu kā, es varbūt esmu ļauns, bet kad atceras tos... nu tu zini... umm... pretsāpju tabletes blakus efektus, tas laikam trāpīja pa vārīgo vietu. Paldies vēlreiz, ka iespēri man... tur... citādi mēs būtu izdarījuši ko tādu, ko vēlāk nāktos nožēlot,” Malfojs teica. Puisis savu sakāmo nomurmināja tik klusi un kautrīgi, ka Hermione nespēja noturēties nepasmaidījusi.

„Vienmēr laipni... taču mēs abi zinām, ka es nemūžam to nebūtu pieļāvusi,” viņa teica ar nelielu lepnumu balsī. Malfojs novīpsnāja.

„Tobrīd gan izskatījās, ka tu nespēj man pretoties, Grendžera,” viņš nosmīkņāja. Hermione atvēra muti, lai iebilstu, bet puisis viņu pārtrauca. „Tagad ir mana kārta tev kaut ko jautāt. Kādēļ tu vēlies, lai tieši es dodos tev līdzi uz Sv. Mango? Kāpēc nevaicāji Vīzeļiem vai Brīnumpuisītim?” Malfojs jautāja. Hermione saviebās, izdzirdot Ronam, Džinnijai un Harijam piešķirtās palamas, bet nevēlējās tagad par to strīdēties.

„Tāpēc, ka tu esi vienīgais kurš zina.. it kā...” viņa atbildēja un nometās uz dīvāna. Malfojs nosēdās viņai blakus, šķietami aizmirsis, ka mugurā viņam ir tikai dvielis. Hermione gan to nebija piemirsusi.

„Kā to saprast?” Malfojs vaicāja maigā balsī bez nevienas sarkasma nots. Likās, ka viņam no sirds rūp. Hermione nemierīgi sagrozījās un novērsās no puiša.

„Dienā, kad Harijs, Rons un Džinnija bija piekāpuši, Džinnija izpētīja manas zāles. Viņiem radās diezgan spēcīga interese.”

„Viņa tiešām uzdrošinājās rakāties pa tavām mantām?” Drako nošņācās, uzvezdamies tā, it kā tas būtu viņu nopietni sadusmojis.

„Tā nebija Džinnijas vaina. Es biju atstājusi zāles uz galdiņa... es vienkārši... piemirsu...” Hermione atbildēja ar domīgu skatienu. Darka pasmaidīja, paņemdams meitenes plaukstu savējā.

„Šķiet, ka šī piemiršana tev nozīmē diezgan daudz,” viņš klusi teica. Hermione bēdīgi pamāja. Meitene lēni pacēla acis un palūkojās uz Drako. Puiša acis bija sudrabainas un skaistas, viņa lūpas bija tik valdzinošas. Viņš izskatījās tik drošs, tik apburošs, tik pievilcīgs. Hermione vēlējās vienīgi iebraukt roku puiša mitrajos matos un viņu noskūpstīt...

„Nu... Es... Es esmu tiešām nogurusi. Es laikam došos gulēt,” Hermione noteica un piecēlās, sākdama soļot uz savu guļamistabu. Malfojs palika sēžam uz dīvāna. Meitene pagriezās un bēdīgi uz viņu paskatījās, ienīzdama, ka viņš ir viņas ienaidnieks, bet mīlēdama faktu, ka viņai tas vairs nešķita tas tik svarīgi. „Malfoj?”

„Jā?” viņš atbildēja, nepagriezdamies.

„Paldies tev!”

„Par ko?”

„Ka esi tik patiess!”

„Nespēju noticēt, ka mēs to patiešām darām,” Rons čukstēja Harijam, cenzdamies ietilpt zem Paslēpņa. „Es domāju, jau gana traki bija tikt galā ar manu māsu, neļaujot viņai nākt līdzi, bet ja Maksūra mūs pieķers...” viņš atgādināja tumšmatainajam puisim sev blakus.

„Aizveries Ron! Man liekas, ka viņi nāk. Lai nu kā, Džinnija lieliski saprot, ka šeit nav vietas mums trijiem,” Harijs atčukstēja. „Un tagad paklusē, viņi ir klāt,” viņš iedunkāja Ronu ribās. Kariete nošūpojās, kamēr profesore Maksūra iekāpa, viņai sekoja, pēc izskata visai nervoza, Hermione. Rons ievēroja meitenes iekritušos vaigus un šokolādes brūnuma acīs apslēptās sāpes, bet puisis cieta klusu.

Rons tik tikko neiekliedzās, ieraudzīdams kā Malfojs seko Hermionei. Vai Hermione būtu ielūgusi to stulbo sesku? Viņš vēroja kā Malfojs apsēžas cieši blakus Hermionei un nomierinoši uzsmaida tai.

Tas bija viņa pienākums.

Paglūnējuši uz profesori Maksūru, Harijs un Rons konstatēja, ka viņa arī nebija visai iepriecināta par radušos situāciju.

„Vai esat gatava?” profesore stingri jautāja Hermionei. Meitene stīvi pamāja un blenza tieši uz Ronu un Hariju. Sākumā Ronam likās, ka Hermione viņus redz, bet tad saprata, ka meitene lūkojas pa logu, kuram priekšā zēni bija nostājušies.

„Grendžere, ar tevi viss kārtībā?” Malfojs stīvi noprasīja, nervozēdams profesores priekšā.

Ja ar Hermioni viss būtu kārtībā, viņai tagad nebūtu jādodas uz Sv. Mango... vai arī jāsēž tev blakām, Rons grūtsirdīgi nodomāja, lūkodamies uz abiem. Hermione palūkojās uz Malfoju un silti uzsmaidīja, liekot Rona asinīm vārīties. Rons sajuta kā Harijs viņu baksta, lai nomierinās, bet puisis to ignorēja. Viņš nespēja pārtraukt vērot Drako un Hermioni.

„Jā!” Hermione nočukstēja un Rona acis iepletās, redzot kā meitene bija ar plecu pieglaudusies Malfojam. Viņi sēdēja viens otram blakus; protams, ka viņiem ir jāsaskaras. Taču, Hermione rautos no Malfoja projām tā, it kā viņš būtu apliets ar skābi. Kā tas nākas, ka viņa uzaicināja tieši viņu? Jautājumi un iespējamās atbildes neskaidri virpuļoja pa Rona prātu.

„Es tā skatos, ka jūs abi esat ņēmuši pie sirds manu brīdinājumu par pieklājību,” profesore Maksūra teica ar piemiegtām acīm. Veids kā Hermione palūkojās uz Malfoju, lika Ronam dusmās iekosties dūrē, lai tikai nesāktu kliegt.

„Nu, viņš ir vienīgais kurš... viņš... es domāju, mēs taču dzīvojam kopā,” Hermione teica. Profesora sarauca uzacis. „Viņš mani redz katru rītu, nakti un dienu. Viņš nezina... bet ir vienīgais, kurš zina visvairāk. Malfojs zina, kuras zāles ir kuras un kā man palīdzēt ārkārtas gadījumos. Es viņu paņēmu līdzi, jo... viņš tā kā ir kļuvis par manu drošības virvi,” Hermione lēnām pabeidza. Neizskatījās, ka šāds skaidrojums Mlafoju kaut kā ietekmētu.

Profesore Maksūra gaiši pasmaidīja.

„Man ir prieks, ka jūs varējāt atrisināt savas nesaskaņas, lai kopīgi pārvarētu radušos... situāciju,” viņa stīvi nobeidza, lūkodamies karietes grīdā, nedaudz nokaunējusies, ka to pieminējusi. Hermione saviebās un turpināja lūkoties ārā pa logu. Meitenes lūpas nedaudz kustējās un izskatījās, ka viņa pati ar sevi sarunātos.

Rons gribēja būt Hermiones drošības virve. Viņš vēlējās meiteni noskūpstīt. Viņš vēlējās viņai palīdzēt un būt blakus, kad rodas kāda problēma. Bet tagad, tikai dēļ tiem stulbajiem Meitenes Vecākās pienākumiem, Hermione bija atrauta no Rona un iegrūsta pie tā, nekam nederīgā, egoistiskā kropļa Malfoja.

Karietē sēdošie klusēja visu garo ceļu līdz Sv. Mango. Rons turpināja iznīcinoši vērot Malfoju, kamēr Hermione lūkojās Ronam cauri... burtiski.

Rons bija pārāk aizņemts prātuļojot, lai manītu kā Harijs viņu izvada no karietes un kā viņi dodas uz Sv. Mango. Viņš nepamanīja kā Hermione piereģistrējās un kā viņi abi ar Hariju uzmanīgi sekoja bariņam.

Harijs iebukņīja Ronu, kurš, palūkojies augšup, redzēja tikai profesori Maksūru un Malfoju, nepacietīgi sēžam uzgaidāmajā telpā. Abi izskatījās nobijušies, drūmi un pārakmeņojušies.

Hermione nebija redzama.

Rons aizvadīja Hariju drošā attālumā.

„Kas notiek?” viņš vaicāja. Harijs nobolījās.

„Tu biji tik aizņemts ar niknošanos uz Malfoju, ka pat nepamanīji kā Hermione aizgāja ar Dziedniekiem. Viņa ir prom jau kādas divdesmit minūtes,” Harijs norūca.

„Merlina vārdā! Jau tik ilgi?” Rons iesaucās, liekot Harijam viņu kušināt.

„Jā! Viņai, kuru katru brīdi būtu jānāk laukā,” Harijs nočukstēja. „Ron, man neliekas, ka tā bija laba doma. Mums vajadzētu iet atpakaļ uz karieti...”

„NĒ! Mēs nemērojām visu to gaisa gabalu tikai tāpēc, lai mestu plinti krūmos,” Rons dusmīgi atcirta. „Pie tam, ziņas taču nevar būt tik sliktas, vai ne?” viņš nomurmināja, vispirms palūkodamies apkārt. Kabineta durvis, aiz kurām bija pazudusi Hermione, piepeši atvērās. Abi puiši bija pārāk tālu, lai dzirdētu, kas notiek.

Hermione stīvi iznāca gaitenī. Smaids rotāja meitenes seju. Taču kaut kas nebija kārtībā. Hermione izskatījās pārāk stīva. Smaids bija pārāk plats. Tas nebija patiess. Kaut kas nebija kārtībā. Kaut kas patiešām nebija kārtībā.

Taču tā nevarēja būt patiesība. Hermione tur stāvēja, smaidīdama. Viss noteikti bija vislabākajā kārtībā.

Tomēr Rons juta bailes un nemieru, kas lēnām auga augumā...

Hermione sabruka uz grīdas, raustīdamās nevaldāmās elsās. Meitenes mati aizsedza viņas seju, viņa kliedza dusmās un sāpēs, nežēlīgi sizdama dūri pret koridora spožo grīdu. Kabineta durvīs stāvēja divi Dziednieki, bezpalīdzīgi nokāruši galvas.

Profesore Maksūra šausmās vēroja notiekošo, kamēr asaras pildījās tik ierasti stingrajās acīs. Viņa aizklāja seju ar rokām un sāka raudāt. Profesores raudas bija līdzīgas čukstam, salīdzinot ar Hermiones izmisīgajiem kliedzieniem.

Malfojs noslīdēja uz grīdas līdzās Hermionei, mierīgs un nesatricināms. Viņš cieši apskāva Hermioni, piespiezdams viņu pie savām krūtīm un piekļāvis lūpas meitenes galvai. Hermione izmisīgi apkampa puisi. Likās, ka meitene vēlās pazust un sakust kopā ar Malfoju. Likās, ka viņa vēlas nomirt.

Rons ar Hariju nespēja pat pakustēties. Viņi vienkārši tur stāvēja, bezpalīdzīgi un nespējīgi palīdzēt dārgākajam cilvēkam pasaulē. Viņi vēroja agonijas asaras un kliedzienus, juzdamies kā piesaluši grīdai.

Viena vienīga asara noripoja pār Rona vaigu. Puisis trīcēja un drebēja pie visām miesām. Pēkšņa atklāsme bija skārusi Ronu, kuru viņam vajadzēja pamanīt jau sen. Tas bija tik acīmredzami, bet viņš to patstāvīgi noliedza jau no pirmās dienas, kad to ievēroja.

Hermione Grendžere, Rona labākā draudzene un meitene, kuru viņš mīl vairāk par visu pasaulē, lēnām dzisa.

Un puisis nespēja viņu glābt.

Tovakar, Hermione lēnām devās cauri pils parkam. Viņa bija izsteigusies no karietes, nedodama profesorei Maksūrai vai Malfojam iespēju ko teikt. Meitene prātoja, vai ziņas jau būs izplatījušās pa visu pili. Tie taču bija lieliski jaunumi, vai ne?

Hermione novīpsnāja un noslaucīja asaru no vaiga. Viņa bija ceļā uz Hagrida būdu. Viņam viss bija jāuzzina tieši no meitenes, nevis no kāda cita. Tas bija viņas pienākums. Ievilkusi smagu elpu, meitene uzkāpa pa milzīgajiem pakāpieniem un pieklauvēja pie durvīm. Hagrids tās atvēra ar priecīgu smaidu uz lūpām. Smaids manāmi saruka, tiklīdz viņš ieraudzīja Hermiones seju. Likās, ka milzis jau ir pieradis pie meitenes slimības. Hermione prātoja kā viņš varētu reaģēt uz gaidāmajiem jaunumiem.

„Hermion! Nāk iekšā, nāk iekšā!” Hagrids gaiši teica un ar plašu rokas vēzienu aicināja meiteni iekšā. Hermione klusi ienāca un apvija rokas ap saviem pleciem. Meitene apsēdās vienā no milzīgajiem krēsliem.

Hadrigs par kaut ko runāja, kamēr gatavoja tēju, Hermione īsti neklausījās. Meitenei viņa tik ļoti pietrūks.

„Kā tev iet?” Hermione vaicāja, balsij viegli ietrīsoties.

„Iet jau tīr lab. Dumidors manim teica, kas es pat var turēt pilī pūķi, ja vien spēs tikt ar to galā. Dižs vīrs tas Dumidors, Hermion. Dižs vīrs! Nav nevien dižāk par viņu,” Hagrids slavēja Dumidoru, likdams uz galda krūzes ar kūpošu tēju.

Hermione apvija trīcošos pirkstus ap karsto krūzi. Viņa lūkojās tējā, ļaudama tai lēni kūpēt.

„Kas noticis?” Hagrids vaicāja. Viņš apsēdās un pieliecās tuvāk, uzmanīgi klausīdamies. Hermione palūkojās uz milzi, visiem spēkiem cenzdamās aizturēt asaras.

„Es šodien biju vizītē Sv. Mango,” viņa izgrūda. Hagrids pacēla uzacis.

„Tiešām? Kā ta gāj?” viņš vaicāja, iemalkodams tēju, bet joprojām uzmanīgi vērodams meiteni.

„Ne pārāk labi, Hagrid,” Hermione atbildēja. Asaras pievārēja meiteni, liekot viņai nolaist acis, balss skanēja kā vārgs čuksts.

Hagrids uzmanīgi nolika krūzi.

„Cik ļot, ne pārak lab?” viņš jautāja, balsij aizlūstot. Milzis nokrekšķinājās, „Atvaino!” viņš nočukstēja. Hermione palūkojās uz Hagridu, ļaujot asarām lēnām ritēt pār vaigiem. Meitenes lūpas drebēja un viņa ievilka drebošu elpu.

„Hagrid... ja nebūtu maģijas es diez vai būtu tik ilgi izturējusi... taču pat ar maģisku ārstēšanu es ne... es ne... es iespējams skolu nepabeigšu,” Hermione nočukstēja. Hagrida rokas šausmās drebēja.

„Nē... nē... noteikt i kād izej,” viņš teica, cenzdamies apslāpēt asaras acīs. Hermione iešņukstējās, bet ātri atguva savaldību.

„Nē... vientiešu ārsti un Dziednieki ir darījuši visu iespējamo...” viņa nočukstēja. „Dziednieki piedāvāja līdzekļus, kas procesu varētu paildzināt...”

„Tad jau lielisk!”

„Es atteicos. Man visu laiku būtu jāuzturas Sv. Mango dziednīcā un tad vēl... tas vienkārši nebūtu tas labākais. Es atteicos no visa ko man piedāvāja. Ja man nav lemts izdzīvot, tad es vēlos, lai atlikušais laiks būtu labākais manā dzīvē,” Hermione teica, aizspiezdama muti ar plaukstu, apslāpēdama šņukstus.

Hagrids aizklāja seju ar rokām un ieraudājās. Lielā vīra augums drebēja.

Hermione noslīdēja no krēsla un apvija rokas ap Hagrida pleciem. Milzis paslēpa meiteni savās milzu plaukstās. Abi tā sēdēja vēl kādu brīdi, kamēr asaras apsīka.

„Kā to uzņēm Harijs, Rons un Džinnija?” Hagrids vaicāja, aizžņaugtā balsī. Hermione aizvēra acis un nokāra galvu, lūkodamās uz galda stūri.

„Viņi neko nezina,” viņa teica. „Es nespēju viņiem to pateikt,” meitene pievienoja. Hagrids nošūpoja galvu.

„Tev i viņiem jāpasak! Tas nav pareiz, Hermion!” viņš iesaucās, strauji pieceldamies. Hermione palūkojās uz milzīgo vīru. „Tu apsolīj!”

„Tobrīd es domāju, ka dzīvošu!” Hermione iekliedzās un sabruka uz grīdas. Hagrids klusēja, vērodams kā meitene saritinājusies sēž uz grīdas. „Es patiešām domāju, ka es... Es domāju, ka... Es neiedomājos... Hagrid, man ir tikai septiņpadsmit,” Hermione nočukstēja. Hagrids nosēdās meitenei blakām uz grīdas un aplika lielo roku ap viņas pleciem.

„Būs jau lab, Hermion. Tev būs vajadzīg draug, lai tikt tam visam pār. Vien tu netiks galā,” viņš teica, atstādams skrāpīgu buču uz meitenes pieres. Hermione lēni nošūpoja galvu.

„Un kā tev liekas, kā viņi reaģēs? Kā tev liekas, kā viņi izturēsies pret mani? Es vēlos, lai manas pēdējās mūža dienas būtu tās labākās... un tās tādas nebūs, ja draugi izturēsies pret tevi kā pret plīstošu vāzi. Es vēlos, lai viss būtu kā ierasts,” viņa nočukstēja. Tad meitene palūkojās uz Hagridu ar vāju smaidu sejā. „Un es neesmu viena... paldies, ka esi man līdzās, Hagrid!” viņa piemetināja.

Asaras lēni piepildīja milža acis no jauna, domājot par Hermiones likteni, un klusi ieraudājies, viņš vēlreiz cieši apkampa meiteni.

Kad Hermione nostājās sera Bentlija priekšā, ar piesarkušām un sūrstošām acīm, un drebošām lūpām, viņa nespēja izlemt, ko darīt. Vai viņai vajadzētu doties iekšā un satikt Malfoju? Vai viņai vajadzētu viņam pateikt, kas tieši viņai kaiš? Vai viņa bija pietiekami spēcīga, lai pateiktu to visai pasaulei?

„Grendžeras jaunkundz?” sers Bentlijs vaicāja. „Vai ar Jums viss ir kārtībā?”

„Nē, nav!” Hermione atbildēja un bēdīgi pasmaidīja. „Šarlatāns,” viņa nočukstēja un sers Bentlijs viegli pamāja, pirms ielaida meiteni koptelpā. Hermione ierāpās labi apgaismotajā koptelpā un ieraudzīja Malfoju sēžam klubkrēslā, lūkojamies kamīna liesmās.

Puiša acis pacēlās, kad viņš izdzirdēja meitenes soļus. Viņš neko neteica, vienkārši lūkojās Hermionē ar savās aizraujošajām pilnmēness-ūdens acīm. Hermione stāvēja, bezpalīdzīga un viegli ievainojama.

Viņa paspēra vārgu soli pretī Malfojam.

Malfojs piesteidzās un palīdzēja meitenei tikt līdz dīvānam. Hermione pārsteigta atklāja, cik ļoti viņa atbalstījās pret puisi. Viņas galva smagi pulsēja un viņa jutās vārga. Viņa jutās iztukšota.

Malfojs palīdzēja Hermionei apsēsties un uzmanīgi uzlūkoja meiteni. Viņš apsēdās Hermionei blakus, bet joprojām neko neteica. Hermione apjukusi lūkojās uz puisi, viņa bija gaidījusi kaudzēm jautājumu un pieņēmumu. Taču nekas tamlīdzīgs neatskanēja. Viņš vienkārši tur sēdēja un blenza ugunī.

„Mēs abi ļoti labi zinām, ka tu vēlies jautāt,” Hermione asi teica. Malfojs uzmanīgi nopētīja meiteni. Viņš dziļi ieelpoja.

„Nē, Hermione, es nevēlos! Es vēlos, lai tu pati man pastāsti, kad tu to vēlēsies,” Malfojs noteica un pievērsās kamīna liesmām.

Hermione neticībā blenza uz viņu.

„Ko tu tikko teici?” viņa vaicāja drebošā balsī. Malfojs palūkojās uz meiteni ar sarauktām uzacīm.

„Es teicu, ka vēlos, lai tu pati man pastāsti, kad to vēlēsies,” viņš atbildēja, lai gan tas vairāk izklausījās pēc jautājuma. Hermione papurināja galvu.

„Nē... tu mani nosauci par Hermioni,” viņa nočukstēja. Malfojs nospurdzās, un bikls smaids parādījās uz puiša maigajām lūpām.

„Nu, tas taču ir tavs vārds, vai tad ne?” viņš vaicāja. Hermione pamāja un atrāva skatienu no viņa. Viņa nespēja turpināt lūkoties uz puisi. Malfojs ļoti labi zināja, ko viņa vēlas un deva to bez vilcināšanās.

Tā nebija taisnība... nu vismaz, ne pilnīgi. Hermione viņu gribēja, bet viņš vēl nebija padevies.

Vai tiešām viņa tikko nodomāja, ka GRIB Malfoju?

Viņa piespieda sevi par to nedomāt.

„Kā tu domā, vai man vajadzētu pastāstīt Harijam un Ronam?” Hermione vaicāja. Malfojs noraustījās, tiklīdz Hermione pieminēja abus puišus.

„Nemāku teikt. Tā ir tava izvēle,” viņš norūca, acīmredzamā nepatikā. Hermione palūkojās uz Malfoju. Viņš joprojām ietiepīgi lūkojās ugunī. Viņa turpināja lūkoties puisī, manīdama, ka viņa acis reizi pa reizei pašķielē, bet viņš joprojām nepagrieza galvu, lai palūkoties tieši uz meiteni.

Tas sadusmoja Hermioni.

„Paskaties uz mani, Malfoj!” viņa pieprasīja. Malfojs neatbildēja un pat nepakustējās. „Lūdzu, Drako!” Hermione čukstēja, paņemdama puiša zodu un pagriezdama viņa seju pret sevi. Puiša skatiens bija maigs un pilnmēness-ūdeņu acis izskatījās satriecoši, kad tajās atspīdēja kamīna liesmas. „Kas es tev esmu?” Hermione jautāja.

„Par ko tu runā?” Malfojs vaicāja, paceldams uzacis.

„Vai es tev esmu tikai draņķasine?” meitene vaicāja, asarām lēnām pildoties viņas acīs. Malfoja sarkasms un izsmiekla nots bija atgriezusies, un viņš īgni lūkojās Hermionē.

„Grendžere, es nevaru tā vienkārši aizmirst, kas tu esi,” viņš kā atvainodamies teica. Hermione apsēdās pēc iespējas tālāk no puiša un saritinājās kamolā. Viņš joprojām domāja, ka viņa ir draņķasine. Viņš joprojām domāja, ka viņa ir kaut kāds radījums, kurš tikai piedrazo pasauli. Hermione bija centusies būt mīļa, bet Malfojs tikai slēpa riebumu.

„Man vajadzēja iedomāties,” meitene teica, ar asarām acīs. Malfojs pakratīja galvu.

„Tu nesaproti! Mani audzināja ar domu, ka draņķasiņi ir pretīgi, nabadzīgi un nevērtīgi ļautiņi, un, ka tādi paštaisni kropļi kā svētuli Poters, nav piemēroti būt manā sabiedrībā!” viņš iesaucās. Malfojs pastiepās un satvēra meitenes aukšdelnu, bet viņa izrāvās.

„Liec mani mierā, Malfoj!” Hermione iesaucās, nespēdama vairs kontrolēt savas asaras. „Es atvēros tavā priekšā... Es tev ļāvu iepazīt to, ko es slēpu no visas pasaules! Un tagad tu man stāsti, ka es esmu tikai pretīga draņķasine, kura ir necienīga atrasties tavā tuvumā! Cik aprobežots gan tu vari būt?” viņa atcirta.

„Ja vien tu ļautu man paskaidrot, tu trakais skuķi!” Malfojs nepalika atbildi parādā. Hermione saviebās un veltīja puisim indīgu skatienu, bet neko neteica. „Pirms tu sāki mani apvainot, es tev kaut ko skaidroju. Es tiku audzināts ticēt šīm šausmu lietām. Es tiku audzināts ticēt, ka lai kļūtu spēcīgāks ir jāiznīcina vājākais. Ka nebija varas bez ļaunuma,” Malfojs turpināja.

„Vai tu man taisies pateikt kaut ko jaunu? Vai arī tu mēģini mani sadusmot tik tālu, lai es tev varētu iegāzt?” Hermione norūca caur sakostiem zobiem. Malfojs nobolījās un pamāja ar roku, apklusinādams Hermioni.

„Nu, re! Tu pārstāvi visu, ko man lika ienīst un kas pēc manas ticības ir pretīgs. Taču tā vietā, manuprāt, tu esi vis sirsnīgākā, patiesākā, līdzjūtīgākā un skaistākā meitene, kuru es jebkad esmu saticis. Tu esi tā, kura ir spēcīgāka par visu, ko iespējams sasniegt. Kā, lai es atbildu uz tavu jautājumu? ‘Kas es tev esmu?’ Man liekas, ka ir tikai viens variants kā uz to atbildēt, un es to pateikšu par spīti visām iespējamajām sekām, pazemojumam un kaunam. Tu esi viss, ko es nicinu, viss, ko es vēlos, viss, ko es nīstu, viss, kas man vajadzīgs, viss, kas es vēlos būt, viss, kas es vēlos nebūt, viss, ko es ienīstu un viss, ko es mīlu,” viņš teica. Malfojs paņēma Hermiones rokas savējās. Meitenes acis kļuva arvien neskaidrākas un dūmakainākas, klausoties katrā vārdā, ko Malfojs teica.

Hermiones sirds sāka nežēlīgi sisties, kad puisis turpināja.

„Hermione Grendžere, atbildot uz tavu jautājumu, tu, burtiski un metaforiski runājot, man nozīmē visu!” puisis teica, pasmaidot nelielu, bet skaistu smaidu. Viņš atrāvās un sāka lūkoties liesmās, nespēdams uzlūkot meiteni.

Hermione sēdēja šoka pārņemta, jūtas, domas un emocijas pārņēma viņas prātu un ķermeni. Meitene vienlaicīgi vēlējās iekaustīt un noskūpstīt puisi.

Tas nebija godīgi. Viņa tika atrauta no pasaules tajā pašā brīdī, kad viņa bija atradusi, to, ko bija vēlējusies vairāk par dzīvību.

„Drako?” Hermione klusi ierunājās.

„Hmm?” viņš atbildēja, nervozi palūkodamies uz meiteni. Hermione veltīja viņam bēdīgu, bet saldu smaidu, asarām birstot no acīm.

„Vai tu varētu mani apskaut?” viņa vaicāja tik tikko dzirdami. Malfojs draudzīgi pasmaidīja un izpleta rokas. Hermione piekļāvās puisim. Viņš maigi iekārtoja meiteni sev klēpī. Viņa bija tik viegla, ka Malfojs pat nejuta viņas svaru. Hermione piespieda galvu pie puiša krūtīm un klausījās mierīgo un ritmisko sirds sišanos. Tā bija kā šūpuļdziesma, nomierinoša un maiga, liekot meitenei iemigt.

Viņa pat nejuta Malfoja skūpstu uz savas pieres. Viņš maigi ievija meitenes augumu savās skavās. Viņš jutās pārliecinātāks nekā jebkad savā mūžā.

Drako nemūžam nelaidīs Hermioni Grendžeri vaļā.

Tajā vakarā Hermione pamodās pieglaudusies Malfoja krūtīm. Nē... ne Malfoja... Drako. Viņa saberzēja acis un juta kā Drako krūtis vienmērīgi cilājās, puisim elpojot. Meitene pieglaudās viņam vēl ciešāk, dievinādama viņa smaržu un viņa sargājošo apskāvienu.

Tas bija Malfojs! Viņi abi tak bija nāvīgākie ienaidnieki, un nu, Hermione, nakts vidū, ir viņam cieši pieglaudusies!

Hermione nosprauslājās un centās atbrīvoties no puiša tvēriena, bet tas tikai sakļāvās ciešāk, Drako miegā apskaujot Hermioni.

Hermione vēroja puisi miegā. Viņa uzmanīgi pieskārās viņa acu plakstiņiem, zem kuriem kustējās acis, puisim dziļajā miegā kaut ko aizrautīgi sapņojam. Meitenes pirksti viegli pārskrēja pār Drako vaigu, deguna uzkumpumu un lūpām. Tās bija tik maigas. Viņa pirksti apstājās uz puiša apakšlūpas, ļaujot viņa mierīgajai un siltajai elpai, sildīt meitenes vēsos pirkstu galus.

Pēc kāda mirkļa Hermione turpināja pirkstu ceļu pa puiša žokļa līniju, sajūtot zem pirkstiem topošās bārdas rugājus. Drako pa miegam nošņaukājās un pievilka meiteni vēl tuvāk. Hermione pastiepa kaklu un uzspieda maigu skūpstu uz puiša žokļa līnijas, nevilšus atcerēdamās, cik sen jau bija vēlējusies tā izdarīt.

Hermione piespiedās puisim vēl ciešāk.

Tas nav pariezi! Viņš jau tik ilgu laiku ir postījis meitenes dzīvi! Harijs un Rons viņu vienmēr ienīdīs, tāpēc, ka viņa dēļ Švītknābi gandrīz nogalināja un Norbertu aizsūtīja uz Rumāniju... viņš jau tik sen ir postījis Hermiones mīļo dzīves.

Tad kā tas nākas, ka tagad tas viss šķiet tik mazsvarīgs?

Hermiones roka nogūlās uz puiša spēcīgā krūškurvja. Viņa sajuta kā Drako viegli notrīs, kad viņš sāka mosties.

„Grendžere?” Drako jautāja vēl pusaizmidzis. „Cik tagad ir pulkstenis?”

„Ir jau vēls,” Hermione atbildēja. Drako vairākas reizes samirkšķināja acis, bet neatlaida meiteni no tvēriena. Taču, viņa pat nepūlējās atbrīvoties. Puisis pārguris pasmaidīja.

„Nāc šurp,” viņš nomurmināja, paceldams Hermioni uz rokām un sākdams iet uz savu guļamistabu. Meiteni pārņēma bailes.

„Drako... nē! Es ne.. Es nevaru...”

Drako tikai turpināja ceļu uz guļamistabu, klusītēm pie sevis smiedamies.

„Hermione, es tikai gribu iet gulēt,” viņš teica, atvērdams savas istabas durvis. Istaba bija patumša un Hermione stingrāk pieķērās puiša kaklam, kad viņš turpināja ceļu uz gultu istabas vidū. Drako uzmanīgi noguldīja meiteni maigajos, zīdainajos palagos. Hermione pa tumsu juta kā puisis ierāpjas viņai blakus un novelk kreklu. Viņas krūtis smagi cilājās. Viņš taču nekad nedarītu meitenei pāri.

Hermione klusi un veikli atbrīvojās no mantijas, kurpēm un zeķēm, palikdama vien svārkos un blūzē. Vairāk novilkt viņa neiedrošinājās.

Hermione sajuta Drako rokas apvijamies ap viņu. Pirms vēl paguvusi ko iebilst, puisis jau bija pievilcis meiteni sev cieši klāt. Hermiones seja bija piespiesta pie viņa krūtīm, savukārt Drako, bija paslēpis seju meitenes matos. Viņš dziļi ieelpoja to zīdaino smaržu un piespieda Hermioni vēl tuvāk. Apskāviena radītā drošības sajūta lika izsprukt vienai vienīgai asarai no Hermiones acīm, tā maigi pieskārās puiša siltajai krūtežai.

„Hermione? Vai viss ir kārtībā?” Drako čukstus vaicāja, noglāstīdams meitenes matus. Hermione bēdīgi palūkojās uz viņu.

„Drako, šķiet, ka visa pasaule būtu apgriezusies kājām gaisā,” viņa nočukstēja, ļaudama arī pārējam asarām izsprāgt no acu kaktiņiem. „Es domāju, es guļu ar ienaidnieku, man vairs nerūp mājas darbi un es... es...”

„Kuššš,” Drako čukstēja. „Es redzu, ka tu vēl neesi gatava, Hermione. Tu visu pateiksi, kad to vēlēsies,” viņš teica un uzmanīgi noskūpstīja Hermiones pieri.

„Kāpēc tev ir jābūt tik perfektam?” Hermione bēdīgi iejautājās. Drako tikai pasmējās.

„Es tur neko nevaru padarīt. Neienīsti mani tikai tāpēc, ka esmu skaists,” viņš nomurmināja, lēnām grimdams miegā. Hermione pasmaidīja un lēni noglāstīja puiša krūškurvi.

„Vai es drīkstu tevi mīlēt?” viņa jautāja vēl klusāk par čukstu.

„Hmm?” Drako norūca pusmiegā. „Tu kaut ko teici?” viņš nožāvājās.

„Nē, neko,” Hermione nočukstēja un pieglaudās puisim. Viņš dziļi ieelpoja un apkampa meiteni ciešāk.

„Man patīk nekas. Vai mums var būt šis nekas katru vakaru?” Drako nomurmināja un ierušināja seju dziļāk Hermiones matos. Viņa ieķiķinājās un maigi noskūpstīja puiša krūtežu tieši virs sirds. Viņa sirds ir skaista, lieliska un perfekta.

„Varētu jau, ja vien tu apsoli būt pieklājīgs,” Hermione stingri noteica, ieķiķinoties. Drako pasmaidīja un sāka meiteni kutināt.

„Vai tas ir gana pieklājīgi?” viņš vaicāja.

„Nē!” Hermione iekliedzās caur smiekliem un sāka svaidīties, cenšoties izvairīties no puiša pirkstiem, kuri dancoja pa viņas ādu. Meitene smējās un ķiķināja, sajūsmā saucot, lai puisis pārstāj.

Drako pastiepās un apvija ap Hermione savas rokas, pievelkot meiteni sev cieši klāt. Meitene ieritinājās puiša rokās. Viņa ļāva puisim viņu sargāt. Viņa ļāva puisim viņu pilnveidot.

Hermione dziļi nopūtās, ļaudama miegam viņu pārņemt. Meitene laikam būs Drako pamanījusies pamodināt, jo viņš turpināja viņu tramdīt.

„Grendžere? Grendžere! Grendžere...” viņš turpināja Hermioni tincināt, ar pirkstu galiņiem viegli vilkdams aplīšu uz viņas aukšdelna.

„Kas?” Hermione atbildēja apspiezdama žāvu.

„Es taču nebūšu vienīgais, kurš būs ievērojis, ka Zēnu un Meiteņu vecāko pienākumi ir pārāk vienkārši?” Drako jautāja. Hermione iesmējās.

„Nemāku teikt. Mums abiem ir savi pienākumi... taču tas ir kaut kas līdzīgs kā būt Prefektam,” meitene atbildēja ar varenām žāvām. „Iespējams, ka tieši manis dēļ tas viss ir tik elementāri. Liekas, ka profesori nevēlas man radīt pārlieku lielu stresu, ņemot vērā manu situāciju,” Hermione teica, izstaipīdamās.

„Varētu būt,” Drako vienkārši noteica un sāka spēlēties ar Hermiones matu cirtu.

„Vai tev ir jautri?” meitene vaicāja.

„Jā... bet es zinu, kas varētu būt pat jautrāk,” Drako teica un strauji pagrieza meiteni uz muguras. Hermiones seja bija tikai pāris collu attālumā no Drako sejas. Viņai bija sajūta, ka puiša pilnmēness-ūdens acis ielūkojas viņas dvēselē. Siltums un mīlestība, kuru Hermione ieraudzīja Drako acīs, lika elpai aizrauties.

„Drako...” viņa nočukstēja un lēnām nošūpoja galvu. Drako novīpsnāja un sāka ar pirkstu galiem maigi zīmēt aplīšus uz meitenes vaigu kauliem.

„Kas es tev esmu, Hermione?” viņš pēkšņi iejautājās. Hermione nobālēja, izdzirdot jautājumu. „Es tev pateicu visu patiesību. Es tev atklājos. Tagad, lūdzu, esi tik laipna un atbildi man ar to pašu,” Drako turpināja. Hermione klusi nopūtās un bēdīgi aizgrieza galvu.

„Es īsti nezinu, kas tu man esi. Un tā ir patiesība. Es patiešām nezinu... Es visu laiku esmu centusies to izprast, bet tas ir pārāk sarežģīti... Es domāju, Harijs un Rons nekad...”

„Es nevaicāju Brīnum Puisītim vai viņa mājdzīvniekam Vīzelim, Grendžere. Es jautāju TEV,” Drako stingri noteica. Hermione saviebās.

„Viņi ir daļa no manis, Malfoj. Vienalga, vai tu tam piekrīti, vai nē, bet viņi ir daļa no manis,” viņa vēsi atbildēja. Drako nopūtās, nožēla parādījās puiša acīs.

„Piedod,” viņš nomurmināja. „Gan es to pārdzīvošu, Malfoju godavārds,” Drako teica un salutēja, pieliekot divus pirkstus pie pieres.

„Nu, tagad es vismaz jau pilnīgi droši varu teikt, ka draugi jūs nekad nebūsiet, neskatoties uz tavu godavārdu un tā tālāk,” Hermione norūca un Drako rotaļīgi piebakstīja meitenes plecu.

„Tagad gan es iešu gulēt, Grendžere. Nedomāju, ka mana pašcieņa vēl spēs izturēt kādu apvainojumu. Taču tu vari man atlīdzināt, par iedragāto ego... atļaujot man tevi noskūpstīt un nakti,” viņš nočukstēja, puiša elpa viegli kutināja meitenes kaklu.

„Malfoj...” Hermione nervozi nočukstēja. Drako nosmīkņāja un pieliecās. Meitene pavēra lūpas un aizvēra acis, bet izbrīnīta atklāja, ka puisis bija uzspiedis skūpstu uz pieres.

„Ar labunakti, Grendžere!” Drako nomurmināja un, iekārtojies Hermionei blakus, aizvēra acis, atstājot meiteni bez valodas guļam viņa rokās.

Kad Hermione nākamajā rītā pamodās, Drako vēl miegā klusi šņākuļoja. Meitene pasmaidīja, nopētot guļošo puisi. Viņa iedomājās, cik tas būtu šausmīgi, ja Drako tagad pamostos un sāktu lamāt viņu par draņķasini, meitene nodrebēja. Smagi nopūtusies, Hermione lēnām atbrīvojās no puiša apskāviena un izslīdēja no gultas.

Viņa veikli apģērbās, vērodama kā Drako miegā pagriežas uz vēdera. Hermione klusi piegāja pie gultas un apsēdās uz tās malas. Viņa kādu brīdi vēroja kā puisis vienmērīgi elpo un noglāstīja viņa muguru.

Meitenes pirksti sajuta rētu uz Drako muguras. Tā bija nejauka, nedaudz apsārtusi rēta, kura stiepās pār puiša lāpstiņām. Hermione nodrebēja, jūtot kā asaras sariešas acīs no domas, ka kāds būtu varējis darīt pāri Drako.

Hermione piecēlās un izsteidzās no Drako guļamistabas un devās taisnā ceļā uz portreta eju. Viņa izlēma doties pabrokastot ar Ronu, Hariju un Džinniju. Iespējams, ka viņa draugiem visu izstāstīs. Kas to lai zina?

Meitene steidzās lejā pa Galvenajām kāpnēm, pa ceļam sasveicinoties ar dažiem skolasbiedriem.

Sasniegusi Lielo zāli, Hermione palūkojās apkārt. Tā lēnām pildījās ar skolēniem, kuri vēlējās kārtīgi ieturēties, pirms došanās uz nodarbībām. Hermione pamanīja draugus sačukstamies pie Grifidoru galda.

Viņa steidzās turp ar nelielu smaidu sejā.

„Labs rīts visiem!” Hermione līksmi sveicināja, paķerdama grauzdiņu un sākot uz tā smērēt aveņu ievārījumu. „Varu derēt, ka jums bija lieliskas brīvdienas,” viņa piemetināja. Trijotne pamāja un visi kā viens dīvaini uzlūkoja Hermioni. Varēja redzēt, ka viņi kaut ko slēpa. To varēja pateikt pēc šīs dīvainās izturēšanās. Hermione nolaida skatienu un koncentrējās uz grauzdiņu.

„Kā pagāja tavas brīvdienas?” Džinnija cerīgi ievaicājās. Hermione palūkojās uz meiteni un uzsmaidīja tai.

„Tā nekas,” viņa noteica un sāka knibināt grauzdiņa stūri. Harijs skaļi novīpsnāja. Rons savādi palūkojās uz Hermioni. Puiša seja bija saviebta un seja sāka iekrāsoties viegli rozā. Rona skatiens urbās Hermionē ar dīvainu jūtu izteiksmi.

„Ron, vai ar tevi viss ir kārtībā?” Hermione jautāja. Meitene pamanīja asaras, krājamies Rona acu kaktiņos.

„Nē, Hermione! Nekas nav kārtībā! Pat ne mazākajā kārtībā!” Rons izgrūda caur sakostiem zobiem. Hermione sarauca uzacis. Viņa uzmanīgi uzlika savu plaukstu uz Rona rokas.

„Kas noticis?” Hermione jautāja.

„Tu paņēmi... Malfoju sev līdzi uz Sv. Mango... un tagad... tu melo... atkal,” Rons norūca, neskatīdamies meitenei acīs. Hermione nobālēja un sāka kodīt apakšlūpu. Asaras sariesās meitenes acīs, liekot viņai uz brīdi novērsties. Viņas trīs tā-sauktie draugi, klusībā vienkārši blenza uz viņu.

„Kā tu zini?” Hermione klusi jautāja.

„TAPĒC, KA MĒS TUR, PIE VELNA, BIJĀM!” Rons iekliedzās. Hermiones acis pievērsās Harijam un Džinnijai.

„Uz mani neskaties,” Džinnija norūca un piecēlās, dusmīgi aizsoļodama no galda. Harijs sēdēja, lūkodamies savā šķīvī, nespēdams ielūkoties Hermionei acīs.

„Tātad, jūs ar nolūku rīkojāties pretēji manām vēlmēm, izspiegojāt mani, jaucāties manā privātajā dzīvē un vēl rīkojāties pilnīgi kā bez prāta tikai tāpēc, ka es jums nestāstu katru sīkumu, kas notiek manā dzīvē?” Hermione jautāja, balsij lēnām kļūstot skaļākai. Apkārtējie sāka ar interesi lūkoties šurp.

„Bet, Hermione, nav jau tā, ka tas būtu kāds mazs, muļķīgs noslēpums, kura atklāšana ir atkarīga no tavas patikas! Velns parāvis, Hermione! Mēs taču runājam par tavu DZĪVI!” Rons iekliedzās. Hermione aplaida skatienu apkārt Lielajai zālei, tajā bija iestājies kapa klusums un visi vēroja abu ķīviņu.

Meitene sagrāba Ronu aiz rokas un izvilka to no Lielās zāles.

„Ronald Vīzlij, tu uzvedies kā nenormāls huligāns!” Hermione nošņācās. „Tu runā par manu dzīvi! MANU DZĪVI! Ne tavu, ne Harija, manu!”

„TU ESI MANA LABĀKĀ DRAUDZENE, HERMIONE!” Rons iekliedzās. Hermione nošņācās un paspēra soli tuvāk, meitenes trauslais augums bija saspringts un tas Ronu sabiedēja ne pa jokam.

„Pat nesāc, Ronald! Labākie draugu NEDARA to ko izdarīji tu! LABĀKIE DRAUGI NE spiego, NE okšķerējas un NE bāž savus degunus citu PRIVĀTAJĀ un PERSONĪGAJĀ dzīvē!” viņa kliedza. Rona seja sāka kļūt arvien sarkanāka, sākot ar kaklu un ausīm.

„Hermion, tavuprāt, tu zini visu! Bet acīmredzot tu NEZINI, ko nozīmē būt LABĀKAJAM DRAUGAM!” puisis nepalika atbildi parādā.

Hermione sajuta vieglu reiboni. Uz brīdi viņa nespēja saskatīt Ronu. Likās, ka viņa piepeši būtu nokļuvusi biezā miglā. Meitene uz brīdi aizvēra acis un ievilka vairākas dziļas ieelpas, palēnām reibonis pārgāja un viņa atkal varēja skaidri saskatīt Ronu.

„Laikam arī tu to nezini,” Hermione klusi noteica, nejuzdamās gana spēcīgi, lai paceltu balsi.

„MERLINA VĀRDĀ, HERMIONE!” Rons turpināja kliegt, siekalas pašķīda uz visām pusēm. Hermione sāka dusmās vārīties. Niknums virpuļoja caur meitenes vēnām.

„NEKLIEDZ UZ MANI, RONALD VĪZLIJ! NEIEDOMĀJIES, KA VARĒSI TĀ RUNĀT AR MANI!”

„ES AR TEVI VARU RUNĀT KĀ ES GRIBU, NODEVĒJA! HERMION, TAS TAŠU IR DRAKO MALFOJS!” Rons kliedza, likās, ka viņa acis tūlīt izspiedīsies no pieres. Hermione saknieba lūpas, viss viņas augums drebēja.

„TAD REDZ, KAS PAR LIETU! RUNA NEMAZ NEIET PAR MANU VESELĪBU! RUNA IR PAR TAVU GRIZSIRDĪBU! TU ESI GREIZSIRDĪGS, JO ES IZVĒLĒJOS DOTIES UZ SV. MANGO AR DRAKO MALFOJU, NEVIS AR TEVI! TAD NU GAN... ES VIŅU UZAICINĀJU TIKAI TĀPĒC, KA VIŅŠ ŠO DIVU NEDĒĻU LAIKĀ IR BIJIS LABĀKS DRAUGS, NEKĀ TU VISĀ MŪSU PAZĪŠANĀS LAIKĀ!” viņa iekliedzās. Rona seja dega košās ugunīs.

„ES ESMU LABĀKS, NEKĀ TAS PRETĪGAIS SESKS! TU TO NESPĒJ SASKATĪT, JO ESI TIK ĻOTI AIZŅEMTA AR SEVIS ŽĒLOŠANU, KA PAT ESI AIZMIRSUSI PAR MANI UN HARIJU!”

„TAS NAV GODĪGI, RONALD!”

„IR GAN, HRMIONE! UN JA JAU TEV TIK ĻOTI PATĪK MALFOJA KOMPĀNIJA, KĀPĒC TAD TU NEDODIES PIE VIŅA!” Rons sauca. Hermione juta kā asaras līst pār viņas vaigiem, viņa pagriezās un sāka skriet augšā pa Galvenajām kāpnēm.

