Tā nu gan bija dzimšanas diena, nodomāja Harijs, laižoties guļus gultā un prātā vēl arvien uzburdams ainas no savas astoņpadsmitās dzimšanas dienas svinībām, kas, šķiet, gribēja domās atkārtoties vēl un vēl, kamēr viņa smaids nebūs izplēties vai līdz pašām ausīm.

Midzeņos pa sestā stāva nelielās guļamistabas logu ieplūda smaržīgais vasaras gaiss, pilns piesātināta Vīzlija kundzes rūpīgi kopto nakts puķu reibinošā aromāta. Bija īpaši jauks vakars, pēdējiem saules stariem nozūdot aiz horizonta un mēnessgaismai sākot mirdzēt pār Midzeņiem, kas šodien puisim bija rādījušies īpaši draudzīgi, sagādājot viņam visīstāko un brīnišķīgāko dzimšanas dienu mūžā. Par šo brīnumaināka, pēc Harija domām, varēja būt vienīgi viņa vienpadsimtā dzimšanas diena, kad viņš uzzināja, ka ir burvis.

Katrā ziņā puisim visi šodienas notikumi vēl stāvēja svaigā atmiņā; kā Rons un Hermione, un jo īpaši Džinnija kopā ar citiem bija dziedājuši viņam „Sveiks lai dzīvo”, kamēr Vīzlija kundze bija atgādājusi šurp milzīgo, ar vasaras ogām rotāto, daudzstāvu putukrējuma un biskvīta kalnu, ko tikai skaidrības labad varēja saukt par torti. Saprotams, Vīzlija kundze bija pārspējusi pati sevi, gatavojot dzimšanas dienas maltīti, lai pabarotu visus sanākušos ciemiņus, jo vēl bez Vīzliju bērniem un Hermiones bija aicināti arī Nevils un Luna, un, protams, Harija mazais krustdēls ar savu vecmāmiņu.

Vai – un kādas tik dāvanas viņš nesaņēma! Harijs pacēla skatienu, aplūkojis uz galdiņa sakrauto dāvanu kaudzi. Rons bija sagādājis viņam jaunu sūdzoskopu: „Cerams, tev nekad šitais verķis nesāks čīkstēt!” No Džinnijas viņš saņēma jaunu rokaspulksteni. „Un pamēģini tikai kavēt randiņus!” viņa smiedamās bija brīdinājusi jubilāru. No Nevila pēc viņa vecmāmiņas ieteikuma Harijs savā īpašumā bija ieguvis spīdeni – īpašu laternu, kuru aizdedzinot ar gaismas burvestību, tā spējot izgaismot pat vistumšākās telpas dziļākos stūrus –, tā teikt, ļaunums nekad nesnauž, un kas zina, kad var ievajadzēties kādu gaismas stariņu. Tedija ratiņos Harijs atrada viņa, vai precīzāk, Andromedas, sagādāto dāvanu – biezus pūķādas cimdus, tad no Bila un Flēras tika grāmata par Maģisko aizsardzību. „Ja tu domā apgūt auroru apmācību kursus, tad gan jau šī tev lieti noderēs,” Džinnijas vecākais brālis smaidīdams bija sacījis. Pat Čārlijs bija atbraucis un atvedis viņam trīs šokolādes pūķa olas. „Rumāņu ražojums, esot īpaši iecienīts vietējo vidū – ja palaimējas, no olas varot izšķilties miniatūrs pūķītis, kas pēc vietējo nostāstiem labprāt gādājot par saimnieka finansiālo stāvokli,” tā bija novēlējis viņam pūķu draugs Čārlijs, kura dāvana krietni pārspļāva Persija sagādāto pamatīgo paku ar šokovardēm. No Džordža – kāds pārsteigums – bija kaste ar Vīzliju burvju vizuļu izstrādājumiem, un Artūrs ar Molliju bija viņam sagādājuši jaunas acenes, vācu ražojumu. Vīzlija kungs bija paskaidrojis: „Pirmo reizi, kad uzliec brilles, saki Anfang, tad var noregulēt asumu, un kad tu redzi gana labi, tad saki Fertig.” Luna, iespējams iedāvināja pašu nesaprotamāko un bezjēdzīgāko dāvanu – kaut ko līdzīgu vientiešu sapņu ķērājam, bet vēl ar tādiem kā klausāmiem radziņiem, tas esot ņergļu uztvērējs, ļoti noderīga lieta. Lai vai kas tas arī īstenībā būtu, Harijs to tik un tā pēc draudzenes ieteikuma bija pakarinājis sev virs gultas galvgaļa. Šonakt viņam miegu netraucēs nedz ņergļi, nedz bluburējošie maluči, nedz kādi citi šņikuči šļakuči. Bet Harijam par vēl lielāku pārsteigumu dāvanu bezjēdzībā Lunu pārspēja Hermione, iedāvinot viņam parastu, tukšu dienasgrāmatu. „Harij, atmiņas ir ļoti dārga lieta, un es novēlu, lai tu no visa piedzīvotā nekad neko neaizmirsti, jo tieši tas tevi padara par tik lielisku cilvēku un draugu.”

