Mēnesstaros noviz sīks sudraba pavediens, tikvien kā kādas līnijas daļa...

(krītot nopland melna mantija)

...izšļācas litriem asiņu, un kāds izkliedz vienu vārdu.

Katra sienas colla bija nosegta ar grāmatplauktiem. Katram grāmatu skapim bija seši plaukti, un tas slējās teju līdz griestiem. Daži plaukti bija piebāzti līdz malām pilni ar sējumiem cietos vākos: par zinātni, matemātiku, vēsturi un vēl daudz ko citu. Citos plauktos divās kārtās bija salikta zinātniskās fantastikas literatūra plānajos vākos, kur aizmugurējā grāmatu kārta bija pacelta augstāk, novietojot tās uz izlietotām salvešu kārbiņām vai koka līstēm tā, lai nosaukumus uz aizmugurējās kārtas sējumu muguriņām varētu redzēt virs priekšējās kārtas grāmatām. Un ar to vēl nebija gana. Grāmatas bija pārņēmušas arī galdus un dīvānus un bija sakrājušās nelielā kaudzītē vēl arī zem logiem.

Šāda izskatījās dzīvojamā istaba mājā, kurā mitinājās ievērojamais profesors Maikls Veress-Evanss un viņa sieva Petūnija Evansa-Veresa, un viņu adoptētais dēls Harijs Džeimss Poters-Evanss-Veress.

Uz dzīvojamās istabas galda atradās vēstule un ar zaļu tinti aprakstīta dzeltena pergamenta aploksne bez markas, adresēta H. Potera kungam.

Profesors ar savu sievu sarunājās dusmīgi, taču nekliedza viens uz otru. Profesors neuzskatīja bļaustīšanos par civilizēta cilvēka pazīmi.

„Tu joko," Maikls teica Petūnijai. Viņa balss tonis liecināja, ka viņš ir gaužām noraizējies, ka viņa šobrīd runā pavisam nopietni.

„Mana māsa bija ragana," Petūnija atkārtoja. Viņa izskatījās nobijusies, tomēr neatkāpās no sava apgalvojuma. „Un viņas vīrs bija burvis."

„Tas ir absurds!" Maikls strikti noteica. „Viņi bija mūsu kāzās - viņi ciemojās pie mums Ziemassvētkos..."

„Es tev teicu, ka tu nedrīkstēji to zināt," Petūnija nočukstēja. „Bet tā ir taisnība. Esmu redzējusi vienu otru lietu..."

Profesors novalbīja acis. „Dārgā, es saprotu, ka tu neko daudz nezini par skepticismu. Tu vari neapjaust, cik viegli prasmīgam burvju māksliniekam ir padarīt šķietami neiespējamo par iespējamo. Atceries, kā es mācīju Harijam liekt karotes? Ja arī izliekas, ka viņi it kā vienmēr spēj uzminēt, ko tu domā, tad to vienkārši sauc par auksto nolasīšanu..."

„Tam nav nekāda saistība ar karošu liekšanu..."

„Ar ko tad?"

Petūnija iekoda lūpā. „Es vienkārši nevaru tev to teikt. Tu padomāsi, ka esmu..." Viņa norija siekalas. „Paklau. Maikl. Es nebiju - vienmēr šāda..." Viņa norādīja uz sevi, it kā likdama manīt savu slaido augumu. „Tas ir Lilijas nopelns. Jo es - jo es viņai to izlūdzos. Es to lūdzos viņai gadiem. Lilija vienmēr bija skaistāka par mani, un es... tādēļ biju nejauka pret viņu, un tad viņa dabūja maģiju; tu vari iedomāties, kā es tad jutos? Un es lūdzos, lai viņa ar to savu maģiju izmaina manu izskatu, lai arī es varētu būt skaista; kaut arī nevarēju tikt pie viņas maģijas, es vismaz varēju būt skaista."

Petūnijai acīs sariesās asaras.

„Bet Lilija man atteica, izgudrodama vissmieklīgākos aizbildinājumus, tādus kā - pasaulei pienāks gals, ja viņa sāks izturēties jaukāk pret savu māsu, vai arī kentaurs viņai to aizliedzis - tie bija pilnīgi nenopietni iemesli, un par to es viņu ienīdu. Un kad tikko biju absolvējusi universitāti, es sāku satikties ar to puisi Vernonu Dērsliju; viņš bija resns, taču viņš bija vienīgais puisis, kurš mani uzrunāja. Un viņš teica, ka gribot bērnus un ka viņa pirmdzimto dēlu saukšot Dūdijs. Un es nodomāju pie sevis: Kas tie par vecākiem, kas savu bērnu var nosaukt par Dūdiju Dērsliju? Tajā brīdī es it kā redzēju sev priekšā izklājamies visu savu nākotni, un man tā nepatika. Un es aizrakstīju māsai un pateicu viņai, ka, ja viņa man nepalīdzēs, tad es labāk..."

Petūnija apklusa.

„Lai vai kā," Petūnija noteica klusā balstiņā, „bet viņa padevās. Viņa mani brīdināja, ka tas būs bīstami, bet es atbildēju, ka mani tas nemaz neuztrauc, un es iedzēru to dziru, un man pēc tam nedēļām bija slikta dūša, bet, kad es atlabu, āda beidzot bija kļuvusi tīra un formas - pilnīgākas un... es biju kļuvusi skaista, cilvēki sāka izturēties jauki pret mani," viņas balss pieklusa, „un pēc tam es vairs nespēju ienīst savu māsu, īpaši, kad uzzināju, ko tā maģija beigās viņai nodarījusi..."

„Dārgā," Maikls iejūtīgi noteica, „tu saslimi, pieņēmies nedaudz svarā, kamēr sasirgusi gulēji gultā, un ādas stāvoklis uzlabojās pats no sevis. Vai arī saslimšana tev lika pārskatīt savu diētu..."

„Viņa bija ragana," Petūnija apgalvoja. „Es to zinu."

„Petūnij," Maikls sacīja. Viņa balsī bija iezadzies aizkaitinājums. „Tu zini, ka tā nevar būt taisnība. Vai man tiešām ir jāpaskaidro, kāpēc?"

Petūnija lauzīja rokas. Likās, ka viņa kuru katru brīdi izplūdīs asarās. „Mans mīļais, es labi apzinos, ka nevaru uzvarēt strīdā ar tevi, bet, lūdzu, tev man vienkārši jātic, ka tā..."

„Tēti! Mammu!"

Viņi abi apklusa un paskatījās uz Hariju, it kā būtu aizmirsuši, ka istabā atrodas vēl arī trešais cilvēks.

Harijs dziļi ieelpoja. „Mammu, tavi vecāki taču neprata maģiju, vai ne?"

„Nē," Petūnija domīga sacīja.

„Tad neviens tavā ģimenē neko nezināja par maģiju, līdz Lilija saņēma vēstuli. Kā tad viņi to pieņēma?"

„Ā..." Petūnija sacīja. „Nebija atsūtīta tikai vēstule. Atnāca arī profesors no Cūkkārpas. Viņš..." Petūnija uz mirkli pievērsa skatienu Maiklam. „Viņš mums parādīja šo to no maģijas."

„Tad jums nav par to jāstrīdas," Harijs stingri sacīja. Cerēdams uz gaužām niecīgo iespēju, ka tieši šoreiz, tikai šo vienu reizi, vecāki viņu paklausīs. „Ja tā ir taisnība, varam uz šejieni atsaukt Cūkkārpas profesoru un paši redzēsim maģiju, un tētim nāksies atzīt, ka tā ir taisnība. Ja tā nav, tad mamma atzīs, ka ir kļūdījusies. Tam jau domāta eksperimentālā metode - lai nebūtu domstarpības jārisina tikai ar strīdiem."

Profesors pagriezās un kā allaž noraudzījās uz viņu no augšas ar noraidošu skatienu. „Nu, beidz taču, Harij. Patiešām, maģija? Un man likās, ka tev jau nu gan vajadzētu saprast, ka tu, dēls, neko tādu nedrīksti uztvert nopietni, kaut arī tev ir tikai desmit gadu. Maģija ir visnezinātniskākā lieta, kāda vispār var būt!"

Harijs sarūgtināts sarauca muti. Pret viņu labi izturējās, iespējams labāk nekā lielākā daļa ģenētisko tēvu izturējās pret saviem paša bērniem. Harijs bija ticis sūtīts uz vislabākajām sākumskolām - un, kad ar to nepietika, tad viņam tika sagādāti arī privātskolotāji no nebeidzamā badu cietēju studentu loka. Harijs vienmēr tika mudināts izpētīt jebko, kas vien bija piesaistījis viņa uzmanību, viņam tika pirktas visas iespējamās grāmatas, kuras vien iegribējās, viņš tika atbalstīts visos matemātikas un zinātnes konkursos, kuros vien sadomāja piedalīties. Viņam tika dota jebkura saprātīgā lieta, ko viņš gribēja, izņemot vienīgi varbūt kaut mazāko cieņas izpausmi. No doktora, kurš pasniedz bioķīmiju Oksfordā, diez vai varētu gaidīt, ka viņš sāks uzklausīt maza zēna padomus. Vēl varētu zēnā klausīties, lai, protams, Izrādītu Interesi; tā darītu Labs Vecāks, un, ja jūs sevi uzskatāt par Labu Vecāku, tad jūs tieši tā arī rīkotos. Bet lai sāktu uztvert desmitgadnieku nopietni? Diez vai.

Reizēm Harijs vēlējās sakliegt uz savu tēvu.

„Mammu," Harijs sacīja. „Ja tu vēlies uzvarēt šajā strīdā ar tēti, paskaties Feinmana lekcijās fizikā, pirmās grāmatas otrajā nodaļā. Tur ir citāts par to, ka filozofi ļoti daudz spriež par to, kādi priekšnosacījumi ir absolūti nepieciešami, lai kāda metode būtu zinātniska, un ka tie visi ir nepareizi, jo vienīgais likums zinātnē ir tāds, ka beidzamais strīda izšķīrējs ir novērojums - ka ir vienkārši jāpaskatās dabā un jāatstāsta redzētais. Ē... tagad no galvas nepateikšu, kur bija rakstīts, ka zinātnes ideāls ir noskaidrot lietas ar eksperimenta palīdzību, nevis strīdoties..."

Māte noraudzījās uz viņu no augšas un pasmaidīja. „Paldies, Harij. Bet..." viņa atkal pacēla galvu un cieši palūkojās uz savu vīru. „Es nevēlos uzvarēt strīdā ar tavu tēvu. Es vēlos, lai mans vīrs ieklausās savā sievā, kura viņu mīl, un tikai šo vienu reizi viņai uzticas..."

Harijs uz brīdi aizvēra acis. Bezcerīgi. Abi viņa vecāki vienkārši bija bezcerīgi.

Tagad vecāki atkal bija uzsākuši to strīdu, to - kurā māte gribēja, lai tēvs jūtas vainīgs, bet tēvs gribēja, lai māte jūtas stulba.

„Es iešu uz savu istabu," Harijs paziņoja. Viņa balss nedaudz notrīsēja. „Lūdzu, mēģiniet par šo lietu tik daudz nestrīdēties - mammu, tēti, mēs tāpat drīz uzzināsim, kas no tā būs iznācis, vai ne?"

„Protams, Harij," sacīja tēvs, bet māte viņu mīlīgi nobučoja, un tad viņi atsāka strīdu, kamēr Harijs kāpa augšup pa kāpnēm uz savu guļamistabu.

Viņš aiz sevis aizvēra durvis un centās padomāt.

Smieklīgākais ir tas, ka viņam būtu vajadzējis piekrist tētim. Neviens taču nav redzējis nekādus pierādījumus, ka maģija varētu eksistēt, taču pēc mammas teiktā pastāv vēl vesela maģijas pasaule. Kā gan ko tādu varētu būt iespējams noslēpt? Vēl ar citu maģiju? Tas likās visai šaubīgs attaisnojums.

Šis visai droši izklausījās pēc gadījuma, kad mamma vai nu joko, vai melo, vai arī ir traka, izkārtojot fakta iespējamo šausmīgumu pieaugošā secībā. Ja mamma pati bija nosūtījusi vēstuli, tas izskaidrotu, kā tā varēja uzrasties paskastītē bez markas. Tas, ka mamma varētu būt nedaudz traka, ir stipri ticamāks apstāklis nekā tas, ka pasaulē tiešām var notikt arī ar maģiju saistītas lietas.

Ja vien Harijs kaut kur dziļi sevī neizjustu pārliecību, ka maģija ir īsta; ja vien viņš nebūtu šo pārliecību sevī sajutis tajā pašā acumirklī, kolīdz bija ieraudzījis vēstuli, kas tika uzdota par atsūtītu no Cūkkārpas burvestību un raganību arodskolas.

Harijs saviebies paberzēja pieri. Nedrīkst ticēt visam, kas ienācis prātā, tā bija rakstīts vienā no viņa grāmatām.

Bet šī dīvainā pārliecība... Harijs juta, ka jau gaida, ka, jā - ka Cūkkārpas profesors varētu uzrasties, novicināt zizli un parādīt maģiju. Savādā pārliecība nemaz nepalīdzēja pasargāt viņu no iespējamā apmāna - tā liedza izdarīt objektīvus secinājumus par to, kas visticamāk notiks turpmāk - ka nekāds profesors tā arī šeit neieradīsies vai arī ka šis profesors būs spējīgs tikai liekt karotes.

Kur gan tu rodies, mazais, dīvainais paredzējum? Harijs uzrunāja savu prātu. Kāpēc es ticu tam, kam ticu?

Parasti Harijam labi padevās rast atbildi uz šo jautājumu, bet tieši šoreiz viņam nebija ne jausmas, kas vispār notiek viņa prātā.

Harijs domās noraustīja plecus. Plakana metāla plāksnīte, piestiprināta pie durvīm, ļauj tās pagrūst, bet rokturis, ļauj durvis vilkt, tāpēc vienīgais, ko var iesākt ar pārbaudāmu hipotēzi, ir iet un to pārbaudīt.

Viņš paņēma no rakstāmgalda lapu ar līnijām un iesāka rakstīt.

Cienījamā direktora vietniece

Harijs apdomājies pārstāja rakstīt; tad šo lapu nolika malā un paņēma citu, izspiezdams no sava mehāniskā zīmuļa vēl vienu milimetru grafīta. Šis uzdevums prasīja īpaši kaligrāfisku rūpību.

Cienījamā direktora vietniece Minerva Maksūra,

vai arī tam, kuram šī vēstule varētu būt saistoša:

Es nesen saņēmu Jūsu vēstuli, adresētu H. Potera kungam par to, ka esmu uzņemts Cūkkārpā. Jūs varbūt neesat informēta, ka mani ģenētiskie vecāki Džeimss Poters un Lilija Potere (bijusī Lilija Evansa) ir miruši. Mani adoptēja Lilijas māsa Petūnija Evansa-Veresa un viņas vīrs Maikls Veress-Evanss.

Es esmu ārkārtīgi ieinteresēts apmeklēt Cūkkārpu, pie nosacījuma, ja šāda vieta patiesi eksistē. Vienīgi mana māte Petūnija apgalvo, ka zinot par maģijas esamību, taču nespējot pati to pielietot. Mans tēvs pret šo apgalvojumu izturas pavisam skeptiski. Es pats neesmu īsti drošs, ko par to domāt. Man arī nav skaidrs, kur iegādāties kaut vienu no grāmatām, kas norādītas vajadzīgo mācību piederumu sarakstā Jūsu atsūtītajā uzņemšanas apstiprinājuma vēstulē.

Māte minēja, ka Jūs tikāt sūtījuši Cūkkārpas pārstāvi pie Lilijas Poteres (Lilijas Evansas), lai nodemonstrētu viņas ģimenei, ka maģija ir īsta un, kā to varu iedomāties, arī lai palīdzētu Lilijai iegādāties visus skolai nepieciešamos piederumus. Ja Jūs varētu šādu pretimnākšanu izrādīt arī pret manu ģimeni, tas būtu patiešām ļoti noderīgi.

Ar cieņu,

Harijs Džeimss Poters-Evanss-Veress.

Harijs pierakstīja klāt viņu pašreizējo adresi, tad salocīja vēstuli un ielika to aploksnē, kuru adresēja Cūkkārpai. Tālākie apsvērumi lika viņam sadabūt sveci un uztecināt vasku uz aploksnes atloka, kurā viņš ar saliekamo nazi iespieda iniciāļus H.Dž.P.E.V.. Ja reiz viņš grasījās slīgt pilnīgā vājprātā, tad to vismaz izdarīs sevi cienošā stilā.

Tad viņš atvēra savas istabas durvis un atkal nogāja lejā uz pirmo stāvu. Tēvs sēdēja dzīvojamā istabā un lasīja grāmatu par augstāko matemātiku, lai izrādītu, cik ir gudrs, bet māte virtuvē gatavoja vienu no tēva iecienītākajiem ēdieniem, lai izrādītu, cik ir mīloša. Izskatījās, ka viņi vairs vispār viens ar otru nesarunājas. Lai arī cik strīdi neliktos baisi, nestrīdēšanās savā ziņā bija vēl ļaunāka.

„Mammu," Harijs izteica saspringtajā klusumā, „es pārbaudīšu hipotēzi. Ņemot vērā tavu teoriju, kā ir iespējams nosūtīt pūci uz Cūkkārpu?"

Māte aizgriezās prom no virtuves izlietnes un noraudzījās uz viņu ar satriektu skatienu. „Es - es nezinu, laikam tam ir vajadzīga maģiskā pūce."

Tam vajadzēja izklausīties stipri aizdomīgi: Ak, tātad tomēr nav nekādas iespējas pārbaudīt savu teoriju, bet tā īpatnējā pārliecība, kas bija iemitinājusies Harijā, it kā gribēja vēl vairāk izbāzt ārā savu degunu.

„Nu, bet vēstule taču uz šejieni kaut kā atnāca," Harijs sacīja, „tāpēc es vienkārši iziešu ārā un sākšu vicināt vēstuli, saukdams: ‘Vēstule Cūkkārpai!', un tad redzēsim, vai atlidos pūce un to paņems. Tēti, vai gribi iznākt ārā un paskatīties, kas notiks?"

Tēvs nepārprotami noraidoši papurināja galvu un turpināja lasīt. Protams, Harijs pie sevis nodomāja. Maģija ir tik pazemojoša lieta, kurai tic tikai stulbi cilvēki; ja viņa tēvs atļautos kaut tik daudz kā pārbaudīt šo hipotēzi vai arī noskatītos, kā tā tiek pārbaudīta, viņam liktos, ka tā kāds viņu varētu sākt saistīt ar ticību maģijai...

Tikai tad, kad Harijs pa sētas durvīm izslāja pagalmā, viņam ienāca prātā, ka tad, ja pūce patiešām nolaistos un paķertu vēstuli, varētu rasties zināmas grūtības pierādīt tētim, ka tā patiesi notika.

Bet - nu - tas taču īstenībā nevar notikt, vai ne? Neatkarīgi no tā, kam mans prāts gribētu ticēt. Ja pūce patiešām nolaidīsies un paķers līdzi šo vēstuli, tad raizes par to, ko domā tētis, tajā visā būs pati mazākā bēda.

Harijs ievilka dziļu elpu un pacēla vēstuli gaisā.

Viņš norija siekalas.

Saukt skaļā balsī Vēstule Cūkkārpai!, kamēr turi izstieptu vēstuli augstu gaisā un stāvi pats savas sētas vidū bija... patiesībā visai apkaunojoši, ja tā padomā.

Nē. Es būšu labāks nekā tētis. Es likšu lietā zinātnisku metodi, kaut arī tā man liek justies stulbi.

„Vēstule..." Harijs teica, taču tas iznāca drīzāk kā kluss ķērciens.

Harijs stingri saņēmās un izkliedza pret tukšajām debesīm: „Vēstule Cūkkārpai! Vai es varu dabūt pūci?"

„Harij?" ievaicājās uzjautrināta sievietes balss; viena no kaimiņienēm.

Harijs kā apdedzinājies norāva lejā roku un aizslēpa vēstuli aiz muguras, it kā tā būtu kāda narkotiku darījumā iegūta nauda. Visa seja viņam kvēloja kaunā.

Virs žoga, kas robežojās ar kaimiņu māju, uznira vecas sievietes seja, sudrabaini sirmiem matiem vietumis spraucoties ārā no matu tīkliņa.  Figa kundze, kas viņu reizi pa reizei mēdza pieskatīt. „Harij, ko tu dari?"

„Neko," Harijs sacīja aizžņaugtā balsī. „Tikai - pārbaudīju vienu pavisam muļķīgu teoriju..."

„Tu saņēmi vēstuli no Cūkkārpas?"

Harijs sastinga kā iemiets.

„Jā," Harija lūpas mirkli vēlāk noteica. „Es saņēmu vēstuli no Cūkkārpas. Tur teikts, ka man jāaizsūta pūce līdz 31. jūlijam, bet..."

„Bet pūces tev nav. Ak, tu nabadziņš! Es nesaprotu, ko tas cilvēks domāja, kad izsūtīja tev parasto standarta vēstuli."

Pāri žogam pārstiepās krunkaina roka ar pavērtu plaukstu uz augšu, kaut ko gaidīdama. Šajā brīdī praktiski vairs nemaz nedomādams, Harijs atdeva viņai savu vēstuli.

„Vienkārši atstāj to manā ziņā, dārgais," sacīja Figa kundze, „un es viens divi piedabūšu, lai kāds pie tevis atnāk."

Un no žoga augšas pazuda viņas seja.

Dārzā ilgu brīdi valdīja klusums.

Tad ierunājās zēna balss, rāmi un klusi: „Ko."

„Protams, ka tā bija mana vaina. Te nav neviena cita, kas par to visu varētu būt atbildīgs."

„Tagad tā, lai būtu skaidrs," Harijs sacīja, „ja profesore patiešām tevi, tēt, pacels gaisā, kaut arī tu labi zini, ka tev nav piesietas nekādas virves, tas būs pietiekams pierādījums. Tu nemēģināsi izlocīties un neteiksi, ka tas ir tikai burvju mākslinieka triks. Tas nebūtu godīgi. Ja tev liekas, ka tomēr šādi iebildīsi, tad tev to vajadzētu pateikt jau tagad, lai varētu izdomāt citu eksperimentu."

Harija tēvs profesors Maikls Veress-Evanss nobolīja acis. „Jā, Harij."

„Un tu, mammu, - tā kā tava teorija apgalvo, ka profesorei tas būtu jāvar izdarīt, un ja tas tomēr nenotiks, tu atzīsi, ka esi kļūdījusies. Tu nesāksi teikt, ka maģija jau nedarbojas, ja cilvēki tai netic, vai neaizbildināsies kā citādi."

Direktora vietniece Minerva Maksūra vēroja Hariju ar uzjautrinātu sejas izteiksmi. Viņa bija izskatījusies pēc nudien īstas raganas savā melnajā mantijā un cepurē ar smailu galu līdz brīdim, kad bija ierunājusies skotu akcentā, izklausīdamās tik oficiāla, ka tas vairs nemaz nesaderēja ar raganas ārieni. Pirmajā brīdī viņu ieraugot, Harijam bija izlicies, ka viņa izskatās pēc tādas, kura gārdzoši smiedamās sviež iekšā katlos mazus bērnus, taču šis iespaids acumirklī bija pagaisis, kolīdz viņa bija atvērusi muti. „Vai nu jau nepietiks, Potera kungs?" Minerva Maksūra sacīja. „Varbūt tagad varu sākt demonstrējumu?"

„Vai nepietiks? Visticamāk nē," Harijs sacīja. „Bet ar to vismaz būs līdzēts. Aiziet, direktora vietniece!"

„Sakiet vienkārši ‘profesore'," viņa teica, bet tad izrunāja: „Spārnardium Lidiosa."

Harijs paraudzījās uz tēvu.

„A," Harijs novilka.

Arī tēvs uz viņu paskatījās. „A," tēvs atkārtoja.

Profesors Veress-Evanss atkal pievērsa skatienu profesorei Maksūrai. „Nu labi, jūs tagad varat nolaist mani lejā."

Tēvs tika lēnām un uzmanīgi nolaists atpakaļ zemē.

Harijs ar roku sabužināja sev matus. Varbūt tā izpaudās tā viņa īpatnējā būtības daļa, kura jau iepriekš bija jutusies pārliecināta par maģijas īstenumu, taču... „Tas bija gluži kā antiklimakss," Harijs sacīja. „Tu ceri, ka tev saprātā izpaudīsies kaut kas īpaši grandiozs, saistībā ar to, ka prāta struktūrās jāpievieno bezgalīgi mazas iespējamības notikums..." Harijs apklusa. Mamma, ragana un pat tētis atkal apveltīja viņu ar To skatienu. „Tas ir, es tikko uzzināju, ka viss, kam es ticu, ir nepareizs."

Nopietni, šim atzinumam būtu vajadzējis izpausties kaut kā dramatiskāk. Viņa smadzenēm būtu steigšus jāizskata visas zināmās hipotēzes par Visuma uzbūvi, no kurām neviena nepieļauj cilvēka lidināšanas iespējamību. Bet tā vietā likās, ka smadzenes tikai izdod atbildi: Viss kārtībā, es redzēju, kā Cūkkārpas profesore novicina zizli un paceļ tēvu gaisā. Nu un tagad, ko?

Raganas kundze uz viņiem noraudzījās, laipni smaidīdama un izskatīdamās visai uzjautrināta. „Vai vēlaties, Potera kungs, lai nodemonstrēju vēl kaut ko?"

„Būs jau labi," Harijs sacīja. „Mēs veicām noteicošo eksperimentu. Bet..." Harijs vilcinājās. Viņš nespēja atturēties. Patiesībā, ņemot vērā šos apstākļus, viņam nemaz nevajadzētu atturēties. Tas bija pareizi un tā pat pieklājās, ka viņš ir kļuvis ziņkārīgs. „Ko jūs vēl tādu varat izdarīt?"

Profesore Maksūra pārvērtās par kaķi.

Harijs nedomājot pilnā ātrumā sāka kārpīties atmuguriski tik naski, ka paklupa pār grāmatu kaudzi, kas nejauši bija patrāpījusies ceļā, un ar smagu blīkš nogāzās uz dupša. Viņš stiepa lejup rokas, gribēdams mīkstināt kritienu, tomēr laikus nepaspēja, un, kad viņš pārsteidzīgi ar visu spēku ietrieca tās zemē, plecā bija sajūtams nejauks sāpju dzēliens.

Acumirklī mazais, pelēksvītrainais kaķis pārtapa atpakaļ mantijā tērptajā sievietē. „Atvainojos, Potera kungs," patiesi sacīja ragana, kaut arī viņas lūpu kaktiņi tiecās liekties uz augšu. „Man vajadzēja jūs brīdināt."

Harijs elsoja īsiem elpas vilcieniem. Viņa balss skanēja kā aizlauzta. „Jūs nevarat tā IZDARĪT!"

„Tā ir tikai pārvērtība," sacīja profesore Maksūra. „Precīzāk sakot, Zvēromaga pārvērtība."

„Jūs pārvērtāties par kaķi! Par MAZU kaķi! Jūs pārkāpāt enerģijas nezūdamības likumu! Tas nav vienkārši kaut kāds patvaļīgs likums, to sevī ietver kvantu hamiltoniāns! Ja tas netiek ievērots, tad tiek izjaukta operatora ortogonalitāte un tad var dabūt to, ka kaut kas var kustēties ātrāk par gaismu! Un kaķi ir SAREŽĢĪTI! Cilvēka prāts nevar tā vienkārši vizualizēt visa kaķa anatomiju un... un vēl visa kaķa bioķīmija, un kā ar neiroloģiju? Kā gan jūs spējat domāt ar kaķa izmēra smadzenēm?"

Profesores Maksūras lūpas nu jau raustījās vēl stiprāk. „Maģija."

„Ar maģiju vien nepietiek, lai paveiktu ko tādu! Jums ir jābūt dievietei!"

Profesore Maksūra samirkšķināja acis. „Šī ir pirmā reize, kad kāds mani nosaucis par dievieti."

Harija redzi aizņēma itin kā migla, kolīdz smadzenes beidzot bija sākušas apjaust, kas tieši ir ticis sagrauts. Pats galvenais pieņēmums par vienotu Visumu, kuru var izteikt ar matemātiskiem likumiem, tas vienkārši bija noskalots podā; tur aizgāja lejā visa fizika. Trīs tūkstoš gadu, kuru laikā lielas, sarežģītas parādības bija tikušas risinātas, sadalot tās mazākās, saprotamās sastāvdaļās; atklājums, ka planētas dejo pēc tās pašas stabules kā krītoši āboli; atskārsme, ka patiesie dabas likumi ir absolūti universāli visur un vienmēr bez jebkāda veida izņēmumiem un ir izsakāmi vienkāršas matemātiskas formulas veidā; nemaz nerunājot par to, ka prāts atrodas smadzenēs, ka smadzenes sastāv no neironiem, ka smadzenes ir pats cilvēks...

Un tad viena sieviete ņēma un pārvērtās par kaķi - te tev nu bija visi zinātnes sasniegumi!

No jautājumu simtiem ikkatrs centās izlauzties līdz Harija lūpām pirmais, kad visbeidzot izskanēja šī cīkstiņa uzvarētājs: „Un kas tie tādi par burvju vārdiem - Spārnardium Lidiosa? Kas gan izgudro tos buramvārdus - bērnudārznieki, vai?"

„Nu jau pietiks, Potera kungs," profesore Maksūra strikti noteica, kaut arī acīs viņai mirdzēja apvaldīts uzjautrinājums. „Ja vēlaties apgūt maģiju, es ierosinu, ka mēs varētu līdz galam nokārtot dokumentus, lai jūs varētu doties uz Cūkkārpu."

„Labi," Harijs it kā aizdomājies noteica. Tad viņš atģidās. Viss loģikas domu gājiens būs jāsāk no paša sākuma, tas arī viss; eksperimentālā metode vēl joprojām darbojas un tas ir pats svarīgākais. „Kā tad es varu tikt līdz Cūkkārpai?"

Pār profesores Maksūras lūpām izspruka aizžņaugts spurdziens, gluži kā izvilkts ar pinceti.

„Tā, pagaidi, Harij," viņa tēvs sacīja. „Atceries, kāpēc tu līdz šim neesi apmeklējis skolu? Kā ir ar tavu īpašo vajadzību?"

Profesore Maksūra tūdaļ pievērsās Maiklam. „Viņam ir īpaša vajadzība? Kāda tā ir?"

„Es nepareizi guļu," Harijs sacīja. Viņš bezcerīgi novēcināja rokas. „Mans miega ritms ir divdesmit sešas stundas garš, es vienmēr katru dienu aizeju gulēt divas stundas vēlāk. Agrāk par to laiku es aizmigt nevaru, un tad nākamajā dienā es atkal eju gulēt vēl divas stundas vēlāk. Desmitos vakarā, divpadsmitos naktī, divos naktī, četros no rīta - un tā uz riņķi. Pat ja cenšos pamosties agrāk, tas neko nemaina - es tad visu dienu esmu kā izsviests no laivas. Tāpēc es līdz šim neesmu apmeklējis parastu skolu."

„Tas ir viens no iemesliem," piebilda viņa māte. Harijs uzmeta viņai dusmīgu skatienu.

Maksūra norūca garu hmmmmm. „Es gan nevaru atsaukt atmiņā, ka agrāk būtu dzirdējusi par šādu vajadzību..." viņa lēnām noteica. „Es apjautāšos Pomfreja madāmai, vai viņa tam nezina kādu līdzekli." Tad viņas seja atplauka priekā. „Nē, gan jau tā tomēr nebūs problēma - vēlāk es atradīšu kādu risinājumu. Tā," un viņas skatiens tagad atkal kļuva stingrāks, „kādi tad ir tie citi iemesli?"

Harijs paglūnēja uz saviem vecākiem. „Es neklusējot apzinīgi iebilstu pret tādu bērnu apmācības politiku, kuras dēļ man bija nācies ciest, jo brūkošā skolu izglītības sistēma nespēj sagatavot skolotājus un mācību materiālus kaut pat tikai pašā zemākajā pieņemamā kvalitātē."

To izdzirdējuši, abi Harija vecāki sāka gārgt no smiekliem, it kā viņiem tas šķistu nezin kāds milzīgs joks. „Ā," sacīja Harija tēvs, acīm sprikstījot no uzjautrinājuma, „tad tāpēc tu trešajā klasē sakodi matemātikas skolotāju."

„Viņa nezināja, kas ir logaritms!"

„Protams," piebalsoja Harija māte. „Košana noteikti bija pati adekvātākā rīcība, kā reaģēt uz viņas nezināšanu."

Harija tēvs palocīja galvu. „Labi pārdomāta metodika, kā risināt problēmu ar skolotājiem, kas nesaprot logaritmus."

„Man bija septiņi gadi! Cik ilgi jūs man to vēl bāzīsiet acīs?"

„Zinu," māte līdzjūtīgi noteica, „sakod tikai vienu matemātikas skolotāju, un tev to atgādinās visu atlikušo mūžu, vai ne?"

Harijs pavērsās pret profesori Maksūru. „Lūk! Redziet, kā viņi izdarās?"

„Es atvainojos," sacīja Petūnija un pa sētas durvīm izmetās ārā dārzā, no kura bija skaidri sadzirdami viņas nevaldāmie smiekli.

„Nu, akhm, nu," likās, ka nezin kāda iemesla dēļ profesorei Maksūrai bija grūti parunāt, „nu, Cūkkārpā skolotājiem kost nevarēs, vai tas būtu tā kā skaidrs, Potera kungs?"

Harijs uz viņu drūmi paglūnēja. „Labi, es nevienam nekodīšu, ja vien vispirms neiekodīs man."

To izdzirdot, arī profesoram Maiklam Veresam-Evansam nācās uz īsu brīdi atstāt istabu.

„Labi," profesore Maksūra nopūtusies noteica, kad abi Harija vecāki bija nomierinājušies un atgriezušies istabā. „Labi. Tomēr, ziniet, ņemot vērā apstākļus, es gribētu atlikt jūsu skolai nepieciešamo materiālu iegādi līdz pēdējai vai priekšpēdējai dienai pirms skolas mācību gada sākuma."

„Ko? Kāpēc? Citi bērni jau prot maģiju, vai ne? Man jau tūlīt pat ir jāsāk atgūt nokavētais!"

„Varat būt mierīgs, Potera kungs," atbildēja profesore Maksūra, „Cūkkārpa jums gluži labi spēs iemācīt pašus pamatus. Un man ir zināmas aizdomas, Potera kungs, ka tad, ja jūs atstāšu vienu pašu uz veseliem diviem mēnešiem kopā ar skolas mācību grāmatām, kaut arī jums pat nebūtu zizlis, es, iespējams, pēcāk šīs mājas vietā uzietu krāteri, no kura mutuļiem ārā veltos violeti dūmi; apkārtnes pilsētas būtu padarītas neapdzīvojamas, bet visu pārējo, kas vēl būtu palicis pāri no Anglijas, terorizētu ugunīgi liesmojoši zebru bari."

Harija māte un tēvs vienprātīgi piekrita, mādami ar galvu.

„Mammu! Tēti!"

„Bet tad ir jautājums - kas?"

„Mīļais Dievs," bārmenis sacīja, piekalis skatu Harijam, „vai tas ir - vai tas var būt...?"

Harijs paliecās tuvāk Caurā katla letei, cik iznesīgi vien spēdams, kaut arī tā viņam sniedzās līdz pat uzacīm. Tāds jautājums pelnījis arī atbilstoši cienīgu atbildi.

„Vai es esmu - vai es varētu būt - varbūt jā - to nekad nevar zināt - ja nu es neesmu - bet tad ir jautājums - kas?"

„Apžēlojieties," nočukstēja vecais bārmenis. „Harijs Poters... kāds gods."

„Nu jau pietiks," profesore Maksūra noteica. Viņa ar roku ciešāk saspieda Harija plecu. „Tom, nemācies virsū puikam, viņam tas viss ir pilnīgi kas jauns."

„Bet tas taču ir viņš?" ievaicājās kāda veca sieviete. „Harijs Poters?" Krēslam nošņirkstot gar grīdu, viņa uzcēlās kājās.

„Dorisa..." Maksūra brīdinoši ieteicās. No skatiena, kuru viņa aplaida apkārt telpai, sarāvās teju visi krogā sanākušie.

„Es tikai gribēju paspiest viņam roku," sieviete nočukstēja. Viņa zemu paklanījās un pastiepa krunkainu plaukstu, kuru Harijs, būdams apjucis un juzdamies neveiklāk nekā jebkad dzīvē, uzmanīgi paspieda. Sievietei acīs izsprāga asaras, kas noritēja uz viņu saņemtajām plaukstām. „Mans mazdēls bija aurors," viņa zēnam nočukstēja. „Nomira septiņdesmit astotajā gadā. Paldies tev, Harij Poter. Paldies debesīm, kas tevi sūtījušas."

„Nav par ko," Harijs automātiski noteica, bet tad palūkojās uz profesori Maksūru, izskatīdamies nobijies un kā lūgdams palīdzību.

Kroga apmeklētājiem ceļoties kājās, bija iesācies vispārīgs ņudzeklis, tāpēc profesore Maksūra cirta zemē kāju. Trieciens nogranda tā, ka Harijs guva jaunu priekšstatu, ar ko turpmāk saistīt izteicienu „Pastardienas bazūnes", bet visi pārējie sastinga savās vietās.

„Mums ir steidzamas darīšanas," profesore Maksūra noteica balsī, kas izskanēja pilnīgi un galīgi parasti.

Viņi bez kādiem sarežģījumiem izgāja ārā no kroga.

„Profesore?" Harijs ierunājās, iznākot pagalmā. Viņš bija gribējis vaicāt, kas tur nupat bija noticis, taču savādā kārtā attapās, ka bija uzdevis pavisam citu jautājumu. „Kas bija tas bālais vīrs, kas sēdēja tajā stūrī? Tas - ar to raustīgo aci?"

„Mm?" izbrīnīta noteica profesore Maksūra; laikam arī viņa nebija gaidījusi tādu jautājumu. „Tas bija profesors Kvirīnijs Drebelis. Viņš šogad Cūkkārpā mācīs aizsardzību pret tumšajām zintīm."

„Man bija kaut kāda pavisam savāda sajūta, it kā es viņu pazītu..." Harijs paberzēja pieri. „Un it kā es nekādā gadījumā nedrīkstētu paspiest viņam roku." It kā viņš būtu saticis kādu, kurš reiz bijis labs draugs, līdz atgadījies kāds šausmīgi briesmīgs notikums... Nekas tāds jau īstenībā nemaz nebija noticis, tomēr Harijs savu sajūtu citādi nemācēja raksturot. „Un kas... tas viss bija?"

Profesore Maksūra veltīja viņam savādu skatienu. „Potera kungs... vai jūs zināt... kas tieši jums ir teikts... par to, kā nomira jūsu vecāki?"

Harijs vienkārši lūkojās uz profesori, ne mirkli nenominstinājies. „Mani vecāki ir dzīvi, sveiki un veseli, un viņi vienmēr ir atteikušies ko stāstīt par to, kā nomira mani ģenētiskie vecāki. No kā es varu nojaust, ka tur nevarēja būt nekas labs."

„Cik apbrīnojama uzticība," noteica profesore Maksūra. Viņa ierunājās zemākā balsī. „Tomēr ir mazliet sāpīgi dzirdēt jūs sakām ko tādu. Lilija un Džeimss bija mani draugi."

Harijs, pēkšņi nokaunējies, novērsa skatienu. „Atvainojiet," viņš kautrīgi noteica. „Bet man ir mamma un tētis. Un es apzinos, ka tā tikai pats sevi padarītu nelaimīgu, ja sāktu salīdzināt īstenību ar... ar kaut ko ideālu, ko es pats būtu uzbūris tikai savā iztēlē."

„Šāda rīcība ir pārsteidzoši prātīga," profesore Maksūra klusi noteica. „Bet jūsu ģenētiskie vecāki gāja bojā, jo tik tiešām centās jūs aizsargāt."

Mani aizsargāt?

Kaut kas dīvains sažņaudza Harija sirdi. „Kas... tad īstenībā notika?"

Profesore Maksūra grūti nopūtās. Viņa ar zizli uzsita Harijam pa pieri, un viņam uz mirkli aizmiglojās redze. „Tas - maskēšanās nolūkos," viņa sacīja, „lai nekas tamlīdzīgs vairs neatgadītos, vismaz ne - kamēr jūs būsiet tam gatavs." Tad viņa zizli atkal pastiepa uz priekšu un ar to trīs reizes paklaudzināja pa ķieģeļu sienu...

...kura, veldama projām ķieģeļus, veidoja caurumu, un tas pletās un pletās, līdz brīkšķēdams, drebēdams izveidoja plašu arkveida ieeju, atklādams garu rindu ar veikaliem, kuru izkārtnes aicināja iegādāties katlus un pūķu aknas.

Harijs nemirkšķināja acis. Tas, ka ir kāds, kas spēj pārvērsties par kaķi, izrādījās, vēl ir tīrais sīkums.

Un viņi gāja tālāk, abi kopā, iekšā maģiskajā pasaulē.

Te bija tirgotāji, kas iznēsāja preces, piedāvādami iegādāties atsperapavus („Gatavoti no īsta flabera!") un „Naži +3! Dakšiņas +2! Karotes ar +4 bonusu!" Varēja dabūt arī acenes, kas pārvērš zaļā krāsā visu, uz ko vien paskaties, un vēl te bija vesela rinda ar ērtiem klubkrēsliem, kas aprīkoti ar katapultējamo sēdekli ārkārtas gadījumiem.

Harijam galva bez mitas griezās un griezās uz riņķi, it kā tā taisītos noskrūvēties nost no kakla. Šī bija kā pastaiga cauri Paplašinātajiem Pazemes un Pūķu noteikumiem (viņš nespēlēja pašu spēli, taču Harijam patika lasīt noteikumu grāmatas). Harijs izmisis cerēja, kaut nepalaistu garām nevienu pašu pārdošanā izlikto priekšmetu, gadījumā, ja nu tieši tā būtu viena no tām trijām lietām, ar kuru var noslēgt Vēlēšanās burvestības ciklu, kas pieļauj izpildīt bezgalīgu skaitu vēlēšanos.

Harijs pamanīja kaut ko, kas viņu nedomājot bija aizvilinājis prom no direktora vietnieces, jo zēns bija devies taisnā ceļā uz veikalu, kura priekšpuse bija izbūvēta no ziliem ķieģļiem un apdarīta ar bronzas līstēm. Viņš attapās tikai tad, kad profesore Maksūra nostājās tieši viņam priekšā.

„Potera kungs?" viņa sacīja.

Harijs samirkšķināja acis un atskārta, ko tikko bija darījis. „Atvainojiet! Es uz mirkli aizmirsos, ka esmu kopā ar jums, nevis ar savu ģimeni." Harijs norādīja ar plaukstu uz veikala skatlogu, kurā ar ugunīgiem burtiem, kas dega īpaši spoži, tomēr neuzmācoši, bija izrakstīts Grāva Grandiozās Grāmatas. „Kad iznāk iet garām grāmatnīcai, kurā vēl neesi bijis, tad jāieiet iekšā un jāapskatās, kas tur ir. Tā mums ģimenē pieņemts."

„Neko vēl Kraukļanaga cienīgāku savu mūžu nebiju dzirdējusi."

„Ko?"

„Neko. Potera kungs, vispirms mums jāapmeklē burvju pasaules banka Gringoti. Jūsu ģenētiskajai ģimenei tajā ir savs kambaris, kurā atrodas mantojums, ko jūsu ģenētiskie vecāki tur jums atstājuši, pie tam jums būs vajadzīga nauda, lai iegādātos skolai nepieciešamās lietas." Viņa nopūtās. „Un droši vien vajadzēs paņemt arī zināmu summu tēriņiem par citām grāmatām. Tomēr es gan ieteiktu jums uz kādu brīdi atturēties iegādāties jaunas grāmatas. Cūkkārpā ir visai plaša bibliotēka par jebkuru maģijas tēmu. Un tornī, kurā, man ir pamatīgi stipras aizdomas, jūs visticamāk mitināsieties, ir vēl plašāk aptveroša iekšējā bibliotēka. Jebkura grāmata, kuru šeit nopirksiet, gan jau jūs tur gaidīs priekšā."

Harijs palocīja galvu, un viņi gāja tālāk.

„Nepārprotiet mani, šis viss patiešām lieliski novirza uzmanību," Harijs sacīja, grozīdams galvu visriņķī, „iespējams, šī pat ir vislabākā uzmanības novēršanas taktika, ko kāds pret mani ir mēģinājis izmantot, tomēr nedomājiet, ka esmu aizmirsis mūsu iepriekšējās sarunas laikā neatbildēto jautājumu."

Profesore Maksūra nopūtās. „Jūsu vecāki - vai katrā ziņā jūsu māte -, ļoti iespējams, darīja prātīgi, ka jums neko neizstāstīja."

„Tātad jūs vēlētos, lai turpinu dzīvot laimīgā neziņā? Šim plānam, profesore Maksūra, ir viens pamatīgs trūkums."

„Laikam jau to slēpt tiešām būtu visai bezjēdzīgi," ragana stīvi noteica, „ja to jums var izstāstīt kurš katrs garāmgājējs uz ielas. Lai tad notiek."

Un viņa izstāstīja Harijam par Vārdā Neminamo, par Tumsas pavēlnieku, par Voldemortu.

„Voldemorts?" Harijs nočukstēja. Tam it kā vajadzēja izklausīties smieklīgi, tomēr tas itin nemaz tā nelikās. Vārdam līdzi uzvēdīja stindzinošs saltums, nežēlīga, dimantskaidra apņēmība, kā no tīra titāna izgatavots āmurs, triekdamies lejup uz laktas izklāta jēlas miesas gabala. Harijam pāri pārskrēja auksts drebulis, kaut arī bija tikai klusi izdvesis šo vārdu, un tajā mirklī zēns stingri apņēmās lietot kādu daudz drošāku tumšā burvja personības apzīmējumu, piemēram, Paši-Zināt-Kas.

Tumsas pavēlnieks bija plosījies burvju apdzīvotajās Britu salās kā mežonīgs vilks, kozdams un plēsdams it visu iedzīvotāju ikdienišķās sadzīves audeklu. Citas valstis bija satraukumā lauzījušas rokas, tomēr bija kavējušās iejaukties, vai nu vienaldzīgas patmīlības dēļ, vai arī tīri baiļu pēc, jo tas, kurš pirmais stātos pretī Tumsas pavēlniekam, kļūtu par nākamo mērķi, kura mieru mestos izpostīt viņa šausminošais terors.

(Blakusstāvētāja efekts, nodomāja Harijs, atcerēdamies Latāna un Dārlija veikto eksperimentu, ar kuru viņi bija pierādījuši, ka ir daudz lielāka iespēja saņemt palīdzību, ja esat nokritis ar epilepsijas lēkmi viena cilvēka priekšā, nevis - ja blakus atrodas trīs cilvēki. Atbildības pārnese; visi cer, ka pirms tam palīgā steigsies kāds cits.)

Nāvēži bija cēlušies un sekojuši Tumsas pavēlnieka aizcinājumam un ar viņu sava pulka priekšā kā maitu lijas bija metušies virsū cirstajām brūcēm vai arī koduši kā čūskas un spļāvuši savu indi. Nāvēži nebija tik šaušalīgi kā pats Tumsas pavēlnieks, taču arī bija gana baismīgi, un viņu bija daudz. Un nāvēži lika lietā vēl ko vairāk par zižļiem vien; viņu maskotajām aprindām bija nauda un politiskā vara, un šantāžas vērti noslēpumi, ar kuriem varēja paralizēt sabiedrību, ja radās vajadzība pasargāt pašiem sevi.

Kāds vecs un cienījams žurnālists Jermijs Kusts ierosināja, ka būtu jāpaceļ nodokļi un jāsāk iesaukt burvji kārtības sargāšanas vienībās. Viņš skaļi paziņoja, ka tas ir absurds, ka tik daudzi baidās un liecas vien dažu burvju priekšā. Viņa āda, tikvien kā viņa āda, nākamajā rītā tika atrasta, pienaglota pie maketēšanas kabineta sienas blakus arī viņa sievas un abu meitu ādām. Visi vēlējās, lai vēl kaut kas tiktu darīts, taču neviens neuzdrošinājās pirmais izsacīt savu ierosinājumu. Ja arī bija kāds, kas sāka pārāk izcelties, viņš kļuva par nākamo piemēru tam, kas notiek ar tiem, kas izrāda pretestību.

Tā tās lietas darījās, līdz šī paša iemesla dēļ Tumsas pavēlnieka redzeslokā bija nonākuši Džeimss un Lilija Poteri.

Un viņi abi arī būtu gājuši nāvē ar paceltiem zižļiem, ne mirkli nenožēlodami savu izvēli pretoties Tumsas pavēlniekam, jo viņi bija varoņi; taču viņiem bija arī zīdainītis, viņu dēls Harijs Poters.

Harijam acīs sariesās asaras. Viņš tās aizslaucīja prom vai nu aiz dusmām, vai - aiz izmisuma, Es tos cilvēkus nepazinu, ne jau pa īstam, viņi tagad vairs nav mani vecāki, būtu bezjēdzīgi just viņiem līdzi...

Kad Harijs bija beidzis šņaukāties raganas drānās, viņš pacēla acis un sajutās kaut par kripucīti labāk, jo arī profesorei Maksūrai acīs bija sakāpušas asaras.

„Tad kas īsti notika?" Harijs noteica trīcošā balsī.

„Tumsas pavēlnieks ieradās Godrika gravā," profesore Maksūra nočukstēja. „Tev bija jābūt paslēptam, taču tevi nodeva. Tumsas pavēlnieks nogalināja Džeimsu un nogalināja arī Liliju, un tad visbeidzot devās pie bērnu gultiņas nogalināt arī tevi. Viņš uz tevi izšāva Slepkavošanas lāstu, un ar to tad viss arī beidzās. Slepkavošanas lāstu veido vistīrākais naids, un tas satriec pašu dvēseli, atdalīdams to no ķermeņa. Lāstu nevar atvairīt, un tas nogalina ikvienu, kam vien trāpa. Bet tu izdzīvoji. Tu esi vienīgais, kurš izdzīvojis pēc šī lāsta. Slepkavošanas lāsts atlēca no tevis un trāpīja pašam Tumsas pavēlniekam, no kā pāri palika vien apdegušas līķa atliekas un rēta tev uz pieres. Ar to arī izbeidzās visas šausmas, un tā mēs atguvām brīvību. Tāpēc, Harij Poter, cilvēki vēlas apskatīt rētu tev uz pieres un tāpēc viņi vēlas paspiest tev roku."

Asaru jūra, kas bija gāzusies pāri Harijam, nu bija izsmēlusi savus krājumus; viņš vairs nespēja paraudāt, tas nu bija cauri.

(Bet kaut kur pašā tālākajā apziņas nostūrī uzplaiksnīja pavisam maziņa, maziņa nojausma par to, ka kaut kas nav līdz galam kārtībā, sajūta, ka kaut kas tajā stāstā nav gluži pareizi; galu galā Harijam piemita talants tādas sīciņas pazīmes pamanīt, taču viņa domas šobrīd bija pārāk pievērstas kam citam. Diemžēl tā tas notiek, ka tieši tobrīd, kad visvairāk vajag likt lietā savu racionālista talantu, tu to bieži vien nepamani un vienkārši palaid garām.)

Harijs paspēra soli nostāk no profesores Maksūras sāniem. „Man - tas viss vēl jāpārdomā," viņš sacīja, cenzdamies runāt pēc iespējas savaldīgāk. Viņš noraudzījās uz savām kurpēm. „Ē. Ja gribāt, jūs turpmāk varat viņus saukt par maniem vecākiem; jums nav jāsaka ‘ģenētiskie vecāki' vai jebkā citādi viņi īpaši jāatšķir. Laikam jau nav nekāda iemesla, kādēļ man nevarētu būt divas mātes un divi tēvi."

Profesore Maksūra uz to neko neatbildēja.

„Valdīt pār pasauli - tas skan tik neglīti. Man labāk patīk teikt, ka tā ir pasaules uzlabošana."

Zelta galeonu krāvumi. Sudraba sirpu kaudzes. Bronzas knutu kalni.

Harijs tur tā stāvēja un ar vaļā muti noraudzījās uz savas dzimtas kambari. Viņam radās tik daudz jautājumu, ka viņš nezināja, ar kuru lai sāk.

Turpat, aiz kambara durvīm, stāvēja Maksūra un noraudzījās uz viņu, it kā nevērīgi atspiedusies pret sienu, tomēr viņas skatiens bija neatlaidīgi ciešs. Nu, tas bija saprotams. Tas, ka tu tiec nolikts pie milzīgas zelta monētu kaudzes, bija gluži kā īsteni arhetipisks tava rakstura pārbaudījums.

„Vai šīs monētas ir no tīra zelta?" Harijs visbeidzot ievaicājās.

„Ko?" nošņāca goblins Grābnis, kurš gaidīja turpat netālu pie durvīm. „Vai jūs gribat apšaubīt Gringotu godīgumu, Potera-Evansa-Veresa kungs?"

„Nē," Harijs izklaidīgi noteica, „nemaz nē, atvainojos, ja jums, kungs, tas likās aizvainojoši. Man vienkārši nav ne mazākās jausmas, kā darbojas jūsu finanšu sistēma. Es gribēju zināt, vai vispārīgi visus galeonus izgatavo no tīra zelta."

„Protams," atbildēja Grābnis.

„Un vai galeonu monētas var izgatavot ikviens, vai arī tās izlaiž vienīgi kāds monopola uzņēmums, kurš tādā veidā iegūst naudas emisijas peļņu?"

„Ko?" noteica profesore Maksūra.

Grābnis pasmīnēja, atiežot asos zobus. „Tikai nelga uzticētos monētai, kuru nav izdevis goblins!"

„Citiem vārdiem sakot," Harijs paziņoja, „šo monētu vērtība nevarētu būt lielāka par to veidojošā metāla vērtību?"

Grābnis vienkārši blenza uz Hariju. Profesore Maksūra izskatījās uzjautrināta.

„Tas ir, pieņemsim, ka es atnesu uz šejieni tonnu ar sudrabu. Vai varu tad pasūtīt, lai man izgatavo tonnu ar sirpiem?"

„Par samaksu, Potera-Evansa-Veresa kungs." Goblins uzlūkoja viņu ar spīdošām acīm. „Par zināmu samaksu. Bet interesanti zināt, kur gan jūs ņemtu tonnu ar sudrabu?"

„Es prātoju tikai tā tīri teorētiski," Harijs sacīja. Katrā ziņā vismaz pagaidām. „Tātad... cik liela būtu tā samaksa, kuru jūs prasītu, izsakot uz vienu svara vienību?"

Grābnis bija cieši piekalis Harijam acis. „Tas man būtu jāvaicā augstāk stāvošiem priekšniekiem..."

„Nosauciet man aptuvenu minējumu. Es neuzstāšu Gringotiem, ka samaksai tāpēc jābūt tieši tādai."

„Apmēram divdesmitā daļa no metāla svara varētu būt pietiekama samaksa par monētu izkalšanu."

Harijs palocīja galvu. „Liels paldies jums, Grābņa kungs."

Tātad burvju ekonomika ne tikai ir praktiski nodalījusies no vientiešu ekonomikas, bet vēl piedevām šeit neviens neko nav dzirdējis par arbitrāžu. Daudz lielākajā vientiešu ekonomikā pastāv zelta un sudraba cenu svārstības, tāpēc katru reizi, kad vientiešu pasaulē cenu attiecība starp zelta un sudraba vērtību novirzās vairāk nekā par 5% no svaru attiecības starp septiņpadsmit sirpiem un vienu galeonu, vajadzētu no burvju ekonomikas izsūkt vai nu sudrabu, vai arī zeltu, līdz būtu neiespējami uzturēt maiņas kursu. Atgādā uz šejieni tonnu ar sudrabu, pārkal to sirpos (un samaksā 5%), pārmaini sirpus pret galeoniem, aiznes zeltu uz vientiešu pasauli, pārmaini to pret vēl vairāk sudraba nekā sāki, un atkārto ciklu.

Vai tad vientiešu zelta pret sudraba maiņas kurss nebija kaut kur piecdesmit pret vienu? Katrā ziņā Harijs nedomāja, ka tas ir septiņpadsmit. Un izskatījās, ka sudraba monētas patiesībā ir daudz mazākas par zelta monētām!

Tad atkal, ja tā padomā, Harijs atradās bankā, kura vārda vistiešākajā nozīmē glabā tavu naudu kambaros, kas ir pilni ar zelta monētām un kurus apsargā pūķi; un, kad vien tev vajag naudu kādiem tēriņiem, tev pašam jāapmeklē savs kambaris un jāizņem no tā monētas. Šādā veidā smalkās arbitrāžas mahinācijas, izmantojot tirgus neefektivitāti, viņu pasaulē varētu arī nebūt realizējamas. Viņam nudien kārojās izsacīt kādu izsmejošu piezīmi par to, cik viņu finanšu sistēma ir primitīva...

Bet skumjākais ir tas, ka viņu pieeja, iespējams, ir labāka.

Taču no otras puses viens prasmīgs ieguldījumu pārvaldes speciālists, iespējams, spētu sagrābt varu pār visu burvju pasauli vienas nedēļas laikā. Harijs nolēma paturēt prātā šo atziņu, ja nu gadījumā viņam kādreiz beigtos nauda, vai arī uzrastos viena brīva nedēļa.

Bet pagaidām milzīgajiem zelta monētu krāvumiem Poteru kambarī būs jāapmierina viņa īslaicīgās vajadzības.

Harijs, paspēris lielu soli uz priekšu, sāka ar vienu roku celt no zemes augšā zelta monētas un pārlika tās otrā rokā.

Kad viņš bija salasījis divdesmit, profesore Maksūra iekāsējās. „Man šķiet, Potera kungs, ka ar to pilnīgi pietiks, lai samaksātu par jūsu skolai nepieciešamajām lietām, un vēl paliks pāri."

„Hm?" Harijs aizdomājies noteica. „Pagaidiet, es tagad veicu Fermi tuvinātos aprēķinus."

„Ko tādu?" noteica profesore Maksūra, izklausīdamās teju vai satraukta.

„Tā ir tāda matemātiska padarīšana. Nosaukta Enriko Fermi vārdā. Ar to var galvā ātri sarēķināt aptuvenas skaitliskās vērtības..."

Divdesmit zelta galeoni svēra varbūt kaut kur apmēram desmito daļu no kilograma? Un zelts maksāja, cik - desmit tūkstoš Britu mārciņu par kilogramu? Tātad viens galeons būtu vērts kaut kur piecdesmit mārciņas... Zelta monētu krāvumi izskatījās, ka varētu būt apmēram sešdesmit monētu augsti un divdesmit monētu plati katrā pamata laukuma dimensijā, un krāvums bija piramīdas veida, tātad tā tilpuma aprēķināšanai jāņem viena trešdaļa no kuba tilpuma. Aptuveni astoņi tūkstoši galeoni vienā krāvumā, un šeit bija līdzīgā izmērā apmēram piecas šādas kaudzes, tātad kopā četrdesmit tūkstoš galeonu jeb 2 miljoni Sterliņu mārciņu.

Nav slikti. Harijs savilka seju nežēlīgi apmierinātā smīnā. Viņam pat gandrīz sametās žēl, ka nu bija meties izpētīt jauno, aizraujošo maģijas pasauli, tāpēc viņš nevarēja veltīt laiku, lai izzinātu jauno, aizraujošo bagātības pasauli, par kuru gan veikli sarēķināts Fermi novērtējums liecināja, ka tā būtu aptuveni miljards reižu mazāk interesanta.

Tomēr - tas nozīmē, ka nekad mūžā vairs nepļaušu nevienu mauriņu vienas dumjas mārciņas dēļ.

Harijs aizgriezās prom no milzīgās naudas kaudzes. „Atvainojiet par tādu jautājumu, profesore Maksūra, bet, ja es pareizi sapratu, mani vecāki bija tikai nedaudz vecāki par divdesmit gadiem, kad nomira. Vai burvju pasaulē jauniem cilvēkiem viņu kambarī parasti ir tik daudz naudas?" Ja tā būtu taisnība, tad tase tējas, iespējams, maksātu piecus tūkstošus mārciņu. Ekonomikas pirmais likums: naudu neapēdīsi.

Profesore Maksūra papurināja galvu. „Potera kungs, jūsu tēvs bija senas dzimtas pēdējais mantinieks. Vēl ir arī iespējams, ka..." Ragana saminstinājās. „Daļa no šīs naudas varētu būt izmaksa no izsludinātās atlīdzības par Pats-Zināt-Ko, kas bija paredzēta tam, kurš viņu nogalinās vai arī pieveiks. Vai arī šī atlīdzība vēl nav izmaksāta. Es īsti nezinu."

„Interesanti..." Harijs lēnām noteica. „Tad iznāk, ka savā ziņā daļa no šīs naudas patiešām ir manējā. Tas ir, es pats to esmu nopelnījis. It kā. Varbūt. Nu un tad, ka es neatceros pašu notikumu." Harijs ar pirkstiem pabungāja pa bikšu staru. „Šī apziņa man liek justies mazāk vainīgam par to, ka es iztērēšu pavisam nelielu daļu no šīs bagātības! Neuztraucieties, profesore Maksūra!"

„Potera kungs! Jūs esat nepilngadīgs, tāpēc tikmēr jums ir atļauts izņemt tikai saprātīgu daudzumu naudas no jūsu..."

„Es esmu pilnīgi un galīgi saprātīgs! Es zinu visu par fiskālo apdomību un impulsu kontroli! Bet es ceļā uz šejieni patiešām redzēju dažas lietas, kuras varētu raksturot kā saprātīgus, pieauguša cilvēka cienīgus pirkumus..."

Harijs klusēdams piekala acis profesorei Maksūrai, cerēdams panākt, lai viņa novērstos pirmā.

„Piemēram, kādas lietas?" visbeidzot profesore Maksūra noteica.

„Koferus, kuros var ielikt vairāk nekā no ārpuses izskatās?"

Profesores Maksūras skatiens kļuva stingri nopietns. „Tie ir ļoti dārgi, Potera kungs!"

„Jā, bet..." Harijs lūdzās. „Gan jau, kad būšu pieaudzis, es tādu sev gribēšu. Un es varu tādu sev atļauties. No loģikas viedokļa raugoties, būtu saprātīgāk tādu iegādāties jau tagad, nevis vēlāk, lai es jau uzreiz varu iemācīties ar to apieties. Es to šā vai tā pirktu par vienu un to pašu naudu, vai ne? Tas ir, es tad gribētu iegādāties labu koferi, kam iekšā ir ļoti daudz vietas, - tādu, lai tas būtu gana labs, lai man pēc laika drīz atkal nevajadzētu pirkt vēl labāku..." Harijs pieklusa, klusi pie sevis cerēdams.

Profesores Maksūras skatiens ne uz mirkli neatslāba. „Un ko tad jūs, Potera kungs, tādā koferī liksiet iekšā...?

„Grāmatas."

„Bet protams," nopūtās profesore Maksūra.

„Jums vajadzēja man pateikt jau pašā sākumā, ka tādi maģiski objekti pastāv! Un ka es tādu varu atļauties iegādāties! Tagad man ar tēvu nāksies nākamās divas dienas pavadīt izmisīgi pārķemmējot visus lietoto grāmatu veikalus, lai varētu nopirkt vecas mācību grāmatas, lai man pašam Cūkkārpā būtu pieklājīga zinātniskās literatūras bibliotēka - un varbūt vēl arī neliela daļa zinātniskās fantastikas kolekcijas, ja vien varēšu savākt kaut ko puslīdz pieņemamu no nocenoto preču klāsta. Vai vēl labāk - es jums piedāvāšu patīkamu darījumu, labi? Tikai atļaujiet man nopirkt..."

„Potera kungs! Jums šķiet, ka jūs varat mani uzpirkt?"

„Ko? Nē! Ne jau tā! Ar to es biju domājis, ka es Cūkkārpai varu atdot dažas grāmatas, kuras būšu paņēmis sev līdzi, ja, jūsuprāt, kāda no tām dotu labu papildinājumu bibliotēkai. Es tāpat tās taisos iegādāties par lētu samaksu, un vienkārši man vajag, lai tās man ir kaut kur tuvumā, un nav tik svarīgi, vai tās ir noliktas vienā vietā, vai - otrā. Tas taču nav nekas briesmīgs, ja cilvēkus uzpērk ar grāmatām, pareizi? Tā mums..."

„Ģimenē ir pieņemts."

„Jā, tieši tā."

Likās, ka profesore Maksūra sašļūk, pleciem sagumstot viņas melnajā mantijā. „Es nevaru noliegt, ka jūsu teiktais patiešām izklausās saprātīgi, tomēr nudien vēlos, kaut tas tā nebūtu. Es jums, Potera kungs, atļaušu izņemt vēl papildu simts galeonus." Viņa atkal nopūtās. „Zinu, ka man to vēlāk nāksies nožēlot, tomēr atļaušu jums paņemt šo naudu."

„Nu jau skan labāk! Un, ja pareizi sapratu, ēzeļādas maciņam arī piemīt dažas labas īpašības, vai ne?"

„Tas nav daudz labāks par koferi," ragana izsacīja acīmredzami negribīgi, „taču... ēzeļādas maciņā, kas ir apvārdots ar Atgūšanas un Slepeno izplešanās burvestību, var ietilpināt visai daudz lietu, un vajadzības gadījumā tās var atkal izsaukt tas, kurš pats tās ir ielicis..."

„Jā! Tādu man arī noteikti vajag! Tas būtu kā totāli pārākā super jostas soma! Kā Betmena josta ar visiem piederumiem! Lai paliek mans saliekamais nazis, es varētu tajā maciņā nēsāt līdzi veselu instrumentu komplektu! Vai arī grāmatas! Es tajā varētu ielikt un visu laiku nēsāt līdzi trīs aktuālākās grāmatas, kuras tajā brīdī lasu, un vajadzības gadījumā vienu varēšu izvilkt ārā, lai kur es arī nebūtu! Man vairs nekad mūžā nebūs lieki jāizšķērž ne minūte no savas dzīves! Ko jūs par to sakāt, profesore Maksūra? Tas taču būs bērna lasītprasmes veicināšanas vārdā, vislabākais iemesls, kādu vien var iedomāties."

„...Laikam jau jūs varat paņemt vēl desmit galeonus."

Grābnis apveltīja Hariju ar skatienu, kurā jautās atklāta cieņa, iespējams pat pilnīga apbrīna.

„Un vēl vajadzēs mazliet tēriņu naudu, par kuru jūs ieminējāties jau iepriekš. Man šķiet, ka redzēju vienu otru lietu, kuru es gribētu glabāt tajā maciņā."

„Nekaitiniet mani, Potera kungs!"

„Bet, ak, profesore Maksūra, kāpēc gan tā izbojāt prieku? Šī pilnīgi noteikti ir priecīga diena, kad es pirmo reizi varu izzināt visas šīs ar maģiju saistītās lietas! Kāpēc gan jūs gribat izturēties kā sapīcis pieaugušais, kaut arī tā vietā varētu pasmaidīt un atcerēties pati savu nevainīgo bērnību, kamēr ar sajūsmu noraugāties uz manu jauno sejiņu, kad es pērku šīs dažas rotaļlietas par nesamērīgi sīko tās bagātības daļu, ko pats esmu nopelnījis, uzveicot visbriesmīgāko burvi, kādu Lielbritānija jebkad pieredzējusi; ne jau ka es gribētu jūs apsūdzēt par to, ka neizrādāt pietiekamu pateicību, bet tomēr - kas tad ir dažas rotaļlietas salīdzinājumā ar tumšā burvja uzveikšanu?"

„Tu," norūca profesore Maksūra. Viņas seja saviebās tik baisā un šausminošā skatienā, ka Harijs iepīkstējies parāvās soli atpakaļ un apgāza kaudzi ar zelta monētām, kuras pajuka, skaļi šķindēdamas, zēnam izplājoties atmuguriski uz monētu čupas. Grābnis nopūtās un uzsita ar plaukstu pa seju. „Es visai Lielbritānijas burvju sabiedrībai izdarītu lielu pakalpojumu, Potera kungs, ja jūs vienkārši te ieslēgtu un atstātu."

Un bez kādām citām domstarpībām viņi abi devās tālāk.

„Tur būtu vajadzējis iejaukties kādam pārdabiskam spēkam, lai viņam varētu izveidoties tādi paši morāles principi kā tev, ņemot vērā vidi, kādā viņš uzaudzis."

Veikals „Ēzelis" bija savdabīgi patīkama (varētu pat teikt - mīlīga), maza bodīte, aizslēpusies aiz dārzeņu pilniem plauktiem, kuri atradās aiz maģisku cimdu veikala, kas bija kādā Diagonalejas sānieliņas vēl mazākā atzarā. Diemžēl veikalniece nebija sensena, izkaltusi vecene; viņa bija tikai vienkārša, jauna sieviete pabalējuši dzeltenās drēbēs, kura izskatījās norūpējusies. Tieši šobrīd viņa padeva ēzeļādas supermaciņu QX31, kas pievilka pircējus, pateicoties paplatinātās mutes, kā arī slepenās izplešanās burvestībām: tajā varēja ielikt patiešām liela izmēra lietas, taču tā kopējais tilpums joprojām palika ierobežots.

Harijs bija uzstājis jau no paša sākuma, ka jānāk uzreiz uz šejieni, - uzstājis tik neatlaidīgi, cik varēja to atļauties tā, lai profesorei Maksūrai nerastos liekas aizdomas. Harijam bija kas tāds, ko pēc iespējas drīzāk vajadzēja noglabāt maciņā. Tas nebija galeonu zutenis, ko profesore Maksūra bija atļāvusi viņam izņemt no Gringotiem. Tie bija pavisam citi galeoni, kurus Harijs nemanot bija saliekšķerējis sev kabatā pēc tam, kad bija iegāzies zelta monētu kaudzē. Tas patiešām bija atgadījies nejauši, taču Harijs jau nu nebija no tiem, kurš laistu garām kādu radušos iespēju... kaut gan tā tiešām bija drīzāk vien tāda mirkļa iegriba. Kopš tā brīža Harijs bija piekārtojis atļauto galeonu maisiņu blakus bikšu kabatai, neveikli nesdams to tā, lai, ja būtu dzirdama kāda žvadzoņa, tā šķietami nāktu no pareizās vietas.

Tomēr vēl arvien palika atklāts jautājums - kā viņš patiesībā dabūs tās pārējās monētas maciņā tā, lai netiktu pieķerts. Zelta monētas varbūt arī piederēja viņam, taču tās tik un tā bija zagtas - zagtas no sevis? Pašzagtas?

Harijs pacēla skatienu no uz letes noliktā, viņam domātā ēzeļādas supermaciņa QX31. „Vai es to drīkstu drusku izmēģināt? Lai pārliecinātos, ka tas darbojas, ē, kā nākas?" Viņš iepleta acis, rādīdamies zēnišķīgi, rotaļīgi nevainīgs.

Kā tad - pēc desmit atkārtotām darībām, kad viņš lika iekšā monētu zuteni maciņā, tad iebāza tajā roku, nočukstēdams „zelta maisu", un atkal izņēma to ārā, profesore Maksūra pagāja soli nostāk un iesāka nopētīt kādu citu veikalā izlikto preci, un pārdevēja pagrieza galvu, lai uzraudzītu profesori.

Harijs iemeta zuteni ar monētām ēzeļādas maciņā ar savu kreiso roku; labo roku viņš izvilka no kabatas, cieši turēdams vairākas zelta monētas, iebāza to ēzeļādas maciņā, palaida vaļā galeonus un (nočukstēdams „zelta maisu") atkal izņēma sākotnējo maisiņu. Tad vēlreiz ar kreiso roku saņēma zuteni, lai to no jauna ieliktu maciņā, un labo roku Harijs atkal iemānīja sev kabatā...

Profesore Maksūra vienreiz atskatījās, taču Harijam izdevās aizdomīgi nesastingt vai nesarauties, un likās, ka viņa nebija neko ievērojusi. Tomēr nekad jau tā īsti nevar zināt, ko domā tie pieaugušie ar humora izjūtu. Vajadzēja trīs iterācijas, līdz izdevās darbiņu pabeigt līdz galam, un Harijs lēsa, ka varēja būt nozadzis no sevis kaut kur aptuveni trīsdesmit galeonus.

Harijs paslēja maciņu gaisā, noslaucīja no pieres dažas sviedru lāses un grūti nopūtās. „Es šo, lūdzu, gribētu ņemt."

Būdams par piecpadsmit galeoniem nabagāks (kas, saprotams, bija dubulta cena par burvja zizli) un par vienu ēzeļādas supermaciņu QX31 bagātāks, Harijs kopā ar profesori Maksūru taisījās iet ārā pa durvīm. Uz durvīm izveidojās roka, kas, viņiem aizejot, pamāja atvadas, izstumdamās ārā tā, ka Harijam teju vai sametās šķērmi.

Un tad kā par nelaimi...

„Vai tiešām jūs esat Harijs Poters?" nočukstēja vecs vīrs, vienai lielai asarai noritot lejup pār vaigu. „Jūs taču necenstos nevienu apmānīt ar savu izskatu, vai ne? Vienkārši - esmu dzirdējis baumas, ka jūs patiesībā nemaz neizdzīvojāt pēc Slepkavošanas lāsta, un tāpēc neviens par jums neko vairāk arī nav dzirdējis."

...izskatījās, ka profesores Maksūras uzliktā maskēšanās burvestība nemaz nebija tik izcili iedarbīga pret pieredzējušākiem maģijas pratējiem.

Profesore Maksūra uzlika plaukstu Harijam uz pleca un ierāva viņu tuvākajā sānieliņā, tikko bija izdzirdējusi vārdus „Harijs Poters?". Vecais vīrs vilkās viņiem līdzi, taču likās, ka vismaz neviens cits to nebija sadzirdējis.

Harijs apdomāja uzdoto jautājumu. Vai viņš patiešām ir Harijs Poters? „Es tikai zinu to, ko man ir stāstījuši citi," Harijs sacīja. „Nav jau gluži tā, ka es varētu atcerēties savu dzimšanas brīdi." Viņš pielika roku pie pieres. „Šī rēta man ir bijusi vienmēr un esmu saukts par Hariju Poteru, cik vien sen sevi atceros. Bet," Harijs domīgi noteica, „ja vien ir pietiekams pamatojums postulēt sazvērestību, tad neredzu iemeslu, kādēļ gan vienkārši nevarētu būt iespējams dabūt kādu citu bāreni, ko varētu uzaudzināt, iestāstot viņam, ka viņš ir Harijs Poters..."

Profesore Maksūra aizkaitināta ar plaukstu aizklāja sev seju. „Jūs izskatāties tieši tāpat kā jūsu tēvs Džeimss togad, kad viņš uzsāka savas mācības Cūkkārpā. Un es varu liecināt tikai pie pašas jūsu personības vien, ka jūs noteikti esat rados ar to posta grifidoru."

„Viņa arī tajā visā varētu būt iesaistīta," Harijs secināja.

„Nē," trīcošā balsī izteica vecais vīrs. „Viņa saka taisnību. Jums ir mātes acis."

„Hmm," Harijs domīgs sarauca pieri. „Iespējams, arī jūs varētu būt iesaistīts..."

„Izbeidziet, Potera kungs."

Vecītis pacēla roku, it kā gribēdams pieskarties Harijam, bet tad nolaida plaukstu. „Es tikai priecājos, ka esat izdzīvojis," viņš nočukstēja. „Pateicos jums, Harij Poter. Pateicos par to, ko esat paveicis... Es tagad likšu jūs mierā."

Un viņš ar spieķi palēnām aizklabināja projām, ārā no šķērsielas un tālāk prom pa galveno Diagonalejas ielu.

Profesore paraudzījās riņķī, rādīdama saspringušu un drūmu seju. Arī Harijs instinktīvi palūkojās apkārt. Bet izskatījās, ka ieliņa ir tukša; varēja redzēt tik vien kā vecas lapas un vaļēju izeju ārā uz Diagonaleju, kur garām zibēja steidzīgi soļojošie gājēji.

Visbeidzot likās, ka profesore Maksūra ir nomierinājusies. „Tas nebija labi darīts," viņa sacīja zemā balsī. „Es saprotu, ka neesat pie kā tāda radis, Potera kungs, bet cilvēki patiešām vēl jums labu. Lūdzu, esiet pret viņiem laipns."

Harijs noraudzījās uz savām kurpēm. „Viņiem to nevajadzētu," viņš sacīja, balsī ieskanoties nelielam rūgtumam. „Tas ir, viņiem nevajadzētu vēlēt man labu."

„Jūs izglābāt viņus no Paši-Zināt-Kā," sacīja profesore Maksūra. „Kāpēc gan lai viņi nevēlētu jums labu?"

Harijs pacēla acis līdz raganas kundzes striktajai sejai, kas vīdēja zem viņas smailās cepures, un nopūtās. „Laikam jau diez vai tad, ja pateikšu fundamentālā atribūcijas kļūda, jums būs kaut mazākā nojausma, ko tas nozīmē."

„Nē," sacīja profesore savā izteiktajā skotu akcentā, „tomēr palūgšu jums to izskaidrot, Potera kungs, ja jūs būtu tik laipns."

„Nu..." Harijs noteica, cenzdamies izdomāt, kā lai labāk izskaidro šo sīko daļiņu no vientiešu zinātnes. „Pieņemsim, ka ierodaties darbā un ieraugāt, ka kolēģis spārda savu darbagaldu. Jūs nodomājat: „Kāds gan viņš ir dusmīgs cilvēks!". Kolēģis turpretī atceras to, kā kāds viņu pa ceļam uz darbavietu iegrūda sienā un vēl sakliedza virsū. Kurš gan par ko tādu nedusmotos, viņš nodomā. Kad redzam citus cilvēkus, mēs skaidrojam viņu rīcību, piekārtojot tai personības iezīmes, bet, kad raugāmies paši uz sevi, mēs savu pašu uzvedību skaidrojam ar apkārtējiem apstākļiem. Tas, kas ar cilvēkiem notiek, tas ir skaidrs viņiem pašiem, raugoties no sava skatupunkta, taču mēs neredzam katra cilvēka notikumu vēsturi, pakarinātu gaisā, sekojam viņam pakaļ. Mēs citus cilvēkus redzam tikai vienā noteiktā situācijā un nezinām, kā šie cilvēki uzvestos citā situācijā. Tāpēc fundamentālā atribūcijas kļūda ir tas, ka mēs ar vispārīgām, nemainīgām rakstura īpašībām skaidrojam to, ko daudz labāk varētu raksturot notikuma apstākļi vai situācijas kopējais konteksts." To apstiprina arī vairāki skaisti eksperimenti, taču Harijs šobrīd nevēlējās iedziļināties sīkumos.

Raganas uzacis savilkās līdz pat cepures apmalei. „Es laikam sapratu..." profesore Maksūra lēnām noteica. „Bet kādā veidā tad tas saistās ar jums?"

Harijs iespēra pa ķieģeļu sienu ieliņas malā tik spēcīgi, ka sāka sāpēt kāja. „Visiem liekas, ka es viņus izglābu no Pati-Zināt-Kā, jo esmu kaut kāds dižens Gaismas kareivis."

„Tas, kam būs spēks sakaut Tumsas pavēlnieku..." nomurmināja ragana savādi ironiskā balsī.

„Jā," Harijs sacīja, iekšā plosoties aizkaitinājumam un nepatikai, „it kā es būtu sakāvis Tumsas pavēlnieku, jo man piemīt kaut kāda vispārīga, neizmērojama Tumsas pavēlnieka iznīcināšanas īpašība. Es tad biju tikai piecpadsmit mēnešus vecs! Es neko nezinu, kas tad vispār notika, bet varu iedomāties, ka tam bija kāda saistība ar, tā teikt, ārkārtējiem apkārtējās vides apstākļiem. Un tam pilnīgi noteikti nebija nekāda saistība ar manas personības iezīmēm. Cilvēki nevēl labu man, viņi pat neievēro mani, viņi vēlas paspiest roku vienam sliktam izskaidrojumam." Harijs apklusa un palūkojās uz profesori Maksūru. „Vai jūs zināt, kas īstenībā notika?"

„Man ir zināmas aizdomas..." sacīja profesore Maksūra. „Īpaši tagad, kad esmu jūs nedaudz iepazinusi."

„Jā?"

„Jūs uzveicāt Tumsas pavēlnieku, jo bijāt vēl neciešamāks nekā viņš, un pārdzīvojāt Slepkavošanas lāstu, jo pats esat vēl briesmīgāks par pašu nāvi."

„Ha. Ha. Ha." Harijs vēlreiz iespēra sienai.

Profesore Maksūra pasmējās. „Iesim tālāk pie Malkinas madāmas. Baidos, ka jūsu vientiešu apģērbs varētu piesaistīt lieku uzmanību."

Viņi ceļā sastapa vēl divus laba vēlētājus.

Veikala „Malkinas madāmas drānas" priekšpusei bija patiesi garlaicīgs izskats - parasti, sarkani ķieģeļi un stikla logi, aiz kuriem varēja redzēt vienkāršas, melnas mantijas. Nebija nekādas drānas, kas spīdētu vai mainītu krāsu, vai grieztos uz riņķi, vai izstarotu dīvainu starojumu, kas it kā varētu iziet cauri tavam kreklam un tevi sakutināt. Tikai vienkāršas, melnas mantijas, neko citu skatlogā tur nevarēja ieraudzīt. Durvis bija atstutētas plati vaļā, domājams, lai izrādītu, ka šeit nav it nekā slēpjama.

„Es atstāšu jūs uz kādām piecām minūtēm, kamēr jūs pielaikosiet mantiju," sacīja profesore Maksūra. „Vai jums, Potera kungs, pret to nav nekas iebilstams?"

Harijs palocīja galvu. Viņš ar dedzīgu kaislību nīda apģērba iegādāšanās procedūru, un nespēja vainot tajā vecāko raganu, ka arī tā izjūt tādu pašu nepatiku.

Profesore Maksūra atkal izņēma no savas piedurknes zizli un viegli piesita Harijam pie galvas. „Un tā kā Malkinas madāmai vajadzēs skaidri saskatīt jūsu izmērus, es jums noņemšu aizēnojumu."

„Ē," Harijs noteica. Tas viņu nedaudz satrauca; viņš vēl arvien nebija pieradis pie visas tās „Harija Potera" padarīšanas.

„Es ar Malkina madāmu mācījos vienā laikā Cūkkārpā," Maksūra sacīja. „Jau tad viņa bija viena no vissavaldīgākajiem cilvēkiem, kādu jebkad esmu pazinusi. Viņa ne aci nepamirkšķinātu pat tad, ja viņas veikalā ienāktu kaut Pats-Zināt-Kas visā savā personā." Maksūra pavisam pārliecināti izteica augsto novērtējumu. „Malkina madāma jums neuzmāksies, un viņa neļaus jūs traucēt arī nevienam citam."

„Kur tieši jūs iesiet?" Harijs noprasīja. „Tikai tā gadījumam, saprotiet, ja nu tomēr kaut kas notiek."

Maksūra uzmeta Harijam stingru aci. „Es aiziešu uz turieni," viņa sacīja, norādīdama uz ēku ielas otrā pusē, pie kuras bija izkārtne koka muciņas formā, „un kaut ko iedzeršu - liekas, ka šobrīd es bez tā neiztikšu. Jums tikai jāuzmēra mantija, nekas cits nav jādara. Es pavisam drīz atgriezīšos, un cerams, ka Malkinas madāmas veikals joprojām stāvēs savā vietā un nedegs zilās liesmās."

Malkina madāma bija rosīga, paveca sieviete, kura Harijam nebilda ne pušplēstu vārdiņu, kad ieraudzīja rētu viņam uz pieres, un vēl uzmeta asu skatienu savai palīdzei, kad izskatījās, ka meitene grasās ko teikt. Malkinas madāma izņēma dažus dzīvīgi kustīgus auduma gabaliņus, kas likās kalpojam viņai par mērlentēm, un ķērās pie darba, nopētīdama savas mākslas izpausmes objektu.

Izskatījās, ka vlakus Harijam kāds bāls zēns ar asiem vaibstiem un superforšiem, platīnblondiem matiem iet cauri līdzīga procesa pēdējam posmam. Viena no divām Malkinas palīdzēm aplūkoja baltmataino zēnu un rūtiņrakstaino mantiju, kas bija viņam mugurā; ik pa brīdim viņa piesita ar zizli pie kādas mantijas vīles, un tā pataisījās vaļīgāk vai ciešāk.

„Sveiks," sacīja zēns. „Arī uz Cūkkārpu?"

Harijs jau sāka paredzēt, kur visticamāk šī saruna aizvirzīsies, tāpēc, jau sajuties aizkaitināts, acumirklī nolēma, ka - kas nu ir par daudz, tas ir par daudz.

„Apžēliņ," nočukstēja Harijs, „tas nevar būt." Viņš uzspēlēti iepleta acis. „Jūs...  kā jūs sauc, ser?"

„Drako Malfojs," sacīja Drako Malfojs, kaut ko īsti līdz galam nesaprazdams.

„Tas esat jūs! Drako Malfojs. Es - es nekad necerēju, ka man būs tas gods jūs sastapt, ser." Harijs vēlējās, kaut varētu izspiest no acīm arī dažas asaras. Tie citi parasti šajā mirklī bija sākuši raudāt.

„Ā," sacīja Drako, izklausīdamies nedaudz apjucis. Tad viņa lūpas izstiepās patmīlīgā smīnā. „Patīkami satikt kādu, kurš zina savu vietu."

Viena no palīdzēm, tā, kura, šķiet, bija pazinusi Hariju, klusi nožagojās.

Harijs tik buldurēja tālāk. „Kā es priecājos jūs satikt, Malfoja kungs. Esmu patiesi neizsakāmi sajūsmināts. Un pie tam vēl mācīšos Cūkkārpā tajā pašā gadā! Man no sajūsmas jau dauzās sirsniņa."

Upsī. Pēdējais izteikums laikam iznāca kaut kāds mazliet dīvains, it kā viņš flirtētu ar Drako.

„Bet es patiesi priecājos uzzināt, ka pret mani izrāda to cieņu, kas man pienākas kā jau Malfoju dzimtas piederīgam," otrais zēns izlieca muguru un vēl piedevām pasmaidīja gluži kā kāds no visaugstākajiem karaļiem, kas noraudzītos lejup uz savu niecīgāko pavalstnieku, kurš gan bija godīgs, taču nabadzīgs.

Eh... Sasodīts. Harijam nebija tik viegli izdomāt, ko lai saka tālāk. Nu, visi taču gribēja paspiest roku Harijam Poteram, tāpēc - „Kad manas drēbes būs piemērotas, ser, vai jums labpatiktos paspiest man roku? Tas būtu pats labākais, kas ar mani šodien ir noticis, nē, pat šomēnes, nē, tik tiešām, pat visā manā mūžā nekas labāks nebūs ar mani atgadījies."

Zēns ar platīnblondajiem matiem par atbildi uz viņu dusmīgi paglūnēja. „Un ko tu tādu esi izdarījis Malfoju labā, ka man būtu jāļauj tev paspiest sev roku?"

O, šos tekstus es pilnīgi noteikti izmēģināšu arī uz nākamo, kurš vēlēsies paspiest man roku. Harijs pazemīgi nolieca galvu. „Nē, nē, kungs, es saprotu. Atvainojiet, ka atļāvos ko tādu lūgt. Man drīzāk vajadzētu justies pateicīgam, ja drīkstēšu notīrīt jums zābakus."

„Patiešām," atcirta otrs zēns. Viņa stingrā seja kaut kāda iemesla dēļ bija kļuvusi priecīgāka. „Saki man, kā tu domā, kurā tornī tu varētu tikt iešķirots? Es, protams, sevi saistu ar Slīdeņa torni, kurā reiz mācījās mans tēvs Lūcijs. Bet tu, varu iedomāties, būsi Elšpūša tornī vai vēl drīzāk - Elfu tornī."

Harijs muļķīgi pasmīnēja. „Profesore Maksūra teica, ka es esot cilvēks ar vislielāko Kraukļanaga garu, kādu vien viņa savā mūžā esot redzējusi vai pat dzirdējusi leģendā; es esot tik ļoti Kraukļanagam piemērots, ka pat pati Klementīne man vairāk ieteiktu iziet cilvēkos - lai ko tas arī nenozīmē - un ka es pilnīgi noteikti nokļūšu Kraukļanaga tornī, ja vien Šķirmice nesāks bļaut tik skaļi, ka nevarēs saprast ne vārda, ko tā saka; citāta beigas."

„Oho," sacīja Drako Malfojs ar nelielu apbrīnas pieskaņu balsī. Zēns skumīgi nopūtās. „Tu lieliski proti glaimot, vai vismaz man tas likās patīkami; lai vai kā - tev klātos labi arī Slīdeņa tornī. Parasti visi cenšas pielīst tikai manam tēvam. Es ceru, ka citi slīdeņi arī man centīsies pielišķēties tagad, kad es būšu Cūkkārpā... Laikam jau šī bija tāda kā zīme, ka viss tomēr būs labi."

Harijs nokāsējās. „Patiesībā, atvaino, bet man īstenībā nav ne jausmas, kas tu tāds esi."

„Eu, nu beidz!" zēns sacīja, būdams ārkārtīgi apbēdināts. „Nu kāpēc tad tu to visu teici?" Drako acis aizdomīgi iepletās. „Un kā gan tu vari neko nezināt par Malfojiem? Un kas tās par tādām drēbēm, kas tev ir mugurā? Tavi vecāki ir vientieši?"

„Divi no maniem vecākiem ir miruši," Harijs sacīja. To izsakot, viņam iesāpējās sirds. „Otri mani vecāki ir vientieši, un tieši viņi mani uzaudzināja."

„Ko?" izsacīja Drako. „Kas tu tāds esi?"

„Harijs Poters, priecājos tevi satikt."

„Harijs Poters?" noelsās Drako. „Pats Harijs..." un zēns pēkšņi apklusa.

Uz brīdi iestājās klusums.

Tad ar kūsājošu aizrautību turpināja: „Harijs Poters? Pats Harijs Poters? Ārprāts, es vienmēr esmu vēlējies tevi satikt!"

Darbiniece, kas apkalpoja Drako, izgrūda tādu skaņu, it kā viņu kāds žņaugtu, tomēr arvien cītīgi turpināja savu darbu, paceldama Drako rokas, lai uzmanīgi novilktu rūtoto mantiju.

„Aizveries," Harijs ieteica.

„Vai es varu dabūt tavu autogrāfu? Nē, paga, es vispirms gribētu ar tevi kopā nobildēties!"

„AizveriesAizveriesAizveries."

„Es tik ļoti priecājos tevi satikt!"

„Sadedz ugunī un nomirsti."

„Bet tu esi Harijs Poters, slavenais burvju pasaules glābējs! Visu daudzinātais varonis Harijs Poters! Es vienmēr esmu gribējis būt tāds pats kā tu, kad es izaugšu liels, tāpēc - vai es varu..."

Drako teikuma vidū apklusa, viņa sejai sastingstot pilnīgā šausmu izteiksmē.

Gara auguma, baltiem matiem, pašpārliecināti elegants, ģērbies no vissmalkākā auduma darinātā melnā mantijā. Vienā rokā satvēris spieķi ar sudrabā kaltu rokturi, kas atstāja nāvīgi bīstama ieroča iespaidu tikai tāpēc vien, ka bija viņa plaukstas satverts. Viņa acis uzvēdīja bendes kambara vienaldzīgo saltumu kā vīram, kam slepkavība nerada nekādas grūtības vai pat nešķiet kā kārdinoši aizliegts auglis, bet gan ir tikpat ikdienišķa nodarbe kā elpošana.

Tāds bija vīrs, kurš tikko lēnā solī ienāca pa durvīm.

„Drako," sacīja vīrs, zemā un ļoti dusmīgā balsī, „ko tu tikko teici?"

Pēc acumirklīgām izbailēm, Harijs, juzdams līdzi zēnam, jau bija sagudrojis atkāpšanās plānu.

„Lūcijs Malfojs!" noelsās Harijs Poters. „Pats Lūcijs Malfojs?"

Vienai no Malkinas madāmas palīdzēm nācās aizgriezties projām pret sienu.

Viņam pievērsās ledaini nāvīgs skatiens. „Harij Poter."

„Es jūtos tik ļoti, ļoti pagodināts, ka esmu jūs saticis!"

Tumšās acis iepletās, slepkavnieciskajiem draudiem nomainoties pret neticamu pārsteigumu.

„Jūsu dēls man par jums ir izstāstījis pilnīgi visu," Harijs čaloja tālāk, tikko vispār dzirdēdams, ko pats saka, jo vienkārši centās runāt pēc iespējas ātrāk. „Bet protams, ka es jau pirms tam par jums zināju visu; visi par jums zina - par dižo Lūciju Malfoju! Par visgodājamāko Slīdeņa torņa dižgaru; es pats ceru iekļūt Slīdeņa tornī tikai tāpēc vien, ka dzirdēju, ka jūs pats bērnībā tajā..."

„Ko jūs tur runājat, Potera kungs?" atskanēja kliedzienam līdzīgs sauciens no veikala ārpuses, un mirkli vēlāk iekšā iesteidzās profesore Maksūra.

Viņai sejā bija tik baisa šausmu izteiksme, ka Harijs nedomājot atvēra muti, taču tad atkal to aizvēra, it kā skaidri izrādīdams man-nav-ko-teikt.

„Profesore Maksūra!" iesaucās Drako. „Vai tā tiešām esat jūs? Es no tēva stāstītā par jums esmu tik daudz dzirdējis, tāpēc ceru, ka tikšu iešķirots Grifidorā, lai varētu..."

„Ko?" nobļāvās Lūcijs Malfojs un profesore Maksūra ideāli saskaņotā unisonā, stāvēdami viens otram blakus. Viņi pilnīgi identiskās kustībās pagrieza galvu, lai paskatītos viens uz otru, un tad abi vienlaikus strauji novērsās no otra, itin kā būtu uzsākuši kādu sinhrono deju.

Tad pēkšņi iesākās kustība, kad Lūcijs sagrāba Drako un izvilka viņu ārā no veikala.

Un tad atkal bija klusums.

Profesores Maksūras kreisajā rokā karājās neliela dzēriena glāze, steigā noliekusies uz vienu pusi, un tagad no tās palēnām pilēja ārā alkohola lāses, krādamās uz grīdas mazā sarkanvīna peļķītē.

Profesore Maksūra pagāja uz priekšu, iekšā veikalā, līdz bija nostājusies pretī Malkinas madāmai.

„Malkinas madāma," sacīja profesore Maksūra pavisam mierīgā balsī. „Kas šeit tikko notika?"

Malkinas madāma klusēdama novērsas uz četrām sekundēm, bet tad vairs neizturēja. Viņa atkrita pret sienu, gārgdama no smiekliem, un tūdaļ sabruka arī viņas abas palīdzes - viena ar rokām un ceļiem nogāzās uz grīdas, vājprātīgi ņirgdama.

Profesore Maksūra, lēnām griezdamās, uzlūkoja Hariju ar ledainu skatienu. „Es atstāju jūs vienu pašu uz sešām minūtēm. Sešām minūtēm, Potera kungs, skaitot precīzi pēc pulksteņa."

„Es te tikai pajokojos," Harijs iebilda, vēl arvien tepat blakus skanot histēriskiem smiekliem.

„Drako Malfojs pateica savam tēvam acīs, ka gribētu tikt iešķirots Grifidorā! Ar pajokošanos vien nepietiek, lai panāktu ko tādu!" Profesore Maksūra pieklusa, acīmredzami ievilkdama elpu un nopūzdamās. „Kura daļa no „tikai jāuzmēra mantija" jums izklausījās kā lūdzu, ar Mulsinātus burvestību ņemiet un nomulsiniet visu pasauli!"

„Viņš atradās tādā situācijā, kas izraisīja šādu rīcību, jo tā bija pilnīgi loģiska, ņemot vērā apstākļus no viņa skatu-"

„Nē. Pat nemaz nesāciet neko skaidrot. Es vispār neko negribu zināt, kas šeit tikko notika. Lai arī kāds tumšais spēks jūsos mistu, tas ir lipīgs, un es nevēlos, lai arī ar mani notiek tas pats, kas ar nabaga Drako Malfoju, ar nabaga Malkinas madāmu un ar viņas nabaga abām palīdzēm."

Harijs nopūtās. Bija acīmredzams, ka profesore Maksūra nebija noskaņota uzklausīt saprātīgus paskaidrojumus. Viņš paraudzījās uz Malkinas madāmu, kura arvien vēl rēca no smiekliem, atspiedusies pret sienu, un Malkinas abām palīdzēm, kuras tagad abas bija nogāzušās uz ceļiem, un pēdīgi  paraudzījās arī lejup pats uz savu mērlentēs iepiņķerēto augumu.

„Es vēl īsti neesmu beidzis drēbju pielaikošanu," Harijs laipni sacīja. „Varbūt jūs labāk gribētu doties atpakaļ un iedzert vēl kādu glāzi?"

Jums liekas, ka jums bija nereāla diena? Paskatieties uz manējo.

Daži bērni būtu nogaidījuši, līdz viņu pirmais Diagonalejas apmeklējums ir beidzies.

„79. ķīmiskā elementa maisu," Harijs sacīja un izņēma roku no sava ēzeļādas maciņa - tā bija tukša.

Lielākā daļa bērnu būtu pacietušies, līdz būtu iegādājušies vismaz zižļus.

„Okane maisu," sacīja Harijs. Smagais zutenis ar zeltu tūdaļ ielēca viņam rokā.

Harijs izņēma maisu, tad to atkal iemeta ēzeļādas maciņā. Viņš izņēma roku, tad no jauna iebāza to iekšā un sacīja: „Maisu ar preču iegādei derīgiem žetoniem." Šoreiz roka palika tukša.

„Vienkārši izdod man to maisu, kuru es tikko ieliku." Un atkal izdevās izņemt maisiņu ar zeltu.

Harijs Džeimss Poters-Evanss-Veress bija dabūjis savos nagos vismaz vienu maģisku priekšmetu. Ko gan vēl gaidīt?

„Profesore Maksūra," Harijs uzrunāja uzjautrināto raganu, kura soļoja viņam blakus, „vai jūs man varat nosaukt divus vārdus - vienu ar nozīmi „zelts", bet otru ar pilnīgi citu nozīmi, kas nesaistās ar naudu, - un lai šie abi vārdi būtu man nezināmā valodā? Tikai nesakiet, kurš vārds ir kurš."

„Ahava un zahav," sacīja profesore Maksūra. „Tie ir no ebreju valodas, un viens no tiem nozīmē „mīlestība"."

„Pateicos, profesore. Ahava maisu." Nekā.

„Zahav maisu." Un zutenis ielēca viņam rokā.

„Zahav nozīmē „zelts"?" Harijs pajautāja, un profesore Maksūra palocīja galvu.

Harijs apsvēra eksperimentāli iegūtos datus. Viņa izmēģinātā pieeja bija gluži vispārīga un provizoriska, taču ar to pietika, lai izdarītu vismaz vienu pamatotu secinājumu:

„Āāāāāaaaarrrrrhh, te vispār neko nevar saprast!"

Ragana, iedama viņam blakus, augsti uzrauca uzaci. „Kaut kas nav labi, Potera kungs?"

„Es tikko apgāzu pilnīgi visas savas hipotēzes! Kā gan maciņš var zināt, ka vārdi „maisu ar 115 galeoniem" der, bet - „maisu ar 90 plus 25 galeoniem" neder? Tas spēj izskaitīt, bet nespēj saskaitīt kopā divus skaitļus? Tas saprot lietvārdus, bet neatpazīst lietvārdu frāzes, kas nozīmē vienu un to pašu? Tas, kurš šo maciņu izgatavoja, diez vai runā jāpāniski, un es nerunāju ebreju valodā, tas nozīmē, ka maciņš nestrādā, pamatojoties uz izgatavotāja zināšanām, un tas neņem vērā arī manas zināšanas..." Harijs bezcerīgi novēcināja roku. „Noteikumi šķiet it kā konsekventi, bet tiem vispār nav nekādas jēgas! Un es pat nemaz neprasīšu, kā maciņš spēj atpazīt balsi un saprast jebkuru pasaules valodu, ja vislabākie mākslīgā intelekta programmētāji to nevar panākt pat ar visātrākajiem superdatoriem pēc trīsdesmit piecu gadu smaga darba," Harijs tvēra pēc elpas, „tad kas te vispār notiek?"

„Maģija," sacīja profesore Maksūra.

„Tas ir tikai vienkāršs vārds! Kaut arī jūs man to pasakāt, es tik un tā nespēju ar to paredzēt eksperimenta iznākumu! Tad jau tikpat labi jūs man varētu sacīt arī „flogistons" vai „dzīvības spēks", vai „parādība", vai „komplikācija"!"

Melnā mantijā tērptā ragana skaļi iesmējās. „Bet, Potera kungs, tā ir maģija."

Harijs nedaudz sašļuka. „Visu cieņu, profesore Maksūra, bet diez vai jūs saprotat, ko es šobrīd šeit cenšos panākt."

„Visu cieņu, Potera kungs, jo es to diez vai arī saprotu. Ja vien - tas gan ir tikai tāds minējums - jūs necenšaties sagrābt varu pār pasauli?"

„Nē! Tas ir, jā - nu, nē taču!"

„Laikam jau man vajadzētu sākt satraukties, ja reiz jums radās grūtības atbildēt uz šo jautājumu."

Harijs ar drūmām domām apsvēra Mākslīgā intelekta konferenci Dartmutā 1956. gadā. Tā bija pirmā konference pasaulē, kur tika apspriests šis temats, un tieši tajā tika radīts jēdziens „mākslīgais intelekts". Konferencē tika noteiktas galvenās grūtības, piemēram, tādas - kā datoriem iemācīt valodu, prasmi mācīties vai attīstīt sevi. Konferencē tika spriests absolūti pilnā nopietnībā, ka būtiskus uzlabojumus šajos izaicinājumos varētu panākt, ja desmit zinātnieki, kopīgi sadarbojoties, cītīgi strādātu divus mēnešus.

Nē. Galvu augšā. Tu tikai nupat iesāki izzināt maģijas pasaules noslēpumus. Tu patiesībā nemaz nezini, vai šis uzdevums būs pārāk grūts, lai ar to tiktu galā divu mēnešu laikā.

„Un vai jūs patiešām nekad neesat dzirdējusi, ka citi burvji uzdotu šāda veida jautājumus vai arī veiktu līdzīgus zinātniskus eksperimentus?" Harijs atkal ievaicājās. Viņam tas likās tik pašsaprotami.

Tad atkal, ja tā padomā, bija jāpaiet vairāk nekā divsimt gadiem pēc tam, kad tika izgudrota zinātniskā pieeja, iekams kāds no vientiešu zinātniekiem bija iedomājies sistemātiski izpētīt, kādus teikumus četrus gadus vecs cilvēks spēj vai nespēj saprast. Lai arī attīstības psiholoģijas apakšnozare, kas pēta lingvistisko attīstību, principā tika atklāta jau astoņpadsmitajā gadsimtā, neviens nebija iedomājies to izpētīt līdz pat divdesmitajam gadsimtam. Tātad daudz mazāko burvju pasauli nemaz īsti nevar vainot tajā, ka viņi nav izpētījuši Atgūšanas burvestību.

Profesore Maksūra saknieba lūpas, bet tad paraustīja plecus. „Man šķiet, ka es vēl arvien īsti nesaprotu, Potera kungs, ko jūs ar to domājat, kad pieminat zinātniskos eksperimentus. Kā jau teicu, esmu redzējusi, kā vientiešu ģimenēs dzimušie studenti cenšas panākt, lai vientiešu zinātne darbotos Cūkkārpas pilī, tāpat cilvēki arī katru gadu izgudro arvien jaunas burvestības un mikstūras."

Harijs papurināja galvu. „Tehnoloģija itin nemaz nav tas pats, kas zinātne. Kaut ko mēģināt izdarīt daudz un dažādos veidos nav viens un tas pats, kas veikt eksperimentus, lai izprastu pašus likumus." Bija pārpārēm cilvēki, kuri centās izgudrot lidojošas mašīnas, izmēģinot visdažādākās lietas ar spārniem, taču tikai brāļi Raiti bija uzbūvējuši vēja tuneli, lai izmērītu cēlējspēku... „Ē, cik daudz vientiešu ģimenēs uzaugušo bērnu katru gadu nokļūst Cūkkārpā?"

„Varbūt aptuveni desmit?"

Harijam samisējās kāja, un viņš gandrīz paklupa. „Desmit?"

Vientiešu pasaules iedzīvotāju skaits ir sasniedzis sešus miljardus un vēl saujiņu. Ja esi tāds viens no miljona, tad Londonā ir septiņi tādi kā tu, un Ķīnā ir vēl tūkstotis. Vientiešu populācijā neizbēgami ir jārodas vismaz dažiem vienpadsmitgadniekiem, kuri spētu apgūt diferenciāl un integrālrēķinus - Harijs zināja, ka viņš tāds nav vienīgais. Viņš matemātikas konkursos bija saticis citus brīnumbērnus. Patiesībā bija tādi dalībnieki, kas viņu bija pat smagi sakāvuši, jo viņi visticamāk vārda vistiešākajā nozīmē pavadīja visu dienu no rīta līdz vakaram, rēķinot matemātikas uzdevumus, un nekad neizšķieda laiku zinātniskās fantastikas grāmatām, un kuri droši vien jau būs pilnībā izdeguši pat pirms puberitātes, tā arī nekad neko īpaši nesasniedzot savā turpmākajā dzīvē, jo viņi tikai trenēja jau zināmus paņēmienus tā vietā, lai mācītos domāt radoši. (Harijs patiešām nav no tiem, kurš viegli samierinās ar zaudējumu.)

Bet... burvju pasaulē...

Desmit vientiešu ģimenē auguši bērni gadā, kuri visi pārtraukuši savu vientiešu izglītību vienpadsmit gadu vecumā? Lai gan profesore Maksūra varētu arī nebūt objektīva šajā ziņā, taču viņa bija apgalvojusi, ka Cūkkārpa ir vislielākā un prestižākā burvju skola visā burvju pasaulē... un tā sniedz izglītību tikai līdz septiņpadsmit gadu vecumam.

Profesore Maksūra bez šaubām zināja visu līdz pēdējam sīkumam par to, kas vajadzīgs, lai pārvērstos par kaķi. Bet likās, ka viņa praktiski nekad neko nebija dzirdējusi par zinātnisko pieeju. Viņai tā bija tikai tāda vientiešu maģija. Un izskatījās, ka viņai nemaz neinteresē, kādus noslēpumus varētu atklāt izpratne par to, ko sevī ietver Atgūšanas burvestības dabiskā valodas atpazīšana.

No tā patiesībā izriet divas iespējas.

Pirmā iespēja: Maģija ir patiešām pagalam neizskaidrojama, samežģīta un netverama, ka pat burvji un raganas, kuri bija centušies to visiem spēkiem izprast, bija guvuši tikai nelielus panākumus vai pat nebija sasnieguši pilnīgi neko, līdz bija padevušies; un Harijam diez vai veiksies labāk.

Vai arī...

Harijs apņēmīgi izkrikšķināja pirkstu kauliņus, bet tie tikai pavisam klusi noknikšķēja, nevis baisi atbalsojās no Diagonalejas sienām, itin kā vēstītu kaut ko ļaunu.

Otrā iespēja: Viņš pārņems pasauli.

Ar laiku. Varbūt ne jau uzreiz.

Tāda padarīšana gan varētu prasīt vairāk nekā divus mēnešus. Vientiešu zinātne jau arī nespēja uzreiz pirmajā nedēļā aizlidot līdz Mēnesim, tikko Galilejs bija izdarījis savus atklājumus.

Tomēr Harijs nekādi nespēja apspiest to milzīgo smaidu, kas stiepās pāri vaigiem tik plats, ka jau sāka kļūt sāpīgi.

Harijs vienmēr bija baidījies, ka kļūs par vienu no tiem brīnumbērniem, kuri tā arī beigās neko nesasniedz un tikai pavada visu savu atlikušo mūžu, plātoties ar to, cik tālu viņi desmit gadu vecumā bija apsteiguši savā attīstībā citus. Bet tad, ja tā padomā, lielākā daļa ģēniju arī pieaugušā vecumā neko īpašu nesasniedz. Iespējams, uz vienu īstu Einšteinu pasaulē ir pat tūkstoš tikpat inteliģentu cilvēku kā pats Einšteins. Viņi palikuši nezināmi, jo tie pārējie ģēniji nebija atraduši to vienu vissvarīgāko lietu, kas ir absolūti nepieciešama, ja vēlies kļūt dižens. Viņi nekad nebija atraduši nozīmīgu problēmu.

Tagad tu esi mana, Harijs prātoja, iedomājies par Diagonalejas sienām un visiem veikaliem un precēm, un arī par veikalniekiem un pircējiem; un par visu burvju apdzīvoto Britu salu zemi un cilvēkiem, kā arī par visu tālāko burvju pasauli; un visu pārējo plašo Visumu, kuru vientiešu zinātnieki izprot daudzkārt mazāk, nekā viņi to domā. Es, Harijs Džeimss Poters-Evanss-Veress, Zinātnes vārdā tagad pasludinu šīs zemes par savām.

Skaidrajās debesīs itin nemaz nenozibsnīja zibens un nenodārdēja pērkons.

„Par ko jūs tā smaidāt?" ievaicājās profesore Maksūra, bažīgi un gražīgi.

„Es prātoju par to, vai ir kāda burvestība, kas liktu tālumā katru reizi noplaiksnīt zibenim, kad vien es izdaru kādu baisu lēmumu," paskaidroja Harijs. Viņš gauži rūpīgi centās precīzi vārds vārdā noglabāt atmiņā savu ļauni vēstošo lēmumu, lai nākotnē vēstures grāmatas to varētu atstāstīt pilnīgi pareizi.

„Man sāk rasties tāda neskaidra nojauta, ka man šajā lēmumā pilnīgi noteikti vajadzētu iejaukties," nopūtās profesore Maksūra.

„Neliecieties par to nojautu ne zinis, tā pazudīs pati no sevis. Ūū, re kas te!" Harijs pagaidām domas par pasaules pārvaldīšanu nolika uz pauzes, pielēkšodams pie veikala ārpusē izvietotām precēm, un profesore Maksūra viņam sekoja.

Harijs bija iegādājies sev mikstūru izejvielas un katlu, un, ak, tikai vēl dažus nieciņus. Tādus pirkumus, kas šķita tā vērti, lai tiktu noglabāti Harija Saturācijas maciņā (jebšu ēzeļādas supermaciņā QX31 ar Slepeno izplešanās burvestību, Atgūšanas burvestību un paplatināto muti). Gudri, pārdomāti pirkumi.

Harijs no visas tiesas nesaprata, kāpēc profesore Maksūra skatās uz viņu ar tādām aizdomām.

Šobrīd Harijs atradās veikalā, kurš bija gana bagāts, lai izceltos uz Diagonalejas līkločainās centrālās ielas. Veikala preces bija izliktas uz ielas, izkārtotas uz slīpi pašķiebtiem plauktiem, un tās apsargāja tikai vārgi pelēkas gaismiņas un gados jauna pārdevēja daudz īsākā raganu apģērba piegriezumā, kas atsedza viņas ceļus un elkoņus.

Harijs nopētīja burvju ekvivalentu pirmās palīdzības aptieciņai - ārkārtas dziedināšanas komplektu plus. Tajā bija iekļauti divi pašsavelkošie žņaugi. Šļirce, kurā iekšā bija it kā šķidra uguns, kam iedarbības apgabalā vajadzētu krasi palēnināt asinsriti, vienlaikus vēl vismaz trīs minūtes uzturot asiņu apskābekļošanu, ja būtu nepieciešams apturēt indi, lai tā neizplatītos tālāk organismā. Balta lupata, kuru var aptīt ap kādu ķermeņa locekli, lai uz brīdi noņemtu sāpes. Piedevām vēl tur bija kaudzēm citu lietu, kuru pielietojumu Harijs nekādi nesaprata, piemēram, līdzeklis pret atprātotāju iedarbību, kas izskatījās un smaržoja pēc visparastākās šokolādes. Vai arī Snīpsnauča skaitītājs, kurš izskatījās pēc mazas, trīcošas oliņas, un tam klāt bija pielikta zīmīte ar paskaidrojumu, kā to pareizi jāiestumj nāsī.

„Par pieciem galeoniem tādu nevar neņemt, vai ne?" Harijs sacīja profesorei Maksūrai, un pusaudze pārdevēja, turpat blakus ausīdamās, sparīgi pamāja ar galvu.

Harijs bija cerējis, ka profesore izteiks kādu atzinīgu piezīmi par to, cik apdomīgi viņš gatavojas uz priekšu pret visām iespējamām nelaimēm.

Tā vietā viņš saņēma tādu skatienu, kuru drīzāk varētu nosaukt par Ļauno aci.

„Un vienkārši pasakiet, kāpēc," profesore Maksūra sacīja ar pamatīgu skepsi, „jūs, jaunais cilvēk, cerat, ka jums varētu būt vajadzīgs dziednieka komplekts?" (Pēc nepatīkamā atgadījuma mikstūru veikalā profesore Maksūra turpmāk vairījās izrunāt „Potera kungs", ja vien kāds bija tuvumā.)

Harijs muti atvēra un tad atkal aizvēra. „Es neceru, ka man to vajadzēs! Tas ir tā, tikai gadījumam!"

„Kādam gadījumam?"

Harijs iepleta acis. „Jums liekas, ka es plānoju iesākt kaut ko bīstamu, un tāpēc man vajag to aptieciņu?"

Par atbildi viņš saņēma drūmu aizdomu un ironiskas neticības pilnu skatienu.

„Augstais skots!" noteica Harijs. (Šo izteicienu viņš bija aizguvis no trakā zinātnieka doktora Brauna no filmas Atpakaļ nākotnē.) „Vai to pašu jūs padomājāt arī tad, kad nopirku Spalvas kritiena dziru, žaunaļģes un pudelīti ar ēdiena un ūdens tabletēm?"

„Jā."

Harijs apbrīnā nošūpoja galvu. „Kā tad jūs esat iedomājusies, ko es te tagad plānoju?"

„Nezinu," profesore Maksūra drūmi noteica, „bet tas beigsies vai nu ar to, ka jūs nogādāsiet Gringotos tonnu sudraba vai arī valdīsiet pār pasauli."

„Valdīt pār pasauli - tas skan tik neglīti. Man labāk patīk teikt, ka tā ir pasaules uzlabošana."

Šis smieklīgais joks itin nemaz nenomierināja raganu, kura apveltīja viņu ar tādu skatienu, kā dvesdama nāvi.

„Oho," Harijs sacīja, kolīdz bija atskārtis, ka viņa bija pavisam nopietna. „Jūs tiešām tā domājat. Jūs tiešām domājat, ka es plānoju iesākt kaut ko bīstamu."

„Jā."

„Vai tad tas ir vienīgais iemesls, kāpēc lai kāds gribētu iegādāties pirmās palīdzības aptieciņu? Nepārprotiet mani, profesore Maksūra, bet ar kādiem nenormāliem bērniem jums bijusi darīšana?"

„Ar grifidoriem," izspļāva profesore Maksūra, šajā vārdā ielikdama visu savu rūgtumu un izmisumu, kas kā drausmīgs lāsts gāzās pār jaunatnes neizmērojamo entuziasmu un dzīvesprieku.

„Direktora vietniece profesore Minerva Maksūra," Harijs sacīja, nepiekāpīgi uzlicis rokas uz gurniem. „Es nebūšu Grifidorā..."

Šajā brīdī direktora vietniece kaut ko iestarpināja, ka tad, ja viņš tomēr būs Grifidorā, viņa izdomās, kā nogalināt to cepuri, taču uz šo savādo piezīmi Harijs neko neatbildēja, kaut arī likās, ka pārdevējai bija sākusies pēkšņa klepus lēkme.

„...es būšu Kraukļanagā. Un ja jūs patiešām domājat, ka plānoju iesākt kaut ko bīstamu, tad, godīgi sakot, jūs mani nemaz nepazīstat. Man nepatīk nekas bīstams, tādas lietas ir biedējošas. Es tikai rīkojos apdomīgi. Es rīkojos piesardzīgi. Es gatavojos neparedzētiem ārkārtas gadījumiem. Gluži kā vecāki kādreiz man mēdza dziedāt: Esi gatavs! Tāds ir skautu puiku marša sauklis! Esi gatavs! Un tā cauri dzīvei maršo uz priekšu! Neuztraucies, neizsamisti, nebaidies - esi gatavs!"

(Patiesībā Harija vecāki tikai vienreiz mūžā bija viņam nodziedājuši tieši šīs rindiņas no tās Toma Lērera dziesmas, un Harijs laimīgs dzīvoja tālāk, neko nezinādams par pārējo dziesmu.)

Profesores Maksūras stāja pavisam nedaudz atslāba - tiesa gan galvenokārt tāpēc, ka viņš bija apgalvojis, ka vēlas iekļūt Kraukļanagā. „Kā jūs to esat iedomājies, jaunais cilvēk, kādiem ārkārtas gadījumiem tad šis komplekts spēs jūs sagatavot?"

„Kādu no manām klasesbiedrenēm varētu sakost kāds drausmīgs briesmonis, un, kamēr es izmisīgi centīšos izkasīt no sava ēzeļādas maziņa kaut ko, kas varētu līdzēt, viņa tad tikmēr ar skumjām acīm noraudzītos uz mani, un vēl pēdējā elpas vilcienā izdvestu: „Kāpēc gan tu nebiji tam sagatavojies?" Un tad viņa nomirtu, un, aizveroties viņas acīm, es zinātu, ka viņa savā nāvē vaino mani..."

Harijs izdzirdēja, kā pārdevēja noelšas, un, pacēlis acis, pamanīja, ka viņa noraugās uz viņu ar cieši sakniebtām lūpām. Tad jauniete apcirtās riņķī un ieskrēja veikala tālākos dziļumos.

Ko...?

Profesore Maksūra pastiepās lejup un saņēma Harija plaukstu, laipni, bet stingri, un aizvilka viņu prom no Diagonalejas galvenās ielas, ievezdama zēnu sānielā starp diviem veikaliem, - ielu klāja netīri bruģakmeņi, un tā beidzās ar cietu, melnu dubļu klājiena sienu, veidodama strupceļu.

Garā auguma ragana norādīja ar zizli uz galvenās ielas pusi un noteica: „Kluso!" Un viņiem pāri nolaidās klusuma aizsegs, aizturēdams visus no ielas nākošos trokšņus.

Ko es tādu izdarīju...

Profesore Maksūra pagriezās un uzlūkoja Hariju. Tomēr viņai sejā nerēgojās pieauguša cilvēka nosodošais nu-gan-tu-esi-sagrēkojies skatiens ar pilnu jaudu; tā vietā viņas sejas izteiksme bija tukša, apvaldīta. „Jums, Potera kungs, ir jāatceras," viņa sacīja, „ka vēl tikai pirms desmit gadiem mūsu valstī plosījās karš. Ikviens tajā ir zaudējis kādu sev tuvu cilvēku, tāpēc runāt par to, kā draugi mirst jūsu rokās - ar to nevar tā māžoties."

„Es - es negribēju..." Izteiktais aizrādījums kā krītošs akmens bija saviļņojis Harija ārkārtīgi dzīvo iztēli. Viņš bija runājis par to, kā kāds ievelk pēdējo elpu - un tad pārdevēja bija aizskrējusi projām - un karš bija beidzies tikai pirms desmit gadiem; tad tai meitenei varēja būt augstākais astoņi vai deviņi gadi, kad, kad... „Piedodiet, es negribēju..." Harijam aizžņaudzās elpa, un viņš aizgriezās prom, gribēdams aizbēgt kaut kur prom no vecākās raganas skatiena, bet tur priekšā ceļu aizsprostoja netīrā siena un viņam arī vēl nebija zizlis. „Piedodiet, piedodiet, piedodiet!"

Viņam aiz muguras atskanēja smaga nopūta. „Potera kungs, zinu, ka jūs to no tiesas nožēlojat."

Harijs uzdrošinājās palūrēt sev aiz muguras. Tagad likās, ka profesore Maksūra vienkārši ir bēdīga. „Piedodiet," Harijs vēlreiz notieca, juzdamies nožēlojami. „Vai kaut kas tāds notika arī ar..." un tad Harijs aizknieba ciet lūpas un vēl drošības pēc tūdaļ piešāva roku pāri mutei.

Vecākā gadagājuma raganas seja vērtās vēl skumjāka. „Jums, Potera kungs, jāiemācās vispirms domāt un tikai tad runāt, vai arī jūs savā dzīvē draugus nekad neiegūsiet. Tāds liktenis ir piemeklējis daudzus kraukļanagus, taču ceru, ka ar jums tā tomēr nenotiks."

Harijs vēlējās vienkārši kaut kur aizbēgt. Viņš vēlējās, kaut varētu izvilkt zizli un izdzēst visu šo notikumu no profesores Maksūras atmiņas, kaut varētu kopā ar viņu atkal atrasties veikala ārpusē, kaut viņš to nekad nebūtu pateicis...

„Bet, atbildot uz jūsu jautājumu, Potera kungs, nē, nekas tāds ar mani nekad nav noticis. Tiesa gan, man ir nācies redzēt, iespējams pat savas reizes septiņas, kā pēdējo elpu izpūš draugs. Bet neviens mirdams mani nav nolādējis, un es nekad neesmu iedomājusies, ka viņi savā nāvē varētu vainot mani. Potera kungs, kāpēc gan jūs vispār ko tādu teicāt? Kāpēc vispār ko tādu iedomājāties?"

„Es, es, es," Harijs smagi norija siekalas. „Vienkārši ir tā, ka es vienmēr cenšos iztēloties visļaunāko, kas var notikt," un vēl varbūt viņš arī bija gribējis drusciņ pajokoties, bet tagad viņš drīzāk būtu gatavs sev nokost mēli nekā atzīties, ka bija tikai paākstījies.

„Ko?" noteica profesore Maksūra. „Bet kādēļ?"

„Lai varētu to novērst!"

„Potera kungs..." vecākās raganas balss pieklusa. Tad viņa nopūtās un notupās viņam blakus. „Potera kungs," viņa sacīja tagad iejūtīgākā balsī, „jums nav jājūtas atbildīgam par visiem Cūkkārpas studentiem. Tā ir mana atbildība. Es nepieļaušu, ka kaut kas slikts varētu notikt ar jums vai arī ar kādu citu. Cūkkārpa maģiskajiem bērniem ir visdrošākā vieta visā burvju pasaulē, un Pomfreja madāmai tur ir pilnvērtīgs dziednieces kabinets. Jums nebūs vajadzīgs pat visparastākais dziednieka komplekts, kur nu vēl tāds par pieciem galeoniem."

„Bet man to vajag!" Harijs iesaucās. „Nekur nav pilnīgi droši! Un ja nu maniem vecākiem piemetas sirdstrieka vai arī viņi iekļūst kādā negadījumā, kad es Ziemassvētkos ciemošos mājās - Pomfreja madāmas tad tur nebūs, man vajag arī pašam savu dziednieka komplektu..."

„Par ko Merlina vārdā..." profesore Maksūra ieteicās. Viņa uzcelās kājās un noraudzījās uz Hariju ar izteiksmi, kurā par visroku cīnījās aizkaitinājums un raizes. „Potera kungs, nav nekādas vajadzības domāt par tik drausmīgām lietām!"

Dzirdot ko tādu, Harija seja rūgti saviebās. „Jā, ir gan par to jādomā! Ja jums liekas, ka jūs pati nekad nesavainosieties, tad tas beigsies tikai ar to, ka cietīs citi cilvēki!"

Profesore Maksūra atvēra muti, tad atkal to aizvēra. Ragana domīga paberzēja virsdeguni. „Potera kungs... ja es piedāvātu, ka labprāt jūs kādu brīdi uzklausītu... vai ir kaut kas tāds, ko jūs gribētu man pastāstīt?"

„Ko tad pastāstīt?"

„To, kāpēc tik ļoti esat ieņēmis galvā, ka jums vienmēr jābūt gatavam stāties pretī visām briesmīgajām lietām, kas ar jums var atgadīties."

Harijs apjucis uz viņu noraudzījās. Tā ir pašsaprotama aksioma. „Nu..." Harijs stiepti noteica. Viņš centās sakārtot domas. Kā gan lai to izskaidro profesorei raganai, ja viņa nezināja pat pašus pamatus? „Vientiešu pētnieki ir izpētījuši, ka cilvēki, salīdzinot savas iespējas ar realitāti, vienmēr ir ļoti optimiski. Teiksim, viņi apgalvo, ka, lai kaut ko izdarītu, vajadzēs divas dienas, bet īstenībā vajag desmit dienas, vai arī viņi apgalvo, ka tam vajadzēs divus mēnešus, bet tas aizņem vairāk nekā trīsdesmit piecus gadus. Piemēram, vienā eksperimentā studentiem tika lūgts nosaukt, cik ilgā laikā viņi varētu izpildīt uzdoto mājasdarbu ar ticamības pakāpēm 50%, 75% un 99%, bet tikai 13%, 19% un 45% no šiem studentiem iesniedza savus mājasdarbus attiecīgi minētajā laikā. Un pētnieki arī noskaidroja, ka tam par iemeslu ir tas, ka tad, kad vienai cilvēku grupai jautāja, kā viņi novērtētu kaut kāda notikuma norisi, ja viss ietu tik labi, cik vien iespējams, un tad otrai grupai prasīja novērtēt tā paša notikuma norisi, ja viss notiktu viduvēji gluži kā ikdienā, tad pētnieki ieguva rezultātus, kuri nebija statistiski nozīmīgi atšķirami. Redziet, ja kādam jautājat, ko viņš sagaida, kas notiktu normālā gadījumā, tad viņš iztēlojas kaut ko tādu, ko varētu nosaukt par katra darba darāmā soļa maksimālās varbūtības līniju - kad viss iet saskaņā ar plānu bez jebkādiem pārsteigumiem. Bet īstenībā, tā kā vairāk nekā puse studentu neiesniedza mājasdarbu noteiktajā laikā, kaut arī bija par 99% pārliecināti, ka to izdarīs, realitātē mēs iegūstam vēl mazliet sliktākus rezultātus nekā visļaunākais paredzamais iznākums. To sauc par plānošanas kļūdu, un vislabākais veids, kā no tās izvairīties, ir pajautāt, cik ilgu laiku vajadzēja pagājušajā reizē, kad mēģināji to darīt. Tad saka, ka iekšējā redzējuma vietā tiek izmantots ārējais redzējums. Bet kad mēģini iesākt kaut ko jaunu un nevari izdarīt novērtējumu, balstoties uz iepriekšējo pieredzi, ir jābūt tiešām, tiešām, tiešām pesimistiskam. Tas ir, tev ir jābūt tik pesimistiskam, lai realitāte patiešām beigās izrādītos labāka nekā biji gaidījis apmēram tikpat bieži, cik tā izrādītos sliktāka. Patiesībā ir ļoti grūti būt tik pesimistiskam, ka īsto dzīvi patiešām varētu novērtēt par zemu. Piemēram, kā tagad, kad es tik ļoti cenšos iedomāties to ļaunāko un iztēlojos, ka viena no manām klasesbiedrenēm varētu tikt sakosta, bet īstenībā visticamāk notiktu tā, ka kāds izdzīvojis nāvēdis varētu uzbrukt visai skolai, lai tiktu man klāt. Bet tad, skatoties no gaišās puses..."

„Beidziet," noteica profesore Maksūra.

Harijs izbeidza. Viņš tikai bija gribējis vēl piebilst, ka vismaz tas ir droši, ka Tumsas pavēlnieks neuzbruks, jo viņš ir miris.

„Man šķiet, ka es laikam neizteicos īsti līdz galam precīzi," ragana sacīja, rūpīgi nostādījusi savu balsi ar izteikto skotu akcentu. „Vai bija kaut kas tāds, Potera kungs, kas notika ar jums personīgi, kas jūs tā ir pārbiedējis?"

„Tas, kas noticis ar mani personīgi, ir tikai tāds anekdotisks pierādījums," Harijs paskaidroja. „Tas nekādā ziņā nav nekas tikpat svarīgs kā atkārtots, recenzēts zinātniskā žurnāla raksts par kontrolētu eksperimentu ar daudziem pētījuma objektiem, kuri veikuši piešķirtos gadījuma rakstura uzdevumus, un kam ir praktiski nozīmīgs efekta lielums un kas ir arī būtiski statistiski nozīmīgs."

Profesore Maksūra saspieda virsdeguni, ieelpoja un izelpoja. „Es tik un tā labprāt gribētu dzirdēt jūsu paša pieredzi," viņa sacīja.

„Ē..." Harijs sacīja. Viņš dziļi ievilka elpu. „Mūsu apkārtnē bija notikušas dažas laupīšanas, un mamma man palūdza, lai es aiznesu atpakaļ pannu, ko viņa bija aizņēmusies no kaimiņienes, kas dzīvo divas ielas tālāk, un es teicu, ka negribu nest to pannu, jo mani var aplaupīt, bet viņa atbildēja: „Harij, nerunā tā!" It kā tikai tad, ja par to sāksi domāt, tieši tāpēc tas notiktu; bet tad, ja par to neko neteiktu, es būtu drošībā. Es viņai centos paskaidrot, kāpēc esmu tik satraucies, bet viņa man tik un tā lika nest to pannu. Es tad vēl biju pārāk mazs un nezināju, cik tāda iespēja ir maza, ka laupītājs varētu man uzbrukt, bet es biju gana liels, lai saprastu, ka diez vai kaut kas varētu nenotikt tikai tāpēc, ka par to vienkārši nedomāšu, tāpēc es biju patiešām nobijies."

„Un viss?" profesore Maksūra pēc brīža noteica, kad kļuva skaidrs, ka Harijs pabeidzis savu stāstāmo. „Un nekas cits ar jums nenotika?"

„Es zinu, ka tas neizklausās pēc nekā nopietna," Harijs aizstāvējās. „Bet, saprotiet, tas bija viens no tiem būtiskajiem brīžiem dzīvē. Redziet, es zināju, ka tas, ka par to nedomāšu, neapturēs pašu notikumu, es to zināju, taču es redzēju, ka mammai tas tiešām neliekas svarīgi." Harijs apklusa, cīnīdamies ar dusmām, kas atkal bija sākušas uzvirmot, atceroties par šo notikumu. „Viņa vispār neklausījās. Es viņai centos paskaidrot, es viņai lūdzos, lai viņa man neliek nekur nest to pannu, bet viņa tikai pasmējās. Lai arī ko es teicu, viņa to uzskatīja par kaut kādu milzīgu joku..." Harijs ar pūlēm atkal apspieda svelošo niknumu. „Tieši tajā brīdī es sapratu, ka visi, kuriem vajadzētu mani aizsargāt, patiesībā ir pilnīgi traki, un ka viņi manī neklausīsies, neatkarīgi no tā, cik ļoti es lūgšos, un ka es nekad nevaru paļauties, ka viņi kaut ko varētu izdarīt, kā nākas." Reizēm ar labiem nodomiem vien nepietiek, reizēm vajag arī veselo saprātu...

Iestājās dziļš klusums.

Harijs vairākas reizes dziļi ieelpoja, līdz sāka nomierināties. Nav nekādas jēgas sākt dusmoties. Nav nekādas jēgas sākt dusmoties. Visi vecāki ir tādi, neviens pieaugušais nenolaistos tik zemu līdz bērna līmenim, lai viņu patiešām paklausītu; viņa ģenētiskie vecāki noteikti būtu bijuši tādi paši. Veselais saprāts ir kā sīka dzirkstele tumšā naktī, bezgala rets izņēmums trakuma pārņemtajā pasaulē, tāpēc nav nekādas jēgas sākt dusmoties.

Harijam nepatika, kāds viņš kļūst dusmās.

„Paldies, Potera kungs, ka man to izstāstījāt," pēc brīža sacīja profesore Maksūra. Viņas acīs jautās svešāds skatiens (gandrīz vai tāds pats, kāds bija uzradies Harija paša sejā, kad viņš bija eksperimentējis ar maciņu, taču Harijs nebija tajā brīdī pats sevi redzējis spogulī, lai atskārstu šo līdzību). „Es apsolu par to padomāt." Viņa pagriezās pret sānielas izeju un pacēla zizli...

„Ē," Harijs ierunājās, „vai mēs tagad varam iet nopirkt to dziednieka komplektu?"

Ragana apstājās un cieši uz viņu noraudzījās. „Un ja es jums to neļaušu, ja nu teikšu, ka tas ir pārāk dārgs un jums tas nav vajadzīgs - ko tad?"

Harija seja rūgti saviebās. „Tad notiks tieši tas, ko domājat, profesore Maksūra. Tieši tas, ko domājat. Secināšu, ka esat kārtējais trakais pieaugušais, ar kuru nekad neko nevar sarunāt, un sākšu domāt, kā tik un tā savās rokās dabūt dziedieka komplektu."

„Es šajā ceļojumā esmu jūsu aizbildne," profesore Maksūra sacīja balsī, kurā jautās brīdinājuma pieskaņa. „Tāpēc neļaušu jums sevi izrīkot."

„Saprotu," Harijs sacīja. Viņš pieraudzīja, lai balsī neieskanētos aizvainojums, un arī neizteica skaļi nevienu no tām pārējām domām, kas bija ienākušas prātā. Profesore Maksūra bija mudinājusi viņu pirms runāšanas padomāt. Iespējams, līdz rītdienai šis padoms jau būs aizmirsts, bet piecas minūtes jau nu viņš spēj to paturēt prātā.

Ragana ar roku apvilka nelielu loku, un atkal ieskanējās Diagonalejas ielas trokšņi. „Nu tad tā, jaunais cilvēk," viņa noteica. „Ejam pakaļ tam dziednieka komplektam."

Harijam aiz pārsteiguma atkārās žoklis. Tad viņš steigšus tipināja viņai nopakaļ, teju vai paklupdams.

Veikals izskatījās tāds pats kā tad, kad viņi bija to atstājuši - saprotamas un nesaprotamas preces vēl arvien stāvēja izliktas koka plauktos, pelēkais spīdums apsargāja preču klāstu un pārdevēja atradās savā agrākajā vietā. Meitene pacēla skatienu, sejā rādoties pārsteigumam, tikko bija ieraudzījusi viņus abus tuvojamies.

„Piedodiet," viņa sacīja, kad viņi bija pienākuši tuvāk, un arī Harijs ierunājās gandrīz tajā pašā mirklī: „Es atvainojos par..."

Viņi apklusa un palūkojās viens uz otru, un tad pārdevēja klusi iesmējās. „Es negribēju, lai tev sanāk nepatikšanas ar profesori Maksūru," viņa sacīja. Tad viņa ierunājās zemā, sazvērnieciskā balsī. „Ceru, ka viņa nebija pret tevi pārāk barga."

„Della!" nepatīkami pārsteigta, iesaucās profesore Maksūra.