Kaut kas notika...

Hermione atcerējās Malfoja skūpstu...

Rons pārmet meiteni pār plecu...

Punktotie bokseršorti...

Smiekli...

Sāpes...

Zāles...

Vainas apziņa...

Ārsti...

Dziednieki...

Zudusi draudzība...

Malfoja mīlestība...

Rons pagriezās, lai vēl kaut ko uzkliegtu Hermionei, bet ieraudzīja viņu grīļojamies kāpņu vidū. Meitenes margu satvēriens bija vaļīgs. Viņas kājas trīcēja... izskatījās, ka viņa tūlīt kritīs...

„Hermione!” Rons iesaucās.

Hermione tik tikko sadzirdēja viņa balsi. Viņa bija pazudusi, iesprostota sāpīgo un skaisto atmiņu uzplūdos. Pēdējā asara beidza savu ceļu pār meitenes vaigu, kamēr viņa iegrima tumsā...

Rons bezpalīdzīgās šausmās skatījās kā Hermione atmuguriski krīt uz kāpnēm. Viņš skatījās, nespēdams pakustēties, kā meitene šķiet peld gaisā, jo likās, ka viņa krīt mūžību...

Skaņa, ar kādu Hermiones galva atsitās pret marmora pakāpienu, lika Ronam iekliegties. Meitene ripoja pa kāpnēm un Rons turpināja kliegt, kamēr viņas ķermenis atsitās pret nākamo pakāpienu... un nākamo pakāpienu...

Hermionei noripoja līdz pat kāpņu lejai un meitenes seju ieskāva viņas kuplo matu kodaļa. Beidzot atjēdzies, Rons piesteidzās un nometās viņai blakus. Viņš satvēra Hermioni un ievilka sev klēpī. Saņēmis plaukstās meitenes galvu, viņš sajuta kaut ko siltu un lipīgu, tad izdzirdēja pilēšanu... pilēšanu... Heremiones asiņu pilēšanu.

„Ak, mans Dievs!” kāds iesaucās no kāpņu augšas.

„Pasauciet kādu palīgā!” Rons histēriski iesaucās.

Viņš atglauda matus no Hermiones sejas. Rons ieraudzīja viņas puspievērtās acis, asinis sūcās no meitenes deguna un lūpu kaktiņa... viņš varēja sajust vārgu pulsu uz Hermiones kakla... tas kļuva vārgāks...

Hermione lēnām mira Rona rokās.

Drako sēdēja gultā, rokas sakrustojis uz krūtīm. Viņš joprojām spēja saskatīt saburzītos palagus vietā, kur tikai pirms pāris stundām bija gulējusi Hermione. Drako bija dusmīgs, jo Hermione nebija papūlējusies viņu pamodināt, pirms dodas prom.
Viņš prātoja, kā viņi abi būtu izturējušies šādā situācijā. Vai viņi justos neveikli, vai varbūt nepiespiesti un brīvi? Varbūt, ka Hermione rīkojās pareizi, ļaudama visam pagaidām palikt kā bija. Drako sagrozījās, mugura vēl drusku sūrstēja. Sāpes vēl nebija pilnībā pārgājušas, un diez vai arī kādreiz pāries.
Hermione bieži bija vaicājusi, kāpēc Drako bija tik jauks. Kāpēc viņš izturējās pret meiteni tik mīļi, tagad, kad viņa bija slima. Puisis iesmējās pie sevis, atceroties visus aizkustinošos iemeslus, kurus viņš bija nosaucis par atbildi. Drako bija ienīdis Hermioni jau no gada sākuma, bet atklājis, ka meitenes slēpj tikpat daudz noslēpumu kā viņš pats, viņš sajuta kaut ko kopīgu. Hermione puisim bija palīdzējusi tikt pāri visām grūtībām, pati to nemaz neapjaušot. Drako novīpsnājās un aizvēra acis, gremdēdamies atmiņās, kuras nemūžam nepazudīs...

***
Drako sēdēja uz dīvāna savā guļamistabā. Malfoju rezidencē, smaidīdams kā tāds Maija mēnestiņš. Šodien viņš kļūs par īstu vīru. Šodien visas bērnišķības būs jāatstāj aiz muguras un jāuzņemas atbildība. Šodien viņš pievienosies tēvam pie Voldemorta labās rokas.
Tad viņi varēs noslaucīt visas padibenes no zemes virsas... sākot jau ar to draņķasini Grendžeru.
Drako iesmējās, iedomājoties, ka viņa būs viena no pirmajiem upuriem, viņa smaids kļuva plašāks.
„Drako,” viņa tēvs iešņācās pie durvīm. Drako pievērsās tēvam. Viņš bija tik dižens vīrs. Viņš nesen bija izbēdzis no Azkabanas. Tēvs bija stipri mainījies, kļuvis vēl atturīgāks un spēcīgāks kā iepriekš. Tagad viņš bija kļuvis nežēlīgs, izslāpis pēc asinīm un atriebības. Viņš bija izcils Nāvēdis.
„Jā, Tēvs?” Drako atbildēja ar dziļu respektu un cieņu balsī. Lūcijs Malfojs centās uzmundrinoši uzsmaidīt dēlam, bet tā vietā sanāca nejauks smīns.
„Nāc! Ir laiks,” viņš teica. Drako tik tikko spēja savaldīt savu satraukumu. Viņš jau tik sen bija sapņojis kļūt par Tumsas pavēlnieka kalpu. Citiem viņa vecuma pusaudžiem vienīgais sapnis ir kļūt par Burvestību ministru vai profesionālu Kalambola spēlētāju. Bet ne Drako... viņa dzīves mērķis ir bijis kļūt par Tumsas pavēlnieka uzticamāko kalpu.
Drako izgāja no istabas un sekoja tēvam. Ar drebošu elpu viņš uzlūkoja vīrieti, kurš bija viņa paraugs. Nokāpušu pa kāpnēm, viņi iegāja dzīvojamā istabā.
Istabas vidū, dreboši un pazemīgi, stāvēja divi mājas elfi, Dorija un Bastions. Viņi turēja garas, tumšas un zīdainas drānas. Malfojs vecākais paķēra vienu mantiju un uzrāva to sev mugurā. Tad viņš paņēma otru un pameta Drako.
„Uzvelc šo,” Lūcijs teica. Drako sirds satraukumā sāka sisties vēl straujāk. Viņš vēl nekad nebija juties tik nervozs. Puisis tik tikko spēja atturēt sevi no drebēšanas. Velkot mantiju pāri galvai, viņš ievilka vairākas dziļas elpas.
Drako palūkojās uz tēvu, kura staltā stāja iedvesa bijību.
Puisis pasmaidīja.
Uz kafijas galdiņa stāvēja vāze.
„Uzliec savu roku uz tās!” tēvs nokomandēja. Malfojs vecākais šajās dienās izrunāja tikai pāris vārdus, kuri parasti skanēja kā pavēles. Drako nekad neuzdeva jautājums. Uzdodot pārāk daudz jautājumu, tu varēji tikt sodīts.
Taču Drako zināja, kad tika sasaukta sapulce, lords Voldemorts parasti izmantoja īpašas ejslēgas. Uz sanāksmēm nedrīkstēja atteleportēties tikai aizteleportēties. Un pie tam aizteleportēties drīkst tikai tad, kad Voldemorts to atļāva. No viņa nevarēja vienkārši aiziet, ja viņš to nevēlējās.
Drako nedaudz bijās no nespējas neko kontrolēt, bet, ja viņš vēlējās būt uzticams Tumsas pavēlnieka kalps, pavēlnieka kontrolei bija jāpakļaujas.
Drako nolika roku uz vēsā porcelāna. Tēvs ar dēlu abi stāvēja plecu pie pleca klausoties pulksteņa tikšķēšanu, kura, kā likās, ar katru brīdi kļuva arvien skaļāka un skaļāka. Drīz viņiem būs jādodas pie Voldemorta.
Drako paguva ievilkt vēl pēdējo elpas vilcienu savrupmājas viesistabā, kad sajuta tādu kā grūdienu nabas apvidū.
Puisis tvēra pēc gaisa, kad sajuta pēdas pieskaramies cietzemei. Malfojs vecākais satvēra dēla roku, neļaudams viņam grīļoties. Viņš bija Malfojs, un Malfoji nekad nezaudēja savu līdzsvaru.
Drako iztaisnojās un nogludināja mantiju, pacēlis skatienu, viņš ieraudzīja vairākus Nāvēžus stāvam abiem apkārt. Visiem sejas bija aizklātas ar maskām.
„Neskaties nevienam no viņiem acīs, puis. Ja paskatīsies, rēķinies ar sekām,” Lūcijs nošņācās. Viņš lēnām veda Drako cauri nelielajam pūlītim pie tumša stāva.
Drako konstatēja, ka viņi atrodas diezgan savādā vietā. Izskatījās pēc meža ieplakas... diezgan izmiruša meža ieplakas. Likās, ka visa dzīvība būtu izsvēpēta no tā. Drako brida pa pamatīgu pelnu kārtu, kas lika kamolam sariesties rīklē. Visapkārt bija apsviluši koku stumbeņi un kādas mājas drupas. Deguma smaka bija šķebinoša...
Pēkšņi viņš ieraudzīja bālu roku, kura slējās virs pelniem. Drako saviebās un sāka lūkoties tikai uz savām pēdām, klusībā pateikdamies mantijas kapucei, kura slēpa skatienam pārējo ainu.
Piepeši, atrazdamies šeit, Voldemorta klātbūtnē, Drako vairs nejutās tik priecīgi satraukts. Viss ko viņš bija dzirdējis bija tīrās pasakas. Viņš zināja tikai to, ko viņa tēvs bija stāstījis. Drako nezināja patieso Voldemorta nežēlību, un tā viņu biedēja...

Un Voldemorts varēja sajust bailes.

Kad Drako ieraudzīja vīru, kurš sēj bailes ikvienā raganā un burvī, viņš nodrebēja. No bālaidānās sejas pretī lūkojās divas, kvēli spulgojošas, sarkanas acis. Čūskai līdzīgās nāšu spraudziņas nedaudz pavērās, kad Voldemorts ieelpoja Malfoja jaunākā baiļu smaržu. Voldemorta rokas bija garas un kaulainas. Tās izskatījās pēc spīlēm un garie pirksti sažņaudzās dūrē un atkal atlaidās, it kā alkdamas kādu nožņaugt.
Pazīstams vīrelis stāvēja Voldemortam blakus, strauji elpodams. Viņš bija diezgan apvēlies un pretīgs pēc paskata, netīrums, kas pat nebija gana cienīgs, lai pieliptu pie pazoles. Tas noteikti ir Pīters Sīkaudzis... jebšu Tārpastis.
„Malfoj... Vai tu atvedi puiku?” Voldemorts nošņācās. Viņa balss lika pretīgumam iezagties Drako rīklē.
„Jā, man kungs,” Lūcijs nočukstēja, nokrizdams ceļos pavēlnieka priekšā. Arī Drako nokrita ceļos, bet vairāk aiz bailēm, nekās cieņas.
„Visi, uzklausiet mani!” Voldemorts iesaucās pār pelnu klāto laukumu. Nāvēžu galvas pagriezās pret savu kungu un visi kā viens nometās ceļos, murminādami pielūgsmes vārdus savam pavēlniekam.
Voldemorts palūkojās uz Drako. Drako varēja sajust viņa caururbjošo skatienu. Tika izdarīts spriedums. Drako sāka elpot straujāk, bailes un adrenalīns mutuļoja viņa asinīs, tā viņš nekad nebija juties.

Un šī sajūta viņam nemaz nepatika.

„Malfoj, tu teici, ka puika to vēlas!” Voldemorts iesaucās.
„Viņš arī to vēlas, man kungs. Viņš būs jūsu uzticamākais kalps, vislojālākais sekotājs...”
„Klusē! Puikas sirdī ir tikai šaubas un bailes!” Voldemorts dusmās iekliedzās. Lūcijs atvirzījās no Voldemorta. Drako samiedza acis, cenzdamies aizturēt asaras. Kā viņš varēja būt tāds muļķis? Viņš bija tikai zēns. Viņš bija muļķa puika, kuru bija aizrāvuši pāris stāsti... neviens no tiem nebija patiess.
„Piedod, man kungs... Es tiku maldināts...” Lūcijs lūdza piedošanu, mezdams ledainus skatienus Drako virzienā.
„Tu samaksāsi par savu augstprātību un muļķību, Malfoj!” Voldemorts nošņācās. „Mokum!” viņš iesaucās. Drako ausis piepildīja tēva sāpju kliedzieni. Viņš pielēca kājās, ieraudzīdams tēva locīšanos sāpēs.
„Liec viņu mierā!” Drako kliedza uz Voldemortu. Voldemorts nolaida zizli, atstādams Lūciju guļam un sāpēs kunkstam.
„Tu iedrošinies mani izaicināt, puis?”
Drako juta asinis dusmās vārāmies. Voldemorts triumfā iesmējās.
„Tev piemīt drosme un spējas... Es tev piedāvāju iespēju iegūt neierobežotu varu, jaunais Malfoj. Pieņem manu piedāvājumu! Pievienojies man!” Voldemorts nokomandēja. Drako sastinga. Ko lai saka? Vai viņš uzņemsies risku tikt spīdzinātam kā nupat tika spīdzināts viņa tēvs?
„Piekrīti Drako, vai arī tu vairs nebūsi mans dēls,” Lūcijs nošņācās, aizžņaugtā balsī. Drako palūkojās uz tēvu. Ja jau viņa tēvs bija gatavs pārciest tik daudz sāpju, tikai tāpēc, lai tās atkal radītu, tad viņš nebija stiprs. Viņš bija vājš.
„Nē, es nepiekrītu!” Drako nomurmināja. Voldemorts dusmās iekliedzās un pacēla zizli, lai nonāvētu Drako. Drako pagriezās un bēga.
„NOGALINIET VIŅU!” Voldemorts iekliedzās, kamēr Drako lauzās cauri apmetņos tērpto Nāvēžu rindām. Vairākas rokas izrāva zižļus no azotēm. Ja vien Drako varētu tikt līdz mežam.. viņš pat varētu izdzīvot, ja vien tiktu līdz mežam...

Tumsā neatskanēja neviens lāsts. Tā vietā, Drako sajuta it kā kaila liesma trāpītu viņam mugurā, cenzdamies saraut to gabalu gabalos. Mugurā ietriecies nazis to uzšķērda. Drako sāpēs iekliedzās un sabruka zemē.
Viņš varēja dzirdēt kā Nāvēži klanās, kad Voldemorts gāja tiem garām. Auksti sviedri noklāja Drako pieri... sāpes bija apdullinošas... viņa ķermenis atteicās klausīt...
„Tu samaksāsi par savu nodevību un problēmām, ko esi radījis, puis,” Voldemorts noteica un pacēla zizli. Drako redzēja kā Voldemorts atver muti, lai izteiktu tos liktenīgos vārdus, kuri ir nogalinājuši tik daudz cilvēku... Harija vecākus... Sederiku Digoriju...

Tad Voldemorts sāpēs iekliedzās.

„Vācies ārā no manas galvas, Poter!” viņš sauca, plaukstās saķerdams galvu. Drako iepleta acis... šī bija viņa iespēja. Ja Voldemorts šobrīd nebija koncentrējies...
Drako aizvēra acis un iztēlojās savu vecāku guļamistabu... iztēlojās savu māti sēžam pie spoguļa un pucējamies vakariņām, par godu Drako pievienošanos Tumsas pavēlnieka sekotāju rindās...
Ar skaļu paukšķi Drako aizteleportējās, pirms Voldemorts paspēja ko aptvert.
Drako parādījās vecāku guļamistabā, liekot mātei skaļi iekliegties.
„Drako!” viņa iesaucās. „Merlina vārdā, tu asiņo!” Drako māte satraukti iekliedzās.
„Palīdzi... māt... tēvs... un Voldemorts... dzenas pakaļ...” Drako nočukstēja, sākdams drebēt sāpēs. Drako māte pamāja un izvilkusi zizli pielika to pie brūces. Sāpes kļuva paciešamākas, un Drako atvieglojumā nopūtās.
„Drako, tas pilnībā to nesadziedēs... taču paātrinās procesu. Es nezinu tādu ārstniecisko maģiju, kas tev varētu palīdzēt... bet manu dārgo puisīt, tev jādodas uz kādu drošāku vietu! Dodies prom, pirms viņi tevi atrod!” Drako pamāju un aizvēris acis iztēlojās simtiem vietu, kurp viņš varētu doties...

„Un Drako?” Narcise ierunājās.
„Jā, māt?” Drako atsaucās, beidzot izlemdams doties uz Cauro katlu, lai atrastu palīdzību.
„Es mīlu tevi!” viņa nočukstēja, Drako pasmaidīja un pēc skaļa paukšķa pazuda no mātes apskāviena...

***
Drako bēdīgi nosmējās, atcerēdamies, ka Caurajā katlā, pārsteidzošā kārtā, palīdzību atradis pie Artūra Vīzlija. Drako lika vīrietim nosolīties, ka viņš nevienam neizpaudīs, kas tieši bija noticis, un viņš vārdu turēja.
Taču tagad Drako ienīda Poteru un Vīzlijus vēl vairāk kā jebkad. Viņi bija izglābuši viņam dzīvību, un par to Drako tagad bija viņu parādnieks. Viņš bija palicis parādā Brīnumpuisītim, kura stulbā rēta izglāba Drako dzīvību un Vīžļu tēvam, kurš vienkārši bija pārāk stulbs, rūpēdamies pats par sevi.
Pie Drako guļamistabas durvīm atskanēja klauvējiens, liekot pārtraukt gremdēšanos atmiņās. Drako pasmaidīja, cerēdams ieraudzīt Hermioni.
Piesteidzies pie durvīm, viņš tās atvērs ar gaišu smaidu uz lūpām... taču uz sliekšņa stāvēja profesore Maksūra. Drako saviebās.
„Kas noticis, profesore?” viņš jautāja. Profesores lūpas drebēja un acu kaktiņos krājās asaras. Drako nobālēja, un viņš saprata, kas bija noticis, pirms vēl profesore bija paspējusi bilst kaut vārdu.

„Malfoja jaunskungs... ir noticis nelaimes gadījums...”

Drako iegāzās Dumidora kabinetā, sāpes, dusmas un bailes mijās viņa acu skatienā. Džinnija, Rons un Harijs jau sēdēja kabinetā. Dusmu asaras lēnām piepildīja Drako acis, kamēr viņš lūkojās uz Dumidoru, to ienīzdams.

„Kas pie velna te notiek? Kas noticis ar Hermioni? Kur viņa ir? Runājiet!” Drako iekliedzās, saraustīti un dusmīgi elsdams. Visi klātesošie klusēja, pacietīgi gaidīdami, kad puiša dusmu lēkme pierims.

„Tā bija mana vaina... Es viņu satraucu... Es strīdējos ar viņu... Ar viņu viss bija kārtībā, līdz...” Rons čukstēja, apakšlūpai drebot. Viņš paslēpa seju plaukstās, un pleci sāka raustīties, kamēr viņš centās apslāpēt raudas.

„Tu k...” Drako iesāka, brukdams virsū Ronam.

„Es Jūsu vietā tā nedarītu, Malfoja jaunskungs,” Dumidors sacīja. Drako vairs nebija spējīgs turpināt uzbrukumu Ronam. Viņš vēl saņēmās, lai iegāztu rudmatim, bet konstatēja, ka tas būtu bezjēdzīgi. Tāpēc Drako atkāpās un sāka nikni vērot Vīzli.

„Lūdzu, profesor... lūdzu, pasakiet, kas kaiš Hermionei,” Džinnija lūdzās. Ikviens gaidīja Dumidora atbildi. Dumidors visus pēc kārtas uzlūkoja un bēdīgi nopūtās. Jautrā dzirksts bija pazudusi no dziļajām, zilajām acīm.

„Grendžeres jaunkundze ir diezgan slima, jauna sieviete, kā jau jūs visi to būsiet nopratuši,” Dumidors iesāka. Viņš piecēlās un lēnām apgāja apkārt galdam, ar pirkstu galiem liegi pieskardamies grāmatu muguriņām, kuras stāvēja plauktos blakus rakstāmgaldam. „Zināt, katra grāmata ir kā atsevišķa personība. Tai katrai ir savs stāsts stāstāms. Starp vākiem slēpjas noslēpumi un to atrisinājumi ir ievīti starp vārdiem. Grendžeres jaunkundze ir viena no visbiezākajām un sarežģītākajām grāmatām, kura jebkad ir tikusi atvērta,” viņš turpināja.

„Profesor Dumidor, atvainojiet par rupjību, bet vai Jūs lūdzu nevarētu beigt ar metaforām un salīdzinājumiem un vienkārši pateikt, kas viņai kaiš?” Harijs teica, ar asarainām un apsārtušām acīm.

Dumidors novīpsnāja un četri pusaudži saspringi gaidīja atbildi.

„Kā jau jums viesiem zināms, viņa ilgi vairs nedzīvos. Tika cerēts, ka viņa izturēs vēl divus turpmākos mēnešus, bet liekas, ka process būs paātrinājies,” Dumidors teica bēdīgā balsī.

„Divi mēneši!” Džinnija iesaucās, asarām birstot arvien straujāk. „Jūs nedrīkstat mums viņu atņemt!” viņa iešņukstējās.

Dumidors bēdīgi nopūtās.

„Gan vientiešu ārsti, gan burvju dziednieki ir centušies viņai palīdzēt, bet no ārstēšanas viņa mirtu vēl ātrāk,” viņš teica.

„Kas tas ir? Kas viņu nogalina?” Drako vēlējās zināt. Dumidors palūkojās uz četrām bēdīgām sejām un skumji turpināja.

„Grendžeres jaunkundzei ir audzējs, kurš atrodas pašā pakauša daļā,” viņš paskaidroja, paceldams labo roku un norādīdams uz savu pakausi. Džinnija šausmās noelsās. „Ronald, tu redzēji šuves. Vasarā vientiešu ārsti centās izņemt smadzeņu audzēju. Viņi to samazināja, bet nespēja izņemt visu, lai Grendžeres jaunkundze neieslīgtu dziļā komā, vai arī neievainojot, viņas fiziskās un garīgās spējas. Mēs visi zinām, ka tā nebūtu Hermione Grendžere, kurai nebūtu ko teikt un kura neko nespētu izdarīt,” Dumidors piebilda ar skumju smaidu.

Harijs plaukstās paslēpa acis, un Rons apķēra sev plecus. Džinnija apstulbusi sēdēja, asarām gauži tekot pār vaigiem.

„Noteikti ir jābūt kādām maģiskām zālēm!” Drako izmisis iesaucās.

„Nē, baidos, ka tādu nav. Liekas, ka pēc operācijas audzējs ir turpinājis augt. Tas ir tā attīstījies, ka ir cieši savijies ar Grendžeres jaunkundzes smadzenēm. Tagad tas ir daļa no viņas smadzenēm. Bez audzēja nav Hermiones. Ar audzēju viņa būs kopā ar mums uz kādu laiciņu,” Dumidors noskumis teica.

„Tātad mēs neko nespējam darīt?” Drako satriekts jautāja. Viņš apjucis apsēdās uz grīdas, nedaudz noreibis.

„Nē, Malfoja jaunskungs, kaut ko jūs tomēr varat darīt,” Dumidors atbildēja. Četri jaunieši cerīgi palūkojās uz profesoru. „Jūs varat padarīt Grendžeres jaunkundzes pēdējās dienas šajā pasaulē par labākajām viņas mūžā. Tas būtu vislabākais, ko jūs visi varētu darīt,” Dumidors teica. Viņš lēnām izvadīja četrotni no kabineta. „Grendžeres jaunkundze vēlāk, šajā vakarā, atgriezīsies no Sv. Mango. Es iesaku jums visiem izturēties tā, it kā nekas nebūtu noticis. Visu šo laiku viņa jums neko nestāstīja, jo baidījās, ka jūs izturēsieties pret viņu savādāk. Viņa tikai vēlējas, lai viss būtu kā ierasts. Lūdzu, piepildiet viņas pēdējo vēlēšanos. Lai jums visiem veicas!” Dumidors atvadījās, garguja atbīdījās savā vietā. Četrotne kādu brīdi klusi stāvēja koridora vidū.

„Tas nevar būt,” Harijs ierunājās.

„To tu vari neatkārtot,” Drako nomurmināja, sākdams atkāpties.

„Tu esi vainīgs, Malfoj!” Rons pēkšņi iesaucās.

„Ko tad es izdarīju? Es viņu nesaslimdināju!” Drako atcirta. „Tu jau biji tas, kura dēļ viņa atslēdzās un nokrita pa kāpnēm!” viņš turpināja.

„Tu mums viņu atņēmi! Ja tu nebūtu ar viņu manipulējis, viņa būtu pavadījusi vairāk laika ar mums!” Rons kliedza.

„Tev vienkārši skauž, ka viņa labāk izvēlējas pavadīt vairāk laika ar mani nekā ar tevi, tu nožēlojamai Vīzli!” Drako nošņācās. Rons dusmīgi iebrēcās un pasvieda gaisā rokas.

„Ko viņa tevī saskata? Kāpēc viņa izvēlējās tevi?” Rons draudīgi noprasīja. Drako izaicinoši palūkojās puisī ar savā pelēkajām acīm.

„Tāpēc, ka es nelienu viņas darīšanās. Tāpēc, ka es pret viņu izturējos tāpat kā pirms slimības. Tāpēc, ka es strīdos ar viņu, neskatoties uz faktu, ka viņa ir slima. Tāpēc, ka manā tuvumā, viss turpinājās normālās sliedēs,” Drako norūca. Rons nošūpoja galvu, neticot nevienam viņa vārdam.

„Tavā klātbūtnē, normālās sliedēs? Normāli būtu, ja viņa tevi nicinātu, bet tā vietā, viņa tevī iemīlas!” Rons atcirta. Drako atkāpās, nedaudz pārsteigts par Rona vārdiem. „Necenties to noliegt, Malfoj! Es to varu redzēt pēc tā kā viņa uz tevi skatās, pēc tā kā viņa ar tevi runā! Viņa to vien dara kā domā par tevi! Kāpēc viņa izvēlējās tevi, Malfoj? Kāpēc viņa neizvēlējās mani?” Rons dusmīgi jautāja.

„Es... Es...” Drako stostījās, pirmoreiz dzīvē, nezinādams ko teikt.

„Netēlo svēto nevainību, Malfoj. Es būtu viņai blakus caur uguni un ūdeni, un arī nāvi... bet tu, tu vienkārši notīsies, kad paliks par grūtu! Tu notīsies, kad nobīsies no turpmākā! Mēs abi zinām, ka tā būs!” Rons teica izaicinošā tonī.

Drako nobālēja.

„Tāpēc viņa neizvēlējās tevi, Vīzlij!” Drako klusi noteica, izbrīnīts, ka Harijs un Džinnija rādija tādus ģīmjus it kā neko nesaprastu. „Kad tu dusmojies, tu izvēlies cilvēka vērtīgāko atmiņu un saberz to pīšļos. Tavuprāt, es esmu ļauns? Paskaties spogulī, un, manuprāt, tu būsi visai pārsteigts, ieraugot personu, kura veras pretī,” Drako nošņācās un pagriezās uz papēža, atstājot trijotni bez valodas, stāvam gaiteņa vidū.

„Es ar tevi vēl neesmu beidzis, Malfoj!” Rons kliedza uz aizejošā muguru.

„Es nemaz necerēju, Vīzlij. Tu nekad neesi zinājis, kad ir diezgan,” Drako atbildēja un pazuda aiz stūra.

„Par ko tad tas viss?” Harijs gribēja zināt. Rons skumīgi palūkojās uz savu labāko draugu.

„Noslēpumi, Harij! No tiem sastāv pilnīgi visa pasaule.”

Hermione stāvēja pie pils durvīm un lūkojās uz tām tā, it kā redzētu tās pirmoreiz mūžā. Viņasprāt, aiz šīm durvīm slēpās elle zemes virsū. Aiz šiem biezajiem mūriem atradās kas tāds, kas neļāva meitenei smaidīt.

Viņa atminējās, ko bija teikuši Dziednieki.

Divas nedēļas.

Hermiones augums drebēja un asaras centās izlauzties no acu kaktiņiem, bet meitene dziļi ieelpoja un sakoda zobus cieši kopā. Viņai vajadzētu justies pateicīgai, par vēl atlikušo laiku. Hermione apzinājās, ka vajadzēs uzrakstīt vēstuli vecākiem. Vajadzēja tiem pateikt, ka viņa tos mīl un piekodināt, lai viņi nedodas uz Cūkkārpu. Ka viņa nespētu izturēt, redzot viņus tik bēdīgus.

Hermiones pleci elsās sāka spēcīgi raustīties, iedomājoties, ka vecāki viņu vairs nekad neapskaus.

Audzējs Hermiones galvā bija lēnām audzis, kā tāds ļauns briesmonis. Tas lēnām nogalina meitenes smadzenes. Tas lēnām nogalina viņu pašu.

„Vai ar Jums viss ir kārtībā, Grendžeres jaunkundz?” profesore Maksūra jautāja, aplikusi kaulainu roku ap Hermiones drebošajiem pleciem. Hermione skumji pacēla acis.

„Jūs vienmēr esat bijusi mana mīļākā profesore,” viņa teica ar smaidu. Asaras pildījās vecās sievietes acīs un viņa vēl ciešāk apkampa Hermiones plecus. Maksūra nodrebēja, turēdama rokās mirstošo meiteni Hermione bija tik vāja un trausla. Likās, ka pati niecīgākā vēja pūsma spētu viņu aizpūst.

„Būs jau labi,” Hermione iedrošināja profesori. Profesore pamāja, nogludināja mantiju, iztaisnoja smailo cepuri, notīrīja brilles ar mantijas malu un uzkabināja tās atpakaļ uz deguna. Viņa vēl pēdējo reizi uzmeta skumju skatienu Hermionei un atkal pieņēma stingro un bezkaislīgo ārieni.

„Skolnieki nav informēti par Jūsu stāvokli, Grendžeres jaunkundze. Izņemot Vīzliju jaunkundzi, Vīzliju, Poteru un Malfoju jaunskungus,” Maksūra teica, atvērdama pils durvis. Bija nakts vidus un apkārt valdīja klusums. Pat prefekti šajā laikā neblandītos apkārt, bet par Hariju un Ronu nekad nevar būt pārāk drošs, Hermione nodomāju ar nelielu smaidu sejā.

„Cik daudz viņi zina?” Hermione klusi jautāja, juzdamās nedaudz vienaldzīga, ka viņi kaut ko ir uzzinājuši. Viņa vēlējās, kaut būtu pateikusi viņiem patiesību, pirms noģība un nokrita pa kāpnēm.

„Visu, izņemot...”

„Kad tieši man jāmirst,” Hermione nočukstēja. Profesore Maksūra paskaļi aizcirta žokli, juzdamās neērti par sarunas tēmu. Hermione sāka lēnām kāpt pa Galvenajām kāpnēm un Maksūra meitenei sekoja. Hermione palūkojās uz paveco dāmu sev aiz muguras un profesore skaļi nopūtās.

„Atvainojiet, bet kādam vienmēr ir jābūt Jums līdzās, ja notiek vēl kāds... negadījums,” Maksūra noteica. „Es Jums nozīmēšu kādu pavadoni...”

„Vai es pati varu to izvēlēties?” Hermione cerīgi ievaicājās. Maksūra izskatījās visai nepārliecināta, saraukdama augstās uzacis.

„Tas ir atkarīgs no tā, kurš tieši Jums ir padomā,” viņa skeptiski teica.

„Es biju domājusi par Drako, Hariju, Ronu un Džinniju. Vismaz beigu beigās es kādu arī redzēšu ilgāku laiku, nekā parasti,” Hermione noteica. Maksūra skaļi novīpsnāja.

„Es joprojām neesmu īpaši lielā sajūsmā par attiecībām, kuras risinās Jūsu un Malfoja jaunskunga starpā,” viņa teica nošūpojot galvu. Hermione nervozi saknieba lūpas.

„Bet profesore, mēs esam tikai labi draugi. Ja Jūs nebūtu piedraudējusi ar Vecākā Zēnu/Meiteņu privilēģiju atņemšanu par necivilizētu uzvedību, mēs jau sen būtu viens otru piebeiguši,” viņa izteica ar smīnu. „Tātad sanāk, ka mūsu draudzība ir tieši Jūsu dēļ, profesore. Vai Jums nešķiet, ka neapmierinātība šajā gadījumā būtu drusku liekulīga?” Maksūras uzacis saraucās un viņa neatbildēja. Viņas pienāca pie sera Bentlija portreta, kurā vīrietis klusi miegā šņākuļoja. Kad beidzot izdevās viņu pamodināt, viņš, vēl pusaizmidzis būdams, atvēra ieeju koptelpā.

„Ar labunakti, Grendžeres jaunkundz!” Maksūra novēlēja Hermionei, pirms pārvērtās par kaķi un nozuda tumšajā koridorā. Portreta ieeja aizvērās un Hermione palika viena koptelpas tumsā. Viņa pagriezās un lēnām taustījās uz savu guļamistabu. Visapkārt bija piķa melna tumsa. Meitene satraukti iekoda lūpās, cenzdamās nepamodināt Drako. Mēnessgaisma iespīdēja pa logiem, liekot ēnām dancot pa senlaicīgo koka grīdu.

„Hermione?” kāda balss vaicāja. Hermione sastinga, ieraudzīdama uz dīvāna sēdošu ķermeni, sega nokrita no viņa krūtīm uz grīdas. Mēness izgaismoja sēdošā seju, un viņa ieraudzīja Drako, atvieglojuma nopūta izlauzās pār meitenes lūpām. Spocīgajā gaismā iemirdzējās puiša acis un izžuvušās asaru tērcītes, kuras klāja viņa perfekto vaigu ādu.

„Drako,” Hermione nočukstēja. Drako pielēca no dīvāna un metās apskaut Hermioni. Hermione cieši piekļāvās puisim. Viņa augums drebēja, cenzdamies noturēt vēl palikušās asaras.

„Ak, Dievs! Es tevi nekad vairs nelaidīšu vaļā. Katrreiz, kad es tevi atstāju vienu, tu pamanies nokrist pa kāpnēm vai ko tamlīdzīgu.,” Drako teica un maigi noskūpstīja Hermioni uz pieres. Hermione ieķiķinājās un atspieda savu karsto galvu pret puiša vēso ādu.

Drako bija pieticis tikai ar vienu acu uzmetienu, kad viņš jau saprata cik ļauni viss bija izvērties. Tumši riņķi lika Hermiones acīm izskatīties izvelbtām, viņas mati bija sasieti zirgastē, un pieri un kaklu klāja pārsēji, ļaujot tikai pāris matu šķipsnām krist uz meitenes pieres. Viņa izskatījās tik maza un trausla, ka likās, ka viņa tūlīt varētu sabrukt turpat uz vietas. Drako apkampa Hermioni vēl ciešāk.

„Es nezinu, ko es darītu bez tevis, Malfoj,” Hermione nomurmināja. Drako ignorēja auksto dūrienu, kad Hermione viņu nosauca uzvārdā. Viņa taču puisi tā bija saukusi jau pēdējos sešus gadus... būs vajadzīgs laiks, lai pierastu pie viņa pirmā vārda.

„Vai tu vēlies doties gulēt?” Drako jautāja. Hermione pamāja un nožāvājās.

„Es esmu pārgurusi,” viņa čukstēja, asarām lēnām pildoties meitenes acīs. Drako pacēla roku un maigi aizslaucīja tās prom. Hermione klusi iekliedzās, kad Drako pacēla viņu uz rokām tā, it kā viņa nenieka nesvērtu. Viņš devās uz meitenes guļamistabu.

„Nē!” Hermione nočukstēja un uzlika trīcošu roku uz puiša krūtīm. Drako sarauca uzacis un palūkojās uz viņu. „Es vēlos iet uz tavu istabu,” Hermione teica un neliels sārtums sāka kāpt viņas vaigos, liekot viņai nodurt acis. Drako neko neteica tikai pasmaidīja un mainīja virzienu uz savu guļamistabu.

Drako iegāja tumšajā telpā un noguldīja meiteni palagos. Viņa gulēja pilnīgi mierīgi, kamēr Drako novilka viņas kurpes un mantiju, vairāk viņš neko neatļāvās, tikai ieslīdēja gultā viņai blakus. Hermione saritinājās viņam blakus. Viņas galva atdusējās pret puiša krūtīm, un viņa klausījās viņa mierīgos un ritmiskos sirds pukstus. Meitene pasmaidīja un maigi uzspieda skūpstu uz krūts kurvja tieši virs sirds. Drako cieši apkampa Hermioni. Viņš bija tas, kuram vajadzēja padarīt meitenes dzīvi labāku.

„Es vēlos, lai tu turi mani,” Hermione čukstēja, kamēr Drako cieši apskāva meiteni, liekot viņai izplūst asarās. Viņas augums trīcēja un drebēja, liekot viņai izmisumā turēties pie puiša.

„Tādā gadījumā, es nekad tevi nelaidīšu vaļā,” Drako atbildēja, piespiežot lūpas pie meitenes deniņiem.

„Tu esi mans slidenais sesks,” Hermione ieķiķinājās. Drako iesmējās.

„Un tu esi mana dra...” viņš aprāvās, sastindzis šausmās par to, ko gandrīz bija izteicis. „Bet tu esi tikai un vienīgi mana,” Drako veikli labojās. Hermione nošņaukājās.

„Kas īsti notiek starp mums?” viņa nomurmināja. „Tikai pirms pāris nedēļām tu mani vilcienā saukāji par draņķasini un liki manām asinīm niknumā vārīties,” Hermione turpināja. „Un tu tāpat,” viņa veikli piemetināja. Drako nošūpoja galvu.

„Hermion... Es laikam... Manuprāt tev kaut kas būtu jāzina. Tu neesi vienīgā, kurai ir noslēpumi... un kurai ir bijusi ellīga vasara,” viņš klusi teica. Hermione palūkojās puiša acīs un viņš izstāstīja savu stāstu. Asaras pildījās meitenes acīs un viņa šausmās ar plaukstu aizspieda muti. Drako rēta iesmeldzās, kad viņš stāstīja kā nazis bija uzšķērdis viņa muguru.

„Kāpēc tu man to nepastāstīji jau iepriekš?” Hermione klusi jautāja.

„Tieši tā paša iemesla dēļ, kāpēc tu nevienam neko nestāstīji. Man nevajag viņu žēluma,” Drako teica aizžņaugtā balsī un cieši lūkojās meitenes acīs. Viņa pilnmēness-ūdeņu acu skatiena aizgrābta, Hermione pieliecās tuvāk... un tuvāk...
Viņu lūpas maigi saskārās, tas bija viņu pirmais skūpsts, kas nozīmēja ko vairāk, nekā tikai fizisko pievilcību. Tas bija pirmais skūpsts, kuram nebija nekāda sakara ar pretsāpju tabletes blakus efektiem. Tas bija pirmais abpusējais skūpsts, maigs kā spalvas pieskāriens ādai, bet pilns mīlestības. Drako atrāvās un palūkojās uz Hermioni. Viņas acis spīdēja un neliels smaids rotāja viņas seju.

„Tu man reiz vaicāji, kas tu man esi...” Hermione iesāka un iekoda apakšlūpā. Drako pamāja, neko neteikdams. „Manuprāt, pareizāks jautājums būtu, kas tu man neesi. Pajautā man,” viņa klusi pieprasīja.

„Kas es tev neesmu?” Drako paklausīgi pajautāja. Hermione pasmaidīja.

„Nav nekā, kas tu man nebūtu, Drako.” viņa atbildēja. Drako gaiši uzsmaidīja un meitene nosarka. „Es zinu, ka tas galīgi neizklausās romantiski vai kā savādāk, bet man ir smadzeņu audzējs un es šobrīd neesmu īpaši noskaņota kompleksiem...”

„Aizveries un noskūpsti mani,” Drako nomurmināja un dedzīgi piespieda savas lūpas pie viņas lūpām. Abi vēlējās, lai šis skūpsts nekad nebeigtos. Drako klusībā nozvērējās, ka nekad nelaidīs Hermioni vaļā... ka nekad neļaus viņai nomirt.

Viņš nozvērējās, ka viņiem abiem vēl būs miljoniem šādu brīžu.

Laikā, pirms vēl Hermione bija paguvusi nokrist pa kāpnēm, Bendžamins Hariss sēdēja lielās klubkrēslā, vairāku dienu valkātās drēbēs. Viņa seja bija neskūta un klāta ar asiem bārdas rugājiem, viņa acis bija asinīm pieplūdušas un aizpampušas. Vīrieša tā jau plānie mati likās vēl plānāki tumšajā istabas apgaismojumā. Viņš norūcās un saberzēja acis. Viņam rokās bija glāze burbona. Viņš to sašūpoja, klausīdamies ledus gabaliņu sišanos pret glāzes sieniņām. Vīrietis ievilka drebošu elpu un saskalināja glāzi vēl spēcīgāk. Viņš cīnījās ar asarām un izlaida nelielu kunkstu, pirms atguva kontroli pār savām emocijām.

Tas nebija godīgi! Tas nebija pareizi! Neviens nebija pelnījis tādu likteni. Neviens nebija pelnījis, lai slimība, kuru neviens nespēj kontrolēt, tevi apēd dzīvu... vīrietis vēlreiz saskalināja glāzi un veikli norija dedzinošo šķidrumu, vēlēdamies būt truls pret sāpēm un apturēt nebeidzamo asaru straumi.

„Tēt?” balss jautāja no patumšās istabas durvju ailes. Bendžamina acis sūrstēja un viņš tās vēlreiz izberzēja. Viņš sameklēja savas brilles un uzkabināja tās uz deguna, beidzot būdams spējīgs palūkoties uz savu jaunāko dēlu, kuram bija tikai sešpadsmit gadu.

„Sveiks Billij!” Bendžamins teica, juzdams kā burbons mutuļo viņa kuņģī un dedzina rīkli. Viņš veltīja dēlam blāvu smaidu. „Nāc nu šurp,” Bendžamins teica, paplikšķinādams ar roku par klubkrēsla paroceni. Blondajam jaunietim ar zaļi zilajām acīm bija bēdīgs skatiens, kamēr viņš tuvojās savam tēvam.

„Tēt, lūdzu, nedzer!” Billijs lūdzās, kamēr tēvs jau bija piecēlies un paņēmis lielu pudeli. Viņš pielēja glāzi pilnu līdz malām un, nodzēris mazdrusciņ, viņš atgriezās savā krēslā.

„Kāpēc ne? Kāpēc es nevarētu dzert? Mans dēls vairs nekad nevarēs nogaršot burbona lielisko garšu. Es to daru viņam par godu!” Bendžamins iesaucās, nošļakstīdams sev visu priekšu ar dzērienu.

„Tēt, mēs jau vēl nezinām, vai Nātans reaģēs uz ķīmisko terapiju, vai ne,” Billijs mierinoši teica. „Viņš vēl var atveseļoties,” viņš pievienoja. Asaras dedzināja puiša acu kaktiņus. Viņa brālis, Nātans Hariss, divdesmit divus gadus vecs, mira no leikēmijas. Nātans, lieliskais burvis. Viņš bija Cūkkārpas prefekts. Viņš to bija beidzis ar izcilām sekmēm. Viņš jau gandrīz bija beidzis mācības, lai kļūtu par Auroru, kad vēzis darīja par sevi zināmu.

„Manu puisīt, tas ir sods! Esmu daudz grēkojis, un Dievs mani soda, atņemot dēlu,” Bendžamins teica un vēlreiz saberzēja nogurušās acis, tad, skaļi lamādamies, iedzēra vēl vienu alkohola malku.

„Tēt! Beidz reiz sevi vainot! Neviens nav vainīgs, ka Nātanam ir vēzis,” Billijs teica.

„Neizrunā to nolādēto vārdu!” Bendžamins iekliedzās un noslīcināja savas sāpēs vēl pēdējā burbona malkā. Dusmās viņš trieca glāzi pret sienu, tās lauskas sabira uz paklāja.

„Pieņem to! Viņam ir VĒZIS! Viņš MIRST! Tu to vien dari kā nīksti sevis žēlošanā un alkohols viņam nepalīdzēs, tēt! Taču, esot blakus, saglabājot cerību un turpinādams būt viņa tēva, gan palīdzēs!” Billijs atcirta. Asaras piepildīja tēva acis un viņš paslēpa seju plaukstās un klusām sāka raudāt.

„Es nespēju viņam palīdzēt... kāda jēga būt par ārstu, ja tu pat neesi spējīgs palīdzēt savam DĒLAM!” Bendžamins ieraudājās. Billijs nošūpoja galvu.

„Tēt, tu esi lielisks ārsts. Tu esi viens no labākajiem! Bet leikēmijai nav nekāda sakara ar neiroloģiju,” Billijs nočukstēja. „Tu esi izglābis tik daudzas dzīvības... kāpēc tu nevari ļaut, lai kāds cits izglābj tavu dēlu? Vai tev nešķiet, ka neskaitāmi tēvi ir domājuši tieši tāpat kā tu, kamēr tu operēju viņu bērnus?”
Bendžamins sašļuka krēslā.

„Es tikai ceru, ka tā nolādētā burvju slimnīca spēs viņam palīdzēt,” viņš nomurmināja. Billijs pārliecinoši pasmaidīja.

„Esmu pārliecināts, ka viņi to spēs, tēt. Patiesībā, es esmu par to pilnīgi drošs,” viņš klusi teica. Bendžamins pamāja un viņa acis lēnām vērās ciet. Viņš mēģināja neiemigt, bet burbons darīja savu un lēnām sāka uzveikt veco vīru, kurš bija visai strikts pret alkohola lietošanu. Taču apstākļi bija mainījušies. Billijs novīpsnāja un apklāja jau krācošo tēvu ar segu. Viņš klusām savāca izšķaidītās glāzes lauskas un iemeta tās atkritumu kastē. Viņš ļāva tēvam izgulēt alkoholu.
Aizvēris aiz sevis istabas durvis, Billijs devās uz virtuvi. Viņš apsēdās pie galda un, uzlicis elkoņus uz tā, atbalstīja pieri plaukstās. Džinnija viņam noteikti palīdzētu. Viņa spētu puisi mierināt. Viņa to cieši apskautu un teiktu, ka viss būs kārtībā. Taču, kad Billijs uzzināja par brāļa slimību, viņš nespēja ar visu tikt galā. Došanās uz skolu, palīdzēt tēvam, visa kā bija par daudz. Viņš nespēja tikt galā ar visiem pienākumiem un meiteni, kuri bija, Dievs vien zina, cik jūdžu attālumā. Visapkārt norisinājās tik daudz kas, un viņš nevēlējās tajā visā ievilkt arī Džinniju.

Billijam pietrūka mātes. Viņa tika atrauta no puiša dzīves, kad viņš vēl bija pavisam mazs. Viņai bija plaušu vēzis, kas bija radies no daudzu gadu smēķēšanas. Billija tēvs nebija gatavs samierināties, ka divus viņam tik mīļos cilvēkus atņem vēzis. Ja Nātans nomirtu, Bendžamins Hariss vairs nebūtu Billija tēva. Viņš būtu kā tukša un trula čaula, kas to vien darītu kā slīcinātu savas bēdas alkoholā un dauzītu neskaitāmas glāzes.