Novēlējums jau skaists, un viņš tam gandrīz varētu piekrist, ja vien pēdējā gadā pārdzīvotais nebūtu tik sāpīgs – bojā gājuši bija tik daudzi labi un viņam tuvi cilvēki – šodien šeit vajadzēja būt arī Fredam, Tonksai un Remusam. Tāpat arī daudzas citas ģimenes vēl pieminēja savus radiniekus, kuri arī bija krituši kaujā. Taču mirušie nu jau vairākus mēnešus mierīgi gulēja zem zemes, saņēmuši tuvinieku asaru jūras, un Harijs turpināja sevi mierināt ar domu, ka viņu visu nāve nav bijusi veltīga. Šie varonīgie cilvēki mira, lai darītu galu Voldemorta teroram un pārējie beidzot varētu dzīvot mierā un drošībā, tāpēc Harijs ļāvās savā dzimšanas dienā priekam un līksmei – jo Voldemorts ir sakauts un ir pienācis laiks būvēt jaunu pasauli, kurā valda miers un saticība.

Un kas tad tāds vairs tiks traks varētu notikt? Ļaunāko savā mūžā gan jau esmu pārdzīvojis, ar šādu domu Harijs sāka slīgt mierīgajā sapņu valstībā, kurā viņš vēl turpināja spēlēt kalambolu Vīzliju pagalmā. Nevils, Hermione, Flēra un Persijs bija palikuši sēžam pie galda kopā ar vecākā gadagājuma viesiem, taču Luna gan bija mēģinājusi spēlēt kopā ar viņiem, tāpēc Rons bija devies uz šķūni pakaļ kādai no vecajām slotām un bija palīdzējis meitenei uz tās uzkāpt. Harijs kā pa sapņiem atkal noskatījās, kā risinās viņu spēle – šoreiz gan viņš noķēra Rona sviesto ābolu, toties pēc kāda brīža spēles karstumā Džordžs nejauki ar citu ābolu trāpīja Lunai pa pieri, un viņa dabūja nosēsties malā. Par laimi nebija nekas traks – tikai puns. „Esot tāds teiciens, ka bez savainojumiem tā jau neesot nekas par ballīti,” Luna smaidīdama bija Harijam apgalvojusi, un tad, novicinājusi zizli, ar burvestību atvēsināja sev pieri. Vīzliju jaunekļi bija turpinājuši spēli kopā ar Hariju un Džinniju, līdz bija piekusuši. Taču ne jau tik daudz, lai neatrastos spēka šādiem tādiem kumēdiņiem. Kā parasti, lielākais jokupēteris bija Džordžs, izdomādams saķert rūķus un uzburt tiem spīdošas cepurītes, lai tie skraida pa dārzu kā lielas lampas. „Atšujies, atšujies!” tie palaikam bija saukuši, mēģinādami dabūt no sevis nost spīdīgo, naidīgo brīnumu, bet Harijs kopā ar pārējiem tikmēr bija smējies, vēderu turēdams, kad Džordžs apbūra arvien vēl kādu jaunu rūķi. Vislielāko interesi gan par šaudīgajām gaismiņām bija izrādījis Blēžkājis. Harijs sapņos iztālēm jau redzēja, kā Hermiones rudais runcis lavās pakaļ vienam spīdgalvim, lēnām, uzmanīgi, soli pa solītim, asti pieplacis pie zemes, tad – hops – kaķis lec pakaļ rūķim, bet pēkšņi kaķis piezemējas nevis Vīzliju dārzā, bet gan – kādā tumšā pagrabā, turklāt, šķiet, ka pats kaķis pēkšņi bija nezin kur pagaisis.

Sapņa noskaņa spēji izmainījās no smaržīgā, tveicīgā vakara uz ko pavisam citu – aukstu, drēgnu, visu aizmirstu pagrabu, kas gar sāniem uzdzina nepatīkamus drebuļus, it kā tas būtu kas vairāk nekā tikai sapnis, it kā tur būtu kas vairāk nekā tikai tumsa. Tad no nekurienes ieskanējās bezmiesiska balss, tā likās tik nenosakāma, it kā nemaz nebūtu īsta balss, bet tikvien kā neskaidra doma.

„Man tagad jānīkst tumšā pagrabā, bet kopā ar tevi, mans draugs, es atkal reiz kļūšu dižens – varbūt pat diženāks kā nekad, un šoreiz mani neviens neapturēs, pat ne slavenais Poters. Vēl es esmu dzīvs. Un kā viņi visi man maldīsies, kas varēja iedomāties, ka viens zaļš zeņķis var mani pieveikt – mani, pašu Lordu Voldemortu! Hahaha!”

Atskanot tumšajiem, ledainajiem smiekliem, Harijs, viscaur drebēdams, uzrāvās no miega un piešāva roku pie pieres. Viņš, nosvīdis aukstiem sviedriem, paraudzījās apkārt, bet smaržīgajā, gaišajā naktī bija tikai mēness, klusums un vēl pa kādam spīdošajam rūķim. Tikai vecā rēta tā kā smeldza, tā kā pukstēja, kā vēstīdama ko ļaunu.

 

Nākamajā rītā Harijs pamodās aizpampušām acīm - viņš vēl ilgi bija gultā grozījies no vieniem sāniem uz otriem, nespēdams aizmirst neticami dzīvo sapni.