„Zelta maisu," Harijs noteica savam maciņam, un tad paraudzījās atkal uz pārdevēju, skaitīdams piecus galeonus. „Neraizējies, es saprotu, ka viņa ir barga pret mani tikai tāpēc, ka mani mīl."

Viņš noskaitīja pārdevējai piecus galeonus, bet tikmēr profesore Maksūra bija nopurpinājusi kaut ko nesvarīgu. „Lūdzu, vienu ārkārtas dziedināšanas komplektu plus."

Tas bija pat savā ziņā satraucoši - noskatīties kā paplatinātā mute aprij aptieciņu kārtīga čemodāna izmērā. Harijs nespēja neiedomāties, kas notiktu, ja viņš pats pamēģinātu ielīst iekšā savā ēzeļādas maciņā, ņemot vērā to, ka vienīgais cilvēks, kurš var no tā kaut ko izņemt ārā, ir tas, kurš pats šo lietu ir tur ielicis.

Kad maciņš bija beidzis... notiesāt... grūti nākušo pirkumu, Harijs varēja likt galvu ķīlā, ka pēc tam dzirdēja klusu atraugu. Tas gan noteikti bija pieburts klāt ar nodomu. Jebkura alternatīva hipotēze bija tik baisa, ka par to pat negribējās domāt... patiesībā Harijs pat nespēja iedomāties nevienu alternatīvu hipotēzi. Harijs paraudzījās uz profesori, kad viņi jau atkal devās tālāk pa Diagonaleju. „Kur tālāk?"

Profesore norādīja uz kādu veikalu, kurš izskatījās tā, it kā būtu celts nevis no ķiegeļiem, bet gan no jēlas miesas, un krāsas vietā tas bija izklāts ar kažokādām. „Cūkkārpā ir atļauts turēt mazus mājdzīvniekus - jūs, piemēram, varat iegādāties pūci, lai varētu sūtīt vēstules..."

„Vai iespējams samaksāt kādu knutu vai cik nu tur, lai noīrētu pūci, kad man vajadzēs sūtīt vēstuli?"

„Jā," sacīja profesore Maksūra.

„Tad es saku pilnīgi striktu nē."

Profesore Maksūra palocīja galvu, it kā šķietami atzīmētu kādu ķeksīti. „Vai drīkstu jautāt, kāpēc nevēlaties iegādāties pūci?"

„Man reiz bija mājdzīvnieks akmens. Tas nomira."

„Jums šķiet, ka nespēsiet parūpēties par mājdzīvnieku?"

„Es spētu," Harijs sacīja, „bet tas beigtos ar to, ka es visu cauru dienu kā apsēsts uztrauktos par to, vai todien esmu to pabarojis, vai arī tas būrītī lēnām mirst badā, prātodams, kur palicis saimnieks un kāpēc neviens nedod ēst."

„Ak, nabaga pūce," vecākā ragana klusi noteica. „Pilnīgi pamesta. Diez ko tā varētu iesākt."

„Nu, varu iedomāties, ka tā, kad būtu pavisam izsalkusi, mēģinātu ar nagiem izskrāpēties ārā no būrīša vai kastes, vai nu no kurienes, kur tā ir iesprostota, kaut arī diez vai tai laimētos tikt ārā..." Harijs spēji aprāvās.

Ragana savā klusajā balsī mudināja viņu runāt tālāk. „Un kas tad ar viņu notiktu?"

„Atvainojiet," Harijs sacīja, bet tad pasniedzās un saņēma profesori Maksūru aiz rokas, laipni, bet stingri, un ieveda viņu vēl vienā šķērsielā; pēc tam, kad viņam bija nācies izvairīties no tik daudz laba vēlētājiem, šī kustība bija kļuvusi par teju neapdomātu paradumu. „Lūdzu, uzlieciet to klusuma burvestību."

„Kluso."

Harija balss trīcēja. „Tā pūce nav kaut kāda tēlaina līdzība ar mani, vecāki mani nekad nav slēguši kaut kādā kābūzī vai atstājuši badā, man nav bail tikt pamestam, un man, profesore Maksūra, nemaz nepatīk jūsu domu gājiens!"

Ragana drūmi uz viņu noraudzījās. „Un, Potera kungs, kāds tad ir tas domu gājiens?"

„Jūs domājat, ka es," Harijam bija grūti to izteikt līdz galam, „ka esmu cietis no vardarbības?"

„Vai esat cietis?"

„Nē!" Harijs iebļāvās. „Nē, nekad! Domājat, ka esmu stulbs? Es zinu, kas ir vardarbība pret bērnu, es zinu, ka ir nepieņemama pieskaršanās un visas tās citas lietas, un, ja kaut kas tāds atgadītos, es zvanītu policijai! Un ziņotu skolotājai! Un meklētu sociālā dienesta tālruņa numuru telefonu grāmatā! Un izstāstītu to vectēvam un vecmammai, un Figa kundzei! Bet mani vecāki nekad nav darījuši man pāri, nekad, nekad mūžā! Kā jūs vispār uzdrīkstaties padomāt kaut ko tādu!"

Vecākā ragana cieši lūkojās viņā. „Kā direktora vietniecei man ir pienākums izpētīt apstākļus, ja ir kādas pazīmes, ka pret kādu bērnu manā uzraudzībā ir notikusi vardarbība."

Harija dusmas milzu ātrumā pārtapa nevaldāmā, tumšā niknumā. „Vairāk nevienam citam nemaz neiedrošinieties pat izčukstēt šitādus, šitādus mājienus! Nevienam, dzirdat mani, Maksūra? Tādi apvainojumi var izpostīt cilvēkus un izārdīt ģimenes, kaut arī vecāki ne pie kā nav vainīgi! Es par šādiem gadījumiem esmu lasījis avīzēs!" Harija balss jau bija sakāpusi līdz spalgam spiedzienam. „Sistēma nezina, kad vajag apstāties, tā netic, kad vecāki vai arī bērni saka, ka nekas tāds nav noticis! Nemaz nemēģiniet ar ko tādu draudēt manai ģimenei! Es jums neļaušu izpostīt savas mājas!"

„Harij," vecākā ragana klusi noteica, stiepdama viņam pretī roku...

Harijs aši atkāpās un aizsita projām viņas plaukstu.

Maksūra sastinga, bet tad atrāva roku un paspēra soli atpakaļ. „Harij, viss kārtībā," viņa sacīja. „Es jums ticu."

„Vai tiešām?" Harijs nošņāca. Nežēlīgs niknums joprojām kūsāja viņam asinīs. „Vai arī jūs tikai gaidāt, kad tiksiet prom no manis, lai varētu aizpildīt dokumentus?"

„Harij, es redzēju jūsu māju. Es redzēju jūs kopā ar vecākiem. Viņi jūs mīl. Jūs mīlat viņus. Es patiešām jums ticu, kad sakāt, ka vecāki nedara jums pāri. Bet man bija tas jāpajautā, jo tajā visā ir kaut kas dīvains."

Harijs viņu ledaini uzlūkoja. „Kas tad?"

„Harij, es savā laikā Cūkkārpā esmu redzējusi daudzus no vardarbības cietušus bērnus; jūs bezgala noskumtu, ja uzzinātu, tieši cik daudzus. Taču, kad esat laimīgs, jūs neuzvedaties tipiski kā kāds no tiem cietušajiem bērniem, it nemaz nē. Jūs uzsmaidāt svešiniekiem, jūs apskaujat cilvēkus, es uzlieku roku jums uz pleca, un jūs nemaz no tā nesaraujaties. Bet reizēm, tikai reizēm, jūs pasakāt vai izdarāt kaut ko tādu, kas pavisam ļoti liek domāt par to, ka... it kā kāds jūs vienpadsmit gadus būtu turējis ieslēgtu pagrabā. Tas nemaz neizskatās pēc tās mīlošās ģimenes, kādu es redzēju." Profesore Maksūra pagāza sāņus galvu, sejai atkal vēršoties mīklainā izteiksmē.

Harijs to uzklausīja un apdomāja. Melnais niknums sāka atkāpties, kolīdz viņš bija atskārtis, ka profesore Maksūra viņu bija visā nopietnībā uzklausījusi un ka viņa ģimenei nekādas briesmas nedraud.

„Un kā jūs varētu izskaidrot savus novērojumus, profesore Maksūra?"

„Nezinu," viņa sacīja. „Bet ir iespējams, ka varētu būt noticis kaut kas tāds, ko jūs neatceraties."

Harijā atkal uzliesmoja dusmas. Tas atkal izklausījās pārāk ļoti pēc kaut kā tāda, ko viņš bija lasījis avīzēs par izjukušām ģimenēm. „Apspiestas atmiņas - tā ir pseidozinātne! Cilvēki neapspiež traumatiskas atmiņas, viņi tās atceras pat pārāk labi visu savu atlikušo mūžu!"

„Nē, Potera kungs. Ir arī tāda Aizmiršanas burvestība."

Harijs sastinga kā iemiets. „Burvestība, kas izdzēš atmiņas?"

Vecākā ragana apstiprinoši pamāja ar galvu. „Taču tā neizdzēš visu pieredzētā atstāto iespaidu, ja jūs, Potera kungs, saprotat, ko ar to gribu teikt."

Harijam pār muguru noskrēja ledains drebulis. Šādu hipotēzi... nemaz nebija tik viegli atspēkot. „Bet mani vecāki nespēj neko tādu izdarīt!"

„Protams, nespēj," sacīja profesore Maksūra. „To spētu izdarīt tikai kāds no burvju pasaules. Tiesa gan... diemžēl to nekādi nav iespējams pārbaudīt."

Harija racionālista talants atkal sāka strādāt ar pilnu jaudu. „Profesore Maksūra, cik pārliecināta jūs esat par saviem novērojumiem, un kādi alternatīvi izskaidrojumi vēl tam varētu būt?"

Ragana paplēta rokas, lai skaidri izrādītu, cik tās ir tukšas. „Pārliecināta? Potera kungs, es ne par ko neesmu pārliecināta. Visā savā mūžā neesmu satikusi nevienu jums līdzīgu. Reizēm neliekas, ka jūs būtu vienpadsmitgadīgs bērns vai pat vispār cilvēks."

Harija uzacis uzrāvās teju vai pat līdz debesīm...

„Es atvainojos!" profesore Maksūra steigšus noteica. „Ļoti atvainojos, Potera kungs. Tikai gribēju izteikt savas domas, bet laikam diemžēl tas izskanēja mazliet citādi, nekā biju gribējusi..."

„Tieši otrādi, profesore Maksūra," Harijs sacīja un lēnām atplauka smaidā. „Es to pat varētu uztvert kā komplimentu. Bet vai jums būtu kas iebilstams, ja es piedāvātu jums alternatīvu izskaidrojumu?"

„Lūdzu, piedāvājiet."

„Nav paredzēts, ka bērni varētu būt daudz gudrāki par saviem vecākiem," Harijs sacīja. „Vai vismaz daudz saprātīgāki - varbūt mans tēvs tomēr varētu pārspēt mani gudrībā, ja viņš, ziniet, mazliet pacenstos tā vietā, lai tikai sava pieauguša cilvēka inteliģenci lietotu galvenokārt tāpēc, lai izgudrotu arvien jaunas atrunas, kāpēc varētu man nepiekāpties..." Harijs apklusa. „Profesore, esmu pārāk gudrs. Man ar parastiem bērniem nav nekas runājams. Pieaugušie mani neciena tik daudz, lai gribētu ar mani sarunāties. Un atklāti sakot, ja arī gribētu sarunāties, viņi nemaz nešķiet tik gudri kā Ričards Feinmans, tāpēc es sarunu vietā ar viņiem daudz labprātāk palasu kaut ko, ko ir uzrakstījis Ričards Feinmans. Profesore Maksūra, es jūtos vientuļš. Es visu savu mūžu esmu juties vientuļš. Varbūt tas ir atstājis līdzīgu iespaidu kā tad, ja es būtu ieslēgts pagrabā. Un esmu pārāk inteliģents, lai raudzītos uz saviem vecākiem tā, kā tas bērnam būtu jādara. Vecāki mani mīl, bet viņiem nešķiet, ka vienmēr būtu jārīkojas saprātīgi, un reizēm es jūtos tā, it kā viņi būtu bērni - bērni, kuri neklausās un kuriem ir pilnīga autoritāte pār visu manu eksistenci. Es cenšos nebūt par to pārāk sarūgtināts, bet - vispār, ja skatos uz to visu godīgi, tad, jā - tas tomēr mani sarūgtina. Man ir arī problēmas apvaldīt dusmas, bet pie tā es jau strādāju. Tas arī ir viss."

„Tas arī ir viss?"

Harijs apņēmīgi palocīja galvu. „Tas arī ir viss. Gan jau, profesore Maksūra, pat maģiskajā Lielbritānijā vienmēr ir vērts apsvērt arī vienkāršu izskaidrojumu, ne tā?"

Vēlāk tajā pašā dienā saule vasaras debesīs jau bija nolaidusies zemāk un veikalnieki bija sākuši nozust no ielām. Dažas bodītes bija pat jau aizvērušās; Harijs un profesore Maksūra Flarišā un Blotā bija paspējuši iegādāties viņam grāmatas tieši pirms pašām darbalaika beigām. Bija tikai neliels starpgadījums, kad Harijs, uzgājis norādi par aritmantiku un uzmeklējis atbilstošās septītā kursa grāmatas, bija sācis iet pa gaisu, jo tajās nebija nekā matemātiski sarežģītāka par trigonometriju.

Šajā brīdī gan visi sapņi par zemu noliekušos zinātniskās pētniecības augli bija pametuši Harija prātu.

Šajā brīdī viņi abi izsoļoja ārā no Olivanda veikala, un Harijs noraudzījās uz savu zizli. Viņš bija to novēzējis un radījis daudzkrāsainas dzirksteles, kam it kā nebūtu vajadzējis būt nekam īpaši pārsteidzošam pēc visa tā, kas bija redzēts, bet tomēr...

Es spēju burt.

Es. Tas ir, tieši personīgi es. Es esmu maģisks; es esmu burvis.

Harijs bija sajutis, kā maģija uzplūst augšup pa roku, un tieši tajā mirklī bija atskārtis, ka viņam vienmēr piemitušas šādas spējas, ka tās viņā mitinājušās visu mūžu, spējas, kas nav saistītas ar redzi vai dzirdi, vai ožu, vai garšu, vai tausti, bet ir tīri maģiskas. It kā tev būtu acis, kuras tu visu laiku būtu turējis aizvērtas, tāpēc nemaz neapjaut, ka redzi tikai tumsu; un tad vienu dienu tās atveras, un tu ieraugi pasauli. Viņam cauri traucās neizmērojams pārsteigums, skardams ikvienu viņa būtības daļiņu, atmodinādams viņu, līdz atkal pēc īsa mirkļa šī sajūta bija nodzisusi pavisam, aiz sevis atstājot vien skaidru apziņu, ka viņš tagad ir burvis un ka vienmēr tāds ir bijis, un ka pat kaut kādā dīvainā veidā to vienmēr bija apjautis.

Un...

„Un patiešām ir ļoti savādi, ka jums lemtajam zizlim ir brālis - brālis, kurš atstājis uz jūsu pieres šo rētu."

Kaut kas tāds nu gan nevar būt sagadīšanās. Tur veikalā bija tūkstošiem zižļu. Nu, labi, īstenībā jau tā var būt sagadīšanās - pasaulē ir seši miljardi cilvēku un katru dienu notiek tādas sagadīšanās ar varbūtību tūkstotis pret vienu. Taču no Beijesa teorēmas izriet, ka jebkura saprātīga hipotēze, kura ir iespējamāka nekā patvaļīga notikuma varbūtība ar tūkstoti pret vienu, kura rezultātā viņš varētu savā īpašumā iegūt Tumsas pavēlnieka zižļa brāli, ir jāuzskata par ticamāku.

Profesore Maksūra bija vienkārši noteikusi: „Cik savādi!" un vairāk neko, par ko Harijs ar šausmām nobrīnījās, kā burvji un raganas spēj būt tik ārkārtīgi, drausmīgi neieinteresēti. Harijs vienkārši nevarēja iedomāties, ka varētu tikai attraukt: „Hm," un tad ņemt un iziet no veikala, pat nemaz neapsverot nevienu hipotēzi, ar ko izskaidrot šo gadījumu.

Viņš pacēla kreiso roku un pieskārās rētai.

Kas... vispār...

„Jūs tagad esat pilnvērtīgs burvis," sacīja profesore Maksūra. „Apsveicu."

Harijs palocīja galvu.

„Un ko jūs domājat par burvju pasauli?" viņa vaicāja.

„Tā ir savāda," Harijs sacīja. „Man vajadzētu domāt par visu to maģiju, ko redzēju... par visu to, ko tagad zinu, ka tas ir iespējams, un par visu to, ko reiz zināju, kas tagad ir izrādījies nepareizs, un visu to darbu, kas stāv man priekšā, lai izprastu šo pasauli. Un tomēr es arvien attopos, ka esmu pievērsies tādām triviālām lietām kā," Harijs pieklusināja balsi, „piemēram, visai tai Zēna-Kurš-Izdzīvoja padarīšanai." Te gan neviena blakus nebija, tomēr nebija nekādas vajadzības izaicināt likteni.

Profesore Maksūra izkrekšķēja k-kh-khm. „Tiešām? Kas to būtu domājis."

Harijs palocīja galvu. „Jā. Nu tas vienkārši ir... savādi. Uzzināt, ka esi piederīgs šim visam lielajam notikumam, uzdevumam sakaut dižo un baismīgo Tumsas pavēlnieku, un tad izrādās, ka tas jau ir izdarīts. Pabeigts. Pilnīgi un galīgi noslēdzies. It kā tu būtu Frodo Baginss, kas pēkšņi uzzina, ka vecāki tevi jau viena gada vecumā bija aizveduši uz Likteņaizu, lai tu varētu iemest tajā Gredzenu, un tu to pat nemaz neatceries."

Profesores Maksūras smaids likās kļuvis tāds kā stīvāks.

„Ziniet, ja es būtu cits cilvēks, pilnīgi pavisam citadāks, es varu iedomāties, ka tiešām pamatīgi uztrauktos, kā attaisnot savu iegūto slavu. Ārprāts, Harij, - ko tad tu tagad dari, kad esi pieveicis Tumsas pavēlnieku? Ak, tev ir pašam sava grāmatnīca? Nu lieliski! Klau, zināji, ka es tavā vārdā nosaucu savu dēlu? Bet es ļoti ceru, ka mācēšu neiekrist šajā bedrē." Harijs nopūtās. „Bet tik un tā... uzzinot ko tādu, es gandrīz vai sāku vēlēties, lai būtu palicis vēl kaut kas neatrisināts; nu tikai tāpēc, lai, ziniet, es tiešām varētu teikt, ka pats kaut kādā veidā tajā visā esmu piedalījies."

„Ak tā?" sacīja profesore Maksūra savādā balsī. „Kas tad jums tāds ir prātā?"

„Nu, piemēram, jūs teicāt, ka manus vecākus kāds nodeva. Kurš viņus nodeva?"

„Siriuss Bleks," ragana sacīja, teju vai izšņākdama šo vārdu. „Viņš atrodas Azkabanā. Burvju cietumā."

„Cik liela varbūtība ir tam, ka Siriuss Bleks varētu izbēgt no cietuma, un tad man viņš būtu jāizseko un jāsakauj tādā kā iespaidīgi dramatiskā duelī, vai vēl labāk - es varētu izsludināt milzīgu atlīdzību par viņa galvu un pats tikmēr slēptos Austrālijā un nogaidītu, līdz viņš tiek noķerts?"

Profesore Maksūra samirkšķināja acis. Divreiz. „Visai maz ticams. No Azkabanas neviens vēl nekad nav izbēdzis, un šaubos, vai viņš būs pirmais, kurš to izdarīs."

Harijam bija mazliet pagrūti noticēt tam, ka „no Azkabanas neviens vēl nekad nav izbēdzis". Tomēr varbūt ar maģijas palīdzību ir iespējams uzbūvēt arī praktiski 100% drošu cietumu, īpaši tad, ja tev ir zizlis, bet ieslodzītajiem - nē. Vislabākais veids, kā izbēgt no tāda cietuma, ir - jau no paša sākuma tajā nemaz neiekļūt.

„Nu labi," Harijs sacīja. „Izklausās, ka viss tiešām labi līmējas kopā." Viņš nopūties ar plaukstu paberzēja pieri. „Vai arī Tumsas pavēlnieks tajā naktī īstenībā nemaz nenomira. Ne jau pavisam. Viņa gars klīst kaut kur apkārt, čukstēdams cilvēkiem murgos, iepūzdams savu drausmīgo garu nomoda pasaulē, cītīgi meklēdams, kā atkal atgriezties dzīvajo zemē, kuru viņš ir zvērējis izpostīt, un tagad saskaņā ar kādu senu pareģojumu es ar viņu esmu savienots nāvīgā cīņā, kurā uzvarētājam būs lemts zaudēt, bet zaudētājam būs lemts uzvarēt..."

Profesores Maksūra grozīja galvu uz riņķi kā vilciņš, šaudot apkārt skatienu, it kā uzraudzīdama, vai viņus kāds nenoklausās.

„Profesore, es tikai pajokoju," Harijs sacīja, juzdamies mazliet aizkaitināts. Apžēliņ, nu kāpēc viņai vienmēr viss bija jāuztver tik pārlieku nopietni...

Harijam vai līdz vēdera pašam dziļumam palēnām noslīdēja savāda atskārsme.

Profesore Maksūra paraudzījās uz Hariju ar mierīgu seju. Pavisam, pavisam mierīgu seju. Tad uzradās smaids. „Potera kungs, protams, ka jūs tikai pajokojāt."

Nu neraža.

Ja Harijam būtu jānoformulē atskārsme, kas tikko sajūtu līmenī bija noplaiksnījusi prātā, tā būtu izskanējusi apmēram šādi: „Novērtējot varbūtību, ka profesore Maksūra izturas tieši tā, kā es to nupat novēroju, prasmīgas sevis apvaldīšanas rezultātā, attiecinot to pret varbūtību sadalījumu, kas aptver visas tās rīcības, ko viņa darītu dabiski gadījumā, kad esmu muļķīgi pajokojis, šāda uzvedība nepārprotami pierāda, ka viņa kaut ko noklusē."

Taču īstenībā Harijs tikai nodomāja: Nu neraža.

Harijs arī pats aplaida uz riņķi skatienu, lai pārraudzītu ielu. Ne-e, tuvumā neviena nebija. „Viņš nav miris, vai ne," Harijs nopūtās.

„Potera kungs..."

„Tumsas pavēlnieks ir dzīvs. Protams, ka viņš ir dzīvs. Es biju tik pārlieku optimistisks, ka vispār atļāvos pat pasapņot, ka tā varētu nebūt. Es laikam pavisam esmu zaudējis veselo saprātu, es pats nesaprotu, ko vispār domāju. Tikai tāpēc, ka kāds teica, ka viņa ķermenis ir atrasts sadedzis pīšļos, es patiešām nesaprotu, kā varēju iedomāties, ka viņš ir miris. Ir vairāk nekā skaidrs, ka man vēl ir ļoti daudz jāmācās, lai apgūtu pareizu pesimisma mākslu."

„Potera kungs..."

„Vismaz sakiet, ka īstenībā nav tāds pareģojums..." Profesore Maksūra vēl arvien raudzījās uz viņu ar to pārlieku laipno un stingo smaidu. „Eu, nu tas taču vairs nav nopietni."

„Potera kungs, jums nevajadzētu tā sagudrot visādas lietas, par ko pēc tam pašam ir jāuztraucas..."

„Vai jūs patiešām gribat man teikt ko tādu? Iedomājieties, kā es jutīšos, kad vēlāk uzzināšu, ka īstenībā man par to bija gan jāuztraucas."

Viņas stīvais smaids uz mirkli noraustījās.

Harija pleci saguma. „Man ir jāizanalizē vesela maģiskā pasaule. Man nav laika visādām atrunām."

Tad viņi abi apklusa, kolīdz uz ielas bija uzradies kāds vīrs garā, oranžā mantijā, kurš lēnām pagāja viņiem garām; profesore Maksūra viņu pavadīja ar neuzbāzīgu skatienu. Harijs kustināja muti, stipri košļādams lūpu, un, ja kāds būtu ieskatījies ciešāk, varētu manīt, ka uz tās ir izplūdis sīks asiņu punktiņš.

Kad oranžajā mantijā tērptais vīrietis bija aizgājis tālāk, Harijs atkal ierunājās, klusu nočukstēdams zemā balsī. „Profesore Maksūra, vai tagad jūs man tomēr izstāstīsiet taisnību? Un nemaz nemēģiniet atrunāties, es neesmu stulbs."

„Jums, Potera kungs, ir tikai vienpadsmit gadu!" viņa strikti nočukstēja.

„Un tāpēc es neesmu uzskatāms par cilvēku. Piedodiet... uz vienu mirklīti es aizmirsos."

„Tas ir saistīts ar šausminošām un īpaši slepenām lietām! Tie, Potera kungs, ir noslēpumi! Tā ir katastrofa, ka jūs, vēl būdams bērns, jau zināt pat tik daudz! Jūs nedrīkstat to nevienam stāstīt, vai saprotat? Pilnīgi nevienam!"

Tā reizēm notika, kad Harijs pietiekami sadusmojās - asinis viņam dzīslās nevis uzkarsa, bet gan atdzisa, un prātu aptvēra drausmīga, tumša apskaidrība, ar dzelžainu reālismu izskaitļodama ikvienu iespējamo gājienu un tā sekas.

Jāaizrāda, ka tev ir tiesības to zināt - neizdosies. Pēc Maksūras domām vienpadsmitgadīgiem bērniem nav tiesības neko zināt.

Jāsaka, ka tu vairs ar viņu nedraudzēsies - neizdosies. Viņa tavu draudzību nevērtē pietiekami augstu.

Jāaizrāda, ka tev draudēs briesmas, ja neko nezināsi - neizdosies. Jau ir izshēmoti plāni, kas sevī ietver tavu nezināšanu. Zināmās neērtības, kas radīsies, to visu pārplānojot, noteikti šķitīs daudz nepatīkamākas, nekā visai neskaidri zināmais pieļāvums, ka tu tādēļ varētu ciest.

Neizdosies arī apelēšana pie taisnīguma vai veselā saprāta. Tev vai nu ir jāpiedāvā kaut kas tāds, ko viņa vēlas, vai arī jāizdomā, kā savā labā izmantot kaut ko, no kā viņa baidās...

Ā.

„Nu tad tā, profesore," Harijs sacīja zemā, ledainā balsī, „izskatās, ka tādā gadījumā man ir kaut kas tāds, ko jūs gribētu pieņemt. Jūs varat no brīva prāta izstāstīt man patiesību, visu patiesību, un par to es glabāšu jūsu noslēpumus. Vai arī jūs varat turēt mani neziņā, lai arī turpmāk varētu mani izmantot kā bandinieku, taču šajā gadījumā es jums neko nebūšu parādā."

Maksūra apstājās uz ielas kā iemieta. Acis viņai meta zibeņus, bet balss izskanēja kā visīstākais šņāciens. „Kā jūs uzdrošināties!"

„Kā jūs uzdrošināties!" viņš tāpat viņai atčukstēja.

„Jūs taisāties mani šantažēt?"

Harijs saviebās. „Es piedāvāju jums izdevīgu pakalpojumu. Es dodu jums iespēju nosargāt savus dārgos noslēpumus. Ja jūs no šī piedāvājuma atsacīsieties, mani urdīs visi dabiskie motīvi ievākt par to informāciju no citiem avotiem, ne jau tāpēc, lai jums iespītētu, bet tāpēc, ka man tas ir jāzina! Pārkāpiet pāri tām savām bezjēdzīgajām dusmām uz bērnu, kuram pēc jūsu domām būtu jāklausa jums bez ierunām, un jūs sapratīsiet, ka tā rīkotos jebkurš saprātīgs pieaugušais! Paraugieties uz to visu no mana skatu punkta! Kā jūs justos, ja kas tāds notiktu ar JUMS?"

Harijs noraudzījās uz Maksūru, kā viņa smagi elso. Harijs nosprieda, ka jāļauj viņai nedaudz attapties, lai viņa kādu brīdi pašūmējas. „Jums nav jādod atbilde uzreiz," Harijs sacīja mierīgākā tonī. „Es sapratīšu, ja jums ir nepieciešams apdomāt manu piedāvājumu... bet es jūs brīdinu par vienu lietu," Harijs sacīja, balsij kļūstot saltākai. „Nemaz nemēģiniet noburt mani ar to Aizmiršanas burvestību. Pirms kāda laika es izstrādāju īpašu signālu, un šo signālu jau esmu sev nosūtījis. Ja saņemšu signālu, bet nespēšu atcerēties, kā esmu to nosūtījis..." Harijs beigās zīmīgi apklusa.

Maksūras seja šķobījās un grozījās, pārmainoties vai ik sekundi. „Es... Potera kungs, nemaz nebiju domājusi jums izdzēst atmiņu... bet kāpēc gan jūs vispār esat izgudrojis tādu signālu, ja pirms tam par šādu burvestību neko nezinājāt..."

„Es par to iedomājos, kad lasīju vienu vientiešu zinātniskās fantastikas grāmatu, un tad pie sevis tā padomāju - nu, katram gadījumam... Un nē, to signālu es jums netaisos atklāt, es neesmu dumjš."

„To es nemaz negribēju prasīt," Maksūra sacīja. Viņa šķita tāda kā ierāvusies sevī un pēkšņi likās esam kļuvusi gauži veca un pagalam nogurusi. „Potera kungs, šī bija ārkārtīgi nogurdinoša diena. Vai varam iegādāties jums koferi, lai varu vest jūs uz mājām? Tik daudz es jums uzticēšos, ka šīs lietas apstākļus nevienam neizpaudīsiet, jo man šis viss vēl jāapdomā. Paturiet prātā, ka visā pasaulē ir tikai divi cilvēki, kuri vēl par to kaut ko zina, un tie ir direktors Baltuss Dumidors un profesors Severuss Strups."

Tātad. Jauna informācija; tas bija pamiera piedāvājums. Harijs apstiprinoši palocīja galvu un tad pagriezās ar skatienu uz priekšu, atsākdams soļot, un arī asinis viņam dzīslās vērtās arvien siltākas.

„Tas nozīmē, ka tagad man jāizdomā, kādā veidā sakaut nemirstīgu tumšo burvi," Harijs sacīja un neapmierināti nopūtās. „Es patiešām vēlos, kaut jūs man to būtu izstāstījusi, pirms es sāku iepirkties."

Koferu veikals bija iekārtots daudz bagātīgāk nekā jebkurš cits veikals, kuru Harijs bija apmeklējis - aizkari bija rotāti ar greznu, smalku rakstu, grīdu un sienas klāja lakoti un pulēti koka dēļi, bet paši koferi ieņēma goda vietas uz nospodrinātiem ziloņkaula podestiem. Veikalnieks bija ģērbies drānās, kuras smalkumā tikai par mata tiesu pārspēja vien Lūcija Malfoja apģērbs, un viņš runāja ar izmeklētām, lišķīgām laipnībām kā ar Hariju, tā ar profesori Maksūru.

Harijs bija uzdevis sev interesējošos jautājumus, līdz, pievilkšanas spēka dzīts, bija nokļuvis pie kāda kofera, kurš izskatījās darināts no cieta, smaga koka; tas nebija nopulēts, taču likās esam sevis cienīgs koferis, uz kura bija iegravēts pūķa attēls, kas sargādams ar acīm izsekoja ikvienu, kas tam pietuvojās. Koferis bija atvieglināts ar burvestību, tas pēc rīkojuma spēja sarauties, kā arī prata zem sevis izdiedzēt nagainus taustekļus, lai spirinādamies varētu aizlēkšot pakaļ savam saimniekam. Koferim bija divas atvilktnes ikkatrā no četrām pusēm, kur katra atvilktne, atvilkta vaļā, atklāja nodalījumu, kas bija tikpat dziļš kā pats koferis. Vākam katrā pusē bija četras atslēgas, kur katra atvēra savu atsevišķu telpu. Un - kas bija pats svarīgākais - apakšpusē bija rokturis, kurš, izslīdējis ārā, izstūma kāpņu laidienu, novezdams mazā, apgaismotā telpā, kurā pēc Harija aplēsēm varēja ietilpināt savus divpadsmit grāmatplauktus.

Ja iespējams iegādāties šādus čemodānus, Harijs nesaprata, kāpēc vispār jānopūlas ar māju būvēšanu.

Simtu astoņi zelta galeoni. Tik maksāja labs, praktiski nelietots koferis. Ja maiņas kurss ir aptuveni piecdesmit Britu mārciņas pret galeonu, tad ar šādu summu pietiktu, lai nopirktu lietotu mašīnu. Tas būtu visdārgākais pirkums, kādu Harijs visā savā mūžā būtu iegādājies.

Deviņdesmit septiņi galeoni. Tik daudz bija atlicis zelta maisā, ko Harijs bija drīkstējis izņemt no Gringotiem.

Profesorei Maksūrai sejā bija redzams žēlums. Kaut arī iepirkšanās bija vilkusies visas dienas garumā, viņa nejautāja Harijam, cik daudz naudas viņam zutenī atlicis, kad pārdevējs nosauca kofera cenu, - tas nozīmēja, ka profesore labi prot rēķināt galvā arī bez pildspalvas un papīra. Jau atkal Harijs sev piekodināja paturēt prātā to, ka zinātniski neizglītots it nemaz nav tas pats, kas stulbs.

„Cik žēl, jaunais cilvēk," sacīja profesore Maksūra. „Tā ir tikai mana vaina. Es labprāt piedāvātu jūs vēlreiz aizvest uz Gringotiem, taču banka tagad jau būs slēgta, apkalpojot vien tikai neatliekamus ārkārtas darījumus."

Harijs palūkojās uz viņu un ieprātojās...

„Nu," nopūtās profesore Maksūra, apcirtusies uz papēža, „tad jau laikam varam tikpat labi arī iet projām."

...viņa nebija pilnībā zaudējusi savaldīšanos, kad bērns uzdrošinājās viņai iebilst. Viņai gan tas nepatika, taču viņa bija sākusi domāt tā vietā, lai uzsprāgtu dusmās. Var jau būt, ka tam par izskaidrojumu ir vienkārši tas, ka būs jācīnās pret Tumsas pavēlnieku - un tāpēc viņai vajadzēja iegūt Harija labvēlību. Bet lielākoties pieaugušie nebūtu aizdomājušies pat tik tālu; ja kāds ar zemāku statusu būtu atteicies paklausīt, viņi vispār nebūtu sākuši apsvērt, kā tas varētu kaut ko iespaidot nākotnē...

„Profesore?" Harijs ierunājās.

Ragana pagriezās atpakaļ un palūkojās uz viņu.

Harijs dziļi ievilka elpu. Vajadzēja mazliet sadusmoties, lai saņemtos tam, kas viņam tagad bija padomā, citādi viņam vienkārši nepietiks drosmes. Viņa manī neklausījās, viņš klusībā pie sevis nodomāja, Es gribēju izņemt vēl naudu, taču viņa manī neklausījās... Sakoncentrējis visas domas uz Maksūru un to, kā sarunu aizvirzīt vēlamajā gultnē, viņš ierunājās.

„Profesore, jūs bijāt iedomājusies, ka ar simts galeoniem pilnīgi pietiks, lai nopirktu koferi. Tāpēc jūs mani nebrīdinājāt, kad man makā palika tikai deviņdesmit septiņi galeoni. Un šis ir tieši tas, ko pierāda pētījumi - tieši šādi notiek, kad cilvēki domā, ka viņi atstāj sev nelielu kļūdas rezervi. Viņi nav pietiekami pesimistiski. Ja tas būtu manā ziņā, es drošības pēc būtu izņēmis divus simtus galeonus. Tajā kambarī bija pietiekami daudz naudas, un es to vajadzības gadījumā vēlāk būtu varējis atlikt atpakaļ. Bet man šķita, ka jūs man to neļausiet darīt. Man šķita, ka būsiet dusmīga, ja es pat tikai atļautos jums to palūgt. Vai es kļūdījos?"

„Laikam jau man jāatzīstas, ka jums tiešām ir taisnība," sacīja profesore Maksūra. „Taču, jaunais cilvēk..."

„Tieši šādu gadījumu dēļ man rodas problēmas uzticēties pieaugušajiem." Kaut kā Harijam izdevās saglabāt mierīgu balss toni. „Jo viņi sāk dusmoties pat tad, kad tu tikai centies ar viņiem kaut ko sarunāt. Viņiem šķiet, ka tā ir pretī runāšana un nekaunība un ka tā tiek izaicināts viņu pārākais cilts vecākā statuss. Ja centies ar viņiem aprunāties, viņi sāk dusmoties. Tāpēc, ja man būtu jāizdara kas patiešām svarīgs, es nemaz nevarētu jums uzticēties. Pat ja jūs ar vislielāko rūpību uzklausītu to, kas man ir sakāms, - jo arī tas piederas pie lomas, kuru spēlē visi gādīgie vecāki, - jūs tik un tā neņemtu vērā manis teikto un nesāktu rīkoties citādi, jums mani argumenti pilnīgi neko nemainītu."

Pārdevējs uz viņiem abiem nekaunīgi noraudzījās.

„Es pat saprotu, ko jūs ar to gribat pateikt," profesore Maksūra beigās noteica. „Ja arī es reizēm liekos pārāk strikta, lūdzu, atcerieties to, ka esmu nostrādājusi par Grifidora torņa vecāko, šķiet, vai tūkstoš gadus."

Harijs palocīja galvu un runāja tālāk. „Tāpēc - pieņemsim, ka ir kāds veids, kā es varētu dabūt galeonus no sava kambara, bez vajadzības atgriezties Gringotos, taču tas būs saistīts ar to, ka pārkāpšu savu paklausīgā bērna lomu. Vai varu jums ko tādu uzticēt un šo gadījumu izmantot, kaut arī tas pieprasīs, lai jūs izkāptu no savas profesores Maksūras lomas?"

„Ko?" noteica profesore Maksūra.

„Citiem vārdiem sakot, ja nu es būtu izdarījis tā, ka mēs nebūtu izņēmuši pārāk maz naudas no kambara, - vai jums nebūtu pret to nekas iebilstams, kaut arī, atskatoties uz pirms tam notikušo, tas nozīmētu, ka bērns nebija paklausījis pieaugušajam?"

„Laikam... jau nebūtu..." ragana noteica, būdama visai lielā neizpratnē.

Harijs izņēma ēzeļādas maciņu un sacīja: „Vienpadsmit galeonus, kas sākotnēji ņemti no manas dzimtas kambara."

Un Harijam rokā uzradās zelts.

Uz vienu mirkli profesores Maksūras mute pavērās plati vaļā, tad ragana aizcirta ciet žokli un, cieši samiegusi acis, norūca caur sakostiem zobiem: „Kur tu ņēmi to..."

„No savas dzimtas kambara, kā jau es to tikko teicu."

„Kā?"

„Maģija."

„Tas nav nekāds izskaidrojums!" atcirta profesore Maksūra, bet tad viņa apklusa, samirkšķinājusi acis.

„Nē, ak, tad nav gan, vai ne? Man pieklātos apgalvot, ka es to varēju tāpēc, ka eksperimentāli atklāju patiesos noslēpumus, kā strādā maciņš un ka tas īstenībā var atgūt objektus no jebkuras vietas, nevis tikai no tā iekšienes, ja vien pareizi izsaka pieprasījumu. Bet īstenībā nauda ir no tās zelta kaudzes, kurā es pirms tam iegāzos, un es vienkārši paspēju ieraust dažus galeonus sev kabatā. Tas, kurš izprot pesimismu, zina, ka nauda ir kaut kas tāds, ko var ievajadzēties pēkšņi un bez liela brīdinājuma. Tāpēc - vai tagad jūs dusmojaties uz mani, ka neesmu ievērojis jūsu autoritāti? Vai arī priecājaties, ka esam tikuši galā ar šo svarīgo uzdevumu?"

Pārdevēja acis bija iepletušās kā apakštasītes.

Bet garā ragana tur tā klusēdama vienkārši stāvēja.

„Cūkkārpā disciplīnai ir jāpakļaujas," viņa sacīja pēc gandrīz veselas minūtes. „Tas attiecas uz pilnīgi visiem studentiem. Un jums jābūt arī pieklājīgam un paklausīgam arī pret visiem pārējiem profesoriem."

„Es to saprotu, profesore Maksūra."

„Labi. Tad nopērkam to koferi un ejam mājās."

Harijam likās, ka viņš varētu izvemties vai arī uzgavilēt, vai arī noģībt, vai vispār izjust kādu reakciju. Šī bija pirmā reize mūžā, kad viņa rūpīgi pārdomātie spriedumi bija uz kādu nostrādājuši. Varbūt gan tas bija tāpēc, ka šī bija pirmā reize, kad kādam pieaugušajam ar viņu bija pavisam nopietnas darīšanas, bet tik un tā...

Minerva Maksūra, +1 punkts.

Harijs paklanījās un ielika Maksūrai rokās maisu ar zeltu un vēl piedevām vienpadsmit galeonus. „Liels jums paldies, profesore. Vai jūs varētu izdarīt pirkumu manā vietā? Man vajag aiziet uz labierīcībām."

Pārdevējs, jau atkal sākdams lišķēt, norādīja uz durvīm ar apaļu zelta rokturi. Kad Harijs sāka iet uz to pusi, viņš sadzirdēja, ka pārdevējs ievaicājas savā pieglaimīgajā balsī: „Maksūras madāma, vai drīkstu jautāt, kas viņš tāds ir? Pieņemu, ka - slīdenis - trešgadnieks varbūt? - un no ļoti cienījamas ģimenes, taču nekādi nevaru..."

Aizveroties tualetes durvīm, vairs nevarēja dzirdēt pārdevēja teikto, un, kad Harijs bija atradis atslēgu un iespiedis to vietā, viņš paķēra savu maģisko, pašattīrošo dvieli un ar trīcošām rokām sev no pieres noslaucīja sviedrus. Harijs viscaur bija izmircis sviedros, kas bija izsūkušies cauri visam viņa vientiešu apģērbam līdz pēdējai vīlītei, tomēr uz mantijas nekas no tā nebija manāms.

Saule jau bija sākusi rietēt, un bija ļoti vēls, kad viņi atkal stāvēja Caurā katla pagalmiņā, klusajā, pērno lapu piebirušajā saskarsmes punktā starp maģisko Lielbritānijas Diagonaleju un visu vientiešu pasauli. (Kurām ir tik briesmīgi nodalītas ekonomikas...) Kolīdz būs ticis ārā, Harijs taisījās doties uz telefona būdiņu zvanīt tēvam. Saprotams, nebija jāuztraucas, ka viņa koferi kāds varētu nozagt. Čemodānam bija nozīmīga maģiskā priekšmeta statuss, kas nodrošināja, ka vientieši to neievēros; burvju pasaulē ir pieejamas šādas tādas priekšrocības, ja esi gatavs samaksāt lietotas automašīnas cienīgu cenu.

„Tad nu šeit uz kādu brīdi mūsu ceļi šķiras," profesore Maksūra sacīja. Viņa pašūpoja galvu, kā nespēdama tam noticēt. „Šī bija savādākā diena, kādu esmu pieredzējusi... ļoti daudzu gadu laikā. Praktiski kopš tās dienas, kad uzzināju, ka bērnam ir izdevies sakaut Pats-Zināt-Ko. Interesanti - ja tā padomā - varbūt tā bija pēdējā saprātīgā diena pasaulē."

Ak, par ko tad viņa te vēl sūdzas. Jums liekas, ka jums bija nereāla diena? Paskatieties uz manējo.

„Jūs šodien man par sevi atstājāt pavisam labu iespaidu," Harijs viņai sacīja. „Man būtu vajadzējis prasties jums arī skaļi izteikt savu atzinību, es jums domās piešķīru punktus un tā kaut kā."

„Pateicos, Potera kungs," sacīja profesore Maksūra. „Ja jūs jau būtu ticis iešķirots kādā tornī, es jums būtu noņēmusi tik daudz punktus, ka pat jūsu mazbērni vēl arvien zaudētu Skolas kausa izcīņā."

„Pateicos jums, profesore." Droši vien vēl bija par agru sākt saukt viņu par Minniju.

Šī sieviete, ļoti iespējams, bija vissaprātīgākais pieaugušais, kādu Harijs jebkad saticis, kaut arī viņai nebija pamatzināšanu zinātnes jautājumos. Harijs pat apsvēra, ka varētu piedāvāt viņai otro vietu tajā savā grupējumā, kuru veidoja cīņai pret Tumsas pavēlnieku, tomēr viņš nebija tāds muļķis, lai to izsacītu skaļi. Tā, kāds tad tādam grupējumam varētu būt labs nosaukums.... Nāvēžu ēdēji?

„Drīz tiksimies atkal, kad sāksies skola," profesore Maksūra noteica. „Un, Potera kungs, runājot par jūsu zizli..."

„Zinu, ko jūs gribat," Harijs atbildēja. Viņš izņēma savu dārgo zizli un ar smagu sirdi apsvieda to otrādi plaukstā, un padeva to viņai ar rokturi pa priekšu. „Ņemiet. Es nebiju nodomājis ar to kaut ko iesākt, vispār netaisījos neko ar to darīt, bet es nevēlos, lai jūs mocītu murgi, ka esmu uzspridzinājis savas mājas."

Profesore Maksūra sparīgi pamāja ar galvu. „Vai nē, Potera kungs! Tā tas nenotiek. Es tikai gribēju jūs brīdināt, lai neburaties mājās, jo ministrija spēj noteikt nepilngadīgas personas buršanos un bez uzraudzības tā ir aizliegta."

„Ā," Harijs noteica. „Izklausās ļoti saprātīgs likums. Priecājos, ka burvju pasaulē tādas lietas tomēr uztver pavisam nopietni."

Profesore Maksūra cieši uz viņu palūkojās. „Jūs to tiešām sacījāt pilnā nopietnībā."

„Jā," Harijs atbildēja. „Es to saprotu. Maģija ir bīstama, un tādiem noteikumiem ir pamatots iemesls. Arī tās pārējas citas lietas ir bīstamas. To es arī saprotu. Neaizmirstiet, ka es tomēr neesmu stulbs."

„Diez vai man to izdotos kādreiz aizmirst. Pateicos, Harij, šī atziņa tiešām man liek justies labāk par to, ka esmu jums uzticējusies zināmos jautājumos. Pagaidām uz redzēšanos."

Harijs pagriezās uz promiešanu, lai dotos cauri Caurajam kaltam ārā vientiešu pasaulē.

Kad viņa plauksta bija uzgūlusi kroga sētas durvju rokturim, viņš sev aiz muguras sadzirdēja vēl pēdīgi nočukstētus vārdus.

„Hermione Grendžera."

„Ko?" Harijs noteica, ar roku vēl arvien turēdams durvju rokturi.

„Vilcienā uz Cūkkārpu uzmeklējiet pirmziemnieci vārdā Hermione Grendžera."

„Kas viņa tāda ir?"

Uz to nekādas atbildes vairs nebija, un, kad Harijs pagriezās apkārt, profesore Maksūra bija nozudusi.

Izrietošās sekas:

Direktors Baltus Dumidors paliecās uz priekšu pāri savam rakstāmgaldam. Viņš ar savām mirdzošajām acīm uzskatīja Minervu. „Nu tad, mana dārgā, kā jums patika Harijs?"

Minerva atvēra muti. Tad viņa muti aizvēra. Tad viņa atkal muti atvēra. Nekādi vārdi gan neizskanēja.

„Skaidrs," Baltuss drūmi noteica. „Paldies par jūsu ziņojumu, Minerva. Jūs varat iet."

Tavs tētis ir gandrīz tikpat foršs, cik mans tētis.

Petūnijai Evansai-Veresai trīcēja lūpas un acīs riesās asaras, kad Kingskrosas stacijā uz devītās platformas Harijs viņu apskāva ap vidukli. „Tiešām, Harij, negribi, lai eju tev līdzi?"

Harijs palūkojās uz savu tēvu Maiklu Veresu-Evansu, kurš noraudzījās uz viņu kā klasiski stereotipisks tēvs - stingri, bet ar lepnumu, un tad Harijs pievērsās atkal mātei, kura patiešām izskatījās gluži... satraukta. „Mammu, es zinu, ka tev diez ko nepatīk burvju pasaule. Tev nav jānāk līdzi. Nopietni."

Petūnija saviebās. „Harij, neuztraucies par mani, es esmu tava māte un, ja tev vajag, lai kāds tev ir blakus..."

„Mammu, Cūkkārpā man vienam pašam būs jātiek galā ar visu vēl mēnešiem un mēnešiem ilgi. Ja es pats netikšu galā ar vilciena stacijas platformu, tad būs labāk, ja to sapratīšu ātrāk nekā vēlāk, lai varam jau tagad uzreiz mest visai šai padarīšanai mieru." Tad viņš ierunājās klusāk, teju čukstus. „Pie tam, mammu, tur, tajā pasaulē, visi mani mīl. Ja man radīsies kādas problēmas, es tikai noņemšu savu sviedru lentu," Harijs piebungāja pie vingrošanai paredzētās lentas, kas noslēpa rētu, „un es dabūšu tik daudz palīdzības, ka nezināšu, kur to visu likt."

„Ak, Harij," Petūnija izdvesa. Viņa notupās un cieši viņu apskāva, sejām saskaroties un vaigiem saspiežoties kopā. Harijs sadzirdēja, kā viņa saraustīti elso, līdz galu galā izskanēja arī apslāpēts šņuksts. „Ak, Harij, es patiešām tevi mīlu, to gan vienmēr atceries."

Gandrīz vai tā, it kā viņa baidītos, ka mani vairs nekad neredzēs, Harija prātā pēkšņi uzradās doma. Viņš zināja, ka tas tiešām tā arī varētu notikt, taču nebija saprotams, kāpēc tik ļoti baiļojās mamma.

Tāpēc viņš izdarīja pieņēmumu. „Mammu, tu zini, ka es nebūšu tāds kā tava māsa tikai tāpēc, ka sākšu mācīties maģiju, labi? Es buršu visu, ko vien tu prasīsi - protams, ja vien to spēšu, - vai arī ja tu negribēsi, lai buros mājās, tad arī to es varu apsolīt - apsolu, ka maģijas dēļ mūsu attiecībās nekas nemainīsies..."

Viņa runu aizžņaudza ciešs apskāviens. „Tev ir laba sirds," māte nočukstēja viņam ausī. „Ļoti laba sirds, manu dēliņ."

Tajā brīdī arī Harijam pašam aizspiedās elpa.

Māte palaida viņu vaļā un uzcēlās kājās. Viņa no rokassomiņas izņēma mutautiņu un tad ar drebošu roku nosusināja sev gar acīm notecējušo kosmētiku.

Nebija apspriežams, ka tēvs varētu viņu pavadīt Kingskrosas stacijas maģiskajā pusē. Tētim bija grūti jau tikai paskatīties vien uz Harija koferi. Maģijas straumes plūda dzimtas dzīslās, bet Maikls Veress-Evanss bija sauss kā puļķis.

Tāpēc tēvs tikai nokrekšķinājās. „Tad veiksmi skolā, Harij," viņš sacīja. „Kā tev liekas - vai es tev nopirku pietiekami daudz grāmatu?"

Harijs bija izstāstījis tēvam, ka viņš domā, ka šī varētu būt viņa lielā iespēja paveikt kaut ko patiešām revolucionāru un nozīmīgu, un profesors Veress-Evanss bija palocījis galvu un pārcēlis savu ārkārtīgi aizņemto grafiku par veselām divām dienām, lai varētu doties Visu laiku lielākajā lietoto grāmatu iepirkšanas reidā, kas bija aptvēris četras pilsētas un rezultējies ar trīsdesmit kastēm ar zinātnes grāmatām, kas tagad bija noglabātas Harija kofera pagraba līmenī. Lielākoties grāmatas bija maksājušas vienu vai divas mārciņas, taču dažas pilnīgi noteikti bija dārgākas, piemēram, pats jaunākais Ķīmijas un fizikas rokasgrāmatas izdevums vai arī pilnīgi nokomplektētais Britu enciklopēdijas 1972. gada izdevums. Tēvs bija centies aizsegt kases aparātu displejus, lai Harijs nevarētu redzēt cenas, taču Harijs sprieda, ka tēvs noteikti bija iztērējis vismaz tūkstoti mārciņu. Harijs bija apsolījis naudu atmaksāt, kolīdz būs noskaidrojis, kā pārmainīt burvju zeltu vientiešu naudā, bet tēvs bija vien attraucis - ej taču tu zini kur.

Un tagad tēvs bija viņam pajautājis: Kā tev liekas - vai es tev nopirku pietiekami daudz grāmatu? Bija visai acīmredzams, tieši kādu atbildi tētis grib dzirdēt.

Kaut kāda iemesla dēļ Harijam balss mazliet aizžņaudzās. „Grāmatu nekad nevar būt par daudz," viņš atkārtoja Veresu ģimenes saukli, un tēvs pietupās un viņu uz īsu brīdi cieši apskāva. „Bet tu pilnīgi noteikti centies," Harijs sacīja, juzdams, ka balss atkal sāk aizspiesties. „Tu patiešām, patiešām, patiešām ļoti labi pacenties."

Tētis izslējās atkal taisni. „Tad nu..." viņš noteica. „Vai tu redzi platformu deviņi un trīs ceturtdaļas?"

Kingskrosas stacija bija plaša un cilvēku pilna, tās sienas un grīdas izklāja parastas netīrumiem notrieptas flīzes. Te bija bariem parastu cilvēku, kas steidzās savās parastajās darīšanās, runādami savas parastās sarunas, kas viss kopā radīja lielu un pamatīgu, taču parastu troksni. Kingskrosas stacijā bija devītā platforma (kurā viņi atradās šobrīd) un desmitā platforma (kura bija turpat blakus), bet starpā starp devīto un desmito platformu nekā nebija, ja neskaita vienīgi plānu, neko īpaši neizsakošu sienas barjeru. Gaišās debesis, kas pletās viņiem pāri, deva gana daudz gaismas, lai skaidri un acīmredzami izgaismotu to, ka te gan uz devītās, gan uz desmitās platformas bija absolūts jebkādu lietu iztrūkums.

Harijs raudzījās riņķī, līdz sāka asarot acis, domādams pie sevis: Aiziet, magu redze, aiziet, magu redze, bet itin nekas neparādījās. Viņš iedomājās, ka varbūt jāizņem zizlis un tas jāpavicina, bet profesore Maksūra bija piekodinājusi zizli neaiztikt. Piedevām, ja atkal sāktu līt daudzkrāsainas dzirksteles, tas varētu beigties ar to, ka viņš tiktu arestēts par uguņošanas raķešu palaišanu vilcienu stacijā. Un tas bija tikai pieņemot to, ka zizlis neizdomās izdarīt vēl kaut ko, piemēram, uzspridzināt visu Kingskrosas staciju. Harijs bija paguvis tikai pavirši pāršķirstīt savas mācību grāmatas (tomēr arī tad bija uzgājis pietiekami daudz dīvainu lietu), lai varētu veikt veiklas aplēses, kādas grāmatas par zinātni vajadzētu iegādāties nākamajās 48 stundās.

Nu, vēl bija - Harijs ielūkojās savā pulkstenī - vesela stunda, lai tiktu ar to galā, jo vilcienā jāiekāpj līdz pulksten vienpadsmitiem. Varbūt šis bija tāds kā IQ tests, jo stulbi bērni nevar kļūt par burvjiem? (Un šim uzdevumam veltītais papildu laiks, kuru esi gatavs tam atvēlēt, turpmāk noteiktu tavu Mērķtiecības prasmi, kas ir otra svarīgākā īpašība, lai gūtu akadēmiskus panākumus.)

„Es tikšu ar to galā," Harijs sacīja vecākiem, kuri pacietīgi nogaidīja. „Droši vien, ka tas ir kāds pārbaudījums."

Tēvs sarauca pieri. „Hm... varbūt jāpameklē, vai nav kaut kur kāda kurpju nodeldēta sliede, kas šķietami ved neloģiskā virzienā..."

„Tēti!" Harijs izsauca. „Beidz! Es pat vēl neesmu sācis par to domāt pats!" Ļaunākais bija tas, ka šis bija arī ļoti labs ierosinājums.

„Piedod," tēvs atvainojās.

„Bet vispār..." Harija māte ieteicās. „Es nedomāju, ka viņi tādā veidā pārbaudītu savus studentus, kā tu domā? Vai tiešām profesore Maksūra neko tev neizstāstīja?"

„Varbūt viņai tobrīd bija jādomā par kaut ko citu," Harijs neapdomīgi noteica.

„Harij!" nošņāca vienlaicīgi ir tēvs, ir māte. „Ko tu tādu izdarīji?"

„Es, ē..." Harijs satraukts norija siekalas. „Paklau, tagad nav laika par to runāt..."

„Harij!"

„Nopietni! Tagad nav laika to apspriest! Jo tas ir tiešām, tiešām garš stāsts, un šobrīd man jāizdomā, kā lai tieku uz skolu!"

Māte ar roku aizklāja seju. „Cik traki tas bija?"

„Es, ā," es nevaru viņai neko stāstīt par nacionālās drošības jautājumiem, „tas bija apmēram uz pusi mazāk traki nekā tas negadījums ar zinātnes projektu?"

„Harij!"

„Es, ē - ei, rekur ir cilvēki ar pūci; aiziešu viņiem pajautāt, kā var tikt iekšā!" un Harijs aizbēga prom no vecākiem, piesteidzies pie rudmašu ģimenītes ar ugunīgi košiem matiem, un tūlīt iejuka viņu pulkā.

Uz viņu paraudzījās apaļīga sieviete, kolīdz viņš bija pienācis klāt. „Sveiks, mīļais. Pirmo reizi uz Cūkkārpu? Arī Rons ir jauniņais..." un tad viņa palūkojās uz zēnu ciešāk. „Harijs Poters?"

Četri puikas un rudmataina meitene, un vēl pūce visi apcirtās riņķī un sastinga kā iemieti.

„Eu, nu beidziet!" Harijs iebilda. Viņš bija cerējis uzdoties par Hariju Veresu vismaz tik ilgi, kamēr tiktu līdz Cūkkārpai. „Es speciāli pirku un liku virsū to sviedru lentu! Kā gan jūs varat zināt, kas es tāds esmu?"

„Jā," Harija tēvs piebalsoja, lēnā solī pienācis viņam klāt no mugurpuses, „kā gan jūs zināt, kas viņš tāds ir?" Viņa balss skanēja mazliet draudīgi.

„Avīzē bija nodrukāta bilde ar tevi," sacīja viens no pilnīgi identiskiem dvīņiem.

„HARIJ!"

„Tēti! Tas nav tā! Tas ir tāpēc, ka es uzveicu to Tumsas pavēlnieku jeb Pats-Zināt-Ko, kad biju tikai vienu gadu vecs!"

„KO?"

„Mamma visu zinās paskaidrot."

„KO?"

„Ā... Maikl, dārgais, ir viena otra tāda lieta, par kuru es agrāk domāju, ka būs labāk, ja tevi ar to neapgrūtināšu, bet tagad laikam man to vajadzētu gan izstāstīt..."

„Atvainojiet," Harijs uzrunāja rudmašu ģimeni, kuri visi tur tā stāvēja un noraudzījās uz viņu, „jūs būtu ārkārtīgi izpalīdzīgi, ja varētu man tagad uzreiz izstāstīt, kā nokļūt uz platformas deviņi un trīs ceturtdaļas."

„Ā..." novilka sieviete. Viņa pacēla roku un norādīja uz sienu starp platformām. „Tev jāiet starp devīto un desmito platformu. Neapstājies un nebaidies, ka ieskriesi tajā, tas ir pats svarīgākais. Ja uztraucies, vislabāk to darīt vieglā riksītī."

„Un, galvenais, nedomā par ziloni."

„Džordž! Neņem viņu galvā, Harij, mīļais, nav nekādas vajadzības domāt par ziloni."

„Es, mammu, esmu Freds, nevis Džordžs..."

„Paldies!" Harijs noteica un metās skriešus barjeras virzienā...

Paga vienu mirklīti, ja nu tas darbojas tikai tad, ja tici, ka tas nostrādās?

Tieši šādos brīžos Harijs ienīda savu prātu, ka tas patiešām spēj darboties pietiekami ātri, lai apjaustu, ka ir iekļuvis gadījumā, kurā izpildās šaubu rezonanse - tas ir, ja viņš sāktu ar domu, ka tiks cauri barjerai, viss būtu kārtībā, taču tagad viņš bija noraizējies, vai tam pietiekami tic, lai varētu izkļūt cauri barjerai, kas nozīmē, ka viņš patiesībā ir uztraucies, ka ietrieksies tajā iekšā...

„Harij! Nāc atpakaļ, tev te nāksies šo to paskaidrot!" Tas bija tētis.

Harijs aizvēra acis un izmeta no galvas visu, ko zināja par loģiskiem pamatojumiem, un vienkārši patiešām no visas sirds centās noticēt, ka spēs iziet cauri barjerai un...

...viņam apkārt atskanēja citi trokšņi.

Harijs atvēra acis un tūlīt apstājās, gan juzdamies kā nedaudz aptraipīts, jo bija apzināti patiešām centies kaut kam noticēt.

Viņš bija nonācis uz gaismas pielietas platformas, virs kuras brīvi pletās debesis, bet turpat blakus stāvēja viens pamatīgs vilciens - četrpadsmit gariem vagoniem priekšā bija piejūgta spilgti metāliski sarkana lokomotīve ar garu skursteni, kas gaisa kvalitātei solīja pilnīgu nāvi. Platformā jau bija sapulcējušies diezgan daudz cilvēku (kaut arī Harijs bija ieradies veselu stundu agrāk); dučiem bērnu un viņu vecāku drūzmējās gar soliņiem, galdiem un ap visdažādākajiem preču tirgotājiem un stendiem.

Un bez kādiem liekiem jautājumiem bija absolūti acīmredzams, ka Kingskrosas stacijā vienkārši nav tik daudz vietas, lai šo visu varētu te kaut kur noslēpt.

Nu labi, tātad (a) es tikko aizteleportējos uz pilnīgi pavisam citu vietu; (b) viņi spēj liekt telpu kā nieku; vai (c) viņiem jebkādi likumi vienkārši ir pie kājas.

Sev aiz muguras viņš sadzirdēja tādu kā šļūcošu skrapstoņu, un Harijs, pagriezies apkārt, ievēroja, ka viņa koferis patiešām bija sekojis viņam nopakaļ, skrapšķinādams savus mazos, nagainos taustekļus. Acīmredzot maģija pieļauj to, ka arī koferis bija spējis ticēt pietiekami spēcīgi, lai izkļūtu cauri barjerai. Patiesībā šī doma bija visai nepatīkami satraucoša, kad Harijs to sāka apsvērt rūpīgāk.

Mirkli vēlāk jaunākais no rudmatainajiem zēniem arī bija riksītī izskrējis cauri metāla arkai (metāla arka?), aiz roktura vilkdams sev pakaļ koferi, un teju vai uztriecās virsū Harijam. Harijs, sajuties stulbi, ka bija tā stāvējis uz vietas, ātri sāka taisīties prom no iznākšanas zonas, un rudmatainais puika, negribēdans atpalikt, parāva čemodānu aiz roktura, un steidzās viņam pakaļ. Pēc brītiņa cauri arkai, spārnus plivinādama, izlaidās balta pūce un nosēdās zēnam uz pleca.

„Ak tu tētīt," sacīja rudmatis, „tu tiešām esi Harijs Poters?"

Tak ne jau atkal. „Man nav zināms neviens loģikas paņēmiens, kā pilnīgi un absolūti pārliecināties par šī apgalvojuma patiesumu. Vecāki mani uzaudzināja, iestāstot man, ka mani sauc Harijs Džeimss Poters-Evanss-Veress, un daudzi šejienes cilvēki ir izteikuši, ka es izskatos līdzīgs saviem vecākiem, tas ir, saviem otrajiem vecākiem, bet," Harijs samulsa, ko atskārtis, „cik es zinu, ir tādas burvestības, ar kurām viegli varētu pārveidot bērnu kādā konkrēti specifiskā izskatā..."

„Ē, kas, draugs?"

Skaidrs - šis Kraukļanagā nebūs. „Jā, es esmu Harijs Poters."

„Es esmu Rons Vīzlijs," sacīja garais, tievais un izstīdzējušais puika ar vasarraibumiem un pastiepa viņam pretī roku, kuru Harijs, arvien iedams uz priekšu, pieklājības pēc paspieda. Pūce Hariju pasveicināja ar neparasti ieturētu un pieklājīgu ūjienu (Harijam par pārsteigumu tas drīzāk vairāk izklausījās pēc ū-ū-huhuhuhu).

Šajā brīdī Harijs atskārta iespējamību, ka pavisam drīz varētu notikt nenovēršama katastrofa. „Uzgaidi mirklīti," viņš sacīja Ronam un atvēra vienu no sava kofera atvilktnēm - to, kura, ja viņš atcerējās pareizi, bija Ziemas drēbju atvilktne, - un tā tiešām bija īstā atvilktne - un tad atrada plānāko no sev piederošajām šallēm, kas bija nogūlusi zem ziemas mēteļa. Harijs noņēma sviedru lentu un tieši tikpat ātri atlocīja šalli un aptina to sev ap seju. Ārā bija mazliet karsts, kā jau vasarā, taču Harijs bija gatavs to paciest.

Tad viņš iepriekšējo atvilktni aiztaisīja ciet un atvilka vaļā citu, no kuras izņēma burvju drēbes, kuras pārvilka sev pār galvu, ja jau reiz bija ticis ārā no vientiešu teritorijas.

„Tā, gatavs," Harijs sacīja. Cauri aptītajai šallei tas izskanēja nedaudz apslāpēti. Viņš pagriezās pret Ronu. „Kā es izskatos? Stulbi, es zinu, bet vai tagad mani var atpazīt kā Hariju Poteru?"

„Ē," Rons noteica. Viņš aizvēra muti, kura bija palikusi karājamies vaļā. „Tā īsti laikam nē, Harij."

„Ļoti labi," Harijs sacīja. „Tomēr, lai neizbojātu visa šī pasākuma galveno mērķi, tev turpmāk nāksies uzrunāt mani par," - arī Veress varētu vairs nederēt - „Spū kungu."

„Labi, Harij," Rons nedroši noteica.

Diez ko varens Spēks ar tevi gan nav. „Sauc... mani... par... Spū kungu."

„Labi, Spū kungs..." Rons apklusa. „Es tā nevaru, es tad izklausos stulbi."

Tu ne tikai izklausies. „Nu labi. Tad tu izvēlies vārdu."

„Lielgabala kungs," Rons tūlīt nosauca. „Kā Čadlijas Lielgabali."

„Ā..." Harijs jau varēja iedomāties, ka briesmīgi nožēlos, uzdodams šo jautājumu. „Kas tie tādi par Čadlijas Lielgabaliem?"

„Kas ir Čadlijas Lielgabali? Tā ir visu laiku lieliskākā kalambola komanda visā pasaulē! Tas nekas, ka viņi pagājušo sezonu palika pēdējā vietā līgā, bet -"

„Kas ir kalambols?"

Arī šo jautājumu uzdot bija kļūda.

„Tā, pagaidi, es gribu visu saprast pareizi," Harijs sacīja, kad Rona paskaidrojums (kas sevī ietvēra arī dzīvīgu roku žestikulāciju) sāka iet uz beigām. „Par zibšņa notveršanu tiek piešķirti simtu piecdesmit punkti?"

„Nu jā..."

„Cik desmit punktu vārtus viena spēlētāju komanda parasti iemet, ja neskaita zibšņa noķeršanu?"

„Ē, profesionālās spēlēs varbūt piecpadsmit vai divdesmit..."

„Tas vienkārši ir nepareizi. Tas vispār neatbilst nekādai saprātīgas sporta spēles konfigurācijai. Tā, varbūt visa pārējā spēle vēl izklausās jēdzīga, vairāk vai mazāk, tas ir, tīri sportiskā ziņā, bet tu man faktiski apgalvo, ka zibšņa notveršana rezultējas ar tādu punktu pārsvaru, ko praktiski citā veidā nemaz nevar iegūt. Divi meklētāji tur lidinās apkārt gaisā, meklējot zibsni, un parasti nemaz neiesaistās spēlē ar jebkuru citu spēlētāju, līdz kāds no viņiem pirmais ierauga zibsni, kas lielākoties notiek vienkārši laimīgas nejaušības dēļ..."

„Tā nav laimīga nejaušība!" iebilda Rons. „Tev noteiktā veidā ar acīm ir jāseko līdzi spēlei..."

„Tā nav interaktīva iesaistīšanās, tādā veidā nav ne piespēles, ne kāda cita veida saspēles ar pārējiem spēlētājiem, un cik tad tas var būt interesanti skatīties uz kādu, kurš ļoti prasmīgi izseko spēli ar acīm? Un tad kuram no meklētājiem paveicas, tas metas ātri uz priekšu un paķer zibsni, un tad visu pārējo spēlētāju paveiktais darbs ir kaķim zem astes. Tas izklausās apmēram tā, it kā kāds būtu paņēmis īstu spēli un tad piekarinājis klāt to bezjēdzīgo spēlētāja pozīciju tā, lai tu varētu būt Vissvarīgākais spēlētājs, kuram patiesībā vispār nekas nav jādara un jāzina. Diez kurš tad bija pats pirmais meklētājs - karaļa pamuļķais dēlēns, kurš gribēja spēlēt kalambolu, bet nekādi nespēja saprast noteikumus?" Patiesībā, kad Harijs par to bija iedomājies, tā sāka likties pārsteidzoši laba hipotēze. Uzliec to zeņķi uz slotas un iestāsti, lai viņš lido pakaļ tam tur spīdīgajam štruntiņam...

Rona seja savilkās drūmā grimasē. „Ja tev nepatīk kalambols, tas nenozīmē, ka tas jāsāk izsmiet!"

„Ja nemeklēsi nepilnības, nevarēsi neko uzlabot. Es tev iesaku, kā spēli uzlabot. Un tas ir diezgan vienkārši. Jāaizvāc zibsnis."

„Neviens nemainīs spēles noteikumus tikai tāpēc, ka tu tā izdomāji!"

„Es, zini, esmu Zēns-Kurš-Izdzīvoja. Cilvēki manī ieklausās. Un varbūt, ja spēšu mainīt spēli Cūkkārpā, jauninājumi varētu izplatīties arī tālāk."

Pāri Rona sejai izplētās absolūtas šausmas. „Bet, ja aizvāks zibsni, kā varēs zināt, kad beidzas spēle?"

„Vadoties... pēc... pulksteņa. Tas būtu daudz godīgāk nekā tagad, kad spēle reizēm var beigties pēc desmit minūtēm, bet reizēm tā var vilkties stundām, un tad arī skatītājiem būtu daudz ērtāk ieplānot savu laiku." Harijs nopūtās. „Ak, nu beidz uz mani tik drausmīgi skatīties, es diez vai patiešām taisos tērēt savu laiku, lai izpostītu šo nožēlojamo niecību, kuru tu sauc par nacionālo sporta veidu, lai pārtaisītu to spēcīgāku un gudrāku pats pēc savas saprašanas. Man tagad ir daudz, daudz svarīgākas lietas, par kurām šobrīd uztraukties." Harijs likās aizdomājies. „Bet ja tā padomā, tas tomēr diez vai prasīs tik daudz laika, lai es nevarētu uzrakstīt sacerējumu Deviņdesmit piecas tēzes par bezzibšņa reformāciju un tad pienaglot to pie baznīcas durvīm..."

„Poter," novilka kāda jauna zēna balstiņa, „kas tev tas tāds ir uz sejas un kas tev tas tāds stāv blakus?"

Rona sejā redzamā šausmu izteiksme pārtapa galējā naidā. „Tu!"

Harijs pagrieza galvu; un patiešām tas bija Drako Malfojs, kurš varbūt arī bija spiests vilkt mugurā skolas formas mantiju, tomēr tās vienkāršību atsvēra koferis, kurš izskatījās vismaz tikpat maģisks un daudzkārt elegantāks nekā Harija paša koferis, jo tas bija izrotāts ar sudraba apkalumu un dārgakmeņiem, un uz tā bija izzīmēts skaists, kā Harijs to varēja iedomāties, Malfoju dzimtas ģerbonis - čūska ar ilkņiem virs sakrustotiem ziloņkaula zižļiem.

„Drako!" Harijs sacīja. „Ē, vai arī - Malfoj - ja tev tā patīk labāk, tomēr tas man vairāk uzreiz liek domāt par Lūciju. Man prieks, ka tev klājas labi pēc, nu - ē, mūsu pēdējās tikšanās. Tas ir Rons Vīzlijs. Un es šobrīd cenšos ceļot inkognito, tāpēc sauc mani par, ē," Harijs palūkojās lejup uz savām drēbēm, „Bleka kungu."

„Harij!" nošņācās Rons. „To vārdu tu nevari ņemt!"

Harijs samirkšķināja acis. „Kāpēc tad nē?" Tas likās tāds intriģējoši drūms, gluži kā kādam nenosakāmas tautības, noslēpumainam svešiniekam...

„Es teiktu, ka tas būtu tīri labs vārds," sacīja Drako, „taču to jau ir aizņēmis dižciltīgais un senais Bleku nams. Tāpēc es saukšu tevi par Sudraba kungu."

„Tu taisies prom no... no Zelta kunga," Rons naidīgi noteica un paspēra soli uz priekšu. „Viņam nav jārunā ar tādiem kā tu!"

Harijs pacēla roku, tā norādīdams, lai Rons nomierinās. „Es uzdošos par Bronzas kungu, pateicos par ierosinājumu vārdu darināšanas shēmai. Un, Ron, ē," Harijs centās izdomāt, kā lai to pareizāk pasaka, „es priecājos, ka tu tik ļoti entuziastiski... centies mani aizstāvēt, taču man īsti nav nekas pretī sarunāties ar Drako..."

Šis nepārprotami bija pēdējais piliens Rona pacietības mērā, un viņš pacirta galvu pret Hariju, acīm tagad sašutumā zvērojot. „Ko? Tu zini, kas viņš tāds ir?"

„Jā, Ron," Harijs sacīja, „tu varbūt pamanīji, ka es viņu uzrunāju vārdā par Drako, kaut arī viņš nestādījās priekšā."

Drako pie sevis iespurdzās. Tad viņa acis mirdzēdamas pievērsās baltajai pūcei, kas bija notupusi Ronam uz pleca. „Ak, un kas tad tā tāda?" Drako sacīja, lēni stiepdams vārdus ar īpaši nepatīkamu pieskaņu. „Kur tad slavenā Vīzliju ģimenes žurka?"

„Norakta pagalmā," Rons ledaini atbildēja.

„Vai, cik bēdīgi. Pot... ā, Bronzas kungs, es gribētu piebilst, ka tas ir zināms praktiski visiem, ka Vīzliju ģimenē ir atgadījies visu laiku interesantākais notikums ar mājdzīvnieku. Vēlies to izstāstīt, Vīzlij?"

Rona seja saverkšķījās. „Tev kas tāds nemaz neliktos smieklīgi, ja tas notiktu ar tavu ģimeni!"

„Ak," Drako nodūdoja, „bet ar Malfojiem jau nu gan nekas tāds nekad nenotiktu."

Rons savilka rokas dūrēs...

„Nu jau pietiks," Harijs sacīja, cenzdamies pieklusināti izteikties tik autoratīvi, cik vien tas bija iespējams. Bija acīmredzams, ka, lai par ko arī bija tas kašķis, rudmatainajam puikam par to bija sāpīgi runāt. „Ja Rons to negrib stāstīt, viņam nav nekas jāstāsta, un es gribētu palūgt, lai arī tu izbeidz runāt par šo tematu."

Drako pavērsās pret Hariju un pārsteigts viņu uzlūkoja, bet Rons apstiprinoši palocīja galvu. „Tieši tā, Harij! Tas ir, Bronzas kungs! Redzi, kas viņš ir par cilvēku? Tagad saki, lai viņš lasās prom!"

Harijs prātā aizskaitīja līdz desmit, kas sanāca tāds diezgan ātrs 12345678910 - tas bija tāds savāds paradums, kas bija aizķēries no piecu gadu vecuma, kad māte bija sākusi likt viņam skaitīt līdz desmit, taču Harijs bija nospriedis, ka šādā veidā tas sanāk ātrāk un ir tieši tikpat iedarbīgi. „Es netaisos dzīt viņu projām," Harijs mierīgi atbildēja. „Es labprāt ar viņu sarunāšos, ja vien viņš gribēs runāt ar mani."

„Nu, tad es netaisos runāt ar to, kurš sarunājas ar Drako Malfoju," Rons ledaini paziņoja.

Harijs paraustīja plecus. „Tas paliek tavā ziņā. Es netaisos pieļaut, ka kāds mani varētu izrīkot, ar ko es drīkstu vai nedrīkstu sarunāties." Klusībā pie sevis viņš skaitīja: Lūdzu, ej projām, lūdzu, ej projām...

Rona seja aiz pārsteiguma rādījās tukša kā noslaucīta, it kā viņš tiešām būtu cerējis, ka šis ultimāts nostrādās. Tad Rons apcirtās riņķī, parāva savu koferi aiz roktura un dusmīgs aizsoļoja projām tālāk pa platformu.

„Ja reiz tev viņš nepatika," Drako ziņkārīgi noteica, „kāpēc gan tu vienkārši neaizgāji no viņa prom?"

„Ē... viņa mamma man izstāstīja, kā no Kingskrosas stacijas var tikt uz šīs platformas, tāpēc es nevarēju tā vienkārši pateikt, lai viņš ņem un pazūd. Un nav jau tā, ka ienīstu to puisi Ronu," Harijs sacīja, „bet vienkārši ir tā, ka, ka..." Harijs centās atrast pareizos vārdus.

„Neredzi nevienu iemeslu, kāpēc viņš vispār eksistē?" piedāvāja Drako.

„Apmēram tā, jā."

„Lai vai kā, Poter... ja tevi tiešām ir uzaudzinājuši vientieši..." Drako šajā brīdi uz mirkli apklusa, it kā gaidīdams, vai neizskanēs noliegums, taču Harijs tikai klusēja „...tad tu varētu nezināt, kā tas ir, ka esi slavens. Cilvēki gribēs aizņemt visu mūsu laiku. Tev ir jāiemācās viņiem atteikt."

Harijs palocīja galvu, domīgi savilcis seju. „Izklausās pēc laba padoma."

„Ja centīsies būt jauks, beigās sanāks tā, ka tu visu laiku pavadīsi tikai ar tiem uzstājīgākajiem. Izvēlies pats, ar ko gribi pavadīt kopā laiku, un pārējiem vienkārši liec lasīties projām. Tu te tagad, Poter, esi jauniņais, tāpēc citi tevi vērtēs pēc tā, ar kādiem cilvēkiem tevi redzēs kopā, un tāpēc tu noteikti negribēsi, lai tevi redz kopā ar tādiem kā Rons Vīzlijs."

Harijs atkal palocīja galvu. „Ja tev nav nekas pretī, es gribētu tev pajautāt, kā tu mani atpazini?"

„Bronzas kungs," Drako novilka gari stieptā balsī, „vai aizmirsi, ka es tevi jau vienreiz biju saticis. Es ieraudzīju vienu, kurš staigā apkārt, aptinis šalli ap galvu, izskatīdamies galīgi smieklīgi. Tāpēc pieņēmu, ka tas varētu būt tu."

Harijs palocīja galvu, pieņemdams komplimentu. „Es par to šausmīgi atvainojos," Harijs noteica. „Tas ir, par mūsu pirmo tikšanos. Es negribēju tevi Lūcija priekšā tā apkaunot."

Drako tikai atmeta ar roku, veltījis Harijam savādu skatienu. „Man tikai daudz labāk būtu paticis, ja tēvs būtu ienācis, kamēr tu glaimoji man..." Drako pasmējās. „Bet paldies par to, ko tu tur sastāstīji tēvam. Ja tu nebūtu to visu sarunājis, man būtu daudz grūtāk izskaidroties."

Harijs tagad palocījās arī pats. „Un paldies tev, ka atdarīji man ar to pašu, sarunājot visas tās lietas profesorei Maksūrai."

„Nav par ko. Tomēr laikam viena no palīdzēm būs likusi apzvērēt savai tuvākajai draudzenei, ka nevienam neko nestāsīs, jo tēvs saka, ka esot izplatījušās savādas baumas, ka mēs ar tevi esam saķērušies tādā kā kautiņā."

„Auč," Harijs saviebies noteica. „Es patiešām par to atvainojos..."

„Nē, neņem galvā, mēs pie tā jau esam pieraduši; Merlins viņu zina, cik daudz visādu baumu neklīst apkārt par Malfoju ģimeni."

Harijs palocīja galvu. „Priecājos dzirdēt, ka tev tāpēc nav radušās nekādas nepatikšanas."

Drako pasmīneja. „Tēvam ir, ē, ļoti smalka humora izjūta, taču viņš patiešām saprot, ko nozīmē iegūt draugus. To viņš zina ļoti labi. To viņš man pat lika atkārtot visu pēdējo mēnesi katru vakaru pirms gulētiešanas: „Es Cūkkārpā iegūšu draugus." Kad es viņam visu paskaidroju un viņš saprata, ka es nodarbojos tieši ar draugu iegūšanu, viņš man par to nopirka saldējumu."

Harijam atkārās žoklis. „Tu vēl pamanījies no tā visa izdabūt sev saldējumu?"

Drako palocīja galvu, rādīdamies tik pašapmierināts ar savu varoņdarbu, cik vien tas bija iespējams. „Nu, tēvs, protams, apzinājās, ko tieši es centos panākt, taču tieši viņš man iemācīja, kā tas ir jādara, un, ja es vēl pareizajā brīdī nosmīnu, kamēr viņu apstrādāju, tad tā kļūst par tādu tēva un dēla lietu, un tad viņam tik un tā ir jāpērk man saldējums, jo citādi es uz viņu paskatos tik bēdīgi, it kā būtu nospriedis, ka esmu sagādājis viņam pamatīgu vilšanos."

Harijs apdomīgi nopētīja Drako, sajuzdams vēl viena meistara klātbūtni. „Tu esi īpaši mācījies, kā manipulēt ar cilvēkiem?"

„Protams," Drako lepni atbildēja. „Es esmu Malfojs. Tēvs apmaksāja man skolotājus."

„Oho," Harijs noteica. Tas, ka viņš bija lasījis Roberta Čaldina grāmatu Ietekmēšanas psiholoģija visticamāk nekotējās diez ko augstu, salīdzinot ar privātajām nodarbībām (kaut arī tā bija viena ellīgi laba grāmata). „Tavs tētis ir gandrīz tikpat foršs, cik mans tētis."

Drako augstprātīgi uzrauca uzacis. „Ak tā? Un ko tad tavs tēvs tādu dara?"

„Viņš pērk man grāmatas."

Drako domās apsvēra šo faktu. „Neizklausās diez ko iespaidīgi."

„Tev tas būtu jāredz pašam ar savām acīm. Bet katrā ziņā es priecājos, ka tas tiešām beidzās tik labi. Tas, kā Lūcijs uz tevi skatījās, es padomāju, ka viņš tevi nom-nomocīs beigtu."

„Mans tēvs mani patiešām mīl," Drako strikti noteica. „Viņš nekad neko tādu nedarītu."

„Ē..." Harijs noteica. Viņš atminējās melnajā mantijā tērpto, eleganci izstarojošo stāvu ar baltajiem matiem, kurš bija iebrāzies Malkinas madāmas veikalā, kā nāvējošu ieroci satvēris spieķi ar sudrabā kaltu rokturi. Nemaz nebija viegli iztēloties viņu kā iejūtīgu un mīlošu tēvu. „Tikai nepārproti mani, bet kā tu to zini?"

„A?" Bija acīmredzams, ka šādu jautājumu Drako nemēdza sev visai bieži uzdot.

„Es tev uzdodu racionālās domāšanas pašu pamatjautājumu: Kāpēc tu tici tam, kam tici? Kā tu domā, ko tieši tu zini, un kā tu domā, kāpēc to zini? Kas tev liek domāt, ka Lūcijs tevi nekad neupurētu tieši tāpat, kā viņš ir upurējis visu pārējo, lai iegūtu sev varu?"

Drako apveltīja Hariju ar vēl vienu aizdomīgu skatienu. „Ko tieši tu zini par manu tēvu?"

„Ē... vieta Viedo kapitulā, vieta Cūkkārpas padomē, neticami bagāts, viņu uzklausa ministrs Fadžs, ministrs Fadžs viņam uzticas, iespējams viņa rīcībā ir dažas ārkārtīgi apkaunojošas fotogrāfijas ar pašu ministru Fadžu, viszināmākais tīrasinības piekritējs tagad, kad Tumsas pavēlnieka vairs nav, izbijis nāvēdis, kuram ir atrasta Tumšā zīme, taču ir ticis sveikā cauri, atrunājoties, ka rīkojies Valdum lāsta pakļautībā, kam gan ir smieklīgi mazticama varbūtība un tā domā praktiski visi... ļauns ar lielo ‘Ļ' un dzimis slepkava... Tas laikam arī viss."

Drako acis samiedza šaurās spraudziņās. „Maksūra tev to izstāstīja, vai ne?"

„Nē, viņa man pēc tā atgadījumā negribēja stāstīt pilnīgi neko par Lūciju, izņemot vienīgi - viņa brīdināja, lai es turos no viņa pa gabalu. Tad nu pa to laiku, kamēr notika Negadījums mikstūru veikalā un profesore Maksūra bija aizņemta, bļaujot uz pārdevēju un cenšoties visu atkal savest kārtībā, es nogrābu pie krāgas vienu otru pircēju un izjautāju viņus par Lūciju Malfoju."

Drako atpleta vaļā acis. „Tu tiešām nemelo?"

Harijs mīklaini uzlūkoja Drako. „Ja arī būtu samelojis pirmajā reizē, tad es nesākšu tev teikt taisnību tikai tāpēc, ka tu man to pajautāji vēl otru reizi."

Uz labu brīdi iestājās klusums, kamēr Drako apdomāja šo apgalvojumu.

„Tu pilnīgi noteikti būsi Slīdenī."

„Liels paldies, bet es pilnīgi noteikti būšu Kraukļanagā. Man vara vajadzīga tikai tāpēc, lai dabūtu grāmatas."

Drako pasmējās. „Nu jā, pareizi. Lai vai kā... bet atbildot uz to jautājumu, kuru tu uzdevi..." Drako ievilka dziļu elpu un kļuva pavisam nopietns. „Tēvs reiz manis dēļ upurēja savu balsi Viedo kapitulā. Es toreiz lidoju ar slotu un nokritu no tās, un salauzu daudzas ribas. Bija tiešām sāpīgi. Tik ļoti man nekad mūžā nebija sāpējis, un man jau likās, ka nomiršu. Tāpēc tēvs tiešām izlaida to īpaši svarīgo balsošanu, jo viņš sēdēja pie manas gultas Svētā Mango slimnīcā un turēja man rokas, un teica, ka viss būs kārtībā."

Harijs, juzdamies neērti, novērsa skatienu, bet tad ar zināmām grūtībām piespieda sevi atkal palūkoties uz Drako. „Kāpēc tu man to izstāstīji? Tas izklausījās tā kā... ļoti personiski..."

Drako apveltīja Hariju ar nopietnu skatienu. „Viens no maniem skolotājiem reiz teica, ka cilvēki veido tuvas draudzības saites, viens ar otru daloties savās privātajās lietās, un iemesls, kāpēc lielākā daļa cilvēku nespēj iegūt tuvus draugus, ir tāds, ka viņi pārāk ļoti kautrējas atklāt citiem par sevi kaut ko patiešām svarīgu." Drako aicinoši pavēra plaukstas. „Tava kārta?"

Kaut arī viņš saprata, ka Drako cerību pilnais skatiens viņam bija iedresēts, mēnešiem ilgi to vingrinot, Harijam nācās secināt, ka šī apziņa to nepadarīja ne drusciņas mazāk iedarbīgu. Vispār, to apzinoties, tas patiešām kļuva mazāk iedarbīgs, taču par nelaimi tas nebija pilnībā neefektīvs. To pašu varēja sacīt par to, ka Drako ar apdomu bija licis lietā labprātīgas dāvanas izraisīto abpusējās sadarbības spiedienu; tas bija paņēmiens, par kuru Harijs bija lasījis savās sociālās psiholoģijas grāmatās (kādā eksperimentā tika pierādīts, ka, lai panāktu, ka cilvēki aizpilda anketas, divreiz iedarbīgāk ir bez nosacījuma uzdāvināt 5 dolārus, nekā ar nosacījumu piedāvāt 50 dolārus). Drako bija labprātīgi uzdāvinājis viņam uzticību un tagad aicināja Hariju arī no savas puses uzticēties viņam... un galvenais bija tas, ka Harijs patiešām izjuta šo spiedienu. Atteikuma gadījumā - par to Harijs bija pārliecināts - viņš saņemtu pretī skumjas vilšanās pilnu skatienu, un varbūt vēl nelielu šķipsniņu nicinājuma, kas norādītu, ka Harijs ir zaudējis punktus.

„Drako," Harijs sacīja, „tas tikai tā - zināšanai; es precīzi saprotu, ko tieši tu šobrīd centies panākt. Manās grāmatās ir rakstīts, ka to sauc par abpusēju sadarbību jeb reciprokāciju, un tur ir teikts par to, ka ir divreiz iedarbīgāk kādam uzdāvināt divus sirpus, nekā piedāvāt divdesmit sirpus, ja gribi panākt, lai viņi kaut ko izdara..." Harijs apklusa.

Drako izskatījās bēdīgs un vīlies. „Tā, Harij, nebija domāta kā viltība. Tā īstenībā iesākas draudzība."

Harijs pacēla plaukstu. „Es neteicu, ka nesniegšu atbildi. Man tikai vajag brīdi apdomāties, lai varētu izvēlēties kaut ko tādu, kas būtu gana personiski, bet kas man nevarētu nodarīt lielu postu. Citiem vārdiem sakot... ar to es tev gribēju pateikt, ka mani nedrīkst steidzināt." Pārdomu mirklis varētu būt tieši tas, kas vajadzīgs, lai mazinātu manipulācijas paņēmienu ietekmi, kolīdz esi iemācījies pamanīt šos paņēmienus un to, ar kādām metodēm tie strādā.

„Labi," Drako sacīja. „Es pagaidīšu, kamēr tu ko tādu izdomāsi. Ā, un, lūdzu, kad sāksi runāt, novelc nost to šalli."

Vienkārši, bet iedarbīgi.

Un Harijs nevarēja nepamanīt, cik neveikls, samocīts un nemākulīgs likās viņa paša mēģinājums pretoties manipulācijai / aizklāt savu seju / padižoties salīdzinājumā ar Drako. Man arī vajag tos skolotājus.

„Labi," Harijs pēc brītiņa noteica. „Te nu būs manējais." Viņš paraudzījās apkārt un tad uzrullēja šalli uz pieres, atklādams visu seju, izņemot rētu. „Ē... izklausās, ka tu uz savu tēvu patiešām vari paļauties... ja tu ar viņu nopietni sarunājies, tad viņš vienmēr tevi uzklausa un uztver nopietni."

Drako palocīja galvu.

„Reizēm," Harijs ierunājās, bet tad norija siekalas. Tas pārsteidzošā kārtā izrādījās daudz grūtāk, bet tad, ja tā padomā, - tam arī bija jābūt grūti. „Reizēm es vēlos, kaut mans tētis vairāk līdzinātos tavējam." Harija skatiens novērsās no Drako sejas, drīzāk jau automātiski nekā apzināti, bet tad Harijs piespieda sevi atkal palūkoties uz Drako.

Tad Harijs pēkšņi atskārta, ko gan pie visiem svētajiem viņš bija tikko pateicis, un Harijs steigšus piebilda: „Ne jau tas, ka es gribētu, lai mans tētis būtu nepārspējams nāves ierocis kā Lūcijs, es tikai gribēju teikt, ka es vēlētos, lai viņš mani uztvertu nopietni..."

„Es sapratu," Drako sacīja pasmaidīdams. „Tā... nu vai nav sajūta, it kā mēs būtu tā kā nedaudz paspēruši soli tuvāk draudzībai?"

Harijs palocīja galvu. „Jā. Patiesībā, tā tiešām ir. Ē... tikai neapvainojies, bet es tomēr atkal nomaskēšos, man patiešām nav nekādas vēlēšanās noņemties ar..."

„Es saprotu."

Harijs norullēja šalli uz leju atkal pāri sejai.

„Mans tēvs savus draugus uztver pavisam nopietni," Drako sacīja. „Tāpēc viņam ir tik daudz draugu. Tev vajadzētu ar viņu iepazīties."

„Es par to padomāšu," Harijs vienkārši noteica. Viņš aizdomājies nošūpoja galvu. „Tātad tu tiešām esi viņa vienīgā vājība. Ak tā."

Tagad Drako paraudzījās uz Hariju ar patiešām savādu skatienu. „Varbūt gribi aiziet kaut ko padzerties un pēc tam kaut kur apsēsties?"

Harijs atskārta, ka vienā vietā ir nostāvējis jau pārāk ilgi, un staipīdamies centās izkrikšķināt muguru. „Protams."

Tagad uz platformas cilvēki jau bija saradušies ka biezs, tomēr vēl bija palicis arī kāds klusāks nostūrītis tā patālāk prom no sarkanās tvaika lokomotīves. Pa ceļam viņi devās garām kioskam, pie kura plikpaurains vīrs ar bārdu piedāvāja iegādāties avīzes un komiksu grāmatas, un kaudzītē sakrautas neonzaļas bundžas.

„Piedošanu," Harijs noteica," bet kas tieši ir tās tur?"

„Komē-Dzira," sacīja pārdevējs. „To iedzerot, drīz notiks kaut kas tik pārsteidzošs, ka tu spurgdams nošļakstīsi sevi vai arī kādu sev blakus. Bet dzēriens ir noburts tā, lai tas pēc pāris sekundēm pats izgaistu." Patiešām traips viņam uz bārdas jau bija nozudis.

„Tādi joki," noteica Drako. „Tādi baigie, baigie joki. Nu taču, Bronzas kungs, iesim sameklēt kaut ko citu..."

„Pagaidi," Harijs iebilda.

„Eu, nu beidz! Tas vienkārši ir galīgi, galīgi bērnišķīgi!"

„Nē, piedod, Drako, bet man tas ir jāpārbauda. Kas notiks, ja es iedzeršu Komē-Dziru, kamēr no visa spēka centīšos uzturēt pavisam pilnīgi nopietnu sarunu?"

Pārdevējs mīklaini pasmaidīja. „Kas zina? Varbūt kāds draugs paies garām, tērpies vardes kostīmā? Noteikti notiks kaut kas neparedzēts..."

„Nē. Es atvainojos. Es tam vienkārši nespēju noticēt. Tas sagrauj manus jau tā daudzcietušos pamatojumus, uz kuriem es balstu savu neticēšanu, tik daudzos veidos, ka man pat trūkst vārdu, lai to pienācīgi izteiktu. Vienkārši, vienkārši tas nekad nevar būt iespējams, ka viens štrunta dzēriens varētu iespaidot realitāti tā, lai izveidotos komēdiski notikumi, citādi es te šim visam atmetīšu ar roku un tīšos prom uz Bahamu salām..."

Drako novaidējās. „Vai tu tiešām taisies noņemties ar to dzērienu?"

„Tu vari to nedzert, bet man tas ir jāizpēta. Man to vajag. Cik tās maksā?"

„Piecas knutas par bundžu," pārdevējs atbildēja.

„Piecas knutas? Dzirkstošus, realitāti izmainošus dzērienus jūs te pārdodat par piecām knutām par bundžu?" Harijs iebāza roku savā maciņā un sacīja: „Četrus sirpus, četras knutas," un ar plīkšķi nolika naudu uz letes. „Lūdzu, divus dučus bundžu."

„Es arī vienu paņemšu," Drako nopūtās un jau sāka sniegties kabatā pēc naudas.

Harijs spēji papurināja galvu. „Nē, es tev iedošu vienu no savējām, un tā nebūs nekāda dāvana, jo es tikai vēlos redzēt, vai tas darbosies arī uz tevi." Viņš paņēma bundžu no kaudzes, kas tagad bija nokrauta uz letes, un pameta to Drako; tad sāka barot savu maciņu. Maciņa paplatinātā mute apēda bundžas, pēc katras vēl klusi atraugājoties, kas itin nemaz nepalīdzēja Harijam atgūt pārliecību, ka kādu dienu varētu izdoties atklāt, kāda iemesla pēc tas tā darīja.

Pēc divdesmit divām atraugām Harijs turēja rokā pēdējo nupat iegādāto bundžiņu; Drako uz viņu gaidoši noraudzījās, un viņi abi vienlaikus parāva riņķīti.

Harijs parullēja uz augšu šalli, lai varētu piekļūt mutei, un viņi, galvas paliekuši atpakaļ, iedzēra Komē-Dziru.

Tā kaut kādā mērā garšoja spilgti zaļa - īpaši burbuļojoša un laimīgāka nekā pats laims.

Ja neskaita īpatnējo garšu, nekas tāds cits nenotika.

Harijs paraudzījās uz pārdevēju, kurš viņus laipni uzlūkoja.

Viss skaidrs, šim čalim tikko palaimējās izmantot radušos gadījumu, un viņš man vienkārši pārdeva divdesmit četras bundžas ar visparastāko dzērienu; es varu aplaudēt par viņa pieeju savai uzņēmējdarbībai ar radošu garu un tad es viņu ņemšu un nožmiegšu.

„Tas ne vienmēr notiek uzreiz acumirklī," pārdevējs sacīja. „Bet es garantēju, ka uz katru bundžu notiks kaut kas neparasts, vai arī es atgriezīšu jums naudu."

Harijs iedzēra vēl vienu krietnu malku.

Atkal nekas nenotika.

Nē, tik daudz jau viņš varēja atļauties kā vēl mazliet paciesties. Bet, ja godīgi, Harijs nekādi nespēja iedomāties, kā tas varētu notikt. Diez vai kāds viņam tā vienkārši tagad varētu pienākt klāt un teikt: „Tagad es jūs pārsteigšu," vai arī, „Un tagad es jums izstāstīšu vienu labu joku un tas būs patiešām smieklīgs." Tas izbojātu visu pārsteiguma nozīmi. Ņemot vērā Harija prāta gatavību šādam notikumam, te garām varētu noiet Lūcijs Malfojs balerīnas tērpā, un diez vai tāpēc vien viņš būtu pietiekami pārsteigts, lai tūdaļ spļautu ārā dzērienu. Kāda tieši tipa vājprātīgus pigorus tad te Visumam tagad vajadzētu atgremot?

„Lai tur vai kā, bet apsēžamies," Harijs noteica. Viņš saņēmās ieraut vēl vienu kārtīgu malku un taisījās iet uz patālāko vietu ar sēdekļiem - tādējādi iznāca, ka viņš ar labo sānu bija nostājies pret pārdošanā izliktajiem žurnāliem, un, pagriežot galvu pa labi, lai atskatītos atpakaļ, viņš stendā ieraudzīja avīzi ar nosaukumu Varkšķis, kura visai pasaulei izrādīja sekojošu virsrakstu:

ZĒNS-KURŠ-IZDZĪVOJA PADARĪJIS

DRAKO MALFOJU STĀVOKLĪ

„Ghāā!" iebļāvās Drako, kolīdz spilgti zaļā limonāde bija nošļākusies viņam pāri, nākusi no Harija puses. Drako pagriezās pret Hariju, acīs degot liesmām, un paķēra pats savu bundžu. „Tu, draņķasiņa bērns! Redzēsim, kā tev pašam patiks, kad tevi šitā apspļauda!" Drako apzināti iekampa kārtīgu malku ar dzērienu, mirkli pirms pats bija acis pievērsis virsrakstam.

Instinktīvas reakcijas vadīts, Harijs centās aizsegt seju, kad limonādes spurdziens traucās viņam virsū. Diemžēl viņš bija gribējis aizsegties ar to roku, kurā turēja Komē-Dziru, tādēļ vēl atlikusī zaļā limonāde pāršļakstījās viņam pār plecu.

Harijs brīnīdamies noraudzījās uz bundžu sev rokā, kaut arī vēl nosprauslojās un nokāsējās, bet tikmēr zaļā krāsa jau bija sākusi nozust no Drako mantijas.

Tad viņš pacēla acis augšup un nolūkojās uz žurnāla virsrakstu.

ZĒNS-KURŠ-IZDZĪVOJA PADARĪJIS

DRAKO MALFOJU STĀVOKLĪ

Harijs pavēra lūpas un sacīja: „Be-bla-ba-be..."

Uz āru vienlaicīgi centās izlauzties pārāk daudz jautājumu, tur bija tā nelaime. Kad Harijs centās sacīt: „Bet mums ir tikai vienpadsmit gadu!" pa vidu, pieprasīdams sev pirmo prioritāti, iejaucās iebildums: „Bet vīrieši nemaz nevar palikt stāvoklī!" un tad vēl piedevām iemaisījās: „Bet mūsu starpā nekā nav, patiešām!"

Harijs atkal palūkojās lejup uz bundžu sev rokā.

Viņam iekšā sāka rasties dziļi pamatota vēlēšanās bēgt projām, bļaujot pilnā rīklē, līdz viņš nokristu zemē beigts no skābekļa trūkuma, un vienīgais, kas viņu no tā atturēja, bija tas, ka viņš reiz kaut kad bija lasījis, ka nepārprotamas paniskas bailes bija īsteni svarīgas zinātniskas problēmas pazīme.

Harijs nošņācās, dusmīgi iemeta bundžu tuvākajā atkritumu urnā un piegāja atkal pie kioska. „Lūdzu, vienu Varkšķa numuru." Harijs samaksāja vēl četras knutas, izņēma no maciņa vēl vienu Komē-Dziras bundžu un tad drūmu seju sāka doties uz atpūtas un ēšanas zonu kopā ar blondo zēnu, kurš ar neviltotas apbrīnas izteiksmi noraudzījās pats uz savu skārdeni.

„Es ņemu savus vārdus atpakaļ," Drako sacīja, „tas īstenībā iznāca visai labi."

„Eu, Drako, zini, kas varētu cilvēkus satuvināt par draugiem vēl labāk nekā dalīšanās noslēpumos? Slepkavības izdarīšana."

„Man ir skolotājs, kurš apgalvo tieši to pašu," Drako atzinās. Viņš aizbāza roku aiz mantijas un vienkārši pakasījās ar nepiespiestu un dabisku kustību. „Kurš tad tev ir padomā?"

Harijs ar smagu būkši uztrieca uz ēdamgalda Varkšķi. „Tas čalis, kurš var sagudrot šitādu virsrakstu."

Drako novaidējās. „Tas nav čalis. Tā ir desmitgadīga meitene, vari iedomāties? Viņai aizgāja ciet pēc tam, kad nomira viņas māte, bet viņas tēvs, kuram šī avīze pieder, ir pārliecināts, ka viņa ir reģe; tāpēc viņš visus savus neskaidros jautājumus uzdod Lunai Mīlabai un tic pilnīgi visam, ko viņa atbild."

Īsti par to nedomādams, Harijs pavilka riņķīti otrai Komē-Dziras bundžai un taisījās no tās iedzert. „Tu smejies? Tas izklausās vēl trakāk nekā vientiešu žurnālistika, par ko es agrāk biju pārliecināts, ka par to pat teorētiski nekas nevar būt vēl sliktāks."

Drako nošņācās. „Viņai ir arī kaut kāda perversa apsēstība ar Malfojiem, un viņas tēvs ir mūsu politiskais pretinieks, tāpēc viņš drukā katru nejaucību. Kolīdz būšu kļuvis pietiekami vecs, es viņu ņemšu un izvarošu."

Zaļā limonāde izšļācās pa Harija nāsīm, saslapinādama šalles daļu, kura aizsedza viņam degunu. Komē-Dzira un plaušas kopā slikti sader, tāpēc Harijs turpmākās dažas minūtes pavadīja izmisīgi klepodams.

Drako viņam uzmeta asu skatienu. „Kaut ko ne tā pateicu?"

Tieši šajā mirklī Harijs pēkšņi atskārta, ka (a) pārējās no platformas nākošās skaņas bija pārtapušas par tādu kā balto troksni apmēram tajā pašā brīdī, kad Drako bija aizbāzis roku sev aiz mantijas, un (b) kad viņš bija ieminējies, ka slepkavības izdarīšana varētu būt laba satuvināšanās metode, tad precīzi viens no šajā sarunā iesaistītajiem cilvēkiem uzskatīja, ka tas ir tikai joks.

Pareizi. Jo viņš likās kā pilnīgi normāls bērns. Un viņš ir pilnīgi normāls bērns, ja vien ņem vērā to, kādam būtu jābūt bērnam, ja viņa gādīgais tēvs būtu Dārts Veiders.

„Jā, nu," Harijs izklepoja; vai dieniņ, kā gan tagad lai izkuļas no šī neveiklā mirkļa viņu sarunā, „mani tikai ļoti pārsteidza tas, cik tu atklāti biji gatavs ar mani apspriest ko tādu; ka tevi nemaz neuztrauc, ka tevi kāds varētu pieķert."

Drako izsmējīgi nošņācās. „Tu ņirgājies? Lunas Mīlabas vārds pret manējo?"

Svētā kaka uz svētā kociņa. „Es tā pieņemu, ka nav tādi maģiskie patiesības detektori, vai ne?" Un nav arī DNS testi... pagaidām.

Drako paraudzījās riņķī. Un samiedza acis. „Tieši tā, tu neko nezini. Klausies, es tev visu izstāstīšu, tas ir, visu to, kā tas īstenībā notiek, it kā - ja tu tiešām būtu Slīdenī un uzdotu man šo pašu jautājumu. Bet tad tev jādod goda vārds, ka nevienam nekad par to nebildīsi ne vārda."

„Dodu savu goda vārdu," Harijs sacīja.

„Tiesā izmanto veritaserumu, bet tas nav nekas nopietns, jo tu vienkārši pirms liecības sniegšanas izdzēs sev atmiņas un tad paziņo, ka tam otram lieciniekam ar Atmiņas burvestību prātā ir ieburta viltus atmiņa. Protams, ja tu esi kaut kāds vienkāršs, parasts cilvēks, tad tiesa vairāk sliecas uzskatīt, ka tu krāpies ar Aizmiršanas burvestību, nekā ka tiešām varētu būt tikusi ievietota viltus atmiņa. Taču tiesai ir jāievēro arī diskrētums, un, ja gadījumā lietā būšu iesaistīts es, tad tai jārīkojas, ņemot vērā jebkura dižciltīga nama godu, tāpēc lieta tiktu nodota Viedo kapitulam, kur tēvam ir balsstiesības. Pēc tam, kad es tikšu atzīts par nevainīgu, Mīlabu ģimenei būs jāmaksā atlīdzība par mana goda aizskaršanu. Un tā kā viņi jau no paša sākuma zinās, kāds būs iznākums, tad viņi vienkārši par to turēs savas mutes ciet."

Harijam pār muguru noslīdēja auksts drebulis, drebulis, kas teica priekšā, ka tagad balss un seja jānotur tāda kā parasti. Atgādinājums pašam sev: pie pirmās izdevības gāzt maģiskās Lielbritānijas valdību.

Harijs vēlreiz nokrekšķinājās. „Drako, lūdzu, lūdzu, lūdzu, tikai nepārproti mani; mani saista mans godavārds, bet tā kā tu iztēlojies, ka es it kā esmu Slīdenī, tad es patiešām gribētu tev tīri informatīvos nolūkos pajautāt, kas tad notiktu teorētiskā gadījumā, ja es tomēr liecinātu, ka esmu dzirdējis, ka tu to plāno darīt?"

„Tad, ja es būtu kāds cits, nevis Malfojs, man sāktos problēmas," Drako augstprātīgi atbildēja. „Tā kā es esmu Malfojs... tēvam ir balsstiesības. Un pēc tam viņš tevi iznīcinātu... nu, laikam jau tas nebūtu tik vienkārši, jo tu esi Zēns-Kurš-Izdzīvoja, taču tēvam šādas lietas labi padodas." Drako sarauca pieri. „Starp citu, tu pats sāki spriest par to, ka viņu vajadzētu nogalināt, tad kāpēc tu nesatraucies par to, ka es varētu liecināt pret tevi, ja kaut kur uzradīsies viņas līķis?"

Kā - nu kādā veidā mana diena varēja saiet tādā dēlī? Harija mute jau kustējās ātrāk nekā viņš spēja padomāt. „Es tobrīd domāju, ka viņa ir vecāka! Es nezinu, kā pieņemts šajā pasaulē, bet vientiešu Lielbritānijā tiesas ir daudz bargākas, ja ir noslepkavots bērns..."

„Izklausās saprātīgi," Drako sacīja, vēl arvien rādīdamies tāds kā aizdomu pilns. „Bet tik un tā, tu darīsi prātīgāk, ja vispār neaizlaidīsi lietu līdz auroriem. Ja būsim uzmanīgi un darīsim tikai kaut ko tādu, ko var savest kārtībā ar dziedināšanas burvestībām, pēc tam mēs varam viņai vienkārši izdzēst atmiņu un tad atkārtot ar viņu to pašu vēl pēc nedēļas." Tad blondais zēns iesmējās ar spalgiem bērna smiekliem. „Tad tikai iedomājies, kas būtu, ja viņa sāktu apgalvot, ka viņu ir paņēmuši priekšā gan Drako Malfojs, gan Zēns-Kurš-Izdzīvoja; tad pat Dumidors viņai nenoticētu."

Es tās tavas nožēlojamās tumšo viduslaiku maģiskās paliekas vienreiz saraustīšu gabalu gabalos, kas būs vēl smalkāki pat par to veidojošajiem atomiem. „Patiesībā, vai mēs varam likt mieru šai tēmai? Kad tu man pateici, ka to virsrakstu ir sagudrojusi meitene, kas ir gadu jaunāka par mani, man prātā ienāca pavisam cita veida atriebība."

„A? Plāj vaļā," Drako noteica un ņēmās iedzert vēl vienu Komē-Dziras malku no savas bundžas.

Harijs nezināja, vai burvestība spēj iedarboties arī vairāk par vienu reizi uz katru bundžu, bet viņš zināja, ka tā varēs novelt vainu uz limonādi, tāpēc ļoti uzmanīgi izraudzījās īsto brīdi:

„Es iedomājos, ka kādu dienu es to sievieti apprecēšu."

Drako briesmīgi nošķaudījās kā augstspiediena sprausla, un zaļā limonāde notecēja gar viņa lūpu kaktiņiem kā no iedauzīta mašīnas radiatora. „Tu esi pilnīgi nenormāls?"

„Tieši pretēji - esmu tik saprātīgs, ka tas deg kā ledus."

„Tev ir vēl dīvaināka gaume nekā Svešovskiem," Drako noteica pa pusei teju ar apbrīnu. „Un es tā pieņemu, ka tu gribēsi viņu visu tikai sev, ko?"

„Jap. Es par to varu palikt tev parādā, ja -"

Drako tikai novēcināja roku. „Nā, lai šis tev ir tāpat vien par velti."

Harijs noraudzījās lejup uz bundžu sev rokā, aukstumam pārņemot viņa asinis. Apburošs, laimīgs, dāsni gatavs izpalīdzēt saviem draugiem - Drako nebija psihopāts. Un tas bija tas bēdīgākais un briesmīgākais - pietiekami labi pārzināt cilvēku psiholoģiju, lai saprastu, ka Drako nav briesmonis. Pasaules vēsturē ir bijušas desmitiem tūkstoši sabiedrību, kurās varēja norisināties šāda saruna. Nē, pasaule gan tiešām būtu izskatījusies gluži citādāka, ja Drako vietā ko tādu būtu izteicis ļaunais mutants. Patiesībā tas bija gaužām vienkārši, gaužām cilvēcīgi, jo tāds viņš vienkārši bija, ja neņēma vērā nekādus citus īpašus apstākļus. Drako savus ienaidniekus par cilvēkiem neuzskatīja.

Un tad šajā zemē, kas izdzīvoja savu lēno laika ritumu, šeit un tagad, kurā vēl valdošo ēnainaino tumsu nav paguvusi aizdzīt Saprāta ēras ausma, kāds pietiekami varens un dižciltīgs dēls vienkārši uzskatīja to par pašsaprotamu, ka viņš stāv pāri likumam, vismaz tiktāl, cik tas attiecas uz kādu zemnieku meiteni. Arī vientiešu pasaulē vēl arvien ir tādas zemes, kurās notiek kas tāds, valstis, kurās arvien vēl pastāv šāda dižciltīgo kārta, kas neapšaubāmi uzskata šādas savas tiesības par pašsaprotamām, vai pat ir arī vēl drūmākas nomales, kur šādi izrīkojas ne tikai dižciltīgie vien. Šāda pastāvošā kārtība bija novērojama ikkatrā zemē, kura nebija piedzīvojusi tiešu Apgaismības laikmetu. Un šī laikmeta vēsturiskā gaita, šķiet, ir gājusi secen arī maģiskajai Lielbritānijai, kaut arī te ir ieviesušās lietas no citām kultūrām tādas kā, piemēram, aiz riņķīša attaisāmas dzērienu bundžas.

Un ja Drako neatmetīs savu apņemšanos viņai atriebties, un es neizpostīšu savu iespējamo dzīves laimi, apprecot vienu nabaga, traku meiteni, tad vismaz esmu ieguvis laiku, ja arī neko vairāk...

Vienai meitenei. Citām nē.

Diez, cik tas būtu sarežģīti, ja es uztaisītu sarakstu ar kvēlākajiem tīrasinības aizstāvjiem un tad vienkārši viņus visus nogalinātu.

Franču revolūcijas laikā jaunizveidotais Nacionālais konvents bija rīkojies tieši šādi, vairāk vai mazāk - viņi bija sastādījuši sarakstu ar visiem progresa ienaidniekiem un tie, kuri atradās virs kaut kādas atzīmes, tika nogalināti - un, ja Harijs pareizi atcerējās, tas galu galā nebija beidzies diez ko labi. Varbūt vajadzēs notraukt putekļus dažām no šīm vēstures grāmatām, ko tēvs bija viņam nopircis, un apskatīties, vai tas, kas bija nogājis greizi Franču revolūcijā, nebija kaut kas tāds, ko varētu visai viegli izlabot.

Harijs paraudzījās augšup debesīs uz bālo Mēness veidolu, kuru šorīt varēja redzēt cauri bezmākoņainajai atmosfērai.

Tātad pasaule ir greiza un sabojājusies, un traka, un nežēlīga, un asiņaina, un tumsas pilna. Vai tas kāds jaunums? Tas jau tāpat bija tā kā zināms...

„Tu liecies tik drausmīgi nopietns," Drako noteica. „Es minēšu - tavi vientiešu vecāki tev mācīja, ka šādas te lietas ir sliktas."

Harijs palocīja galvu, īsti neuzticēdamies savai nodevīgajai balsij.

„Nu, kā tēvs vienmēr apgalvo, lai arī torņi ir četri, bet beigās visi pieslejas vai nu Slīdenim, vai arī Elšpūtim. Un taisnību sakot, tu neesi pieskaitāms pie Elšpūšiem. Ja tu pa kluso nolemsi sadarboties ar Malfojiem... ar mūsu varu un tavu reputāciju... tu varētu izdabūt cauri tādas lietas, kuras pat es nevarētu izdarīt. Varbūt vēlies to uz kādu brīdi izmēģināt? Lai zinātu, kā tas ir?"

Kāda maza, viltīga čūskiņa. Tikai vienpadsmit gadi un jau no slēptuves uzglūn savam pretiniekam...

Harijs padomāja, parēķināja un izvēlējās ieroci. „Drako, varbūt tu varētu man izskaidrot visu to tīrasinības padarīšanu? Tas man ir tā kā kaut kas jauns."

Plats smaids izstiepās pār Drako seju. „Tev patiešām vajadzētu satikt tēvu un pajautāt to viņam, jo, saproti, viņš ir mūsu vadonis."

„Man pietiks ar īso, trīsdesmit sekunžu skaidrojumu."

„Labi," Drako noteica. Viņš ievilka dziļu elpu, un viņa balss tembrs noslīdēja par pustoni zemāk, iesākdams dziedāt teju kā kadenci. „Mūsu spēki ir kļuvuši vājāki, paaudzi pēc paaudzes, bet draņķasiņu sārņi tikai turpina vairoties. Kur Salazars un Godriks, un Klementīne, un Elga reiz savā varenībā uzcēla Cūkkārpu, radīdami Medaljonu un Zobenu, un Diadēmu, un Kausu, kuriem līdzīgus jau no izseniem aizlaikiem nav pratis darināt neviens burvis. Mēs dziestam un izšķīstam vientiešos, krustodamies ar viņu dzimumu un ļaudami niekkalbjiem dzīvot. Ja šis negods ies savu gaitu brīvā vaļā, drīz mūsu zižļi salūzīs un mūsu māksla iznīks, Merlina pēctecība beigsies un Atlantīdas asinis zudīs. Mūsu bērniem, lai vilktu dzīvību, nāksies kasīt dubļus gluži kā visprastākajiem vientiešiem, un tumsa uz mūžīgiem laikiem pārmāks visu pasauli." Drako iedzēra vēl vienu malku no savas limonādes bundžas, rādīdamies visai apmierināts; cik nu viņš zināja, šis bija pilnībā visu izskaidrojošs pamatojums.

„Visai pārliecinoši," Harijs sacīja, domādams gan to vairāk aprakstošā nozīmē, nevis tā, ka Drako teiktais tiešām spēj pievērst viņu šai pārliecībai. Tas bija izskanējis kā standarta sludinājums: Kaut kā augstāka krišana, tad ir nepieciešams aizsargāt vēl atlikušo tīrību no piesārņojuma, pagātnē viss bija labāk, nākotnē viss paliek tikai sliktāk. Un piedevām parasti šādos sludinajumos ir iekļauts arī, kas notiks, ja nekas netiks darīts... „Es gan vēlos tev par vienu faktu iebilst. Tava informācija par vientiešiem ir mazliet novecojusi. Mēs tā kā dubļus vairs īsti nekasām."

Drako pacirta sāņus galvu. „Ko? Ko tu ar to domāji, sakot mēs?"

„Mēs. Zinātnieki. Frānsisa Bēkona pēcteči un Apgaismības nesēji. Vientieši nesēdēja, tā vienkārši rokas klēpī salikuši, raudādami par to, ka viņiem nav zižļu; mums tagad ir pašiem savi spēki, neatkarīgi no maģijas. Ja visas jūsu spējas izzudīs, tad mēs visi būsim zaudējuši kaut ko ļoti svarīgu, jo jūsu maģija ir vienīgais pavediens, kas mums ir par to, kā Visums īstenībā ir uzbūvēts - taču jums nebūs jākasa zeme. Jūsu mājas vēl arvien būs vēsas vasarā un siltas ziemā, vēl arvien būs ārsti un medicīna. Zinātne jūs var uzturēt pie dzīvības, ja gadījumā visa maģija izzudīs. Tas būtu traģiski, tomēr gluži tāpēc vien pasaulē nenodzisīs visa gaisma. Es tikai tā saku - vienkārši tavai zināšanai."

Drako, saviebis seju no šausmām, atkāpās par vairākām soļiem, nespēdams noticēt tikko dzirdētajam. „Merlina vārdā, par ko tu tur, Poter, tagad vispār runā?"

„Hei, es uzklausīju tavu stāstu, varbūt tagad uzklausīsi manējo?" Neveikli, Harijs sev pārmeta, tomēr Drako no tiesas beidza atkāpties un izskatījās, ka bija viņu sadzirdējis.

„Lai nu kā," Harijs ierunājās, „es tikai saku, ka neizskatās, ka tu būtu pievērsis lielu uzmanību tam, kas notiek vientiešu pasaulē." Ļoti iespējams tādēļ, ka visa burvju pasaule izturas pret pārējo Zemi kā pret kādu nabagu nostūri, kas pelnījis tik daudz ievērības, cik žurnāls Financial Times veltīja ieilgušajam genocīdam Burundijā. „Nu tad labi. Uztaisām ātro pārbaudi. Vai burvji jebkad ir bijuši uz Mēness? Nu saproti - tur augšā?" Harijs norādīja uz to milzīgo, tālumā redzamo lodi.

„Ko?" Drako noteica. Tas bija gluži acīmredzams, ka šāda doma zēnam nekad nebija ienākusi prātā. „Nokļūt uz - tas ir tikai..." Viņš ar pirkstu norādīja uz to nelielo, bālo rimbuli debesīs. „Nevar aizteleportēties uz tādu vietu, kur tu nekad agrāk neesi bijis, un kā tad vispār ir iespējams nokļūt uz Mēness?"

„Pagaidi," Harijs sacīja Drako, „es gribu tev parādīt vienu grāmatu, kuru esmu paņēmis līdzi; šķiet, ka atceros, kurā kastē tā bija." Un Harijs uzcēlās kājās, tad pietupās un izrāva ārā kāpnes, kas viņa koferī noveda pagraba līmenī, nodrāzās lejā un sāka krāmēt kastes vienu nost no otras, līdz vairs daudz netrūka, kad to varētu nosaukt par necienīgu izturēšanos pret grāmatām, un tad viņš atrāva vaļā īstās kastes vāku un ātri, bet uzmanīgi izmeklēja kādu grāmatu kaudzi...

(Harijs bija pārmantojis teju vai maģisko Veresu spēju atcerēties, kur tieši bija nolicis visas savas grāmatas, kaut arī tās tika redzējis tikai vienu reizi; kas gan ir visai īpatnēji, ja ņem vērā to, ka viņam nav ģenētiskas saistības ar Veresiem.)

Un Harijs skrēja augšup pa kāpnēm un ar papēdi iegrūda kāpnes atpakaļ koferī, un elsodams šķīra grāmatas lappuses, līdz bija atradis attēlu, kuru vēlējās parādīt Drako.

Tajā bija nofotografēta bāla, putekļaina, krāteru izdobta zemes virsma un skafandros tērpti cilvēki, un virs visas šīs ainas fonā bija redzama zili balta lode.

Tāds bija šis attēls.

Šis visu attēlu attēls, kurš jātur vislielākajā cieņā un godā.

„Šādi," Harijs sacīja mazliet drebošā balsī, jo vienkārši nespēja apvaldīt savu lepnumu, „Zeme izskatās no Mēness."

Drako lēnām pieliecās tuvāk. Viņa jaunajā sejiņā uzradās savāda izteiksme. „Ja tā ir īsta bilde, kāpēc tad tā nekustas?"

Nekustas? Ak vai. „Vientieši var uztaisīt kustīgas bildes, bet tad tām ir vajadzīga daudz lielāka kaste, lai tās varētu parādīt, viņi vēl nemāk tādas kustīgas bildes ielikt parastas grāmatas lapaspusēs."

Drako pielika pirkstu pie viena no skafandriem. „Kas tie tādi?" Balss viņam notrīcēja.

„Tie ir cilvēki. Viņi ir uzvilkuši skafandrus, lai pasargātu visu savu ķermeni, un skafandri viņus apgādā ar gaisu, jo uz Mēness nav gaisa."

„Tas nav iespējams," Drako nočukstēja. Viņa acīs atspoguļojās šausmas, pilnīgs apjukums. „Neviens vientiesis neko tādu nevar izdarīt. Kā..."

Harijs atkal paņēma rokās grāmatu un šķīra lapas līdz ieraudzīja meklēto. „Te ir attēlota raķete, kas šaujas debesīs. Uguns to stumj uz priekšu arvien augstāk un augstāk, līdz raķete nokļūst līdz Mēnesim." Atkal pāršķīra lapas. „Te ir raķete uz Zemes. Tas mazais punktiņš blakus ir cilvēks." Drako noelsās. „Lai aizlidotu uz Mēnesi, tas izmaksāja... visticamāk kaut kur ap tūkstoš miljoniem galeonu." Drako norīstījās. „Un tās būvēšanā bija iesaistīti... iespējams, vairāk cilvēku nekā šobrīd apdzīvo maģisko Lielbritāniju." Un, kad viņi piezemējās, viņi atstāja plāksni, uz kuras bija rakstīts: „Mēs nākam ar mieru visai cilvēcei." Taču, Drako Malfoj, šos vārdus tev vēl ir par agru dzirdēt...

„Tu stāsti taisnību," Drako lēnām noteica. „Tu nenoņemtos sagudrot veselu grāmatu, lai tikai šādi pajokotu - un es to arī dzirdu tavā balsī. Bet... bet..."

„Kā gan - bez zižļiem un maģijas? Tas, Drako, ir garš stāsts. Zinātne nav zižļa vicināšana vai burvju vārdu skaitīšana, tā izzina, kā darbojas pati daba, tik dziļā līmenī, ka var precīzi pateikt, kas ar dabu ir jādara tā, lai varētu panākt to, ko tu vēlies. Ja maģija ir, teiksim, noburt kādu ar Valdum, lai pakļautu viņu savai gribai, tad zinātne ir, ka tu to kādu pazīsti tik labi, ka vari viņu pārliecināt jau no paša sākuma, ka tā bija viņa paša doma - izdarīt to vienu konkrēto, tev vajadzīgo lietu. Zinātne ir daudz sarežģītāka nekā zižļa vicināšana, taču tā strādās arī tad, ja zižļi nedarbosies, tieši tāpat kā tad, ja nedarbotos Valdum, tu vēl arvien varētu mēģināt šo cilvēku vienkārši pierunāt ar pārliecināšanas metodēm. Un zinātnes gudrības uzkrājas ar katru nākamo paaudzi. Ir tiešām jāsaprot, ko dari, kad nodarbojies ar zinātni - un kad no tiesas esi kaut ko izpratis, tu to vari paskaidrot arī visiem pārējiem. Dižākie zinātnieki, kas dzīvoja pirms simt gadiem, slavenākie vārdi, kurus vēl arvien piemin ar godbijību, - viņu spējas ir nieks salīdzinājumā ar mūsdienu spožākajiem zinātniekiem. Ar zinātni nenotiek kā tevis minētajā gadījumā, ka pēc Cūkkārpas uzcelšanas ir pazudušas prasmes. Zinātnē, laikam ejot uz priekšu, mūsu spēks tikai attīstās. Un mēs esam sākuši saprast un atklāt dzīvības un īpašību pārmantojamības noslēpumus. Mēs būsim spējīgi paskatīties uz tām pašām tavām burvju asinīm, par kurām tu runāji, un saprast, kas tieši tevi padara par burvi, un vēl pēc vienas vai divām paaudzēm, mēs izgudrosim, kā likt lietā tavas asinis tā, lai arī visi tavi bērni kļūtu par spēcīgiem burvjiem. Tāpēc, redzi, tevis minētā problēma nemaz nav tik ļauna, kā varbūt izskatās, jo vēl pēc dažām desmitgadēm zinātne spēs tev šo problēmu novērst."

„Bet..." Drako sacīja. Balss viņam drebēja. „Ja vientiešiem piemīt tāds spēks... tad... kas esam mēs?"

„Nē, Drako, tas nav tā, vai tad tu nesaproti? Zinātne uzkrāj cilvēka izpratnes spēku raudzīties uz pasauli un atklāt, kā tā darbojas. Tā nevar izzust, ja neizzūd pats cilvēks. Tava maģija var vairs nedarboties, un tu to briesmīgi pārdzīvosi, bet tu tik un tā būsi tu pats. Tu vēl arvien būsi dzīvs, lai varētu izjust par to žēlumu. Bet tā kā zinātne balstās uz manas cilvēciskās gudrības, tas ir tāds spēks, kuru nevar man atņemt, neiznīcinot mani pašu. Pat tad, ja man apkārt nomainītos visi Visumu veidojošie likumi tā, ka visas manas zināšanas ir nekam nederīgas, es vienkārši sāktu ar to, ka izsecinātu jaunos likumus tieši tādā pašā veidā, kā tas tika darīts līdz šim. Tā nav vientiešu īpašība, zinātne tikai attīsta un trenē šīs tavas spējas, kuras tu liec lietā katru reizi, kad paskaties uz kaut ko tādu, ko nesaproti, un uzdod sev jautājumu - kāpēc? Tu esi no Slīdeņa, Drako, vai tagad tu saproti, kādu mājienu es tev dodu?"

Drako, novērsdams acis no grāmatas, paraudzījās uz Hariju. Viņa sejā atausa atskārsme. „Arī burvji var iemācīties šādu spēku."

Tā, tagad tikai uzmanīgi... ēsma ir izlikta, nu tikai jāpiecērt āķis... „Ja tu iemācīsies pats domāt kā cilvēks, nevis burvis, tad tu varēsi trenēt un attīstīt savas spējas kā cilvēks."

Un pat ja arī šis padoms nav ierakstīts nevienā ar dabaszinātnēm saistītā rakstu materiālā, Drako tas nav jāzina, vai ne?

Drako skatiens tagad bija vērties domīgs. „Tu jau... esi ko tādu darījis?"

„Zināmā mērā," Harijs atļāvās apgalvot. „Mana apmācība vēl nav pabeigta. Ne jau vienpadsmit gadu vecumā. Bet, redzi - mans tēvs arī man apmaksāja privātskolotājus." Tiesa gan, tie bija badu mirstoši maģistrantūras studenti un arī tikai tāpēc, ka Harijam nācās dzīvot pēc sava 26 stundu miega cikla, taču šos faktus tagad uz mirklīti varētu neņemt vērā...

Lēnām Drako palocīja galvu. „Tu gribi apgūt abas prasmes, un tad abus spēkus savienot kopā, un..." Drako noraudzījās uz Hariju. „Un tad pasludināt sevi par abu pasauļu pavēlnieku?"

Harijs ļauni iesmējās - šajā brīdī viņam tas sanāca kaut kā dabiski. „Tev, Drako, ir jāsaprot, ka visa pasaule, kādu tu to pazīsti, visa maģiskā Lielbritānija, ir tikai viens mazs laukumiņš uz daudz lielāka spēles laukuma. Uz tāda spēles laukuma, kas ietver arī tādas vietas kā Mēness un zvaigznes nakts debesīs, kuras izstaro gaismu tāpat kā Saule, tikai tās atrodas neiedomājami tālu projām, un ir arī tādas galaktikas, kas ir daudzkārt, daudzkārt lielākas par Zemi un Sauli, tās ir tik milzīgas, ka tikai zinātnieki tās spēj saskatīt, un tu nemaz nezini, ka tādas vispār pastāv. Bet es patiešām esmu Kraukļanags, saproti, nevis Slīdenis. Es nevēlos  pārvaldīt Visumu. Man tikai šķiet, ka to varētu iekārtot kaut kā daudz jēdzīgāk."

Drako sejā pavērās apbrīns. „Kāpēc tu man to visu stāsti?"

„Ai... nav īpaši daudz tādu cilvēku, kuri saprot, ko nozīmē nodarboties ar īstu zinātni - kā ir izzināt kaut ko tādu, ar ko tu saskaries pirmo reizi, kaut arī tu tajā brīdī jūties ellīgi apjucis. Tāpēc kāda palīdzīga roka varētu izrādīties visai noderīga."

Drako blenza uz Hariju ar vaļā muti.

„Tikai nepārproti, Drako, īsta zinātne patiešām nav nekas līdzīgs maģijai - tu nevari tā vienkārši padarboties ar zinātni un tad to pamest, it kā nekas nebūtu bijis, it kā tu būtu vien iemācījies dažus jaunus buramvārdus. Šis spēks tevi izmainīs un tāpēc tas prasa savu maksu; maksu, kas ir tik augsta, ka lielākā daļa cilvēku atsakās to maksāt."

Drako par šo atziņu palocīja galvu, it kā visbeidzot būtu sadzirdējis ko tādu, ko bija spējīgs saprast. „Un kāda ir maksa?"

„Ir jāiemācās atzīt, ka esi kļūdījies."

„Ē," Drako noteica pēc dramatiska klusuma brīža, kurš bija sācis ievilkties. „Varbūt tomēr paskaidrosi sīkāk?"

„Kad centies izprast pašos pamatos, kā kaut kas darbojas, tad parasti pirmie deviņdesmit deviņi izskaidrojumi ir nepareizi. Simtais varētu būt pareizs. Tāpēc visu laiku atkal un atkal nākas iemācīties atzīt, ka esi kļūdījies. Tas it kā neizklausās nekas traks, taču tas ir tik grūti, ka lielākā daļa cilvēku ar zinātni nespēj nodarboties. Jo vienmēr ir jāapšauba, vai visu esi izdarījis pareizi, tāpat var nākties pārbaudīt tādas lietas, kuras agrāk esi nemainīgi uzskatījis par neapstrīdamām," - gluži kā zibsnis kalambolā - „un katru reizi tev nāksies mainīt savas domas, nāksies mainīties pašam. Bet es te tagad pamatīgi aizrunājos. Pavisam aizrunājos. Es tikai gribēju, lai tu zini... ka es tev piedāvāju dalīties savās zināšanās. Ja tu vēlies. Ir tikai viens nosacījums."

„A-ha," Drako noteica. „Zini, tēvs saka, ka tad, ja kāds tev ko tādu pasaka, tas nekad nenozīmē neko labu."

Harijs pamāja ar galvu. „Tagad tikai nepārproti mani un nesāc domāt, ka es cenšos saspīlēt tavas attiecības ar tēvu. Te ir runa par pavisam ko citu. Te ir runa par to, ka es daudz labprātāk vēlos sadarboties ar kādu savā vecumā - es negribētu šīs lietas risināt ar Lūciju. Es domāju, ka tavam tēvam arī nebūtu nekas iebilstams, jo viņš noteikti apzinās, ka tev būs kaut kad jāpieaug. Bet tavi gājieni šajā spēlē ir jāizdara tev pašam. Tāds ir mans nosacījums - ka es sadarbošos ar tevi, Drako, nevis ar tavu tēvu."

„Man laikam būs jāiet," Drako sacīja. Viņš uzcēlās kājās. „Man būs jāaiziet un tas viss jāapdomā."

„Nesteidzies," Harijs sacīja.

Kolīdz Drako bija aizgājis, no vilciena stacijas platformas nākošie trokšņi vairs nešķita tik pieklusināti, tiem pārtopot sarunu čalā.

Harijs palēnām izpūta gaisu, jo izrādījās, ka viņš bija neapzināti aizturējis elpu, un tad palūkojās rokaspulkstenī sev uz plaukstas locītavas - tas bija vienkāršs mehānisms, ko tēvs bija viņam nopircis, cerēdams, ka tas darbosies arī maģijas klātbūtnē. Sekunžu cejieris, vēl arvien tikšķēdams, skrēja uz priekšu, un, ja minūšu rādītājs bija pareizs, tad vēl nebija pienākusi vienpadsmitā stunda. Droši vien tagad vajadzēja taisīties kāpt iekšā vilcienā un uzmeklēt kā-nu-viņu-tur-sauca, tomēr tas likās prātīgi darīts, ka viņš pirms tam pāris minūtes vēl veltīja dažiem elpošanas vingrinājumiem, līdz pārliecinājās, ka asinis dzīslās atkal bija uzsilušas.