Billijs lēnām kāpa augšā pa kāpnēm. Viņš baiļojās redzēt Nātanu. Taču viņš vienalga lēnām atvēra durvis uz sava brāļa istabu. Nātans sēdēja pie sava galda un lūkojās kādā bukletā. Brāļa gludi skūtā galva, lika šermuļiem pārskriet pār Billija kauliem. Nātanam agrāk bija biezi, neticami tumši mati, gluži kā mātei. Tagad viņa galva bija gluda un bāla, un tas viss tikai dēļ ķīmiskās terapijas.

„Sveiks, Nātan!” Billijs pasmaidīja un ienāca istabā. Nātans pagriezās savā datorkrēslā un uzsmaidīja savam mazajam brālim.

„Sveiks, Billij! Kā tētim?” viņš jautāja. „Es dzirdēju kā jūs abi strīdaties... par mani,” Nātans lēnām piebilda. Billijs nopūtās un pamāja.

„Viņš... guļ,” viņš klusi atbildēja. Nātans saprata, ka tas nozīmē, ka tēvs bija atslēdzies dēļ alkohola, bet neko neteica. Viņš izskatās tik noguris, domāja Billijs. Tumši riņķi rēgojās zem lielā brāļa acīm un seja bija neierasti bāla. Viņš jau tik sen bija priekšzīme Billijam. Nātans bija gudrs, izskatīgs, atlētisks un jaukākais puisis, kādu Billijs jebkad bija saticis. Taču tagad vēzis viņu lēnām pārņēma, un tā lieliskā dzīves dzirksts, kura Nātanam piemita, lēnām dzisa.

„Njā... viņš tā pēdējā laikā dara diezgan bieži,” Nātans neveikli ierunājās. „Panāc šurp, es tev gribu ko parādīt,” viņš teica. Billijs pienāca pie Nātana un palūkojās uz mazo grāmatiņu, kuru turēja Nātans. „Mani draugi no skolas par mani ir jau dzirdējuši, tādēļ viņi izveidoja tādu kā atmiņu blociņu,” Nātans teica. Billijs pasmaidīja, kad palūkojās uz fotogrāfijām. Viņš dievināja visu, kam bija kāda saistība ar maģiju un nebeidzami apskauda brāli par viņa spējām.
Billija lūkojās uz fotogrāfijām, kurās bija redzams Nātans ar draugiem un profesoriem. Viņš iesmējās par bildi, kurā Nātans cīkstējās ar pāris puišiem. Bija arī dažas bildes, kur brāļa draugi bija jau pieauguši, apprecējušies un ar bērniem, tie visi priecīgi smaidīja un māja Billijam. Billijs skaļi iesmējās.

„Tev ir daži lieliski draugi,” Billijs noteica. Nātans pamāja un paņēma rokās zīmuli. Viņš to kādu brīdi virpināja pirkstos un tad atspieda dzēšgumijas galu pret savu vaigu.

„Jā, ir bijuši daži labi brīži. Mums ir vizīte Sv. Mango rīt, vai tā?” Nātans jautāja. Billijs piekrītoši pamāja. „Viņi man palīdzēs, Billij. Neapšaubi to,” Nātans uzmundrinoši teica. Billijs sakoda zobus, cīnīdamies ar asarām.

„Es... Es laikam došos gulēt. Ar labunakti, Nātan!” viņš teica, pagriezdams muguru un dodamies ārā no istabas, ļaudams brālim gremdēties atmiņās par skolas laikiem.

„Hei, Billij?”

Jā?”

„Es tevi mīlu, mazo brāļuk!” Nātans no sirds teica. Billija brālim gaiši uzsmaidīja.

„Es tevi arī mīlu!” viņš atbildēja un, izsteidzies no istabas, iemetās savā gultā un sāka aizgūtnēm raudāt.

Billijs un viņa tēvs, Bendžamins Hariss, sēdēja uzgaidāmajā telpā, kamēr Nātanu aizveda uz Dziednieka kabinetu. Dziednieki apliecināja, ka pret leikēmiju ir zāles, bet nav simtprocentīgas pārliecības, ka Nātana organisms uz to reaģēs. Bendžamins nepārtraukti berzēja deniņus, viņa galva sāpēja kā traka. Viņam it nemaz nepatika paģiras, un slimnīcas spoži baltais gaitenis nemaz nepalīdzēja.

„Ar tevi viss kārtībā?” Billijs jautāja, pieskardamies tēva delnam. Bendžamins pamāja un vienaldzīgi pamāja ar roku. Billijs nervozi berzēja rokas. Dziednieki bija teikušu, ka var paiet visa pēcpusdiena, kamēr viņi darbosies ap Nātanu, un Billijs ar tēvu nevēlējās doties prom bez Nātana. Abi bija nolemti garlaicībai un uztraukumiem uz visu atlikušo dienu. Vismaz tā Billijs domāja, līdz neatvērās kādas durvis.
Dziednieki bija aplenkuši kādu ķermeni, kurš peldēja gaisā. Viņi vien uz otru kliedza kaut kādas nejēdzības. Kaut ko par lāstiem un apmātību, dzirām un rituāliem, izskanēja arī pa kādam nesaprotamam medicīnas terminam... Billijam tas viss likās svešāds un sarežģīts.

„Nabaga meitene,” Billija tēvs nomurmināja. Billijs neizpratnē palūkojās uz tēvu. Bendžamins nodrebēja. „Es esmu neirologs, Billij. Viss ko viņi teica, tev varētu šķist kā sveša valoda, bet man tā ir kā dzimtā valoda,” viņš teica ar nelielu smīnu.

„Kas viņai kaiš?” Billijs jautāja un atlaidās krēslā. Bendžamins nopūtās un pakasīja svaigi skūto zodu.

„Nu, vienkārši sakot, viņai ir liels un sarežģīts audzējs, kas caurvij viņas smadzenes. Acīmredzot tas ticis kaut kādā veidā kairināts kā rezultātā viņa zaudēja samaņu un nokrita pa kāpnēm,” viņš teica un paberzēja acis. Billijs sarauca pieri. Viņš piecēlās un nolēma sekot grupiņai dziednieku, kuri trokšņaini turpināja virzīties pa gaiteni.

„Es iešu paskatīties,” Billijs teica. Bendžamins sarauca uzacis.

„Es gan to neieteiktu.”

„Ja tu viens pats pamostos svešā vietā, vai tu nevēlētos, lai tev blakus kāds būtu, kurš pateiktu, ka viss būs kārtībā?” Billijs jautāja.

„Gribētu, bet ne jau pilnīgu svešinieku, dēls! Viņas vecāki...”

„Ja jau viņas vecāki būtu šeit, viņi būtu viņai blakus, vai ne?” Billijs stūrgalvīgi turpināja. „Un pie tam, ārsti jau arī ir pilnīgi svešinieki...”

„Tikai nekur neielavies, Billij! Ja tev atļauj pie viņas ieiet, tad jā, bet citādi turies no viņas pa gabalu,” Bendžamins noteica un samiedza sūrstošās acis un atspieda pakausi pret sienu. „Es iešu paskatīties, vai šeit var dabūt kafiju... ceru tikai, ka es neapmaldīšos...” viņš nomurmināja un devās prom. Billijs nosmīkņāja un skriešus devās pakaļ dziedniekiem, kuri bija nogriezušies kādā gaitenī pa labi. Viņš pagriezās ap stūri, bet nekur viņus neredzēja. Puisis ielūkojās pa vairākiem durvju lodziņiem, līdz pamanīja vienu dziednieku ar oranžu ādas krāsu... viņš bija viens no tiem, kuri veda meiteni. Billijs pacietīgi gaidīja aiz durvīm. Likās, ka tas velkas mūžību. Tad, beidzot, grupiņa dziednieku devās laukā.

„Atvainojiet?” Billijs ierunājās. Dziednieki viņu lēnām nopētīja no galvas līdz kājām. Dziednieks ar oranžo ādas krāsu un zaļajām uzacīm pielieca galvu un eleganti uzlika roku uz gurna.

„Ko tu vēlējies, jaunais cilvēk?”

„Tā meitene... viņa ir mana draudzene. Vai es drīkstu ieiet pie viņas?” Billijs vaicāja, izlikdamies ārkārtīgi bēdīgs un melodams caur sakostiem zobiem. Oranžais puisis viņu skeptiski uzlūkoja.

„Tas atkarīgs... vai tu zini, kas viņai kaiš?” viņš vaicāja. Billijs pamāja.

„Jā, ser! Viņai ir liels un sarežģīts smadzeņu audzējs. Viņa skolā pārāk satraucās un nokrita pa kāpnēm. Lūdzu, vai es drīkstu viņu apciemot?” Billijs vēlreiz jautāja. Viens no Dziedniekiem pamāja oranžajam puisim. Viņš paturēja palātas durvis, kamēr Billijs pa tām iegāja. Ienācis telpā, Billijs pamanīja nabaga meiteni bezsamaņā guļam gultā. Viņai bija biezi, spuraini mati un bāla āda. Viņa izskatījās pārgurusi, lai arī bija bezsamaņā. Meitene izskatījās pēc tādas, kura īsā laika posmā būtu pazaudējusi svaru. Billijs to zināja, jo viņa brālis izskatījās tieši tāpat.
Billijs piegāja pie gultas kājgaļa un palūkojās uz slimības lapu. Tā bija pilna ar visādiem brīnumiem, kurus viņš nesaprata. Taču viņš saprata slimnieka informāciju lapas augšgalā.

Grendžere Hermione. Vecums: 17

Tālāk bija aprakstīs svars, garums, asinsspiediens un kas tik vēl ne, bet tas vairs nebija tik svarīgi. Tas vārds, Hermione Grendžere, likās jau kaut kur dzirdēts. Diemžēl, Billijs nekādi nevarēja atcerēties, kur tieši. Viņš pastiepās un saņēma meitenes vēso plaukstu, viņa sāka atjēgties.

„Malfoj?” viņa nomurmināja. Billijs neatbildēja, tikai saspieda meitenes roku vēl ciešāk. Meitenes acis atsprāga vaļā. Viņai bija dziļas, šokolādes brūnuma acis, kādas Billijs vēl nekad neatminējās redzējis. Spožajā saules gaismā Hermione samiedza acis. Tikai pēc pāris mirkļiem viņa atvēra muti, lai kaut ko teiktu.

„Kas tu esi?” Hermione noķerkstējās.

„Mani sauc Billijs Hariss,” Billijs atbildēja un ar īkšķi paberzēja meitenes maigo plaukstas ādu. Hermione samiegusi acis nopētīja puisi un nedaudz pasmaidīja.

„Džinnijai bija taisnība, tu patiešām esi visai jauks,” viņa teica un noklepojās. Billijs nobālēja.

„Tu pazīsti Džinniju?” Hermione pamāja.

„Viņa ir viena no manām labākajām draudzenēm... vai tu varētu man padot ūdeni?” viņa vaicāja. Billijs piecēlās un piegāja pie lielas krūkas ar ūdeni, kura atradās uz blakus galdiņa. Pielējis pilnu glāzi, viņš to pienesa Hermionei, palīdzēdams viņai padzerties. „Paldies!” Hermione pateicās, bet tūlīt arī saviebās acīmredzamās sāpēs.

„Kā tu jūties?”

„Tā, it kā nesen būtu novēlusies pa kāpnēm,” Hermione nomurmināja. Billijs nopūtās un apsēdās uz krēsla, vērodams kā Hermione atpūšas. Viņas galva bija diezgan pamatīgi nobintēta. Tas laikam tāpēc, ka viņa to būs diezgan pamatīgi sasitusi.

„Tad jau laikam ne pārāk labi,” Billijs noteica. Hermione ar interesi palūkojās uz puisi un sarauca uzacis.

„Kāpēc tu atrodies šeit?” viņa jautāja. Billijs nodrebinājās.

„Manu brāli šobrīd dakterē, un es pamanīju, ka tev nav neviena, kas varētu sastādīt kompāniju. Manam tēvam šobrīd ir diezgan pamatīgas paģiras, un man nebija nekādas vēlēšanās paciest viņa draņķīgo omu,” viņš teica. Hermione pasmīnēja. „Kas?” Billijs neizpratnē jautāja.

„Es Džinnijai teicu, ka tu viņu pameti kāda cita iemesla pēc, nevis tā, kuru tu minēji vēstulē. Es tikai tagad sapratu, cik liela taisnība man bija,” Hermione teica ar smaidu. Billijs nošūpoja galvu.

„Nesaki viņai, ka tu mani te redzēji... Es negribu viņai kļūt par apgrūtinājumu,” viņš vainīgi noteica. Hermione iesmējās.

„Zini, Billij, reizēm daži cilvēki vēlas sev kādus liekus apgrūtinājumus. Es to sapratu diezgan grūtā veidā,” viņa aizsmakušā balsī iesmējās un norādīja uz apsaitēto galvu. „Ja es jau no paša sākuma būtu bijusi atklāta pret saviem draugiem, mēs nebūtu sākuši strīdēties, un es nekad nebūtu noģībusi, un es nekad nebūtu nokritusi pa kāpnēm. Tagad, kāds cits izstāstīs viņiem, kas man kaiš, un es to varēšu tikai nožēlot. Es nožēlošu, ka pati to viņiem nepateicu,” Hermione sacīja. Billijs kādu brīdi klusēja.

„Vai tu mirsti?” viņš pēdīgi jautāja. „Lūdzu, neatbildi, ja tas tevi kādā veidā aizskar...” Billijs iesāka, bet Hermione apklusināja viņu, paceļot roku.

„Vientiešu ārsti teica, ka es nenodzīvošu līdz trimestra sākumam, bet pateicoties dziednieciskai ārstēšanai, man ir izdevies nodzīvot drusku ilgāk. Bija cerēts, ka es nodzīvošu vēl divus mēnešus... bet tikai tad, ja man nebūtu šādu lēkmju kā šī. Iespējams, ka kritiens būs radījis nopietnu kaitējumu...” viņa iesāka un nodrebēja. Billijs nopūtās.

„Būs jau labi,” viņš iedrošināja. „Man brālis, Nātans... viņam ir leikēmija. Viņš īsti labi nereaģēja uz ķīmisko terapiju, tu jau zini kā mēdz gadīties. Šī ir mūsu pēdējā iespēja,” Billijs teica un centās ignorēt svelošo karstumu acu kaktiņos. Hermione cieši saspieda puiša plaukstu.

„Viņam izdosies. Maģija spēj paveikt brīnumlietas,” viņa bēdīgi teica. Billijs pamāja un uzlūkoja meiteni.

„Kāpēc viņi nespēj palīdzēt tev?” Hermione skumīgi uz viņu palūkojās, bet pēc tam novērsās un sāka lūkoties uz otru roku, kura dusēja uz viņas vēdera.

„Dēļ veida kā audzējs ir ieaudzis manās smadzenēs. Tas ir kļuvis par tādu kā muskuli, kas satur tās kopā. Ja audzēju izņemtu, tad lielākās manu smadzeņu funkcijas tiktu pilnībā apturētas, un tās vairs nevarētu atjaunot,” viņa sacīja. Billijs juta kā pār vaigu norit asara. Nātanam bija vēzis, un tas nebija labi. Taču, viņam ir visai labas izredzes izdzīvot. Un te, viņa priekšā, guļ meitene, kurai nav nekādu izredžu izbēgt no likteņa. Viņa mirs tuvāko divu mēnešu laikā. Viņa bija skaista, mīļa un gurda septiņpadsmit gadīga meitene, un viņa nomirs bez iespējas pilnībā izbaudīt dzīvi. Billijs saspieda Hermiones plaukstu vēl ciešāk.

„Lūdzu, neskumsti,” Hermione čukstēja, un Billijs pamāja, izberzēdams acis. Pie durvīm kāds pieklauvēja. Oranžās krāsas puisis stāvēja pavērto durvju šķirbā, izskatīdamies diezgan noskumis.

„Grendžeres jaunkundze, man ir informācija, kuru man jums vajadzētu pateikt. Ja jaunais cilvēks būtu tik laipns...” Billijs piecēlās, gatavs doties prom, bet Hermione nelaida vaļā viņa roku.

„Lai ko arī Jūs vēlētos man teikt, Jūs to varat man teikt arī Billija klātbūtnē,” viņa stingri noteica. Dziednieks uz brīdi izskatījās nedrošs, bet, ievilcis dziļi elpu, sāka runāt.

„Augstais adrenalīna līmenis, kas radās Jūsu strīda laikā ar Vīzlija jaunskungu, iedarbojās uz audzēju kā augšanas serums. Tas diezgan īsā laika periodā ir ārkārtīgi paaudzies. Šādā ātrumā, Jūsu nāve varētu iestāties līdz 16. oktobrim.” Hermione nobālēja.

„Tas ir pēc divām nedēļām,” viņa teica spiedzīgā balstiņā, saspiezdama Billija roku tik stingri, ka likās, ka visi plaukstas kauliņi būs salauzti. Vīrietis pamāja un apbēdināts lūkojās uz grīdu. Viņš atvēra muti, lai teiktu ko vairāk, bet Hermione viņu apklusināja, paceļot roku.

„Atveinojiet par manu rupjību, bet vairs man neko nesakiet. Es negribu zināt,” viņa stūrgalvīgi teica. Vīrietis pamāja, pagriezās un atstāja Billiju un Hermioni vienus. Hermione skumji pasmaidīja.

„Hermione...”Billijs iesāka, bet viņa nošūpoja galvu.

„Man liekas, ka labāk būs, ja tu iesi. Paldies, ka atnāci mani apraudzīt. Es Džinnijai neteikšu, ka satiku tevi... bet vai es drīkstu tev aizsūtīt kādu vēstuli?” Hermione jautāja. Billijs pamāja. Viņa pateicībā tam uzsmaidīja. „Tas man daudz nozīmētu... zini... runāt ar kādu, kurš daudzmaz saprot kas man jāpārdzīvo... nu, ar tavu brāli un tā...” Hermione bēdīgi teica un, pagriezusi galvu, sāka lūkoties pa logu. Billijs piecēlās un klusi aizgāja. Pirms iziešanas pa durvīm, viņš vēl uzmeta pēdējo skatienu meitenei, kura lūkojās pa logu. Spožie saules stari lika asarām uz viņas sejas spoži mirdzēt. Smagi nopūties, Billijs aizvēra aiz sevis durvis.
Tas nebija taisnīgi. Vispirms Nātans, tagad Hermione... kad sāpes reiz beigsies?

Nākamajā rītā Hermione pamodās Drako gultā. Viņa piepeši atminējās, ka bija pirms divām dienām bija satikusi Džinnijas bijušo puisi, Billiju Harisu, slimnīcas palātā. Viņš bija meiteni atbalstījis brīdi, kad viņai blakus neviena nebija. Hermione jutās viņam pateicīga. Drako roka bija sargājoši apvijusies ap Hermiones vēderu. Blūzes abas apakšējās pogas bija attaisījušās, un Drako delns mierīgi atdusējās pret Hermiones maigo, gludo vēdera ādu. Hermione pasmaidīja un pastiepa roku, lai atglaustu no puiša sejas viņa neiedomājami zīdainos matus. Viņas pirkstu galu viegli pārskrēja pār puiša vaigiem. Drako miegā dziļi ieelpoja un nopūtās. Hermione nolēma aiziet līdz tualetei, tāpēc lēnām sāka raisīties vaļā no puiša tvēriena.

„Tu nekur neiesi, Grendžere,” Drako miegaini nomurmināja, apķēris Hermioni vēl ciešāk pievelkot viņu sev klāt. Hermionei patika būt ievītai viņa spēcīgajās rokās. Viņa nosmīkņāja un uz brīdi palika mierīgi guļam. Hermione savija savus un Drako pirkstus. Drako pirkstu āda bija parupja, bet tai pašā laikā arī neticami mīksta un maiga. Hermione ieķiķinājās, iedomājoties, ka vienīgais darbs, kuru būtu redzējuši šie pirksti, bija eseju rakstīšana, duelēšanās vai kas tamlīdzīgs. Viņa pacēla puiša pirkstus pie savām lūpām un maigi noskūpstīja.

„Zini, sajūta ir ārkārtīgi laba,” Drako nomurmināja un centās pagriezt meiteni ar seju pret sevi.

„Ne tagad, Malfoj! Man ir jāaiziet uz mazo meiteņu istabu,” Hermione ieķiķinājās. Drako nobolīja acis un nožēlas pilns pacēla rokas, lai Hermione varēt tikt ārā no gultas. „Tu taču apzinies, ka es neesmu pavadījusi pilnīgi nevienu nakti pie tevis ar pidžamu mugurā?” Hermione ierunājās, dodamās ārā no istabas.

„Jā, es to apzinos. Ir visdažādākie apģērbu gabali, kurus es gribētu redzēt tev mugurā savā gultā. Padomāsim... sāksim ar pilnīgi neko un tad jau redzēs ar ko turpināsim,” Drako teica, nerātni piemiegdams ar aci. Hermione pabāza galvu pa vannas istabas durvīm un uzmeta puisim ciešu skatienu, bet tad iesmējās.

„Vismaz tagad es zināšu par ko tu sapņo, kamēr mierīgi krāc man līdzās,” viņa iesaucās. Drako dzirdēja kā pudelītēs grab tabletes un sarauca pieri.

„Nu, tas ir visai izklaidējošs sapnis,” viņš noteica un izstaipījās. Hermione neatbildēja, bet Drako turpināja staipīties, ļaujot nokrakšķēt visām iespējamajām locītavām. Hermione atgriezās istabā tajās pašās drēbēs un, pēc Drako domām, svaigu elpu.

„Zini, Grendžere, nav nekādas jēgas censties izskatīties pieklājīgi, ja es tik un tā pacentīšos, lai panāktu pretējo,” Drako teica ar smīnu sejā, izlēkdams no gultas un aplikdams rokas ap meitenes vidukli. Hermione iesmējās un maigi uzlika plaukstas uz puiša kailajām krūtīm.

„Malfoj, es zvēru, ja tu man kaut pirkstu piedursi...”

„Tu mani noskūpstīsi?” Drako izpalīdzīgi ierunājās. Hermione samirkšķināja un vilinoši samitrināja lūpas.

„Kas to lai zina?” viņa teica. Drako pieliecās un noskūpstīja Hermioni. Meitene pasmaidīja. Drako viņu iecēla gultā turpinādams skūpstīt, Hermione viņu cieši apskāva.

„Tu garšo pēc piparmētrām,” Drako iesmējās, cenzdamies izkliedināt radušos spriedzi. Hermione to ignorēja un pārlaida plaukstas pār puiša muguru. Viņas rokas noslīdēja lejup un sāka spēlēties ar Drako bikšu striķīšiem....

„Hermione, nē,” Drako nošņācās un atrāvās. Hermione apjukumā sarauca uzacis.

„Kas vainas Drako? Vēl neesi tam gatavs?” viņa iesmējās un noskūpstīja puisi vēlreiz. Viss šķita esam kārtībā, kamēr viņi viens otru skūpstīja, bet tad Hermione apgrieza Drako uz muguras un viņas rokas atkal aizklejoja līdz bikšu striķīšiem...

„Hermione!” Drako iesaucās un atrāvās. Hermione jāteniski apsēdās uz Drako kājām, neļaudama puisim piecelties. Drako bija jāatzīst, ka viņa izskatījās ārkārtīgi skaista. Puiša acis aizceļoja līdz Hermiones šokolādes brūnajām... un tad tās pievērsās pārsējam uz meitenes pakauša.

„Drako, es tevi gribu!” Hermione visai tieši pateica un centās noskūpstīt apjukušo puisi. Drako ļāvās skūpstam tikai uz brīdi, līdz sajuta vēsu asaru piezemējamies uz vaiga.

„Hermione, nē!” viņš atkārtoja. Drako strauji apgāza Hermioni uz muguras un neļāva viņai piecelties, ar visu svaru uzguldamies virsū. Hermione bija bezpalīdzīga. Viņa palūkojās uz Drako ar asaru pilnām acīm.

„Es... teicu... nē!” Drako stingri noteica, beidzot ļaudams meitenei piecelties sēdus. Asaras klusi tecēja pār Hermiones vaigiem. „Kāpēc tu tā uzvedies?” Drako jautāja. Viņš pastiepās, lai mierinoši apskautu Hermioni, bet viņa to atgrūda.

„Lūdzu, piedod man!” viņa nočukstēja. Drako sarauca pieri.

„Tev nav jālūdz man piedošana,” viņš teica.

„Drako, man ir divas nedēļas! Tikai divas nedēļas! Tad man jāmirst! Vai tu to spēj aptvert? Jāmirst! Tas nozīmē, ka es nevarēšu tevi noskūpstīt, apskaut, vai pat domāt par tevi! Es pat nevaru tevi gribēt! Es tevi te atstāšu, likdama tev just Dievs zina ko!” Hermione šņukstēja. „Es tikai vēlējos, lai tev piederētu kāda daļa no manis, kura vēl nepieder nevienam... es tikai vēlējos... es vēlos, lai tu domātu par mani... lai tu atcerētos mani...” viņa turpināja, tad, paslēpusi seju plaukstās, sāka klusi raudāt. Drako cieši apskāva raudošo meiteni.

„Es tevi vienmēr atcerēšos. Tas, ka es pajokoju par seksu, vēl nenozīmē, ka tas ir viss, ko es no tevis vēlos... tu man esi viss, atceries?” viņš jautāja. Hermione lēnām pamāja ar galvu.

„Es jūtos tik stulbi!” viņa iesmējās caur asarām. Drako pasmaidīja.

„Nu, tavai zināšanai, man tobrīd likās, ka tu esi visapburošākā sieviete, kuru man JEBKAD ir bijis tas prieks satikt,” viņš teica ar smīnu sejā. Hermione pasmējās un nobolīja acis. Piepeši, pie portreta ieejas kāds sāka satraukti dauzīties. Hermione nopūtās un izsteidzās no Drako istabas, lai atvērtu portreta ieeju.

„Hermione! Atver! Ak, Dievs, lūdzu, atver!” kāda balss satraukti lūdzās. Hermione atvēra ieeju. Koptelpā iesteidzās Harijs, puiša smaragdzaļās acis bija satrauktas un asaras straumēm vēlās pār vaigiem.

„Harij! Kas noticis?” Hermione iesaucās, satverot Harija drebošos plecus. Viņš uzlūkoja meiteni ar asaru pilnām acīm.

„Tā ir mana vaina... ak, Dievs... ak, Dievs es esmu izdarījis kaut ko šausmīgu... Hermione, es viņu nogalināju...”

Harijam bija noslēpums. Protams, ka Harijam bija noslēpums. Viņš taču bija Harijs Poters.

Vainas apziņa par Siriusa nāvi, lēnām auga augumā. Katru nakti Harijs sapņoja kā Sirius mirst visdažādākajos veidos, bet Harijs tikai bezpalīdzīgi stāv malā un noskatās. Katru nakti viņš pamodās ar asarām acīs. Kad Harijs uzzināja par Hermiones slimību, viss kļuva vēl ļaunāk...



Daži vēl cīnījās, un neviens no viņiem vēl nenojauta, ka Albus Dumidors ir ieradies palīdzēt. Harijs vēroja kā Dumidors pieveica Nāvēžus. Harijs stāvēja blakus Nevilam, pievērsis skatienu Siriusam Blekam, viņa krusttēvam, cilvēkam, kuram vajadzēja būt Harija glābējam. Hermione nebija redzama... viņa kaut kur gulēja bezsamaņā... bet Harijam nebija laika par to domāt. Viņš palīdzēja Nevilam piecelties, joprojām sekodams līdzi kaujai. Harijs redzēja kā Sirius cīnās ar Bellarisi... viņš vēroja kā Sirius izvairās no zaļas gaismas bultas.

„Beidz, tu noteikti proti ko labāku par šo te!” Sirius smējās. Viņš smējās tā, it kā lieliski pavadītu laiku. Šis bija brīdis, no kura Harijs baidījās visvairāk. Šis bija brīdis, kurā Harijs centās pasargāt savu krusttēvu, bet izgāzās.

„Sirius, uzmanies!” Harijs mēģināja iekliegties, bet skaņa nenāca pār lūpām. Siriusa smiekli dobji atbalsojās telpā. „SIRIUS!” Harijs iekliedzās sekundi pēc tam, kad spoža gaismas šautra trāpīja Siriusam krūtīs. Harijs sastinga. Smiekli vēl atstarojās Siriusa acīs, kuras bija ieplestas šokā.
Harijs palaida Nevilu vaļā un izrāva zizli, cenzdamies nokļūt pie Siriusa, kamēr vēl nebija par vēlu. Tad, kaut kas notika... Hermione arī bija telpā...
Viņai vajadzēja būt drošībā un bezsamaņā... Harijs nodomāja. Hermione neticamā ātrumā skrēja pie Siriusa. Viņa bija skaista, mīlestība un aizrautība mirdzēja tajās šokolādes brūnuma acīs. Likās, ka paiet vesela mūžība, kamēr Sirius krita un Hermione steidzās pie viņa. Harijs varēja viņus izglābt. Vēl bija laiks... viņš pastiepās, lai viņus izglābtu...

„Nē, Harij!” Dumidors rāmi teica, uzlikdams plaukstu uz Harija pastieptās rokas un lēnām nolaida to lejā.

„Man viņi ir jāglābj!” Harijs iesaucās, vērodams kā Hermione satver Siriusa roku, lai palīdzēt, bet tā vietā tiek rauta līdzi arkā.

„Nē, Harij! Tev jāļauj viņiem mirt. Ir jau par vēlu viņiem palīdzēt. Tu viņus pievīli un tagad ir par vēlu... viņi ir miruši!” Dumidors teica, kamēr Harija labāka draudzene un krusttēvs pazuda arkā, kuras plīvurs viegli noplīvoja. Viņi bija tikai izkrituši arkai cauri! Harijs gaidīja, ka kuru katru brīdi tie abi parādīsies aiz arkas sveiki un veseli... bet viņi neparādījās.

„SIRIUS! HERMIONE!” Harijs šausmās kliedza. Viņš skrēja uz arkas pusi, viņš juta, ka kājas likās piekusušas grīdai un Harijs tikai ar grūtībās spēja tikt uz priekšu. Šķita, ka arka pati sevi iesūc, viss likās pazūdam kādā neredzamā melnajā caurumā...

„NĒ!” Harijs kliedza, kamēr arka pazuda.

Dumidors nolika plaukstu uz Harija pleca un nopūtās.

„Tu ļāvi viņiem nomirt, Harij. Tu ļāvi viņiem nomirt un viņi tev to nekad nepiedos.”



Harijs pamodās, šausmās kliegdams. Kaut kas izstrāvoja cauri viņa ķermenim, kamēr kliedziens atbrīvoja visas sāpes un vilšanos, kuru viņš juta pēc sapņa. Harijs piespieda plaukstas pie deniņiem. Rēta nežēlīgi iesmeldzās un Harijs vēlreiz iekliedzās. Atskanēja skaļš krakšķis. Harijs turpināja kliegt, kamēr palika bez elpas, viņš mēģināja aizgaiņāt acu priekšā esošo ainu, kurā Hermione un Sirius izrīt cauri arkai...

„Harij!” kāds iekliedzās, bet nelikās, ka Harijs to dzird. „Harij!”

Kāds mežonīgi sapurināja Harija plecus. Harija acis atsprāga vaļā. Asaras sāka aumaļām gāzties no puiša acīm. Harija priekšā stāvēja Rons, kuru varēja atpazīt tikai pēc izspūrušās, rudās matu kodaļas. Harijs sameklēja savas brilles un uzkabināja tās uz deguna. Raizes un uztraukums bija redzamas Harija labākā drauga sejā.

„Ak, Dievs, Ron!” Harijs nomurmināja un aizsedza ar plaukstām seju.

„Ar tevi viss kārtībā, vecīt? Velns parāvis, man jau likās, ka tu mirsti!” Rons noteica, pieņemdams bālu sejas krāsu. Harijs nošūpoja galvu, smagi elpodams.

„Tikai murgs... tikai sapnis...” viņš murmināja pie sevis.

„Būs bijis viens ellīgs murgs,” Rons teica un iesmējās. Harijs palūkojās uz Ronu, kurš lūkojās virs Harija galvas.

„Kāpēc tā?” Harijs apjucis jautāja. Rons pamāja ar galvu uz kaut ko norādīdams. Harijs pagriezās. Logs, kurš atradās divas pēdas virs Harija gultas un bija vismaz piecas collas biezs, bija pamatīgi ieplaisājis. Plaisa stiepās tieši no centra uz leju, un vairākas mazākas plaisiņas atdalījās no galvenās plaisas. Izskatījās, ka stikls kuru katru brīdi varētu sašķīst.

Harijs apskāva savus plecus un nodrebēja. Viņš vairs nebaidījās no murgiem...

Viņš baidījās no sevis paša.

Harijs skrēja pie Hermiones un Siriusa, kuri krita uz arkas pusi. Šoreiz, tuvumā nebija Dumidora, kurš varētu Hariju apturēt. Šoreiz, viņš sasniedza viņus... bet nepaspēja laikā. Šoreiz, Hermione un Sirius izglābās. Hermione bija palīdzējusi Siriusam noturēties un tie abi stāvēja tikai pāris collu attālumā no arkas. Harijs bija gatavs izplūst asarās. Viņš pasmaidīja un cieši apskāva Siriusu un tad Hermioni. Kauja bija beigusies. Viņi telpā bija vienīgie. Viss bija ideāli.

„Redzi Harij, es taču teicu, ka vienmēr būšu tev līdzās,” Sirius teica un sabužināja Harija matus. „Tu būtu upurējies mani glābdams. Tu esi tāds pats kā tavs tēvs,” Sirius piebilda ar apbrīnu acīs. Asaras lēnām piepildīja Harija smaragdzaļās acis, un viņš iekoda lūpā, lai tikai nesāktu raudāt.

„Un tu taču nedomāji, ka kaut kāds tur audzējs mani nogalinās, vai ne, Harij? Tu taču Mikstūrās būtu pilnīgi bezcerīgs bez manis. Es taču nevaru tev ļaut izgāzties Mikstūru eksāmenā,” Hermione teica, ar gaišu smaidu uz lūpām. Viņa vairs nebija kārna un trausla, viņa bija spēcīga un veselīga. Harijs nespēja noturēt asaru straumes.

„Jūs abi esat dzīvi!” viņš iesaucās, joprojām nespēdams tam īsti noticēt. Harijs jau tik daudz reižu bija redzējis kā viņi abi izkrīt cauri arkai, ka šāda izglābšanās šķita neticama.

„Bet, protams, Harij! Ja vien stāvēšanu šeit un sarunāšanos ar tevi tu nesauc kaut kā savādāk... lai gan, man reiz bija kaķis, kurš nomira, taču turpināja man staigāt pakaļ vēl vairākas nedēļas,” Sirius teica. Hermione pasmaidīja un pagriezās pret Hariju.

„Ārprāts, Harij, paskaties uz sevi! Nebrīnos, kāpēc tu nekļuvi par Prefektu... paskaties, pēc kā tu izskaties! Lūdzams, izdari kaut ko ar saviem matiem,” viņa noteica un nošūpoja galvu. Harijs iesmējās par Hermiones mātišķo padomu un neveiksmīgi centās pieglaust savu izspūrušo matu ērkuli.

„Man likās, ka jūs nomirsiet... taču izdzīvojāt!” Harijs neticībā ierunājās.

„Jā, bet tavi vecāki gan ir miruši. Un tikai tevis dēļ,” Sirius teica ar vieglu smīnu. Harija smaids lēnām izplēnēja.

„Nē... kāpēc tu tā saki?” Harijs jautāja, pēkšņu šausmu pārņemts. Emociju jūklis sāka briest puiša krūts kurvī.

„Harij, visi zina, ka tikai tavas vainas pēc tavi vecāki ir miruši,” Hermione teica, nobolīdama acis.

„Nē! Voldemorts viņus nogalināja!” Harijs iekliedzās.

„Savaldies, Harij! Džeimss nekad tā neuzvestos! Un pie tam, ja tu nebūtu dzimis, tad tavi vecāki spētu izbēgt no Voldemorta!” Sirius teica. „Viņi bija ārkārtīgi vīlušies, kad tu piedzimi. Viņi cerēja, ka tu iemiesosi kaut ko diženu!” Sirius nosodoši nošūpoja galvu.

„Nē... apklusti!” Harijs kliedza uz krusttēvu.

„Tā ir taisnība. Paskaties uz sevi, Harij! Tu esi izlutināts, iedomīgs mērglis, kuram piemīt cilvēku glābšanas sindroms. Tev taču ir tikai vajadzīga slava, vai ne? Gluži kā Drako teica!” Hermione piebilda.

„Tā nav! Es... Es tikai vēlos cilvēkiem palīdzēt!”

„Nē, tu tikai centies izlikties, ka tev tas rūp. Tev ir šausmīgs raksturs, Harij! Tu izliecies par kādu, kas tu neesi!” Hermione noskaldīja. Dusmas sāka dedzināt Harija rīkli. Viņš atminējās logu... kā viņš to bija saplēsis... viņš nevarēja ļaut dusmām iziet no rāmjiem...

„Tu esi puisēns-kurš-izdzīvoja... bet tai pašā laikā, tu esi puisēns-kurš-nogalināja-savus-vecākus! Tu nogalināji manu labāko draugu, Harij Poter!” Sirius iesaucās, asarām lēnām pildoties viņa tumšajās acīs. „Es vēlos, kaut būtu izkritis cauri tai arkai! Jo tad man nebūtu jāskatās uz krustdēlu, kurš nogalināja divus, man tik mīļos, cilvēkus!” viņš sauca.

„Es ceru, ka tas audzējs mani patiešām nogalinās, Harij! Es ceru, ka es nomiršu un man nebūs jāklausās tavās žēlabās. Es ceru, ka es nomiršu, lai man nebūtu jāskatās kā tu izgāz savas dusmas uz visiem apkārtējiem un jāklausās kā tu čīksti, ka tava stulbā rēta atkal sāp. Tu esi tikai muļķa puika, kuram pāris reizes ir paveicies. Slava tev ir sakāpusi galvā... tu esi vēl sliktāks par Malfoju! Kā tev šķiet, kāpēc es vairāk laika pavadu kopā ar viņu?” Hermione jautājoši noņurdēja.

„AIZVERATIES!!!!!” Harijs kliedza, nokrizdams ceļos pēkšņu šausmu un sāpju iespaidā. Viņš nevēlējās atcerēties. Viņš to nevēlējās klausīties. „Vienkārši, apklustiet!”

„Es tevi ienīstu, Harij Poter...”

„Aizveries!”

„Tu apkauno savus vecākus...”

„Aizveries!”

„Man kauns, ka tu esi mans krustdēls...”

„AIZVERIES!!!” Harijs iekliedzās un sajuta milzīgu enerģijas vilni mutuļojam savā ķermenī. Harijs atvēra acis un redzēja, ka Siriusu cauri arkai izsviež kāds neredzams spēka lauks. Hermione klusi lūkojās uz arku. Tad viņa pagriezās pret Hariju. Hermiones skatiens bija vēss un bezjūtīgs.

„Tu viņu nogalināji, Poter! Tu tik tiešām esi slepkava!” viņa nošņācās, tad viņa ielēca arkā, uz visiem laikiem pazuzdama no Harija dzīves.

Harijs atgāza galvu un sāka kliegt cik skaļi vien spēja.



Rons brokastoja Lielajā zālē. Viņš vāvuļoja par gadāmo Kalmabola maču un kādu jaunu stīpu sargāšanas paņēmienu, kad pamanīja, ka Harijs nemaz neklausījās. Izskatījās, ka Harijs lēnām iemieg. Rons iesmējās. Tad, lūk, kas notiek pēc murgpilnas nakts. Rons atminējās krakšķi ar kādu bija saplīsis biezais loga stikls. Rons bija sajutis tādu kā strāvojumu, vai kaut ko tamlīdzīgu. Likās, ka tas nāk no Harija... rudmatis īsti nespēja to aprakstīt, bet viņš zināja, ka Harijs ir vainojams loga saplīšanā.

„Hei, Džinnij! Esi gatava rītdienas spēlei?” Rons jautāja māsai. Džinnija paraustīja plecus. Viņa izskatījās nogurusi. Rons nopūtās. Hariju mocīja murgi un mazā māšelē lēnām ieslīga depresijā. Hermione pēc divām nedēļām mirs un viņa vēl čupojās ar lielāko ienaidnieku skolā.

Kas notiek ar šo skolu?

Rons lēnām gremoja savas pankūkas, domādams par Hermioni. Viņš atminējās kā bija stundām ilgi centies nomazgāt no rokām meitenes asinis, pēc tā kritiena... Rons nekad mūžā nebija juties tik iztukšots. Tik truls.
Puisis pa ausu galam saklausīja kā Harijs miegā murmina kaut ko... kaut ko par izdzīvošanu. Rons nopūtās un nošūpoja galvu. Nabaga puisis.
Pirmo reizi mūžā, Rons nebija izsalcis. Viņš nopētīja pārējo skolēnu laimīgās sejas, neviens nezināja, ka skolas gudrākā meitene lēnām mira. Viņas smadzenēs bija ieperinājies kaut kāds tur idiotisks audzējs. Rons ienīda audzējus. Tie bija idiotiski.

Tad, Harijs pa miegam pieķērās pie galda. Viņa nagi burtiski iegrima galda virsmā.

„Vienkārši, apklustiet,” Rons dzirdēja Hariju murminām. Puisis sarauca uzacis.

„Vecīt... mosties...” Rons vieglītēm pakratīja Harija plecu.

„Aizveries!” Harijs miegā ierunājās. Džinnija apjukusi palūkojās uz guļošo puisi.

„Vai ar viņu viss ir kārtībā?” viņa jautāja brālim. Vairāki skolēni no citiem namiem sāka lūkoties uz Harija pusi. Pēc brīža Hariju vēroja jau visa zāle, jo no puiša aizvērtajām acīm sāka birt asaras. Visapkārt saknēja satraukta sačukstēšanās...

„AIZVERIES!!!” Harijs iekliedzās un atmuguriski nokrita uz grīdas. Tagad Rons to sajuta. Tā bija tā pati sajūta, kura bija viņu pamodinājusi iepriekšējā naktī, tā pati, kuru viņš sajuta brīdi pirms loga saplīšanas...

„Džinnij, mums viņš ir jāpamodina!” Rons iesaucās. Džinnija nometās blakus Harijam un spēcīgi sapurināja. Abi kliedza uz Hariju, cenšoties to pamodināt. Rons sajuta kā mati uz skausta sāka celties stāvus. Džinnija mati plīvoja uz visām pusēm.

„Kas te notiek?” Džinnija jautāja, cenzdamies pieglaust matus. Tad Harijs sāka kliegt. Visi apkārtējie tika atsviesti atpakaļ kāda neredzama spēka iespaidā. Likās, ka gaiss ap Hariju vibrē, šķīvji, dakšiņas un biķeri uz pilnīgi visu namu galdiem sāka vibrēt. Studenti apjukuši vēroja kā galda piederumi sāk vibrēt arvien spēcīgāk. Ēdiens tika izsvaidīts uz visām pusēm, dzērieni no biķeriem apšļakstīja visus apkārt stāvošos.
Rons centās piekļūt pie Harijs, bet tas bija kā iet cauri ūdenim, kuram ir spēcīga pretstraume. Ar pūlēm nonācis pie Harija, Rons bija sviedriem noplūdis. Kaut kā Ronam izdevās atvēzēties un iecirst spēcīgu pliķi Harijam sejā. Harija acis atsprāga vaļā un viņš noelsās. Galda piederumi vairs nedancoja. Visa Lielā zāle vēroja Hariju, kurš, drebēdams pie visām miesām, gulēja uz grīdas. Piecēlies, viņš nopētīju visas viņam pievērstās sejas.

„Man jāsatiek Hermione... Es viņu nogalināju...” Harijs noelsās un izskrēja cauri Lielajai zālei, steigdamies uz Vecāko koptelpām.

„Ko nogalināji? Ak, Dievs, kas noticis? Harij, runā taču!” Hermione sauca un apsēdināja Hariju uz dīvāna. Drako iznāca no savas guļamistabas, vilkdams mugurā kreklu, viņa acīs bija lasām naids pret Hariju, taču bija manāmas arī nelielas raizes un ziņkārība.

„Es nogalināju Siriusu!” Harijs iesaucās un piekļāva vaigu Hermiones plecam. Atvieglojums pāršalca Hermioni un viņa maigi noglāstīja puiša galvu.

„Ak, Harij,” viņa nočukstēja un maigi noskūpstīja tumšo matu ērkuli. Dusmas un skaudība parādījās Drako sejā, bet Hermione uzmeta viņam brīdinošu skatienu. Viņš izmisumā pameta gaisā rokas un iegāja atpakaļ savā istabā. „Tā nebija tava vaina,” Hermione centās Hariju mierināt. Harijs iešņukstējās.

„Tu nesaproti, Hermion. Viņš man teica... viņš man teica, ka ir vīlies manī... ka es... ka viņam... kauns, ka es esmu viņa krustdēls,” Harijs teica un nožagojās. Viņa galva joprojām atdusējās uz Hermiones pleca, puisis ievilka drebošu elpu.
Hermione šaubījās, vai Sirius jebkad teiktu kaut ko tamlīdzīgu, bet Harijs turpināja.

„Tad tu teici, ka es esot apsēsts ar sevi, ka man piemīt varoņu komplekss un ka es izliekoties par kādu, kas es neesmu... ka man nekas nerūp un man vajadzīga tikai uzmanība...” Harijs stāstīja. Tad, viņa balss aizlūza. „Tad... tad tu teici, ka vēlies mirt, lai tev nebūtu vairs ar mani jāķēpājas... un Sirius... un tad es... es zaudēju savaldīšanos un iegrūdu viņu arkā...” Harijs teica, pamatīgi nožagodamies.

„Harij, tas bija tikai...”

„Tu teici, ka ienīsti mani, Hermion! Tu mani nosauci par slepkavu un iegāji arkā!” Harijs iesaucās un palūkojās Hermionei acīs. „Lūdzu, saki, ka tu tā nedomā,” viņš klusi lūdzās.

„Bet, protams, ka nedomāju, Harij!” Hermione apliecināja. „Tas bija tikai murgs. Sirius nekad neteiktu tādas lietas, es tev galvoju. Lūdzu, nomierinies,” Hermione teica. Harijs cieši apskāva meiteni cenzdamies savaldīties. Pēc pāris minūtēm viņš atlaida Hermioni vaļā un saberzēja apsārtušās acis.

„Piedod... Es te uzvedos tāpat kā tu man teici murgos. Es tiešām sāku žēloties, kad...” Hermione uzlika roku uz Harija pleca un spēcīgi saspieda.

„Harij, es vēlos būt tev blakus. Ir tik jauki zināt, ka kādam tu esi vajadzīgs,” viņa klusi noteica. Harijs pasmaidīja un saspieda Hermiones plaukstu. Hermione pamanīja, ka Harija plauksta ir raupja un tulznaina. Tādas plaukstas rodas no mājasdarbu kalnu pildīšanas, dārza darbiem pie Dērslijiem, Kalambola un vairākkārtējas izglābšanās no drošas nāves.

„Harij! Hermion! Atveriet! Velns parāvis, kas te notiek?” Rona balss atskanēja no portreta otras puses. Tad, ierunājās sers Bentlijs.

„Grendžeres jaunkundz! Lūdzams, atveriet, ja Jūs pazīstat šo jauno cilvēku. Man ir sajūta, ka viņš mani ir gatavs saplosīt gabalu gabalos.”