Jāpastāsta tas Ronam un Hermionei, diez ko viņi par to teiks? Harijs nodomāja, kamēr vēl gulšņāja vaļējām acīm. Saule jau bija pakāpusies gabaliņu debesīs, bet Midzeņos viss vēl bija kluss, pat Vīzlija kundze vēl nebija nokāpusi lejā, lai sāktu gatavot brokastis. Bet tam taču bija jābūt tikai sapnim, Voldemorts mežā iznīcināja saikni starp mani un sevi; tas, ko es redzēju, tas nevar būt pa īstam. Un ja nu tomēr tā kaut kādā veidā bija īstenība, ko tad? Bet kā?

Tā nokāvies ar uzmācošām domām, puisis uzcēlās un paķēra to pašu vakardienas t-kreklu, un uzrāva to mugurā. Priekšpusē tam rēgojās zemains pleķis no vakardienas kalambola spēlē Čārlija mestā ābola, taču tas Harijam šobrīd bija vienalga. Viņš uzlika Artūra un Mollijas dāvinātās brilles, paņēmis tās no naktsskapīša, tad uz mirkli apstājās. Viņš paraudzījās uz savu ēzeļādas maciņu, kurš viņam visu pagājušo gadu bija izrādījies tik noderīgs, kurā vēl arvien glabājās Laupītāju karte, krusttēva dāvinātā spoguļa lauska un abi sapostītie horkrusti - Slīdeņa un Elšpūtes relikvijas.

Pēc kaujas pirmās nedēļas viņš pat bija gulējis kopā ar to maciņu, citādi viņš vienkārši nespēja aizmigt pēc visiem tiem satraucošajiem kauju notikumiem un pārdzīvojumiem, bet nu jau kādu mēnesi viņš vairs nebija godīgi uz to pat paskatījies. Vecie satraukumi šorīt atkal bija atgriezušies, tāpēc Harijs tomēr paķēra maciņu no naktsgaldiņa un aši uzmauca kaklā, tas viņu kaut kādā veidā mazliet nomierināja. Tad viņš pagāja garām uz galda sakrautajai dāvanu kaudzei un atvēra vecās Rona istabas durvis. Kad viņi pēc Cūkkārpas kaujas bija atgriezušies Midzeņos, Vīzlija kundze bija gribējusi viņu pierunāt, lai viņš ieņem Persija istabu, bet Harijs bija no tās atteicies. Lai arī šeit viņš jutās kā mājās, viņam tomēr gribējās būt pēc iespējas nomaļāk no visiem Vīzlijiem, un šeit, bēniņu istabā pašā mājas augšā, kur klusumu brīžiem iztraucēja vien senais mājas rēgs, viņš jutās vislabāk. Tā nu Persija vecā istaba bija tikusi Hermionei.

Harijs klusītiņām nolavījās stāvu zemāk garām Artūra un Mollijas guļamistabai; šķita, ka tur ir sākusies kaut kāda zināma rosība. Rokaspulkstenis bija palicis dāvanu kaudzē, bet sestdienās Vīzlija kundze ierasti sāka savu rīta cēlienu pulksten astoņos.

Un pat arī tad, ja tas nebūtu sapnis, kā tad Voldemorts varētu būt dzīvs? kārtējā uzmācīgā doma iztraucēja Hariju, kamēr viņš lēnām, klusām kāpa arvien zemāk pa kāpnēm. Vai tad mēs visi neredzējām, kā viņš sabrūk? Kingslijs taču pēcāk savāca viņa līķi, lai apbedītu to Azkabanā blakus citiem noziedzinieku līķiem. Bet ejot garām Bila un Flēras istabai, kurā viņi abi pēc Harija dzimšanas dienas viesībām bija palikuši pārnakšņot, puisim prātā ieskanējās izsmejoša balstiņa - tā, kas nekad nekavējas paust savu nicinošo nosodījumu, tiklīdz kaut kas nebija sanācis, kā gribēts: Un ko gan tu zini par viņa dvēseli, ko? Ja nu tā tomēr kaut kā izdzīvoja? Vai tad to kāds pārbaudīja? Dumidors taču vienmēr teica, ka šie ir vēl neizzināti maģijas nostūri.

Nonācis trešajā stāvā pie kādreizējās Freda un Džordža istabas, kurā tagad mitinājās Rons, Harijs klusi piebungāja pie durvīm. Iekšā viss bija kluss - nebija jau nekāds brīnums, ja bija tāda iespēja, Ronam no rītiem patika pasnaust. Puisis uzmanīgi pavēra vaļā durvis un tiešām ieraudzīja gultā zem segām ieritinājušos stāvu. Piegājis tam tuvāk, viņš noskatīja drauga aizmigušo seju un izspūrušos, rudos matus.

„Ron," Harijs modināja draugu, to viegli pabakstījis. „Ron," viņš vēlreiz uzsauca, nu jau puisi mazliet papurinājis. Viņš aizmidzis kaut ko noņurdēja. „Ron!"

„Kas ir?" rudmatis, samiedzis acis, ieprasījās. „Harij? Ko tu te dari?" Viņš, atspiedies uz elkoņa, uzmeta acis logam, kur saule tikai nedaudz bija pacēlusies virs koku galotnēm. „Un tik agri no rīta?"