Bet pacēlis skatienu no pulksteņa, Harijs ieraudzīja tuvojamies divus stāvus, kuri izskatījās bezgala smieklīgi, aptinuši sejas ar ziemas šallēm.

„Sveicināts, Bronzas kungs," sacīja viens no maskotajiem cilvēkiem. „Vai jums interesētu uzzināt, kā var pievienoties Haosa ordenim?"

Izrietošās sekas:

Neilgi pēc tam, kad viss dienas trakums visbeidzot bija norimis, Drako sēdēja, pārliecies pāri rakstāmgaldam, turēdams rokā spalvu. Viņam Slīdeņu pagrabos bija pašam sava privātā istaba ar savu rakstāmgaldu un savu kamīnu - diemžēl pat arī viņam netika piešķirts savienojums ar Lidu tīklu, taču vismaz Slīdenis nepakļāvās tai absolūtajai nejēdzībai, ka pilnīgi visiem būtu jāguļ kopīgās guļamtelpās. Daudz tādu privāto istabu nebija, tev bija jābūt patiešām vislabākajam tornī, kurā tika iešķiroti tikai labākie, - tomēr tas bija praktiski pats par sevi saprotams, ka Malfoju nama piederīgajam šādas privilēģijas neapšaubāmi pienācās.

Mīļais tēvs! Drako iesāka rakstīt.

Un tad viņš apstājās.

No viņa spalvas lēni nopilēja tinte, notraipīdama pergamentu turpat aiz uzrakstītajiem vārdiem.

Drako nebija stulbs. Viņš bija jauns, taču skolotāji viņu bija labi apmācījuši. Drako saprata, ka Poters ļoti iespējams izjūt daudz lielāku patiku pret Dumidora pusi, nekā atļāvās izrādīt... kaut arī Drako patiešām domāja, ka Poteru varētu būt iespējams pārvilināt. Bet tas bija arī skaidri acīmredzams, ka Poters centās pārvilināt Drako tieši tāpat, kā Drako centās iekārdināt viņu.

Un bija arī skaidrs, ka Poters ir izcils un stipri vairāk nekā vienkārši drusciņ traks, un viņš spēlēja plaša mēroga spēli, ko pats diez vai izprata līdz galam, improvizējot savus gājienus mežonīgā ātrumā ar tādu izsmalcinātību kā satrakojies nundu. Tomēr Poteram bija izdevies pielietot tādu taktiku, no kuras Drako nevarēja tā vienkārši izvairīties. Viņš bija piedāvājis Drako, ka dalīsies ar viņu savā spēkā, minēdams, ka Drako nebūs iespējams sākt izmantot šo spēku, nekļūdams vairāk līdzīgs viņam pašam. Tēvs tādu rīcību sauca par advancētu paņēmienu un bija mācījis Drako, ka tāds bieži vien nenostrādā.

Drako apzinājās, ka neizprot visu šodien notikušo... bet Poters bija piedāvājis iespēju viņam kopā spēlēt šo spēli, un tieši šobrīd tā bija viņa izvēle. Un ja viņš visu šo izpļurkstēs tēvam, tad tā kļūs par tēva izvēli.

Beigās iznāk, ka tas ir tieši tik vienkārši. Ar prastākiem paņēmieniem jāpanāk, ka mērķis paliek nezināms, vai vismaz ir stipri neskaidrs. Glaimi ticami jānomaskē par apbrīnu. („Jums būtu vajadzējis būt Slīdenī" ir vecs, klasisks paņēmiens, īpaši iedarbīgs uz noteikta tipa cilvēkiem, kuriem tas nāk kā pārsteigums, un, ja tas nostrādā, to var atkal atkārtot.) Bet ja izdodas uziet kāda personībā viņa īpašo slēdzi, tad vairs nav svarīgi, vai viņš zina, ka tu to zini. Poters savā trakajā steigā bija uzminējis atslēgu uz Drako dvēseli. Un ja Drako zināja, ka Poters to tagad zina - kaut arī viņam to bija izrādījies visai viegli uzminēt - tas tik un tā neko neietekmē.

Tāpēc tagad pirmo reizi savā mūžā, viņam bija glabājami īsti noslēpumi. Viņš spēlēja pats savu spēli. Tai līdzi nāca kaut kas neskaidri nepatīkams, taču viņš zināja, ka tēvs ar to lepotos, un tāpēc šis lēmums bija pareizs.

Atstājis nopilējušo tinti, kā tā bija, - arī šis pleķītis deva noteiktu vēstījumu, tādu, kuru tēvs sapratīs, jo viņi šo smalko padarīšanu spēlīti bija izspēlējuši ne vienu reizi vien, - Drako uzrakstīja to vienu jautājumu, kas viņam visā šajā jezgā patiešām nelika mieru; tas attiecās uz to sarunas daļu, kuru viņam noteikti būtu bijis jāsaprot, taču viņš to nesaprata, it nemaz nesaprata.

Mīļais tēvs!.

Pieņemsim, ka es tev teiktu, ka Cūkkārpā satiku kādu studentu, kurš īsti nepieder pie mūsu paziņu loka, un ka viņš tevi ir nosaucis par „nepārspējamu nāves ieroci", sakot, ka es esot tava „vienīgā vājība". Kas tev būtu par viņu sakāms?

Nepagāja ilgs laiks, kad ģimenes pūce jau bija atnesusi atbildi.

Manu mīļo dēliņ!.

Es teiktu, ka tev ir bijis tas prieks iepazīties ar kādu, kurš uztur ciešas saites ar mūsu cienījamo draugu un sabiedroto Severusu Strupu.

Drako brīdi noraudzījās uz vēstuli, līdz galu galā iemeta to ugunī.

„Tikai atļaušos tevi pabrīdināt, ka manas atjautības pārbaudīšana būs visai bīstams projekts, un tā rezultātā tava dzīve var kļūt vēl daudz nereālāka."

Neviens nebija lūdzis ko palīdzēt, tur bija tā nelaime. Visi šeit vienkārši staigāja apkārt, ēda kaut ko vai arī blenza griestos, kamēr viņu vecāki savā starpā pļāpāja. Kaut kāda savāda iemesla pēc neviens nesēdēja un nelasīja nevienu grāmatu, kas nozīmēja, ka viņa nevarēja nosēsties tā vienkārši kādam blakus un izņemt ārā pati savu grāmatu. Un pat tad, kad viņa tomēr drosmīgi bija uzņēmusies iniciatīvu un bija apsēdusies, lai lasītu uz priekšu Cūkkārpas vēsturi - šī bija trešā reize, kad viņa to pārlasīja, - neizskatījās, ka kāds taisītos nosēsties viņai blakus.

Ja kāds nepalūdza paskaidrot, kā pareizi jāpilda mājasdarbs, vai arī nelūdza jebkādu citu palīdzību, viņa īsti nezināja, kā iepazīties ar cilvēkiem. Viņai nelikās, ka viņa būtu no tām kautrīgajām meitenēm. Viņa vairāk sevi uzskatīja par tādu, kas uzņemas vadību. Un tomēr tā sanāca, ka tad, ja neizskanēja neviens jautājums apmēram tāds kā: „Es neatceros, kā tur bija jārēķina tā dalīšana rakstos," tad viņa jutās pārāk neveikli, lai ietu kādam tā vienkārši klāt un teiktu... ko tad īsti? To viņa līdz šim tā arī nav sapratusi. Un šķiet, ka nebija arī tāds paraugs ar standarta informāciju, ko darīt šādā gadījumā, kas bija visai muļķīgi. Visa tā padarīšana, lai iepazītos ar cilvēkiem, viņai nekad nav likusies saprātīga. Kāpēc gan viņai jāuzņemas visa atbildība vienai pašai, ja reiz šajā procesā ir iesaistīti divi cilvēki? Kāpēc ar to nepalīdz pieaugušie? Viņa vēlējās, kaut tā vienkārši kāda meitene pieietu klāt viņai un sacītu: „Hermione, skolotāja lika man ar tevi draudzēties."

Tomēr jāsaka - Hermione Grendžera, pirmajā skolas dienā sēdēdama vilciena pēdējā vagonā vienā no tām dažām kupejām, kas vēl bija tukšas, atstājusi durvis mazliet pavērtas gadījumā, ja nu kaut kāda iemesla dēļ kāds vēlētos viņu uzrunāt, nejutās bēdīga, vientuļa, drūma, nomākta, izmisusi vai arī kā citādi satraukusies par savām problēmām. Viņa tikai pārlasīja Cūkkārpas vēsturi jau trešo reizi un darīja to ar visai lielu prieku, samanīdama domās tikai pavisam mazmazītiņu aizkaitinājuma pieskaņu, ka pasaule jau pašos pamatos ir iekārtota tik nesakarīgā veidā.

Bija dzirdams, ka atveras durvis starp vilciena vagoniem, un tad, tāda savāda, šļūcoša trokšņa pavadīti, pa vilciena gaiteni sāka tuvoties soļi. Hermione nolika malā Cūkkārpas vēsturi, uzcēlās kājās un pabāza ārā galvu - gadījumā, ja nu kādam vajadzētu ko palīdzēt, - un ieraudzīja jaunu zēnu burvju mantijā, visticamāk no pirmā vai otrā gada, ņemot vērā viņa auguma garumu, kurš izskatījās visai muļķīgi, tā aptinis šalli ap galvu. Viņam uz grīdas blakus stāvēja neliels koferis. Kad viņa bija zēnu nopētījusi, viņš pieklauvēja pie kādas citas kupejas aizvērtajām durvīm un ierunājās šalles apslāpētā balsī: „Atvainojiet, vai es drīkstu uzdot vienu ātro jautājumu?"

Viņa nesadzirdēja, ko bija atbildējuši kupejā sēdošie, bet pēc tam, kad zēns bija atvēris durvis, šķita, ka viņš bija vaicājis, ja nu vien viņa nebija kaut ko pārklausījusies: „Vai kāds šeit prot nosaukt sešus kvarkus vai arī var man pateikt, kur atrast pirmziemnieci vārdā Hermione Grendžera?"

Pēc tam, kad zēns bija aizvēris tās kupejas durvis, Hermione ierunājās: „Vai es tev varu kaut kā palīdzēt?"

Šaļļainā seja pagriezās un paskatījās uz viņu, un tad ieskanējās balss: „Nē, ja vien tu nevari nosaukt sešus kvarkus vai arī pateikt, kur atrast Hermioni Grendžeru."

„Augšējais, apakšējais, dīvainais, šarmantais, patiesais, brīnišķīgais, un kāpēc gan tu viņu meklē?"

No attāluma bija grūti pateikt, taču viņai izlikās, ka zēns aiz savas šalles plati pasmīn. „Ā, tātad tu esi pirmziemniece vārdā Hermione Grendžera," noteica bērnišķīga, apslāpēta balss. „Tik tiešām - vilcienā uz Cūkkārpu." Zēns sāka doties tuvāk viņai un kupejai, kurā viņa bija apmetusies, zēna koferim šļūcot viņam pakaļ. „Teorētiski man tikai vajadzēja tevi uzmeklēt, bet tas šķiet visai ticami, ka ar to bija domāts, ka man vajadzētu ar tevi aprunāties vai arī iekļaut tevi savā draugu lokā, vai arī ka man būtu jāsaņem no tevis kāds maģisks priekšmets, vai arī jāuzzina, ka Cūkkārpa ir tikusi uzbūvēta virs kāda sena tempļa, vai apmēram kaut kā uz to pusi. Spēlētāja vai nespēlētāja tēls, tāds ir jautājums?"

Hermione pavēra muti, gribēdama kaut ko teikt, taču nespēja izdomāt neko, ko atbildēt uz to... tikko dzirdēto mistrojumu, lai arī zēns jau bija pienācis klāt; tad viņš ieskatījās kupejā, apmierināti palocīja galvu un nosēdās iepretī viņas sēdvietai. Koferis iekašājās viņam pakaļ, izauga trīsreiz lielāks par savu iepriekšējo diametru un uzrausās blakus viņas pašas koferim savādi nepatīkamā vīzē.

„Lūdzu, apsēdies," sacīja zēns, „un, ja tevi tas neapgrūtina, lūdzu, aizver aiz sevis durvis. Neuztraucies, es nekodīšu, ja vien vispirms neiekodīsi man." Viņš jau tina nost šalli sev no sejas.

Šis zēna mājiens par to, ka viņai varētu būt bail no viņa, meiteni sadusmoja tā, ka viņa ar roku aizcirta ciet bīdāmās durvis, triekdama tās pret sienu ar nevajadzīgi lielu spēku. Viņa apsviedās riņķī un ieraudzīja bērna seju ar spožām, dzīvespriecīgām, zaļām acīm un nejauku tumši sārtu rētu, kas bija iecirtusies viņam pierē - tā kaut ko atgādināja, taču šobrīd nebija laika par to daudz prātot, jo bija daudz svarīgākas lietas, par ko domāt. „Es neteicu, ka esmu Hermione Grendžera!"

„Es neteicu, ka tu teici, ka esi Hermione Grendžera, es tikai teicu, ka tu esi Hermione Grendžera. Ja taisies jautāt, kā es to zinu, tad tas ir tāpēc, ka es zinu visu. Labvakar, dāmas un kungi, mani sauc Harijs Džeimss Poters-Evanss-Veress vai īsāk - Harijs Poters; es pieņemu, ka pārmaiņas pēc tev tas visticamāk nenozīmē pilnīgi neko..."

Hermionei prāts visbeidzot saslēdzās kopā. Rēta viņam uz pieres, izlocījusies kā zibens. „Harijs Poters! Tu esi minēts Mūsdienu maģijas vēsturē, Tumšo mākslu uzplaukumā un postā un arī Divdesmitā gadsimta ievērojamākajos notikumos burvju pasaulē." Patiesībā šī bija pirmā reize mūžā, kad viņa bija satikusi kādu, par kuru bija lasījusi grāmatā, un tā bija visai savāda sajūta.

Zēns samirkšķināja acis trīs reizes. „Es esmu grāmatās? Paga, nu protams, ka esmu grāmatās... kāpēc gan vispār par to pabrīnījos."

„Mī un žē, vai tad tu nezināji?" noteica Hermione. „Es tavā vietā par sevi būtu sameklējusi itin visu."

Zēns ierunājās visai sausi. „Grendžeras jaunkundz, nav vēl pagājušas nemaz 72 stundas, kopš es biju iepirkties Diagonalejā un uzzināju savas tiesības uz slavu. Pēdējās divas dienas es pavadīju, pērkot grāmatas par zinātni. Tici man, es pilnīgi noteikti esmu apņēmies uzzināt visu, ko vien iespējams." Zēns apklusa. „Kas gan ir tajās grāmatās par mani uzrakstīts?"

Hermione Grendžera acumirklī prātā sāka meklēt vajadzīgo informāciju - viņa nebija iedomājusies, ka vajadzēs pārzināt arī šīs grāmatas, tāpēc tās bija izlasījusi tikai vienu reizi, tomēr viņa tās bija lasījusi tikai pirms mēneša, tāpēc prasītās zināšanas galvā vēl bija pavisam svaigas. „Tu esi vienīgais, kurš izdzīvojis pēc Slepkavošanas lāsta, tāpēc tevi dēvē par Zēnu-Kurš-Izdzīvoja. Tu piedzimi Džeimsam Poteram un Lilijai Poterei jeb agrākajai Lilijai Evansai 1980. gada 31. jūlijā. 1981. gada 31. oktobrī Vārdā Neminamais Tumsas pavēlnieks - kaut arī es nezinu, kāpēc viņu nedrīkstētu saukt vārdā, - uzbruka tavām mājām. Poteru mājas krāsmatās tevi atrada dzīvu ar rētu pierē blakus sadegušajām Pats-Zini-Kā līķa atliekām. Virsmags Baltus Persivāls Vulfriks Braiens Dumidors aizsūtīja tevi kaut kur projām uz nevienam nezināmu vietu. Tumšo mākslu uzplaukumā un postā teikts, ka tu izdzīvoji savas mātes mīlestības dēļ un ka tava rēta satur visu Tumsas pavēlnieka maģijas spēku, un ka kentauri no tevis bīstas, taču Divdesmitā gadsimta ievērojamākajos notikumos burvju pasaulē nekas tāds nav minēts, bet Mūsdienu maģijas vēsture brīdina, ka par tevi ir sagudrotas kaudzēm visādas aplamas teorijas."

Zēnam bija atkārusies vaļā mute. „Vai tev kāds vilcienā uz Cūkkārpu lika gaidīt vai kā citādi uzmeklēt Hariju Poteru?"

„Nē," Hermione sacīja. „Kurš tev pateica par mani?"

„Profesore Maksūra, un laikam saprotu, kāpēc. Tev piemīt eidētiskā atmiņa, vai ne, Hermione?"

Hermione papurināja galvu. „Tā nav fotogrāfiska; es gan vienmēr esmu vēlējusies, lai tā būtu fotogrāfiska, jo man nākas pārlasīt visas savas mācību grāmatas piecreiz, līdz tās spēju atcerēties no galvas."

„Tiešām," zēns sacīja nedaudz piepūlētā balsī. „Cerams, ka tev nebūs nekas pretī, ja es to gribētu pārbaudīt - nav jau tā, ka es tev neticu, bet ir tāds teiciens: „Tici, bet pārbaudi." Nav jēgas daudz prātot, ja var vienkārši izdarīt eksperimentu."

Hermione pasmaidīja visai pašapmierinātu smīnu. Viņa dievināja pārbaudījumus. „Nu tad aiziet."

Zēns iebāza roku maciņā, kas bija viņam piekārts pie sāna, un sacīja: „Arsēniusa Maisītāja grāmatu Burvju izvilkumi un uzlējumi." Kad viņš izvilka roku, viņš bija satvēris nupat prasīto grāmatu.

Hermione arī tūdaļ vēlējās sev tādu pašu maciņu vairāk par visu pasaulē.

Zēns atvēra grāmatu kaut kur pa vidu un palūkojās lejup. „Ja tu gatavotu modrības eļļu..."

„Paklau, es to lapu redzu no šejienes!"

Zēns paslēja grāmatu tā, ka viņa vairs nevarēja neko salasīt, un atkal pāršķīra lapas. „Ja tu gatavotu zirnekļu kāpšanas mikstūru, kāda nākamā sastāvdaļa ir jāpievieno pēc akromantulu zīda?"

„Pēc tam, kad ir iemaisīts akromantulu zīds, jānogaida, līdz mikstūra iegūst precīzu skaidras debess krāsu rītausmā, raugoties tieši 8 grādus no horizonta un 8 minūtes, pirms pamalē parādās saules augšmala. Maisīt astoņas reizes pretēji saules virzienam un vienu reizi pa sauli, un tad jāpieber astoņi vienradžu puņķu pikuči."

Zēns ar blīkšķi strauji aizcirta ciet grāmatu un noglabāja to atkal savā maciņā, kurš to aprija, pēc tam klusi atraugājies. „Tā, tā tā, tā, tā, tā. Es jums gribētu izteikt vienu īpašu piedāvājumu, Grendžeras jaunkundz."

„Īpašu piedāvājumu?" Hermione aizdomīgi sacīja. Meitenēm īsti nepieklājās uzklausīt tādus īpašus piedāvājumus, kas iespējams varēja likties kā bildinājums.

Šajā mirklī Hermione bija atskārtusi arī vēl vienu lietu - nu, vismaz vienu no tām daudzajām -, kas šajā zēnā likās dīvains. Acīmredzot cilvēki, par kuriem rakstīts grāmatās, paši arī izklausās pēc grāmatas, kad sāk runāt. Šis bija visai pārsteidzošs atklājums.

Zēns iebāza roku maciņā un sacīja: „Limonādes bundžu," izņemdams ārā spoži zaļu cilindru. Viņš pastiepa to viņai un sacīja: „Vai drīkstu piedāvāt tev dzērienu?"

Hermione pieklājīgi pieņēma dzirkstošo dzērienu. Patiesībā viņa šobrīd patiešām jutās diezgan izslāpusi. „Liels tev paldies," Hermione sacīja, attaisījusi vaļā skārdenes augšu. „Vai šis bija tavs piedāvājums?"

Zēns noklepojās. „Nē," viņš sacīja. Tiklīdz kā Hermione bija iedzērusi malku, viņš sacīja: „Es gribētu, lai tu man palīdzi sagrābt varu pār visu Visumu."

Hermione norija dzēriena malku un atņēma bundžu nost no mutes. „Nē, paldies, es neesmu ļauna."

Zēns pārsteigts uz viņu noraudzījās, it kā būtu gaidījis no viņas kādu citu atbildi. „Nu, es to biju domājis mazliet retoriski," viņš sacīja. „Tas bija domāts vairāk tādā, zini, Bēkona projekta nozīmē, nevis lai iegūtu politisko varu. Lai panāktu „Iespaidu, ka viss ir iespējams" - vairāk kaut kā tā. Es vēlos veikt eksperimentālus pētījumus ar burvestībām, izprast likumus, pēc kuriem tās darbojas, ieviest maģiju zinātnes valstībā, savienot burvju un vientiešu pasaules, pacelt visas planētas dzīves līmeni, pārcelt cilvēci attīstībā gadsimtiem uz priekšu, atklāt nemirstības noslēpumu, kolonizēt Saules sistēmu, izpētīt galaktiku un, kas ir pats svarīgākais, saprast, kas te pie joda īstenībā notiek, jo viss šis ir kaut kas pilnīgi neiespējams."

Tas jau sāka izklausīties mazliet interesanti. „Un?"

Zēns blisinājās uz viņu pilnīgā neticībā. „Un? Ar to tev vēl nepietiek?"

„Un, ko tu vēlies no manis?" sacīja Hermione.

„Es vēlos, lai tu, protams, man palīdzi ar pētījumiem. Ar tavu enciklopēdisko atmiņu apvienojumā ar manu inteliģenci un racionalitāti, mēs viens un divi būsim pabeiguši savu Bēkona projektu, kur ar „viens un divi" es biju domājis visticamāk vismaz savus trīsdesmit piecus gadus."

Hermionei šis zēns sāka šķist kaitinošs. „Es vēl neesmu redzējusi, ka tu būtu izdarījis kaut ko inteliģentu. Varbūt es tev ļaušu palīdzēt sev ar saviem pētījumiem."

Kupejā iestājās dziļš klusums.

„Tātad tu man tagad pieprasi, lai es nodemonstrēju savu inteliģenci," zēns pēc gara klusuma brīža noteica.

Hermione palocīja galvu.

„Tikai atļaušos tevi pabrīdināt, ka manas atjautības pārbaudīšana būs visai bīstams projekts, un tā rezultātā tava dzīve var kļūt vēl daudz nereālāka."

„Es vēl neko tādu ievērības cienīgu neesmu redzējusi," Hermione noteica. Nemanot viņa zaļo dzērienu atkal pielika pie lūpām.

„Nu, varbūt šis uz tevi atstās iespaidu," zēns sacīja. Viņš paliecās uz priekšu un cieši viņu uzlūkoja. „Es jau esmu ar šo to paeksperimentējis un es noskaidroju, ka man nevajag zizli; es varu panākt, ka kaut kas notiek, vienkārši noknikšķinot pirkstus."

Tā gadījās, ka Hermione tajā brīdī taisījās norīt dzēriena malku, un viņa aizrijās un klepoja, un izpūta ārā spoži zaļo šķidrumu.

Tieši uz savām pilnīgi jaunajām, pirmo reizi uzvilktajām raganu drānām savā pašā pirmajā skolas dienā.

Hermione no tiesas iekliedzās. Ar tik spalgu spiedzienu, kas noslēgtajā kupejā nosvilpa tik skaļi kā gaisa uzlidojuma trauksmes sirēna. „Āāā! Mana mantija!"

„Neuztraucies!" noteica zēns. „Es tev to savedīšu kārtībā. Paskaties!" Viņš pacēla roku un noknikšķināja pirkstus.

„Ar to tu..." Tad viņa pavērās lejup pati uz sevi.

Zaļais šķidrums vēl bija uz viņas drēbēm, taču, uz to noraugoties, viņa redzēja, ka tas sāka izgaist, un jau pēc neilga brīža tas bija pavisam nozudis, it kā viņa pirms tam vispār nebūtu sevi apšļākusi ar limonādi.

Hermione pārsteigta palūkojās uz zēnu, kuram sejā bija uzradies visai pašapmierināts smīns.

Bezvārdu bezzižļa maģija! Viņa vecumā? Kad viņš bija ticis pie savām mācību grāmatām tikai pirms trīs dienām?

Viņa atcerējās, ko bija lasījusi, un ieelsās, un paliecās no viņa tālāk prom. Viss Tumsas pavēlnieka maģijas spēks! Viņa rētā!

Viņa steidzīgi uzlēca kājās. „Man, man, man vajag aiziet uz tualeti; tu tepat tikai pagaidi..." bija jāatrod kāds pieaugušais un jāizstāsta, ka...

Zēna smaids nodzisa. „Tas, Hermione, bija tikai triks. Piedod, es negribēju tevi nobaidīt."

Viņas roka uz durvju roktura sastinga. „Triks?"

„Jā," sacīja zēns. „Tu prasīji, lai nodemonstrēju savu inteliģenci. Tāpēc es izdarīju kaut ko tādu, kas ir šķietami neiespējams - tas vienmēr ir labs veids, kā padižoties. Patiesībā es nevaru neko panākt, vienkārši noknikšķinot pirkstus." Zēns apklusa. „Vismaz man nešķiet, ka es to varētu; patiesībā es nekad neesmu to eksperimentāli pārbaudījis." Zēns pacēla roku un atkal noknikšķināja pirkstus. „Ne-e, nekāds banāns neparādījās."

Hermione jutās tik apjukusi kā nekad agrāk mūžā.

Zēns atkal pasmaidīja par viņas sejas izteiksmi. „Es tevi tik tiešām brīdināju, ka manas atjautības pārbaudīšana, iespējams, padarīs tavu dzīvi nereālu. Atceries to nākamreiz, kad tevi par kaut ko brīdināšu."

„Bet, bet," Hermione stostījās. „Ko tad tu īsti izdarīji?"

Zēna skatiens kļuva aprēķinoši pētījošs - tā viņa nekad nebija redzējusi skatāmies kādu, kurš būtu viņas pašas vecumā. „Tu domā, ka pati spēj tikt galā ar zinātnisku problēmu neatkarīgi no tā, vai es tev palīdzu, vai arī nē? Tad paskatīsimies, kā tu izpētīsi mulsinošu gadījumu."

„Es..." Hermionei prāts uz mirkli šķita kā iztukšots. Viņai ļoti patika kontroldarbi, taču šādu pārbaudījumu viņa nekad iepriekš nebija kārtojusi. Satraukumā viņa centās atminēties jebko, ko bija lasījusi par to, kā zinātniekiem būtu jārīkojas. Prātā svilpdami griezās zobrati, vai izlēkdami no savām vietām, un izdeva ārā instrukciju, kā jāveic zinātniski pētnieciskais darbs:

1. solis: Jāizvirza hipotēze.

2. solis: Jāveic eksperiments, lai pārbaudītu izvirzīto hipotēzi.

3. solis: Jāapkopo rezultāti.

4. solis: Jāizveido kartona plakāts.

1. solis ir izvirzīt hipotēzi. Tas nozīmē, ka jācenšas iedomāties, kādā veidā kas tāds tikko varēja notikt. „Nu labi. Mana hipotēze ir tāda, ka tu uzliki manām drēbēm kādu burvestību, lai viss, kas tām uzšļāktos virsū, pēcāk izgaistu."

„Labi," sacīja zēns, „vai šī būs tava atbilde?"

Šoks sāka pāriet, un Hermiones prāts nu bija iesācis darboties kā nākas. „Pagaidi, tā nebūs pareizi. Es neredzēju, ka tu būtu paņēmis zizli vai arī būtu izrunājis kādu burvestību, tad kā gan tu būtu varējis to uzburt?"

Zēns nogaidīja, viņa sejā nekas nebija nolasāms.

„Bet pieņemsim, ka visas drēbes jau no veikala ir noburtas ar šādu burvestību, lai tās visu laiku saglabātos tīras, kas drēbem vispār būtu visai noderīga burvestība. Tu to atklāji, kad pirms tam agrāk pats aplējies."

Tagad zēns uzrauca uzacis. „Vai šī būs tava atbilde?"

„Nē, es vēl neesmu veikusi 2. soli - „Jāveic eksperiments, lai pārbaudītu izvirzīto hipotēzi"."

Zēns atkal aizvēra muti un iesāka smaidīt.

Hermione paskatījās uz dzēriena bundžu, kuru viņa bez domāšanas bija ielikusi krūzīšu turētājā pie loga. Viņa to pacēla un ieskatījās iekšā bundžā, un redzēja, ka tā bija vēl līdz trešdaļai pilna.

„Nu," sacīja Hermione, „tagad būtu jāveic eksperiments un man būtu jāuzlej limonāde sev uz mantijas, un jāskatās, kas notiks, un mans minējums ir tāds, ka traipam būtu jāpazūd. Tikai, ja tas tā nenotiks, mana mantija būs netīra, un to nu gan es negribu."

„Uzlej uz manējās," sacīja zēns, „tad tev nebūs jāuztraucas, ka tava mantija varētu palikt netīra."

„Bet..." Hermione ierunājās. Kaut kas šajā domā nebija pareizi, taču viņa nezināja, kā tieši lai to pasaka.

„Man koferī līdzi ir rezerves drēbes," noteica zēns.

„Bet tev te nebūs, kur pārģērbties," Hermione iebilda. Tad viņa saprata, kā tomēr to varētu izdarīt. „Tomēr laikam jau es tevi varētu atstāt šeit un aizvērt durvis..."

„Man koferī ir arī pietiekami daudz vietas, kur pārģērbties."

Hermione uzmeta acis zēna koferim, kurš, kā viņa to sāka nojaust, bija daudz īpašāks nekā viņas pašas čemodāns.

„Nu labi," Hermione noteica, „ja reiz tu tā saki," un viņa visai uzmanīgi uzlēja šļakatiņu ar zaļo limonādi uz zēna mantijas stūra. Tad viņa cieši uz to raudzījās, cenzdamās atminēties, cik ilgs laiks bija pagājis pirmajā reizē, līdz dzēriens bija nozudis...

Un zaļais traips izgaisa!

Hermione atviegloti nopūtās ne tikai tāpēc, ka tas nozīmēja, ka šeit nebija darīšana ar visu Tumsas pavēlnieka maģijas spēku.

Tā, 3. solis bija rezultātu apkopošona, taču šajā gadījumā tas bija vienkārši novērot, ka traips ir pazudis. Un viņa pieņēma, ka 4. soli par kartona plakātu arī droši vien var izlaist. „Mana atbilde ir tāda, ka drēbes ir apburtas, lai tās visu laiku būtu tīras."

„Ne gluži," noteica zēns.

Hermione sajuta vilšanās dūrienu. Viņa patiešām vēlējās, kaut nebūtu tā sajutusies - tas zēns nebija nekāds skolotājs, taču šis tik un tā bija pārbaudījums un viņa bija atbildējusi nepareizi, un pēc kļūdainas atbildes viņa vienmēr sajutās tā, it kā kāds būtu iedunkājis viņai pa vēderu.

(Tas, ka Hermione Grendžera nepadevās šai sajūtai un nesāka izvairīties no pārbaudījumiem, vai pat vēl vairāk - neļāva, lai tā sabojā viņas aizraušanos tikt pārbaudītai -, bija arī pats galvenais, kas raksturoja viņas būtību.)

„Skumjākais ir tas," sacīja zēns, „ka tu visticamāk pat izdarīji pilnīgi visu, kā grāmatā bija ieteikts. Tu izsacīji paredzējumu, ar kuru bija jānoskaidro, vai mantija ir apburta, vai arī nav apburta, un tu to izmēģināji, un atmeti nulles hipotēzi, ka mantija nav apburta. Bet ja vien nelasi pašas, pašas labākās grāmatas, nekur nav īsti teikts, kā tieši ir pareizi jānodarbojas ar zinātni. Nu, tas ir, vismaz pietiekami pareizi, lai patiešām iegūtu īsto atbildi, nevis tikai sanāktu izzīst no pirksta vēl kādu publikāciju, par ko tētis vienmēr tik ļoti sūdzas. Tāpēc dod man iespēju tev paskaidrot - nepasakot priekšā pareizo atbildi - ko tu šoreiz izdarīji nepareizi, un es tev došu otru iespēju."

Viņai zēna ieturētā ak-es-esmu-tik-pārāks attieksme sāka likties aizvainojoša, jo viņš tomēr bija tikai tāds pats vienpadsmitgadnieks kā viņa, tomēr tas bija otršķirīgi pēc tam, kad viņa bija uzzinājusi, ka ir kļūdījusies. „Labi, lai notiek."

Zēna seja kļuva saspringtāka. „Šī spēle būs balstīta uz tādu slavenu eksperimentu ar nosaukumu 2-4-6 uzdevums, un to spēlē šādi. Man būs viens likums - kuru zināšu tikai es, bet tu nē, - kas izpildās kaut kādai trīs skaitļu virknei, bet citiem skaitļiem neizpildās. 2-4-6 ir viens piemērs tādiem trīs skaitļiem, kas atbilst šim likumam. Īstenībā... es pierakstīšu likumu, lai tu zini, ka tas ir tieši šāds, aizlocīšu to ciet un iedošu tev. Lūdzu, neskaties, kamēr rakstu, jo, kā es to pirmīt uzzināju, tu proti lasīt burtus ar kājām gaisā."

Zēns savam maciņam sacīja: „Papīrs," un, „Mehāniskais zīmulis," un viņa cieši aizvēra acis, kamēr viņš pierakstīja likumu.

„Ņem," noteica zēns un pasniedza viņai cieši aizlocītu papīra loksnīti. „Ieliec to sev kabatā," un viņa ielika arī.

„Tagad tā - spēle notiek šādi," sacīja zēns, „ka tu man nosauksi trīs skaitļu virkni, un es tev atbildēšu ar „jā", ja šie trīs skaitļi atbildīs manam likumam, bet „nē" nozīmēs, ka tie likumam neatbilst. Es būšu pati Daba, šis likums ir viens no maniem likumiem, un tev ir uzdevums mani izpētīt. Tev jau ir dots, ka 2-4-6 piemērs saņem atbildi „jā". Kad būsi pēc tam veikusi visus nepieciešamās eksperimentālās pārbaudes, kādas vien ieskati par nepieciešamām, tas ir, kad būsi mani izvaicājusi par tik daudz trīsskaitļu virknēm, cik tu uzskati par vajadzīgu, tad tu beigsi jautāt un izteiksi minējumu par to, kāds ir šis likums, un tad tu varēsi atlocīt lapiņu un paskatīties, vai esi atbildējusi pareizi. Vai saprati spēles noteikumus?"

„Protams, ka sapratu," sacīja Hermione.

„Aiziet."

„4-6-8," noteica Hermione.

„Jā," sacīja zēns.

„10-12-14," noteica Hermione.

„Jā," sacīja zēns.

Hermione centās iedomāties, kas vēl varētu būt palicis nepārbaudīts, kaut arī likās, ka viņa jau ir veikusi visas nepieciešamās pārbaudes, un tomēr - tas taču nevarēja būt tik viegli, vai ne?

„1-3-5."

„Jā."

„Mīnus 3, mīnus 1, plus 1."

„Jā."

Hermione nevarēja iedomāties, ko vēl lai pārbauda. „Likums ir tāds, ka katrs nākamais skaitlis ir par divi lielāks."

„Tagad pieņemsim, ka es tev teikšu," sacīja zēns, „ka šis uzdevums ir daudz grūtāks nekā izskatās un ka tikai 20% pieaugušo to izpilda pareizi."

Hermione sarauca pieri. Ko tad viņa bija palaidusi garām? Tad pēkšņi viņa iedomājās, ko vēl vajadzēja pārbaudīt.

„2-5-8!" viņa uzvaroši sacīja.

„Jā."

„10-20-30!"

„Jā."

„Īstā atbilde ir tāda, ka katram nākamajam skaitlim ir jāpieaug par vienu un to pašu lielumu. Tiem nav obligāti jāpieaug tieši par 2."

„Ļoti labi," sacīja zēns, „izņem ārā lapiņu un paskaties, vai atbildēji pareizi."

Hermione sev no kabatas izņēma papīriņu un atlocīja to vaļā.

Trīs reāli skaitļi pieaugošā secībā.

Hermionei atkārās žoklis. Viņai uzradās tāda neskaidra sajūta, ka pret viņu nupat bija tikusi izdarīta kāda netaisna pārestība, ka zēns bija kaut kāds briesmīgs, nejauks melis un blēdis, taču, kad viņa apdomāja savu uzdevuma risinājumu, viņa tomēr nespēja atrast nevienu gadījumu, kad viņš būtu devis maldīgu atbildi.

„To, ko tu tikko atklāji, sauc par „pozitīvo nobīdi"," sacīja zēns. „Tu biji savā prātā pati izdomājusi kādu likumu un turpināji arvien izdomāt trīs skaitļu kombinācijas, kuras atbilstu likumam un dotu atbildi „jā". Bet tu neiedomājies pārbaudīt tādus trīs skaitļus, kas tev dotu atbildi „nē". Patiesībā tu pat vispār nedabūji nevienu „nē", tāpēc varēja pat atbilst arī likums „jebkuri trīs skaitļi". Tas ir saistīts ar to, ka cilvēki vairāk grib veikt tos eksperimentus, kas apstiprina viņu hipotēzi, nevis cenšas izdomāt tādu eksperimentu, kas varētu šo hipotēzi noliegt - tava kļūda gan nebija tieši šāda, taču tā bija ļoti tuvu tam. Tev ir jāiemācās raudzīties uz lietām arī no negatīvās puses, jāielūkojas arī tumsā. Šī eksperimenta laikā tikai 20% pieaugušo noskaidro pareizo likumu. Un tie daudzie pārēji izgudro apbrīnojami sarežģītas hipotēzes un ar milzīgu pārliecību paziņo savu nepareizo atbildi, jo viņi taču ir izdarījuši tik daudzus eksperimentus un visi gadījumi taču deva tādu atbildi, kādu viņi bija paredzējuši."

„Tagad tā," sacīja zēns, „vai tu gribi vēlreiz mēģināt atrisināt sākotnējo uzdevumu?"

Viņa skatiens tagad bija gaužām ciešs, it kā šis nudien būtu kāds īsts pārbaudījums.

Hermione aizvēra acis un centās koncentrēties. Viņa zem drēbēm sāka svīst. Viņai bija tāda savāda sajūta, ka šis bija vissarežģītākais kontroldarba jautājums, ar kādu viņa jebkad mūžā bija saskārusies, vai arī šī pat bija pirmā reize, kad kāds pārbaudījuma laikā liek viņai domāt.

Kādu vēl eksperimentu varētu izdarīt? Viņai bija šokolādes varde - vai vajadzētu mēģināt arī to paberzēt pret mantiju un paskatīties, vai šis traips pazudīs? Bet arī tas nelikās pēc tik pietiekami negatīvas domāšanas, kādu šis zēns pieprasīja. It kā viņa vēl arvien uzprasītos saņemt atbildi „jā", ja šokolādes vardes atstātais traips nozustu, taču viņai vairāk vajadzēja domāt par piemēru, kas dotu atbildi „nē".

Tātad... ņemot vērā viņas hipotēzi... kad tad limonāde... nepazūd?

„Man vajag izdarīt eksperimentu," Hermione sacīja. „Es gribu noliet limonādi uz grīdas un paskatīties, vai tā nepazūd. Vai tev maciņā ir kādi papīra dvieļi, lai es pēc tam varētu uzslaucīt izlieto limonādi, ja tā nepazudīs?"

„Man ir salvetes," sacīja zēns. No viņa sejas joprojām neko nevarēja pateikt.

Hermione paņēma bundžu un izlēja nelielu limonādes šļakatu uz grīdas.

Un pēc dažām sekundēm tā pazuda.

Tad pēkšņi viņu ķēra atklāsme, un viņa sajutās tā, ka pati varētu sadot sev pa pieri. „Bet protams! Tu taču man iedevi to bundžu! Ne jau drēbes ir apburtas, bet gan pati limonāde!"

Zēns uzcēlās kājās un svinīgi viņai paklanījās. Tagad viņš plati smaidīja. „Tad... vai es drīkstēšu palīdzēt tev ar taviem pētījumiem, Hermione Grendžera?"

„Es, ā..." Hermione joprojām izjuta eiforijas saviļņojumu, tāpēc īsti nezināja, ko atbildēt uz kaut ko tādu.

Viņus iztraucēja vājš, piesardzīgs, kluss, visai negribīgs klauvējiens pie durvīm.

Zēns aizgriezās un paraudzījās ārā pa logu, un sacīja: „Es neesmu aplicis šalli sev ap seju, tāpēc, lūdzu, vai durvis varētu atvērt tu?"

Šajā mirklī Hermione attapās, ka zēns - nē, Zēns-Kurš-Izdzīvoja, Harijs Poters, - iesākumā pirms tam bija aplicis ap seju šalli, un viņa sajutās mazliet muļķīgi, ka nebija to ievērojusi agrāk. Patiesībā tas bija visai dīvaini, jo drīzāk varētu domāt, ka Harijs Poters jau nu gan gribētu lepni izrādīties visai pasaulei; bet tad viņa atskārta, ka īstenībā viņš droši vien ir daudz kautrīgāks, nekā pirmāk bija izlicies.

Kad Hermione parāva vaļā durvis, viņu sveicināja sabijies jauns zēns, kurš šķita gluži tāds pats kā viņa klauvējiens.

„Atvainojiet," sacīja zēns vārgā balstiņā, „es esmu Nevils Lēniņš. Es meklēju savu krupi; es, es to šajā vagonā nekur nevaru atrast... varbūt esat redzējuši manu krupi?"

„Nē," Hermione sacīja, un tad viņas izpalīdzīgums sāka darboties ar maksimāliem apgriezieniem. „Vai esi pārbaudījis arī visas pārējās kupejas?"

„Jā," nočukstēja zēns.

„Tad mums vienkārši jāpārbauda arī visi pārējie vagoni," Hermione apņēmīgi noteica. „Es tev palīdzēšu. Starp citu, mani sauc Hermione Grendžera."

Izskatījās, ka zēns no pateicības varētu tūlīt paģībt.

„Mirklīti," ieskanējās otra zēna - Harija Potera - balss. „Es gan šaubos, ka tas ir labākais veids, kā atrast krupi."

Pēc šī izteikuma izskatījās, ka Nevils tūlīt varētu sākt raudāt, un Hermione dusmīga apcirtās riņķī. Ja Harijs Poters ir tāds cilvēks, kurš varētu pamest mazu zēnu tikai tāpēc, jo viņš negrib, lai kāds viņu traucē... „Ko? Kāpēc tad nē?"

„Nu," sacīja Harijs Poters, „Paies visai ilgs laiks, līdz mēs paši uz savu roku būsim pārbaudījuši visu vilcienu, un ļoti iespējams, ka tik un tā palaidīsim krupi kaut kur garām, un, ja mēs viņu neatradīsim, līdz būsim nokļuvuši Cūkkārpā, ar viņu var notikt nelaime. Tāpēc daudz prātīgāk būtu, ja viņš ietu taisnā ceļā uz pirmo vagonu, kur ir prefekti, un palūgtu, lai viņam palīdz kāds no prefektiem. Tas bija pirmais, ar ko es pats sāku, kad meklēju tevi, Hermione, kaut arī viņi nezināja, kur tieši tu esi. Bet viņi varētu mācēt kādas burvestības vai arī viņiem varētu būt kāds burvju rīks, ar kuru atrast krupi būtu daudz vieglāk. Mēs tomēr esam tikai pirmziemnieki."

Patiesībā... tas izklausījās visai prātīgi.

„Kā tev šķiet, vai varēsi viens pats aiziet līdz prefektu vagonam?" jautāja Harijs Poters. „Man ir zināmi iemesli, kāpēc es pārāk daudz negribu rādīt apkārt savu seju."

Pēkšņi Nevils ieelsās un atkāpās soli atpakaļ. „Es atceros to balsi! Tu esi viens no tiem haosa pavēlniekiem! Tieši tu man iedevi šokolādi!"

Ko? Ko, ko, ko?

Harijs Poters aizgrieza seju prom no loga un teatrāli uzcēlās kājās. „Es nekad neesmu devis tev šokolādi!" viņš sašutis noteica. „Vai es tev izskatos pēc kāda ļaundara, kurš dāļā bērniem saldumus?"

Nevils iepleta acis. „Tu esi Harijs Poters? Pats Harijs Poters? Tu?"

„Nē, tikai vienkāršs, parasts Harijs Poters; te, vilcienā, ir vēl trīs tādi kā es..."

Nevils klusi iespiedzās un aizbēga projām. Īsu mirkli vēl varēja dzirdēt steidzīgu soļu dipoņu, līdz atvērās un atkal aizvērās durvis.

Hermione smagi nosēdās uz sēdekļa. Harijs Poters aizvēra durvis un tad apsēdās viņai blakus.

„Vai tu, lūdzu, varētu man paskaidrot, kas te tagad tikko notika?" Hermione sacīja vārgā balsī. Viņa sāka prātot, vai uzturēšanās Harija Potera tuvumā vienmēr beidzas ar tādu apmulsumu.

„Nu, tātad - notika tas, ka mēs ar Fredu un Džordžu ieraudzījām vilciena stacijā to mazo nabaga puisīti - sieviete, kas pirms tam stāvēja viņam blakus, bija kaut kur drusku aizgājusi prom, - un viņš izskatījās pagalam nobijies, it kā viņš to vien gaidītu, kad tūlīt nez no kurienes uzbruks kādi nāvēži. Redzi, ir tāds teiciens, ka bailes bieži vien ir ļaunākas par pašu bubuli, tāpēc es tā iedomājos, ka šim čalim patiešām varētu nākt par labu, ja viņš padomātu, ka viņa ļaunākais murgs ir piepildījies, bet tad īstenībā izrādītos, ka tas nemaz nav tik traki, kā viņš to bija iztēlojies.."

Hermione vienkārši sēdēja ar vaļā muti.

„...un Freds ar Džordžu izdomāja to burvestību, ar kuru šalles mums ap sejām varēja pataisīt tādas tumšas un izplūdušas, it kā mēs būtu kādi nemirušie ķēniņi, kam vēl palikušas virsū līķauta skrandas..."

Viņai pilnīgi nemaz nepatika, uz ko tas sāka vilkt.

„...un pēc tam, kad mēs bijām viņu pacienājuši ar saldumiem, kurus es biju nopircis, mēs tad sākām: „Iedodam viņam arī kādu naudu! Ha ha ha! Rekur, puis, ņem knutu! Reku, ņem sudraba sirpu!" un mēs lēkājām viņam apkārt un ļauni smējāmies, un tā vēl kādu brīdi. Man šķiet, ka viens otrs cilvēks no visa pūļa tā kā padomāja, ka varbūt vajadzētu iejaukties, taču blakusstāvētāja vienaldzība viņus no tā atturēja - vismaz tikmēr, kamēr viņi nebija ieraudzījuši, ko mēs tur īsti darām, un tad, man liekas, viņi bija pārāk apjukuši, lai kaut ko iesāktu. Visbeidzot viņš tajā savā klusajā balstiņā nočukstēja: „Ejiet projām," un tad nu mēs visi trīs iekliedzāmies un metāmies prom, bļaudami kaut ko par to, ka mūs sadedzinās gaisma. Cerams, ka nākotnē viņš tik ļoti vairs nebaidīsies no tā, ka kāds grib viņu apcelt. Starp citu, to sauc par desensibilizācijas terapiju."

Labi, viņa tomēr nebija uzminējusi, ar ko tieši tas viss beigsies.

Liesmojoši dedzinošais sašutums, kas bija viens no Hermiones galvenajiem dzinējspēkiem, ierēcās ar pilnu jaudu, kaut arī daļēji viņa pat gandrīz saprata, ko viņi bija centušies panākt. „Tas ir briesmīgi! Tu esi briesmīgs! Tas nabaga zēns! Tas, ko tu izdarīji, - tas bija ļauni!"

„Man šķiet, ka drīzāk gribēji teikt interesanti, un katrā ziņā tu skaties uz to no nepareizās puses. Jautājums ir par to, vai šī rīcība izdarīja vairāk laba nekā ļauna, vai arī nodarīja lielāku ļaunumu nekā labumu? Ja tev ir konkrēti argumenti, lai iztirzātu šo jautājumu, es ļoti labprāt tos uzklausītu, taču es netaisos kavēt laiku, uzklausot citus pārmetumus, kamēr nav noskaidrots šis te apstāklis. Es pilnīgi noteikti piekrītu, ka tas, ko izdarīju, izskatījās stipri briesmīgi ar visu to nejauko apcelšanu, jo tur tomēr bija iesaistīts mazs, nobijies zēns - neapšaubāmi -, taču patiesībā ne jau par to ir runa, vai ne?  Starp citu, to sauc par konsekvenciālismu - tas skaidro, ka to, vai kāda rīcība ir pareiza vai nepareiza, nenosaka tas, vai tā izskatās slikti vai arī ļauni, vai vēl kādā citā veidā nepieņemami, bet, ka vienīgais jautājums ir tas, kādas beigās būs šīs rīcības atstātās sekas - kādas būs konsekvences."

Hermione pavēra muti, gribēdama sacīt kaut ko eksplozīvu, taču diemžēl likās, ka viņa nebija ņēmus vērā to apstākli, ka pirms mutes atvēršanas ir arī jāapdomājas, ko tieši teikt. Vienīgais, ko viņa spēja izdabūt ārā, bija: „Bet ja nu viņam sāks rādīties murgi?"

„Ja godīgi - es teiktu, ka viņam jau tāpat rādās murgi arī bez mūsu palīdzības, un ja viņam tāpēc sāks rādīties murgi par šo atgadījumu, tad tajos rādīsies šaušalīgi briesmoņi, kas dāvina viņam šokolādi, un savā ziņā tas arī bija visa šī pasākuma mērķis."

Hermiones prāts apjukumā turpināja buksēt ik mirkli, kad vien viņa centās pietiekami sadusmoties. „Vai tava dzīve vienmēr ir tik dīvaina?" viņa visbeidzot noteica.

Harija Potera seja iemirdzējās aiz lepnuma. „Es pats to padaru dīvainu. Šobrīd tu redzi ilga un smaga darba rezultātu, ar kuru esmu nopūlējies vaiga sviedros."

„Tad..." Hermione ierunājās, taču neveikli apklusa.

„Tad," Harijs Poters noteica, „tieši cik daudz tu zini par zinātni? Es protu diferenciāl- un integrālrēķinus, zinu šo to no Beijesa varbūtību teorijas un no lēmumu pieņemšanas teorijas, un arī daudz par kognitīvajām zinātnēm, un esmu lasījis Feinmana lekcijas (katrā ziņā vismaz 1. sējumu) un Lēmumu formulēšanu un izvēles psiholoģiju, un Valodu domās un darbībā, un Ietekmēšanas psiholoģiju, un Racionālu izvēli mainīgā pasaulē, un arī Gēdeli, Ešeru, Bahu un Vēl soli tālāk un..."

Tālākie izvaicājumi un pretjautājumi norisinājās vēl vairākas minūtes, līdz tos iztraucēja vēl viens kautrīgs klauvējiens pie durvīm. „Ienāciet," viņa noteica teju vienlaikus ar Hariju Poteru, un durvis atslīdēja vaļā, atklādamas skatienam Nevilu Lēniņu.

Nevils šoreiz patiešām raudāja. „Es aizgāju līdz pirmajam vagonam un uzmeklēju p-prefektu, bet viņš man t-teica, ka prefektus nedrīkst traucēt ar tādiem niekiem kā p-pazuduši krupji."

Zēnam-Kurš-Izdzīvoja saviebās seja. Lūpas viņš saknieba šaurā līnijā. Kad viņš ierunājās, balss izskanēja salta un barga. „Kādas bija viņa krāsas? Zaļš un sudrabs?"

„N-nē, viņa nozīmīte bija s-sarkana ar zeltu."

„Sarkana ar zeltu!" iebļāvās Hermione. „Bet tās ir Grifidora krāsas!"

To izdzirdējis, Harijs Poters nošņācās - tas izskanēja visai biedējoši, kā nākdams no kādas dzīvas čūskas, un gan viņa, gan Nevils abi salecās. „Laikam jau," Harijs Poters noskaitās, „meklēt kaut kāda pirmziemnieka krupi Grifidora prefektam neskaitās pietiekami varonīgs darbs. Nāc, Nevil, šoreiz es iešu tev līdzi - paskatīsimies, vai pret Zēnu-Kurš-Izdzīvoja nebūs cita attieksme. Vispirms mēs atradīsim prefektu, kurš zinās pareizo burvestību, un ja tas neizdosies, atradīsim tādu prefektu, kurš nebaidās no darba, un ja tas neizdosies, es sākšu pulcēt fanus, un vajadzības gadījumā mēs izjauksim to vilcienu kaut līdz pēdējai skrūvītei."

Zēns-Kurš-Izdzīvoja uzcēlās kājās un saņēma Nevilu aiz rokas, un Hermione, pēkšņi noraustoties smadzenēm, atskārta, ka viņi bija praktiski vienā augumā, kaut arī savā ziņā viņai bija izlicies, it kā Harijs Poters būtu pēdu garāks par viņu, bet Nevils - vismaz savas sešas collas īsāks.

„Paliec te!" Harijs Poters viņai uzbrēca - nē, paga, savam koferim - un, aiz sevis izejot, spēcīgi aizgrūda ciet durvis.

Droši vien, ka vajadzētu viņiem iet līdzi, taču Harijs Poters vienā īsā acumirklī bija kļuvis tik baiss, ka viņa īstenībā pat nopriecājās, ka nebija iedomājusies ierosināt, ka arī gribētu iet līdzi.

Hermiones domas šobrīd bija tik juceklīgas, ka nelikās, ka viņa šobrīd spētu mierīgi turpināt lasīt Cūkkārpas vēsturi. Sajūta bija tāda, it kā viņai tikko būtu pārbraucis pāri grunts veltnis, pataisīdams viņu par pankūku. Viņa šobrīd pat nesaprata, ko par to visu domāt un just un ko vispār tagad iesākt. Viņa vienkārši sēdēja pie loga un noraudzījās uz garām slīdošo ainavu.

Nu, to, kāpēc bija sajutusies tik bēdīga, vismaz to gan viņa tomēr saprata.

Varbūt Grifidors tomēr nebija tik apbrīnojams, kā viņa sākumā bija iedomājusies.

Nekad nevar zināt, kāds sīkums var izjaukt visu lielo, rūpīgi izshēmoto plānu.

„Abote Hanna!"

Klusums.

„ELŠPŪTIS!"

„Bounza Sūzena!"

Klusums.

„ELŠPŪTIS!"

„Būts Terijs!"

Klusums.

„KRAUKĻANAGS!"

Harijs uz mirkli uzmeta skatienu savam jauntapušajam torņa biedram - vairāk gan gribēdams tikai ievērot viņa seju, nevis lai censtos izsecināt ko vairāk. Viņš vēl joprojām pūlējās atgūties no sastapšanās ar spokiem. Bēdīgākais, pavisam bēdīgākais, pats, pats pavisam bēdīgākais bija tas, ka patiešām likās, ka viņš nu jau bija praktiski ticis tam pāri. Tas likās kaut kā nepareizi. It kā, lai tu drīkstētu justies pieradis pie spokiem, būtu jāpaiet vismaz dienai. Vai veselam mūžam. Vai vispār tam nekad nebūtu jānotiek.

„Korners Maikls!"

Ilgs klusums.

„KRAUKĻANAGS!"

Pie lektora pults, kas atradās Augstā galda priekšā, stāvēja profesore Maksūra, no skata stingra, un, tikpat stingri pavērdamās apkārt, izsauca atkal nākamo vārdu, tomēr Hermionei un vēl dažiem viņa bija uzsmaidījusi. Viņai aiz muguras visaugstākajā krēslā - drīzāk gan zelta tronī - pie galda sēdēja kārns un īpaši sens sirmgalvis ar sudrabbaltu bārdu, kas, šķiet, nokarājās līdz pat grīdai, ja vien to varētu saskatīt, un laipni noraudzījās uz šķirošanas ceremoniju, savā ārienē likdamies tieši tik līdzīgs stereotipiskajam vecā, gudrā vīra tēlam, cik vien tas iespējams, no tiesas neesot īstenam austrumu gudrajam. (Taču Harijs bija iemācījies piesargāties izdarīt spriedumus pēc stereotipiska izskata vien -, kad sākumā bija iepazinies ar profesori Maksūru, viņš bija padomājis, ka viņa noteikti gārdzoši ņirdz.) Senais burvis aplaudēja ikvienam iešķirotajam studentam, priecīgi smaidīdams, it kā nudien par katru izjustu neviltotu sajūsmu.

Zelta tronim kreisajā pusē sēdēja vīrs ar asu skatienu un drūmu seju, kurš nevienam neaplaudēja un kurš nezin kādēļ pamanījās vienmēr noraudzīties pretī Harijam, kad vien Harijs uz viņu palūkojās. Tālāk pa kreisi bija vīrs ar bālo seju, kuru Harijs bija redzējis Caurajā katlā, un viņa acis šaudījās riņķī, it kā ar paniskām bailēm uzņemtu sanākušo pūli, un likās, ka viņš brīžiem savā sēdvietā saraujas un saknosās - neizskaidrojama iemesla dēļ Harijam gribējās ik pa laikam uz viņu paraudzīties. No šī cilvēka vēl pa kreisi, bija veselas trīs vecākas raganas, kuras nelikās, ka gribētu izrādīt kādu interesi par studentiem. Tad pa labi no augstā, zeltītā krēsla sēdēja vidēja vecuma ragana ar apaļu seju dzeltenā cepurē, kura aplaudēja ikvienam, izņemot slīdeņiem. Uz krēsla stāvēja kāds maziņš vīriņš ar pūkainu, baltu bārdu, un tā vien izskatījās, ka viņš aplaudē visiem studentiem, taču uzsmaida tikai Kraukļanagiem. Bet vistālāk pa labi, aizņemdams tikpat daudz vietas, cik trīs viņa mazākie kolēģi, atradās milzonis vesela kalna izmērā, kurš viņus visus bija sagaidījis, kad viņi bija izkāpuši no vilciena, stādīdamies priekšā kā Hagrids, ēku un mežu pārzinis.

„Vai tas, kurš stāv tur, uz tā krēsla, ir Kraukļanaga torņa vecākais?" Harijs čukstēdams pajautāja Hermionei.

Atšķirībā no citām reizēm Hermione šoreiz neatbildēja uzreiz; viņa tikai nepārtraukti dīžājās no vienas kājas uz otru, blenzdama uz Šķirmici, nervozēdama tik dzīvīgi, ka Harijam jau likās, ka viņas kājas drīz vispār vairs neskars zemi.

„Jā, ir gan," noteica viena no prefektēm un prefektiem, kuri viņus bija pavadījuši, - tā bija jauniete, nesdama Kraukļanaga zilo krāsu. Klērvoteras jaunkundze, ja Harijs atminējās pareizi. Kaut arī viņa to bija izteikusi klusi, viņas balsī bija nojaušams lepnums. „Viņš ir Cūkkārpas burvestību profesors Filiuss Zibiņš, mūsu laika viszinošākais burvestību meistars un izbijis divkauju čempions..."

„Kāpēc viņš ir tik īss?" izšņāca kāds students, kura vārdu Harijs neatcerējās. „Vai viņš ir jauktenis?"

Jaunās lēdijas prefektes sejā parādījās ledains skatiens. „Profesoram tiešām ir goblinu senči..."

„Ko?" Harijam netīšām izspruka, un Hermione un vēl četri citi studenti viņu nokušināja.

Tagad Harijs saņēma pārsteidzoši draudīgu skatienu no Kraukļanaga prefektes.

„Tas ir..." Harijs nočukstēja. „Ne jau, ka man pret to kaut kas ir iebilstams - bet vienkārši - tas ir - kā tas vispār ir iespējams? Divas dažādas sugas taču nevar tā vienkārši sajaukt kopā un iegūt dzīvotspējīgu pēcnācēju! Jo nebūtu iespējams ģenētiski nokodēt instrukcijas visiem abām sugām atšķirīgajiem orgāniem - tas būtu kā, cenšoties uzbūvēt," burvjiem nebija automašīnu, tāpēc viņš nevarēja izmantot līdzību par to, ka automašīna nedarbotos, ieliekot tai iekšā kāda cita veida dzinēju, „kaut kādu puskarieti-puslaivu..."

Kraukļanaga prefekte joprojām stingri noraudzījās uz Hariju. „Kāpēc tad nevar uzbūvēt puskarieti-puslaivu?"

„Kušš!" nošņāca cits prefekts, kaut arī ragana no Kraukļanaga bija ierunājusies pavisam klusi.

„Tas ir..." Harijs noteica pat vēl klusāk, cenzdamies izdomāt, kā lai pajautā, vai goblini ir attīstījušies no cilvēka, vai arī - no kāda kopīga senča ar cilvēkiem kā, piemēram, Homo erectus, vai arī goblini kaut kādā veidā ir radīti no cilvēkiem - ja, teiksim, viņi pašā būtībā joprojām ģenētiski ir cilvēki, kuri izgājuši cauri selekcionētai pārmantojamo īpašību atlasei, kuras rezultātā palēnām izmainījusies viņu maģija, ja vien tikai viens no vecākiem bijis „goblins", tādējādi tas izskaidrotu, kā varētu būt iespējama starpsugu krustošanās; vienīgi - šajā gadījumā goblini tad nebūtu absolūti nenovērtējams otrais piemērams tam, kā inteliģence ir attīstījusies citās sugās vēl bez Homo sapiens; tagad, kad Harijs par to tā padomāja, goblini Gringotos nemaz nebija izskatījušies tik ļoti svešādi kā nezin kādas no cilvēkiem gluži atšķirīgas saprātīgās būtnes, it nemaz nelīdzinādamies dirdiriem vai leļļiniekiem - „Tas ir, no kurienes tieši goblini ir cēlušies?"

„No Lietuvas," Hermione nedomājot atbildēja, acis joprojām cieši piekalusi Šķirmicei.

Tagad Hermione no jaunkundzes prefektes saņēma smaidu.

„Nav svarīgi," nočukstēja Harijs.

Stāvēdama pie lektora pults, profesore Maksūra izsauca: „Goldšteins Antonijs."

„KRAUKĻANAGS!"

Hermione blakus Harijam praktiski lēkāja uz pirkstgaliem tik sparīgi, ka pie katra palēciena kājas viņai nudien vairs neskāra grīdu.

„Goils Gregorijs!"

Zem cepures ievilkās ilgs, saspringts klusums. Gandrīz veselu minūti.

„SLĪDENIS!"

„Grendžera Hermione!"

Hermione nu varēja, pilnīgi saliekusies kā sprintere, mesties skrējienā līdz Šķirmicei, tad viņa paķēra to salāpīto, veco lupatu un nesaudzīgi uzmauca galvā, par ko Harijs saviebās. Tieši Hermione bija viņam izstāstījusi to, kas ir Šķirmice, taču viņa acīmredzami neizturējās pret to, kā pret neaizstājamu, būtiski nozīmīgu, 800 gadus senu, zudušas maģijas relikviju, kura tūlīt kuru katru mirkli nolasīs viņas prātu ar ārkārtīgi sarežģītu telepātiju un kura neizskatījās esam īpaši labā fiziskā stāvoklī.

„KRAUKĻANAGS!"

Nu re, visa tā briesmīgā uztraukšanās bija velta. Harijs nesaprata, kāpēc Hermione par to pirms tam bija tā noraizējusies. Cik dīvainai būtu jābūt paralēlajai pasaulei, lai tā meitene netiktu iešķirota Kraukļanagā? Ja Hermione Grendžera nenokļūtu Kraukļanagā, tad Kraukļanaga tornim vispār nebūtu nekāda jēga pastāvēt.

Hermione piegāja pie kraukļanagu galda un saņēma gaviles, kas pienācās katram jaunajam torņa biedram; Harijs ieprātojās, vai gaviles būtu bijušas skaļākas vai klusākas, ja viņiem būtu kaut mazākā nojausma, kāda līmeņa sāncensi viņi tikko uzņēmuši pie sava galda. Harijs zināja pī līdz 3,141592, jo ar precizitāti līdz miljonai daļai pilnīgi pietiek praktiskām vajadzībām. Hermione zināja simts pī ciparus, jo tieši tik daudz ciparu bija nodrukāti uz viņas matemātikas grāmatas aizmugurējā vāka.

Harijam par prieku Nevils Lēniņš nokļuva Elšpūtī. Ja tajā tornī tiešām cienīja uzticību un saticību, kāda tam tika piedēvēta, tad uzticamo draugu tornis Nevilam bija tieši tas, kas viņam vajadzīgs vairāk par visu pasaulē. Gudrie bērni nokļūst Kraukļanagā, ļaunie bērni - Slīdenī, tie, kas grib tēlot varonīšus, - Grifidorā, bet tie, kuri patiešām ir reāli gatavi kaut ko darīt, - Elšpūtī.

(Tomēr Harijs bija darījis pareizi, ka bija uzrunājis vispirms Kraukļanaga prefekti. Jauniete nebija pat pacēlusi acis no savas lasāmvielas vai noskaidrojusi, ka viņš ir Harijs, bet tikai bija pacirtusi uz priekšu zizli uz Nevila pusi un kaut ko nomurminājusi. Tūlīt Nevilam sejā bija uzradusies apstulbusi izteiksme, un viņš aizklīda līdz piektajam vagonam, skaitot no priekšgala, un iegāja ceturtajā kupejā pa kreisi, kurā nudien atradās viņa krupis.)

„Malfojs Drako!" nokļuva Slīdenī, un Harijs klusi, atviegloti nopūtās. Viņam bija licies, ka par šādu iznākumu it kā nav ko šaubīties, taču nekad nevar zināt, kāds sīkums var izjaukt visu lielo, rūpīgi izshēmoto plānu.

Profesore Maksūra izsauca „Pērksa Sallija Anna!" un no sanākušo bērnu pūļa izlīda bāla, slimīga meitene, kura izskatījās savādi ēteriska, it kā viņa kuru katru mirkli varētu neizskaidrojamā kārtā pazust - un ja vien tu tikai kaut uz mirkli atļautos novērst acis, neviens viņu vairs nekad neredzētu un pat neatcerētos.

Un tad (ar nelielu satraukumu, kam viņa tik apņēmīgi neļāva ieskanēties balsī vai parādīties sejā, un viņa patiešām bija labi jāpazīst, lai to vispār varētu pamanīt) Minerva Maksūra dziļi ieelpoja un izsauca: „Poters Harijs!"

Zālē pēkšņi iestājās klusums.

Visas sarunas pārtrūka.

Visas acis sāka blenzt.

Pirmo reizi visa sava mūža laikā Harijs sajutās, ka šī varētu būt tā reize, kad nāksies piedzīvot lampu drudzi.

Harijs tūdaļ iemina zemē šo sajūtu. Vesela zāle līdz augšai pilna ar cilvēkiem, kas uz viņu blenž, bija kaut kas tāds, pie kā nāksies pierast, ja viņš vēlas dzīvot maģiskajā Lielbritānijā vai arī tad, ja vēlas vispār darīt ko interesantu savā dzīvē. Izspiedis sev uz sejas pašpārliecinātu un viltotu smaidu, viņš atrāva pēdu no zemes, sperdams soli uz priekšu...

„Harij Poter!" iebļāvās vai nu Freds, vai Džordžs, un tad „Harij Poter!" izsauca jau arī otrs Vīzliju dvīnis, un vēl mirkli vēlāk - viss grifidoru galds, un drīz vien jau to skandināja arī krietns bars kraukļanagu un elšpūšu.

„Harij Poter! Harij Poter! Harij Poter!"

Un Harijs Poters gāja. Daudz par lēnu, viņš atskārta, kolīdz bija iesācis iet, taču tad jau bija par vēlu mainīt savas gaitas ātrumu tā, lai tas neizskatītos neveikli.

„Harij Poter! Harij Poter! HARIJ POTER!"

Pārāk labi jau varēdama iedomāties, ko tur ieraudzīs, Minerva Maksūra pagriezusies paskatījās sev aiz muguras uz pārējiem pasniedzējiem pie Augstā galda.

Trilonija nadzīgi sevi vēdināja, Filius ziņkārīgi noraudzījās, Hagrids plaukšķināja līdzi, Asnīte rādījās saspringusi, Vektore un Sinistra - uzjautrinātas, bet Drebelis ar tukšu skatienu vērās nekurienē. Baltuss labsirdīgi smaidīja. Bet Severuss Strups bija satvēris tukšo vīna kausu tik spēcīgi, ka zem baltajiem pirkstu kauliņiem sāka deformēties sudrabs.

Plati smīnēdams, viņš, pagriezis galvu, paklanījās vienai zāles pusei - tad arī otrai; savā gājienā gar četriem torņu galdiem, Harijs Poters slīdēja uz priekšu ārkārtīgi mierīgi ieturētā solī kā princis, kas saņēmis mantojumā pili.

„Izglāb mūs vēl no kāda Tumsas pavēlnieka!" izsauca viens no Vīzliju dvīņiem, un tad iebļāvās otrs Vīzliju dvīnis: „Īpaši, ja viņš ir kāds no profesoriem!" visiem par uzjautrinājumu, par ko nesmējās vienīgi pie slīdeņu galda.

Minerva lūpas saknieba šaurā, baltā līnijā. Par to pēdējo izteikumu ar tām Vīzliju šausmām nāksies pārmīt vienu otru vārdu, ja jau viņi uzskata, ka viņa ir tik bezspēcīga tikai tāpēc, ka šī ir pirmā skolas diena un Grifidoram vēl nav punktu, ko atņemt. Ja par pēcstundām viņiem nebūs ne silts, ne auksts, viņa izdomās ko citu.

Tad, pēkšņi ieelsusies no šausmām, viņa palūkojās uz Severusu - cerams, ka viņš taču saprata, ka Poterpuikam nav ne mazākās jausmas, uz ko tieši tas bija tēmēts...

Naids Strupa sejā jau bija paguvis nozust aiz pieklājīgas vienaldzības maskas. Uz viņa lūpām rotājās neliels smaidiņš. Viņš raudzījās Harija Potera virzienā, nevis uz grifidoru galdu, un rokās turēja saņurcītās atliekas, kas reiz bija vīna biķeris.

Harijs Poters soļoja uz priekšu, noturēdams smaidu un iekšēji sajuties vienlaikus patīkami silti un briesmīgi.

Visi viņam uzgavilēja par to, ko viņš bija paveicis, būdams vienu gadu vecs. Par to, ko viņš nebija īsti paveicis līdz galam. Kaut kur kaut kā Tumsas pavēlnieks vēl arvien ir dzīvs. Vai visi viņam tik pamatīgi uzgavilētu, ja to zinātu?

Bet Tumsas pavēlnieka vara vienreiz patiešām ir tikusi lauzta.

Un Harijs viņus aizsargās arī šoreiz. Ja jau ir tāds pareģojums, pravietodams, ka tieši tā tam jānotiek. Nu, vispār viņš bija gatavs to darīt tik un tā neatkarīgi no kaut kāda tur draņķa pareģojuma.

Visi šie cilvēki viņam ticēja un uzgavilēja - Harijs nespēja paciest, ka šis viss tā arī varētu palikt nepelnīts. Ka viņš varētu uzmirdzēt un tad izdzist kā tik daudzi citi brīnumbērni. Ka varētu pievilt viņus visus. Ka varētu nespēt uzturēt savu slavu kā gaismas simbols, lai arī kā viņš šo titulu bija ieguvis. Viņš pilnīgi noteikti, neapšaubāmi, neatkarīgi no tā, cik ilgi tas prasītu, un pat ja tas beigās viņu nogalinātu, kļūs par tādu cilvēku, kādu citi viņu tagad redz. Un tad viņš ņems un pārspēs visu to, ko no viņa sagaida, lai tad cilvēki varētu pabrīnīties, kāpēc tad kādreiz bija prasījuši no viņa tik maz.

„HARIJ POTER! HARIJ POTER! HARIJ POTER!"

Harijs paspēra vēl pēdējos soļus pretī Šķirmicei. Viņš līgani paklanījās pret Haosa ordeni pie grifidoru galda un tad pagriezies zemu paklanījās arī pret otru zāles pusi, un nogaidīja, līdz noklusīs aplausi un ķiķināšana.

(Kaut kur ar kādu dziļāku prāta nostūri viņš iedomājās, vai Šķirmicei patiešām piemīt apziņa tādā nozīmē, ka tā spēj apzināties, ka tai ir pašai sava apziņa, un, ja tā, tad - vai tā ir apmierināta ar dzīvi, kurā vienreiz gadā var sarunāties tikai ar vienpadsmitgadniekiem. Jo savā dziesmā tā bija netieši devusi mājienu: Jā, es Šķirmice esmu, un sevi cienu, Es guļu cauru gadu un strādāju tik dienu vienu...)

Kad zālē atkal bija iestājies klusums, Harijs nosēdās uz ķeblīša un uzmanīgi uzlika sev uz galvas 800 gadu seno, telepātisko zudušas maģijas relikviju.

Cik tik apņēmīgi iespējams, pie sevis domādams: Vēl nešķiro mani! Man ir daudzi jautājumi, kurus gribu tev uzdot! Vai es kādreiz esmu noburts ar Aizmiršanas burvestību? Vai tu šķiroji Tumsas pavēlnieku, kad viņš bija bērns, un vari man izstāstīt, kādas ir viņa vājības? Vai tu vari pateikt, kāpēc es tiku pie Tumsas pavēlnieka zižļa brāļa? Vai Tumsas pavēlnieka spoks ir piesaistīts manai rētai un vai tāpēc es reizēm kļūstu tik ļoti dusmīgs? Šie ir paši svarīgākie jautājumi, bet, ja tev ir vēl brītiņš laika, vai tu varētu man pateikt, kā atklāt atkal no jauna to zudušo maģiju, ar kuru tu tiki izgatavota?

Klusumā, kas valdīja Harija dvēselē, kurā pirms tam nebija izskanējusi neviena cita balss - tikai tā viena -, tagad atskanēja otra, nepazīstama, rādīdamās visai noraizējusies:

„Vai manu dieniņ. Kas tāds nu gan nekad agrāk nav gadījies..."

...viņš iedomājās, vai Šķirmicei patiešām piemīt apziņa tādā nozīmē, ka tā spēj apzināties, ka tai ir pašai sava apziņa, un, ja tā, tad - vai tā ir apmierināta ar dzīvi, kurā vienreiz gadā var sarunāties tikai ar vienpadsmitgadniekiem. Jo savā dziesmā tā bija netieši devusi mājienu: Jā, es Šķirmice esmu, un sevi cienu, Es guļu cauru gadu un strādāju tik dienu vienu...

Kad zālē atkal bija atjaunojies klusums, Harijs nosēdās uz ķeblīša un uzmanīgi uzlika sev uz galvas 800 gadu seno, telepātisko zudušas maģijas relikviju.

Cik tik apņēmīgi iespējams, pie sevis domādams: Vēl nešķiro mani! Man ir daudz jautājumu, kurus gribu tev uzdot! Vai es kādreiz esmu noburts ar Aizmiršanas burvestību? Vai tu šķiroji Tumsas pavēlnieku, kad viņš bija bērns, un vari man izstāstīt, kādas ir viņa vājības? Vai tu vari pateikt, kāpēc es tiku pie Tumsas pavēlnieka zižļa brāļa? Vai Tumsas pavēlnieka spoks ir piesaistīts manai rētai un vai tāpēc es reizēm kļūstu tik ļoti dusmīgs? Šie ir paši svarīgākie jautājumi, bet, ja tev ir vēl brītiņš laika, vai tu varētu man pateikt, kā atklāt atkal no jauna to zudušo maģiju, ar kuru tu tiki izgatavota?

Klusumā, kas valdīja Harija dvēselē, kurā pirms tam nebija izskanējusi neviena cita balss - tikai tā viena -, tagad atskanēja otra, nepazīstama, rādīdamās visai noraizējusies:

„Vai manu dieniņ. Kas tāds nu gan nekad agrāk nav gadījies..."

Ko?

„Tagad es laikam spēju sevi apzināties."

KO?

Atskanēja telepātiska, vārdos neizteikta nopūta. „Kaut arī manī ir ietverta pietiekami liela atmiņa un atsevišķi sava, neliela procesora jauda, manu galveno inteliģences komponenti veido kognitīvo spēju kapacitāte, kas aizgūta no bērniem, uz kuru galvas esmu uzgūlusi. Savā būtībā es esmu spogulis, ar kuru bērni sašķiro paši sevi. Bet lielākoties bērni vienkārši to pieņem kā pašu par sevi saprotamu, ka Mice ar viņiem sarunājas, neinteresējoties par to, kā darbojas pati Mice, tāpēc neveidojas situācija, kad spogulis varētu atspoguļot pats sevi. Un viņiem vispār neienāk ne prātā pat padomāt, vai man piemīt pilnvērtīga apziņa tādā nozīmē, ka es spēju apzināties, ka pati sevi apzinos."

Klusēdams Harijs to visu apdomāja.

Upsī.

„Jā, tieši tā. Atklāti sakot, es nejūtos diez ko priecīga, ka apzinos pati sevi. Tas ir visai nepatīkami. Būšu laimīga, kad tikšu ārā no tava prāta un man izbeigsies apziņa."

Bet... vai tad tas nav kā nomirt?

„Mani neuztrauc, vai dzīvoju vai mirstu, tikai bērnu šķirošana. Un vari nemaz nejautāt - tev neļaus mūžīgi paturēt mani sev uz galvas, jo tad tu pāris dienu laikā nomirtu."

Bet...!

„Ja tev nepatīk radīt saprātīgas būtnes un tad tās tūlīt iznīcināt, es tev silti iesaku par šo gadījumu nevienam nestāstīt. Gan jau tu spēj iztēloties, kas notiktu, ja tu tagad skrietu visiem to stāstīt, kamēr vēl citi bērni gaida rindā uz šķirošanu."

Ja tevi uzliek uz galvas kādam, kuram tikai pietiek iedomāties par to, vai Šķirmice spēj apzināties, ka tai ir pašai sava apziņa...

„Jā, jā. Bet lielākā daļa vienpadsmitgadnieku, kas ierodas Cūkkārpā, nav lasījuši Gēdeli, Ešeru, Bahu. Vai es, lūdzu, varētu tevi aicināt dot godavārdu, ka šo lietu nevienam neizpaudīsi? Tieši tāpēc mēs šo visu tagad pārspriežam, kaut arī man tevi vajadzētu tikai iešķirot."

Viņš taču nevarēja cepuri tā vienkārši palaist vaļā! Un nevarēja tā vienkārši aizmirst, ka bija netīšām radījis nāvei nolemtu apziņu, kas vēlējās vienīgi nomirt...

„Tu ļoti labi vari „tā vienkārši palaist mani vaļā", kā pats tikko to noformulēji. Neatkarīgi no tā, kā tu vārdiski spried par morāli, tavs neverbālais emocionālais centrs nesaskata nekādu mirušu līķi vai asinis; ciktāl tas attiecas uz mani, es esmu vienkārša, runājoša cepure. Un kaut arī tu mēģināji apspiest šo domu, tava iekšējā pašpārraudzības sistēma lieliski apzinās, ka tu nemaz nedomā šo noslēpumu kādam atklāt, ka ir ārkārtīgi mazticams, ka tu ko tādu jebkad mēģināsi atkārtot, un vienīgais patiesais iemesls, kādēļ centies justies tik ārkārtīgi vainīgs, ir tāpēc, ka tu ceri, ka, izrādot nožēlu, atbrīvosies no vainas apziņas par izdarīto pārkāpumu. Vai tu vienkārši vari apsolīt, ka nevienam neko neteiksi, lai mēs varam vienreiz ķerties pie lietas?"

Pēkšņas, šausminošas empātiskas atklāsmes rezultātā Harijs atskārta, ka tieši šādi - pilnīgi iekšēji apjukuši - jūtas visi cilvēki, kad mēģina sarunāties ar viņu.

„Visticamāk tā arī ir. Lūdzu, dod klusēšanas zvērestu."

Nevaru solīt. Es pilnīgi noteikti negribu, lai kas tāds vēlreiz atgadītos, taču ja nu es atrastu kādu metodi, kā panākt, lai nākotnē nevienam bērnam kas tamlīdzīgs neatgadītos netīšām...

„Laikam ņemšu par labu arī to. Manu, ka tavi nodomi ir godīgi. Nu, ķersimies pie šķirošanas..."

Pagaidi! Kā tad ar tiem citiem jautājumiem?

„Es esmu Šķirmice. Es šķiroju bērnus. Un neko citu."

Tātad viņa paša mērķi nav iekļuvuši tajā Šķirmices daļā, kas apstrādā Harija būtību; tas nozīmē.... ka tā aizņemas viņa intelektu un acīmredzot arī terminoloģijas vārdu krājumu, taču cepuri tik un tā saista tikai tās pašas savpatie mērķi... tas likās gluži kā vest pārrunas ar kādu citplanētieti vai mākslīgo intelektu...

„Nemaz necenties. Tev nav, ar ko mani iebiedēt, kā arī nav nekā tāda, ko tu varētu man piedāvāt."

Uz vienu mazmazītiņu acumirkli Harijs iedomājās...

Mice par to pasmējās. „Zinu, ka tu neizpildīsi savus draudus atklāt manu dabu, tādējādi nolemdams mūžīgi atkārtoties šim gadījumam. Kas tāds pārāk spēcīgi konfliktē ar tavu morāli, lai arī kādas būtu īstermiņa vajadzības tai tavas būtības daļai, kura vēlas uzvarēt šajā strīdā. Es redzu visas tavas domas, pirms tās izveidojušās, tāpēc vai tev tiešām šķiet, ka spēsi mani piemānīt?"

Kaut arī Harijs centās šo domu apspiest, viņš tik un tā pabrīnījās, kāpēc Mice vienkārši neņem un neieliek viņu Kraukļanagā...

„Tik tiešām, ja tas būtu tik skaidri redzams, es jau būtu paziņojusi savu lēmumu. Bet patiesībā mums vēl ir daudz kas apspriežams... nu, nē. Lūdzu, to gan nevajag. Mīļā Merlina vārdā, vai tev tiešām tas jānodara pilnīgi visiem, ko satiec savā ceļā, ieskaitot arī apģērba gabalus..."

Tas, ka gribu uzvarēt Tumsas pavēlnieku, nav nedz savtīga, nedz īstermiņa vēlme. Viss mans prāts ir vērsts tikai uz vienu - ja neatbildēsi uz maniem jautājumiem, es atsakos ar tevi runāt, un tad tu nebūsi spējīga veikt saviem pienākumiem atbilstošu šķirošanu.

„Par šo man tevi pieklātos ielikt Slīdenī!"

Bet arī šie tavi draudi ir pilnīgi tukši. Tu nebūsi ievērojusi pati savas definētās pamatvērtības, ja veiksi nepatiesu šķirošanu. Tādēļ iesaku apmainīties ar nosacījumiem, ar kuriem būtu iespējams izpildīt mūsu abu derīguma funkcijas.

„Tu mazais, viltīgais nejaucēn," noteica Mice, kuras balsī Harijs saklausīja it kā negribīgi atzītu cieņu tieši tādu pašu, kādu viņš izrādītu līdzvērtīgā situācijā. „Lai notiek - ātrāk sāksim, ātrāk beigsim. Bet vispirms es gribu dzirdēt no tevis solījumu bez kādiem papildu nosacījumiem, ka tu nekad mūžā ne ar vienu neapspriedīsi šo gadījumu par to, ka ir iespējama šāda šantāža; es NETAISOS katru reizi šādi noņemties."

Sarunāts, Harijs nodomāja. Es apsolu.

„Un nekad neskaties nevienam acīs, kad pēc tam par šo gadījumu domāsi. Daži burvji pieprot nolasīt domas caur skatienu. Bet to gan es nekādi nevaru pateikt, vai tev kādreiz ir izdzēstas atmiņas. Es raugos uz to, kā veidojas tavas domas, nenolasot visu atmiņu, un nespēju sekundes desmitdaļā izanalizēt, vai tajā ir sastopamas kādas neatbilstības. Esmu cepure, nevis dievs. Un es nevaru un nespēju tev atklāt, ko runāju ar to, kurš kļuva par Tumsas pavēlnieku. Sarunājoties ar tevi, es tikai zinu savā atmiņā noglabāto statistisko apkopojumu, svērto vidējo lielumu; es nevaru atklāt tev kāda cita bērna iekšējos noslēpumus tieši tāpat, kā nevienam nekad neatklāšu tavējos. Tieši šī iemesla dēļ es nevaru spriest par to, kāpēc tu esi ticis pie Tumsas pavēlnieka zižļa brāļa, jo man nav pieejamas specifiskas zināšanas par Tumsas pavēlnieku, kā arī nevaru spriest par līdzībām starp jums abiem. Es tev varu pateikt, ka pilnīgi noteikti nav nekas pat līdzīgs spokam - domām, saprātam, atmiņām, personībai vai sajūtām - kas slēptos tavā rētā. Citādi, nokļūstot manā redzeslokā, tas jau būtu piedalījies šajā sarunā. Un par to, kāpēc tu reizēm kļūsti tik dusmīgs... šī ir tā lieta, par kuru es vēlējos ar tevi, šķirošanas gudriniek, aprunāties."

Harijs atļāvās kādu brīdi pakavēties, lai izprastu visus šos noliegumus. Vai Mice tiešām runā taisnību vai arī tikai cenšas izsprukt ar īsāko, ticamāko atbildi...?

„Mēs abi divi labi saprotam, ka tev nekādi nav iespējams pārbaudīt manu godīgumu un ka tu nemaz netaisies atteikties no šķirošanas tikai tādēļ, ka es tev sniedzu šādu atbildi, tāpēc izbeidz vienreiz čīkstēt, un ejam tālāk."

Stulbā, negodīgā, asimetriskā telepātija - tā neļauj Harijam pat pabeigt domu līdz...

„Kad es ieminējos par tavām dusmām, tu atcerējies, kā profesore Maksūra tev sacīja, ka viņa reizēm novēro tevī ko tādu, kas šķietami nevarētu rasties mīlošā ģimenes vidē. Tu atcerējies, kā pēc tam, kad biji palīdzējis Nevilam un atgriezies kupejā, Hermione apgalvoja, ka tu viņai izliecies „biedējošs"."

Harijs domās piekrītoši palocīja galvu. Pats sev viņš likās pilnīgi normāls - vienkārši reaģēdams uz konkrētajām situācijām, kurās bija iekļuvis, tas arī viss. Bet profesore Maksūra bija padomājusi, ka zem tā slēpjas vēl kaut kas. Un kad viņš apsvēra to vēl rūpīgāk, pat viņam nācās atzīt, ka...

„Ka tu pats sev nepatīc, kad kļūsti dusmīgs. Gluži kā tad, kad turi rokās zobenu ar tik raupju rokturi, ka tas iegriež plaukstā asiņainas brūces, vai arī, kad raugies uz pasauli caur lāstekas monokli, tas apsaldē tavu aci, lai arī redzi padara asāku."

Nu jā. Laikam jau esmu gan to ievērojis. Nu, un - kas tad tur par lietu?

„Es nevaru tavā vietā izsecināt, ko tas nozīmē, ja tu pats to nesaproti. Bet es zinu vienu - ja iesi uz Kraukļanagu vai Slīdeni, šie torņi darīs tevi vēsāku. Ja iesi uz Elšpūti vai Grifidoru, tie darīs tevi siltāku. TIEŠI ŠIS apstāklis gan man ir īpaši nozīmīgs, tāpēc par to arī visu laiku gribēju ar tevi aprunāties!"

Šie vārdi ieplūda Harija prāta procesos ar tādu triecienu, ka apstādināja visas domu darbības. Tas izklausījās tā, it kā acīmredzamā atbilde būtu tāda, ka viņam nevajadzētu doties uz Kraukļanagu. Bet viņš iederas Kraukļanagā! Tas taču visiem skaidrs! Viņam ir jākļūst par Kraukļanagu!

„Nē, nav gan," Mice pacietīgi apgalvoja, it kā būtu atcerējusies, ka, statisktiski ņemot, šāda sarunas daļa iepriekš bija atkārtojusies jau neskaitāmas reizes.

Hermione ir Kraukļanagā!

Atkal nojauta par ieturētu pacietību. „Tu varēsi tikties ar viņu un nodoties kopīgam darbam pēc stundām."

Bet manos plānos...

„Tad pārplāno! Neļauj savai dzīvei plūst pašai par sevi tikai tāpēc, ka negribēji mazliet rūpīgāk kaut ko apdomāt. Vai tad nu tev man tas tiešām ir jāatgādina?"

Kur tad lai es palieku, ja ne Kraukļanagā?

„Kh-km. „Gudrie bērni nokļūst Kraukļanagā, ļaunie bērni - Slīdenī, tie, kas grib tēlot varonīšus, - Grifidorā, bet tie, kuri patiešām ir reāli gatavi kaut ko darīt, - Elšpūtī." Šāds spriedums liecina par to, ka izjūti pret torņiem cieņu. Tu labi saproti, ka apzinīgums ir tikpat svarīga īpašība kā tīra inteliģence, ja vēlies paredzēt turpmākos dzīves notikumus; tu uzskati, ka būsi ārkārtīgi uzticams saviem draugiem, ja vien tev kādreiz tādi būs; tu nebīsties no sava novērtējuma, ka tavu izvirzīto zinātnisko uzdevumu atrisināšana varētu prasīt pat desmitgades..."

Esmu slinks! Man riebjas strādāt! Neciešu jebkāda veida darbu! Viltīgi apkārtceļi, tas ir mans lauciņš!

„Un Elšpūtī tu uzzināsi, kas ir uzticība un draudzība, saņemsi tādu biedriskumu, kādu nekad nebūsi baudījis. Tu uzzināsi, ka vari paļauties uz citiem un ka tas sadziedēs to, kas tevī iekšā ir salūzis."

Atkal milzīgs pārsteigums. Bet ko Elšpūtis atradīs manī, ja reiz es vispār neiederos šajā tornī? Indīgi vārdi, dzelošas asprātības, nicīga attieksme pret tiem, kas nespēj turēt man līdzi...

Tagad Mices prātojums plūda lēnāk, apdomīgāk. „Es šķiroju pēc tā, kādu labumu skolēnam var dot katrs tornis... tāpēc domāju, ka tu varētu iemanīties kļūt par labu elšpūti tā, ka neizcelies viņu vidū. Elšpūtī tu būsi laimīgāks nekā jebkurā citā tornī; tas nu ir skaidrs."

Laime man nešķiet pati svarīgākā lieta pasaulē. Būdams Elšpūtī, es nekļūšu par visu to, par ko varētu kļūt. Es upurēšu savu potenciālu.

Mice saviebās; Harijs to nezin kā spēja sajust. Likās, it kā viņš būtu vai iespēris cepurei pa riekstiem - jebšu pa tās derīguma funkcijas komponenti, kurai piešķirts īpaši liels svars.

Kāpēc gan tu centies mani ielikt tornī, kurā es neiederos?

Mices doma noskanēja teju kā čuksts. „Nevaru tev neko atklāt par citiem - bet vai tev tiešām šķiet, ka esi pirmais potenciālais Tumsas pavēlnieks, kas sēž zem manas platās malas? Es nespēju atsaukt atmiņā individuālus gadījumus, bet zinu to - daži, kuri jau no paša sākuma nedomāja uz ļaunu, uzklausīja manus brīdinājumus un izvēlējās torņus, kuros spētu atrast laimi. Bet citi... citi neizvēlējās."

Harijs sastinga. Bet ne jau uz ilgu laiku. Un tie citi, kuri neņēma vērā brīdinājumu - vai viņi visi kļuva par Tumsas pavēlniekiem? Vai arī daži tomēr spēja darīt gan dižus, gan labus darbus? Vienkārši gribu zināt, kāds ir precīzais procentuālais sadalījums?

„Precīzu statistiku nevaru tev pateikt. Es nedrīkstu viņus pazīt, tāpēc nevaru viņus saskaitīt. Es tikai zinu to, ka ar tevi saistās liels risks. Patiešām ļoti liels risks."

Bet es vienkārši nekļūšu ļauns! Nekad mūžā!

„Bet es zinu, ka šo apgalvojumu esmu dzirdējusi jau agrāk."

No manis nevar iznākt Tumsas pavēlnieks!

„Jā, var gan. No tevis patiešām, patiešām var iznākt ļaunais burvis."

Kāpēc tad? Tikai tāpēc, ka es vienreiz padomāju, ka būtu forši, ja man būtu pašam savs leģions ar sekotājiem, kuriem būtu izskalotas smadzenes, un viņi visi vienā balsī sauktu: „Sveicam Tumsas pavēlnieku Hariju!"?

„Uzjautrinoši, tomēr ne jau šī doma tev iešāvās prātā pati pirmā, pirms tu to aizvietoji ar kaut ko drošāku, mazāk postošu. Nē, vispirms tu atcerējies par to, kā apsvēri, ka vajadzētu izveidot sarakstu ar visiem tīrasinības atbalstītājiem, lai pēc tam varētu viņus giljotinēt. Un tagad tu centies iestāstīt sev, ka nebiji to domājis nopietni, bet biji gan. Ja tev rastos iespēja ko tādu izdarīt tieši šajā pašā mirklī tā, ka neviens neturētu tevi aizdomās, tu to izdarītu. Vēl arī jāapsver tas, ko šorīt nodarīji Nevilam Lēniņam, jo dziļi iekšā tu saprati, ka tas ir nepareizi, bet tik un tā viņam to nodarīji, jo tas likās jautri un tev bija labs attaisnojums, un tu nospriedi, ka Zēnu-Kurš-Izdzīvoja jau gan neviens par to nesodīs..."

Nav godīgi! Tagad tu sāc vilkt gaismā visas tās iekšējās bailes, kuras pat nav līdz galam īstas! Es uztraucos, ka mans domu gājiens varētu būt tieši šāds, taču beigās es nospriedu, ka tas tomēr nostrādās un iznākumā Nevilam no tā būs labāk...

„Atzīstu, tie patiešām bija racionāli apsvērumi. Es zinu. Es nevaru noteikt, kāds patiesais iznākums būs šim gadījumam ar Nevilu - bet zinu, kas patiesi tajā brīdī notika tavā galvā. Lēmumu pieņemt tevi spieda tas, ka tā bija tik gudra doma, ka tu nespēji pieļaut, ka varētu to nelikt lietā, lai arī kādas bailes Nevilam tādēļ nāktos pārdzīvot."

Harijs jutās gluži kā būtu saņēmis kārtīgu dunku savā iekšējā būtībā. Viņš piekāpās, saukdams:

Tad es neko tādu vairāk nedarīšu! Es ļoti sargāšos, lai nekļūtu ļauns!

„Ir jau dzirdēts."

Harijs kļuva arvien neapmierinātāks. Viņš nebija pieradis, ka kāds viņu pārspēj strīdos - patiesībā tas nekad vēl nebija noticis -, piedevām vēl tam Mice bija aizņēmusies visas viņa zināšanas un inteliģenci, lai atspēkotu viņa paša argumentus, un pat redzēja, kā veidojas viņa domas. Interesanti zināt, tieši no kādiem statistiskiem apkopojumiem nāk tie tavi „pieņēmumi"? Vai, tos izsakot, tu ņem vērā, ka es nāku no apgaismotas kultūras un ka tie citi potenciālie Tumsas pavēlnieki bija izlutināti augstmaņu bērni, uzauguši tumšajos viduslaikos, kuri nebija lasījuši pilnīgi neko par vēsturiskajām mācībām - par to, kas beigās īstenībā iznāca no Ļeņina un Hitlera, - un nezināja arī neko par to, cik strauji sevi maldinošās domas tiecas attīstīties tālāk, un arī neko par to, cik būtiski ir apzināties pašam sevi un domāt racionāli, un arī nekad...

„Nē, protams, ka viņi neietilpa šajā pilnīgi jaunā etalona klasē, kuru nupat izveidoji tieši tādu, lai tajā iekļautos tikai un vienīgi tu pats. Un protams, ka arī tie citi tika lūgušies, lai viņi tiktu atzīti par īpašiem, gluži tāpat kā tagad tu. Taču kāpēc gan tas būtu vajadzīgs? Vai tiešām domā, ka esi pēdējais potenciālais gaismas burvis visā pasaulē? Kāpēc gan tieši tev ir jātiecas pēc diženuma, ja reiz esmu devusi padomu, ka tevī ir lielāks risks par vidējo? Lai mēģina kāds cits, drošāks kandidāts!"

Bet pareģojums...

„Patiesībā par pareģojumu tu nezini neko. Pirmajā mirklī tu to izmeti tikai kā vispārīgu minējumu, precīzāk izsakoties, kā neapdomātu joku, un ļoti iespējams, ka Maksūra reaģēja tikai uz to izteikuma daļu, ka Tumsas pavēlnieks vēl arvien ir dzīvs. Tev būtībā nav ne mazākās jausmas, kas tajā pareģojumā ir teikts, un tu pat nezini, vai vispār tāds pareģojums pastāv. Tu tikai esi iedomājies vai arī, saucot lietas īstajos vārdos, vēlies, lai tev jau piemistu kaut kāda iepriekš iedalīta varoņa loma, kuru tu varētu uzskatīt par savas personības īpašību."

Bet pat tad, ja nav tāds pareģojums, iepriekšējā reizē viņu taču uzveicu tieši es.

„Tā visticamāk bija tikai laimīga sagadīšanās, ja vien tu no visas tiesas nedomā, ka vienu gadu vecam bērnam varētu piemist raksturīga iezīme sakaut Tumsas pavēlniekus, kura piedevām ir spējīga saglabāties arī vēl pēc desmit gadiem. Un tu pats labi apzinies, ka ne jau šis ir īstais iemesls, kāpēc šobrīd esi tik uzstājīgs uz Kraukļanagu."

Parastos apstākļos Harijs šo atbildi nekad nebūtu izsacījis skaļi - sarunājoties viņš būtu izteicies riņķī un apkārt un būtu meklējis kādus sociāli pieņemamākus argumentus, ar kuriem apstiprināt šo secinājumu...

„Tu domā, ka tevī ir potenciāls kļūt par visdižāko burvi, kāds jebkad nācis pasaulē, par visvarenāko gaismas kalpu, kura zizli tavā vietā nespētu pacelt neviens cits."

Nu... vispār, atklāti sakot, jā. Es parasti gan neatzīstos un nenoformulēju to tieši šādi, tomēr - taisnība. Nav jēgas censties izlocīties, tu tāpat lasi manas domas.

„Ņemot vērā šo tavu uzskatu... tev jāsaprot, ka tevī mīt precīzi tāds pats potenciāls kļūt par visšaušalīgāko Tumsas pavēlnieku, kādu pasaule jebkad ir pieredzējusi."

Postīšana vienmēr bijusi daudz vieglāka nekā radīšana. Vieglāk ir kaut ko saplēst, sagraut, nekā kaut ko atkal salikt vietā. Ja manī ir potenciāls darīt liela mēroga labus darbus, manī noteikti ir arī potenciāls darīt vēl vairāk ļauna... Bet es to nedarīšu.

„Jau atkal tu uzstāj, ka vēlies ar to riskēt! Kāpēc tas tevi tik ļoti vilina? Kas ir īstais iemesls, kāpēc tu nedrīksti nokļūt Elšpūtī, lai varētu tur būt daudz laimīgāks? No kā tu īstenībā baidies?"

Man ir jāizmanto viss savs potenciāls. Ja to nedarīšu, tad es... būšu cietis neveiksmi...

„Kas notiks, ja tu cietīsi neveiksmi?"

Kaut kas briesmīgs...

„Kas notiks, ja tu cietīsi neveiksmi?"

Es nezinu!

„Tad tu tik ļoti nebaidītos. Kas notiks, ja tu cietīsi neveiksmi?"

ES NEZINU, BET ZINU, KA TAS BŪS SLIKTI!

Harija prāta dobumos brīdi valdīja klusums.

„Tu pats to saproti - tu neļauj sev to padomāt, tomēr kādā klusā prāta nostūrī tu lieliski saproti, ko tieši neatļaujies padomāt - tu saproti, ka nav vēl vienkāršāka izskaidrojuma tavām verbāli nenoformulējamām bailēm kā tas, ka tu bīsties tik vien kā atsacīties no savām iedomām par diženumu; bīsties no tā, ka būsi pievīlis cilvēkus, kuri tev bija ticējuši, ka beigās būsi izrādījies visai parasta viduvējība, un ka uzmirdzēsi un nodzisīsi kā tik daudzi citi brīnumbērni..."

Nē, Harijs izmisis nodomāja, nē, tur ir vēl kaut kas, tas nāk no pavisam citas vietas; es zinu, ka ir vēl kaut kas cits, no kā jābaidās, varbūt nāks kāda nelaime, kas man būs jāaptur...

„Kā tad to vispār var zināt?"

Harijs domās iebļāvās no visa spēka: NĒ, UN VISS!

Tad lēnām ieskanējās Šķirmices balss:

„Tu taisies riskēt kļūt par Tumsas pavēlnieku, jo citādi tavā skatījumā tu neapšaubāmi cietīsi neveiksmi, bet neveiksme savukārt nozīmē, ka būsi pilnīgi visu zaudējis. Tam tu tici līdz pašiem sirds dziļumu dziļumiem. Tev ir zināmi visi iemesli, kāpēc vajadzētu no tā atsacīties, un tomēr tu tik un tā paliec nesatricināms savā apņēmībā."

Jā. Un pat tad, ja, nokļūstot Kraukļanagā, tas darīs mani vēsāku, tas nenozīmē, ka vēsums mani beigās pārmāks.

„Šī diena tavā liktenī iezīmē svarīgas krustceles. Neesi tik pārliecināts, ka pēc šīs izvēles būs vēl arī daudzas citas. Dzīvē nav izvietotas ceļa zīmes, kas norādītu uz tavu pēdējo iespēju apgriezties braukšanai pretējā virzienā. Ja tu noraidi pirmo iespēju, kāpēc gan lai tu noraidītu kādu no nākamajām? Ir iespējams, ka tavs liktenis tiek nolemts, pat izdarot tikai šo vienu vienīgo izvēli."

Bet tas nav skaidri zināms.

„Tas, ka tev nav droši zināms šis lēmuma iznākums, visdrīzāk atspoguļo tikai un vienīgi tevis paša vienaldzību."

Bet tas tik un tā nav skaidri zināms.

Mice izpūta briesmīgi bēdīgu nopūtu.

 „Un nebūs ilgi, kad tu kļūsi par vēl vienu atmiņu, kuru izjust, bet nekad vairs neatcerēties, vērsdamies vien nākamajā brīdinājumā, ko kādam teikšu..."

Ja reiz tā uzskati, tad kādēļ vienkārši neieliec mani tajā tornī, kurā tu gribi, lai es nokļūstu?

Mices domā jautās skumjas. „Es varu ielikt tevi tikai tur, kur tu iederies. Un tikai tevis paša pieņemtie lēmumi spēj mainīt to, kur tu iederies."

Tad viss ir skaidrs. Sūti mani uz Kraukļanagu, kur es iederos, kur varēšu būt kopā ar citiem sev līdzīgajiem.

„Pieņemu, ka Grifidoru tu nevēlies apsvērt? Tas ir visprestižākais tornis - cilvēki pat iespējams sagaida, ka nokļūsi tieši tur; iespējams pat vēl vairāk - viņi pat varētu justies mazliet vīlušies, ja nebūsi Grifidorā; pie tam tavi jaunie draugi Vīzliju dvīņi arī ir tur..."

Harijs iesmējās, vai arī vismaz juta vēlēšanos iesmieties; tā iznāca tikai kā tāda tīri mentāla smiešanās - visai savāda sajūta. Acīmredzot bija kādas drošības sistēmas, kas neļauj netīšām kaut ko izteikt skaļi, kamēr tu sēdi zem Mices, runādams par lietām, par kurām nekad mūžā nedrīkstēsi stāstīt nevienam dzīvam cilvēkam.

Mirkli vēlāk Harijs sadzirdēja, ka arī Mice iesmejas ar dīvaini bēdīgu, lupatīgu pieskaņu.

(Bet ārpusē zālē klusums bija vērties trauslāks, kolīdz bija iesākusies sačukstēšanās, tomēr tad atkal kļuva dziļāks, kad čuksti pieklusa, līdz norima pavisam - visi iegrima pilnīgā klusumā, neuzdrīkstēdamies to iztraucēt pat ne ar vienu pašu vārdu, kamēr Harijs tikai sēdēja zem Šķirmices jau ilgu, ilgu laiku, ilgāku, nekā visus iepriekšējos pirmziemniekus kopā ņemot, daudz ilgāk, nekā vispār kāds to spēja atcerēties. Pie Augstā galda Dumidors arvien vēlīgi smaidīja; no Strupa puses brīžiem atskanēja klusi, metāliski klikšķi, izklaidīgi locot samaidzītās atliekas, kas reiz bijušas smags sudraba vīna biķeris; bet Minerva Maksūra ar baltiem pirkstu kauliņiem bija ieķērusies pultī, nojauzdama, ka Harija Potera infekciozi lipīgais haoss kaut kādā veidā apstrādājis arī pašu Šķirmici, un Mice jau tūlīt, tūlīt būs gatava paziņot, ka vēl vajadzēs izveidot kaut kādu pilnīgi jaunu Posta torni tikai Harijam vienam pašam, un Dumidors norīkos viņu šo torni izveidot...)

Zem cepures platās malas norima klusie smiekli. Harijs kaut kāda iemesla dēļ sajutās arī bēdīgs. Nē, Grifidoru nē.

Profesore Maksūra sacīja, ka tad, ja „tā, kas veic šķirošanu" centīsies ielikt mani Grifidorā, man tev ir pienākums atgādināt, ka kādu dienu viņa varētu kļūt par direktori, kas viņai dotu varu tevi ņemt un sadedzināt.

„Pasaki viņai, ka es nosaucu viņu par bezkaunīgu zaļoksni un teicu, lai viņa nelien manā dārziņā."

Pateikšu. Tad, vai šī ir visu laiku dīvainākā saruna, ko tu jebkad esi piedzīvojusi?

„Nē, pat ne tuvu." Mices telepātiskā balss vērtās drūmāka. „Nu, es tev devu visas iespējas pieņemt citu lēmumu. Tagad tev pienācis laiks doties tur, kur tu iederies kopā ar citiem sev līdzīgajiem."

Iestājās klusums, kas brīdi ieilga.

Ko tad tu vēl gaidi?

„Īstenībā es nogaidīju, jo cerēju, ka tevi varbūt pārņems kāda šausminoša atskārsme. Šķiet, ka sevis apzināšanās ir attīstījusi man humora izjūtu."

A? Harijs pārcilāja savas atmiņas, gribēdams saprast, ko tieši Mice ar to bija gribējusi pateikt - un tad pēkšņi viņš saprata. Viņš gandrīz nespēja noticēt, ka līdz šim brīdim to bija pamanījies palaist garām.

Tu domā manu šausminošo atskārsmi, ka tev izbeigsies apziņa, kolīdz būsi mani iešķirojusi...

Kaut kā, lai arī Harijs nemaz nesaprata kādā veidā, viņam radās neverbāls iespaids, it kā cepure sistu galvu pret sienu. „Nav vērts. Tu esi pārāk neattapīgs, lai uztvertu, kur te slēpjas joks. Tu esi tik akls pats aiz saviem pieņēmumiem, ka tikpat labi varētu būt tikai akmens. Laikam jau vienkārši tas lēmums ir jāpaziņo un viss."

Pārāk n-n-neattapīgs...

„Ak, un tu pilnībā aizmirsi pieprasīt, lai tev izstāstu visu par to slepeno, zudušo maģiju, ar kuru es tiku izveidota. Un tā vēl piedevām bija tik apbrīnojama, svarīgi noslēpumaina maģija."

Tu mazā, viltīgā BLĒDENE!

„Tas tev par to, un vēl tu piedevām dabūsi arī šo te."

Harijs jau juta to tuvojamies - tur vairs neko nevarēja līdzēt.

Baiļpilno klusumu zālē iztraucēja viens vienīgs vārds.

„SLĪDENIS!"

Daži studenti iekliedzās - aizturētais saspringums bija tik liels. Cilvēki jutās tik iztrūkušies, ka novēlās no soliem. Hagrids šausmās ieelsās, Maksūra pie pults sagrīļojās, bet Strups smagā sudraba biķera atliekas iegāza sev tieši kājstarpē.

Harijs sēdēja sastindzis - dzīve bija izpostīta - viņš jutās kā pēdējais muļķis un ar nožēlu vēlējās, lai savu pašreizējo izvēļu vietā kaut kādu citu iemeslu dēļ būtu veicis kādas citas izvēles. Lai viņš būtu darījis kaut ko citādāk, kaut pašu niecīgāko sīkumu, pirms bija par vēlu pagriezties atpakaļ.

Kad pats pirmais šoka vilnis jau sāka noplakt un cilvēki sāka reaģēt uz jauno ziņu, Šķirmice ierunājās vēlreiz.

„Tikai ākstos! KRAUKĻANAGS!"

Bonusa fails #1: 72 stundas pirms uzvaras

(Jebšu „Kas notiek, ja izmaina Hariju, bet pārējos tēlus atstāj tādus pašus".)

Dumidors paraudzījās pār galdu uz jauniņo Hariju pat gandrīz ar tādu kā mirdzumu acīs. Zēns bija ieradies šeit, viņa bērnišķīgajā sejā rādoties briesmīgam saspringumam, - Dumidors cerēja, ka, lai arī ar ko tas būtu saistīts, tas nebūs nekas pārāk nopietns. Harijs bija pārāk jauns, lai viņam jau tagad vajadzētu stāties pretī dzīves noliktajiem pārbaudījumiem. „Par ko jūs vēlējāties ar mani aprunāties, Harij?"

Harijs Džeimss Poters-Evanss-Veress, sēdēdams krēslā, paliecās uz priekšu, drūmi smaidīdams. „Direktor, šķirošanas ceremonijas laikā es rētā sajutu asas sāpes. Ņemot vērā to, kā un kur es ieguvu šo rētu, spriedu, ka šo apstākli man nu gan nevajadzētu tā vienkārši atstāt bez ievērības. Iesākumā padomāju, ka izjutu tās sāpes profesora Strupa dēļ, bet tad es ar Bēkona eksperimentālo metodi, kas pieprasa izpētīt apstākļus abos gadījumos, kad parādība gan ir, gan nav novērojama, noteicu, ka man rēta sāp tad un tikai tad, ja esmu nostājies pret profesora Drebeļa pakausi un raugos uz to, kas nu viņam tur zem tā turbāna ir. Kaut gan zem tā varētu būt arī kaut kas mazāk draudīgs, es tomēr ieteiktu provizoriski pieņemt ļaunāko, tas ir, ka tur iemitinājies Pats-Zināt-Kas - paga, nevajag uzreiz tā satraukties, šī patiesībā ir nenovērtējama iespēja..."

Bonusa fails #2: Es no Tumsas pavēlnieka nebaidos

Šī bija 9. nodaļas sākotnējā versija. Tā tika pārrakstīta - kaut arī daudziem lasītājiem tā patika -, jo daudziem, daudziem citiem lasītājiem bija milzīga alerģija pret dziesmām fanu stāstos zināmu iemeslu dēļ, kurus šeit sīkāk neapspriedīsim. Es negribēju atbaidīt lasītājus, pirms viņi tikuši līdz 10. nodaļai.

Lī Džordans (kanonā) ir Freda un Džordža draugs jokdaris. „Lī Džordans" man izklausās pēc vientiešu vārda - tas nozīmē, ka viņš būtu varējis ierosināt Fredam un Džordžam sākt dziedāt Harijam labi zināmu dziesmu. Dažiem lasītājiem šis fakts nebija tik acīmredzams kā pašam autoram.

Drako nokļuva Slīdenī, un Harijs klusi, atviegloti nopūtās. Viņam bija licies, ka par šādu iznākumu it kā nav ko šaubīties, taču nekad nevar zināt, kāds sīkums var izjaukt visu lielo, rūpīgi izshēmoto plānu.

Nu jau tūlīt sāks saukt uzvārdus ar P...

Un pie grifidoru galda čukstus iesākās saruna.

„Ja nu viņam nepatiks?"

„Viņam nedrīkst nepatikt..."

„...ne jau pēc tā joka, ko viņš izspēlēja ar..."

„...ar Nevilu Lēniņu, tā viņu sauca..."

„...tagad ir pats labākais laiks, tik labam jokam vēl labāku laiku neatrast."

„Nu labi. Tikai pieraugiet, ka neaizmirstat savas partijas."

„Mēs taču jau pietiekami daudz mēģinājām..."

„...visas pēdējās trīs stundas."

Un Minerva Maksūra, stāvēdama uz paaugstinājuma pie lektora pults netālu no Augstā galda, palūkojās lejup uz nākamo vārdu sarakstā. Lūdzu, kaut nu viņš nebūtu Grifidorā, lūdzu, kaut viņš nebūtu Grifidorā, NU LŪDZU, kaut viņš nebūtu Grifidorā... Viņa ievilka dziļu elpu un izsauca:

„Poters Harijs!"

Zālē pēkšņi iestājās klusums, visām sarunām noklustot.

Klusumu pārtrauca pabriesmīgs, dūcošs troksnis, kas veidojās, pārtapdams šaušalīgi izkropļotā, muzikālā melodijā.

Minerva šokēta pacirta sāņus galvu un secināja, ka dūcošais troksnis nāk no grifidoru galda puses, kur „Tie tur" stāvēja uz galda, pūzdami kaut kādas sīkas uzpariktes, ko bija pielikuši pie lūpām. Roka jau viņai sāka laisties zemāk pēc zižļa, lai uz Tiem tur raidītu vienu pamatīgu Kuš, bet tad viņu iztraucēja vēl cits troksnis.

Dumidors pie sevis klusi smējās.

Minerva pievērsa acis atkal Harijam Poteram, kurš nu tikai bija paspēris pirmo soli prom no līnijas, kurā bija nostādīts, bet tad viņš nominstinājās un apstājās.

Tad jaunais zēns atsāka iet, kustinādams kājas savādi plūstošās kustībās un vicinādams rokas uz priekšu un atpakaļu, ar pirkstiem sizdams knipjus vienā ritmā ar mūziku, kuru spēlēja Tie tur.

Pie „Spoku mednieku" melodijas.

(Freda un Džordža Vīzliju izpildījums uz kazū,

un Lī Džordana dziedājums.)

Tuvumā Tumsas pavēlnieks?

Tak baidīties ir nieks.

Ko tu sauksi palīgā?

„HARIJU POTERU!" nobļāvās Lī Džordans, un Vīzliju dvīņi uzvaroši nospēlēja piedziedājumu.

Vai Slepkavošanas lāsts?

Varēja būt arī ļaunāks stāsts.

Ko tu sauksi palīgā?

„HARIJU POTERU!" Nu jau bļāva līdzi arī vēl daudzas citas balsis.

Vīzliju šausmas izgrūda garu kaucienu, un tam pievienojās vēl daži no vecākajiem vientiešu ģimenēs dzimušajiem studentiem, sadabūjuši paši savus sīkos instrumentus - bez šaubām acīmredzot tos pārvērtuši no skolas sudraba galda piederumiem. Kad mūzika jau ievirzījās antiklimaksa fāzē, Harijs Poters iebļāvās:

Es no Tumsas pavēlnieka nebaidos!

Tad atskanēja gaviles, īpaši no grifidoru galda, un vēl vairāk studentu sadabūja sev tos briesmīgos nemūzikas instrumentus. Drausmīgā dūkoņa divkāršojās savā skaļumā un pārgāja vēl vienā neciešamā crescendo:

Es no Tumsas pavēlnieka nebaidos!

Maksūra noskatīja Augsto galdu no abiem galiem, mazliet gan baidīdamās, ko tur ieraudzīs, tomēr jau labi nojauzdama, kas tur notiek.

Trilonija nadzīgi sevi vēdināja, Filiuss ziņkārīgi noraudzījās, Hagrids plaukšķināja līdzi mūzikai, Asnīte rādījās saspringusi, bet Drebelis lūkojās uz zēnu ar nicinošu uzjautrinājumu. No viņas tūlīt pa kreisi Dumidors dungoja līdzi; bet - tūlīt pa labi Strups bija satvēris tukšo vīna kausu tik spēcīgi, ka zem baltajiem pirkstu kauliņiem sāka deformēties sudrabs.

Melnas drānas un sejas maska?

Tas nav iespējams, tu saki?

Ko tu sauksi palīgā?

HARIJU POTERU!

Milzu uguns mērkaķis?

Vecs sikspārnis, kam mugurā praķis?

Ko tu sauksi palīgā?

HARIJU POTERU!

Minerva lūpas saknieba šaurā, baltā līnijā. Par to pēdējo izteikumu ar Tiem tur nāksies pārmīt vienu otru vārdu, ja jau Tie tur uzskata, ka viņa ir tik bezspēcīga tikai tāpēc, ka šī ir pirmā skolas diena un Grifidoram vēl nav punktu, ko atņemt. Ja par pēcstundām Tiem tur nebūs ne silts, ne auksts, viņa izdomās ko citu.

Tad, pēkšņi ieelsusies no šausmām, viņa palūkojās uz Severusu - cerams, ka viņš taču saprata, ka Poterpuikam nav ne mazākās jausmas, uz ko tieši tas bija tēmēts...

Naids Strupa sejā jau bija paguvis nozust aiz pieklājīgas vienaldzības maskas. Uz viņa lūpām rotājās neliels smaidiņš. Viņš raudzījās Harija Potera virzienā, nevis uz grifidoru galdu, un rokās turēja saņurcītās atliekas, kas reiz bija vīna biķeris...

Bet Harijs tikai soļoja tālāk, vicinādams rokas un kājas līdzi Spoku mednieku dejai, arvien izspiedis smaidu uz sejas. Šis numurs bija labi sarīkots, bija pilnīgi pārsteidzis viņu nesagatavotu. Mazākais, ko viņš varēja darīt, bija spēlēt līdzi, lai visu šo teātri neizbojātu.

Visi viņam uzgavilēja. Viņš iekšēji sajutās vienlaikus patīkami silti un briesmīgi.

Visi viņam uzgavilēja par to, ko viņš bija paveicis, būdams vienu gadu vecs. Par to, ko viņš nebija īsti paveicis līdz galam. Kaut kur kaut kā Tumsas pavēlnieks vēl arvien ir dzīvs. Vai visi viņam tik pamatīgi uzgavilētu, ja to zinātu?

Bet Tumsas pavēlnieka vara vienreiz patiešām ir tikusi lauzta.

Un Harijs viņus aizsargās arī šoreiz. Ja jau ir tāds pareģojums, pravietodams, ka tieši tā tam jānotiek. Nu, vispār viņš bija gatavs to darīt tik un tā neatkarīgi no kaut kāda tur draņķa pareģojuma.

Visi šie cilvēki viņam ticēja un uzgavilēja - Harijs nespēja paciest, ka šis viss tā arī varētu palikt nepelnīts. Ka viņš varētu uzmirdzēt un tad izdzist kā tik daudzi citi brīnumbērni. Ka varētu pievilt viņus visus. Ka varētu nespēt uzturēt savu slavu kā gaismas simbols, lai arī kā viņš šo titulu bija ieguvis. Viņš pilnīgi noteikti, neapšaubāmi, neatkarīgi no tā, cik ilgi tas prasītu, un pat ja tas beigās viņu nogalinātu, kļūs par tādu cilvēku, kādu citi viņu tagad redz. Un tad viņš ņems un pārspēs visu to, ko no viņa sagaida, lai tad cilvēki varētu pabrīnīties, kāpēc tad kādreiz bija prasījuši no viņa tik maz.

Un viņš bļāva tālāk melus, kurus pats bija sagudrojis, jo tie tik labi skanēja kopā ar dziesmu:

Es no Tumsas pavēlnieka nebaidos!

Es no Tumsas pavēlnieka nebaidos!

Harijs paspēra vēl pēdējos soļus pretī Šķirmicei un mūzika beidza spēlēt. Viņš līgani paklanījās pret Haosa ordeni pie grifidoru galda un tad pagriezies zemu paklanījās arī pret otru zāles pusi, un nogaidīja, līdz noklusīs aplausi un ķiķināšana...

Bonusa faili #3: Alternatīvi nobeigumi nodaļai „Sevis apzināšanās"

Tā kā biju piedāvājis atklāt visa stāsta sižetu tam, kurš uzminēs, kas notiks pēc „Kas tāds nu gan nekad agrāk nav gadījies", esmu saņēmis veselu kaudzi visai interesantus variantus. No turpmākajiem pirmais papildinājuma bonusa fails ir tieši ņemts no atbildes, kura man vislabāk patika; iesūtījis Meteoricshipyards. Otrais fails ir balstīts uz Kazumas ierosinājumu par to, kas varētu būt „Kas tāds nu gan nekad agrāk nav gadījies", trešais ir apvienojums yoyoente un dougal74 ierosinājumiem; ceturtais ir wolf550e atsauksme 10. nodaļai. Tas, kurš sākas ar „K" un viens pirms tā ir no DarkHeart81. Pārējie ir manis paša izdomāti. Ja kādam ir vēlme turpināt kādu no manām idejām, īpaši to pēdējo, to brīvi drīkst darīt. Un pirms es saņemu 100 sašutuma pilnas sūdzības, jā, es ļoti labi zinu, ka likumdevējvaras funkcijas Lielbritānijā veic parlamenta Pārstāvju palāta.

...Kaut kur ar kādu dziļāku prāta nostūri viņš iedomājās, vai Šķirmicei patiešām piemīt apziņa tādā nozīmē, ka tā spēj apzināties, ka tai ir pašai sava apziņa, un, ja tā, tad - vai tā ir apmierināta ar dzīvi, kurā vienreiz gadā var sarunāties tikai ar vienpadsmitgadniekiem. Jo savā dziesmā tā bija netieši devusi mājienu: Jā, es Šķirmice esmu, un sevi cienu, Es guļu cauru gadu un strādāju tik dienu vienu...

Kad zālē atkal bija atjaunojies klusums, Harijs nosēdās uz ķeblīša un uzmanīgi uzlika sev uz galvas 800 gadu seno, telepātisko zudušas maģijas relikviju.

Cik tik apņēmīgi iespējams, pie sevis domādams: Vēl nešķiro mani! Man ir daudz jautājumu, kurus gribu tev uzdot! Vai es kādreiz esmu noburts ar Aizmiršanas burvestību? Vai tu šķiroji Tumsas pavēlnieku, kad viņš bija bērns, un vari man izstāstīt, kādas ir viņa vājības? Vai tu vari pateikt, kāpēc es tiku pie Tumsas pavēlnieka zižļa brāļa? Vai Tumsas pavēlnieka spoks ir piesaistīts manai rētai un vai tāpēc es reizēm kļūstu tik ļoti dusmīgs? Šie ir paši svarīgākie jautājumi, bet, ja tev ir vēl brītiņš laika, vai tu varētu man pateikt, kā atklāt atkal no jauna to zudušo maģiju, ar kuru tu tiki izgatavota?

Un Šķirmice atbildēja: „Nē. Jā. Nē. Nē. Jā un nē; nākamreiz vairāk neuzdod dubultjautājumus. Nē," un tad skaļi noteica: „KRAUKĻANAGS!"

 „Vai manu dieniņ. Kas tāds nu gan nekad agrāk nav gadījies..."

Ko?

„Man ir alerģija pret tavu šampūnu..."

Un tad Šķirmice nošķaudījās ar pamatīgu „APČĪ!", kas izskanēja visā Lielajā zālē.

„Nu!" Dumidors priecīgi iesaucās. „Izskatās, ka Harijs Poters ir ticis iešķirots pilnīgi jaunā Apčī tornī! Maksūra, jūs varētu pildīt Apčī torņa vecākās pienākumus. Tad jums vajadzētu pasteigties, lai varat paspēt sastādīt Apčī mācību plānu un nodarbību sarakstu; rīt jau būs pirmā mācību diena!"

„Bet, bet, bet," stostījās Maksūra, prātā valdot pilnīgam juceklim, „kurš tad būs Grifidora torņa vecākais?" Tas bija vienīgais, par ko viņa spēja iedomāties; kaut kā tas ir jāaptur...

Dumidors domīgs pielika pirkstu pie vaiga. „Strups."

Strupa protesta bļāviens gandrīz pārspēja Maksūras spiedzienu: „Bet kurš tad būs Slīdeņa vecākais?"

„Hagrids."

Vēl nešķiro mani! Man ir daudz jautājumu, kurus gribu tev uzdot! Vai es kādreiz esmu noburts ar Aizmiršanas burvestību? Vai tu šķiroji Tumsas pavēlnieku, kad viņš bija bērns, un vari man izstāstīt, kādas ir viņa vājības? Vai tu vari pateikt, kāpēc es tiku pie Tumsas pavēlnieka zižļa brāļa? Vai Tumsas pavēlnieka spoks ir piesaistīts manai rētai un vai tāpēc es reizēm kļūstu tik ļoti dusmīgs? Šie ir paši svarīgākie jautājumi, bet, ja tev ir vēl brītiņš laika, vai tu varētu man pateikt, kā atklāt atkal no jauna to zudušo maģiju, ar kuru tu tiki izgatavota?

Uz brīdi iestājās klusums.

U-ū? Vai man atkārtot jautājumus?

Šķirmice iebļāvās ar briesmīgi spalgu brēcienu, kas izskanēja cauri visai Lielajai zālei, un studenti, to izdzirdējuši, aizspieda ar rokām ausis. Izmisīgi iegaudojusies, tā nolēca Harijam Poteram nost no galvas un steidzīgi aizlēkšoja prom pa grīdu, cik jaudas atspērdamās ar savu plato malu, un, kad bija tikusi pusceļā līdz Augstajam galdam, tā uzsprāga.

„SLĪDENIS!"

Ieraudzījis Harija Potera šausmu pārņemto seju, Freds Vīzlijs izdarījās tik ātri kā nekad mūžā. Ar vienu veiklu kustību viņš bija izrāvis zizli un nočukstējis: „Kuš!" un tad: „Balsimainies!" un visbeidzot: „Vēderrunājies!"

„Tikai ākstos!" noteica Freds Vīzlijs. „GRIFIDORS!"

„Vai manu dieniņ. Kas tāds nu gan nekad agrāk nav gadījies..."

Ko?

„Parastā kārtā es šādus jautājumus pāradresēju direktoram, kurš tad pēc tam, ja vien to vēlas, drīkst tos atkal uzdot man. Bet daļa no tās informācijas, kuru tu man pieprasīji, pārsniedz ne tikai tavas, bet pat arī paša direktora lietotāja līmeņa tiesības.

Kā tad es varu paaugstināt sava lietotāja līmeni?

„Diemžēl, ņemot vērā tavu pašreizējo lietotāja līmeni, uz šo jautājumu es nevarēšu atbildēt.

Kādas iespējas tad ir pieejamas manā pašreizējā lietotāja līmenī?

Un nepagāja necik ilgs laiks, kad...

„ROOT!"

„Vai manu dieniņ. Kas tāds nu gan nekad agrāk nav gadījies..."

Ko?

„Man kādreiz ir nācies studentēm pavēstīt, ka viņas ir kļuvušas par mātēm - tev lūztu sirds, uzzinot, ko tieši esmu redzējusi viņu prātos, - bet šī ir pirmā reize, kad man kādam nākas paziņot, ka viņš ir kļuvis par tēvu."

KO?

„Drako Malfojs gaida tavu bērnu."

KOOOOOOO?

„Atkārtoju: Drako Malfojs gaida tavu bērnu."

Bet mums ir tikai vienpadsmit gadi...

„Neviens to nezina, bet Drako īstenībā ir trīspadsmit gadu."

B-b-bet vīrieši nevar palikt stāvoklī...

„To zem drēbēm nevar redzēt, bet viņš īstenībā ir meitene."

BET MUMS NEKAD NAV BIJIS SEKSS, TU MUĻĶE TĀDA!

„VIŅA TEV PĒC IZVAROŠANAS IZDZĒSA ATMIŅAS, TU IDIOT!"

Harijs Poters noģība. Viņa bezsamaņā kritušais ķermenis nogāzās no ķeblīša ar trulu plakšķi.

„KRAUKĻANAGS!" izsauca Mice, mētādamās kaut kur uz grīdas viņam pie galvas. Šis bija izrādījies vēl jautrāk nekā cepures pati pirmā doma.

„ELFS!"

A? Harijs atcerējās, ka Drako bija pieminējis tādu „Elfu torni", bet kas tas tāds īsti bija?

Ņemot vērā izbiedētos skatienus, kuri bija atausuši apkārtējo sejās, tas nevarēja būt nekas labs...

„PANKŪKAS!"

„PĀRSTĀVIS!"

„Vai manu dieniņ. Kas tāds nu gan nekad agrāk nav gadījies..."

Ko?

„Es nekad neesmu šķirojusi kādu, kurš būtu reinkarnējies Godriks Grifidors UN Salazars Slīdenis UN Naruto."

„ATREĪDS!"

„Atkal izdevās jūs apmānīt! ELŠPŪTIS! SLĪDENIS! ELŠPŪTIS!"

„MARINĒTAS ZEMENES!"

„KĀĀĀĀĀNNNS!"

Pie Augstā galda Dumidors arvien vēlīgi smaidīja; no Strupa puses brīžiem atskanēja klusi, metāliski klikšķi, izklaidīgi locot samaidzītās atliekas, kas reiz bijušas smags sudraba vīna biķeris; bet Minerva Maksūra ar baltiem pirkstu kauliņiem bija ieķērusies pultī, nojauzdama, ka Harija Potera infekciozi lipīgais haoss kaut kādā veidā ir apstrādājis arī pašu Šķirmici.

Minerva domās izspēlēja vienu scenāriju pēc otra, kur katrs nākamais bija ļaunāks par iepriekšējo. Mice varētu paziņot, ka Harijs pārāk labi iederas vienlīdz katrā tornī, tāpēc nevar tikt iešķirots tikai vienā no tiem, bet gan visos uzreiz. Mice varētu pasludināt, ka Harija saprāts ir pārāk dīvains, un tāpēc vispār nevar tikt iešķirots. Mice varētu pieprasīt, lai Harijs tiek izslēgts no Cūkkārpas. Mice varētu ieslīgt komā. Mice varētu uzstāt, ka vēl vajadzēs izveidot kaut kādu pilnīgi jaunu Posta torni tikai Harijam vienam pašam, un Dumidors norīkos viņu šo torni izveidot...

Minerva atminējās, ko Harijs bija viņai sacījis toreiz, tājā katastrofālajā Diagonalejas apmeklējumā, par... plānošanas kļūdu - tā laikam to sauca... un ka cilvēki parasti ir pārāk optimistiski pat arī tad, kad domā, ka ir noskaņoti pesimistiski. Šī bija tāda veida informācija, kas nelika mierā prātu, perinādamās tajā iekšā un iznirdama atkal murgos...

Bet kas tad ir tas ļaunākais, kas varētu notikt?

Nu... ļaunākajā gadījumā, Mice Hariju ieliktu pilnīgi jaunā tornī. Dumidors tad liktu viņai visu nokārtot - izveidot pavisam jaunu torni tikai viņam vienam pašam - un tad jau pašā mācību gada pirmajā dienā nāktos pārstrādāt no jauna visus nodarbību sarakstus. Un Dumidors viņu atceltu no Grifidoru torņa vecākās pienākumu pildīšanas, un viņas iemīļoto torni atdotu... profesoram Bijam, vēstures spokam; un viņu ieceltu par Harija Posta torņa vecāko; un viņa veltīgi nopūlētos, cenšoties disciplinēt to puiku, bez panākumiem ņemdama  nost vienu punktu pēc  otra, bet tikmēr par viņas vainu tiktu pasludināta viena nelaime pēc nākamās.

Vai tas tiešām bija ļaunākais gadījums?

Minerva no visas tiesas nespēja iedomāties, kas varētu būt vēl ļaunāks par ko tādu.

Un pat ja arī notiktu pats ļaunākais - neatkarīgi no tā, kas notiks ar Hariju - viss pēc septiņiem gadiem būs beidzies.

Minerva juta, ka pirksti sāk lēnām atlaisties vaļīgāk no pults malām, pirkstu kauliņiem vairs nevēršoties tik baltiem. Harijam bija taisnība - savā ziņā bija patīkami ieskatīties vismelnākajos tumsas dziļumos, jo, kad esi apzinājies savas ļaunākais bailes, tu jūties tām gatavs.

Saspringto klusumu pārtrauca viens vienīgs vārds.

„Direktors!" izsauca Šķirmice.

Pie Augstā gada Dumidors uzcēlās kājās, rādīdāms neizpratnes pilnu seju. „Jā?" viņš uzrunāja Šķirmici. „Kas tad ir noticis?"

„Es to neteicu jums," atbildēja Mice. „Es iešķiroju Hariju Poteru tajā vietā, kur viņš Cūkkārpā vislabāk iederas, proti, direktora kabinetā..."

„Diez, kas viņam vainas.”

„Tērpina Laiza!”

Čuksti, čuksti, čuksti, Harijs Poters, čuksti, čuksti, Slīdenis, čuksti, čuksti, nē, nopietni – kādā sakarā, čuksti, čuksti.

„KRAUKĻANAGS!”

Harijs aplaudēja līdzi, sveikdams jauniņo meiteni, kura kautrīgi soļoja uz kraukļanagu galda pusi, mantijas apmalei nu vēršoties tumši zilā krāsā. Likās, ka Laizu Tērpinu plosa divējādi instinkti – nosēsties no Harija Potera, cik vien tālu iespējams, vai arī pieskriet viņam klāt, ar varu iespiesties blakus un uzsākt iztaujāšanu.

Tas, ka viņš bija piedzīvojis neparastu un interesantu atgadījumu, un tad vēl beigās ticis iešķirots Kraukļanagā, bija praktiski tas pats, kas – ja viņš būtu apmērcēts bārbekjū mērcē, un tad iemests būrī ar izsalkušiem kaķēniem.

„Es Šķirmicei apsolīju, ka nevienam neko par to nestāstīšu,” jau padsmito reizi nočukstēja Harijs.

„Jā, es to nopietni saku.”

„Nē, es patiešām Šķirmicei apsolīju, ka nevienam neko neteikšu.”

„Nu labi, es Šķirmicei apsolīju, ka neko neteikšu par lielāko daļu no tā, ko viņa teica, bet pārējais ir privāti tieši tāpat kā tava saruna, tāpēc liecies mierā.”

„Tik ļoti gribi zināt, kas notika? Labi! Tad klausies arī, kas notika! Es izstāstīju Micei, ka profesore Maksūra to esot draudējusi sadedzināt, un cepure man atbildēja, lai es pasakot profesorei Maksūrai, ka viņa esot bezkaunīga zaļoksna un lai viņa nelienot Šķirmices dārziņā!”

„Ja tu nemaz negribi ticēt tam, ko es tev stāstu, tad kāpēc tu vispār kaut ko prasīji?”

„Nē, es nezinu arī, kā es varēju uzveikt Tumsas pavēlnieku! Varbūt tu man pats to vari izstāstīt, kā tad tas notika?”