Hermione aizsteidzās uz portreta cauruma pusi. Rons ievēlās koptelpā. Džinnija viņam cieši sekoja. Rons palūkojās uz Hermioni un sastinga. Viņa acis pievērsās apsējam uz meitenes galvas. Asaras pildījās puiša acīs un viņš cieši apskāva Hermioni. Meitene iesmējās. Rons bija spēcīgs un mierinošs, gluži kā Drako un Harijs. Viņa varēja justies laimīga, ka viņas dzīvē ir tik spēcīgi un gādīgi vīrieši.

„Hermion! Piedod man!” Rons iešņukstējās. „Tu taču zini, ka es labāk cīnītos ar simtiem milzu zirnekļiem tevis dēļ,” viņš piemetināja. Hermione ieķiķinājās.

„Manuprāt, tas ir visjaukākais... ko tu man jebkad esi pateicis,” viņa smaidīja.

„Jā... nu... neapvainojies, Hermion, bet šobrīd ir svarīgākas lietas,” Rons teica. Hermione pasmaidīja vēl plašāk.

„Patiešibā, tas bija vēl jaukāk par tiem zirnekļiem.”

„Ir tik patīkami, ka tu esi atpakaļ, Hermion!” Džinnija ierunājās un spēcīgi apskāva Hermioni. „Mēs vienmēr būsim tev līdzās,” viņa noteica, sekodama brālim koptelpā. Harijs vainīgi sēdēja krēslā un klausījās Rona runas plūdos.

„Velns parāvis, Harij! Kas īsti notika?” Rons vēlējās zināt.

„Kas noticis?” Hermione klusi jautāja Džinnijai, kamēr abi puiši savā starpā runājās.

„Nu, šorīt, pie brokastu galda, Harijs redzēja tādu kā murgu. Tad viņš sāka kliegt un... es nezinu... kaut kāds enerģijas lauks atgrūda visus apkārtējos no Harija. Tad, visi šķīvji sāka drebēt kā traki, it kā būtu sākusies zemestrīce, vai kas tāds. Kamēr Harijs turpināja kliegt... Ronam kaut kā izdevās tikt līdz Harijam un iecirst pliķi, tādejādi pamodinot viņu, tad šķīvji palika mierā,” Džinnija ātri paskaidroja. Hermiones acis iepletās.

„Es nezinu, kas notika! Es pat nezinu, vai es to izdarīju!” Harijs aizkaitināti teica.

„Tikai nevajag! Tev jāzina uz ko tu esi spējīgs, kamēr guli!” Rons atcirta.

„Ja? Tad kā man izdevās piepūst savu tanti? Hmm? Un pagājušogad! Atceries, kad Strups nevarēja aizvērties un viņa katls uzsprāga? Es to izdarīju! Bet es nezinu kā!” Harijs kliedza uz Ronu.

„Ron, tā nav Harija vaina,” Hermione teica rudmatim. Rons paglūnēja uz meiteni un sarauca uzacis.

„Es zinu, ka tā nav viņa vaina! Es tikai gribēju zināt, kā viņš pie velna to izdarīja!” Rons nomurmināja. Hermione skaļi nopūtās.

„Acīmredzot, Harijā ir tik liels apslēpts maģiskās enerģijas lādiņš, ka tas reizēm... nu... pārplūst,” viņa noteica. „Augstos stresa apstākļos laikam rodas tāda kā pārslodze...”

„Tātad, tu gribi teikt, ka tad, kad Harijs zaudē savaldīšanos viņam rodas enerģijas noplūde?” Rons pārjautāja. Hermione kādu brīdi klusēja.

„Nu.. jā... tā varētu teikt,” viņa noteica. Džinnija noelsās un Rons bezpalīdzīgi pameta gaisā rokas.

„Tātad, Harijs nav tikai slavens un bagāts, viņam vēl piemīt nezināms spēks! Merlina vārdā, Harij, kā tev var tā veikties?” Rons iesaucās.

„Veikties? Veikties! Ron, mani vecāki ir MIRUŠI! SIRIUS IR MIRIS! KATRU NAKTI ES MURGOJU KĀ NOGALINU SAVUS DRAUGUS UN ĢIMENI! MANI TIRANIZĒ UN NICINA PAŠA TANTE UN TĒVOCIS! MANA LABĀKĀ DRAUDZENE MIRS PĒC DIVĀM NOLĀPĪTĀM NEDĒĻĀM! UN TU TO SAUC PAR VEIKSMI?” Harijs kliedza.

Kafijas galdiņš koptelpas vidū ar skaļu krakšķi pārlūza uz pusēm. Drako pārvērtību esejas lapas izbira uz grīdas, un tai pa virsu izšķīda Hermiones tintes pudelīte.
Visi blenza uz Hariju ar neslēptu apbrīnu. Harija seja bija piesārtusi, un viņš apjucis apsēdās krēslā, jo, kliegdams uz Ronu, bija piecēlies kājās. Tumšmatainais puisis paslēpa seju plaukstās.

„Es vēlētos, kaut es nebūtu puisēns, kurš izdzīvoja... es vēlos būt puisēns-kuram-ir-vecāki, vai puisēns-kuram-ir-krusttēvs... un visvairāk es vēlos būt puisēns-bez-tās-nolāpītās-rētas,” Harijs īgni nomurmināja.
Hemione iesmējās un cieši apskāva Hariju.

„Pat ja tu esi puisēns-bez-vecākiem un puisēns-bez-krusttēva... un pat puisēns-ar-to-nolāpīto-rētu, mēs joprojām tevi mīlam,” viņa teica un apskāva puisi vēl ciešāk.
Rons un Džinnija piekrītoši pamāja.

„Jā... piedod, par to uzbraucienu, vecīt! Tu taču zini, es to tā nedomāju. Vienkārši... mani knapi var uzskatīt par burvi, un es pat nevaru atļauties nopirkt sev drēbes, un te nu tu esi... zini, aizmirsti. Mums katram laikam ir kaut kas tāds, ko vēlas otrs,” Rons iesmējās, un puiša ausis piesarka.
Harijs iesmējās un pasmaidīja.

„Bet vai tu zini, kas mums abiem ir, bet ko vēlas citi?” Harijs jautāja.

„Eee... satriecoši labs izskats?” Rons jautāja, paceldams uzaci.

„Vēl bez tā,” Harijs iesmējās, redzēdams kā Hermione nobola acis.

„Nav ne jausmas, vecīt.”

„Mēs... tā sakot, mēs visi... draudzība, tik cieša, par kādu citi var tikai sapņot,” Harijs teica, vērodams pārējo kautros smaidus.
Viņi pat nenojauta, ka visiem labi zināmais, blondais sesks, bija atspiedies pret savām guļamistabas durvīm, cenzdamies norīt skumjas... viņš izslaucīja asaras no acīm un klusi pie sevis nočukstēja.

„Tu pat nenojaut, cik tev liela taisnība, Poter!”

Harijs ar Ronu devās uz stundu Astronomijas tornī, bet Džinnijai bija jāsteidzas uz Burvestību klasi. Hermionei nenotika stundas vēl kādu pusstundu.

„Man jādodas uz Pārvērtībām,” Malfojs nomurmināja, iznākdams no savas istabas ar vaļīgi apsietu sudrabzaļu kaklasaiti. Hermione pasmaidīja un sakārtoja puiša šlipsi. Drako pasmaidīja.

„Nu, vai tad tu neizskaties apburoši?” Hermione iesmējās.

„Vienkārši neatvairāms... Es tur neko nevaru padarīt,” Drako ar smīnu atbildēja. Hermione pavilka kaklasaiti uz savu pusi, liekot puisim pieliekties, un uzspieda maigu skūpstu uz viņa maigajām lūpām. „Kā tava galva?” Drako jautāja, ar pirkstu galiem viegli pieskardamies baltajiem apsējiem. Hermione nopūtās.

„Nedaudz sāp, bet nekas cits jau nebija gaidāms, ja tu novelies pa kāpnēm,” viņa noteica. Drako iesmējās un kārtīgi samīļoja meiteni. Tad viņš no mantijas kabatas izvilka aploksni.

„Šorīt pūce to ienesa pa manu guļamistabas logu... tā ir adresēta tev. Tā kā tu, Potijs un viņa mājdzīvnieciņš Vīzelis noskaidrojāt attiecības....”

„Malfoj!”

„Piedod... tā kā Harijs, Rons un Džinnija bija atnākuši pie tevis paciemoties, es to nolēmu tev atdot vēlāk... Neuztraucies... Es tagad tavu pastu vairs nelasu,” Drako iesmējās un pasniedza Hermionei vēstuli. Hermione pasmējās un veikli to atplēsa, un sāka lasīt. Drako tikmēr devās uz portreta eju.

Hermion (Es ceru, ka uzrakstīju pareizi),

Te Billijs no Sv. Mango. Atceries? Tu vēlējies, lai mēs sarakstītos, tāpēc nospriedu, ka būtu labāk nosūtīt tev pirmo vēstuli. Jo tu nemaz nezini kur tieši es dzīvoju. Lai nu kā, kā tev iet? Kā jūties? Pēdējā laikā neesi noripojusi pa vēl kādām kāpnēm?

Piedod, ja man humora izjūta tevi izvaino.

Pēc ārstēšanas Nātans izskatījās labāk kā vēl nekad. Tas ir vienkārši lieliski. Man tiešām šķiet, ka viņam ir lieliskas iespējas atveseļoties. Spriežot pēc Dziednieku teiktā, visas zīmes norāda uz vēža atkāpšanos. Tu pat nespēj iedomāties, kas tas bija mums par atvieglojumu. Ja viņi ir spējīgi palīdzēt manam brālim, tad kāpēc gan viņi nevarētu palīdzēt arī tev? Es saprotu, ka tu to varbūt nevēlies dzirdēt, bet iespējams, ka ir kaut kas par ko Dziednieki vēl nav iedomājušie, vai arī ir, tikai nevēlas riskēt. Tu vienkārši nedrīksti tā padoties!

Labi, beigšu runāt par šo nomācošo tēmu. Kā klājas Džinnijai? Es joprojām jūtos diezgan vainīgs, ka pārtraucu ar viņu attiecības. Varbūt, ka viņa vēl vēlētos man piedot. Ja Nātans atlabs, tad es labprāt vēl satiktos ar Džinniju. Viņa patiešām ir kaut kas īpašs.

Vai tu jau esi atradusi kādu, kurš tev ir īpašs? Ja šīs patiešām ir tavas pēdējās divas nedēļas, tad tev vajadzētu atrast kādu, kurš spētu tevi atbalstīt. Neļauj nekam stāties tavas sirds ceļā! Es ļāvu un tagad es to nožēloju. Lai gan, man ir tikai sešpadsmit gadu.

Es vienmēr esmu vēlējies uzspēlēt Kalambolu. Tā noteikti ir neticama sajūta, traukties uz slotas stundām ilgi, spēlēt spēli, izmantojot tikai savas smadzenes un stratēģiskās spējas. Vai tev patīk Kalambols? Bet, protams, ka patīk! Tas tak ir labākais, sasodītais sporta veids uz pasaules, bet es esmu tikai vientiesis!

Starp citu, tu tak nebūsi viena no tām, kura ienīst visus vientiešus un tos, kuriem ir vientiešu vecāki, vai ne?

Es tā nedomāju. Tu liecies pārāk jauka, lai būtu viena no tiem visu-nīdēju cilvēkiem.

Man laikam vajadzētu beigt tevi garlaikot. Es vienkārši vēl joprojām nespēju noticēt Nātana veselības kāpumam! Es esmu tik laimīgs! Bet būtu vēl laimīgāks, ja arī tu spētu izveseļoties. Jābeidz reiz runāt par nomācošām tēmām.

Ceru, ka tu drīz atrakstīsi.

Tavs uzticamais draugs,

Billijs Hariss.

Hermione smaidīja, lasot vēstuli. Viņa veikli sameklēja spalvu un pergamentu.

Billij,

Te Hermione. Jā, tu manu vārdu uzrakstīji pareizi, un es pateicos, par tavu vēstuli.

Tās ir lieliskas ziņas, ka Nātans atveseļojas. Un nē, tavai zināšanai, es pēdējā laikā vēl neesmu paspējusi novelties pa vēl kādām kāpnēm. Vienīgi sapinusies pati savās kājās.
Džinnijai iet tīri labi. Es ceru, ka tas tevi nesāpinās, bet šķiet, ka viņa ir tikusi tam pāri. Pēc tam, kad tu ar viņu izšķīries, tu taču nevari cerēt, ka viņa tevi vēl gaidīs. Es vēlētos, kaut tu būtu viņai izstāstījis visu patiesību, necenzdamies aiztaupīt liekas sāpes. Es nevēlētos to teikt, bet es šaubos vai jūs abi vēl kādreiz būsiet kopā. Nevēlos izklausīties ļauna, tikai atklāta.

Es patiesībā esmu atradusi kādu īpašu personu. Nu, es vismaz tā domāju. Pašlaik viss liekas diezgan mulsinoši. Viņš nav mans puisis un mēs nestaigājam uz randiņiem, es joprojām domāju, ka varētu viņu mīlēt. Viņš diezgan ļauni bija izturējies pret mani pēdējos sešus gadus un tagad, kāda nezināma iemesla pēc, es nespēju beigt domāt par viņu. Viņš patiešām ir kas īpašs. Grūtākais ir par to visu klusēt, jo neviens mūs nesaprastu. Ir grūti to turēt noslēpumā.

Man patiešām patīk vērot Kalambolu, bet tikai tad, kad spēlē mans nams. Vairāk jau tāpēc, ka man labākais draugs ir kapteinis/meklētājs mana nama komandā. Un arī puisis, ar kuru es it kā tiekos, ir meklētājs cita nama komandā. Starp citu, es to ļoti novērtētu, ja tu nevienam par šo puisi nestāstītu. Kā jau es minēju, ir ļoti svarīgi to paturēt noslēpumā.
Pie tam, man ne visai patīk lidot uz slotas. Mani tas nedaudz biedē.

Un nē, es neesmu no tiem, kuri ir pret jaukto asiņu raganām un burvjiem. Patiesībā, es pati esmu vientiešu-ģimenē-dzimusī; jebšu „draņķasine” rupji izsakoties.

Tu mani nemaz negarlaiko. Es priecājos, ka Nātanam paliek labāk. Es ceru, ka tu man drīz atrakstīsi un turēsi mani notikumu lietas kursā. Ir tik lieliski zināt, ka kādam, kuram ir līdzīgs stāvoklis manējam, paliek labāk.

No visas sirds,

Hermione Grendžere.

Hermione uzmanīgi pārlasīja vēstuli. Viņa to salocīja un ielika kabatā, kad pamanīja, ka ja nepasteigsies, tad nokavēs stundu. Hermione pie sevis nozvērējās nosūtīt vēstuli pēc stundām.
Paķērusi savas grāmatas, Hermione steidzās ārā no koptelpas, nemaz īsti nepievēršot uzmanību kurp dodas, jo joprojām prātoja par Billija vēstuli.
Viņa ieskrēja kādā ķermenī un atmuguriski novēlās uz grīdas. No paskaļa būkšķa, Hermione secināj, ka arī otra persona ir pakritusi.

„Ak, es tik ļoti atvainojos!” Hermione iesaucās un veikli pietrausās kājās. Uz grīdas, ar aizvērtām acīm, gulēja jauna meitene. Viņā pavisam noteikti šeit nemācījās. Meitenei kājās bija garas vingrošanas bikses un balts T-krekls. Viņa bija diezgan gara un tieva, meitenei bija biezi, kanēļkrāsas mati.
Viņa bija ļoti skaista.
Meitene piecēlās sēdus, joprojām turēdama acis aizvērtas. Viņa paberzēja galvu un kaut ko nomurmināja. Hermione palīdzēja meitenei piecelties.
Viņa patiešām bija gara, gandrīz tikpat cik Harijs. Meitene pieliecās un pacēla spieķi, kuru Hermione nebija ievērojusi. Meitene uzmanīgi slidināja spieķi pa grīdu līdz tas sastapās ar Hermiones kāju.

Tad meitene lēnām atvēra acis, un Hermione šokā aizturēja elpu.

Meitenes acis bija bez acu zīlītēm, tās bija neticami baltas, bez nevienas citas krāsas. Meitene nelūkojās tieši uz Hermioni, bet nedaudz garām.

„Atvaino, vai tu man varētu pateikt, kur es varu atrast Hariju Poteru?”

Harijs kopā ar Ronu devās uz Grifidoru koptelpu. Harijs joprojām jutās nedaudz neveikli pēc izrunāšanās ar Hermioni par murgu, bet puisis centās izturēties kā parasti. Viņš uztraucās, ka Rons varētu atkal sākt izprašņāšanu, un Harijs nespētu novaldīt savas spējas. Viņš uztraucās, ka kaut kas varētu noiet greizi. Ka varētu notikt kaut kas slikts.

„Pumperniķelis,” Harijs pateica Resnajai dāmai paroli. Kamēr abi puiši rāpās iekšā pa portreta caurumu, viņi spriedelēja par pēdējo Kalambolā gūto uzvaru pār Elšpūti. Abi koptelpā ienāca ar smaidu.

„Atceries, kā man izdevās noķert to bumbu, kad mēs jau zaudējām desmit punktus? Velna milti, Harij, ja es tik labi nospēlēšu arī pret Kraukļanagu, tad mēs jau būsim tikuši finālā!” Rons līksmi teica.

„Harij? Harij Poter?” salda un gaiša balss sasniedza puišu ausis. Viņi palūkojās uz dīvānu iepretim kamīnam. Uz tā sēdēja jauna meitene. Kanēļkrāsas mati vieglās šķipsnās krita pār viņas seju. Viņa bija ļoti skaista, nodomāja Harijs, nespēdams saprast, kāpēc meitene neatver acis.

„Erm... tas būtu es,” Harijs ierunājās. Meitene pamāja un pasmaidīja, likās, ka telpā uzreiz kļūst gaišāks.

„Es tevi jau gaidīju. Saki draugam, lai viņš mums pievienojas,” meitene teica. Harijs palūkojās uz Ronu, kurš bija pacēlis uzaci. Abi puiši apsēdās uz krēsliem pretī meitenei. „Es ceru, ka neesmu nelaikā. Tava draudzene Hermione Grendžere mani ielaida un teica, lai es tevi šeit pagaidu,” meitene teica, salikusi rokas klēpī. Viņas acis joprojām bija aizvērtas, un tas lika Harijam justies neērti.

„Kas tu esi?” Rons jautāja. Meitene mazliet pagrieza galvu pret Ronu, taču acis neatvēra.

„Mani sauc Amora Vinopala,” meitene atbildēja. „Taču palūgšu jūs atturēties no vārda Amora un sauciet mani par Eimiju,” viņa teica, viegli pasmaidot. Harijs sajuta kaut ko sakustamies kuņģa rajonā. Sajūta bija diezgan laba.

„Mani sauc Rons Vīzlijs,” Rons teica un pastiepa roku. Eimija neizrādīja pazīmes, ka manītu pastiepto roku, tāpēc Rons to visai neveikli nolaida.

„Vai tev gadījumā nav māsa?” Eimija iejautājās.

„Jā... vai tu viņu pazīsti?”

„Diemžēl, nē!” Eimija ar nožēlas pilnu smaidu atbildēja. Rons atvēra muti, lai kaut ko teiktu, bet uzreiz aizvēra to, uztvēris Harija skatienu. Eimija kādu brīdi klusēja, un tas lika Harijam un Ronam justies vēl neveiklāk. Nevils piepeši ienāca koptelpā, un, pamanījis savādo trijotni, sarauca uzacis un izlēma doties uz guļamistabu.

„Piedodiet, es nevēlējos, lai kāds cits izdzirdētu par ko mēs runājam. Esmu pārliecināta, ka Harijs vēlētos to paturēt noslēpumā,” Eimija iesmējās.

„Tu zināji, ka nāk Nevils?” Harijs pārsteigts jautāja. Meitene pamāja, ar plašu smaidu uz lūpām. Tas joprojām likās dīvaini, ka viņas acis bija aizvērtas. Harijs vēlējās, lai tās atvērtos.

„Jā! Viņš pārāk daudz laika pavada ar maģisko augu mēslojumu,” Eimija nopietni čukstēja. Rons nenoturējās un sāka smieties. Harijs tikai pasmaidīja un izbrauca ar roku caur matiem.

„Tātad, kāpēc tu esi ieradusies?” Harijs vaicāja, nedaudz pieliekdamies uz priekšu savā krēslā. Eimija samitrināja sausās lūpas un šķietami apdomāja, ko labāk teikt. Viņā atvēra muti, bet tad aizvēra, vēl kaut ko apsvērdama.

„Harij, vai tev ir kāda nojausma par tevī mītošo spēku?” Eimija čukstus jautāja. Harijs atgāzās krēslā. Par ko viņa tur runāja?

„Ko?” Rons ierunājās Harija vietā. Eimija nopūtās un pacēla roku. Viņa to nenoteikti pavicināja gaisā Harija virzienā. Meitenes seja neizpauda nekādas emocijas. Harijs apmulsis to visu vēroja.

„Es to jūtu. Es nezinu, kāpēc jūs to nejūtat, bet es jūtu. Ir tāda sajūta, it kā es stāvētu stindzinošā viesuļvētrā. Šeit,” Eimija teica, norādīdama uz Harija rētu pierē.

„Vai tu esi pie pilna prāta?” Rons smējās. Meitene nekādi uz to nereaģēja, bet nolaida roku un uzlika plaukstu uz Harija krūtīm.

„Bet šeit, vēl vairāk,” Eimija teica, pirms atlaidās atpakaļ dīvānā. Viņa gaidīja abu puišu reakciju.

„Vai tu esi pareģe, vai kaut kas tāds?” Harijs vaicāja. Eimija iesmējās un atglauda matus no sejas un aizlika tos aiz auss. Harrijs sajuta savu pašu pirkstu galos nelielu tirpoņu, viņš pilnīgi varēja just maigos matus starp tiem. Puisis nespēja saprast, kā šāda neliela kustība ir spējīga radīt tādu kņudoņu vēderā.

„Nē, nepavisam! Es nespēju pareģot nākotni, redzēt pagātni, vai teikt kādas citas aplamības, kā jūs sakāt – pareģojumus. Tev, Ron, vajadzētu vairāk atvērt prātu.”

„Man? Es domāju, ka tu runā ar Hariju!” Rons iesaucās. Eimija lēnām pagrieza galvu pret Ronu, bet joprojām turēja acis aizvērtas.

„Nē! Harija prāts ir atvērts. Acīmredzot, daži pareģojumi priekš viņa ir piepildījušies, tāpēc viņš tiem tic. Savukārt tev, nav pilnīgi nekādas ticības,” viņa noteica. „Ir spēki un citas lietas, par kurām tu pat nenojaut... pat ja tie ir tevī pašā.” Pēc šī teikuma Rons pamatīgi nosarka, liekot Harijam pasmaidīt. Eimija atkal pagriezās pret Hariju.

„Tad... kāpēc tu esi ieradusies?” Harijs jautāja vēlreiz. Eimija brīdi klusēja.

„Lai palīdzētu tev,” viņa atbildēja. „Lai palīdzētu jums abiem. Lai palīdzētu jums visiem.”

„Kā?”

„Jūs visi esat kā dzirkstoši dzērieni. Potenciāls jūsos burbuļot burbuļo, gaidīdams īsto brīdi, lai paceltu vāciņu un atbrīvotu jūsu unikālās spējas. Ron, tu esi kā šis minētais dzēriens. Harij...” Eimija apklusa.

„Kas?” Harijs jautāja, jūtot kā viņa plaukstas sāk svīst.

„Tu esi kā sakratīts sodas dzēriens. Tu esi gatavs eksplodēt. Es esmu tā, kura tev palīdzēs atbrīvot šo enerģiju... neļaujot nevienam no tā ciest. Kā es redzu, tas ir tieši tas no kā tu baidies. Es redzu, ka tu esi tik ļoti pārbijies no savām spējām, ka pat nevēlies paņemt rokās zizli.”
Harijs blenza uz meiteni, dusmās vārīdamies.

„Kā tu vari redzēt, ka es esmu nobijies? Tu pat neatver acis, lai uz mani paskatītos!” viņš iekliedzās.

„Es acis turu aizvērtas lai jūs nenobītos.”

„Ja jau man ir tik ļoti bail no sevis, tad jau man nevajadzētu baidīties no tevis! Paskaties uz mani!” Harijs dusmīgi teica, drusku par vēlu sajuzdams vainas apziņu par tik uzbrūkošu toni. Taču Eimija bija aizskārusi jūtīgu tēmu. Meitene pieliecās un pacēla zem dīvāna paslēptu spieķi. Harijs brīdi uz to šokā blenza, līdz saprata, ka viņa ir akla. Hariju pārņēma vēl lielāks šoks, kad Eimija atvēra acis. Rons izgrūda šausmu pilnu kliedzienu, kad ieraudzīja, kas slēpjas zema acu plakstiņiem.
Spilgti balti acu āboli, vēl baltāki, par tikko uzkritušu sniegu. Harijam likās, ka ja viņš tiem pieskartos, roka tikai turpinātu savu ceļu meitenes galvā, jo acu vietā bija tikai balts... balts nekas.
Eimija nelūkojās tieši uz Hariju, bet gan nedaudz garām. Viņas sejās nebija lasāmas ne dusmas, ne sāpes, ne arī skaudība. Meitene piecēlās, bet pirms došanās ārā no koptelpas, viņa savā eņģeļa balsī teica.

„Es piedzimu ar savām dīvainībām, gluži kā tu. Es nespēju uz tevi paskatīties, Harij. Es varbūt esmu akla, bet tu būtu satriekts, uzzinot, ko es redzu.”

Drako nesatika Hermioni līdz pat vakariņām. Viņš devās atpakaļ uz koptelpu, domādams par meiteni. Viņš atminējās meitenes maigās lūpas, viņas ādas pieskārienus un zīdaino matu smaržu. Drako bija iemīlējis dzirksteli, kura parādījās tajās šokolādes brūnuma acīs katru reizi, kad Hermione uz viņu palūkojās, un viņš bija iemīlējies prieku viņas apburošajā smaidā. Puisis nespēja sagaidīt, kad atkal varēs viņu samīļot. Viņš bija apsolījis, nekad nelaist meiteni vaļā, un savā ziņā tā arī bija. Hermione bija drošībā, puiša sirdī.
Kas viņam bija uznācis? Viņš taču bija Drako Malfojs, puisis, kuru visi bijās un nīda. Cilvēki nodrebēja vien, izdzirdot viņa vārdu. Viņš bija tas, kuram bija paredzēts sekot tēva pēdās un kļūt par Nāvēdi. Drako bija šāda iespēja, bet viņš nobijās. Viņš bija nobijies no visdārgākā brīža savā dzīvē. Vai Ronam bija taisnība? Vai Drako bēgtu no Hermiones brīdī, kad viņš būtu visvairāk vajadzīgs?
Lai gan, bēgšana no Voldemorta nav nekas tāds, ko viņš nožēlotu. Vēlēšanās kļūt par viņa sekotāju... pievienoties šim kultam... lūk, to Drako nožēloja. Domas, ka varētu sāpināt Hermioni, tās arī viņš nožēloja.
Kā viņš pēdējo sešu gadu laikā nevarēja neievērot, cik viņa bija skaista? Kā gan šīs meitenes spēks bija paslīdējis Drako garām?

„Sveicināts, ser Bentlij,” Drako teica ar dompilnu smaidu. Portretā attēlotais vīrietis ar aizdomām nopētīja puisi.

„Sveicināts, jaunais Malfoj. Es nevēlētos būt pārāk atklāts, bet es Jūs patiešām nesaprotu,” viņš apmulsis teica, saraukdams uzgleznotās uzacis. Malfojs tikai pasmējās. Tie bija patīkami smiekli, vēsais spurdziens, laikam ir aizmirsts.

„Šobrīd, es pat sevi neizprotu. Šarlatāns... es tā patiešām domāju,” Drako piebilda, pamirkšķinādams ar aci. Sers Bentlijs iesmējās un ielaida puisi koptelpā.
Koptelpā Drako ieraudzīja Hermioni, sēžam uz dīvāna un apkrāvušos ar neskaitāmām grāmatām.

„Grendžere?” Drako ierunājās. Hermione uz brīdi palūkojās uz puisi, un, apzinādamās viņa eksistenci, pagriezās atpakaļ pie grāmatām. Drako piegāja pie meitenes un sāka maigi masēt viņas saspringušos plecus.

„Es nevaru nekur atrast pilnīgi un galīgi neko!” Hermione norūca un trieca sevišķi biezu grāmatu pret kafijas galdiņu, kurš pēc Harija dusmu izvirduma atkal bija salabots.

„Ko tu nevari atrast?” Drako jautāja, maigi noskūpstīdams meitenes kaklu.

„Sajūta ir tiešām laba, Malfoj, bet man šobrīd nav noskaņojuma,” Hermione piecēlās, atstādama Drako vienu un apjukušu. Hermione sāka staigāt šurpu turpu pa istabu ar sarauktām uzacīm, kaut ko cītīgi domādama. Apsējs no meitenes galvas bija noņemts, un Drako nodomāja, ka meitenei derētu kaut ko apēst, bet izvēlējās labāk paklusēt.

„Kas tevi nomāc?” viņš vaicāja, pārlekdams pār dīvāna atzveltni un iekārtodamies dīvāna ērtajos spilvenos. Hermione puisi domīgi uzlūkoja, tad pievērsās milzīgajiem grāmatu kalniem un izmisumā pameta gaisā rokas.

„Es šodien satiku kādu meiteni. Viņu sauc Amora Vinopala un viņai ir tās acis... viņa ir akla. Tajās pilnīgi un galīgi nav nevienas krāsas. Es gribu teikt, ka tur nav acu zīlītes, pilnīgi nekā! Viņa meklēja Hariju. Es gribēju pajautāt, kāpēc. Viņa nemācās Cūkkārpā un viņas dēļ es kļuvu nervoza. Viņa man teica, ka profesors Dumidors bija pēc viņas atsūtījis un parādīja man lapiņu ar Grifidoru koptelpas paroli, tāpēc es viņu uz turieni aizvedu. Es viņu tur atstāju... citādi es būtu nokavējusi stundu. Bet tāda meitene... pēc kuras sūta Dumidors... un pilnīgi nekur nav neviena ieraksta par viņu!” Hermione nobēra un izmisumā trieca dūri pret kafijas galdiņu. Drako uzvaroši smaidīja.

„Tu man gribi teikt, ka nezini, kas ir Amora Vinopala? Hermion, viņa taču ir sena leģenda! Acīmredzot, diezgan patiesa...” Drako noteica, paberzēdams zodu. Hermione smaidoša pagriezās.

„Tu par viņu esi dzirdējis? Merlina vārdā, pastāsti man visu ko tu zini!” viņa pieprasīja.

„Nē!”

„Nē? Kāpēc?” Hermione apstulbusi jautāja.

„Tāpēc, ka tu mani aizvainoji, neļaudama sevi noskūpstīt. Es tikai gribēju sasveicināties,” Drako iesmējās un notrauca iedomātu asaru. Hermione nobolīja savas šokolādes brūnuma acis un pieliecās, lai uzspiestu puisim uz vaigu ašu skūpstu.

„Te būs, nu, klāj vaļā!”

„Tas nebija nekāds skūpsts,” Drako nobolījās. Viņš pastiepās un satvēra meiteni aiz vidukļa, pievilkdams sev tuvāk. Puisis sirsnīgi noskūpstīja Hermioni uz lūpām, un kad viņš sajuta, ka meitene nevēlas apstāties, viņš atrāvās. Hermione uz viņu pārmetoši skatījās.

„Vai tu man reiz pastāstīsi visu ko zini par Amoru Vinopalu, vai nē?” viņa nepacietīgi jautāja, ar dzirksti acīs. Drako jutās laimīgs, ka to bija aizdedzis tieši viņš. Puisis pasmaidīja, un norādīja Hermionei iekārtoties viņam blakus uz dīvāna. Hermione apsēdās, lūkodamās viņā ar gaidoši ieplestām acīm.

„Laiks man tev pastāstīt vakara pasaciņu,” Drako smējās. „Runā, ka Amora ir dzimusi ap 1600tajiem...”

„Ko? Tu laikam ņirgājies!” Hermione viņu pārtrauca. Tad jau viņa būtu vairāk nekā 400 gadus veca!” viņa sauca. Drako nopūtās.

„Tagad tu saproti, kāpēc viņa ir sena leģenda. Leģenda ir maz zināma un par to runā tikai varenākie burvji. Viņi sapņo, kaut Amora pie viņiem ierastos... Es labāk tev stāstīšu visu pēc kārtas,” viņš smējās. Hermione piekrītoši pamāja, dziļi ieinteresēta.

„Kā jau teicu, viņa ir drusku tāda kā leģenda. Viņa ir dzimusi ap 1600tajiem. Viņa bija parasta vientiese. Viņai nebija pilnīgi nekādu spēju vai īpatnību. Izņemot acis. Sākumā, tajās nebija nekā īpaša. Tas bija tāds kā dzimšanas defekts. Bet atceries, ka tas notika 1600tajā, kad raganu dedzināšana bija modē. Un tas, ka viņa dzima Salemā, arī nebija nekas labs.”

„Vietējie domāja, ka viņa ir ragana, tikai acu dēļ?” Hermione sašutusi jautāja. Drako apstiprinoši pamāja.

„Vismaz viņas vecāki jau nu noteikti. Viņi nespēja paciest domu, ka viņu ģimenē būtu ragana. Tāpēc viņi meitenei atdeva pilsētā ieceļojušam čigānu baram. Viņas vecāki pilsētniekiem sastāstīja, ka meitene ir nomirusi dzemdībās, kas tolaik nebija nekas neparasts. Čigāni ieraudzījuši meitenes acis, noticēja, ka viņai piemīt neticamas spējas. Viņi jutās pagodināti, ka viņiem ir iespēja audzināt Amoru. Patiesībā, Amora ir viņas īstais vārds, bet Vinopala ir kādas čigānietes uzvārds, kura viņu pieņēma savā ģimenē.”

„Tad viņa uzauga starp čigāniem? Neticami!” Malfojs piekrītoši pamāja un turpināja.

„Taču bija vēl kas. Tolaik, kad viņa bija tikko dzimusi un nespēja ne runāt, ne arī īsti kustēties, čigāni vēl neapzinājās, ka viņa ir akla. Kad to atklāja, viņi jutās vīlušies, bet tas nemazināja viņu ticību par meitenes spējām. Meitenes pirmos sešpadsmit gadus, čigāni centās palīdzēt atklāt viņas spējas. Viņiem nekas neizdevās. Nebija nekā ko atklāt, bet viņi tam nespēja noticēt. Viņi atteicās ticēt, ka meitenei, kura būtu dzimusi ar tādām acīm, nepiemistu kādas īpašas spējas, kuras varētu palīdzēt skaudrajos apstākļos nonākušos čigānus,” Drako teica. Puisis izbrauca ar roku cauri saviem gaišajiem matiem, un Hermione pievilka sev klāt ceļus, ar acīm lūgdama, lai Drako turpina.

„Meitenes sešpadsmitajā dzimšanas dienā, pilsētiņā iebruka Angļu karavīri. Viņi noslepkavoja vai sagūstīja visus pilsētiņas iedzīvotājus. Tos, kurus sagūstīja, un atpazina kā čigānus sapulcināja ciemata centrālajā laukumā. Viņi gatavojās dedzināt raganas,” Drako teica, piepeši neizjuzdams tādu patiku pret šo leģendu kā iepriekš.

„Kas notika ar Amoru?” Hermione čukstus jautāja. Drako nopūtās un uzlūkoja meiteni.

„Tūlīt uzzināsi. Tas ir visai savādi. Čigāni nemaz nebija burvji vai raganas. Viņiem nemaz nebija nekādu spēju. Viņi ticēja maģijai, dabā, kā arī burvju vārdiem un ilūzijām. Taču tur nebija nekā maģiska. Tomēr, viņu ticība biedēja savādāk domājošos un viņi nogalināja čigānus tikai dēļ to kultūras. Čigāni nespēja sevi aizstāvēt kā to darītu īstie burvji.”

Hermione nolika galvu uz Drako pleca. Puisis viņu cieši apskāva. Tā nebija nekāda leģenda. Tas bija šausmu stāsts. Stāsts par vīriešiem un sievietēm, kuri nogalināja burvjus, vai arī tos, kuru uzskati nedaudz atšķīrās. Hermione nodrebēja.

„Karavīri ielauzās Amoras mājā. Tev jāsaprot, ka viņa bija akla un nesaprata, kas notiek. Viņas audžumāte meiteni paslēpa malkas kastē. Kā jau tu zini, citas maņas kļūst ļoti spēcīgas un attīstītas, ja kāds no dzimšanas ir akls. Amoras maņas nebija īpaši asas, tomēr viņai bija izveidojusies saikne ar audžumāti. Viņa bija meiteni mīlējusi, par spīti viņas aklumam. Viņa bija ienesusi gaismu meitenes tumšajā ikdienā.” Hermione cieši apskāva Drako, juzdama kā acīs sakāpj asaras.

„Amora dzirdēja kā karavīri runā par sārtā dedzināšanu un audžumātes izmisuma kliedzienus. Meitene vienkārši nespēja kusi sēdēt lādē, kamēr viņas audžumāti gatavojas dedzināt sārtā. Viņa izmetās no mājas un metās virsū kareivjiem. Ieraudzījuši meiteni ar baltām acīm, viņi kliegdami metušies bēgt, domādami, ka Amoru ir apsēdis velns. Amoras audžumāte saprata, ka nu vairs nav labi un abas bēga. Karavīri pamanīja abas bēgam uz mežu un sāka dzīties viņām pakaļ. Audžumāte bija pavecāka sieviete, tāpēc abas pašķīrās. Kad Amora izdzirdēja audžumātes nāves kliedzienus, viņa sastinga, saprazdama, ka ir apmaldījusies un nezina uz kuru pusi doties.”

Ak Dievs, Malfoj,” Hermione čukstēja, priecādamās, ka tas viss vairs nenotiek mūsdienās.

„Kareivji meiteni atrada apjukušu sēžam meža vidū. Tas bija pēc tam, kad viss ciems jau bija nodedzināts. Meitene bija šoka stāvokli, tāpēc nepretojās, kad kareivji viņu aizveda uz izpostīto pilsētu. Viņa atjēdzās tikai tad, kad viņas rokas tika sietas pie sārta. Viņa lūdzās, lai laiž viņu vaļā. Ka viņa neredz. Ka viņa tikai vēlas doties mājup. Visi izlikās to nedzirdam. Karavīri tikai pasmējās. Viņi to lamāja. Un tad, viņi aizdedzināja sārtu.”

„Ak!” Hermione šausmās noelsās.

„Jā, es zinu! Meitenes svārki aizdegās. Tu jau zini, ka tad kad Harijs kļūst īpaši dusmīgs, tad daļa viņa spēka kļūst nekontrolējama?”

„Jā... bet kā...”

„Tad iedomājies meiteni, kurai ir līdzīgas spējas kā Harijam un, ka tās ir mierīgi augušas augumā pēdējos sešpadsmit gadus, nekad neaiztiktas, un te piepeši tiek dedzinātas?”

„Merlina vārdā!” Hermione nomurmināja, paceldama drebošu roku pie deniņiem.

„Visu meitenes augumu pārņēma liesmas. Karavīri pieņēma, ka kliedzienu beigas nozīmēja, ka meitene ir mirusi. Viņi viens otru apsveica, ka ir nonāvējušu dēmona bērnu. Tad liesmas pazuda...”

„Pazuda?”

„Amoras ķermenis to uzsūca kā tāds sūklis. Uguns, ir lielākais spēka avots. Mums katram dvēselē ir uguns. Viņas dvēseles uguns kombinācijā ar īpašajām spējām, pievienojot vēl īstu uguni... teiksim tā, radās tāda kā eksplozija.”

„Ak nē...”

„Vairāk nekā piecdesmit karavīru gāja bojā sprādzienā, kuru radīja Amoras emociju izvirdums. Viņa joprojām nevicina zizli un nespēj sajaukt mikstūras, bet viņa ir apguvusi spēju kontrolēt tādu maģisko spēku, par kuru vairums burvju var tikai sapņot. Pēc sprādziena Amora slēpās, jo viņas maņas bija neticami saasinājušas. Viņa var dzirdēt no dēļa iečīkstēšanās jūdzes attālumā līdz pat domai, kura izskrien caur tavu prātu. Viņa spēj sajust ķermeņa siltumu, bet visvairāk, viņa spēj sajust spēku. Ikvienam no mums ir savs spēka avots, no kura tas izstarojas, un viņa to jūt. Viņa spēj to sajust ikvienā uz pasaules mītošajā cilvēkā. Pilnīgi ikvienā... iedomājies, kā tas ir!” Drako apbrīnas pilns teica.

„Tas joprojām neizskaidro, kāpēc lielākā daļa burvju vēlās, lai viņa pie tiem ierastos,” Hermione norādīja. Drako nopūtās.

„Tāpēc, ka stāsts vēl nav beidzies. Redzi, viņa ir tā pārņemta ar vainas apziņu par nogalinātajiem karavīriem, ka viņas ķermenis ir sastindzis tajā laikā, tāpēc viņai joprojām ir sešpadsmit. Viņa atsakās sev piedot to atgadījumu.”

„Bet tie karavīri tak nogalināja viņas ģimeni! Tas bija slaktiņš, un viņa vēl jūt vainas apziņu?” Hermione neizpratnē iesaucās.

„Viņa bija akla meitene, tāpēc nespēja redzēt to vīriešu sejas, kurus viņa bija nogalinājusi. Viņa juta karavīru ģimeņu sāpes un ciešanas. Runā, ka tas esot savā veidā iezīmējis meitenes dvēseli, un, ka viņa to nekad nespēšot aizmirst. Amora nevēlas, lai vēl kāds burvis vai ragana pārciestu to pašu. Tāpēc viņa nozvērējās, ka ja kādai maģiskai būtnei piemistu tādas pašas spējas, kuras būtu sasniegušas to līmeni, ka spētu nodarīt tādu ļaunumu, kā tas bija iznācis viņai, tad viņa palīdzēs šai būtnei tās kontrolēt. Viņa nevēlas, lai kāds ciestu.”

„Tagad es saprotu. Viņas apciemojums būtu par pierādījumu tam, cik spēcīgs tu patiesībā esi. Tas ir kā būt apzīmogotam par pasaulē jebkad dzimušo varenāko burvi!” Hermione teica. Drako nobolījās.

„Ne jau jebkad dzimušo! Tikai viņa paaudzē... lai gan varbūt, ka ne tikai viņa,” viņš domīgi noteica. „Runā, ka pēdējais burvis, kuru viņa ir apmācījusi ir bijis Dumidors,” Drako piemetināja. Hermiones acīs varēja redzēt lepnumu par Harija spējām jaucamies ar žēlumu pret Amoru.

„Malfoj... tas nozīmē, ka Harijam piemīt gana daudz spējas, lai... bet viņš tak tā nekad nedarītu!”

„Viņa arī ne. Hermione, tas notika netīšām.”

„Ja slikts sapnis vai strīds ar Ronu par viņa vecākiem ir spējīgs radīt noplūdi Harija spējās, kas arī notika, kad Amora sāka degt, tad...”

„Vienvārdsakot, ja tu nokaitināsi Brinumpuisīti pietiekami pamatīgi, tad viņš ir arī spējīgs iznīcināt pasauli.”

„Malfoj, tu taču saproti, ka mēs nevaram nevienam par mums stāstīt, vai ne?” Hermione jautāja. Abi stāvēja koptelpas vidū, ļaudami spožajai dienasgaismai sevi apspīdēt. Drako mati bija izspūruši, bet Hermiones lūpas nedaudz pietūkušas.
Drako pasmaidīja un maigi noglāstīja meitenes matus.

„Bet, protams, mīļā. Es taču neesmu nekāds idiots,” viņš smējās. Hermione piespieda vaigu pie puiša krūtīm un klausījās ritmiskajos sirdspukstos.

„Es vēlētos, kaut mēs varētu visiem pastāstīt,” viņa skumji nočukstēja.

„Tad tik uz priekšu. Man nams mani nolinčos, Potijs un Vīzelis centīsies viņiem visādi izlīdzēt, un tu būsi palikusi bez draugiem,” Drako tieši teica. Hermione cieši puisi apskāva.

„Piedod, Hermion! Vienkārši, ikreiz, kad es redzu tevi ejam pa koridoru, es vēlos neko citu kā vien piespiest tevi pie sienas un...”

„Malfoj!”

„... noskūpstīt tevi. Grendžere, tev nu gan ir samaitāta domāšana,” Drako nosmīkņāja, likdams Hermionei nosarkt.

„Ko lai saka, tu jau esi tas, kurš mani samaitā!” meitene noteica un piespieda plaukstas pie puiša spēcīgajām un kailajām krūtīm. Drako pasmaidīja un ar pirkstu galiem pārskrēja pār Hermiones vaigu. Viņš nejutās pelnījis tādu meiteni.

„Jā, un tu esi veiksmīgi attīstījusi savu skūpstīšanās prasmi. Sākumā tu biji visai nemākulīga, bet tagad var droši teikt, ka mans talants tevi ir iedvesmojis,” Drako teica ar smīnu sejā. Hermione tēlotās dusmās viegli uzsita pa Drako krūtīm.

„Tev liekas, ka tu esi visuvarens! Tu, ķēms tāds!” Hermione murmināja.

„Ouch, tu mani sāpini. Iedod manu bučiņu, lai es justos labāk,” Malfoj ieteica un pieliecās, bet Hermione aizgriezās.

„Nekā nebija, ja jau es tik šausmīgi skūpstos, tad kāpēc gan tu nesameklē kādu meiteni, kura varētu mēroties ar tavām prasmēm?” viņa atcirta.

„Un es jau nodomāju, ka tu esi gudra, Grendžere. Es teicu, ka TAGAD tu esi LIELISKA šajā jautājumā.. gandrīz tikpat laba cik es! Tā kā, es jau esmu atradis kādu ar man vēlamajām prasmēm... tāpēc, iedod savam ‘balinātajam seskam’ vienu lielu slapju bučiņu,” Drako smīkņāja.

„Man jāiet brokastīs... Es apsolīju Džinnijai...”

Drako neklausījās, viņš nepārtraukti pārtrauca meiteni, saukādams sevi par balināto sesku un slideno čūskulēnu. Hermione vēl brīdi pretojās, smiedamās par puiša centieniem, bet tad ļāva viņam sevi noskūpstīt.
Un viņa neko nenožēloja.








Bija jau brokastlaiks, un Džinnija sēdēja pie brokastgalda, gaidīdama Hermioni. Viņai vajadzēja atnākt jau pirms divdesmit minūtēm. Hermione nekad nekavēja.
Džinnija uztraucās, vai tikai nekas nav noticis. Hermione varēja atkal noģībt. Viņa varēja atkal novelties pa kādām kāpnēm. Džinnija bija noklausījusies Maksūras un Dumidora sarunu, ka Hermionei bija palikušas tikai divas nedēļas, un pateikusi to Harijam un Ronam. Šķiet, ka Hariju tas satrieca visvairāk un viņam rādījās arvien trakāki murgi... bet tas šobrīd nebija svarīgi.
Šo divu nedēļu laikā, Hermione var paspēt noģībt vēl neskaitāmas reizes. Doma, ka Hermione tagad varētu bezsamaņā gulēt kaut kur pilī, lika Džinnijai nodrebēt.