„Es nevarēju pagulēt, saproti es redzēju sapni," Harijs neveikli iesāka teikt. Tagad tas likās gandrīz muļķīgi - tas taču tomēr bija tikai sapnis. Rēta viņam nemaz īsti nebija sāpējusi, diez vai tā bija kāda vīzija no reālas īstenības.

„Kādu sapni?" draugs miegodamies ievaicājās, uzslējies sēdus un ar pirkstu galiem berzēdams miegainās acis.

„Saproti, es vakar laidos miegā un domāju par vakardienas ballīti, kā mēs spēlējām kalambolu un pēc tam Džordžs dzenāja pa dārzu rūķus," puisis iesāka stāstīt.

„Jā, un, kas tad ir?" Rons noprasīja, vēl arvien nesapratis, par ko tieši draugs izskatās tik satraukts, it kā būtu vai redzējis spoku.

„Bet tad sapnis pēkšņi nomainījās. Es redzēju tādu kā pagrabu, un tur bija Voldemorts. Nē, nu īsti viņš tur nebija, bet viņš tur it kā plānoja, kā atkal atgriezties." Puisis tikko apvaldījās, lai nesāktu staigāt šurpu turpu pa Rona istabu.

Pieminot Voldemortu, Rons acīmredzami sarāvās. Viņš vēl arvien nespēja nosaukt viņu pilnā vārdā. „Tu redzēji Pats-Zini-Ko? Un rēta? Tā taču tev arī nesāpēja?" puisis noprasīja, rādīdamies satraukts.

„Nē, tā nesāpēja, varbūt kādu mirkli pakņudēja, bet vairāk nekas," Harijs stāstīja, paskatījies uz draugu. „Bet es visu nakti nevarēju normāli aizmigt. Tas sapnis likās tik dzīvs, it kā notiktu pa īstam."

Rons, kaut ko iedomājies, pasmīnēja. „Vajadzēja tev pielikt to Lunas sapņu ķērāju, tad varbūt tādi murgi nerādītos."

„Tieši to jau es pirms gulētiešanas arī biju pielicis," Harijs atbildēja, arī nedaudz pasmīnējis.

„Te tev nu bija sapņu ķērājs. Nekāda jēga," Rons secināja.

„Tā gan. Bet man arī tagad vēl ir tāda nelaba sajūta. Diez, Hermione jau varētu būt pamodusies?" Harijs ievaicājās un tajā brīdī saklausīja, ka kāds kāpj lejup pa kāpnēm. Droši vien Vīzlija kundze dodas gatavot ierastās Vīzliju brokastis.

„Ejam paskatīties," Rons sacīja un, izkāpis no gultas, veikli uzrāva kājās bikses un kreklu, tad abi jaunekļi pavēra durvis un pārgāja pāri mazajam kāpņu laukumiņam līdz Persija kādreizējai istabai. Rons divreiz pieklauvēja pie durvīm un, nepagaidījis atbildi, vēra jau tās vaļā, taču viņiem par pārsteigumu atskanēja spalgs Hermiones spiedziens.

„Ron!" viņa nosodoši iebrēcās, pagriezusies riņķī ar seju pret viņu, spiezdama vasaras krekliņu sev pie krūtīm, baltajām apakšveļas lencītēm nozibot abiem jaunekļiem acu priekšā. Harijs tūlīt aizgriezās prom, bet Rons tur stāvēja durvīs, acis iepletis. „Varbūt tomēr ļausi man saģērbties līdz galam?" meitene īgni ieprasījās.

„Ā, jā, jā, labi," Rons, nedaudz piesarcis, izstostīja un aizvēra durvis ciet. Mirkli vēlāk Hermione iesauca viņus abus iekšā, kolīdz bija saklājusi arī gultu.

„Kas tad tāds ir noticis, ka ne labrīt, ne sveiki, bet uzreiz abi gāžaties pie manis iekšā?" Hermione pa pusei norājoši, pa pusei ar interesi ievaicājās, sukādama savus biezos, brūnos matus.

„Harijs redzēja sliktu sapni," Rons uzreiz atbildēja, nosēdies uz Hermiones gultas. Meitene uz Hariju savādi paraudzījās.

„Ne jau vienkārši sliktu," Harijs sabozies skaidroja - nebija jau viņš nekāds mazais bērns, kas satrauktos par kuru katru sliktāku sapnīti, „bet es vakar pirms miega redzēju murgu, ka Voldemorts ir kaut kādā veidā dzīvs un plāno atkal atgriezties." Harijs ļāva vaļu savām raizēm un vairs necentās tās noslēpt. „Viņš bija drīzāk kā tikai balss, kā kaut kāda doma, un viņš teica, ka celšoties vēl vienu reizi vēl dižāks un varenāks kā nekad."

Harijs nolūkojās uz Rona satraukto seju un Hermiones šokēto izbrīnu - viņi izskatījās tieši tāpat kā jutās viņš: izbiedēti un izmisīgi cerēdami, ka tas tiešām bija tikai un vienīgi ļauns sapnis.

„Harij, bet tas taču bija tikai sapnis, vai ne?" Hermione ierunājās pirmā pēc neilga klusuma brīža, nolikusi matu suku uz naktsskapīša.