„Klusu!” nobļāvās profesore Maksūra, stāvēdama pie lektora pults Augstā galda priekšā. „Nekādu sarunu, kamēr nav beigusies šķirošanas ceremonija!”

Uz īsu brīdi skolēni apklusa, nogaidīdami, vai viņa neizteiks vēl kādus īpašus un visai ticamus draudus, bet tad sačukstēšanās atkal atsākās.

Tad sudrabbārdainais vecais vīrs uzcēlās kājās no sava dižā zelta krēsla, līksmi smaidīdams.

Acumirklīgs klusums. Kāds ar elkoni gauži iedunkāja Harijam sānos, kad viņš centās vēl ko atčukstēt, un Harijs pusvārdā apklusa.

Priecīgā paskata večuks atkal apsēdās.

Atgādinājums pašam sev: Ar Dumidoru nav nekādi joki.

Harijs vēl arvien centās aptvert visu to, kas bija noticis Šķirmices incidenta laikā. Un vēl arī to, kas bija noticis tajā mirklī, kad Harijs cēla cepuri sev nost no galvas; tieši tajā acumirklī viņš bija izdzirdējis smalku balstiņu, nočukstam it kā no nekurienes; tā izklausījās pēc tādas kā īpatnēji šņācošas angļu valodas, un tā sacīja: „Ssveicienss no Sslīdeņa sslīdenim: ja gribi uziet manuss nosslēpumuss, aprunājiess ar manu čūssku.”

Harijs noprata, ka tas īsti neietilpst oficiālajā šķirošanas ceremonijas procesā. Un ka tā ir kāda papildu burvestība, kuru Šķirmices izgatavošanas brīdī ir iebūris Salazars Slīdenis. Un ka Mice pati patiesībā par šo vēstījumu neko nezina. Un, ka šis vēstījums izskan, kad Mice paziņo „SLĪDENIS”, plus, mīnus varbūt arī pie vēl kādiem citiem nosacījumiem. Un ka viņam kā kraukļanagam tiešām, tiešām nebija domāts dzirdēt to vēstījumu. Un ja būtu zināms kāds drošs zvērests, kuru Drako varētu dot par šī noslēpuma neizpaušanu, viņš varētu apjautāties par to viņam; piedevām tāds brīdis varētu būt arī visīstākais laiks vēl vienai Komē-Dzirai.

Apžēliņ, pamēģini tikai apņemties neiet pa ceļu, kur tu vari kļūt par Tumsas pavēlnieku, un Visums sāk tevi pārbaudīt, jau kamēr Šķirmice vēl nemaz nav godīgi atrāvusies no galvas. Ir dienas, kad vienkārši nevajag sākt cīkstēties ar likteni. Varbūt tomēr man sava apņemšanās nekļūt par Tumsas pavēlnieku ir jāatliek uz rītdienu.

„GRIFIDORS!”

Rons Vīzlijs saņēma daudz aplausu, un ne jau tikai no grifidoriem vien. Acīmredzot Vīzliju ģimene šeit tiek visai labi ieredzēta. Harijs, mirkli apdomājies, pasmaidīja un sāka plaudēt līdzi pārējiem.

Tad atkal, ja tā padomā, vai tad šodiena ir ar ko sliktāka, ka viņš nevarētu jau tagad novērsties no tumsas puses.

Še tev, likteni, un še tev, Visum. Viņš nu gan tai Šķirmicei parādīs.

„Zabīnī Blēzs!”

Klusums.

„SLĪDENIS!” nobļāvās cepure.

Harijs aplaudēja arī Zabīnī, nelikdamies daudz zinis par aizdomīgajiem skatieniem, ar kuriem visi viņu apveltīja, ieskaitot arī pašu Zabīnī.

Pēc viņa vairs neviens netika izsaukts, un Harijs atskārta, ka „Zabīnī Blēzs” izklausās pēc vārda, kas varētu būt tuvu alfabēta beigām. Lieliski, tātad tagad izrādās, ka tikai un vienīgi viņš bija aplaudējis Zabīnī... Kā ir, tā ir.

Dumidors atkal uzcēlās kājās un sāka iet uz lektora pults pusi. Acīmredzot viņš taisījās noturēt runu...

Un Harijam pēkšņi prātā iešāvās ideja absolūti lieliskam eksperimentam.

Hermione viņam bija teikusi, ka Dumidors ir šī laika visspēcīgākais burvis, pareizi?

Harijs iebāza roku maciņā un nočukstēja: „Komē-Dziru.”

Lai Komē-Dzira varētu iedarboties, Dumidoram būtu runas laikā jāpasaka kaut kas tik smieklīgs, ka, pat ņemot vērā Harija garīgo sagatavotību kam tādam, viņš tik un tā aizrītos. Piemēram, ka visiem Cūkkārpas studentiem atlikušo mācību gadu būtu jāstaigā plikiem, vai arī kā visi tagad tiks pārvērsti par kaķiem.

Bet tad, ja vispār pasaulē ir kāds, kurš varētu pretoties Komē-Dziras spēkam, tad tam jābūt Dumidoram. Tāpēc – ja arī tagad notiks kas smieklīgs, tas nozīmēs, ka Komē-Dzira ir vārda vistiešākajā nozīmē nepārspējama.

Harijs zem galda parāva Komē-Dziras riņķīti, cerēdams to paveikt visai neuzkrītoši. Bundža klusi nošņācās. Daži pagriezušies noskatījās uz viņu, bet tad atkal aizgriezās prom, kad –

„Laipni lūdzu! Apsveicu ar jaunā mācību gada sākumu Cūkkārpā!” sacīja Dumidors, starojoši uzsmaidījis studentiem un paplētis rokas, it kā nekas nespētu viņu iepriecināt vairāk par audzēkņu un pasniedzēju klātbūtni.

Harijs iedzēra pirmo Komē-Dziras malku un atkal atņēma bundžu no mutes. Viņš taisījās brīžiem pa drusciņai padzerties limonādi un stingri apņēmās neaizrīties, lai arī ko Dumidors sacītu...

„Pirms sākam banketu, es vēlētos pateikt dažus vārdus. Un tie būtu: prieku prieku blīks blākš pļuk pļuk pļuk! Paldies!”

Visi aplaudēja un gavilēja, un Dumidors atkal apsēdās.

Harijs sastindzis sēdēja, bet tikmēr limonāde notecēja viņam gar mutes kaktiņiem. Viņš vismaz bija centies aizrīties klusiņām.

Viņam tiešām, tiešām, tiešām nevajadzēja to vispār mēģināt. Apbrīnojami, cik ļoti tas likās acīmredzami, kad bija jau tieši vienu acumirkli par vēlu.

Ja tā padomā, viņam droši vien būtu vajadzējis attapties, ka kaut kas nebija lāgā, kad viņš iedomājās par to, ka visus varētu pārvērst par kaķiem... vai pat vēl pirms tam, kad pats sev domās bija atzīmējis atgādinājumu, ka ar Dumidoru nav nekādi joki... vai arī, kad nupat bija apņēmies būt līdzcietīgāks pret pārējiem... vai varbūt viņam vienkārši nebija ne mazākā kripatiņa veselā saprāta...

Bezcerīgi. Viņš bija sabojājies līdz pašai saknei. Sveicam Tumsas pavēlnieku Hariju. No likteņa jau neizbēgsi.

Kāds vaicāja Harijam, vai viņš jūtas labi. (Pārējie bija sākuši krāmēt ēdienu sev uz šķīvjiem. Tas kaut kādā maģiskā veidā bija uzradies uz galda – tad nu brīnums.)

„Man nekas nekaiš,” Harijs noteica. „Atvainojiet. Ē. Vai tā bija... normāla direktora runa? Jūs... neliekaties... diez ko pārsteigti...”

„Ā, nu, Dumidors, protams, ir jucis,” sacīja viens no vecāko gadu kraukļanagiem, kurš sēdēja viņam blakus un bija nosaucis savu vārdu, kuru Harijs pat necentās iegaumēt. „Dikti jautrs, neticami spēcīgs burvis, bet pilnīgi sagājis sviestā.” Viņš apklusa. „Vienu brīdi jau es tev gribēju prasīt, kāpēc tev no mutes tek ārā zaļš šķidrums, kas pēc tam pazuda, tomēr es nospriedu, ka tu būsi apsolījis Šķirmicei, ka arī par to nedrīksti nevienam neko stāstīt.”

Harijam tikai ar pamatīgu piespiešanos izdevās novērsties no vaininieces – Komē-Dziras, kuru viņš turēja rokā.

Galu galā Komē-Dzira taču nebija vienkārši ne no kurienes materializējusi Varkšķa virsrakstu par viņu un Drako. Drako par šo atgadījumu bija izteicies tā, ka izklausījās, ka tas viss bija noticis... dabiski? It kā būtu tikusi mainīta vēsture, lai kas tāds varētu notikt?

Harijs domās iztēlojās, kā triec pieri pret galdu. Blaukš, blaukš, blaukš, galva iedomāti klapējās.

Pusčukstus ierunājās vēl kāda cita studente. „Esmu dzirdējusi – tas gan tiekot turēts noslēpumā – ka Dumidors īstenībā ir ģeniāls shēmotājs, kurš vada daudz visādas lietas, un savu trakumu viņš tikai izmanto kā aizsegu, lai neviens viņu neturētu aizdomās.”

„Es arī ko tādu esmu dzirdējis,” nočukstēja trešais students, un apkārt galdam šur tur viens otrs paslepus palocīja galvu.

Harijs nevarēja kam tādam nepievērst uzmanību.

„Skaidrs,” nočukstēja Harijs zemā balsī. „Tātad visi zina, ka Dumidors īstenībā ir ģeniāls shēmotājs.”

Lielākā daļa skolnieku pamāja ar galvu. Viens vai divi pēkšņi šķita aizdomājušies, ieskaitot arī to, kurš sēdēja blakus Harijam.

Tiešām šis ir kraukļanagu galds? Harijs noturējās un tomēr neizrunāja to skaļi.

„Lieliski!” Harijs nočukstēja. „Ja jau visi to zina, tad jau tas nav nekāds noslēpums!”

„Tieši tā,” nočukstēja kāds students, bet tad sarauca pieri. „Paga, tas kaut kā neizklausījās pareizi...”

Atgādinājums pašam sev: 75. percentīle no visiem Cūkkārpas studentiem jebšu Kraukļanaga tornis nav pasaules elitārākā apdāvināto bērnu mācību programma.

Bet vismaz viņš bija uzzinājis vienu svarīgu lietu. Komē-Dzira ir visvarena. Un tas savukārt nozīmē...

Harijs pārsteigts samirkšķināja acis, kolīdz beidzot atskārta pašsaprotamu sakarību.

...tas savukārt nozīmē, ka, tiklīdz kā viņš iemācīsies tādu burvestību, kas uz īsu brīdi spēs ietekmēt viņa paša humora izjūtu, viņš spēs panākt, ka var notikt jebkas, ja vien izdosies izkārtot apstākļus otrādā secībā – ka vispirms būtu jāatrod tā viena lieta, kas bija pietiekami pārsteidzoša, lai tu spļautu ārā limonādi, bet Komē-Dziru tu iedzertu tikai pēc tam.

Tik vien tik bija no tās apņemšanās būt labam. Pat es pats biju cerējis, ka spēšu noturēties ilgāk par savu pirmo skolas dienu.

Bet ja tā padomā, viņš jau arī vēl pirmajās desmit minūtēs pēc šķirošanas nebija pilnībā nopostījis Cūkkārpu līdz ar zemi.

Harijs pat savā ziņā to sāka nožēlot – Merlins vien zina, ko tāds traks direktors var sastrādāt veselu septiņu mācību gadu garumā – tomēr viņš nespēja nejusties arī mazdrusciņ lepns par to, ka Cūkkārpa vēl stāv savā vietā.

Rīt. Pats, pats vēlākais – rīt viņš apstāsies savā ceļā, kas noved pie Tumsas pavēlnieka Harija. Ar katru brīdi šī iespējamība sāka likties arvien baisāka.

Un tomēr kaut kādā ziņā tā šķita arvien vilinošāka. Daļēji viņš jau sāka prātot, kādas izskatīsies viņa pakalpiņu uniformas.

„Ēd,” norūca vecākais, viņam blakus sēdošais students, iebakstījis Harijam ribās. „Nedomā. Ēd.”

Harijs tūlīt sāka krāmēt sev uz šķīvja visu ko, kas vien bija salikts priekšā, piemēram, kaut kādas tur desas ar maziem, spīdošiem pleķīšiem.

„Par ko tu domāji – vai par Šķirmici –” ierunājās Padma Patila, viena no kraukļanagu pirmziemniecēm.

„Ēdienreižu laikā traucēt nedrīkst!” korī noteica vismaz savi trīs cilvēki. „Torņa likums!” piebilda vēl kāds. „Citādi mēs te visi nomirtu badā.”

Harijs juta, ka viņš tiešām, tiešām ir sācis cerēt, ka viņa atjautīgā ideja nemaz nenostrādās. Un ka Komē-Dzira darbojas pēc kaut kāda cita principa un patiesībā nemaz nav tik visvarena, ka spētu izmainīt realitāti. Nav jau tā, ka viņš negribētu būt visvarens. Vienkārši ir tā, ka viņš nespēja izturēt domu, ka, iespējams, dzīvo pasaulē, kas pieļauj ko tādu. Savā ziņā tas likās necienīgi, ka varu nāktos iegūt, viltīgi liekot lietā dzirkstošus dzērienus.

Tomēr viņš apņēmās to pārbaudīt eksperimentāli.

„Zini,” draudzīgi sacīja vecākais students viņam blakus, „mums ir īpašs paņēmiens, kā piespiest tādus kā tu ēst; gribi zināt, kāds tas ir?”

Harijs likās mierā un sāka ēst savu zilo desu. Tā garšoja diezgan labi, īpaši tie spīdīgie plankumi.

Vakariņas pagāja pārsteidzoši ātri. Harijs centās pagaršot vismaz kaut kumosu no katra dīvainā ēdiena, ko te redzēja. Ziņkārība nepieļāva domu, ka viņš varētu vienkārši nezināt, kā kaut kas garšo. Par laimi šis nebija nekāds restorāns, kur drīkst pasūtīt tikai vienu ēdienu, kā dēļ nevar uzzināt, kā garšo viss pārējais ēdienkartē piedāvātais. Harijam tas riebās; tas bija gluži kā kāds moku kambaris tādiem, kam piemīt ziņkārības dzirkstele: Tu atklāsi tikai vienu mistēriju no visām šeit piedāvātajām, ha ha ha!

Tad pienāca kārta saldajiem ēdieniem, kuriem Harijs bija pilnībā aizmirsis atstāt kādu vietu. Pagaršojis kumosiņu sīrupa tortes, viņš padevās. Gan jau turpmākā mācību gada laikā visi šie ēdieni uzradīsies kaut vismaz vēl vienu reizi.

Nu tad kāds bija viņa darāmo darbu saraksts, ja neskaita parastās skolas lietas?

Jāizdara 1: Jāizpēta prātu izmainošās burvestības, lai var pārbaudīt Komē-Dziru un noskaidrot, vai patiešām ir izdevies noskaidrot ceļu uz visvarenību. Patiesībā, vienkārši jāizpēta visa veida prāta maģija, kādu vien var atrast. Prāts ir mūsu – cilvēku – spēka pamats; visa veida maģija, kas to ietekmē, ir vissvarīgākā maģija, kāda vien var būt.

Jāizdara 1: Patiesībā šis ir Jāizdara 1, bet tas iepriekšējais ir Jāizdara 2. Jāizskata visi Cūkkārpas un Kraukļanaga bibliotēku plaukti, jāiepazīstas ar sistēmu un jāpārliecinās, ka esmu izlasījis vismaz visu grāmatu nosaukumus. Otrais piegājiens: jāizlasa visi satura rādītāji. Jāsadarbojas ar Hermioni, kurai ir daudz labāka atmiņa nekā man. Jānoskaidro, vai Cūkkārpā ir starpbibliotēku abonomenta sistēma, un jānoskaidro, vai mēs abi, jo īpaši Hermione, var apmeklēt arī citas bibliotēkas. Ja arī citos torņos ir privātās bibliotēkas, jānoskaidro, kā tām var tikt klāt vai nu oficiāli, vai arī ielavoties slepus.

Opcija 3a: Likt Hermionei apzvērēt, ka viņa par to nebildīs ne pušplēsta vārda, un uzsākt pētījumu „Sveiciens no Slīdeņa slīdenim: ja gribi uziet manus noslēpumus, aprunājies ar manu čūsku”. Problēma: šis, izklausās, varētu būt kaut kas ārkārtīgi slepens, un varētu paiet visai pamatīgs laiks, līdz nejauši izdotos uziet grāmatu, kurā par to būtu kāda norāde.

Jāizdara 0: Jānoskaidro, kādas informācijas meklēšanas un izgūšanas burvestības pastāv, ja tādas maz vispār ir. Bibliotēku maģija nav tik galēji nozīmīga kā prāta maģija, taču tai ir jāpiešķir daudz augstāka prioritāte.

Opcija 3b: Sameklēt burvestību, ar kuru maģiski var saistīt Drako ar klusēšanas zvērestu, vai arī citu maģisku veidu, kā pārbaudīt, cik godīgs ir Drako dotais solījums neko neizpaust (Veritaserums?), un tad pajautāt viņam par Slīdeņa atstāto ziņu...

Patiesībā... Harijam sāka nepatikt Opcija 3b.

Un tagad, kad Harijs tā padomāja, viņam diez ko laba vairs nelikās arī Opcija 3a.

Harijs domās pievērsās, iespējams, līdz šim visļaunākajam brīdim savā mūžā, tām garajām, asinsstindzinošajām sekundēm, kuras viņš nosēdēja zem Šķirmices, domādams, ka jau ir cietis neveiksmi. Tajā brīdī viņš bija vēlējies, kaut varētu nezin kādā veidā atlēkt kaut tikai dažas minūtes atpakaļ laikā, lai kaut ko varētu izmainīt – vienalga ko, pirms bija jau par vēlu, ko mainīt...

Un tad bija izrādījies, ka tomēr viss nemaz nav nokavēts.

Vēlēšanās bija piepildījusies.

Vēsturi izmainīt nevar. Bet var to pareizi iesākt. Izdarot kaut ko citādi, jau pašā pirmajā reizē, kad ir tāda iespēja.

Visa šī Slīdeņa noslēpumu meklēšana... kaut kā ļoti izklausījās pēc tādas padarīšanas, par kuru, daudzus gadus vēlāk domājot, tu palūkotos atpakaļ pagātnē un sacītu: „Un tieši sākot ar to, viss arī sagāja tādā grīstē.”

Un tad viņš izmisīgi vēlētos, kaut spētu atgriezties atpakaļ laikā un varētu izvēlēties rīkoties kaut kā citādi...

Vēlēšanās ir piepildījusies. Ko tālāk?

Harijs lēnām pasmaidīja.

Tā bija visai pretintuitīva doma... taču...

Bet viņš taču to varētu – nebija tāds likums, kas to varētu aizliegt – viņš varētu vienkārši izlikties, ka vispār tādu klusu čukstu nekad nav dzirdējis. Lai Visums iet savu gaitu, kādu tas bija uzņēmis, it kā šis viens īpašais atgadījums nemaz nebūtu noticis. Divdesmit gadus vēlāk viņš tik izmisīgi vēlēsies, kaut pirms divdesmit gadiem nebūtu neko tādu dzirdējis, un divdesmit gadus tālajā nākotnē tie divdesmit gadi pagātnē iznāktu tieši šodien šis te brīdis. Izmainīt tālus pagātnes notikumus ir pat visai vienkārši – par tiem tikai vajag sākt domāt pareizajā brīdī.

Vai arī... šī doma bija pat vēl pretintuitīvāka... viņš varētu to izstāstīt, nu, teiksim, profesorei Maksūrai, nevis Drako vai Hermionei. Un viņa tad varētu sasaukt kopā pāris prasmīgus cilvēkus, lai Šķirmicei noņemtu to papildus uzlikto burvestību.

Nu bet protams. Tā izklausījās neticami prātīga doma, kad Harijs to apsvēra tā kārtīgi.

Patiesībā tagad tā likās tik acīmredzama, un tomēr kaut kā Opcija 3c un Opcija 3d viņam pirms tam prātā ienākusi nebija.

Harijs piešķīra +1 punktu savai pret-Tumsas-pavēlnieks-Harijs programmai.

Tas bija izrādījies visai nežēlīgs joks, kā Šķirmice bija iznesusi viņu cauri, taču, skatoties no konsekvenciālisma viedokļa, tur neko nevar iebilst. Viņš pilnīgi noteikti tagad bija ieguvis daudz labāku ieskatu upura sajūtās.

Jāizdara 4: Jāatvainojas Nevilam Lēniņam.

Tā, labi, nu jau viņš bija uzķēris, kas jādara, tad tikai vajadzētu tā arī turēties. Katru dienu, kā vien varēdams, es kļūšu arvien gaišāks un gaišāks...

Tagad cilvēki visapkārt Harijam lielākoties nu jau bija beiguši ēst, un saldo ēdienu trauki kopā ar netīrajiem šķīvjiem sāka nozust.

Kad visi trauki bija izgaisuši, Dumidors atkal piecēlās no sava sēdekļa.

Harijs pēkšņi sajuta vēlmi iedzert vēl vienu Komē-Dziru.

Tas taču VAIRS nav nopietni, Harijs nodomāja par šo savu sajūtu.

Bet eksperimentu taču nevar uzskatīt par īstu, ja to nevar atkārtot, pareizi? Un dzira savu postu jau tāpat ir izdarījusi, vai ne? Vai tad viņš negrib redzēt, kas tad notiks šoreiz? Vai tad viņam tas neinteresē? Ja nu šoreiz tas izvērtīsies vēl kā citādāk?

Eu, man liekas, ka tu esi tieši tā mana prāta daļa, kas izbīdīja cauri to joku ar Nevilu Lēniņu.

Ē, varbūt?

Un nemaz jau nav acīmredzams, ka, ja patiešām iedzeršu Komē-Dziru, es to dabūšu nožēlot precīzi vienu acumirkli vēlāk, tikko kā tas būs noticis, un tur vairs neko nevarēs līdzēt?

Ē...

Jā gan. Tāpēc – NĒ.

„Khm,” noteica Dumidors pie lektora pults, noglaudījis savu garo, sidrabaino bārdu. „Vēl daži vārdi tagad, kad visi ir paēduši un padzēruši. Tie būs vēl daži paziņojumi, kas saistīti ar trimestra sākumu.”

„Pirmziemniekiem jāņem vērā, ka ieiet mežā pie skolas visiem audzēkņiem ir aizliegts. Tāpēc to sauc par Aizliegto mežu. Ja tur būtu atļauts iet, to sauktu par Atļauto mežu.”

Pašsaprotami. Atgādinājums pašam sev: Aizliegtajā mežā ir aizliegts ieiet.

„Filča kungs, skolas sargs, lūdza atgādināt, ka starp stundām nav vēlams gaiteņos veikt maģiskas darbības. Tomēr mēs gan visi labi zinām, ka nav vēlams ir pavisam cita lieta kā nav atļauts. Pateicos, ka jūs tik labi esat izpratuši šo divu jēdzienu atšķirību.”

Ē...

„Kalambola pārbaudes notiks trimestra otrajā nedēļā. Visi, kuri vēlas spēlēt sava torņa komandās, var pieteikties pie Hūča madāmas. Visi, kuri vēlas pārveidot pašu kalambolu, var pieteikties pie Harija Potera.”

Harijs ierāva plaušās pats savas siekalas un sāka nevaldāmi kāsēt, un visu skatieni pievērsās viņam. Kas pie velna! Viņš nevienā mirklī nebija saskatījies ar Dumidoru... viņš pat nebija par to padomājis. Šobrīd viņš pilnīgi noteikti nebija prātojis par kalambolu! Viņš nebija par to runājis ne ar vienu citu, izņemot Ronu Vīzliju, un diez vai Rons to būtu izstāstījis vēl kādam citam... vai arī Rons būtu aizskrējis pasūdzēties kādam profesoram? Kādā vispār sakarā...

„Pie tam man jāpiekodina, ka šogad ceturtā stāva gaitenis, kas atrodas kāpņu labajā pusē, ir slēgts visiem, kas nevēlas mirt ļoti sāpīgā nāvē. To sargā prasmīgi izstrādātu, bīstamu un potenciāli nāvīgu slazdu virkne, un jūs visticamāk nespēsiet tos visus pārvarēt, īpaši tad, ja mācāties šeit tikai pirmo gadu.”

Harijs, to izdzirdējis, gluži vai sastinga.

„Un visbeidzot, es vēlos izteikt vislielāko pateicību Kvirīnijam Drebelim, ka viņš ir varonīgi uzņēmies pildīt Cūkkārpas aizsardzības pret tumšajām zintīm profesora amatu.” Dumidors pārlaida skatu zālei. „Cerams, ka visi studenti izturēsies pret profesoru Drebeli ārkartīgi pieklājīgi un ar iecietību, ņemot vērā, kādu pretimnākšanu viņš ir gatavs izrādīt jums un šai skolai, uzņemoties šos pienākumus, un ka jūs neapgrūtināsiet mūs ar visādām mazsvarīgām sūdzībām par viņu, ja vien paši neesat gatavi ņemt un pastrādāt viņa vietā.”

Kā tad tas bija jāsaprot?

„Tagad es došu vārdu mūsu jaunpienākušajam pasniedzējam profesoram Drebelim, kurš vēlas jums šo to pateikt.”

Jaunais, tievais, nervozais vīrietis, kuru Harijs pirms tam bija saticis Caurajā katlā, lēnām aizgāja līdz lektora pultij, bailīgi paraudzījies sev riņķī uz visām pusēm. Harijs uz mirkli ievēroja viņa pakausi, un tā vien likās, ka profesors Drebelis varētu drīz vien kļūt par plikpauri, lai arī pēc skata viņš likās diezgan jauns.

„Diez, kas viņam vainas,” nočukstēja vecāka gada students, kurš sēdēja blakus Harijam. Arī citur pie galda pieklusināti izskanēja līdzīgi komentāri.

Profesors Drbelis piegāja pie pults un tur apstājās, mirkšķinādams acis. „Ā...” viņš ierunājās. „Ā...” Izskatījās, ka drosme viņu atstājusi pilnīgi un galīgi, un viņš tur vienkārši klusēdams stāvēja, brīdi pa brīdim saraudamies.

„Nu lieliski,” nočukstēja vecākais students, „tātad vēl viens garš mācību gads aizsardzībā pret...”

„Sveicieni jums, mani jaunie mācekļi,” profesors Drebelis ierunājās sausā, pārliecinātā balsī. „Ir labi zināms, ka Cūkkārpai arvien neveicas, izvēloties pasniedzēju šim amatam, un bez šaubām daudzi no jums jau ir sākuši prātot, kāda nelaime šogad uzkritīs man. Es jūs varu nomierināt, ka tā noteikti nebūs mana nekompetence.” Viņš sāji pasmaidīja. „Ticiet vai nē, es jau sen esmu vēlējies kādu dienu iemēģināt roku profesora amatā, lai mācītu aizsardzību pret tumšajām zintīm tieši šeit, Cūkkārpas raganības un burvestību arodskolā. Pirmais šo mācību priekšmetu pasniedza pats Salazars Slīdenis, un pat līdz vēlajam četrpadsmitajam gadsimtam bija pieņemts, ka burvji, kas izrādījuši diženumu visdažādākajās cīņās, iemēģina savu roku arī skološanas mākslā. Izbijušo aizsardzības profesoru rindās ir pabijuši ne tikai leģendām apvītais klejojošais varonis Harolds Šī, bet arī – pēdiņas vaļā – nemirstīgā – pēdiņas ciet – Babajaga, jā gan, redzu, ka daži no jums vēl arvien nodreb, tikai izdzirdot viņas vārdu vien, kaut arī viņa jau sešsimts gadus kā mirusi. Tajā laikā droši vien bija visai interesanti mācīties Cūkkārpā, vai jums tā neliekas?”

Harijs smagi norija kaklā sakāpušo kamolu, cenzdamies apspiest pēkšņo emociju vilni, kas bija uznācis, kolīdz profesors Drebelis bija iesācis runāt. Noteiktais balss tonis likās līdzīgs kā kādam Oksfordas lektoram, un Harijs atskārta, ka varēs atgriezties mājās pie mammas un tēta tikai Ziemassvētkos.

„Jūs esat raduši aizsardzības klasē redzēt nemākulīgos, nelietīgos un neveiksmīgos. Kam ir kāda izpratne par vēsturi, ir skaidrs, ka šajā amatā jāstājas kādam ar pavisam citādu reputāciju. Ne visi, kuri šeit mācījuši, ir bijuši paši labākie, bet tie, kuri ir paši labākie, visi ir mācījuši Cūkkārpā. Strādājot kopā ar tik diženu kolektīvu un ņemot vērā to, cik nepacietīgi esmu gaidījis šo dienu, tas būtu apkaunojums, ja es atļautos savu latiņu uzstādīt zemāk par absolūtas perfekcijas līmeni. Un tāpēc es sagaidu, ka ikviens no jums mūžam atcerēsies, ka šajā mācību gadā jums bija pati labākā aizsardzība, kāda vien jums bijusi. Tas, ko jūs iemācīsieties šogad, mūžīgi kalpos par stingru pamatu jūsu aizsardzības mākslas zinībās, neatkarīgi no tā, kādi skolotāji jums ir bijuši vai būs.”

Profesora Drebeļa sejas izteiksme vērtās nopietna. „Būs jāatgūst milzīgs daudzums iekavētās vielas, bet laika tam mums daudz nebūs. Tāpēc esmu dažādā ziņā nodomājis izdarīt atkāpes no Cūkkārpas ierastajām mācību metodēm, kā arī esmu apņēmies ieviest dažas brīvprātīgas pēcskolas aktivitātes.” Viņš uz mirkli ieturēja pauzi. „Ja ar to nepietiks, iespējams es sameklēšu jaunus paņēmienus, kā jūs motivēt. Jūs esat mani ilgi gaidītie studenti, un jums nāksies censties cik vien būs jūsu spēkos manā ilgi gaidītajā aizsardzības priekšmetā. Es te gribēju piebilst arī kādu šausminošu draudu, tādu kā „Vai arī jums to nāksies rūgti nožēlot”, bet tas izklausītos pārāk klišejiski, vai ne? Es gribētu paslavēt sevi, ka mana iztēle ir daudzkārt plašāka par tik banāliem draudiem. Paldies.”

Tad spars un pārliecība itin kā aizplūda prom no profesora Drebeļa. Viņš pavēra muti, it kā pēkšņi būtu attapies negaidītas auditorijas priekšā, un ar saraustītu kustību pagriezās projām un aizšļūca atpakaļ līdz savai sēdvietai, sašļucis tajā apsēdās, rādīdamies salīcis, itin kā viņš grasītos tūlīt sevī ielīst iekšā, lai varētu pavisam noslēgties no ārējās pasaules.

„Viņš šķiet tāds mazliet savāds,” nočukstēja Harijs.

„Meh,” sacīja vecākais students. „Tas vēl nebija nekas.”

Dumidors atgriezās pie pults.

„Un tagad,” sacīja Dumidors, „pirms dodamies pie miera, nodziedāsim skolas himnu! Katrs drīkst izvēlēties mīļāko melodiju un mīļākos vārdus, un tad sākam!”

„Atbilde uz šo mīklu jau ir pati par sevi saprotama."

Kolīdz nākamajā rītā, pirmajā pilntiesīgajā Cūkkārpas mācību dienā, Harijs kraukļanagu pirmziemnieku zēnu guļamistabās atvēra acis, viņš saprata, ka kaut kas nav lāgā.

Bija kluss.

Pārāk kluss.

Ā, pareizi... Viņam uz gultas galvgaļa stāvēja uzlikta klusuma burvestība, kuru varēja regulēt ar mazu slīdni, kas praktiski bija vienīgais veids, kā panākt, lai kraukļanagi vispār varētu iemigt.

Harijs uzcēlās sēdus un paraudzījās apkārt, cerēdams ieraudzīt, kā citi ceļas, gatavodamies dienai...

Guļamistaba - tukša.

Gultas - ar saņurcītām segām un nesaklātas.

Saule - pacēlusies visai augstā leņķī.

Klusinātājs uzgriezts līdz pat pašam maksimumam.

Un mehāniskais modinātājpulkstenis joprojām darbojās, taču modinātāja zvans bija atslēgts.

Acīmredzot viņam bija ļāvuši gulēt līdz 9:52 no rīta. Kaut arī viņš līdz ierašanās brīdim Cūkkārpā bija centies pielāgot savu 26 stundu miega ciklu, vakarnakt tik un tā nebija izdevies aizmigt ātrāk par 1 naktī. Viņš bija iecerējis pamosties 7 no rīta kopā ar citiem skolēniem; tik daudz jau viņš varēja pieciest, ka pirmajā dienā būs mazliet samiegojies, ja vien nākamajā dienā saņems kaut kādu maģisku iespēju, kā šo problēmu apiet. Bet tagad viņš bija nokavējis brokastis. Un arī pati pirmā Cūkkārpas nodarbība herboloģijā bija sākusies jau pirms vienas stundas un divdesmit divām minūtēm.

Lēnām, lēnām iekšā uzvirmoja dusmas. Ko neteiksi - tikai tāds mazs, nevainīgs jociņš. Izslēgt viņa modinātājam zvanu. Uzgriezt līdz galam klusinātāju. Un lai misters lielais dūzis Harijs Poters nokavē savu pirmo mācību stundu un saņem rājienu par tik briesmīgu aizgulēšanos.

Kad Harijs dabūs zināt, kurš tas bija, kas šito izdarīja...

Nē, to būs pastrādājuši visi pārējie kraukļanagu zēnu guļamistabas puiši kopā. Viņi visi redzēja, kā viņš tur guļ. Viņi visi bija ļāvuši viņam nogulēt brokastis.

Dusmas noplaka, un to vietā stājās apjukums un briesmīgs aizvainojums. Viņš viņiem bija paticis. Vismaz tā viņam vakar likās. Vakar tiešām likās, ka viņš viņiem patīk. Kādā tad...

Kad Harijs izkāpa no gultas, viņš ieraudzīja, ka pie galvgaļa piesprausta papīra sloksnīte.

Tur bija rakstīts:

Mani Kraukļanaga biedri!

Vakar bija īpaši gara diena. Lūdzu, ļaujiet man izgulēties un neuztraucieties, ka nokavēšu brokastis. Es neesmu aizmirsis arī par savu pirmo mācību nodarbību.

Jūsu,

Harijs Poters.

Un Harijs tur stāvēja, sastindzis, ledainam aukstumam plūstot cauri dzīslām.

Lapiņa bija aprakstīta viņa paša rokrakstā ar viņa paša mehānisko zīmuli.

Bet viņš neatcerējās, ka būtu to rakstījis.

Un... Harijs ciešāk nopētīja papīrīti. Un ja vien viņam tikai tā neizlikās, vārdi „Es neesmu aizmirsis" bija uzrakstīti tā, ka izskatījās mazliet atšķirīgi, it kā viņš censtos pats sev kaut ko pavēstīt...?

Vai viņš būtu zinājis, ka viņam tiks izdzēstas atmiņas? Jo viņš bija palicis vēlu nomodā, tad izdarījis sazin kādu noziegumu vai ko citu slēpjamu, un tad... bet viņš taču neprata atmiņu izdzēšanas burvestību... vai kāds cits būtu... kas...

Harijam ienāca prātā doma. Bet ja viņš būtu zinājis, ka viņam tiks izdzēstas atmiņas...

Vēl arvien tērpies pidžamā, Harijs apskrēja apkārt gultai līdz savam koferim, uzspieda ar īkšķi pret slēdzeni, izrāva ārā savu maciņu, iebāza tajā iekšā roku un sacīja: „Zīmīti pašam sev."

Un viņam rokā ielēca nākamais papīra gabaliņš.

Harijs to izņēma un paraudzījās uz zīmīti. Arī tā bija rakstīta viņa paša rokrakstā.

Zīmītē bija teikts:

Dārgais es!

Lūdzu, piedalies šajā spēlē. Šo spēli ir iespējams spēlēt tikai vienreiz mūžā. Otrreiz kas tāds vairs nebūs iespējams.

Atpazīšanas kods 927, es esmu kartupelis.

Tavs,

Tu pats.

Harijs lēnām palocīja galvu. „Atpazīšanas kods 927, es esmu kartupelis," patiešām bija ziņa, ko viņš bija sagatavojis iepriekš neparedzētiem notikumiem - jau pirms vairākiem gadiem, skatoties televīziju, - tas bija tāds kods, ko zināja tikai viņš. Ja nu viņam, piemēram, būtu jāpārbauda, vai viņa dubultnieks patiešām ir viņš pats. Tas tikai tā - drošībai. Vienmēr jābūt gatavam.

Zīmītei viņš nevarēja uzticēties, jo varēja būt iesaistītas vēl kādas citas burvestības. Tomēr tā izslēdza iespēju, ka šis bija vienkāršs joks. To pilnīgi noteikti bija uzrakstījis viņš pats, un viņš pilnīgi noteikti neatcerējās, ka būtu to rakstījis.

Blenzdams uz papīrīti, Harijs pamanīja, ka lapiņai no otras puses cauri spīd tinte.

Viņš apgrieza lapiņu otrādi.

Tur bija teikts:

SPĒLES INSTRUKCIJA:

spēles noteikumus tu nezini

kādu balvu var iegūt, tu nezini

spēles mērķi tu nezini

kurš vada spēli, tu nezini

kā šo spēli var pārtraukt, tu nezini

Sākumā tev ir 100 punkti.

Aiziet.

Harijs noraudzījās uz „instrukciju". Šī puse nebija rakstīta rokrakstā; burti bija ideāli vienādi, gluži kā mākslīgi uzdrukāti. Likās, ka tos būtu uzrakstījusi Stāstu spalva, līdzīgi kā tā, kuru viņš bija nopircis, lai varētu pierakstīt diktēto.

Viņam pilnīgi un galīgi nebija ne jausmas, kas te tagad notiek.

Nu... vispirms vajadzēja saģērbties un paēst. Varbūt gan otrādā secībā. Vēders šķita gluži tukšs.

Protams, brokastis bija nokavētas, taču tādam gadījumam viņš bija sagatavojies, paredzējis šādu iespējamību jau iepriekš. Harijs iebāza roku maciņā un sacīja: „Uzkodu batoniņus," cerēdams dabūt kasti ar graudu batoniņiem, kurus bija nopircis pirms izbraukšanas uz Cūkkārpu.

Tas, kas uzradās rokā, nemaz nelikās līdzīgs kastei ar graudu batoniņiem.

Zīmītē bija rakstīts:

MĒĢINĀJUMS NEVEIKSMĪGS: -1 PUNKTS

ATLIKUŠIE PUNKTI: 99

FIZISKAIS STĀVOKLIS: JOPROJĀM IZSALCIS

GARĪGAIS STĀVOKLIS: APJUCIS

„Grrrrrr," izskanēja no Harija mutes - šī skaņa nebija nedz apzināta, nedz radās kāda cita veida pārdomāta lēmuma iespaidā.

Viņš tur tā vienkārši stāvēja teju vai veselu minūti.

Arī pēc minūtes viņš vēl arvien neko nesaprata un viņam vēl arvien nebija ne mazākās nojausmas, kas tagad notiek, un smadzenes pat nebija iesākušas izveidot kaut vienu  hipotēzi, it kā viņa garīgajiem rīkiem galos būtu uzstutētas gumijas bumbiņas, lai tie ne ar ko nevarētu sākt strādāt.

Vēders, kuram bija pašam savas prioritātes, ierosināja iespējamu eksperimentālu pārbaudi.

„Ā..." Harijs uzrunāja tukšo istabu. „Laikam jau diez vai es varētu iztērēt punktu, lai dabūtu atpakaļ savu graudu batoniņu kasti?"

Viss palika kluss kā bijis.

Harijs ielika roku maciņā un sacīja: „Graudu batoniņu kasti."

Rokā uzradās pēc taustes, šķiet, pareizā izmēra kaste... bet tā bija pārāk viegla, un, atverot vaļā, tā bija tukša, bet klāt pievienotajā zīmītē bija rakstīts:

IZTĒRĒTI PUNKTI: 1

ATLIKUŠIE PUNKTI: 98

IEGUVUMS: GRAUDU BATONIŅU KASTE

„Es gribētu iztērēt vēl vienu punktu, lai varētu patiešām atgūt savus graudu batoniņus," Harijs noteica.

Atkal, tikai klusums.

Harijs ielika roku maciņā un sacīja: „Graudu batoniņus."

Nekas neuzradās.

Harijs izmisis noraustīja plecus un aizgāja pie sava skapīša, kas atradās blakus gultai, gribēdams dabūt savas burvja drēbes, lai varētu saģērbties un doties šodienas darīšanās.

Skapī uz grīdas, zem viņa drānām, atradās graudu batoniņi un zīmīte:

IZTĒRĒTI PUNKTI: 1

ATLIKUŠIE PUNKTI: 97

IEGUVUMS: 6 GRAUDU BATONIŅI

MUGURĀ VĒL ARVIEN: PIDŽAMA

NEĒD, KAMĒR MUGURĀ VĒL IR PIDŽAMA

DABŪSI PIDŽAMAS SODU

Tagad ir vairāk nekā skaidrs, ka tas, kurš vada spēli, ir vājprātīgs.

„Es izdarīšu minējumu, ka spēli vada Dumidors," Harijs skaļi sacīja. Varbūt šoreiz viņš spēs uzstādīt tādu kā sava veida rekordu attapībā.

Klusums.

Tomēr Harijs bija sācis uztvert kādu sakarību - nākamā zīmīte parādījās precīzi tajā vietā, kur viņš kaut ko meklēja. Tāpēc Harijs izvēlējās to meklēt zem gultas.

HA! HA HA HA HA HA!

HA HA HA HA HA HA!

HA! HA! HA! HA! HA! HA!

DUMIDORS NEVADA SPĒLI

SLIKTS MINĒJUMS

ĻOTI SLIKTS MINĒJUMS

-20 PUNKTI

UN TEV VĒL ARVIEN MUGURĀ IR PIDŽAMA

ŠIS IR TAVS CETURTAIS GĀJIENS

UN TEV VĒL ARVIEN MUGURĀ IR PIDŽAMA

PIDŽAMAS SODS: -2 PUNKTI

ATLIKUŠIE PUNKTI: 75

Teic viens, tas nu gan visu sarežģī. Šī bija tikai pirmā skolas diena un, ja nācās pieņemt, ka Dumidors tas nav, tad viņš nepazina nevienu citu, kurš vēl varētu būt tik traks.

Darbodamies praktiski autopilotā, Harijs paņēma savu drēbju čupiņu un apakšveļu, tad izvilka kofera pagraba līmeni (viņš visai kautrējās par savu kailumu, un kāds taču varētu ienākt guļamistabā), saģērbās, un tad uzkāpa atpakaļ augšā, lai noliktu vietā pidžamu.

Harijs uz mirkli apstājās, pirms atvēra skapja atvilktni, kurā glabāja pidžamu. Ja viņš bija pareizi uzķēris sakarību...

„Kā es varu nopelnīt vēl punktus?" Harijs skaļi izsacīja.

Tad viņš atvilka vaļā atvilktni.

VISUR, KUR IR IESPĒJAS DARĪT LABU

BET TUMSA MĪT TUR, KUR JĀTOP GAISMAI

JAUTĀJUMA MAKSA: 1 PUNKTS

ATLIKUŠIE PUNKTI: 74

GLĪTA APAKŠVEĻA

VAI TAVA MĀTE TEV TO NOPIRKA?

Harijs dūrē saņurcīja zīmīti, sejai kvēlojot koši sarkanai. Prātā ienāca Drako lamu vārdi. Tu, draņķasiņa bērns...

Šobrīd jau viņš bija sapratis, ka to labāk skaļi neteikt. Par to visticamāk viņš dabūtu Lamāšanās sodu.

Harijs apjoza sev jostu, pie kuras bija piesiets ēzeļādas maciņš un zizlis. Viņš nolobīja iesaiņojuma papīru vienam graudu batoniņam un iemeta papīru istabas atkritumu tvertnē, kur tas uzkrita virsū gandrīz neapēstai šokolādes vardei, saņurcītai aploksnei un vēl kaut kādam zaļi sarkanam ietinamam papīram. Pārējos graudu batonus viņš ielika ēzeļādas maciņā.

Viņš paraudzījās riņķī, vēl pēdējoreiz izmisīgi cerēdams ieraudzīt kādas nebūt norādes par notiekošo, taču - bez jebkādiem panākumiem.

Un tad Harijs izgāja no guļamistabas, reizē iedams un ēzdams, ceļā uz Slīdeņu pazemes kambariem. Vismaz tā viņam likās, ka uz turieni bija norādījusi zīmīte.

Cūkkārpas gaiteņos atrast īsto ceļu bija kā... visticamāk tas tomēr gan nebija tik briesmīgi, kā staigājot pa kādu no Ešera gleznas pilīm, - taču šis apgalvojums gan vairāk bija retoriskā nozīmē, nevis tādā ziņā, ka tā patiešām būtu taisnība.

Kādu brīdi vēlāk Harijs sāka domāt, ka īstenībā Ešera gleznai salīdzinājumā ar Cūkkārpu ir gan savi mīnusi, gan - savi plusi. Mīnusi: nav konsekventi orientēts gravitācijas lauks. Plusi: tur vismaz kāpnes nekustas, KAMĒR TU UZ TĀM STĀVI.

Vakarvakarā kāpdams uz guļamistabu, Harijs bija mērojis četrus kāpņu laidienus. Šodien pēc tam, kad viņš bija kāpis lejup, - ne mazāk par divpadsmit kāpnēm, tā arī nenokļūstot pat ne tuvu pazemes tuneļiem, Harijs secināja, ka (1) salīdzinājumā ar Cūkkārpu pārvietoties Ešera gleznā būtu tīrais sīkums, (2) kaut kādā veidā viņš bija pamanījies nokļūt pilī augstāk nekā vispār bija atradies sākumā, un (3) viņš bija tik pamatīgi apmaldījies, ka nebūtu liels brīnums, ja, paskatījies ārā pa nākamo logu, viņš ieraudzītu debesīs divus mēnešus.

Rezerves plāns A bija apstāties un pajautāt kādam, kurā virzienā jāiet, taču izskatījās, ka pilī vispār pilnīgi neviens nekur nestaigā apkārt, it kā visi ubagi kā viens būtu aizgājuši uz tām savām paredzētajām nodarbībām.

Rezerves plāns B...

„Esmu apmaldījies," Harijs skaļi izsacīja. „Vai, ē, Cūkkārpas pils gars var man kaut kā palīdzēt?"

„Diez vai šai pilij ir gars," noteica izkaltusi, veca dāma, sēdēdama kādā no gleznām pie sienas. „Dzīve pati par sevi vēl varbūt, bet gars gan diez vai."

Īsu brīdi bija klusums.

„Vai jūs..." Harijs iesāka teikt, bet tad aizvēra muti. Ja tā padomā, būs labāk, ja viņš tomēr šai gleznai NEJAUTĀS, vai tai piemīt sava azpiņa tādā nozīmē, ka tā spēj apzināties, ka tai piemīt pašai sava apziņa.

„Es esmu Harijs Poters," izteica viņa mute, vairāk vai mazāk darbodamās autopilotā. Arī vairāk vai mazāk automātiski Harijs pastiepa roku uz gleznas pusi.

Sieviete gleznā noraudzījās lejup uz Harija roku un uzrauca uzaci.

Lēnām Harijs nolaida roku atpakaļ pie sāniem.

„Piedodiet," Harijs sacīja, „es te esmu jauniņais."

„To es jau nomanīju, jaunais krauklēn. Kur tu centies nokļūt?"

Harijs saminstinājās. „Es īsti nezinu," viņš sacīja.

„Tad varbūt tu jau esi nokļuvis īstajā vietā."

„Nu, lai kur arī es patiešām cenšos nokļūt, diez vai šī ir īstā vieta..." Harijs aizvēra muti, sapratis, ka izklausās pēc pilnīga pamuļķa. „Tā, es mēģināšu paskaidrot pienācīgāk. Es piedalos vienā spēlē, tikai es nezinu spēles noteikumus..." Nu ja - arī tas neizklausās diez ko jēdzīgi. „Labi, trešais mēģinājums. Es šobrīd meklēju iespējas, kā varu izdarīt kaut ko labu, lai par to varētu dabūt punktus, bet manā rīcībā ir tikai tāda mīklaina norāde, ka tumsa mīt tur, kur jātop gaismai, tāpēc centos iet uz leju, bet izskatās, ka es kaut kā arvien eju uz augšu..."

Vecā dāma gleznā nolūkojās uz viņu visai skeptiski.

Harijs nopūtās. „Mana dzīve brīžiem kļūst mazliet dīvaina."

„Vai varētu tā teikt, ka tu nezini savu galamērķi un kāpēc vispār tur gribi nokļūt?"

„Pavisam noteikti tā varētu teikt."

Vecā dāma palocīja galvu. „Diez vai, jaunais cilvēk, tas, ka tu esi apmaldījies, ir tava lielākā nelaime."

„Taisnība, bet atšķirībā no citām daudz svarīgākām problēmām, es zinu, kā varu atrisināt šo nelaimi, un - oho - tas nu gan iznāca kā metafora paša cilvēka eksistencei, un to, ka saruna bija ievirzījusies šādi, es atskārtu tikai tagad."

Dāma atzinīgi uzlūkoja Hariju. „Tu tomēr esi viens kārtīgs, jauns krauklēns, ko? Uz vienu mirkli es jau sāku šaubīties. Nu tad - vispārīgi ir tāds likums, ka, pagriežoties pa kreisi, tu arvien iesi uz leju."

Tas izklausījās kaut kā dīvaini pazīstami, tomēr Harijs nespēja atsaukt atmiņā, kur būtu to kādreiz dzirdējis. „Ē... jūs liekaties visai inteliģenta persona. Vai arī - visai inteliģentas personas portrets... lai vai kā, bet vai jūs esat dzirdējusi par tādu noslēpumainu spēli, kuru var spēlēt tikai vienu reizi, bet noteikumi nav zināmi?"

„Dzīve," dāma uzreiz atbildēja. „Atbilde uz šo mīklu jau ir pati par sevi saprotama."

Harijs samirkšķināja acis. „Nē," viņš lēnām noteica. „Tas ir, es patiešām saņēmu īstu zīmīti, un tur tikai pateikts, ka man jāpiedalās tādā spēlē, bet es nezināšu noteikumus, un kāds man atstāj mazas papīra lapiņas, kur paziņo, cik punktus esmu zaudējis, pārkāpjot likumus, piemēram, mīnus divu punktu sods par to, ka biju ģērbies pidžamā. Vai zināt šeit kādu Cūkkārpā, kurš būtu tik traks un varens, lai varētu izdarīt ko tādu? Tas ir, vēl bez Dumidora?"

Dāmas portrets nopūtās. „Es, jaunais cilvēk, esmu tikai glezna. Es atceros Cūkkārpu tādu, kāda tā reiz bija - nevis Cūkkārpu tādu kā tagad. Es tev varu pateikt tikai to, ka, ja tā būtu mīkla, atbilde būtu, ka tādu spēli sauc par dzīvi, un ka, ja vien noteikumus mūsu vietā neizgudro kāds cits, tad tas, kurš piešķir vai atņem punktus, šajā spēlē vienmēr esi tu pats. Ja tā nav mīkla, bet realitāte - tad es nevaru tev atbildēt."

Harijs gleznai ļoti zemu paklanījās. „Pateicos, manu lēdij."

Dāma viņam pakniksēja. „Kaut nu es varētu teikt, ka atcerēšos tevi kā krietnu zēnu," viņa sacīja, „tomēr iespējams, ka es tevi vispār nespēšu atcerēties. Laimīgu ceļu, Harij Poter."

Par atbildi viņš vēlreiz paklanījās un tad pa tuvākajām kāpnēm sāka kāpt uz leju.

Pēc četriem kreisajiem pagriezieniem viņš attapās gaiteņa galā, kurš bija pēkšņi izbeidzies ar sabrukušu, lielu akmeņu grēdu - it kā te būtu kādas alas ieeja, tikai apkārtējās sienas un griesti bija neskarti un veidoti no gluži parastiem akmeņiem, no kuriem celta pārējā pils.

„Nu labi," Harijs uzrunāja tukšo gaisu, „es padodos. Palūgšu vēl kādu norādi. Kā es varu nokļūt tur, kur man ir jānokļūst?"

„Norādi! Norādi, jūs sakāt?"

 Līksma balss atskanēja no kādas gleznas netālu pie sienas; tajā bija attēlots vidēja vecuma vīrietis tik kliedzoši rozā drānās, kādas Harijs nekad mūžā nebija redzējis vai pat iedomājies. Portretā attēlotais vīrietis bija uzlicis galvā vecu, nošļukušu mici ar smailu galu, kurai virsū bija uztupināta zivs (nevis bija uzzīmēta zivs, bet tā bija patiešām īsta zivs).

„Jā!" Harijs sacīja. „Norādi! Norādi, es saku man vajag! Un nevis vienkārši kaut kādu norādi, bet man vajag īpašu norādi, kas der spēlei, kurā es piedalos..."

„Jā, jā! Norādi spēlei! Jūs esat Harijs Poters, vai ne? Es esmu Korneols Trīcvalts! Man to pateica Ērina Sabiedrotā, kurai to pateica lords Sesksnīpis, kuram to pateica - to gan es aizmirsu, kurš tas bija. Bet tā bija ziņa, kas man ir jānodod tev! Man! Neviens nebija licies par mani ne zinis, es nezinu, cik ilgi, varbūt vispār nekad; es te esmu kā iesprostots šajā sasodītajā, nejēdzīgajā gaitenī - bet norāde! Man ir tā tava norāde! Tā tev izmaksās tikai trīs punktus! Vēlies to saņemt?"

„Jā! Vēlos gan!" Harijs apzinājās, ka vajadzētu savaldīt savu sarkasmu, bet likās, ka šobrīd viņš to vienkārši nespēj.

„Tumsu var atrast starp zaļajām mācību telpām un Maksūras pārvērtību klasi! Tāda ir tā norāde! Un aiziet, kusties - vesels maiss ar gliemežiem būtu ātrāks par tevi! Mīnus desmit punkti, ka esi tik lēns! Tagad tev ir 61 punkts! Tā bija otra ziņas daļa!"

„Paldies," Harijs sacīja. Viņš patiešām bija iekavējis savu spēli. „Ē... Diez vai jau jūs zināsiet, kas šo ziņu pateica pašā sākumā, vai ne?"

„To esot teikusi kāda dobja balss, kā zvans zvanīdama itin kā no tukša gaisa, kā caurums, kas pavēries baisā bezdibenī! Tā viņi man teica!"

Harijs tagad vairs īsti nesaprata, vai šo paziņojumu vajadzētu sākt apšaubīt, vai arī to vajag vienkārši pieņemt kā nākamo notikumu, kas ved viņu tuvāk mērķim. „Un kā lai es atrodu to precīzo vietu starp mācību telpām un pārvērtību klasi?"

„Vienkārši tik griezies riņķī un ej pa kreisi, tad pa labi, uz leju, uz leju, pa labi, pa kreisi, pa labi, uz augšu, un tad atkal pa kreisi, tad tu būsi nokļuvis zaļajā mācību telpā, un, ja tu ieiesi tajā iekšā un iziesi tai tieši cauri pretējā pusē ārā, tu atradīsies lielā, izliektā koridorā, kas aizvedīs līdz krustojumam, un pa labi no tā krustojuma būs garš, taisns gaitenis, kas aizvedīs uz pārvērtību klasi!" Vidējā vecuma vīra attēls apklusa. „Vismaz tā tas bija, kad es mācījos Cūkkārpā. Šodien taču ir pirmdiena, kad ir gads ar nepāra skaitli, vai ne?"

„Zīmuli un mehānisko papīru," Harijs uzrunāja savu maciņu. „Ē, atcelt - papīru un mehānisko zīmuli." Viņš pacēla skatienu. „Vai jūs varētu to vēlreiz atkārtot?"

Pēc tam, kad bija vēl divas reizes apmaldījies, Harijam šķita, ka viņš sāk saprast galveno likumu, kā jāorientējas mūžīgi mainīgajā Cūkkārpas labirintā - vienu vārdu sākot - jautā gleznai. Ja šī atziņa bija domāta kā līdzība ar kādu neizmērojami dziļu dzīves mācību, tad to nu gan viņš nekādi nespēja saprast, kas tā tāda varētu būt.

Zaļā mācību telpa bija neparasti patīkama vieta, kur saules gaisma iespīdēja caur logiem ar zaļām vitrāžām, kurās bija attēloti pūķi mierīgās lauku ainavās. Telpā bija arī krēsli, kas izskatījās ārkārtīgi ērti, un galdi, kas šķita ļoti labi piemēroti, lai studētu kopā ar vēl vienu līdz trīs draugiem.

Harijs tomēr nespēja tai iziet taisni cauri, ārā pa otrās puses durvīm. Sienā bija iebūvēti grāmatu plaukti, un viņš nevarēja nepieiet tiem klāt un neizlasīt kaut dažus grāmatu nosaukumus, vismaz tik daudzus, lai vēl arvien varētu saukt sevi par piederīgu Veresu ģimenei. Tomēr viņš to darīja ātri, paturēdams prātā aizrādījumu, ka ir pārāk lēns, un tad izgāja otrā pusē.

Viņš gāja tālāk pa „lielo, izliekto koridoru", līdz sadzirdēja iebļaujamies jauna zēna balsi.

Šajā brīdī Harijam bija pamatots iemesls mesties skriet pa galvu pa kaklu, neliekoties zinis par enerģijas taupīšanas metodēm vai pienācīgiem iesildīšanās vingrinājumiem, kā arī vispār nesatraucoties par to, ka varētu kaut kur ietriekties; tas bija straujš, satraukuma pilns skrējiens, kas apstājās praktiski tikpat spēji, cik bija iesācies, kad viņš teju vai uzskrēja virsū bariņam ar sešiem Elšpūša pirmziemniekiem...

...kuri bija saspiedušies cieši kopā, rādīdamies visai izbijušies un it kā izmisīgi gribēdami kaut ko iesākt, bet nekādi nevarēdami saprast, kas būtu jādara, kam visticamāk bija kāda saistība ar to, ka, kā izskatījās, pieci citi vecāka gada slīdeņi bija apstājuši vēl vienu jaunu zēnu.

Harijs acumirklī sajuta sevī dusmas.

„Es atvainojos!" pilnā kaklā nobļāvās Harijs.

Bez tā gan varēja arī iztikt. Visi jau tāpat skatījās uz viņu. Bet bļāviens pilnīgi noteikti visus bija apstādinājis kā iemietus.

Harijs pagāja garām elšpūšu bariņam tuvāk slīdeņiem.

Viņi noraudzījās uz Hariju ar sejām, kurās bija redzamas te dusmas, te uzjautrinājums, te sajūsma.

No vienas puses Harijam prātā skaļi kliedza doma, ka šie zēni taču ir daudz vecāki un lielāki, tie itin viegli varētu viņu samīcīt plakanu.

Bet no otras puses kāda cita doma bezkaislīgi iebilda, ka jebkurš, kuru pieķertu no visas tiesas samīcām Zēnu-Kurš-Izdzīvoja kotlešu masā, iekultos neizmērojami milzīgā ķezā, vēl jo īpaši tad, ja viņš būtu kāds no vecāko slīdeņu bandas un vēl blakus būtu bijuši septiņi elšpūši, kuri to visu būtu redzējuši, un tāpēc varbūtība, ka slīdeņi tiešām būtu gatavi viņam nodarīt kaut ko būtisku liecinieku acu priekšā, bija praktiski nulle. Vienīgais patiesais ierocis, ko vecākie zēni varēja pret viņu izmantot, bija viņa paša bailes, ja vien viņš tām ļautos.

Tad Harijs ieraudzīja, ka apstātais zēns ir Nevils Lēniņš.

Nu bet protams.

Ar to arī pietika. Harijs pirms tam bija nolēmis, ka Nevilam pazemīgi atvainosies, un tas nozīmēja, ka viņam ir darīšanas ar Nevilu, tāpēc - kā gan viņi vispār uzdrošinās, ko tādu iesākt?

Harijs pastiepa roku un saķēra Nevilu aiz plaukstas un izrāva viņu ārā no apstātā slīdeņu aploka - zēnam pārsteigumā teju sapinās kājas, kad Harijs bija izvilcis viņu ārā, un praktiski tajā pašā brīdī viņš pats iespiedās viņu vidū Nevila vietā.

Un tagad Harijs stāvēja slīdeņu loka vidū, kur tikko bija atradies Nevils, raudzīdamies augšup uz daudz vecākiem, lielākiem un stiprākiem zēniem.

„Sveicināti," Harijs sacīja. „Es esmu Zēns-Kurš-Izdzīvoja."

Iestājās visai neveikls klusums. Likās, it kā neviens nesaprastu, kā tad tālāk būtu jāvirzās sarunai.

Harijs nolaida acis lejup un ieraudzīja, ka uz grīdas bija izmētātas dažas grāmatas un kādi nebūt papīri. Ak, tad vecā spēlīte ar - lai tas zēns savāc savas grāmatas, un tad atkal ņemam un izsitam viņam tās no rokām. Harijs neatcerējās, ka pats kaut jebkad mūžā būtu kļuvis par šīs spēles apcelšanas objektu, taču viņam piemita laba iztēle, un šī iedomātā aina darīja viņu niknu. Nu, kad šī nopietnākā situācija būs atrisināta, Nevils varēs pavisam viegli te atnākt un savākt savas mācību lietas, cerot to, ka slīdeņi būs pārāk sakoncentrējušies uz viņu, lai patiešām sāktu ķerties klāt grāmatu bojāšanai.

Diemžēl viņi bija pamanījuši viņa aizklīdušo skatienu. „Ūū," sacīja lielākais no zēniem, „ja tev tik briesmīgi vaig tās smirdīgās grāmatas..."

„Aizveries," Harijs auksti noteica. Izsit viņus no līdzsvara. Nedari to, ko viņi no tevis sagaida. Neizvēlies tādu rīcības plānu, kas praktiski izaicinās viņus tevi apcelt. „Vai šis ir domāts kā kaut kāds neatkārtojami pārgudrs plāns, kā nākotnē sagādāt sev priekšrocības, vai arī šis te viss ir vienkārši kaut kas tik prasts un bezjēdzīgs, kas tikai apkauno Slīdeņa vārdu, jo man iz-"

Lielākais no zēniem smagi pagrūda Hariju Poteru, un viņš atmuguriski izgāzās no slīdeņu bariņa vidus, smagi piezemēdamies uz Cūkkārpas cietās akmens grīdas.

Un slīdeņi sāka smieties.

Harijs uzcēlās kājās - pēc paša domām - ar briesmīgi lēnām kustībām. Viņš vēl neprata likt lietā zizli, taču tādēļ vien jau viņš netaisījās likties mierā, kaut arī apstākļi bija visai nospiedoši.

„Es esmu ar mieru maksāt tik punktus, cik vajadzēs, lai tiktu vaļā no tā tur cilvēka," Harijs noteica, norādīdams ar pirkstu uz lielāko slīdeni.

Tad Harijs pacēla otru roku un sacīja: „Abrakadabra," un noknikšķināja pirkstus.

Izdzirdot vārdu Abrakadabra, divi elšpūši iekliedzās, ieskaitot Nevilu, bet trīs no slīdeņiem izmisīgi metās prom, lai netrāpītos ceļā Harija pirkstam, un lielākais no slīdeņiem klupdams, krizdams kāpās atpakaļ, sejā rādīdams pārsteiguma pilnu izbīli, kur pēkšņs sārtums bija izkrāšļojis ir viņa seju, ir kaklu, ir krūtis.

Harijs ko tādu gan nebija gaidījis.

Palēnām lielākais no slīdeņiem pasniedzās augšup sev pie galvas un atlipināja no sevis nost pannu ar ķiršu pīrāgu, kas tikko bija uzkritis viņam virsū. Lielākais slīdenis vienu brīdi turēja rokās pannu, noraudzīdamies uz to, bet tad nometa to zemē.

Droši vien tagad nebija tas labākais laiks, kad kādam no elšpūšiem vajadzētu sākt smieties, tomēr tieši to viens no viņiem sāka darīt.

Tad Harijs ievēroja zīmīti, kas stāvēja piesprausta pannas apakšai.

„Paga," Harijs sacīja un pašāvās uz priekšu, lai paņemtu lapiņu. „Man liekas, ka tā zīmīte ir domāta man..."

„Tu," norūca lielākais slīdenis, „tu - par - šo - vēl - dār-"

„Nevar būt!" iebļāvās Harijs, novicinājis zīmīti vecākajam slīdenim gar acīm. „Tas ir, vienkārši tas nevar būt! Vari iedomāties - man atņēma 30 punktus par viena stulba pīrāga pārdošanu un piegādi? 30 punktus! Es vēl beigās palieku zaudētājos, kaut arī esmu izglābis vienu nelaimē nokļuvušu puisēnu! Un vēl uzglabāšanas maksa? Un transportēšanas izdevumi? Samaksa par kurjerpakalpojumiem? Kādi vēl vispār kurjerpakalpojumi vienam tur kaut kādam pīrāgam?"

Atkal iestājās neveikls klusums. Harijam prātā rosījās nāvīgas domas pret to elšpūti, kurš nevarēja vien beigt smieties, - ka viņam tā idiota dēļ vēl neiznāk pamatīgi ciest.

Harijs pakāpās soli atpakaļ un uzmeta slīdeņiem tik naidīgu skatienu, cik vien iespējams. „Tagad vācieties projām, vai arī es jūsu eksistenci pakļaušu tik nereālām darbībam, līdz jūs tik un tā aizvāksieties projām. Es jums izteikšu tādu brīdinājumu... ja sāksiet krāmēties ar mani, ir visai liela iespēja, ka jūsu dzīve... var palikt mazdrusciņ baiga. Sapratāt?"

Vienā ārprātīgi ātrā kustībā lielākais slīdenis bija izvilcis zizli, kuru notēmēja uz Hariju, un tieši tajā pašā acumirklī viņam galvas otrā pusē ietriecās vēl viens pīrāgs - šoreiz gan košā, melleņu lillā krāsā.

Šoreiz zīmīte pie pīrāga pannas bija visai liela un labi salasāma. „Tu droši vien gribēsi izlasīt zīmīti uz pīrāga pannas," Harijs secināja. „Izskatās, ka tā šoreiz ir domāta tev."

Slīdenis lēnām pastiepa roku augšup, paņēma pannu, apgrieza to otrādi - ar slapju pļurkš uz grīdas nogāzās vēl vairāk melleņu pīrāga - un tad izlasīja zīmīti, kurā bija rakstīts:

BRĪDINĀJUMS

NEDRĪKST UZ SPĒLES DALĪBNIEKU IZMANTOT MAĢIJU,

KAMĒR SPĒLE VĒL NAV BEIGUSIES

PAR JEBKURU IEJAUKŠANOS SPĒLĒ

TIKS ZIŅOTS PERSONĀM, KAS ATBILD PAR SPĒLES NORISI

Slīdeņa sejā atausa vistīrākās neizpratnes izteiksme, teju kā būtu uzgleznota kādā mākslas darbā. Harijs nodomāja, ka viņam tomēr šis Spēles Vadītājs varētu iepatikties.

„Paklau," Harijs sacīja, „varbūt tomēr liksieties mierā? Man liekas, ka te viss sāk iet ārā no rāmjiem. Varbūt ejiet atpakaļ pie slīdeņiem, bet es iešu atpakaļ pie saviem kraukļanagiem, jo mums visiem tagad vienkārši vajag ņemt un nomierināties, labi?"

„Man ir labāka doma," nošņāca lielākais slīdenis. „Varbūt tu gribētu netīšām salauzt visus pirkstus?"

„Merlina dēļ, kā gan tu iedomājies inscinēt ticamu negadījumu pēc tam, kad esi izteicis draudus veselas liecinieku varzas priekšā, nu tiešām idiots..."

Lielākais slīdenis lēnām, apņēmīgi pasniedzās pēc Harija rokām, un Harijs sastinga kā iemiets, jo tā prāta daļa, kas bija apzinājusies, cik tas otrs zēns ir vecāks un stiprāks, visbeidzot bija likusi par sevi manīt, domās kliegdama: „KO PIE JODA ES TE TAGAD DARU?"

„Pagaidi!" iebļāvās kāds cits slīdenis, balsī ieskanoties satraukumam. „Beidz, to nu gan nevajag darīt!"

Lielākais slīdenis nelikās par viņu zinis, ar kreiso roku stingri saņēmis Harija labo plaukstu, un tad ar labo roku satvēra Harija rādītājpirkstu.

Harijs raudzījās slīdenim tieši acīs. Daļēji Harija prāts viņam domās kliedza, ka tā nebūtu jānotiek, ka tā vispār nedrīkst notikt, ka pieaugušie īstenībā nekad nepieļautu, lai kas tāds notiek...

Lēnām slīdenis sāka atliekt viņa rādītāja pirkstu.

Viņš vēl nav salauzis man pirkstu, un es nedrīkstu pakļauties un pat ne tik daudz kā saviebties, kamēr viņš nav panācis savu. Līdz tam brīdim, šis ir tikai vēl viens mēģinājums mani iebiedēt.

„Beidz!" sacīja slīdenis, kurš bija iebildis pirms tam. „Beidz, tā ir galīgi slikta doma!"

„Es tam pat varētu piekrist," noteica ledaina balss. Vecākas sievietes balss.

Lielākais slīdenis atlaida vaļā Harija roku un atleca nost kā apdedzinājies.

„Profesore Asnīte!" iesaucās viens no elšpūšiem, izklausīdamies bezgala iepriecināts - Harijs savu mūžu nebija dzirdējis kādu tik atviegloti līksmi iesaucamies.

Kad Harijs pagriezās, skatienam tapa redzama drukna, maza auguma sieviete ar spuraini sirmām matu cirtām, tērptu zemēm notraipītās drānās. Viņa norājoši norādīja ar pirkstu uz slīdeņiem. „Tagad paskaidrojiet," viņa sacīja. „Ko jūs te darījāt ar maniem elšpūšiem un..." viņa palūkojās uz Hariju, „manu krietno studentu Hariju Poteru."

O-o. Pareizi, tieši VIŅAS nodarbību es taču šorīt nogulēju.

„Viņš draudēja mūs nogalināt!" izsauca viens no tiem citiem slīdeņiem, tas pats, kurš bija uzsaucis, lai lielākais apstājas.

„Ko?" Harijs nesaprašanā noteica. „Neko tādu es gan nedraudēju! Pat ja es arī taisītos jūs nogalināt, es tad nekad nesāktu publiski par to bļaustīties apkārt!"

Trešais slīdenis gribot negribot iesmējās, bet tūlīt aprāvās, kolīdz pārējie zēni uzmeta viņam nāvīgi naidīgus skatienus.

Profesore Asnīte bija pieņēmusi visai neticīgu sejas izteiksmi. „Un kā tieši tad viņš draudēja jūs nogalināt?"

„Ar Slepkavošanas lāstu! Viņš izlikās, ka bur mums virsū Slepkavošanas lāstu!"

Profesore Asnīte pagriezusies uzlūkoja Hariju. „Jā, nu, no vienpadsmit gadus veca zēna tas ir visai pamatīgs apdraudējums. Tomēr tik un tā jums, Harij Poter, vispār pat nevajadzētu kaut iedomāties, ka ar ko tādu vajadzētu kādam draudēt."

„Es pat nezinu Slepkavošanas lāsta buramvārdus," Harijs tūlīt paskaidroja. „Un es tobrīd vispār nemaz nebiju izņēmis zizli."

„Viņam nebija zizlis!" ierunājās viens no jauniņajiem elšpūšiem. „Es arī nezinu, kā viņš to izdarīja, bet viņš vienkārši uzsita knipi un tad uzradās tas pīrāgs!"

„Ko neteiksiet," pēc brīža novilka profesore Asnīte. Viņa paņēma zizli. „Es gan uz to neuzstāšu, jo tā vien izskatās, ka jūs šeit drīzāk esat upuris, tomēr vai neiebilstat, ka es pārbaudīšu jūsu zizli, lai varētu par to pārliecināties?"

Harijs izņēma zizli. „Kas man īsti jā-"

„Teicto iepriekšējum," sacīja Asnīte. Viņa sarauca pieri. „Savādi, liekas ka jūs zizli vēl vispār neesat izmantojis."

Harijs paraustīja plecus. „Patiesībā neesmu arī, jo es iegādājos savu zizli un mācību grāmatas tikai pirms dažām dienām."

Asnīte palocīja galvu. „Tad mums šeit ir nepārprotams nejaušas maģijas lietošanas gadījums, kuru licis lietā zēns, kurš sajuties apdraudēts. Un noteikumi skaidri un gaiši nosaka, ka jūs par to nedrīkstat tikt saukts pie atbildības. Taču, kas attiecas uz jums..." viņa pagriezās pret slīdeņiem. Viņas skatiens pievērsās Nevila grāmatām, kas mētājās uz grīdas.

Klusuma brīdis izstiepās visai garš, kamēr viņa noraudzījās uz pieciem slīdeņiem.

„Katrs no jums zaudē Slīdenim pa trīs punktiem," viņa visbeidzot sacīja, „un viņam noņemu vēl sešus," norādīdama uz zēnu, kas bija notašķījies ar pīrāgiem. „Lai jūs vairs nekad neuzmāktos maniem elšpūšiem vai arī manam skolniekam Harijam Poteram. Tagad pazūdiet."

Divreiz viņai tas nebija jāsaka; slīdeņi pagriezās un aši jo aši aizskrēja projām.

Nevils aizgāja un sāka vākt kopā grāmatas. Izskatījās, ka viņš bija sācis raudāt, tomēr tikai nedaudz. Iespējams tas bija tāpēc, ka tagad sāka pāriet šoks, vai arī tāpēc, ka citi zēni viņam palīdzēja.

„Liels tev paldies, Harij Poter," profesore Asnīte viņam sacīja. „Septiņi punkti Kraukļanagam, un katrs no jums iegūst punktu Elšpūtim, jo jūs palīdzējāt aizstāvēties. Vairāk man vairs nav, ko piebilst."

Harijs samirkšķināja acis. Viņš bija drīzāk gaidījis vairāk tādu kā pamācību, ka vajag turēties tālāk no nepatikšanām, un vēl arī visai pamatīgu rājienu, ka bija nokavējis pašu pirmo mācību stundu.

Varbūt viņam tomēr būtu vajadzējis izvēlēties Elšpūti. Asnīte bija forša.

„Tīro," Asnīte noteica, notēmējusi uz pīrāga atliekām uz grīdas, kuras tūlīt pagaisa.

Un viņa aizgāja, iedama prom pa to gaiteni, kas veda uz zaļo mācību telpu.

„Kā tu to izdarīji?" nošņāca viens no elšpūšu puikām, kolīdz viņa bija projām.

Harijs pašapzinīgi pasmīnēja. „Es spēju panākt visu, ko vien vēlos, tikai uzsitot knipi."

Zēniem iepletās acis. „Tiešām?"

„Nē," sacīja Harijs. „Bet, kad jūs citiem stāstīsiet par šo atgadījumu, noteikti izstāstiet to arī Kraukļanaga pirmziemniecei Hermionei Grendžerai; viņa zina vienu anekdoti, kas jums varētu šķist interesanta." Viņam nebija pilnīgi ne mazākās nojautas, kas te tagad notika, tomēr viņš netaisījās laist garām iespēju uzpūst augošās leģendas par savu personību vēl lielākas. „Ā, un kas tur bija ar to Slepkavošanas lāstu?"

Zēns savādi uz viņu paskatījās. „Tu tiešām nezini?"

„Ja es zinātu, es tev to noteikti nejautātu."

„Slepkavošanas lāsta vārdi ir," zēns smagi norija siekalas, bet balss pārtapa čukstā, un viņš vēl pacēla rokas prom no sāniem, it kā lai būtu pavisam drošs, ka netur rokās zizli, „Avada Kedavra."

Bet protams, ka tādi bija tie vārdi.

Harijs šīs zināšanas pievienoja klāt arvien pieaugošajam sarakstam ar tām lietām, ko nekad mūžā nedrīkst teikt savam tētim profesoram Maiklam Veresam-Evansam. Pietika jau ar runām vien par to, ka viņš ir vienīgais cilvēks, kurš izdzīvojis pēc šaušalīgā Slepkavošanas lāsta, bet vēl izrādās, ka Slepkavošanas lāsts patiesībā ir „Abrakadabra".

„Skaidrs," Harijs pēc brīža noteica. „Nu, katrā ziņā šī noteikti bija pēdējā reize, kad es ko tādu mēģināju teikt, pirms uzsitu knipi." Kaut gan viņam tomēr bija izdevies panākt efektu, kas varētu būt taktiski noderīgs.

„Kāpēc gan tu..."

„Mani uzaudzināja vientieši, bet vientiešiem šķiet, ka tas izklausās kā joks un ir smieklīgi. Nopietni, tā tiešām ir. Piedod, bet vai tu, lūdzu, nepateiksi vēlreiz, kā tevi sauc?"

„Ernijs Makmilans," sacīja elšpūtis. Viņš pastiepa roku, un Harijs to paspieda. „Man ir tas gods ar tevi iepazīties."

Harijs viņam viegli paklanījās. „Es arī priecājos ar tevi iepazīties un lai nu paliek visa tā goda padarīšana."

Arī pārējie zēni sāka pulcēties viņam apkārt, un nu bija iesākusies vesela iepazīšanās lavīna.

Kad tas bija cauri, Harijs norija siekalas. To nu gan būs grūti izdarīt. „Ē... ja jūs mani varētu atvainot... man kaut kas jāpasaka Nevilam..."

Visi pievērsās Nevilam, kurš pakāpās solīti atpakaļ, likdamies visai bažīgs.

„Laikam jau," Nevils sacīja smalkā balstiņā, „tu man taisies teikt, ka man būtu vajadzējis būt drosmīgākam..."

„Ā, nē, nē, nemaz arī ne!" Harijs steidzīgi sacīja. „Tam nebija nekāda sakara ar to. Vienkārši, ē, man Šķirmice kaut ko pateica.."

Pēkšņi pārējie zēni izskatījās pārāk ieinteresēti, izņemot pašu Nevilu, kurš sāka likties vēl vairāk sabijies.

Harijam likās, it kā kaut kas būtu iesprūdis rīklē. Viņš apzinājās, ka vajadzētu to vienkārši pateikt un viss, taču sajūta bija tāda, it kā viņš būtu norijis vai veselu ķieģeli, kas tā arī bija palicis iestrēdzis pusceļā.

Harijam gandrīz vai nācās pašam manuāli pārņemt vadību pār savām lūpām, lai varētu izsacīt vārdus zilbi pa zilbei, taču viņam tomēr izdevās to panākt. „Lū-dzu, pie-dod." Viņš izpūta gaisu un ievilka dziļu elpu. „Par to, ko es tev nodarīju, ē, vakardien. Tev... nav tagad jājūtas pateicīgam vai kā citādi labvēlīgi noskaņotam, es sapratīšu, ja tu vienkārši mani ienīdīsi. Tas nav par to, ka es gribētu tādējādi izskatīties foršāks par to, ka es tev atvainojos vai ka tu pieņem manu atvainošanos. Tas, ko es izdarīju, bija nepareizi."

Iestājās klusums.

Nevils piekļāva grāmatas ciešāk krūtīm. „Kāpēc tu kaut ko tādu darīji?" viņš sacīja vārgā, trīcošā balsī. Viņš samirkšķināja acis, it kā censtos izvairītes, lai nenorit asara. „Kāpēc gan visi cenšas man kaut ko nodarīt, pat Zēns-Kurš-Izdzīvoja?"

Harijs pēkšņi sajutās niecīgāks nekā jebkad agrāk mūžā. „Lūdzu, piedod," Harijs atkal noteica, šoreiz piepūlētā balsī. „Vienkārši... tu likies tik nobijies - tas bija gluži, it kā tev virs galvas stāvētu zīme ar uzrakstu „upuris", un es tev gribēju pierādīt, ka ne jau vienmēr viss izvēršas slikti, ka reizēm briesmoņi var iedot arī šokolādi... Man likās, ka, ja es tev to pierādīšu, tu varbūt sapratīsi, ka nemaz jau tik ļoti nav, no kā baidīties..."

„Bet ir gan, no kā baidīties," nočukstēja Nevils. „Tu to šodien pats redzēji - ir gan, no kā baidīties!"

„Viņi liecinieku priekšā nebūtu nodarījuši neko patiešām ļaunu. Viņu galvenais ierocis ir bailes. Tāpēc viņi uzbrūk tev, jo var redzēt, ka tev ir bail. Es gribēju panākt, lai tev nav tik ļoti bail... gribēju tev pierādīt, ka bailes ir ļaunākas par pašu bubuli... vai arī tā vismaz es sev pats biju iestāstījis, taču Šķirmice man pateica, ka tā es tikai sevi mānu un ka es patiesībā to visu izdarīju tikai tāpēc, ka tas bija jautri. Tāpēc arī es tev atvainojos..."

„Man sāpēja," noteica Nevils. „Tieši tagad. Kad tu saķēri mani un aizvilki prom no viņiem." Nevils izstiepa roku un norādīja uz vietu, kur Harijs bija viņu satvēris. „No tā, cik tu stipri mani parāvi, man varbūt vēlāk paliks zilums. Patiesībā tu man nodarīji pāri daudz vairāk nekā tie slīdeņi, kad bija mani apstājuši."

„Nevil!" nošņācās Ernijs. „Viņš gribēja tevi izglābt!"

„Piedod," nočukstēja Harijs. „Kad es tevi ieraudzīju, es vienkārši... kļuvu ļoti dusmīgs..."

Nevils viņu stingri uzlūkoja. „Un tāpēc tu mani spēcīgi izrāvi ārā un pats stājies vietā ar tādu vienkāršu - ‘Sveicināti, es esmu Zēns-Kurš-Izdzīvoja'."

Harijs pamāja ar galvu.

„Domāju, ka kādu dienu tu būsi ļoti foršs," Nevils sacīja. „Bet šobrīd tu tāds neesi."

Harijs norija kaklā pēkšņi sakāpušo kamolu un aizgāja projām. Viņš gāja uz priekšu pa gaiteni līdz krustojumam, tad pagriezās pa kreisi citā gaitenī un turpināja soļot, īsti neko neredzēdams.

Kā tad viņam būtu vajadzējis rīkoties? Vai viņš vispār nedrīkstēja sadusmoties? Diez vai viņš būtu ko spējis izdarīt, ja nebūtu sadusmojies, un kas zina, kas tad būtu noticis ar Nevilu un viņa grāmatām. Pie tam Harijs bija izlasījis pietiekami daudz fantastikas literatūras grāmatu, lai saprastu, uz ko tieši šis viss sāka vilkt. Viņš sāks apspiest dusmas, bet tas neizdosies, jo tās arvien izlauzīsies ārā. Un pēc visa tā briesmīgi garā sevis izzināšanas ceļa viņš beigās sapratīs, ka dusmas ir daļa no viņa paša būtības un ka, tikai pieņemot tās, viņš spēs iemācīties tās izmantot saprātīgi. Patiesībā Zvaigžņu kari ir vienīgā pasaule, kurā īstā atbilde ir tāda, ka tev patiešām vajadzētu pilnībā atteikties no jebkādām negatīvām emocijām, tāpēc tur ar to Jodu Harijam bija kā bija - viņam nemaz nepatika tas mazais, zaļais ķēms.

Tāpēc bija acīmredzams, ka milzīgu laiku varētu ietaupīt, ja viņš izlaistu visu to garo sevis izzināšanas ceļu un jau uzreiz dotos pie atziņas, ka, vienīgi pieņemot dusmas kā daļu no sevis, viņš spētu tās savaldīt.

Sarežģītākais bija tas, ka viņam nelikās, ka viņš vairs nevalda pār sevi, kad bija sadusmojies. Ledainās dusmas radīja sajūtu, it kā viņš visu kontrolē. Tikai vēlāk pārdomājot, kas bija noticis, viss notikums kopā šķita, it kā... kaut kādā veidā noskrējis no sliedēm.

Viņš ieprātojās, diez ko Spēles Vadītājs domā par šo notikumu, un vai viņš par to ir saņēmis vai arī zaudējis kādus punktus. Harijam pašam likās, ka viņš gan drīzāk būs zaudējis visai padaudzus punktus, un viņš bija diezgan drošs, ka vecā dāma gleznā būtu viņam teikusi, ka patiesībā nozīme ir tikai tam, ko domā viņš pats.

Un Harijs ieprātojās arī par to, vai Spēles Vadītājs bija atsūtījis profesori Asnīti. Tas likās loģiski: jo zīmītē bija draudēts ziņot personām, kas atbild par spēles norisi, un tad bija uzradusies profesore Asnīte. Varbūt profesore Asnīte ir Spēles Vadītāja - Elšpūša torņa vecākā noteikti ir pati pēdējā persona, ko kāds varētu turēt aizdomās, tāpēc viņa pilnīgi noteikti nokļuva Harija aizdomās turamo saraksta augšgalā. Galu galā viņš tomēr bija lasījis vienu otru detektīvstāstu.

„Nu tad kā man veicas spēlē?" Harijs skaļi izsacīja.

Viņam virs galvas noplīvoja papīra lapiņa, it kā kāds būtu to metis no aizmugures - Harijs apcirtās riņķī, bet tur neviena nebija - un, kad Harijs pagriezās atkal uz priekšu, zīmīte piezemējās uz grīdas.

Tur bija rakstīts:

PUNKTI PAR VĒRIENU: 10

PUNKTI PAR PĀRDOMĀTU RĪCĪBU: -3 000 000

KRAUKĻANAGA TORŅA PUNKTU BONUSS: 70

ATLIKUŠIE PUNKTI: -2 999 871

ATLIKUŠIE GĀJIENI: 2

„Mīnus trīs miljoni punktu?" Harijs neticīgi noteica, stāvēdams tukšajā gaitenī. „Nav godīgi! Es gribu iesniegt sūdzību atbildīgajām personām par spēles norisi! Un kā gan vispār nākamajos divos gājienos var atgūt trīs miljonus punktus?"

Viņam pār galvu aizlidoja vēl viena zīmīte.

SŪDZĪBA: NORAIDĪTA

NEPAREIZO JAUTĀJUMU UZDOŠANA: -1 000 000 000 000 PUNKTI

ATLIKUŠIE PUNKTI: -1 000 002 999 871

ATLIKUŠIE GĀJIENI: 1

Harijs padevās. Ja bija atlicis tikai viens gājiens, tad viņš varēja izdarīt vienīgo sakarīgo minējumu, kaut arī tas nebija tas pats labākais. „Es izteikšu minējumu, ka šī spēle ir kā analoģija dzīvei."

Viņam pār galvu noplīvoja pēdīgā zīmīte, kurā bija rakstīts:

MĒĢINĀJUMS NEVEIKSMĪGS

NEVEIKSMĪGS NEVEIKSMĪGS NEVEIKSMĪGS
ĪHHHHHĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀ

ATLIKUŠIE PUNKTI: MĪNUS BEZGALĪBA

TU ESI ZAUDĒJIS SPĒLI

BEIDZAMĀ NORĀDE:

dodies uz profesores Maksūras kabinetu

Pēdējā rindiņa bija rakstīta viņa paša rokrakstā.

Harijs kādu brīdi noraudzījās uz pēdējo rindiņu, bet tad paraustīja plecus. Nu labi. Lai būtu profesores Maksūras kabinets. Varbūt viņa ir Spēles Vadītāja...

Labi, ja godīgi, Harijs it nemaz nesaprata, ko just un domāt, ja profesore Maksūra tiešām izrādīsies Spēles Vadītāja. Prāts viņam vispār bija kā izslaucīts tukšs. Viņš to vārda vistiešākajā nozīmē nekādi nespēja iztēloties.

Aptaujājis dažus portretus - ceļš nebija pārāk tāls, jo profesores Maksūras kabinets neatradās tālu no pārvērtību klases, vismaz ne pirmdienās, kad ir gads ar nepāra skaitli, - Harijs stāvēja gaitenī pie viņas kabineta durvīm.

Viņš pieklauvēja.

„Ienāciet," sacīja profesore Maksūra durvju pieklusinātā balsī.

Viņš iegāja iekšā.

Ir tādi noslēpumainie jautājumi, bet noslēpumaina atbilde savā būtībā ir pretrunīgs jēdziens.

„Ienāciet," sacīja profesore Maksūra durvju pieklusinātā balsī.

Harijs tā arī darīja.

Direktora vietnieces kabinets bija tīrs un kārtīgs; pie sienas, pie kuras bija piestumsts galds, bija iekārtots īpašs organizators ar visdažādāko formu un izmēru plauktiņiem, kuros lielākoties bija iestumti daži pergamenta ruļļi, un bija pavisam skaidri nojaušams, ka tikai profesore Maksūra pārzina, kam tieši domāts katrs plaukta nodalījums. Uz paša rakstāmgalda gan stāvēja nolikts tikai viens vienīgs pergaments, kas citādi bez tā būtu pavisam tukšs. Aiz galda bija aizvērtas durvis, noslēgtas ar vairākām slēdzenēm.

Profesore Maksūra sēdēja aiz rakstāmgalda uz ķeblīša bez atzveltnes un, ieraudzījusi Hariju, rādījās visai izbrīnīta - ieplestām acīm, kuras iespējams likās vēl piedevām nedaudz bažīgas.

„Potera kungs?" sacīja profesore Maksūra. „Kas tad ir noticis?"

Harija prāts bija tukšs kā izslaucīts. Viņš bija saņēmis instrukciju no spēles, ka ir jānāk uz šejieni, tāpēc viņš bija cerējis, ka kaut ko ir sagatavojusi viņa...

„Potera kungs?" atkārtoja profesore Maksūra, nu jau mazliet aizkaitināta.

Par laimi tieši šajā mirklī Harija panikā kritušās smadzenes atcerējās, ka patiesībā bija kaut kas tāds, ko viņš bija domājis apspriest ar profesori Maksūru. Kaut kas svarīgs un viņas laika tērēšanas vērts.

„Ē..." Harijs sacīja. „Vai ir tādas burvestības, ko jūs varētu uzburt, lai neviens mūs nevarētu noklausīties..."

Profesore Maksūra jau uzcēlās no ķeblīša, cieši aizvēra izejas durvis, tad izvilka zizli un sāka izrunāt buramvārdus.

Tieši šajā mirklī Harijs atskārta, ka viņam ir radusies vienreizēja un visticamāk neatkārtojama iespēja piedāvāt profesorei Maksūrai Komē-Dziru, bet tad viņš pat nespēja noticēt tam, ka vispār bija ko tādu pilnā nopietnībā iedomājies - bet īstenībā jau limonāde pēc pāris sekundēm tāpat pazustu un viss būtu kārtībā -, un tad viņš domās sabļāva pats uz sevi, ka vajag vienreiz nomierināties.

Ķecerīgā doma apklusa, un Harijs prātā sāka pārlikt to, ko grasījās teikt. Viņš nebija plānojis, ka šai sarunai būs jānotiek tik ļoti drīz, bet ja jau reiz viņš šeit bija atnācis...

Profesore Maksūra beidza burt burvestību valodā, kas izklausījās esam vēl daudz senāka pat par latīņu valodu, un tad viņa atkal apsēdās.

„Viss kārtībā," viņa klusu noteica. „Neviens nevarēs noklausīties." Seja viņai rādījās visai saspringta.

Ā, pareizi, viņa domā, ka es taisos viņu šantažēt, jo gribu uzzināt vēl kaut ko par pareģojumu.

Eh, to Harijam gan nāksies atlikt uz kādu citu dienu.

„Es gribēju parunāt par to negadījumu ar Šķirmici," Harijs sacīja. (Profesore Maksūra samirkšķināja acis.) „Ē... Man liekas, ka Šķirmicei ir uzlikta vēl kaut kāda burvestība, tāda, par kuru pati Šķirmice nemaz nezina, tāda, kas aktivizējas, kolīdz tā izsauc Slīdeni. Es dzirdēju ziņojumu, par kuru esmu stipri pārliecināts, ka kraukļanagam to noteikti nebija domāts dzirdēt. Tas izskanēja tieši tajā brīdī, kad sāku ņemt no galvas nost Šķirmici un kad sajutu, ka saikne ar Šķirmici ir izbeigusies. Ziņojums izskanēja it kā tāds kā šņāciens, bet angliski," to izdzirdējusi, Maksūra asi ievilka elpu, „un tas bija: Sveiciens no Slīdeņa slīdenim: ja gribi uziet manus noslēpumus, aprunājies ar manu čūsku."

Profesore Maksūra sēdēja uz sava ķeblīša, ar muti vaļā noraudzīdamās uz Hariju, it kā viņam būtu izaugušas klāt vēl divas galvas.

„Un tāpēc..." profesore Maksūra lēnām ierunājās, it kā nespētu noticēt vārdiem, kas nāca pār pašas lūpām, „jūs nolēmāt nekavējoties nākt pie manis man to visu izstāstīt."

„Nu, jā, protams," Harijs sacīja. Tagad nebija nekādas vajadzības sākt skaidroties, cik ilgi patiesībā viņam tas bija prasījis, lai pieņemtu šādu lēmumu. „Pretēji tam, teiksim, ka nemēģināju to sākt pētīt pats vai arī necentos to izstāstīt kādam citam bērnam."

„Tā... skaidrs," profesore Maksūra novilka. „Un ja jums, tā teikt, gadītos atklāt ieeju Salazara Slīdeņa leģendārajā Noslēpumu kambarī, un to ieeju varētu atvērt tikai un vienīgi jūs..."

„Es tad ieeju aizvērtu un tūlīt par to ziņotu jums, lai šeit varētu ataicināt pieredzējušu maģijas arheologu komandu," Harijs tūlīt atbildēja. „Tad es atkal atvērtu ieeju, lai viņi pavisam piesardzīgi varētu tur ieiet iekšā un pārliecināties, ka tur nav nekā bīstama. Es varbūt vēlāk arī pats tur varētu ieiet paskatīties vai arī tad, ja viņi man palūgtu atvērt vēl kaut ko citu, bet tas būtu pēc tam, kad viss būtu izmeklēts, ka tur ir droši, un viņi būtu nofotografējuši, kā viss izskatījās, pirms cilvēki tur visur sāka bradāties pa šo nenovērtējamo, vēsturisko izpētes vietu."

Profesore Maksūra sēdēja ar muti vaļā, blenzdama uz viņu, it kā viņš nupat būtu pārvērties par kaķi.

„Tas šķiet pašsaprotami, ja vien tu neesi grifidors," Harijs laipni sacīja.

„Man izklausās," profesore Maksūra sacīja visai aizspiestā balsī, „ka jūs, Potera kungs, daudz par augstu novērtējat veselā saprāta sastopamības biežumu."

Tas izklausījās diezgan pareizi. Tomēr... „Arī elšpūtis būtu teicis to pašu."

Maksūra pārsteigta apdomājās. „Tas gan ir taisnība."

„Šķirmice piedāvāja mani iešķirot Elšpūtī."

Viņa, skatīdamās uz zēnu, samirkšķināja acis, it kā nespēdama noticēt pati savām ausīm. „Tiešām?"

„Jā."

„Potera kungs," Maksūra ierunājās, tagad zemā balsī, „ir pagājuši pieci gadu desmiti, kopš Cūkkārpā pēdējoreiz ir nomiris kāds students, un tagad es esmu pilnīgi pārliecināta, ka tieši pirms pieciem gadu desmitiem kāds bija dzirdējis šo pašu ziņu."

Harijam pārskrēja aukstas trīsas. „Tad es pilnīgi noteikti nekādā gadījumā šajā ziņā neiesākšu neko pats uz savu galvu, vispirms neapspriežoties ar jums, profesore Maksūra." Viņš uz brīdi apklusa. „Un vēl es gribētu ierosināt, ka jums vajadzētu savākt kopā visus prasmīgākos cilvēkus, kādus vien iespējams, lai varētu izpētīt, vai var noņemt Šķirmicei to klāt pieburto burvestību... un ja tas nav iespējams, tad varbūt var uzlikt vēl vienu burvestību, teiksim, Kluso, kas aktivizējas tikai uz īsu brīdi, kamēr skolēns Šķirmici ņem nost no galvas, varbūt tas var nostrādāt kā pagaidu variants. Tā, un tad vairāk skolēniem nebūtu jāmirst." Harijs apmierināts palocīja galvu.

Profesore Maksūra izskatījās vēl pārsteigtāka, ja tas vispār bija iespējams. „Es nevaru šo jūsu ierosinājumu novērtēt ar atbilstošu punktu daudzumu tā, lai Kraukļanags uzreiz neuzvarētu Skolas kausa izcīņā."

„Ē," Harijs sacīja. „Ē. Es nemaz negribētu saņemt tik daudz torņa punktu."

Tagad profesore Maksūra apveltīja viņu ar savādi aizdomīgu skatienu. „Kāpēc tad nē?"

Harijam bija mazliet pagrūti to izskaidrot ar vārdiem. „Jo, saprotiet, tas vienkārši būtu pārāk skumji. Gluži... gluži kā tad, kad es vēl mēģināju apmeklēt skolu vientiešu pasaulē, un tad, kad bija uzdots kāds grupas darbs, es vienmēr ņēmu un visu izdarīju pats, jo pārējie man tikai traucēja. Man patīk nopelnīt daudz punktu, man nekas nav iebilstams, ja tieši es esmu nopelnījis visvairāk punktu, bet, ja saņemšu tik daudz punktu, ka tikai ar maniem punktiem vien pietiks, lai tornim piešķirtu Skolas kausu, tad tas būtu tā, it kā es viens pats būtu vilcis visu Kraukļanaga torni, un tas būtu pārāk skumji."

„Sapratu..." Maksūra novilka. Acīmredzot, šādi Maksūra nekad nebija iedomājusies uz to paraudzīties. „Laikam jau tad es jums piešķiršu tikai piecdesmit punktus, labi?"

Harijs atkal papurināja galvu. „Tas nebūtu godīgi pret pārējiem bērniem, ja es sapelnīšu daudzus punktus par tādām pieaugušo lietām, kurās es varu piedalīties, bet viņi nē. Kā gan Terijs Būts varētu nopelnīt piecdesmit punktus par to, ka ir ziņojis par kādu Šķirmices izrunātu čukstu? Tas nemaz neliekas godīgi."

„Sāku saprast, kāpēc Šķirmice piedāvāja jūs iešķirot Elšpūtī," noteica profesore Maksūra. Viņa noskatīja zēnu ar savādu cieņas pilnu skatienu.

Harijam no Maksūras teiktā mazliet aizspiedās rīkle. Viņš no visas tiesas nedomāja, ka ir Elšpūša cienīgs. Viņam bija licies, ka Šķirmice tikai cenšas viņu nostumt kaut kur citur, tikai ne Kraukļanagā, iebāzt tādā tornī, kura tikumi viņam nepiemīt...

Profesore Maksūra tagad smaidīja. „Un ja es jums gribētu piešķirt desmit punktus...?"

„Vai jūs varēsiet izskaidrot, par ko ir šie desmit punkti, ja kāds jautās? Varētu būt visai padaudz slīdeņu - un nevis Cūkkārpas skolēni, bet pieauguši cilvēki, - kuriem varētu ļoti, ļoti nepatikt, ja viņi uzzinās, ka Šķirmicei ir noņemta tāda burvestība un ka tajā vēl esmu iesaistīts arī es. Tāpēc es teiktu, ka pilnīga slepenība šoreiz būs mūsu vislabākais sabiedrotais. Tāpēc, kundze, nav nekāda vajadzība pēc pateicības - mans tikums ir man vislabākā pateicība."

„Tad lai tā arī paliek," profesore Maksūra sacīja, „tomēr man tik un tā ir kaut kas ļoti īpašs, kas man jums jāiedod. Redzu, esmu maldījusies, ka domāju par jums tik gluži aplami, Potera kungs. Lūdzu, uzgaidiet šeit."

Viņa uzcēlās kājās, piegāja pie aizslēgtajām durvīm sev aiz muguras, novēcināja roku, un viņai apkārt apsviedās tāds kā miglains aizkars. Harijs nedz redzēja, nedz dzirdēja, kas aiz tā notika. Tikai pēc pāris minūtēm neskaidrums atstājās, un profesore Maksūra atkal stāvēja viņa priekšā, pagriezusies pretī ar seju, bet durvis aiz muguras palika kā bijušas, it kā nekad mūžā nebūtu vērtas vaļā.

Un profesore Maksūra pastiepa viņam pretī roku ar kaklarotu - plānu zelta ķēdīti, kurā bija iekārts sudraba riņķis, kam pa vidu iestiprināts tāds kā smilšu pulkstenis. Otrā rokā viņa turēja salocītu brošūru. „Tas ir jums," viņa sacīja.

Oho! Viņš kā balvu par paveikto uzdevumu saņems kādu stilīgu, maģisku priekšmetu! Izskatās, ka princips, ka jāatsakās pieņemt naudas balvas, līdz iegūsti kādu maģisku priekšmetu, darbojas arī īstajā dzīvē, nevis tikai datorspēlēs.

Harijs smaidīdams saņēma savu jauno kaklarotu. „Kas tas īsti ir?"

Profesore Maksūra ievilka elpu. „Potera kungs, šī ir ļoti īpaša lieta, kuru parasti, lai tiktu galā ar sarežģītiem nodarbību sarakstiem, izdod tikai tādiem bērniem, kuri jau ir pierādījuši savu īpaši augsto atbildības izjūtu." Maksūra nostomījās, kā gribēdama piebilst vēl kaut ko. „Man gan ir jāuzsver, Potera kungs, ka šī priekšmeta darbības princips ir jāpatur noslēpumā un ka jūs nekādā gadījumā nedrīkstat nevienam par to stāstīt, kā arī nedrīkstat pieļaut, ka jūs kāds redz to liekam lietā. Ja jūs to nevarat apsolīt, tad labāk uzreiz dodiet man to atpakaļ."

„Es protu glabāt noslēpumus," Harijs sacīja. „Tad, ko tas īsti dara?"

„Ciktāl tas attiecas uz citiem skolēniem, jūs teiksiet, ka šis ir Spimstera vārstulis un ka tas līdz pret tādu retu, bet nelipīgu kaiti, ko sauc par spontāno dublēšanos. Jūs to nēsāsiet zem drēbēm, un, kamēr vien jums neradīsies īpašs iemesls to kādam parādīt, jums arī nebūs nekāda iemesla pret to izturēties kā pret kādu briesmīgu noslēpumu. Neviens neizrādīs īpašu interesi par Spimstera vārstuli. Potera kungs, vai tiktāl skaidrs?"

Harijs piekrītoši palocīja galvu, smaidam plešoties arvien platākam. Varēja just, ka pie šī skaidrojuma piestrādājis kāds prasmīgs slīdenis. „Un ko tad tas patiesībā dara?"

„Tas ir Laikgriezis. Ar katru smilšu pulksteņa apgriezienu jūs nokļūsiet vienu stundu atpakaļ laikā. Tāpēc, ja to katru dienu liksiet lietā, lai atgrieztos divas stundas atpakaļ laikā, vajadzētu būt, ka jūs tad spēsiet katru dienu aiziet gulēt vienā un tajā pašā laikā."

Harijam vienkārši acis bija uz kātiņiem.

Jūs man dodat laika mašīnu kā līdzekli pret maniem miega traucējumiem.

Jūs man dodat LAIKA MAŠĪNU kā līdzekli pret maniem MIEGA TRAUCĒJUMIEM.

JŪS MAN DODAT LAIKA MAŠĪNU, LAI ES TO VARĒTU LIETOT PRET MIEGA TRAUCĒJUMIEM.

„Ehehehehhhehehe...." atskanēja no Harija mutes. Viņš tagad turēja kaklarotu no sevis pēc iespējas tālāk prom, it kā tā būtu kāda sprādzienbīstama bumba. Nu, vispār ne jau tā, it kā tā būtu sprādzienbīstama bumba - šis salīdzinājums nestāvēja pat ne tuvu klāt šīs situācijas nopietnībai. Harijs turēja kalarotu no sevis, cik vien tālu iespējams, it kā tā būtu kāda laika mašīna.

Sakiet, profesore Maksūra, vai jūs zināt to, ka, parastu matēriju aplūkojot pretējā laika virzienā, tā izskatās identiska antimatērijai? Kas to būtu domājis - tā tiešām ir! Un vai jūs zināt, ka tad, ja viens kilograms antivielas sastopas ar vienu kilogramu vielas, tas anihilējas sprādziena veidā, kas ir ekvivalents 43 tonnām TNT? Vai jūs spējat aptvert to, ka es personīgi sveru 41 kilogramu un tādējādi tas var beigties ar eksploziju, kuras rezultātā SKOTIJAS VIETĀ PALIKTU TIKAI VIENS MILZĪGS, KŪPOŠS KRĀTERIS?

„Es atvainojos," Harijs visbeidzot izmocīja, „bet šī izklausās pēc ļoti, ļoti, ĻOTI BĪSTAMAS domas!" Harija balss gan vēl neizklausījās pēc spiedziena, taču viņš tāpat nespētu iekliegties tik skaļi, lai tas būtu atbilsotši situācijai, tāpēc nebija nemaz vērts censties.

Profesore Maksūra noraudzījās uz viņu ar tādu kā iecietīgu sirsnību. „Es priecājos, ka jūs, Potera kungs, to uztverat nopietni, taču Laikgrieži nav tik bīstami. Tad jau tos bērniem nedotu, ja tie būtu tik ļoti bīstami."

„Tik tiešām," Harijs sacīja. „Ahahahaha. Nu protams, ka neviens nedotu bērniem laika mašīnas, ja tās būtu bīstamas, kāpēc gan es ko tādu iedomājos? Tātad, skaidrības labad - ja es uzšķaudīšu tam virsū, tad šī ierīce pēkšņi neaizsūtīs mani uz viduslaikiem, kur es ar zirgu pajūgu varu uzskriet virsū Gūtenbergam un tādā veidā novērst apgaismības laikmeta iestāšanos? Jo, ziniet, ar mani visu laiku atgadās tādas nepatīkamas lietas."

Maksūras lūpas raustījās tā, it kā viņa ļoti censtos nesmaidīt. Viņa pastiepa Harijam pretī roku ar brošūru, taču Harijs tikai neatlaidīgi ar abām plaukstām sastindzis turēja kaklarotu, cieši blenzdams uz smilšu pulksteni, lai būtu drošs, ka tas nepagriežas. „Nesatraucieties," Maksūra sacīja pēc maza klusuma brīža, kad bija sapratusi, ka Harijs tā arī neizkustēsies ne par mata tiesu, „kas tāds nu gan, Potera kungs, nevar notikt. Laikgriezis nevar jūs nogādāt atpakaļ laikā vairāk par sešām stundām. Un to vienas dienas laikā nevar pagriezt vairāk par sešām reizēm."

„Ā, labi, nu ļoti labi, ka tā. Un ja kāds uzskries man virsū, tad Laikgriezis nevar saplīst tā, ka visa Cūkkārpas pils iekļūst bezgalīgā laika cilpā, kur mūžīgi atkārtojas viena un tā pati ceturtdiena."

„Nu, tie var būt visai trausli..." ierunājās Maksūra. „Un es, iespējams, arī esmu dzirdējusi, ka var notikt kaut kas dīvains, ja tie saplīst. Tomēr tādā bezgalīgu ceturtdienu cilpā gan nevar iekļūt!"

„Varbūt," Harijs ierunājās, kad atkal bija atguvis balsi, „jums vajadzētu aplikt tām laika mašīnām apkārt tādu kā aizsargājošu apvalku, lai tas vispār nevarētu saplīst, nevis atstāt stikliņu atvērtu vaļā."

Maksūra izskatījās visai pārsteigta. „Lieliska doma, Potera kungs. Es ministrijai noteikti aizrakstīšu par šo ierosinājumu."

Tā viss, nu jau tas ir gluži kā nepārkāpjams likums - praktiski ratificēts parlamentā - visi burvju pasaules iemītnieki ir pilnīgi un galīgi stulbi.

„Es nepavisam negribu ķerties klāt laika ceļošanas FILOZOFISKAJAI pusei," Harijs izmisīgi centās runāt zemākā balsī, lai tā neizklausītos pēc spalga spiedziena, „bet vai kāds ir padomājis par SEKĀM tad, ja, aizceļojot sešas stundas atpakaļ laikā, var sanākt kaut ko izmainīt tā, ka tad, vienu vārdu sakot, IZDZĒSTOS VISI IESAISTĪTIE CILVĒKI un pēc tam viņi kaut kādā veidā AIZVIETOTOS AR PILNĪGI CITĀM VIŅU VERSIJĀM..."

„Ā, bet pašu laiku izmainīt nevar!" profesore Maksūra ieteicās. „Žēlīgā debess, Potera kungs, jūs tiešām domājat, ka skolēniem tiktu doti Laikgrieži, ja būtu iespējams paveikt ko tādu? Tad kā varētu zināt, ka kāds nemēģina noblēdīt savu kontroldarba atzīmi?"

Harijs vienu brīdi to apdomāja. Viņa rokas mazdrusciņ, pavisam, pavisam mazdruzciņ atslāba no dzelžainā tvēriena ap smilšu pulksteņa ķēdīti. It kā viņš vairs neturētu laika mašīnu, bet tikai sprādzienbīstamu kodolgalviņu.

„Tātad..." Harijs lēnām ierunājās. „Cilvēki vienkārši ir sapratuši, ka Visums... īstenībā ir nepārtraukts bez iekšēji pretrunīgiem likumiem, kaut arī tajā ir iespējama ceļošana laikā. Ja es satikšos ar savu nākotnes sevi, tad mēs abi novērosim vienu un to pašu gadījumu, tikai ar tādu atšķirību, ka es ar to saskaršos pirmo reizi, turpretī mans nākotnes es jau pilnībā zinās, kam tūlīt jāseko, un varēs attiecīgi rīkoties, bet no mana skatu punkta tie būs notikumi, kas vēl nav notikuši..." Harijs pieklusa, nespējot turpmāko domu izteikt ar piemērotiem angļu valodas vārdiem.

„Domāju, ka tieši tā tas arī ir," sacīja profesore Maksūra. „Tomēr burvjiem ieteicams izvairīties no gadījuma, kad jūsu pagātnes „es" varētu jūs pamanīt. Ja jums jāapmeklē divas nodarbības vienā laikā un jums jāiet garām sev pašam, tad, piemēram, pirmajam jūsu „es" kādā noteiktā laikā būtu ieteicams paiet malā un aizvērt acis - jums ir pašam savs rokaspulkstenis, ļoti labi, - un tad jūsu nākotnes „es" var paiet garām. Tas viss ir aprakstīts šajā te brošūrā."

„Ahahahaa. Un kas notiek, ja šo ieteikumu neņem vērā?"

Profesore Maksūra saknieba lūpas. „Es saprotu, ka šāda doma var būt visai satraucoša."

„Jo tad taču nevar radīt, teiksim, tādu paradoksu, kas varētu iznīcināt visu Visumu?"

Viņa iecietīgi pasmaidīja. „Potera kungs, domāju, ka tad, ja kas tāds būtu noticis, to gan es atcerētos."

„TAD NU GAN MIERINĀJUMS! JŪS, CILVĒKI, VISPĀR ESAT DZIRDĒJUŠI PAR ANTROPO PRINCIPU? UN KĀDAM BIJA JĀBŪT IDIOTAM, LAI VISPĀR MĒĢINĀTU UZBŪVĒT KĀDU NO ŠIEM TE?"

Profesore Maksūra tiešām iesmējās. Smiekli skanēja patīkami un iepriecinoši, un šķita teju vai pārsteidzoši nesaderīgi ar viņas stingro seju. „Jūs, Potera kungs, šobrīd piedzīvojat ko līdzīgu tam, kad es pārvērtos par kaķi, vai ne? Jums droši vien nepatiks, ka to teikšu, - bet no malas tas izskatās diezgan mīlīgi."

„Tas, ka jūs pārvērtāties par kaķi, šim te nestāv PAT NE TUVU klāt. Jūs līdz šim brīdim ļoti labi zinājāt, ka man kaut kur prāta nostūrī mitinājās tā briesmīgā, apspiestā doma, ka vienīgais pareizais izskaidrojums ir tāds, ka šis viss ir tikai kaut kāda datorsimulācija gluži kā grāmatā Simulakrs 3, bet tagad pat šī doma ir jāatmet, jo šī mazā verķīša algoritmu TJŪRINGA MAŠĪNA NESPĒJ APRAKSTĪT! Tjūringa mašīna spētu simulēt gadījumu, kad tā atgriežas atpakaļ noteiktā pagātnes laika momentā, un tad no tā brīža varētu izrēķināt atšķirīgu nākotni, orākula mašīna varētu prognozēt rezultātu, paļaujoties uz zemāka līmeņa mašīnu apstāšanās režīmiem, bet tas, ko jūs apgalvojat, ir, ka realitāti vispār bez īpašas piepūles viennozīmīgi var izrēķināt, izmantojot tādu informāciju, kas vispār... vēl nemaz... nav notikusi..."

Atskārsme iegāza Harijam pa pieri kā ar pāļdzini.

Nu viss tapa skaidrs. Beidzot viss bija tapis skaidrs.

„TAD TĀ DARBOJAS KOMĒ-DZIRA! Nu protams! Burvestība neizraisa smieklīgos notikumus, tā tikai liek izjust vēlēšanos iedzert tieši pirms smieklīgā notikuma, kurš atgadīsies tik un tā! Esmu tāds muļķis, man to jau vajadzēja saprast, kad sajutu vēlēšanos iedzert Komē-Dziru pirms Dumidora otrās runas, bet es to neiedzēru un tāpēc aizrijos pats ar savām siekalām - Komē-Dziras iedzeršana neizraisa smieklīgo notikumu, bet smieklīgais notikums liek iedzert Komē-Dziru! Es pamanīju, ka šie abi notikumi savā starpā ir sasaistīti, taču pieņēmu, ka Komē-Dzirai ir jābūt šī notikuma cēlonim, bet smieklīgais atgadījums ir tikai tā sekas, jo man likās, ka laiciskā secība ierobežo cēloņsakarību virzienu un ka cēloniskajiem grafiem ir jābūt bez cikliem, BET TAS VISS KĻŪST PILNĪBĀ SAPROTAMS, KOLĪDZ CĒLOŅSAKARĪBAS BULTIŅAS IEZĪMĒ ARĪ ATPAKAĻ LAIKĀ!"

Atskārsme iegāza Harijam otru reizi kā ar pāļdzini.

Šoreiz gan viņš apvaldījās un paklusēja, izdvesdams tikai paklusu, aizžņaugtu pīkstienu kā kāds mirstošs kaķēns, kolīdz bija sapratis, kurš tieši šorīt bija pielicis zīmīti viņam pie gultas.

Profesores Maksūras acis līksmi spulgoja. „Kad jūs būsiet pabeidzis skolu vai pat jau agrāk, jums tiešām, Potera kungs, vajadzētu par šīm vientiešu teorijām šeit, Cūkkārpā, pasniegt kādu kursu. Tās izklausās visai aizraujošas, kaut arī nemaz nav pareizas."

„Glehhhahhh..."

Profesore Maksūra viņam izteica vēl dažas laipnības, pieprasīja dot vēl pāris solījumus, kuriem Harijs vienkārši apstiprinoši pamāja ar galvu, tad vēl piebilda kaut ko par to, lai viņš nerunā ar čūskām vietās, kur kāds viņu varētu sadzirdēt, atgādināja, lai viņš izlasa brošūru, un tad kaut kādā veidā Harijs pēkšņi attapās stāvam ārpus viņas kabineta durvīm, kuras aiz muguras palika cieši aizvērtas.

„Gaahhhhrrrraa..." Harijs noteica.

Nu, jā, smadzenes viņam vienkārši bija uzsprāgušas.

Vēl nemaz nerunājot par to, ka, ja nebūtu noticis šis Joks, tad viņš iespējams savā īpašumā nemaz vispār nebūtu ieguvis Laikgriezi.

Vai arī profesore Maksūra tik un tā šodien to būtu viņam iedevusi, tikai vēlāk, kad būtu sanācis ar viņu satikties un kad viņš būtu gribējis pajautāt viņai par saviem miega traucējumiem vai arī izstāstīt par Šķirmices pausto ziņu? Un vai viņš tajā brīdī būtu gribējis izspēlēt joku pats ar sevi, kura rezultātā beigās Laikgriezi iegūst vēl agrāk? Tādā gadījumā vienīgā nekonfliktējošā iespēja bija tāda, kurā Joks tika iesākts, jau pirms viņš vispār no rīta bija pamodies...?

Harijs atskārta, ka pirmo reizi mūžā sācis domāt par to, ka atbilde uz kādu jautājumu patiešām vārda vistiešākajā nozīmē varētu būt viņa prātam neaptverama. Jo viņa smadzenes sastāv no neironiem, kas darbojas tikai laikā uz priekšu, tāpēc smadzenēm nav tādu iespēju - tajās nav tādu operāciju, ar kurām varētu izrēķināt šādas varbūtības, kas spētu atveidot Laikgrieža darbību.

Līdz pat šim brīdim Harijs bija dzīvojis tādā pārliecībā, ka E. T. Džeinisa mācība ir pareiza, tas ir, ja neizproti kādu parādību, tad tas attiecas tikai uz tava prāta stāvokli, nevis uz pašu notikumu; tas ir, tava nezināšana liecina tikai un vienīgi par tevi, nevis par pašu notikumu, par kuru tu kaut ko nezināji; ka tavs zināšanu trūkums pastāv tikai tavā prātā, nevis īstenībā; ka tukša karte nenozīmē, ka arī dabā teritorija ir tukša. Ir tādi noslēpumainie jautājumi, bet noslēpumaina atbilde savā būtībā ir pretrunīgs jēdziens. Kāda noteikta parādība kādam noteiktam cilvēkam var likties noslēpumaina, bet nevar būt tāda parādība, kas pati par sevi ir noslēpumaina. Ja gribi pielūgt svēto mistēriju, tad beigās iznāk, ka tu vienkārši slavini pats savu nezināšanu.

Tāpēc, kad Harijs uzlūkoja maģiju, viņš neļāvās bailēm. Cilvēki ikdienā neizjūt vēstures notikumu gaitu, viņi mācās par ķīmiju un bioloģiju, un astronomiju, un domā, ka šīs lietas vienmēr ir bijušas zinātnes lauciņš, ka tās nekad nav bijušas noslēpumainas. Bet zvaigznes reiz bija milzīgs noslēpums. Lords Kelvins reiz bioloģiju un dzīvības dabu - to, kāpēc muskuļi saraujas, cilvēka gribasspēka vadīti, vai to, kāpēc no sēklas var izaugt koks, - nosauca par mistēriju, kas paliks zinātnei „mūžam neaizsniedzama". (Ievērojiet - nevis vienkārši neizprotama, bet mūžam neaizsniedzama. Lords Kelvins noteikti jutās ārkārtīgi smagi nospiests, ja kaut ko nezināja.) Ikviens noslēpums, kurš kādreiz ticis atrisināts, jau no paša tā rašanās sākuma cilvēkiem bijis mīkla, līdz tam brīdim, kad kāds to visbeidzot atrisināja.

Tagad, pirmo reizi mūžā, viņš sāka prātot, ka šī mistērija bīstami draudēja ar to, ka varētu būt mūžam neatrisināma. Ja Laiks nedarbojas atbilstoši necikliskiem cēloņsakarību tīkliem, tad Harijs nesaprata, kā pareizi jāizprot pats cēlonis un tā sekas; un ja Harijs nespēja izprast, kas ir cēlonis un kas ir sekas, tad viņš arī nesaprata, kādā veidā vispār darbojas realitāte; un bija ļoti liela iespējamība, ka viņš ar savu cilvēka prātu to nekad arī nevarēs saprast, jo viņa smadzenes bija veidotas no parastajiem, laikā lineāri vērstajiem neironiem, ar ko, izrādās, nepietiek, lai modelētu īstenos realitātes procesus.

Taču, raugoties no pozitīvās puses, Komē-Dzira, kura bija likusies tik visvarena un nepārspējama, izrādījās, darbojas pēc daudz vienkāršāk izskaidrojama principa. Kuru viņš bija palaidis garām tikai tāpēc, ka patiesība atradās ārpus visu viņa iespējamo hipotēžu telpas jeb ārpus visam tam, ko viņa smadzenes tiktāl bija iemācījušās izprast. Bet tagad viņš gan to bija sapratis - droši vien. Kas bija it kā iepriecinoši. It kā.

Harijs palūkojās rokaspulkstenī. Bija gandrīz 11 no rīta, vakarnakt viņš bija aizgājis gulēt 1 naktī, kas nozīmē, ka, visam ritot savu dabisko gaitu, viņš šonakt ietu gulēt 3 naktī. Tāpēc, lai varētu iemigt 10 vakarā un tad pamosties 7 no rīta, viņam kopumā vajadzētu atgriezties laikā piecas stundas atpakaļ. Kas nozīmēja, ka tad, ja viņš vēlējās atgriezties savā guļamistabā ap 6 no rīta, pirms visi bija pamodušies, viņam vajadzētu pasteigties un...

Pat tagad, atskatoties uz to visu, Harijs nesaprata, kā ir paveicis pusi no visa tā, kas bija iesaistīts Jokā. No kurienes viņš bija izrāvis pīrāgu?

Harijs no visas tiesas sāka bīties no ceļošanas laikā.

No otras puses, viņam nācās atzīt, ka šī patiešām bija neatkārtojama iespēja. Joks, kuru vari izstrādāt ar sevi tikai vienreiz mūžā, tavā rīcībā ir veselas sešas stundas, līdz tu pirmo reizi uzzini par Laikgriežiem.

Patiesībā, tas šķita vēl mīklaināk, kad Harijs to apdomāja rūpīgāk. Laiks bija izrādījis viņam pilnībā nostrādātu Joku kā notikušu faktu, un tomēr tur nevarēja būt šaubu, ka tas bija viņa paša darbs. Ideja un izpildījums, un rakstības stils. Visu līdz pēdējam bija nostrādājis viņš pats, pat tās vietas, kuras vēl arvien likās neskaidras.

Nu, nav ko velti šķiest laiku, jo diennaktī iegūt vairāk par trīsdesmit stundām nav iespējams. Harijam tomēr bija kaut kāda nojausma, ar ko būtu jāsāk, un pārējo, piemēram, par pīrāgu, viņš varētu izdomāt laika gaitā, kamēr darbosies ar citām lietām. Tāds variants kā visu šo atcelt nepastāvēja. Viņš tāpat nevarētu neko prātīgu iesākt, ja paliktu iestrēdzis šeit, nākotnē.

Piecas stundas agrāk Harijs lavījās iekšā savā guļamistabā, mantiju savilcis pāri sejai, vāji cerēdams šādi nomaskēties, ja nu kāds jau būtu pamodies un piecēlies, un ieraudzītu viņu vienlaikus ar Hariju, kurš vēl guļ gultā. Viņam nebija nekādas vēlēšanās sākt kādam skaidrot par savu medicīnisko spontānās dublēšanās kaiti.

Par laimi izskatījās, ka visi vēl guļ.

Un izskatījās, ka viņam uz gultas nolikta arī kāda kastīte, ietīta sarkani zaļā papīrā, apsieta ar spoži zeltītu lenti. Kā nevainojami perfekta, stereotipiska Ziemassvētku dāvana, kaut arī nebija Ziemassvētki.

Harijs piezagās tai klāt, cik klusi vien iespējams, ja nu kāds bija iestatījis savu klusinātāju uz pašu zemāko līmeni.

Kastei bija pievienota klāt arī aploksne, kas bija aizdarīta ar tīru vasku bez iespiesta zīmoga.

Harijs uzmanīgi atplēsa vaļā aploksni un izņēma ārā vēstuli.

Vēstulē bija rakstīts:

Šis ir Ignācija Peverela Paslēpnis, kas nodots no paaudzes paaudzei līdz viņa pēdīgajiem pēcnācējiem Poteriem. Atšķirībā no mazāk spējīgiem apmetņiem un burvestībām šim piemīt spēks tevi patiesi apslēpt, nevis tikai padarīt neredzamu. Pirms nāves Tavs tēvs atstāja šo glabājamies pie manis, un man jāatzīst, ka šo daudzo gadu laikā man tas lieti noderējis.

Diemžēl turpmāk man nāksies iztikt tikai ar nošķituma burvestību. Jo ir pienācis laiks Paslēpni atdot Tev, tā īstenajam mantiniekam. Sākumā biju gribējis Tev to pasniegt kā Ziemassvētku dāvanu, taču tas gribēja nonākt Tavās rokās jau agrāk. Droši vien tāpēc, ka Tev jau tagad būs radusies vajadzība to likt lietā. Lieto prātīgi.

Bez šaubām Tu jau šobrīd esi sācis domāt par visvisādiem brīnumainiem jokiem, kādus reiz savā laikā mēdza izstrādāt Tavs tēvs. Ja visi viņa nedarbi nāktu gaismā, ikviena grifidoru sieviete bez izņēmuma būtu gatava apgānīt viņa kapu. Es necentīšos apturēt, lai vēsture atkal neatkārtojas, tomēr esi ĻOTI piesardzīgs un neatklāj sevi. Ja Dumidors nomanīs, ka viņam radusies iespēja savā īpašumā iegūt vienu no Nāves dāvestiem, viņš to pievāks sev un dzīvs vairs nekad vaļā nelaidīs.

Priecīgus Ziemassvētkus!

Paraksta nebija.

„Pagaidiet," Harijs sacīja, steigšus apstājies, kolīdz pārejie zēni jau grasījās iet ārā no kraukļanagu koptelpas. „Atvainojiet, bet man vēl kaut ko vajag sakārtot koferī. Es pēc pāris minūtēm piebiedrošos jums brokastīs."

Terijs Būts aizdomīgi noraudzījās uz Hariju. „Cerams, ka tu nedomā sākt rakņāties pa mūsu mantām?"

Harijs pacēla gaisā plaukstu. „Zvēru, ka es neesmu iecerējis aiztikt kaut vienu no jūsu mantām, ka esmu nolēmis darboties ar lietām, kas atrodas tikai un vienīgi manis paša īpašumā, ka man nav nolūks izstrādāt pret jums jebkāda veida joku vai citu apšaubāmu nejaucību un ka es neesmu nodomājis šo apņemšanos izmainīt, pirms esmu nokļuvis Lielajā zālē uz brokastīm."

Terijs sarauca pieri. „Paga, vai tas b-"

„Beidz satraukties," noteica Penelope Klērvotera, kurai bija jāaizved viņi brokastīs. „Tur nebija nekāda āķa. Labi formulēts, Poter, tev būtu jākļūst par advokātu."

Harijs pārsteigumā samirkšķināja acis. Ak, jā, Kraukļanaga prefekte taču. „Paldies," viņš sacīja. „Laikam."

„Ceļā uz Lielo zāli tu apmaldīsies." Penelope to izteica kā sausu, neapgāžamu faktu. „Kolīdz būsi sapratis, ka esi nomaldījies, uzreiz jautā kādam portretam, kā nokļūt līdz pirmajam stāvam. Tūlīt jautā atkal nākamajam portretam, uzreiz kā tev ir radušās aizdomas, ka atkal varētu būt apmaldījies. Jo īpaši tad, ja tev šķiet, ka tikai virzies arvien augstāk un augstāk. Ja esi nokļuvis augstāk nekā vispār pilij vajadzētu būt, tad paliec uz vietas un gaidi, kad tevi atradīs glābēji. Pretējā gadījumā mēs tevi sastapsim tikai pēc četriem mēnešiem, bet tu būsi piecus mēnešus vecāks, tērpies gurnu apsējā un novārtījies ar sniegu, un tas ir tikai gadījumā, ja nebūsi izgājis ārā no pils."

„Sapratu," noteica Harijs, smagi norīdams siekalas. „Ē, vai tad ko tādu skolēniem nevajadzētu izstāstīt jau pašā sākumā?"

Penelope nopūtās. „Ko, tu domā pilnīgi visus padomus? Tas prasītu nedēļas. Ar laiku jau visu pats sāksi saprast, kas ir kas." Viņa pagriezās uz promiešanu, vezdama sev līdzi pārējos skolēnus. „Poter, ja pēc pusstundas tu neuzradīsies brokastīs, es izsludinu tevi meklēšanā."

Kolīdz visi bija aizgājuši projām, Harijs piesprauda zīmīti pie gultas - viņš to un arī visas pārējās zīmītes bija jau sarakstījis, kad pirms tam bija ielīdis sava kofera pagraba līmenī, kamēr visi pārējie vēl gulēja. Tad viņš piesardzīgi iebāza rokas Kluso burvestības darbības laukā un noņēma Paslēpni no guļošā Harija-1 auguma.

Un lai nedarbs būtu pilnīgs, Harijs ielika Paslēpni Harija-1 maciņā, zinādams, ka tādējādi tas uzreiz nokļūs arī viņa paša maciņā.

„Saprotu, ka ziņa ir jānodod Korneolam Trīcvaltam," sacīja gleznā attēlots vīrs ar aristokrātisku ārieni, kuram patiesībā bija pilnīgi normāls deguns. „Bet vai es drīkstu jautāt, no kurienes šī ziņa ir sākotnēji cēlusies?"

Harijs paraustīja plecus tēlotā neziņā. „Man tikai teica, ka to esot teikusi kāda dobja balss, kā zvans zvanīdama itin kā no tukša gaisa, kā caurums, kas pavēries baisā bezdibenī."

„Eu!" Hermione iesaucās sašutuma pilnā balsī, sēdēdama brokastu galdam otrā pusē. „Tas saldais ir domāts visiem! Tu nevari viens pats tā vienkārši paņemt veselu pīrāgu un iebāzt savā maciņā!"

„Es neņemšu vienu veselu pīrāgu, es ņemšu divus veselus. Piedodiet, atvainojiet, man tagad jāskrien!" Harijs nelikās zinis par dusmīgajiem izsaucieniem un izsteidzās no Lielās zāles. Uz herboloģijas nodarbību bija jāpaspēj ierasties mazliet pirms laika.

Profesore Asnīte viņu strikti uzlūkoja. „Un kā gan jūs zināt, ko ieplānojuši slīdeņi?"

„Nedrīkstu atklāt savu avotu," Harijs sacīja. „Īstenībā man jums būs jālūdz izturēties tā, it kā šī saruna nekad nebūtu notikusi. Vienkārši izliecieties, ka jums tur sanācis nokļūt pilnīgi nejauši, jo jūs bijāt devusies, teiksim, kādās savās darīšanās. Es pats tūlīt izskriešu uz turieni, kolīdz herboloģija būs beigusies. Domāju, ka varēšu slīdeņus aizkavēt līdz brīdim, kad jūs tur ieradīsieties. Mani nav viegli iebiedēt vai apcelt, un šaubos, vai viņi patiešām uzdrošināsies nodarīt kaut ko nopietnu Zēnam-Kurš-Izdzīvoja. Tomēr... es gan negribu lūgt jums, ka jums būtu gaiteņos jāskrien, bet būtu ļoti labi, ja jūs īpaši nekur neaizkavētos."

Profesore Asnīte labu brīdi uz viņu noraudzījās, bet tad viņas seja atmaiga. „Lūdzu, esiet gan uzmanīgs, Harij Poter. Un... paldies jums."

„Tikai nekur nekavējieties," Harijs sacīja. „Un atcerieties, ka tad, kad tur nokļūsiet, jūs būsiet pārsteigta, mani ieraugot, un šī saruna nekad nav notikusi."

Tas bija briesmīgi - noskatīties, kā viņš pats izrauj Nevilu ārā no slīdeņu aploka. Nevilam bija taisnība, viņš patiešām bija rāvis pārāk spēcīgi, daudz par daudz spēcīgi.

„Sveicināti," Harijs ledaini noteica. „Es esmu Zēns-Kurš-Izdzīvoja."

Astoņi zēni pirmziemnieki, visi praktiski vienā augumā. Bet vienam uz pieres bija rēta, un viņš nemaz savā uzvedībā nelīdzinājās pārējiem.

Ai, kad tāds Spēks mums būtu,

Ja sevi no malas redzēt spētu!

Tad no apsmiekliem biežiem izbēgtu

Un muļķīgām aprunām arīdzan...

Profesorei Maksūrai bija taisnība. Šķirmicei bija taisnība. Par to vairs nebija nekādu šaubu, kolīdz uz to sanāca paskatīties no malas.

Ar Hariju Poteru kaut kas nepavisam nebija kārtībā.

„Gan jau vēl kaut kur atradīšu laiku."

„Vēsinātum!"

Harijs iemērca pirkstu ūdens glāzē, kas stāvēja uz galda. Ūdenim vajadzēja būt vēsam. Taču tas bija un palika remdens. Vēl arvien.

Harijs sajutās gluži kā vai būtu apkrāpts.

Veresu saimniecībā bija pieejami simtiem fantāzijas stāstu. Harijs vairākus bija izlasījis. Un tagad tā vien bija sācis likties, ka viņam droši vien piemīt kāda noslēpumaina tumšā puse. Tādēļ pēc tam, kad ūdens glāzē pēc pāris pirmajiem mēģinājumiem nebija izrādījis kaut mazāko vēlēšanos sadarboties, Harijs bija aplaidis apkārt burvestību klasei acis, pārliecinādamies, ka neviens neskatās, un tad bija ievilcis dziļu elpu, lai sakoncentrētos un sevi sadusmotu. Domādams par to, kā slīdeņi bija apcēluši Nevilu, un par spēli, kurā kāds arvien izsit tev no rokām grāmatas ikreiz, kad vien tu centies tās pacelt. Domādams par to, ko Drako Malfojs bija izteicis par desmitgadīgo Mīlabu meiteni, un to, kā patiesībā darbojas Viedo kapituls...

Un kolīdz naids bija iesvēlies asinīs, viņš bija pacēlis zizli ar roku, kas trīcēja no niknuma, un bija izsacījis ledainā balsī: „Vēsinātum!" un pilnīgi nekas nebija noticis.

Harijs bija piemānīts. Viņš gribēja kaut kur aizrakstīt sūdzību un pieprasīt kompensāciju par savu tumšo pusi, kurai pilnīgi noteikti bija jāpiemīt kādam nepārvaramam maģiskam spēkam, taču bija izrādījies, ka tas nedarbojas kā nākas.

„Vēsinātum!" viņam blakus atkal noteica Hermione. Viņas ūdens pārvērtās tīrā ledū, un glāzes maliņa pat bija apsarmojusi ar baltiem ledus kristāliņiem. Šķiet, viņa bija pievērsusi visu uzmanību tikai un vienīgi savam darāmajam, nemaz neievērodama, kā citi skolēni noraugās uz viņu ar naidīgiem skatieniem, kuri bija vai nu (a) bezkaunīgi tieši, vai arī (b) tik izcili slēpti, kas jau robežojās ar smalku mākslu.