„Ron, Harij, es iešu sameklēt Hermioni,” Džinnija zēniem teica. Rons bija pārāk aizņemts, lāpstojot mutē ēdienu kalnus, lai kaut ko atbildēti, bet Harijs likās nozudis kaut kur pats savā mazajā sapņu pasaulītē.

„Abi innij!” Rons nesakarīgi noburkšķēja ar pilnu muti. Tas laikam nozīmēja ‘Labi, Džinnij!’ Džinnja pamāja un piecēlās, atstādama puišus pie galda, viņa devās un Vecāko koptelpām.












Hermione kavējās vannasistabā. Drako, atkal bez krekla, gulšņāja uz dīvāna. Viņš zināja, ka viņi abi tūlīt nodarbosies... ar to... bet taču nenozīmēja, ka viņi nedrīkst biki pamuļķoties.
Hermione centās nomaskēt zilos riņķus zem acīm. Viņa ievēroja, cik tieva ir kļuvusi. Nopūtusies, viņa veikli iztīrīja zobus un izķemmēja matus. Hermione iesmaržojās ar smaržām, kuras nosaukums ‘Mīlas burvība’ lika viņai iesmieties. Sajutusi, ka tūlīt būs šķavas, Hermione tvēra pēc mutautiņa un noslaucīja degunu. Palūkojusies spogulī, viņa ieraudzīja asinis klājam visu augšlūpu. Ar drebošām rokām Hermione stīvi palūkojās uz mutautiņu rokā, tas bija piesūcies ar asinīm. Viņa to veikli noskaloja podā, lai nebūtu uz to jālūkojas. Hermione žigli notīrīja palikušās asinis un pārliecinājās, ka neviens asins traipiņš nebūs palicis.
Meitene novilka drēbes, cerēdama, ka Džinnija neiebildīs, ja nokavēs brokastu tikšanos. Viņa palika vien blūzē un īsos svārkos. Hermione atpogāja divas augšējās pogas un vienu apakšējo, atklādama vairāk ādas nekā nepieciešams.
Hermione iznāca no vannasistabas nerātni smaidīdama. Meitene izplūda smieklos, kad ieraudzīja Drako samulsušo skatienu. Viņš izskatījās tik apburošs ar to savādo skatienu, ka Hermione metās viņa apskāvienos.








Džinnija tuvojās seram Bentlijam. Viņa nekur nespēja atrast Hermioni. Tad viņai noteikti jābūt koptelpā. Visticamāk, ka ar to pretīgo radījumu, Malfoju. Džinnja bija cieši pārliecināta, ka Hermione ir vai nu bezsamaņā vai arī neganti strīdas ar to stulbo sesku.
Viņš bija riktīgs mēsls. Ar savu iedomīgo izturēšanos, kā viņš bija izturējies pēdējos gadus, un kā viņš bija safabricējis tika daudz melu. Kā viens cilvēks var būt tik nežēlīgs? Kā viens cilvēks var būt tik pretīgs?
Džinnija tuvojās seram Bentlijam, kurš aiz garlaicības knibināja nagus.

„Labrīt, ser Bentlij!” viņa laipni sveicināja. Portretā attēlotais vīrietis palūkojās uz meiteni ar paceltu uzaci.

„Aaaa, Vīzlijas jaunkundze! Prieks Jūs atkal redzēt,” viņš pasmaidīja un paklanījās. Džinnija ar pasmaidīja un arī pakniksēja.

„Vai Hermione ir šorīt iznākusi?” Džinnija jautāja, bet sers Bentlija noraidošo pašūpoja galvu.

„Baidos, ka nav gan, mīļā. Viņa ir koptelpā jau no vakar vakara. Pieņemu, ka viņa kaut ko pēta. Vismaz viņa sev līdzi ienesa kādas divdesmit grāmatas,” vīrietis teica, piekārtodams matus. „Tai meitenei patiešām patīk lasīt,” viņš piemetināja.

Džinnija iesmējās.

„Tad, vai es drīkstu pie viņas ieiet?” Džinnija cerīgi jautāja. Sers Bentlija pašūpoja galvu.

„Nē, baidos, ka nevarat gan.”

Džinnija sašļuka un sāka īgni raustīt kādu nomaldījušos matu cirtu.

„Ja vien... nepateiksiet paroli.”






Hermione atradās zem Malfoja, izbaudīdama puiša skūpstus un viņa karsto elpu uz savas ādas.

„Tu gan esi pavedinātāja,” Drako nočukstēja, noskūpstīdams Hermiones kaklu. Meitene ievija pirkstus Drako blondajos matos.

„Nezin kāpēc man tevi izdodas pavedināt reizēs, kad es nemaz nevēlos tevi pavedināt,” Hermione iesmējās. Drako palūkojās uz meiteni un novaikstījās.

„Jā, sanāk, ka tava nevainīgā izturēšanās ir daudz pavedinošāka nekā tava piedauzīgā puse,” puisis atbildēja ar smaidu uz lūpām. Hermione nosarka, bet viņa nepaspēja tā kārtīgi apsmadzeņot Drako teikto, jo puisis atkal noskūpstīja meiteni. Viņa sajuta kā puiša pirksti spēlējas ap blūzītes pēdējo pogu.

„Malfoj...” Hermione nočukstēja un uzlika plaukstu uz puiša rotaļīgajiem pirkstiem.

„Piedod,” Drako vainīgi nočukstēja. Bet Hermione nedusmojās. Tā vietā viņa vienkārši atpogāja visu blūzi. Puisis nespēja atraut acis no Hermiones, liekot viņai pasmieties par viņa sejas izteiksmi.

„Pie kā mēs palikām?” Hermione jautāja, pievilkdama puisi tuvāk vēl vienam skūpstam.






„Ak, es to zināju!” Džinnija izmisumā piesita ar kāju pie grīdas. Sers Bentlijs pasmējās par meitenes sejas izteiksmi.

„Piedodiet, bet es Jūs nevaru ielaist bez paroles,” viņš atgādināja. Džinnija sarauca pieri un brīdi padomāja.

„Tas bija kaut kāds jocīgs vārds... parasti tādu nelieto par paroli...”

„Mm.”

„Šakālis?” Džinnija jautāja. Vīrietis portretā pašūpoja galvu un Džinnija tikai nikni kaut ko noburkšķēja. „Šampanietis?” sers Bentlija tikai pasmējās. „Šimpanze?”

„Nē, mana dārgā! Iespējams, ka Jums vienkārši vajadzētu pagaidīt, kamēr Grendžeres jaunkundze iznāks...”

„Nē! Es to zinu! Š... Š... Šar...”

Sers Bentlijs pielieca galvu un uzmanīgi klausījās. Džinnija triumfējoši pasmaidīja. Parole sākās ar Šar! Viņa jau bija tikusi pusceļā.

„Šarāde?” Džinnija jautāja un sers Bentlija novaikstījās. „Tas laikam nozīmēja nē,” meitene nopūtās. „Umm... šar... šarl...” portrets pieliecās vēl tuvāk. Jā! Džinnija jau bija atminējusi nākamo burtu! „Šarl... Šarlote?” sers Bentlija nobolījās un noliedzoši pašūpoja galvu, Džinnija klusi nolamājās.

„Šarla... šarlat...” sers Bentlija pieliecās tik tuvu, ka likās, viņš tūlīt izlēks no savas gleznas. „Šarlaks?” Džinnija jautāja, portrets noliedzoši papurināja galvu, Džinnija nolamājās un piesita ar kāju. „Šarlat... šarlatāns? Nē... diez vai...”

Sers Bentlijs jau bija paspējis atvērt ieeju Vecāko koptelpā. Džinnija izdzirdēja kaut kādus dīvainus trokšņus un sarauca uzacis.

„Hermion?” viņa jautāja un ierāpās pa portreta caurumu. Meitenes acis iepletās no redzētā.







Hermione dievināja sajūtu, kāda radās, kad Drako āda pieskārās viņas ādai. Spriedze bija bezmaz vai smacējoša, bet viņa neiebilda. Puisis viņai lika justies tik... dzīvai.

„Grendžere...” Drako murmināja. Hermione iesmējās un nogrūda puisi no sevis, nokļūdama virspusē. Iekāres pilnais skatiens, kuru Drako veltīja Hermiones augumam, lika meitenei pasmaidīt.
Hermione pieliecās un noskūpstīja puisi, viņa nekad nevēlējās pārtraukt šo skūpstu... viņa nekad nevēlējās pārtraukt puisi mīlēt...

„Hermion?” kāds jautāja un ienāca istabā. Hermione pagriezās un šausmās ieraudzīja Džinniju, šoka pārņemtu. Džinnija redzēja Hermiones atpogāto blūzi un Drako galvu, kura centās saskatīt, kas noticis.
Hermione nosarka tik pamatīgi, ka pat Rona koši sarkanie vaigi apkaunojuma brīžos nobālēja. Viņa izmisīgi centās aizpogāt blūzi.

„Džinnij... ak, nē... Džinnija, nav tā kā izskatās!”

„KO? TU GRIBI TEIKT, KA ŠOBRĪD NEDR***** AR DRAKO MALFOJU?”

„Ceru, ka Jūs šeit atradīsiet visas sev nepieciešamās ērtības, Vinopalas jaunkundz,” Dumidors maigi teica. Nelietotu klases telpu, kura atradās netālu no direktora kabineta, Dumidors bija apgādājis ar paroli un pārvērtis līdz nepazīšanai, lai tā būtu piemērota jaunajai sievietei... vai arī vecajai sievietei.

„Albus, esmu nedaudz vecāka par tevi un es ticu, ka tu to ļoti labi apzinies. Lūdzams, nesauc mani par Vinopalas jaunkundzi. Kad es tev palīdzēju pirms daudziem gadiem, tu mani tā nekad nesauci,” Eimija gaiši iesmējās.

„Jā, lai gan Jūs esat vecāka, Jūs izskatāties ārkārtīgi jauna,” Dumidors noteica. Meitene sāka ar spieķi vilkt loku pa grīdu. Tas atsitās pret gultas kāju un meitene pieliecās, sajuzdama maigos gultas spilvenus. Viņa pasmaidīja.

„Liels tev paldies par šo visu.”

„Nē, paldies tev, ka spēji tik ātri ierasties. Kad tu man atsūtīji pūci ar lūgumu šeit apmesties, lai apmācītu Hariju Poteru, es biju visai pārsteigts,” Dumidors atklāti sacīja.

„Albus, es tevi apmācīju sajust spēku! Tu taču noteikti būsi sajutis neticamos spēka viļņus veļamies no zēna!”
Dumidors skumīgi uzlūkoja aklo meiteni.

„Nē Eimij, baidos, ka es neesmu...”

„Ak vai,” Eimija iesaucās, pagriezās un veikli devās uz durvju pusi.

„Kas noticis?”

„Baidos, ka ja neiejaukšos... ir kāda jauna sieviete, kura ir gatava kādu noslepkavot,” Eimija atbildēja un pazuda aiz durvīm, atstādama Dumidoru godbijības pārņemtu.




„Bet, protams, ka es nedr**** ar viņu!” Hermione iesaucās un cieši sapogāja ciet blūzi, kamēr meitenes vaigi dega koši sarkanās krāsās. Neizskatījās labi. Tas it nemaz neizskatījās labi.

„TAD AR KO PIE VELNA TU TE NODARBOJIES?” Džinnija dusmās kliedza uz Hermioni. Vai tas audzējs viņas galvā lika viņai galīgi sajukt prātā? Tas taču bija Drako Malfojs! Neciešamais ķēms, kurš bija viņu nāvīgākais ienaidnieks pēdējos sešus gadus... Hermionei pat visus septiņus!

„Vīzlij, tā nav tava darīšana...” Malfojs iesāka, pakāpdamies pretī sarkanmatainajai meitenei.

„ES AR TEVI RUNĀJU? NĒ!!! TĀ KA ATŠUJIES!” Džinnija kliedza uz Malfoju cik vien skaļi spēja. Malfojs sarāvās no meitenes kliedziena, bet tā vietā lai atkāptos, turpināja sarkanmati izaicināt.

„Neiedrošinies runāt ar mani tādā tonī, tu, pretīgā Vīzle! Tu pat neesi piemērota tīrīt dubļus no manām kurpēm un vēl runā ar mani kā ar pakalpiņu!” Malfojs atcirta, viņa pilnmēness-ūdens acīs liesmoja dusmu liesma.

„Malfoj! Kā tu uzdrošinies teikt ko tādu?” Hermione šokā nošņācās.

„REDZI HERMION! VIŅŠ TEVI PAVEDA! VIŅŠ JOPROJĀM IR TAS PATS PAKAĻA...”

„DŽINNIJA VĪZLIJA, PIEVALDI SAVU MĒLI!” Hermione iesaucās.

„TU MANI TE TAISIES MĀCĪT KĀ PAREIZI UZVESTIES, KAMĒR PATI PUSPLIKA VĀĻĀJIES AR DRAKO MALFOJU?!” Džinnija kliedza uz Hermiones, plaukstas sažņaugusi dūrēs.

„Ja vien tu man ļaut paskaidrot...”

„NĒ! ES NEGRIBU DZIRDĒT TAVU TAISNOŠANOS! ES GRIBU NOTICĒT, KA TU ESI ZAUDĒJUSI SAVU SASODĪTO PRĀTU!”

„Vai tu reiz beigsi būt tik aprobežota?” Malfos atcirta Džinnijai. Džinnija pagriezās pret puisi un nošņācās caur sakostiem zobiem.

„Kā tev šķiet, kas tu esi bijis visu savu dzīvi? Ar saviem nebeidzamajiem apvainojumiem un nepārtraukto kaitniecību...”

„Džinnij Vīzlija!”

„Padarīdams visus trakus! Tu man piedēvē aprobežotu domāšanu, kamēr pats tici, ka visi, kuri nav bagāti un tīrasiņu ir pēdējie mēsli?” Džinnija turpināja, ignorēdama Hermiones centienus viņu apsaukt.

„Vai tu patiešām esi tik stulba, lai tam ticētu? Ja es joprojām ticētu tām muļķībām par tīrasiņiem, vai es būtu iemīlējies Hermionē? Un ja reiz mani tā uztrauc bagātība, vai es būtu tik pieklājīgs pret tevi?” Drako nošņācās.

„Tu neesi iemīlējies Hermionē! VIENĪGAIS CILVĒKS, KURU TU JEBKAD ESI MĪLĒJIS, ESI TU PATS!”

„TU TĀ SAKI TĀPĒC, KA NEVARI PACIEST DOMU, KA HERMIONEI KĀDS IR, KAMĒR PATI GRAŽOJIES PAR PUISI, KURŠ IR IZMĒMIS, KA TU ESI VĒRTA TIK CIK TU ESI VĒRTA... NECIK!”

Džinnija sastinga. Likās, ka meitenes mati saceļas stāvus, pēkšņi viņa izlaida šausminošu kliedzienu un metās Malfojam virsū, ar neprātīgām dusmām acīs. Malfojs noelsās un atliecās atpakaļ, cenzdamies izvairīties no sitieniem.
„Beidziet! PĀRTRAUCIET!” Hermione kliedza dusmās un uztraukumā, vērodama kā Džinnija cenšas saplosīt Malfoju gabalu gabalos.

„ES TEVI PIEBEIGŠU!” Džinnija iespiedzās un iecirta labās rokas nagus Malfoja kreisajā vaigā, uz vaiga palika trīs asiņainas strīpas, kuras izcēlās puiša bālajā sejā.

„VĀCIES NOST!”

„TU PRETĪGAIS SESKS!”

„IZBEIDZ!”

„OW! TIE IR MANI MATI!”

„TEV VAIRS NEBŪS NEVIENA PAŠA MATA, KAD ES BŪŠU AR TEVI TICIS GALĀ!”

„BEIDZ!”

„TU MAN IEKODI!”

„ES VĒL NEESMU BEIGUSI!”

„PIETIEK!” kāda balss iekliedzās, tā nepiederēja nevienam no trakās trijotnes. Hermione pagriezās pret durvīm un ieraudzīja telpā iebrāžamies Eimiju.
Eimija nometa spieķi un pacēla sev priekšā abas rokas, plaukstas cieši kopā saspiestas. Ar spēcīgu vēzienu viņa atrāva plaukstas vienu no otras un turēja tās atstatus.
Atskanēji izbīļa kliedzieni, kad Malfojs un Džinnija tika atrauti viens no otra kāda neredzama spēka iespaidā. Abi aizlidoja kādas divdesmit pēdas viens no otra, Džinnija piezemējās veiksmīgi, bet Malfojs pamatīgi atdauzīja galvu pret kāda krēsla kāju un aiz sāpēm ievaidējās.
Eimija izskatījās dusmīga un satraukta. Hermione izbrīnīta lūkojās aklajā meitenē.

„Eimij... kā... kā tu... kā tu viņus redzēji... kā tu to izdarīji?” viņa satriekta jautāja, vērodama kā Džinnija un Malfojs cenšas piecelties. Eimija pagriezās pret Hermioni. Meitene nebija akla un viņa bija pārāk satraukta, lai sajustu, ka neticība no Hermiones plūda par kaut o citu...

„Meitenes dusmas... tās mani burtiski dedzināja. Es varēju arī sajust puiša asinis, dusmas un mīlestību... tas bija skābs un reizē arī salds jūtu mikslis,” Eimija nočukstēja vairāk sev nekā Hermionei un tad nočāpstinājās, it kā būtu sajutusi kādu riebīgu garšu mutē.
Eimijas baltās acis likās aplūkojam telpu, lai gan droši to pateikt nevarēja. Viņas seja pagriezās pret Džinniju, kura sarāvās no šī skatiena.

„Tu! Tu nāksi man līdzi,” Eimija vienkārši nokomandēja.

„Ko? Nekā nebija! Es tevi pat nepazīstu!” Džinnija iesaucās, sarauktu pieri pētīdama Eimiju. Eimija otrreiz nejautāja. Viņa pastiepa roku pretī Džinnijai un pacēla to gaisā. Džinnija šausmās iekliedzās, kad viņa pati arī pacēlās pāris pēdas gaisā. Neviens nepamanīja kā Hermione nedaudz sagrīļojas.

„Es jūs abus atstāšu vienatnē,” Eimija noteica un izvadīja Džinniju pa gaisu ārā no telpas, pati sekodama lidojošajai meitenei.

„Laid mani zemē! Tu dzirdi mani? Tu ar šito cauri netiksi! Tu nevari...” Džinnijas protesti aptrūkās, kad portreta ieeja aizvērās. Malfojs nopūtās un izbrauca ar roku cauri matiem un palūkojās uz Hermioni.
Meitenes blūze nebija pilnībā aizpogāta un viņa izskatījās satriekta. Hermione izskatījās ārkārtīgi bāla. Viens viņas acs kaktiņš nedaudz raustījās un viņa izskatījās nosalusi un nosvīdusi.

„Hermion? Hermion!” Drako iesaucās, piesteigdamies pie meitenes. Viņš viņu cieši apskāva. Hermiones āda bija vēsa kā plastmasa, viņa izskatījās pēc manekena.

„Malfoj... ar mani viss ir kārtībā... ar mani patiešām...” Hermione čukstēja. Viņa sāka elpot arvien smagāk, Drako tas satrauca.

„Hermion, tev jātiek uz Slimnīcas spārnu!” viņš iesaucās, asarām lēnām pildoties acu kaktiņos. Hermiones šokolādes brūnuma acis nespēja īsti nofokusēties uz Drako. Viņa iztaisnojās un vārgi pasmaidīja.

„Drako... neuztraucies... man vienkārši... man vienkārši ir uz brīdi jāatguļas,” Hermione čukstēja, asinis sāka pilēt pa meitenes degunu. Viņa pavēra muti, lai ievilktu vēl vienu smagu elpu, asinis no deguna tecēja pavērtajā mutē, iekrāsodamas pērļu baltos zobus rozīgus.

„Ak nē..” Drako iesaucās, asaras sāka birt uz Hermiones vaiga. Hermione aizvēra acis un nočukstēja.

„Man tikai vajag... pievērt acis... uz brīdi...”

Meitene saļima Drako rokās.

Drako jutās pusdzīvs. Hermiones ļenganais ķermenis gulēja viņa rokās. Asinis joprojām tecēja no meitenes deguna, tās tecēja pāri vaigam un pilēja uz gaiteņa grīdas. Pār Drako vaigiem aumaļām lija nevaldāmas asaru straumes.
Viņš nedzirdēja kliedzienus, kurus izdvesa apkārt esošie skolnieki. Vienīgais ko viņš dzirdēja, bija viņa paša sirds puksti, skaļi un spēcīgi, likās, ka bungādiņas tūlīt pārplīsīs. Viņš vēlējās, lai šī skaņa apklustu. Viņš vēlējās mieru. Viņš vēlējās būt kopā ar Hermioni.
Katrs solis ko Drako spēra bija smags. Likās, ka viņš brien cauri ūdenim. Taču tas nebija ūdens, tās bija asinis. Tās bija visu to cilvēku asinis, kurus viņš bija sāpinājis. Tās bija sāpju asinis.
Eimija Vinopala piesteidzās abiem klāt, viņas aklās acis bija šausmās ieplestas. Viņai blakus bija Dumidors, viņa garie, pārliecinātie soļi un spēcīgā, pavēloša balss iesēdās Drako prātā. Vairāki cilvēki ielenca Drako. Dumidors uzmanīgi paņēma Hermioni no puiša rokām un noguldīja uz grīdas koridora vidū.
Eimija pārliecās pār Hermioni, kuras puspievērtās acis bija tukšas. Sarecējušas asinis klāja meitenes seju.
Eimija izstiepa plaukstas virs Hermiones sejas un tad palūkojās uz Drako. Eimijas seja bija mierīga, nejūtīga, bet tas joprojām bija visšausmīgākais skats, ko Drako jebkad bija redzējis.
Puiša smagie sirdspuksti dunēja viņa ausīs, viņam likās, ka viņa dvēsele ir sacirsta gabalos.

„Tu viņu nogalināji,” Eimija iečukstējās. Drako acis iepletās. Viņš nespēja uzlūkot Hermioni, kuras tukšās acis nosodoši lūkojās uz Drako, piepildot viņu ar naidu un vainas apziņu. Drako nespēja atraut acis no Eimijas vēsi baltajām, tās bija mūžīgas, bezgalīgas un visu zinošas.
Drako turpināja lūkoties Eimijā, viņa acis sāka degt. Viņš gribēja kaut ko viņai uzkliegt, novērstie, bet skaņa nenāca pār puiša lūpām.
Baltums no Eimijas acīm likās plešamies, cenzdamies Drako aizsniegt. Tas pletās platumā, liekot Eimijas sejai un Hermionei pazust mūžīgajā baltumā.
Bet tad, ar asinsstindzinošu kliedzienu, Malfoja galva atgāzās atpakaļ...

Viņš aizvēra acis...

Viņš sveicināja nāvi...


Drako pielēca sēdus, auksti sviedri noklāja puiša pieri. Tas bija tikai sapnis. Tas bija tikai šausmīgs sapnis... bet vai tikai? Drako izmisīgi lūkojās apkārt, atskārzdams, ka atrodas Slimnīcas spārnā.

„Ei! Ei? Vai te kāds ir?” viņš aizžņaugtā balsī sauca apkārt valdošajā klusumā. Visas gultas bija tukšas izņemot vienu, kurai apkārt bija aizslietņi.

„Hermione...” Drako čukstēja un izrausās no gultas, ignorēdams to, cik vārgas bija kājas. Viņš piesteidzās pie aizslietņiem un centās tos atvilkt. Tie nepadevās, liekot puisim izmisumā iekliegties.

„Malfoja jaunskungs?” salda eņģeļa balss jautāja. Drako apgriezās uz papēža un ieraudzīja Eimiju stāvam durvju ailē. Viņa sev priekša turēja spieķi, tā gals atdusējās uz vēsās slimnīcas grīdas. Drako novērsās. Viņš nespēja palūkoties uz meitenes baltajām acīm. Viņš nespēja palūkoties uz meiteni kā tādu.

„Liec mani mierā!” Drako iekliedzās, atkāpdamies no Eimijas un lūkodamies grīdā.

„Malfojs jaunskungs, kas noticis?” viņa jautāja, pastiepdamās puisim pretī. Eimijas lūpas drebēja. „Kāpēc Jūs esat tik nobijies? Malfoja jaunskung!” viņa iesaucās. Drako turpināja atkāpties, līdz nonāca pie aizslietņiem.

„Es netieku iekšā... Man viņa ir jāredz! Hermion!” Drako sauca.

„Viņai ir iedota bez sapņu miega dzira,” Eimija teica nomierinoša balsī. „Viņa bija diezgan nemierīga, kad tika atvesta. Jūs, Malfoja jaunskungs bijāt kataleptisks.”

„Kāds?”

„Jūs bijāt tāds kā noslēdzies no pasaules. Varētu pat domāt, ka bijāt komā,” Eimija paskaidroja. Viņa sajuta puiša bailes par murga īstenību lēnām izplēnam. „Tu viņu patiesi mīli,” viņa tieši teica. Drako pārbrauca ar plaukstu pār seju.

„Ļaujiet man pie viņas ieiet... Lūdzu...” viņš lūdzās. Eimija pamāja un aizslietņi paši atvērās, atklādami Hermioni mierīgi guļam palātā. Meitenes āda bija bāla un āda ap muti nedaudz iesārta. Viņa bija tik sīciņa, trausla un bezpalīdzīga...
Drako piesteidzās pie Hermiones un maigi saņēma viņas plaukstu. Viņš viņai maigi čukstēja, ka viss būs kārtībā. kā viņa tiks tam cauri.

„Kāpēc tu viņai melo?” Eimija jautāja, pienākdama abiem tuvāk. Drako vēsi viņu uzlūkoja.

„Es nemeloju,” viņš nošņācās.

„Melo gan. Dziļi sirdī tu zini, ka viņa ir tikpat kā mirusi. Tad kāpēc tu piepildi viņu un sevi ar viltus cerībām par izveseļošanos?” Eimija jautāja. „Es nevēlos būt rupja, bet es to vienkārši nesaprotu.”

„Tas ļauj vieglāk ar to sadzīvot... to saprast,” Drako čukstus teica, apjauzdams, ka ar šiem vārdiem viņš apstiprina Hermiones nāvi kā nenovēršamu. Viņš nodrebēja no šīs domas.

„Vai ir apliecināts, ka viņai patiešām jāmirst?” Eimija skumji jautāja. Drako pamāja un viņa acis piepildījās ar asarām. Iekodis lūpā, lai nesāktu raudāt, puisis maigi glāstīja Hermiones plaukstas virspusi. Hermione nekādi nereaģēja, vien turpināja savu mierpilno miegu.

„Jā,” Drako skaļi atbildēja. Eimija skaļi nopūtās un sāka ar spieķi skaļi vilkt sev priekša lokus. Drako meiteni vēroja. Drako nespēja saprast, ko Eimija dara. Viņš vēlējās, lai viņa to pārtrauc.

„Kas ir Billijs Hariss?” Eimija piepeši jautāja. Drako sarauca uzacis.

„Es nezinu, kāpēc tu jautā?” Eimija pielieca galvu uz durvju pusi it kā klausītos.

„... Profesori apspriežas par sazināšanos ar jaunu puisi vārdā Billijs Hariss sakarā ar Hermiones stāvokli... viņš laikam ir viņas draugs... ir vēl kaut kas... tur ir vēl kas... ko es nevaru... velns, kā man riebjas!” Eimija dusmīgi piecirta kāju. Viņas baltās acis pievērsās Drako un viņš nodrebēja, atcerēdamies sapni.

„Vai tev nav tā gadījies, ka tu kaut ko dzirdi, tu to atpazīsti, bet nevari izteikt vārdos?” Eimija satriekta jautāja. Drako pamāja, nevēlēdamies izsaukt meitenes dusmas.
Viņš atminējās sajūtu, kad tika atsviest atpakaļ Eimijas spēka iespaidā. Sajūta bija tāda, it kā spēcīga vēja pūsma būtu iebrāzusies starp viņu un Džinniju, atsviezdama katru uz savu pusi.
Drako pacēla kreiso roku un ar pirkstu galiem sajuta trīs dziļas švīkas uz vaiga, viņš sāpēs saviebās. Tā sīkā Vīzle bija viņu pamatīgi apstrādājusi.

„Malfoja jaunskungs, vai Jūs man uzticaties?” Eimija jautāja. Drako pētīja meitenes seju, sasprindzinājums viņas bālajā sejā, lika matiņiem uz skausta sacelties stāvus.

„Erm... Laikam jau...” Drako nomurmināja.

„Jums ir jāatstāj Cūkkārpa. Es nezinu kā. Es nezinu kāpēc. Jums tikai jāzina, ka Jums ir jānokļūst Billija Harisa mājvietā cik vien ātri spējat. Un tas nozīmē nekavējoties!” Eimija nošņācās. Drako mantija tika iesviesta puiša rokās.
Viņš saģērbās neuzdodot nekādus jautājumus, kad bija apģērbies, viņš ziņkārīgi uzlūkoja Eimiju.

„Kas man būtu jādara? Kas man būtu jāsaka?” Drako vēlējās zināt. „Kā lai es tur nokļūstu?” viņš turpināja. Eimija piesteidzās pie puiša un saņēma viņa plaukstas savās. Meitenes plaukstas bija maigas, vēsas un miklas. Bet zem vēsās ādas slēpās siltums, kas lika skudriņām pārskriet pār Drako kauliem. Viņš varēja burtiski sajust Eimijas spēku.

„Tev ir jāiet. Paklausies! Neslēp neko. Saki visu kā ir. Tu tur nonāksi...” Eimija čukstēja. „Ja vien uzticēsies man.”

„Ko? Es taču teicu jā, es tev uzticos!” Drako nošņācās. „Tagad pasaki man, kas pie velna te notiek!” viņš atcirta. Puiša acis pievērsās Hermionei. Eimija pievērsa Drako uzmanību atpakaļ sasizdama plaukstas pie Drako sejas.

„Uzticies man,” Eimija vienkārši noteica. Drako likās, ka pazūd Eimijas acīs. Meitenes acu baltums lēnām nomāca apkārt esošo pasauli...
Bailes piepildīja puiša sirdi. Murgs atkārtojās. Gluži kā šausmīgs sapnis...
Drako sāka pretoties, bet tad atminējās Hermioni bezpalīdzīgi guļam gultā. Drako ievilka elpu un sakoda zobus, vienlaicīgi savilkdams rokas dūrēs.

Man ir jābūt stipram viņas dēļ... es tev uzticos...

Pēc šīs domas viņš iegrima mūžīgajā baltumā, bet šoreiz Drako nebija pazudis nāvē, viņš bija pazudis dzīvības spēkā...

Bet Drako drīz tika atgriezts realitātē... Harisu dzīvojamā istabā.

Harijs nemierīgi soļoja pa Grifidoru koptelpu. Viņš pacietīgi gaidīja, kad ieradīsies Eimija. Viņa taču solījās atnākt pēc brokastīm, vai tad nē? KO viņa viņam mācīs? Par ko viņi runās?
Harijs aizdomājās par Hermioni, cerēdams, ka ar meiteni viss ir kārtībā. Cūkmiestiņa apmeklējums šonedēļ... viņš ar Ronu meiteni turp aizvedīs. Viņi visu dienu pavadīs kopā būdami viņas labākie draugi. Asaras sariesās Harija acīs... viņš meiteni zaudēs...
Portreta ieeja atvērās, ielaizdama Džinnijas skaļos protesta saucienus.

„Laid mani zemē! Nekavējoties! Tūlīt pat laid mani zemē! Es nezinu, kas tu tavuprāt esi, bet tu nedrīksti tā vienkārši staigāt apkārt un lidināt visus ko vien ieraugi! Tā nedrīkst! Tu rīkojies pret manām tiesībās! Laid mani zemē! Laid mani zemē, NEKAVĒJOTIES!” Džinnija kliedza uz Eimiju, plivinādamies pāris pēdas gaisā. Meitene sagriezās kājām gaisā un viņa izmisīgi centās pieturēt kreklu, lai tas nepāršļuktu pār meitenes galvu. Džinnijas seja bija koši sārta un Harijs nekad vēl nebija viņu redzējis tik saniknotu.
Eimija nolaida pret lidojošo meiteni pacelto roku un Džinnija ar smagu būkšķi nokrita uz grīdas.

„Priecājos redzēt, ka Jūs tomēr izlēmāt tikties ar mani, Potera jaunskungs,” Eimija viegli noteica ar ierasto vieglo smaidu sejā, meitene lūkojās pāris pēdas garām Harijam.

„Erm... Esmu šeit un lūdzams sauc mani par Hariju.”

„Labi, lai būtu Harijs,” Eimija atbildēja viegli palocījusi galvu. Viņa sāka lēnām tuvoties Harijam, šķietami par kaut ko domājam. Eimija samitrināja lūpas un nopūtās. Tad viņa ielūkojās Harijam tieši sejā. Viņa patiešām bija drusku dīvaina.

„Err... ko tu dari?” Harijs ievaicājās. Harijs nopētīja Eimijas skaisto seju, vēlēdamies kaut meitene nebūtu akla, vēlēdamies kaut viņa varētu puisi redzēt.

„Harij, es tevi redzu. Es redzu to tavu daļu, kuru neviens cits nespēj saskatīt,” Eimija nočukstēja. Harijs nobālēja.

„Tu vari lasīt manas domas?” viņš apstulbis jautāja. Eimija iesmējās.

„Nu, piedzimstot bez redzes, es diez vai varētu kaut ko izlasīt. Es spēju vairāk... dzirdēt,” meitene iesmējās. „Bet ja tu tiešām vēlies, lai es tevi spētu saskatīt tā kā tu to iedomājies... panāc tuvāk,” Eimija teica, pamādama ar roku, lai Harijs pienāk tuvāk.
Harijs pakāpās tuvāk, juzdamies visai neveikli.
Eimja pastiepās un ar pirkstu galiņiem pieskārās puiša sejai. Sajūta bija tāda, it kā pie sejas tev pieglaustos maigs zīds. Pieskāriens bija maigs un patīkams. Tas bija uzmundrinošs un mīļš.
Harijam pārskrēja tirpas.

„Mm... vidējas miesas būves,” Eimija čukstēja, ar pirkstiem viegli skardama Harija sejas ādu. „Ar piesārtušiem vaigiem. Augstu un labi veidoti vaigu kauli un izteikta zoda līnija. Tavs deguns ir taisns un izteikts, ar nelielu uzkumpumu šeit, kur atrodas tavas brilles,” Eimija teica ar smīnu. Viņa uzmanīgi aptaustīja briļļu rāmjus. „Apaļas acenes.”

Harijs iekoda apakšlūpā un centās domāt tikai un vienīgi par Kalambolu, kad Eimija pacēla rokas pie puiša matiem. Eimija iebrauca ar pirkstiem Harija izspūrušajos matos, viņa tos vēl vairāk sajauca, tad atkal sakārtoja un maigi masēja galvas ādu. Pieskāriens bija vairāk nekā patīkams... bet viņš taču nedrīkstēja par to tagad domāt. NĒ...

„Melni mati. Es varētu pateikt arī tavu acu krāsu, bet es šaubos vai tu gribētu, lai es tajās bāztu pirkstus... tas varētu būt visai sāpīgi,” Eimija teica, nolaizdama rokas no Harija sejas.
Harijs vēlējās, lai Eimijas rokas viņam atkal pieskartos... Kalambola spēle sestdien! Vairāk jātrenējas... ugunīgs meitenes pieskāriens... Ugunsbulta!
Eimija aizgriezās un centās paslēpt smaidu sejā, bet Harijs jau bija paspējis to ievērot un nosarka vēl vairāk.

„Labi Harij, es vēlos, lai tu kaut ko saprastu, pirms mēs sākam. Tevī ir milzīga enerģija, kura pārspēj visu, ko es līdz šim esmu redzējusi. Tu pilnīgi pulsē enerģijā un emocijās. Tevī mīt vairāk spēka, nekā man visā manā mūža, kas ir izrādījies visai pagarš,” Eimija paskaidroja Harijam, viegli nodrebēdama.

„Tad ko tu vēlies darīt?”

„Es vēlos tev palīdzēt kontrolēt savas emocijas. Būs gadījumi tavā dzīvē, un man nav jābūt gaišreģei, lai to zinātu, kad tavas emocijas vairs nebūs iespējams kontrolēt. Tu esi pazīstams arī ar savu raksturu, starp citu.”

„Tātad, tu man iemācīsi kā atslēgt manas emocijas?” Harijs neticīgi jautāja. Eimija atskatījās.

„Nē! Protams, ka nē! Es vēlos, lai tu savas dusmas pārvērt spēkā. Es vēlos, lai tu savu apslēpto enerģiju izmanto pēc pilna potenciāla... bet Harij, es nevēlos, lai tās pārtop negatīvā spēkā. Es nevēlos, lai tev pār to nebūtu nekādas kontroles. Es zinu par to logu... galdu... un it īpaši par šo notikumu saistību ar taviem murgiem.”

„Kādu saistību?”

„Tad, kad tu sapņoji, ka nogalini Siriusu un Hermioni. Bija tāda sajūta, it kā sāktos zemestrīce... Mēs ar Ronu tik tikko varējām tev pienākt klāt!” Džinnija piepeši ierunājās, sēdēdama uz dīvāna. Harijs par viņu bija pilnīgi aizmirsis.

„Vai tu neiebilstu?” Harijs viņai uzkliedza. Džinnija tikai nobolīja acis.

„Tev taisnība, tā nav mana darīšana. Lai zibens mani sasper, ka centos tev palīdzēt!” Džinnija nomurmināja un sāka dusmīgi kāpt augšā uz guļamistabu. „Un tu, cilvēku lidinātāja... palidini mani vēlreiz un es diez vai spēšu tik labi glabāt noslēpumus,” viņa vēl pabrīdināja un pazuda meiteņu guļamistabu durvīs.

„Par ko tad tas?” Harijs jautāja, bet Eimija neatbildēja.

„Vai tu esi gatavs savai pirmajai mācību stundai?” viņa jautāja. Harijs apstulba.

„Ko... tagad?” viņš jautāja. Eimija pamāja.

„Jā! Tas ko es taisos darīt būs tāda kā Lasprātība...” Harijs sarāvās. „Tu atceries, vai ne?” Eimija jautās. Harijs apstiprinoši pamāja. Viņš atminējās Slēpprātību. Viņš atminējās stundas pie Strupa... cik iztukšots viņš tad jutās... cik viegli iegūstams Voldemortam...

„Es nevaru! Tas nepadarīs mani spēcīgāku, bet tikai novājinās!” Harijs iesaucās. Eimaja nošūpoja galvu.

„Nē, Harij, nepadarīs. Es teicu, ka tas būs kaut kas līdzīgs Lasprātībai. Nebūs nekādas burvestības. Nebūs nekādas pretburvestības. Tev nekas nesāpēs. Nekas ko tu redzēsi nebūs īsts. Tas tikai atklās tavas dusmas, sāpes un satraukumu. Es tev iemācīšu kā to pārvēst baltā spēkā, nevis tumšā. Vai tu mani saprati?”

„Erm... Laikam jau. Tas būs tā kā paņemot kaut ko sliktu un padarīt to atkal labu, pareizi?”

„Tieši tā. Tas būtu kā mašīnas avārijas upuris mierīgi sarunātos ar cilvēku, kur ir arestēts par neuzmanīgu braukšanu. Tikai šis būs daudz kas svarīgāks,” Emija centās paskaidrot. Harijs pamāja, ka ir sapratis, ievilka dziļu elpu, sevi sagatavodams.

„Labi... kas man ir jādara?” viņš jautāja.

„Kad jūti, ka tavas dusmas ceļas, ka tavs satraukums sāk tevi pārmākt, necenties to apspiest. Vai tu mani saprati?” Eimija jautāja. Harija pamāja un lūkojās Eimijā.

„Kas tad man īsti jādara?”

„Kad tu to visu sajutīsi, koncentrē to uz kaut ko. Kad tu sajūti visu šo satraukumu, koncentrē enerģiju un emocijas kādā darbībā. Kamēr tu nebūsi iemācījies kontrolēt savu spēku, ielāgo, NEKAD nokoncentrē to uz cilvēku. Atceries... nekoncentrē to uz cilvēku...”
Harijs sajuta Eimjas rokas pieskaramies viņa krūtīm, un sajuta patīkamas skudriņas. Dziļi ievilcis elpu, Harijs sajuta Eimijas rokas pārskrienam pār vaigiem un vēlreiz cauri viņa matiem.
Eimija masēja Harija galvas ādu un Harijs kaut ko sajuta, kaut kas viņa prātā tika atsaukts, bet viņš grima arvien dziļāk. Viņš juta to kaut ko augam, līdz pats iegrima sava prāta apslēptākajā nostūrī...




Harijs palūkojās apkārt. Viņš atradās uz lauka. Tas bija saulespuķu lauks. Spožā saule pie debesīm maigi un silti apspīdēja viņa seju un Harijs sajuta perfektu mieru. Viņš palūkojās apkārt, smaidīdams par tīro skaistumu un mieru.

„Es brīnījos, kur tu esi palicis,” vēsa balss teica. Harijs pagriezās un ieraudzīja sev pretī stāvam jaunu vīrieti. Viņam mugurā bija baltas drēbes, balts krekls un bikses. Taču viņa paskats bija šausminoša, tīri baltais apģērbs bija asiņains. Sarkanas asinis tecēja ne no kurienes nosmērēdamas viņa drēbes arvien vairāk un vairāk. Svešinieka smaragdzaļās acis lūrēja uz Hariju caur apaļām acenēm, nekārtīgi melni mati slējās gaisā uz svešinieka galvas.

Balti ģērbtais, asiņainais cilvēks... bija Harijs.

„Kas... Kas te notiek?” Harijs satriekts jautāja. Ko Eimija bija izdarījusi? Kur viņš atradās? Kas te īsti notiek? Harijs lūkojās uz savu kopiju, kamēr tā lēnam tuvojās. Saulespuķes noliecās, dodamas viņam ceļu.
Harijs atkāpās, sajuzdams bailes augam augumā.

„Tu esi manā prātā, Harij. Tu atrodies vietā, kur tavas vislielākās bailes piepildīsies.”

„Tas nav iespējams!” Harijs iesaucās. Viņš kāpās atpakaļ arvien vairāk, šausmu pārņemt. Harijs pret kaut ko paklupa un smagi nokrita uz muguras.

„Tas ir iespējams. Tu to padarīji iespējamu, Harij.”

Harijs saķēra galvu rokās un palūkojās uz savām pēdām... Hermione gulēja uz zemes ar izdedzinātu laukumu vietā, kur vajadzēja atrasties sirdij. Viņas acis bija ieplestas un stiklainas.

„Nē!” Harijs iekliedzās un atmuguriski rāpās atpakaļ, viņa roka uzdūrās kaut kam mīkstam. Harijs pagriezās un ieraudzīja, ka tā ir Rona roka... Pilnīgi visa Vīzliju ģimene sēdēja uz zemes, miruši, lūkodamies uz Hariju ar pārgrieztām rīklēm. Fredam ar Džordžu acīs nemirdzēja smiekli, Bila garie mati bija ar raušanu norauti no viņa galvas. Džinnijas Vīlijas galva atdusējās uz Artūra Vīzlija pleca. Čārlija un Persija sejas bija sagraizītas līdz nepazīšanai.
Rons atradās vistuvāk Harijam. Viņš laikam bija atsliets pret kaut ko neredzamu, jo likās nedabiski redzēt mirušo sēžam tik taisni. Rona žoklis bija atkāries un acis tukšas, bet tās uzmanīgi sekoja Harijam, nosodošas, nīstošas un tiesājošas. Rona ugunīgie mati bija pārklāti ar asinīm, asinis sūcās no Rona pārgrieztās rīkles uz Grifidoru komandas sarga ietērpa, zem viņa labās rokas bija iespiesta Sviedene.
Visai Vīzliju ģimenei tieši zem acīm bija iededzināta... Tumšā zīme.

„Nē! Ak, Dievs, nē... kā es to varēju pieļaut? Kā es varēju ļaut Voldemortam viņus nogalināt?” Harijs dusmīgi iesaucās.

„Voldemorts to neizdarīja... tu to izdarīji,” Harija klons atbildēja ar nicīgu smīnu.

Harijam likās, ka viņa galva tūlīt pārsprāgs no naida, dusmām un vainas apziņas, kas pildīja viņa sirdi un prātu. Viņš jau bija aizmirsis, ka tas nenotiek īstenībā. Harijs varēja sajust mirušo smaku, sajust asins garšu gaisā, un izgaršot sāpes un niknumu...

„Koncentrē to Harij!” tāla balss iesaucās.

Harijs pamāja. Viņš smagi ieelpoja... un ko lai to koncentrē? Viņš iztēlojās galdu koptelpā... galdu... galdu... liec tam griezties... liec tam dejot...
Harijs piecēlās un centās aizbēgt no Vīzliju līķiem... aizbēgt no asinīm... no tā ko viņš bija pastrādājis...
Liec tam griezties... liec tam dejot... liec tam drebēt... liec tam virpuļot... liec tam lidot...



„Harij!” kāds iekliedzās un sapurināja Hariju. Viņa acis atsprāga vaļā, bet tā nebija Eimija, ko viņš ieraudzīja. Tā bija Džinnija. Viņa bija aizelsusies un satraukta; meitenes vaigi bija pieskārtuši un acīs atspoguļojās raizes.

„Eimija... Eimija man teica... lai... pieskatu... tevi...” Džinnija elsdama teica, cenzdamās atgūt elpu.

„Kur viņa ir?” Harijs gribēja zināt.

„Slimnīcas spārnā... Hermione... sabruka...”

Džinnija iekliedzās izbīlī, kad ieraudzīja galdu, kurš bija sasprādzis gabalos, pats salikās kopā... Džinnija palūkojās uz Hariju, kurš uz to koncentrējās...

Tad Harijs atstāja telpu, atstājot Džinniju neticībā lūkojamies uz galdu.

Vai Harijs tikko bija iznīcinājis un atkal salicis kopā galdu to vienkārši ievēloties?

Vai Harijs Poters patiešām bija tik spēcīgs?

Malfojs neapmierināti norūcās, piesliedamies sēdus. Palūkojies apkārt, viņš konstatēja, ka atrodas acīmredzamā vientieša miteklī. Viņš nevarēja nesajust nelielo pretīgumu, kas sarosījās puiša vēdera dobumā, bet Drako to atgrūda sāņus. Hermione bija vien..., vientiešu ģimenē dzimusī, un Drako darīs jebko, lai viņu glābtu.
Drako piecēlās un nogludināja mantiju. Puiša blondie mati bija izspūruši un pilnmēness-ūdens acis skenēja istabu.
Dzīvojamajā istabā ienāca kāds jauns vīrietis, viņš turēja nelielu stikla bļodiņu un karoti, kura bija pusceļā uz muti. Ieraudzījis Malfoju stāvam istabas vidū, jaunais vīrietis sastinga. Viņam bija īsi melni mati, kuri, ja būtu nedaudz garāki, būtu neticami biezi. Jauneklis izskatījās nedaudz bāls, bet viņā bija jaušams arī kaut kas no dzīves prieka.
Drako un nezināmais vīrietis sastinguši kādu brīdi stāvēja, vērodami viens otru.