„It kā bija tikai sapnis, bet tobrīd likās briesmīgi dzīvīgs, it kā es pats atrastos tajā tumsā un dzirdētu kāda cita domas, un atmostoties man kņudēja rēta. Tās nebija tādas stipras sāpes kā agrāk, kad varēju redzēt, ko domā Volemorts, bet sajūta bija visai nepatīkama un vēl kādu brīdi bija jūtama," Harijs pastāstīja, arvien vēl stāvēdams kājās. Viņš jutās pārāk nemierīgs, lai spētu nosēdēt uz gultas.

„Varbūt tās vienkārši bija atsāpes? Andromeda vakar stāstīja, ka Tonksa tādas esot jutusi pēc dzemdībām. Cīņa ar Voldemortu noteikti bija gana traumējošs notikums, lai pēc tam ik pa laikam vēl naktī rādītos murgi un varbūt arī izliktos, ka ir arī jūtamas sāpes rētā," Hermione piedāvāja skaidrojumu. Tomēr Harijam šķita, ka šis sapnis bija kaut kādā neizprotamā veidā citādāks - dzīvāks, reālāks. Viņš, protams, pēc kaujas iesākumā bija vai ik nakti redzējis pa nelāgam, drebuļus uzdzenošam murgam, kur viņš sapņos skatīja te Fredu izkritušām, neko neredzošām acīm lēnām velkam kājas uz viņa pusi, te Remuss un Tonksa aiz bāla šķidrauta noraudzījās uz mazo Tediju, te Kolins līķa bālumā skraidīja viņam pakaļ, knipsēdams ar savu fotoaparātu. Taču Voldemortu starp visiem pārējiem mirušajiem gan viņš agrāk nekad nebija redzējis; katrā ziņā ne dzīvu un tādu, kas solītu atkal augšāmcelties; ja viņš arī bija redzējis Voldemortu savos murgos, tad tikai kā bālu līķi ar sarkanām acīm peldam pa straumi melnā pazemes ezera ūdenī...

Arī Rons bija atguvis runasspējas: „Bet ja nu tas bija pa īstam - ja nu tā bija kā vīzija?"

„Ron, vīzija tā nevar būt, jo mēs Voldemortu iznīcinājām, viņa vairs nav, un no mirušajiem neviens vairs nevar atgriezties," Hermione iebilda.

„Ja nu viņš tomēr ir atgriezies kā spoks?" Rons prasīja.

„Viņa dvēsele ir saplosīta astoņos gabalos, kā tu iedomājies tādu spoku?" Hermione mazliet aizkaitināta noprasīja Ronam. Par šo viņi iepriekš bija jau daudzas reizes izsprieduši.

„Bet..." Harijs ierunājās. Viņi bija iznīcinājuši Voldemortu, visi horkrusti bija atrasti un likvidēti, viņš pat bija redzējis vienu no vistumšākā burvja dvēseles daļām - skaidrs, ka viņam nebija itin nekādas iespējas atgriezties šajā pasaulē spoka vai jebkādā citā veidolā. „Bet ja nu..." Harijs sacīja nu jau uzstājīgāk.

„Harij, ko tu īsti gribi teikt?" Hermione viņam sacīja, iedrošinoši uzsmaidījusi.

„Bet ja nu mēs viņu neiznīcinājām?" Harijs uzsvērti noteica, atcerējies šā rīta uzmācīgās domas.

„Harij, tas nav iespējams," Hermione aizrādīja.

„Jā, Harij, mēs visu pagājušo gadu rāvām kreklu pakaļā, lai viņu iznīcinātu, un tu tagad nosapņoji sliktu sapni un gribi mums teikt, ka viss mūsu pagājušā gada darbs ir kaķim zem astes?" Rons teju vai sarkastiski noprasīja.

„Bet padomājiet! Mēs viņu gāzām, atņēmām viņa varenību, tas ir skaidrs, bet vai mēs varam būt pilnīgi un galīgi pārliecināti, ka Voldemorts patiešām ir iznīcināts?" Harijs iebilda.

„Tā," Hermione ierunājās, „nu uz to ir viegli atbildēt. Ir zināms, ka Voldemorts apzināti radīja sešus horkrustus un vēl viena viņa dvēseles daļa dzīvoja tevī, pareizi?"

„Pareizi," abi jaunekļi unisonā apstiprināja.

„To Voldemorta daļu, kas dzīvoja tev galvā, to tu iznīcināji, pats labprāt dodoties nāvē," Hermione skaidroja tālāk.

„Tieši tā, es pat redzēju, kā tas monstrs izskatījās," Harijs saviebies piebilda.

„Nu re, un Voldemorts nobeidza pats sevi ar rikošetā atsitušos slepkavošanas lāstu, ko viņš raidīja uz tevi," Hermione turpināja stāstīt, norādīdama uz Hariju. Puisis piekrītoši pamāja ar galvu.

„Un pagājušā gada laikā mēs iznīcinājām visus atlikušos horkrustus. Pašu pirmo - Melsudora dienasgrāmatu - tu, Harij, iznīcināji jau otrajā skolas gadā," Hermione klāstīja.

„Jā, pāri palika vien izmirkušas dienasgrāmatas lapas ar pamatīgu caurumu vidū," Harijs apstiprināja.

„Dumidors iznīcināja horkrustu, kas bija Augšāmcelšanās akmenī," Hermione turpināja horkrustu uzskaiti.