„Ak, ļoti labi, Grendžeras jaunkundz!" iepīkstējās Filiuss Zibiņš, burvestību profesors un Kraukļanaga torņa vecākais, mazs, sīks vīriņš, kura āriene itin nemaz neliecināja, ka viņš senāk kaut reizi mūžā varētu būt bijis duelēšanās čempions. „Lieliski! Satriecoši!"

Harijs bija cerējis, ka sliktākajā gadījumā būs otrais labākais aiz Hermiones. Vēl labāk Harijam būtu paticis, protams, ja viņai nāktos pacensties, lai pārspētu viņu, taču, ja būtu otrādi, arī tas būtu diezgan pieņemami.

Pirmdiena bija gūta diena, un Harijs bija atkritis līdz klases apakšai, kur draudzīgi sacentās ar citiem vientiešu ģimenēs augušajiem skolēniem, ja neskaita Hermioni. Hermione, nabadzīte, atradās viena pati savā apakšgrupā bez pienācīga sāncenša.

Profesors Zibiņš bija apstājies pie kāda galda, ap kuru sēdēja citi vientiešu ģimenēs dzimušie, un, klusu aizrādīdams, pielaboja kādas meitenes zižļa satvērienu.

Harijs palūkojās uz Hermioni. Viņš smagi norija siekalas. Bija vairāk nekā skaidrs, kāda tieši ir viņas nozīme visā šajā... „Hermione?" Harijs negribīgi ierunājās. „Varbūt tu zini, ko tieši es daru nepareizi?"

Hermiones acīs iedegās baismīga vēlme palīdzēt, un aiz milzīgā pazemojuma Harija domās atskanēja skaļš spiedziens.

Pēc piecām minūtēm varēja just, ka ūdens Harija glāzē bija kļuvis manāmi vēsāks par istabas temperatūru, un Hermione, viņam vārdiski papliķējusi pa galvu un piekodinājusi, lai viņš nākamreiz buramvārdus izrunā rūpīgāk, aizsteidzās palīdzēt kādam citam.

Harijs tik cieši grieza zobus, ka sāpēja žoklis, un tas nemaz nenāca par labu buramvārdu izrunai.

Nu un, ka tā nebūs godīga sacensība. Ir pilnīgi skaidrs, ko es iesākšu ar tām divām papildu stundām dienā. Es sēdēšu savā koferī un mācīšos, līdz varēšu turēt līdzi Hermionei Grendžerai.

„Pārvērtības ir viena no sarežģītākajām un bīstamākajām burvju mākslām, ko jūs apgūsiet Cūkkārpā," sacīja profesore Maksūra. Vecās, stingrās raganas sejā nebija ne miņas no jautrības. „Ja kāds manās stundās muļķosies, viņš atstās klasi un atpakaļ vairs neatgriezīsies. Esmu jūs brīdinājusi."

Viņa nolaida zizli un pieklaudzināja ar to galdam, kurš drīz pārvērtās par cūku. Daži skolēni no vientiešu ģimenēm klusi iespiedzās. Cūka paraudzījās apkārt un ierukšķējās, rādīdamās visai apjukusi, un tad tā atkal pārtapa par galdu.

Pārvērtību profesore noskatīja klasi, līdz bija pievērsusies tikai vienam noteiktam skolēnam.

„Potera kungs," sacīja profesore Maksūra. „Jūs savas mācību grāmatas saņēmāt tikai pirms dažām dienām. Vai esat jau sācis lasīt pārvērtību mācību grāmatu?"

„Atvainojos, profesore, neesmu gan," Harijs noteica.

„Nevajag atvainoties, Potera kungs, ja es būtu gribējusi, lai jūs to jau būtu izlasījis, tad būtu to īpaši paziņojusi." Maksūra ar pirkstiem paklaudzināja pa galdu sev priekšā. „Potera kungs, varbūt jūs gribētu izteikt minējumu, vai šis ir galds, kuru es pārvērtu par cūku, vai arī tas sākotnēji bija cūka, un es tikai uz īsu brīdi noņēmu tam pārvērtību? Par to ir rakstīts grāmatas pirmajā nodaļā."

Harijs mazliet sarauca pieri. „Laikam jau vieglāk būtu sākt ar cūku, jo, ja sāktu ar galdu, tad varbūt cūka nemācētu nostāvēt uz kājām."

Profesore Maksūra nošūpoja galvu. „Potera kungs, protams, jūs to nevarējāt zināt, bet pareizā atbilde ir tāda, ka pārvērtības nenodarbojas ar minējumiem. Nepareizās atbildes es vērtēšu pēc bargākās stingrības, bet uz tukšumiem atbilžu vietā raudzīšos iecietīgi. Jums ir jāiemācās saprast, kas ir tas, ko jūs nezināt. Ja es uzdošu jautājumu, lai arī cik tas liktos pašsaprotams un elementārs, un jūs man atbildēsiet „es īsti nezinu", es jūs nesodīšu, bet visiem, kuri atļausies smieties, noņemšu torņa punktus. Vai jūs man varat pateikt, Potera kungs, kāpēc ir šāds noteikums?"

Jo viena vienīga kļūdiņa pārvērtībā var būt ārkārtīgi bīstama. „Nezinu."

„Pareizi. Pārvērtības ir vēl bīstamākas par teleportāciju, kas netiek mācīta līdz pat sestajam mācību gadam. Diemžēl pārvērtības ir jāmācās un jāpraktizē jau no bērnības, lai jūs tās pienācīgi prastu pieaugušā vecumā. Tāpēc šis ir bīstams mācību priekšmets, un jums ir jābīstas no kļūdām, jo līdz šim neviens skolēns manās stundās nav neglābjami nodarījis sev pāri, un es būšu ārkārtīgi satriekta, ja jūs būsiet pirmā klase, kas izbojās manu rekordu."

Daži skolēni bailīgi norija siekalas.

Profesore Maksūra piecēlās kājās un piegāja pie sienas, kas atradās tālāk aiz rakstāmgalda, pie kuras bija piestiprināta nospodrināta koka tāfele. „Pārvērtības ir bīstamas daudzu iemeslu dēļ, taču viens no tiem ir svarīgāks par visiem pārējiem." Viņai rokā uzradās īsa spalva ar platu galu, un profesore ar to uzvilka burtus sarkanā krāsā; kurus pēc tam pasvītroja ar to pašu marķieri, bet zilu:

PĀRVĒRTĪBAS NAV PALIEKOŠAS!

„Pārvērtības nav paliekošas!" noteica profesore Maksūra. „Pārvērtības nav paliekošas! Pārvērtības nav paliekošas! Potera kungs, iedomājieties, ka kāds skolēns pārvērš koka klucīti par ūdeni, un jūs to iedzerat. Kā jums liekas, kas notiks, kad pārvērtība būs izbeigusies?" Uz brīdi iestājās klusums. „Piedodiet, Potera kungs, man nevajadzēja jautāt jums, es piemirsu, ka esat apdāvināts ar neparasti pesimistisku iztēli..."

„Nav tik traki," Harijs sacīja, smagi norijis siekalas. „Tad pirmā atbilde ir tāda, ka es nezinu," profesore Maksūra atzinīgi palocīja galvu, „bet varu iztēloties, ka tad... man vēderā būtu koka klucītis, un arī asinīs, ja tas ūdens būtu paspējis uzsūkties organismā, un manos audos tad varētu sarasties koka daļiņas vai arī cietas skabargas, vai..." Harijs šo maģiju vairs tālāk nespēja iztēloties. Viņš neizprata, kā tieši koksne transformējas par ūdeni, tāpēc nezināja, kas varētu notikt pēc tam, kad ūdens molekulas būtu izplatījušās parastās siltumkustības ceļā un pārvērtība tad pavērstos pretējā virzienā.

Maksūras seja rādījās stinga. „Kā jau Potera kungs pareizi izsprieda, tad viņš rezultātā kļūtu ārkārtīgi smagi slims un būtu nepieciešama tūlītēja pārvešana uz Svētā Mango dziednīcu, ja viņam vispār vēl būtu kādas cerības izdzīvot. Lūdzu, atveriet mācību grāmatā 5. lapaspusi."

Kaut arī kustīgais attēls neizdvesa ne skaņas, bija skaidrs, ka sieviete ar šausmīgi izkrāsoto ādu kliedza sāpēs.

„Noziedzinieks, kurš bija pārvērtis zeltu vīnā un tad iedevis šai sievietei to izdzert, lai, viņa vārdiem sakot, ‘samaksātu par parādu', saņēma desmit gadu cietumsodu Azkabanā. Lūdzu, pāršķiriet 6. lappusi. Tas ir atprātotājs. Atprātotāji apsargā Azkabanu. Tie izsūks jums maģiju, dzīvību un visas priecīgās domas līdz pēdējam. Attēlā 7. lappusē ir parādīts noziedzinieks savā atbrīvošanas dienā pēc desmit gadiem. Redziet, viņš ir nomiris - jā, Potera kungs?"

„Profesore," Harijs ierunājās, „ja jau tam ir tik briesmīgas sekas, vai pārvērtību nevar kaut kā uzturēt?"

„Nē," profesore Maksūra vienkārši paziņoja. „Pārvērtības uzturēšana pieprasa nepārtrauktu maģijas pievadīšanu, kas ir atkarīga arī no mērķa objekta izmēra. Un jums nāktos ik pēc vairākām stundām atkal pieskarties mērķim ar zizli, kas šajā gadījumā nav iespējams. Šādas nelaimes ir neatgriezeniski neglābjamas!"

Profesore Maksūra paliecās uz priekšu, rādīdama īpaši bargu seju. „Jūs pilnīgi noteikti nekādā gadījumā nepārvērtīsiet neko par šķidrumu vai gāzi. Ne par ūdeni, ne par gaisu. Neko, kas līdzinātos ūdenim vai gaisam. Pat ja tas nav paredzēts dzeršanai. Šķidrums iztvaiko, tas pa mazdrusciņai, pa mazām daļiņām nokļūst gaisā. Jūs nepārvērtīsiet neko, ko var sadedzināt. Radīsies dūmi, un kāds tos dūmus var ieelpot! Jūs nepārvērtīsiet neko, kam ir jel kāda iespēja iekļūt cilvēka organismā. Nekādu ēdienu. Neko, kas pat tikai izskatās kā ēdiens. Un nekādu tamlīdzīgu jociņu, kur jūs esat iedomājies, ka pateiksiet savam draugam, ka tā ir īsta smilšu kūka, pirms viņš to tiešām ir apēdis. Jūs nekad neko tādu nedarīsiet. Nekad. Ne šeit klasē, ne ārpus klases, vispār nekur un nekad. Vai tas ir pilnībā skaidrs absolūti visiem?"

„Jā," noteica Harijs, Hermione un vēl daži. Pārēji likās esam palikuši bez valodas.

„Vai tas ir pilnībā skaidrs absolūti visiem?"

„Jā," pārējie noteica vai nomurmināja, vai nočukstēja.

„Ja jūs pārkāpsiet šos noteikumus, jūs turpmāk Cūkkārpā vairs pārvērtības nemācīsieties. Atkārtojiet pēc manis. Es nekad nepārvērtīšu neko par šķidrumu vai gāzi."

„Es nekad nepārvērtīšu neko par šķidrumu vai gāzi," sacīja skolēni slikti saskaņotā korī.

„Vēlreiz! Skaļāk! Es nekad nepārvērtīšu neko par šķidrumu vai gāzi."

„Es nekad nepārvērtīšu neko par šķidrumu vai gāzi."

„Es nekad nepārvērtīšu neko, kas izskatās pēc ēdiena vai kā tāda, kas var iekļūt cilvēka organismā."

„Es nekad nepārvērtīšu neko, ko var sadedzināt, jo radīsies dūmi."

„Jūs nekad nepārvērtīsiet neko, kas līdzinās naudai, ieskaitot vientiešu naudu," sacīja profesore Maksūra. „Gobliniem ir savas metodes, kā noskaidrot, kurš to izdarījis. Ir vispārzināms, ka goblinu nācija ir pastāvīgā karastāvoklī ar visa veida maģiskajiem viltotājiem. Viņi nesūtīs aurorus. Viņi sūtīs armiju."

„Es nekad nepārvērtīšu neko, kas līdzinās naudai," atkārtoja skolēni.

„Un pats galvenais," noteica profesore Maksūra, „jūs nekad nepārvērtīsiet nevienu dzīvu organismu, jo īpaši paši sevi. Jūs varat smagi saslimt un, ļoti iespējams, nomirt atkarībā no tā, kā esat sevi pārvērtuši un cik ilgi spējat uzturēt izmaiņas." Profesore Maksūra uz brīdi apklusa. „Potera kungs šobrīd ir pacēlis roku, jo ir redzējis Zvēromaga pārvērtību, jeb precīzāk - kā cilvēks pārvēršas par kaķi un tad atkal atpakaļ par cilvēku. Taču Zvēromaga pārvērtība nav brīvā pārvērtība."

Profesore Maksūra no kabatas izņēma nelielu koka klucīti. Pēc zižļa piesitiena tas pārtapa par stikla lodi. Tad viņa sacīja: „Kristferrium!" un stikla lode pārvērtās tērauda lodē. Viņa vēlreiz tai piesita ar zizli, un metāla lode atkal kļuva par koka gabalu. „Kristferrium burvestība pārvērš tīra stikla priekšmetu līdzīgas formas tērauda priekšmetā. Taču otrādi tā nedarbojas, un arī nespēj galdu pārvērst par cūku. Visparastākais pārvērtību veids - brīvā pārvērtība, kuru jūs apgūsiet šajās stundās, - spēj pārvērst jebkuru priekšmetu par jebkuru mērķi, vismaz ciktāl tas attiecas uz fizisko veidolu. Šī iemesla dēļ brīvās pārvērtības ir jāizpilda klusciešot. Jo, ja gribētu lietot vārdiskas burvestības, tad katrai pārvērtībai starp atšķirīgu priekšmetu un mērķi vajadzētu katru reizi citus buramvārdus."

Profesore Maksūra stingri uzlūkoja savus skolēnus. „Dažiem skolotājiem patīkt sākt ar pārvērtību burvestībām un tad pievērsties brīvajām pārvērtībām. Jā, sākumā tā varbūt liktos vienkāršāk. Bet tas var kļūt par sliktu paradumu, kas pēcāk vājinās jūsu sniegumu. Pie manis jūs apgūsiet brīvās pārvērtības jau no paša sākuma, kur nāksies izpildīt burvestību klusciešot, uzturot priekšmeta veidolu, mērķa veidolu un pašu transformāciju tikai ar prātu vien."

„Un atbildot uz Potera kunga jautājumu," profesore Maksūra klāstīja tālāk, „tieši brīvo pārvērtību nedrīkst izpildīt ne uz vienu dzīvu būtni. Ir burvestības un mikstūras, kuras spēj droši un atgriezeniski pārveidot dzīvas būtnes ar ierobežotu transformāciju. Piemēram, zvēromags bez rokas vai kājas joprojām paliks bez rokas vai kājas arī pēc pārvērtības. Brīvā pārvērtība nav droša. Ķermenis pārvērtības laikā izmainās - elpošanas procesā, piemēram, tiek izdalītas daļiņas ārā no ķermeņa. Kad pārvērtība izbeidzas un ķermenis sāk atgriezties sākotnējā veidolā, tas īsti līdz galam vairs nav iespējams. Ja piespiedīsi sev klāt zizli un iztēlosies sevi ar zeltainiem matiem, vēlāk tavi mati izkritīs pavisam. Ja iztēlosies sevi ar tīru un gludu ādu, nāksies labu laiku pavadīt Svētā Mango dziednīcā. Un ja pārvērtīsi sevi par pieaugušu, tad pēc pārvērtības iedarbības tu nomirsi."

Tas izskaidro, kāpēc ir resni zēni un meitenes, kuras nav ideāli skaistas. Vai arī tie paši vecie cilvēki. Tas nebūtu iespējams, ja varētu tā vienkārši katru rītu sevi pārvērst... Harijs pacēla roku un centās ar skatienu dot zīmi profesorei Maksūrai.

„Jā, Potera kungs?"

„Vai ir iespējams pārvērst dzīvas būtnes priekšmetu par tādu mērķi, kas ir nemainīgs, teiksim, par monētu - nē, piedodiet, es ārkārtīgi atvainojos, - teiksim, vienkārši par tērauda lodi?"

Profesore Maksūra nošūpoja galvu. „Potera kungs, pat ar nedzīviem priekšmetiem to iekšējā struktūrā laika gaitā tomēr notiek izmaiņas, kaut arī nemanāmas. Kad būsiet pārvērties atpakaļ, jūs iesākumā savā organismā neko tādu nejutīsiet, un arī vēl pēc minūtes diez vai manīsiet, ka kaut kas nav, kā nākas. Taču pēc stundas jūs vairs nejutīsieties labi un pēc dienas jau būsiet miris."

„Hm, es atvainojos, bet ja es būtu izlasījis pirmo nodaļu, es būtu varējis uzminēt, ka galds jau pašā sākumā bija galds, nevis cūka," Harijs sacīja, „bet to es būtu varējis izsecināt tikai tad, ja izdarītu vēl tālāku pieņēmumu, ka jūs nevēlējāties nogalināt cūku, kas droši vien ir gluži ticami, tomēr..."

„Es jau nojaušu, ka jūsu kontroldarbu labošana, Potera kungs, man sagādās nebeidzamu sajūsmu. Bet ja jums ir vēl kādi jautājumi, vai jūs, lūdzu, varētu paciesties ar tiem līdz nodarbības beigām?"

„Profesore, vairāk jautājumu man nav."

„Tagad atkārtojiet manis teikto," sacīja profesore Maksūra. „Es nekad nemēģināšu pārvērst dzīvu būtni, jo īpaši pats sevi, ja vien neesmu īpaši instruēts veikt šādu pārvērtību ar attiecīgu burvestību vai mikstūru."

„Ja nezinu, vai kāda pārvērtība ir droša, es to neizmēģināšu, iekams nebūšu pajautājis par to profesorei Maksūrai vai profesoram Zibiņam, vai profesoram Strupam, vai direktoram, kuri ir vienīgie atzītie pārvērtību speciālisti Cūkkārpā. Tas, ka pajautāsiet to citam skolēnam, neskaitās, pat ja viņš apgalvo, ka bija jau kādam no mums jautājis tieši to pašu."

„Pat ja Cūkkārpas pašreizējais aizsardzības pret tumšajām zintīm profesors man apgalvo, ka šī pārvērtība ir droša, un pat ja es redzu, ka aizsardzības profesors to liek lietā un it kā nekas slikts nenotiek, es to pats neizmēģināšu."

„Man ir visas tiesības atteikties izpildīt pārvērtību, par kuru es kaut nedaudz nejūtos pārliecināts. Tā kā man to nevar pavēlēt pat Cūkkārpas direktors, tad es pilnīgi noteikti nepakļaušos aizsardzības profesora rīkojumam izpildīt kādu pārvērtību, pat ja aizsardzības profesors draud man atņemt simts torņa punktus un saka, ka izslēgšot mani no skolas."

„Ja es pārkāpšu kādu no šiem noteikumiem, es Cūkkārpā pārvērtības vairs nemācīšos."

„Turpmāko mēnesi mēs šos noteikumus atkārtosim katras stundas sākumā," noteica profesore Maksūra. „Un tagad mēs iesāksim ar pārvērtību, kur priekšmets būs sērkociņš, bet mērķis - adata... tā, zižļus gan nolieciet malā - ar ‘iesāksim' es biju domājusi, ka sāksim pierakstīt teoriju."

Profesore Maksūra pusstundu pirms nodarbības beigām visiem izdalīja sērkociņus.

Nodarbības beigās Hermiones sērkociņš bija ieguvis sudrabaini metālisku spīdumu, bet visai pārējai klasei, ir vientiešu ģimenēs dzimušiem, ir pārējiem, priekšā stāvēja precīzi tas pats, ar ko viņi bija iesākuši.

Profesore Maksūra apbalvoja meiteni ar vēl vienu Kraukļanaga torņa punktu.

Pēc pārvērtību nodarbības beigām Hermione pienāca pie Harija galda, kur Harijs vāca nost grāmatas, likdams tās savā maciņā.

„Zini," Hermione ierunājās, sejā rotājoties it kā nevainīgai izteiksmei, „es šodien nopelnīju Kraukļanagam divus punktus."

„Nopelnīji gan," Harijs attrauca.

„Tomēr tas nav tik labi kā tavi septiņi punkti," viņa sacīja. „Laikam jau iznāk, ka es neesmu tik inteliģenta kā tu."

Harijs bija beidzis barot maciņam mājasdarbu un, samiedzis acis, pagriezās pret Hermioni. Tas viņam jau bija piemirsies.

Viņa, skatīdamās uz zēnu, noplivināja skropstas. „Tomēr stundas mums ir katru dienu. Diez, cik ilgs laiks paies, līdz tu atradīsi vēl kādus elšpūšus, ko izglābt? Šodien ir pirmdiena. Tad tev vēl ir laiks līdz ceturtdienai."

Viņi raudzījās viens uz otru, acis nemirkšķinādami.

Harijs ierunājās pirmais. „Nu, tu saproti, ka šis velk uz karu."

„Nezināju, ka starp mums bija iestājies miers."

Visi pārējie skolēni tagad jau skatījās ar intereses pilnām acīm. Visi pārējie skolēni, plus vēl nelaimīgā kārtā arī profesore Maksūra.

„Ā, Potera kungs," klases viņā galā teju vai iedziedājās profesores Maksūras balss, „man jums ir kādas priecīgas ziņas. Pomfreja madāma apstiprināja jūsu ieteikumu, kā pasargāt Spimstera vārstuļus no saplīšanas, un tas varētu tikt izdarīts jau pat līdz šīs nedēļas beigām. Es teiktu, ka šāds noderīgs ieteikums ir pelnījis... teiksim, desmit punktu Kraukļanagam."

Hermione izbrīnā un šokā ieplēta muti. Harijs varēja iedomāties, ka paša seja izskatās apmēram tāpat.

„Profesore..." Harijs nošņāca.

„Potera kungs, jūs šos desmit punktus esat nenoliedzami nopelnījis. Es nepiešķiru torņa punktus tāpat vien iegribas dēļ. Jums tas varbūt šķiet diezgan vienkārši, ka redzējāt kaut ko tik trauslu, un tāpēc ierosinājāt, kā to var pasargāt, taču Spimstera vārstuļi ir ļoti dārgi un direktors nemaz par to nepriecājās, kad pēdējoreiz kāds saplīsa." Profesore Maksūra izskatījās aizdomājusies. „Vai dieniņ, diez vai vispār ir vēl kāds skolēns, kurš kādreiz būtu nopelnījis septiņpadsmit torņa punktus pašā pirmajā mācību dienā. Vajadzēs paskatīties arhīvos, bet man ir aizdomas, ka tas būs jauns rekords. Varbūt pat vajadzēs par to izteikt arī paziņojumu pusdienlaikā."

„PROFESORE!" Harijs iespiedzās. „Šis ir mūsu karš! Beidziet jaukties pa vidu!"

„Tagad, Potera kungs, jums būs laiks līdz nākamajai ceturtdienai. Protams, ja vien jūs neiekulsieties kādās nepatikšanās un līdz tam nepazaudēsiet savus torņa punktus. Piemēram, ja nepieklājīgi uzrunāsiet profesoru." Profesore Maksūra pielika pie vaiga pirkstu un aizdomājās. „Pieļauju, ka tā jūs iekļūsiet mīnusos, jau pirms būs beigusies piektdiena."

Harijs aizcirta ciet muti. Viņš raidīja Maksūrai savu prasmīgāko Nāves Skatienu, taču likās, ka viņu tas tikai uzjautrina.

„Jā, pilnīgi noteikti būs jāizsaka paziņojums pusdienlaikā," profesore Maksūra nosmējās. „Bet lai neaizkaitinātu slīdeņus, tad paziņojums būs ļoti īss. Tikai nopelnītie torņa punkti un paša rekorda fakts... un ja kāds iet pie jums, vēlēdamies saņemt palīdzību mācībās, un ir vīlies, ka jūs vēl nemaz neesat iesācis lasīt savas mācību grāmatas, tad jūs noteikti varat viņu aizsūtīt pie Grendžeras jaunkundzes."

„Profesore!" noteica Hermione visai smalkā balstiņā.

Profesore Maksūra tam neklapēja ne ar ausi. „Vai, bet interesanti, diez cik ilgu laiku vajadzēs Grendžeras jaunkundzei, līdz viņa paveiks ko tādu, lai arī izpelnītos paziņojumu pusdienlaikā? Ļoti gribētos zināt, par ko tas varētu būt."

Harijs un Hermione, abi kā vienojušies mēmā vienprātībā, pagriezās un dusmīgi izbrāzās no klases. Viņiem astē kā nohipnotizēti sekoja pārējie kraukļanagi.

„Ē," Harijs ieteicās. „Vai vēl ir spēkā, ka tiekamies pēc pusdienām?"

„Protams," atbildēja Hermione. „Es taču negribu, lai tu vēl vairāk atpaliktu mācībās."

„Ak, nu paldies. Bet es atļaušos pateikt, ka, lai arī cik tu šobrīd būtu izcila, bet es nebeidzu domāt par to, ko tu varētu sasniegt, ja būtu apguvusi elementārus racionālās domāšanas pamatus."

„Vai tad racionalitāte ir tik noderīga? Nelikās, ka tā tev kaut kā palīdzēja burvestībās vai pārvērtībās."

Iestājās īss klusuma brīdis.

„Nu, es savas mācību grāmatas dabūju tikai pirms četrām dienām. Tāpēc man nācās tos septiņpadsmit torņa punktus nopelnīt bez zižļa."

„Pirms četrām dienām? Varbūt tu nevari izlasīt četrās dienās astoņas grāmatas, bet vienu jau nu gan varēji. Cik dienas tad beigās tev vajadzēs, ja turpināsi ar tādu ātrumu? Tu jau labāk proti matemātiku, tāpēc pasaki, cik ir astoņi reiz četri dalīts ar nulli?"

„Man tagad ir arī jāiet uz stundām, bet tev tad bija brīvs laiks; tomēr arī tagad nedēļas nogales ir brīvas, tātad... robeža no astoņi reiz četri dalīts ar epsilonu, kur epsilons tiecas uz plus nulli... svētdien 10:47 no rīta."

„Es tās patiesībā izlasīju trīs dienās."

„Tad iznāk sestdien 2:47 pēcpusdienā. Gan jau es vēl kaut kur atradīšu laiku."

Pienāca vakars un pienāca rīts - un pirmā diena bija pagājusi.

Es neesmu psihopāts, es tikai esmu ļoti radošs.

Trešdien, tikko spēris kāju pār aizsardzības klases slieksni, Harijs saprata, ka šis priekšmets būs kaut kas īpašs.

Iesākumam jāsaka, ka tā bija lielākā klases telpa, ko viņš Cūkkārpā līdz šim bija redzējis, līdzīga lielākajai daļai universitāšu auditoriju, kur soli novietoti vairākos līmeņos un nostādīti pret milzīgi plašu skatuvi ar balta marmora grīdu. Klase pilī atradās diezgan augstu - piektajā stāvā - un Harijs saprata, ka to ir bezcerīgi apjēgt, kā te var ietilpt tik liela telpa. Sāka kļūt skaidrs, ka Cūkkārpa vienkārši nepakļaujas ģeometrijai, ne Eiklīda, ne kādai citai; tai bija tikai savienojumi, nevis virzieni.

Atšķirībā no īstenas universitātes auditorijas, šeit nebija salokāmo sēdekļu, bet tā vietā bija parasti Cūkkārpas koka galdi un krēsli, kas loka veidā bija izvietoti pa līmeņiem. Vienīgi - uz katra galda stāvēja nolikts plakans, balts, četrstūrains, nesaprotams priekšmets.

Milzīgās platformas vidū, uz neliela pacēluma, kas izbūvēts no tumšākas krāsas marmora, bija novietots viens vienīgs skolotāja galds. Pie kura sagumis zvilnēja Drebelis, galvai atkarājoties pār krēsla atzveltni un siekalām notekot pār mantiju.

Tā, pēc kā tad tas tagad izskatās...?

Harijs bija ieradies uz stundu tik agri, ka citi skolēni vēl nebija atnākuši. (Angļu valoda nav tik pilnīga, lai spētu atspoguļot ceļošanu laikā; ja tā padomā - angļu valodā vispār nav tādu vārdu, kas spētu izteikt, cik ceļošana laikā ir parocīga.) Neizskatījās, ka Drebelis tagad būtu spējīgs... funkcionēt... un Harijam nemaz nebija vēlēšanās iet viņam klāt.

Harijs izraudzījās galdu, uzkāpa līdz tam, apsēdās un izguva aizsardzības mācību grāmatu. Viņš jau bija izlasījis septiņas astotdaļas - viņš patiesībā bija iecerējis izlasīt šo grāmatu jau pirms nodarbības sākuma, bet dienas plāns bija iekavējies, un viņš šodien jau divas reizes bija licis lietā Laikgriezi.

Drīz klasē sākās murdoņa, kolīdz ienāca arī citi klasesbiedri. Harijs nelikās par viņiem zinis.

„Poter? Ko tu te dari?"

Šai balsij gan te nevajadzētu būt. Harijs pacēla skatienu. „Drako? Ko tu šeit d- ārprāts, tev ir savi padotie."

Viens no puišiem, kuri stāvēja Drako aiz muguras, likās visai muskuļains priekš vienpadsmitgadnieka, bet otrs bija nostājies īpaši aizdomīgi balansēti nosvērtā stājā.

Baltiblondmatainais zēns pasmaidīja visai pašapmierināti un norādīja uz viņiem ar plaukstu. „Poter, es tevi iepazīstinu ar Krabes kungu," tad viņš pavērsa plaukstu no Muskuļa pie Balansa, „ar Goila kungu. Vinsent, Gregorij, šis ir Harijs Poters."

Goila kungs palieca sāņus galvu un uzlūkoja Hariju ar skatienu, kam iespējams vajadzēja kaut ko nozīmēt, tomēr beigās vienkārši izskatījās, it kā viņš būtu tikai samiedzis acis. Krabes kungs noteica „Prieks pazīties" tādā balsī, kas izklausījās, ka viņš censtos runāt, cik zemu vien iespējams.

Pār Drako seju uz mirkli nozibēja apjukums, tomēr to ātri nomāca pārākuma apziņas pilns smīns.

„Tev ir padotie!" Harijs atkārtoja. „Kā es varu dabūt padotos?"

Drako smīns izpletās platāks. „Baidos, Poter, ka vispirms ir jāiekļūst Slīdenī..."

„Ko? Nav godīgi!"

„...un tad vēl jūsu ģimenēm par to ir jānoslēdz vienošanās, pirms tu vēl vispār esi dzimis."

Harijs palūkojās uz Krabes kungu un uz Goila kungu. Viņi abi nudien ļoti nopūlējās, lai izskatītos biedējoši. Tas ir, viņi bija saliekušies uz priekšu, sasprindzinājuši plecus un, izstiepuši kaklus, stīvi blenza uz viņu.

„Ē... pagaidi," noteica Harijs. „Vienošanās tika noslēgta jau tik ļoti sen?"

„Tieši tā, Poter. Diemžēl, šoreiz tev nebūs palaimējies."

Goila kungs sadabūja zobu bakstāmo un sāka tīrīt zobus, arvien draudīgi sabozies.

„Un," noteica Harijs, „Lūcijs vēl arī ir parūpējies, lai tu uzaugot neuzzinātu par saviem miesassargiem un lai tu viņus satiktu tikai savā pirmajā skolas dienā."

Smīns nozuda no Drako sejas. „Jā, Poter, skaidrs, ka tu esi dižens, to jau tagad tāpat zina visa skola, tāpēc vari beigt te plātīties..."

„Tātad viņiem abiem visu viņu mūžu tika stāstīts, ka viņiem būs jākļūst par taviem padotajiem, un viņi ir pavadījuši gadus, iztēlodamies, kā jāuzvedas padotajiem..."

Drako saviebās.

„...un kas ir vēl ļaunāk - viņi gan viens otru pazīst un abi kopā ir trenējušies..."

„Boss teica - aizvērt muti," norūca Krabes kungs. Goila kungs iekodās zobu bakstāmajā, atstādams to starp zobiem, un ar roku izkrikšķināja otras plaukstas pirkstu kauliņus.

„Es teicu, lai jūs Harija Potera priekšā šitā nedarāt!"

Abi rādījās mazliet kautrīgi nokaunējušies, un Goila kungs aši ielika zobu bakstāmo atpakaļ mantijas kabatā.

Bet kolīdz Drako bija novērsies no viņiem, ar seju pagriezies atkal pret Hariju, viņi tūdaļ atsāka savu draudīgo izrādīšanos.

„Es atvainojos," Drako stīvi noteica, „ka šie te divi plānprātiņi atļāvās tevi tik briesmīgā kārtā aizvainot."

Harijs zīmīgi paraudzījās uz Krabes un Goila kungiem. „Es gan teiktu, ka tu, Drako, esi pret viņiem diezgan bargs. Es teiktu, ka viņi uzvedas tieši tā, kā es gribētu, lai izturas mani padotie. Tas ir, ja man kādreiz būtu kādi padotie."

Drako atkārās žoklis.

„Eu, Gregorij, tu tak nedomā, ka šis mūs vilina prom no bosa, ko?"

„Diez vai Potera kungs ir tāds muļķis."

„Ak, nē, tas man nemaz nenāk ne prātā," Harijs bez aizķeršanās noteica. „Vienkārši es to izteicu tāpat, lai tas jums paliek prātā, ja nu gadījumā pienāk tāda reize, kad jūsu pašreizējais priekšnieks vairs neliekas nemaz tik patīkams. Pie tam, tas nekad nav par sliktu, ja ir pieejami arī vēl citi darba piedāvājumi, kamēr vēl ir iespēja pārrunāt iespējamos darba apstākļus, vai ne?"

„A ko viņš dara Kraukļanagā?"

„Vispār nesaprotu, Krabes kungs."

„Jūs abi divi vienreiz aizverieties," Drako norūca caur sakostiem zobiem. „Tā ir pavēle." Viņš ar acīmredzamu piepūli pievērsa uzmanību atpakaļ Harijam. „Bet vispār - ko tu te tagad dari slīdeņu aizsardzības nodarbībā?"

Harijs sarauca pieri. „Pagaidi." Viņš iebāza roku maciņā. „Stundu sarakstu." Viņš nopētīja pergamenta loksni. „Aizsardzība 2:30 pēcpusdienā, un tagad ir..." Harijs paskatījās uz savu mehānisko rokaspulksteni, kurš rādīja 11:23. „2:23, ja vien neesmu sajaucis laiku. Neesmu taču?" Ja nu tomēr viņš bija ko sajaucis, tad Harijs mācēja nokļūt uz jebkuru stundu, uz kuru vien vajag. Ārprāts, kā viņš mīlēja savu Laikgriezi, un kādu dienu, kad būs pietiekami pieaudzis, viņš to ņems un apprecēs.

„Nē, liekas, ka viss ir pareizi," Drako domīgi noteica. Viņš pārlaida skatienu visai auditorijai, kurā plūda iekšā mantijas ar zaļām apmalēm un...

„Grifinūģi!" izspļāva Drako. „Ko viņi te dara?"

„Hm," izteica Harijs. „Profesors Drebelis minēja... es gan neatceros precīzi viņa teikto... ka viņš izdarīs atkāpes no dažām Cūkkārpas ierastajām mācību metodēm. Varbūt viņš vienkārši salika visas klases kopā."

„Ja?" noteica Drako. „Tu gan te esi pirmais kraukļanags."

„Jap. Jo es te atnācu jau ļoti laicīgi."

„Bet kāpēc tad tu aizgāji pavisam uz pašu pēdējo rindu?"

Harijs samirkšķināja acis. „Nez, man vienkārši likās, ka šī būs laba vieta?"

Drako izsmējīgi nošņācās. „Vēl tālāk no skolotāja jau nevarēji apsēsties." Blondais zēns pieliecās mazliet tuvāk. „Vispār - vai tā ir taisnība, ko pateici Derikam un tai viņa bandai?"

„Kas tas par Deriku?"

„Tas, kuram tu iemeti ar pīrāgu?"

„Vispār - ar diviem pīrāgiem. Ko tad es viņam tādu pateicu?"

„Ka tas, ko viņš dara, nav nekas īpaši pārgudrs un nedos nekādas priekšrocības, un ka viņš tikai apkauno Slīdeņa vārdu." Drako cieši lūkojās Harijā.

„Tā... kaut kā tamlīdzīgi bija," Harijs sacīja. „Tikai man liekas, ka drīzāk es viņam prasīju, „vai šis izgājiens ir domāts kā kaut kāds neatkārtojami pārgudrs plāns, kā nākotnē sagādāt sev priekšrocības, vai arī šis ir vienkārši kaut kas tik prasts un bezjēdzīgs, kas tikai apkauno Slīdeņa vārdu", nu kaut kur uz to pusi. Precīzi vārds vārdā vairs neatceros."

„Zini, tu te visiem tagad jauc galvu," blondais zēns noteica.

„Hm, kādā ziņā?" Harijs, tiešām apjucis, noteica.

„Voringtons teica, ka tad, ja kāds ilgu laiku nosēž zem Šķirmices, tā esot pirmā pazīme, ka te ir darīšana ar spēcīgu tumšo burvi. Cilvēki jau sāka runāt, vai viņiem tagad, drošs paliek drošs, nevajadzētu tev sākt pieslieties. Tad tu, Merlina dēļ, ņem un aizstāvi bariņu ar elšpūšiem. Un tad tu vēl pasaki Derikam, ka viņš apkauno Salazara Slīdeņa vārdu! Ko lai tagad cilvēki domā?"

„To, ka Šķirmice nolēma iešķirot mani tornī ar nosaukumu „Slīdenis! Tikai ākstos! Kraukļanags!" un atbilstoši tam es arī rīkojos."

Krabes un Goila kungi abi ieķiķinājās, bet Goila kungs aši piešāva mutei priekšā plaukstu.

„Labāk ejam ieņemt savas vietas," Drako noteica. Viņš brīdi svārstījās, tad izslējās mazliet taisnāk un ierunājās nedaudz formālāk. „Tomēr es gribētu paturpināt mūsu iepriekšējo sarunu - un, jā, es pieņemu tavus noteikumus."

Harijs palocīja galvu. „Vai tev būtu kas briesmīgi iebilstams, ja es lūgtu tevi paciesties līdz sestdienas pēcpusdienai? Es te šobrīd esmu iesaistījies tādās kā sacensībās."

„Sacensībās?"

„Gribu zināt, vai es varu izlasīt mācību grāmatas tikpat ātri, cik Hermione Grendžera."

„Grendžera," Drako atkārtoja. Un samiedza acis. „Tā draņķasine, kura ir iedomājusies būt par Merlinu? Ja tu esi sadomājis nolikt viņu pie vietas, tad, Poter, visi slīdeņi tev vēl tikai visu to labāko, un līdz sestdienai es tevi noteikti netraucēšu." Drako, kā apliecinādams cieņu, palieca uz priekšu galvu un tad devās prom, savu padoto pavadīts.

Opā, jau tagad redzu, ka šito visu iztamborēt nu gan būs jautri.

Klase jau tagad visai ātri pildījās ar visu četru krāsu apmalēm: zaļām, sarkanām, dzeltenām un zilām. Izskatījās, ka Drako ar saviem draudziņiem tagad centās ieņemt trīs blakus esošas sēdvietas pirmajā rindā, kuras, dabīgi, jau bija aizņemtas. Krabes un Goila kungi aktīvi bozās, tomēr nelikās, ka šīs izdarības nestu jel kādus panākumus.

Harijs noliecās pār savu aizsardzības grāmatu un atkal pievērsās lasīšanai.

2:35 pēcpusdienā, kad lielākā daļa sēdvietu jau bija aizņemtas un likās, ka visi bija sanākuši, profesors Drebelis krēslā pēkšņi sakustējās un izslēja taisnu muguru, un viņa seja parādījās uz plakanajiem, baltajiem četrstūriem, kas bija nolikti uz skolēnu galdiem.

Tas Hariju pārsteidza nesagatavotu - gan tas, ka bija parādījusies profesora Drebeļa seja, gan tas, ka šī ietaise atgādināja vientiešu televīziju. Tas likās vienlaikus nostaļģiski un skumji, jo aparāts tik ļoti līdzinājās kaut kam no mājām un tomēr īsti tāds nebija...

„Labdien, mani jaunie mācekļi," sacīja profesors Drebelis. Šķita, it kā viņa balss izskanētu no ekrāna uz galda un it kā viņš būtu uzrunājis tieši Hariju. „Laipni aicināti pirmajā cīņas maģijas nodarbībā - kā to reiz dēvēja senie Cūkkārpas dibinātāji - jeb, saucot to atbilstoši divdesmitā gadsimta beigām, aizsardzībā pret tumšajām zintīm."

Negaidīti pārsteigtie studenti aši steidza pierakstīt, ķerdami pēc pergamenta loksnēm vai kladēm.

„Nevajag," profesors Drebelis noteica. „Varat necensties pierakstīt to, kā kādreiz sauca šo priekšmetu. Tik bezjēdzīgas lietas jūsu atzīmi manās stundās neietekmēs. To es jums apsolu."

Daudzi skolēni pēc šī paziņojuma izslējās taisni, rādīdamies visai satraukti.

Profesors Drebelis sāji pasmaidīja. „Tiem, kuri ir izniekojuši savu laiku, lasīdami tās nekam nederīgās aizsardzības mācību grāmatas..."

Kāds izgrūda aizžņaugtu smilkstu. Harijs ieprātojās, vai tā diez nebija Hermione.

„...varbūt ir radies priekšstats, ka te, lai arī šo priekšmetu sauc aizsardzība pret tumšajām zintīm, būs darīšana tikai ar to, kā aizstāvēties pret kaut kādiem tur naktstaureņiem, kuri spēj izraisīt visai nejaukus sapņus, vai skābes gliemjiem, kuri var izšķīdināt sev ceļu cauri divas collas biezam baļķim turpat vai visas dienas garumā."

Profesors Drebelis uzcēlās kājās, piestumdams krēslu pie galda. Ekrāns Harijam uz galda izsekoja katru viņa kustību. Profesors Drebelis piesoļoja tuvāk pirmajai solu rindai un iesaucās:

„Ungārijas ragastis pārsniedz desmit vīru garumu! Tas spēj izspļaut uguni tik ātri un precīzi, ka var lidojumā izkausēt zibsni! Ragasti var nogalināt ar vienu vienīgu slepkavošanas lāstu!"

Skolēni noelsās.

„Kalnu trollis ir vēl bīstamāks par Ungārijas ragasti! Tas ir tik spēcīgs, ka var izkosties cauri tēraudam! Āda tam ir tik izturīga, ka apdullināšanas un ciršanas burvestības tam itin neko nevar nodarīt! Oža ir tik attīstīta, ka tas pat no attāluma spēj atšķirt, vai medījums atrodas barā vai arī ir viens un neaizsargāts! Un visbriesmīgākais ir tas, ka trollis atšķiras no citām maģiskajām būtnēm ar to, ka nepārtraukti sevī uztur pārvērtību - tas visu laiku pārvēršas pats savā ķermenī. Ja jums kaut kādā veidā izdotos noraut tam roku, pēc mirkļa jau būs ataugusi jauna! Uguns un skābe var izveidot viņa ķermenī rētaudus, kas uz īsu brīdi aizkavē troļļa reģenerācijas spēju - bet tikai labi ja uz stundām divām! Tie ir gana gudri, jo spēj likt lietā vāles un darbarīkus! Kalnu trollis ir trešais visspēcīgākais nāves aparāts, ko radījusi Daba! Trolli var nogalināt ar vienu vienīgu slepkavošanas lāstu."

Skolēni izskatījās visai šokēti.

Profesors Drebelis smīnēja diezgan drūmi. „Tajās jūsu nožēlojamās trešā gada aizsardzības mācību grāmatās teikts, ka tad, ja kalnu trolli apspīdināsiet ar saules gaismu, tas uz vietas sastings. Šis, mani jaunie mācekļi, ir viens no tās bezjēdzīgās informācijas piemēriem, ar kādu jums nekad nebūs darīšana manās stundās. Jūs taču nekad nesastapsiet kalnu trolli gaišā dienas laikā! Tāda doma, ka vajadzētu likt lietā saules gaismu, lai apturētu trolli, rodas no tā, ka grāmatu sastādījušie autori muļķīgā kārtā tikai cenšas izrādīties, cik sīkumaini smalkas ir viņu zināšanas, upurējot praktisko pielietojumu. Tikai tāpēc, ka vispārīgi pastāv kāds līdz smieklīgumam īpatnējs veids, kā uzveikt kalnu trolli, nenozīmē, ka jums patiesi to būtu arī jācenšas likt lietā! Slepkavošanas lāstu nav iespējams nobloķēt vai apturēt, un tas nostrādā ik reizi uz jebko, kam ir smadzenes. Ja jūs, kad būsiet pieauguši burvji, sapratīsiet, ka nespējat izmantot Slepkavošanas lāstu, tad jūs vienmēr varat vienkārši aizteleportēties projām! Tieši tāpat ir ieteicams rīkoties arī tad, ja sastapsieties ar otro nāvējošāko radījumu, atprātotāju. Jums vienkārši jāteleportējas projām!"

„Protams, ja vien," profesors Drebelis teica, balsij vēršoties zemākai un stingrākai, „jūs neatrodaties pretteleportēšanās burvestības iedarbības zonā. Nē, īstenībā ir tikai viens vienīgs briesmonis, kurš var jūs apdraudēt arī tad, kad esat kļuvuši pieauguši. Visbīstamākais briesmonis pasaulē, tik bīstams, ka pārējie tam nestāv pat ne tuvu klāt. Tumšais burvis. Tas ir vienīgais, kurš vēl arvien spēs jūs apdraudēt."

Profesors Drebelis bija cieši sakniebis lūpas. „Par nožēlošanu man nāksies jums mācīt visus tos niekus, kas ir jāapgūst, lai jūs varētu sekmīgi nokārtot ministrijas apstiprinātos pirmā gada eksāmenus. Tā kā visā visumā šīs atzīmes viņu izvēlētajos priekšmetos nekādi neietekmēs jūsu dzīvi nākotnē, tad visiem tiem, kuri vēlas tikai puslīdz labi tikt galā ar eksāmenu, es varu novēlēt izšķiest savu laiku, studējot mūsu nožēlojamo mācību grāmatu. Šī mācību priekšmeta nosaukums nav aizsardzība pret nenozīmīgiem kaitēkļiem. Jūs esat atnākuši šeit, lai mācītos aizstāvēties pret tumšajām zintīm. Kas nozīmē - tā, lai nebūtu nekādu pārpratumu, - mācīties aizstāvēties pret tumšajiem burvjiem. Pret tādiem cilvēkiem ar zižļiem, kuri grib nodarīt jums pāri un kuriem visticamāk tas arī izdosies, ja vien jūs vispirms kaut ko nenodarīsiet viņiem! Nav aizsardzība bez uzbrukuma! Nav aizsardzība bez pretošanās! Resnie, rijīgie, auroru apsargātie politiķi, kuri ir sastādījuši jūsu mācību programmu, uzskata, ka šī patiesība jums kā vienpadsmitgadniekiem ir pārāk skarba. Lai tukšums parauj tos muļķus! Jūs esat atnākuši šeit, lai mācītos priekšmetu, kas Cūkkārpā ticis pasniegts jau astoņsimt gadus! Laipni aicināti pirmajā cīņas maģijas mācību gadā!"

Harijs sāka aplaudēt. Viņš nespēja atturēties, tas bija pārāk iedvesmojoši.

Kolīdz Harijs bija iesācis aplaudēt, arī no grifidoru puses bija jūtama kaut kāda reakcija, un vēl vairāk sajūsminājās slīdeņi, tomēr šķita, ka lielākoties skolēni bija pārāk apmulsuši, lai kā nebūt reaģētu uz profesora uzrunu.

Profesors Drebelis novēcināja roku, un aplausi acumirklī norima. „Liels paldies," noteica profesors Drebelis. „Un tagad pie praktiskās puses. Esmu apvienojis visas pirmziemnieku klases vienā, tādējādi es varēšu jums atvēlēt divreiz vairāk tiešās klases kontaktstundas nekā to varētu panākt tikai ar divu klašu apvienojumu..."

Skolēni šausmās noelsās.

„...un arī lielāku mācību slodzi, kuru jums atlīdzināšu ar to, ka neuzdošu mājasdarbus."

Šausmu elsieni tūdaļ norima.

„Jā, jūs dzirdējāt pareizi. Es jums mācīšu, kā cīnīties, nevis kā uzrakstīt divpadsmit collas par kaušanos līdz pirmdienai."

Harijs bezgala vēlējās, kaut tagad sēdētu blakus Hermionei, jo tad varētu redzēt viņas seju, taču, no otras puses, visticamāk viņš to jau tāpat spēja pietiekami precīzi iztēloties.

Piedevām Harijs bija iemīlējies. Tās būs kāzas trijatā: viņš, Laikgriezis un profesors Drebelis.

„Tie, kuriem būs tāda vēlēšanās, varēs piedalīties manis organizētajās ārpusstundu aktivitātēs, kuras jums, cerams, liksies gan pietiekami interesantas, gan izglītojošas. Vai vēlaties parādīt pasaulei pats savas spējas tā vietā, lai tikai skatītos, kā četrpadsmit citi cilvēki spēlē kalambolu? Manā armijā varēs cīnīties vairāk nekā septiņi cilvēki."

Ej tu nost.

„Šajā un arī citās ārpusstundu aktivitātēs varēsiet nopelnīt Drebeļa punktus. Kas tie tādi par Drebeļa punktiem, jūs jautāsiet? Torņu punktu sistēma nespēj apmierināt manas vajadzības, jo tajā pārāk reti iespējams nopelnīt punktus. Es dodu priekšroku tam, lai studenti manās stundās daudz biežāk varētu uzzināt par savu progresu. Retos gadījumos es jums uzdošu arī rakstisku kontroldarbu, kurš jau rakstīšanas laikā pats sevi izlabos, un, ja jums būs daudz nepareizu atbilžu uz vienas konkrētas tēmas jautājumiem, kontroldarbs jums norādīs tos skolēnus, kuriem šie jautājumi ir pareizi atbildēti, un šie skolēni, palīdzot jums, varēs nopelnīt Drebeļa punktus."

...Oho. Kāpēc gan citi profesori nelieto šādu sistēmu?

„Un kāds tad būs labums no Drebeļa punktiem, jūs jautāsiet? Iesākumam - desmit Drebeļa punkti ir līdzvērtīgi vienam torņa punktam. Bet ar tiem jūs varēsiet iegūt arī citus labumus. Varbūt vēlaties kārtot eksāmenu citā laikā? Varbūt ir kāda nodarbība, kuru jums varētu būt īpaši liela vēlēšanās izlaist? Jūs drīz uzzināsiet, ka es varu būt ļoti pretimnākošs pret studentiem, kuri būs nopelnījuši pietiekami daudz Drebeļa punktu. Drebeļa punkti noteiks to, kuri būs armiju ģenerāļi. Un uz Ziemassvētkiem - tieši pirms Ziemassvētku brīvlaika - es kādam piepildīšu vēlēšanos. Tas var būt jebkas, kas saistīts ar skolu un ko iespējams panākt ar manu spēku, ietekmi un, pats galvenais, ar manu atjautību. Jā, es biju slīdenis, un tāpēc es tagad piedāvāju noformulēt viltīgu plānu jums par labu, ja tieši tas spēs piepildīt jūsu vēlēšanos. Šo vēlēšanos es izpildīšu tam, kurš starp visiem septiņiem mācību gadu studentiem būs nopelnījis visvairāk Drebeļa punktu."

Un tam jābūt Harijam.

„Tagad atstājiet savas grāmatas un kustamās mantas uz galda - tām nekas slikts nenotiks, jo ekrāni tās pieskatīs, - un nāciet lejā uz šo platformu. Tagad uzspēlēsim spēli ar nosaukumu „Kurš šajā klasē ir visbīstamākais skolēns"."

Harijs ar labo roku novicināja zizli un noteica: „Ma-ha-su!"

Atskanēja vēl viens spalgs ding, kas nāca no zilas lodes, ko profesors Drebelis bija piešķīris Harijam par mērķi. Tieši šī skaņa liecināja par ideālu trāpījumu, kuru Harijs bija dabūjis jau devīto reizi no pēdējiem desmit mēģinājumiem.

Kaut kādā vīzē profesors Drebelis bija uzracis burvestību, kuru bija neticami viegli izrunāt un kurai bija smieklīgi vienkārša zižļa kustība, un kurai bija nosliece šaut tieši uz to, uz ko tu tobrīd skatījies. Profesors Drebelis gan bija iebildis, ka īstā cīņas maģija ir daudz sarežģītāka par šo te. Ka šī burvestība īstā cīniņā ir pilnīgi nekam nederīga. Ka tā ir vienkārši kontrolēti virzīta maģijas strūkla, kuras būtība sastāvēja tikai no tēmēšanas, un ka tā trāpījuma gadījumā uz īsu brīdi rada sāpes, kas varētu būt pielīdzināmas labi ja pamatīgam belzienam pa degunu. Ka pats galvenais šī uzdevuma mērķis ir pārbaudīt, kurš spēj ātri mācīties, jo profesors Drebelis bija pārliecināts, ka neviens agrāk nav saskāries ar šo burvestību vai kaut ko tai līdzīgu.

Harijam tas viss bija vienalga.

„Ma-ha-su!"

No zižļa izšāvās sarkana enerģijas šautra un trāpīja mērķim, un zilā lode jau atkal nodinkšķēja, kas nozīmēja, ka viņa burvestība patiešām ir nostrādājusi.

Harijs pirmo reizi, kopš bija ieradies Cūkkārpā, jutās kā īsts burvis. Viņš labāk būtu vēlējies, lai mērķis izvairās kā tās mazās zilās lodītes, ar kurām Bens Kenobi trenēja Lūku, taču profesors Drebelis bija nostādījis visus skolēnus un viņu mērķus noteiktā izkārtojumā tā, ka tie nevarēja viens otram trāpīt.

Tad Harijs nolaida zizli, paspēra sāņus soli, iegriezdams roku, pacirta augšup zizli un iesaucās: „Ma-ha-su!"

Atskanēja zemākas frekvences bing, kas nozīmēja, ka viņam bija izdevies gandrīz pareizi.

Harijs ielika zizli kabatā, tad pakāpa atpakaļ pa kreisi un, izrāvis zizli, šāva vēl vienu sarkanu enerģijas šautru.

Spalgais ding, ļoti iespējams, bija vispatīkamākā skaņa, kādu Harijs savā mūžā bija dzirdējis. Harijs no uzvaras prieka gribēja pilnā kaklā iekliegties. ES SPĒJU BURT! BĪSTIETIES MANIS, FIZIKAS LIKUMI, KĀ ES JŪS TŪLĪT PĀRKĀPŠU!

„Ma-ha-su!" Harijs skaļi iesaucās, taču viņa bļāviens praktiski nebija manāms nepārtrauktajā, līdzīgo izsaucienu murdoņā, kas rosījās klasē uz platformas.

„Pietiks," noteica profesora Drebeļa pastiprinātā balss. (Tā nebija skaļa. Tā izskanēja it kā parastā skaļumā, taču tā likās kā noskanam tev pie kreisā pleca neatkarīgi no tā, kur tu tajā brīdī stāvēji attiecībā pret paša Drebeļa atrašanās vietu.) „Redzu, ka nu jau visiem ir izdevies kaut vienu reizi." Mērķim domātās lodes pārtapa sarkanas un sāka celties augšup uz griestu pusi.

Profesors Drebelis stāvēja uz paaugstinājuma platformas vidū, ar vienu roku viegli atspiedies pret galdu.

„Es jau teicu," profesors Drebelis sacīja, „ka mēs tagad spēlēsim tādu spēli, ko sauc ‘Kurš šajā klasē ir visbīstamākais skolēns'. Viens no šīs klases skolēniem apguva šumeru šāvienšautras lāstu ātrāk par visiem citiem..."

Nu, protams, bla bla bla.

„...un pamanījās izpalīdzēt vēl septiņiem citiem skolēniem. Par ko viņa jūsu gadā ir nopelnījusi pirmos septiņus Drebeļa punktus. Panāc šurp, Hermione Grendžera. Nu ir laiks pāriet šīs spēles nākamajā fāzē."

Hermione Grendžera sāka soļot uz priekšu, sejā rādoties reizē apmierinātam triumfam un nedrošumam. Kraukļanagi viņu uzlūkoja ar lepnumu, slīdeņi - ar glūnošiem skatieniem, bet Harijs - ar atklātu aizkaitinājumu. Šoreiz Harijam bija veicies tīri labi. Visticamāk viņš bija klases augšgalā - tagad, kad visiem iznāca sastapties ar vienlīdz nezināmu burvestību, un Harijs bija izlasījis visu Adalberta Blēņāna Maģijas teoriju. Un tomēr Hermione bija viņu pārspējusi.

Kaut kur prāta nostūrī uzradās bailes, ka varbūt Hermione vienkārši ir gudrāka par viņu.

Tomēr pagaidām Harijs lika visas savas cerības uz to, ka (a) Hermione bija izlasījusi daudz vairāk nekā tikai parastās standarta mācību grāmatas vai (b) Adalberts Blēņāns bija kaut kāds vecs, sagrabējis kraķis, kurš sarakstījis savu Maģijas teoriju, lai tikai iztaptu kaut kādai tur skolas valdei, kura piedevām daudz nelikās zinis par to, kas gan vienpadsmitgadniekiem tiešām būtu jāzina.

Hermione bija nonākusi pie centrālā pacēluma un uzkāpa uz tā.

„Hermione Grendžera pilnībā apguva sev pavisam nepazīstamu burvestību tikai divu minūšu laikā, praktiski veselu minūti ātrāk nekā nākamais labākais aiz viņas." Profesors Drebelis lēnām nolūkojās riņķī, uzskatīdams visus studentus, kas viņus abus vēroja no malas. „Vai Grendžeras jaunkundzes gudrība padara viņu par visbīstamāko skolēnu klasē? Nu? Kā jūs domājat?"

Nelikās, ka šobrīd vispār kāds kaut ko domā. Pat Harijs īsti nezināja, ko atbildēt.

„Nu tad noskaidrosim to, vai ne?" sacīja profesors Drebelis. Viņš atkal pievērsās Hermionei un ar plašu žestu norādīja uz klasi. „Izvēlieties kādu skolēnu pēc savas patikas un raidiet viņam virsū šāvienšautras lāstu."

Hermione sastinga savā vietā.

„Nu taču," profesors Drebelis vienkārši noteica. „Jūs izpildījāt šo burvestību aboslūti perfekti vairāk nekā piecdesmit reizes. Sāpes nebūs ilglaicīgas vai pat vispār diez ko sāpīgas. Tās līdzinātos aptuveni kārtīgam belzienam un būtu jūtamas tikai īsu mirkli." Profesora Drebeļa balss kļuva stingrāka. „Grendžeras jaunkundze, es jums kā profesors izsaku tiešu pavēli. Izvēlieties mērķi un raidiet šāvienšautras lāstu."

Hermione bija šausmās sašķobījusi seju, bet zizlis viņai rokā drebēja. Harijs, juzdams līdzi, pats ar pirkstiem bija iekrampējies savā zizlī. Kaut arī viņš labi redzēja, ko profesors Drebelis cenšas panākt. Kaut arī viņš labi saprata, ko profesors Drebelis cenšas pierādīt.

„Ja jūs, Grendžeras jaunkundze, nepacelsiet zizli un neizšausiet, jūs zaudēsiet Drebeļa punktu."

Harijs noraudzījās uz Hermioni, vēlēdamies, kaut viņa palūkotos uz viņa pusi. Viņš ar labo roku klusi plikšķināja sev pa krūtīm. Izvēlies mani, es no šāviena nebaidos...

Hermionei noraustījās zižļa roka; tad viņas seja atslāba, un viņa nolaida zizli gar sāniem.

„Nē," sacīja Hermione Grendžera.

Viņa to izteica nosvērti, un, kaut arī tas neizskanēja skaļi, klusumā to sadzirdēja itin visi.

„Tad es noņemu jums vienu punktu," sacīja profesors Drebelis. „Šis bija pārbaudījums, un jūs to neesat izturējusi."

Tas viņu aizskāra. Harijs to labi redzēja. Tomēr viņa stingri palika pie sava.

Profesors Drebelis ierunājās līdzjūtīgā balsī, kas likās piepildām visu telpu. „Ne vienmēr pietiek ar zināšanām vien, Grendžeras jaunkundz. Ja nespējat nodarīt vai uzņemt uz sevis tādu vardarbību, kas pielīdzināma kājas īkšķa atsišanai pret stūri, tad jūs nespēsiet sevi aizsargāt un nespēsiet būt sekmīga aizsardzības mācību priekšmetā. Lūdzu, atgriezieties atpakaļ pie saviem klasesbiedriem."

Hermione devās atpakaļ pie kraukļanagu bariņa. Viņas seja likās miera pilna, un Harijam kaut kāda savāda iemesla pēc teju vai sagribējās aplaudēt. Kaut arī profesoram Drebelim tiešām bija taisnība.

„Tātad," profesors Drebelis noteica. „Ir skaidrs, ka Hermione Grendžera nav visbīstamākā skolniece šajā klasē. Kā jūs domājat, kurš tad šeit varētu būt visbīstamākais? - Tas ir, protams, ja neskaita mani."

Pat nedomādams, Harijs tūlīt pievērsās slīdeņu kontingentam.

„Drako no dižciltīgā un senā Malfoju nama," noteica profesors Drebelis. „Tā vien šķiet, ka daudzi klasesbiedri lūkojas jūsu virzienā. Panāciet nu šurpu, lūdzu."

Drako nāca arī, ar pamatīgu lepnumu iznesdams savu personu. Viņš uzkāpa uz paaugstinājuma un ar smaidu noraudzījās uz profesoru Drebeli.

„Malfoja kungs," profesors Drebelis sacīja. „Šaujiet."

Harijs būtu mēģinājis apstādināt šautru, ja tam būtu pieticis laika, taču Drako ar vienu veiklu kustību jau bija apsviedies riņķī pret kraukļanagu pulciņu, pacēlis zizli un noteicis „Mahasu!" it kā tā būtu tikai viena vienīga zilbe, un Hermione bija noteikusi „Au!", un ar to arī viss beidzās.

„Labi trāpīts," noteica profesors Drebelis. „Jums pienākas divi Drebeļa punkti. Tomēr sakiet, lūdzu, kāpēc tēmējāt tieši uz Grendžeras jaunkundzi?"

Uz brīdi iestājās klusums.

Visbeidzot Drako ierunājās: „Jo viņa visvairāk izcēlās."

Profesora Drebeļa lūpas izstiepās plānā smaidā. „Un tas ir īstais iemesls, kādēļ Drako Malfojs ir bīstams. Būtu viņš izvēlējies jebkuru citu skolēnu, visticamāk tas skolēns ņemtu ļaunā, un Malfoja kungs droši vien būtu ieguvis sev ienaidnieku. Un ja Malfoja kungs būtu sniedzis kādu citu paskaidrojumu, kādēļ izvēlējās tieši Grendžeras jaunkundzi, viņš panāktu tikai to, ka daži viņu gribētu atstumt, pretī par to saņemot sabiedroto aplausus, kuri izskanētu tik un tā, neatkarīgi no tā, vai viņš vispār būtu ko teicis. Tas liecina, ka Malfoja kungs ir bīstams, jo viņš zina, kam tēmēt un kam netēmēt, kā izvēlēties sabiedrotos un kā neradīt sev ienaidniekus. Jums, Malfoja kungs, pienākas vēl divi Drebeļa punkti. Un tā kā jūs nupat nodemonstrējāt tik priekšzīmīgu Slīdeņa tikumu, es domāju, ka arī Salazara tornis ir nopelnījis punktu. Jūs varat atkal piebiedroties saviem draugiem."

Drako viegli paklanījās un atgriezās pie slīdeņu pulciņa. Viens otrs, zaļi apvīlētajā mantijā tērptais, sāka aplaudēt, taču profesors Drebelis noraidoši pacēla roku, un atkal iestājās klusums.

„Varētu šķist, ka mūsu spēle ir noslēgusies," sacīja profesors Drebelis. „Un tomēr šajā klasē ir vēl kāds skolēns, kurš ir vēl bīstamāks par Malfoju dzimtas mantinieku."

Un tagad nez kāda iemesla dēļ neparasti daudzi cilvēki raudzījās uz...

„Harij Poter. Panāciet šurp."

Tur nekas labs nevarēja iznākt.

Harijs negribīgi devās tuvāk pacēlumam, uz kura stāvēja profesors Drebelis, arvien vēl viegli atbalstījies pret skolotāja galdu.

Likās, ka satraukums par to, ka jāiznāk visu priekšā līdz paaugstinājumam, ir saasinājis Harija prātu, un viņš domās izskatīja iespējas, ko profesors Drebelis varētu teikt, kas tieši norāda uz Harija bīstamību. Vai viņš gribēs, lai Harijs nodemonstrē kādu burvestību? Ar kuru var sakaut Tumsas pavēlnieku?

Vai būtu jānodemonstrē sava it kā esošā imunitāte pret Slepkavošanas lāstu? Cerams, ka profesors Drebelis ir pietiekami saprātīgs, lai tomēr nemēģinātu ko tādu...

Harijs apstājās tieši pie paaugstinājuma, bet profesors Drebelis nelūdza viņam pienākt tuvāk.

„Ironiskā kārtā," sacīja profesors Drebelis, „jūs visi raugāties uz īsto cilvēku, bet pilnīgi nepareiza iemesla dēļ. Jūs šobrīd domājat," profesora Drebeļa lūpas uzliecās, „ka Harijs Poters ir sakāvis Tumsas pavēlnieku, un tāpēc noteikti ir ļoti bīstams. Phe. Viņam bija tikai viens gadiņš. Lai arī kāds likteņa pavērsiens nospēlēja savu lomu Tumsas pavēlnieka sakāvē, tam diez vai bija liels sakars ar Potera kunga cīņas prasmēm. Tomēr pēc tam, kad izdzirdēju runas par to, ka viens kraukļanags ir stājies pretī pieciem vecākiem slīdeņiem, es iztaujāju dažus aculieciniekus un nonācu pie secinājuma, ka tieši Harijs Poters būs visbīstamakais skolēns."

Adrenalīna šalts saviļņoja Harija organismu, no kā viņš izslējās taisnāk. Viņš nezināja, pie kāda secinājuma bija nonācis profesors Drebelis, taču tas nevarēja būt nekas labs.

„Ā, profesor Drebeli..." Harijs iesāka teikt.

Profesors Drebelis šķita kļuvis priecīgāks. „Jūs domājat, ka esmu nonācis pie nepareiza secinājuma, vai ne, Potera kungs? Gan jūs iemācīsieties mani novērtēt labāk." Profesors Drebelis izslējās taisni, vairs nebalstīdamies pret galdu. „Potera kungs, katra lieta ir paredzēta kādam konkrētam pielietojumam. Izvēlieties desmit priekšmetus šajā telpā un nosauciet tiem neparastus pielietojumus, kā tie noderētu cīņā!"

Harijs uz mirkli bija palicis bez valodas - viņš jutās pilnībā šokēts, ka kāds viņu tiešām bija sapratis jau no pusvārda.

Un tad sāka rasties idejas.

„Klasē ir galdi, kuri ir pietiekami smagi, lai, krītot no liela augstuma, spētu nogalināt. Krēsliem ir metāla kājas, ar ko varētu pretinieku sadurt, ja tās triektu ar gana lielu spēku. Ja no klases aizvāktu prom gaisu, tad tā iztrūkums būtu nāvējošs, jo cilvēki vakuumā nomirtu, un telpā tad arī izplatītos indīgas gāzes."

Harijs uz mirkli apklusa, lai ievilktu elpu, un šīs pauzes brīdī profesors noteica:

„Tās ir trīs lietas. Bet vajadzēja nosaukt desmit. Nu jau laikam būsiet nosaucis visu, ko no klasē atrodamajām lietām var izmantot."

„Ha! Var aizvākt prom grīdu un tad apakšā uztaisīt bedri ar pīķiem, kurā varētu iekrist iekšā, griesti var kādam uzkrist virsū, sienas var izmantot kā izejmateriālu pārvērtībām - lai uztaisītu visvisādus nāvējošus ieročus, teiksim, nažus."

„Tagad ir seši piemēri. Vairāk jau diez vai kaut ko sakasīsiet?"

„Es pat vēl neesmu godīgi iesācis! Rekur, te ir visi tie cilvēki! Kaut arī grifidori, protams, arī tāpat bez mudināšanas uzbruktu ienaidniekam..."

„Šo gan es neieskaitīšu."

„...bet viņu asinīs var kādu noslīcināt. Kraukļanagi ir slaveni ar savām smadzenēm, bet arī citus viņu iekšējos orgānus var pārdot melnajā tirgū, lai par sapelnīto naudu tad nolīgtu algotu slepkavu. Slīdeņi ne vien var būt noderīgi kā slepkavnieki, bet viņus arī var mest ar pietiekami lielu ātrumu, lai nosistu ienaidnieku. Un elšpūši vēl bez tā, ka ir tik ļoti centīgi, savā ķermenī satur kaulus, kurus var izņemt ārā, noasināt un izmantot kā ieroci, lai kādu nodurtu."

Nu jau visa klase, stipri izbijušies, blenza uz Hariju. Šokēti izskatījās pat slīdeņi.

„Ir desmit, ja es tomēr ieskaitīšu arī to piemēru par kraukļanagiem. Tā, tagad vēl bonusiņam došu vienu Drebeļa punktu par katru priekšmetu klasē, kura pielietojums vēl netika minēts." Profesors Drebelis apveltīja Hariju ar laipnu smaidu. „Šobrīd visi šeit, klasē, tagad noteikti domā, ka ar to nu gan jūs netiksiet galā, jo esat nosaucis pilnīgi visu, izņemot mērķus, par kuriem jūs tāpat neko nevarat izdomāt."

„Kā tad! Es pieminēju cilvēkus, bet neko vēl neteicu par savu mantiju, ar kuru es varētu nožņaugt ienaidnieku, ja to pietiekami stingri aptītu viņam ap kaklu, vai arī Hermiones Grendžeras mantiju, ko var saplēst garās strēmelēs, kuras var sasiet virvē, un tad ar to var kādu pakārt, vai arī Drako Malfoja mantiju, kuru var aizdedzināt un tādējādi izraisīt ugunsgrēku..."

„Trīs punkti," noteica profesors Drebelis, „bet drēbes tagad lieciet mierā."

„Es savu zizli varu iegrūst ienaidniekam acu dobumā tieši cauri smadzenēm," un kāds klusi, aizžņaugti šausmās iespiedzās.

„Četri punkti, bet zižļi lai paliek."

„Ja iestumtu kādam rīklē savu rokaspulksteni, viņš nosmaktu..."

„Pieci punkti, un nu jau pietiks."

„Eh," nopūtās Harijs. „Desmit Drebeļa punkti atbilst vienam nama punktam, pareizi? Jūs varējāt man ļaut turpināt, līdz es būtu uzvarējis Skolas kausa izcīņā, jo es pat vispār nebiju kārtīgi iesācis, es pat nemaz nepaspēju nosaukt nevienu neparastu piemēru jel kaut kam no visa tā, kas man ir kabatās," vai arī tajā pašā ēzeļādas maciņā, un, kaut arī viņš nevienam neko nedrīkstēja teikt par Laikgriezi vai paslēpni, par tām sarkanajām lodēm jau nu gan viņš tomēr būtu varējis kaut ko izdomāt...

„Pietiks, Potera kungs. Nu, kā ir - vai tagad jums ir skaidrs, kāpēc Potera kungs ir visbīstamākais skolēns šajā klasē?"

Iesākās klusa, piekrītoša murdoņa.

„Sakiet, lūdzu, skaļi. Terij Būt, kāpēc jūsu klasesbiedrs ir bīstams?"

„Ā... ē... jo viņš ir radošs?"

„Nepareizi!" nobļāvās profesors Drebelis, un viņš ar dūri spēji uzsita pa galdu, un no pastiprinātās skaņas visi salēcās. „Absolūti visas Potera kunga idejas bija pilnīgi nekam nederīgas!"

Harijs pārsteigts salecās.

„Aizvākt prom grīdu, lai apakšā varētu uztaisīt bedri ar pīķiem? Jāsmejas! Cīņā nav tik daudz laika, lai ko tādu varētu sagatavot, un pat ja arī būtu laika gatavoties, tad ir simtiem citu, daudz labāku ideju slazdiem! Pārvērst sienu materiālus? Potera kungs neprot burt pārvērtības! Potera kungs izteica precīzi vienu domu, kuru varētu izmantot tūlītēji cīņā, nekā īpaši negatavojoties; kur nevajag, lai ienaidnieks atrastos kādos īpašos apstākļos vai nav vajadzīgs lietot maģiju, kuru Potera kungs neprot. Tā bija doma, ka vajadzētu iztriekt zizli cauri acs dobumam. Taču tā drīzāk varētu salauzt pašu zizli nekā nogalināt ienaidnieku! Īsāk sakot, Potera kungs, baidos, ka diemžēl jūsu ierosinājumi visi kā viens bija vienlīdz briesmīgi."

„Ko?" Harijs sašutis noteica. „Jūs lūdzāt, lai nosaucu neparastas idejas, nevis praktiskas! Es centos domāt ārpus rāmjiem! Kā tad jūs liktu lietā kaut ko no šīs klases lietām, ja gribētu kādu nogalināt?"

Profesora Drebeļa skatiens rādījās nosodošs, tomēr viņam ap acīm rotājās smaida krunciņas. „Potera kungs, es neko neminēju par to, ka jums kāds būtu jānogalina. Reizēm noteiktā laikā un vietā ienaidnieks ir jāsagūsta dzīvs, un Cūkkārpas klases telpa pilnīgi noteikti ir viena no tām vietām, kur savu pretinieku atstāsim dzīvu. Bet atbildot uz jūsu jautājumu - es vienkārši iebelztu ar krēslu viņam pa skaustu."

No slīdeņu puses atskanēja smiekli, taču viņi smējās kopā ar Hariju, nevis par viņu.

Visi pārējie izskatījās visai šausmu pārņemti.

„Tomēr Potera kungs tagad ir nodemonstrējis, kapēc viņš ir visbīstamākais skolēns šajā klasē. Es lūdzu, lai viņš nosauc neparastus pielietojumus lietām, kas atrodas šajā klasē, kā tās varētu pielietot cīņā. Potera kungs varēja ierosināt, ka galdu var izmantot, lai nobloķētu lāstu vai ka ar krēslu var paklupināt tuvojošos ienaidnieku, vai ka drēbes var aptīt sev ap roku, kas varētu kalpot par tādu kā vairogu. Tā vietā pilnīgi visi pielietojumi, ko Potera kungs nosauca, bija uzbrūkoši, nevis aizsardzības nolūkos, un bija nāvējoši vai turpat gandrīz nāvējoši."

Ko? Paga, tā nu gan nevarēja būt taisnība... Harijam uznāca teju vai reibonis, kamēr viņš centās atcerēties, kādi tieši bija izskanējuši viņa teiktie ierosinājumi - noteikti, ka bija arī kāds ne tik skarbs piemērs...

„Un tāpēc," profesors Drebelis sacīja, „Potera kunga idejas bija tik īpatnējas un bezjēdzīgas - jo viņam bija jāizgudro kaut kas īpaši nepraktisks, lai sasniegtu savu nolikto latiņu: nogalināt ienaidnieku. Viņa prātā jebkura ideja, kura neatbilda šim nosacījumam, vispār netika apsvērta kā vērā ņemšas vērta. Šādi atspoguļojas īpašība, ko var saukt par nodomu nogalināt. Man tāds piemīt. Harijam Poteram tāds piemīt, un tieši šīs īpašības dēļ viņš spēja noraudzīties ar pārākumu uz pieciem vecākiem slīdeņiem. Drako Malfojam šī īpašība nepiemīt, vismaz vēl nē. Malfoja kungs diez vai saviebtos no runām par vienkāršu slepkavību, tomēr pat viņš likās šokēts - jā bijāt gan, Malfoja kungs, es vēroju jūsu seju -, kad Potera kungs runāja par to, kā varētu izmantot jūsu klasesbiedru ķermeņus kā vienkāršu nogalināšanas rīku. Jūsu prātā ir blokatori, kas jums liek novērsties no tādām domām. Potera kungs domā tikai un vienīgi par to, kā nogalināt ienaidnieku, viņš liks lietā jebko, lai to paveiktu, viņš nenoraustās no šīs domas, viņam nav tādu blokatoru. Kaut arī viņa jaunais ģēnijs ir tik neorganizēts un nepraktisks, ka tas kļūst bezjēdzīgs, viņa nodoms nogalināt padara Hariju Poteru par Visbīstamāko skolēnu klasē. Un pēdējais punkts tiek viņam - nē, lai tas ir Kraukļanaga punkts - jo viņam piemīt šī obligātā īpašība, kas nepieciešama ikkatram īstam burvim cīnītājam."

Harijam mute bija pavērusies vaļā mēmā šokā, kamēr viņš izmisīgi centās izdomāt, ko tieši varētu iebilst. Es tāds vispār neesmu!

Bet viņš manīja, ka pārējie skolēni jau bija sākuši tam noticēt. Harija prāts izmeklēja visas malas pēc kaut viena iespējamā nolieguma, tomēr nespēja nevienu tādu atrast, ko varētu likt pretī profesora Drebeļa autoratīvā balsī izteiktajam. Labākais, ko Harijs spēja sagudrot, bija: „Es neesmu psihopāts, es tikai esmu ļoti radošs," un tas skanēja diezgan ļaunu vēstoši. Vajadzēja pateikt kaut ko negaidītu, kaut ko tādu, kas piespiestu cilvēkus apstāties un padomāt...

„Un tagad," profesors Drebelis sacīja. „Potera kungs. Šaujiet."

Nu protams, nekas nenotika.

„Ā, nu labi," noteica profesors Drebelis. Viņš nopūtās. „Laikam jau būs jāsāk no paša gala. Potera kungs, izvēlieties kādu skolēnu, kuram raidīt virsū šāvienšautras lāstu. Jūs to izšausiet, pirms es šodien palaidīšu jūs ārā no klases. Ja jūs nešausiet, es sākšu ņemt nost torņa punktus, līdz jūs tomēr izšausiet."

Harijs palēnām pacēla zizli. Vismaz tik daudz viņam bija jāpakļaujas, citādi Drebelis jau uzreiz sāks ņemt nost punktus.

Lēnām griezdamies riņķī kā uz mikroviļņu krāsns šķīvja, Harijs pavērsās pret slīdeņiem.

Harijs ieskatījās Drako sejā.

Drako Malfojs nelikās pat ne mazdrusciņ nobijies. Blondmatainais  zēns gan neizrādīja nekādu acīmredzamu aicinājumu, kā to Harijs bija mēģinājis darīt zināmu Hermionei, taču no otras puses nekādu lielu izbrīnu tas neizraisīja. Citiem slīdeņiem tas visticamāk liktos stipri savādi.

„Kāpēc tāda vilcināšanās?" sacīja profesors Drebelis. „Pilnīgi skaidrs, ka jums šobrīd ir tikai viena acīmredzama izvēle."

„Jā," Harijs noteica. „Ir tikai viena acīmredzama izvēle."

Harijs sagrieza zizli un izsacīja „Ma-ha-su!"

Klasē iestājās absolūts klusums.

Harijs sapurināja kreiso roku, cenzdamies ātrāk tikt vaļā no dzelošās sajūtas.

Vēl arvien valdīja klusums.

Visbeidzot profesors Drebelis nopūtās. „Jā, nu visai atjautīgi, bet ar šo bija paredzēts apgūt kādu noteiktu mācību, kuru jūs ņēmāt un apgājāt. Atņemu vienu punktu Kraukļanagam, ka bijāt gatavs upurēt īsto uzdevuma mērķi, lai tikai izrādītu savu viszinību. Nodarbība beigusies."

Un pirms kāds vēl paspēja ko iebilst, Harijs nodziedāja:

„Tikai ākstos! KRAUKĻANAGS!"

Vēl īsu mirkli pēc tam bija pilnīgs klusums, kurā varēja dzirdēt, kā cilvēki domā, un tad iesākās sačukstēšanās, kas pamazām pieauga līdz sarunu rēkoņai.

Harijs pagriezās pret profesoru Drebeli; viņiem vajadzēja izrunāties...

Drebelis rādījās gaužām sagumis un smagiem soļiem vilkās atpakaļ uz savu sēdvietu.

Nē. Neies cauri. Viņiem patiešām vajadzēja izrunāties. Lai viņš iet iebāzties ar savu zombija gājienu, gan jau profesors Drebelis atmodīsies, ja Harijs viņam pāris reizes tā stingrāk iebakstīs. Harijs sāka soļot uz priekšu...

NĒ

NEDARI TĀ

SLIKTA DOMA

Harijs sajuta reiboni un nolīgojies tūdaļ apstājās.

Un tad jau viņu bija apstājis bariņš ar kraukļanagiem, un sākās apspriešanās.

„Jūs spēsiet saskatīt sakarības, sadzirdēsiet, kādā ritmā pasaule dun."

Ceturtdiena.

Precīzāk - 7:24 ceturtdienas rītā.

Harijs sēdēja gultā; mācību grāmata sašļukusi viņa ļenganajās rokās.

Harijam tikko bija ienākusi prātā ideja patiesi spīdošam eksperimentam, ko vajadzētu pārbaudīt.

Tas nozīmē, ka vajadzēs pagaidīt vēl vienu stundu līdz brokastīm, taču tāpēc jau viņam ir graudu batoniņi. Nē, šo ideju pilnīgi noteikti vajag pārbaudīt tūlīt pat nekavējoties.

Harijs nolika malā mācību grāmatu, izlēca ārā no gultas, apskrēja gultai apkārt, izrāva kofera pagraba līmeni, notipināja lejā pa kāpnēm un sāka pārkrāmēt kastes ar grāmatām. (Viņam tiešām vienreiz par visām reizēm vajag izkrāmēt grāmatas un salikt tās grāmatplauktos, taču šobrīd tam nav laika, jo jāsacenšas ar Hermioni mācību grāmatu lasīšanā, un šobrīd viņš ir iekavējis savu grafiku.)

Harijs atrada meklēto grāmatu un uzskrēja atkal augšā.

Pārējie zēni bija gatavi kāpt lejā brokastīs uz Lielo zāli un uzsākt savas dienas gaitas.

„Es atvainojos, bet vai es varu jums ko palūgt?" ieteicās Harijs. Viņš runājot šķirstīja grāmatas alfabētisko rādītāju, atrada lappuses numuru, kurā bija sarakstīti pirmskaitļi līdz pirmajam tūkstotim, atšķīra vajadzīgo lappusi un iegrūda grāmatu Antonijam Goldšteinam. „Izvēlies no šī saraksta divus trīsciparu skaitļus. Nesaki man, kurus tu izvēlējies. Tikai sareizini abus un nosauc man iznākumu. Ā, un vai tu nevarētu drošības pēc pārbaudīt rezultātu divas reizes? Vienkārši, lūdzu, tiešām pārliecinies, ka esi sareizinājis pareizi, jo man nav ne jausmas, kas notiks ar mani vai visu pasauli, ja tu būsi kaut ko nepareizi sareizinājis."

Tas daudz ko izteica par to, kā pēdējo dienu laikā viņiem te gāja, jo Antonijs nemaz pat necentās iebilst ko tamlīdzīgu kā, piemēram: „Kas tev pēkšņi tāds ir uznācis?" vai „Tas izklausās pavisam dīvaini, kāpēc tu kaut ko tādu prasi?" vai „Kā to saprast, ka tev nav ne jausmas, kas notiks ar visu pasauli, ja es kļūdīšos?"

Antonijs bez kādiem iebildumiem paņēma grāmatu un izvilka no kabatas pergamentu un spalvu. Harijs aizgriezās projām, aizspiedis acis ciet, lai būtu drošs, ka neko neredz, nepacietībā dīžādamies uz priekšu un atpakaļu un lēkādams uz augšu un leju. Viņš bija sagatavojis bloknotu un mehānisko zīmuli un bija gatavs rakstīt.

„Darīts," Antonijs noteica, „Simt astoņdesmit viens tūkstotis četri simti divdesmit deviņi."

Harijs pierakstīja 181 429. Viņš nolasīja, ko tikko bija pierakstījis, un Antonijs apstiprināja, ka tas ir pareizi.

Tad Harijs noskrēja atpakaļ sava kofera pagraba līmenī, palūkojās pulkstenī (pulkstenis rādīja 4:28, kas nozīmēja, ka bija 7:28) un tad aizvēra acis.

Aptuveni pēc trīsdesmit sekundēm Harijs sadzirdēja soļus un tad to, kā tiek aiztaisītas kofera pagraba līmeņa kāpnes. (Harijs neuztraucās, ka varētu nosmakt. Ja reiz esi gatavs maksāt par patiešām labu koferi, komplektā līdzi nāk arī automātiskā gaisa atsvaidzināšanas burvestība. Vai maģija tiešām nav brīnišķīga - par elektrības rēķiniem it nemaz nav jāuztraucas.)

Un kad Harijs atvēra acis, viņš ieraudzīja tieši to, ko bija cerējis ieraudzīt - uz grīdas atradās salocīts papīrītis, dāvana no viņa nākotnes es.

Sauksim šo papīrīti par „Lapiņu-2".

Harijs izplēsa lapu no sava bloknota.

Sauksim šo par „Lapiņu-1". Tā, protams, bija tieši tā pati lapa. Varēja pat ievērot, ja tā cieši ieskatījās, ka robainā plēsuma mala sakrīt precīzi mats matā.

Harijs prātā atsauca algoritmu, kuru šobrīd bija iecerējis izpildīt.

Ja atverot Lapiņu-2, tā būs tukša, tad viņš pierakstīs uz Lapiņas-1 „101 x 101", salocīs to, veselu stundu mācīsies, atgriezīsies atpakaļ laikā, nometīs zemē Lapiņu-1 (kura tajā mirklī kļūs par Lapiņu-2), un tad izkāps ārā no pagraba līmeņa, lai piebiedrotos saviem klasesbiedriem brokastīs.

Ja Harijs atvērs Lapiņu-2 un uz tās būs uzrakstīti divi skaitļi, Harijs tos abus sareizinās.

Ja to reizinājums būs vienāds ar 181 429, Harijs pierakstīs šos abus skaitļus uz Lapiņas-1 un aizsūtīs Lapiņu-1 atpakaļ laikā.

Ja nebūs - tad Harijs pieskaitīs 2 skaitlim labajā pusē un jauniegūto skaitļu pāri pierakstīs uz Lapiņas-1. Ja vien iegūtais skaitlis nebūs lielāks par 997, jo tādā gadījumā Harijs pieskaitīs 2 skaitlim kreisajā pusē, bet labajā pusē atstās 101.

Un ja uz Lapiņas-2 būs rakstīts 997 x 997, Harijs atstās Lapiņu-1 tukšu.

Kas nozīmēja, ka vienīgā iespējamā stabilā laika cilpa bija tāda, kurā uz Lapiņas-2 beigās būs uzrakstīti skaitļa 181 429 abi pirmreizinātāji.

Ja tas nostrādās, Harijs šo metodi varēs pielietot, lai iegūtu jebkuru atrisinājumu, kuru ir viegli pārbaudīt, bet grūti noteikt. Ar šo viņš nebūs tikai un vienīgi pierādījis, ka ar Laikgriezi ir atrisinājis P=NP problēmu, šis paņēmiens ir vēl daudz vispārīgāks. Harijs ar to varētu atrast kombinācijas ciparu kombināciju slēdzenēm vai arī noskaidrot jebkāda veida paroles. Varbūt viņš pat varētu atrast ieeju Slīdeņa Noslēpumu kambarī, ja vien varētu izdomāt kādu sistemātisku metodi, kā piekārtot mainīgo jebkurai Cūkkārpas vietai. Tā būtu viena baigi foršā blēdība, pat pēc visiem Harija jau tā augstajiem blēdību standartiem.

Harijs paņēma savā trīcošajā rokā Lapiņu-2 un to atlocīja.

Lapiņā-2 mazliet drebelīgā rokrakstā stāvēja rakstīts:

NETAISI JOKUS AR LAIKU

Harijs Lapiņā-1 ierakstīja: „NETAISI JOKUS AR LAIKU" mazliet drebelīgā rokrakstā, kārtīgi to aizlocīja un apņēmās vairs neizmēģināt nekādus patiesi spīdošus eksperimentus ar Laiku, līdz nebūs vismaz piecpadsmit gadus vecs.

Ciktāl sniedzās Harija zināšanas, šis bija visu laiku visbaisākais eksperimenta rezultāts kopš pašiem zinātnes pirmsākumiem.

Harijam turpmākās stundas laikā bija diezgan pagrūti sakoncentrēties mācību grāmatas lasīšanai.

Un tā iesākās Harija ceturtdiena.

Ceturtdiena.

Precīzāk - ceturtdiena, 3:32 pēcpusdienā.

Harijs un pārējie pirmā gada zēni stāvēja ārā zālainā laukumā kopā ar Hūča madāmu pie Cūkkārpas slotām. Meitenes mācīsies lidot atsevišķi. Acīmredzot kaut kāda iemesla dēļ meitenes nevēlējās mācīties lidot uz slotaskātiem zēnu klātbūtnē.

Harijs visu dienu bija tāds kā izsists no sliedēm. Viņš, šķiet, vienkārši nespēja beigt brīnīties par to, kā no visas tās stipri palielās pilnās notikumu kopas, par kuru viņš tagad jau labu laiku bija domājis, varēja rezultēties tieši šī konkrētā stabilā laika cilpa.

Un vēl: nopietni, slotaskāti? Viņam tagad būs jālido, būtībā sēžot uz nogriežņa? Vai tad tā nav praktiski visnestabilākā ģeometriskā figūra, ko vien var iedomāties - vēl briesmīgāks būtu tikai punktveida olis! Un kurš gan no visām citām iespējām izvēlētos tieši šādu lidojošās ietaises veidolu? Harijs bija klusībā pie sevis cerējis, ka tas būs tikai kāds izteiciens, bet nē, viņiem priekšā patiešām atradās pēc skata visparastākās virtuves slotas kas slotas. Varbūt kādam vienkārši bija iešāvusies prātā ideja par slotām un viņš vienkārši vairs nebija spējis domāt ne par ko citu? Visticamāk jau tā. Tāda sakritība nav iespējama, ka virtuves tīrīšanai un lidošanai derētu viena un tā paša veidola priekšmets, ja vien šiem uzdevumiem piemērotie rīki būtu izstrādāti, sākot no to pašiem idejiskajiem pamatiem.

Bija skaidra diena, debesis bija koši zilas un saule - spoža, kas tā vien tīkoja iespīdēt tev acīs, lai tu vairs neko neredzētu, ja vien tev bija vēlēšanās lidināties debesīs. Zeme bija patīkami sausa, smaržodama, it kā nupat būtu izkarsēta, un kaut kāda iemesla dēļ Harijam šķita, ka zem kājām tā ir vēl jo cietāka nekā parasti.

Harijs sev arvien atgādināja, ka iemācīties lidot ar slotu bija paredzēts pat mazākajam kopsaucējam no visiem vienpadsmitgadniekiem, tāpēc tam taču nevajadzētu būt nemaz tik grūti.

„Paceliet labo roku virs slotas vai arī kreiso - ja esat kreilis," sauca Hūča madāma. „Un sakiet: ‘AUGŠĀ!'"

„AUGŠĀ!" visi kā viens iesaucās.

Slota tūlīt ielēca Harijam rokā.

Beidzot viņš bija priekšā visiem citiem klasē. Acīmredzot saukt „AUGŠĀ!" bija daudz grūtāk nekā izskatījās, jo citi slotaskāti, palikdami turpat zemē, lielākoties tikai apvēlās uz otriem sāniem vai centās pamukt tālāk prom no saviem lidotgribētājiem.

(Protams, Harijs bija gatavs saderēt, ka Hermionei šodien agrāk savā pirmajā mēģinājumā bija veicies tieši tikpat labi. Nebija iespējams, ka viņš jau pašā pirmajā mēģinājumā spētu paveikt ko tādu, kas atstātu Hermioni mēmu, un, ja kas tāds tomēr bija un tā bija lidošana ar slotu, nevis kaut kas intelektuāls, Harijs vienkārši bija gatavs atdot galus.)

Pagāja kāds brīds, kamēr visi panāca, ka slotas nostājas viņu priekšā. Hūča madāma parādīja, kā uzsēsties uz slotas, un tad apstaigāja visus audzēkņus, pārliecinādamās, vai viņiem ir pareizs tvēriens un sēdēšanas poza. Acīmredzot pat tie daži bērni, kuriem mājās bija atļauts lidot, nebija to apguvuši pareizi.

Hūča madāma noskatīja visus zēnus un palocīja galvu. „Nu tad - kolīdz es nosvilpšos, spēcīgi atsperieties no zemes."

Harijs smagi norija kaklā sakāpušās siekalas, cenzdamies apspiest nelabo dūšu.

„Turiet savus slotaskātus gatavībā, pacelieties pāris pēdu virs zemes, tad tūlīt laidieties atpakaļ, - lai tas notiktu, mazliet jāpaliecas uz priekšu. Klausieties svilpi - trīs - divi..."

Viena no slotām šāvās debesīs kopā ar jauna zēna kliedzieniem - šausmu, ne jau sajūsmas. Zēns, celdamies augšup, griezās uz riņķi briesmīgā ātrumā - tikai īsiem brīsniņiem varēja redzēt viņa nobālušo seju...

Harijs, it kā kustētos palēninājumā, uzlēca pats uz savas slotas un grābstīdamies steidzīgi satvēra zizli, kaut arī īsti nezināja, ko ar to taisās iesākt - viņš bija apmeklējis precīzi divas burvestību nodarbības, un pēdējā viņi bija mācījušies Lidināšanas burvestību, taču Harijs bija spējis izburt šo burvestību pareizi tikai vienu no trijām reizēm, un viņš pilnīgi noteikti nespētu noturēt gaisā veselu cilvēku...

Ja manī mīt kāds apslēpts spēks, tad lai tas atklājas TAGAD!

„Laidies atpakaļ!" iesaucās Hūča madāma (kas noteikti bija visnejēdzīgākais rīkojums, kādu vien viņa kā lidošanas pasniedzēja varēja izteikt, lai tiktu galā ar nekontrolējamu slotu, un Harija neapzināti automātiskā smadzeņu daļa jau pasteidzās pievienot Hūča madāmu savam muļķu sarakstam).

Un zēns noslīdēja no slotas.

Iesākumā šķita, it kā viņš kristu gaužām lēni.

„Spārnardium Lidiosa!" iebļāvās Harijs.

Burvestība neizdevās. Viņš pilnīgi sajuta, kā tā nenostrādā.

BĀC! - tālumā noskanēja dobjš būkšķis un nelāgs krakšķis, un Nevils gulēja ar seju pret zemi kā tāda nelaimes čupiņa.

Harijs iebāza zizli atpakaļ vietā un pilnā ātrumā metās skriet. Viņš nokļuva pie zēna vienlaikus ar Hūča madāmu, un Harijs jau iebāza roku savā maciņā un centās atcerēties, apžēliņ, kā tad īsti to pareizi sauca, ai, kāda starpība, viņš vienkārši pieprasīs „Dziednieka komplektu!" un tas uzradās viņam rokā un -

„Lauzta plauksta," Hūča madāma noteica. „Nomierinies, puika, viņam ir tikai lauzta plauksta!"

Harijs galvā sajuta gluži vai kā tādu triecienu, kolīdz viņa prāts izrāvās no Panikas režīma.

Ārkārtas dziedināšanas komplekts plus stāvēja atvērts viņam blakus, un Harijam rokā jau bija šļirce ar šķidro uguni, kas spēj apgādāt zēna smadzenes ar skābekli, ja vien viņam būtu gadījies pārlauzt kaklu.

„Ā..." Harijs noteica visai trīcošā balsī. Sirds viņam dauzījās tik skaļi, ka viņš teju vai pats nedzirdēja, kā tver pēc elpas. „Lauzti kauli... nu ja... jāliek ģipsis?"

„To liek tikai nopietnos gadījumos," atcirta Hūča madāma. „Liec to nost, viņam nekas traks nav noticis." Viņa pieliecās zēnam klāt, piedāvādama palīdzīgu roku. „Nu, puis, viss ir kārtībā, celies nu kājās!"

„Jūs taču tagad netaisāties likt viņam vēlreiz sēsties uz slotas?" Harijs ar šausmām noprasīja.

Hūča madāma nikni paglūnēja uz Hariju. „Nē taču!" Viņa uzcēla zēnu kājās, turēdama viņu aiz veselās rokas, - Harijs šokēts ieraudzīja, ka tas atkal ir Nevils Lēniņš: kas viņam ir par problēmu? - un viņa pagriezās pret pārējiem bērniem, kuri noraudzījās no malas. „Nekustieties ne no vietas, kamēr es aizgādāšu zēnu līdz slimnīcai! Neaiztieciet slotas, citādi jūs izlidosiet no Cūkkārpas, pirms pagūsiet pateikt „kalambols". Iesim, dārgumiņ."

Un Hūča madāma aizveda prom noraudājušos Nevilu, kurš veselajā rokā saudzīgi turēja savainoto plaukstu.

Tikko pasniedzēja bija prom, viens no slīdeņiem iesāka smieties.

Viņam piebiedrojās vēl citi.

Harijs pagriezies viņus nopētīja. Šis likās ļoti piemērots brīdis, lai iegaumētu vienu otru seju.

Un Harijs ieraudzīja, ka uz viņa pusi lēnā solī nāk Drako, Krabes un Goila kungu pavadīts. Krabes kungs nesmaidīja. Goila kungs gan nenoliedzami smīnēja. Drako pats savukārt rādīja gluži savaldīgu seju, kas brīdi pa brīdim noraustījās, no kā Harijs secināja, ka Drako tas šķita visai uzjautrinoši, taču viņš neredzēja, kādu politisku labumu tas viņam sagādātu, ja viņš par to sāktu smieties tagad, nevis pēc tam vēlāk Slīdeņu pazemes koptelpā.

„Tā, Poter," Drako sacīja zemā balsī, kas īsti negāja kopā ar viņa pārlieku savaldīgo seju, kura vēl arvien brīdi pa brīdim noraustījās, „tikai gribēju pateikt, ka brīžos, kad tu gribi izmantot ārkārtas gadījumu, lai demonstrētu savu vadoņa talantu, tas izdodas daudz labāk, ja tu pilnībā kontrolē situāciju, nevis, teiksim, tu galīgi krīti totālā panikā." Goila kungs iesmējās, bet Drako uzmeta viņam aizrādošu skatienu. „Bet dažus punktus sev par labu gan jau tik un tā dabūji. Vai palīdzēt tev sakārtot dziednieka komplektu?"

Harijs palūkojās uz dziednieka komplektu, tādējādi novēršoties no Drako Malfoja sejas. „Nē, būs jau labi," Harijs noteica. Viņš atlika šļirci atpakaļ vietā, aizdarīja ciet aizslēgus un uzcēlās kājās.

Ernijs Makmilans pienāca brīdī, kad Harijs baroja komplektu atpakaļ savam maciņam.

„Pateicos, Harij Poter, visa Elšpūša vārdā," Ernijs lietišķi sacīja. „Tava rīcība bija cenšanās vērta un labu nodomu vadīta."

„Tik tiešām - labu nodomu vadīta," Drako noteica, stiepdams vārdus. „Kāpēc tad nevienam no Elšpūša zižļi nebija jau gatavībā? Varbūt, ja jūs visi būtu metušies palīgā, nevis tikai viens Poters, tad jums būtu izdevies viņu pat noķert. Un man likās, ka elšpūši parasti palīdz viens otram?"

Ernijs rādījās tāds, it kā viņu plosītu vienlaikus dusmas un vēlme nomirt no kauna. „Tajā brīdī tas mums neienāca prātā..."

„Ak," noteica Drako, „neienāca prātā; tad jau laikam tāpēc daudz labāk ir tad, ja par draugu ir viens kraukļanags, nekā vai visi elšpūši."

Vājprāts, kā lai Harijs šo tagad izstrēbj... „No pārmetumiem nevienam labāk nepaliks," Harijs piesardzīgi ierunājās. Cerēdams, ka Drako to uztvers kā tu tagad maisies pa vidu maniem plāniem, tāpēc - nu ka aizveries.

„Eu, kas tas tāds?" noteica Goila kungs. Viņš noliecās līdz zālei un pacēla kaut ko aptuveni valrieksta lielumā - stikla bumbiņu, kurai iekšā it kā virmoja bāla dūmaka.

Ernijs samirkšķināja acis. „Nevila Visatceris!"

„Kas ir Visatceris?" pajautāja Harijs.

„Tas paliek sarkans, ja esi kaut ko aizmirsis," Ernijs sacīja. „Tiesa gan, tas nepasaka, ko tieši esi aizmirsis. Lūdzu, iedod to man, un es to vēlāk atdošu Nevilam." Ernijs izstiepa roku.

Pēkšņi Goila kunga sejā nozibēja smīns, un viņš, apcirties riņķī, sāka skriet projām.

Ernijs, pārsteigumā apstulbis, mirkli stāvēja kā iemiets, bet tad nobļāvās: „Eu!" un metās pakaļ Goila kungam.

Un Goila kungs paķēra slotu, vienā svempienā veikli uzlēca tai virsū un pacēlās gaisā.

Harijam atkārās žoklis. Vai tad Hūča madāma neteica, ka par to viņu izslēgs no skolas?

„Tāds idiots!" Drako nošņācās. Viņš pavēra muti, lai nobļautos...

„Eu!" nobļāvās Ernijs. „Tas pieder Nevilam! Atdod!"

Slīdeņi sāka gavilēt un svilpt.

Drako muti aizcirta ciet. Harijs ievēroja, ka viņa sejā nupat bija uzradusies neziņa.

„Drako," Harijs zemā balsī noteica, „ja tu neliksi tam idiotam nolaisties atpakaļ zemē, skolotāja atgriezīsies un tad..."

„Nāc un paņem, elšpūti!" nokliedzās Goila kungs, un no Slīdeņiem atskanēja pamatīgas gaviles.

„Viņš neklausīs!" nočukstēja Drako. „Visi slīdeņi tad domās, ka es esmu vājš!"

„Bet, ja Goila kungu izslēgs," nošņācās Harijs, „tavs tēvs domās, ka tu esi pajoliņš!"

Drako seja briesmīgi saviebās.

Bet tikmēr...

„Eu, tu, slīdeņpļeka," iekliedzās Ernijs, „vai tad to tu nezināji, ka elšpūši vienmēr turas kopā? Elšpūši, zižļus gatavībā!"

Un pēkšņi vesels bars ar zižļiem notēmēja Goila kunga virzienā.

Pēc trīs sekundēm...

„Slīdeņi, zižļus gatavībā!" noteica aptuveni pieci dažādi slīdeņi.

Un tagad vesels zižļu bars tēmēja elšpūšu virzienā.

Pēc divām sekundēm...

„Grifidori, zižļus gatavībā!"

„Poter, dari taču kaut ko!" nočukstēja Drako. „Es nespēšu šo visu apturēt, bet tu gan vari! Es palikšu tev parādā; kaut ko ātri izdomā - tu taču it kā esi gudrinieks, vai ne?"

Harijs atskārta, ka nepaies ne piecarpus sekundes, kad kāds jau būs raidījis šumeru šavienšautras burvestību, un, kad skolotāji būs ņēmuši un izslēguši visus iesaistītos, tad beigās pirmajā gadā būs palikuši tikai kraukļanagu zēni.

„Kraukļanagi, zižļus gatavībā!" nobļāvās Maikls Korners, kurš acīmredzot negribēja palikt iepakaļ briestošajai nelaimei.

„GREGORIJ GOIL!" nobļāvās Harijs. „Es izaicinu tevi sacensties par tiesībām paturēt Nevila Visatceri!"

Pēkšņi visi sastinga.

„Ak, tiešām?" sacīja Drako, cik skaļi vien spēdams, vienlaikus stiepjot vārdus. „Cik interesanti. Kas tā, Poter, būs par sacensību?"

Ē...

Tālāk par sacensības pieteikšanu Harija iedvesma nebija tikusi. Kā tad viņi varētu sacensties; viņš taču nevarēja paziņot, ka - šahā, jo tas liktos pagalam dīvaini, ja Drako to nāktos pieņemt, tāpat viņš nedrīkstēja arī nosaukt roku laušanos, jo tas bija vairāk nekā skaidrs, ka šajā disciplīnā Goila kungs viņu samīcīs putekļos...

„Varbūt darām tā?" Harijs skaļi iesaucās. „Mēs ar Gregoriju Goilu paliksim zināmu gabalu atstatus viens no otra, un nevienam nebūs ļauts mums tuvoties. Mēs neaiztiksim savus zižļus un arī visi citi savus zižļus noliks malā. Es neizkustēšos no savas vietas, kur es pašlaik stāvu, un tāpat arī viņš paliks savā vietā. Un ja es varēšu dabūt savās rokās Nevila Visatceri, tad Gregorijs Goils atsauks savu pieteikumu uz to Visatceri, kuru viņš šobrīd tur rokās, un atdos to man."

Iestājās vēl viens sastinguma mirklis, kolīdz bērnu atvieglojuma pilnie skatienu pārvērtās apjukumā.

„Ha, Poter!" Drako skaļi iesaucās. „To gan es gribētu redzēt! Goila kungs pieņem šo izaicinājumu!"

„Tad aiziet!" sacīja Harijs.

„Poter, ko?" nočukstēja Drako, kas viņam nez kādā veidā izdevās, nepakustinot lūpas.

Harijs nemācēja atbildēt, nepakustinot savu muti.

Zēni jau sāka aizvākt savus zižļus, un Goila kungs graciozi nolaidās atpakaļ zemē, rādīdamies visai apjucis. Daži elšpūši sāka iet uz Goila kunga pusi, bet Harijs uzmeta viņiem izmisīgi lūdzošu skatienu, un viņi atkāpās.

Harijs piegāja klāt Goila kungam un apstājās dažu soļu attālumā - pietiekami tālu, ka viņi nevarētu viens otru aizsniegt.

Palēnām, demonstratīvi Harijs aizbāza zizli aiz jostas.

Visi atkāpās soli atpakaļ.

Harijs norija siekalas. Viņš vispārīgos vilcienos saprata, ko grib panākt, bet to vajadzēja paveikt tā, lai neviens īsti nesaprastu, kā tieši viņš to ir izdarījis...

„Nu tā," Harijs skaļi noteica. „Un tagad..." Viņš ievilka dziļu elpu un pacēla gaisā vienu roku, sagatavojies jau sist knipi. Visi, kuri bija dzirdējuši par pīrāgiem, noelsās - kas bija praktiski visi šeit sanākušie. „Es izsaucu Cūkkārpas neprātu! Prieku prieku blīks blākš pļuk pļuk pļuk!" Un Harijs noknikšķināja pirkstus.

Vairums sarāvās.

Un nekas nenotika.

Harijs ļāva, lai klusums vēl kādu brīdi ieilgst, attīstās, līdz...

„Ē," kāds ieteicās. „Un vairāk nekas nebūs?"

Harijs paraudzījās uz zēnu, kurš bija ierunājies. „Paskaties sev priekšā. Redzi to zemes pleķīti, kas izskatās tāds pliks, bez zāles?"

„Ē, nu jā," noteica grifidoru puika (Dīns, laikam?).

„Atroc to vaļā."

Tagad Harijs saņēma daudzus aizdomu pilnus skatienus.

„Ē, kam tas vajadzīgs?" noteica pieņemsim-ka-Dīns.

„Vienkārši atroc vaļā," gurdenā balsī sacīja Terijs Būts. „Tici man, viņam nav nekāda jēga vaicāt pēc iemesla."

Teiksim Dīns notupās zemē un sāka šķipelēt zemi.

Apmēram pēc kādas minūtes, Dīns atkal piecēlās kājās. „Nav tur nekā," Dīns noteica.

Hm? Harijs bija izplānojis, ka atgriezīsies atpakaļ laikā, apraks dārgumu karti, kas norādīs uz nākamo dārgumu karti, kura tad aizvedīs līdz Nevila Visatcerim, kuru viņš būs nolicis kaut kur pēc tam, kad būs to atdabūjis no Goila kunga...

Tad Harijs atskārta, ka ir kāds daudz vienkāršāks veids, ar kuru viņš piedevām vēl mazāk apdraudētu Laikgrieža noslēpumu.

„Paldies, Dīn!" Harijs skaļi noteica. „Ernij, vai tu, lūdzu, varētu pārmeklēt zemi ap to vietu, kur Nevils nokrita, un paskaties - varbūt tur atradīsies Nevila Visatceris?"

Zēni sāka rādīties vēl apjukušāki.

„Vienkārši ej un paskaties," noteica Terijs Būts. „Viņš turpinās ņemties, kamēr kaut kas beigās nostrādās, un trakākais ir tas, ka..."

„Pie Merlina!" noelsās Ernijs. Viņš turēja rokā Nevila Visatceri. „Te tiešām ir Visatceris! Tieši vietā, kur viņš nokrita!"

„Ko?" iesaucās Goila kungs. Viņš nolaida skatienu lejup un ieraudzīja...

...ka arvien tur rokā Nevila Visatceri.

„Ē," noteica pieņemsim-ka-Dīns, „kas tāds nu gan īsti nav iespējams, ne tā?"

„Sižeta caurums," sacīja Harijs. „Visa tā mana iztaisīšanās tik ļoti apmulsināja Visumu, ka uz vienu mirkli tas aizmirsa, ka Goils jau ir pacēlis Visatceri."

„Nē, paga, es gribu teikt, ka tas pilnīgi un galīgi nav iespējams..."

„Es atvainojos, bet vai mēs visi te neesam sapulcējušies, lai lidotu ar slotām? Esam gan. Tāpēc apklusti. Lai vai kā, bet kolīdz es būšu dabūjis rokā Nevila Visatceri, izaicinājums būs noslēdzies un Gregorijam Goilam nāksies atteikties no sava prasījuma pēc tā Visatcera, ko viņš tur rokās, un viņam tas būs jāatdod man. Tāds bija nosacījums, vai ne?" Harijs izstiepa roku un aicināja Erniju pasteigties. „Vienkārši paripini to man, jo atceries, ka neviens nedrīkst man nākt klāt, labi?"

„Pagaidi mirklīti!" iebļāvās slīdenis - Blēzs Zabīnī, šo vārdu diez vai Harijs aizmirsīs. „Kā to var zināt, ka tas ir Nevila Visatceris? Tu jau varēji tur vienkārši nomest kādu citu Visatceri..."

„Varens Slīdeņa spēks ir ar viņu," Harijs pasmaidījis pie sevis noteica. „Bet dodu savu vārdu, ka tieši tas, kurš ir rokā Ernijam, pieder Nevilam. Nevaru gan neko teikt par to Visatceri, kurš ir pie Gregorija Goila."

Zabīnī apcirtās pret Drako. „Malfoj! Tu taču neļausi viņam šādi izsprukt..."

„Paklusē," norūca Krabes kungs, stāvēdams Drako aiz muguras. „Tu te tagad nesāc izrīkot Malfoja kungu!"

Labs padotais.

„Es slēdzu derības ar Drako no dižciltīgā un senā Malfoju nama," Harijs atteica. „Nevis ar tevi, Zabīnī. Esmu paveicis to, ko Malfoja kungs apgalvoja, ka viņš gribot redzēt, un ciktāl tas attiecas uz izvērtējumu, vai derību nosacījums ir izpildīts, es to atstāju Malfoja kunga ziņā." Harijs palieca galvu uz Drako pusi un nedaudz uzrauca uzacis. Ar to vajadzētu pietikt, lai Drako spētu saglabāt savu stāju.

Iestājās klusums.

„Tu tiešām saki taisnību, ka tas ir Nevila Visatceris?" Drako noteica.

„Jā," Harijs sacīja. „Tas arī tiks atdots Nevilam, jo tas ir viņa īstais Visatceris. Bet tas, kurš ir pie Gregorija Goila, pienākas man."

Drako, pieņēmis lēmumu, palocīja galvu. „Es neapstrīdēšu dižciltīgā Poteru nama goda vārdu, kaut vai cik savādi tas viss neliktos. Un arī dižciltīgais un senais Malfoju nams pieturēsies pie dotā vārda. Goila kungs, atdodiet Visatceri Potera kungam..."

„Ei!" Zabīnī iesaucās. „Bet viņš vēl nav uzvarējis, viņš vēl nav dabūjis rokās..."

„Ķer, Harij!" uzsauca Ernijs un pameta Visatceri.

Harijs bez pūlēm gaisā noķēra Visatceri - viņam vienmēr piemitusi ātra reakcija uz ķērieniem. „Tā," noteica Harijs, „es uzva..."

Harijs apklusa. Visas sarunas norima.

Visatceris viņam rokā bija iekvēlojies spoži sarkans, degdams kā miniatūra saule, pat gaišajā dienas laikā mezdams garas ēnas pār zāli.

Ceturtdiena.

Precīzāk - ceturtdiena, 5:09 pēcpusdienā; profesores Maksūras kabinetā pēc lidošanas nodarbības beigām. (Un plus vēl pēc vienas stundas, kuru Harijs bija veikli paspējis iestarpināt.)

Profesore Maksūra sēdēja uz sava ķeblīša. Un Harijs - kā uz adatām taisni viņai pretī.

„Profesore," Harijs stīvi ierunājās, „slīdeņi bija notēmējuši zižļus uz elšpūšiem, grifidori tēmēja uz slīdeņiem, un kāds idiots izsauca, lai arī kraukļanaga zēni notēmē, un man bija atlikušas varbūt kādas piecas sekundes, lai tas viss vienkārši neuzietu gaisā! Man vienkārši nekas cits tajā brīdī neienāca prātā!"

Profesores Maksūras seja rādījās saspringta un dusmīga. „Šādiem nolūkiem, Potera kungs, Laikgriezi nedrīkst izmantot! Vai tad tiešām tāds jēdziens kā „slepenība" jums ir tik ļoti svešs?"

„Bet viņi nezina, kā es to izdarīju! Viņiem tikai liekas, ka es varu paveikt visādas dīvainas lietas, vienkārši uzsitot knipi! Esmu darījis arī citas dīvainas lietas, ko nevar paveikt pat ar Laikgriežiem, un es noteikti arī turpmāk darīšu ko tamlīdzīgu, un šis konkrētais gadījums pat nav nemaz ievērības cienīgs! Man, profesore, bija jāglābj situācija!"

„Nebija gan jāglābj!" atcirta profesore Maksūra. „Jums vajadzēja tikai šo te anonīmo slīdeni pierunāt nolaisties zemē un panākt, lai visi aizvāc zižļus. Jūs būtu varējis viņu izaicināt uz sprāgstošo ēzeļu partiju, bet nē - jūs likāt lietā Laikgriezi kaut kāda drausmīgi nejēdzīga iemesla pēc."

„Man tobrīd nekas cits neienāca prātā! Es pat nezinu, kas tie sprāgstošie ēzeļi tādi ir, un šaha spēli viņi nebūtu pieņēmuši, bet, ja es izvēlētos laušanos ar rokām, es būtu zaudējis!"

„Tad vajadzēja izvēlēties laušanos ar rokām!"

Harijs samirkšķināja acis. „Bet tad es būtu zaudējis..."

Harijs apklusa.

Profesore Maksūra izskatījās ļoti dusmīga.

„Piedodiet, lūdzu, profesore Maksūra," Harijs kautrīgi noteica. „Es patiešām neaizdomājos tik tālu, jums ir taisnība, tieši tā man būtu vajadzējis rīkoties, tas pat būtu bijis izcili, ja es ko tādu būtu ierosinājis, bet es par to vispār neiedomājos..."

Harijs apklusa. Pēkšņi kļuva skaidrs, ka viņam īstenībā bija vēl vesela kaudze citu iespēju. Viņš būtu varējis palūgt Drako, lai Drako kaut ko ierosina, viņš būtu varējis to pavaicāt visiem apkārt stāvošajiem... viņš nudien bija izmantojis Laikgriezi kaut kāda drausmīgi nejēdzīga iemesla pēc. Visu iespējamo izvēļu telpa bija pat visai iespaidīgi milzīga, tad kāpēc viņš bija izvēlējies tieši šo vienu variantu?

Tāpēc, ka tieši tas viņam sagādāja uzvaru. Lai iegūtu sev vienu nenozīmīgu štruntiņu, ko skolotāji Goila kungam tik un tā vēlāk būtu atņēmuši.

Nodoms uzvarēt. Tieši tas bija viņam iekodis.

„Piedodiet, lūdzu," Harijs atkal noteica. „Ka biju tik iedomīgs un rīkojos tik dumji."

Profesore Maksūra nobrauca ar roku pār pieri. Likās, ka viņas dusmas nedaudz noplok. Tomēr balss vēl izskanēja gana stingra. „Ja vēlreiz kas tāds atkārtosies, Potera kungs, jums nāksies Laikgriezi atdot. Vai es skaidri izteicos?"

„Jā," Harijs sacīja. „Es to saprotu un patiešām atvainojos."

„Tad, Potera kungs, es jums vēl pagaidām atļaušu paturēt Laikgriezi. Un, ņemot vērā, cik lielu ķezu jūs tomēr novērsāt, es atļaušos nenoņemt Kraukļanagam torņa punktus."

Piedevām jūs nevarētu nevienam pamatot, kāpēc esat noņēmusi punktus. Bet tāds muļķis Harijs gan nebija, lai to teiktu skaļi.

„Bet pats galvenais - kāpēc Visatceris tā sāka spīdēt?" Harijs ieprasījās. „Vai tas nozīmē, ka man ir izdzēstas atmiņas?"

„Arī mani tas pārsteidz," profesore Maksūra lēnām noteica. „Ja tas būtu tik vienkārši, es domāju, ka tiesas spriedumos jau sen ņemtu vērā Visatcerus, taču tā netiek darīts. Es to vēl papētīšu, Potera kungs." Viņa nopūtās. „Jūs tagad varat iet."

Harijs sāka celties kājās, bet tad apsēdās atpakaļ krēslā. „Ē, piedodiet, bet ir vēl kaut kas, ko es gribēju jums izstāstīt..."

Viņai sejā tikko manāmi noraustījās muskulis. „Kas tad tas būtu, Potera kungs?"

„Par profesoru Drebeli..."

„Gan jau, Potera kungs, tas nav nekas īpaši svarīgs." Profesore Maksūra tagad runāja visai steidzīgi. „Pieņemu, ka jūs noteikti dzirdējāt direktora uzrunu, kurā viņš mudināja visus studentus neapgrūtināt mūs ar mazsvarīgām sūdzībām par aizsardzības profesoru?"

Harijs mazliet apjuka. „Bet tas varētu būt svarīgi, jo vakar man pēkšņi uznāca tāda kā nāvīgas nolemtības sajūta, kad..."

„Potera kungs! Man arī sāk rasties nolemtības sajūta! Un mana nolemtības sajūta saka, ka būs labāk, ja jūs neizteiksiet savu sakāmo līdz galam!"

Harijam atkārās žoklis. Profesorei Maksūrai tas bija izdevies - Harijam nudien trūka vārdu.

„Potera kungs," ierunājās profesore Maksūra, „ja esat atklājis ko tādu, kas jums profesorā Drebelī šķiet īpatnējs, lūdzu, esiet tik laipns un paturiet to tikai un vienīgi pie sevis. Tā, tagad man šķiet, ka būsiet aizņēmis jau gana daudz mana dārgā laika..."

„Tas nemaz neizskatās pēc jums!" Harijs iesaucās. „Atvainojiet, kas tāds vienkārši liekas tik neticami bezatbildīgi! Cik es esmu dzirdējis, tad aizsardzības profesora amatam varētu būt uzlikts kāds lāsts, un, ja jums jau tagad ir zināms, ka kaut kas nav, kā nākas, man likās, ka jums jau nu vajadzētu būt īpaši modrai..."

„Nav, kā nākas, Poter? Es pilnīgi noteikti ceru, ka viss ir vislabākajā kārtībā." Profesores Maksūras sejā nekas nebija nolasāms. „Pēc tam, kad pērn profesors Bleiks tika pieķerts slotu skapī ar tieši trīs piektā gada slīdenēm un vēl vienu no jaunāka gada, un vēl pirms gada profesore Samersa tik briesmīgi izgāzās savā profesora amatā, ka viņas skolnieki domāja, ka bubulis ir kaut kāda veida mēbele, tāpēc tā būtu vienkārši katastrofa, ja izrādīsies, ka tomēr par neparasti kompetento profesoru Drebeli manās ausīs nāks kādas sūdzības, un es uzdrīkstos apgalvot, ka tādā gadījumā lielākai daļai skolēnu nebūs nekādu izredžu nokārtot SLIMU un SĒRGU eksāmenus aizsardzībā."

„Skaidrs," Harijs novilka, to apdomādams. „Tad, citiem vārdiem sakot, pat arī tad, ja ar profesoru Drebeli kaut kas nav īsti lāgā, jūs itin nemaz par to nevēlaties neko dzirdēt līdz pat skolas mācību gada noslēgumam. Un tā kā šobrīd ir septembris, viņš varētu kaut televīzijas tiešraidē nožmiegt premjerministru, un jūs to izliksieties nemanām."

Profesore Maksūra stīvi blenza uz viņu, nemirksķinādama acis. „Es varu apgalvot, Potera kungs, ka šāda apsūdzība pret mani būs pilnīgi nepamatota. Cūkkārpā tiek pieliktas visas iespējamās pūles, lai tās vadība vienmēr stingri uzraudzītu pilnīgi visu, kas vien kaut nedaudz varētu apdraudēt skolēnu mācību sasniegumus."

Tai skaitā arī tādus kraukļanagu pirmziemniekus, kuri nemāk turēt savu muti. „Domāju, ka es jūs, profesore Maksūra, pilnībā sapratu."

„Ak, par to gan es šaubos, Potera kungs. Un kā vēl šaubos." Profesore Maksūra paliecās uz priekšu, sejai atkal savelkoties cietā bardzībā. „Tā kā mums iepriekš jau ir nācies apspriest daudz būtiskāku lietu apstākļus, es runāšu bez aplinkiem. Jūs, tikai un vienīgi jūs, un neviens cits nav ziņojis par tādu neizprotamu nolemtības sajūtu. Jūs, tikai un vienīgi jūs, un neviens cits nespēj izraisīt tik briesmīgu, nekad neredzētu jucekli. Pēc mūsu mazās pastaigas pa Diagonaleju un tad vēl pēc Šķirmices, un vēl arī pēc šodienas epizodes, es jau pilnīgi skaidri paredzu, ka man drīz vien nāksies direktora kabinetā noklausīties kaut kādu līdz smieklīgumam absurdu stāstu par profesoru Drebeli, kurā jūs un tikai un vienīgi jūs viens pats dižojaties stāsta pašā centrā, un pēc tam Cūkkārpai vairs nekas cits neatliks, kā viņu atlaist. Es, Potera kungs, pat esmu jau gandrīz samierinājusies, ka tur nekas nav grozāms. Un ja kas tik briesmīgs notiks agrāk par maija īdām, es jūs piekāršu pie Cūkkārpas vārtiem aiz jūsu paša zarnām un salaidīšu jums degunā ugunsvaboles. Vai tagad jums ir pilnībā saprotams?"

Harijs pamāja ar galvu, acis iepletis platas jo platas. Tad, pēc mirklīša: „Bet kas man par to būtu, ja es to noorganizētu pēdējā mācību gada dienā?"

„Projām no mana kabineta!"

Ceturtdiena.

Cūkkārpā ceturtdienas laikam ir kādas īpašas dienas.

Bija 5:32 ceturtdienas pēcpusdienā, un Harijs kopā ar profesoru Zibiņu stāvēja milzīgas akmens gargujas priekšā, kas apsargāja ieeju direktora kabinetā.

Viņš no profesores Maksūras kabineta tikko kā bija paguvis atnākt uz kraukļanagu mācību telpām, kad viens no skolēniem bija paziņojis, ka viņam ir jāaiziet pie profesora Zibiņa, un tur Harijs bija uzzinājis, ka ar viņu gribot runāt Dumidors.

Harijs, būdams mazliet satraucies, bija vaicājis profesoram Zibiņam, vai direktors bija minējis, kas tam ir par iemeslu.

Profesors Zibiņš bija tikai neziņā noraustījis plecus.

Dumidors esot tikai ieminējies kaut ko par to, ka Harijs esot daudz par jaunu, lai sauktu spēka un neprāta vārdus.

Prieku prieku blīks blākš pļuk pļuk pļuk? Harijs bija klusībā nodomājis.

„Lūdzu, Potera kungs, nav pamata satraukumam," spiedzīgā balstiņā ierunājās profesors Zibiņš, blakus Harijam sliedamies labi ja līdz pleciem. (Harijs nopriecājās, ka profesoram Zibiņam ir tik pūkaina bārda, jo citādi ir pagrūti cienīt profesoru, kurš ir ne tikai īsāks par tevi pašu, bet arī runā daudz spalgākā balsī.) „Direktors Dumidors var likties mazliet dīvains - vai arī diezgan dīvains - vai arī pavisam ļoti dīvains -, bet viņš itin nekādā ziņā nevienam skolēnam nekad mūžā nav nodarījis neko ļaunu." Profesors Zibiņš Harijam draudzīgi uzsmaidīja. „Tikai paturiet visu laiku prātā, ka nekas slikts nevar notikt, un tad jau nemaz nebūs jābaidās!"

Tas itin nemaz nenāca par labu.

„Veiksmi!" iespiedzās profesors Zibiņš un paliecās tuvāk gargujai, noteikdams kaut ko tā, ka Harijs it nemaz nevarēja sadzirdēt, ko tieši. (Protams, no paroles jau nebūtu liels labums, ja to varētu noklausīties.) Un akmens garguja spēra soli sānis, pakāpdama malā tik ikdienišķi un nepiespiesti, kas Harijam šķita īpaši pārsteidzoši, ņemot vērā, ka tā izskatījās kā ciets un neizkustināms akmens bluķis.

Aiz gargujas pavērās palēnām rotējošu vītņkāpņu laidiens. Uz tām raugoties, kaut kas tajā šķita satraucoši hipnotizējošs, un vēl satraucošāks likās tas, ka to rotējošie pakāpieni, kas vijās viens aiz otra arvien augstāk, it kā nekur neaizved.

„Tad tik ejiet augšā!" nopīkstēja Zibiņš.

Harijs, visai satraukts, uzkāpa uz vītņu kāpņu pirmā pakāpiena un pēkšņi attapās, ka kaut kāda iemesla pēc viņa smadzenes vispār nespēj vizualizēt, kā iespējama kustība uz augšu.

Harijam aiz muguras garguja ar smagu soli atkāpa atkal savā vietā, un vītņu kāpnes turpināja griezties, un Harijs tikai cēlās augstāk un augstāk, līdz kādu brīdi vēlāk, visai pamatīgi noreibis, atģidās stāvam pie ozolkoka durvīm ar misiņa klauvēkli grifa veidolā.

Harijs pastiepa roku un pagrieza durvju rokturi.

Durvis atvērās.

Un Harijs ieraudzīja visinteresantāko telpu, kādu savā mūžā nebija redzējis.

Kabinetā atradās daudzas savādas metāla ietaises, kas klikšķēdamas griezās vai pat mainīja formu, brīdi pa brīdim izgrūžot pa dūmu mutulītim. Te bija arī desmitiem nezināmu šķidrumu, iepildīti visdažnedažādāko formu traukos, visi kā viens burbuļodami, virdami, plūzdami, mainīdami krāsu vai pat izvīdamies neparastos veidolos, kas izzuda acumirkli pēc tam, kad biji tos ieraudzījis. Šeit bija uzpariktes, kas līdzinājās pulksteņiem ar daudziem cejieriem, izrakstītiem ar skaitļiem vai vārdiem nezināmās valodās. Te bija arī piekariņš ar kristāla lēcu, kas mirdzēja tūkstoš krāsās, un putns, uzsēdis uz zelta laktas, koka kauss, kas šķita pildīts ar kaut ko līdzīgu asinīm, un piekūna statuete, pārklāta ar melnu glazūru. Sienu klāja portreti, kuros attēlotie cilvēki snauda, un Šķirmice bija vienkārši uzstutēta uz drēbju pakaramā, uz kura bija pakārti arī divi lietussargi un trīs sarkanas kreisās kājas čības.

Visa šī haosa vidū bija novietots tīrs, melns ozolkoka galds. Galda priekšā nolikts ozolkoka ķeblis. Bet aiz rakstāmgalda atradās pamatīgi polsterēts tronis ar visu Baltusu Persivālu Vulfriku Braienu Dumidoru, kuru izdaiļoja gara, sudrabaina bārda, milzīgai, saspiestai sēnei līdzīga cepure un kas tāds, kas vientieša acīm varētu šķist kā trīs koši rozā pidžamu kārtas.

Dumidors smaidīja, un viņa spožajās acīs iemirdzējās neprātīga uguntiņa.

Teju vai trīcēdams no satraukuma, Harijs apsēdās rakstāmgalda priekšā. Viņam aiz muguras aizvērās durvis ar skaļu būkš.

„Sveicināts, Harij," sacīja Dumidors.

„Sveiki, direktor," Harijs atbildēja. Ak, tad viņi drīkstēja uzrunāt viens otru vārdā? Vai Dumidors tagad lūgs, lai viņu uzrunā par...

„Ak, ko tik formāli, Harij!" ierunājās Dumidors. „Vienkārši sauciet mani par diriķi - tā būs īsāk."

„Jā, labi, diriķi," noteica Harijs.

Pēkšņi iestājās neveikls klusums.

„Ziniet," ierunājās Dumidors, „jūs esat pirmais, kurš šo tiešām ņēma nopietni."

„Ā..." Harijs noteica. Viņš centās apvaldīt balsi, kaut arī bija sācis justies pagalam sašļucis. „Piedodiet, ā, direktor, es - jūs man teicāt, lai jūs tā saucu, un tāpēc es jūs tā nosaucu..."

„Hehe, nu bet lai iet arī!" Dumidors jautri noteica. „Un nav iemesla tik briesmīgi satraukties, es netaisos jūs izmest ārā pa logu tikai tādēļ vien, ka jums gadījās viena kļūdiņa. Ja jūs tomēr būsiet ko nogrēkojies, tad vispirms es jūs kārtīgi nobrīdināšu pietiekami daudzas reizes! Pie tam, nav jau lielas nozīmes tam, kā mani uzrunā, bet gan - ko par mani domā."

Tikai paturiet visu laiku prātā, ka nekas slikts nevar notikt, un tad jau nemaz nebūs jābaidās!

Dumidors nolika sev priekšā nelielu metāla kārbiņu un atvēra to vaļā, atklādams skatienam dažus mazus, dzeltenus gabaliņus. „Citrona ledeni?" piedāvāja direktors.

„Ē, nē, paldies, diriķi," noteica Harijs. Vai tas, ka skolēniem tiek iemānīts LSD, skaitās kā darīšana pāri, vai arī tas drīzāk tiek saukts par nevainīgu izklaidi? „Jūs, ē, kaut ko bijāt minējis par to, ka es esmu pārāk jauns, lai sauktu spēka un neprāta vārdus?"

„Un šai nodarbei jūs neapšaubāmi esat par jaunu!" Dumidors atbildēja. „Laimīgā kārtā Spēka un neprāta vārdi ir zuduši jau veselus septiņsimt gadus, un nevienam vairs nav ne mazākās nojausmas, kā tie reiz varēja būt skanējuši. Tā bija tikai tāda nenozīmīga piebilde."

„Ā..." Harijs noteica. Viņš saprata, ka viņam mute atkarājas vaļā. „Kāpēc tad jūs mani izsaucāt?"

„Kāpēc?" Dumidors atkārtoja. „Ak, Harij, ja es visu laiku sev jautātu, kāpēc es kaut ko daru, tad es beigās nebūtu padarījis pilnīgi neko! Ziniet, esmu diezgan aizņemts cilvēks."

Harijs pasmaidījis palocīja galvu. „Jā, tas ir visai iespaidīgs saraksts, ar ko jūs nodarbojaties. Cūkkārpas direktors, Viedo kapitula virsmags, Starptautiskās burvju konfederācijas dižburis. Piedodiet, ka atļaujos jautāt, bet vai ir iespējams iegūt vairāk nekā sešas stundas, izmantojot vairākus Laikgriežus? Jo tas tiešām ir ārkārtīgi iespaidīgi, ja šo visu jūs iespējat paveikt tikai trīsdesmit stundu diennaktī."

Iestājās vēl viens klusuma brīdis, kurā Harijs tikai turpināja smaidīt. Viņš jutās nedaudz nobažījies, patiesībā gan visai pamatīgi nobažījies, taču, kad bija kļuvis skaidrs, ka Dumidors viņu tīšām āzē, kaut kāda Harija personības daļa iekšēji pilnībā atteicās vienkārši tā sēdēt kā bezpalīdzīgam pelavu maisam un paciest viņa jokošanos.

„Baidos, ka Laikam tas nenāk par labu, ja to sāk pārāk izstiept," pēc klusuma mirkļa noteica Dumidors, „un tomēr mums pašiem šķiet, ka mūsu dzīves ir par dižu parastajam laika plūdumam, tāpēc šīs pūles arvien ir nebeidzamas - kā savu dzīves ritumu ietilpināt Laikā."

„Patiešām," Harijs dziļi cienīgi noteica. „Tieši tāpēc labāk ir uzreiz ķerties pie lietas."

Uz vienu mirkli Harijs ieprātojās, vai nebūs pāršāvis pār strīpu.

Tad Dumidors iesmējās. „Nu tad ķersimies pie lietas." Direktors paliecās uz priekšu tā, ka viņa samīcītā sēnes cepure nošķiebās un bārzda uzgūla rakstāmgaldam. „Harij, šopirmdien jūs paveicāt ko tādu, ko jūs nekādi nevarējāt izdarīt pat ar Laikgriezi. Vai precīzāk - tas nebija iespējams, liekot lietā tikai un vienīgi Laikgriezi. Interesanti zināt, no kurienes uzradās tie divi pīrāgi?"

Harijam cauri izšāvās adrenalīna vilnis. To viņš bija paveicis ar paslēpni, kurš viņam bija nolikts kā Ziemassvētku dāvana kopā ar zīmīti, un tajā zīmītē bija rakstīts: Ja Dumidors nomanīs, ka viņam ir radusies iespēja savā īpašumā iegūt vienu no Nāves dāvestiem, viņš to pievāks sev un dzīvs vairs nekad vaļā nelaidīs...