„Uh.... ko Jūs šeit darāt?” jauneklis jautāja, pārsteidzoši mierīgi. „Jūs esat par jaunu, lai strādātu Sv. Mango un es Jūs nepazīstu...”

„Vai Jūs esat burvis?” Malfojs jautāja ar spīdošām acīm. Jaunais vīrietis pacēla uzaci un iesmējās, iemezdams karoti bļodiņā.

„Man ir tāda nojauta, ka te ir noticis kāds pārpratums. Vai Jūs gadījumā kļūdas pēc šeit neieteleportējāties? Man jau bija tāda nojauta... neuztraucieties, mans vecais klasesbiedrs reiz piezemējās vecas kundzītes vannā, kad tā bija aizņemta... lai gan, neesmu pārliecināts vai tas bija netīšām...”

„Es neateleportējos,” Drako stīvi noteica. Viņš atminējās ko bija teikusi Eimija...
Neglabā noslēpumus. Saki visu kā ir.

„Oh... nu tad kā Jūs šeit nokļuvāt? Ko Jūs šeit darāt?” jaunais vīrietis nolika stikla bļodiņu uz kafijas galdiņa. Jauneklis aplaizīja sausās lūpas un nopētīja svešinieku.

„Mani šurp atsūtīja... un man nepateica, kas man īsti šeit darāms. Vai šeit gadījumā nedzīvo kāds Billijs Haris?” Drako jautāja, nedaudz piemidzis acis.

„Jā, viņš tagad ir skolā. Bet... ko Jums no viņa vajag? Viņš ir pilnīgi nemaģisks... tīrs vientiesis,” jauneklis teica, nedaudz nodrebēdams. „Kā Jūs sauc?”

„Drako Malfojs,” Drako nomurmināja.” Un tevi?”

„Nātans Haris. Es tevi pazīstu. Tu sāki mācīties tajā pašā gadā, kad es pabeidzu. Cik es atceros, tad tu biji viens nolāpīts kretīns,” Nātans noteica. ”Tikai neņem ļaunā.”

„Neņemšu. Neesmu diži mainījies,” Drako izgrūda, likdams Nātanam iesmieties.

„Nu, es nevēlos uzbāzties, bet kāpēc īsti tu esi ieradies?”

„Mana... ir kāda meitene... esmu kādā iemīlējies,” Drako novilks. Nātans sakrustoja rokas uz krūtīm un skeptiski uzlūkoja Drako.

„Un, kāpēc mums tas varētu likties svarīgi?”

„Viņa ir Billija draudzene,” Drako turpināja. Nātans pamāja ar roku, lai Drako turpina, likās, ka šī tēma viņu garlaiko. „Un viņa mirst.”
Nātans sastinga, kad Drako to pateica, jauneklis lēnām apsēdās uz dīvāna, aicinādams Drako apsēsties viņam līdzās. Kādu brīdi viņi klusēja, un Drako pat nejautāja, kāpēc šī tēma Nātanu tā satriekusi.

„Vai viņa ir ragana?” Nātans klusi jautāja, un Drako piekrītošu pamāja. „Vai viņa jau ir bijusi Sv. Mango?”

„Jā, un viņi nevar viņai palīdzēt. Viņa ir bijusi gan pie vientiešu ārstiem, gan pie burvju dziedniekiem... neviens nevar viņu izglābt,” Drako nočukstēja, šokam piepildot viņa sirdi. Viņš to bija izteicis skaļi... tas bija pa īstam. Hermione nomirs.

„Jēziņ... man tiešām žēl,” Nātans noteica. „Es zinu cik tev šobrīd ir smagi...” viņš iesāka.

„NĒ, nezini gan!” Drako satriekts iesaucās. „Tu pat iedomāties nespēj, kas man ir jāpārdzīvo!” viņš nošņācās.

„Tu tā domā? Kāpēc, tavuprāt, man tikpat kā nav matu? Hmm?” Nātans atcirta. „Pirms pieciem mēnešiem man pateica, ka man ir LEIKĒMIJA! Vēzis! Man likās, ka miršu... un tad viņi atrada zāles! Es zinu kā viņa jūtās...” Nātans nočukstēja, liekot Drako nodrebēt.

„Piedod... es negribēju kliegt. Vienkārši...” Drako veikli izslaucīja asaras no acīm. „Hermione... tas ir viņas vārds... viņai paliek sliktāk. Šorīt viņa sabruka. Ak, Dievs, cik tur bija daudz asiņu...” viņš iešņukstējās.

„Un viņa draudzējas ar Billiju?” Nātans jautāja. Drako apstiprinoši palocīja galvu.

„Es nezinu kā... Es nezinu, kas ir Billijs... bet es zinu, ka Cūkkārpas vadība gribēja viņam paziņot.. ak, Dievs kā es esmu pārbijies,” Drako nočukstēja, apakšējai lūpai drebot.

„Kā tu te nokļuvi?” Nātans jautāja drebošā balsī, cenzdamies mainīt sarunas tēmu.

„Vai tu esi kaut ko dzirdējis par meiteni vārdā Amora Vinopala?” Drako jautāja, slaucīdams no vaigiem asaras. Nātans apstiprinoši pamāja.

„Jā, es agrāk biju visai aizrāvies ar maģiskās pasaules mītiem un leģendās... es zinu, esmu visai dīvains...”

„Viņa nav nekāds mīts. Viņa ir īsta,” Drako noteica.

„Tas nav iespējams...”

„Nē, ir gan. Viņa mani šurp atsūtīja, jo... viņa pati īsti nezināja. Viņa tikai zināja, ka man šeit ir jānokļūst. Viņa zināja, ka te kaut kas ir... kāds... jebkas.... ak, es nezinu! Viņa teica, lai esmu atklāts un stāstu tev visu kā ir!” Drako stāstīja, saķēri galvu rokās.

„Tad viņa pastāv? Man Dievs... kāda veida spējas viņai piemīt?”

„Es īsti pat nezinu... vienīgais ko es esmu piedzīvojis ir viņas neparastās telekinēzes spējas (pārvietot priekšmetus ar prāta palīdzību) un vēl, ka ielūkojoties viņas acīm, man likās, ka es tajās tieku iesūkts un izspļauts šeit, uz jūsu grīdas!” Drako nobēra.
Nātans sarauca uzacis, acīmredzami zaudējis valodu.

„Es nespēju tam noticēt... ak, Dieva, tam nav nekādas jēgas! Viņa tev piekodināja, lai stāsti mums visu, vai ne? Man liekas, ka tev vajadzētu sākt no sākuma,” Nātans klusi noteica, Drako nodrebēja un sāka savu stāstu dienā, kad viņa dzīve krasi mainījās... dienās, kad viņa tēvs viņu aizveda pie Lorda Voldemorta...



Billijs sēdēja skolas autobusā, vērodams garām skrienošos kokus. Pārējie skolēni smējās un jokoja vienas ar otru, viņi centās arī iesaistīt Billiju, bet viņš nebija noskaņojumā. Viņš jutās dīvaini. Likās, ka viņa vēders būtu savēlies mezglā, un Billijs nespēja izdzīt no prāta uztraukuma sajūtu.

„Billij, kas tev noticis?” viens no viņa draugiem jautāja. Billijs redzēja, ka viņu tas nepavisam neinteresē. Neviens no Billija draugiem nezināja par Nātanu. Neviens nezināja par Hermioni. Viņi nezināja par maģiju... viņi nezināja par sāpēm.

„Nekas,” Billija nomurmināja, iekārtodamies dziļāk sēdeklī un piespiezdams pieri pie vēsā loga rāmja. Viņš cieši aizvēra acis, vēlēdamies kaut būtu mājās, lai pārliecinātos, ka viss ir kārtībā...

„Velns parāvis, vai tā ir PŪCE?!” viens no skolēniem iekliedzās, rādīdams uz Billija pusi. Billijs atrāva galvu no loga un šokēts ieraudzīja mazu pūcīti, gandrīz viņa galvas lielumā, kura izmisīgi plivinājās līdzi autobusam aiz loga. Pūce skatījās tieši Billijam acīs, pie vienas kājas tai bija piesiets neliels pergamenta rullis.
Billijs satriekts vēroja pūci, kamēr tā turpināja blenzt pretī ar savām lielajā, dzeltenajām acīm. Viņa vēdera mezgls savilkās vēl ciešāk. Kaut kas nebija kārtībā. Kaut kas pavisam noteikti nebija kārtībā.
Pilnīgi viss autobuss vēroja pūci aiz loga.

„Billij, vai tā ir tava?”

„Kas tai kaiš?”

„Kas viņai tur piesiets pie kājas?”

„Man šķiet, ka viņa ir tevī iemīlējusies, Billij!”

Visi šie jautājumi tika izkliegti vienlaicīgi. Autobuss apstājās pie kādas pieturas un pūce aiz loga pagriezās pret Billiju. Tā turpināja uz vietas plivināties, nepacietīgi sistdama ar knābi pret loga rūti. Billijs satvēra loga rokturus un nospieda tos lejā, atvērdams logu. Pūce ielaidās pa logu, likdama meitenēm iespiegties un puišiem nedaudz atkāpties.

„Mierīgi, tikai mierīgi,” Billijs uzrunāja pūci, pūce klusi iesaucās, iedrošinādama puisi. Tas viņai arī izdevās. Pūce bija nolaidusies uz Billija pastieptās rokas un viņš pat nejuta pūces nagus.
Billijs uzmanīgi nosēja pergamenta rulli, pārsteigdams visus apkārtējos. Viņš satvēra rulli un pūce uzreiz pacēlās spārnos, viegli iesaucās un izlidoja pa logu, pazuzdama no skatiena.

„Kas tas bija?” kāds skolēns iesaucās.

„Erm... pasta pūce. Nav gluži tas pats, kas baloži. Tie pārāk daudz piemēslo,” Billijs izgrūda, likdams pārējiem iesmieties. Skolēni atgriezās pie savām iepriekšējām sarunām.
Billijs uzmanīgi atvēra pergamentu, bailes un skumjas piepildīja puiša ierasti priecīgās, zilās acis.

Neviens pat nepamanīja vienu vienīgu asaru, kas noritēja pār puiša vaigu un piezemējās un attītā pergamenta.

Harijs sēdēja blakus Hermiones gultai, puiša acis bija apsārtušas un vaigi mitri no ripojošajām asaru lāsēm. Tur nu viņa gulēja, trausla un bāla, vārga ēna no kādreiz tik skaistās meitenes. Harijam ar plaukstu nācās aizspiest muti, lai apslāpēt šņukstu, kad viņš atminējās kā pirms gada Hermione ar rozā vaigiem viņam uzgavilēja, kad viņš bija noķēris Zelta zibsni.

Harijs atminējās kā meitene bija bārusies, kad viņš nemācījās gana uzcītīgi S.L.I.M.u gadā. Viņš atminējās kā viņa beidzot padevās un tomēr aizdeva savas piezīmes, lai gan viņam tik un tā necik labi negāja.

Nekas nespēja šo meiteni sakaut. Un tagad, te nu viņa bija, pusdzīva guļ gultā slimnīcas spārnā, bet viņa joprojām cīnījās.

„Harij?” kāds ierunājās no durvju puses. Harijs palūkojās uz balss pusi un ieraudzīja Ronu, ar asins sarkanām acīm un nedaudz tekošu degunu. „Kā viņai ir?” Rons lēnām ienāca dziļāk telpā, abas rokas sabāzis kabatās. Viņš iešņukstējās ieraugot meiteni un sāpju izteiksme parādījās puiša sejā.

„Viņa nav pat pakustējusies, Ron. Pat ne mata galiņš,” Harijs klusi noteica ar acīm nopētīdams guļošo meiteni. Rons bēdīgi pamāj, pievilka tuvāk krēslu un apsēdās Hermiones gultas otrā pusē.

„Kur ir Džinnija?” puisis iejautājās.

„Viņa aizgāja paēst. Viņa nespēja te vairs nosēdēt,” Harijs nopūtās un izbrauca ar roku cauri saviem nekārtīgajiem, kraukļa melnajiem matiem. Viņam vajadzēja palikt stipram. Hermionei viņš nebija vajadzīgs kā šņukstošs nīkulis. Viņai puisi vajadzēja dzīvojam savu dzīvi. Tāpēc arī viņa bija tik ilgi glabājusi savu noslēpumu.

„Es nedomāju, ka es arī spētu,” Rons nočukstēja, aizvērdams acis. Viņš nolaida galvu uz Hermiones vēsās rokas. „Harij, viņa ir tik vēsa,” Rons čukstēja, sākdams skūpstīt meitenes plaukstu, turēdams to cieši iežmiegtu savā plaukstā. Harijs tik tikko spēja novaldīt asaras. Viņš pārlaida plaukstu pār Hermiones vēsajam vaigam.

„Es tevi vēl nevaru laist vaļā, Hermion,” Rons šņukstēja, asaras tecēja no viņa pietūkušajām acīm. Harijs vēl nekad nebija redzējis abus savus draugus ciešam tādas sāpes. Puisis palūkojās uz Hermioni un uzspieda maigu skūpstu uz meitenes pieres, viņas āda likās sausa un vēsa. Varētu domāt, ka viņa ir mirusi. Harijs nevēlējās zināt, vai tā ir vai nav. Tomēr viņa bija pārāk vēsa, lai būtu dzīva.

„Lūdzu, nepadodies,” Harijs nočukstēja un apsēdās atpakaļ savā krēslā. Rona šņuksti un lūgšanās Dievam un Hermionei lika Harijam paslēpt seju plaukstās un apraudāties.



Histērisks un ar asarām acīs, Billijs iebrāzās pa parādes durvīm. Drako un Nātans strauji piecēlās kājās un apjukuši palūkojās un Billiju.

„Mēs braucam uz Cūkkārpu!” Billijs iesaucās, bužinādams savus blondos matus. „Mana draudzene... man draudzene ir ļoti slima! Viņa mirst! Viņa varbūt jau ir mirusi! BRAUCAM!” puisis kliedza uz apkārtējiem. Billija skatiens pievērsās Drako. „Kas pie velna tu tāds esi?”

„Drako Malfojs... Hermiones puisis,” Drako klusi atbildēja, pēdējo daļu viņš nekad nebija tā īsti aptvēris, bet laikam tas viņš meitenei sanāk.

„Tu... tu esi tas puisis, par kuru viņa man stāstīja savās vēstulēs?” Billijs jautāja, uzmanīgi nopētīdams Drako. Malfojs sarāvās, uzzinājis, ka starp Hermioni un šo jaunekli ir notikusi jebkāda veida sazināšanās.

„Billij, mēs par Hermioni zinām vairāk, nekā tu šobrīd. Tāpēc lūdzams apsēdies, lai varam tev visu izstāstīt...”

„Merlina vārdā, es visu pēdējo stundu to vien darīju kā skaidroju to visu tev! Tagad man tas vēl jāskaidro viņam?” Drako iesaucās, izskatīdamies visai saguris un ne tajā labākajā garastāvoklī. Puisis bija cerējis šeit ierastie, veikli atrast vajadzīgās atbildes un atgriezties pie Hermiones.
Nātans nobolījās un palūkojās uz Billiju.

„Es tev visu apstāstīšu īsumā. Drako un Hermione jau kopš gada sākuma slepeni tiekas. Šobrīd viņa ir kritiskā stāvoklī. Cūkkārpā šobrīd atrodas jauna sieviete vārdā Amora Vinopala, un viņa ir neticami spēcīga, jo atsūtīja uz šejieni Drako, jo Hermiones izdzīvošanas noslēpums glabājas šajās sienās.”

„Ļoti dzejiskas beigas,” Drako nomurmināja, ar acīmredzamu nepatiku pret viņa stāsta saīsināto versiju.

„Es centos,” Nātans paraustīja plecus un nopūtās, gaidīdams Billija reakciju. Jauneklis vienkārši tur stāvēja ar redzamām, izžuvušu asaru tērcītēm pār vaigiem. Billijs aplaizīja sausās lūpas un kaut ko apdomāja.

„Kaut kas... šeit... var glābt Hermioni?” viņš samulsis jautāja klusā balsī. Billija koncentrēšanās uz šo jautājumu atstāja lielu iespaidu uz Drako, lai gan viņš nespēja saprast, ko tik cītīgi prātuļo šis jaunais puisis.
Drako vēroja kā Billijs apsēžas uz dīvāna un atbalsta pieri plaukstās. Jauneklis visu laiku brauca ar pirkstiem cauri matiem, tos sabužinot un masējot pakausi. Drako klusēja un pat nepakustējās, lai jaunekli kaut kā mierinātu. Viņš spēja izjust tikai nelielu greizsirdību, ka Hermione bija turējusi šo puisi noslēpumā.

„Kas tas?” Nātans jautāja, norādīdams uz pergamenta gabalu, ko Billijs bija saņurcījis plaukstā. Drako skatiens ziņkārīgi pievērsās papīra gabalam, bet Billijs uz to palūkojās tā, it kā būtu pilnīgi aizmirsis par tā eksistenci.

„Vēstule no Albusa Dumidora...” viņš nomurmināja. Drako pastiepās un izrāva to no Billija rokām, izgludināja un sāka lasīt.

Vilijam Hariss,

Mūsu redzeslokā ir nonācis fakts, ka Jūs sarakstāties ar Hermioni Grendžeri, Cūkkārpas septītā gada skolnieci, Meiteņu Vecāko. Viņa ir nopietni slima un var nepiedzīvot nedēļas nogali. Ir nokārtots eskorts, kas nogādās Jūs un Jūsu ģimeni uz Cūkkārpu, burvju un raganu arodskolu, kopā ar skolēnu, kurš ir atradis veidu kā nokļūt Jūsu mājvietā, lai pateikti pēdējos vārdu pirms Grendžeres jaunkundzes aiziešanas. Jūsu transports ieradīsies aptuveni 8 vakarā.

Paraksts

Albus Dumidors

DIREKTORS

Izlasījis vēstuli, Drako to saplēsa gabalu gabalos. Viņš gan to bija zinājis jau iepriekš, bet fakts, ka tas bija uzrakstīts uz papīra un to bija izdarījis neviens cits kā pats Dumidors, spēja salauzt ikvienu.
Pat ja Dumidors bija nedaudz jucis, viņam parasti bija taisnība.

„Kas tad īsti mums ir jāmeklē? Dzira, burvestība, vai arī kāds cilvēks? Kas atkrīt?” Billijs satraukts jautāja. Drako tikai nodrebinājās, ļaudams rokai ar vēstules atliekām bezpalīdzīgi nošļukt gar sāniem un izbirdināt papīra gabaliņus pa grīdu. Puisis nemaz nedzirdēja kā Billijs strīdas ar Nātanu. Drako prātu bija aizmiglojusi bezgalīga migla. Bez Hermiones viņš bija zudis cilvēks. Viņš nekad vairs nebūtu spējīgs atrast pareizo ceļu. Hermione bija puiša spēka avots, kas tagad ar varu tika atņemts.

Ja viņai jāmirst, tad mirs arī Drako.

Pulkstenis rādīja jau septiņi, kad atvērās parādes durvis un pa tām ienāca vīrietis ar gaišu skatienu un plašu, siltu smaidu.

„Sveiki visapkārt! Kā tu jūties, Nātan?” vīrietis jautāja, nolikdams zemē savu koferi, viņa acis nopētīja telpā esošos trīs zēnus. „Ah, es tā skatos, ka mums ir viesis!” vīrietis iesaucās. Tad viņš sarauca pieri, pamanījis visu niknās sejas un asaru paliekas uz Drako un Billija vaigiem. „Vai esmu ko palaidis garām?”

Nātans noklepojās.

„Tēt, šis ir Drako Malfojs. Viņš mācās Cūkkārpā,” puisis teica. Bendžamins Hariss burtiski pielēca pie Drako un sāka mežonīgi kratīt viņa roku.

„Es zinu, ka tev ar to visu nav nekāda sakara, bet tu... tev līdzīgie... tavas iespējas... viņi izglāba mana dēla dzīvību... es nevaru... es nespēju pietiekami pateikties...” vīrietis teica ar asarām acīs. Viņš pievilka Drako sev cieši klāt un spēcīgi apskāva, puisis pilnīgi juta kā nokrakšķ visi viņa kauliņi.

„Tēt,” Nātans bēdīgi nošūpoja galvu, lūkodamies grīdā. Bendžamins atkāpās no Drako un konstatēja, ka puisis izskatās tikpat kā autisks. Drako skatiens bija vērsts kaut kur tālumā un sejā bija bezkaislīga izteiksme, asaras pildījās puiša acīs. Puiša acis bija stingras un gaiši zilpelēkas, kādas Bendžamins vēl neatminās redzējis, šajās acīs varēja redzēt sāpes.

„Dēls, vai ar tevi viss kārtībā?” Bendžamins jautāja. Drako palūkojās vīrieša acīs, sāpes un ciešanas, likās, tūlīt izsprāgs no viņa asaru veidolā.

„Ser, Jūs mīlat savu dēlu vairāk par visu. Viņš ir Jūsu dzīve. Maģija viņu izglāba. Jūsu dzīve ir glābta. Hermione Grendžere ir mana dzīve... viņa ir mans iemesls dzīvot. Maģija viņai nespēj palīdzēt. Ja viņa mirs... es miršu. Tik vienkārši. Un viņa mirs...” Drako nočukstēja, pirms apsēdās uz dīvāna un sāka stingri lūkoties grīdā, nespēdams vairs novaldīt asaras, tās tecēja no puiša acu kaktiņiem.

Nātans pavilka tēvu malā un visu paskaidroja, Billijs iejaucās ar paskaidrojumu, ka tā ir tā meitene slimnīcā, kuru viņš apciemoja un kurai ir neoperējams smadzeņu audzējs. Bendžamins noskumis lūkojās uz Drako, kamēr Nātans skaidroja, ka pēc pusstundas ieradīsies transports.

„Labs ir, kravājiet mantas,” vīrietis klusi noteica. Abi puiši uzgāja augšstāvā, atstājot tēvu vienu ar Drako, kurš sakumpis joprojām sēdēja uz dīvāna. Bendžamins pienāca puisim klāt un apsēdās viņam blakus, īsti nezinādams ko lai saka un cerēdams, ka jauneklis teiks kaut ko pirmais.

„Es viņu pievīlu,” Drako novilks.

„Nevienu tu neesi pievīlis,” Bendžamins līdzcietīgi atbildēja. Drako pašūpoja galvu un skumji uzlūkoja paveco vīru.

„Pievīlu! Es tiku atsūtīts uz jūsu māju, lai atrastu kaut ko, kas varētu viņu glābt. Tā vietā, lai es kaut ko darītu lietas labā, es visu šeit pavadīto laiku esmu pavadījis žēlojoties. Esmu viņi pievīlis. Tā ir man vaina, ka viņa mirst,” Drako čukstēja.

Bendžamins nespēja teikt neko vairāk, jo nebija nekā, kas varētu nomierināt Drako. Viņš bija ieradies, lai glābtu savu draudzeni, bet tā vietā visu dienu bija tikai žēlojis sevi. Abi sēdēja neveiklā klusumā, kamēr abi brāļi nokāpa pa kāpnēm, katrs nesdami pa nelielai somai, Nātanam bija vēl viena soma, kurā atradās tēva lietas.
Tiklīdz kā somas bija noliktas priekšnamā, gatavas ceļam, pie durvīm atskanēja klauvējiens. Bendžamins uzmanīgi tās atvēra.

„Ei?” Hariss vecākais uzsauca tumsai aiz durvīm. Ārpusē nebija nevienas dzīvas dvēseles, vien koki šūpojās un liecās pie pastiprā vēja. Bendžamins nodrebinājās un jau gandrīz bija aizvēris durvis, kad iekšā, ar skaļu ņaudienu, iespraucās kaķis. Tas priekšnamā apsēdās un gaidoši vēroja klātesošos.

„Ārā! Ej ārā kaķīt!” Bendžamins centās dabūt kaķi ārā.

„Beidz, tēt! Ir tik patīkamu Jūs atkal redzēt, profesore Maksūra,” Nātans nedaudz palocīja galvu. Bendžamins pacēla uzaci.

„Kaķis jūs skolo?” viņš satriekts jautāja. Pirms viņš paguva saņemt atbildi „kaķis” jau bija pārtapis garā sievietē, ar sakniebtām lūpām un neticami taisnu muguru, galvā viņai bija uzmaukta spica raganu cepure.

„Velna milti!” Bendžamins iesaucās un paspēra soli atpakaļ.

„Neticami!” Billijs nočukstēja, neļaudams pašreizējiem apstākļiem atturēt viņu no apbrīna.

„Laba diena, Harisa jaunskungs, Malfoja jaunskungs,” profesore palocīja galvu, un tad pagriezās pret Harisu vecāko.

„Sveicināts, ser, esmu profesore Minerva Maksūra, un es Cūkkārpā pasniedzu Pārvērtības,” viņa ar sevi iepazīstināja.

„Dr. Bendžamins Hariss, esmu neirologs. Man arī prieks Jūs satikt,” Bendžamins paspieda profesores roku, mēģinādams savaldīties, lai gan viņa acīs bija redzams, ka viņš vēlas profesorei pateikties tāpat kā pateicās Drako. „Man jāsaka, ka Jums līdzīgie ir neparasti apbrīnojami un izsmalcināti,” vīrietis noteica gandrīz čukstus. „Izglābāt mana dēla dzīvību.”

Maksūra tikai palocīja galvu.

„Ja jūs visi esat gatavi, mēs varētu doties...”

„Harisa kungs, atkārtojiet ko Jūs nupat teicāt!” Drako iesaucās, viņa acīs spulgoja jauns spars un enerģija, kura, kā šķita bija izzudusi.

„Erm... izglābāt mana dēla dzīvību?”

„Nē! Kas Jūs esat pēc profesijas!” Drako izspļāva.

„Esmu neirologs, un?” Bendžamins jautāja. Drako izplūda smaidā.

„Tad jau sanāk, ka esat smadzeņu ārsts?” viņš jautāja. Hariss vecākais lēnām pamāja, īsti nezinādams, ko lai saka, jaunajam un histēriskajam puisis.

„Uz ko Jūs tēmējas, Malfoja jaunskungs?” Maksūra noskaldīja. „Kas Jums atkal padomā?”

Ar uzvarošu un satrauktu smaidu, Drako atbildēja.

„Es zinu kā var izglābt Hermioni!”

Kad Hermiones acis atvērās, viņa uzreiz saprata, ka nav Sv. Mango. Viņa atradās slimnīcas spārnā. Šis vienkāršais fakts lika meitenei pasmaidīt. Hermiones acis sūrstēja un rīkle likās aizpampusi.

„Hmm...” bija viss, ko viņa spēja pateikt. Hermione palūkojās pa labi. Puisis ar izspūrušiem, blondiem matiem bija atspiedis pieri pret sev priekšā saliktajām rokām, šķita, ka viņš ir aizmidzis. Hermione pasmaidīja. Viņa centās pasaukt Drako vārdā, bet nespēja. Tā vietā meitene vārgi pacēla labo roku un sabužināja puiša matus vēl vairāk. Puisis uzreiz pamodās, izskatīdamies izbiedēts, taču viņa zaļās acis nomierinājās, uzlūkojot Hermioni.

Zaļās?

„Hermion! Tu esi pamodusies!” Billijs Hariss iesaucās.

„Billij?” Hermione aizsmakušā balsi noteica, nespēdama pateikt neko vairāk. Billijs sparīgi pamāja un saņēma meitenes plaukstu savējā, maigi masēdams viņās pirkstus. Hermionei bija jāatzīst, ka sajūta bija patīkama. Viņa nopūtās, vēlēdamās, lai šeit būtu Drako, kas turētu viņas plaukstu. Meitene priecājās redzēt Billiju, bet Drako bija... Drako.

„Dumidors nogādāja mani un manu ģimeni uz šejieni, lai tevi satiktu,” Billijs paskaidroja ar smaidu. „Viņš ir jauks večuks... drusku dīvains, bet visā visumā tīri patīkams.” Hermione iesmējās, tas sāpēja, bet viņa centās to neizrādīt.

„Drako,” Hermione nomurmināja, pirms sāka mežonīgi klepot. Billijs sarauca pieri, un pārguris izbrauca pirkstus cauri matiem.

„Viņš tiekas ar profesoru Dumidoru, vēl dažiem un manu tēvu,” puisis satraukti teica, palikdams gandrīz bez elpas. Pirms Hermione paguva pajautāt vēl kaut ko, pa durvīm ienāca kāds jauneklis. Viņam bija īsi, biezi, melni mati un gaišs smaids. Hermione pasmaidīja pretī, ievērodama radniecisko līdzību.

„Ah! Tu esi pamodusies. Kas tikai nenotiek tajā īsajā brīdi, kad tu aizskrien līdz tualetei. Kā tu jūties?” jauneklis jautāja apsēzdamies blakus Billijam. Hermione nodrebinājās un uzsmaidīja ‘ņemot-vērā-manu-stāvokli,-tīri-labi’ smaidu.

„Tas ir mans brālis Nātans... tas, par kuru es tev jau stāstīju,” Billijs iepazīstināja. „Pēc tā, kas notika ar viņu, mēs visi esam cieši pārliecināti, ka viss ir iespējams,” puisis iesmējās.

„Ko tu man nesaki?” Hermiones balss aizlūza. Lai gan Billijam izdevās noturēties, Nātanam tas neizdevās.

„Viņi ir atraduši veidu, kā tevi izglābt.”

 

„NĒ! Tas ir pilnībā nepieņemami!” Strups iešņācās uz visiem klātesošajiem. „Tas, ko jūs gribat darīt, ir pret likumu, aizliegts jau gadsimtiem un tagad jūs to gribat pārkāpt tikai meitenes dēļ?” viņš jautāja, glūnēdams apkārt.

Drako tik tikko spēja noturēt savas dusmas pret profesoru. Viņam likās, ka plāns bija ģeniāls. Bendžamins Hariss stāvēja stalts un izslējies, kamēr ecēšanās turpinājās, klusēja. Priekš viņa tam visam nebija nozīmes. Viņam šis lēmums nebija nekas cits kā pavēle. Viņam nebija, ko zaudēt.

„Profesor Strup, likumi ir radīti, lai tos pārkāptu,” Dumidors ierunājās ar nelielu smaidu uz lūpām, salikdams pirkstus jumtiņā. Malfojs vēroja Strupu, zinādams, ka viņš nekad neiebilstu direktoram.

„Malfoja jaunskungs, vai jūs apzināties, cik Jūsu lūgumam ir augsta cena?” Profesore Maksūra jautāja, samiedzot acis. Drako gribēja viņiem visiem ko uzkliegt. Viņš bija gaidījis, ka visi leks kājās no prieka, ka ir radusies iespēja glābt Hermioni, tā vietā viņi gaudās un spriedelēja kā tādi nožēlojami kranči, kam astes ierautas kājstarpē.

„Bet, protams, profesore! Es tāpat apzinos, ka cena, to nejautājot, ir vēl augstāka,” Drako vienkārši atbildēja. Viņam bija jāsaglabā miers, lai gan viņš nekad nav spējis savaldīt savas emocijas. Drako jau varēja just vēlmi kliegt kāpjam rīklē.

„Tas nekad neizdosies!” Strups iesaucās, taukainajiem matiem krītot sejā. Viņš tos dusmīgi notrauca no sejas, nikns uz apkārtējiem. „Ja tas būtu tik vienkārši, vai tad jums nešķiet, ka tad likums būtu mainīts?” viņš visiem jautāja. Drako klusēja. Viņam nebija ko atbildēt.

„Profesor, likums netiktu izdots, ja nebūtu cilvēku, kas mirdami to uzturētu,” Dumidors stingri noteica vīrietim, kurš apklusa no vēsi zilo acu skatiena.

„Tātad Jūs gribat teikt, ka to atļaujat?” Drako jautāja, gandrīz bez elpas. Dumidors pacēla roku.

„Nē, to es vēl neesmu teicis. Mums joprojām ir jāpaspriež iespējamās sekas,” Dumidors teica ar rūpju pilnu skatienu.

„Mēs jau tos apspriedām un es neredzu neko tādu, kas varētu mūs atturēt!” Drako īgni noteica, vecais ķēms viņam sāka jau krist uz nerviem. Strups cītīgi kaut ko čukstēja Maksūrai, kura izskatījās visai skeptiska.

„Malfoja jaunskungs, Jūs acīmredzami nepieļaujat domas par citām iespējamībām. Ja nu pēc procedūras Grendžeras jaunkundze vairs nav tādi pati kā agrāk? Ja nu mēs viņas dzīvi padarām neciešamāku, tā vietā, lai to uzlabotu?” Dumidors jautāja.

„Kas var būt ļaunāks par nāvi?” Drako jautāja caur sakostiem zobiem, sažņaugdams rokas dūrēs.

„Padomājiet par viņas prātu, talantiem, ģenialitāti. Ja nu šīs operācijas rezultātā tas viss tiktu zaudēts, un viņa nonāktu komas vai katatonijas stāvoklī, vai domās, ka viņa atkal ir mazs bērns. Ja nu kaut kas noiet greizi operācijas laikā? Kaut kas tāds vēl nekad nav ticis darīts, jaunais cilvēk! Es Jums varu apgalvot, ka kļūdas tiks pieļautas un sekas var būt nāvējošas,” Dumidors centās vest Drako pie saprāta, bet puisis tik tikko klausījās.

„Es nespēju jums noticēt! Jūs visi tikai cenšaties atrast attaisnojumu, lai varētu ļaut viņai nomirt!” Drako iesaucās, dusmās iesperdams ar kāju pa grīdu.

„Nekā tamlīdzīga, Malfoja jaunskungs. Mēs tikai vēlamies būt piesardzīgi un pieiet šim uzdevumam mierīgi un maksimāli sagatavotiem.”

„Tad jau varētu būt par vēlu!”

„Jā varētu, bet, esot sagatavotiem, viņas izredzes uz izdzīvošanu palielinātos.”

„Profesor, neņemiet ļaunā, bet kopš kura laika Jūs esat medicīnas eksperts?” Drako novīpsnāja.

„Es neesmu lietpratējs šajā jautājumā, bet vīrs, kurš stāv Jums blakus, gan ir. Kāpēc neuzzināt viņa viedokli?” sirmais vīrs jautāja. Visi klātesošie pagriezās pret Bendžaminu, kurš, līdz pat šim brīdim, visai bezkaislīgi bija klausījies notiekošajā. Viņš palūkojās uz visu gaidošajām sejām, tad ieskatījās Drako izmisušajā skatienā. Puisis vīrietim tik ļoti atgādināja viņa dēlus. Bendžamins nevēlējās likt Drako ciest.

„Zini, es nevaru neko apsolīt. Dzīvē nekas nav garantēts... bet man liekas, ka es to varu izdarīt,” viņš pārliecināti un patiesi teica. Drako vīrietim uzsmaidīja.

„Ser, Jūs taču apzināties iespējamās sekas?” Profesors Dumidors jautāja. Bendžamins pamāja.

„Tas būtu liels gods strādāt kopā ar tādiem pašiem cilvēkiem, kuri izglāba manu dēlu,” viņš atklāti atbildēja. Bendžaminam bija sajūta, ka, izglābjot šo jauno meiteni, viņš vairs nebūtu parādā. Viņš būtu atmaksājis šai pasaulei par Nātana dzīvības pasaudzēšanu, ja viņš pasaudzētu šīs meitenes dzīvību.

„Tas ir absurds! Albus, tu nevari pat apvērt domu jaukt Vientieša un Maģijas dziedināšanas spējas, lai glābtu meiteni!” Strups iesaucās. Dumidors mierīgi pasmaidīja un pamāja.

„Patiesībā, es apsveru. Nav pareizi, ka mums rokās ir risinājums, bet mēs to neizmantojam, lai glābtu dzīvības. Dziednieki viņu atslēgs, ja var tā izteikties. Tad, Dr. Hariss, Jūs varēsiet atvērt viņas galvaskausu. Dziednieki liek lietā maģiju, lai saturētu visu kopā un lai viss notiktu kā nākas. Viņi darīs, kā liksiet. Jūs izņemsiet audzēju manuāli. Vai domājiet, ka spēsiet ar to tikt galā?” Dumidors pārjautāja.

Bendžamins nopūtās un nobrauca ar plaukstām pāri sejai.

„Tas ir daudz sarežģītāk. Es nešaubos par profesores Maksūras dziedināšanas spējām gan maģiskajām, gan... vientiešu. Audzējs ir tik liels, ka tas caurvij visas meitenes smadzenes. Tas ir daudz sarežģītāk, kā vienkārši atvērt galvaskausu un izgriezt to ārā. Būs nepieciešamas dučiem operāciju, katras laikā būs jāatver jauna vieta galvaskausā. Pat tad es nevaru garantēt, ka tas viss tiks izņemts,” Bendžamins Hariss paskaidroja, pašpārliecībai lēnām izzūdot.

Dumidors pasmaidīja.

„Ser, priekš tam jau maģija ir arī domāta!” viņš iesmējās, samulsinot Bendžaminu. Visi palūkojās cits uz citu, Drako izskatījās noraizējies. Nopūtusies, Maksūra apstiprinoši pamāja, Strupam atlika tikai bezpalīdzīgi pamest gaisā rokas.

„Tagad jautājums nav vairs par morāli vai legālumu. Tas ir vienkāršs jautājums, Dr. Hariss, lūdzu, atbildiet godīgi un no sirds. Netaupiet mūsu jūtas.”

„Jā, ser?”

„Vai šī procedūra spēs viņu glābt?”

Harijs sēdēja koptelpā, Eimija stāvēja viņam aiz muguras. Meitenes tukšās acis vairs puisi nebiedēja, bet mulsināja. Rons un Džinnija apciemoja Hermioni Slimnīcas spārnā. Harijs un Eimija bija vieni paši, puiša sirds sitās tik traki, kā vēl nekad.

„Koncentrējies, Harij,” Eimija iečukstēja viņam ausī.

„Kā tev liekas, ko es daru?” Harijs norūca. Eimija neatbildēja, „Es pat nezinu, kas tieši man būtu jādara!” viņš atcirta un izmisumā izbrauca ar roku cauri matiem.

Eimija nopūtās un apsēdās puisim pretī, mierīgi viņu vērodama.

„Esmu atbrīvojusi tavas bailes, un tās tavā atmiņā tagad ir pavisam svaigas. Tev ir par tām jādomā, jākoncentrējas uz tām. Tās baro tavu spēku, Harij. Tavas emocijas liks tām augt un vairoties. Tev tās jāfokusē uz sveci,” viņa paskaidroja. Harijs pamāja un mēģināja vēlreiz. Viņš iztēlojās visas redzētās, mirušās un aukstās sejas, bet tas joprojām neradīja vēlamo efektu.

„Tas nekam neder!” Harijs iesaucās un padevies pameta gaisā rokas. Eimija saberzēja acis.

„Man tikai jāatrod īstais pavediens! Man likās, ka esmu to atradusi, kad atbrīvoju tavas bailes... tad kāpēc tas nedarbojas?” viņa izmisusi jautāja.

„Tu runā ar puisi, kura ģimeni noslepkavoja dēļ kaut kāda sasodīta Pareģojuma, kuru izteica kaut kāda ķerta dāmīte! Esmu padarījis sevi nejūtīgu pret šīm atmiņām,” Harijs norūca.

Eimija papurināja galvu.

„Tādā gadījumā Harij, piedod man, bet man tas ir jādara,” viņš čukstēja. Eimija pamāja roku uz sāniem, liekot Harijam iekliegties, kad pats tika atsviests atpakaļ tieši trofeju skapī, kas sašķīda gabalu gabalos.

„Ko, pie velna, tu dari?” puisis iesaucās, pietrausies atpakaļ kājās.

„Tu teici, ka atmiņas uz tevi neiedarbojas... tad es tās padarīšu reālas,” Eimija teica ar smaidu uz lūpām. Harijs pasniedzās, lai izvilktu savu zizli, bet Eimija pacēla roku, liekot tam ielidot viņas plaukstā.

„Pagaidi! tas nav godīgi!” Harijs iesaucās.

„Harij, ja tu gribi atbrīvot savas spējas, tev tas ir jādara bez zižļa,” Eimija teica, paraustot plecus, un, apkļaujot abas rokas ap zizli, lika tam izgaist. Tagad to atgūt vairs nebija iespējams.

„Es nevaru burties bez zižļa!” Harijs iesaucās. Eimija iesmējās, liekot puisim nodrebināties. Pat ja viņa centās ar Hariju cīnīties, viņa vienalga bija skaista.

„Nu tad mainīsim to!” Eimija iesmējās un viņas kanēļkrāsas mati sāka lidināties uz visām pusēm. „Paskatīsimies, ar ko lai sāk...” meitene apsvēra.

Pilnīgi bez iemesla, lauvas galva ar diviem sakrustotiem zobeniem zem tās, atdalījās no sienas un nokrita uz grīdas. Zobeni mirdzēdami pacēlās gaisā.

„Tu laikam joko,” Harijs nomurmināja.

„Nepavisam! Tā Harij, es tev ieteiktu bēgt,” Eimija iesmējās un, pamājot ar rokām, lika zobeniem lidot Harija virzienā. Harijs iekliedzās un pārleca pāri dīvānam, liekot zobeniem iedurties atzveltnē. Puisis paripinājās zem kafijas galdiņa.

„Nu taču Harij! Tu vari labāk!” Eimija iesaucās. Šoreiz zobeni nepakustējās, bet toties Visgaršu zirnīšu paciņa, kas atradās uz kafijas galdiņa, atsprāga vaļā un zirnīši šāvās virsū Harijam neticamā ātrumā.

„OW! AUČ! BEIDZ!” Harijs sauca, pielēcis kājās un cenzdamies izvairīties no uzbrūkošajiem saldumiem. Eimija nobolīja acis.

„Liec tam pārtraukties, Harij! Es ar tevi vēl apejos visai maigi! Liec tam beigties!” viņa teica. „Koncentrējies! Tāpat vien tas nenotiks! Tev tas jāgrib ar visu kas tev ir!”

Harijs blenza uz Eimiju. Viņam bija tas jāpārtrauc. Viņam bija jāliek zirnīšiem beigt šauties viņam virsū, atstājot sarkanus pleķus uz ādas.

Nekas nenotika.

„Tu liec man vilties, Harij. Man laikam būs jāmēģina jauna metode,” Eimija noteica. Viņa savieba seju, koncentrējoties... un sāka augt! Eimijas kājas kļuva lielākas un pleci platāki. Viņa nedaudz saliecās, viņas mati kļuva īsāki līdz puiciskam griezumam un kļuva spilgti sarkani, vasaras raibumi burtiski izsprāga no viņas ādas.

„Ron?” Harijs pārsteigts jautāja.

„Nē, Harij, nemuļķojies!” Rons iesmējās. „Tā joprojām esmu es, Eimija,” viņa atbildēja.

„Tu esi metamorfomags?” Harijs jautāja nedaudz šokēts. Eimija/Rons nobolījās un pamāja.

„Es dzīvoju jau vairāk nekā simts gadus, Harij. Tu sasniegtu lieliskas lietas, ja zinātu, ka tavā rīcībā ir mūžība,” viņa ieķiķinājās. „Tā, laiks kautiņam!” Eimija/Rons teica un metās Harijam virsū.

„Nē!” Harijs iesaucās, kas Eimija/Rons ar plecu ietriecās viņa vēderā. Viņi sāka cīkstēties uz grīdas. Eimija/Rons sāka iekaustīt Hariju, liekot viņam sarauties. Viltus Rona dūre trāpīja pa Harija lūpu un asinis piepildīja puiša muti. Otra dūre trāpīja pa Harija aci, liekot viņam iekliegties, jūtot kā tā aizpampst.

Ar kliedzienu Harijs apvēlās, piespiežot viltus Ronu pie grīdas, sākot viņu žņaugt. Viņa acis bija aizvērtas. Harijs juta kā Rons cenšas izrauties... bet kaut kas nebija tā kā vajag... viņa rokas bija par īsām...

Harijs atvēra acis un ieraudzīja Hermioni, lūkojamies viņā ar asaru pilnām acīm un piesarkušu seju.

Puisis atrāvās, pielekdams kājās, un nolādēja sevi, ka bija piemirsis, ka tā ir Eimija. Hermione lūkojās uz Hariju un lēnām piecēlās. Viņa pārvērtās atpakaļ par Eimiju.

„Piedod man, Harij,” viņa nomurmināja un atkal sāka pārvērsties. Harijs šausmās uzlūkoja sev priekšā stāvošo tēvu.

„Harij, es tevi ienīstu. Tu vairs neesi mans dēls. Tu esi nogalinājis tik daudz cilvēku. Tu esi nogalinājis manu labāko draugu. Es tevi nicinu. Esmu tevī vīlies. Es atdevu savu dzīvību tevi dēļ, lai tu varētu dzīvot, bet man neliekas, ka tas bija tā vērts,” viņš teica.

Asaras piepildīja Harija acis, un viņš juta to augam, ceļamies iekšienē.

„Ja es tevis dēļ nebūtu atdevusi savu dzīvību... ja es viņam būtu vienkārši ļāvusi tevi nogalēt, neviens tik daudz neciestu. Tā ir tava vaina, Harij,” tagad jau Harija priekšā stāvēja viņa māte. Asaras lija no puiša acīm un enerģija sāka lauzties uz āru...

„Labas domas... maini to... maini to...” Harijs čukstēja pie sevis. Enerģija vēlās no viņa, un, kad puisis atvēra acis, viņš šokēts ieraudzīja ko bija izdarījis. Trofeju skapis vairs nebija sašķīdis, dīvāna atzveltne nebija sadragāta un lauvas galva ar visiem zobeniem bija atpakaļ pie sienas.

Visi visgaršu zirnīši bija atpakaļ paciņā, kura bija cieši aizvērta, it kā nekad nebūtu tikusi atvērta. Eimija stāvēja Harija priekšā, turpat, kur pirms brīža atradās viņa māte, Lilija.

„Ak, Harij... man tik ļoti žēl,” viņa čukstēja un pieskrēja Harijam klāt, apmezdama rokas ap puiša kaklu. Viņi apskāvās, un asaras lēnām izzuda no Harija acīm. Eimija bija centusies no tā izvairīties. Viņa to darīja tikai, lai pārbaudītu puiša spēju robežas... lai redzētu, ko tas izsauks.

Eimija atrāvās, un Harijs ieskatījās meitenes tukšajās acīs. Puisis cerēja, ka viņa to jūt. Viņš cerēja, ka Eimija zina, ka viņš to nevainoja.

Harijs izbrauca ar pirkstiem cauri viņas kanēļkrāsas matiem, liekot meitenes elpai nodrebēt. Eimija lēnām pamirkšķināja un Harijs viņu cieši satvēra. Puiša lūpas atradās tikai collas attālumā no viņas. Eimija nekustējās, taču viņas elpa uz Harija ādas padarīja viņu traku.

Harijs tuvojās, lai viņu noskūpstītu...

„Ei, Harij! Vai tu jau dzirdēji?” Rons iesaucās, ieveldamies koptelpā. Harijs atkāpās, tāpat arī Eimija un viņi pagriezās pret Ronu. Rudmatis stāvēja satraucies un tikpat kā bez elpas.

„Kas man būtu bijis jādzird?” Harijs jautāja.