„Jā, tas akmens pēc tam bija pārplīsis uz pusēm," Harijs atkal apstiprināja, uz mirkli iedomājies par savu mammu un tēti, kurus bija redzējis Aizliegtajā mežā pēc Augšāmcelšanās akmens pagrozīšanas. Akmens gan tagad mētājās sazin kur Aizliegtā meža pašā biezoknī, kur Harijs to bija apzināti nosviedis zemē, lai tas nevienam vairs nebūtu atrodams.

„Tad tu, Ron, piebeidzi to Slīdeņa medaljonu," Hermione turpināja.

„Kā tad, sadevu šim pa acīm," Rons pasmīnējis apstiprināja.

„Tad es sadūru Elšpūtes biķeri," Hermione nodrebinoties uzskaitīja, paskatījusies uz Harija kaklā uzkārto ēzeļādas maciņu - viņa zināja, ka puisis tur glabāja sapostītās Cūkkārpas relikvijas, „tie ir četri horkrusti."

„Un Nevils nocirta čūskai galvu," Harijs piebilda, „un Kraukļanagas diadēma sadega Postugunī un sabira putekļos."

Rons apsvēra: „Harij, grozies, kā gribi, bet visi horkrusti ir iznīcināti. Ja nu vien viņš nav pagatavojis vēl kādu."

„Nē, tas nevar būt, jo viņš bija apsēsts ar skaitli septiņi, tāpēc neapdomīgi izveidoja Nagīni par horkrustu," Harijs iebilda.

„Un visus horkrustus mēs iznīcinājām ar īpaši spēcīgu elementālo maģiju, tas nevar būt, ka kāds no horkrustiem būtu iznīcināts tikai daļēji," Hermione skaļi nodomāja.

„Kā tad, no tiem pāri palika tikai čupiņa vecu lūžņu," Rons apstiprināja, uzmetis acis Harija ēzeļādas maciņam.

Hermione pavīpsnāja, atcerējusies, kas bija palicis pāri no Elšpūtes biķera pēc baziliska ilkņa dūriena - spēcīgs gan bija tas draņķa horkrusts, turējās pretī, čukstēja viņai prātā musinošas domas, taču beigās agonijā izlaida garu, bet pats biķeris, reiz tik zeltains un nevainojami spožs, bija kā noaudzis ar zaļganām baziliska indes čulgām - liekas, ka inde būtu izēdusies cauri riebīgajai dvēseles kripatai, taču tā, glābdama savu mājokli, bija spējusi to aizsargāt no pilnīgas iznīcības. Jebkuru parastu priekšmetu kaut kas tik spēcīgs kā baziliska inde būtu saēdusi pilnībā un pārvērtusi putekļos, bet horkrusts bija veidots no pašas tumšākās maģijas, tādēļ spēja pretoties pat visspēcīgākajām substancēm.

Pēkšņi Hermione iepleta acis un tajās atspoguļojās tīras šausmas.

Abi draugi to tūdaļ pamanīja, vaicādami: „Hermione, kas notika?"

„Mēs tikko uzskaitījām visus horkrustus, ko esam iznīcinājuši, bet..." Hermionei bija grūti savu atklāsmi izsacīt līdz galam, „bet ja nu kāds no tiem nebija īsts?"

Puiši uz viņu skatījās apjukuma pilnām acīm. „Kā - nebija īsts?" Rons nesaprata, „Visi tie štrunti izskatījās sasodīti īsti."

„Ron, tu tikko pats teici, ka no horkrustiem, itin visiem horkrustiem, kas bija priekšmetu veidolā, pāri palika lūžņu čupiņa. Horkrustu maģija ir pietiekami spēcīga, tāpēc tā spēj aizstāvēties pat pret pašām iznīcinošākajām burvju pasaules vielām."

Harijs tūlīt saprata. „Vienīgi no diadēmas nekas nepalika pāri!" viņš iesaucās.

„Pareizi, tā sabira tev rokās," Rons domīgi apstiprināja.

„Redziet, Postguns to nemaz tik ilgi nededzināja, tāpēc, ja tā būtu īsts horkrusts, pāri vajadzēja palikt kaut vismaz sadegušai stīpiņai. Harij, ja nu tev sapnī rādījās īstenība? Ja nu mēs patiešām neesam iznīcinājuši īsto diadēmu?" Hermione satraukta jautāja.

„Un atcerieties, ko teica Ksenofīlijs? Tādas diadēmas ik pa laikam kāds mēģinot atdarināt," Rons piemetināja.

„Un turklāt tā atradās mantu glabātuvē, kuru ir apmeklējuši tūkstošiem citu skolēnu. Mēs sākumā spriedām, ka Voldemorts ir bijis gana stulbs, lai domātu, ka viņš vienīgais ir uzgājis Vajadzību istabu, bet ja nu tā nemaz nebija, ja tas tiešām bija tikai pakaļdarinājums? Ja nu Voldemorts diadēmu ir noslēpis pavisam kur citur?" Harijs, sapratis Hermiones domu, izsecināja. Bet kas tad bija tas tumšais šķidrums, kas izsūcās no diadēmas? viņš prātā iedomājās, bet tūlīt arī uzradās atbilde. Tas tak varēja būt jebkas, kaut vai visparastākā līme. Un arī tas sadzirdētais kliedziens - bija iesākusies cīņa; ļoti iespējams, ka tas nemaz nebija atskanējis no Voldemorta dvēseles, bet no kāda netālu esoša, ievainota cīnītāja. Patiesībā tas, ka tā nabaga stīpiņa, kas viņam bija sabirzusi rokās, varētu būt bijis Voldemorta horkrusts, tagad sāka rādīties arvien mazticamāks fakts. „Kas vispār tagad zina, kur īstā diadēma varētu būt, mazums, tas Ksenofīlija meistarojums bija īstais?" Harijs izmisis piebilda.