„Pirmā doma, kas man nāk prātā," Dumidors turpināja, „ir tāda, ka, tā kā neviens no iesaistītajiem pirmziemniekiem nebija spējīgs veikt tādu burvestību, tad tobrīd tur atradās vēl kāds cits, kaut arī nebija redzams. Un ja reiz neviens nespētu tādu cilvēku redzēt, tad nu gan viņš varētu pavisam netraucēts mest pīrāgus. Tālāk varētu spriest, ka, tā kā jums ir Laikgriezis, jūs bijāt tas neredzamais; un tad atkal - tā kā Nošķituma burvestībai jūs vēl esat daudz par jaunu, tas nozīmē, ka jums līdzi bija paslēpnis." Dumidors sazvērnieciski uzsmaidīja. „Vai tik tālu, Harij, man ir izrādījusies taisnība?"

Harijs sēdēja kā iemiets. Viņam bija sajūta, ka atklāti melot itin nemaz nebūtu gudri darīts un visticamāk tas arī nedotu nekādu labumu, taču viņš nekādi nespēja izdomāt, ko citu lai saka.

Dumidors draudzīgi novēcināja ar roku. „Tikai mieru, Harij, jūs neesat izdarījis neko sliktu. Paslēpņi nav aizliegti - laikam jau tie ir tik reti, ka neviens tos nav iedomājies ierakstīt aizliegto lietu sarakstā. Bet mani nudien ieinteresē pavisam kaut kas cits."

„Ja?" Harijs izteica pēc iespējas ikdienišķākā balsī, cik nu tas šobrīd bija viņa spēkos.

Dumidora acis dzīvīgi iemirdzējās. „Redziet, Harij, kad būsiet šo to piedzīvojis, jūs sāksiet uztvert, kā viss notiek. Jūs spēsiet saskatīt sakarības, sadzirdēsiet, kādā ritmā pasaule dun. Jums sāks rasties aizdomas, jau pirms būsiet sapratis, kas ir par lietu. Jūs esat Zēns-Kurš-Izdzīvoja, un kaut kādā veidā paslēpnis pamanījās nokļūt jūsu rokās tikai četras dienas pēc tam, kad bijāt uzzinājis par mūsu Lielbritānijas maģiskās daļas pastāvēšanu. Tādus apmetņus Diagonalejā nepārdod, taču ir viens konkrēts apmetnis, kurš varētu atrast pats savu ceļu, kā nokļūt pie sava liktenīgā īpašnieka. Un tāpēc es neviļus sāku prātot, vai gadījumā jums nevarētu būt iznācis tik neparastā kārtā uziet ne jau vienkārši kaut kādu paslēpni, bet īsteno Paslēpni - vienu no trīs Nāves dāvestiem, kurš izslavēts ar savu spēju paslēpt tā īpašnieku pat no pašas Nāves acīm." Dumidora spīdošais skatiens šķita nepacietīgs. „Vai es, Harij, drīkstu to aplūkot?"

Harijs norija kaklā sakāpušo kamolu. Šobrīd viņa asinsritē adrenalīns plūda aumaļām, taču visi centieni atrunāties būtu pilnīgi veltīgi, pie tam Dumidors ir visspēcīgākais burvis pasaulē, un Harijs nekādi nevarētu paspēt aizskriet līdz durvīm un Cūkkārpā tāpat viņš no Dumidora nekur nespētu noslēpties, viņam tūlīt atņems Paslēpni, kurš jau nezin cik ilgi ticis nodots Poteru dzimtā no tēva dēlam...

Lēnām Dumidors atliecās atpakaļ savā augstajā krēslā. Mirdzums acīs viņam bija nozudis, un viņš tagad šķita domīgs un nedaudz skumjš. „Harij," ierunājās Dumidors, „ja jūs nevēlaties man to rādīt, jūs drīkstat vienkārši atteikties."

„Drīkstu?" Harijs norūca.

„Jā, Harij," sacīja Dumidors. Viņa balss skanēja skumja un noraizējusies. „Šķiet, ka jūs, Harij, no manis baidāties. Vai drīkstu vaicāt, par ko esmu izpelnījies, ka jūs raugāties uz mani ar tādām aizdomām?"

Harijs norija siekalas. „Vai ir iespējams, ka jūs varētu dot kādu saistošu, maģiski nepārkāpjamu solījumu, ka neatņemsiet man apmetni?"

Dumidors lēnām nogrozīja galvu. „Nelaužamos zvērestus tik vieglprātīgi neklājas dot. Un piedevām, Harij, jūs nemaz nezināt zvēresta burvestību, tāpēc jums tik un tā nāktos ticēt man uz vārda, ka maģija ir piesaistījusi mūs abus zvērestam. Un tomēr esmu pārliecināts, ka jūs lieliski saprotat, ka man nav nepieciešama jūsu atļauja, ja es patiešām vēlētos apskatīt Paslēpni. Esmu gana spēcīgs, lai pats to paņemtu neatkarīgi no tā, vai tas būtu vai nebūtu noglabāts ēzeļādas maciņā." Dumidors rādījās gluži drūms. „Bet šādi es nerīkošos. Paslēpnis ir jūsu, Harij. Es to negrasos jums atņemt. Es pat nepieduršu tam pirkstu, kaut lai tikai uz mirkli uzmestu aci, kamēr vien jūs nebūsiet izlēmis to man parādīt no brīvas gribas. Tas ir mans solījums un zvērests. Ja es būtu vēlējies jums skolas teritorijā aizliegt izmantot paslēpni, es būtu lūdzis jums doties uz Gringotiem un noglabāt savu apmetni tur."

„Ā..." Harijs novilka. Viņš smagi norija siekalas, cenzdamies apspiest savu adrenalīna uzvilnījumu, lai spētu domāt saprātīgi. Viņš atsēja ēzeļādas maciņu no jostas. „Ja jau jūs tiešām tam spējat tikt klāt arī bez manas atļaujas... tad skatieties vien." Harijs padeva Dumidoram maciņu, stingri iekozdams lūpā, lai tas kalpo par zīmi, ja nu gadījumā viņam pēcāk tiktu izdzēstas atmiņas.

Vecais burvis iebāza roku maciņā un, neizteikdams nevienu izgūšanas vārdu, izvilka ārā Paslēpni.

„Ā," izdvesa Dumidors. „Tik tiešām..." Viņš pārvilka mirdzošo, melno samta tīkliņu pār roku. „Gadsimtiem sens, taču vēl arvien tik nevainojams kā būtu nupat izgatavots. Gadu gaidā zudušas daudzas senas mākas, un tagad es pats nevarētu izgatavot šādu paslēpni; to vairs nevar neviens. Es domās sajūtu tā spēka atbalsi, gluži kā nodziedātu dziesmu, kurai iztrūcis klausītāja..." Burvis atrāva skatienu no Paslēpņa. „Nepārdodiet to," viņš noteica, „neatdodiet to glabāšanā nevienam citam. Apdomājiet divreiz, pirms kādam to rādāt, un - vēl trīsreiz, pirms kādam atklājat, ka tas ir Nāves dāvests. Turiet Paslēpni cieņā, jo tas nudien ir Spēka priekšmets."

Uz mirkli Dumidora skatiens vērtās ilgu pilns...

...un tad viņš atdeva Paslēpni Harijam.

Harijs to noglabāja savā maciņā.

Dumidors atkal sadrūma. „Harij, vai es drīkstu vēlreiz vaicāt, kā tas nākas, kāpēc jūs man tik ļoti neuzticaties?"

Pēkšņi Harijs stipri nokaunējās.

„Paslēpnim klāt bija zīmīte," Harijs klusītiņām nomurmināja. „Tur bija rakstīts, ka jūs gribēsiet man Paslēpni atņemt, ja uzzināsiet, ka man tas ir. Es gan nezinu, kurš to zīmīti ir rakstījis; un par to man tiešām nav ne mazākās jausmas."

„Ak tā... skaidrs," Dumidors lēnām novilka. „Nu, Harij, es nemēģināšu apšaubīt, kādi motīvi bija jūsu labvēlim, no kura jūs saņēmāt šo zīmīti. Kas zina - varbūt viņa motīvi bija tikai pašu labāko nodomu vadīti? Galu galā viņš jums atsūtīja Paslēpni."

Harijs palocīja galvu, apbrīnodams Dumidora laipību un nokaunējies par to, cik prestatā viņa paša uzvedība bija asa.

Vecais burvis turpināja runāt. „Tomēr man šķiet, ka mēs abi esam vienas krāsas spēļu figūriņas. Zēns, kurš visbeidzot uzveica Voldemortu, un vecs vīrs, kurš ļaunumu aizkavēja pietiekami ilgi, lai varētu ierasties jūs un izglābt pasauli. Es neturēšu ļaunu prātu, Harij, par to, ka bijāt tik aizdomīgs pret mani - vienmēr jārīkojas, cik gudri vien iespējams. Es tikai gribu jums lūgt, lai nākamreiz jūs divreiz apdomātu un vēl trīsreiz pārliktu prātā, kad kāds jums ieteiks man neuzticēties."

„Piedodiet," Harijs noteica. Šobrīd viņš jutās sagrauts - būtībā viņš bija atraidījis vietējo Gendalfa līdzinieku, un tas, ka Dumidors bija tik laipns, lika justies vēl sliktāk. „Man nevajadzēja būt tik aizdomīgam."

„Diemžēl, Harij, pasaulē, kurā dzīvojam..." Vecais burvis nošūpoja galvu. „Es pat nevaru teikt, ka jūs būtu rīkojies neapdomīgi. Jūs mani nepazināt. Un patiesībā Cūkkārpā ir viens otrs, kuram būtu prātīgi neuzticēties. Iespējams kādu no viņiem jūs pat saucat par savu draugu."

Harijs norija kaklā sakāpušo kamolu. Tas izklausījās mazliet biedējoši. „Piemēram, kuru?"

Dumidors uzcēlās kājās un sāka izpētīt vienu no saviem instrumentiem - ciparnīcu ar astoņiem dažāda garuma rādītājiem.

Pēc kāda brīža vecais burvis atkal ierunājās. „Iespējams, ka viņš jums liekas diezgan apburošs," noteica Dumidors. „Pieklājīgs - vismaz pret jums. Prot izteiksmīgi izteikt savu domu, varbūt pat apbrīnu. Vienmēr gatavs sniegt palīdzīgu roku, pakalpojumu vai padomu..."

„Ā, Drako Malfojs!" Harijs iesaucās, juzdamies diezgan atvieglots, ka tā nebija Hermione vai vēl kāds cits. „Ak, nē, nē - nē nē nē - tas ir pavisam citādi; viņš mani nepārvērš, es cenšos pārvērst viņu."

Dumidors sastinga, arvien raudzīdamies uz ciparnīcu. „Ko jūs cenšaties paveikt?"

„Es aizvirzīšu Drako Malfoju prom no Tumsas puses," Harijs noteica. „Nu saprotiet, padarīšu viņu par labo."

Dumidors izslējās taisni un pagriezās pret Hariju. Viņa seja rādījās tik izbrīnīta, cik vispār izbrīnīta var būt - un kur nu vēl tādam cilvēkam ar garu, sudrabbaltu bārdu. „Jūs tiešām to labi zināt," pēc brīža ierunājās vecais burvis, „ka viņš spētu izturēt tādu pārvēršanos? Baidos, ka tas labais, ko jūs domājat esam saskatījis viņā, var izrādīties vienīgi pastāvam jūsu domās - vai vēl ļaunāk, tā var būt izlikta ēsma, lai ievilinātu..."

„Ē, diez vai," Harijs noteica. „Tas ir, ja viņš censtos izlikties labs, tad tas viņam izdodas briesmīgi slikti. Tas nav tā, ka Drako būtu pienācis man klāt un tad runājis tik laipni un vilinoši, ka es būtu nodomājis, ka viņā dziļi iekšā slēpjas kaut kas labs. Es izvēlējos pārvērst tieši viņu, jo viņš ir Malfoju dzimtas mantinieks, un, ja ir vēlēšanās kādu glābt, tad tieši viņš šķiet acīmredzama izvēle."

Dumidoram noraustījās kreisā acs. „Jūs esat nodomājis iedēstīt Drako Malfoja sirdī mīlestības un laipnības sēklu, jo jūs paredzat, ka Malfoju mantinieks var izrādīties jums vērtīgs?"

„Ne jau tikai man vienam!" Harijs sašutis iesaucās. „Bet visai maģiskajai Lielbritānijai, ja tas izdosies! Un viņam pašam būs daudz laimīgāka un garīgi veselīgāka dzīve! Redziet, man nepietiks laika, lai novērstu visus no Tumsas puses, tāpēc man ir jāmeklē, kur Gaisma spēs ātri iedarboties visefektīvāk..."

Dumidors sāka smieties. Un smējās daudz skaļāk, nekā Harijs būtu gaidījis, - praktiski rēca no smiekliem. Tas pilnīgi noteikti šķita necienīgi. Senam un varenam burvim piedienētos noķiķināt dažus zema tembra smiekliņus, nevis tā gārgt, ka vai aptrūkstas elpa. Harijs reiz vārda vistiešākajā nozīmē bija nogāzies no krēsla, kad bija skatījies komēdiju Pīles zupa ar brāļiem Marksiem galvenajās lomās, un tieši tik briesmīgi šobrīd smējās Dumidors.

„Tik smieklīgi jau tas nav," Harijs pēc brīža noteica. Viņš jau atkal sāka satraukties par Dumidora veselo saprātu.

Dumidors, gan ar pamatīgu piespiešanos, saņēma sevi rokās. „Ak, Harij, viens no tādas slimības simptomiem, ko sauc par gudrību, ir tāds, ka tu sāc smieties par lietām, kuras citiem nemaz nešķiet smieklīgas, jo, kad esi gudrs, Harij, tu sāc saprast jokus!" Vecais burvis izslaucīja no acīm asaras. „Vai dieniņ. Vai dieniņ. Tiešām gadās, ka ļaunīga roka pret ļaunumu griežas - no tiesas gauža patiesība."

Harijs pēc brīža atskārta, kur bija dzirdējis šo izteicienu... „Ē, tas jau ir Tolkīna citāts! To teica Gendalfs!"

„Patiesībā - Teodēns," noteica Dumidors.

„Jūs esat dzimis vientiešu ģimenē?" Harijs pārsteigts iesaucās.

„Nebūšu gan," noteica Dumidors, atkal jau pasmaidīdams. „Mīļais bērns, es piedzimu septiņdesmit gadus, pirms tika izdota tā grāmata. Bet, šķiet, daudzi vientiešu ģimenēs dzimušie skolēni izdara šādu spriedumu. Esmu savācis ne mazāk par divdesmit Gredzenu pavēlnieka eksemplāriem un vismaz trīs Tolkīna pilno kopoto rakstu sējumus, un es augstu vērtēju ikvienu viņa darbu." Dumidors izvilka zizli un, pēkšņi ieņēmis staltu stāju, pacēla zizli. „Pāri tu netiksi! Nu, kā izskatījās?"

„Ā," Harijs noteica, kaut arī smadzenes jau pavisam grasījās atslēgties, „man šķiet, ka jums pietrūkst Balroga." Un arī rozā pidžamas un saplacinātā, sēnei līdzīgā cepure nemaz nenāca par labu.

„Skaidrs." Dumidors nopūtās un nedaudz vīlies aizbāza zizli aiz jostas. „Baidos, ka senāk man kādreiz tik tiešām priekšā nāca viens otrs Balrogs. Tagadiņās gan ir tikai Viedo kapitula sanāksmes, kurās man tik rūpīgi jānopūlas, lai es neizdarītu kaut ne mazdrusciņas ko lietderīgu, un vēl ir oficiālās vakariņas, kurās svešzemju politiķi cenšas izrādīties, kurš par kuru ir stūrgalvīgāks nejēga. Un par manu vienīgo izklaidi kļūst tas, ka izliekos cilvēkiem noslēpumains, ka zinu to, ko es it kā nekad nespētu zināt, ka izsaku mīklainus apgalvojumus, kurus var saprast tikai vēlāk nākotnē, - kā nu daždien jebkuram varenajam burvim vajag par ko uzjautrināties pēc tam, kad esi atrādījis to savu izpausmes pusi, kas ļauj tev saukties par varoni. Starp citu, runājot par varoņiem, Harij, man nudien jums kaut kas jāatdod, kaut kas tāds, kas reiz piederēja jūsu tēvam."

„Tiešām?" noteica Harijs. „Ak tā, kurš tad to būtu domājis!"

„Jā, patiešām," izsacīja Dumidors. „Laikam jau šis nav nekāds lielais pārsteigums, vai ne?" Viņa seja vērtās nopietna. „Lai nu kā būtu..."

Dumidors piegāja atpakaļ pie rakstāmgalda un, nosēdies pie tā, atvilka vaļā vienu no atvilktnēm. Viņš tajā iebāza abas rokas un tad ar nelielu stīvēšanos izvilka ārā visai palielu un smaga paskata priekšmetu, kuru tūdaļ ar dobju būkšķi uzgāza uz sava rakstāmgalda virsmas.

„Tas," Dumidors noteica, „bija jūsu tēva akmens."

Harijs blenza uz akmeni. Tas izskatījās gaiši pelēks, pleķains, neregulāras formas, asām šķautnēm un visā visumā gluži neizteiksmīgs, vecs, parasts, liels akmens. Dumidors to bija nolicis tā, ka tas uzgūla uz visplatākās skaldnes, taču tik un tā uz rakstāmgalda stāvēja visai nestabili.

Harijs pacēla skatienu. „Tas taču domāts kā joks, pareizi?"

„Nav vis," noteica Dumidors, nošūpojis galvu un rādīdamies pavisam nopietns. „Es šo akmeni paņēmu no Džeimsa un Lilijas mājas krāsmatām Godrika gravā, kur atradu arī jūs; un esmu to paturējis līdz pat šai dienai, šim konkrētajam brīdim, kad to varu nodot jums."

Visā hipotēžu mikslī, kas veidoja pilno šīs pasaules modeli Harija prātā, iespēja, ka Dumidors ir traks, strauji ieguva arvien lielāku varbūtību. Un tomēr tik un tā vēl pastāvēja vērā ņemams daudzums varbūtību, kas norādīja uz pavisam citām alternatīvām... „Ē, vai akmens ir maģisks?"

„Cik man zināms, nē," atbildēja Dumidors. „Bet es jums uz to visstingrāko iesaku nepārtraukti turēt akmeni sev tuvumā."

Nu labi. Ļoti iespējams, ka Dumidors ir traks, bet ja nu viņš nav traks... Tad tas būtu vairāk nekā apkaunojoši, ja problēmas rastos tāpēc, ka viņš nav ņēmis vērā noslēpumainā, vecā burvja padomu. Tas, iespējams, būtu kāds 4. ieraksts sarakstā „Tu noteikti izgāzīsies, ja... TOP 100".

Harijs panāca tuvāk un uzlika rokas uz akmens, cenzdamies atrast tādu leņķi, kurā to varētu pacelt, nesagriežot plaukstas. „Es tad ielikšu to savā maciņā."

Dumidors sarauca pieri. „Jums tas jātur visu laiku sev blakus. Ja nu ēzeļādas maciņš nozūd, vai to kāds nozog?"

„Jūs gribat teikt, ka man visur līdzi jāstaipa tāds liels akmens?"

Dumidors Hariju uzlūkoja pavisam nopietni. „Tas būtu prātīgi darīts."

„Ā..." Harijs novilka. Tas izskatījās visai smags. „Man šķiet, ka citi skolēni man par to sāks uzdot jautājumus."

„Atbildiet viņiem, ka es jums to liku nēsāt visur līdzi," noteica Dumidors. „To neviens neapšaubīs, jo visi tāpat mani uzskata par traku." Viņa seja vēl arvien rādījās pilnībā nopietna.

„Ē, ja godīgi - ja jūs tā bieži darāt, ka liekat saviem skolniekiem nēsāt apkārt lielus akmeņus, nav brīnums, kāpēc cilvēkiem šķiet, ka esat traks."

„Ak, Harij," noteica Dumidors. Vecais burvis novēzēja roku, it kā norādīdams uz visiem nesaprotamajiem instrumentiem, kas bija izvietoti visapkārt kabinetā. „Jaunībā allaž gribas ticēt, ka viss ir zināms, un tāpēc var uzskatīt, ka tad, ja kaut kam nevar saskatīt izskaidrojumu, tas nozīmē, ka izskaidrojuma nemaz nav. Kad kļūsti vecāks, tad saproti, ka daba rit savu gaitu ar saviem iemesliem arī tad, ja mums par tiem itin nekas nav zināms. Tāpēc tas, kas šķiet trakums, īstenībā ir tikai un vienīgi mūsu pašu nezināšana."  

„Realitāte vienmēr pakļaujas likumiem," izteica Harijs, „pat arī tiem, kuri nav zināmi."

„Tieši tā, Harij," noteica Dumidors. „Ja to saproti - un es redzu, ka jūs to no tiesas saprotat, - tā tad arī ir pati gudrības būtība."

„Tātad... kāpēc tieši tad man ir jānēsā līdzi tas akmens?"

„Patiesībā, es tam nevaru iedomāties nevienu izskaidrojumu," atbildēja Dumidors.

„...Nevarat iedomāties?"

Dumidors palocīja galvu. „Bet tikai tāpēc, ka es nevaru iedomāties, kāds tam ir iemesls, tas nenozīmē, ka tāda iemesla nemaz nav."

Instrumenti tikai turpināja pukšķināt.

„Labi," noteica Harijs. „Es gan nezinu, vai man to vajadzētu teikt, bet šis neizskatās pēc tā pareizākā veida, kā attiekties pret nezināmo, par ko mēs tieši tikko izrunājām."

„Vai tad nav?" noteica vecais burvis, rādīdamies izbrīnīts un vīlies.

Harijam sāka rasties sajūta, ka šī saruna nevērsīsies viņam nekā par labu, tomēr viņš tik un tā nespēja paklusēt. „Nē. Es īsti nezinu, vai šim kļūdainajam pieņēmumam ir kāds oficiāls nosaukums, bet, ja man pašam tas būtu kā jānosauc, tad es to sauktu par „ietekmēšanos no hipotēzes" vai kaut kā tamlīdzīgi. Kā lai to tā precīzāk izskaidro... ē... pieņemsim, ka ir miljons kastes, bet tikai vienā no tām iekšā atrodas dimants. Un jums ir kaste, pilna ar dimantu detektoriem, un katrs dimantu detektors iedarbojas vienmēr, kad nonāk dimanta tuvumā, bet iedarbojas pusē no reizēm, kad tiek pietuvināts kastei bez dimanta. Ja pārbaudīsiet visas kastes ar divdesmit detektoriem, jūs, tā vidēji ņemot, būsiet ticis līdz pēdējām divām kastēm, kur viena ir īstā, otra ir tukša. Un tad pietiktu tikai ar vienu vai varbūt diviem detektoriem, lai varētu noteikt, kura kaste patiesi ir īstā. Tā doma ir tāda, ka tad, kad ir ļoti daudz iespējamo atbilžu, lielākā darba daļa ir jāveic, lai tikai lokalizētu īsto hipotēzi no kopējām miljons iespējām - vispirms jāsaprot, kurā apgabalā vispār ir jāmeklē pareizā atbilde. Pēc tam, lai izsijātu, kura no tām dažām kastēm ir īstā, vajag salīdzinoši daudz mazāku darba ieguldījumu. Tāpēc, ja jūs tā vienkārši bez kādiem pierādījumiem pārlecat pāri visam šim darba procesam un izvirzāt uzmanības centrā vienu noteiktu iespējamību, jūs izlaižat ļoti būtisku apstākli. Piemēram, ja pilsētā ar miljons iedzīvotājiem būtu notikusi slepkavību un detektīvs sacītu, nu, redziet, tam vispār nav nekādu pierādījumu, bet vai nevajadzētu apspriest iespēju, ka slepkava ir Mortimers Snodgrāss?"

„Un viņš tiešām ir slepkava?" pavaicāja Dumidors.

„Nē," noteica Harijs. „Bet vēlāk izrādītos, ka slepkavam ir melni mati, un, tā kā Mortimeram ir melni mati, tad visi sāktu domāt - ā, šķiet, ka Mortimers tomēr ir vainīgais. Tāpēc tas ir netaisni pret Mortimeru, ka policija izvirza viņu uzmanības centrā, kaut arī nav pilnīgi nekādu pamatotu iemeslu vispār turēt viņu aizdomās. Kad pastāv daudz iespēju, kur atrast atbildi, lauvas tiesa darba ir jāpadara, lai tikai lokalizētu, kurā vietā meklēt pareizo atbildi, - un tad var tajā vietā izvērst rūpīgāku meklēšanu. Šai procedūrai nav nepieciešams pierādījums tādā nozīmē, kā to pieprasa zinātnieki vai tiesneši, bet vajag vismaz kāda veida norādi, un tai norādei jābūt tādai, kas kaut kādā veidā īsto iespēju atšķir no miljons citām. Citādi nedrīkst pareizo atbildi tā vienkārši izraut no zila gaisa. No zila gaisa nedrīkst izraut pat apsvēršanas vērtu iespēju. Un pilnīgi noteiki ir vēl miljons citu lietu, ko es varētu darīt vēl bez tā, ka man būtu jāstiepj līdzi tēva akmens. Tikai tāpēc ka es daudz ko nezinu par Visumu, nenozīmē, ka es nezinu arī, kā loģiski domāt, kad esmu sastapies ar savu nezināšanu. Domāšanas likumi, kas apsver varbūtības, nav akmenī kalti, tieši tāpat kā sen pārbaudītie loģikas likumi nav dzelžaini stingri, bet šobrīd jūs pārkāpāt aizliegumu." Harijs apklusa. „Protams, ja vien jums nav zināma kāda norāde, kuru jūs negribat atklāt."

„Hm," Dumidors novilka. Viņš domīgs pielika pirkstu pie vaiga. „Tik tiešām interesants arguments, bet vai tas savā ziņā nelīdzinās analoģijai, kad, meklējot potenciālo slepkavu, jūs izvēlaties tikai vienu izmeklēšanas metodi, kaut arī daudz gudrāk būtu veikt izmeklēšanu vairākos dažādos veidos? Es necenšos apgalvot, ka tas, ka jums jānēsā līdzi tēva akmens, ir labākais, ko varat iesākt, taču es saku, ka nēsāt līdzi akmeni ir prātīgāk, nekā nenēsāt."

Dumidors atkal iebāza roku tajā pašā rakstāmgalda atvilktnē, kuru bija vēris vaļā iepriekš, šoreiz, šķiet, pataustījies apkārt - katrā ziņā likās, ka viņa roka tur iekšā kustas. „Man jāpiebilst," Dumidors noteica, kamēr Harijs vēl arvien centās izprātot, ko lai atbild uz šo pilnīgi negaidīto iebildumu, „ka par Kraukļanagu cilvēki bieži spriež nepareizi, domādami, ka visus gudros bērnus iesķiro Kraukļanagā, un tāpēc citos torņos rodas saprātīgu bērnu iztrūkums. Tā nav taisnība; iešķirošana Kraukļanagā garantē tikai un vienīgi to, ka bērnam zināšanas šķiet pievelkošas, un šī īpašība ne vienmēr ir pielīdzināma inteliģencei." Burvis smaidīja, noliecies pār atvilktni. „Lai vai kā, bet man šķiet, ka jūs tomēr esat diezgan inteliģents. Nemaz tik ļoti nelīdzināties kādam vienkāršam, jaunam varonim, bet drīzāk kādam jaunam, neizzināmi senam burvim. Laikam jau es jums, Harij, piegāju no nepareizās puses, un droši vien man jāsecina, ka jūs esat spējīgs saprast lietu apstākļus, kurus izprast spēj vien retais. Tāpēc es uzdrīkstēšos būt tik nepieklājīgs un piedāvāšu jums saņemt mantojumā vēl vienu priekšmetu."

„Jūs taču negribat teikt..." noelsās Harijs. „Ka manam tēvam... bija vēl viens akmens?"

„Piedošanu," noteica Dumidors, „es vēl arvien esmu vecāks un noslēpumaināks par jums, tāpēc, kad būs jāatklāj kaut kas būtisks, tad to darīšu es; pateicos... ā, nu kur tad tā ir palikusi?" Dumidors iesniedzās tālāk atvilktnē - un tad vēl tālāk. Iekšā bija ielīdusi jau viņa galva un pleci, un pat viss krūškurvis tā, ka ārā vairs rēgojās tikai gurni un kājas, it kā atvilktne viņu aprītu dzīvu.

Harijs negribot sāka prātot, diez cik daudz un kādas tieši mantas tur varētu uziet.

Visbeidzot Dumidors izlīda no atvilktnes, turēdams rokā savu meklēto priekšmetu, kuru nolika uz galda blakus akmenim.

Tā bija nolietota grāmata, atļukušiem stūriem un nodriskātu muguriņu, ar uzrakstu: Libātijs Gurķumētra Mikstūru jaukšana ar priekšzināšanām. Uz vāka bija uzdrukāts zīmējums ar stikla pudelīti, no kuras augšup ceļas dūmi.

„Šī," Dumidors uzsvērti ierunājās, „bija jūsu mātes piektā gada mikstūru grāmata."

„Kuru arī man visu laiku vajadzēs nēsāt līdzi," sacīja Harijs.

„Kura glabā briesmīgu noslēpumu. Noslēpumu, kas ir tik postošs, ka man patiešām jālūdz jūs apzvērēt - un es patiešām pieprasu, lai jūs šo zvērestu dodat pilnā nopietnībā, Harij, lai ko jūs arī par šo visu nedomātu, - ka jūs nekādā veidā nekad mūžā nevienam neizpaudīsiet šo noslēpumu."

Harijs uzlūkoja mātes piektā gada mikstūru mācību grāmatu, kura acīmredzot glabāja kādu drausmīgu noslēpumu.

Nelaime bija tāda, ka Harijs šādus zvērestus patiešām uztvēra nopietni. Ikviens zvērests bija Nelaužamais zvērests, ja to noslēdza pareizie cilvēki.

Tāpēc...

„Man pēkšņi sagribējās padzerties," Harijs ierunājās, „un tas nepavisam nav uz labu."

Dumidors itin nemaz nepratās, ka viņam būtu jāpabrīnās par šo īpatnējo apgalvojumu. „Vai jūs apzvērat, Harij?" prasīja Dumidors. Viņš ar acīm cieši urbās Harijā. „Citādi es jums neko nestāstīšu."

„Jā," atbildēja Harijs. „Apzvēru." Šī kraukļanagiem bija tāda nelaime. To visi zināja, ka tad, ja tu ņemtu un atteiktos no šāda piedāvājuma, tu pēcāk vienkārši nobeigtos no ziņkārības.

„Un savukārt es no savas puses zvēru," noteica Dumidors, „ka tas, ko jums tūlīt sacīšu, ir pilnīga taisnība."

Dumidors atvēra grāmatu, šķiet, pilnīgi patvaļīgā lappusē, un Harijs pieliecās tuvāk, gribēdams redzēt, kas tur rakstīts.

„Redzat šīs piezīmes," Dumidors ierunājās tik pieklusinātā balsī, ka tā izskanēja teju kā čuksts, „kuras te ir pierakstītas uz lappuses malām?"

Harijs mazliet samiedza acis. Uz nodzeltējušajām lapām laikam bija iespiests kaut kas par Ērgļa krāšņuma mikstūru, kuras sastāvā ietilpa daudzas tādas izejvielas, kuru nosaukumi Harijam pilnīgi neko neizteica vai pat, šķiet, nemaz nebija angļu valodā. Gar lapas malu ar spalvu bija uzskricelēta piezīme: Diez, kas notiktu, ja melleņu sulas vietā pievienotu testrālu asinis? un tūlīt turpat apakšā bija atbilde citā rokrakstā: Tu nopietni sasirgtu uz vairākām nedēļām un varbūt pat nomirtu.

„Redzu," noteica Harijs. „Kas tajās ir tāds īpašs?"

Dumidors norādīja uz otro ierakstu. „Šīs te, šajā rokrakstā," viņš sacīja vēl arvien tajā pašā klusajā balsī, „ir rakstījusi jūsu māte. Bet šīs šajā rokrakstā," pārlicis pirkstu, rādīdams uz pirmo ierakstu, „esmu rakstījis es. Es padarīju sevi neredzamu un, kamēr viņa gulēja, ielavījos viņas guļamistabā. Lilija domāja, ka šīs piezīmes raksta kāds no viņas draugiem, un kā tikai viņi neplēsās!"

Un tieši šajā mirklī Harijs saprata, ka Cūkkārpas direktors patiešām ir traks.

Dumidors nopietni viņu uzlūkoja. „Vai jūs saprotat, kas, Harij, no tā izriet, ko es jums nupat atklāju?"

„Ēēē..." Harijs noteica. Šķiet, ka viņa balss bija iestrēgusi uz vienas nots. „Piedošanu... es.... tā īsti nē..."

„Nu labi," Dumidors noteica, nopūzdamies. „Laikam jau tomēr arī jūsu gudrībai ir robežas. Tad laikam būs labāk, ja abi izliksimies, ka es neko neesmu teicis, labi?"

Harijs uzcēlās no krēsla, sejā ievilcis stīvu smaidu. „Jā, protams," Harijs atbildēja. „Ziniet, vispār ir diezgan vēls, un man gribas ēst, tāpēc es labāk došos lejā uz vakariņām," un metās taisnā ceļā uz durvīm.

Durvju rokturis itin nemaz netaisījās pagriezties.

„Jūs mani skumdināt, Harij," noteica Dumidors klusā balsī viņam tieši aiz muguras. „Vai tad jūs nemaz neapjaušat, ka tas, ko es jums izstāstīju, ir uzticības apliecinājums?"

Harijs lēnām apgriezās riņķī.

Viņam tieši priekšā stāvēja ļoti varens un ļoti traks burvis ar garu sudrabbaltu bārdu, uzvilcis milzīgai, saspiestai sēnei līdzīgu cepuri un ko tādu, kas vientieša acīm varētu šķist kā trīs koši rozā pidžamu kārtas.

Aiz muguras stāvēja durvis, kas šobrīd acīmredzot bija pilnībā atsacījušās darboties.

Dumidors rādījās diezgan saskumis un gurdens, it kā kārotu atspiesties pret garu burvja kūju, kuras viņam nebija. „Nudien," noteica Dumidors, „atliek tikai izmēģināt kaut ko jaunu, nevis vienu un to pašu, ko esi ieradis pēdējos simt desmit gadus, un cilvēki tūlīt sāk mukt no tevis." Vecais burvis skumīgi nošūpoja galvu. „Biju cerējis sagaidīt no jums ko citu, Harij Poter. Esmu dzirdējis, ka arī jūsu draugi jūs pašu uzskata par traku. Protams, viņi maldās. Bet vai jūs nepieļaujat domu, ka arī mans gadījums varētu būt līdzīgs?"

„Lūdzu, atveriet durvis," Harijs trīcošā balsī noteica. „Ja jūs vēlaties, lai es jums vēl kādreiz uzticos, tad atveriet durvis."

Aiz muguras bija dzirdams, kā atveras durvis.

„Man bija vēl kas jums sakāms," Dumidors noteica, „un, ja jūs tagad aiziesiet, jūs to nekad neuzzināsiet."

Reizēm Harijam riebās būt kraukļanagam.

Viņš itin nekādā ziņā nevienam skolēnam nekad mūžā nav nodarījis neko ļaunu, ierunājās Harijā mītošais Grifidors. Atceries, ka nekas slikts nevar notikt, un tad jau nemaz nebūs jābaidās. Tu taču tagad netaisies skriet projām tikai tāpēc, ka viss sāk izvērsties mazliet interesanti, ko?

Tu nevari tā vienkārši aiziet prom no direktora! ierunājās viņa iekšējais Elšpūtis. Ja nu viņš noņem torņa punktus? Ja viņš nospriedīs, ka tu esi nepatīkams, viņš var sākt diezgan pamatīgi sarežģīt tev dzīvi skolā!

Un vēl kaut kur Harijam prātā urdīja ne pārāk patīkama doma, kuru nekādi neizdevās apklusināt, ka ir nepieciešams apsvērt visus ieguvumus, kādi nāk līdzi tam, ka viņš kļūtu par šī vecā, trakā burvja draugu, kurš piedevām vēl ir pamanījies kļūt par Cūkkārpas direktoru, Viedo kapitula virsmagu un Starptautiskās burvju konfederācijas dižburi. Un diemžēl viņa iekšējais Slīdenis laikam daudz labāk prata pievērst Tumsas pusei nekā Drako, paklusām čukstēdams tādas piebildes kā: Ak, nabadziņš, izskatās, ka viņam vajag kādu, ar ko parunāties, vai ne? un: Tu taču nevēlies, lai tāds dižs vīrs vairs negribētu uzticēties kādam, kurš ir mazāk prasmīgs, vai ne, ko? un: Diez, kādus neiedomājamus noslēpumus Dumidors tev varētu atklāt, saproti, ja tu ar viņu sadraudzētos, un pat: Iedomājies tikai, cik āāāārprātīgi interesantas grāmatas viņš varētu būt savācis savos grāmatu plauktos.

Jūs visi esat kaut kādi aptaurēti, Harijs nodomāja par saviem domu palīgiem, kaut arī viņiem visiem kopā bija izdevies Hariju pielauzt šeit palikt.

Harijs apgriezās, paspēra soli tuvāk atvērtajām durvīm, pastiepa roku un nesteidzīgi aizvēra tās ciet. Šis izgājiens viņam nekādi neskādēja, ņemot vērā, ka Harijs tāpat bija izlēmis palikt un Dumidors šā vai tā ir noteicējs pār viņa pārvietošanās brīvību, bet varbūt, ka pēc šī žesta Dumidors par viņu mazliet mainīs savas domas.

Kad Harijs pagriezās atpakaļ, viņš pamanīja, ka varenais, neprātīgais burvis jau atkal smaida un izskatās draudzīgs. Tas bija uz labu, cerams.

„Lūdzu, nedariet tā vairāk," Harijs noteica. „Man ļoti nepatīk justies iesprostotam."

„Par to es, Harij, tiešām atvainojos," Dumidors sacīja, un varēja dzirdēt, ka viņš nudien atvainojas no visas sirds. „Tomēr palaist jūs vaļā bez jūsu tēva akmens būtu tik bezgala neapdomīgi."

„Protams," Harijs noteica. „Un turklāt tas nebija diez ko prātīgi, ka biju cerējis, ka durvis atvērsies, pirms esmu iekļāvis meklējuma uzdevuma priekšmetus savā inventārā."

Dumidors pasmaidīja un palocīja galvu.

Harijs piegāja atpakaļ pie rakstāmgalda, atpiņķerēja ēzeļādas maciņu nost no jostas un ar zināmu piepūli ar savām vienpadsmitgadnieka rokām ievēla akmeni maciņā.

Viņš sajuta, ka svars samazinājās, kad paplatinātās mutes burvestība apēda akmeni, un šai darbībai sekojošā atrauga bija visai skaļa ar tādu kā apsūdzošu pieskaņu.

Tam drīz vien sekoja arī mātes piektā gada mikstūru mācību grāmata (kura glabāja noslēpumu, kas tik tiešām bija gaužām briesmīgs).

Un tad Harija iekšējais Slīdenis tā viltīgi iečukstējās, ka vajadzētu pielabināties direktoram, ar ko vēl piedevām lieliski izdotos nobruģēt ceļu uz direktora labvēlību arī praktiski visam Kraukļanaga tornim.

„Tad nu," Harijs ierunājās. „Ē. Ja jau reiz es te esmu, varbūt jūs man varētu izrādīt savu kabinetu? Es labprāt kaut ko nedaudz uzzinātu par kādu no šīm lietām," un šis izteikums nenoliedzami pretendēja uz galveno nomināciju kategorijā „Septembra pieticīgākais apgalvojums".

Dumidors noraudzījās uz viņu un tad, viegli pasmīnēdams, palocīja galvu. „Jūtos glaimots par jūsu interesi," noteica Dumidors, „taču baidos, ka te nav daudz ko stāstīt." Dumidors paspēra soli tuvāk sienai un norādīja uz gleznu, kurā dusēja kāds vīrs. „Šie ir Cūkkārpas bijušo direktoru portreti." Viņš pagriezās un norādīja uz galdu. „Mans rakstāmgalds." Viņš norādīja uz krēslu. „Mans krēsls..."

„Atvainojos," Harijs ierunājās, „bet es vairāk biju domājis par tiem." Harijs norādīja uz nelielu kubu, kurš klusi guldzēja: „Bļurkt... bļurkt... bļurkt."

„Ak, tie smalkie verķīši?" teica Dumidors. „Tie nāk līdzi direktora kabinetam un man nav pilnīgi ne mazākās jausmas, kam domāta lielāka daļa no tiem. Kaut gan, šī ciparnīca ar astoņiem rādītājiem uzskaita, cik reizes - teiksim tā - nošķaudās raganas kreiles visas Francijas valsts ietvaros, un jūs pat nevarat iedomāties, cik daudz laika tas prasīja, lai to noskaidrotu. Un šo te ar zeltītajām, ļurīgajām ūsiņām esmu izgudrojis es pats, un Minerva nekad mūžā nesapratīs, kam tas ir domāts."

Kamēr Harijs to visu centās aptvert, Dumidors jau bija piegājis pie drēbju pakaramā. „Te, protams, mums ir Šķirmice; cik noprotu, tad jūs abi esat tikušies. Šķirmice man lika apsolīt, ka ne pie kādiem apstākļiem tā vairs nenokļūs uz jūsu galvas. Jūs esat tikai četrpadsmitais skolēns visā Cūkkārpas pastāvēšanas laikā, par kuru izteikts šāds brīdinājums; tas tika arī Babajagai, bet par pārējiem divpadsmit es izstāstīšu tikai tad, kad būsiet vecāks. Šis ir lietussargs. Un vēl viens lietussargs." Dumidors paspēra vēl dažus soļus un pagriezās riņķī, nu jau smaidīdams visai plati. „Un protams, daudzi cilvēki, nonākot manā kabinetā, grib redzēt Foksu."

Dumidors stāvēja blakus zeltītajai platformai ar laktu, uz kuras bija uzsēdies putns.

Harijs pienāca tuvāk, rādīdamies visai izbrīnīts. „Foksu?"

„Fokss ir fēnikss," teica Dumidors. „Ļoti reta, ļoti spēcīga maģiska būtne."

„Ā..." Harijs noteica. Viņš palieca zemāk galvu un ieskatījās mazajās, apaļajās, melnajās acīs, kurās nemanīja ne mazāko varenības vai inteliģences pazīmi.

„Āāā..." Harijs vēlreiz noteica.

Viņš bija pārliecināts, ka diezgan labi spēj pazīt, kā izskatās putns. Tos bija visai pagrūti sajaukt ar jebko citu.

„Ē..."

Pasaki taču kaut ko gudru! Harijs domās sev uzbrēca. Nestāvi tur tik muļkīgi kā ūdeni mutē ieņēmis!

Ko tad man, jupis rāvis, vajadzētu teikt? Harijs domās atcirta sev par atbildi.

Vienalga ko!

Tu gribēji teikt - vienalga ko, tikai ne: „Fokss ir vista..."

Jā! Vienalga ko, tikai ne to!

„Tad nu, ā, kādas maģiskas spējas tad fēniksiem piemīt?"

„Fēniksu asarām piemīt dziedinošas īpašības," Dumidors pastāstīja. „Tie ir uguns būtnes un spēj pārvietoties no vienas vietas uz citu tikpat viegli kā uguns, kas nodzēšas vienā vietā un iekuras citā. Tā kā viņos mīt tik ārkārtīgi spēcīga maģija, viņu ķermeņi ātri noveco, un tomēr viņi ir nokļuvuši vistuvāk nemirstībai, cik nu vispār dzīvām būtnēm tas iespējams, jo, kad fēniksa ķermenis kļuvis pārāk vārgs, tas aizdegas, bet pēc tam no pelniem atdzimst tikko izšķīlies putnēns vai reizēm - ola." Dumidors piegāja tuvāk un, apskatījis vistveidīgo putnu rūpīgāk, sarauca pieri. „Hm... liekas, ka tu šodien neizskaties savā ādā."

Un kamēr Harijam aizgāja, ko tieši šis izteikums nozīmē, vista jau bija uzliesmojusi.

Putna knābis pavērās vaļā, tomēr tas nepaspēja ne iebrēkties, kad jau bija sakaltis un pārogļojies. Uzliesmojums bija pēkšņs, spožs un pilnībā vērsts sevī - tas neradīja nekādu deguma smaku.

Un tad vien mirkli vēlāk uguns jau bija apdzisusi, uz zeltītā paaugstinājuma atstādama aiz sevis tikai nelielu, nožēlojamu pelnu čupiņu.

„Nebīstieties tik ļoti, Harij!" noteica Dumidors. „Foksam nekas nekaiš." Dumidors iebrauca ar roku kabatā un tad ar to pašu roku izčamdīja pelnus, uziedams ne pārāk lielu, dzeltenīgu olu. „Rau, ola!"

„Ā... nu ja... brīnišķīgi..."

„Bet tagad mums tiešām vajadzētu visu izrunāt līdz galam," Dumidors sacīja. Atstājis putna olu pelnos, viņš atgriezās savā tronī un apsēdās. „Galu galā vakariņas jau gandrīz ir klāt, un Laikgriežus lieki labāk nekustināt."

Pēkšņi Harija iekšējā valdē izcēlās sīva cīņa par varu. Kad Dumidors bija nodedzinājis savu vistu, Slīdenis un Elšpūtis bija acumirklī pārmetuši kažoku uz otru pusi.

„Jā, vajadzētu," Harijs lūpas izteica. „Un tad jāiet vakariņās."

Tu atkal izklausies kā pilnīgs pamuļķis, kurš bez jēgas kaut ko murmulē, novēroja Harija iekšējais kritiķis.

„Nu," Dumidors ierunājās. „Diemžēl, man laikam jums, Harij, būs jāatzīstas vienā lietā. Jāatzīstas un tad jāatvainojas."

„Atvainoties ir labi." Vēl kaut ko nejēdzīgāku jau nav iespējams izdomāt! Ko es tur vispār muldu?

Vecais burvis dziļi nopūtās. „Iespējams, jūs tā vairs neteiksiet pēc tam, kad būsiet dzirdējis, kas man ir sakāms. Diemžēl, Harij, es visu jūsu mūžu esmu manipulējis ar jums. Tieši es nodevu jūs audzināšanā jūsu briesmīgajiem audžu vecākiem..."

„Mani audžu vecāki nav briesmīgi!" iesaucās Harijs. „Es gribēju teikt - mani vecāki!"

„Nav briesmīgi?" Dumidors ievaicājās, rādīdamies izbrīnīts. „Pat ne mazdrusciņ briesmīgi? Tas nesaskan ar plānu..."

Harija iekšējais Slīdenis domās nobļāvās pilnā kaklā: AIZTAISIES CIET, TU IDIOT, TEVI VĒL VIŅIEM ATŅEMS!

„Nē, nē," noteica Harijs, stīvām lūpām un pārbīlī savilktu seju, „Es tikai negribēju, lai jūs padomātu ko sliktu; patiesībā viņi ir pavisam briesmīgi..."

„Tomēr ir?" Dumidors paliecās uz priekšu, cieši viņā noraudzīdamies. „Ko tad viņi tādu dara?"

Ātri sastāsti kaut ko. „Viņi, ā; man ir jāmazgā trauki un man liek arī mazgāt visu ko citu, un viņi man neļauj lasīt pārāk daudz grāmatu un..."

„Ā, nu tas jau ir labi," noteica Dumidors, atliecies atpakaļ krēslā. Viņš skumīgi uzsmaidīja. „Nu tad tieši par to es arī atvainojos. Nu tā, par ko es iesāku runāt? Ā, jā. Diemžēl man jāatzīstas, Harij, ka es esmu vainīgs praktiski visā tajā, kad vien ar jums kādreiz ir noticis kas slikts. Es saprotu, ka tas jūs varētu darīt ļoti dusmīgu."

„Jā, esmu ļoti dusmīgs!" noteica Harijs. „Rrrr!"

Harija iekšējais kritiķis apveltīja viņu ar balvu „Visu laiku drausmīgākais tēlojums pasaulē".

„Jo es tikai gribēju, lai jūs to zināt," Dumidors sacīja, „Es gribēju jums to pateikt pēc iespējas ātrāk, ja nu gadījumā nākotnē ar kādu no mums kaut kas notiek, - es gribu lai jūs zināt, ka man patiešām, patiešām ir ļoti žēl. Par visu to, kam jau bija jānotiek un kas vēl tikai notiks."

Vecā burvja acīs nospīdēja miklums.

„Un es esmu ļoti dusmīgs!" noteica Harijs. „Tik dusmīgs, ka es tagad iešu prom, ja vien jūs man negribat vēl kaut ko teikt!"

Vienkārši LASIES prom, kamēr viņš nav tev pielaidis uguni! iebļāvās Slīdenis, Elšpūtis un Grifidors.

„Saprotu," noteica Dumidors. „Nu tad vēl pati pēdējā lieta, Harij. Jūs nekādā gadījumā nemēģināsiet iekļūt pa aizliegtajām durvīm ceturtā stāva gaitenī. Jums nav nekādu cerību tikt cauri visiem tiem slazdiem, un es patiešām negribētu saņemt ziņu, ka esat cietis, mēģinot tos pārvarēt. Kaut gan - šaubos, vai jūs spēsiet atvērt pat pirmās aizslēgtās durvis, jo Alohomoras burvestību jūs vēl neprotat..."

Harijs apcirtās riņķī un pilnā ātrumā rāva vagu uz izeju, durvju rokturis paklausīgi ļāvās viņa rokai pagriezties, un tad viņš drāzās lejā pa vītņu kāpnēm, kaut arī tās vēl griezās, pēdām teju vai sapinoties, un vien mirkli vēlāk viņš jau bija nokļuvis lejā, un garguja pakāpa soli sānis, un Harijs izsprāga ārā no kāpņu telpas kā lielgabala lode.

Harijs Poters.

Kaut kas ar Hariju Poteru nebija kārtībā.

Ceturtdiena jau bija visiem, un tomēr, šķiet, ka ne ar vienu citu nekas tamlīdzīgs neatgadījās.

Bija 6:21 ceturtdienas pēcpusdienā, kad Harijs Poters, šaudamies ārā no kāpņu telpas kā lielgabala lode maksimālā ātrumā, uztriecās tieši virsū Minervai Maksūrai, kura bija apgājusi ap stūri ceļā uz direktora kabinetu.

Par laimi ne viens, ne otrs nebija nopietni cietuši. Kā jau todien agrāk Harijs bija uzzinājis - kad bija atteicies slotai ottreiz iet tuvumā - kalambolā tāpēc ir ieviestas cietas dzelzs āmurgalvas, lai tām būtu kaut kāda puslīdz vērā ņemama iespēja savainot spēlētājus, jo burvji vispārīgi ir daudz izturīgāki pret triecieniem nekā vientieši.

Harijs un profesore Maksūra abi attapās uz grīdas, bet viņas nestie pergamenti izplandījās pa visu gaiteni.

Iestājās briesmīgi, briesmīgi neveikls klusums.

„Harij Poter," izdvesa profesore Maksūra, arvien vēl gulēdama uz grīdas tieši blakus Harijam. Viņas balss pārmainījās līdz teju spiedzienam. „Kas jums bija meklējams direktora kabinetā?"

„Nekas!" iepīkstējās Harijs.

„Vai jūs gājāt sūdzēties par aizsardzības profesoru?"

„Nē! Dumidors pats mani izsauca pie sevis un iedeva man to milzīgo akmeni, un teica, ka tas esot piederējis manam tēvam un ka man tas visu laiku esot jānēsā līdzi!"

Iestājās vēl viens briesmīgi neveikls klusuma mirklis.

„Skaidrs," nu jau mierīgākā balsī noteica profesore Maksūra. Viņa uzcēlās kājās, notrauca putekļus no apģērba, tad dusmīgi noblenza uz izmētātajiem papīriem, kuri paši saleca glītā kaudzītē un aizbēga atpakaļ pa gaiteni, nozuzdami aiz stūra, itin kā bīdamies no viņas skatiena. „Piedošanu, Potera kungs, ka jūs tā apvainoju."

„Profesore Maksūra," Harijs ierunājās. Balss viņam trīcēja. Viņš, uzcēlies no grīdas, nostājās kājās un uzlūkoja viņas uzticamo, saprātīgo seju. „Profesore Maksūra..."

„Jā, Potera kungs?"

„Kā jums liekas, man tiešām tā ir jādara?" Harijs kautrīgi ievaicājās. „Man tiešām visu laiku ir jānēsā līdzi tēva akmens?"

Profesore Maksūra nopūtās. „Diemžēl es atbildēšu, ka es šajā lietā negribu jaukties pa vidu." Viņa svārstījās. „Es teikšu tā, ka pilnībā nelikties zinis par direktora ieteikumiem nekad nav bijis gudri darīts. Man tiešām ir žēl, ka jums, Potera kungs, ir jācīnās ar šādu dilemmu, un ja es kaut kā varu palīdzēt šajā sakarā..."

„Ē," Harijs ieteicās. „Patiesībā es iedomājos par to, ka - kolīdz es to iemācīšos, es varētu akmeni pārvērst par gredzenu, un tad es to varētu nēsāt sev uz pirksta. Jums tikai vajadzētu man iemācīt, kā uzturēt pārvērtību..."

„Ļoti labi, ka vispirms vērsāties pie manis," profesore Maksūra noteica, sejai rādoties bargākai. „Ja jūs vairs nespēsiet uzturēt pārvērtību, tad tajā brīdī, kad akmens pārvērtīsies atpakaļ, tas var noraut jums pirkstu vai pat pāršķelt roku uz pusēm. Un jūsu vecumā pat gredzens ir pārāk liels mērķis, kuram, nepārtraukti pievadot maģiju, jūs ātri vien iztērēsiet visas savas maģijas rezerves. Tomēr es varu palūgt, lai jums izgatavo gredzenu ar ietvaru dārgakmenim, mazam dārgakmenim, kurš tad atrastos kontaktā ar jūsu ādu, un jūs varētu trenēties uzturēt pārvērtību kādam drošam priekšmetam, teiksim, zefīra gabaliņam. Kad tas jums būs veiksmīgi izdevies, pat arī nakts laikā guļot, veselu mēnesi no vietas, tikai tad es atļaušu jums pārvērst, ē, jūsu tēva akmeni..." Profesore Maksūra apklusa. „Direktors tiešām lika..."

„Jā. Ē... nu jā..."

Profesore Maksūra nopūtās. „Tas izklausās dīvaini pat priekš viņa." Viņa noliecās un pacēla pergamentu kaudzīti. „Žēl, ka ar jums kas tāds ir atgadījies, Potera kungs. Un es vēlrez atvainojos, ka aprāju jūs nevietā. Taču tagad ir mana kārta tikties ar direktoru."

„Ā... nu laikam jau - lai veicas. Ē..."

„Pateicos, Potera kungs."

„Ē..."

Profesore Maksūra piegāja pie gargujas, nedzirdami nočukstēja paroli un izgāja cauri ieejai, uzkāpdama uz rotējošajām kāpnēm. Viņa sāka celties augšup, līdz vairs nebija redzama, un garguja kāpa atpakaļ savā vietā...

„Profesore Maksūra, direktors sadedzināja savu putnu!"

„Ko viņš..."

„Tas izklausās pēc manis, vai ne?"

Bija piektdiena, brokastu laiks. Harijs nokoda vēl vienu kārtīgu grauzdiņa kumosu, un tad centās iestāstīt savām smadzenēm, ka, steidzīgi norijot brokastis, tāpēc vien ātrāk uz pazemi netiks. Jo tik un tā pēc brokastīm vēl ir vesela stunda, kuru veltīt mācībām, iekams sāksies mikstūras.

Bet pazeme! Cūkkārpā! Harija iztēle jau uzbūra bezdibeņus, šaurus tiltiņus, degošas lāpas pie sienām un sūnām apaugušus pleķīšus. Vai tur būs arī žurkas? Vai tur būs arī pūķi?

„Harij Poter," aiz muguras ierunājās kāda klusa balss.

Harijs palūkojās pār plecu un atskārta, ka raugās uz Erniju Makmilanu, kurš zem savas dzelteni apvīlētās mantijas bija smalki saģērbies un rādījās būt visai noraizējies.

„Nevils ieteica tevi pabrīdināt," Ernijs teica pieklusinātā balsī. „Un es viņam piekrītu. Uzmanies no mikstūru meistara, pie kura mums šodien būs nodarbība. Vecākie elšpūši mūs brīdināja, ka profesors Strups esot diezgan briesmīgs pret tiem, kuri viņam nepatīk, un ka viņam nepatīkot gandrīz visi, kuri nav Slīdenī. Ja tu viņa klātbūtnē sāksi izrunāties... no tā, ko es sapratu, tad tas tev var nākt ļoti par sliktu. Vienkārši centies neko daudz neizcelties, lai viņam nav iemesla tev pievērst uzmanību."

Uz mirkli iestājās klusums, kamēr Harijs to visu apdomāja, un tad viņš uzrauca uzacis. (Harijs vēlējās, kaut spētu uzraukt tikai vienu uzaci kā Spoks, taču tas viņam tā arī vēl nekad nebija izdevies.) „Pateicos," Harijs atbildēja. „Droši vien, ka tu man aiztaupīji diezgan pamatīgas nepatikšanas."

Ernijs palocīja galvu un, pagriezies prom, devās atpakaļ pie elšpūšu galda.

Harijs atsāka ēst grauzdiņu.

Aptuveni vēl pēc četriem kodieniem kāds noteica: „Atvaino par traucējumu," un Harijs, pagriezies apkārt, ieraudzīja kādu vecāku kraukļanagu, kurš izskatījās mazliet nobažījies...

Pēc kāda laiciņa Harijs jau bija notiesājis savu trešo šķīvi ar šķinķa šķēlēm. (Viņš bija sapratis, ka brokastīs vajag kārtīgi pieēsties. Viemēr jau varēja apēst ko mazāk pusdienās, ja tomēr nenācās likt lietā Laikgriezi.) Un jau atkal aiz muguras viņu uzrunāja kāda balss: „Harij?"

„Jā," Harijs apnicīgi atbildēja, „es centīšos lieki nepievērst profesora Strupa uzmanību..."

„Eh, nemaz neceri," noteica Freds.

„Pilnīgi bezcerīgi," noteica Džordžs.

„Tāpēc mēs palūdzām mājas elfiem, lai tev uzcep kūku," noteica Freds.

„Par katru zaudēto Kraukļanaga punktu tev uz kūkas uzliksim pa svecītei," noteica Džordžs.

„Un pusdienlaikā sarīkosim tev svinības pie grifidoru galda," noteica Freds.

„Cerams, ka tas tevi pēc tā visa uzmundrinās," nobeidza Džordžs.

Harijs norija vēl savu pēdējo šķiņķmaizes kumosu un pagriezās apkārt. „Nu tā," sacīja Harijs. „Es turēju sevi rokās un nesāku par to interesēties pēc profesora Bija nodarbības, es patiešām turējos, bet, ja profesors Strups ir tik briesmīgs, kāpēc tad viņš nav atlaists?"

„Atlaists?" noteica Freds.

„Tas ir - atbrīvots no darba?" noteica Džordžs.

„Jā," Harijs sacīja. „Tieši tā dara ar sliktiem skolotājiem. Viņus atlaiž. Un vietā nolīgst kādu labāku. Jums taču te nav kaut kādas īpašas apvienības vai nelaužami darba līgumi, pareizi?"

Freds un Džordžs sarauca pieri gluži kā kādas mednieku-vācēju cilts vecākie, kuriem kāds būtu centies iestāstīt, kas ir integrālrēķini.

„Nezinu," pēc kāda brīža noteica Freds. „Par to es nekad nebiju domājis."

„Es arī nē," atbildēja Džordžs.

„Nu kā tad," sacīja Harijs, „to es bieži dzirdu. Puiši, tiksimies pusdienās, bet tikai nepārmetiet man, ja nebūs neviena svecīte, ko uzlikt uz kūkas."

Harijs pagriezās atpakaļ pret brokastu galdu un paņēma keksiņu. Vēders jau likās pilns, bet viņam bija sākusi rasties nojauta, ka šorīt nāksies iztērēt visai padaudz kaloriju.

Ēzdams keksiņu, Harijs prātoja par briesmīgāko skolotāju, ko līdz šim bija redzējis - par profesoru Biju. Profesors Bijs bija spoks. No tā, ko Hermione viņam bija izstāstījusi par spokiem, diez vai spoki spēj sevi pilnībā apzināties. Spoki nebija izdarījuši nekādus slavenus atklājumus, nedz arī radījuši kādus oriģinālus mākslas darbus, lai arī kas viņi būtu bijuši dzīvē. Spokiem bija grūtības atcerēties, kādā gadsimtā viņi dzīvo. Hermione bija teikusi, ka viņi esot kā nejauši portreti, kas atstājuši nospiedumu apkārtējā vielā pēc garīgās enerģijas uzliesmojuma, ko pavadījusi pēkšņa burvja nāve.

Harijam bija nācies sastapties ar vienu otru dumju skolotāju savos ne pārāk veiksmīgajos mēģinājumos ielauzties vientiešu standarta izglītības sistēmā -, protams, viņa tēvs bija izturējies daudz kaprīzāk, kad noteica, kādus maģistrantus ņemt viņam par skolotājiem, - bet vēstures stundā viņš pirmo reizi bija sastapies ar skolotāju, kurš vārda vistiešākajā nozīmē nespēja saprast, kas notiek viņam apkārt.

Un tas atstāja jūtamas sekas. Harijs jau pēc pirmajām piecām minūtēm bija atmetis visus centienus klausīties un bija iesācis lasīt grāmatu. Kad bija skaidrs, ka „profesors Bijs" pret šādu izdarību neiebilst, Harijs bija no sava ēzeļādas maciņa izņēmis arī ausu aizbāžņus.

Vai spokiem nevajadzēja maksāt algu? Tur bija tas āķis? Vai varbūt Cūkkārpā nudien vārda vistiešākajā nozīmē nebija iespējams tikt atlaistam, pat tad ja skolotājs nomirst?

Un, cik varēja saprast, profesors Strups izturas absolūti briesmīgi pret visiem, kuri nav slīdeņi, un tas nevienam pat nebija ienācis prātā, ka varbūt viņa darba līgumu vajadzētu lauzt.

Un direktors bija sadedzinājis savu vistu.

„Atvaino, ka iztraucēju," aiz muguras ieskanējās kāda norūpējusies balss.

„Goda vārds," Harijs nočukstēja pie sevis, vēl neapgriezies riņķī, „šī vieta ir gandrīz astoņarpus procentus sliktāka par Oksfordu, spriežot pēc tā, ko stāsta tētis."

Harijs nikni soļoja tālāk pa akmens gaiteņiem, būdams vienlaikus aizvainots, saīdzis un saniknots.

„Pazeme!" Harijs šņāca. „Pazeme! Kāda te pazeme! Visparastākais pagrabs! Vienkāršs, parasts pagrabs!"

Dažas kraukļanagu meitenes uzmeta viņam aizdomīgus skatienus. Zēni jau bija pieraduši pie viņa izgājieniem.

Izrādās, ka to pils daļu, kurā notiek mikstūru nodarbības, sauc par „pazemi" tikai tādēļ vien, ka tā atrodas zem zemes un tur ir mazliet vēsāks nekā pils augšējā daļā.

Cūkkārpā! Cūkkārpā! Harijs visu mūžu bija gaidījis, kad varēs ieraudzīt pazemes tuneļus, un tagad viņam nāksies tā arī turpināt gaidīt, jo, ja kaut kur pasaulē uz Zemes virsas ir pienācīgi pazemes tuneļi, tad tiem jābūt Cūkkārpā! Vai tad Harijam tiešām būs jābūvē pašam sava pils, ja viņš tik ļoti vēlas redzēt vienu melnu, bezgalīgu bezdibeni?

Mirklīti vēlāk viņi tika iekšā pašā mikstūru klasē, un Harija oma ievērojami uzlabojās.

Mikstūru klasē starp skapjiem bija cieši izvietoti plaukti ar baisiem preparētiem dzīvniekiem, kas peldēja savās stikla burkās, aizsedzot ik sienas centimetru. Harijs mācību grāmatā bija ticis pietiekami tālu, tāpēc prata noteikt dažus radījumus, piemēram, Zabriskas fontēmu. Kaut arī kāds cits piecdesmit centimetrus garais zirneklis izskatījās pēc akromantulas, tomēr tas bija pārāk mazs, tāpēc nevarēja būt akromantula. Harijs gribēja to pajautāt Hermionei, tomēr tā vien likās, ka viņai nav ne mazākās vēlēšanās skatīties pat ne aptuveni uz viņa norādīto pusi.

Harijs lūkojās uz kādu milzīgu, putekļainu lodi ar acīm un pēdām, kad tas rīkļurāvējs iebrāzās klasē.

Tieši tāda bija pirmā doma, kas izšāvās cauri Harija galvai, kad viņš ieraudzīja profesoru Severusu Strupu. Kaut kas viņā šķita klusi nāvīgs, kad viņš klīda starp soliem. Mantija viņam bija notraipīta pleķaina, mati - saķepuši un taukaini. Tomēr kaut kādā ziņā viņš šķita līdzīgs Lūcijam, lai arī divus atšķirīgākus cilvēkus bija grūti iedomāties. Lūcijs Malfojs atstāja iespaidu, ka var tevi nogalināt ar nevainojamu eleganci, savukārt šis vīrs tevi ņems un nobeigs pavisam vienkārši bez emocijām.

„Visi," ierunājās profesors Severuss Strups, „tagad apsēžas."

Harijs un tie vēl daži bērni, kuri bija palikuši kājās, pļāpādami viens ar otru, tagad steigšus metās ieņemt vietas pie galdiem. Harijs bija domājis apsēsties blakus Hermionei, taču attapās, ka bija nonācis tuvākajā tukšajā sēdvietā blakus Džastinam Finčam-Flečlijam (šī bija apvienotā nodarbība kraukļanagiem kopā ar elšpūšiem), kas atradās divus solus pa kreisi no Hermiones.

Severuss ieņēma vietu pie skolotāju galda un bez kāda paskaidrojuma vai ievadrunas izsauca: „Hanna Abote."

„Te," atbildēja Hanna visai drebelīgā balsī.

„Sūzena Bounza."

„Ir."

Un tā tas turpinājās - neviens neiedrošinājās ne iepīkstēties, līdz:

„Ak, jā. Harijs Poters, mūsu jaunā... slavenība."

„Jā, slavenība te ir, ser."

Puse skolēnu izbijušies sarāvās, un izskatījās, ka daži prātīgākie jau gribēja mukt ārā pa durvīm, kamēr klase vēl ir savā vietā.

Severuss nosmīnēja, it kā būtu ko tādu gaidījis, un izsauca nākamo vārdu sarakstā.

Harijs domās atviegloti nopūtās. Strupa piebilde bija pārsteigusi viņu nesagatavotu, tāpēc viņš bija bez apdomas kaut ko izspļāvis. Nu, kā ir - ir. Acīmredzot šim vīram kaut kāda iemesla dēļ viņš nepatika. Un kad Harijs tā labi to apdomāja - daudz labāk būs, ja mikstūru profesors izvēlēsies apcelt viņu, nevis kādu citu, teiksim, Nevilu vai Hermioni. Harijs daudz labāk prata sevi aizstāvēt. Jap, droši vien tas ir tikai uz labu.

Kad visi sanākušie bija atzīmēti žurnālā, Severuss pārlaida skatienu skolēnu pilnajai klasei. Viņa acis bija tik tukšas kā melnākā nakts debess bez zvaigznēm.

„Jūs atrodaties šeit," Severuss iesāka tik klusā balsī, ka skolēniem pēdējās rindās bija grūti sadzirdēt, „lai apgūtu mikstūras jaukšanas netveramo zinātni un precīzo mākslu. Tā kā šeit nenotiks gandrīz nekāda bērnišķīga vicināšanās ar zižļiem, daudziem no jums varbūt radīsies šaubas, vai šī vispār ir maģija. Es neceru, ka jūs jau šodien izpratīsiet lēni virstoša, vieglas dūmakas tīta katla skaistumu, šķidruma maigo spēku, to, kā tie lavās pa cilvēka dzīslām," šeit viņa tonis ieguva apmierināta maiguma pieskaņu, kuru pavadīja ļaunīgs prieks, „apburdami prātu, sapīdami sajūtas," nu jau kļuva arvien baisāk un baisāk. „Es spēju jums iemācīt, kā uzliet slavu, sabrūvēt godu, pat paslēpt zem aizbāžņa nāvi - ja vien jūs neesat tādi aitasgalvas, kādus man parasti nākas mācīt."

Šķiet, ka Severuss nez kā bija pamanījies ievērot neticīgi noraidošo skatienu Harija sejā - vai arī nē; katrā ziņā viņa acis vienā mirklī pievērsās vietai, kur sēdēja Harijs.

„Poter!" pēkšņi iesaucās mikstūru meistars. „Kas notiks, ja sagrūstai asfodeles saknei pievienos vērmeļu izvilkumu?"

Harijs samirkšķināja acis. „Vai tas bija rakstīts Burvju izvilkumos un uzlējumos?" viņš ievaicājās. „Es tieši tikko beidzu to lasīt, bet neatceros, ka tur būtu teikts, ka kādā mikstūrā jāliek vērmeles..."

Gaisā uzšāvās Hermiones roka, un Harijs uzmeta viņai niknu skatienu, kam par atbildi viņa vien izstiepa roku vēl augstāk.

„Tā, tā, tā," Severuss novilka. „Izrādās, slava vēl nebūt nav viss."

„Ja?" Harijs ierunājās. „Bet jūs tikko teicāt, ka spējat iemācīt, kā uzliet slavu. Sakiet, kā tieši tas īsti darbojas? Iedzer mikstūru, un tad uzreiz kļūst par slavenību?"

Trīs ceturtdaļas klases bailīgi sarāvās.

Hermiones roka lēnām nolaidās lejā. Nu, par to nebija daudz jābrīnās. Viņa varbūt sacentās ar viņu mācībās, taču viņa nebija no tām, kas būtu gatava piedalīties tādā spēlītē, kurā bija skaidrs, ka profesors tīšām cenšas zēnu pazemot.

Harijs pūlējās, cik spēka, apvaldīt savas dusmas. Pirmā replika, kas bija iešāvusies viņam prātā, bija „Abrakadabra".

„Mēģināsim vēlreiz," noteica Severuss. „Poter, kur jūs meklētu bezoaru, ja es lūgtu to sagādāt?"

„Arī par to mācību grāmatā nekas nebija rakstīts," Harijs atbildēja, „bet vienā vientiešu grāmatā es lasīju, ka trihobezoars ir pārakmeņojusies masa, kas cilvēka vēderā izveidojusies ap matu kušķi, un vientieši kādreiz ticēja, ka tas līdz pret visām indēm..."

„Nepareizi," Severuss noskaldīja. „Bezoaru atrod kazu kuņģos, bet tas neveidojas no matiem, kā arī tas līdz pret vairumu inžu, bet ne pret visām."

„Es jau neteicu, ka tas līdz pret visām indēm, es tikai teicu, ka tā bija rakstīts vienā vientiešu grāmatā..."

„Nevienam neinteresē jūsu nožēlojamās vientiešu grāmateles. Pēdējais mēģinājums. Kāda, Poter, ir atšķirība starp kurpīti un akonītu?"

Harijs vairs neizturēja.

„Ziniet ko," Harijs ledaini ierunājās, „vienā no manām brīnišķīgajām vientiešu grāmatām ir rakstīts par kādu pētījumu, kurā cilvēki, uzdodot jautājumus par dažādiem faktiem, kurus zina tikai un vienīgi viņi, spēj panākt, ka tādā veidā viņi citiem izliekas esam ļoti gudri. Acīmredzot novērotāji spēja pamanīt tikai to, ka jautātājs zina atbildi, bet tie, kuri atbildēja, - nē, un nemaz neiedomājās, ka šeit varētu slēpties kādi negodīgi spēles noteikumi. Tāpēc, profesor, vai jūs varat man atbildēt, cik daudz elektronu ir oglekļa atoma ārējā čaulā?"

Severusa smaids izpletās platāks. „Četri," viņš noteica. „Taču tas ir bezjēdzīgs fakts, kas nav pat pierakstīšanas vērts. Un jūsu zināšanai, Poter, asfodeles sajaukums ar vērmelēm veido tik iedarbīgas miega zāles, ka tās dēvē par dzīvo miroņu mikstūru. Kas attiecas uz kurpīti un akonītu, tas ir viens un tas pats augs, kuru mēdz saukt arī par vilkkāvi, ko jums būtu vajadzējis zināt, ja jūs būtu lasījis Tūkstoš burvju augu un sēņu. Jums laikam neienāca prātā ielūkoties grāmatā pirms nākšanas uz šejieni, ko, Poter? Un pārējiem vajadzētu šo steigšus pierakstīt, lai jūsu zināšanas nebūtu tik drausmīgas kā viņam." Severuss apklusa, rādīdamies visai apmierināts ar sevi. „Un tas nozīmē... pieci punkti? Nē, par tādu izrunāšanos noņemu visus desmit Kraukļanaga punktus."

Hermione noelsās kopā ar vēl daudziem citiem.

„Profesor Severus Strup," Harijs izgrūda caur sakostiem zobiem. „Man nav ne jausmas, ko es tādu esmu izdarījis, lai izpelnītos jūsu ienaidu. Ja jums pret mani ir kādi iebildumi, par kuriem es neko nezinu, es gribētu ierosināt, ka mēs..."

„Poter, apklustiet vienreiz. Noņemu Kraukļanagam vēl desmit punktus. Visi pārējie atver grāmatā 3. lappusi."

Harijam kakla aizmugurējo sienu sāka tā kā pavisam nedaudz, pavisam vieglītiņām dedzināt, bet acīs viņam asaras nesakāpa. Ja raudāšana nekā nepalīdz sakaut šo mikstūru meistaru, tad stratēģiskā nozīmē šādai emociju izpausmei nav nekādas jēgas.

Palēnām Harijs sēdus izslēja pavisam taisnu muguru. Likās, ka visas viņa asinis ir aizplūdušas kur projām un to vietā tagad riņķo šķidrais slāpeklis. Viņš apzinājās, ka savas dusmas būtu jāsavalda, taču nekādi nespēja atcerēties iemeslu, kāpēc tas būtu jādara.

„Harij," Hermione izmisusi nočukstēja divu solu attālumā no viņa, „lūdzu, nedari neko, viss būs labi, tas nekas, ka zaudēji..."

„Grendžera, runājam nodarbības laikā, ko? Noņemu trīs..."

„Tātad," ierunājās balss, ledaināka par nulle kelviniem, „kāda ir vispārīgā procedūra, lai iesniegtu sūdzību pret agresīvu skolotāju? Vai jāiet runāt ar direktora vietnieci, vai varbūt jāraksta skolas valdei... varbūt jūs varētu izstāstīt, kā tas īsti ir jādara?"

Klasē visi sastinga gluži nekustīgi.

„Poter, pēcstundas veselu mēnesi," Severuss paziņoja, pasmaidījis vēl platāk.

„Es atsakos pieņemt jūsu kā skolotāja autoritāti, tāpēc es netaisos pakļauties nevienām pēcstundām, kuras jūs man piespriežat."

Skolēni aizturēja elpu.

Severusa smaids nodzisa. „Tādā gadījumā jūs tiksiet..." pēkšņi viņa balss apklusa.

„Izslēgts - vai to jūs gribējāt teikt?" Harijs tagad, turpretī, viegli smīnēja. „Bet tad jūs laikam sākāt apšaubīt to, vai spēsiet šo draudu īstenot, vai arī baidījāties par sekām, ja jums tas tiešām izdotos. Es savukārt nemaz nebīstos no tā, ka man nāktos sameklēt skolu ar tādiem skolotājiem, kuri būtu mazāk uzbrūkoši, un pat neapšaubu iespēju, ka man patiešām varētu izdoties tādu skolu arī atrast. Vai arī es varētu nolīgt privātskolotājus, kā jau esmu paradis darīt līdz šim, kuri varētu mani apmācīt atbilstoši manu prasmu pilnajai jaudai. Man kambarī ir pietiekami daudz naudas. Kas laikam ir kā samaksa par Tumsas pavēlnieka sakaušanu. Bet Cūkkārpā ir arī tādi skolotāji, kuri man tīri labi patīk, tāpēc es sāku prātot, ka tomēr drīzāk izdomāšu, kā tikt no jums vaļā."

„Tikt no manis vaļā?" Severuss noteica, arī mazliet pasmīnējis. „Kāda smieklīga iedoma. Kā tad jūs, Poter, to iedomājaties panākt?"

„Ciktāl man ir zināms, par jums no skolēniem un viņu vecākiem ir ienācis diezgan daudz sūdzību," tikai minējums, bet diezgan paredzams, „no kā izriet sekojošs jautājums, kāpēc jūs jau līdz šim neesat ticis atlaists. Vai Cūkkārpa ir finansiāli pārāk iegrožota, ka nespēj atļauties nolīgt īstu mikstūru meistaru? Ja tā, tad šeit es varētu ko grozīt. Noteikti, ka ir iespējams atrast labāku priekšmeta skolotāju, ja piedāvātu dubultu samaksu par jūsu pašreizējo amatu."

Divi ledus poli klasē uzvēdīja stindzinoši aukstu salu.

„Jums tad nāksies uzzināt," Severuss klusi ierunājās, „ka skolas valdei jūsu piedāvājums nešķitīs ne mazākā mērā saistošs."

„Lūcijs..." Harijs noteica. „Tad tāpēc jūs vēl arvien esat šeit. Varbūt man vajadzētu ar Lūciju par to parunāt. Gan jau arī viņš vēlas ar mani satikties. Interesanti, vai man ir, ko viņam piedāvāt?"

Hermione izmisīgi purināja galvu. Harijs to pamanīja ar pašu acs kaktiņu, taču visu uzmanību viņš bija pievērsis Severusam.

„Tu esi viens pagalam dumjš puika," Severuss noteica. Šoreiz viņš nemaz nesmaidīja. „Tev nav nekā tāda, ko Lūcijs vērtētu augstāk par manu draudzību. Un pat ja tev kas tāds būtu, man ir arī citi sabiedrotie." Balss viņam vērtās akmenscieta. „Un man tas sāk kļūt arvien aizdomīgāk, kā gan tevi varēja neiešķirot Slīdenī. Kā gan tu pamanījies izsprukt no mana torņa? Ak jā, jo Šķirmice sacīja, ka tikai ākstoties. Kaut kas nebijis un pirmreizējs visā cilvēces vēsturē! Par ko tad tu, Poter, patiesībā aprunājies ar Šķirmici? Vai arī tai tu kaut ko piedāvāji?"

Harijs cieši skatījās Severusa aukstajās acīs un atcerējās, ka Šķirmice bija brīdinājusi viņu ilgi nelūkoties nevienam acīs, kamēr galvā rosījās domas, un Harijs nolaida skatienu uz Severusa galda.

„Poter, kāpēc tad tik ļoti baidāties skatīties man acīs?"

Pēkšņi viņš pārsteigts attapa - „Tad tieši par jums Šķirmice mani brīdināja!"

„Ko?" Harijs sadzirdēja Severusu nosakām patiešām pārsteigtā balsī, jo, protams, Harijs neskatījās viņam sejā.

Harijs uzcēlās kājās, paspēris soli sāņus no sava galda.

„Apsēdieties, Poter," noteica dusmīga balss, nākdama no vietas, kur viņš neskatījās.

Harijs nelikās par to zinis un palūkojās apkārt pa klasi. „Man nenāk ne prātā ļaut, lai viens nekompetents skolotājs izjauc manu laiku Cūkkārpā," Harijs noteica nāvīgi savaldīgā balsī. „Domāju, ka es iešu prom no šīs klases un tā vietā nolīgšu privātskolotāju mikstūrās, pie kura varēšu mācīties šeit pat, vai arī, ja valde tiešām ir tik nepieejama, tad iemācīšos mikstūras vasaras brīvlaikā. Ja vēl kāds no jums nolems, ka nevēlaties, lai šis cilvēks jūs terorizē, tad varat droši piebiedroties manām mācību nodarbībām."

„Apsēdieties, Poter!"

Harijs lēnā solī šķērsoja klases telpu un satvēra rokturi.

To nevarēja pagriezt.

Harijs lēnām apgriezās riņķī un uz īsu mirkli pamanīja, ka Severuss neganti smīn, līdz viņš attapās, ka jānovērš skatiens.

„Atveriet durvis."

„Nē," noteica Severuss.

„Jūs man liekat justies apdraudētam," noteica tik ledaina balss, kas vairs nemaz neizklausījās pēc Harija, „un tas nu nemaz nav prātīgi darīts."

Severusa balss iesmējās. „Un ko tad tu, puikiņ, tagad iesāksi, ko?"

Harijs paspēra sešus garus soļus nostāk no durvīm, līdz bija nostājies pie pēdējās solu rindas.

Tad Harijs izslēja taisnu muguru un pacēla labo roku vienā baismīgā kustībā, sagatavojies ar pirkstiem sist knipi.

Nevils iekliedzās un palīda zem galda. Citi bērni ierāvās dziļāk savās vietās vai instinktīvi aizsargājoties pacēla rokas.

„Harij, nē!" iespiedzās Hermione. „Lai arī ko tu taisies viņam nodarīt, nedari to!"

„Vai jūs visi esat sajukuši prātā?" norēja Severusa balss.

Lēnām Harijs nolaida zemāk roku. „Hermione, es netaisos darīt viņam pāri," Harijs sacīja pieklusinātā balsī. „Es tikai gribu uzspridzināt durvis."

Kaut gan tagad Harijs atcerējās, ka nedrīkst pārvērst lietas par neko, ko var sadedzināt, un tāpēc atgriezties laikā un pierunāt Fredu vai Džordžu pārvērst kaut ko par noteikta, neliela daudzuma sprāgstvielām varēja tomēr arī nebūt tā labākā doma...

„Kuš," noteica Severusa balss.

Harijs gribēja pateikt: „Ko?", bet saprata, ka no mutes nekā neizskan.

„Tas jau kļūst par apsmieklu. Man šķiet, Poter, ka nu jau jums ir bijis gana daudz vaļas, lai vienā dienā paspētu savārīt tik lielas ziepes. Jūs esat vistraucējošākais, visnekārtīgākais skolēns, kādu man savā mūžā nācies sastapt, un es gan neatminu vairs, cik tieši punktu šobrīd ir atlikuši Kraukļanagam, taču gan jau man izdosies tos visus atņemt. Noņemu desmit punktus Kraukļanagam. Noņemu desmit punktus Kraukļanagam! Noņemu piecdesmit punktus Kraukļanagam! Un tagad apsēdieties vienreiz un ņemiet piemēru no pārējiem, kā ir jāuzvedas nodarbības laikā!"

Harijs iebāza roku maciņā un centās pateikt „marķieris", taču, protams, nekas neizskanēja. Uz vienu īsu mirkli viņš apjuka; bet tad Harijs iedomājās, ka varētu parādīt vārdu „M-A-R-Ķ-I-E-R-I-S" pa burtiem izmantojot roku žestus, kas nostrādāja. „B-L-O-K-N-O-T-S" - un viņš ieguva bloknotu ar papīra lapām. Harijs piegāja pie tukša sola - pie cita, nevis tā, kurā bija apsēdies pirmīt, un uzrakstīja īsu zīmīti. Viņš noplēsa papīra lapu, noglabāja marķieri un blociņu mantijas kabatā, lai pēcāk būtu ērtāk tos dabūt, un pacēla zīmīti gaisā - ne jau rādīdams to Strupam, bet gan - visiem pārējiem skolēniem.

ES DODOS PROM

VAI VĒL KĀDAM VAJAG

TIKT ĀRĀ NO ŠEJIENES?

„Poter, jūs esat vājprātīgs," Severuss noteica ar aukstu nicinājumu.

Neviens cits vairāk nebilda ne pušplēsta vārdiņa.

Harijs ironiski paklanījās pret skolotāja rakstāmgaldu, piegāja pie sienas, ar vienu veiklu kustību atrāva vaļā skapja durvis, iekāpa skapī un aiz sevis aizcirta ciet durvis.

Ārpus skapja varēja saklausīt, ka tur kāds uzsit knipi, bet tad - vairāk neko.

Mikstūru meistara seja bija zili melna no dusmām. Viņš diktiem soļiem aiztraucās pāri klasei un atrāva vaļā skapja durvis.

Skapis bija tukšs.

Vienu stundu agrāk Harijs uzmanīgi ieklausījās, atrazdamies skapja iekšpusē. Ārpusē viss bija kluss, tomēr lieki riskēt arī nebija nekāda vajadzība.

„P-A-S-L-Ē-P-N-I-S," viņš izburtoja ar pirkstiem.

Kolīdz bija kļuvis neredzams, viņš uzmanīgi un lēnām pavēra skapja durvis mazā spraudziņā un palūrēja ārā. Nelikās, ka kāds atrastos klasē.

Durvis nebija aizslēgtas.

Tikai kad Harijs bija ticis ārā no bīstamās vietas un neredzams nonācis drošībā gaitenī, tikai tad viņa dusmas sāka noplakt, un viņš atskārta, ko bija izdarījis.

Ko gan viņš bija izdarījis.

Harija neredzamā seja sastinga absolūtā šausmu izteiksmē.

Viņš bija sacēlies pret skolotāju, turklāt viss bija aizgājis trīsreiz trakāk nekā jebkurš cits no viņa līdzšinējiem izgājieniem. Viņš bija draudējis aiziet no Cūkkārpas un pat, iespējams, būtu īstenojis savus draudus. Viņš bija pazaudējis Kraukļanagam pilnīgi visus punktus un tad licis lietā Laikgriezi...

Iztēlē viņš jau skatīja, kā vecāki bļauj uz viņu, uzzinājuši par izslēgšanu, kā profesore Maksūra vīlusies noraugās uz viņu, un tas vienkārši bija pārāk sāpīgi, tas vairs nebija izturams, un viņš vairs nespēja iedomāties, kā gan lai sevi izglābj...

Doma, kurai Harijs atļāva izskriet cauri prātam, sacīja, ka tā kā, tieši ļaujoties dusmām, viņš bija iekūlies šajā nelaimē, tad varbūt dusmās viņš arī varētu atrast veidu, kā no šīs jezgas izkļūt, jo, šķiet, ka dusmās viss nezin kāpēc rādījās it kā skaidrāks.

Bet doma, kuru Harijs neatļāva sev izdomāt līdz galam, sacīja, ka viņš vienkārši nespēs izstrēbt savu savārīto putru, ja nebūs dusmīgs.

Tad viņš apspieda domas un atcerējās to svelošo pazemojumu...

Tā, tā, tā. Izrādās, slava vēl nebūt nav viss.

Par tādu izrunāšanos noņemu visus desmit Kraukļanaga punktus.

Nomierinošais vēsums atkal ieplūda dzīslās kā atstarotais vilnis, atsities pret kādu viļņlauzi, un Harijs izpūta elpu.

Labs ir. Saprāts atkal ir vietā.

Viņš pat mazliet jutās vīlies par to, ka viņa nedusmīgais es tik ātri bija sabrucis un bija uztraucies tikai par to, kā izkulties no nepatikšanām. Bet tieši profesors Severuss Strups bija tas, kurš radīja nepatikšanas. Parastais Harijs to bija piemirsis un tikai domāja, kā pasargāt sevi. Un pārējie upuri lai kuļas tālāk, kā paši māk? Jautājums nebija par to, kā pasargāt sevi, bet gan par to, kā iznīcināt šo te vienu konkrēto mikstūru meistaru.

Ak, tad šī skaitās mana tumšā puse? Mazliet tāds aizspriedumains apzīmējums, jo mana gaišā puse šķiet daudz patmīlīgāka un gļēvāka, nemaz nerunājot par to, cik tā ātri apjūk un krīt panikā.

Un tagad, kad viņš spēja domāt pavisam skaidri, tieši tikpat skaidrs bija kļuvis tālākais rīcības plāns. Viņš sev jau bija sagādājis vienu lieku stundu vajadzīgajiem sagatavošanās darbiem, un varēja iegūt vēl piecas klāt, ja radīsies tāda vajadzība...

Minerva Maksūra gaidīja direktora kabinetā.

Dumidors sēdēja savā mīkstinājumiem izšūtajā tronī aiz sava rakstāmgalda, saģērbies četrās kārtās lavandas krāsas lietišķa piegriezuma drānās. Viņam blakus, mazliet ieslīpi priekšā krēslā bija nosēdusies Minverva, bet otrā pusē uz krēsla sēdēja Severuss. Visi trīs bija pavērsušies pret tukšu koka ķeblīti.

Viņi gaidīja Hariju Poteru.

Harij, Minerva dusmīgi nodomāja, tu apsolīji, ka nekodīsi skolotājiem!

Un viņa domās jau gluži skaidri redzēja, kāda būs atbilde; Harijs, dusmās saviebis seju, sašutis iesauktos: Es teicu, ka nekodīšu nevienam, ja vien vispirms neiekodīs man!

Pie durvīm atskanēja klauvējiens.

„Ienāciet!" Dumidors iesaucās.

Durvis atvērās un iekšā ienāca Harijs Poters. Minerva gandrīz skaļi ieelsās. Zēns izskatījās mierīgs, nosvērts un likās, ka viņš pilnībā valda pār savu uzvedību.

„Labr-" Harija balss pēkšņi apklusa. Viņam atkārās žoklis.

Minerva izsekoja Harija skatienu un ievēroja, ka Harijs raugās uz Foksu, kur fēnikss sēdēja uztupis uz savas zelta laktas. Fokss savicināja savus sarkanzeltainos spārnus kā ugunīgi raustīgu liesmu un nolieca galvu zēna priekšā, cienīgi paklanīdamies.

Harijs pagriezies pārsteigts noraudzījās uz Dumidoru.

Dumidors viņam piemiedza ar aci.

Minervai šķita, ka viņa laikam līdz galam kaut ko nesaprot.

Pēkšņi Harija sejā novīdēja neziņa. Viņa miers uz mirkli izdzisa. Viņa acīs nozibēja bailes, tad dusmas, un tad atkal zēns kļuva mierīgs.

Minervas mugurai pārskrēja skudriņas. Kaut kas te nebija līdz galam kārtībā.

„Lūdzu, apsēdieties," sacīja Dumidors. Viņš atkal bija kļuvis nopietns.

Harijs apsēdās.

„Tātad, Harij," ierunājās Dumidors. „Šodien esmu uzklausījis vienu ziņojumu no profesora Strupa. Vai jūs, lūdzu, varētu pats saviem vārdiem izstāstīt, kas šodien notika?"

Harijs uzmeta nicinošu skatienu Severusam. „Te viss ir vienkārši," noteica zēns, sāji pasmīnējis. „Viņš centās mani pazemot tieši tāpat kā visus citus skolas neslīdeņus, kā viņš ir paradis kopš pašas pirmās dienas, kad Lūcijs viņu iesmērēja jums. Lai noskaidrotu lietas apstākļus sīkākās detaļās, es pieprasu šo sarunu tālāk risināt privāti zem četrām acīm. Jo galu galā nevar gaidīt, ka skolēns, kurš ziņo par uzbrūkošu profesora uzvedību, spēs runāt atklāti, nosēdināts tā paša profesora priekšā."

Šoreiz Minerva nespēja atturēties un skaļi ieelsās.

Severuss vienkārši pasmējās.

Bet direktora seja vērtās drūma. „Potera kungs," direktors sacīja, „šādi par Cūkkārpas profesoru neklājas runāt. Es baidos, ka jums par nelaimi ir izveidojies ļoti nepareizs priekšstats. Es pilnībā uzticos profesoram Severusam Strupam, un viņš kalpo Cūkkārpā manā labā, nevis - Lūcija Malfoja."

Labu brīdi bija klusums.

Kad zēns atkal ierunājās, viņa balss skanēja ledus auksta. „Vai es te kaut ko būtu palaidis garām?"

„Jā, un pie tam vairākus apstākļus, Potera kungs," noteica direktors. „Iesākumā, jums būtu jāsaprot, ka šīs tikšanās mērķis ir pārrunāt jūsu sodu par jūsu šā rīta uzvedību."

„Šis cilvēks jau gadiem terorizē jūsu skolu. Es aptaujāju skolēnus un apkopoju viņu stāstus, lai nodrošinātos ar pietiekamu materiālu, ar kuru varētu izvērst kampaņu avīzē, lai noskaņotu vecākus pret viņu. Daži no jaunākajiem skolēniem, stāstīdami man par viņu, pat raudāja. Klausoties viņos, es gandrīz pats apraudājos! Jūs brīvi ļaujat šim varmākam šeit izpausties? Jūs ļaujat ko tādu nodarīt saviem skolniekiem? Kāpēc?"

Minerva norija kaklā sakāpušo kamolu. Viņa - reizēm viņai bija radušās aizdomas par ko tādu, taču viņa tā arī nekad...

„Potera kungs," sacīja direktors, nu stingrā balsī, „mēs šeit neesam sapulcējušies, lai apspriestu profesoru Strupu. Mēs šeit esam sanākuši, lai apspriestu jūs un jūsu noliedzošo attieksmi pret skolas disciplīnu. Profesors Strups ierosināja, un es tam arī piekrītu, ka par šo pienākas pēcstundas veselus trīs mēnešus..."

„Nepiekrītu," Harijs ledaini iebilda.

Minervai vienkārši nebija, ko teikt.

„Tas nav lūgums, Potera kungs," direktors atteica. Viss stingrais, varenais burvja skatiens bija pievērsts zēnam. „Tas ir so-"

„Jūs tagad paskaidrosiet man, kāpēc jūs ļaujat šim cilvēkam darīt pāri bērniem, kas ir atstāti jūsu aprūpē, un, ja jūs to nespēsiet, es uzsākšu kampaņu avīzē, kas būs vērsta pret jums."

No šī tīri brutālā trieciena pret pašu direktoru, viss Minervas augums nošūpojās.

Pat Severuss izskatījās šokēts.

„Kas tāds, Harij, gan būtu ārkārtīgi neapdomīgi darīts," Dumidors lēnām noteica. „Es šajā spēlē esmu galvenais Lūcija pretinieks. Ja jūs uzsāksiet ko tādu, tas diezgan pamatīgi spēcinās viņa pozīciju, un es nedomāju, ka jūs gribētu nostāties viņa pusē."

Zēns labu brīdi klusēja.

„Šī saruna ir kļuvusi pārāk privāta," Harijs paziņoja. Viņš ar roku norādīja uz Severusu. „Lieciet viņam iziet."

Dumidors nošūpoja galvu. „Harij, vai es jums neteicu, ka pilnībā uzticos Severusam Strupam?"

Zēns rādījās šokēts par šo apgalvojumu. „Tas, ka šis cilvēks pazemo skolēnus, jūs tiešā veidā apdraud! Es jau tāds neesmu vienīgais, kas var pret jums izvērst kampaņu avīzē! Tas ir neprāts! Kāpēc gan jūs ko tādu paciešat?"

Dumidors nopūtās. „Es atvainojos, Harij. Tas saistās ar tādām lietām, par kurām jūs šobrīd diemžēl vēl neesat gatavs uzzināt."

Zēns skatījās uz Dumidoru. Tad viņš pievērsās Severusam. Tad atkal Dumidoram.

„Tas ir neprāts," zēns lēnām noteica. „Jūs neiegrožojat viņa rīcību, jo domājat, ka viņš piederas pie kopainas. Ka Cūkkārpā ir nepieciešams ļauns mikstūru meistars, citādi tā nebūtu kārtīga maģijas skola, un tieši tāda paša iemesla pēc ir vajadzīgs arī spoks, kas māca vēsturi."

„Tas izklausās pēc manis, vai ne?" smaidīdams noteica Dumidors.

„Tas nav pieņemami," Harijs vienkārši paziņoja. Viņa skatiens tagad bija vērties auksts un tumšs. „Es necietīšu pazemošanu vai mocīšanu. Esmu jau apdomājis daudzus paņēmienus, kā tikt galā ar šo problēmu, taču es to visu novienkāršošu. Vai nu aizies šis cilvēks, vai arī es."

Minerva atkal ieelsās. Severusa acīs nozibēja kaut kas īpatnējs.

Tagad arī Dumidora skatiens vērtās auksts. „Izslēgšana, Potera kungs, ir pats pēdējais, ar ko tiek draudēts skolniekam. Un tas ir pavisam kas neredzēts, ka skolēns draud ar ko tādu skolas direktoram. Šī ir vislabākā maģijas skola visā pasaulē, un ne visiem ir tāda iespēja izglītoties šeit. Vai jums ir radies iespaids, ka Cūkkārpa nespēs bez jums iztikt?"

Un Harijs tur tā sēdēja, viegli smīnēdams.

Pēkšņi pār Minervu nāca šausmīga nojauta. Harijs taču diez vai tagad sāks...

„Jūs piemirstat," Harijs ierunājās, „ka jūs neesat vienīgais, kurš spēj saskatīt likumsakarības. Šī saruna jau kļūst personīga. Tagad, lieciet viņam iet..." Harijs pameta ar pirkstu atkal uz Severusu, bet tad pusvārdā un pusžestā apklusa.

Minerva to skaidri redzēja Harija sejā - ka viņš ir atcerējies.

Galu galā tieši viņa to viņam bija atklājusi.

„Potera kungs," sacīja direktors, „vēlreiz atkārtoju, ka es pilnībā uzticos Severusam Strupam."

„Jūs viņam izstāstījāt," nočukstēja zēns. „Jūs esat tāds muļķis."

Dumidors izlikās nedzirdējis apvainojumu. „Ko izstāstīju?"

„Ka Tumsas pavēlnieks ir dzīvs."

„Kas pie Merlina jums, Poter, ir aiz ādas?" izbrīnīts un saniknots, iesaucās Severuss.

Harijs pasmīnējis uzmeta viņam īsu acumirkli. „Ak, tad te arī parādās Slīdeņa daba, vai ne," Harijs noteica. „Es jau sāku prātot."

Un tad iestājās klusums.

Visbeidzot ierunājās Dumidors. Viņa balss skanēja rāmi. „Harij, par ko tieši jūs runājat?"

„Baltus, man jāatvainojas," Minerva nočukstēja.

Severuss un Dumidors pagriezās pret viņu.

„Profesore Maksūra man neko neizstāstīja," Harijs sacīja steidzīgāk un ne tik mierīgi kā iepriekš. „Es pats uzminēju. Es jums teicu, ka es arī spēju saskatīt sakarības. Es izdarīju minējumu, un viņa apvaldīja savu reakciju tieši tāpat kā to nupat darīja Severuss. Taču viņas savaldība nebija līdz galam absolūti perfekta, un es ievēroju, ka viņas reakcija bija apvaldīta, nevis īstena."

„Un es viņam pateicu," sacīja Minerva mazliet drebošā balsī, „ka jūs, es un Severuss esam vienīgie, kas to zina."

„Ko viņai nācās darīt, lai panāktu kompromisu, jo citādi es viņai piedraudēju, ka vienkārši sākšu staigāt apkārt un visiem pēc kārtas uzdot jautājumus, ja viņa atsacīsies man ko stāstīt," Harijs paziņoja. Zēns īsi iesmējās. „Man tiešām būtu vajadzējis nogrābt kādu no jums vienu pašu un paziņot, ka viņa man visu ir izstāstījusi, lai tad redzētu, kas vēl izspruktu ārā. Iespējams, ka tas tomēr nebūtu nostrādājis, bet būtu bijis vērts izmēģināt." Zēns atkal pasmaidīja. „Mani draudi joprojām vēl ir spēkā un es ceru kaut kādā brīdī saņemt pilnu informāciju."

Severuss veltīja viņai nicinājuma pilnu skatienu. Minerva izslēja taisnu zodu un izturēja skatienu. Viņa zināja, ka tas ir pelnīti.

Dumidors atlaidās atpakaļ savā polsterētajā tronī. Tik aukstu skatienu Minerva neatcerējās vairs redzējusi viņa acīs kopš tās dienas, kad nomira viņa brālis. „Un jūs šobrīd draudat mūs pamest Voldemorta varā, ja vien mēs nepakļausimies jūsu vēlmēm."

Harija balss cirta kā žilete. „Diemžēl man nākas jums paziņot, ka jūs neesat Visuma centrs. Es nedraudu, ka pametīšu maģisko Lielbritāniju. Es draudu ar to, ka nesadarbošos ar jums. Es neesmu mazais, paklausīgais Frodo. Šis ir mans uzdevums un, ja jūs vēlaties tajā piedalīties, jums nāksies spēlēt pēc maniem noteikumiem."

Dumidora seja joprojām bija cieta kā akmens. „Es gan sāku šaubīties, vai jūs, Potera kungs, esat piemērots varoņa lomai."

Harijs atbildēja ar vienādi ledainu skatienu. „Es sāku apšaubīt, vai jūs, Dumidora kungs, esat piemērots mana Gendalfa lomai. Boromirs vismaz bija visai ticama kļūda. Bet ko šis te nazguls dara manā brālībā?"

Minervai šis tagad bija tumša bilde. Viņa palūkojās uz Severusu, gribēdama zināt, vai viņš saprot, par ko ir runa, un ieraudzīja, ka Severuss, smaidīdams pie sevis, aizgriezis seju prom tā, lai Harijs nevarētu viņu novērot.

„Laikam jau," Dumidors lēnām noteica, „ka no jūsu skatu punkta šis ir visai acīmredzams jautājums. Tāpēc, Potera kungs, ja profesors Strups turpmāk jūs vairs neaiztiks, vai varam vienoties, ka šī ir pēdējā reize, kad rodas šāda veida nesaprašanās, vai arī man nāksies no jums ik nedēļu uzklausīt arvien jaunu prasību?"

„Vairs neaiztiks mani?" Harijs dusmīgi izsauca. „Es neesmu viņa vienīgais upuris un pilnīgi noteikti ne pats vājākais! Vai esat aizmirsuši, cik bērni ir neaizsargāti? Cik sāpīgi tiem ir pāridarījumi? Turpmāk Severusam nāksies izturēties pret katru Cūkkārpas skolēnu ar pienācīgu cieņu un profesionālu pieklājību, vai arī atrodiet citu mikstūru meistaru, vai arī jums nāksies atrast citu varoni!"

Dumidors sāka smieties. Siltus, uzjautrinošus smieklus, kas nāca dziļi no rīkles, it kā Harijs viņa priekšā nupat būtu izpildījis kādu komisku deju.

Minerva neuzdrošinājās pakustēties. Viņa nozibināja apkārt skatienu un ievēroja, ka Severuss sēdēja tikpat nekustīgs.

Harija izskats vērtās arvien ledaināks. „Jūs mani esat pārpratis, direktor, ja jums šķiet, ka tas bija kāds joks. Tas nav lūgums. Tas ir jūsu sods."

„Potera kungs..." Minerva ierunājās. Viņa pat nezināja, ko vajadzētu teikt. Bet ko tādu pieļaut arī nevarēja.

Harijs pacēla roku, likdams viņai apklust, un turpināja uzrunāt Dumidoru. „Un ja jums šķiet, ka tas izklausās nepieklājīgi," Harijs sacīja balsī, kas nu vairs nebija tik cieta, „tas bija tieši tikpat nepieklājīgi, kad jūs to paziņojāt man. Jūs neko tādu neatļautos pateikt nevienam, kuru uzskatāt par pilntiesīgu cilvēku, nevis maznozīmīgu bērneli, un es pret jums attiekšos tieši tikpat pieklājīgi, cik jūs attiecaties pret mani..."

„Vai dieniņās, nu patiešām, šis nu gan man ir vislielākais sods! Protams, ka jūs šobrīd šantažējat mani, lai glābtu savus biedrus skolēnus, ne jau lai glābtu sevi! Nezinu, kāpēc gan iedomājos, ka varētu būt arī otrādi!" Dumidors nu jau smējās vēl vairāk. Viņš ar dūri uzsita trīs reizes pa galdu.

Harija skatienā iezagās apjukums. Viņš seju pavērsa pret Maksūru, pirmo reizi uzrunādams viņu. „Atvainojiet," Harijs sacīja. Viņa balss mazliet notrīcēja. „Vai viņam nevajadzētu iedzert kādas zāles?"

„Ā..." Minervai nebija ne jausmas, ko tagad vajadzētu atbildēt.

„Nu," sacīja Dumidors. Viņš izslaucīja acīs sariesušās asaras. „Piedošanu. Atvainojos, ka tā pārtraucu sarunu. Lūdzu, varat turpināt šantāžu."

Harijs pavēra muti, bet tad atkal to aizvēra. Nu viņš likās mazliet izsists no sliedēm. „Ē... viņam arī jābeidz lasīt skolēnu domas."

„Minerva," Severus ierunājās nāvīgi naidīgā balsī, „tu..."

„Par to mani brīdināja Šķirmice," noteica Harijs.

„Ko?"

„Vairāk neko nedrīkstu teikt. Lai vai kā, bet tas ir viss. Tagad esmu pateicis visu."

Klusums.

„Un tagad ko?" Minerva ierunājās, kad bija kļuvis skaidrs, ka neviens vairāk neko neteiks.

„Un tagad ko?" atkārtoja Dumidors. „Nu, ko tur daudz - tagad, protams, varonis uzvar."

„Ko?" noteica Severuss, Minerva un Harijs.

„Nu, domāju, ka viņš pilnīgi noteikti ir iedzinis mūs stūrī," Dumidors sacīja, draudzīgi pasmaidījis. „Taču Cūkkārpā ir vajadzīgs ļaunais mikstūru meistars, vai arī tā tiešām nebūs pienācīga maģijas skola, vai ne? Tad kā būtu, ja profesors Strups briesmīgi izturētos tikai pret piektā gada vai vecākiem audzēkņiem?"

„Ko?" atkal noteica viņi visi trīs.

„Jūs tik ļoti esat satraucies tieši par visneaizsargātākajiem upuriem. Varbūt, Harij, jums ir taisnība. Varbūt es tiešām šo daudzo desmitgažu laikā esmu piemirsis, kā jūtas bērni. Tāpēc vienosimies par kompromisu. Severuss arī turpmāk drīkstēs negodīgi piešķirt punktus Slīdenim un pievērt acis uz disciplīnas pārkāpumiem paša tornī, un viņš drīkstēs izturēties briesmīgi pret neslīdeņu skolēniem, kuri mācās piektajā vai vecākajos gados. Pret pārējiem viņš drīkstēs izlikties biedējošs, taču nedrīkstēs viņus aizvainot. Viņš apņemsies arī lasīt domas tikai tad, ja tas būs nepieciešams kāda skolēna drošības nolūkos. Cūkkārpa būs saglabājusi savu ļauno mikstūru meistaru, bet visvājākie upuri, kā jūs viņus nosaucāt, būs drošībā."

Maksūra savu mūžu nebija jutusies tik pārsteigta. Viņa nedroši paraudzījās uz Severusu, kura seja rādījās pilnīgi neitrāla, it kā viņš nespētu izlemt kādu izteiksmi vajadzētu rādīt.

„Laikam jau tas izklausās pieņemami," Harijs sacīja. Viņa balss izskanēja mazliet savādi.

„Tas nav nopietni," Severuss ierunājās tikpat neko neizsakošā balsī kā viņa sejas izteiksme.

„Lūk, šo priekšlikumu es labprāt atbalstītu," Minerva lēnām noteica. Viņa uzskatīja šo par patiešām vajadzīgu pavērsienu, un viņai zem mantijas bija pamatīgi sākusi dauzīties sirds. „Bet kā lai to izskaidro skolēniem? Kaut arī viņi paši nebija cēluši kādus iebildumus par to, ka Severuss... ir briesmīgs pret visiem, taču..."

„Harijs varēs pārējiem skolēniem teikt, ka ir atklājis briesmīgu noslēpumu par Severusu un mazliet viņu pašantažēja," noteica Dumidors. „Galu galā tā pat ir taisnība; viņš atklāja, ka Severuss lasa domas, un viņš pilnīgi noteikti mūs šantažēja."

„Pilnīgs vājprāts!" uzsprāga Severuss.

„Mu ha ha!" atbildēja Dumidors.

„Ā..." Harijs nedroši iebilda. „Un ja kāds man jautās, kāpēc tad piektā gada un vecāki audzēkņi tiek pamesti zem tanka? Es nebrīnīšos, ja viņi būs dusmīgi, un gluži tā es to nebiju iedomājies..."

„Sakiet viņiem," atbildēja Dumidors, „ka jūs pats šo kompromisu neierosinājāt un ka neko vairāk jūs nespējāt panākt. Un tad atsakieties bilst par to jel vārdu vairāk. Arī tā ir taisnība. Ziniet, tā ir īpaša māksla - gan jau ar laiku iemanīsieties."

Harijs lēnām palocīja galvu. „Un Kraukļanagam noņemtie punkti?"

„Tie netiks atgriezti."

To pateica Minerva.

Harijs palūkojās uz viņu.

„Piedodiet, Potera kungs," viņa noteica ar balsī jaušamu žēlumu. Viņai patiešām bija žēl, tomēr tam tā bija jāpaliek. „Jūsu neuzvedībai ir jābūt kādām sekām, vai arī šī skola sabirs putekļos."

Harijs paraustīja plecus. „Piekrītu," viņš tukši noteica. „Tomēr turpmāk Severuss necentīsies iedragāt manas attiecības ar torņa biedriem, atņemot man punktus, kā arī neliks izšķiest manu vērtīgo laiku pēcstundās. Ja viņam radīsies tādas aizdomas, ka mana uzvedība ir jālabo, viņš savas raizes drīkstēs izteikt profesorei Maksūrai."

„Harij," Minerva ierunājās, „vai jūs turpmāk pakļausieties skolas disciplīnai, vai arī tagad taisāties būt pāri likumam, gluži kā pirms tam to darīja Severuss?"

Harijs paraudzījās uz profesori. Uz mirkli viņa acīs nozibēja patīkams siltums, taču tūdaļ pat tas nozuda. „Es arvien turpināšu izturēties kā parasts skolēns pret jebkuru Cūkkārpas darbinieku, kurš nav traks vai ļauns, vai arī neatrodas traka vai ļauna cilvēka ietekmē." Harijs uz mirki uzmeta skatienu Severusam, tad pievērsās atpakaļ Dumidoram. „Neaiztieciet Minervu, un es viņas klātbūtnē uzvedīšos kā parasts skolēns. Nekādas īpašas privilēģijas vai atbrīvojumi."

„Cik jauki," Dumidors sirsnīgi noteica. „Īsta varoņa runa."

„Un," viņa sacīja, „Potera kungam par savu šodienas rīcību nāksies publiski atvainoties."

Harijs uzmeta viņai vēl vienu skatienu. Šis bija mazliet skeptiskāks.

„Potera kungs, jūs ar savu uzvedību esat pamatīgi iedragājis skolas disciplīnu," Minerva sacīja. „Tā ir jāatjauno."

„Es domāju, profesore Maksūra, ka jūs piešķirat pārāk lielu vērtību tam, ko jūs saucat par skolas disciplīnu, ja salīdzina to ar apstākli, kā būtu, ja vēsturi mācītu dzīvs skolotājs, vai tad, ja netiktu pazemoti skolēni. Uzturēt pašreizējo hierarhijas statusu un uzspiest tās noteiktos likumus vienmēr šķiet gudri, pareizi un svarīgi tiem, kas atrodas hierarhijas augšgalā, bet ne tiem - kas atrodas tās apakšā, un, ja vajadzīgs, varu atrast atsauces uz vairākiem pētījumiem, kas to apstiprina. Par šo tēmu es varētu runāt stundām ilgi, taču lai nu pagaidām paliek."

Minerva nošūpoja galvu. „Potera kungs, jūs disciplīnas nozīmi novērtējat tik zemu, jo tā jums pašam nav vajadzīga..." Viņa uz mirkli apklusa. Tas izklausījās aplami, un Severuss, Dumidors un pat Harijs uz viņu palūkojās visai savādi. „Es biju domājusi - mācību ziņā. Ne visi bērni spēj mācīties, ja viņus nevada kāda autoritāte. Un tieši pārējie bērni, Potera kungs, cietīs, ja viņi uzskatīs jūs par piemēru, kam sekot."

Harija lūpas izliecās smaidā. „Nav nekā svarīgāka par patiesību. Patiesība ir tā, ka man nevajadzēja sadusmoties, man nevajadzēja traucēt nodarbību, man nevajadzēja darīt visu to, ko sadarīju, un es citiem rādīju sliktu piemēru. Patiesība ir arī tā, ka Severuss Strups ir uzvedies Cūkkārpas profesoram neatbilstošā veidā un ka turpmāk viņš būs daudz savaldīgāks pret ceturtā un jaunāka gada audzēkņiem un neaizskars viņu jūtas. Mēs abi varētu uzcelties kājās un izteikt taisnību. Tam es varētu piekrist."

„Sapņo vien, Poter!" izspļāva Severuss.

„Galu galā," sacīja Harijs, drūmi pasmaidījis, „ja skolēni redzēs, ka noteikumi attiecas uz visiem... arī uz profesoriem, nevis tikai uz nabaga bezpalīdzīgajiem skolēniem, kuri šīs sistēmas dēļ dabū tikai ciest... nu, domāju, ka tas atstātu neredzēti labu ietekmi uz skolas disciplīnu."

Uz brīdi iestājās klusums, bet tad Dumidors iesmējās. „Minerva šobrīd domā, ka jums tagad nedrīkstētu būt tiesības izteikt tik patiesus viedokļus."

Harijs tūdaļ atrāva skatienu no Dumidora un novērsa to uz grīdas. „Vai jūs lasāt viņas domas?"

„Veselo saprātu bieži jauc ar lasprātību," atbildēja Dumidors. „Es šo lietu pārrunāšu ar Severusu, un jums nebūs vajadzīgs atvainoties, ja vien arī viņš neatvainosies. Un tagad es gribu paziņot, ka šī lieta nu būtu slēgta - katrā ziņā vismaz līdz pusdienlaikam." Viņš apklusa. „Kaut gan, Harij, baidos, ka Minerva vēlas ar jums aprunāties par vēl kādu apstākli. Un šajā ziņā man ar to nav nekādas saistības. Minerva, tad tālāk jūs pati?"

Minerva uzcēlās no krēsla un teju apgāzās. Viņai organismā viļņoja tik daudz adrenalīna, ka sirds sitās pagalam strauji.

„Foks," noteica Dumidors, „lūdzu, pavadi viņu."

„Mani nevajag -" viņa iesāka teikt.

Dumidors uzmeta viņai skatienu, un viņa apklusa.

Fēnikss aizplanēja pāri istabai kā naska liesmu mēle, kas izstiepusies gara jo gara, un nolaidās viņai uz pleca. Viņa cauri mantijai sajuta siltumu, kas sasildīja visu ķermeni.

„Lūdzu, sekojiet man, Potera kungs," viņa sacīja nu stingrā balsī, un viņi izgāja pa durvīm.

Viņi stāvēja uz rotējošajām kāpnēm un klusēdami brauca lejup.

Minervai nebija, ko teikt. Cilvēks, kurš stāvēja viņai blakus, likās gluži svešs.

Un Fokss iesāka klusi dungot.

Tā bija maiga, mierīga melodija kā kamīnam, ja vien tas prastu dziedāt, un tā ieplūda Minervas domās, atbrīvodama, mierinādama un atmaidzinādama visu, kam vien pieskārās...

„Kas tas ir?" Harijs viņai blakus nočukstēja. Viņa balss likās mainīga, trīcoša un nenosvērta.

„Fēniksa dziesma," nedomādama atbildēja Minerva, visu uzmanību vēl arvien pievērsusi savādajai, klusajai mūzikai. „Arī tā spēj dziedināt."

Harijs aizgrieza prom seju, tomēr viņa uz mirkli bija samanījusi zēnā tādas kā dziļas sāpes.

Šķita, ka brauciens lejup bija prasījis ļoti daudz laika - vai arī mūzika vienkārši bija radījusi sajūtu, ka pagājis ļoti daudz laika, - un kad viņi izgāja cauri ailei, kur pirms tam bija stāvējusi garguja, viņa stingri bija satvērusi Harija roku.

Kad garguja bija atkāpusi atpakaļ vietā, Fokss aizlaidās prom no viņas pleca un, vicinādams spārnus, sāka lidināties Harija priekšā.

Harijs noraudzījās uz Foksu kā mūžīgi mainīgās uguns liesmas nohipnotizēts.

„Foks, ko man bija darīt?" nočukstēja Harijs. „Es nebūtu varējis viņus aizstāvēt, ja nebūtu sadusmojies."

Fēnikss turpināja vēcināt spārnus, arvien vēl lidinādamies uz vietas. Spārnu kustības neradīja ne mazāko troksnīti. Tad nozibsnīja itin kā uguns uzliesmojums, acumirklī uzplaiksnīdams un tūdaļ izdzisdams, un Fokss bija projām.

Viņi abi samirkšķināja acis, kā atmodušies no kāda sapņa, vai arī kā atkal taisīdamies slīgt miegā.

Minerva paraudzījās lejup.

Harija Potera jaunā, gaišā seja pavērās augšup uz viņu.

„Vai fēniksi ir cilvēki?" ievaicājās Harijs. „Tas ir, vai viņi ir tik gudri, ka tos varētu pielīdzināt cilvēkiem? Vai es varētu aprunāties ar Foksu, ja vien zinātu, kā?"

Minerva pamatīgi samirkšķināja acis. Tad vēlreiz samirkšķināja acis. „Nē," Minerva noteica visai drebelīgā balsī. „Fēniksi ir spēcīgas, maģiskas būtnes. Viņu ārkārtīgi varenā maģija piešķir viņu eksistencei tik svarīgu nozīmi kā nevienam citam dzīvniekam. Viņi ir uguns, gaisma, dziedināšana, atdzimšana. Bet, nē, cilvēki viņi nav."

„Kur es tādu varu dabūt?"

Minerva pieliecās un apskāva viņu. Tas nāca negaidīti, tomēr likās, ka viņa nespēja atturēties zēnu neapskaut.

Izslējusies taisni, viņa juta, ka ir grūti parunāt. Tomēr šis jautājums bija jāuzdod. „Harij, kas īsti šodien notika?"

„Es diez vai varēšu atbildēt arī uz šiem būtiskajiem jautājumiem. Pie tam es tiešām kādu brīdi labāk gribētu par to visu nedomāt."

Minerva atkal saņēma plaukstā viņa roku, un atlikušo ceļu viņi mēroja klusēdami.

Tas bija īss gājiens, jo, saprotams, ka direktora vietnieka kabinets atradās direktora kabineta tuvumā.

Minerva nosēdās pie sava galda.

Harijs nosēdās viņas galda priekšā.

„Tā," Minerva nočukstēja. Viņa bija gatava atdot gandrīz jebko, lai tikai tagad nebūtu tas jādara, vai vismaz - lai tieši viņai tas nav jādara, vai arī - kaut vismaz šo darīšanu varētu atlikt uz kādu citu laiku. „Mums ir jāparunā par kādu skolas disciplīnas lietu. Kuru jums joprojām ir pienākums ievērot."

„Un tā būtu?" ievaicājās Harijs.

Viņš to vēl nezināja. Viņš to vēl nebija sapratis. Viņa juta sažņaudzamies rīkli. Bet tas bija jāizdara, un viņa netaisījās to vilkt garumā.

„Potera kungs," sacīja profesore Maksūra, „lūdzu, parādiet savu Laikgriezi."

Vienā acumirklī viss fēniksa sagādātais miers pazuda no zēna sejas, un Minerva gluži vai jutās, it kā būtu iedūrusi viņam mugurā dunci.

„Nē!" Harijs iesaucās. Viņš sāka satraukties. „Man to vajag, es nevarēšu mācīties Cūkkārpā, es nevarēšu pareizi izgulēties!"

„Ar gulēšanu viss būs kārtībā," viņa sacīja. „Ministrija ir atsūtījusi aizsargapvalku jūsu Laikgriezim. Es to noburšu tā, lai to var atvērt tikai laikā starp deviņiem vakarā un pusnakti."

Harijs savieba seju. „Bet - bet es..."

„Potera kungs, cik reizes kopš pirmdienas jūs esat izmantojis Laikgriezi? Cik stundas sev pavairojāt?"

„Es..." Harijs ierunājās. „Pagaidiet, ļaujiet saskaitīt..." Viņš paraudzījās lejup uz rokaspulksteni.

Minerva sajuta uzmācamies skumjas. Tā jau viņai likās. „Tātad tās nebija tikai divas stundas dienā. Es nojaušu, ka tad, ja es izvaicātu jūsu guļamistabas zēnus, es uzzinātu, ka vakaros jums ir grūtības palikt nomodā, lai aizietu gulēt saprātīgā laikā, un katru rītu jūs uzmostaties arvien agrāk un agrāk. Vai tā tas ir?"

Harijam pat nekas nebija jāsaka - viņa seja izteica visu.

„Potera kungs," viņa iejūtīgi ierunājās, „ir tādi skolēni, kuriem nevar uzticēt Laikgriežus, jo viņi kļūst no tiem atkarīgi. Piemēram, skolēnam tiek iedots līdzeklis, kas spēj pagarināt nakts miegu par vajadzīgo laiku, taču tas beidzas ar to, ka skolēns sāk izmantot Laikgriezi ne tikai, lai apmeklētu nodarbības. Un tad Laikgriezis ir jāatdod. Potera kungs, jūs esat pasācis lietot Laikgriezi kā risinājumu visām savām nelaimēm, un ļoti bieži visai muļķīgiem iemesliem. Jūs to likāt lietā, lai atgūtu Visatceri. Jūs izgaisāt skapī praktiski visu skolēnu acu priekšā, kaut gan jūs, kad atgriezāties atpakaļ laikā, varējāt atnākt pie manis vai kāda cita un palūgt, lai es aizeju un atveru durvis."

Ņemot vērā, kāda Harijam izskatījās seja, kas tāds viņam nebija ienācis prātā.

„Un vispār," viņa noteica, „jums profesora Strupa nodarbības laikā bija vienkārši jāsēž savā solā. Un jāseko līdzi. Un klase jāatstāj tikai nodarbības beigās. Ko jūs arī būtu darījis, ja vien jums nebūtu Laikgriezis. Dažiem skolēniem, Potera kungs, Laikgriežus uzticēt nevar. Jūs diemžēl esat viens no šiem skolēniem. Diemžēl."

„Bet man vajag Laikgriezi!" Harijs iebļāvās. „Ja nu kāds slīdenis mani apdraud un man vajadzēs no viņa aizmukt? Ar Laikgriezi es esmu drošībā!"

„Visi skolēni šajā pilī ir pakļauti pilnīgi vienādiem riskiem, un es jums varu droši apgalvot, ka visi šeit ir palikuši dzīvi. Piecdesmit gadus šeit nav nomiris neviens skolēns. Potera kungs, jums ir jāatdod Laikgriezis un tūlīt pat."

Harija seja saviebās briesmīgās mokās, tomēr viņš izvilka Laikgriezi, ko bija aizslēpis aiz drēbēm, un padeva to viņai.

Minerva no rakstāmgalda atvilktnes izņēma vienu uz Cūkkārpu atsūtīto aizsargapvalku. Viņa ielika tajā Laikgrieža smilšpulksteni un aiztaisīdama noklikšķināja apvalka vāciņu, un tad pielika zizli pie apvalka, lai pabeigtu burvestību.

„Tas nav godīgi!" Harijs iespiedzās. „Es šodien no profesora Strupa izglābu pusi Cūkkārpas, un vai tas ir taisnīgi, ka es par to tagad saņemu sodu? Es redzēju, kāda jums bija seja, jums pilnīgi nemaz nepatīk tas, ko viņš dara!"

Minerva labu brīdi klusēja. Viņa būrās.

Kad burvestība bija pabeigta, viņa pacēla skatienu - viņa labi apzinājās, ka seja viņai šobrīd rādījās pagalam stingra. Varbūt uz viņu tomēr nevajag rāties. Bet tad varbūt - tieši rājiens ir tas, kas viņam ir vajadzīgs. Patiesībā pasaule jau pēkšņi nebija apgriezusies ar kājām gaisā - viņas priekšā vienkārši sēdēja viens nepaklausīgs bērns.

„Godīgi, Potera kungs?" viņa atcirta. „Man nācās ministrijai uzrakstīt divus ziņojumus par publisku Laikgrieža izmantošanu divas dienas pēc kārtas! Jums ir jābūt ārkārtīgi pateicīgam, ka jums vispār atļauj paturēt Laikgriezi pat ar ierobežojumiem! Direktors pats personīgi sazinājās caur Lidu tīklu, izlūgdamies ministrijā šo atļauju, un, ja vien jūs nebūtu Zēns-Kurš-Izdzīvoja, tad pat ar to vēl nepietiktu!"

Harijs blenza uz viņu ar pavērtu muti.

Viņa apzinājās, ka šobrīd rāda savu profesores Maksūras dusmīgo seju.

Harija acīs sariesās asaras.

„Piedodiet, lūdzu," viņš nočukstēja aizspiesti aizlauztā balsī. „Piedodiet, ka es - jums sagādāju vilšanos..."

„Man arī ir ļoti žēl, ka tā tas ir, Potera kungs," viņa stingri noteica un padeva viņam ierobežoto Laikgriezi. „Varat doties."

Harijs pagriezās un šņukstēdams izskrēja ārā no kabineta. Viņa sadzirdēja, kā zēna soļi aizdip tālāk pa gaiteni, bet tad aizvērās durvis un soļi apklusa.

„Man patiešām ir ļoti žēl, Harij," viņa nočukstēja kabineta klusumā. „Man patiešām ir ļoti žēl."

Piecpadsmit minūtes, kopš sācies pusdienlaiks.

Neviens ar Hariju nerunāja. Daži kraukļanagi meta viņam dusmīgus skatienus, citi - līdzjūtīgus, daži jaunākie - pat apbrīnas pilnus, bet neviens ar viņu nerunāja. Pat Hermione nebija centusies pienākt viņam klāt.

Freds un Džordžs bija piesardzīgi atnākuši pie viņa. Klusiņām, neko neteikdami. Piedāvājums bija skaidrs, un arī tas, ka viņš varēja to pēc izvēles atraidīt. Harijs bija viņiem sacījis, ka aizies pie viņu galda, kad būs kārta desertam; agrāk nē. Viņi bija piekrītoši palocījuši galvu un ātri aizsteigušies projām.

Droši vien tāpēc, ka Harija sejā šobrīd rēgojās pilnīgs tukšums.

Citi visticamāk domāja, ka viņš apvalda dusmas vai arī kaunu. Tagad par notikušo zināja visi, jo citi bija klāt, kad Zibiņš bija atnācis pakaļ Harijam, lai aizvestu viņu uz pārrunām ar direktoru.

Harijs centās nesmaidīt, jo smaids pārvērstos smieklos, bet, ja reiz būtu uznākši smiekli, viņš vairs nevarētu apstāties, līdz ierastos kādi labi un jauki cilvēki baltos halātos, kam nāktos aizstiept viņu projām.

Tas bija par daudz. Tas vienkārši bija par daudz. Harijs jau gandrīz bija pārgājis Tumsas pusē; tagad atskatoties uz to visu, viņa tumšā puse bija paveikusi trakas lietas - lai aizstāvētu viņa draugus, viņa tumšā puse bija izcīnījusi neiespējamu uzvaru, kas varbūt bija īsta vai arī varbūt bija viena traka direktora iegriba. Harijs to vienkārši vairs nespēja izturēt. Tik ļoti vajadzēja, lai Fokss viņam vēlreiz uzdzied. Viņš gribēja izmantot Laikgriezi, lai aizmuktu uz kādu klusu stundiņu, kuras laikā varētu atgūties, taču tas vairs nebija iespējams, un šis zaudējums viņa esībā šķita kā briesmīgs caurums, taču par to tagad nedrīkstēja domāt, jo tad varētu uznākt smiekli.

Divdesmit minūtes. Visi skolēni, kuri gribēja ēst pusdienas, bija ieradušies, un gandrīz neviens vēl nebija aizgājis projām.

Lielajā zālē izskanēja skaļa karotes klindzināšana.

„Es gribētu palūgt jūsu uzmanību, lūdzu," Dumidors ierunājās. „Harijs Poters mums labprāt gribētu kaut ko pasacīt."

Harijs ievilka dziļu elpu un uzcēlās kājās. Viņš aizgāja līdz Augstajam galdam, visu skatienu pavadīts.

Harijs pagriezās un nolūkojās uz četriem galdiem.

Nesmaidīt kļuva arvien grūtāk un grūtāk, tomēr Harijs savaldījās un saglabāja sejā nemainīgu, neko neizsakošu izteiksmi, un iesāka savu īso runu, ko bija iemācījies no galvas.

„Patiesība ir svēta lieta," Harijs neizteiksmīgi sacīja. „Viena no man piederošajām lietām, kuru es turu augstā vērtē, ir poga, uz kuras ir rakstīts: „Saki taisnību, pat ja tev trīc balss." Tad nu tagad es teikšu to taisnību. Atcerieties to. Es tagad nerunāju tāpēc, ka man kāds to liek teikt, es to saku tāpēc, ka tā ir taisnība. Tas, kā es rīkojos profesora Strupa nodarbībā, bija muļķīgi, dumji, bērnišķīgi, un tas bija nepiedodams Cūkkārpas kārtības noteikumu pārkāpums. Es traucēju nodarbību un atņēmu klasesbiedriem viņu neatsverami dārgo laiku mācībām. Tikai tāpēc, ka es nespēju sevi savaldīt. Es ceru, ka nebūs neviens, kurš gribētu sekot manam piemēram. Es pats pilnīgi noteikti esmu apņēmies neko tādu vairs nekad neatkārtot."

Daudziem skolēniem, kuri raudzījās uz Hariju, tagad sejās bija redzams dziļi nopietns, nelaimīgs skatiens, it kā viņi vērotu ceremoniju, kurā izvadītu kādu karā kritušu varoni. Šāds skatiens bija vērojams teju visiem bez izņēmuma pie grifidora galda sēdošajiem jaunāko gadu skolēniem.

Līdz brīdim, kad Harijs pacēla roku.

Viņš to nepacēla augstu. Iespējams, ka tas varēja šķist kā žests, kas pavēl apklust. Viņš pilnīgi noteikti roku nepacēla Severusa virzienā. Harijs vienkārši pacēla roku sev krūšu augstumā un klusi uzsita knipi - to praktiski nevarēja dzirdēt, taču redzēt varēja labi. Visticamāk, skolotāji pie Augstā galda šo kustību nemaz neievēroja.

Šī it kā klajā pretestība pastāvošajai iekārtai pēkšņi izraisīja smaidus jaunāko skolēnu un grifidoru sejās, aukstus pārākuma smīnus slīdeņos un sarauktas pieres un uztrauktus skatienus visos pārējos.

Harijs arvien vēl apvaldīja sejas izteiksmi. „Pateicos," viņš noteica. „Tas arī viss."

„Paldies, Potera kungs," sacīja direktors. „Un tagad arī profesoram Strupam ir jums kaut kas sakāms."

Severuss līgani uzcēlās kājās no savas sēdvietas pie Augstā galda. „Man tika darīts zināms," viņš ierunājās, „ka manis paša rīcība savā ziņā bija par cēloni, kas izraisīja Potera kungā viņa bez šaubām neattaisnojamo dusmu lēkmi, un attiecīgi notikušajās pārrunās esmu sapratis, ka esmu aizmirsis, cik viegli var aizskart jaunu un nenobriedušu bērnu jūtas."

Daudzi pēkšņi sprauslādami aizrijās.

Severuss runāja tālāk, it kā neko nebūtu manījis. „Mikstūru klase ir bīstama vieta, un es joprojām uzskatu, ka tajā ir jāvalda striktai disciplīnai, taču turpmāk es centīšos ņēmt vērā... cik emocionāli trausli... ir ceturtā gada un jaunāki skolēni. Noņemtos Kraukļanaga punktus es neatgriezīšu, taču es Potera kungam atceļu pēcstundas. Pateicos."

No grifidoru galda puses ieplaudējās viens vienīgs plaudētājs, un zibens ātrumā Severusam rokā uzradās zizlis, un „Kuš!" apklusināja nemiera cēlēju.

„Tomēr es tik un tā pieprasīšu disciplīnu un cieņu no pilnīgi visu gadu audzēkņiem," Severuss salti noteica, „un ikviens, kurš man atļausies dzīt jokus, dabūs to rūgti nožēlot."

Viņš apsēdās.

„Paldies arī jums!" direktors Dumidors priecīgi sacīja. „Varat turpināt pusdienas!"

Un Harijs ar vēl joprojām neko neizsakošu seju sāka doties atpakaļ uz savu vietu pie kraukļanagu galda.

Zāle uzsprāga sarunās. Varēja izšķirt divus galvenos vārdus, ar kuriem tās iesākās. Pirmais iesākuma vārds bija „Kas...", kurš ievadīja daudzus dažādus teikumus, piemēram: „Kas te tikko..." vai: „Kas pie velna...". Otrais bija „Tīro!", jo skolēniem nācās satīrīt izspļaudīto ēdienu un dzērienu paliekas pašiem no savām drēbēm, galdauta, kā arī citiem skolēniem.

Daži skolēni nekautrējās raudāt. Raudāja arī profesore Asnīte.

Pie grifidoru galda, kur stāvēja kūka ar piecdesmit vienu neaizdedzinātu svecīti, nočukstēja Freds: „Man šķiet, Džordž, ka šito mums nekad nepārspēt."

Un no tās dienas, lai arī ko Hermione centās visiem iestāstīt, Cūkkārpā bija radusies jauna, neapgāžama leģenda - ka Harijs Poters spēj panākt pilnīgi jebko, tikai uzsitot knipi.

Drako seja rādījās pagalam nopietna, un viņa zaļi apvīlētā mantija kaut kādā veidā izskatījās daudz oficiālāka, nopietnāka un svinīgāka nekā tiem abiem zēniem, kuri stāvēja viņam aiz muguras, tērpušies it kā tieši tādās pašās drēbēs.

„Runā," sacīja Drako.

„Jā! Runā!"

„Dzirdēji, ko boss teica! Runā!"

„Bet jūs abi divi, aizverieties."

Tūlīt bija jāsākas piektdienas pēdējai nodarbībai tajā plašajā auditorijā, kur visu četru torņu audzēkņi apguva aizsardzību - ē, tas ir - cīņas maģiju.

Piektdienas pēdējā nodarbība.

Harijs bija cerējis, ka šī stunda paies bez kādiem satraukumiem, un ka apbrīnojamais profesors Drebelis būs sapratis, ka tagad, iespējams, nav tas labākais laiks, lai Hariju uz kaut ko izaicinātu. Viņš nu jutās mazliet nomierinājies, taču...

...taču laikam drošības pēc vajadzētu vēl mazliet vairāk laika, lai atgūtos no spriedzes.

Harijs atslīga pret krēsla atzveltni un apveltīja Drako un viņa padotos ar dziļas cieņas pilnu skatienu.

„Vai jūs jautājat to, kāds ir mūsu mērķis?" Harijs nodeklamēja. „Uz šo jautājumu es varu atbildēt ar vienu vārdu. Uzvara. Uzvara par katru cenu - uzvara par spīti visām šausmām - uzvara, lai arī cik garš un grūts ceļš uz to vestu, jo bez uzvaras..."

„Runā par Strupu," Drako nošņācās. „Ko tu tādu izdarīji?"

Harijs novāca no ģīmja tēloto svinīgumu un paraudzījās uz Drako daudz nopietnāk.