„Hermione rīt pēcpusdienā dosies uz Sv. Mango... viņi domā, ka ir atraduši veidu, kā viņu glābt!” Rons priecīgi iesaucās un Harijs plati pasmaidīja, ignorējot pukstošo sāpi lūpas kaktiņā un faktu, ka spēj redzēt tikai ar vienu aci.

"Tas ir lieliski!” Eimija laimīgi iesaucās.

„Harij... kas ir noticis ar tavu seju?”

„Ja godīgi Ron, tad tu man sadevi pamatīgu sutu,” Harijs iesmējās un Eimija viņam pievienojās, atstājot Ronu stāvot ar apjukušu sejas izteiksmi.

Drako soļoja šurpu turpu pa Vecāko Zēnu un Meiteņu koptelpu. Berzēdams rokas, domādams, ko viņš teiks Hermionei, kad viņa pārradīsies. Viņa jau bija atceļā no Slimnīcas spārna. Ko lai viņš saka? Kā lai viņš izturas? Kā viņa jutīsies?

Drako turpināja soļot turp un atpakaļ, šurpu un turpu, un gaidot vēl iemalkoja nedaudz ķirbju sulas.

 

Puisis izdzirdēja atveramies portreta ieeju un sastinga, blenžot uz ieeju, gaidot, kad pa to ierāpsies Hermione. Meitene, ienākot un ieraugot Drako, nedaudz izslējās. Viņu skatieni satikās, un viņi vienkārši lūkojās viens otrā. Hermiones mati skaisti krita nelielās šķipsnās pār viņas šokolādes krāsas acīm, viņas augums izskatījās trausls, šajos svārkos un blūzē.

 

Hermione nometa zemē savas mantas un skrēja pretī Drako, asarām pildoties acu kaktiņos. Puisis metās meitenei pretī un iekļāva to ciešā apskāvienā, piespiezdams seju cieši pie meitenes kakla. Hermione ieraudājās un sāka skūpstīt puiša kaklu. Meitene atrāvās, un Drako izbrauca ar pirkstiem cauri meitenes biezajiem matiem.

 

„Grendžere, nekad vairs tā nedari,” puisis teica un Hermione iesmējās. Viņš uzmanīgi notrauca atlikušās asaras no meitenes vaigiem. Hermione saņēma Drako plaukstu un noskūpstīja viņa pirkstu galus.

 

„Man nenāk ne prātā,” viņa iesmējās. Abi stāvēja klusumā, turēdamies viens pie otra. Drako meiteni turēja ciešā apskāvienā.

 

„Man vēl nekad mūžā nav bijis tik ļoti bail,” viņš nomurmināja un maigi noskūpstīja meiteni uz pieres. Hermione nodrebinājās un cieši saspieda Drako.

 

„Man tik ļoti žēl,” viņa nočukstēja. Drako saprotoši pamāja.

 

„Cikos ir operācija?” viņš jautāja.

 

„Man jādodas prom agri no rīta,” Hermione atbildēja. „Es nevēlos, ka tu brauc līdzi,” viņa noteica. Drako pārsteigts atrāvās

 

„Hermione Grendžere, es braukšu, vai nu tu to gribi, vai nē!” viņš stingri noteica. „Tu nevari cerēt, ka izcīnijis tev šo operāciju es nebūšu tev līdzās, kad tā beigsies, lai varētu turēt tavu plaukstu savā, kamēr tu atveseļojies!” viņš turpināja. Hermione tikai puisim vāji uzsmaidīja.

 

„Mēs abi zinām, ka iespēja man pārdzīvot šo operāciju ir tuvu nullei. Es... Es vienkārši vēlos būt ar tevi kopā cik vien ilgi tas vēl ir iespējams, un gadījumā ja es neizdzīvoju tu to uzzinātu vēlāk, nekā agrāk,” viņa nočukstēja. Drako sarauca pieri un atglauda meitenes matus no acīm.

 

„Par ko tu runā? Tuvu nullei? Tikai nevajag...!” puisis iesaucās, liekot Hermionei iesmieties.

 

„Kad es teicu izdzīvot, es domāju...”

 

„Tu biji domājusi, ka vairs nebūsi tāda kā iepriekš. Es nemaz uz to neceru. Tu nepārtraukti mainies no brīža, kopš dabūji to sasodīto audzēju... Es domāju, ka spēšu pārciest vēl pēdējās pārvērtības, ja vien tas nozīmē, ka vēl varēšu tevi turēt savās rokās,” Drako nočukstēja, vēlreiz cieši apskaujot meiteni. Hermione pasmaidīja un maigi noskūpstīja puiša kaklu.

 

Meitenes rokas pārskrēja pār puiša krūtežu, liekot viņam notrīsēt no katra pieskāriena. Viņas pirksti maigi masēja puiša jūtīgo ādu, un viņas elpa kutināja Drako kaklu. Drako nebija spējis iedomāties, ka viena cilvēka pieskāriens var radīt tik lielisku sajūtu. Hermione uzmanīgi atpogāja puiša kreklu, atklājot viņa kailās krūtis. Drako palūkojās lejup uz meiteni un ar rādītājpirkstu uzmanīgi pacēla meitenes zodu uz augšu.

 

„Hermion, mums nevajag...”

 

„Drako, tas ir tas, ko es vēlos. Tas ir tas, ko es allaž esmu vēlējusies. Ja tu man to ļausi... tad man būs kaut kas pie kā pieturēties,” Hermione teica, ar mirdzošām acīm. Drako pieliecās un noskūpstīja meiteni, liekot tai burtiski izkust viņa rokās. Meitene nodrebēja no katra pieskāriena, kamēr Drako maigi glāstīja viņas muguru, kutinādams viņu.

 

„Grendžere, tu pat neapzinies, kur esi iekūlusies,” Drako norūca, lēnām atpogādams meitenes blūzi. Hermione juteklīgi glāstīja puiša krūtis un pasmaidīja.

 

„Lai kā nu tur būtu, mister Lielībniek, es zinu, ka tās ir tikai runas,” viņa ieķiķinājās. Drako nobolījās.

 

„Nu viss, tas bija pēdējais piliens,” viņš teica, paceldams meiteni uz rokām un sāka nest viņu uz savu guļamistabu. Hermione iesmējās un nospārdīja savas kurpes. Drako meiteni iemeta gultā un uzrāpās viņai virsu, to maigi skūpstīdams.

Viņa čukstēja tā vārdu, puisis noskūpstīja viņu vēl kaislīgāk, maigi glāstīdams meitenes vēdera jūtīgo ādu. Hermione bija tik silta un viņa garšoja tā kā nekas, ko viņš līdz šim bija nogaršojis. Viņa garšoja pēc mīlestības.

Sajūta, ar kādu abu ādas saskārās bija visneticamākā sajūta, kādu Hermione jebkad bija izjutusi. Viņu ādas bija siltas. Viss viņas ķermenis šķita atdzīvojies, meitene alka pēc Drako tik ļoti, kā viņa vēl nebija alkusi pat pēc šokolādes vardes. Hermione pasmaidīja un noskūpstīja puiša ādamābolu.

 

„Hermion,” Drako iešņācās, noskūpstīdams viņu vēlreiz, maigi glāstīdams meitenes muguru. Hermione viņam atbildēja, liegi piekļaujoties, alkdama pēc viņa.

 

„Es tevi mīlu, Drako Malfoj,” meitene puisim uzsmaidīja un viņš apstājās, lūkodamies lejup. Guļot uz šiem zīdainajiem palagiem, kaut kas viņas čukstā, lika saskriet asarām viņa pilnmēness-ūdeņu acīs.

 

„Es tevi mīlu, Hermione Grendžere,” Drako nočukstēja, un vēl nekad mūža viņš neko nebija domājis tik nopietni.

 

Un tad viņi mīlējās. Šādu mīlestību vēl neviens visā pasaulē nebija pieredzējis, jo tā bija tīra un plaukusi no vienkāršās vēlmes piekļauties viens otram.

 

 

 

 

Drako bija ieslīdzis pilnīgā svētlaimē, kad nākamajā rītā pamodās. Viņam no laimes pārskrēja patīkamas tirpas no galvas līdz papēžiem, kad puisis izstaipījās. Pat doma par došanos uz Hermiones operācija nevarēja likt viņam beigt smaidīt.

Puisis jutās kā septītajās debesīs. Palagi zem viņa bija patīkami silti un nomierinoši, spilvens likās neticami mīksts. Gaiss likās viegls un smaržīgs, varētu domāt, ka Drako guļamistabā būtu iestājusies pavasara pirmā diena. Viņam smeldza visas maliņas, bet viņš vēlējās, lai šis brīdis turpinātos mūžīgi.

 

Drako pagriezās uz sāniem.

 

„Labrīt, mīļotā,” viņš nočukstēja. Asaras piepildīja puiša acis un viņš pagriezās atpakaļ uz muguras, lūkodamies griestos ar sāpēm sirdī.

 

Hermione bija prom.

 

Viņam pat nebija dota iespēja atvadīties.

Hermione gulēja gultā, vērodama neiedomājami baltos griestus. Viņa jutās šausmīgi, ka bija pametusi Drako guļam un nebija pat atvadījusies. Tas bija tik perfekts brīdis, un meitene nevēlējās to sabojāt ar strīdu. Viņa nevēlējās puisi piespiest, lai tas nedodas viņai līdzi. Pagājušā nakts bija ideāla, un Hermione vēlējās, lai tā, tā arī paliek.

„Labi, Grendžeres jaunkundz. Esat gatava?” kāda balss jautāja. Hermione palūkojās Bendžmina Harisa maigi zaļajās acīs. Viņa pasmaidīja un piekrītoši pamāja. Grupiņa Dziednieku sapulcējās ap meitenes gultu. Visi šķita ārkārtīgi satraukušies. Neviens no viņiem nekad vēl nebija operējis, un kur nu vēl redzējis kāda galvaskausa iekšpusi tā īpašniekam dzīvam esot.

„Labs ir, iemidziniet viņu,” Bendžamins teica vienam no Dziedniekiem, kurš, pacēlis savu zizli, kaut ko nomurmināja, liekot Hermionei ieslīgt tumšā un patīkamā aizmirstībā.

 

Džinnija kopā ar Hariju, Ronu un Eimiju sēdēja Grifodora koptelpā, gaidīdami kādu jaunu ziņu par Hermioni. Operācija bija sākusies jau pirms stundas. Cik ilgi viņiem vēl būs jāgaida?

„Tātad... ko īsti tad viņi tur dara?” Rons jautāja Harijam, jau kuro reizi. Harijs nobolījās. Viņš bija vienīgais, kurš pilnībās saprata notiekošo, jo bija audzināts kā vientiesis un katru vasaru bija spiests par tādu izlikties. Puisis saviebās, ne visai vēlēdamies par to runāt.

„Viņi noņems visu viņas galvaskausa augšdaļu, tad izņems audzēju un tad piestiprinās noņemto galvaskausa daļu atpakaļ,” Harijs īgni noteica. Rons saviebās.

„Viņi patiešām taisās uzšķērst Hermiones smadzenes? Ar rokām?” Rons griezīgā balsī noprasīja. Džinnija nobolījās.

„Ronald, tas, ka tev nepatīk smadzenes, nenozīmē, ka citiem arī tās nepatīk!” meitene iesaucās. Harijs sarauca pieri, atcerēdamies kā piektajā gadā Ronam iznāca saķeršanās ar smadzenēm. Tajā pašā dienā nomira Siriuss... puisis sapurināja galvu, cenzdamies neatcerēties.

„Ak, atšujies, Džinnij! Kamdēļ tu neej un nepamīcies ar savu DRAUDZIŅU?” Rons dusmīgi nošņāca. Asaras piepildīja Džinnijas acis, un viņa izskrēja no koptelpas. „Ko? Ko es tādu pateicu?”

„Tu esi idiots Ron. Vai tad tu neatceries? Viņš viņu pameta pirms kādiem diviem mēnešiem,” Harijs nobolījās.

„Tas kretīns,” Rons norūca. Pārējo laiku viņu pavadīja klusumā, lūdzoties, lai ar Hermioni viss ir kārtībā.

 

 

Nātans un Billijs iestiprinājās Lielajā Zālē. Hermione un viņu tēvs vēl bija operāciju telpā. Brāļi zināja, ka paies vēl ilgs laiks līdz būs kādi jaunumi. Vēl vismaz kādas četras stundas. Lai gan, maģija arī bija iesaistīta, tā, ka pāris stundas varēja arī atskaitīt.

„Vai tad tava draudzene nemācās šajās skolā?” Nātans jautāja. Billijs sarauca pieri un pamatīgi nosarka. „Ko? Ko es tādu pateicu?”

„Erm... Mēs ar Džinniju pašķīrāmies,” Billijs nomurmināja. Nātans uzmeta brālim līdzjūtīgu skatienu.

„Oh, man žēl vecīt. Kāpēc tā?” viņš jautāja. Billijs vainīgi uzlūkoja brāli, nopūtās un pakasīja pakausi.

„Nu, kad tu saslimi es jutos visai satriekts un...”

„Tikai nesaki, ka pameti viņu manis dēļ!” Nātans iesaucās. Billija pamāja un Nātans trieca savu kafijas krūku pret galdu. „Billij, tas bija patiešām muļķīgi no tavas puses. Ko viņa tev atbildēja?”

„Nu, es viņai tā kā uzrakstīju vēstuli, un viņa tā arī neatbildēja,” puisis saguma, „Tā būs tikai labāk.”

„Nē, tā nebūs labāk! Merlina vārdā, atrodi to meiteni un lūdz piedošanu! Pielien uz vēdera, ja vajag! Es nemaz nezināju, ka man ir tāds mīkstpēdiņš brālis.” Billijs nikni paglūnēja uz Nātanu.

„Es neesmu nekāds mīkstpēdiņš! Ņem savus vārdus atpakaļ!”

„Es ņemšu, kad tu ar to meiteni... Dženiju? Tiklīdz tu pārliecināsi viņu, ka esi idiots un viņa tev dos otru iespēju,” Nātans atbildēja.

„Viņu sauc Džinnija, un man liekas, ka viņa jau tāpat zina, ka esmu idiots,” Billijs noteica, „Bet man liekas, ka viņai labāk patiks to dzirdēt no manis.”

„Tas ir pirmais saprātīgais teikumu, kuru tu esi pateicis visas šīs sarunas laikā,” Nātans norūca un iemalkoja kafiju. Billijs piecēlās, nogludinādams kreklu. Puisis pieņēma, ka labāk būs, ja ies tagad. Džinnijai bija vajadzīgs draugs, un Billijam bija vajadzīga viņa. Puisis prātoja, ko gan viņa teiks.

„Parunāsim vēlāk, Nātan,” Billijs nopūtās un atstāja brāli. Puisis devās ārā no Lielās Zāles un saskrējās ar kādu liesmojošu matu īpašnieci. Billijs paklupa un atmuguriski nokrita uz cietās akmens grīdas, kad viņš pacēla galvu, puisis ieraudzīja sev pretī sēžam Džinniju ar asaru pilnām acīm.

„Atvaino,” Billijs nomurmināja un pietrausās kājās, pasniegdams roku Džinnijai.

„Man nevajag tavu palīdzību!” meitene atcirta un piecēlās. Viņa centās pagriezties un doties projām, bet Billijs paspēja viņu saķert aiz rokas.

„Džinnij, man tev ir kaut kas jāpaskaidro!” puisis centās vest Džinniju pie saprāta. Meitene izrāva savu roku no Billija tvēriena un devās prom. Tas nemazināja puiša apņēmību. Viņš sekoja.

„Atšujies no manis!” Džinnija nošņācās.

„Džinnij, ļauj man paskaidrot!” puisis iesaucās, cenzdamies neatpalikt.

„Liec mani mierā! Es neko nevēlos dzirdēt!” Džinnija sauca, sākdama iet ātrāk. Tagad Billijam jau nācās skriet, lai tiku meitenei līdzi.

„Džinnij, uzklausi mani!” puisis lūdzās. Džinnija piepeši apstājās un paglūnēja uz viņu. Puisis sastinga.

„Nē, tu uzklausīsi mani, Villijam Hariss! Tu liki man sevī iemīlēties, un tad ņēmi un salauzi manu sirdi! Tu to pat nespēji izdarīt man acīs skatīdamies! Tā vietā, tu man uzrakstīji kaut kādu patētisku vēstuli, un pat nepateici kāpēc...”

„Džinnij, mans brālis bija slims.”

„Ko?” Džinnija pārjautāja, balsij manāmi mīkstinoties.

„Mans brālis Nātans. Kad es tev rakstīju to vēstuli... viņš bija slimnīcā. Viņam bija leikēmija... tas ir asiņu vēzis. Viņš mira un nereaģēja uz zālēm. Tas viss bija pārāk nomācoši. Man bija savi pienākumi, un man nelikās, ka es spēšu pienācīgi veltīt tev visu savu uzmanību,” Billijs paskaidroja.

„Ak, Billij, man tik ļoti žēl,” Džinnija nočukstēja. Puisis saņēma savās plaukstās meitenes pirkstus un maigi saspieda.

„Bet, Džinnij, viņam tagad ir labāk. Mēs viņu aizvedām uz Sv. Mango un viņu izārstēja! Manam brālim bija jāiziet cauri īstai ellei, un atveseļojies viņš man lika saprast, ka man nekad nevajadzēja laist tevi vaļā. Es tevi zaudēju un nekad nespēšu sev to piedot,” Billijs teica un maigi noskūpstīja Džinnijas pirkstgalus. Asaras piepildījās meitenes acīs.

„Zini Billij, tu mani nezaudēji,” viņa nočukstēja. Cerība iezibsnīja Billija acīs.

„Ko? Ko tu ar to gribi teikt?” viņš tik tikko spēja apslāpēt laimi un satraukumu savā balsī. Vai viņa puisim piedos? Vai viņa ņems to atpakaļ? Ja tā bija, tad viņš Dievam vairs nekad neko nelūgs.

„Es gribu teikt, ka tu mani nezaudēji... tu mani tikai aizvietoji,” meitene iesmējās, liekot arī Billijam sākt smieties. Viņš pievilka Džinniju tuvāk un apskāva. Puisis sajuta saldo zemeņu aromātu, kas plūda no meitenes matiem, un viņš nespēja noticēt, ka pasaulē var būt kāds tik perfekts cilvēks.

„Nu, vai es tevi atradu?” Billijs jautāja. Džinnija pamāja un iekoda lūpā. Viņa piespieda savu pieri pie Billija pieres, un puisis izbrauca ar pirkstiem cauri meitenes mīkstajiem matiem un lūkojās viņas vizoši brūnajās acīs.

„Jā,” Džinnija nočukstēja.

„Vai es varu tevi noskūpstīt?” Billijs klusi jautāja, asara pārripoja pār meitenes vaigu un viņa iesmējās.

„Kad vien vēlies,” viņa atbildēja.

Šajā skūpstā viņu dalīja savu mīlestību un sāpes.

Augšstāvā, Eimija smaidīja, zinādama, ka viss pamazām nokārtojās...

Bet viņa arī apzinājās, ka drīz vis pasaule var sabrukt...

Ja Harijs neiemācīsies kontrolēt savas dusmas.

Hermione cieši samiedza acis, kad kariete pārbrauca pār kādu palielāku bedri. Lai arī cik pretsāpju zāļu viņai tika dotas, galva tik un tā sāpēja. Patiesībā, sāpēja diezgan pamatīgi. Meitene bija nedaudz īgna, bet tai pašā laikā arī ļoti optimistiska un cerību pilna, ka pat nespēja pārtraukt smaidīt. Operācija noritēja veiksmīgi... bet vēl pastāvēja jautājums, vai viņai pietiks spēka pilnīgi atveseļoties?

Cūkkārpas pils iznira viņas redzeslokā. Hermione atminējās visus Dr. Harisa un Dziednieku brīdinājumus, kad meitene paziņoja, ka vēlas atgriezties skolā. Viņa apsolīja, ka necelsies no gultas. Meitene ārstus arī informēja, ka viņai diez vai radīsies vēlme dzīvot, ja nevarēs jebkurā brīdī satikt tos, kurus tik ļoti mīl.

Kad kariete apstājās, profesore Maksūra palīdzēja meitenei izkāpt. Hermione pieglauda matus un pasmaidīja. Dziednieki bija diezgan labi papūlējušies, un meitenei pat bija mati. Viņa nevēlējās, pat uz laiku, būt pilnīgi bez matiem.

„Tikai mierīgi, Grendžeres jaunkundz,” Maksūra ierunājās, kad abas izkāpa no karietes, „Kā jūs jūtaties?”

„Skalā no 1 līdz 10, manas galvassāpes saņem apaļus divpadsmit, bet par spīti tam, es jūtos tik labi kā vēl nekad,” Hermione uzsmaidīja profesorei, bet tas beidzās ar sāpju grimasi.

„Jums tikai ir jāatpūšas, mīļā,” Maksūra nopūtās un pavadīja meiteni cauri ieejas durvīm. Hermionei bija sev jāatzīst, ka viņa jutās nedaudz pārsteigta, ka viņas draugi nebija sarīkojuši tādu kā sagaidīšanas ballīti. Tikko bija sākušās pusdienas. Visi laikam bija Lielajā Zālē. Meitenei diez ko negribējās svinēt. Viņa labāk vēlējās nosnausties.

Profesore Maksūra novēlēja meitenei arlabunakti, kad abas sasniedza sera Bentlija portretu. Vīrietis palūkojās lejup uz Hermioni un pasmaidīja.

„Kā jums klājas Grendžeres jaunkundz?” viņš maigi jautāja. Meitene pasmaidīja un nodrebinājās.

„Man klājas labāk, nekā biju cerējusi. Un jums?” viņa jautāja.

„Labāk, kad redzu, ka ar jums viss ir kārtībā.”

„Paldies! Šarlatāns,” Hermione klusi noteica un paberzēja deniņus.

„Kā vēlaties,” sers Bentlijs nedaudz palocīja galvu un portrets atvērās. Hermione iekāpa pa portreta caurumu un divas spēcīgas rokas viņu sagrāba aiz pleciem, visai rupji ievelkot viņu dziļāk.

„Merlina vārdā, Grendžere, es pat nepaguvu atvadīties!” Malfojs iesaucās un cieši apskāva meiteni. Hermione puisi atgrūda.

„Malfoj, viss ir labi. Esmu šeit. Ar mani viss ir kārtībā,” viņa centās to nomierināt.

„Tu varēji nomirt! Tu varēji nomirt un man nebūtu bijusi iespēja atvadīties!” Drako iesaucās un apskāva meitenei vēl ciešāk. Hermione maigi atraisījās no puiša tvēriena un atliecās. Viņa saņēma tā seju savās vēsajās, drebošajās plaukstās, un uzsmaidīja cik vien plaši spēja.

„Fakts, ka mums nebija salkanas atvadas, bija īstais iemesls, kāpēc es pārdzīvoju operāciju. Es nevarēju padoties, zinot, ka tu mani te gaidi,” Hermione pasmaidīja. Drako arī pasmaidīja un notrauca acīs sariesušās asaras. Meitene pacēlās pirkstgalos un maigi noskūpstīja puisi. „Tā, es esmu pārgurusi un man patiešām vajag pamatīgi izgulēties,” viņa iesmējās un visai stīvā gaitā devās uz savu guļamistabu.

„Mēs abi zinām, ka tev man gulta patīk labāk. Neuztraucies, es neuzsākšu neko pārāk neķītru,” Malfojs iesmējās un vadīja Hermioni uz savu guļamistabu.

„Šķiet, ka viņi būs vēl kaut ko sadarījuši ar manām smadzenēm, kamēr tās uzšķērda, jo es tiešām tev uzticos,” meitene iesmējās un pieskārās virsdegunei, it kā cenšoties izslēgt neciešamās galvassāpes.

„Tas nebija smieklīgi,” Malfojs norūca, nomurminot paroli un atverot savas istabas durvis.

„Njā, taču jokojot par to ir labākais veids, kā to uzveikt,” Hermione atbildēja, tik tikko nesabrūkot.

„Tādā gadījumā es ceru, ka viņi būs izgriezuši arī nedaudz tavas inteliģences, un tu vairs nebūsi tik neciešama viszinīte,” Malfos nosmējās.

„Par to es atņemu desmit punktus no Slīdeņa!” Hermione iesmējās. Drako pagriezās un meitene ieskrēja tieši puisim krūtīs, viņa piespieda pret tām galvu un kādu brīdi klausījās vienmērīgos puiša sirdspukstus. Drako iegremdēja seju dziļi Hermiones smaržīgajos matos un apskāva meiteni cieši jo cieši. Hermione nevēlējās, lai viņš viņu kādreiz laistu vaļā.

„Kā gan es varētu atgūt tos punktus?” Drako čukstēja meitenes matos, viņa karstā elpa kutināja viņa ādu, pirms viņš maigi noskūpstīja Hermiones kaklu. Meitene sāka ķiķināt un aplika rokas ap puiša kaklu.

„Tu varētu ļaut man gulēt!” viņa atbildēja un maigi noskūpstīja puisi uz lūpām, pirms atrāvās un devās uz gultu. Hermione pārsteigta iesaucās, kad tika pacelta gaisā Drako spēcīgajās rokās.

„Labi, bet ja tu taisies iet gulēt, tad tikai pa mani modei,” viņš smējās.

„Malfoj, lūdzu, man šobrīd nav noskaņojuma...”

„Samaitāts prāts, Grendžeres jaunkundz!” Drako iesaucās un nolaida meiteni gultā, „Tu tagad atpūties,” viņš noteica un uzmanīgi noskūpstīja Hermiones pieri. Viņa pasmaidīja un prātoja, kas gan puisim padomā. Drako pagriezās un izskrēja no istabas. Hermione viņam uzticējās, bet nezināja ko puisis ir spējīgs pastrādāt.

Drako atgriezās turēdams rokās garu, kokvilnas naktskreklu, kādā Hermione parasti gulēja. Meitene puisi uzmanīgi nopētīja. Drako apsēdās viņai blakus gultā un nevainīgi smaidīja.

„Piecelies sēdus,” viņš nočukstēja. Hermione paklausīja. Puiša pirksti aizslīdēja līdz meitenes blūzei un sāka to atpogāt. Meitene izbrīnīta uzlūkoja Drako, bet viņa tam uzticējās. Kad visas pogas bija atpogātas, puisis to noslidināja no meitenes pleciem. Tad viņš pastiepās pēc naktskrekla.

„Rokas augšā,” Drako iesmējās un Hermione gaiši pasmaidīja. Viņa nespēja noticēt cik savāds un reizē arī neticami mīļš šis puisis varēja būt. Viņš patiešām palīdzēja viņai sagatavoties gulētiešanai. Tā bija vistīrākā lutināšana!

Drako pārvilka naktskreklu pār meitenes rokām un galvu. Hermione pasmaidīja un puisis nosarka, saminstinājās, it kā teikdams, ka tas nav nekas īpašs. Hermionei tas bija pat ļoti īpaši!

„Atgulies,” Drako noteica un atkal maigi noskūpstīja meitenes pieri. Hermione paklausīja un pat nesāka protestēt, kad Drako paslidināja rokas zem garā naktskrekla un uzmanīgi novilka viņai svārkus. Meitenei bija jāatzīst, ka tā bija visai neaprakstāma sajūta, kad puiša maigās un reizē arī parupjās plaukstas pieskārās viņas ādai, un, ja viņai nebūtu tik šausmīgas galvassāpes, viņa būtu parakstījusies arī uz citāda veida izklaidi.

Hermione sāka smieties, kad Drako novilka pats savu kreklu un bikses un nostājās viņas priekšā puspliks ar sudrabzaļiem bokseršortiem. Puisis nobolījās.

„Es zinu, ka tu mīli manu gaumi,” Drako iesmējās un no tuvējās atvilktnes izvilka melnas trenūzenes un sāka tās vilkt kājās.

„Zini, Drako, tu vari tās arī nevilkt kājās. Es neiebilstu,” Hermione piemiedza puisim ar aci. Drako aizmeta bikses pa gaisu un pasmaidīja.

„Citu motivāciju man nemaz nevajag,” viņš teica un pietuvojās gultai. Drako iekārtoja Hermioni starp zīdainajiem palagiem un pats ieriktējās meitenei blakus. Viņu augumi piekļāvās viens otram, abiem cieši apskaujoties.

„Man patīk tavi bokseršorti,” Hermione iesmējās pieskaroties zīdainajam materiālam.

„Hmm... tu vari dabūt kādu pārīti,” Drako atbildēja, liekot Hermionei nobolīties.

„Ja vien tie nav tie, kas tev kājās.”

„Zini, ja es būtu bez bokseršosrtiem, tu man vienkārši nevarētu pretoties!”

„Tas jau arī ir īstais iemesls,” Hermione nopietni teica, dziļi lūkodamies puiša acīs. Drako lūpas nedaudz pavērās, un tad viņš visai nikni uzlūkoja Hermioni.

„Nolāpīts, Grendžere!”

„Oh, nabadziņš,” Hermione ieķiķinājās, un Drako apskāva meiteni vēl ciešāk. Hermione apvija rokas apkārt puisim un piespieda seju pret Drako spēcīgajām krūtīm. Meitenes pirksti sajuta rētu uz Drako muguras, un viņa neviļus sāka raudāt.

„Hermion, neraudi,” Drako lūdzās.

„Ja man būtu viena vēlēšanās, es vēlētos pārtraukt tavas sāpes,” Hermione čukstēja un noskūpstīja uz puiša ādas nokritušu asaru. Meitenes pašaizliedzība lika arī Drako sākt raudāt, taču viņa asaras bija klusas un krita uz mīkstā spilvena.

„Neiznieko savas vēlēšanās uz mani,” viņš nočukstēja, „Tagad, kad tev ir labāk...”

„Man nemaz nav tik ļoti labāk. Ja es pārdzīvošu atveseļošanās procesu, tad man būs jādodas uz vēl vienu vizīti, lai uzzinātu, vai esmu pilnībā tikusi vaļā no tā nolādētā audzēja...” Hermione čukstēja un Malfojs aizvēra acis, ienīzdams faktu, ka viss vēl nebija beidzies.

„Tev tagad būtu jāguļ,” Drako nočukstēja un ar pirkstu galiem maigi vilka mazus aplīšus uz meitenes muguras. Hermione nožāvājās un iekārtojās tuvāk puisim, kaut ko nomurminot. Drako pasmaidīja un cieši apskāva meiteni, sākdams klusi dungot, kamēr Hermione aizmiga.

 

 

„Varu derēt, ka viņai tas patiks!” Harijs smējās, kamēr viņi abi ar Ronu tuvojās Vecāko koptelpai.

„Jā, viņai ir vajadzīgs labs apskāviens,” Rons smaidīja, „Es tikai ceru, ka tas sesks tur nebūs. Harijs piekrītoši pamāja. Viņi devās apraudzīt Hermioni ar lielu šokolādes kūku rokās. Vārdi „AR ATGRIEŠANOS!” bija uzrakstīti ar koši sarkanu glazūru, un kūkas malas bija izgreznotas ar zeltu.

Tikai lai atgādinātu, kurā namā viņi īsti ir.

„Iedomājies tikai, pārdzīvot smadzeņu operāciju un atgriezties pie TĀ!” Harijs saviebās, iedomādamies Malfoju.

„Sveicināti, jaunie seri! Kā es varu jums palīdzēt šajā lieliskajā vakarā?” sers Bentlijs jautāja ar priecīgu smaidu sejā.

„Mēs atnācām apraudzīt Hermioni. Šar...” Rons iesāka.

„Oh, bet zēni! Viņa ir PĀRGURUSI! Vai jums nešķiet, ka labāk būtu pagaidīt līdz rītdienai un tad viņu apraudzīt?” vīrietis nervozi pārtrauca.

„Nemuļķojieties, Bentlij! Viņa bez šaubām grib mūs redzēt,” Harijs smējās, „Šarla...”

„Tā puiši, neesiet pārsteidzīgi! Viņa varbūt nevēlas nekādu kompāniju. Viņa visticamāk tagad kārtīgi izguļas!” sers Bentlijs puišus atkal pārtrauca, viņa acis nervozi šaudījās no viena puiša pie otra.

„Beidz būt tāds nūģis! Viņa tikko ir pārcietusi kaut ko šausmīgu! Bet, protams, ka viņa vēlas mūs redzēt! ŠARLATĀNS!” Rons izkliedza pirms sers Bentlijs paguva viņu atkal pārtraukt. Vīrietis nopūtās un nolieca galvu.

„Labi,” viņš bēdīgi noteica un atvēra portreta ieeju. Abi puiši ierāpās koptelpā, cenzdamies nenomest kūku. Viņi palūkojās apkārt. Klusums abus nedaudz izbiedēja.

„Interesanti, kur viņa ir,” Rons pakasīja zodu, „Vai tu atceries, kura istaba bija viņas?” Harijs pašūpoja galvu.

„Ron, tu pārbaudi to, es pārbaudīšu šo,” Harijs teica, „tās abas ir nedaudz atvērtas, tāpēc parole nebūs vajadzīga.” Rons klusēja, paceldams vienu uzaci.

„Ja nu... errr.... ja nu kādā no tām ir Malfojs?” viņš skumīgi jautāja. Harijs iesmējās.

„Šogad viņš ir bijis visai dīvains. Es šaubos, vai viņš uzsāks kašķi, ja pateiksim, ka kļūdījāmies,” Harijs nodrebinājās, „bet es tik un tā ceru, ka viņš dos mums iemeslu sevi noburt.”

Rons pasmaidīja un devās uz to telpu, un kuru Harijs tika norādījis. Viņš uzmanīgi pavēra durvis un ielūkojās istabā.

Tajā bija tukša gulta un nevienas dzīvas dvēseles.

„Tā laikam ir Malfoja istaba,” Rons nomurmināja pie sevis, taču viņš nespēja nepamanīt, cik sievišķīga izskatījās šī telpa. Rons pagriezās pret Hariju.

„Vecīt, viņa tur ir?” viņš jautāja. Harijs sastindzis stāvēja durvju ailē, stīvi raudzīdamies iekšā. Rons nošūpoja galvu un lēnām tuvojās Harijam. „Vecīt? Tev viss labi?” viņš jautāja. Rons nostājās aiz Harija un palūkojās pār tā plecu...

Un ieraudzīja Hermioni guļam ienaidnieka apskāvienā.

„KAS PIE VELNA?” Rons iekliedzās, kad ieraudzīja Hermioni guļam blakus Malfojam, tam cieši piespiedusies. Dusmas, kuras puisis izjuta, bija pārāk lielas, lai spētu tās apvaldīt. Tiesa, viņš jau bija kaut ko nojautis. Viņš bija nojautis draudzību... bet ne jau kaut ko tādu!

Hermione un Malfojs gultā pielēca sēdus. Meitene abus puišus durvīs šausmās uzlūkoja.

„Ak, Ron... Harij...” viņš nočukstēja. Harijs bezkaislīgi turpināja vērot abus. Varētu domāt, ka viņa seja bija kalta no akmens. Hermione pat nebija īsti pārliecināta, vai viņš maz elpoja. Malfojs sajuta nelielu vēsmu, kas pārskrēja pār zīdainajiem palagiem.

„KĀ TU TO VARĒJI? KAS PIE VELNA IR AR TEVI?” Rons turpināja kliegt, asarām gāžoties pār vaigiem. Tikai Malfojs pamanīja, ka Rona mati sāka lēnām celties stāvus. Hermione izlēca no gultas.

„Ron, lūdzu, parunāsim par to citreiz... kad būsi nomierinājies...” viņa lūdzās, lēni tuvodamās puisim.

„ES NETAISOS NOMIERINĀTIES, SASODĪTS!” Rons kliedza uz Hermioni. Meitene pamatīgi nosarka, pastiepās un iecirta viņam pliķi. Rons šausmās uzlūkoja Hermioni.

„Ronald Vīzlij, lai kuru es arī izvēlētos, tu viņu vienmēr ienīdīsi! Malfojs nav gana labs! Viktors nebija gana labs! NEVIENS NAV GANA LABS!” Hermione dusmās kliedza, ignorēdama vieglo reiboni.

„ES ESMU GANA LABS! TU MANI NEKAD NEESI IZVĒLĒJUSIES! ES TEV ESMU GANA LABS!” Rons sauca, asaras lija no viņa acīm, ausis bija neredzēti sarkanas, viņa apakšlūpa nevaldāmi drebēja.

„BET ES TEVI NEMĪLU!” Hermione iesaucās, „TU MAN ESI KĀ BRĀLIS! KĀPĒC TU NEVĒLIES TO SAPRAST?” Hermione iešņukstējās, asarām pildoties acu kaktiņos.

„Hermion...” Malfojs nomurmināja, pamanīdams, ka meitenes mati, ar katru viņas sperto soli tuvāk Harijam un Ronam, sāk arvien vairāk celties gaisā.

„TU, NEKRIETNAIS SESK, NEJAUCIES!” Rons iesaucās, „TU MIRI! TU GANDRĪZ NOMIRI UN ESI IEMĪLĒJUSIES MALFOJĀ!” Rons šņukstēja, sagrābdams savus matus. „ES TEVIS DĒĻ IZGĀJU CAURI ELLEI!”

„TU NEZINI, KAS IR ELLE!” Hermione iekliedzās. Viņa sajuta asinis degunā, bet neļāva tām izplūst no tā. Viņai tas bija jāpasaka. Pēc tam viņa varēs atgulties. „TEV TAISNĪBA! ES GANDRĪZ NOMIRU! MAN BIJA JĀPĀRCIEŠ VAIRĀKAS OPERĀCIJAS! TAS NO VISIEM JĀSLĒPJ! ES MĪLU DRAKO UN TIEŠI NO TĀ ES VISVAIRĀK BAIDĪJOS!” Hermione ieraudājās, ar asarām nolijušu seju.

„Ko tu tur tikko teici par Malfoju?” Rons apmulsis jautāja. Viena lieta bija to pateikt, bet pavisam cita, to dzirdēt.

„Es teicu, ka es... mīlu... Drako Malfoju!” Hermione mierīgi atbildēja, enerģiski izberzējot piesarkušās acis.

„Hermion...” Drako atkal nomurmināja, bet neviens to tā īsti nedzirdēja, sekundi pēc tam, kad viņš bija nočukstējis meitenes vārdu, kūka, kuru Harijs visu laiku bija turējis rokās, uzsprāga, noklājot Ronu, Hariju un Hermioni ar gardu šokolādi.

Harijs pagriezās un iegāja koptelpā, kur sāka soļot turp un atpakaļ. Puisis kaut ko sāka pie sevis murmināt, sagrābdams savus matus un tad atkal tos pieglauzdams.

Hermione noslaucīja no sejas sarkano garnējumu un notrauca palielāku šokolādes gabalu no saviem matiem, steigdamās Harijam pakaļ uz koptelpu.

„Harij! Nomierinies!” viņa iesaucās.

„ES JAU ESMU MIERĪGS!” Harijs ieaurojās, piepeša, spēcīga gaisa plūsma aizgrūda kafijas galdiņu, dīvānu un atzveltnes krēslus uz istabu stūriem. Hermione sarāvās no mēbeļu kāju strīķēšanās pret grīdu. Mēbeles atsitās pret sienām ar spēcīgu krakšķi. Harijs turpināja soļot turp un atpakaļ, turp un atpakaļ, ar dusmu un niknuma izteiksmi acīs. Viņš centās to savaldīt... bet viņam īpaši neveicās.

„Harij...” Rons nomurmināja. Harija mati pakausī bija saslējušies gaisā, mēbeles pie sienām sāka vibrēt, sistdamās pret grīdu. Hermione aizklāja ausis, cenzdamās apspiest troksni. Asinis sāka tecēt no meitenes deguna. Drako ieraudzīja kādas sāpes izjūt Hermione un iesteidzās koptelpā.

„Poter, tev patiešām jāsāk savaldīties!” viņš iesaucās. Harijs pagriezās pret Malfoju.

„Ne-ie-dro-ši-nies... pat... ru-nāt... ar... mani...” Harijs noskaldīja, juzdams kā dusmas viņā vārās.

„Tev būs jāsāk pie mani pierast. Poter. Es mīlu tavu labāko draudzeni, un es netaisos nekur pazust,” Malfojs puisi brīdināja.

Hermione to ieraudzīja Harija acīs, pirms viņš vēl pats saprata ko dara. Viņa pagriezās un sāka skriet pie Malfoja, neviens nedzirdēja viņas soļus, jo mēbeles sāka nežēlīgi vibrēt, radot milzīgu troksni.

„Tu pat nezini, KAS IR MĪLESTĪBA!” Harijs iesaucās, atmeta galvu un iekliedzās. Kliedzienā bija tika daudz sāpju un ciešanu. Tas izklausījās pēc mocīta putna pirmsnāves kliedziena. Tas izklausījās pēc nagu strīķēšanas gar tāfeli. Tas izklausījās... pēc pašas elles. Malfojs un Rons saliecās un aizsedza ausis, cenzdamies apspiest kliedzienu. Harijs vēlējās Drako sāpināt... milzīga spēka bulta izšāvās Malfoja virzienā,... bet tā viņam tā arī nekad netrāpīja.

Hermione pagrūda puisi, kuru tik ļoti mīlēja, liekot viņam nokrist uz grīdas. Bulta meitenei trāpīja tieši krūtīs, un, ar asins stindzinošu kliedzienu, viņa tika sviesta pret logu.

Loga biezais stikls ar skaļu krakšķi saplaisāja, un visi sastinguši vēroja kā Hermione nokrīt uz grīdas. Dažas stikla lauskas nokrita uz grīdas vispārējā klusumā. Meitene sagumusi gulēja. Viņa nekustējās...

Malfojs ar asarām acīs pierāpoja pie Hermiones. Viņš to ievilka savā klēpī. Meitene jau pirms tam bija vāja... kaut ko tādu viņa nevarēja izturēt...

„Hermione... mīļā... mosties,” Drako lūdzās. Hermiones acis pavērās, un viņa palūkojās uz puisi. Drako pamanīja, ka viņas skatiens kļūst blāvāks. Hermione vāji pasmaidīja, asinis bija pārklājušas meitenes zobus un sāka sūkties no mutes kaktiņa.

„Sveiks, Drako,” viņa nočukstēja.

„Hush... shh... nerunā,” Drako teica, asaras smagi krita uz meitenes bālās sejas. Viņš nevarēja apspiest elsas. Sāpes bija redzamas puiša sejā, un viņš meiteni cieši apskāva. „Lūdzu,... turies... tikai turies...” Drako šņukstēja, turēdams viņas ļengano augumu.

„Hermion...” Rons čukstēja, asaru pilnām acīm.

„Sadabū kādu palīgā!” Drako iekliedzās, liekot Ronam izskriet no telpas. Harijs šausmās stāvēja, nespēdams pat paelpot.

„Drako... paklausies...”

„Vēlāk būs gana laika papļāpāt,” Drako kušināja Hermioni, noslaucīdams no meitenes sejas asinis un uzpilējušās asaras.

„Nebūs! Es nevēlos, lai tu mani aizmirstu,” viņa čukstus teica.

„Es tevi nekad nevarētu aizmirst. Tu vienmēr būsi manā sirdī,” Drako klusi atbildēja, cieši turēdams meiteni. Viņa nemira. Viņa nedrīkstēja mirt. Pēc visa pārdzīvotā... viņa nedrīkstēja tagad nomirt. Ja viņa nomirs... viņš nespēs turpināt dzīvi.

Hermione pastiepās un noglāstīja puiša vaigu. Pieskāriens likās kā viegla vēsma, kas tik tikko aizskāra viņa ādu.

„Ak, Drako, es jau esmu tur. Es vienmēr būšu kopā ar tevi, tavā sirdī. Es patiesībā nekur nebūšu pazudusi,” Hermione nočukstēja, asaras lēni ritēja pāri meitenes vaigam.

„Lūdzu, Hermion... beidz... nerunā tā...” Drako bezpalīdzīgi noteica, „Tu izķepurosies...”

„Es būšu saules stars tavos matos. Es būšu kluss čuksts vējā...”

„Hermion, lūdzu, beidz,... lūdzu,... es neļaušu tev padoties...” Drako šņukstēja un cieši satvēra meiteni, nevēlēdamies jelkad viņu laist vaļā.

„Drako, lūdzu, neuztraucies par mani. Ar mani viss būs kārtībā. Es būšu tavos sapņos. Es būšu tavs sirdspuksts, mēnesgaisma, kas atspīd pusnaktī. Es būšu tev blakus līdz pat pasaules malai, Drako. Es tevi nekad nelaidīšu vaļā... nekad,” Hermione nočukstēja ar dziestošu smaidu, viņas roka ļengani nokrita gar viņas sānu, un galva atkrita atpakaļ, gaisma bija pilnībā izzudusi no viņas acīm, elpa bija zudusi no viņas lūpām, mīlestība bija beigusi sisties viņas sirdī.

„Hermione... nē... nē... atgriezies. Es mīlu tevi!” Drako čukstēja, maigi purinādams meiteni, „Mosties! Hermion... mosties Hermion! Lūdzu,... lūdzu... ak, Dievs, nepamet mani,” viņš teica, skūpstīdams Hermiones vēso pieri, „Nepamet mani vienu... Tu man esi vajadzīga... ak, Dievs tu man esi ļoti vajadzīga,” Drako turpināja klusi šņukstēt, bet kad Hermione nemodās, viņš apjauta sāpīgo patiesību.

„MOSTIES! TU NEVARI BŪT MIRUSI! AK, DIEVS, NĒ! TU NEESI MIRUSI! VELNS PARĀVIS, MOSTIES TAČU, HERMION!!” puisis kliedza un raudāja, spēcīgi purinādams meitenes nedzīvo ķermeni. Hermiones acis turpināja puisī tukši raudzīties, un viņas sejā bija lasāms miers. Drako apstājās un palūkojās uz meiteni. Viņai vairs nesāpēja. Tas bija beidzies. Viņa beidzot varēja atpūsties.

Drako noguldīja Hermioni uz grīdas un maigi aizvēra viņas acis. Viņš palūkojās uz Hariju, pārmetums un naids mirdzēja viņa pilnmēness-ūdens acīs...

„Poter... viņa ir mirusi... tu viņu nogalināji...”

Harijs stāvēja un šausmās skatījās uz savu mirušo, labāko draudzeni. Tas nebija pareizi. Hermionei nebija jāmirst... tam tā nebija jābūt! Tā nebija pareizi!

„Ko tagad, Potij? Huh? Tu viņu nogalināji!” Drako iekliedzās, likdams Harijam soli atkāpties, asaras sāka ritēt no viņa acu kaktiņiem.

„Nē... viņa nav mirusi... viņa guļ... vai arī tas viss ir tikai sapnis...” Harijs nočukstēja, šausmās vērodams Hermioni. Viņa vienkārši tur gulēja, savā milzīgajā, baltajā naktskreklā, noklāta ar svētku kūku un savām asinīm. Ironija, ka meitene ir nošķiesta ar kūku, kas tika gatavota viņas izdzīvošanas svinībām, ielija Harija apziņā kā auksta ūdens šalts.

„Tas nav nekāds sapnis! Tu viņu nogalināji! Nu, kāda ir sajūta? Tu tikko piepildīji savu ļaunāko murgu!” Malfojs nošņācās, asarām aizmiglojot skatienu viņš atvēzējās un iesita Harija pa zodu, liekot viņam nokrist un sajust asiņu garšu mutē.