„Nē, Pats-Zini-Kas steidzās uz Cūkkārpu, vismaz tā tu toreiz pats teici, tātad diadēmai bija jābūt Cūkkārpā," Rons iebilda. „Tikai laikam tā nebija nolikta vecu mantu glabātuvē."

„Tātad Cūkkārpā. Nu ko - ja tas tiešām izrādās taisnība, tas nozīmē, ka mūsu darbs vēl nav galā, un Voldemorts patiešām vēlreiz var celties," Hermione izdarīja baiso secinājumu.

„Jā, celsies diženāks kā nekad," Harijs drūmi piebilda.

Te nu Hermione pasmaidīja. „Tas nu gan nevar notikt, jo tu, Harij, upurēji sevi, lai atņemtu viņam spēku. Viņš varbūt vēl var augšāmcelties, taču spēku gan nekad vairs nespēs atgūt. Vismaz par to tu, Harij, esi parūpējies," Hermione viņu mierināja, draugam silti uzsmaidījusi.

Harijs no visas sirds cerēja, kaut meitenei vismaz šajā ziņā izrādītos taisnība.

„Starp citu mēs varam paskatīties, ko par to saka aritmantika. Kā es to neiedomājos jau agrāk?" Hermione noteica un, piegājusi pie rakstāmgalda, izvilka no grāmatu kaudzes Jaunās numeroloģijas teorijas eksemplāru. Tad viņa paņēma pergamenta lapu, tinti un, nosēdusies krēslā, atšķīra vaļā grāmatu.

Harijs un Rons nostājās viņai aiz muguras, kamēr meitene cītīgi sarakstīja uz lapas vārdus „TOMS SVERELDO MELSUDORS" un „LORDS VOLDEMORTS" un pēc kādas tabulas katram burtam piešķīra ciparus. Kādu brīdi rēķinājusi, viņa aiz pirmās vārdu grupas uzrakstīja skaitli 7, bet aiz otrās - skaitli 2.

„Domāju, ka par šo septiņi nav pilnīgi nekāds brīnums," viņa sacīja, spalvas galu pielikusi pie sava nupat uzvilktā septiņnieka. Viņiem bija labi zināms, ka Tomam Svereldo Melsudoram skaitlis septiņi bija šķitis teju vai svēts. „Par šo divnieku gan es neesmu tik pārliecināta, ko tieši tas nozīmē. Precīzāk to varētu norādīt viņa dzimšanas datums."

„Nu to es tev tagad nevarēšu nosaukt," Harijs vienkārši noteica.

„Piedod, es tikai skaļi domāju," Hermione sacīja, uzsmaidīdama Harijam. „Aritmantikā katram skaitlim ir kāda pamatnozīme, un skaitlis divi raksturo galējus pretstatus kā diena un nakts un atbild par līdzsvaru, sajaukdams pozitīvās un negatīvās vērtības. Savā ziņā tas atbilst Voldemorta būtībai - viņš ir vienlaikus neticami gudrs un dižens, bet arī neizmērojami nežēlīgs. Bet tikpat labi šis skaitlis varētu raksturot arī kaut ko būtisku viņa lemtajā mūžā, piemēram, otru mūžu, otru atdzimšanu."

„Neizklausās labi," Rons secināja. „Bet kā tad var zināt, kurš vārds tiešām nosaka to viņa lemto mūžu?"

„Pareizi, Ron!" Hermione uz viņu atzinīgi paraudzījās. „Ir jāapskata viņa abas būtības. Tad septiņi plus divi ir deviņi." Meitene, murminādama sev līdzi, rēķināja. „Deviņi raksturo vispārīgus centienu panākumus. Tādam cilvēkam izdodas saniegt iecerēto." Tad Hermione, kaut ko iedomājusies, pāršķīra savu grāmatu stipri uz beigām, atrada noteiktu rindkopu un to izlasīja. Viņa uzrakstīja uz lapas vēl vienu deviņnieku, tad uzvilka tam priekšā tādu kā ķeksi, kura galu pazīmēja pa labi kā jumtiņu pāri skaitlim, bet pēc tam aiz vienādības zīmes uzrakstīja trijnieku. „Trīs. Pie profesores Vektores mēs to vēl nemaz neesam mācījušies, bet Numeroloģija saka, ka spēcīga personība mēdz izpausties dubultā, tāpēc jāatrod dubultā skaitļa pirmā kārta, un šeit parādās trijnieks. Tam ir nestabilitātes nozīme. Bet Voldemorta gadījumā tas var raksturot arī viņa mūžu, vai drīzāk - mūžus."

„Apbrīnojama tā tava aritmantika," Rons atzinīgi noteica.

„Trīs dzīves periodi," Harijs secināja. „Vispirms viņš bija Toms Svereldo Melsudors, tad Lords Voldemorts. Vai tad tagad viņš varētu kļūt atkal par kaut ko citu?"