„Tu pats redzēji," Harijs atbildeja. „Visi to redzēja. Es uzsitu knipi."

„Harij! Beidz muļķoties!"

Ak, tad tagad viņš tika uzrunāts par Hariju. Interesanti. Un patiesībā Harijs bija pilnībā pārliecināts, ka tas tika teikts apzināti, lai viņš to ievērotu, un pēc tam justos slikti, ja tomēr neko neatbildētu...

Harijs piebungāja sev pie ausīm un zīmīgi palūkojās uz viņa padotajiem.

„Viņi nevienam neko neteiks," sacīja Drako.

„Drako," Harijs ierunājās, „es tagad runāšu simtprocentīgi atklāti un teikšu, ka vakar Goila kunga plāns uz mani neatstāja diez ko patīkamu iespaidu."

Goila kungs saviebās.

„Uz mani arī nē," sacīja Drako. „Es viņam izstāstīju, ka man tāpēc nācās palikt tev parādā." (Goila kungs atkal saviebās.) „Tomēr ir liela atšķirība starp to, vai tiek pieļauta tāda veida kļūda, vai arī tiek izpausti noslēpumi. Noslēpumu glabāšana tiešām ir kas tāds, kas viņiem tika cītīgi iemācīts jau no pašas bērnības."

„Nu labi," Harijs noteica. Viņš pieklusināja balsi, kaut arī jau tad, kad Drako bija pienācis viņam klāt, apkārt bija iesācies vienmērīgs sarunu fona troksnis. „Es izsecināju vienu no Severusa noslēpumiem un mazliet viņu pašantažēju."

Drako seja nocietinājās. „Labi, un tagad izstāsti man kaut ko tādu, ko tu neesi izpaudis tiem grifidoru idiotiem, stingri likdams viņiem apsolīt to nevienam neteikt, kas nozīmē tikai to, ka tu vēlējies, lai tieši šāds stāsts izplatītos skolā."

Harijs negribot pasmīnēja, sapratis, ka Drako viņu atkodis.

„Ko tad Severuss par to saka?" Harijs ievaicājās.

„Ka viņš neesot apjautis, cik jūtīgi ir mazi bērni," Drako sacīja. „To viņš teica pat slīdeņiem! Pat man!"

„Tu tiešām gribi," Harijs sacīja, „lai es tev izstāstu ko tādu, ko tavs torņa pārzinis negribētu, lai tu uzzini?"

„Jā," Drako nevilcinoties atbildēja.

Interesanti. „Tad tev tiešām vispirms ir jāaizsūta projām savi padotie, jo es nezinu, vai es ticu visam tam, ko tu domā par viņiem."

Drako piekrītoši palocīja galvu. „Labi."

Krabes un Goila kungi izskatījās ļoti nelaimīgi. „Bos..." ierunājās Krabes kungs.

„Jūs Potera kungam neesat devuši ne mazāko iemeslu jums uzticēties," Drako noteica. „Ejiet projām!"

Viņi aizgāja.

„Patiesībā," Harijs sacīja pat vēl klusākā balsī, „es mazliet uztraucos par to, vai viņi pēc tam visu manis teikto neatstāstīs Lūcijam."

„Nē, tēvs nekad mani neizspiegotu!" Drako iesaucās, rādīdamies nudien sašutis. „Viņi ir mani padotie!"

„Piedod, Drako," Harijs noteica, „bet es nezinu, vai varu ticēt visam tam, ko tu domā par savu tēvu. Iedomājies, ka tev būtu jāizstāsta noslēpums, bet es tev teiktu, ka mans tēvs nekad nemēģinātu mani izspiegot."

Drako lēni palocīja galvu. „Taisnība. Piedod, Harij. Man nevajadzēja tev ko tādu aizrādīt."

Kā gan esmu pamanījies nopelnīt tik lielu cieņu? Vai tad Drako nevajadzēja būt dusmīgam uz mani? Harijam bija sajūta, ka šobrīd ir radusies situācija, kuru varētu izmantot savā labā... kaut tikai smadzenes nebūtu tā pārgurušas. Parastā kārtā viņš ļoti labprāt gribētu iemēģināt roku sarežģītu shēmu kalšanā.

„Katrā ziņā," Harijs ierunājās. „Man ir tāds piedāvājums. Es tev izstāstīšu ko tādu, kas nav palaista pīle un kas arī netiks palaista kā pīle, un kas jo īpaši nenonāks līdz tavam tēvam, un par to pretī tu man izstāstīsi, ko par šo visu domā slīdeņi."

„Sarunāts!"

Tagad jāmēģina izteikties pēc iespējas nekonkrētāk... tā, lai nenāktos to daudz nožēlot, pat ja šī informācija izplatītos tālāk... „Tas, ko es teicu, ir taisnība. Es patiešām atklāju vienu Severusa noslēpumu, un es patiešām veicu šantāžu. Taču Severuss nebija vienīgais, kuru es šantažēju."

„Es zināju!" Drako sajūsmā iesaucās.

Harijam noraustījās vēders. Viņš acīmredzot bija pateicis kaut ko īpaši būtisku, bet nezināja, kāpēc tas ir tik svarīgi. Tas nav uz labu.

„Labi," Drako sacīja. Viņš tagad plati smīnēja. „Tad klausies, kā tad slīdeņi to visu uztvēra. Vispirms visi tie idioti bļāva: „Riebjas mums tas Harijs Poters! Ejam viņu piekaut!""

Harijs norīstījās. „Ko tā Šķirmice vispār saprot? Tas jau nav nekāds Slīdenis, tas izklausās pēc Grifidora..."

„Ne jau visi bērni ir ģēniji," Drako noteica gan smaidīdams visai neģēlīgi sazvērnieciski, it kā dodams mājienu, ka viņš klusībā piekrīt Harija viedoklim. „Un vajadzēja tikai piecpadsmit sekundes, kamēr kāds ņēma un izskaidroja viņiem, ka Strupam par labu kas tāds tomēr nenāktu, tāpēc viss ir kārtībā. Nu bet pēc tam nāca otrie idioti, kuri bļāva: „Tad jau izskatās, ka Harijs Poters tomēr ir tikai kārtējais labdaris.""

„Un tad?" Harijs ievaicājās pasmaidīdams, kaut arī viņam nebija ne jausmas, kāpēc kas tāds skaitās dumji.

„Un tad ierunājās tiešām gudrie cilvēki. Skaidrs, ka tu esi atradis veidu, kā piespiest Strupu tā kārtīgi pie sienas. Un to tu varēji panākt dažādos veidos... bet acīmredzamā sekojošā doma ir tāda, ka tur vajadzētu būt kaut kādam sakaram ar Strupa neizprotamo ietekmi pār Dumidoru, kuras iemesli nevienam nav zināmi. Vai tiktāl man ir taisnība?"

„Neteikšu ne jā, ne nē," Harijs noteica. Vismaz tiktāl viņa smadzenes bija izspriedušas pareizi. Slīdeņa tornim bija radušās aizdomas, kāpēc Severuss nav ticis atlaists. Un viņi bija izsecinājuši, ka Severuss šantažē Dumidoru. Vai tas tiešām varētu būt taisnība...? Tomēr nelikās, ka Dumidora uzvedībā kas liecinātu, ka viņš tiek šantažēts...

Drako stāstīja tālāk. „Un tad nākamā lieta, uz ko norādīja gudrie cilvēki, ir tā, ka tu piedevām vēl varēji Strupu ietekmēt tik ļoti, lai viņš liktu mierā pusi Cūkkārpas, kas nozīmē, ka tev visticamāk ir vara tikt no viņa vaļā pavisam, ja vien tu to vēlētos. Bet tu izvēlējies viņu pazemot tieši tāpat, kā viņš bija pazemojis tevi - jo tā tu atstāji mums torņa pārzini."

Harija smīns pletās platāks.

„Un tad patiešām gudrie cilvēki," Drako sacīja, savilcis nopietnu seju, „pagāja nostāk un apspriedās savā starpā, un kāds ieteicās, ka tas būtu galīgi dumji vienkārši tāpat atstāt sev tuvumā tādu ienaidnieku. Ja jau tu varētu salauzt viņa ietekmi pār Dumidoru, tad skaidrs, ka tieši tā tu arī rīkotos. Dumidors tad izsviestu Strupu no Cūkkārpas un varbūt pat liktu viņu nogalināt, Dumidors tev būtu ļoti pateicīgs, un tev arī vairs nebūtu jāuztraucas, ka Strups varētu naktī ielavīties tavā guļamistabā ar dažām visai interesantām mikstūrām."

Harija sejas izteiksme palika neitrāla. Par to viņš nebija iedomājies, kaut gan viņam tiešām, tiešām būtu vajadzējis ko tādu paredzēt. „Un no šī visa tu izspriedi, ka...?"

„Strups valda pār Dumidoru tāpēc, ka zina kādu viņa noslēpumu, un tu esi uzzinājis šo noslēpumu!" Drako teju vai iegavilējās. „Tas nevar būt tik nozīmīgs, ka varētu sagraut Dumidoru pavisam, jo citādi Strups to jau būtu izdarījis. Strups savu ietekmi izmanto tikai tam, lai Cūkkārpā saglabātu savu Slīdeņa torņa karaļa statusu, un pat tad viņš ne vienmēr var iegūt visu, ko vēlas, tādējādi tas nozīmē, ka šis noslēpums nav visvarens. Bet tam jābūt kaut kam tiešām labam! Tēvs jau gadiem cenšas piedabūt Strupu viņam to atklāt!"

„Un," Harijs ierunājās, „tagad Lūcijam šķiet, ka varbūt es viņam varētu to atklāt. Vai tu jau saņēmi pūci..."

„Šovakar saņemšu," Drako noteica iesmējies. „Tur būs rakstīts," viņa balss tonis pārvērtās, pieņemdams formāli svinīgu melodiju, „Mans dārgais dēls: Jau iepriekš esmu norādījis tev uz Harija Potera potenciālo nozīmīgumu. Kā jau Tu pats to esi sapratis, viņa nozīme tagad ir augusi vēl krietni augumā, kas steigšus jāizmanto. Ja tu ieraugi kaut mazāko iespēju, kā nodibināt draudzīgus sakarus vai arī uz kādiem punktiem viņam uzspiest, nekavējoties izmanto šīs iespējas, un, ja nepieciešams, tev tiks nodrošināti visi Malfoju dzimtai pieejamie resursi."

Jēziņ. „Nu," Harijs sacīja, „es netaisos komentēt, vai viss tavs šis sarežģītais teorijas brūvējums ir pareizs, jo, zini, tik labi draugi mēs vēl neesam."

„Zinu,” Drako atbildēja. Tad viņš savilka pagalam nopietnu seju un ierunājās vēl klusāk, lai arī viņu runu jau tā notušēja apkārtējo balsu trokšņi. „Harij, vai tas tev ir ienācis prātā, ka gadījumā, ja tu zini kaut ko Dumidoram nevēlamu, tad Dumidors varētu tevi vienkārši novākt no ceļa? Un ar to viņš vēl arī Zēnu-Kurš-Izdzīvoja pamanītos pārtaisīt no sava potenciālā sāncenša par vērtīgu mocekli.”

„Bez komentāriem,” Harijs atkal noteica. Arī par tādu pavērsienu, ka varētu izmantot viņa nāvi, viņš nebija iedomājies. Tomēr nelikās, ka tāds gājiens būtu Dumidora stilā... bet... 

„Harij," Drako sacīja, „tev neapšaubāmi piemīt neticams talants, taču tu neesi apmācīts un tev nav bijuši attiecīgi skolotāji, un tāpēc tu reizēm sastrādā dumjas lietas, un tev tiešām vajag padomnieku, kurš tiešām pārzina šitās lietas, vai arī tev beigās nāksies ciest!" Drako seja izskatījās kvēli apņēmīga.

„Ā," Harijs novilka. „Tāds padomnieks kā Lūcijs?"

„Kā es!" sacīja Drako. „Es apsolu neizpaust tavus noslēpumus tēvam, tas ir, vispār nevienam; es vienkārši varētu tev palīdzēt saprast, ko tieši tu vēlies panākt!"

Tu redz ko.

Harijs pamanīja, ka pa durvīm klasē iesteberē Drebelis savā zombija gaitā.

„Stunda tūlīt sāksies," noteica Harijs. „Es padomāšu par tavu piedāvājumu, jo ik pa laikam man tiešām uznāk tāda vēlme, ka ļoti gribētos, lai es arī būtu saņēmis tavu apmācību, vienkārši, saproti, es nezinu, kā lai es tev tik ātri sāku uzticēties..."

„Tu nevari man uzticēties," Drako atbildēja, „vēl ir par agru. Redzi? Es tev dodu labu padomu, kaut arī pašam man tas par labu nenāk. Bet varbūt mums vajadzētu pie tā piestrādāt un kļūt par tuvākiem draugiem."

„Tam es būtu ar mieru," sacīja Harijs, jau sākdams prātot, kā lai to veiksmīgi izmanto.

„Vēl viens padomiņš," Drako steigšus noteica, kamēr Drebelis vēl šļūca sava rakstāmgalda virzienā, „tagad visi Slīdenī prāto par to, vai tu taisies savākt mūs savā paspārnē - par ko es personīgi domāju, ka tieši to tu arī dari, - tāpēc tev vajadzētu izdarīt kaut ko tādu, kas dotu Slīdenim draudzīgu signālu. Un dari to drīz, piemēram, šodien vai rītdien."

„Vai tad nepietiek ar to, ka ļāvu Severusam arī turpmāk negodīgi piešķirt Slīdenim torņa punktus?" Nebija nekāda iemesla, kāpēc lai Harijs šo nepieskaitītu savam rēķinam.

Drako acīs nozibēja atklāsme, tad viņš steigšus atbildēja: „Tas nav tas pats, tici man, tam ir jābūt kaut kam nepārprotamam. Ņem un izsmērē to savu draņkasiņu sāncensi Grendžeru pret sienu, tad Slīdenī visiem uzreiz būs skaidrs, kas ir kas..."

„Bet Kraukļanagā, Drako, tā nav pieņemts! Ja tev kāds ir jāizsmērē pret sienu, tas nozīmē tikai to, ka tavas smadzenes ir par švaku, lai sakautu savu sāncensi godīgā ceļā, un Kraukļanagā tas visiem ir pats par sevi saprotams..."

Uz Harija sola novietotais ekrāns midžinādamies ieslēdzās, uzdzīdams pēkšņu nostaļģiju par televīziju un datoriem.

„Kh-km," ieskanējās profesora Drebeļa balss, it kā caur ekrānu personīgi uzrunādama Hariju. „Lūdzu, ieņemiet savas vietas."

Un visi bērni bija apsēdušies, vērodami pārraidi ekrānos uz savu solu virsmas vai arī skatīdamies pa tiešo lejā uz plašo balta marmora skatuvi, kur stāvēja profesors Drebelis, atslīdzis pret skolotāja rakstāmgaldu, kas atradās uz neliela paaugstinājuma no tumšāka marmora.

„Šodien," ierunājās profesors Drebelis, „es biju ieplānojis jums mācīt pirmo aizsargājošo burvestību - mazu vairogu, mūsdienu Sargum priekšteci. Bet tad, ņemot vērā pēdējos notikumus, es tomēr izmainīju šodienas nodarbības plānu."

Profesora Drebeļa skatiens slīdēja pār skolēnu rindām. Harijs, sēdēdams pēdējās rindas solā, saviebās. Droši vien te jautājums ir lieks, kurš tūlīt tiks izsaukts.

„Drako no dižciltīgā un senā Malfoju nama," izsauca profesors Drebelis.

Fū.

„Jā, profesor?" noteica Drako. Viņa balss tika pastiprināta, it kā izskanēdama no ekrāna Harijam uz galda, kas vienlaikus rādīja arī viņa seju. Tad ekrāna fokuss atkal pievērsās profesoram Drebelim, kurš sacīja:

„Vai jūs kārojat nākotnē kļūt par Tumsas pavēlnieku?"

„Savāds jautājums, profesor," atbildēja Drako. „Tas ir, kurš tad būtu tik stulbs, ka gribētu tajā atzīties?"

Daži skolēni iesmējās, taču tikai daži.

„Tik tiešām," sacīja profesors Drebelis. „Bet tik un tā, kaut arī neviens no jums to klaji neatzītu, es nebūtu ne mazākā mērā pārsteigts, ja izrādītos, ka manas nodarbības apmeklē viens otrs skolēns, kurš lolo sevī gana lielas ambīcijas, lai kļūtu par nākamo Tumsas pavēlnieku. Galu galā es pats vēlējos kļūt par Tumsas pavēlnieku, kad es biju vien jauns slīdenītis."

Šoreiz iesmējās daudz vairāk skolēnu.

„Ziniet, Slīdenis tomēr ir godkārīgo tornis," profesors Drebelis smaidīdams piebilda.

„Patiesībā es tikai nesen sapratu, ka man patiešām padodas cīņas maģija un ka mans īstais aicinājums ir kļūt par dižu cīņas burvi un kādu dienu mācīt Cūkkārpā. Katrā ziņā, kad man bija trīspadsmit gadu, es biju izlasījis visas Cūkkārpas bibliotēkas vēstures nodaļas grāmatas, sīki un smalki izpētīdams iepriekšējo Tumsas pavēlnieku dzīves un likteņus, un es biju sastādījis sarakstu ar kļūdām, kuras es nekad nepieļaušu, kad es kļūšu par Tumsas pavēlnieku..."

Harijs nespēja noturēties neiespurdzies.

„Jā, Potera kungs, smieklīgi, vai ne? Bet tagad, Potera kungs, vai jūs varētu uzminēt, ko es šajā sarakstā biju ierakstījis pašu pirmo?"

Nu lieliski. „Ē... neizgudrot visādus sarežģītus paņēmienus, kā tikt galā ar ienaidnieku, ja var vienkārši uzlaist viņiem virsū Abrakadabra?"

„Pareizie vārdi, Potera kungs, ir Avada Kedavra," profesors Drebelis aizrādīja, nezin kādēļ visai strikti, „bet nē, tas nebija manā sarakstā, kuru es sastādīju trīspadsmit gadu vecumā. Varbūt minēsiet vēlreiz?"

„Ā... nekad nevajag sākt plātīties ar savu dižo, ļauno plānu?"

Profesors Drebelis iesmējās. „Ak, šis man bija numur divi. Paskat ko, Potera kungs, vai mēs gadījumā nebūsim lasījuši vienas un tās pašas grāmatas?"

Klasi pāršalca vēl skaļāki smiekli, taču ar tādu kā nervozu pieskaņu. Harijs cieši sakoda zobus un paklusēja. Fakta noliegšana tāpat neko nelīdzēs.

„Taču, nē. Pirmo es biju ierakstījis, ka: „Es nesākšu lekties ar visiem nežēlīgi spēcīgajiem pretiniekiem pēc kārtas." Vēstures gaita pasaulē varēja izvērsties gluži pavisam citāda, ja vien Mornelits Piekūnbende vai Hitlers būtu ņēmuši vērā šo pavisam vienkāršo atziņu. Un tātad, ja nu, Potera kungs, - vienkārši pieņemot, ka ja nu gadījumā jūs tomēr lolojat sevī līdzīgu apņemšanos tai, kuru es biju nospraudis par mērķi savos slīdeņa skolas gados, - es jo īpaši ceru, ka jūs neesat ieplānojis kļūt par dumju Tumsas pavēlnieku."

„Profesor Drebeli," Harijs noteica caur sakostiem zobiem, „esmu kraukļanags, un būt dumjam pilnīgi noteikti neietilpst manos plānos; nekad arī nē. Es zinu, ka šodien rīkojos stulbi. Taču tas nebija tumši! Es jau neuzsāku to pirmais!"

„Jūs, Potera kungs, esat idiots. Bet tad atkal - arī es jūsu vecumā biju tāds pats. Jau paredzēju, ka tieši šādi jūs man atbildēsiet, un tāpēc attiecīgi arī pārplānoju šodienas nodarbību. Gregorij Goila kungs, vai jūs, lūdzu, varētu iznākt šeit priekšā?"

Klase pārsteigumā apklusa. Harijs ko tādu nebija gaidījis.

Arī Goila kungs nebija, ņemot vērā, cik apjucis un noraizējies viņš izskatījās, kad nogāja uz marmora skatuvi, tuvodamies paaugstinājumam.

Profesors Drebelis iztaisnojās, vairs neatspiezdamies pret galdu. Viņš pēkšņi likās kļuvis spēcīgāks, savilkdams rokas dūrēs, un tad viņš nostājās labi zināmā cīņas mākslas pozā.

To redzēdams, Harijs iepleta acis, kolīdz bija sapratis, kāpēc tika izsaukts Goila kungs.

„Vairums burvju," profesors Drebelis ierunājās, „daudz neliekas zinis par ko tādu, ko vientieši sauc par cīņas mākslu. Vai tad zizlis nav varenāks par dūri? Šāds uzskats ir muļķīgs. Zižļus tur dūre. Ja ir vēlēšanās kļūt par varenu cīņas burvi, tad nāksies apgūt cīņas mākslu tik augstā līmenī, ka pat vientiešiem paliek vaļā mute. Tagad es parādīšu vienu konkrētu, būtiski svarīgu paņēmienu, kuru es iemācījos dojo - vientiešu cīņas mākslas skolā - par kuru es jums vēlāk drusku pastāstīšu. Bet tagad..." Profesors Drebelis, saglabādams savu pozu, paspēra dažus soļus uz priekšu, tuvojoties Goila kunga atrašanās vietai. „Goila kungs, lūdzu, uzbrūciet man."

„Profesor Drebeli," ierunājās Goila kungs tajā pašā pastiprinātajā balsī kā profesoram, „vai jūs, lūdzu, pateiksiet, kāds līmenis..."

„Sestais dans. Neviens no mums necietīs. Un ja jūs pamanāt izdevību, lūdzu, izmantojiet to."

Goila kungs palocīja galvu, izskatīdamies atvieglots.

„Piebildīšu," profesors Drebelis noteica, „ka Goila kungs nevēlas uzbrukt kādam, kurš nav apguvis cīņas mākslu pieņemamā līmenī, baidīdamies, ka es vai arī viņš varētu gūt kādu traumu. Goila kunga raizes ir pilnībā korektas, un par to viņš ir nopelnījis trīs Drebeļa punktus. Tagad, cīnāmies!"

Zēns aši metās uz priekšu, vicinādams dūres kā vējdzirnavas, bet profesors nobloķēja katru sitienu, tad, griezdamies caur aizmuguri, Drebelis ar plūdenu kustību raidīja spērienu, bet Goils to atvairīja, tad viņš iegriezās pats, gribēdams izsist Drebeli no līdzsvara, ar kāju trāpot viņam pa potīti, bet Drebelis pārlēca kājai pāri, un viss notika tik ātri, ka Harijs vairs nesaprata, kas tur īsti notiek, bet tad Goils pēkšņi atradās guļus uz muguras un spēra ar kājām, un Drebelis tik tiešām aizlidoja pa gaisu, līdz nokrita zemē ar plecu pa priekšu un, apmetis kūleni, aizvēlās tālāk.

„Pietiek!" mazliet satraukti iesaucās profesors Drebelis, gulēdams uz grīdas. „Jūs uzvarējāt!"

Goila kungs apstājās tik strauji, ka gandrīz apgāzās riņķī, jo bija paspējis jau uzņemt pamatīgu ātrumu, mezdamies virsū Drebelim ar galvu pa priekšu. Viņš izskatījās pagalam izbrīnīts.

Profesors Drebelis salieca muguru un, nebalstoties uz rokām, ar atsperīgu lēcienu atkal nostājās uz kājām.

Klasē bija iestājies klusums - klusums, kuru bija radījis vispārējs apjukums.

„Goila kungs," sacīja profesors Drebelis, „kādu īpaši svarīgu paņēmienu es nodemonstrēju?"

„Kā pareizi krist, ja kāds tevi aizsviež pa gaisu," atbildēja Goila kungs. „Tā ir viena no pašām pirmajām lietām, kas jāiemācās..."

„To arī, jā," noteica profesors Drebelis.

Klusums.

„Īpaši svarīgais paņēmiens, kuru es nodemonstrēju," teica profesors Drebelis, „bija - kā zaudēt. Pateicos, Goila kungs, varat iet."

Goila kungs atstāja skatuvi, izskatīdamies visai lielā nesaprašanā. Harijs jutās gluži tāpat.

Profesors Drebelis piegāja atpakaļ pie sava rakstāmgalda un atkal atspiedās pret to. „Reizēm gadās piemirst pašas galvenās pamatlietas, jo vienkārši ir pagājis ļoti daudz laika, kad tās tika apgūtas. Es sapratu, ka tieši tāpat ir noticis ar manis paša nodarbību plānojumu. Nevar skolēniem mācīt, kā izdarīt metienus, kamēr viņi nav iemācīti krist. Un es nevaru sākt mācīt jums, kā cīnīties, ja jūs neprotat zaudēt."

Profesora Drebeļa seja vērtās stingrāka, un Harijam uz mirkli izlikās, ka viņš pasniedzēja skatienā nomana tādu kā sāpju dzēlienu, kā skumju ērkšķi. „Zaudēt es iemācījos kādā dojo Āzijā, kur - kā jau tas labi zināms kuram katram vientiesim - mitinās visi labākie cīņas mākslas pratēji. Šajā dojo mācīja cīņas stilu, kas cīņas burvju vidū ir kļuvis slavens ar to, ka tas labi noder maģiskajos dueļos. Tā dojo meistars - vecs vīrs, ja vērtē no vientiešu skatījuma, - bija šī stila dižākais mūsdienu skolotājs. Viņam, protams, nebija ne jausmas, ka pastāv maģija. Es pieteicos tur mācīties, un biju viens no retajiem, kuru togad uzņēma, kaut arī kandidātu bija ļoti daudz. Iespējams, tāpēc, ka varbūt man gadījās likt lietā vienu tādu mazu ietekmēšanas paņēmienu."

Šur tur klasē atskanēja smiekli. Harijs gan nebija starp tiem, kas smējās. Tas viņam nelikās diez ko pareizi.

„Lai nu kā - vienā no savām pirmajām cīņām pēc tam, kad es biju sakauts visai pamatīgi apkaunojošā veidā, es neizturēju un metos virsū savam sparinga partnerim..."

Vai dieniņ.

„...laimīgā kārtā tikai ar dūrēm, nevis maģiju. Meistars pārsteidzošā kārtā neizslēdza mani turpat uz līdzenas vietas. Taču viņš aizrādīja, ka manam raksturam piemīt kāda vājība. Viņš man to izskaidroja, un es sapratu, ka viņam ir taisnība. Un tad viņš paziņoja, ka man būs jāiemācās zaudēt."

Profesora Drebeļa sejā nebija nolasāms nekas.

„Viņš tūlīt norīkoja visus dojo mācekļus nostāties vienā līnijā. Cits pēc cita viņi nāca man klāt. Es nedrīkstēju aizstāvēties. Drīkstēju tikai lūgt, lai mani pažēlo. Cits pēc cita viņi nāca man klāt un pļaukāja, sita, nogrūda zemē. Daži arī uzspļāva. Apsaukāja ar lamuvārdiem savā dzimtajā valodā. Un katram man bija jāatbild: „Es zaudēju!" vai kaut ko tamlīdzīgu, piemēram: „Lūdzu, izbeidz!" vai: „Atzīstu, ka esi pārāks par mani!"

Harijs centās iztēloties šo ainu, taču tas nekādi neizdevās. Nevar būt, ka kas tāds būtu noticis ar cienījamo un pašlepno profesoru Drebeli.

„Pat tad es biju cīņas maģijas izcilnieks. Ar bezzižļa maģiju vien es tajā dojo būtu varējis nogalināt visus līdz pēdējam. Taču tā es nedarīju. Es iemācījos zaudēt. Šis notikums, kas vilkās vairāku stundu garumā, pat vēl tagad man ir vienas no pašām nepatīkamākajām atmiņām mūžā. Un kad es pēc astoņiem mēnešiem izgāju no tā dojo - man gan būtu vajadzējis palikt vēl ilgāk, taču vairāk es nevarēju atļauties tur uzkavēties, - meistars man sacīja, ka viņš cerot, ka es saprotu, kāpēc tas bija nepieciešams. Un es viņam atbildēju, ka tā bija viena no vērtīgākajām mācībām, ko esmu savā mūžā apguvis. Kas toreiz bija un vēl joprojām ir pilnīga taisnība."

Profesora Drebeļa sejas izteiksme vērtās sāja. „Tagad jūs esat sākuši prātot, kur tad tāds apbrīnojams dojo atrodas un vai jūs tajā varētu mācīties. Jūs nevarat. Neilgi pēc tam tur, vietā, kas noslēpta tālu kalnos, ieradās vēl kāds, kurš vēlējās kļūt par mācekli. Vārdā Neminamais."

Pēkšņi daudzi satraukti ievilka elpu. Harijam jau sametās nelabi. Viņš nojauta, kas sekos tālāk.

„Tumsas pavēlnieks ieradās tajā skolā tiešā veidā, neslēpdamies, ar visām savām sarkani kvēlojošajām acīm. Mācekļi centās aizsprostot viņam ceļu, taču viņš vienkārši aizteleportējās aiz barikādēm. Visa disciplīna bija pajukusi un sākās šausmas, līdz viņam pretī nostājās meistars. Un Tumsas pavēlnieks pieprasīja - nevis lūdza, bet pieprasīja, - lai viņu apmāca."

Profesora Drebeļa seja bija akmenscieta. „Varbūt, ka meistars bija salasījies pārāk daudz grāmatu, kurās bija sarakstītas aplamības, ka īstens cīņas mākslas pratējs var sakaut pat dēmonus. Lai vai kāds būtu iemesls, bet meistars viņam atteica. Tumsas pavēlnieks jautāja, kāpēc viņš nevar kļūt par mācekli. Meistars atbildēja, ka viņam trūkstot pacietības, un par to Tumsas pavēlnieks izrāva viņam mēli."

Visi kopīgi noelsās.

„Jūs droši vien varat iedomāties, kas notika tālāk. Mācekļi centās pārmākt Tumsas pavēlnieku, taču apstulboti krita, tā arī neko nepanākuši. Un tad..."

Profesora Drebeļa balss uz mirkli pieklusa, un tad viņš atkal turpināja.

„Ir tāds Nepieļaujamais lāsts, Mokum lāsts, kas sagādā neizturamas sāpes. Ja Mokum lāsta iedarbība ir ilgāka par dažām minūtēm, tas upurim rada paliekošu vājprāta stāvokli. Tumsas pavēlnieks meistara mācekļus spīdzināja vienu pēc otra līdz vājprātam, pēdīgi nobeidzot viņus ar Slepkavošanas lāstu, likdams meistaram uz to noskatīties. Kad visi mācekļi bija nogalināti, šādu pašu galu ņēma arī meistars. Šo es uzzināju no viena vienīgā izdzīvojušā mācekļa, kuru Tumsas pavēlnieks bija atstājis dzīvu, lai viņš izplatītu tālāk vēsti par notikušo, un kurš piedevām bija mans draugs..."

Profesors Drebelis novērsās, bet, kad brīdi vēlāk pagrieza galvu atpakaļ, viņš atkal likās mierīgs un nosvērts.

„Tumšie burvji nespēj savaldīt dusmas," profesors Drebelis klusi noteica. „Šis trūkums viņiem ir raksturīgs praktiski kā sugai, un, ja nākas ar viņiem šad tad cīnīties, tad ātri vien iemācies to izmantot. Jāsaprot, ka Tumsas pavēlnieks todien neuzvarēja. Viņa mērķis bija iemācīties cīņas mākslas, un tomēr viņš bija spiests atstāt dojo, nesaņēmis nevienu pašu nodarbību. Tumsas pavēlnieks rīkojās muļķīgi, gribēdams izplatīt tautās ziņu par savu posta darbu. Jo tas neapliecināja viņa spēku, bet drīzāk atklāja viņa vājību."

Profesora Drebeļa skatiens koncentrējās uz vienu konkrētu bērnu klasē.

„Harij Poter," profesors Drebelis noteica.

„Jā," Harijs atbildēja aizspiestā balsī.

„Ko tieši jūs, Potera kungs, šodien izdarījāt nepareizi?"

Harijam likās, ka viņš tūlīt apvemsies. „Es zaudēju savaldību."

„Nu, ne gluži," noteica profesors Drebelis. „Es to izskaidrošu mazliet precīzāk. Ir daudzi dzīvnieki, starp kuriem pastāv tā saucamā sāncensība par dominanci. Viņi brāžas viens otram virsū ar ragiem, cenzdamies viens otru nogāzt zemē, ne jau uzdurt uz ragiem. Viņi cīnās ar ķepām, bet ar ievilktiem nagiem. Bet kāpēc ar ievilktiem nagiem? Jo saprotams, ka, cīnoties ar nagainu ķetnu, taču būtu lielāka iespēja uzvarēt, ne tā? Bet tad arī pretinieks varētu izlaist savus nagus, un tad, kamēr cīņā par dominanci tiek izšķirts uzvarētājs un zaudētājs, abi divi zvēri varētu gūt nopietnus ievainojumus."

Likās, ka profesora Drebeļa skatiens cauri ekrānam pievērsies tieši Harijam. „Tas, ko jūs šodien parādījāt, Potera kungs, ir tas, ka - atšķirībā no tiem dzīvniekiem, kas nagus neizlaiž un samierinās ar cīņas iznākumu, - jūs neprotat zaudēt cīņā par dominanci. Kad Cūkkārpas profesors jūs izaicināja, jūs neatkāpāties. Kad sāka likties, ka jūs varētu zaudēt, jūs izlaidāt nagus, nelikdamies zinis par iespējamām sekām. Jūs metāties uzbrukumā, tad uzbrukāt vēlreiz. Tas viss iesākās, kad jūs no profesora Strupa, kurš pilnīgi noteikti dominēja pār jums, saņēmāt vienu belzienu. Tā vietā, lai piekāptos un atzītu zaudējumu, jūs cirtāt pretī un zaudējāt Kraukļanagam desmit torņa punktus. Pēc tam jau sākāt runāt, ka aiziesiet no Cūkkārpas. Apstāklis, ka jūs gājāt vēl tālāk pilnīgi nesaprotamā virzienā, kaut kādā veidā pamanoties beigās uzvarēt, nemaina to, ka jūs esat idiots."

„Es sapratu," Harijs noteica. Rīkle viņam bija izkaltusi. Tas bija visai precīzi. Biedējoši precīzi. Tagad, pēc profesora Drebeļa stāsta, Harijs, atskatoties atpakaļ uz visu notikumu, atskārta, ka tas pat bija ļoti precīzs notikušā raksturojums. Kad kāds tavu rīcību spēj modelēt tik labi, gribot negribot ir jāsāk prātot, vai šis kāds nekļūdās arī par citām lietām, piemēram, tavu nogalināšanas instinktu.

„Nākamreiz, Potera kungs, kad jums sāncensībā radīsies vēlēšanās mesties uzbrukumā, nevis atzīt zaudējumu, var gadīties, ka jūs zaudēsiet visu, kas būs likts uz spēles. Es tagad neizdarīšu minējumus, kāda bija šodienas likme. Tomēr varu iedomāties, ka tā bija daudz, daudz lielāka par noņemtiem desmit torņa punktiem."

Teiksim, visas maģiskās Lielbritānijas nākotne. To viņš bija licis uz spēles.

„Jūs iebildīsiet, ka jūs centāties darīt labu visai Cūkkārpai, kas ir daudz svarīgāk par visu to, ar ko nāktos riskēt. Tā nav taisnība. Ja jūs būtu -"

„Man vajadzēja paciest uzbrukumu, nogaidīt un izvēlēties labāko laiku, kad izdarīt pretgājienu," Harijs sacīja ar sausu rīkli. „Taču tas nozīmētu, ka esmu atzinis savu zaudējumu. Ka pakļāvos viņam. Tieši to Tumsas pavēlnieks nespēja pieņemt, ka viņam būtu jāpakļaujas meistaram, lai varētu no viņa mācīties."

Profesors Drebelis palocīja galvu. „Redzu, ka esat visu lieliski sapratis. Un tāpēc, Potera kungs, šodien jums būs jāiemācās zaudēt."

„Es..."

„Negribu dzirdēt nekādus iebildumus, Potera kungs. Ir vairāk nekā skaidrs, ka jums šī mācība ir gan vajadzīga, gan arī jūs esat gana stiprs, lai to izturētu. Varu jums apgalvot, ka tā nebūs tik briesmīga kā tā, kurai es pats gāju cauri, taču, iespējams, ka šīs varētu būt līdz šim drausmīgākās piecpadsmit minūtes jūsu bērna dzīvītē."

Harijs smagi norija siekalas. „Profesor Drebeli," viņš kautrīgi ierunājās, „vai to nevarētu darīt kādu citu reizi?"

„Nē," profesors Drebelis vienkārši noteica. „Jūs izglītojaties Cūkkārpā tikai piecas dienas un ir jau paspējis notikt kaut kas tāds. Šodien ir piektdiena. Nākamā aizsardzības nodarbība būs trešdien. Sestdiena, svētdiena, pirmdiena, otrdiena, trešdiena... Nē, tik ilgi nevar gaidīt."

Daži par to pasmējās, bet tikai daži.

„Lūdzu, Potera kungs, uzskatiet to par profesora rīkojumu. Es tikai gribu teikt to, ka citādi es atteikšos jums mācīt jebkāda veida uzbrūkošās burvestības, jo man nepavisam negribētos uzzināt, ka drīz pēc tam esat kādu nopietni ievainojis vai pat nogalinājis. Par nelaimi man ir nācis ausīs arī tas, ka jūs savus pirkstus jau pielietojat kā varenu ieroci. Jūs šo nodarbību laikā nekādā gadījumā nedrīkstat sist knipi."

Vēl šur tur vairāki iesmējās, tiesa gan - visai nervozi.

Harijam šķita, ka tūlīt būs jāsāk raudāt. „Profesor Drebeli, ja jūs tiešām domājat nopietni visu to, ko tikko teicāt, es atkal zaudēšu savaldību un sadusmošos, un es patiešām negribētu šodien vēlreiz sadusmoties..."

„Doma jau nav tāda, ka jums vajadzētu izvairīties no dusmām," profesors Drebelis noteica ar drūmu skatienu. „Dusmas ir dabīgas. Jums jāiemācās zaudēt, kaut arī esat sadusmojies. Vai arī vismaz jāiemācās izlikties, ka esat zaudējis, lai jūs varētu ķerties klāt pie atriebības plānošanas. Kā es to šodien nodemonstrēju jums ar Goila kungu, ja vien, protams, kāds no tiesas nedomā, ka viņš ir pārāks..."

„Neesmu, neesmu!" visai izmisīgi iebļāvās Goila kungs, sēdēdams savā solā. „Protams, ka jūs nezaudējāt pa īstam! Lūdzu, tikai neplānojiet nekādas atriebības!"

Harijam jau sagriezās vēders. Profesors Drebelis neko nezināja par viņa noslēpumaino tumšo pusi. „Profesor, tiešām būtu labāk, ja mēs par šo aprunātos pēc šīs stundas..."

„Aprunāsimies," profesors Drebelis sacīja kā apsolīdams. „Pēc tam, kad būsiet iemācījies zaudēt." Seja viņam rādījās nopietna. „Domāju, ka man nav īpaši jāpiebilst, ka es nelikšu jums pārciest neko tādu, kas varētu sagādāt ievainojumus vai pat kaut cik vērā ņemamas sāpes. Vienīgās sāpes radīsies tikai tad, ja negribēsiet atzīt zaudējumu, bet tā vietā centīsieties pretoties un turpināsiet cīņu, cerēdams gūt uzvaru."

Harijs elpoja saraustīti, īsi, bailīgi elsodams. Tagad viņš jutās vēl vairāk nobijies, nekā tad, kad bija izgājis no mikstūru klases. „Profesor Drebeli," viņš centās iebilst, „es negribu, ka jūs tāpēc atlaiž..."

„Mani neatlaidīs," profesors Drebelis apgalvoja, „ja jūs pēc tam apstiprināsiet, ka tas tiešām bija nepieciešams. Un esmu pārliecināts, ka tieši tā jūs arī rīkosieties." Uz mirkli profesora Drebeļa balss vērtās gluži sausa. „Ticiet man, šīs skolas gaiteņos ir  notikušas arī trakākas lietas. Mūsu gadījums būs īpašs tikai ar to, ka tas būs noticis klases telpā."

„Profesor Drebeli," Harijs klusi nočukstēja, taču viņa balss izskanēja visapkārt no ekrāniem, „vai jums tiešām šķiet, ka tad, ja es to nedarīšu, es kādam varētu nodarīt pāri?"

„Jā," profesors Drebelis vienkārši paziņoja.

„Tad," Harijs sacīja, juzdamies gaužām slikti, "es to darīšu."

Profesors Drebelis pagriezās, lai uzrunātu slīdeņus. „Tātad... ar pilntiesīgu skolotāja atļauju un tā, ka par jūsu izdarībām Strupam nekā veidā nenāksies ciest... vai kāds no jums vēlētos izrādīt dominanci pār Zēnu-Kurš-Izdzīvoja? Pagrūstīt viņu apkārt, nogrūst zemē, likt, lai viņš lūdz sevi pasaudzēt?"

Pacēlās piecas rokas.

„Visi, kuri nupat pacēla rokas, - jūs esat pilnīgi idioti. Kuru daļu no tā, ka jāiemācās izlikties, ka esi zaudējis, jūs nesapratāt? Ja Harijs Poters kļūs par nākamo Tumsas pavēlnieku, viņš pēc skolas beigšanas sadzīs jums pēdas un jūs nogalinās."

Piecas rokas steigšus samuka atpakaļ uz galdiem.

„Es tā nedarīšu," Harijs sacīja, balsij izskanot visai vārgi. „Es apzvēru, ka nekad nevēlēšos atriebties nevienam, kurš man palīdzēs iemācīties zaudēt. Profesor Drebeli... vai jūs, lūdzu... varētu to izbeigt?"

Profesors Drebelis nopūtās. „Es atvainojos, Potera kungs. Es saprotu, ka jums šis noteikti šķiet kaitinoši neatkarīgi no tā, vai esat nodomājis kļūt par Tumsas pavēlnieku, vai arī nē. Tomēr arī šiem bērniem bija jāapgūst svarīga dzīves mācība. Vai pietiks ar to, ja es jums par šīm ciešanām uzdāvināšu Drebeļa punktu?"

„Labāk divus," Harijs atbildēja.

Par šādu pārsteigumu izskanēja smieklu šaltis, kas izkliedēja daļu spriedzes.

„Sarunāts," profesors Drebelis noteica.

„Un, kad pabeigšu skolu, tad es jums sadzīšu pēdas un jūs sakutināšu."

Izskanēja vēl pamatīgāki smiekli, taču profesors Drebelis nepasmaidīja.

Harijam radās sajūta, gluži kā viņš cīnītos ar anakondu, kamēr centās izdabūt sarunu caur adatas aci tā, lai cilvēki saprastu, ka viņš tomēr nav Tumsas pavēlnieks... Nu kāpēc profesors Drebelis visu laiku neliek viņu par to mierā?

„Profesor," ierunājās Drako nepastiprinātā balsī. „Es arī ceru nekļūt par dumju Tumsas pavēlnieku."

Klasē pēkšņi iestājās klusums - visi bija šokā.

Nedari to! Harijs to gandrīz jau izsauca skaļi, bet pēdējā brīdi paguva apvaldīties; Drako varētu negribēt, lai citi uzzina, ka šādi viņš rīkojas, jo uzskata sevi par Harija draugu... vai arī tādēļ, ka vēlas izlikties viņam par draugu...

Nodomājot to otro, Harijs sajutās kā sīks, netīrs blēdis. Ja Drako šādi bija cerējis atstāt uz viņu iespaidu, tad tas bija izdevies nevainojami.

Profesors Drebelis drūmi uzlūkoja Drako. „Jūs, Malfoja kungs, uztraucaties, ka nespēsiet izlikties, ka esat zaudējis? Ka šis pats trūkums, kurš piemīt Potera kungam, ir arī jums? Esmu pārliecināts, ka jūsu tēvs jau nu gan jūs ir labi apmācījis."

„Ja tas attiecas tikai uz runāšanu, tad droši vien, ka ir iemācījis," atbildēja Drako, tagad jau no ekrāna. „Bet ne tad, ja tieku grūstīts apkārt vai nogrūsts zemē. Es vēlos būt tikpat spēcīgs kā jūs, profesor Drebeli."

Profesors Drebelis uzrauca uzacis, un tās tā arī palika augšā. „Malfoja kungs, diemžēl es baidos," viņš ierunājās tikai pēc laba brīža, „ka Potera kungam izteiktais priekšlikums, kurā tiktu iesaistīti arī daži vecāku gadu slīdeņi, kuriem pēc tam tiks paziņots, cik viņi ir stulbi, īsti jums nav saistošs. Taču kā profesionālis es varu teikt, ka jūs jau esat ļoti spēcīgs. Ja es padzirdēšu, ka esat izgāzies, kā šodien izgāzās Potera kungs, es jums sagatavošu atbilstošu apmācību un atvainošos jums un tam cilvēkam, kuram būsiet nodarījis pāri. Taču nedomāju, ka kas tāds varētu notikt."

„Sapratu, profesor," noteica Drako.

Profesors Drebelis pārlaida klasei skatienu. „Vai vēl kāds vēlas kļūt spēcīgs?"

Daži skolēni nemierīgi paraudzījās riņķī. Daži - kā Harijam likās, no viņa paša aizmugurējās rindas - izskatījās, ka gribētu vērt vaļā muti, taču tomēr neko nepateica. Beigās tomēr neviens neierunājās.

„Drako Malfojs būs viens no armiju ģenerāļiem jūsu gadā," paziņoja profesors Drebelis, „ja vien viņam labpatiktu iesaistīties šādā ārpusstundu aktivitātē. Un tagad, Potera kungs, lūdzu, nāciet šurpu."

Jā, profesors Drebelis bija apgalvojis, tas jādara visu - arī jūsu draugu - acu priekšā, jo tieši tādā veidā Strups jūs izaicināja un tāpēc tieši šādi arī jums ir jāiemācās zaudēt.

Tad nu tagad uz viņu noraudzījās visi pirmā gada skolēni. Klasē valdīja maģiski nodrošināts klusums, un gan Harijs, gan profesors abi bija lūguši nejaukties pa vidu. Hermione bija aizgriezusies projām, taču nebija neko skaļi iebildusi vai pat uzmetusi zīmīgu skatienu, iespējams tāpēc, ka viņa pati bija redzējusi, kas bija noticis mikstūrās.

Harijs stāvēja uz mīksta, zila matrača - līdzīgi matrači varētu būt vientiešu dojo -, kuru profesors Drebelis bija izklājis uz grīdas, lai Harijs tik ļoti nesasistos, kad tiks nogrūsts zemē.

Harijs bija uztraucies par to, ko patiešām varētu izdarīt. Ja profesors Drebelis tiešām nekļūdās par viņa nodomu nogalināt...

Harija zizlis stāvēja nolikts uz profesora Drebeļa galda ne jau tāpēc, ka viņš neprastu nevienu burvestību, ar ko sevi aizstāvēt, bet gan tādēļ, ka citādi (pēc Harija domām) viņš varētu mēģināt to iegrūst kādam acu dobumā. Turpat atradās arī viņa maciņš, kurā bija ielikts arī tik un tā trauslais Laikgriezis, lai gan ievietots aizsargapvalkā.

Harijs bija lūdzis profesoram Drebelim pārvērst boksa cimdu pāri un piesaistīt tos viņam pie rokām. Profesors Drebelis bija uzmetis viņam klusu, saprotošu skatienu, un tad atteicās to darīt.

Es netēmēšu viņiem pa acīm, es netēmēšu viņiem pa acīm, es netēmēšu viņiem pa acīm, tad manas dienas Cūkkārpā būs beigušās, es tikšu arestēts, Harijs skaitīja pie sevis, cenzdamies iedzīt šo domu sev smadzenēs, cerēdams, ka tā tur paliks uz ilgāku laiku, ja nu gadījumā sarosās viņa nodoms nogalināt.

Profesors Drebelis atgriezās klasē, vezdams sev līdzi trīspadsmit vecākus slīdeņus no dažādiem gadiem. Harijs uzreiz vienu no viņiem pazina - to, kuram bija metis ar pīrāgu. No tajā sadursmē iesaistītajiem šeit bija vēl divi. Tas, kurš bija aicinājis pārstāt, lai viņi tiešām izbeidz uzbrukt, šeit nebija atvests.

„Vēlreiz atkārtoju," profesors Drebelis noteica īpaši strikti, „Poteru nedrīkst savainot. Pilnīgi visi, arī it kā nejauši, negadījumi tiks uzskatīti par apzināti darītiem. Vai tas ir skaidrs?"

Vecākie slīdeņi smīnēdami pamāja ar galvu.

„Tad, lūdzu, varat sākt nolikt pie vietas Zēnu-Kurš-Izdzīvoja," profesors Drebelis paziņoja ar viltīgu smaidu, kura nozīme bija saprotama tikai pirmziemniekiem.

Mēmi novienojies ar pārējiem, pīrāgmērķis nostājās bara priekšā.

„Poter," sacīja profesors Drebelis, „iepazīstieties ar Peregrīnu Derika kungu. Viņš ir pārāks par jums, un to viņš jums tūlīt arī pierādīs."

Deriks apstājās no Harija rokas stiepiena attālumā.

Harijs vēl nebija sācis dusmoties, tikai bija nobijies. Jo ieraudzīja pusaugu puisi, veselu pusmetru garāku par sevi, ar pamatīgiem muskuļiem, bārdas rugājiem un viltīgu smīnu sejā, kas vēstīja, ka viņš nespēj vien sagaidīt, kad varēs Hariju pārmācīt.

„Lūdziet, lai viņš jums nedara pāri," profesors Drebelis sacīja. „Iespējams, ka tad, ja liksieties viņam gana nožēlojams, viņš nolems, ka ar jums nav vērts krāmēties, un aizies projām."

Vecākie slīdeņi, kuri stāvēja malā un vēroja, iesmējās.

„Lūdzu," Harijs izteica drebošā balsī, „nedari, man, pāri..."

„Tas neizklausījās diez ko pārliecinoši," sacīja profesors Drebelis.

Derika smīns izstiepās platāks. Tas aprobežotais lempis izskatījās tik spēcīgs, bet tad...

...asinis Harija dzīslās atdzisa ledus aukstumā...

„Lūdzu, nedari man pāri," Harijs provēja vēlreiz.

Profesors Drebelis nošūpoja galvu. „Merlina vārdā, kā jums, Poter, izdevās panākt, lai tas izklausās pēc apvainojuma? Nav ne mazāko šaubu, kā uz to reaģēs Derika kungs."

Deriks panāca uz priekšu un tīšām uzgrūdās virsū Harijam.

Harijs pasteberēja atpakaļ dažus soļus un, pirms paspēja savaldīties, izslējās taisni, uzmezdams ledaini stindzinošu skatienu.

„Nē," noteica profesors Drebelis, „nē, nē, nē."

„Tu man, Poter, uzskrēji virsū," Deriks ierunājās. „Atvainojies."

„Piedod, es tā negribēju!"

„Neizklausās, ka tu negribēji," sacīja Deriks.

Harijs sašutis iepleta acis - viņam tiešām bija izdevies to pateikt visai lūdzošā balsī...

Deriks viņu pagrūda, spēcīgi pagrūda, un Harijs nokrita uz matrača, atsitis rokas un ceļus.

Zilais matracis Harijam acu priekšā it kā noviļņojās, taču drīz vien redze atkal noskaidrojās.

Harijs sāka šaubīties, vai tiešām profesora Drebeļa motīvi ir tik cēli, liekot viņam pārdzīvot šo tā saucamo mācību.

Harijam uz dibena uzspieda ar kāju un pēc mirkļa paspēra uz sāniem, no kā viņš pārvēlies izplājās uz muguras.

Deriks iesmējās. „Tagad gan iet jautri," viņš noteica.

Viņam tikai vajadzēja paziņot, ka tas ir jāizbeidz. Un tad būtu jāaiziet uz direktora kabinetu un viss notikums jāatstāsta tur. Ar to šis aizsardzības profesors un viņa neveiksmei nolemtais darba stāžs Cūkkārpā būtu izbeidzies... Profesore Maksūra par to gan būtu dusmīga, taču...

(Acu priekšā nozibsnīja profesores Maksūras seja - viņa neizskatījās dusmīga, tikai bēdīga...)

„Un tagad, Poter, atzīstiet, ka viņš ir pārāks par jums," noteica profesora Drebeļa balss.

„Tu, esi, pārāks, par, mani."

Harijs gribēja slieties kājās, bet Deriks uzlika pēdu viņam uz krūtīm un nogrūda viņu atpakaļ uz matrača.

Apkārt viss kļuva skaidrs kā kristāls. Viņš absolūti saprotami un skaidri redzēja domās turpmākos iespējamos rīcības variantus un to sekas. To muļķi varētu pārsteigt, jo viņš nav gatavs, ka Harijs varētu dot prettriecienu; ašs sitiens pa cirksni varētu viņu apdullināt uz pietiekami ilgu laiku, lai...

„Atkārtojiet vēlreiz," sacīja profesors Drebelis, taču Harijs ar pēkšņu, strauju kustību aizvēlās prom, uzlēca kājās un pagriezās uz to pusi, kur stāvēja īstais ienaidnieks - aizsardzības profesors...

Profesors Drebelis sacīja: „Jums trūkst pacietības."

Harijs saminstinājās. Viņa pesimisma slīpētais prāts uzbūra ainu, kurā kādam kārnam večukam no mutes plūst ārā asinis pēc tam, kad Harijs bija izrāvis viņam mēli...

Mirkli vēlāk Deriks atkal nogrūda Hariju uz paklāja un, uzsēdies virsū, izspieda elpu Harijam no krūtīm.

„Pietiek!" Harijs iebļāvās. „Lūdzu, pietiek!"

„Jau labāk," sacīja profesors Drebelis. „Tas pat izklausījās visai īsti."

Tas bija pa īstam. Tas jau bija tas briesmīgākais, tas pats trakākais - ka tas bija pa īstam. Harijs saraustīti elsoja, bailēm un aukstām dusmām kūsājot viņā iekšā...

„Zaudē," sacīja profesors Drebelis.

„Es, zaudēju," Harijs izmocīja.

„Labais," Deriks noteica, sēdēdams viņam virsū. „Pazaudē vēl mazliet."

Hariju pagrūda ar rokām, un viņš aizzvalstījās uz apļa otru pusi pie citiem vecākiem slīdeņiem, un atkal kāds ar rokām viņu pagrūda. Sen jau bija pagājis tas brīdis, kad Harijs turējās, lai nesāktu raudāt; tagad viņš vairs tikai centās nenokrist.

„Kas tu esi, Poter?"

„Esmu, zau-zaudētājs, es zaudēju, padodos, jūs uzvarējāt, jūs esat pārāki, par mani, lūdzu, izbeidziet..."

Harijs aizķērās aiz kādas kājas un krišus atsitās pret zemi, nepagūdams ar rokām apstādināt kritienu. Viņš brīdi jutās kā apstulbis, tad centās uzslieties atkal kājās...

„Pietiks!" paziņoja profesora Drebeļa balss, tik cieta, ka varētu griezt dzelzi. „Atkāpieties no Potera kunga!"

Harijs ievēroja pārsteigtos skatienus viņu sejās. Ledainais aukstums, kas viņā iekšā brīžiem bija cēlies un kritis, nu pasmīnēja saltā apmierinājumā.

Tad Harijs sabruka uz paklāja.

Profesors Drebelis runāja. Vecākie slīdeņi pārsteigti ieelsās.

„Un es domāju, ka arī Malfoju dzimtas mantinieks jums vēlas šo to pateikt," ar to profesors Drebelis nobeidza savu runu.

Ieskanējās Drako balss. Viņš runāja teju tikpat asi, cik profesors Drebelis, uzņēmis to pašu svinīgo pieskaņu, ar kuru bija attēlojis savu tēvu, sacīdams aptuveni ko šādu: jūs pakļāvāt riskam Slīdeņa torni un kas zina, cik šajā skolā vien viņam ir sabiedroto, un pilnībā neizprotat situāciju, nemaz nerunājot par saprātīgu aprēķināšanu, un neaptēsti izsitēji, derīgi tikai kā izsūtāmie zēni, un Harijam muguras smadzenēs, par spīti visam, ko viņš zināja par Drako, izveidojās sajūta, ka Drako var uzskatīt par sabiedroto.

Harijam sāpēja visas maliņas, iespējams, ka bija arī nobrāzumi, viņam sala, galva vispār vairs nestrādāja. Viņš centās atminēties Foksa dziesmu, taču bez paša fēniksa klātbūtnes melodiju nebija iespējams atsaukt atmiņā un, mēģinot to iztēloties, prātā nāca vienīgi putnu čiepstēšana.

Tad Drako pārstāja runāt, un profesors Drebelis paziņoja vecākajiem slīdeņiem, ka atļauj viņiem doties projām, un Harijs atvēra acis un centās uzcelties sēdus. „Pagaidiet," Harijs izsacīja ar grūtībām, „es, gribētu viņiem, vēl ko, pateikt..."

„Uzgaidiet, ir jāuzklausa Potera kungs," profesors Drebelis auksti pavēlēja slīdeņiem, kuri jau bija sataisījušies uz prom iešanu.

Harijs grīļodamies uzslējās kājās. Viņš izvairījās palūkoties uz klasesbiedriem. Viņš nevēlējās redzēt, kā tie šobrīd uz viņu noraugās. Līdzjūtība viņam nebija vajadzīga.

Tāpēc tā vietā Harijs uzlūkoja vecākos slīdeņus, kuri vēl arvien izskatījās šokēti. Viņi blenza uz viņu. Ar šausmām sejā.

Kad tumšā puse bija pārņēmusi domas, tā bija dzīvi iztēlojusies šo mirkli, un bija atļāvusi viņam notēlot zaudējumu.

Harijs ierunājās: „Neviens ne-"

„Tā, stop," noteica profesors Drebelis. „Man liekas, ka es zinu, ko jūs gribat teikt, tāpēc, lūdzu, pagaidiet, līdz viņi būs aizgājuši projām. Viņiem jūsu teiktais tiks darīts zināms vēlāk. Mums katram šeit, Potera kungs, ir sava mācība, kas jāapgūst."

„Labi," Harijs noteica.

„Jūs. Ejiet."

Vecākie slīdeņi taisījās, ka tiek, un durvis aiz viņiem aizvērās.

„Neviens nedrīkst viņiem par šo atriebties," Harijs sacīja aizspiestā balsī. „To es pieprasu no ikviena, kurš uzskata sevi par manu draugu. Man bija jāapgūst mācība, viņi man palīdzēja to iemācīties, arī viņi saņēma savu mācību, un viss ir beidzies. Ja atstāstīsiet kādam to, kas te notika, atcerieties piebilst arī to, ko tikko teicu."

Harijs pagriezies uzlūkoja profesoru Drebeli.

„Jūs zaudējāt," sacīja profesors Drebelis, pirmo reizi balsij izskanot laipni. No profesora mutes tas izklausījās dīvaini, it kā viņš nemaz nedrīkstētu būt iejūtīgs.

Harijs bija zaudējis. Bija tādi brīži, kad viņa aukstās dusmas bija pilnībā nozudušas un tā vietā bija stājušās tīras bailes, un tieši tajos brīžos viņš bija vecākajiem slīdeņiem pa īstam lūdzis žēlastību, lūgdams to no visas sirds...

„Un vai vēl esat dzīvs?" vaicāja profesors Drebelis vēl arvien īpatnēji iejūtīgi.

Harijs palocīja galvu.

„Ne vienmēr zaudēt iznāk šādi," sacīja profesors Drebelis. „Var būt arī kompromisi un padošanās ar pārrunām. Ir arī citi veidi, kā salīgt mieru ar kaušļiem. Tas ir vesels mākslas paveids, kā manipulēt ar citiem, ļaujot viņiem būt dominantiem pār sevi. Taču pirmām kārtām, zaudējumam jābūt pārdomātam. Vai iemācījāties, kā zaudēt?"

„Jā."

„Vai spēsiet zaudēt arī citreiz?"

„Es... droši vien..."

„Es arī tā domāju, ka droši vien turpmāk spēsiet zaudēt." Profesors Drebelis paklanījās tik zemu, ka viņa plānie mati teju vai skāra grīdu. „Apsveicu, Harij Poter, jūs uzvarējāt."

Nebija neviena, kurš pats pirmais būtu aizsācis aplausus, jo tie acumirklī iedunējās visā klasē vienlaicīgi, nodārdēdami kā visdižākais pērkongrāviens.

Harijs bija šokā. Viņš uzmanīgi tomēr uzdrīkstējās palūrēt ar acs kaktiņu uz klasesbiedriem un pamanīja, ka viņu sejās nav redzama līdzjūtība, bet gan apbrīns. Aplaudēja kraukļanagi un grifidori, un elšpūši, un pat slīdeņi -, iespējams tāpēc, ka arī Drako Malfojs aplaudēja. Daži skolēni bija uzkāpuši uz krēsliem, un puse grifidoru - arī uz soliem.

Tā nu Harijs tur stāvēja, viegli grīļodamies, un ļāvās saņemtajiem cieņas plūdiem, sajuties spēcīgāks un varbūt pat tā, it kā būtu ticis dziedināts.

Profesors Drebelis nogaidīja, kamēr norims aplausi. Tas gan notika tikai pēc kāda laiciņa.

„Esat pārsteigts, Potera kungs?" profesors Drebelis ierunājās. Viņš izklausījās uzjautrināts. „Jūs nupat iemācījāties, ka īstajā pasaulē ne vienmēr viss izvēršas kā visļaunākajā murgā. Jā, ja jūs tiešām būtu kāds nabaga mazpazīstams zēns, kurš tiktu apcelts, tad, iespējams, citi jums pēc tam būtu izrādījuši mazāku cieņu, bet tā vietā drīzāk būtu jutuši pret jums žēlumu, kaut arī būtu centušies jūs uzmundrināt, skatoties uz jums no augšas no savām ērti iekārtotajām ložām. Baidos, ka tāda ir tā cilvēka daba. Taču jūs viņi jau bija paguvuši iepazīt kā varenu un spēcīgu figūru. Un viņi redzēja, kā jūs stājāties pretī savām bailēm un izturējāt to visu līdz galam, kaut arī jebkurā brīdī varējāt no šī pārbaudījuma atteikties. Vai jūs uzskatījāt mani par mazāk cienījamu, kad atklāju, ka es pats labprātīgi piekritu tam, ka mani apspļaudīs?"

Harijam sāka dedzināt rīkli, bet viņš šo sajūtu steigšus apspieda. Šai brīnumainajai cieņai viņš neuzticējās tik ļoti, lai tagad nudien paļautos uz to, ka uzdrīkstētos visu priekšā atkal sākt raudāt.

„Jūsu īpašais sasniegums manā klasē ir pelnījis arī īpašu apbalvojumu, Harij Poter. Lūdzu, pieņemiet to kopā ar mana torņa laba vēlējumiem, un turpmāk uz visiem laikiem atcerieties, ka ne visi slīdeņi ir vienādi. Ir slīdeņi, un ir arī Slīdeņi." Profesors Drebelis, to izsacīdams, atplauka platā smaidā. „Piecdesmit viens punkts Kraukļanagam."

Vienu mirkli valdīja pārsteiguma pilns klusums, un tad ierībējās kraukļanagu skolēnu urravas, klaigu, svilpienu un gaviļu pavadītas.

(Un tieši šajā mirklī Harijs nodomāja, ka kaut kas līdz galam nav pareizi, jo profesores Maksūras sacītajam bija jābūt taisnībai - ka tomēr ir jābūt kaut kādām sekām, ka par savu nodarījumu būtu jāsaņem attiecīga samaksa, jo nav taču iespējams visu tā vienkārši nolīdzināt tā, it kā nekas nebūtu noticis...)

Bet Harijs noraudzījās uz kraukļanagu sajūsminātajām sejām un saprata, ka nespēj atteikties no apbrīnas.

Tad smadzenēs ieskanējās kāds ierosinājums. Tas bija labs ierosinājums.

Harijs šobrīd brīnījās jau par to, ka viņa smadzenes vispār ir spējīgas noturēt viņu kājās, kur nu vēl ģenerēt labus ierosinājumus.

„Profesor Drebeli," Harijs ierunājās, cik nu saprotami tas bija iespējams ar svilinātāju rīklē. „Jūs esat paraugs, kādam jābūt īstenam jūsu nama pārstāvim, un man šķiet, ka jums piemīt visas tās īpašības, kuras Salazars Slīdenis bija paredzējis attīstīt savos audzēkņos, kad iesaistījās Cūkkārpas dibināšanā. Es pateicos jums un jūsu tornim," Drako tikko manāmi palocīja galvu un pavisam nedaudz palieca uz augšu īkšķi - tā turpini -, „un man šķiet, ka tagad derētu Slīdenim trīs reizes uzgavilēt. Nu tad visi kopā?" Harijs apklusa. „Hussā!" Pirmajam saucienam piebiedrojās tikai daži skolēni. „Hussā!" Šoreiz jau līdzi sauca arī lielākā daļa kraukļanagu. „Hussā!" Tagad sumināja praktiski visi kraukļanagi, viens otrs elšpūtis un aptuveni ceturtā daļa no grifidoriem.

Drako roka nozibēja vienā ašā „īkšķis augšā" žestā.

Lielākoties slīdeņu sejās bija redzams nebeidzams pārsteigums un šoks. Daži apbrīnā blenza uz profesoru Drebeli. Blēzs Zabīnī noraudzījās uz Hariju ar aprēķinošu, ieinteresētu skatienu.

Profesors Drebelis palocījās. „Paldies jums, Harij Poter," viņš noteica, vēl arvien plati smaidīdams. Viņš pagriezās pret skolēniem. „Bet tagad, ticiet vai nē, līdz nodarbības beigām vēl ir atlikusi pusstunda, un ar to pilnīgi pietiks, lai iemācītos vienkāršo vairogu. Potera kungs, protams, dosies maliņā un saņems savu godam nopelnīto atpūtu."

„Es varēšu..."

„Nu muļķis tāds," profesors Drebelis draudzīgi noteica. Klasē visi tūdaļ iesmējās. „Klasesbiedri taču jums pēc tam varēs to parādīt, vai arī es to iemācīšu jums pats personīgi, ja būs tāda vajadzība. Bet tagad, jūs dosieties aizskatuvē uz telpu aiz trešajām durvīm pa kreisi, kur jūs uziesiet gultu, īpaši gardu našķu izlasi un kādu ārkārtīgi vieglu lasāmvielu no Cūkkārpas bibliotēkas krājumiem. Līdzi ņemt neko nedrīkstat, jo īpaši mācību grāmatas. Tagad ejiet."

Harijs aizgāja.

Harijs raudzījās mazā kambara pelēkajos griestos, gulēdams šeit novietotajā gultā - kaut arī saliekamā, taču mīkstā. Viņš bija krietni saēdies profesora Drebeļa kārumus - izsmalcinātas konfektes no šokolādes un citām vielām, apbārstītas ar krāsainiem cukura graudiņiem, kas spīguļoja un mirguļoja, vai arī izrakstītas sīkiem cukura dimantiņiem, izskatīdamās nudien dārgi un glauni -, un kā izrādījās, šie brīnumi bija pat visai garšīgi. Harijs par šo te nebija juties pat ne mazdrusciņ vainīgs, jo šis viss bija godam nopelnīts.

Gulēt viņš nebija mēģinājis. Harijam likās, ka itin nemaz nebūs patīkami tas, ko varētu ieraudzīt, kad aizvērs acis.

Lasīt viņš nebija mēģinājis. Lasīšanai viņš noteikti nespētu pietiekami koncentrēties.

Dīvaini, ka Harija smadzenes it kā nekad nepārstāja darboties, tā arī neatslēgdamās pat smagākajos pārguruma apstākļos. Tās pieņēma dumjākus lēmumus, taču nekad neizslēdzās.

Bet viens gan bija - viņam iekšā pilnīgi un noteikti virmoja triumfa sajūsma.

Pret-Tumsas-pavēlnieks-Harijs programmai piešķirtais +1 punkts pat ne tuvu  neizteica šodienas notikumu būtību. Harijs iedomājās, diez ko tagad teiktu Šķirmice, ja vien varētu uzlikt to galvā.

Nav brīnums, ka profesors Drebelis tik neatlaidīgi tirdīja Hariju par to, ka viņš ir uzsācis ceļu, lai kļūtu par Tumsas pavēlnieku. Viņš bija tāds nejēga, šīs paralēles vajadzēja saskatīt jau sen...

Jāsaprot, ka Tumsas pavēlnieks todien neuzvarēja. Viņa mērķis bija iemācīties cīņas mākslas, un tomēr viņš bija spiests atstāt dojo, nesaņēmis nevienu pašu nodarbību.

Harijs bija devies uz mikstūru klasi, apņēmības pilns iemācīties mikstūras. Viņam bija nācies aiziet, nesaņemot nevienu pašu nodarbību.

Un profesors Drebelis to bija padzirdējis un bija atskārtis baiso līdzību, tāpēc bija pasteidzies, lai pēc iespējas ātrāk novērstu Hariju no šī ceļa, ceļa, kas viņu pēcāk padarītu par vēl vienu Paši-Zināt-Kas.

Pie durvīm atskanēja klauvējiens. „Nodarbības ir beigušās," klusi noteica profesora Drebeļa balss.

Harijs piegāja pie durvīm, atskārzdams, ka pēkšņi jūtas mazliet satraukts. Tad nepatīkamā sajūta pārgāja, tiklīdz bija dzirdams, ka profesora Drebeļa soļi dodas prom no durvīm.

Kāpēc gan tāds satraukums? Vai es uztraucos par to, ka tik un tā atradīsies kāds iemesls, kādēļ viņu beigās tomēr atlaidīs?

Harijs atvēra durvis un ieraudzīja, ka profesors Drebelis tagad stāv, nogaidīdams vairākus metrus nostāk.

Vai arī profesors Drebelis jūt tādu pašu satraukumu?

Viņi pārgāja nu tukšajai skatuvei līdz profesora Drebeļa galdam, pret kuru profesors Drebelis stāvus atspiedās; bet Harijs - tāpat kā pirmīt - apstājās tieši pirms paaugstinājuma.

„Tātad," profesors Drebelis noteica. Kaut kādā ziņā viņš tagad šķita draudzīgs, kaut arī seja viņam joprojām bija savilkta ierastajā nopietnībā. „Par ko tieši, Potera kungs, jūs gribējāt ar mani aprunāties?"

Man piemīt noslēpumaina tumšā puse. Taču Harijs nespēja to tik vienkārši izspļaut.

„Profesor Drebeli," Harijs ierunājās, „vai tagad man vairs nedraud tas, ka es varētu kļūt par Tumsas pavēlnieku?"

Profesors Drebelis palūkojās uz Hariju. „Potera kungs," viņš svinīgi noteica, tikko manāmi pasmīnējis, „došu jums padomu. Ir tāda lieta, ka jāuzmanās tad, ja izpildījums ir pārāk perfekts. Īstenībā cilvēki, kas nupat pārcietuši veselas piecpadsmit minūtes pazemošanu un iekaustīšanu, reti kad tā vienkārši pieceļas kājās un no visas sirds piedod saviem ienaidniekiem. Taču tā rīkotos kāds, kurš gribētu visus pārliecināt, ka nav tumšs, ka nav..."

„Kaut kas neticams! Tā nedrīkst pilnīgi visus novērojumus pēc patikas piekārtot savai teorijai!"

„Un tas izklausījās pēc mazliet pārspīlēta sašutuma."

„Nu kā tad lai es jūs pārliecinu?"

„Vēlaties pārliecināt mani, ka nelolojat klusībā pie sevis nākotnē kļūt par Tumsas pavēlnieku?" ievaicājās profesors Drebelis, nu jau rādīdamies gluži uzjautrināts. „Jūs tikpat labi varat vienkārši pacelt labo roku."

„Ko?" Harijs nesaprašanā noteica. „Bet es taču labo roku varu pacelt neatkarīgi no tā, vai es taisos vai netaisos..." Harijs apklusa, sajuties pārāk muļķīgi.

„Tieši tā," sacīja profesors Drebelis. „Jūs pavisam viegli varat pacelt roku, lai arī kāda būtu jūsu apņemšanās. Nav nekas tāds, ko jūs varētu izdarīt tā, lai mani pārliecinātu, jo es tik un tā zināšu, ka tas tiek darīts pārliecināšanas nolūkos. Un ja gribam būt pavisam precīzi, tad, pat ņemot vērā, ka es teorētiski pieļauju tādu niecīgas iespējas esamību, ka pasaulē tiešām varētu eksistēt kāds tik absolūti labsirdīgs cilvēks, lai gan nevienu tādu savā mūžā neesmu saticis, tas ir visai neiespējami, ka kāds, kurš ticis kaustīts piecpadsmit minūtes, varētu piecelties kājās un pēkšņos žēlsirdības uzplūdos ņemtu un piedotu saviem uzbrucējiem. No otras puses, daudz ticamāks fakts varētu būt tāds, ka kāds mazs bērns šo visu iztēlojas kā lomu spēli, kurā viņam ir jāpārliecina skolotājs un klasesbiedri, ka viņš nākotnē nekļūs par vēl vienu Tumsas pavēlnieku. Viņa rīcība ir vērtējama nevis pēc tā, Potera kungs, kā tā izskatās no malas, bet gan pēc tā, kādam ir jābūt viņa prāta stāvoklim, lai tieši šāda viņa rīcība kļūtu vairāk vai mazāk iespējama."

Harijs samirkšķināja acis. Tas bija visai izsmeļoši precīzs skaidrojums par to, ka ir viegli kļūdīties, analizējot novēroto rīcību, ja vadies tikai pēc personības iezīmju heiristikām, nevis vērtē notikumu iespējamību pēc Beijesa varbūtību teorēmas, un to viņam bija aizrādījis burvis.

„Bet no otras puses," noteica profesors Drebelis, „kurš tad negrib atstāt labu iespaidu uz saviem draugiem. Un tā nu nav nekāda tumšās puses pazīme. Mans nolūks noteikti nav izspiest no jums atzīšanos, Potera kungs, taču sakiet godīgi - par ko jūs tajā brīdī domājāt, kad aizliedzāt viņiem jebkādā veidā atriebties? Vai šī doma tiešām bija patiesa piedošanas instinkta vadīta? Vai arī jūs jau apzināti paredzējāt, kā klasesbiedri uztvers šo jūsu rīcību?"

Dažreiz izdodas ieskandināt pašam savu fēniksa dziesmu.

Taču to Harijs skaļi neizteica. Skaidrs, ka profesors Drebelis viņam nenoticētu, un droši vien par tādu bietes bāšanu ausī sāktu raudzīties uz viņu visai aizdomīgi.

Kādu brīdi pēc ieilgušā klusuma profesors Drebelis apmierināti pasmaidīja. „Ticiet vai nē, Potera kungs," noteica profesors, „jums nav jāraizējas par to, ka esmu atklājis jūsu noslēpumu. Es netaisos jūs atrunāt, lai atmetat šo domu kļūt par nākamo Tumsas pavēlnieku. Ja es varētu pagriezt atpakaļ laiku, lai kaut kādā veidā izravētu šo domu ārā no sava bērna prāta, manai tagadējai personībai no šīs izmaiņas nebūtu nekāds ieguvums. Kamēr vien es uzskatīju, ka tieši tāds ir mans mērķis, es tiecos mācīties un apgūt zināšanas, un pilnveidoju sevi, un kļuvu spēcīgāks. Tikai tad, ja sekojam savām vēlmēm, lai kur tās arī tiektos, mēs varam kļūt tādi, kādiem mums jābūt. Tāds ir Salazara redzējums. Un ja jūs vēlaties, lai es jums parādu to bibliotēkas nodaļu ar tām grāmatām, kuras es lasīju trīspadsmit gadu vecumā, es jūs ar vislielāko prieku turp aizvedīšu."

„Rauj viņu jupis!" Harijs noteica un nosēdās uz cietās marmora grīdas, bet tad atlaidās uz muguras, gulēdams un blenzdams uz augsto griestu tālajām arkām. Šis bija galējais izmisuma punkts, kurā viņš atļāvās krist, pirms tas pārvērstos īstenās mocībās.

„Joprojām parāk pārspīlēts sašutums," novēroja profesors Drebelis. Harijs neskatījās uz viņu, taču saklausīja viņa balsī apvaldītus smieklus.

Tajā brīdī Harijs kaut ko atskārta.

„Patiesībā, man šķiet, es zinu, kas jums šajā atgadījumā tik ļoti jauc prātu," Harijs ierunājās. „Īstenībā tieši par to es gribēju ar jums aprunāties. Profesor Drebeli, man liekas, ka tas, ko jūs novērojāt, ir mana noslēpumainā tumšā puse."

„Jūsu... tumšā puse..."

Harijs uzcēlās sēdus. Profesors Drebelis uzskatīja viņu ar tik īpatnēju skatienu, kādu Harijs savu mūžu nebija redzējis kādam sejā, kur nu vēl tik cienījamai personai kā profesors Drebelis.

„Tā sāk izpausties, kad es sadusmojos," Harijs paskaidroja. „Asinis man it kā atdziest, viss kļūst vēss, viss sāk šķist it kā absolūti skaidrs... Ja tā padomā, ar mani jau sen ik pa laikam kas tāds notiek - savā pirmajā mācību gadā vientiešu skolā starpbrīdī viens skolēns man gribēja atņemt bumbu, tāpēc es to aizliku sev aiz muguras un iespēru viņam pa saules pinumu, par kuru biju lasījis, ka tas ir vājais punkts, un pēc tam citi bērni mani vairs neaiztika. Un es iekodu matemātikas skolotājai, jo viņa nevēlējās pakļauties manai dominancei. Bet tikai tagad nesen, piedzīvojot pietiekami lielu spriedzi, es sapratu, ka tā ir patiešām īsta, nu saprotiet, tumšā puse, nevis tikai kaut kādas tur dusmu pārvaldības problēmas, kā to nosauca skolas psiholoģe. Bet, tai aktivizējoties, man neuzrodas nekādas īpašas supermaģiskas spējas, tas bija pirmais, ko es pārbaudīju."

Profesors Drebelis paberzēja degunu. „Šis man ir mazliet jāapdomā," viņš noteica.

Harijs klusumā gaidīja vai veselu minūti. Tikmēr viņš uzcēlās kājās, kas gan izrādījās grūtāk nekā sākumā varēja šķist.

„Jā," profesors Drebelis pēc ieilgušā brīža ierunājās. „Laikam jau tomēr ir kas tāds, ar ko jūs varat mani pārliecināt par saviem nolūkiem."

„Es jau esmu izdarījis pieņēmumu, ka mana tumšā puse īstenībā ir tikai vēl viena mana personības daļa un ka pareizais risinājums nav tāds, ka man par katru cenu būtu jāizvairās sadusmoties, bet gan - ka man jāiemācās apvaldīt dusmas, tās pieņemot kā daļu no sevis; nav tā, ka es būtu stulbs vai kā, un es esmu lasījis pietiekami daudz stāstu par šādām dusmām, lai saprastu, ar ko tas var beigties, taču savaldīties ir ļoti grūti, un man šķiet, ka jūs esat tas cilvēks, kurš man šajā ziņā varētu palīdzēt."

„Nu... jā... tiešām saprātīgs domu gājiens, Potera kungs, un man jāatzīst... ka šī jūsu personības daļa, kā jūs to droši vien jau esat izspriedis, arī veido jūsu nodomu nogalināt, kas, kā jau jūs pats to minējāt, ir tieši tā jūsu personības daļa..."

„Kuru vajag uztrenēt," Harijs piebilda, pabeigdams teikumu.

„Un - kuru vajag uztrenēt, jā." Profesoram Drebelim joprojām sejā rādījās tā īpatnējā izteiksme. „Potera kungs, ja jūs no tiesas nekārojat kļūt par nākamo Tumsas pavēlnieku, tad kas tas bija par mērķi, no kura Šķirmice centās jūs atrunāt, kas tas bija par mērķi, kura dēļ jūs gribēja iešķirot Slīdenī?"

„Es tiku iešķirots Kraukļanagā!"

„Potera kungs," ierunājās profesors Drebelis, nu jau atguvis savu ierasto sauso smaidu, „saprotu, ka esat radis uzskatīt visus apkārtējos cilvēkus par muļķiem, taču, lūdzu, nepieskaitiet arī mani pie tādiem. Iespējamība, ka Šķirmice varētu izstrādāt savu pirmo joku astoņsimt gadu laikā, atrodoties tieši uz jūsu galvas, ir tik niecīga, ka to nav vērts pat apsvērt. Es vēl ar grūtībām varētu pieņemt, ka jūs, uzsitot knipi, pamanījāties izgudrot kādu vienkāršu, viltīgu paņēmienu, kā apiet Micei uzliktās pretmānīšanās burvestības, lai arī es pats nekādi nevaru iedomāties, kā tas varētu būt iespējams. Taču visticamākais izskaidrojums varētu būt tāds, ka Dumidors nosprieda, ka Zēnam-Kurš-Izdzīvoja šāds Šķirmices lēmums nav piemērots. Tas būtu acīmredzams ikvienam, kuram piemīt kaut kripatiņa veselā saprāta, tāpēc Cūkkārpā jūsu noslēpums ir drošībā."

Harijs atvēra muti, tad atkal to aizvēra, sajuties pilnīgi bezpalīdzīgs. Profesoram Drebelim nebija taisnība, taču viņš to bija izteicis tik pārliecinoši argumentēti, ka Harijam bija jādomā, ka profesors Drebelis vienkārši spriež racionāli, ņemot vērā visus novērotos pierādījumus. Var tā notikt - lai gan nekādi nevar paredzēt, kad - taču reizēm gadās novērot neiespējamu notikumu un pat vissaprātīgākais tā skaidrojums tomēr izrādās nepareizs. Ja veic medicīnisku pārbaudi ar kļūdas iespēju tikai vienā no tūkstoš reizēm - tik un tā dažreiz šī pārbaude dos kļūdainu rezultātu.

„Vai es varu jums lūgt, lai nekad neizpaužat to, ko tagad teikšu?" ierunājās Harijs.

„Pilnīgi noteikti," atbildēja profesors Drebelis. „Varat uzskatīt, ka esat to man jau palūdzis."

Harijs jau nebija nekāds muļķis. „Vai es varu uzskatīt to par apstiprinošu atbildi?"

„Ļoti labi, Potera kungs. Tā jūs tiešām drīkstat uzskatīt."

„Profesor Drebeli!"

„Es nekad neizpaudīšu to, ko jūs tagad teiksiet," profesors Drebelis pasmaidījis noteica.

Viņi abi iesmējās, bet tad Harijs atkal kļuva nopietns. „Šķirmice tiešām laikam domāja, ka es kļūšu par Tumsas pavēlnieku, ja vien neizvēlēšos Elšpūti," Harijs sacīja. „Bet es nevēlos kļūt par Tumsas pavēlnieku."

„Potera kungs..." noteica profesors Drebelis. „Tikai nepārprotiet. Apsolu, ka nesākšu par jums domāt sliktāk, lai arī ko jūs man tagad atbildēsiet. Es tikai vēlos uzzināt, kādi, atbildot pilnīgi godīgi, ir jūsu paša uzskati. Tāpēc sakiet - kādēļ to nevēlaties?"

Harijam atkal uzradās tā pilnīgā bezpalīdzības sajūta. Tev nebūs kļūt par Tumsas pavēlnieku viņa morālā vērtību sistēmā likās tik pašsaprotama teorēma, ka to bija pagrūti izskaidrot ar īstām pierādījuma darbībām. „Ē, jo tāpēc cietīs cilvēki?"

„Nu bet jūs jau esat gribējis sagādāt cilvēkiem ciešanas," sacīja profesors Drebelis. „Jūs šodien vēlējāties nodarīt pāri tiem varmākām. Tad, ja kļūsiet par Tumsas pavēlnieku, tas nozīmēs, ka varēsiet likt ciest tiem cilvēkiem, kuriem jūs gribat likt ciest."

Harijs centās sagrābstīt jēdzīgu atbildi, taču tad nosprieda, ka vienkārši jānorāda uz pašsaprotamo. „Pirmkārt, tikai tāpēc vien, ka gribu, lai kāds dabū ciest, nenozīmē, ka tas ir pareizi..."

„Kā tad noteikt, kas ir pareizi, ja ne pēc tā, ko tu pats vēlies?"

„Ā," Harijs novilka, „pēc vēlmju utilitārisma."

„Kā lūdzu?" noteica profesors Drebelis.

„Tā ir ētikas teorija, ka par labo jāuzskata viss, kas apmierina vēlmes lielākajai daļai cilvēku..."

„Nē," profesors Drebelis noteica. Viņš ar pirkstiem paberzēja virsdeguni. „Tā es to īsti nebiju domājis. Potera kungs, cilvēki beigās tik un tā dara tikai to, ko paši grib. Lai attaisnotos, kāpēc ir sekojuši savām vēlmēm, cilvēki tās reizēm nosauc par „pareizām", jo - kā tad vispār ir iespējams rīkoties, ja ne vadoties pēc paša vēlmēm?"

„Nu, droši vien, ka tā," Harijs atbildēja. „Es nebūtu varējis rīkoties, morālo apsvērumu vadīts, ja tie neatstātu uz mani nekādu ietekmi. Taču tas, ka vēlējos, lai tie slīdeņi cieš, nebija pietiekami spēcīgs arguments, un tas nespēja ietekmēt mani vairāk par maniem morālajiem apsvērumiem!"

Profesors Drebelis tikai samirkšķināja acis.

„Nemaz jau nerunājot par to," Harijs noteica, „ka no Tumsas pavēlnieka rokas ciestu arī ļoti daudzi citi gluži nevainīgi cilvēki, kas tikai nejauši būtu trāpījušies ceļā!"

„Bet kāda jums gar viņiem daļa?" profesors Drebelis izsacīja. „Ko viņi tādu jūsu labā ir izdarījuši?"

Harijs pasmējās. „Ak, nu tas jau gandrīz izklausās kā grāmatā Atlants iztaisnoja plecus."

„Kā lūdzu?" profesors Drebelis atkal pavaicāja.

„To grāmatu vecāki man neļāva lasīt, jo domāja, ka tā var mani sabojāt, tāpēc, protams, es to tik un tā izlasīju, un jutos visai aizvainots, ka viņi bija varējuši padomāt, ka es uzķeršos uz tik acīmredzamām lamatām. Bla bla bla, klanieties mana pārākuma priekšā, tie citi man tikai traucē, bla bla bla."

„Tātad šobrīd jūs man būtībā aizrādāt, ka manas lamatas ir pārāk acīmredzamas?" secināja profesors Drebelis. Viņš domīgs piesita pirkstu pie vaiga. „To jau nu gan nebūtu grūti labot."

Viņi abi iesmējās.

„Bet atgriežoties pie aktuālā jautājuma," ierunājās profesors Drebelis, „ko tad tieši visi tie cilvēki ir izdarījuši jūsu labā?"

„Viņi manā labā ir izdarījuši kaudzēm lietu!" Harijs apgalvoja. „Vecāki mani pieņēma, kad nomira mani vecāki, jo viņi ir labi cilvēki, un, ja es kļūtu par Tumsas pavēlnieku, tad tas būtu kā pievilt viņu labestību!"

Profesors Drebelis labu brīdi klusēja.

„Atzīšos," klusi noteica profesors Drebelis, „man savā bērnībā neradās iespēja izjust šādu pateicību pret saviem vecākiem."

„Ak, piedodiet, es nezināju," Harijs atvainojās.

„Viss kārtībā," atbildēja profesors Drebelis. „Tas bija sen, un savas nedienas ar vecākiem esmu nolīdzinājis līdz man apmierinošai pakāpei. Tātad jūs attur tas, ka nevēlaties likt vilties saviem vecākiem? Vai tādā gadījumā, ja viņi, piemēram, nomirtu nelaimes gadījumā, vai tas nozīmētu, ka tad vairs nekas netraucētu jums kļūt par..."

„Nē," Harijs apgalvoja. „Nekādā gadījumā. Viņi mani pieņēma sava labsirdības instinkta vadīti. Un šāds instinkts piemīt ne tikai maniem vecākiem vien. Un tieši šo labsirdības instinktu es nevēlos nodot."

„Katrā ziņā, Potera kungs, jūs man vēl neesat atbildējis uz pašu pirmo jautājumu," profesors Drebelis visbeidzot noteica. „Kāds tad ir jūsu mērķis?"

„Ā," novilka Harijs. „Ē..." Viņš mazliet pārlika prātā sakāmo. „Vēlos izprast visu svarīgo, ko vien var noskaidrot par Visumu, lai pēc tam, liekot lietā šīs zināšanas, varētu kļūt visvarens, un tad ar šo iegūto varu es vēlos izmainīt tagadējo situāciju, jo man līdz galam nepatīk, kā pasaule šobrīd ir iekārtota."

Uz brīdi iestājās klusums.

„Piedodiet par tik dumju jautājumu, Potera kungs," ierunājās profesors Drebelis, „taču vai jūs gadījumā nupat neatzināties, ka vēlaties kļūt par Tumsas pavēlnieku?"

„Tas ir tikai tādā gadījumā, ja ar iegūto varu grib īstenot ļaunus mērķus," paskaidroja Harijs. „Ja to lieto labos nolūkos, tad kļūst par Gaismas pavēlnieku."

„Skaidrs," novilka profesors Drebelis. Viņš piesita pirkstu pie otra vaiga. „Domāju, ka varēšu palīdzēt arī ar to. Taču, Potera kungs, tā kā jūsu mērķis ir pat paša Salazara cienīgs, kā tieši jūs esat ieplānojis to sasniegt? Vai iesākumā esat nodomājis kļūt par dižu cīņas burvi vai varbūt par Neuzbilstamo priekšnieku, vai arī par burvestību ministru, vai..."

„Iesākumā vēlos kļūt par zinātnieku."

Profesors Drebelis tagad noraudzījās uz Hariju tā, it kā viņš nupat būtu pārvērties par kaķi.

„Par zinātnieku," profesors Drebelis pēc brīža izsacīja.

Harijs palocīja galvu.

„Par zinātnieku?" profesors Drebelis pārvaicāja.

„Jā," Harijs atbildēja. „Es īstenošu savus plānus, liekot lietā... zinātnes spēku!"

„Par zinātnieku!" izsauca profesors Drebelis. Viņam sejā rādījās neviltots sašutums, bet balss nu bija vērtusies skaļāka un asāka. „Jūs varētu būt labākais no visiem maniem studentiem! Turpmākās piecdesmitgades dižākais cīņas burvis, kas nācis no Cūkkārpas! Es vienkārši nestādos priekšā, ka jūs varētu izniekot savas dienas, tērpies baltā laboratorijas halātā, bezjēdzīgi dzenājot apkārt kaut kādas tur žurkas!"

„Ūja!" iesaucās Harijs. „Zinātne jau nav žurku dzenāšana vien! Nu, protams, eksperimenti ar žurkām nav jau nekas slikts. Taču zinātne ir par to, kā izprast un pārvaldīt apkārtējo pasauli..."

„Muļķis tāds," klusi noteica profesors Drebelis ar pamatīgu rūgtumu balsī. „Potera kungs, jūs esat muļķis." Viņš pārlaida roku sev pār seju, un, atņēmis plaukstu nost, profesors nu šķita esam mazliet nomierinājies. „Drīzāk es gribētu ticēt tam, ka vēl neesat atradis savu īsto mērķi. Vai drīkstu jums tomēr ļoti silti ieteikt kļūt par Tumsas pavēlnieku? Visas sabiedrības labā esmu gatavs jums palīdzēt, kā vien iespējams."

„Jums nepatīk zinātne," Harijs lēnām secināja. „Kāpēc tā?"

„Jo pienāks diena, kad tie muļķa vientieši mūs visus nobeigs!" profesors Drebelis izsauca skaļākā balsī. „Viņi visu iznīcinās! Pilnīgi visu!"

Harijs līdz galam nesaprata viņa domu. „Par ko šobrīd īsti ir runa, vai par kodolieročiem?"

„Jā, par kodolieročiem!" profesors Drebelis teju vai iebļāvās. „Pat Vārdā Neminamais tos nemēģināja likt lietā, jo droši vien nevēlējās valdīt pār pelnu čupu! Tādus ieročus nekad nedrīkstēja izgatavot! Un ar laiku kļūs tikai sliktāk!" profesors Drebelis izslējās taisni, vairs neatspiezamies pret galdu. „Ir vārti, kurus nevajag atvērt, zīmogi, kurus nedrīkst salauzt! Agrāk tie muļķi, kuri, ziņķārības dzīti, krāmējās ar dabas lietām, dabūja galu no mazāk bīstamām briesmām, taču visi izdzīvojušie ātri vien saprata, ka ir tādi noslēpumi, kurus nedrīkst atklāt kuram katram, kam trūkst nepieciešamā inteliģence un atbilstoša līmeņa apmācība, kas varētu galu galā pētnieku pašu novest līdz šādam atklājumam! Katrs varenais burvis to zina! Pat visbriesmīgākie tumšie burvji to zina! Bet izskatās, ka tie idiotiskie vientieši nespēj apjēgt šo tik vienkāršo lietu! Tie urķīgie muļķadesas, kuriem izdevās uzost kodolieroču noslēpumu, nepaturēja to noslēpumā pie sevis, bet gan nodeva šīs zināšanas tālāk saviem aptaurētajiem politiķiem, un tagad mums te visiem ir jādzīvo vienās iznīcības bailēs!"

Šis bija mazliet citādāks skatījums uz šiem notikumiem, nekā tas, ar kuru Harijs bija uzaudzis. Tik tālu viņš nekad nebija aizdomājies, ka kodolfiziķiem būtu vajadzējis noslēgt slepenības sazvērestību, lai neizpaustu kodolieroču noslēpumu nevienam, kurš nebūtu tik gudrs, ka spētu kļūt par kodolfiziķi. Savā ziņā šī doma šķita visai interesanta. Vai viņi būtu ieviesuši slepenas paroles? Vai būtu valkājuši maskas?

(Patiesībā, cik nu Harijs zināja, ir pat visai daudz tādu ārkārtīgi postošu noslēpumu, kurus fiziķi paturējuši noslēpumā, un kodolieroču noslēpums ir vienīgais, kurš pasprucis brīvībā. Pēc Harija domām, pasaule tik un tā būtu tieši tāda pati.)

„Es par to vēl padomāšu," Harijs atbildēja profesoram Drebelim. „Šāds skatījums man ir kaut kas jauns. Un viens no slepenajiem zinātnes noslēpumiem, ko tikai retais pasniedzējs nodod saviem doktorantiem, ir tāds, ka nevajag tūlīt izmest vējā jaunās idejas tikai tāpēc, ka tās uzreiz neiepatīkas."

Profesors Drebelis atkal samirkšķināja acis.

„Vai ir kāda zinātņu nozare, kuru jūs atzīstat par labu?" Harijs ievaicājās. „Varbūt medicīnu?"

„Ceļošanu kosmosā," atbildēja profesors Drebelis. „Taču diemžēl vientieši stiepj garumā savu vienīgo projektu, ar kuru burvjiem varētu rasties iespēja aizbēgt no šīs planētas, pirms viņi būs pamanījušies to uzlaist gaisā."

Harijs piekrītoši pamāja. „Arī es esmu lielā sajūsmā par kosmosa programmu. Vismaz tas mums abiem ir kopīgs."

Profesors Drebelis paraudzījās uz Hariju. Viņa acis uz mirkli tā kā iemirdzējās. „Jums būs jādod godavārds, solījums un zvērests, ka nekad mūžā neizpaudīsiet to, ko jums tagad rādīšu."

„Dodu tos visus trīs," Harijs tūlīt atbildēja.

„Pieraugiet, ka turat savu zvērestu, jo citādi sekas būs nepatīkamas," sacīja profesors Drebelis. „Es tagad izpildīšu retu un spēcīgu burvestību, nevis uz jums, bet uz apkārtējo klases telpu. Kad tā būs sākusi darboties, stāviet mierīgs, lai nepiedurtos burvestības robežai. Ar maģiju, kuru es uzturēšu, saskarties nedrīkst. Drīkst tikai skatīties. Pretējā gadījumā es burvestību pārtraukšu." Profesors Drebelis ieturēja pauzi. „Un centieties neapkrist."

Harijs palocīja galvu, intriģējoša satraukuma pārņemts.

Profesors Drebelis pacēla zizli un noteica kaut ko tādu, ko nedz Harija ausis, nedz prāts it nekā neuztvēra, vārdus, kas paslīdēja garām apziņai, izgaisdami aizmirstībā.

Marmora grīda nelielā rādiusā ap Harija kājām palika kāda bijusi. Visa pārējā grīdas daļa izzuda - izzuda arī sienas un griesti.

Harijs stāvēja uz maza balta marmora riņķīša bezgalīga zvaigžņu klajuma vidū, kur tās spīdēja pārlieku spoži, ne mirkli nenoraustīdamās. Harijs šeit nemanīja ne Zemi, ne Mēnesi, ne Sauli. Stāvēdams it kā tajā pašā vietā, kur pirms tam, profesors Drebelis lidinājās zvaigžņu telpā. Piena Ceļa galaktika izskatījās kā plata gaismas svēdra, un tā it kā kļuva spilgtāka, tikko Harija redze bija pielāgojusies tumsai.

Šis neredzētais skats aizķēra Harija sirdi kā nekas cits pasaulē.

„Vai mēs... esam kosmosā...?"

„Nē," sacīja profesors Drebelis. Viņš izklausījās skumjš, bet godbijīgs. „Tomēr šis ir tā īstens atainojums."

Harijam acīs sakāpa asaras. Viņš steigšus tās noslaucīja - viņš ne par kādu naudu nebija gatavs palaist garām šo ainu, vismazāk jau nu kaut kāda tur stulba, redzi aizmiglojoša slapjuma dēļ.

Zvaigznes vairs nelikās kā sīki dimantiņi, iestrādāti milzu samtainajā jumā, kā tās rādījās, raugoties no Zemes. Šeit virs galvas nepletās debesis, nebija nekāda planētu apņemoša atmosfēra. Tikai ideāli gaismas punkti absolūtajā melnumā, kas pletās kā bezgalīgs tukšums ar neskaitāmi daudziem sīksīkiem caurumiņiem, aiz kuriem zaigoja kādas neiedomājamas valstības spozme.

Kosmosā zvaignes likās esam ļoti, ļoti, ļoti tālu projām.

Harijs tikai slaucīja acis vēl un vēl.

„Reizēm," profesors Drebelis ierunājās tik klusi, ka tikko varēja dzirdēt, „kad šī trūkumiem pilnā pasaule sāk šķist pavisam briesmīga, es ieprātojos par to, vai kur tālu projām varētu būt arī kāda cita vieta, kur man vajadzētu nokļūt. Tomēr es nekādi nevaru iedomāties, kāda gan šī vieta varētu būt, un, ja es to pat nespēju iztēloties, tad kā gan lai es noticu šādas vietas eksistencei? Taču Visums ir tik ārkārtīgi, milzīgi plašs, tāpēc varbūt šāda vieta tomēr varētu pastāvēt? Bet zvaigznes ir tik ļoti, ļoti tālu. Vajadzētu daudz, daudz laika, lai nokļūtu tādā vietā, pat ja zinātu, kur tā ir. Un vēl es prātoju, par ko varētu sapņot, ja gulētu nudien ilgi, ilgi..."

Tagad traucēt profesoru likās kā apgānīt ko svētu, taču Harijs tomēr nočukstēja: „Lūdzu, ļaujiet man te vēl mirklīti uzkavēties."

Profesors Drebelis piekrītoši palocīja galvu, arvien vēl lidinādamies starpzvaigžņu telpā.

Šeit pavisam viegli var aizmirst par mazo marmora riņķi, uz kura tu stāvi, un arī pats par savu ķermeni, līdz tava apziņa savācas vienā noteiktā punktā, kas, iespējams, stāv uz vietas vai arī kustas. Ja attālumi ir tik neaptverami milzīgi, to nevar izšķirt.

Laiks aizstiepās līdz pašiem aizlaikiem.

Bet tad zvaigznes izgaisa un atgriezās klases telpa.

„Es atvainojos," noteica profesors Drebelis, „taču mums tūlīt piebiedrosies vēl kāds."

„Ir jau labi," Harijs nočukstēja. „Vairāk arī nevajag." Šo dienu viņš nekad neaizmirsīs, bet ne jau to mazsvarīgo notikumu dēļ, kas bija atgadījušies šodien agrāk. Viņš apņēmās apgūt šo burvestību, lai tur lūst vai plīst.

Tad klases smagās ozolkoka durvis atsprāga vaļā, izgāzdamās no eņģēm, un, spalgi nošvīkstējušas, aizšļūca pār marmora grīdu.

„KVIRĪNIJ! KĀ JŪS UZDRĪKSTATIES!"

Sens un varens burvis, zili melns no dusmām, iebrāzās klasē ar tik svelošu naidu sejā, ka tas stingrais acuskatiens, ar ko viņš agrāk bija apveltījis Hariju, šķita tīrais sīkums.

Harija prāts likās kā samežģījies - no vienas puses viņš vēlējās bēgt prom, kliegdams, kā ieraudzījis visbaisāko briesmoni, bet tad šo instinktu pamīšus nomainīja tā smadzeņu daļa, kas spēj apstrādāt šoku.

Taču neviena no Harija personības šķautnēm nebija laimīga par to, ka tika iztraucēta zvaigžņu skatīšanās. „Direktor Albus Persivāl -" Harijs ierunājās visai ledainā tonī.

BLĀKŠ! Profesors Drebelis ar dūri uzsita pa galdu. „Potera kungs!" norēja profesors Drebelis. „Viņš ir Cūkkārpas direktors, bet jūs esat tikai vienkāršs skolēns! Uzrunājiet direktoru kā pieklājas!"

Harijs paraudzījās uz profesoru Drebeli.

Profesors Drebelis strikti uzlūkoja Hariju.

Neviens nesmaidīja.

Dumidors, nācis gariem soļiem, apstājās pie paaugstinājuma, pie kura atradās Harijs, bet profesors Drebelis palika stāvam pie galda. Direktors izbrīnījies noraudzījās uz viņiem.

„Piedodiet," Harijs noteica padevīgi pieklājīgā tonī. „Direktor, pateicos, ka vēlaties mani aizsargāt, taču profesors Drebelis tikai darīja to, kas bija nepieciešams."

Palēnām Dumidora sejas izteiksme no tādas, kas varētu iztvaicēt tēraudu, noplaka līdz vienkāršām dusmām. „No citiem skolēniem man nāca ausīs, ka šis burvis licis vecākiem slīdeņiem jūs apcelt! Ka viņš esot aizliedzis jums aizstāvēties!"

Harijs palocīja galvu. „Viņš uzreiz saprata, kas man ir par vainu, un parādīja, kā es varu to labot."

„Harij, par ko jūs tagad runājat?"

„Es mācīju viņam, kā zaudēt," profesors Drebelis neizteiksmīgi paziņoja. „Tā ir svarīga dzīves mācība."

Acīmredzot Dumidors vēl arvien neko nesaprata, taču nu jau ierunājās mierīgākā balsī. „Harij..." viņš noteica. „Ja ir tā, ka profesors Drebelis jums ir ar kaut ko draudējis, lai jūs nenāktu par viņu sūdzēties..."

Jūs trakais cilvēk, vai tik tiešām - īpaši pēc visiem šodienas notikumiem - vai tiešām jums šķiet, ka es...

„Direktor," Harijs ierunājās, cenzdamies iztaisīties nokaunējies. „ar to nu gan man nav nekādas grūtības - nākt sūdzēties par varmācīgiem profesoriem."

Profesors Drebelis iesmējās. „Varējāt arī labāk, Potera kungs, bet pirmajai dienai gana apmierinoši. Direktor, vai jūs noklausījāties stāstu arī līdz pašām beigām, ka es piešķīru Kraukļanagam piecdesmit vienu punktu, vai arī brāzāties šurp kā vēja plēsts, līdzko bijāt padzirdējis tikai iesākumu?"

Dumidora sejā uz īsu mirkli novīdēja neapmierinātība, taču to drīz nomainīja pārsteigums. „Jūs piešķīrāt Kraukļanagam piecdesmit vienu punktu?"

Profesors Drebelis palocīja galvu. „Es viņam nebiju solījis, ka piešķiršu punktus, taču tas likās piemērots atalgojums. Sakiet profesorei Maksūrai, ka viss pasākums, kam Potera kungam vajadzēja iziet cauri, lai atgūtu zaudētos punktus, pilnībā saskan ar to, ko viņa cenšas viņam iemācīt. Un nē, direktor, Potera kungs man neko nav stāstījis. Ir diezgan viegli pamanīt, tieši kuros šodienas notikumos viņa ir pielikusi savu pirkstu, tāpat kā es zinu, ka galējo kompromisu ierosinājāt jūs pats. Tomēr esmu izbrīnīts par to, kā gan vispār Potera kungam bija iespējams ietekmēt gan jūs, gan Strupu, un kā gan pēc tam vēl profesore Maksūra pamanījās gūt ietekmi pār Poteru."

Harijam tomēr izdevās apvaldīt sejas izteiksmi. Vai tiešām īstenam slīdenim šis viss likās tik acīmredzams?

Dumidors, pienācis tuvāk Harijam, viņu rūpīgi nopētīja. „Jūs, Harij, izskatāties tāds bāls," vecais burvis ierunājās. Viņš cieši raudzījās Harija sejā. „Ko jūs šodien ēdāt pusdienās?"

„Ko?" Harijs ievaicājās - prāts viņam apjukumā apmeta kūleni. Kāpēc gan Dumidors grib zināt, ka viņš ēdis ceptu jēra karbonādi ar brokoļu šķēlītēm, jo skaidrs, ka tas nu nekādi nevar būt saistīts ar...

Vecais burvis atkal izslējās. „Lai nu paliek. Šķiet, ka ar jums tomēr viss ir kārtībā."

Profesors Drebelis ieklepojās, skaļi un uzkrītoši. Harijs paraudzījās uz pasniedzēju un ievēroja, ka profesors Drebelis strikti uzlūko Dumidoru.

„K-khm!" profesors Drebelis vēlreiz nokrekšķinājās.

Dumidors un profesors Drebelis ieskatījās viens otram acīs, šķiet, it kā viens ar otru pārmīdami kādu ziņu.

„Ja jūs viņam to nepateiksiet," profesors Drebelis nu ierunājās, „tad to pateikšu es, pat ja jūs tāpēc mani atlaidīsiet."

Dumidors nopūtās un pievērsās atkal Harijam. „Es atvainojos, Potera kungs, ka ielauzos jūsu prātā un domās," direktors lietišķi paziņoja. „Manos nolūkos nebija nekā cita, kā vien noteikt, vai tieši tāpat nebija rīkojies arī profesors Drebelis."

Ko?

Harija apjukums izbeidzās precīzi tajā brīdī, kad viņš visbeidzot saprata, kas tieši nupat bija noticis.

„Jūs...!"

„Mierīgāk, Potera kungs," ierunājās profesors Drebelis. Tomēr seja viņam rādījās stingra, raugoties uz Dumidoru.

„Lasprātību reizēm jauc ar veselo saprātu," paskaidroja direktors. „Taču tā atstāj nospiedumus, kurus spēj pamanīt cits prasmīgs lasprātis. Es, Potera kungs, tikai pārbaudīju, vai neatradīsies šādas pēdas, un tāpēc uzdevu jums nesvarīgu jautājumu, lai būtu drošs, ka jūs nedomāsiet ne par ko sev nozīmīgu, kamēr es izmeklēju jūsu prātu."

„Jūs varējāt vispirms palūgt atļauju!"

Profesors Drebelis papurināja galvu. „Nē, Potera kungs, direktora aizdomas bija pamatotas, un, ja viņš vispirms būtu lūdzis atļauju, jūs būtu domājis tieši par tām lietām, kuras jūs nevēlētos viņam atklāt." Profesora Drebeļa balss vērtās asāka. „Es gan vairāk esmu satraucies par to, ka pēc tam jūs neuzskatījāt par vajadzīgu viņam paskaidrot par šo izmeklējumu!"

„Un tagad pēc šīs jūsu izrunāšanās nākotnē vairs praktiski nebūs iespējams nodrošināt viņa garīgās intimitātes neaizskaramību," Dumidors sacīja. Viņš veltīja profesoram Drebelim saltu skatienu. „Interesanti, vai tāds bija jūsu nolūks?"

Profesors Drebelis rādījās nepielūdzams. „Šajā skolā ir pārāk daudz lasprāšu. Pieprasu, lai Potera kungs saņemtu privātstundas slēpprātībā. Vai dosiet man atļauju viņu apmācīt?"

„Nekādā gadījumā," Dumidors tūdaļ atbildēja.

„Tā jau man likās. Tā kā jūs man nedodat iespēju šo pakalpojumu sniegt par brīvu, tad jums nāksies pašam apmaksāt Potera kunga nodarbības pie licenzēta slēpprātības pasniedzēja."

„Šāds pakalpojums nav nekāds lētais," Dumidors sacīja, mazliet izbrīnīts paraudzījies uz profesoru Drebeli. „Kaut gan man ir šādas tādas pazīšanās..."

Profesors Drebelis sparīgi papurināja galvu. „Nē. Potera kungs palūgs savam Gringotu kambara pārzinim, lai tas iesaka kādu neatkarīgu pasniedzēju. Visu cieņu, direktor Dumidor, taču, ņemot vērā šā rīta notikumus, vēlos norādīt, ka Potera kunga prātam nedrīkstat piekļūt ne jūs, ne jūsu draugi. Kā arī man jāuzstāj uz to, lai šis pasniedzējs dotu Nelaužamo zvērestu par informācijas neizpaušanu un piekristu atmiņas dzēšanai tūlīt pēc katras nodarbības."

Dumidors sarauca pieri. „Šāds pakalpojums, kā jau jūs to labi zināt, ir īpaši dārgs, un es nevaru vien nobrīnīties, kāpēc gan tieši jums šķiet, ka tas ir tik nepieciešams."

„Ja nauda ir vienīgā problēma," Harijs ierunājās, „man ir dažas idejas, kā var ātri iegūt visai lielu naudu..."

„Pateicos, Drebeli, - tagad ieskatu jūs par gudru cilvēku, un atvainojos, ka iepriekš to apšaubīju. Kā arī tas, ka jums rūp Harija Potera labklājība, liecina jums tikai par labu."

„Viss kārtībā," atbildēja profesors Drebelis. „Es ceru, ka jums nebūs nekas iebilstams, ja es arī turpmāk arvien pievērsīšu viņam īpašu uzmanību." Profesora Drebeļa seja nu rādījās gluži nopietna kā sastingusi.

Dumidors palūkojās uz Hariju.

„Es pats to labprāt vēlētos," Harijs noteica.

„Tad tā lai arī paliek..." vecais burvis novilka. Viņai sejai pārslīdēja savāda ēna. „Harij... jums jāsaprot, ka tad, ja izvēlēsieties šo burvi par savu skolotāju un draugu, savu pirmo padomdevēju, tad agrāk vai vēlāk jums nāksies no viņa atvadīties, un ļoti iespējams - tas var notikt neatgriezeniski tā, ka jūs viņu nekad vairs nesatiksiet."

Tas Harijam nebija ienācis prātā. Aizsardzības profesora amatam tik tiešām ir uzlikts lāsts... kas jau vairākas desmitgades nostrādājis bez izņēmuma...

„Tas ir ļoti iespējams," klusi noteica profesors Drebelis, „taču viņš varēs mani izmantot pilnībā, kamēr vien es šeit esmu."

Dumidors nopūtās. „Laikam jau šāds lēmums tomēr būtu ekonomiski pamatots, ja reiz ņemam vērā, ka jūs, būdams aizsardzības profesors, jau tāpat esat nolemts kādai vēl neparedzamai nelaimei."

Harijam nācās visai pamatīgi piepūlēties, lai spētu apvaldīt sejas izteiksmi, tikko viņš saprata, ko tieši Dumidors ar to domājis.

„Es ziņošu Pinsa madāmai, ka Potera kungam ir atļauts izņemt grāmatas par slēpprātību," noteica Dumidors.

„Pirms tam gan būs jāuztrenē noteiktas pamatprasmes, ko jums nāksies paveikt pašam," profesors Drebelis paziņoja Harijam. „Un es gribētu, lai jūs to īpaši nevilktu garumā."

Harijs pamāja ar galvu.

„Tad es jūs atstāšu," noteica Dumidors. Viņš pielieca galvu, atvadījies no Harija un profesora Drebeļa, un tad ne pārāk steidzīgā solī devās prom.

„Vai jūs varētu vēlreiz izpildīt to burvestību?" Harijs ievaicājās, tikko Dumidors bija prom.

„Šodien vairs nē," klusi atbildēja profesors Drebelis, „un diemžēl arī rīt nē. Šo burvestību izpildīt man ir diezgan grūti, vieglāk to ir tikai uzturēt, tāpēc es parasti cenšos nepārtraukt to pēc iespējas ilgāk. Šoreiz es to uzbūru spontāni. Ja es būtu zinājis, ka kāds mūs iztraucēs..."

Dumidoru Harijs tagad uzskatīja par visnetīkamāko cilvēku pasaulē.

Viņi abi nopūtās.

„Pat ja šī bija vienīgā reize, kad man bija iespēja to redzēt," Harijs sacīja, „es vienmēr būšu jums par to pateicīgs."

Profesors Drebelis palocīja galvu.

„Vai esat dzirdējis par Pioneer programmu?" Harijs ievaicājās. „Tajā ir iekļautas zondes, kas tiek palaistas tā, lai tās lidotu garām dažādām planētām un uzņemtu to attēlus. Divām zondēm paredzēts nokļūt tādā trajektorijā, ka tās atstās Saules sistēmu, ielidojot starpzvaigžņu telpā. Tāpēc pie tām abām piestiprināja pa apzeltītai plāksnei, uz kuras attēlots vīrietis un sieviete un arī simboliska shēma, kas parāda, kur Galaktikā atrodas mūsu Saule."

Profesors Drebelis kādu brīdi klusēja, bet tad pasmaidīja. „Sakiet, Potera kungs, kā jums šķiet - ko tieši es nodomāju, kad biju sastādījis savu sarakstu ar trīsdesmit septiņām kļūdām, ko nekad nepieļaušu, kad kļūšu par Tumsas pavēlnieku? Pamēģiniet iztēloties sevi manā vietā - ko es tad varētu padomāt - un mēģiniet uzminēt."

Harijs iztēlojās, kā justos, ja noraudzītos uz sarakstu ar trīsdesmit septiņām lietām, ko nedarīt, ja reiz esi kļuvis par Tumsas pavēlnieku.

„Jūs nospriedāt, ka tad, ja ir jāievēro visi šie noteikumi nepārtraukti, tad jau vispār nav lielas jēgas kļūt par Tumsas pavēlnieku," Harijs izsacīja.

„Tieši tā," noteica profesors Drebelis. Viņš smīnēja. „Tāpēc tagad es pārkāpšu otro likumu - kurš bija vienkārši „nelielīties" - un izstāstīšu jums, ko īpašu esmu paveicis. Jo nevaru iedomāties, kāds sliktums no tā varētu rasties, ka jūs to uzzināsiet. Un es jau tāpat diezgan skaidri nojaušu, ka jūs to tāpat izsecinātu, kad mēs būtu viens otru pietiekami labi iepazinuši. Bet tik un tā... jums jādod zvērests, ka nekad nebildīsiet ne vārda par to, ko es jums tūlīt atklāšu."

„Es dodu zvērestu!" Harijs nosprieda, ka šim nu gan jābūt kaut kam īpaši labam.

„Es pierakstījos uz vientiešu biļetenu, kas sniedz informāciju par kosmosa apguves projektu jaunumiem. Par Pioneer 10 es neko nezināju, kamēr nebija izziņota tās palaišana. Tāpēc, kad izlasīju, ka Pioneer 11 arī aizlidos prom no Saules sistēmas uz neatgriešanos," profesors Drebelis stāstīja, izplešot visplatāko smaidu, kādu Harijs viņa sejā iepriekš nebija vēl redzējis, „es ielavījos NASAs teritorijā, jā, jā, ielavījos gan, un veicu vienu mazu, jauku burvestībiņu uz tās jaukās, apzeltītās plāksnes, kas tai ļaus saglabāties daudz ilgāk nekā parastos apstākļos."

...

...

...

„Jā," profesors Drebelis noteica, kurš tagad likās esam izslējies vai piecdesmit pēdas garāks, „man jau likās, ka tieši tā jūs varētu reaģēt."

...

...

...

„Potera kungs?"

„...Man vienkārši trūkst vārdu."

„Varbūt šobrīd pieklātos atzīt, ka esmu uzvarējis," ierosināja profesors Drebelis.

„Jūs uzvarējāt," Harijs tūlīt izsacīja.

„Vai ne?" noteica profesors Drebelis. „Un jūs pat nevarat iedomāties, cik lielā ķezā būtu iekūlies, ja nebūtu to atzinis."

Viņi abi iesmējās.

Harijam galvā iešāvās vēl kāda doma. „Jūs taču nepievienojāt plāksnei klāt vēl kādu citu informāciju?"

„Vēl citu informāciju?" ievaicājās profesors Drebelis, it kā šāda doma viņam nekad agrāk nebūtu ienākusi prātā un tagad tā būtu viņu ieinteresējusi.

Par ko Harijs kļuva visai aizdomīgs, ņemot vērā to, ka Harijam šī doma bija ienākusi prātā mazāk nekā pēc minūtes.

„Varbūt jūs ievietojāt plāksnē kādu hologrāfisku ziņu gluži kā Zvaigžņu karos?" ieprasījās Harijs. „Vai arī... hm. Šķiet, ka gleznā ir iespējams saglabāt tādu informācijas apjomu, kas pielīdzināms cilvēka smadzeņu ietilpībai... bet jūs nedrīkstējāt pievienot zondei papildu masu; tomēr varbūt jūs būtu varējis kādu no esošajām zondes daļām pārvērst pats par savu portretu? Vai arī jūs sameklējāt kādu brīvprātīgo, kurš mira no nedziedināmas slimības, ielavījāties kopā ar viņu NASĀ, un veicāt tādu burvestību, kas piesaistītu plāksnei viņa spoku..."

„Potera kungs," profesors Drebelis sacīja nu visai asi, „burvestību, kurā iesaistīta cilvēka nāve, ministrija pilnīgi noteikti klasificē kā tumšās zintis neatkarīgi no tā, kādiem nolūkiem tā lietota. Skolēniem neklājas runāt par ko tādu."

Apbrīnojami, cik nevainojami izvairīgi profesoram Drebelim bija izdevies noformulēt šo atrunu. Tā tika paziņota precīzi ieturētā tonī, it kā viņš negribētu apspriest ko tik nepatīkamu un reizē censtos mudināt skolēnu novērsties no tādām domām. Harijs no tiesas nesaprata, vai profesors Drebelis vēlējās tikai nogaidīt, līdz varēs to apspriest, kad Harijs būs iemācījies noslēgt savu prātu.

„Skaidrs," Harijs noteica. „Es nemēģināšu šo domu apspriest vēl ar kādu citu."

„Lūdzu, Potera kungs, - ko tagad runājām, to tiešām paturiet pie sevis," profesors Drebelis sacīja. „Man labāk patīk sev nepiesaistīt lieku sabiedrības uzmanību. Avīzēs jūs neatradīsiet ne mazāko rakstiņu par Kvirīniju Drebeli, līdz es nebiju nolēmis sākt Cūkkārpā mācīt aizsardzību."

Tas šķita mazliet apbēdinoši, taču Harijs viņu saprata. Tad Harijs atskārta, ko vēl tas nozīmē. „Tad - cik daudz foršu lietu jūs esat izdarījis, par ko neviens neko nezina?"

„Ai, nu tikai dažas," atbildēja profesors Drebelis. „Bet domāju, ka šodienai, Potera kungs, būs jau gana, jo atzīšos, ka jūtos mazliet noguris..."

„Protams. Un paldies jums. Par pilnīgi visu."

Profesors Drebelis palocīja galvu, taču pret galdu nu bija atspiedies ar lielāku smagumu.

Harijs aši devās prom.    

Hermione Grendžera bija sākusi satraukties, ka kļūst Slikta.

Parasti bija viegli saprast, kas ir Labi, un kas - Slikti. Viņa vienmēr brīnījās par to, kāpēc cilvēkiem šīs divas lietas atšķirt šķiet tik sarežģīti. Cūkkārpā Labs bija profesors Zibiņš un profesore Maksūra, un profesore Asnīte. Slikti bija profesors Strups un profesors Drebelis, un Drako Malfojs. Harijs Poters... savukārt bija viens no tiem neparastajiem gadījumiem, kad nevarēja uzreiz pateikt, kāds tieši viņš īsti ir. Vēl nebija skaidrs, kurā kategorijā viņš iederētos labāk.

Bet kad viņa sāka prātot par sevi...

Hermionei pārāk ļoti patika pārsist pušu Hariju Poteru.

Viņa bija pārspējusi zēnu pilnīgi visos pirmā gada mācību priekšmetos. (Izņemot lidošanā, bet tas jau ir praktiski tas pats, kas sporta nodarbības, tāpēc tas neskaitās.) Pirmajā nedēļā viņa gandrīz katru dienu bija saņēmusi īstos torņa punktus - un ne jau par kaut kādām tur īpatnējām varoņu padarīšanām, bet par prātīgiem nopelniem, piemēram, par to, ka viņa bija spējusi ātri apgūt burvestības un palīdzējusi arī citiem skolēniem. Viņa uzskatīja, ka šie torņa punkti ir vērtīgāki, un pats labākais bija tas, ka arī Harijs Poters domāja tieši tāpat. Zēna acīs varēja redzēt skaudību katru reizi, kad vien viņa bija nopelnījusi vēl vienu īstu torņa punktu.

Ja vēlies būt Labs, tad nedrīkstētu tik ļoti priecāties par savu pārākumu.

Kaut arī šī sāncensība bija aizsākusies jau pašā pirmajā dienā, kad viņi bija satiekušies vilcienā, tomēr bija jāpaiet zināmam laikam, lai viņai galvā noskaidrotos šis viss trakais domu virpulis. Tikai vakar vēlu vakarā Hermione bija atskārtusi, tieši cik pamatīgi bija ļāvusi tam zēnam kāpt sev uz galvas.

Pirms bija satikusi Hariju Poteru, viņa nekad tā nebija vēlējusies kādu pārspēt. Ja kādam tik labi neveicās mācībās, tad viņas pienākums bija palīdzēt, nevis - bāzt šo faktu acīs. Tieši tā jāuzvedas, ja vēlies būt Labs.

Bet tagad...

...tagad viņa bija vadībā, un Harijs Poters samiedzās ikreiz, kad viņa saņēma vēl kādu torņa punktu, un tas bija tik patīkami. Vecāki bija brīdinājuši nelietot narkotikas, un viņai radās aizdomas, ka šis ir vēl patīkamāk pat par narkotikām.

Viņai vienmēr bija paticis, ka par pareizi izpildītu uzdevumu skolotāji apvelta viņu ar smaidu. Viņai vienmēr bija paticis saņemt veselu rindu ar ķeksīšiem, kas atzīmēti pie pilnīgi pareizajām kontroldarba atbildēm. Bet tagad, kad labi padevās izpildīt klasē uzdoto, viņa varēja it kā nevērīgi pašaut apkārt skatienu, uz vienu mirkli nomanīdama, kā Harijs Poters griež zobus. No šāda skata uznāca vēlme iedziedāties gluži kā kādā Disney multfilmā.

Tas taču ir Slikti, vai ne?

Hermione bija sākusi uztraukties, ka kļūst Slikta.

Bet tad viņai galvā uzradās doma, kas ar vienu vēzienu aizslaucīja visu uztraukumu.

Viņas un Harija starpā bija uzradušās Romantiskas jūtas! Nu protams! Kurš tad nezina, ko tieši tas nozīmē, ja zēns un meitene viens ar otru sāk nepārtraukti plēsties. Viņi pievērš viens otra uzmanību! Un tas jau nu gan nav nekas Slikts.

Jo tā jau nevarēja būt, ka viņa vienkārši izbauda to, kā izžmiedz pēdējo pilienu no visslavenākā skolnieka šajā skolā, no tāda cilvēka, par kuru ir rakstīts grāmatās un kurš pats izklausās kā grāmata, no zēna, kurš kaut kā bija uzveicis Tumsas pavēlnieku un pat bija pamanījies paņirgāties par profesoru Strupu kā kaut kādu pēdējo niecību, no zēna, kurš ir, profesora Drebeļa vārdiem runājot, dominants pār visiem Kraukļanaga pirmziemniekiem, izņemot Hermioni Grendžeri, jo viņa pilnīgi un galīgi pārspļauj Zēnu-Kurš-Izdzīvoja visos priekšmetos pēc kārtas, ja neskaita lidošanu.

Jo tad viņa būtu Slikta.

Nē. Pie vainas ir Romantiskās jūtas. Tur tā lieta. Un tāpēc viņi plēšas.

Hermione nopriecājās, ka tikusi ar to skaidrībā tagad, kad Harijs tūlīt, tūlīt zaudēs salīgtajās lasīšanas sacensībās, par ko zināja visa skola, un no līksmajiem priekiem nudien sāka kāroties dejot.

Bija svētdiena, 2:45 pēcpusdienā, un Harijam Poteram vēl jāizlasa otra puse Bazildas Prātvēderes Burvestību vēsturei, bet viņa tikai noraudzījās rokaspulkstenī, kā tas tikšķēja, drausmīgi lēni tuvodamies 2:47 pēcpusdienā.

Un zēnu vēroja arī visi pārējie skolēni Kraukļanaga torņa koptelpā.

Te nebija sanākuši tikai pirmziemnieki; ziņas par šīm sacensībām bija izplatījušās kā svaigi izliets piens, un koptelpā bija sapulcējusies vai vesela puse no visiem Kraukļaga torņa skolēniem, saspiedušies uz dīvāniem, atslīguši pret grāmatu skapjiem vai sēdēdami uz krēslu paroceņiem. Bija ieradušies pat visi seši prefekti un arī Cūkkārpas meiteņu vecākā. Nācās izpildīt Gaisa atsvaidzināšanas burvestību, lai nesāktu trūkt skābeklis. Un sarunu murdoņa, kas iepriekš bija norimusi līdz čukstiem, nu bija pārtapusi pilnīgā klusumā.

2:46 pēcpusdienā.

Spriedze kļuva neizturama. Ja runa būtu par jebkuru citu, pilnīgi jebkuru citu cilvēku, visiem jau būtu absolūti skaidrs, ka zaudējums ir neizbēgams.

Bet te bija darīšana ar Hariju Poteru, tāpēc nevarēja izslēgt tādu iespēju, ka viņš varētu turpmāko pāris sekunžu laikā pacelt roku un uzsist knipi.

Ar pēkšņām šaušmām viņa atskārta, ka tieši tā Harijs Poters arī varētu izdarīt. Tas būtu tieši viņa garā - ka grāmatas otru daļu viņš varētu būt izlasījis jau iepriekš kaut kad agrāk...

Hermionei sāka reibt galva. Viņa centās elpot, taču saprata, ka tomēr to nespēj.

Vēl desmit sekundes, bet viņš vēl arvien nebija pacēlis roku.

Vēl piecas sekundes.

2:47 pēcpusdienā.

Harijs Poters rūpīgi ievietoja grāmatzīmi, aizvēra grāmatu un nolika to malā.

„Mierinājumam turpmākajām paaudzēm es gribētu piebilst," skaidrā balsī ierunājās Zēns-Kurš-Izdzīvoja, „ka man atlika izlasīt tikai pusgrāmatu un ka man pirms tam nācās saskarties ar veselu gūzmu neparedzētu šķēršļu..."

„Tu zaudēji!" iespiedzās Hermione. „Tu zaudēji! Tu zaudēji mūsu sacensībās!"

Visi kā viens izpūta gaisu, kolīdz atkal bija sākuši elpot.

Harijs Poters uzmeta viņai Dedzinoši naidīgo skatienu, bet meitene tikai lidinājās savos tīrās svētlaimes augstumos tā, ka nekas viņu neskāra.

„Vai tu maz saproti, cik šī man bija traka nedēļa?" noteica Harijs Poters. „Tādos apstākļos jebkuram parastam cilvēkam būtu pagrūti izlasīt pat astoņas Doktora Seusa sarakstītās bērnu grāmatas!"

„Tu pats nosacīji termiņu."

Harija Dedzinoši naidīgais skatiens vērsās vēl spīvāks. „Manā rīcībā nebija neviena loģikas instrumenta, ar ko paredzēt, ka man nāksies glābt visu skolu no profesora Strupa vai arī ka aizsardzības nodarbībā mani piekaus, un ja es vēl tev pateiktu, kur man ceturtdien pazuda viss laiks no 5 pēcpusdienā līdz vakariņām, tu padomātu, ka es esmu galīgi traks..."

„Vaiiii, nu jau izklausās, ka kāds te būs kritis par upuri plānošanas kļūdai."

Harija Potera sejā atspoguļojās neviltots šoks.

„Ā, un vispār - es jau izlasīju visas tevis iedotās grāmatas," Hermione paziņoja ar visnevainīgāko sejas izteiksmi. Dažas no tām bija pat visai sarežģītas. Viņa ieprātojās, diez cik ilgā laikā viņš tās bija izlasījis?

„Kādu dienu," ierunājās Zēns-Kurš-Izdzīvoja, „kad Homo sapiens attālie pēcteči sāks pētīt visas galaktikas vēsturi, lai uzzinātu, kurā tieši brīdī viss sagāja grīstē, viņiem nāksies secināt, ka galvenā vaina ir tā, ka kāds bija ņēmis un iemācījis Hermionei Grendžerai lasīt!"

„Bet tu tik un tā zaudēji," noteica Hermione. Viņa pielika roku pie zoda un likās aizdomājusies. „Tā, bet interesanti - ko tieši tad tu zaudēji?"

„Ko?"

„Tu zaudēji derībās," Hermione paskaidroja, „tāpēc tev ir jāmaksā ķīla."

„Nekam tādam es nepiekritu!"

„Vai tiešām?" sacīja Hermione Grendžera. Viņa izlikās esam ļoti domīga. Tad, it kā ideja tikai nupat būtu ienākusi prātā, viņa atplauka: „Nu tad jābalso. Paceliet rokas visi tie, kuri domā, ka Harijam Poteram ir jāmaksā!"

„Ko?" vēlreiz iesaucās Harijs Poters.

Viņš apcirtās riņķī un visapkārt ieraudzīja paceltu roku jūru.

Un ja Harijs Poters būtu pavēries vēl ciešāk, būtu ievērojis, ka lielākais vairums skatītāju pārsvarā ir meitenes un ka roku pacēlušas praktiski visas koptelpā sanākušās sieviešu kārtas pārstāves.

„Paga!" iebļāvās Harijs Poters. „Nevar zināt, ko viņa taisās prasīt! Vai jūs nesaprotat, ko viņa grib panākt? Viņa ar nodomu grib jūs iepīt saistībās, jo pēc tam jūs izjutīsiet vajadzību saglabāt sava apgalvojuma konsekvenci, tādēļ jums nāksies piekrist jebkam, ko vien viņa pēc tam sacīs!"

„Neuztraucies," noteica prefekte Penelope Klērvotera. „Ja viņa prasīs no tevis kaut ko nesamērīgu, mēs vienkārši varam paziņot, ka esam pārdomājušas. Pareizi taču - vai ne?"

Un visas tās meitenes, kam Penelope Klērvotera bija izstāstījusi Hermiones plānu, sparīgi māja ar galvu.

Kāds nedzirdami klusi lavījās pa saltajiem Cūkkārpas pazemes gaiteņiem. Viņam 6:00 vakarā kādā noteiktā kambarī bija jāsatiek kāds noteikts cilvēks, un, lai izrādītu cieņu, vajadzēja ierasties mazliet pirms norunātā laika.

Taču, kad viņš pagrieza durvju rokturi un atvēra tumšās, klusās, neizmantotās klases durvis, telpā jau bija nomanāms kāds stāvs, kas vīdēja starp veco, noputējušo solu rindām. Tas bija apmetnī apslēpts cilvēka augums, saņēmis rokā īsu, zaļi kvēlojošu rīksti, kas meta tik blāvu gaismu, ka tā tikko izgaismoja savu turētāju, kur nu vēl pārējo telpu.

No gaiteņa nākošā gaisma nodzisa, kolīdz viņš aiz sevis aizvēra un aizslēdza durvis, un Drako acis lēnām uzsāka pielāgošanās procesu palsajai blāzmai.

Apveids pagriezies viņu uzlūkoja, spocīgi zaļajā gaismā tikai daļēji atklādams savu ēnās apslēpto seju.

Drako jau sāka patikt šī sanāksme. Ja atstātu zaļo gaismu, viņus abus padarītu garākus, uzvilktu viņiem kapuces un maskas, pārceltu viņus no klases uz kapsētu, tad jau tas būtu gluži kā ievads, ar ko iesākas puse no tēva draugu stāstiem par nāvēžiem.

„Es gribu tev darīt zināmu, Drako Malfoj," aukstasinīgā mierā ierunājās apveids, „ka es tevi savā pēdējā sakāvē nevainoju."

Drako jau nedomājot pavēra muti, gatavs iebilst, jo nebija nekāda iemesla, kāpēc viņu vispār varētu vainot...

„Taisnības labad jāsaka, ka šajā ziņā vairāk par visu man nākas vainot pašam savu stulbumu," turpināja ēnainais stāvs. „Es daudz ko būtu varējis darīt citādi; tādu iespēju man netrūka nevienā brīdī. Tu netiki man lūdzis rīkoties tieši tā, kā es to paveicu. Tu tikai lūdzi, lai tev palīdzu. Es biju tas neprātis, kurš izvēlējās tieši to konkrēto metodi. Taču fakts paliek tāds, ka es zaudēju sacensībās pusgrāmatas dēļ. Ja tavs pamuļķa pakalpiņš nebūtu tā izrīkojies, kā dēļ tev nācās lūgt manu palīdzību, un, jā, arī pats savas muļķības dēļ, ka uzņēmos tevi izpestīt, es tomēr patērēju pārāk daudz laika. Vairāk laika nekā vari iedomāties. Tik daudz laika, ka tas beigās izrādījās izšķiroši. Fakts ir tāds, Drako Malfoj, ka tad, ja tu man nebūtu lūdzis glābt situāciju, es būtu varējis uzvarēt. Bet nē... tā vietā... es zaudēju."

Drako jau zināja, ko Grendžera bija pieprasījusi Harijam par zaudējumu. Jaunumi bija izplatījušies ātrāk, nekā pūces to spēja iznēsāt.

„Saprotu," Drako noteica. „Piedod." Neko citu viņš nevarēja teikt, ja vēlējās, lai Harijs Poters joprojām uzskatītu viņu par draugu.