„Es nevarēju viņu nogalināt...” Harijs nočukstēja, gausi palūkodamies uz Drako, un izspļāva asinis uz grīdas. „Es nevarēju... tas nav iespējams...” viņš klusi teica, bet puisis lēnām apjauta, ka viņš ir nogalinājis Hermioni, un viņa spējas bija sākušas augt...

 

 

„Palīgā! Palīdziet!” Rons kliegdams iegāzās Lielajā Zālē. Skolēni jau bija gandrīz aizgājuši, vienīgi Nevils un Luna vēroja kā Rons izmisīgi kliedz, un Eimija pie skolotāju galda sarunājās ar Strupu un Pomfreja madāmu.

„Kas noticis?” Strups pieprasīja paskaidrojumus.

„Hermione... viņa bija... viņa bija... viņa ir iemīlējusies Drako... un ...” Rons aizelsies gārdza.

„Saņemies puisīt!” Pomfreja madāma teica, bet Eimija nobālēja un asaras sariesās viņas baltajās acīs.

„Hermione ir mirusi...” viņa nočukstēja un steidzās ārā no zāles, cik vien ātri spēja, Ronam un abiem pārējiem profesoriem viņai cieši sekojot.

„Man jāpabrīdina māsa!” Rons iesaucās un pie zāles izejas pagriezās uz pretējo pusi.

 

 

„Bet tu to izdarīji, Potij! Tu viņu nogalināji! Tava nesavaldība viņu nogalināja! Vai kā nākamo tu nogalināsi Ronu? Varbūt labāk Džinniju? Pie velna, kāpēc gan nenomušīt visus, kas tevi jelkad ir mīlējuši?” Malfojs nošņācās, saķerdams Hariju pie krāgas un pieceldams kājās. „ATBILDI!” Drako kliedza un vēlreiz spēcīgi iekrāva Harijam pa seju.

„Es... es nekad neno...”

„Tu viņus nekad nenogalinātu? Tu nogalināji Hermioni! Kāpēc ne pārējos?” Malfojs iekliedzās, asarām tekot pār vaigiem. Harijs papurināja galvu un atrāvās no Drako.

„Es viņu nenogalināju...”

„Paskaties uz viņu, Poter! VIŅA IR MIRUSI!”

„Es viņu nenogalināju...”

„AK, NĒ, VIŅA TIKAI GUĻ!” Drako sarkastiski ieaurojās.

„ES VIŅU NONOGALINĀJU!” Harijs iesaucās un sāka raustīt sev matus. Viņš atmeta galvu un šausmīgi iekliedzās. Tas izklausījās pēc mirstošu putnu bara. Tas izklausījās tā, it kā dēmoni ierastos no pašas elles. Malfojs vēroja kā mēbeles atkal sāk nežēlīgi vibrēt. Slimīgs un plānprātīgs smaids parādījās Drako sejā.

„PAREIZI HARIJ! LAID TO VAĻĀ! ATBRĪVO SAVAS DUSMAS! NOGALINI MANI! TU JAU NOGALINĀJI VIENĪGO CILVĒKU, KAS MAN KAUT KO NOZĪMĒJA! TAD NOGALINI MANI ARĪ! MAN VAIRS NAV NEKĀ, KĀ DĒĻ DZĪVOT!” Malfojs kliedza, izstiepdams rokas uz sāniem, gatavs sagaidīt auksto un tumšo nāves aizmirstību.

„ES NEVIENU NEESMU NOGALINĀJIS!”

„NOGALINI MANI! VAI ARĪ TEV NAV DROSMES?” Drako iekliedzās, asarām līstot aumaļām.

„PĀRTRAUC!”

Kaut kas nebija kārtībā. Harija mati saslējās gaisā, un zaļā krāsa no puiša acīm izzuda... tās vietā parādījās cita... tīri balta... izstarodama tādu spēku, ka Malfojs to pat spēja sajust...

„Velns parāvis...” Drako nočukstēja, apjauzdams, ka ja Harijs zaudēs savaldīšanos, Drako nebūs vienīgais, kurš ies bojā.

 

 

„Ātrāk! ĀTRĀK! AK, DIEVS, PASTEIDZIETIES!” Eimija kliedza, steidzoties uz Vecāko koptelpu. Spēka apmērs... lēni augošs... viņa tajā gandrīz vai smaka. Sajūta bija neticama. Spēks, kas izstarojās no Harija pulsēja it visā... un viņa patiešām redzēja... pirmo reizi mūžā viņa varēja redzēt...

„Vai jūs to jūtat?” Strups atkliedza. „Mums jātiek prom no šejienes! Mums jāglābj skolēni!” viņš sauca Eimijai, bet viņa rīkojās savādāk.

„ES ESMU ATBILDĪGA PAR HARIJU! ES NEĻAUŠU ŠODIEN VĒL KĀDAM MIRT” viņa iekliedzās un skrēja pie portreta, tik tikko pateikdama paroli pirms iegāzās pa portreta caurumu.

 

 

Džinnija un Billijs bija iekārtojušies Grifidoru koptelpā, laimīgi, ka atrodas viens otra rokās.

„Vienkārši perfekti,” Džinnija nočukstēja, turēdama puiša roku. Viņš pamāja un maigi noskūpstīja meitenes kaklu.

„Es vēl kādu brīdi nevēlēšos doties mājās. Es vēlos, kaut mēs te tā varētu palikt uz mūžu,” Billijs klusi noteica un cieši apskāva meiteni. Džinnija pamāja, aptverdama, cik gan ļoti viņai pietrūktu puiša, ja viņš tagad dotos mājās.

„Es zinu... Es pat varētu paciest Strupu, ja zinātu, ka tu mani pēc stundām gaidīsi,” viņa iesmējās, uzspiežot vieglu skūpstu uz puiša lūpām.

„Mm...” Billijs labpatikā nomurmināja, un Džinnija ieķiķinājās. „Ei, Džinnij... kas tas?” viņš jautāja. Džinnija palūkojās uz ko rādija Billijs. Uz galda stāvēja Bertija Bota Visgaršu zirnīši. Tie drebēja...

„Es nezinu...” Džinnija atbildēja un pastiepās pēc kārbiņas. Kārbiņa uzpūtās un uzsprāga, nomētājot abus ar Visgaršu zirnīšiem. Džinnija iesmējās un notrauca tos no drēbēm.

„Es gan neesmu īsti pārliecināts, vai varēšu pierast pie visām šīm dīvainībām,” Billijs smējās. „Bet tevis dēļ es mēģināšu,” viņš noteica un centās ievilkt meiteni atpakaļ savā klēpī, bet Džinnija uz kaut ko saspringti lūkojās.

Izbirušie zirnīši uz kafijas galdiņa neganti vibrēja un dancoja.

„Vai tam tā ir jābūt?” Billijs jautāja, pastiepdamies pēc tuvākā zirnīša.

„Ak, Dievs... Harijs...” Džinnija nočukstēja, apjauzdama, ka viņš ar Ronu iespējams ir pieķēruši Hermioni ar Drako, tāpat kā viņa... „Billij, PIELIECIES” viņa iekliedzās, satverdama puiša roku un nogrūzdama to līdz ar sevi uz grīdas, pašaurajā spraugā starp kafijas galdiņu un dīvānu.

 

 

Nevils kopā ar Lunu sēdēja Lielajā Zālē, kad Rons, jaunā meitene, Pomfreja madāma un Strups ar šausmu izteiksmēm sejā kaut kur aizskrēja.

„Droši vien Pīvzs. Viņš vienmēr kaut ko sastrādā. Šis man vienreiz nočiepa vienu „Varkšķa” numuru, un tad salīmēja visas tā lapas uz manas gultas. Tas bija šausmīgi neērti, un tētuks bija nikns, ka Pīvzs var tā izturēties pret viņa žurnālu,” Luna noteica, bakstīdama savu želeju. Nevils piekrītoši pamāja, nodomādams, ka tā laikam būs.

„Ei, Nevil, vai tava želeja arī tā līgojas?” Luna jautāja. Nevils iesmējās.

„Nu, bet, protams! Želejas taču tā mēdz darīt, vai ne?” puisis jautāja ar paceltu uzaci. Luna nodrebinājās.

„Nu jā, bet es vēl nekad neesmu redzējusi želeju, kas tās šūpotos pati no sevis. Tas ir visai interesanti,” viņa noteica un uzmanīgi sāka pētīt savu šķīvi. Nevils beidza smieties un palūkojās uz Lunas saldo ēdienu. Likās, ka kāda neredzama spēka iespaidā tas vibrēja un līgojās. Puisis izbrīnīts palūkojās uz Lunu un ieraudzīja, ka viņas garie, gaišie mati šķita elektrizēti un sāk celties stāvus gaisā.

„Luna... tā nav tikai tava želeja...” viņš nomurmināja, kad viss garais galds sāka drebēt.

 

 

„Harij... Harij nomierinies...” Malfojs nočukstēja, lēnām atkāpdamies. Harija mati bija izslējušies stāvus gaisā, un no viņa acīm sprakšķēja baltas dzirksteles. Ap puisi pulsēja kaut kāda gaisma, kas ik pa brīdim izšāva baltas gaismas šautras. Tādas pašas, kas bija trāpījusi Hermionei krūtīs un to nogalējusi....

Malfojs pieredzēja Harija spēku.

„VIŅA NEVAR BŪT MIRUSI!” Harijs iekliedzās, likdams izšauties vēl vienai gaismas bultai. Tā trāpīja atzveltnes krēslam, kas nu bija vienās liesmās. Drako šausmās iekliedzās un atkāpās, cenzdamies tikt pēc iespējas tālāk no Harija. Kodīgi dūmi piepildīja telpu, likdami Drako sākt klepot.

„Harij! Pārtrauc!” Malfojs iesaucās, „Kāds vēl aizies bojā!” Likās, ka ar Hariju nav iespējams sarunāties. Viņa seja bija saviebta, viņa kraukļa melnie mati viļņojās un spurojās uz visām pusēm. Puisis bija nedaudz saliecies un dusmīgi elsa.

Viņš lūkojās uz Malfoju, žilbinošais baltums viņa acīs vēlējās puisi pilnībā aprīt.

„ES VIŅU NENOGALINĀJU!” Harijs atkal iekliedzās, no viņa izšāvās divas spēka šautras. Viena trāpīja Malfoja guļamistabas durvīs, liekot tām ar neiedomājamu troksni sašķīst sīkās šķēpelēs. Otra šautra trāpīja kamīnā, liekot tam pārklāties ar ledu un liesmām uz vietas sasalt.

Malfojs palūkojās apkārt. Viņš nevarēja apturēt Hariju. Izejas vairs nebija. Visi ies bojā, un puisis to apzinājās. Poters grasījās iznīcināt visu skolu.

Drako ceļi padevās un viņš saļima uz grīdas, pulsējošā spēka iespaidā. Viņš pierāpoja pie Hermiones un apskāva viņas vēso augumu.

„Viss būs labi Hermion. Es jau nāku,” Drako klusi teica, noskūpstīja meitenes aukstās lūpas un aizvēra acis.

 

 

Eimija iegāzās koptelpā, ieraudzījusi Hariju, viņa iekliedzās. Viņš bija kā tēls no murga. Puiša ķermenis bija sakumpis, viņa mati spurojās uz visām pusēm, un pulsējošs spēka lauks bija viņu pilnībā aptvēris. Spēka šautras izšāvās no viņa kā zibeņi, liekot priekšmetiem eksplodēt, sasalt vai aizdegties.

„Poter! Savaldieties!” Strups iekliedzās.

„Malfoja jaunskungs! Grendžeres jaunkundze!” Pomfreja madāma iesaucās. Viņa mēģināja piekļūt pie abiem, bet piepešs spēka vilnis atgrūda viņu un Strupu atpakaļ, liekot abiem pieķerties pie durvju aplodas. Lai viņi viens otru sadzirdētu, viņiem bija jākliedz, lai pārkliegtu spēka šautru svilpoņu.

„Atkāpieties!” Eimija iekliedzās. Viņa ar smagiem soļiem tuvojās Harijam. Viss bija atkarīgs no viņas... viņai bija viņš jāglābj... viņai bija jāglābj arī visi pārējie...

„Vinopalas jaunkundz! Nāciet atpakaļ!” Strups iekliedzās caur Harija necilvēcīgajiem kliedzieniem.

Eimija iegremdēja rokas Harija spēka aurā un apspieda kliedzienu, kad auksta uguns izskrēja cauri viņas ķermenim. Viņa saņēmās un iekāpa blakus Harijam viņa spēka laukā.

Lauka iekšienē Harijs bija saliecies un raudāja. Šeit viņš nemaz neizskatījās pēc tā šausmīgā dēmona. Sāpes un izmisums, lika sariesties asarām arī Eimijas acīs.

Viņa saņēma puiša roku un to cieši saspieda. Harijs palūkojās uz meiteni, un viņa beidzot saprata, kas visus tā izbiedēja, kad viņi uzlūkoja Eimiju. Tas bija aukstais, tīri baltais spēks, kas plūda pāri malām. Viņa vēlreiz, cieši saspieda puiša plaukstas un apspieda asaras. Eimija saprata, ka tad, kad tas viss būs cauri, viņa vairs nekad nespēs redzēt...

Un pat caur šausmām un izmisumu viņa redzēja, cik Harijs bija skaists.

„Laid to vaļā Harij... laid to visu vaļā,” viņa klusi teica, un puiša lūpas viegli iedrebējās. Harijs atmeta galvu un ieelpoja, gatavs kliegt. Arī Eimija atmeta galvu un ieelpoja, gatava kliegt kopā ar Hariju.

„VIŅA... NAV... MIRUSI!” Harijs ierēcās, un Eimija iztukšoja visu savu spēku un kontroli puisī. Spēks Harija acīs no balta pārvērtās gaiši zaļā, tas piepildīja telpu, apžilbinot Eimiju, kad viņa izdzirdēja izmisuma kliedzienus, stikla krakšķus un apkārtējās pasaules ekspoldēšanu, viss ko viņa varēja darīt bija cerēt.

 

 

Viss trīcēja un drebēja. Visā skolā bija dzirdami kliedzieni, skolēniem meklējot patvērumu. Likās, ka Cūkkārpu būtu satricinājusi zemestrīce, bet Džinnija zināja, ka tas ir Harijs.

Viņa cieši piekļāvās Billijam, kurš viņu bija stingri satvēris savās rokās, puisis elpoja mierīgi, lai arī viņa sirds nežēlīgi sitās.

„Billij... Es tevi mīlu...” Džinnija klusi teica.

„Džinnij, es arī tevi mīlu,” puisis atbildēja un maigi apskāva meiteni. Džinnija gaisā sajuta pārmaiņas. Viņa sajuta, ka tas kļūst biezāks, piepildīts ar kādu neizprotamu spēku un enerģiju.

„Ak, Dievs, tas tuvojas, Billij...”

„Es zinu...”

„NELAID MANI VAĻĀ!” Džinnija iesaucās, satverdama puiša roku stingrāk, kad kafijas galdiņš sāka nevaldāmi drebēt un tā kāja sisties pret meitenes muguru.

„ES NEKAD TEVI NELAIDĪŠU VAĻĀ!” Billijs atkliedza, kamēr spilgti zaļa gaisma viņu apžilbināja.

 

 

Nevils un Luna bija patvērušies zem garā Grifidoru galda, ar rokām sargādami galvas no visapkārt lidojošiem šķīvjiem un grāmatām. Cilvēki kliedza. Pati grīda drebēja un vibrēja.

Luna izmisīgi raudzījās apkārt.

„Mana želeja!” viņa iesaucās un mēģināja līdz tai aizrāpot.

„NEESI MUĻĶE!” Nevils iekliedzās un pavilka meiteni atpakaļ, un centās to pasargāt ar savu ķermeni, kad bezgalīgs un apdullinošs kliedziens piepildīja viņu ausis. Pēdējais, ko Nevils redzēja, bija spilgti zaļa gaisma, kas sevī ietvēra visu skolu.

 

 

Rons skrēja augšup pa kāpnēm. Portreti kliedza. Līdz Grifidoru tornim bija vēl viens kāpņu laidiens. Viņam bija jātiek līdz Džinnijai. Viņam bija viņa jāglābj! Viņam bija jātiek līdz māsai!

Puisis tik tikko varēja nostāvēt, kad viss apkārt trīcēja un drebēja. Viņš pieķērās pie margām. Rons neļaus kaut kam notikt ar Džinniju. Nekam! Viņa māte viņu nogalinātu!

Spēka vilnis pārskrēja pāri puisim, viņa mati sacēlās stāvus un uz rokām uzmetās zosāda. Rons izmisis palūkojās apkārt un ieraudzīja spoži zaļu gaismas vilni, kas tuvojās puisim neticamā ātrumā. Vilnis likās pulsējam.

„Johaidī...” viņš klusi noteica un, kad spēka vilnis viņu sasniedza, tika notriekts no kājām, nogrūžot viņu atmuguriski lejā pa galvenajām kāpnēm...

Pēdējā doma, kas iešāvās puisim galvā, bija pavisam vienkāršs jautājums...

Vai kāds izdzīvos?

Harijs centās atgūt elpu. Viņš bija nokritis uz ceļiem. Uz puiša pieres bija izspiedušies auksti sviedri. Viņa sirds sitās tik ātri, ka izklausījās pēc bungu rīboņas. Harijs aizvēra acis un tās saberzēja. Viņš sajuta plaukstu uz sava pleca. Paraudzījies augšup, viņš ieraudzīja Eimiju, smaidām ar pārgurušu skatienu sejā. Dažas matu šķipsnas krita meitenei acīs. Pat viņas mati šķita savādi nespodri.

Eimija nokrita ceļos līdzās puisim un saņēma viņa plaukstas savējās. Viņa tās uzlika sev uz sejas.

„Harij... vai tu mani jūti?” viņa klusi jautāja, maigi piespiežot Harija plaukstu savai ādai. Harijs neatbildēja, vienīgi pastiepās, apvija rokas ap meitenes kaklu un cieši apskāva.

„Kas notika?” viņš jautāja, atlaižot Eimiju. Harijs palūkojās apkārt un konstatēja, ka visa Vecāko koptelpa bija pilnībā iznīcināta. Tā bija burtiski izdemolēta. Varēja skaidri dzirdēt ārpusē dziedošos putnus, jo biezais loga stikls bija sašķīdis. Sienās bija manāmi milzīgi robi, un no mēbelēm nebija ne ziņas, ne miņas. Kaut gan, tik traki nemaz nebija. Kaut kādas atlūzas bija manāmas, bet nevarēja noteikt, kurai mēbelei tās piederēja. It viss bija sašķaidīts.

„Tu to atbrīvoji, Harij. Tu atbrīvoji savu spēku,” Eimija gaiši pasmaidīja. Asaras piepildīja puiša acis, kamēr viņš lūkojās apkārt.

„Kāpēc tu esi tik priecīga? Paskaties, ko es esmu izdarījis!” Harijs iesaucās, nenoteikti pavicinādams rokas.

„Es zinu, es redzu,” Eimija iesmējās. Harijs apmulsis palūkojās uz meiteni.

„Kā tu to domā, tu redzi?” viņš jautāja. Eimija paraustīja plecus.

„Es visu redzu. Es redzu atlūzas uz grīdas, tavu matu melnumu, tavas zaļās acis,” viņa pasmaidīja un maigi noglāstīja Harija matus. „Tu to izdarīji, Harij. Es nezinu kā... bet tu... tu dāvāji man redzi!” meitene iesaucās.

„Jā, Poter, bet neceri, ka es tev nedāvāšu nopietnas pēcstundas, pēc tam, ka būsi visu paskaidrojis,” Strups īgni nomurmināja, pieceļoties sēdus un notraušot putekļus. „Tev patiešām ir jāiemācās paškontrole.”

Harijs vēl nekad nebija tik ļoti priecājies ieraugot profesoru Strupu.

„Ak, debestiņ... slimnīcas spārns būs pārpildīts!” Pomfreja madāma norūca, rakņājoties pa atlūzām un meklējot savas acenes.

„Kā... kā tas ir iespējams? Ja jau es pilnībā iznīcināju koptelpu, tad kāpēc jūs visi neesat miruši?” Harijs apstulbis jautāja, izpurinādams putekļus no matiem.

„Harij, vai tu zināji, ka tev te ir vasaras raibums?” Eimija iesmējās un norādīja zem puiša kreisās acs. „Oh... man liekas, ka es varu paskaidrot!” viņa noteica. Harijs vēl nekad nebija viņu redzējis tik laimīgu.

„Lūdzu, man liekas, ka mēs visi vēlamies to uzzināt,” Strups īgni noteica. Lai gan Harijs nevar apzvērēt, viņam likās, ka Eimija nobolās.

„Redzat, kā jau jūs varat iedomāties, Harija spēks kļuva diezgan nekontrolējams,” meitene teica, norādot uz telpu, „Bet es izlauzos cauri tavam spēka laukam. Es saņēmu tavu roku. Es savienoju tavu spēku ar manu spēju kontrolēt. Es pārvērtu nāvi dzīvībā un iznīcību jaunradē,” viņa laimīgi nopūtās.

„Ja tu to nebūtu izdarījusi... cik cilvēku ietu bojā?” Harijs šausmās jautāja.

„Visticamāk, ka visa Lielbritānija,” Strups noteica. Harijam likās, ka viņš pārspīlē, bet Eimija apstiprinoši pamāja.

„Pagaidiet,... kur ir Malfojs?” Harijs jautāja. Eimija palūkojās apkārt.

„Es viņu neredzu. Kur viņš bija pēdējo reizi?” viņa jautāja.

„Netālu no loga!” Harijs norādīja. Viņi lauzās cauri atlūzām, pagrūzdami tās malā. Ja viņš būs nogalinājis Malfoju... jau divi cilvēki būtu miruši Harija dēļ. Viņš jau bija slepkava. Viņš nevēlējās vēl kāda nevainīgā dzīvību uz savas apziņas. Viņi turpināja rakties cauri atlūzām.

„Malfoj! Malfoj! Tu mūs dzirdi?” visi sauca, nervozi rakdamies.

„Harij! Man liekas, ka es viņu atradu!”

 

 

Džinnija tumsā atvēra acis. Viņa neko nevarēja saredzēt. Meitene dzirdēja savu smago elpu un sajust spēcīgus sirdspukstus... vai tie bija viņas?

„Billij? Billij, tu mani dzirdi?” viņa tumsā jautāja.

„Jā,” viņš nomurmināja, ”Man kaut kas trāpīja pa galvu!” viņš norūca. Džinnija atviegloti nopūtās un centās piecelties.

„Palīdzi man! Grūd uz augšu!” viņa teica. Ar kopīgiem spēkiem, viņi atgrūda virsū uzkritušo dīvānu. Palūkojušies apkārt, viņi ieraudzīja, ka visur staigāja cilvēki, apstulbuši un dezorientēti. Tie cīnījās cauri atlūzām.

„Wow, jūsu direktoru ķers trieka,” Billijs norūca un saberzēja pakusi.

„Dumidors sapratīs,” Džinnija ar smaidu atbildēja. Viņa pagriezās, lai maigi noskūpstītu puisi, kad pazīstama balss sauca viņu vārdā.

„Džinnij? Džinnij! Tu te esi?” Rons sauca. Džinnija pagriezās un ieraudzīja pie portreta ieejas stāvam savu brāli un turam labo roku.

„Ron!” viņa iesaucās un, pielēkusi kājās, skrēja to apskaut.

„Ow! Ouch! Uzmanīgāk ar roku!” puisis saviebies sauca. Džinnija atrāvās un palūkojās uz brāli.

„Kas notika?” viņa jautāja. Rons sarāvās.

„Kad tas vilnis mani panāca, es biju ceļā pie tevīm un tā kā noripoju pa kāpnēm... šķiet, ka salauzu plaukstu,” puisis noteica.

„Tu devies man pakaļ?” Džinnija jautāja. Rons nodrebēja un pamāja.

„Džinnij... tu esi mana mazā māsa! Es nekad neļautu kaut kam ar tevi notikt,” viņš atbildēja.

„Ak, Ron!” Džinnijas acīs sariesās asaras.

„Citādāk mamma mani nogalinātu,” Rons izgrūda. Džinnija nobolīja acis un iesita brālim pa plecu. „Auč! Džinnij, ievainotos nesit!” Rons noskaldīja un cieši piespieda pie sevis ievainoto roku.

Džinnija pagriezās pret Billiju un saņēma viņa plaukstu.

„Jūs abi labāk sākat iepazīties... un cenšaties satikt. Nelieciet man kādu no jums nolādēt,” meitene piedraudēja.

Abi puiši saskatījās un novīpsnāja.

Billijs pastiepa pret Ronu plaukstu. Puisis to nopētīja un tad ar veselo roku draudzīgi paspieda.

„Nu tā, nebija nemaz tik grūti, vai ne?” Džinnija smējās, liekot puišiem nogrozīt galvas.

 

 

Nevils palīdzēja Lunai izrāpties no Grifidoru garā galda Lielajā Zālē. Meiteni uz pieres bija neliela brūce, tāpēc viņa pie tās piespieda salveti. Nevila lūpa bija drusku pietūkusi, un kaut kas bija visai smagi trāpījis pa puiša plecu.

Visādi citādi abi nebija cietuši.

„Nez kas tas bija,” Nevils norūca, apļodams plecu. Luna palūkojās apkārt un smagi nopūtās.

„Man neliekas, ka mana želeja būs izdzīvojusi!” viņa skumīgi noteica.

„Velns parāvis to tavu želeju!” Nevils iesaucās, nobolīdams acis. Kas viņai bija ar to viņas stulbo saldo ēdienu?

„Jā, es zinu... bet...”Luna klusi noteica.

„Bet kas?” Nevils jautāja.

„Mana mamma man agrāk taisīja želeju... pieņemu, ka tā man viņu atgādināja,” viņa nopūtās un spēcīgi nodrebinājās. „Bet tev taisnība, tā ir tikai želeja. Nevajag kļūt apmātam ar tik muļķīgām lietām,” meitene noteica, kaut gan Nevils pamanīja asaru pamirdzam viņas acīs.

Puisis piegāja viņai klāt un cieši jo cieši to apskāva, liekot Lunai saprast, ka reizēm būt apmātam ar kaut ko, nepavisam nav muļķīgi.

 

 

Harijs steidzās pie Eimijas. Kopīgiem spēkiem viņi atgrūda malā atlūzas. Tā pavisam noteikti bija piedurkne. Viņi to sagrāba un vilka.

„Velna milti!” Harijs iekliedzās un nokrita uz muguras, kad Hermione piecēlās sēdus, lūkodamās apkārt.

„Kas notika?” viņa klusi jautāja. Meitene ar piedurkni pārbrauca pāri mutei, noslaukot asinis un netīrumus. „Pēdējais ko es atceros bija... ka atvadījos no Drako...” viņa nočukstēja. Hermione apcirtās un sāk grūst malā atlūzas. Turpat blakus, ar cieši aizvērtām acīm gulēja Malfojs.

„Ak, nē!” viņa iesaucās.

„Atbrīvojiet viņu!” Eimija iekliedzās. Vai Harijam tikai tā likās, vai arī visiem pārējiem Hermiones atgriešanās no mirušajiem bija ikdienišķa parādība?

Malfojs iekunkstējās un samiedza acis no spilgtās gaismas. Viņš pieslējās sēdus un Hermione viņu apskāva.

„Ak, Drako!” viņa teica. Drako uz brīdi izskatījās visai samulsis.

„Hermion... Hermione... tas... tas nav iespējams... Hermion, tu esi mirusi!” viņš iesaucās, šokā ieplestām acīm.

Vismaz Harijs nebija vienīgais, kuru tas pārsteidza.

„Nemuļķojies, Drako! Ja es esmu mirusi, vai tad es spētu izdarīt tā?” Hermione jautāja, saņemdama puiša seju rokās un noskūpstīja. Drako bija vienaldzīgs fakts, ka meitene garšoja pēc asinīm, viņa bija dzīva!

„Ak, Dievs, Hermion, man likās, ka esmu tevi zaudējis,” viņš norūca un apskāva meiteni. Eimija ar Hariju palīdzēja abiem balodīšiem piecelties kājās.

„Vai tu vari man pateikt KAS TIEŠI TE NOTIEK?” Harijs pieprasīja paskaidrojumus no Eimijas. Viņa palūkojās uz visiem klātesošajiem un pasmaidīja.

„Es jau tev teicu, Harij... nāvi un iznīcību es pārvērtu dzīvībā un jaunradē. Tā nu sanāk, kad tev ir vesels sprādziens ar kaut ko tādu... brīnumi notiek,” Eimija piemiedza puisim ar aci.

Harijs palūkojās uz Hermioni, kā viņa bija apskāvusi Drako un kā asaras tecēja pār viņas vaigiem. Viņi mīlēja viens otru. Harijs pasmaidīja, apjauzdams, ka viņam nebija nekādu tiesību iznīcināt kaut ko tādu, pat ja tas bija starp viņa labāko draudzeni un lielāko ienaidnieku.

Piedomājis pie Eimijas vārdiem, Harijs saprata, kas bija noticis. Spēka izvirdums bija iznīcinājis audzēju, jaunrade bija meiteni sadziedējusi, un dzīvība viņā ieplūda no... nu... lūk, kas notiek, kad to visu sajauc kopā.

Harijs pagriezās pret Eimiju un uzlika rokas uz viņas pleciem.

„Zini, ja nebūtu tevis, mūsu te vairs nebūtu. Tu izglābi miljoniem dzīvību,” puisis smaidīja. Hermione un Drako lēnām pienāca tuvāk un piekrītoši pamāja.

„Tā bija... un, manuprāt, tu esi savu vainu izpirkusi. Eimij, piedod sev! Tu ar nolūku es izglābusi miljoniem nevainīgu dzīvību, un man liekas, ka tas attaisno nejaušu piecdesmit vainīgu dzīvību zaudēšanu,” Hermione klusi teica.

Harijs nejautāja, kā jāsaprot nejaušu piecdesmit vainīgu dzīvību zaudēšanu. Viņam nevajadzēja zināt. Viņš negribēja to zināt.

„Man... liekas, ka jums taisnība,” Eimija nočukstēja, notrausdama asaru. „Man liekas, ka varu doties tālāk,”

„Tikai pēc tam, kad jūs abi sabučosieties,” Malfojs teica, iešķībi lūkodamies uz Hariju un Eimiju.

„Ko?” abi vienlaicīgi jautāja.

„Velns parāvis, un jums vēl likās, ka es esmu cietpauris!” Malfojs nobolījās. Harijs palūkojās uz Eimiju, kas lēnām mirkšķināja, jo viņa pirmo reizi bija ieraudzījusi mīlestību puiša spilgti zaļajās acīs.

„Ak, pie velna,” Harijs noteica, saņēma Eimijas seju plaukstās un sniedza tai maigu skūpstu. Tas bija Eimijas pirmais skūpsts visos viņas četri simti trijos gados, viņa vēl nekad nebija iedrīkstējusies mīlēt.

Līdz viņa satika Hariju Poteru.

„Vakariņu laiks!” Mollija Vīzlija iesaucās Midzeņu virtuvē. „Drako, vai tu nebūtu tik mīļš un neuzklātu galdu?” viņa jautāja.

Drako pieklājīgi pasmaidīja un apstiprinoši pamāja. Viņš paņēmu milzīgu šķīvju krāvumu un devās uzklāt galdu.

„Ļauj man tev palīdzēt,” Rons ierunājās un paņēma pusi no šķīvjiem. Telpā atradās vairāki cilvēki un izskatījās, ka Malfojs varētu nomest zemē visu svārstīgo trauku kalnu.

„Mammu! Harijs un Eimija atkal to dara,” Freds ķircinoties iesaucās, ienākot virtuvē un piekārtojot savu pūķādas žaketi.

„Jābrīnās kā viņu mēles vēl nav nokritušas,” Džordžs iesmējās, sekodams brālim. Viņam cieši aiz muguras nāca Džinnija, turēdama Billija roku.

„Tas manuprāt būtu jaukāk, nekā iedot viņiem milzmēles marmelādi,” Džinnija nobolījās. „Godavārds, es vēl nekad nebiju redzējusi Eimiju tik nobijušos!” meitene iesmējās.

„Nu, viņa tagad principā ir daļa no ģimenes, un mums viņa bija kaut kā ar to jāapsveic,” Freds smējās. Viņš apsēdās pie galda un vēroja kā Malfojs uzklāj galdu. „Ah, reformists! Kā tad mums klājās?”

„Labi,” Malfojs klusi atbildēja.

„Tu taču zini, ja tu ko nodarīsi Hermionei...”

„Mēs izdarīsim ko ļaunāku, nekā iedosim nolādētus saldumus,” Freds un Džordžs saviebušies puisi brīdināja. Malfojs kaut ko nomurmināja pretī.

„Vai jūs abi atkal kaitināt Drako?” Hermione smiedamās jautāja, ienākot virtuvē brīdī, kas Malfojs nolika uz galda pēdējo šķīvi. Visi klātesošie palūkojās uz meiteni un pasmaidīja.

Bija neiedomājami iedomāties, ka tikai pirms dažiem mēnešiem viņa bija tik vāja un trausla. Tagad meitenes vaigi bija kļuvuši apaļīgāki, un viņa bez šaubām bija vis skaistākā... un veselīgākā... meitene, kuru Drako acis jelkad ir skatījušas. Katru reizi, kad viņš meiteni uzlūkoja, viņš apzinājās, cik ļoti ir svētīts, ka tāda meitene no brīva prāta ir puisī iemīlējusies.

„Bet, protams, ka nē, Hermion!”

„Mēs pret viņu izturamies kā pret brāli!”

Hermione neticīgi nopūtās. „Ja tā ir taisnība, tad piedod par viņu uzvedību, Drako,” viņa pasmaidīja. Malfojs piegāja viņai tuvāk.

„Nav jau tava vaina, ka visi tevi mīl,” viņš pasmaidīja, aplikdams rokas meitenei apkārt un uzspiezdams siltu skūpstu viņai uz lūpām.

„Ou! Jūs man izdedzināsiet acis!”

„Mammu, viņi traumē mūsu nevainīgos prātus!”

„Tikai nevajag te dirst, nevainīgie prāti...” Rons nomurmināja zem deguna un pamatīgi nosarka, kad māte uzmeta viņam visai skarbu skatienu.

Visi sāka skaļi smieties.

„Kas te tik smieklīgs?” Harijs jautāja, ievezdams Eimiju aiz rokas Midzeņu virtuvē.

„Acīmredzot, mana mazā brāļuka valoda,” Freds smējās.

„Ak, vai tik tā nav mūsu mīļākā dīvainīte!” Džordžs ierunājās, pieiedams pie Eimijas.

„Un vai tik tie nav mani mīļākie „normālie” dvīņi,” viņa atbildēja ar savādu mirdzumu baltajās acīs. Freds un Džordžs saskatījās un sāka nevaldāmi smieties, liekot Eimijas smaidam kļūt vēl plašākam.

Viņai ļoti patika Midzeņi.

„Kur jūsu tēvs?” Mollija jautāja Džinnijai. Džinnija paraustīja plecus, tāpēc Midzeņu galva piegāja pie lielā ģimenes pulksteņa. Tas rādija, ka viņš ir mājās.

„ARTŪR VĪZLIJ, TŪLĪT PAT CELIES AUGŠĀ!” Mollija skaļi nobļāvās. Artūrs atteleportējās tieši blakus savai sievai, liekot viņai iekliegties un paklupt. Malfojs pastiepās un veikli saķēra sievieti, pirms viņa bija paguvusi nokrist.

„Paldies, tev, mīļais,” Mollija noteica ar pateicīgu smaidu un noglāstīja puiša roku. Drako pamāja un palīdzēja viņai stabili nostāties.

Artūrs jau bija ieņēmis savu vietu galda galā un izberzēja pēdējās pēcpusdienas snaudas paliekas no acu kaktiņiem. Visi zināja, ka pagājušo nakti viņš bija cītīgi strādājis Ordeņa labā, bet par to nevarēja skaļi runāt Drako un Billija priekšā.

Nebija jau tā, ka viņiem neuzticētos, vienkārši vēlējās tos abus pasargāt no pārāk lielām briesmām.

Pārējie ieņēma savas vietas. Eimija un Harijs zem galda sadevās rokās, tāpat arī Hermione un Drako, kā arī Billijs un Džinnija.

Freds ar Džordžu centās atdarināt pārīšu mīlināšanos, un par to saņēma nobolītas acis no balodīšu puses. Rons skaļi nozviedzās un Freds viņam iemeta ar kartupeļu biezputras pikuci.

„Vai mēs, lūdzu, vispirms nevarētu pateikt savus tostus pirms sākam ēdienu kaujas?” Mollija jautāja un visi nomierinājās. „Šķiet, ka es labāk sākšu. Ir tik lieliski, ka jūs visi varējāt atbraukt uz Ziemassvētku vakariņām, un es ceru, ka Midzeņi jums vienmēr nozīmēs tikai vienu. Mājas! Ja jums jebkad rodas kāda vajadzība, tad ziniet, mūsu durvis vienmēr ir atvērtas,” viņa teica un pacēla glāzi pirms apsēdās vietā.

Nākamais bija Artūrs.

„Pareizi, tātad, kā jau mana mīļā Mollija teica, šeit jums vienmēr būs mājas, un jūs visi būsiet mīļi gaidīti, ja pastāstīsiet kā īsti darbojas tie mobilie telefoni...

„Artūr!”

„Pareizi! Piedod! Priecīgus Ziemassvētkus!” viņš teica un pacēla glāzi. Tālāk bija Freda un Džordža kārta.

„Erm, tātad! Man nekad šīs lietas nav tā īsti padevušās. Es vienīgi gribu teikt, ka esmu ļoti lepns par savu ģimeni...”

„Ar mūsu mazā brāļuka aktīvo dalību Kalambola komandā un labo...”

„Lai arī viņš ir prefekts. Mamma, sākusi kontrolēt savas dusmas...”

„Lai arī dažreiz viņai tās pasprūk!”

„Lai nu kā, tēvs, kas tika paaugstināts ministrijā... malacis tēt!”

„Drīz vien tu būsi Ministrs!”

„Mūsu mazā māsiņa... tu piekāvi Drako!”

„Lai arī viņš ir viens no labajiem puišiem...”

„Vai jūs nevarētu reiz beigt?” Mollija nepacietīgi noteica.

„Tūlīt jau būs!” dvīņi unisonā teica. „Un par Hariju un Hermioni, kuri izgāja cauri neticamiem pārbaudījumiem. Jūs abi esat izturīgāki nekā mums likās... visādā ziņā. Oh, un par jaunajām sejām pie galda... uzmanieties, jo jūs vēl neesat piedzīvojuši Vīzliju dvīņu izdarības,” dvīņi piemiedza ar aci. „Priekā!” un viņi nolika savas glāzes uz galda.

Pienāca Eimijas kārta.

„Es vēl nekad neesmu bijusi uz mūsdienu Ziemassvētku vakariņām. Man tas viss ir kas jauns. Esmu ienākusi pasaulē, kurā mani pieņēma, pat ar manām acīm. Man nesen tika dota redze un es esmu spējusi saskatīt pasauli, kas pilna mīlestības, laimes un miera. Jūs visi esat svētīti, un es vēl nekad neesmu satikusi tika laipnus cilvēkus. Tikt sveiktai jūsu ģimenē, jau pati par sevi ir svētība,” viņa pasmaidīja un viegli pacēla glāzi pirms apsēdās savā vietā.

Vīzliju vecāko acīs varēja manīt mirdzam asaras, bet pārējie pie galda sēdošie mēmi lūkojās meitenē.

Bija pienākusi Harija rinda.

„Errr... nu.. diemžēl manis sacītais varētu nebūt nekas tik skaists, bet doma būs tā pati. Jūs esat vistuvākais ģimenei, kuras man nekad nav bijis. Eimij, tu izglābi manu un visu pie galda sēdošo dzīvības, un tas man liek tevi mīlēt vēl vairāk par tavu pieticīgumu. Hermion, ja tu nebūtu izturējusi, šie Ziemassvētki nebūtu tik brīnišķīgi. Un Drako...” Drako nervozi uzlūkoja Hariju, cieši saspiezdams Hermiones plaukstu.

„Tu liki viņai smaidīt, tad, kad viņa vēlējās raudāt. Tu biji viņai līdzās, kad es, Rons un Džinnija nebijām. Tad nu šī svētība tiek tev, vecīt. Un man patiešām žēl, ka toreiz tik pamatīgi pārsteidzos,” Harijs vainīgi ierāva galvu plecos un visi sāka smieties.

Malfojs nespēja bilst ne vārda, kā vienīgi lūkoties savā šķīvī.

Tālāk sekoja Rons.

„Jā... neesmu nekāds lielais runas teicējs. Ir tik lieliski jūs visus šeit redzēt, sveikus un veselus, neņemot vērā Harija nespēju savaldīties.”

Atskanēja smieklu vētra un Harijs tikai nobolījās.

„Un ir jauki redzēt, ka mani abi labākie draugi un mazā māšele ir atraduši savas otras pusītes. Par jūsu laimi, un lai šie patiešām būtu laimīgi Ziemassvētki!” Rons teica un pacēla glāzi.

Nākamais piecēlās Billijs.

„Šķiet, ka es jūs visus vēl tik labi nepazīstu, bet es zinu to, ka, lai arī esmu vienīgais ne-burvis šajā kompānijā, es tomēr jūtos piederīgs pie jūsu ģimenes. Es vēlos jums par to pateikties. Man vecākais brālis ir pilnīgi vesels un vakariņo savas līgavas mājā, man tēvs ir ar savas draudzenes ģimeni, gluži kā es. Es tikai vēlos pateikt, ka priekš manis viss šis gads ir svētīts, ne tikai šis vakars.”

Visi pasmaidīja un pacēla glāzes.

Sekoja Džinnijas kārta.

„Kā jau jūs visi zināt, man parasti ir visvairāk ko tikt. Tāda nu es esmu, Džinnija Vīzlija, tā, kura nevar turēt muti un nesaprot kad, kas par daudz, tas par skādi.”

„Jā, tu esi īsta mātes meita,” Freds iesmējās un Mollija iebelza puisim pa pakausi.

„Lai nu kā. Man šovakar nav nekā daudz ko teikt, jo nav iespējam aprakstīt, cik laimīga es esmu, ka varu šeit stāvēt, sveika un vesela, ar visiem maniem mīļajiem,” Džinnija teica un pacēla glāzi.

Piecēlās Hermione.

„Visi jau zina, ko man ir nācies pārdzīvot. Vasarā, pēc sestā mācību gada, man diagnosticēja komplicētu audzēju. Man likās, ka miršu, tāpat arī pārējā pasaule. Un kad man jau likās, ka visas cerības ir izgaisušas, man blakus nostājās Drako, gaismas stars tumsā. Viņš neļāva man padoties, un ja nebūtu viņa, Eimijas, Bendžamina Harisa, Rona un Harija (savā ziņā), manis šeit šodien nebūtu. Es vēlos jums visiem pateikties, ka sēžat man blakus, ikvienam no jums, ka devāt man cerību brīdi, kad man tā jau bija zudusi. Jūs varbūt domāsiet, ka neko lielu neesat izdarījuši, bet man tas bija pat ļoti liels atspaids. Jūs devāt man iemeslu turēties. Un tā nu es te tagad sēžu, pie Ziemassvētku vakariņu galda, to cilvēku vidū, kurus es mīlu... ieskaitot manus vecākus, protams,... esmu dzīva vairākus mēnešus pēc man noteiktā nāves datuma, esmu pilnīgi vesela un iemīlējusies... jūs visi to padarījāt reālu, un jūs pat iedomāties nevarat, kas tā man ir par svētību, ka es jūs visus pazīstu,” viņa nočukstēja un noslaucīja asaru no vaiga. „Priekā!” meitene klusi noteica un klusumā pacēla glāzi.

Visi bija apklusuši un gaidīja pēdējo tostu... Drako Malfoja.

„Šķiet, ka man būs visneveiklākais tosts, jo pēdējos gadus esmu bijis īsts kretīns.”

„Re, Re!” Freds ar Džordžu vienlaicīgi iesaucās un pacēla glāzes. Mollija abiem uzsita pa pakausi.

„Lai nu kā,” Drako turpināja, pamatīgi nosarkdams, „Es vēl nekad neesmu teicis tostus pie Ziemassvētku galda. Parasti es ēdu viens, vienīgā kompānija man bija mūsu nabaga mājas elfs, kuru es nežēlīgi mocīju. Mana māja nekad nav tikusi piepildīta ar laimi un mīlestību. Un tagad, redzot kā jūs viens otru mīlat, bez jebkādiem aizspriedumiem, tas ir pat nedaudz nospiedoši,” Drako nopūtās un paraustīja apkaklīti.

„Turpini,” Hermione puisi mudināja. Viņš palūkojās meitenes maigajās un cerību pilnajās šokolādes krāsas acīs un sajuta sirdī ielīstam mīlestību.

„Bet tā, pat ir patīkama nomāktība. Tas ir kā saņemt milzīgu dzimšanas dienas torti, vai pārāk daudz skūpstu no saviem mīļajiem. Tas ir kā saņemt pārāk daudz dāvanu. Tas ir kā saņem pārāk lielu mīlestību. Es zinu, ka jūs nemīlat mani kā dēlu, un es zinu, ka jūs man uzticaties tikpat ļoti, kā Freda un Džordža saldumiem...”

„Mēs to vēl atcerēsimies!”

„Taču es ceru, ka kādu dienu jūs pamanīsiet, ka esmu mainījies. Es vairs neesmu šarlatāns,” Drako piemiedza Hermionei ar aci, „tā vietā esmu kļuvis par vīrieti ar cerībām par skaistu nākotni un lieliskām mājām, kas pildīta ar mīlestību un patiesumu, gluži kā šeit, Vīzlijas kundze, es būtu svētīts, ja man būtu ģimene, kas mani mīlētu kaut uz pusi tik stipri, kā jūsu ģimene mīl jūs. Es nekad nebūšu daļa no jūsu saimes, bet es vēlētos būt tāds kā ģimenes draugs vai attāls brālēns,” Drako noteica un visiem uzsmaidīja.

„Un vēl kas... visvairāk esmu svētīts dēļ Hermiones. Es neesmu pelnījis to mīlestību, kādu viņa man sniedz. Viņa man ir atvērusi pilnīgi jaunu pasauli, un es nedomāju, ka jelkad spēšu viņai par to atlīdzināt,” puisis teica, paceldams glāzi.

Hermione palūkojās uz puisi ar asarām acīs un īpaši stingri saspieda viņa plaukstu. Drako ielūkojās viņai acīs un ar skatienu centās pateikt, cik ļoti viņš to mīl.

„Priekā!” visi iesaucās un saskandināja glāzes.

„Vai mēs BEIDZOT varētu ķerties klāt? Merlina vārdā, jums bija vajadzīga vesela MŪŽIBA, lai pateiktu, cik ļoti mīlat viens otru!” Freds novilka.

„Hei, vecīt, es esmu nodzīvojusi četrus simtus gadu. Kad tu būsi tik vecs, TAD tu varēsi runāt par mūžību,” Eimija smējās un pārējie viņai pievienojās.

Tikai Hermione un Drako nesmējās. Viņi lūkojās viens otra acīs, ar nelieliem smaidiem sejās.

„Mūžīgi,” Hermione noplātīja muti, un Drako viņu saprata. Viņi mīlēs viens otru mūžīgi, un nekas nespēs viņus šķirt. Viņi būs kopā...

„Mūžīgi.”

 

BEIGAS.