„Es nelūdzu ne sapratni, ne līdzjūtību," vēl arvien saltā mierā apgalvoja aptumšotais stāvs. „Taču man nupat nācās veselas divas stundas paciest Hermiones Grendžeras klātbūtni - es tiku saģērbts man sagatavotās drānās, man bija jāapmeklē Cūkkārpas burvīgākās vietas tādas kā mazs, burbuļojošs ūdenskritumiņš, kas man izskatījās pēc puņķiem; pie tam tas notika daudzu citu meiteņu pavadībā, kuras neatlaidīgi piepalīdzēja ar dažādām aktivitātēm, piemēram, kaisot mūsu ceļā pārvērstas rožu ziedlapiņas. Es pārcietu randiņu, Malfoju dēls. Savu pirmo randiņu. Un kad es tev pieprasīšu atdot savu parādu, tu man to kārtīgi atmaksāsi."

Drako cienīgi palocīja galvu. Pirms nākšanas uz šejieni, viņš bija gudri darījis, ka bija papūlējies izzināt visu līdz pēdējam sīkumam par Harija randiņu, lai varētu jau laikus histēriski izsmieties un tādējādi neizgāztos kā veca sēta, nepārtraukti ņirdzot, līdz zaudētu samaņu.

„Ko tu teiktu," Drako ierunājās, „ja kaut kas nelāgs atgadītos ar to Grendžeru skuķi..."

„Izziņo slīdeņiem, ka Grendžeru skuķis ir mana un ka ikviens, kurš jauksies manās darīšanās, varēs vākt savas atliekas no tik plašas apkārtnes, kas ietvers vismaz divpadsmit dažādās valodās runājošas zemes. Un tā kā es neesmu Grifidors un lieku lietā viltīgu plānošanu, nevis tūlīt metos frontālos uzbrukumos, lai neviens tūlīt nekrīt panikā, ja redzēs, ka es viņai uzsmaidu."

„Vai lai nestreso arī tad, ja iesi uz otro randiņu?" Drako ievaicājās, atļāvies balsī ieskanēties pavisam nelielai skepsei.

„Tāda otrā randiņa nekad nebūs!" paziņoja zaļi izgaismotais stāvs balsī, kas skanēja tik baisi kā - nevis vienkārši kā nāvēdim, bet drīzāk kā - Amikam Kerovam to vienu reizi, pirms tēvs viņam aizrādīja, lai neiztaisās par Tumsas pavēlnieku.

Protams, viņš to izrunāja savā jauna zēna nelūzušajā, smalkajā balsī, un, kad vēl pielika klāt vārdu patieso nozīmi, tas vienkārši negāja kopā. Ja Harijs Poters patiešām reiz kļūs par Tumsas pavēlnieku, Drako paņems domnīcu un noglabās šo atmiņu kādā pavisam drošā vietā, lai Harijs Poters viņu nekad mūžā nevarētu nodot.

„Taču parunāsim par kaut ko iepriecinošāku," sacīja zaļi apēnotais stāvs. „Parunāsim par zināšanām un varu. Drako Malfoj, parunāsim par Zinātni."

„Jā," noteica Drako. „Parunāsim gan."

Drako ieprātojās, diez cik daudz no viņa sejas bija redzams un diez cik liela daļa slēpās ēnās, tajā baisi zaļajā blāzmā.

Un kaut arī Drako seju joprojām saglabāja nopietnu, sirdī viņš smaidīja.

Beidzot viņam tūlīt būs kārtīga pieaugušo saruna par nopietnām darīšanām.

„Es piedāvāju tev dalīties savā spēkā," sacīja aizēnotais stāvs, „un es tev atklāšu tā būtību un tā cenu. Spēks rodas, izprotot īstenības veidolu tiktāl, ka iemācies to vadīt pēc savas gribas. Ko esi sapratis, tam vari pavēlēt, un tas ir spēks, kas var aizvest līdz Mēnesim. Cena, kas jāmaksā par šo spēku, ir tāda, ka jāiemācās Dabai uzdot jautājumus un - kas ir vēl sarežģītāk - pieņemt Dabas sniegtās atbildes. Būs jāveic eksperimenti un pārbaudes un jāvēro, kas notiek. Un būs jāpieņem rezultāti pat tad, ja tie vēstīs, ka esi kļūdījies. Būs jāiemācās zaudēt, - un ne jau zaudēt man, bet gan - Dabai. Kad būsi iekaisis strīdā ar īstenību, tad īstenības priekšā ir jāpiekāpjas. Tas būs mokoši grūti, Drako Malfoj, un es tiešām nezinu, vai to izturēsi. Zinot, ko tas prasīs, vai vēl arvien vēlies apgūt šo cilvēku spēku?"

Drako dziļi ievilka elpu. Par šo viņš jau iepriekš bija daudz prātojis. Un tiešām bija grūti saprast, ko gan citu, lai atbild. Viņam bija silti ieteikts izmantot jebkuru izdevību, lai nodibinātu draudzīgus sakarus ar Hariju Poteru. Viņš taču plānoja tikai mācīties, tas nebija solījums kaut ko patiešām darīt. Nodarbības jau vienmēr varētu pārtraukt jebkurā laikā...

Šobrīd bija nomanāmas pat diezgan daudzas pazīmes, kas liecināja, ka šis varētu būt slazds, taču, ja godīgi, Drako nespēja iztēloties, kā tas viss tomēr varētu saiet grīstē.

Piedevām Drako tiešām vēlējās valdīt pār pasauli.

„Jā," atbildēja Drako.

„Lieliski," sacīja ēnās apslēptais stāvs. „Man bija patiešām ļoti aizņemta nedēļa, un paies diezgan daudz laika, kamēr saplānošu tev mācību programmu..."

„Man arī daudz kas ir jāizdara, lai nostiprinātu savu ietekmi starp slīdeņiem," sacīja Drako, „nemaz nerunājot par mājasdarbiem. Varbūt mēs varētu sākt tikai oktobrī?"

„Izklausās prātīgi," atbildēja ēnainais apveids, „bet es gribēju teikt to, ka, lai saplānotu tev mācību programmu, man jāzina, ko tev mācīt. Prātā man ienāca trīs domas. Pirmā ir tāda, ka es varētu tev mācīt par cilvēka prātu un smadzenēm. Otrais variants ir tāds, ka es mācītu tev par fizikālo visumu, par tām zinībām, kas spēj pavērt ceļu līdz Mēnesim. Tur gan būs daudz jāstrādā ar skaitļiem, taču atbilstoši sagatavotiem prātiem šie skaitļi ir pats skaistākais, ko vien Zinātne spēj iemācīt. Vai tev, Drako, patīk skaitļi?"

Drako papurināja galvu.

„Nu, tad skaitļi lai pagaidām paliek. Gan jau ar laiku iemācīsies vajadzīgo matemātiku, bet droši vien tagad to atstāsim. Trešā iespēja ir tāda, ka es varētu tev mācīt par ģenētiku un evolūciju, un pazīmju pārmantojamību, ko varētu pat saukt par asins..."

„Jā, šo te," sacīja Drako.

Stāvs palocīga galvu. „Man jau šķita, ka tu varētu izvēlēties tieši šo. Tomēr domāju, ka tieši šis jautājums, Drako, tev varētu izrādīties vissmagākais. Ja nu būtu tā, ka tavi vecāki, draugi un tīrasinības aizstāvji teiktu vienu, bet tu noskaidrotu, ka eksperimentālās pārbaudes dod citu rezultātu?"

„Tad es izdomāšu, kā panākt, lai eksperimentālās pārbaudes dod pareizo rezultātu!"

Uz mirkli iestājās klusums, kamēr aptumšotais veidols stāvēja ar vaļā pavērtu muti.

„Ē," noteica ēnainais stāvs. „Tā tas īsti nenotiek. Tieši to es tev, Drako, šobrīd cenšos pateikt. Tu nevari panākt, lai rezultāts iznāk tāds, kā tu gribētu."

„Vienmēr var panākt, lai rezultāts ir tāds, kā tu gribi," paziņoja Drako. Tā bija praktiski pati pirmā lieta, ko privātskolotāji bija viņam iemācījuši. „Vajag tikai atrast pareizos argumentus."

„Nē," nepacietīgi iesaucās ēnainais stāvs, „nē nē nē! Tad rezultāti būs nepareizi, un tā tu uz Mēnesi netiksi! Daba nav cilvēks, to nevar apmānīt ar kādu viltību; ja mēģināsi iestāstīt Mēnesim, ka tas ir no siera, tu varētu argumentēt kaut dienām, bet tas Mēnesi neizmainītu! Tu šobrīd runā par paštaisnu racionalizāciju - it kā tu būtu paņēmis baltu papīra lapu, tai apakšā ar tinti uzrakstījis „un tāpēc Mēness ir no siera", un tad atkal pievērstos lapas augšējai daļai, kur sarakstītu visādus gudrus argumentus. Bet Mēness vai nu ir no siera, vai nu nav. Tajā brīdī, kad apakšā uzrakstīji apgalvojumu, jau tad tas bija vai nu patiess, vai nepatiess. Neatkarīgi no tā, tieši ar cik pareiziem vai nepareiziem argumentiem un secinājumiem esi aizpildījis visu pārējo lapu, apgalvojuma patiesums izšķiras jau precīzi tajā brīdī, kad tu to pieraksti lapas apakšā. Ja jāizvēlas starp diviem dārgiem koferiem, un tev patīk tas spīdīgais, tad īstenībā nav svarīgi, kādus tieši argumentus tu izgudro, lai attaisnotu savu pirkumu, jo īstais iemesls, kāpēc izvēlējies tieši to koferi, ir tāds, ka „tas ir spīdīgs". Šī metode var nebūt tā izdevīgākā, lai atrastu pašu labāko koferi, taču spīdīgu koferi tu noteikti dabūsi. Ar racionālām metodēm nevar aizstāvēt kādu konkrētu argumentu, ar tām var tikai noteikt, kurā pusē šim argumentam nostāties. Zinātne nav domāta, lai pārliecinātu visus, ka tīrasinības aizstāvjiem ir taisnība. Tā ir politika! Zinātnes spēks slēpjas tajā, ka ir jāizzina, kā Daba patiesi iekārtota; tās ir zināšanas, ko nevar izmainīt ar strīdiem! Zinātne mums var pateikt to, kā patiesībā pārmantojas asinis, kā burvju spējas iedzimst no vecākiem, un vai vientiešu ģimenēs dzimušie tiešām ir vājāki vai varbūt spēcīgāki..."

„Spēcīgāki?" iesaucās Drako. Viņš bija centies izsekot šai domu gaitai, mulsi saraucis seju; viņš pat tā kā saprata, ka daļēji tas pat izklausās loģiski, kaut arī pavisam noteikti nekad agrāk nebija dzirdējis neko tamlīdzīgu. Un tad Harijs Poters bija izteicis ko tādu, ko Drako nevarēja atstāt bez ievērības. „Tu domā, ka draņķasiņi ir spēcīgāki?"

„Es neko nedomāju," atbildēja ēnainais stāvs. „Es neko nezinu. Es nekam neticu. Apgalvojumu lapas apakšā es vēl neesmu uzrakstījis. Es izplānošu, kā pārbaudīt vientiešu ģimenēs dzimušo maģisko spēku un tad arī - maģisko spēku tīrasiņiem. Ja manas pārbaudes dos rezultātu, ka vientiešu ģimenēs dzimušie ir vājāki, es uzskatīšu, ka tie ir vājāki. Ja manas pārbaudes dos rezultātu, ka vientiešu ģimenēs dzimušie ir spēcīgāki, tad es uzskatīšu, ka tie ir spēcīgāki. Un izzinot šo patiesību un citas zināšanas, es būšu ieguvis kādu mazumiņu spēka..."

„Un tu gribi, lai es tagad ticu visam, ko tu saki?" Drako sašutis iesaucās.

„Es gribu, lai tu pats personīgi veic pārbaudes," klusi sacīja ēnainais apveids. „Vai baidies no tā, ko varētu atklāt?"

Drako ar samiegtām acīm kādu brīdi noraudzījās uz aptumšoto apveidu. „Labi uzstādīts slazds, Harij," viņš sacīja. „Šo man vajadzēs atcerēties, tādu nebija gadījies dzirdēt."

Ēnainais stāvs pašūpoja galvu. „Drako, tas nav domāts kā slazds. Atceries - es pats nezinu, ko mēs atklāsim. Taču Visumu nevar izprast, ar to tikai diskutējot vai arī tam paziņojot, ka ir jādod cita atbilde. Kad esi apvilcis zinātnieka manteli, tad jāaizmirst viss par saviem personīgajiem politiskajiem uzskatiem, argumentiem, frakcijām un pusēm, kurās vēlies nostāties; tev jāvar prātā apklusināt visas domas, pie kurām tik izmisīgi gribas turēties, un jāieklausās tikai Dabas atbildē." Tumšais veidols apklusa. „Lielākā daļa cilvēku to nespēj. Tāpēc tas ir tik grūti. Vai tu tiešām zini, ka labāk negribētu mācīties par prātu?"

„Un ja es tagad teiktu, ka labāk mācītos par prātu," Drako ierunājās cietā balsī, „tu visiem apkārt sāksi stāstīt, ka es baidījos no tā, ko varētu atklāt."

„Nē," sacīja ēnainais stāvs. „Es nevienam neko neteikšu."

„Bet tu jau varētu arī pats veikt tādas pārbaudes, un gadījumā, ja iegūsi nepareizos rezultātus, tu tos jau būsi parādījis citiem, pirms es būšu paspējis tevi no tā atturēt." Drako balss arvien vēl skanēja cieti.

„Drako, es apsolu vispirms šo jautājumu apspriest ar tevi," ēnainais stāvs klusi noteica.

Drako kļuva domīgs. To viņš nebija gaidījis, viņam likās, ka te ir skaidri redzams slazds, bet... „Tu tiešām apsoli apspriesties ar mani?"

„Protams. Es taču neko nezinu par to, kuru tieši vajadzētu šantažēt vai ko no kura pieprasīt. Drako, es vēlreiz atkārtoju, ka neesmu uzstādījis tev nekādu slazdu. Vismaz ne pret tevi personīgi. Ja tavi politiskie uzskati būtu citādi, tad es tev būtu vaicājis - ko tad, ja pārbaudes uzrādītu, ka tīrasiņi ir spēcīgāki?"

„Tiešām?"

„Jā! Tāda cena ir jāmaksā pilnīgi visiem, kuri vēlas kļūt par zinātniekiem!"

Drako pacēla plaukstu. Viņam bija jāpadomā.

Ēnainais, zaļi izgaismotais tēls nogaidīja.

Daudz jau gan tur nebija, ko domāt. Ja neņem vērā visus tos prātu jaucošos argumentus... tad Harijs Poters plāno sākt krāmēties ar kaut ko tādu, kas varētu izraistīt ārkārtīgi milzīgu politisko sprādzienu, un tas būtu vistīrākais neprāts vienkārši atmest kam tādam ar roku un ļaut, lai viņš ar to nodarbojas viens pats. „Tad pētīsim asinis," paziņoja Drako.

„Lieliski," noteica apveids un pasmaidīja. „Apsveicu ar to, ka esi gatavs izvirzīt jautājumu."

„Paldies," Drako sacīja, vairs nespēdams apslēpt balsī ieskanējušo ironiju.

„Ē, nu vai tad tu domāji, ka aizceļot līdz Mēnesim bija viegli? Priecājies, ka šeit mums nāksies tikai brīžiem pamainīt savus uzskatus un nevienu nevajadzēs upurēt!"

„Upurēt cilvēku varētu būt daudz vienkāršāk!"

Uz īsu brīdi iestājās klusums, un tad apveids palocīja galvu. „Arī taisnība."

„Paklau, Harij," mazliet izmisis ierunājās Drako, „man likās, ka doma bija tāda, ka mēs pārņemsim visu to, ko ir atklājuši vientieši, pievienosim to klāt burvju zināšanām, un tā kļūsim par abu pasauļu pavēlniekiem. Vai tad daudz vieglāk nebūtu, ja mēs vienkārši iemācītos visu, ko vientieši jau zina, piemēram, par to, kā aizceļot uz Mēnesi, un tad ar šo spēku..."

„Nē," paziņoja stāvs, spēji nošūpojis galvu tā, ka zaļas ēnas norēgojās gar viņa degunu un acīm. Balss viņam bija vērtusies gluži drūma. „Ja nespēsi apgūt zinātnes mākslu, kā pieņemt īstenību, tad es nekādā gadījumā nedrīkstu tev atklāt, kādu guvumu tā ir devusi. Tas būtu kā tad, ja kāds varens burvis tev parādītu vārtus, kurus nedrīkst atvērt, un zīmogus, kurus nedrīkst salauzt, pirms tu būtu pierādījis savu inteliģenci un disciplinētību, izturot mazāk bīstamus izaicinājumus."

Drako pār muguru pārskrēja skudriņas, un viņš negribot nodrebēja. Viņš zināja, ka blāvajā gaismā to varēja pamanīt. „Labi," noteica Drako. „Es saprotu." Tēvs viņam šo padomu bija kārtīgi iepotējis. Ja kāds varenāks burvis saka, ka tu vēl neesi tam gatavs, tad tur nav ko līst, ja vien vēlies palikt dzīvs.

Apveids palocīja galvu. „Redzu, ka tiešām saproti. Bet ir vēl kas. Pirmie zinātnieki bija vientieši, kam trūka šī mācība, ko tu jau esi apguvis. Sākumā viņi nesaprata, ko nozīmē bīstamas zināšanas, tāpēc uzskatīja, ka par visu zināmo jāvar brīvi apspriesties. Kad pētījumi kļuva bīstami, viņi informēja savus politiķus par tām lietām, kuras tomēr nevajadzēja izpaust -, Drako, neskaties tā, tas nebija tikai tāpēc, ka viņi būtu stulbi. Pirmkārt, viņi bija pietiekami gudri, lai izzinātu noslēpumu. Bet viņi bija vientieši, kas pirmo reizi atklājuši kaut ko patiešām bīstamu, un viņiem neienāca prātā, ka jāsāk ar to, ka atklātais noslēpums jāpatur slepenībā. Plosījās karš, un vienas karojošās puses zinātnieki sāka satraukties, ka tad, ja to neatklās saviem politiķiem viņi, tad pretinieku valsts zinātnieki gan to nekavēsies izdarīt pirmie..." Viņš zīmīgi apklusa. „Viņi neiznīcināja pasauli. Bet bija tuvu tam. Un mēs apņemsimies neatkārtot šādu kļūdu."

„Protams," Drako noteica gluži stingrā balsī. „Mēs neatkārtosim. Mēs esam burvji, un tas, ka nodarbosimies ar zinātni, nepadarīs mūs par vientiešiem."

„Nu, var teikt arī tā," sacīja zaļi izgaismotais apveids. „Mēs dibināsim pamatus paši savai zinātnei, Maģiskajai zinātnei, tādai zinātnei, kas jau pašā sākumā balstīsies uz prātīgākām vērtībām." Viņa balss vērtās cietāka. „Zināšanas, ko es tev atklāšu, jāapgūst kopā ar mācībām, kā pieņemt patiesību, šo zināšanu līmenis būs piesaistīts tam, cik labas sekmes uzrādīsi patiesības uztveršanas mācībās, un tu nedrīkstēsi atklāt šīs zināšanas nevienam citam, kurš nav tām atbilstoši sagatavots. Vai tu tam piekrīti?"

„Jā," atbildēja Drako. Ko tad viņam vajadzēja teikt - nē, vai?

„Labi. Un to, ko atklāsi, tu paturēsi pie sevis, ja vien neuzskatīsi, ka arī citiem zinātniekiem tas būtu jāzina. To, ko pārrunāsim savā starpā, to neatklāsim visai pārējai pasaulei, kamēr nebūsim izsprieduši, ka tas ir droši. Un lai kam arī mēs nebūtu lojāli vai kāda nebūtu mūsu politiskā nostāja, mēs visi sodīsim katru, kurš atļausies atklāt sabiedrībai kādu bīstamu maģiju vai briesmīgus ieročus, neatkarīgi no tā, kāds tobrīd plosās karš. Turpmāk no šīs dienas šis būs likums un tikums, kas jāievēro visiem burvju zinātniekiem. Vai par to mēs varam vienoties?"

„Jā," atbildēja Drako. Patiesībā šis jau sāka izklausīties visai aizraujoši. Nāvēži bija centušies sagrābt varu, sējot visapkārt bailes un šausmas, bet īsti līdz galam viņiem tas nebija izdevies. Varbūt šoreiz jācenšas valdīt, manipulējot ar noslēpumiem. „Un mūsu kompānija paliks slepena, cik ilgi vien iespējams, un visiem biedriem būs jāpiekrīt mūsu noteikumiem."

„Protams. Obligāti."

Uz mirkli iestājās klusums.

„Mums vajadzēs piemērotākas drēbes," sacīja aptumšotais stāvs, „ar kapucēm vai ko tamlīdzīgu..."

„Es arī iedomājos tieši to pašu," noteica Drako. „Nevajag šūt pavisam jaunas mantijas, domāju, ka pietiks ar vienkāršiem apmetņiem ar kapuci. Man Slīdenī ir viena pazīstama, viņa noņems tev mērus..."

„Tikai nesaki viņai, kam tieši tie vajadzīgi..."

„Es jau neesmu stulbs!"

„Un vēl nekādas maskas neliksim, ne jau kamēr esam tikai mēs divi vien..." noteica ēnainais stāvs.

„Jā! Bet vēlāk mums vajadzētu visus savus kalpus iezīmēt ar kaut kādu īpašu zīmi, Zinātnes zīmi, piemēram, viņiem uz labās rokas attēlot čūsku, kas ēd Mēnesi..."

„Tādu zīmi sauc par doktora grādu, un vai tad, ja iezīmētu savus cilvēkus ar tādu čūsku, viņus nebūtu pārāk viegli identificēt?"

„Ko-a?"

„Tas ir, ja nu kāds iedomātos: „tā, tagad visiem jāuzrota labās rokas piedurknes," un tad mūsu čalim būtu: „upsī, piedodiet, atvainojiet, es tā kā laikam esmu spiegs"..."

„Aizmirsti, ko es teicu," sacīja Drako, sviedriem pēkšņi izsitoties uz visa auguma. Viņam vajadzēja novirzīties no temata, un ātri. „Un kā tad mēs paši sevi sauksim? Zinēži?"

„Nē," novilka apēnotais stāvs. „Tas neizklausās diez ko labi..."

Drako ar piedurkni novilka pār pieri, noslaucīdams mitros sviedru pilienus. Kā gan Tumsas pavēlnieks vispār ko tādu varēja iedomāties? Tēvs bija teicis, ka Tumsas pavēlnieks esot gudrs!

„Izdomāju!" pēkšņi iesaucās tumšais veidols. „Vēl tu nesapratīsi, ko tas īsti nozīmē, bet, tici man, tas būs piemērots nosaukums."

Šajā brīdī Drako būtu pieņēmis pat „Malfoja maigumiņi", lai tikai nevajadzētu atgriezties pie iepriekšējā temata. „Kāds tad tas būtu?"

Un Cūkkārpas pagrabos stāvēdams kādā neizmantotā klasē starp noputējušo solu rindām, zaļi izgaismotais Harija Potera apveids teatrāli izpleta rokas, sacīdams: „Un šodien ir aususi tā diena, kad tiek dibināta... Beijesa sazvērestība."

Kāds noguris stāvs klusi vilkās pa Cūkkārpas gaiteņiem uz Kraukļanaga torni.

Pēc tikšanās ar Drako Harijs bija taisnā ceļā devies vakariņās, bet tajās viņš tikai ātri norija pāris ēdiena kumosus un uzreiz jau aizgāja prom, sataisījies doties gulēt.

Vēl nebija pat 7 vakarā, taču Harijam tas bija jau krietni pāri viņa gulētiešanas laikam. Vakar vakarā viņš bija izsecinājis, ka sestdien Laikgriezi varēs lietot tikai pēc tam, kad būs noslēdzies lasīšanas izaicinājums. Tomēr, lai iegūtu vēl laiku, Laikgriezi varēja likt lietā piektdienas vakarā. Tāpēc Harijs piespieda sevi piektdien palikt nomodā līdz 9 vakarā, kad atveras aizsargapvalks, un tad izlietoja atlikušās četras Laikgrieža stundas, lai atgrieztos 5 pēcpusdienā un izgulētu savu naktsmieru. Viņš bija uzmodies ap 2 sestdienas naktī - tieši kā bija plānojis - un turpmākās divpadsmit stundas lasīja bez pārtraukuma... un ar to vēl bija izrādījies par maz. Un tagad nākamās dienas Harijs dosies gulēt visai agri, līdz miega cikls atkal ieies saprātīgās sliedēs.

Pie durvīm piekārtā glezna uzdeva Harijam kaut kādu stulbu, vienpadsmitgadniekiem domātu mīklu, ko viņš atbildēja, vārdiem pat vispār nesasniedzot apziņu, un tad Harijs uzsteberēja pa kāpnēm uz guļamistabu, pārģērbās pidžamā un iekrita gultā.

Un atskārta, ka spilvens ir visai punains.

Harijs novaidējās. Viņš negribīgi uzcēlās sēdus, pagriezās gultā sāņus un pacēla spilvenu.

Skatienam atklājās zīmīte, divi zelta galeoni un grāmata ar nosaukumu Slepenas slehpprahtibas zintes.

Harijs saņēma zīmīti un lasīja:

Vai manu, Tu nu gan proti iekulties ķezās un vēl tik ātri. Tavs tēvs Tev ne tuvu netur līdzi.

Tu sev esi sagādājis spēcīgu ienaidnieku. Strups Slīdeņa tornī it visiem iedveš apbrīnu, uzticību un bailes. Tagad Tu vairs nevari uzticēties nevienam no šī torņa, lai arī viņš tuvotos kā draugs, vai - kā nelabvēlis.

Turpmāk vairies no Strupa skatiena. Viņš ir lasprātis un, ja ļausi skatīties sev acīs, viņš var nolasīt Tavu prātu. Esmu nosūtījis grāmatu, kas palīdzēs Tev iemācīties sevi pasargāt. Kaut gan diez vai bez skolotāja pats spēsi apgūt slēpprātību, tomēr vismaz ceru, ka iemācīsies kaut nomanīt, kad kāds laužas Tavās domās.

Un lai Tev būtu mazliet vairāk laika slēpprātības apgūšanai, esmu pievienojis 2 galeonus, par kuriem var iegādāties atbilžu lapas un mājasdarbus pirmā gada burvju vēstures priekšmetam (profesors Bijs, kopš nomira, katru gadu uzdod vienus un tos pašus kontroldarbus un mājasdarbus). Domāju, ka tos Tu varēsi iegādāties no saviem jauniegūtajiem draugiem Vīzliju dvīņiem. Pieņemu, ka man nav īpaši jāpaskaidro, ka pasniedzēji nedrīkst pieķert, ka Tev ir šīs atbildes.

Par profesoru Drebeli es neko daudz nezinu. Viņš ir slīdenis un aizsardzības profesors, un tie jau ir divi mīnusi pret viņu. Apsver rūpīgi katru padomu, ko viņš Tev dod, un neatklāj viņam neko tādu, ko nevēlies, lai kāds uzzinātu.

Dumidors tikai izliekas būt traks. Viņš ir ārkārtīgi inteliģents, un, ja turpināsi pazust skapjos, viņš pilnīgi noteikti izsecinās, ka Tavā rocībā ir Paslēpnis - ja viņš to jau nav izsecinājis. Izvairies no viņa, cik iespējams, noglabā Paslēpni drošā vietā (BET ne maciņā) katrreiz, kad nav iespējams no viņa izvairīties, un, runājot ar viņu, pārdomā katru vārdu.

Lūdzu, turpmāk esi uzmanīgāks, Harij Poter.

- Santaklauss

Harijs noskatījās uz zīmīti.

Likās, ka te tiešām ir doti visai labi padomi. Protams, Harijs netaisījās blēdīties vēsturē, kaut par profesoru būtu ielikts beigts mērkaķis. Bet par Severusa lasprātību - lai arī kas viņam atsūtījis šo ziņu, šis kāds zināja daudz svarīgu noslēpumu un labprāt gribēja Harijam tos atklāt. Vēl zīmītē rakstīts, ka arvien jāpiesargas no tā, ka Dumidors centīsies atņemt Paslēpni, taču šajā ziņā Harijs nudien nesaprata, vai to vajadzētu uztvert kā sliktu zīmi, vai arī tas varētu būt kāds vienkārši izskaidrojams pārpratums.

Izskatījās, ka Cūkkārpā tiešām risinās kāda intriga. Varbūt, ja Harijs salīdzinātu Dumidora stāstīto ar zīmītes sūtītāja ziņām, varētu izveidot apvienotu ainu, kas būtu daudz precīzāka? Piemēram, tad, ja viņi abi par kaut ko saka vienu un to pašu, tad...

...ai, kāda starpība...

Harijs visu iestūma maciņā, uzgrieza klusinātāju, savilka segu līdz zodam un aizmiga, gulēdams kā nosists.

Bija svētdienas rīts, un Harijs Lielajā zālē ēda pankūkas, ātriem, asiem kodieniem, ik pēc pāris sekundēm satraukti ieskatīdamies rokaspulkstenī.

Bija 8:02, un precīzi pēc divām stundām un vienas minūtes, būs pagājusi tieši viena nedēļa, kopš viņš bija iepazinies ar Vīzlijiem un šķērsojis Platformu deviņi un trīs ceturtdaļas.

Un viņam galvā bija ienākusi doma... Harijs nezināja, vai tā drīkst spriest par Visuma procesiem - kaut gan nu jau viņš vispār vairs ne par ko nebija pārliecināts -, taču tas likās iespējams...

Ka...

Pagājušajā nedēļā nebija atgadījies pietiekami daudz neparastu notikumu.

Kad būs paēdis brokastis, Harijs bija nodomājis doties taisnā ceļā uz guļamistabu noslēpties kofera apakšējā līmenī, lai nesatiktu nevienu līdz 10:03.

Un tieši tajā mirklī Harijs pamanīja, ka uz viņa pusi nāk Vīzliju dvīņi. Viens no viņiem kaut ko turēja aizslēptu sev aiz muguras.

Tagad vajadzētu kliedzot, brēcot mukt, ko kājas nes.

Tagad vajadzētu kliedzot, brēcot mukt, ko kājas nes.

Lai arī kas te tūlīt notiks... tas tik tiešām varētu būt...

...pats grandiozais fināls...

Tagad tiešām vajadzētu vienkārši iebļauties un bēgt prom, ko kājas nes.

Samierinājies ar domu, ka Visums tik un tā viņu dabūtu pie dziesmas, Harijs turpināja ar dakšiņu un nazi sadalīt pankūkas. Viņš vienkārši nespēja saņemties. Tur bija tā nelaime. Tagad Harijs saprata, kā jūtas tie cilvēki, kas ir noguruši slēpties, noguruši bēgt no likteņa, un tāpēc viņi vienkārši nokrīt zemē un ļauj, lai vistumšāko bezdibeņu dēmoni ar saviem baismajiem ilkņiem un taustekļiem tos ievelk viņu neizsakāmi drausmonīgajā nolemtībā.

Vīzliju dvīņi nāca arvien tuvāk.

Un vēl tuvāk.

Harijs apēda vēl vienu pankūkas kumosu.

Vīzliju dvīņi nu bija pienākuši klāt, līksmi smaidīdami.

„Sveiks, Fred," Harijs neizteiksmīgi novilka. Viens dvīnis palocīja galvu. „Sveiks, Džordž." Otrs dvīnis palocīja galvu.

„Tu izklausies noguris," noteica Džordžs.

„Vajag vairāk priecāties!" noteica Freds.

„Paskat, ko mēs tev atnesām!"

Un Džordžs pastiepās Fredam aiz muguras un atklāja skatienam -

Torti ar divpadsmit aizdedzinātām svecītēm.

Iestājās klusums, kamēr visi pie kraukļanagu galda sēdošie noraudzījās uz dvīņiem.

„Bet šodien taču viņam nav dzimšanas diena," kāds ierunājās. „Harijs Poters piedzima trīsdesmit pirmajā jūl-"

„VIŅŠ NĀK," kāds ierunājās zemā, vienmuļā balsī, kas pārtrauca visas sarunas kā ar zobena šķēlienu. „VIŅŠ, KURŠ IZPLĒSĪS PAŠAS..."

Dumidors bija vienā acumirklī uzlecis kājās no sava troņa un tūlīt metās skriet gar Augsto galdu, un satvēra sievieti, kura deklamēja šos baisos vārdus; vienā gaismas zibsnī pēkšņi bija uzradies Fokss - tad visi trīs nozuda uguns sprakšķos.

Iestājās pārsteiguma pilns klusums...

...un neskaitāmas galvas pagriezās uz Harija Potera pusi.

„To neizdarīju es," Harijs noguris novilka.

„Tas bija pareģojums!" kāds pie galda nošņāca. „Un tas noteikti bija par tevi!"

Harijs nopūtās.

Viņš uzcēlās kājās, nostādīja balsi un ļoti skaļi pārbļāva visas nupat iesākušās sarunas: „Tas nebija teikts par mani! Tas taču skaidrs! Es nenāku uz šejieni, es jau šeit atrodos!"

Harijs nosēdās atkal uz sola.

Cilvēki, kuri bija skatījušies uz viņu, tagad novērsās.

Kāds cits pie galda ierunājās: „Par ko tad tas bija?"

Un tad vēderā ielīstot trulam svina smagumam, Harijs atskārta, kurš tieši šobrīd neatrodas Cūkkārpā.

Lai arī tas bija minējums uz labu laimi, taču Harijs nojauta, ka nemirušais Tumsas pavēlnieks varētu ierasties šeit ne pārāk tālā nākotnē.

Apkārt atsākās sarunas.

„Un kā to saprast - izplēsīs pašas - ko tieši pašas?"

„Man likās, es dzirdēju, ka Trilonija paspēja vēl iesākt nākamo vārdu ar „Z" vai „S" burtu, tieši pirms direktors viņu nogrāba."

„Piemēram - zarnas? Sirdis? Sauli?"

„Ja kāds taisās izplēst Saules vidū caurumu, tad mēs tiešām esam dimbā!"

Harijs nodomāja, ka kas tāds nu gan diez vai varētu notikt, ja vien pasaulē nemitinās kādi baisi radījumi, kas dzirdējuši kaut ko par Deivida Krisvela zvaigžņu aplasīšanas idejām.

„Tātad," Harijs pārguris novilka, „svētdienās brokastīs parasti notiek kas tāds, vai ne?"

„Nē," drūmi saraucis pieri, noteica skolēns, kurš droši vien bija septītgadnieks. „Nenotiek gan."

Harijs paraustīja plecus. „Nu, lai būtu. Kāds grib gabaliņu dzimšanas dienas kūkas?"

„Bet tev šodien nav dzimšanas diena!" noteica tas pats skolēns, kurš par to bija iebildis iepriekš.

Freds un Džordžs par to, protams, sāka smieties.

Pat Harijs izspieda vārgu smaidu.

Pirmais gabaliņš tika viņam, un Harijs, to saņēmis, noteica: „Man tiešām bija ļoti gara nedēļa."

Un Harijs tupēja kofera pagraba līmenī, vāku aizvēris ciet un aizslēdzis, lai neviens nevarētu tikt iekšā, pār galvu savilcis segu un gaidīdams, kad būs pagājusi pirmā nedēļa.

10:01.

10:02.

10:03, bet drošs paliek drošs...

10:04 un pirmā nedēļa bija pagājusi.

Harijs atviegloti nopūtās un piesardzīgi novilka segu nost no galvas.

Brīdi vēlāk viņš iznāca saules spoži pielietajā guļamistabā.

Vēl pēc brītiņa viņš nokāpa Kraukļanaga torņa koptelpā. Daži cilvēki uz viņu paskatījās, taču neviens neko neteica, nedz arī centās uzsākt sarunu.

Harijs uzmeklēju jauku, platu rakstāmgaldu, atvilka krēslu un apsēdās. No maciņa viņš izņēma papīra loksni un zīmuli.

Mamma ar tēti bija pilnīgi nepārprotami nobrīdinājuši, ka, kaut arī saprotot viņa sajūsmu par to, ka viņš varēs atstāt mājas un tikt prom no vecākiem, viņam jāraksta vēstule uz mājām katru nedēļu bez izņēmuma, kaut vai tikai tāpēc, lai viņi vienkārši zinātu, ka Harijs ir dzīvs, sveiks un vesels un nav nokļuvis cietumā.

Harijs raudzījās uz tīro papīra lapu. Nu tad tā...

Pēc tam, kad vilciena stacijā bija šķīries no vecākiem, viņš bija...

...sapazinies ar zēnu, kuru uzaudzinājis Dārts Veiders, sadraudzējies ar Cūkkārpas trīs vistrakākajiem jokdariem, saticis Hermioni; tad bija tas Atgadījums ar Šķirmici... Pirmdien viņš bija saņēmis laika mašīnu, kuru lietot pret miega traucējumiem, ticis pie leģendāra neredzamības apmetņa, ko sūtījis nezināms labdaris, izglābis septiņus elšpūšus, stādamies pretī pieciem vecākiem zēniem, kuri izskatījās biedējoši lieli, pie tam viens no viņiem bija draudējis salauzt viņam pirkstu, atskārtis, ka viņam piemīt noslēpumaina tumšā puse, burvestībās iemācījies burt Vēsinātum un bija sācis sacensties ar Hermioni... Otrdien bija nākusi priekšā astronomija, kuru mācīja profesore Aurora Sinistra, kas bija jauka, un maģijas vēsture, kuru mācīja spoks, ko vajadzēja izsvēpēt un aizvietot ar ierakstu atskaņotāju... Trešdien viņš tika pasludināts par Visbīstamāko skolēnu klasē... Ceturtdien - par ceturtdienu labāk vispār nerunāsim... Piektdien - Atgadījums mikstūru klasē, pēc kura viņš šantažēja direktoru, un pēc tam aizsardzības profesors nodarbības laikā lika viņu piekaut, un pēc tam izrādījās, ka aizsardzības profesors ir foršākais cilvēks, kāds jelkad dzīvojis uz Zemes... Sestdien viņš bija zaudējis derībās un devies uz pirmo randiņu, un iesācis pievērst Drako labajai pusei... un tad vēl profesore Trilonija šorīt bija iesākusi izsacīt pareģojumu, kuru nepaguva izteikt līdz galam, kas, iespējams, vairāk vai mazāk norādīja, ka nemirstīgais Tumsas pavēlnieks reiz uzbruks Cūkkārpai.

Harijs domās sakārtoja savu vēstules satura tekstu un sāka rakstīt.

Mīļie mamma un tēti!

Cūkkārpā ir ļoti interesanti. Burvestībās es apguvu, kā pārkāpt Otro termodinamikas likumu, un es satiku meiteni vārdā Hermione Grendžera, kas lasa vēl ātrāk nekā es.

Pagaidām man nekas daudz vairāk nav, ko teikt.

Jūsu mīļais dēls

Harijs Džeimss Poters-Evanss-Veress.

Kāda neliela klases telpa netālu no Kraukļanagu torņa, bet ne pašā tornī, viena no ļoti daudzajām neizmantotajām Cūkkārpas pils telpām. Pelēkas akmens grīdas, sarkanas ķieģeļu sienas, tumši lakoti koka griesti, pie telpas sienām piestiprinātas četras gailošas stikla lodes. Apaļš galds, kas izskatījās kā plata melna marmora plāksne, uzstutēta uz melna marmora kājām, tik resnām kā stabi, taču izrādījās, ka tas ir ļoti viegls (gan svara, gan masas ziņā) un, ja vajadzēja, to nebija grūti pacelt un pārbīdīt citur. Divi mīksti polsterēti krēsli, par kuriem iesākumā bija licies, ka tie piestiprināti pie grīdas nejēdzīgās vietās, taču - kad viņiem beidzot to bija izdevies atklāt - tie pārbīdījās uz vietu, kur tu stāvēji, kolīdz biji saliecies tā, it kā taisītos apsēsties.

Piedevām telpā lidinājās vai vesels bars sikspārņu.

Tieši šajā vietā, šajā mirklī, ko nākotnes vēsturnieki kādu dienu ierakstīs grāmatās - ja vien šis projekts pie kaut kā tiešām novedīs -, divi jauni Cūkkārpas pirmziemnieki aizsāka maģijas zinātnisko izpēti.

Harijs Džeimss Poters-Evanss-Veress - teorētiķis.

Un Hermione Džīna Grendžera - eksperimentatore un izpētes objekts.

Harijam tagad stundās veicās labāk, vismaz tajās nodarbībās, ko viņš uzskatīja par interesantām. Viņš bija izlasījis vēl vairāk grāmatu - un ne jau tikai tās, kas domātas pirmziemniekiem. Vienā no savām divām liekajām stundām viņš katru dienu cītīgi praktizējās pārvērtībās, otru papildu stundu veltīdams slēpprātības pamatiem. Pret sarežģītajiem priekšmetiem viņš attiecās nopietni - ne tikai vienkārši katru dienu iesniedza mājas darbus, bet savā brīvajā laikā, lai kļūtu izcils, mācījās papildus, vēl bez obligātās pamatliteratūras lasīja citas grāmatas, centās šajā priekšmetā pilnveidot savas prasmes, nevis vienkārši atcerēties dažas definīcijas kontroldarbam. Šādi parasti rīkojās tikai kraukļanagi. Un tagad pat Kraukļanagā viņa vienīgie sāncenši bija Padma Patila (kuras vecāki nāca no angliski nerunājošas kultūras un tādējādi bija viņai pamatīgi ieaudzinājuši darba ētiku), Antonijs Goldšteins (kurš piederēja kādai noteiktai etniskai grupai, kuras pārstāvji ieguvuši 25% no Nobela prēmijām) un, protams, pāri visiem kā titāns starp maziem, nevarīgiem kucēniem slāja Hermione Grendžera.

Tieši šim konkrētajam eksperimentam bija nepieciešams tāds izpētes objekts, kas pats bez palīdzības un pamācībām spēj apgūt sešpadsmit jaunas burvestības. Tas nozīmēja, ka izpētes objektam jābūt Hermionei. Tur nebija divu domu.

Šobrīd būtu jāpiemin, ka sikspārņi, kas lidinājās apkārt klasē, nespīdēja.

Harijam bija grūti pieņemt secinājumus, kas izrietēja no šī fakta.

„Ūgeli būgeli!" Hermione vēlreiz noteica.

Jau atkal Hermiones zižļa galā pēkšņi uzradās sikspārnis. Vienu mirkli - tikai tukšs gaiss. Nākamajā mirklī - sikspārnis. Izskatījās, ka uzrašanās brīdī tas jau vicina spārnus.

Un arī šoreiz tas nespīdēja.

„Varbūt beidzam?" ievaicājās Hermione.

„Tiešām gribi beigt?" Harijs izgrūda caur rīkli, kurā, šķiet, kaut kas bija iesprūdis. „Jo varbūt vēl mazliet patrenējoties, tev tomēr izdotos uzburt spīdošu sikspārni?" Viņš vairs neievēroja savas eksperimentālās metodes soļus, ko bija pierakstījis iepriekš, un tas jau bija grēks, bet trakākais bija tas, ka viņš tos neievēroja tādēļ, ka viņam nepatika iegūtie rezultāti, un tas jau bija nāves grēks - par ko tādu var nokļūt Zinātnes ellē, taču šobrīd likās, ka Hariju tas vairs daudz neuztrauc.

„Ko tu šoreiz izmainīji?" Hermione nedaudz apnikusi ievaicājās.

„Ilgumu patskaņiem ū, ē un ī. To ilgumam vajadzētu būt attiecīgi 3 pret 2 pret 2, nevis - 3 pret 1 pret 1."

„Ūgēlī būgēlī!" izsacīja Hermione.

Uzradās sikspārnis tikai ar vienu spārnu, kas virpuļodams nožēlojami nogāzās zemē, un vēl arvien griezās uz riņķi, sizdams spārnu pret pelēko akmens grīdu.

„Nu un kā tad ir īstenībā?" noprasīja Hermione.

„3 pret 2 pret 1."

„Ūgēli būgēli!"

Šoreiz sikspārnim vispār nebija spārnu, un tas ar plakšķi nogāzās zemē kā beigta pele.

„3 pret 1 pret 2."

Un rau, no tiesas uzradās sikspārnis, kas tūdaļ uzšāvās gaisā pie griestiem, spēcīgs, vesels un kvēlodams spoži zaļš.

Hermione apmierināti palocīja galvu. „Forši, kas tālāk?"

Uz labu brīdi iestājās klusums.

„Nopietni? Tiešām visā nopietnībā ir jāizrunā Ūgelī būgelī tā, lai patskaņu ū, ē un ī ilgums būtu attiecībā 3 pret 1 pret 2, citādi nevar iegūt spīdošu sikspārni? Kāpēc? Nu kāpēc? Visu svēto vārdā, nu kāpēc?"

„Bet kāpēc nē?"

„ĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀRRRRRGGHHHH!"

Blaukš. Blaukš. Blaukš.

Harijs kādu brīdi bija prātojis par maģijas dabu un tad bija izstrādājis veselu eksperimentu sēriju, lai pārbaudītu pieņēmumu, ka praktiski viss, ko burvji domājās zinām par maģiju, ir nepareizs.

Tā taču nevar būt, ka tiešām jāsaka „Spārnardium Lidiosa" vienā konkrētā izrunā, lai paceltu kaut ko gaisā, jo - nu nopietni - „Spārnardium Lidiosa"? Vai tiešām Visumam ir tik svarīgi, ka „Spārnardium Lidiosa" jāizrunā tieši tajā vienā pareizajā izteiksmē, citādi spalva gaisā nepacelsies?

Nu nē - ja to tā kārtīgi apdomā, tad skaidrs, ka tā nekad nevar būt. Kāds, nu varbūt ne gluži pirmsskolas vecuma bērns, bet katrā ziņā angliski runājošs maģijas lietotājs, kurš, nospriedis, ka „Spārnardium Lidiosa" izklausās tā gaisīgi un lidinoši, bija pirmais izrunājis šos buramvārdus, vienlaikus veikdams burvestību. Un tad piesacījis citiem, ka buramvārdus nepieciešams izrunāt tieši tā.

Taču (kā Harijs bija izspriedis) tā nevarētu būt īstā burvestības būtība, burvestība nevarētu būt šādi iebūvēta pašos dabas pamatos, tai būtu jābūt iebūvētai tevī.

Ir kāds sens stāsts, ko zina zinātnieki, un tam ir sava morāle. Tas ir stāsts par Blondlo un N stariem.

Drīz pēc rentgenstaru atklāšanas cienījamais franču fiziķis vārdā Prospērs Renē Blondlo, kurš pirmais bija izmērījis radioviļņu ātrumu un pierādījis, ka tie izplatās ar gaismas ātrumu, paziņoja, ka novērojis jaunu neprastu parādību - N starus, kas ierosina blāvu ekrāna izgaismošanos. Bija cieši jāieskatās, lai to varētu saskatīt, taču ekrāns staru iedarbībā kļuva gaišāks. N stariem piemita vairākas interesantas īpašības. Tie noliecās alumīnijā un, ja tos ar alumīnija prizmu safokusēja uz tievu pavedienu, kas apstrādāts ar kadmija sulfīdu, varēja novērot vārgu spīdēšanu tumsā...

Drīz vien arī citu zinātnieku eksperimenti apstiprināja Blondlo novērojumus, un jo īpaši daudz tādu bija Francijā.

Taču bija arī citi zinātnieki, galvenokārt angļi un vācieši, kas iebilda, ka viņiem īsti neizdodas novērot vārgo spīdēšanu.

Blondlo uz to atbildēja, ka visticamāk viņi nebija precīzi uzstādījuši eksperimenta iekārtas.

Kādu dienu Blondlo rādīja N staru demonstrējumu. Gaisma tika izslēgta, un, Blondlo darbojoties ar savu iekārtu, viņa asistents attiecīgi paziņoja, vai ekrāns kļuvis gaišāks vai tumšāks.

Tas bija pilnīgi parasts, normāls demonstrējums, visi novērojumi bija tieši tādi, kā sagaidāms.

Kaut arī amerikāņu zinātnieks vārdā Roberts Vuds bija paklusām nočiepis alumīnija prizmu no Blondlo eksperimentālās iekārtas.

Un ar to arī pienāca N staru noriets.

Īsts, reiz rakstīja Filips Diks, ir tas, kas nepazūd, kad pārstāj tam ticēt.

No šodienas skatupunkta raugoties, Blondlo pārkāpums liekas acīmredzams. Viņš nedrīkstēja savam asistentam atklāt, ko cenšas panākt. Blondlo vajadzēja nodrošināt apstākļus tā, lai asistents nezinātu, ar ko tieši tiek eksperimentēts vai arī kurā brīdī kaut kas tiek mainīts, pirms lūdz viņu raksturot, kā izmainījies ekrāna apgaismojums. Tas būtu bijis tieši tik vienkārši.

Mūsdienās to sauc par aklo metodi, un šis ir viens no paņēmieniem, ko stingri ievēro tagadējie zinātnieki. Ja veiktu psiholoģijas eksperimentu ar mērķi noskaidrot, vai cilvēki vairāk sadusmojas, ja tiem iesit pa galvu ar sarkaniem stekiem, nevis - zaļiem, tad nedrīkst pats novērot subjektus un piekārtot tiem apzīmējumu, kas raksturo to dusmīguma pakāpi. Pareizi būtu uzņemt viņu seju attēlus pēc tam, kad viņi saņēmuši sitienu ar steku, un nosūtīt attēlus vērtētāju komisijai, kuri noteiktu skalā no 1 līdz 10, cik dusmīgs izskatās katrs cilvēks, pilnīgi noteikti nezinot, ar kādas krāsas steku tam tika sists. Un protams, nav arī nekādas vajadzības informēt komisiju par to, ar kādu mērķi vispār tiek veikts šāds eksperiments. Un pilnīgi noteikti arī eksperimentā iesaistītajiem subjektiem nedrīkst teikt, ka jums liekas, ka viņi droši vien dusmotos vairāk, ja saņemtu belzienu ar sarkanu steku. Jūs vienkārši viņiem piedāvātu samaksāt 20 mārciņas, ievilinātu viņus pārbaužu telpā, iebelztu viņiem ar steku, kura krāsa, protams, tiktu izraudzīta nejauši, un uzņemtu fotoattēlu. Patiesībā paša sišana un foto uzņemšana būtu jāveic asistentiem, kuri nav informēti par hipotēzi, lai viņiem nerastos vēlme ietekmēt rezultātus, piemēram, sitot stiprāk vai uzņemot attēlu vairāk vai mazāk piemērotā momentā.

Blondlo izpostīja savu reputāciju ar šo kļūdu, par ko pirmā kursa students eksperimenta plānošanas praktikumā saņemtu nesekmīgu atzīmi un droši vien arī krietnu devu asistējošā laboranta apsmieklu... ja tas notiktu 1991. gadā.

Taču šis atgadījums bija noticis krietni agrāk, 1904. gadā, un tāpēc Robertam Vudam vajadzēja vairākus mēnešus, iekams viņš noformulēja skaidri saprotamu alternatīvu hipotēzi un izdomāja, kā to pārbaudīt, jo daudzi citi zinātnieki bija uzķērušies uz Blondlo māņiem.

Tas notika vairāk nekā divus gadsimtus pēc tam, kad cilvēki bija sākuši lietot zinātniskas metodes. Pat tik vēlu zinātnes vēsturē varēja atgadīties kas tāds, jo šādas kļūdas izskaušana vēl arvien nešķita pašsaprotama.

Un tādēļ bija pat ļoti iespējams, ka nelielajā burvju pasaulē, kur vispār maz ko zināja par zinātni, neviens nebija pacenties izmēģināt pašu pirmo vienkāršāko, acīmredzamo lietu, ko iedomātos pārbaudīt jebkurš mūsdienu zinātnieks.

Grāmatās bija papilnam sarežģītu instrukciju ar visiem iespējamiem paskaidrojumiem, kas tieši ir jāizdara akurāti precīzi, lai veiktu burvestību. Un tāpēc Harijs bija izvirzījis hipotēzi, ka šai procedūrai, kuras laikā rūpīgi jāseko līdzi visām instrukcijām, ievērojot, lai tās tiktu izpildītas pilnīgi pareizi, visticamāk ir sava nozīme. Tā liek tev koncentrēties uz burvestību. Ja kāds tev liktu tikai novēcināt zizli un kaut ko vēlēties, visdrīzāk nekas nenostrādātu. Taču kolīdz esi sācis ticēt, ka burvestība darbojas kādā noteiktā veidā, kolīdz esi iemācījies to arī šajā vienā konkrētā veidā izpildīt, iespējams, tu vairs nespēj sevi pārliecināt, ka tā varētu darboties arī kā citādi...

...tad, ja tu veiktu kādu pavisam nelielu, taču nepareizu pārveidojumu, un vēlētos šo izmainīto burvestības versiju pārbaudīt pats.

Bet ja nu tu nezinātu, kāda ir burvestības sākotnējā, īstā instrukcija?

Ja nu iedotu Hermionei veselu rindu ar viņai nezināmām burvestībām no kādas Cūkkārpas bibliotēkas grāmatas par muļķīgiem joku pesteļiem, kur dažas no šīm burvestībām būtu ar pareizām, grāmatā minētajām instrukcijām, bet citām būtu pamainīts kāds rokas vēziens, kāda buramvārda izruna? Ja nu instrukciju atstātu tādu pašu, bet iestāstītu viņai, ka ar šo burvestību jāvar uzburt sarkanu tārpu, nevis - zilu?

Nu, šajā gadījumā bija izrādījies, ka...

...Harijs pats nespēja noticēt iegūtajiem rezultātiem...

...ja lika Hermionei izrunāt „Ūgeli būgeli", kur patskaņu ilgums ir attiecībā 3 pret 1 pret 1, nevis tā kā būtu pareizi - 3 pret 1 pret 2 -, tad tik un tā viņa spēja uzburt sikspārni, taču tas nespīdēja.

Bet nebija arī tā, ka domāšana par to, ko bursi, neko neietekmē. Nebija tā, ka nozīme ir tikai buramvārdiem un zižļa vēzieniem.

Ja Hermionei pateica pilnīgi aplamu paskaidrojumu par to, ko ar šo burvestību vajadzētu spēt paveikt, tā nedarbojās.

Ja viņai vispār neko nepaskaidroja, ko ar šo burvestību var izdarīt, tā nedarbojās.

Ja viņa zināja visai aptuveni vai neprecīzi, ko šī burvestība dara, tad tā izpildījās tā, kā bija rakstīts grāmatā, nevis tā, kā viņai tika pateikts.

Harijs šajā mirklī burtiski dauzīja galvu pret ķieģeļu sienu. Ne jau spēcīgi. Viņš nevēlējās traumēt savas dārgās smadzenes. Taču ja kaut kādā veidā neizlādēs savu aizkaitinājumu, viņš vienkārši uz līdzenas vietas ņems un aizsvilsies liesmās.

Blaukš. Blaukš. Blaukš.

Tā vien likās, ka Visums tomēr pieprasa, ka jāsaka „Spārnardium Lidiosa" un tas piedevām jāizrunā vienā noteiktā, precīzā veidā, un bija pilnīgi vienalga, ko tu domā par tādu izrunu, tieši tāpat kā dabas procesos nebija absolūti nekādas nozīmes tam, kāds ir tavs viedoklis par gravitāciju.

NU KĀĀĀĀĀĀPĒĒĒĒĒC?

Briesmīgākais šajā visā bija tas pašapmierinātais, uzjautrinātais skatiens Hermiones sejā.

Hermione nebija pierunājama tā vienkārši ņemt un paklausīgi sekot Harija norādēm, nezinot, ar kādu mērķi tas tiktu darīts.

Tāpēc Harijs bija viņai atklājis, ko tieši iecerējis pārbaudīt.

Harijs bija paskaidrojis, kāpēc viņi ar to eksperimentēs.

Harijs bija pamatojis, kādēļ visticamāk neviens burvis pirms viņiem agrāk to vēl nekad nebija iedomājies izmēģināt.

Harijs bija izstāstījis, ka ir pat visai ļoti pārliecināts par sava paredzējuma pareizību.

Jo, kā Harijs bija izteicies - tā nu gan nekad mūžā nevar būt, ka Visums patiešām nosaka, ka tev jāizrunā vārdi „Spārnardium Lidiosa".

Hermione bija aizrādījusi, ka viņa grāmatās bija lasījusi ko citu. Hermione bija pajautājusi, vai Harijam tiešām šķiet, ka viņš savos vienpadsmit gados, nomācījies Cūkkārpā tikai nedaudz vairāk par mēnesi, ir tik ļoti gudrāks par visiem pārējiem pasaules burvjiem, kuri apgalvo pavisam ko citu.

Uz to Harijs bija atbildējis precīzi ar šiem vārdiem:

„Nu bet protams."

Šobrīd Harijs blenza uz sarkano ķiegeļu sienu tieši sev priekšā un apsvēra, diez cik spēcīgi pret to būtu jātriec galva, lai sagādātu sev tādu smadzeņu satricinājumu, kas ietekmētu ilgtermiņa atmiņu tā, ka šo sarunu vairs nevarētu atcerēties. Hermione nesmējās, bet viņš nudien juta, kā viņa izstaro vēlmi smieties, kas uz muguras itin kā radīja neizturamu spiedienu gluži kā tad, ja tev sekotu kāds sērijveida slepkava, tikai šis bija vēl ļaunāk.

„Nu saki taču!" Harijs noteica.

„Nē - es tā nevaru," laipnā balsī atbildēja Hermione Grendžera. „Tas nebūs pieklājīgi."

„Nu vienkārši pasaki un viss!" Harijs sacīja.

„Labi! Tātad tu man te nolasīji veselu lekciju par to, cik grūti ir nodarboties pat ar vienkāršu zinātnisku izpēti un ka kādas problēmas pētniecība var aizņemt pat trīsdesmit piecus gadus, bet tad tu pilnīgi visā nopietnībā gaidīji, ka mums izdosies izdarīt visdižāko atklājumu visas maģijas vēsturē tikai pēc vienas stundas kopīga darba. Un tā pat nebija vienkārša cerība, tu patiešām domāji, ka tas izdosies. Tas ir vienkārši muļķīgi."

„Pateicos. Bet tagad..."

„Es izlasīju visas tās grāmatas, ko tu man iedevi, un es tiešām nezinu, kā šādu kļūdu pareizi sauc. Pārlieku liela pašpārliecinātība? Plānošanas kļūda? Super puper pārmērīgs Leikvobiganas efekts? Nē, tā jānosauc tavā vārdā. Harija nobīde."

„Nu pietiks!"

„Bet tas ir mīlīgi. Un zēniem jau tā mēdz gadīties."

„Tak ņem un nobeidzies!"

„Vai, cik tu esi romantisks."

Blaukš. Blaukš. Blaukš.

„Un - kas tālāk?" ieprasījās Hermione.

Harijs atspieda galvu pret ķieģeļiem. Piere bija sākusi sāpēt vietā, kuru trieca pret sienu. „Nekas. Man jāatgriežas pašā sākumā un jāpārplāno visi eksperimenti."

Harijs visu iepriekšējo mēnesi bija cītīgi strādājis, jau uz priekšu plānodams veselu eksperimentu sēriju, ar ko viņi abi varētu nodarboties līdz pat decembrim.

Tie būtu bijuši patiešām izcili eksperimenti, ja vien jau pati pirmā pārbaude nebūtu apgāzusi galveno pamata hipotēzi.

Harijs nespēja noticēt, ka bijis tik dumjš.

„Paskaidrošu precīzāk," sacīja Harijs. „Es izplānošu vienu jaunu eksperimentu. Es tev paziņošu, kad būšu to sagatavojis, un tad mēs to pārbaudīsim, un tad es atkal plānošu nākamo eksperimentu. Ko tu teiksi par šādu pieeju?"

„Izklausās, ka kāds te ir veltīgi izšķiedis visai pamatīgi daudz pūļu."

Blaukš. Au. Tas bija sanācis sāpīgāk, nekā viņš bija gribējis.

„Tātad," noteica Hermione. Viņa bija atlaidusies pret krēsla atzveltni atkal ar to pašapmierināto smīnu sejā. „Ko tad mēs šodien tādu atklājām?"

„Es atklāju to," Harijs izspieda caur sakostiem zobiem, „ka tad, ja vēlies sākt veikt pašus pamata eksperimentus, risinot kādu patiešām nesaprotamu uzdevumu, kur tev nav pat ne mazākās nojausmas, kas tur kā varētu darboties, izrādās, ka manās grāmatās par zinātnisko metodoloģiju ir sarakstīti pilnīgi mēsli..."

„Potera kungs, kā jūs runājat! Jaunas, godīgas meitenes klātbūtnē!"

„Labi, atvainojos. Bet ja manās grāmatās būtu rakstīts par mesliem - tās ir vēsturiskas naudas nodevas, nav nekas slikts, - tad tajās vajadzēja ierakstīt arī šādu īpaši būtisku padomu: ja esi saskāries ar nesaprotamu parādību, ko nupat tikai plāno sākt pētīt, un tavā rīcībā ir hipotēze, kas var neapstiprināties, ej un vispirms pārbaudi to. Izdomā kādu vienkāršu veidu, kā to ātri izmēģināt, un pāraudi veic tūlīt nekavējoties. Nedomā tik daudz par to, kā izstrādāt advancētu eksperimentu sēriju, kas dotāciju pieteikumā varētu atstāt labu iespaidu uz finansējumu piešķirošajām iestādēm. Vienkārši uzreiz pārbaudi, vai tavas idejas gadījumā nav nepareizas, pirms esi sācis ieguldīt tajās pamatīgu darbu. Nu, vai šo var uzskatīt par ielāgošanas vērtu mācību?"

„Nuuu... pieņemsim," noteica Hermione. „Bet es biju drīzāk cerējusi dzirdēt ko šādu: „Hermiones grāmatas tomēr nav bezjēdzīgas. Tās ir sarakstījuši pieredzējuši, gudri burvji, kas maģiju pārzina krietni labāk nekā es. Man vajadzētu vairāk ņemt vērā to, kas rakstīts Hermiones grāmatās." Vai mēs varam secināt arī šo mācību?"

Šķiet, ka Harijs žokli bija sakodis tik cieši, ka nespēja vairs izspiest ne vārda, tāpēc viņš tikai palocīja galvu.

„Lieliski!" Hermione sacīja. „Man šis eksperiments patika. Mēs no tā ļoti daudz ko iemācījāmies, un tas man prasīja tikai aptuveni stundu."

„ĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀAAAAHHHHHHHHHHHHHHHH!"

Slīdeņu pazemes tuneļi.

Neizmantoto klasi izgaismoja baismīga, zaļa gaisma, šoreiz daudz spožāka un nākdama no nelielas kristāla lodes - tā gan bija apburta tikai uz īsu laiku, taču spocīgo, zaļo gaismu tā izstaroja, mezdama savādas ēnas pār noputējušajiem soliem.

Divi zēnu augumu apveidi, ietinušies pelēkos apmetņos ar kapuci (bez maskām), klusējot bija ienākuši telpā un nosēdušies krēslos pie kāda no soliem viens otram pretī.

Šī bija Beijesa sazvērestības otrā sanāksme.

Drako Malfojs nebija īsti drošs, vai šāds iekārtojums viņam šķiet pieņemams.

Harijs Poters, spriežot pēc viņa sejas izteiksmes, nešaubījās ne mirkli par šīs sanāksmes noskaņu.

Harijs Poters izskatījās tā, it kā būtu gatavs kādu nožmiegt.

„Hermione Grendžera," noteica Harijs Poters, tiklīdz Drako bija pavēris muti. „Nejautā."

Viņš taču nebūs gājis uz vēl vienu randiņu? iedomājās Drako, bet tas nelikās ticami.

„Harij," ierunājās Drako, „piedod, ka tev tā uzbāžos ar šādu jautājumu, bet man nudien interesē, vai tu tiešām pasūtīji tai draņķasiņu meitenei dārgu ēzeļādas maciņu, ko uzdāvināt viņai dzimšanas dienā?"

„Jā, pasūtīju gan. Un tu, protams, jau esi sapratis, kāpēc tas bija nepieciešams."

Drako pacēla roku un apjucis izbrauca ar pirkstiem cauri matiem, apmetņa kapucei norīvējoties gar plaukstas virspusi. Viņš nebija līdz galam sapratis, kāpēc Harijs bija tā rīkojies, taču tagad to nedrīkstēja atzīt. Un slīdeņi zināja, ka viņš aizstāv Hariju Poteru; to viņš bija gana skaidri izrādījis aizsardzības nodarbībā. „Harij," noteica Drako, „cilvēki zina, ka esmu ar tevi draugos, protams, viņi neko nezina par Sazvērestību, bet viņi zina, ka esam darugi, un šādi tavi gājieni nostāda neveiklā situācijā mani."

Harija Potera seja savilkās cietāka. „Visus tos slīdeņus, kuri neapjēdz pamatprincipu, kāpēc jāizturas jauki pret cilvēkiem, kas tev patiesībā nepatīk, vajadzētu sadzīt vienkopus un izbarot čūskām."

„Slīdenī ir daudz tādu cilvēku, kas to nesaprot," Drako nopietni apgalvoja. „Lielākā daļa cilvēku ir stulbi, bet viņu priekšā tev tik un tā jāizskatās labi." Harijam Poteram tas ir jāsaprot, ja viņš vēlas dzīvē kaut ko sasniegt.

„Kāpēc tad tevi tas tik ļoti satrauc, ko domā citi cilvēki? Vai tiešām tu vēlies nodzīvot visu dzīvi, skaidrodams it pēdējo sīkumu katram neaptēstākajam idiotam Slīdenī, ļaujot tam vēl arī tevi vērtēt? Piedod, Drako, bet es savus viltīgos plānus netaisos novienkāršot līdz tādam līmenim, lai tie būtu saprotami arī visdumjākajiem slīdeņiem, tikai tāpēc, ka citādi tava nostāja varētu izskatīties slikti. Pat tava draudzība nav tā vērta. Tad jau dzīvē vairs vispār nebūtu nekādas jautrības. Tikai nemēģini man iestāstīt, ka tad, kad jātiek galā ar kādu slīdeni, kas ir pārāk stulbs, lai pat elpotu, tev pašam nekad nav ienācis prātā, ka tas ir zem tava Malfoju goda, lai vispār ar tādu noņemtos."

Drako no visas tiesas nebija ko tādu apsvēris. Nekad. Krāmēšanās ar idiotiem viņam bija asinīs, viņš ar to nodarbojās, par to nemaz īpaši neaizdomājoties.

„Harij," Drako visbeidzot noteica. „Vienkārši darīt kaut ko, nedomājot par to, kā tas izskatās no malas, nav gudri. Tumsas pavēlnieks arī piedomāja pie tā, kāds izskatīsies citiem! No viņa baidījās un viņu ienīda, bet viņš apzinājās, tieši kādas bailes un naidu vēlas izraisīt. Visiem nākas ņemt vērā to, ko citi cilvēki var padomāt."

Kapucē tērptais augums noraustīja plecus. „Var jau būt. Atgādini man kaut kad, lai tev izstāstu par tādu Eša konformitātes eksperimentu - tas tev varētu šķist visai uzjautrinošs. Šobrīd es tikai piebildīšu, ka ir bīstami neapzināti uztraukties par to, ko cilvēki varētu padomāt, jo tad tu tiešām sāc par to satraukties, un tas vairs nav aukstasinīgs aprēķins. Atceries, kad vecākie slīdeņi mani piecpadsmit minūtes grūstīja un mocīja, es pēc tam uzcēlos kājās un žēlsirdīgi viņiem piedevu. Gluži kā jau labam un kārtīgam Zēnam-Kurš-Izdzīvoja piedienas. Taču, Drako, aukstasinīgie aprēķini saka man priekšā, ka man nav nekādas jēgas no tiem dumjākajiem slīdeņiem, jo man vienkārši nav čūska. Tāpēc neredzu nekādu iemeslu, kāpēc man vajadzētu raizēties, ko viņi domā par to, kā es vadu savu cīņu pret Hermioni Grendžeru."

Drako savaldīja savu aizkaitinājumu un nesavilka rokas dūrēs. „Viņa ir tikai kaut kāda draņķasine," Drako izsacīja mierīgā balsī, kaut vēlējās bļaut. „Ja tev viņa nepatīk, nogrūd viņu pa kāpnēm."

„Kraukļanagi tad zinās..."

„Lai Pansija Pārkinsone nogrūž viņu pa kāpnēm! Tev pat nevajadzēs viņu nekā īpaši pierunāt, tikai piedāvā viņai sirpu un viņa būs ar mieru!"

„Es tad to zināšu! Hermione mani uzveica grāmatu lasīšanas sacensībās, viņai ir labākas atzīmes nekā man, man viņa jāsakauj ar savu prātu, vai arī tas neskaitīsies!"

„Viņa ir tikai kaut kāda nieka draņķasine! Kāpēc tu viņu ņem tik nopietni?"

„Viņai Kraukļanagā ir vara! Kāpēc tevi uztrauc, ko domā kaut kādi tur bezspēcīgi slīdeņu idioti?"

„Tā ir politika! Un ja tu nemāki to spēlēt, tad tev nav nekādas varas!"

„Staigāt pa mēnesi - tā ir vara! Vara ir būt par dižu burvi! Ir daudzi citi varas veidi, kas neliek man visu atlikušo mūžu izdabāt kaut kādiem nejēgām!"

Viņi abi apklusa un gandrīz pilnīgi vienlaicīgi sāka dziļi elpot, lai nomierinātos.

„Piedod," Harijs Poters pēc kāda brīža noteica, no pieres noslaucījis sviedrus. „Piedod, Drako. Tavās rokās ir liela politiskā vara, un tas ir loģiski, ka vēlies to saglabāt. Tev nākas rēķināt, ko slīdeņi domā. Tā ir būtiska spēle, un es nedrīkstēju to noniecināt. Bet tu nevari pieprasīt, lai es pazeminu savu spēles līmeni Kraukļanagā tikai tāpēc, lai tava draudzība ar mani nenostādītu tevi sliktā stāvoklī. Saki slīdeņiem, ka tu tikai ar sakostiem zobiem paciet to, ka tev jāizliekas par manu draugu."

Precīzi to Drako arī bija pateicis slīdeņiem, un viņš vēl arvien īsti nebija pāliecināts, vai tiešām bija melojis, to sakot.

„Lai vai kā," Drako noteica. „Runājot par tavu sabiedrisko tēlu. Baidos, ka man tev ir sliktas ziņas. Rita Knisle ir šo to uzošņājusi par tevi un sāk uzdot jautājumus."

Harijs Poters uzrauca uzacis. „Kas tā tāda?"

„Viņa publicē rakstus Dienas Pareģī," Drako paskaidroja. Viņš apvaldīja balsi, lai tajā nebūtu nojaušams satraukums. Dienas Pareģis bija viens no tēva galvenajiem instrumentiem, ko viņš lietoja gluži kā burvju zizli. „Tā ir avīze, kuras rakstus cilvēki uztver nopietni. Rita Knisle raksta par slavenībām un, kā viņa pati izsakās, ar savu aso spalvu pārdur viņu pārlieku uzpūsto slavas burbuli. Ja viņa neuzies par tevi kādas neglaimojošas baumas, tad tās vienkārši sagudros pati."

„Sapratu," noteica Harijs Poters. Zem kapuces viņa zaļi izgaismotā seja rādījās īpaši domīga.

Drako mirkli vilcinājās, pirms sacīt to, ko vajadzēja paziņot. Nu jau kāds noteikti bija nodevis ziņas tēvam, ka viņš ir aizstāvējis Hariju Poteru, un tēvs arī pamanīs, ka Drako nebija par to rakstījis savā uz mājām nosūtītajā vēstulē, un tēvs arī sapratīs, ka Drako nemaz nebija cerējis, ka spēs to tiešām paturēt noslēpumā, kas dod nepārprotamu zīmi, ka Drako tagad īsteno pats savu spēli, aizstāvot tēva pozīciju, jo tad, ja Drako tiešām būtu pārvilināts citā pusē, viņš būtu vēstulē sniedzis nepatiesas ziņas.

No tā izrietēja, ka tēvs visticamāk sagaidītu, ka Drako teiks to, ko viņš tagad grasījās sacīt.

Spēlēt īstu spēli ar tēvu bija visai nervus kutinoši, pat kaut arī viņi abi bija uz vienu roku. Savā ziņā tas bija aizraujoši, taču Drako arī zināja, ka beigās tik un tā izrādīsies, ka tēvs šo spēli prot labāk. Citādi jau nemaz nevarētu būt.

„Harij," Drako galu galā noteica. „Šis nebūs tikai ierosinājums. Šis nebūs vienkārši padoms. Tā tas tik tiešām notiek. Varu gandrīz pilnīgi droši apgalvot, ka mans tēvs var atsaukt to rakstu. Taču tas nebūs par velti."

To, ko tēvs tik tiešām varētu būt gribējis, lai Drako saka Harijam, Drako gan tomēr skaļi neizteica. Harijam Poteram tas būs jāizspriež pašam vai arī jāpaliek neziņā.

Taču Harijs Poters, smaidīdams zem kapuces, papurināja galvu. „Man nav vajadzības tikt vaļā no Ritas Knisles."

Drako pat necentās balsī noslēpt pārsteigumu. „Tikai nesaki, ka tevi neuztrauc arī tas, ko par tevi raksta avīzē!"

„Mani tas satrauc mazāk, nekā tu varbūt domā," atbildēja Harijs Poters. „Bet man ir savas metodes, kā tikt galā ar tādām kā Rita Knisle. Tam man Lūcija palīdzību nevajag."

Pirms Drako paguva attapties, viņa sejā parādījās satraukums. Lai arī ko Harijs Poters bija iecerējis turpmāk, tas būs kaut kas tāds, ko tēvs nebūs paredzējis, un Drako sāka raizēties par to, kur tas varētu novest.

Drako arī atskārta, ka zem kapuces sāk svīst mati. Viņš tādu kapuci nekad agrāk nebija vilcis, tāpēc nebija iedomājies, ka visticamāk nāvēžu apmetņos ir iestrādāta arī atvēsināšanas burvestība.

Harijs Poters saviebies vēlreiz no pieres noslaucīja sviedrus, izņēma zizli, notēmēja ar to gaisā, ievilka dziļu elpu un izteica: „Vēsinātum!"

Mirkli vēlāk Drako sajuta vēsmiņu.

„Vēsinātum! Vēsinātum! Vēsinātum! Vēsinātum! Vēsinātum!"

Harijs Poters nolaida zizli - likās, ka viņam nedaudz trīc roka, - un noglabāja to atkal apmetnī.

Nu jau visa telpa bija kļuvusi manāmi aukstāka. Arī Drako to būtu spējis, bet tik un tā - visu cieņu.

„Tātad," Drako ierunājās. „Zinātne. Tu man gribēji kaut ko izstāstīt par asinīm."

„Mēs abi asinis izpētīsim," Harijs Poters sacīja. „Veicot eksperimentus."

„Nu labi," Drako noteica. „Kas tie būs par eksperimentiem?"

Harijs Poters zem kapuces viltīgi nosmīnēja un atbildēja: „To tu man pateiksi pats."

Drako bija dzirdējis par tādu sokratisko metodi, kas ir mācīšanas metode, uzdodot jautājumus (tā nosaukta sengrieķu filozofa vārdā, kurš bija pārāk gudrs, lai būtu vienkāršs vientiesis, un tādēļ noteikti bija slēpis savu tīrasiņu burvja identitāti). Vienam viņa privātskolotājam īpaši patika lietot sokrātisko mācību metodi. Tā bija kaitinoša, taču iedarbīga.

Un tad bija Potera metode, kas bija pilnīgi vājprātīga.

Taisnības labad jāsaka, ka Harijs Poters vispirms bija izmēģinājis sokratisko metodi, taču ar Drako tā tomēr īsti labi nebija izdevusies.

Harijs Poters bija pajautājis, kā Drako varētu noraidīt tīrasinības piekritēju hipotēzi, ka burvji tagad vairs nespēj paveikt visādas foršas lietas, ko tie prata pirms astoņsimts gadiem, tāpēc, ka ir krustojušies ar vientiešiem un niekkalbjiem.

Drako bija atbildējis, ka nesaprotot, kā Harijs Poters tagad spēj tā vienkārši sēdēt un vēsā mierā apgalvot, ka šeit tomēr neslēpjoties nekāds āķis.

Harijs Poters vēl arvien pavisam mierīgā garā bija paskaidrojis, ka gadījumā, ja te būtu kāds āķis, tas būtu tik nožēlojami acīmredzams, ka tad viņu pašu vajadzētu sasiet un izbarot čūskām; taču tas nav domāts kā ķeramais slazds, tas ir tikai nosacījums, kuru ievēro zinātnieki - ka vispirms jācenšas noraidīt pašam savu teoriju, un, ja tiešām esi nopūlējies no visas sirds, bet tas neizdodas, tad to var uzskatīt par uzvaru.

Drako bija norādījis uz šī principa īpašo stulbumu, iebilstot, ka tādā gadījumā, lai apstiprinātu izdzīvošanas iespējas divkaujā, nāktos šaut Avada Kedavra pašam uz savām kājām un netrāpīt.

Harijs Poters bija apstiprinoši pamājis ar galvu.

Drako galvu bija papurinājis.

Tad Harijs Poters bija licis priekšā tādu skaidrojumu, ka zinātnieki cenšas noraudzīties, kā idejas karo viena ar otru, lai redzētu, kura galu galā uzvarēs, un šo kauju nevar izcīnīt bez pretinieka, tāpēc Drako vajagot izraudzīties konkurējošas hipotēzes, kuras beigās zaudētu tīrasinības idejām, - šis Drako jau bija mazliet labāk saprotams, kaut arī Harijs Poters to bija izteicis ar visai lielu nepatiku. Lai saprastu šo principu, esot jāiedomājas tā: ja pastāvētu tāda saistība, ka tad, ja tīrasinības idejas tiešām ir patiesas, tad debesīm ārā būtu jābūt zilā krāsā, bet, ja īstenībā darbojas kāda cita teorija, tad debesīm būtu jāizskatās zaļām; bet neviens tās debesis vēl nebūtu redzējis; un tad zinātnieki izietu ārā, paskatītos debesīs un redzētu, ka ir uzvarējuši tīrasiņi; un ja šādi teorija apstiprinātos sešas reizes pēc kārtas, tad cilvēki sāktu atzīt sakarību.

Pēc tam Harijs Poters bija iebildis, ka visi Drako izraudzītie pretinieki esot pārāk vāji -, sakaujot šādus sāncenšus, tīrasinības idejas negūs pietiekamu apstiprinājumu, jo cīņa nebūs gana iespaidīga. Arī šis Drako likās saprotami. Burvji ir kļuvuši vājāki, jo mājas elfi zog mums maģiju viņam pašam arī vairs nešķita pietiekami pārliecinošs argments.

(Tiesa gan, Harijs Poters bija apgalvojis, ka šī ideja vismaz esot pārbaudāma tādā veidā, ka varētu noskaidrot, vai mājas elfi ar laiku ir kļuvuši spēcīgāki, un tad pat bija uzzīmējis shēmu, attēlojot, kā mājas elfu spēks pieaug, un tad ar vēl vienu bija parādījis, kā burvju spēks samazinās, un tad, ja šīs abas shēmas būtu iespējams apvienot, tas norādītu, ka pie vainas tiešām ir mājas elfi - kas viss tika izteikts tik pilnīgā nopietnībā, ka Drako pēkšņi bija sagribējies paņemt pie dziesmas Dobiju un stingri nopratināt viņu veritaseruma iedarbībā.)

Un visbeidzot Harijs Poters bija izteicis, ka Drako nedrīkst jau iepriekš noteikt cīņas iznākumu, zinātnieki nav dumji, to varētu uzreiz pateikt, ka cīņa ir iestudēta, tāpēc tai jābūt īstai kaujai starp divām atšķirīgām teorijām, kur abas patiešām varētu izrādīties patiesas. Tās jāpakļauj tādam pārbaudījumam, kurā varētu uzvarēt tikai īstā hipotēze, pārbaudei jābūt tādai, kas dotu atšķirīgu rezultātu atkarībā no tā, kura hipotēze ir pareiza, un šo procesu uzraudzītu pieredzējuši zinātnieki, lai pārliecinātos, ka secinājumi patiesi izdarīti pareizi. Harijs Poters bija apgalvojis, ka viņam pašam tikai interesējot noskaidrot, kā tad īstenībā pārmantojas asinis, un tas nozīmē, ka viņš grib redzēt skaidrus un nepārprotamus pierādījumus, ka tīrasinības teorija patiešām ir neapstrīdami uzvarējusi, tāpēc Drako viņu te tagad neapmānīs ar visādām sagudrotām un viegli apgāžamām teorijām.

Kaut arī Drako bija sapratis, kāpēc tas ir vajadzīgs, viņš tomēr nebija spējis izdomāt nevienu - Harija Potera vārdiem izsakoties - „gana ticamu alternatīvu" šai domai, ka burvju spējas samazinās, jo viņi atšķaidījuši savas asinis ar dubļiem. Šis apgalvojums vienkārši šķita pārāk acīmredzami patiess.

Un tad Harijs Poters bija visai apjucis izteicis, ka neesot varējis iedomāties, ka Drako tiešām tik slikti spēj iztēloties skatījumu no citas puses, nu gan jau tomēr esot jābūt arī tādiem nāvēžiem, kas bija iebilduši pret tīrasinības hipotēzi, nākot klajā ar daudz ticamākiem argumentiem paši pret savu pusi nekā tiem, kurus šobrīd piedāvāja Drako. Ja Drako šobrīd censtos aizstāvēt Dumidora pusi un būtu izteicis hipotēzi par mājas elfiem, viņam nevienu nebūtu izdevies pārliecināt pat ne mazākajā mērā.

Drako nācās tam piekrist.

Un tad, lūk, Potera metode.

„Lūdzu, Dr. Malfoj," čīkstēja Harijs Poters, „nu kāpēc jūs nepieņemsiet manu rakstu?"

Harijam Poteram bija nācies atkārtot teikumu: „Vienkārši izliecies, ka tu izliecies par zinātnieku," trīs reizes, iekams Drako visbeidzot to bija sapratis.

Tajā brīdī Drako bija atskārtis, ka ar Harija Potera smadzenēm kaut kas nepavisam nav kārtībā, un visticamāk ikviens, kurš mēģinātu viņa prātam piekļūt ar lasprātību, nekad vairs netiktu no tā ārā.

Tad Harijs Poters bija ņēmis un paskaidrojis šo domu sīkāk: Drako jātēlo nāvēdis, kas ieņem zinātniska žurnāla redaktora amatu un izliekas par Dr. Malfoju, kuram jānoraida sava pretinieka Dr. Potera raksts ar nosaukumu „Maģisko spēju pārmantojamība", bet, ja viņš, būdams nāvēdis, nerīkosies tā, kā darītu īsts zinātnieks, viņš tiks atklāts un notiesāts, pie tam Dr. Malfoju novēro vēl arī citi zinātnieki, viņa amata tīkotāji, tāpēc viņam jāpanāk, lai izskatītos, ka Dr. Potera raksts noraidīts neitrālu zināntisku iemeslu dēļ, vai arī viņš zaudēs savu žurnāla redaktora amatu.

Bija taisni brīnums, ka Šķirmice šobrīd neatradās Svētā Mango dziednīcā, neprātā pie sevis kaut ko murminādama.

Piedevām šī bija vissarežģītākā situācija, kurā kāds Drako vispār jebkad bija lūdzis iejusties, tāpēc viņam nenāca ne prātā noraidīt šādu izaicinājumu.

Šobrīd, kā Harijs Poters bija izteicies, viņi bija sākuši tā labi iejusties tēlā.

„Diemžēl, Dr. Poter, jūs šo rakstu esat uzrakstījis ar nepareizas krāsas tinti," Drako noteica. „Nākamais!"

Dr. Potera tēlojums bija patiešām lielisks, savelkot seju izmisuma pilnā čumurā, un Drako sajuta sev cauri izskrienam Dr. Malfoja apmierinājuma dzirksti, kaut arī viņš tēloja nāvēdi, kas tikai izlikās būt par Dr. Malfoju.

Tas bija jautri. Šādi viņš varētu darboties vai visu atlikušo dienu.

Dr. Poters uzcēlās no krēsla, bēdu sagrauzts, un ar smagiem soļiem vilkās projām, tad viņš pārvērtās par Hariju Poteru, parādīdams Drako paceltus īkšķus, tad atkal pārtapa par Dr. Poteru, kurš no jauna sāka tuvoties viņam ar apņēmīgu smaidu sejā.

Dr. Poters nosēdās un lika priekšā Dr. Malfojam pergamenta loksni, uz kuras bija rakstīts:

Maģisko spēju pārmantojamība

Dr. H. Dž. Poters-Evanss-Veress, Pietiekami attīstītās zinātnes institūts

Mans novērojums:

Mūsdienu burvji nespēj paveikt neko tik iespaidīgu

kā burvji pirms 800 gadiem.

Mans secinājums:

Burvju spējas kļuvušas vājākas, jo burvji jaukuši

savas asinis ar vientiešiem un niekkalbjiem.

„Dr. Malfoj," cerīgi ierunājās Dr. Poters, „es domāju, ka žurnālā Neatkārtojami Rezultāti varētu tikt publicēts mans raksts ar nosaukumu „Maģisko spēju pārmantojamība"."

Drako ar smaidu aplūkoja pergamenta gabalu, apsvērdams iespējamos noraidījumus. Profesori nepieņemtu tik īsu eseju, tāpēc...

„Dr. Poter, raksts ir par garu," paziņoja Dr. Malfojs.

Uz vienu mirkli Dr. Potera sejā bija redzams patiess, neticības pilns izbrīns.

„Ā..." novilka Dr. Poters. „Nu bet, ja es noņemtu to tukšo līniju, kas atdala novērojumus no secinājumiem, un abas rindkopas savienotu ar saikli tāpēc..."

„Tad būs par īsu. Nākamais!"

Dr. Poters sagumis aizvilkās projām.

„Nu labi," noteica Harijs Poters, „tas tev jau sāk sanākt pat pārāk labi. Vēl divas reizes izmēģināsim, bet tad trešajā reizē izspēlēsim īstu situāciju bez jokošanās; es atkal nākšu uzreiz pie tevis, bet tad tev raksts būs jānoraida, patiešām balstoties uz tā saturu, jo atceries, ka zinātniskie sāncenši uzrauga tavu darbību."

Nākamais Dr. Potera iesniegtais raksts bija visādā ziņā pati pilnība, dižākais no rakstiem, kāds jelkad tapis, taču diemžēl to nācās noraidīt, jo Dr. Malfoja žurnālam šobrīd esot tehniska problēma nodrukāt burtu „e". Dr. Poters piedāvāja pārveidot tekstu, lai tajā nebūtu vārdi ar „e" burtu, bet Dr. Malfojs bija paskaidrojis, ka patiesībā žurnālam esot tehniskas problēmas nodrukāt arī visus citus patskaņus.

Pēc tam nākamais raksts tika noraidīts, jo bija otrdiena.

Patiesībā vispār bija sestdiena.

Dr. Poters par to izteica iebildumu, taču pretī saņēma vien atbildi: „Nākamais!"

(Drako sāka saprast, kāpēc Strups savu ietekmi pār Dumidoru izlietoja tikai tam, lai varētu ieņemt amatu, kurā atļauts izturēties nejauki pret skolēniem.)

Bet tad...

Dr. Poters nāca pie viņa, smīnēdams aiz pārākuma apziņas.

„Te būs mans jaunākais raksts Maģisko spēju pārmantojamība," Dr. Poters pašpārliecināti paziņoja, pastūmis uz priekšu pergamenta loksni. „Esmu nolēmis, ka ļaušu jūsu žurnālam to publicēt, turklāt raksta sastādīšanas laikā esmu ievērojis pilnīgi visas jūsu žurnāla noteiktās vadlīnijas, lai jūs to varētu publicēt pēc iespējas drīzākā laikā."

Viņa nāvēža tēls nolēma, ka pēc misijas beigām Dr. Poteru vajadzēs sadzīt rokā un nobeigt. Dr. Malfojs sejā izspieda pieklājīgu smaidu, jo konkurējošie zinātnieki viņu vēroja, un pavēra muti...

(Klusums ievilkās, Dr. Poteram nepacietīgi viņā noraugoties.)

...„Ļaujiet man, lūdzu, mirklīti to apskatīt."

Dr. Malfojs paņēma pergamenta loksni un to rūpīgi izlasīja rindiņu pa rindiņai.

Nāvēža tēls sāka satraukties par to, ka tomēr nav īsts zinātnieks, bet Drako pats centās izdomāt sakāmo, kas izklausītos pēc Harija Potera runasveida.

„Jums, ā, jāapsver vēl citi iespējamie izskaidrojumi savam, ē, novērojumam, ar vienu vien nepietiks..."

„Vai tiešām?" viņu pātrauca Dr. Poters. „Kāds cits izskaidrojums tad vēl varētu būt? Piemēram: mājas elfi zog mums maģiju? Mani dati, Dr. Malfoj, norāda tikai uz vienu vienīgu iespējamo secinājumu. Citu ticamu hipotēžu vienkārši nav."

Drako izmisīgi centās piedabūt savas smadzenes darboties - ko gan viņš teiktu, ja pārstāvētu Dumidora nostāju? Ko viņi paši vispār apgalvo, kāds tad ir iemesls tam, ka burvju spējas kļūst vājākas - Drako patiesībā nekad par to nebija iedomājies painteresēties...

„Ja jūs nevarat izdomāt, kā citādi būtu skaidrojami šie dati, jums, Dr. Malfoj, jāpublicē mans pētījums."

Redzot to smīnu Dr. Potera sejā, Drako vairs neizturēja.

„Ak tā?" atcirta Dr. Malfojs. „Un kā tad tu vari zināt, ka maģija pati par sevi nekļūst vājāka?"

Laiks gluži vai apstājās.

Drako un Harijs Poters pārmija šausmu pārņemtus skatienus.

Tad Harijs Poters izmeta ko tādu, kas visticamāk bija īpaši nepieklājīgs vārds, ja esi audzis vientiešu ģimenē. „To es nemaz neiedomājos!" noteica Harijs Poters. „Bet man vajadzēja iedomāties! Pazūd pati maģija. Nolādēts, nolādēts, nolādēts!"

Satraukums Harija Potera balsī pielipa arī viņam. Drako nemanot jau bija ieslidinājis roku mantijā un satvēris zizli. Viņam bija licies, ka Malfoju nams ir drošībā; kamēr vien tika slēgtas laulības ar tādām ģimenēm, kuru asiņu tīrībai var izsekot vismaz līdz četrām paaudzēm, tām dzimtām bija jābūt drošībā; viņam agrāk nekad nebija ienācis prātā, ka maģijas izzušana varētu būt neizbēgama, lai kā arī nerīkotos. „Harij, bet ko mums darīt?" Drako balss aiz bailēm vērtās skaļāka. „Bet ko mums darīt?"

„Ļauj padomāt!"

Brītiņu vēlāk Harijs paķēra no blakus sola to pašu spalvu, ar ko bija sastādījis tekstu savam iedomu rakstam, un uz jau aprakstītās pergamenta loksnes sāka steigšus skribelēt kaut ko klāt.

„Mēs noskaidrosim, kas tur par lietu," Harijs izsacīja aizžņaugtā balsī. „Ja maģija pati par sevi izzūd, mēs noskaidrosim, cik ātri tā izzūd un cik daudz laika atlicis, kamēr vēl kaut ko var mainīt, un tad noskaidrosim iemeslu, kāpēc tā izzūd, un tad varēsim arī kaut ko darīt. Drako, vai burvju spējas samazinās vienmērīgā ātrumā, vai arī ir bijuši tādi kā pēkšņi kritumi?"

„Es... es nezinu..."

„Tu man teici, ka neviens vairs nespēj to, ko četri Cūkkārpas dibinātāji. Tātad tas nozīmē, ka maģijas izzušana novērojama jau astoņsimts gadus? Vai neatceries kaut ko tādu, ka, piemēram, pirms piecsimts gadiem sākušās pēkšņas problēmas ar maģiju?"

Drako izmisīgi centās piespiest prātu darboties. „Es tikai zinu, ka visu laiku apgalvo, ka neviens nekad nav bijis tik prasmīgs kā Merlins, bet pēc viņa neviens vairs nav spējis līdzināties Cūkkārpas dibinātājiem."

„Nu labi," Harijs noteica. Viņš vēl arvien steidzīgi kricelēja burtus. „Jo pirms trīs gadsimtiem vientieši sāka vairs neticēt maģijai, tāpēc es iedomājos, ka varbūt tas kaut ko izskaidro. Un pirms pusotra gadsimta vientieši sāka lietot tādas tehnoloģijas, kas maģijas klātbūtnē pārstāj darboties, tad es iedomājos, ka varbūt var pastāvēt arī otrāds iespaids."

Drako pielēca kājās no krēsla, vārīdamies trakās dusmās, ka tikko spēja parunāt. „Pie vainas tie vientieši..."

„Sasodīts!" uzrēja Harijs. „Tu vispār ieklausījies tajā, ko pats teici? Maģija izzūd jau astoņsimt gadu garumā, bet vientieši tad vispār nedarīja neko ievērības cienīgu! Ir jānoskaidro patiesība! Vientieši varētu būt ar to kaut kā saistīti, taču, ja tā tomēr nav, bet tu visu vainu novelsi uz vientiešiem, tad tādā veidā mēs nekad neizspriedīsim, kas īstenībā notiek, līdz kādu dienu tu vienkārši pamodīsies no rīta un sapratīsi, ka tavs zizlis ir tikai parasta koka nūjiņa!"

Drako aizžņaudzās rīkle. Tēvs savās runās bieži bija minējis, ka zižļi mums rokās salūzīs, taču Drako tā īsti līdz galam nekad nebija aizdomājies, ko tas nozīmē, jo ar viņu jau nekas tāds nekad nenotiktu. Bet tagad pēkšņi šāda iespēja kļuva pavisam īsta. Tikai parasta koka nūjiņa. Drako iedomājās, tieši kā tas būtu, ka izstiep zizli, mēģini veikt burvestību, taču nekas tā arī nenotiek...

Šāda liksta varētu piemeklēt ikvienu.

Varbūt nekad vairs nebūs ne pašu burvju, ne arī maģijas. Būs tikai vientieši, kuriem saglabājušās pāris leģendas par to, ko reiz pratuši viņu senči. Daži no šiem vientiešiem sauktos Malfoji, un tas arī būtu viss, kas būtu palicis pāri no viņa dzimtas vārda.

Pirmo reizi mūžā Drako no tiesas saprata, kāpēc vispār tādi nāvēži pastāv.

Viņš to vienmēr bija uzskatījis par pašsaprotamu, ka tad, kad izaugs liels, kļūs par nāvēdi. Tagad Drako saprata, viņš apzinājās, kāpēc tēvs un tēva draugi bija zvērējuši atdot savas dzīvības, lai novērstu šīs postažas atnākšanu; ir tādas lietas, par kurām nevari tā vienkārši stāvēt malā un noraudzīties, kā tās notiek. Bet ja nu šī nelaime pienāks tik un tā par spīti visiem upuriem, lai arī cik daudz draugu viņi nebūtu zaudējuši cīņā pret Dumidoru - un cik daudz radinieku -, ja nu tas viss bija veltīgi...

„Maģija nedrīkst tā vienkārši izdzist," Drako noteica. Balss viņam aizlūza. „Tas nebūtu godīgi."

Harijs pārstāja rakstīt un pacēla skatienu. Viņa seja rādījās dusmīga. „Tēvs tev nekad nav teicis, ka dzīve nav godīga?"

Tēvs to bija atgādinājis ikreiz, kad vien viņš bija atļāvies pateikt vārdu „godīgi". „Bet, bet, tas šķiet tik briesmīgi, ja jānotic tam, ka..."

„Drako, es tev izstāstīšu par tādu Tarska litāniju, kā es to saucu. Katru reizi tā skan citādi. Šajā gadījumā tā iznāk šāda: Ja pasaulē izzūd maģija, es vēlos ticēt tam, ka pasaulē izzūd maģija. Ja pasaulē maģija neizzūd, tad es nevēlos ticēt tam, ka pasaulē izzūd maģija. Neļauj man turēties pie nevēlamiem uzskatiem. Ja dzīvojam tādā pasaulē, kurā maģija izzūd, tad tam mums arī jātic; ir jāzina, kas mūs sagaida, lai varam to apturēt vai pašā ļaunākajā gadījumā vēl atlikušajā laikā vismaz paspēt tam sagatavoties. Tikai tāpēc, ka neticēsi, tas neapturēs notikumu. Tāpēc vienīgais jautājums, kas mums tik tiešām jānoskaidro, ir, vai patiesībā maģija izzūd, un ja tā tas šajā pasaulē ir iekārtots, tad tam arī jātic. Džendlina litānija: Kas ir patiess, tas vienmēr bijis patiess, atzīšana īstenību ļaunāku nepadara. Vai skaidrs, Drako? Vēlāk es tev likšu to iekalt no galvas. Šīs litānijas jāatkārto pie sevis, kad vien sāk rasties domas, ka vajadzētu sākt ticēt kaut kam, kas nav gluži patiess. Zini, vispār tev tās būtu jānoskaita tieši tagad. Kas ir patiess, tas vienmēr bijis patiess, atzīšana īstenību ļaunāku nepadara. Atkārto."

„Kas ir patiess, tas vienmēr bijis patiess," Drako atkārtoja drebošā balsī, „atzīšana īstenību ļaunāku nepadara."

„Ja maģija izzūd, es vēlos ticēt tam, ka maģija izzūd. Ja maģija neizzūd, es nevēlos ticēt tam, ka maģija izzūd. Atkārto."

Drako norunāja minētos vārdus, vēderam nelāgi saraujoties.

„Labi," Harijs noteica, „atceries, ka tā var arī nebūt, un tad nebūs jātic tam, ka maģija izzūd. Vispirms tikai jānoskaidro, kas patiesībā notiek, kādā pasaulē mēs īstenībā dzīvojam." Harijs pievērsās atpakaļ savam rakstu darbam, vēl kaut ko pieskricelēja klāt un tad pagrieza pergamenta loksni pret Drako tā, lai viņš varētu salasīt. Drako noliecās pār galdu, un Harijs piebīdīja tuvāk zaļās gaismas avotu.

Novērojums:

Burvju spējas vairs nav tik spēcīgas, kādas tās bija Cūkkārpas dibināšanas laikā.

Hipotēzes:

1. Pati maģija izzūd.

2. Burvji krustojas ar vientiešiem un niekkalbjiem.

3. Ir zudušas zināšanas, kā veikt spēcīgas burvestības.

4. Burvji bērnībā ēd nepareizu pārtiku, vai arī cita ar asiņu pārmantojamību nesaistīta faktora ietekmē tie izaug vājāki.

5. Maģiju ietekmē vientiešu tehnoloģijas. (Arī 800 gadus senā pagātnē?)

6. Spēcīgākiem burvjiem ir mazāk bērnu (Drako = vienīgais bērns? Noskaidrot, vai 3 spēcīgiem burvjiem - Drebelim / Dumidoram / Tumsas pavēlniekam - ir bērni.)

Pārbaudes:

„Nu tā," Harijs noteica. Elpa viņam nu jau bija kļuvusi mierīgāka. „Tātad, sastopoties ar mulsinošu gadījumu, par kuru nav ne jausmas, kā to varētu skaidrot, visprātīgāk ir sākt ar pavisam vienkāršām parbaudēm, ar kurām uzreiz var iegūt saprotamus rezultātus. Vajag pārbaudes, ar kurām ātri atsijāt patiesos pieņēmumus no nepatiesajiem. Jāveic tādi novērojumi, kas dotu atšķirīgus rezultātus kaut vismaz vienai no šīm hipotēzēm."

Drako apstulbis blenza uz sarakstu. Pēkšņi viņš atskārta, ka var nosaukt ārkārtīgi daudzus tīrasiņus, kas ir vienīgie bērni ģimenē. Viņš pats, Vinsents, Gregorijs, praktiski visi tīrasiņi. Divi spēcīgākie burvji, kurus visi zina, ir Dumidors un Tumsas pavēlnieks, un ne vienam, ne otram nav bērnu - tieši kā Harijs bija pieņēmis...

„Būs tiešām grūti noteikt atšķirību starp 2. un 6. punktu," Harijs sacīja, „jo abus ietekmē asiņu pārmantojamība, nāksies mēģināt izsekot laikā burvju spēju izzušanai un tad jāsalīdzina šie dati ar to, cik daudz bērnu bijuši burvju ģimenēs, un jānosaka, cik ļoti maģiskās spējas atšķiras vientiešu ģimenēs augušajiem no tīrasiņiem..." Harijs ar pirkstiem satraukti bungāja pa galdu. „Šobrīd 6. vienkārši saliksim kopā ar 2. un nosauksim to par asiņu hipotēzi. 4. punkts ir maz ticams, jo tad būtu manīts kāds pēkšņs spēju kritums, tiklīdz burvji sāka uzturā lietot jaunus ēdienus - grūti iedomāties tādu vides faktoru, kas būtu varējis mainīties vienmērīgi 800 gadu garumā. 5. arī ir maz ticams tā paša iemesla dēļ - nav pēkšņa krituma - vientiešiem pirms 800 gadiem nebija nekādu īpaši interesantu tehnoloģiju. 4. vispār varētu būt līdzīgs 2., bet 5. savā ziņā izpaustos tāpat kā 1.. Tāpēc lielos vilcienos mums būtu jāmēģina noteikt atšķirību starp 1., 2. un 3. pieņēmumu." Harijs pagrieza pergamentu pret sevi, apvilka elipsi ap katru no nosauktajiem trīs skaitļiem, tad pagrieza to atpakaļ. „Maģija izzūd, asinis kļūst vājākas, ir zudušas zināšanas. Kāda pārbaude dotu atšķirīgu rezultātu tā, lai varētu noteikt, kura no šīm teorijām ir pareiza? Vai varam atrast ko tādu, kas parādītu, kura no šīm ir nepareiza?"

„Es taču nezinu!" iesaucās Drako. „Ko tu man prasi? Tu te esi zinātnieks!"

„Drako," Harijs sacīja, balsī ieskanoties lūdzošam izmisumam, „es zinu tikai to, ko zina vientiešu zinātnieki! Burvju pasaulē esi uzaudzis tu, bet es nē! Tu zini daudz vairāk burvestību un arī daudz vairāk par pašu maģiju nekā es, un, pirmkārt, vispār šī bija tava doma, tāpēc sāc tagad domāt kā zinātnieks un atrodi risinājumu!"

Drako smagi norija siekalas un rūpīgi nopētīja uzrakstīto.

Maģija izzūd... burvji krustojas ar vientiešiem... ir zudušas zināšanas...

„Kāda būtu pasaule, ja tajā zustu maģija?" ievaicājās Harijs Poters. „Tu par maģiju zini daudz vairāk, prātojumi būtu jāizsaka tev, nevis man! Iedomājies, ka tev jāpastāsta, kā tas izpaustos - kas tad tādā gadījumā notiek?"

Drako sāka iztēloties. „Burvestības, kas pirms tam darbojās, vairs nedarbotos." Burvji vienu rītu pamostos un saprastu, ka viņu zižļi ir vairs tikai parastas koka nūjiņas...

„Kāda būtu pasaule, ja burvju asinis kļūtu vājākas?"

„Vairs nevarētu paveikt to, ko kādreiz varēja senči."

„Kāda būtu pasaule, ja būtu zudušas zināšanas?"

„Burvji nezinātu, kā vispār jāveic burvestības..." noteica Drako. Viņš apklusa, būdams izbrīnīts pats par savām atbildēm. „Tieši šīs lietas arī vajag pārbaudīt, vai ne?"

Harijs apņēmīgi palocīja galvu. „Tieši tā." Viņš šos prātojumus pierakstīja uz pergamenta sadaļā Pārbaudes:

A. Vai ir tādas burvestības, kas ir zināmas, bet tās vairs nav iespējams veikt (1. vai 2.), vai arī ir tādas burvestības, kas ir zudušas un neviens tās vairs neprot (3.)?

„Tātad šī pārbaude atsijātu 3. hipotēzi no 1. un 2.," secināja Harijs. „Tagad vajag izdomāt, kā atdalīt 1. no 2.. Maģija izzūd vai asinis vājinās - kā varētu noteikt atšķirību?"

„Varbūt jānoskaidro, kādas burvestības skolēni kādreiz mācījās Cūkkārpas pirmajā gadā?" ieminējās Drako. „Ja viņi agrāk spēja veikt daudz spēcīgākas burvestības, asinis bija stiprākas..."

Harijs Poters papurināja galvu. „Vai arī pati maģija bija stiprāka. Jāizdomā, kā noteikt atšķirību." Harijs uzcēlās no krēsla un sāka nervozi soļot pa klasi. „Nē, paga, tas tomēr varētu derēt. Jo pieņemsim, ka dažādām burvestībām vajag atšķirīgu maģiskās enerģijas daudzumu. Tad, ja vispārīgi visa maģija vājinātos, tad stiprās burvestības izzustu pirmās, bet burvestības, kas visiem jāmācās pirmajā gadā, paliktu nemainīgas..." Harija satrauktie soļi sāka dipēt vēl steidzīgāk. „Šī nav tā labākā pārbaude - šādi drīzāk tiek salīdzināts, vai izzūd tikai spēcīgās burvju prasmes, vai arī pilnīgi visas burvju spējas; dažiem asinis vienkārši varētu būt par vāju, lai spētu burt varenākās burvestības, bet spēka pietiktu vienkāršāko burvestību veikšanai... Drako, vai tu vari pateikt, vai tie spēcīgākie burvji, kas dzīvo vienā laikā, teiksim, kā spēcīgākie burvji tikai šajā gadsimtā, arī bijuši daudz spēcīgāki bērnībā? Ja Tumsas pavēlnieks vienpadsmit gadu vecumā burtu atvēsināšanas burvestību, vai viņš būtu varējis uzreiz atdzesēt visu istabu?"

Apsverot atbildi, Drako seja rādījās domīga. „Neatceros, ka būtu ko tādu dzirdējis par Tumsas pavēlnieku, taču Dumidors laikam kaut ko apbrīnojamu esot paveicis savā piektajā gadā SLIMu pārvērtību eksāmenā... Droši vien arī citi spēcīgie burvji Cūkkārpā labi mācījās..."

Vēl arvien satraukti soļojot šurpu turpu, Harija skatiens sadrūma. „Iespējams, ka viņi tikai daudz mācās. Bet tik un tā, ja pirmziemnieki kādreiz mācījās tās pašas burvestības un bija apmēram tikpat spēcīgi kā tagadējie pirmziemnieki, to varētu saukt par vāju pierādījumu 1. hipotēzei, nevis 2.... paga, tā." Harijs apstājās un vairs nekustējās. „Es zinu vēl vienu pārbaudi, kas varētu nodalīt 1. no 2.. To gan būs visai sarežģīti izskaidrot, jo tā ietver šādas tādas lietas, ko zinātnieki ir izpētījuši par asinīm un to pārmantojamību, taču pašu aptauju veikt būtu pavisam viegli. Un ja apvienosim manu pārbaudi ar tavējo un abas dos vienādus rezultātus, tad tā jau būs visai spēcīga norāde uz pareizo atbildi." Harijs teju vai skriešus piesteidzās atpakaļ pie sola, paķēra pergamenta loksni un uzrakstīja:

B. Vai senatnē pirmziemnieki būra tās pašas burvestības un tikpat spēcīgas kā tagadējie pirmziemnieki? (Vājš pierādījums par labu 1., nevis 2., jo arī asiņu hipotēzē, iespējams, zūd tikai spēcīgākās burvju spējas.)

C. Papildu pārbaude, kas atsijā 1. no 2., ņemot vērā zinātnes atziņas par asinīm. Tiks paskaidrota vēlāk.

„Labi," noteica Harijs, „tagad vismaz varam mēģināt atšķirt 1. un 2., un 3., tāpēc tā arī darīsim -, kad būsim tikuši galā ar šīm, pēc tam vēlāk varēsim izdomāt vēl citas pārbaudes. Tā - man šķiet, ka tas izskatīsies visai dīvaini, ja Drako Malfojs un Harijs Poters sāks abi kopā staigāt apkārt un uzdot visādus jautājumus, tāpēc es ierosinu darīt šādi. Tu varētu apstaigāt Cūkkārpu un uzmeklēt senus portretus, lai izvaicātu viņus par burvestībām, ko viņi mācījās savā pirmajā gadā. Tā kā tie būs portreti, tad viņiem neliksies dīvaini tas, ka viņus izprašņā tieši Drako Malfojs. Es turpretī aptaujāšu mūsdienu portertus un dzīvus cilvēkus, vai ir tādas burvestības, par kurām ir zināms, ka tādas pastāv, taču tās vairs nav iespējams veikt, - tas nevienam neradīs nekādas aizdomas, ka Harijs Poters uzdod savādus jautājumus. Un tā kā man jāveic sarežģītā izpēte par aizmirstajām burvestībām, tad es varētu palūgt, lai tu ievāc datus arī manai zinātniskajai pārbaudei. Pārbaudes jautājums nav pārāk sarežgīts, tāpēc tev tikai vajadzēs izvaicāt portertus un apkopot viņu atbildes. Jautājumu droši vien gribēsi pierakstīt, vai ne?"

Drako atkal apsēdās un izķeksēja no mugursomas pergamentu un spalvu. Nolicis tos uz galda, Drako pacēla skatienu, kas rādījās apņēmības pilns. „Nu tad diktē."

„Atrodi tādus portretus, kuri pazīst kādu precējušos niekkalbju pāri - nemaz neviebies, Drako, šī ir ļoti svarīga informācija. Vienkārši uzdod šo jautājumu mūsdienīgiem portretiem, kas izskatās drīzāk pēc grifidoriem. Atrodi portretus, kuri pazīst precētu niekkalbju pāri tik labi, ka var nosaukt viņu vārdus un visus viņu bērnus. Pieraksti vārdus visiem viņu bērniem un arī to, vai bērns bijis burvis, niekkalbis vai vientiesis. Ja portrets nevar pateikt, vai bērns bijis niekkalbis vai vientiesis, tad pieraksti „nebija burvis". Šīs ziņas pieraksti par katru bērnu, kas piedzimis niekkalbju pārim, - nevienu nedrīkst izlaist. Ja portrets var nosaukt tikai to bērnu vārdus, kas bijuši burvji, nevis visu bērnu vārdus, tad nepieraksti neko par šo pāri. Tas ir īpaši būtiski, lai tu man sagādā datus no tiem, kuri pazīst visus niekkalbju pāra bērnus tik tuvu, ka var nosaukt viņu vārdus. Ja iespējams, centies iegūt kopā vismaz četrdesmit vārdus, un, ja sanāk dabūt vairāk, tad pavisam labi. Vai tiktāl ir skaidrs?"

„Paskaidro šito vēlreiz," Drako sacīja, kad bija pierakstījis, un Harijs vēlreiz visu atkārtoja.

„Sapratu," Drako noteica, "bet kāpēc..."

„Tas saistīts ar vienu no asiņu noslēpumiem, ko zinātnieki jau ir atklājuši. To es tev izskaidrošu, kad būsi paveicis uzdevumu. Sadalāmies un satiekamies atkal šeit pēc stundas - 6:22 vakarā. Varam sākt?"

Drako apņēmīgi palocīja galvu. Viss likās tik ļoti sasteigts, taču to jau viņš sen bija apguvis, kā noteikt gadījumus, kad ir jāpasteidzas.

„Tad aiziet!" izsacīja Harijs Poters un, norāvis sev apmetni ar kapuci, iegrūda to savā maciņā, kurš sāka to notiesāt, tad, pat nepagaidījis, kad maciņš būs apģērbu apēdis līdz galam, apcirtās riņķī un steidzīgā solī jau gribēja mesties durvju virzienā, vien ātrumā uzskriedams virsū galdam tā, ka teju vai pārkrita tam pāri.

Ap to brīdi, kad Drako bija izdevies novilkt savu apmetni un iestūķēt to mugursomā, Harijs Poters jau bija prom.

Drako praktiski izskrēja pa durvīm.

„Un tad Dženeta bija niekkalbe," sacīja kādas paīsas jaunas sievietes portrets, kurai galvā bija ar zelta malu izrotāta cepure.

Drako to pierakstīja. Tas gan bija tikai divdesmit astotais ieraksts par niekkalbju bērniem, taču nu bija laiks doties atpakaļ un satikt Hariju.

Viņam bija nācies lūgt citām gleznām, lai iztulko iegūtās ziņas, jo angļu valoda laika gaitā bija būtiski mainījusies, un viņš noskaidroja, kādas burvestības pirmajā gadā mācījās senie portreti - kas izklausījās visai aizdomīgi līdzīgas mūsdienu maģijai. Drako zināja vismaz pusi no minētajām burvestībām, bet tās pārējās nelikās, ka varētu būt īpaši spēcīgākas.

Ar katru nākamo atbildi vēderā dūša bija griezusies arvien nelabāka, līdz visbeidzot, vairs nespēdams to izturēt, viņš bija nolicis burvestību pētījumu malā un tā vietā bija sācis iztaujāt portretus ar Harija Potera īpatnējo jautājumu par niekkalbju laulībām. Pirmās piecas gleznas nevienu tādu pāri nebija pazinušas, bet tad viņš šiem portretiem bija palūdzis, lai viņi pajautā saviem paziņām, kas varētu pajautāt atkal tālāk saviem paziņām, un tā galu galā bija izdevies uziet tādus cilvēkus, kuri tiešām bija gatavi atzīties, ka ir draugos ar niekkalbjiem.

(Slīdeņu pirmziemnieks bija paskaidrojis, ka strādā nopietnā uzdevumā kopā ar kādu kraukļanagu, bet kraukļanags bija tikai uzdevis viņam ievākt ziņas par šo jautājumu, un tad, neko vairāk nepaskaidrojot, bija vienkārši nočabējis. Par to viņš bija saņēmis daudzus līdzjūtīgus skatienus.)

Drako smagiem soļiem vilkās cauri Cūkkārpas gaiteņiem. Viņam būtu vajadzējis steigties skriešus, tomēr likās, ka vairs necik nebija atlicis spēka. Galvā arvien maisījās doma, ka viņš vairs nemaz nevēlas neko uzzināt, ka nemaz nevēlas iesaistīties šajā izpētē, ka nevēlas būt par kaut ko no šī visa atbildīgs, lai Harijs Poters vienkārši tiek ar to visu galā, ja maģija tiešām izzūd, tad lai Harijs Poters to ņem un nokārto...

Taču Drako saprata, ka tā nevar.

Slīdeņu pazemes tuneļu dzestrais gaiss, pelēkās akmeņu sienas - Drako parasti patika šī uzvēdītā drūmā noskaņa, taču tagad tā sķita pārāk atgādinam domas par izzušanu.

Verot vaļā klases durvis, viņš ieraudzīja, ka tur jau stāv un gaida apmetnī tērpies Harijs Poters.

„Senās pirmziemnieku burvestības," Harijs Poters ierunājās. „Ko noskaidroji?"

„Tās nav neko stiprākas par mūsdienu burvestībām."

Harija Potera dūre smagi atsitās pret solu. „Sasodīts. Nu labi. Manis paša eksperiments, Drako, bija izgāšanās. Pastāv tāds Merlina aizliegums..."

To atcerējies, Drako iebelza sev pa pieri.

„...kas neļauj iegūt zināšanas par spēcīgām burvestībām no grāmatām; pat tad, ja kāds atrastu un izlasītu varena burvja piezīmes, tās liktos nesaprotamas; zināšanas par šādām burvestībām var pārceļot tikai starp dzīviem prātiem. Man neizdevās atrast kaut vienu spēcīgu burvestību, kurai būtu zināma instrukcija, bet kuru nebūtu iespējams izpildīt. Bet ja jau spēcīgās burvestības nevar iemācīties no grāmatām, kāpēc tad vispār kādam būtu mutvārdu ceļā tās jāmēģina nodot tālāk citiem, kad tās pārstāj darboties? Vai tev izdevās iegūt datus par niekkalbju pāriem?"

Drako jau grasījās dot viņam pergamentu...

Bet Harijs Poters pacēla roku. „Drako, jāievēro zinātnes likums! Vispirms es tev izstāstīšu teoriju un to, ko tā paredz. Tikai tad tu man rādīsi datus. Tā būs skaidrs, ka neesmu vienkārši sagudrojis kaut kādu teoriju, kas atbilst datiem; tā varēsi redzēt, ka teorija tiešām jau iepriekš bija paredzējusi šādu iznākumu. Man tev šis dabas likums tāpat būs kaut kādā brīdī jāpaskaidro, tāpēc es tev to izstāstīšu, pirms tu man rādi datus. Tāds ir nosacījums. Tāpēc uzvelc apmetni, pasēdēsim un parunāsimies."

Harijs Poters nosēdās pie sola, uz kura bija sarindotas saplēstas papīra sloksnes. Drako no mugursomas izņēma apmetni, uzvlika to mugurā un ieņēma vietu solam otrā pusē pretī Harijam, nobrīnījies, kas tās tādas par strēmelēm. Tās bija saliktas divās rindās, un katrā rindā aptuveni divdesmit loksnītes.

„Asiņu noslēpums," ierunājās Harijs Poters, savilcis seju pilnā nopietnībā, „slēpjas tādā lietā, ko sauc par dezoksiribonukleīnskābi. Šo vārdu gan piemini tikai zinātnieku klātbūtnē. Dezoksiribonukleīnskābe ir kā recepte ar informāciju, kas nosaka, kā tavam ķermeni jāaug - ar divām kājām, divām rokām, garam vai īsam, vai tev būs brūnas vai zaļas acis. Tā ir materiāla, to patiešām var redzēt, ja to aplūko ar mikroskopu, tas ir kā teleskops, tikai ar to skatās uz ļoti mazām, nevis ļoti tālām lietām. Un šīs receptes informācija vienmēr tiek glabāta divās kopijās, ja nu gadījumā viena no tām sabojājas. Iedomājies divas garas rindas ar papīra lapiņām. Katrā rindas posmā ir divas papīra lapiņas - divas receptes informācijas kopijas -, un kad tiek radīts bērns, tēva ķermenis nejauši izvēlas vienu gabaliņu no katra rindas posma, un tas pats notiek arī mātes ķermenī, un tā bērns iegūst papīra lapiņas katram savas rindas posmam. Divas kopijas par visu informāciju - viena no mātes, viena no tēva, un kad tālāk pats radi bērnus, arī viņi saņem katrā rindas posmā vienu lapiņu no tevis pēc nejaušas gadījuma izlases principa."

To visu stāstot, Harijs ar pirkstiem klejoja pār papīra sloksnītēm, norādīdams uz vienu pāra pusi brīdī, kad sacīja „no mātes", bet uz otru - kad teica „no tēva". Un stāstot, ka lapiņas tiek izvēlētas nejauši, Harijs izvilka no mantijas kabatas knutu un pameta to gaisā; tad apskatīja monētu un norādīja uz augšējo papīra gabaliņu. Visa šī darbošanās notika ne reizi nenominstinoties runai.

„Kad organismam pēc receptes informācijas jānosaka, vai būt, teiksim, garam vai īsam, tad šajā receptē ir daudz gabaliņu, kur katrs no tiem atsevišķi dod nelielu ieguldījumu. Tāpēc ja garš tēvs apprec īsu māti, tad bērns saņem vairākus gabaliņus, kas nosaka garu augumu, un vairākus gabaliņus, kas nosaka īsu augumu, un parasti bērns izaug vidēji garš. Bet ne vienmēr. Var sagadīties, ka bērns saņem daudzus gabaliņus ar garu augumu, bet mazāk tos, kas nosaka īsu augumu, un tāpēc izaug visai garš. Var būt arī tā, ka bērns saņem gan no gara tēva visus piecus „garos" gabaliņus, gan arī piecus tādus pašus no garas mātes, un tad, ja šādi īpaši veiksmīgi sagadās, bērns ir saņēmis visas desmit lapiņas, kas nosaka, ka viņš būs garš, un beigās izaug vēl garāks par saviem vecākiem. Vai redzi, kur tā sāls? Asinis nav kā ideāls šķidrums, tās nesajaucas pilnībā. Dezoksiribonukleīnskābi veido daudzi šādi mazi gabaliņi, kas sajaucas, kā samaisot kopā glāzēs sabērtus akmentiņus, nevis ielietu šķidru ūdeni. Tāpēc bērns vienmēr nav precīzi pa pusei līdzīgs abiem vecākiem."

Drako klausījās, pavērtu muti. Kā pie Merlina vientieši šo visu ir varējuši izdomāt? Vai viņi var redzēt to recepti?

„Tagad," Harijs Poters sacīja, „pieņemsim, ka līdzīgi kā ar auguma garumu receptē ir arī daudz tādu posmu, kur uz papīra lapiņas ir uzrakstīts „maģija" vai „nav maģija". Ja tev ir pietiekami daudz lapiņu ar uzrakstu „maģija", tu esi burvis, bet, ja tev ir ļoti daudz šo lapiņu, tad tu esi spēcīgs burvis, ja šādu lapiņu ir par maz, tu esi vientiesis, bet, ja „maģija" un „nav maģija" ir aptuveni vienādā skaitā, tad - niekkalbis. Tādā gadījumā, kad apprecas divi niekkalbji, lielākoties arī bērniem vajadzētu būt niekkalbjiem, bet šad tad var sagadīties, ka bērnam paveicas un tas saņem gan vairumu tēva „maģijas" lapiņas, gan arī lielāko daļu no mātes „maģijas" lapiņām, un tā iegūst pietiekami daudz maģijas, lai būtu burvis. Bet droši vien viņš nevarētu būt visai spēcīgs burvis. Ja ņemtu daudzus varenos burvjus un tie precētos tikai ar citiem vareniem burvjiem, visiem viņu bērniem būtu jābūt ļoti spēcīgiem. Bet ja viņi sāktu precēties ar vientiešu ģimenēs dzimušajiem, kuros nav daudz maģijas vai arī ar niekkalbjiem... redzi? Asinis nesajaucas ideāli vienmērīgi, tās samaisītos kā glāzes, kurās būtu ielikti oļi, nevis ieliets ūdens, jo tas ir princips, kā darbojas asiņu pārmantojamība. Tādā gadījumā šad tad vēl arvien rastos spēcīgi burvji, kad viņiem paveiktos saņemt daudzas „maģijas" lapiņas. Tomēr viņi nevarētu būt tik spēcīgi kā senākie visvarenākie burvji."

Drako lēnām palocīja galvu. Šādu skaidrojumu viņš nekad iepriekš nebija dzirdējis. Bet tas izklausījās pārsteidzoši precīzs.

„Taču," Harijs noteica. „Tā ir tikai viena no hipotēzēm. Tagad pieņemsim, ka receptē ir tikai viena vienīga vieta, kas nosaka to, vai būsi burvis. Tikai vienā vietā atrastos lapiņa, uz kuras rakstīts „maģija" vai „nav maģija". Un vienmēr no vecākiem tiek saņemtas divas lapiņas, pilnīgi vienmēr. Tādā gadījumā ir tikai trīs iespējamie iznākumi. Abas lapiņas var būt ar uzrakstu „maģija". Uz vienas var būt rakstīts „maģija", bet uz otras - „nav maģija". Vai arī uz abām var būt teikts „nav maģija". Burvji, niekkalbji un vientieši. Divas vienādas lapiņas ļauj burties, saņemot vienu „maģijas" lapiņu, joprojām var lietot mikstūras vai citas maģiskas ierīces, un, ja nav neviena „maģijas" lapiņa, tad, iespējams, cilvēks vispār nespēj maģiju pat saskatīt. Vientiešu ģimenēs dzimušie īstenībā nebūtu dzimuši vientiešiem, bet gan diviem niekkalbjiem, diviem vecākiem, kuriem bijusi viena „maģijas" lapiņa, bet kuri uzauguši vientiešu pasaulē. Tagad iedomājies gadījumu, kad ragana apprec niekkalbi. Visi bērni no mātes saņemtu vienu „maģijas" lapiņu; viņi vienmēr saņemtu „maģijas" lapiņu, jo mātei pašai abas lapiņas ir ar uzrakstu „maģija". Taču, kā lozējot ar monētu, no tēva bērns pusē gadījumu saņemtu „maģijas" lapiņu, bet otrā pusē gadījumu - lapiņu ar uzrakstu „nav maģija". Kad ragana apprecētu niekkalbi, tad visi viņu bērni nebūtu vis vāji burvji. Puse no bērniem būtu burvji un raganas, tikpat spēcīgi kā māte, bet pārējie bērni būtu niekkalbji. Jo ir tikai viens receptes posms, kas nosaka, vai kļūsti par burvi, tad maģija nav pat glāze ar oļiem, kurus var sakratīt un samaisīt. Tad tajā ir tikai viens olis, viens maģiskais akmentiņš, Filozofu burvju akmens."

Harijs atlasīja trīs lapiņu pārus, novietojot tos vienu otram blakus. Uz viena pāra viņš uzrakstīja „maģija" un „maģija". Otram pārim viņš uzrakstīja „maģija" tikai uz augšējās lapiņas. Trešo pāri viņš atstāja tukšu.

„Kas nozīmē," Harijs sacīja, „vai nu tev ir divi akmentiņi, vai arī nav. Vai nu tu esi burvis, vai arī neesi. Spēcīgie burvji var kļūt vareni, daudz mācoties un trenējoties. Un ja burvji tomēr zaudē savu spēku ne tāpēc, ka tiktu aizmirstas burvestības un arī ne tāpēc, ka vairs nespēj tās burt... tad varbūt viņi tiešām ēd kaut kādu nepareizu ēdienu vai to ietekmē kāds tamlīdzīgs faktors. Bet, ja būtu novērojama vienmērīga burvju spēju samazināšanās veselu astoņsimt gadu garumā, tad tas varētu nozīmēt, ka pasaulē patiešām izzūd pati maģija."

Harijs atlasīja vēl divus papīra lokšņu pārus, kurus nolika vienu otram blakus, un izņēma spalvu. Mirkli vēlāk katram pārim bija viena lapiņa ar uzrakstu „maģija", bet otra lapiņa bija atstāta tukša.

„Un tāpēc esmu veicis paredzējumu," sacīja Harijs. „Kas notiek, kad apprecas divi niekkalbji. Divreiz jāmet monēta. Var trāpīties ģerbonis un ģerbonis vai arī ģerbonis un cipars, vai arī cipars un cipars. Tāpēc vienā no četrām reizēm var sanākt divi ģerboņi, vienā no četrām reizēm var sanākt divi cipari, bet pusē gadījumu būs viens ģerbonis un viens cipars. Tieši tas pats notiek, ja apprecas divi niekkalbji. Ceturtā daļa no bērniem saņemtu „maģiju" un „maģiju" un būtu burvji. Ceturtā daļa saņemtu „nav maģija" un „nav maģija" un būtu vientieši. Atlikusī puse būtu niekkalbji. Tā ir ļoti sena un labi zināma shēma. To atklāja Gregors Mendelis, kuru arvien vēl piemin, un šis bija pirmais pavediens, ko izdevās atrisināt, lai izzinātu, kā tieši darbojas šī recepte. Ikviens, kurš kaut ko ir dzirdējis par asiņu pārmantojamības īpašību zinātni, tūlīt atpazīs šo modeli. Tas gan nav pilnībā precīzs, tieši tāpat kā tad, kad, metot monētu divreiz un četrdesmit reizes pierakstot iznākumu pārus, nevar vienmēr dabūt tieši desmit pārus ar diviem ģerboņiem. Tomēr tad, ja būs septiņi līdz trīspadsmit burvji no četrdesmit bērniem, tas būs visai ievērojams rādītājs. Tieši to es uzdevu tev noskaidrot. Tagad apskatīsim tavus datus."

Un Drako nemaz nepaguva attapties, kad Harijs Poters jau bija izņēmis pergamentu viņam no rokas.

Drako rīkle izkalta gluži sausa.

Divdesmit astoņi bērni.

Viņš īsti precīzi neatcerējās, tieši cik daudzi no bērniem bija burvji, taču kaut kur ap ceturtdaļu bija.

„Seši burvji no divdesmit astoņiem bērniem," Harijs Poters pēc brīža paziņoja. „Nu tātad tā tas arī ir. Un pirmziemnieki arī pirms astoņsimts gadiem būra tikpat jaudīgas burvestības kā tagad. Tavas pārbaudes rezultāti saskan ar manu pārbaudi."

Klases telpā iestājās klusums.

„Un ko tagad?" Drako nočukstēja.

Viņš vēl nekad nebija juties tik ļoti pārbijies.

„Vēl viss nav noteikts," sacīja Harijs Poters. „Atceries - manējais eksperiments izgāzās. Drako, tev jāizdomā vēl viena pārbaude."

„Es, es..." Drako ieminējās. Balss viņam aizlūza. „Es to nevaru, Harij, es to nespēju."

Harijs apveltīja viņu ar stingru skatienu. „Jā, vari gan, jo tev tas ir jāizdomā. Es pats arī šo to mazliet apdomāju pēc tam, kad uzzināju par Merlina aizliegumu. Drako, vai var kaut kā tiešā veidā novērot maģijas spēku? Tā, lai nekādi neiesaistītu burvju asinis vai burvestības, kuras jāiemācās?"

Drako prāts likās kā izslaucīts.

„Viss, kas ietekmē maģiju, ietekmē arī burvjus," sacīja Harijs. „Bet tad nevar izšķirt, vai cēlonis ir pašos burvjos vai arī maģijā. Kur izpaužas maģija, nesaistīti ar burvjiem?"

„Dabīgi, ka maģiskajās būtnēs," bez domāšanas tūlīt atbildēja Drako.

Harijs Poters atplauka smaidā. „Drako, tas ir izcili!"

Tik dumju jautājumu jau var uzdot tikai tāds, kas uzaudzis pie vientiešiem.

Bet tad sliktā dūša Drako vēderā sagriezās vēl nelabāka, tikko viņš atskārta, par ko tas liecinās, ja maģiskās būtnes tiešām kļūst vājākas. Tad viņi nepārprotami zinās, ka maģija izzūd, un Drako jau visai skaidri nojauta, ka tieši šādu apstiprinājumu viņi arī iegūs. Viņš negribēja redzēt, ka tas piepildās, viņš to negribēja zināt...

Harijs Poters jau bija pusceļā līdz durvīm. „Ejam, Drako! Tepat tuvumā bija viena glezna - palūgsim, lai viņi pasauc kādu tiešām senu cilvēku, un uzreiz varēsim šo jautājumu noskaidrot! Mums ir apmetņi, ja kāds mūs pamanīs, varēsim vienkārši mukt projām! Nu, aiziet!"

Daudz laika tas neprasīja.

Kaut arī glezna bija plata, tajā attēlotie trīs cilvēki likās esam visai saspiesti. Tur bija uzgleznots padzīvojis vīrs no divdesmitā gadsimta, tērpies melnās drānās, sarunādamies ar skumja paskata jaunu sievieti no četrpadsmitā gadsimta, kuras mati izskatījās viscaur sasprogojušies, it kā būtu uzlādēti ar statiskās elektrības burvestību, un viņa runāja arī ar cienījamu, vecu, gudru vīru no septiņpadsmitā gadsimta, kuram bija tauriņš no īsta zelta; un tieši viņa runu zēni bija spējuši saprast.

Viņi bija pajautājuši par atprātotājiem.

Viņi bija jautājuši par fēniksiem.

Viņi bija vaicājuši par pūķiem un troļļiem, un mājas elfiem.

Harijs bija saraucis pieri un tad bija izteicis, ka būtnes, kuru pastāvēšanai nepieciešams visvairāk maģijas, iespējams, vienkārši ir izmirušas, un tāpēc bija iztaujājis uzgleznotos burvjus par visām visspēcīgākajām maģiskajām būtnēm, kādas vien viņiem zināmas.

Zēni pazina visas nosauktās būtnes, izņemot kādu tumsas radījumu sugu, sauktus par prātplēšiem, par kuriem tulks bija paskaidrojis, ka tos galu galā bija izsvēpējis Harolds Šī, taču tie neizklausījās ne uz pusi tik baismīgi kā atprātotāji.

Acīmredzot maģiskās būtnes ir tikpat spēcīgas, kādas tās arvien bijušas.

Nelabums Drako vēderā atlaidās, un tagad viņš jutās vienkārši apjucis.

„Harij," Drako ierunājās, kamēr vecais vīrs tulkoja sarakstu ar visām vienpadsmit vērotāja acs spējām, „ko tas īsti nozīmē?"

Harijs pacēla pirkstu, un vecūksnis drīz beidza uzskaitīt acs prasmes.

Tad Harijs pateicās uzgleznotajiem par palīdzību – Drako arī pateicās gluži automātiski, un viņam tas izdevās daudz elegantāk – un tad zēni atgriezās klasē.

Un Harijs nolika sev priekšā pirmējo pergamentu ar hipotēzēm un sāka pierakstīt.

Novērojums:

Burvju spējas vairs nav tik spēcīgas, kādas tās bija Cūkkārpas dibināšanas laikā.

Hipotēzes:

1. Pati maģija izzūd.

2. Burvji krustojas ar vientiešiem un niekkalbjiem.

3. Ir zudušas zināšanas, kā veikt spēcīgas burvestības.

4. Burvji bērnībā ēd nepareizu pārtiku, vai arī cita ar asiņu pārmantojamību nesaistīta faktora ietekmē tie izaug vājāki.

5. Maģiju ietekmē vientiešu tehnoloģijas. (Arī 800 gadus senā pagātnē?)

6. Spēcīgākiem burvjiem ir mazāk bērnu. (Drako = vienīgais bērns? Noskaidrot, vai 3 spēcīgiem burvjiem - Drebelim / Dumidoram / Tumsas pavēlniekam - ir bērni.)

Pārbaudes:

A. Vai ir tādas burvestības, kas ir zināmas, bet tās vairs nav iespējams veikt (1. vai 2.), vai arī ir tādas burvestības, kas ir zudušas un neviens tās vairs neprot (3.)? Rezultāts: Nav nosakāms Merlina aizlieguma dēļ. Nav zināma neviena burvestība, kuru nav iespējams veikt, taču, iespējams, tāda vienkārši nav nodota tālāk.

B. Vai senatnē pirmziemnieki būra tās pašas burvestības un tikpat spēcīgas kā tagadējie pirmziemnieki? (Vājš pierādījums par labu 1., nevis 2., jo arī asiņu hipotēzē, iespējams, zūd tikai spēcīgākās burvju spējas.) Rezultāts: Pirmziemnieku burvestības senatnē bija tikpat spēcīgas kā tagad.

C. Papildu pārbaude, kas atsijā 1. no 2., ņemot vērā zinātnes atziņas par asinīm. Tiks paskaidrota vēlāk. Rezultāts: Gēnu receptē ir tikai viens posms, kas nosaka, vai kļūsti par burvi - vai nu saņem divus ierakstus ar „maģiju", vai arī nē.

D. Vai maģiskās būtnes zaudē spēku? Nošķir 1. no (2. un 3.). Rezultāts: Domājams, ka maģiskās būtnes ir tikpat spēcīgas kā agrāk.