„Nezinu," Hermione drūmi nopūta, paraudzījusies uz abiem draugiem. „Lūdzu, tikai nepārprotiet šos aprēķinus. Es šeit izmantoju tikai viņa vārdu, pilnai analīzei nepieciešami arī dzimšanas un citu nozīmīgu notikumu dati. Šobrīd šī analīze drīzāk raksturo iespējamību, ka varbūt pastāv iespēja, ka kaut kas ir iespējams. Tā neko neizskaidro. Aritmantika pati par sevi nav pareģošana, tā tikai atklāj likteņa noliktās virzības. Varbūt Voldemortam bija lemts atdzimt divas reizes un piedzīvot trīs mūžus, bet varbūt tu šo iespēju iznīcināji, stādamies viņam pretī. Tas, ko mēs šobrīd šeit, uz šīs lapas, redzam ir tikai varbūtības un iespējas."

Bet Harijam ar to pietika. Lai arī viņa pierādījumi, ja tā tos varēja nosaukt, balstījās uz sliktu sapni pēc dzimšanas dienas svinībām un Hermiones iespējami varbūtīgajiem aritmantikas aprēķiniem, puisis juta baiļu ērkšķi - viņš kaut kā dziļi iekšā ar sirdi, aknām, nierēm un muguras smadzenēm, apzinājās, ka satraukumam ir nopietns pamats. Prātā neviļus nāca Hagrida izteiktie vārdi viņa vienpadsmitajā dzimšanas dienā būdiņā jūrā: Daži apgalvo, ka viņš nomira. Ja tu jautā mans doms - pīlītes. Nezin, vai viņā bij atlics tik daudz cilvēka, lai nomirtu... Šis kauč kur mitinās, bet varenību ir zaudējis. Par švaku, lai turpinātu. Ja Voldemortam bija kaut sīkākā iespēja izdzīvot pēc Cūkkārpas kaujas, Harijs par to nevarēja nelikties zinis. Varētu sacīt, ka tas pat bija viņa pienākums to pārbaudīt. Sava nolaidība, muļķība un neizdarība bija jāizlabo, un pēc iespējas ātrāk. Ja nu vēsture tomēr atkal atkārtojas?

„Bet ko tieši tad mēs tagad darīsim?" jautāja Rons. „Aizbrauksim uz Cūkkārpu, un ko teiksim Maksūrai - atvainojiet, mēs pavasarī īsti neizdarījām līdz galam to, kas mums bija uzdots, tāpēc vai mēs te varam paokšķerēties apkārt nezin cik ilgu laiku?"

„Jāizdomā kaut kāds aizsegs," Harijs ierosināja. Puisim šķita, ka uztraukums sāk kņudināt visas iekšas - viņš ļoti iespējams nebija paveicis Dumidora uzticēto uzdevumu. Ja nu Voldemorts tur klīst kaut kur apkārt, ja nu turpat kaut kur Cūkkārpas tuvumā? „Uz Cūkkārpu mums jātiek pēc iespējas ātrāk, lai tur lūst vai plīst."

Hermione pavēra muti, lai ko teiktu, kad nodžinkstēja zvaniņš, visus aicinādams uz virtuvi brokastīs. „Ejam paēst un tad domāsim tālāk, ko darīt," meitene sacīja.

Puiši piekrītoši pamāja ar galvu, un trijotne nokāpa lejā pa kāpnēm un nonāca virtuvē, kur viņus sagaidīja omletes kalns ar siera un šķiņķa maizītēm.

Džinnija no rīta bija palīdzējusi Vīzlija kundzei gatavot brokastis. „Labrīt, brokastīs!" viņa jautri uzsauca draugiem, uzlikusi burkānu sulas krūku uz galda, un, kad viņi piesēdās pie galda, meitene ieņēma vietu blakus Harijam. Drīz vien uzradās arī pārējie - Artūrs, Bils un Flēra nokāpa no augšējiem stāviem, bet Džordžs un Čārlijs miegodamies, staipīdamies atčāpoja šurp no dzīvojamās istabas. „Kas tad mums, vecpuišiem, pārlaist vienu nakti uz dīvāna," bija nosmējies Čārlijs. Viņš izmantoja savu atvaļinājumu, lai nedēļu paciemotos Midzeņos, bet vakarnakt bija atvēlējis Bilam ar Flēru pārnakšņot viņa paša vecajā istabā, tā vietā nosnaužoties uz dīvāna.

„Jūs šorīt gan tādi ieskābuši izskatāties," Vīzlija kundze nosmaidījusi viņiem sacīja, pie plīts vēl gatavodama tēju. „Kā mans opītis kādreiz mēdza sacīt, ka grūtos rītos pēc svētkiem neesot nekas labāks par skābu kāpostu suliņu. Uzreiz padara tevi svaigu kā gurķīti."

„Vai arī svaigu kā kāpostiņu?" smīnēdams ievaicājās Džordžs, sakrāvis uz sava šķīvja kārtīgu omletes ķopsi.

„Ko nu piesienies, tas tikai tāds teiciens." Kaut arī Vīzlija kundze noraidoši novēcināja ar roku, tomēr uzsmaidīja Džordžam.

„Nu, nezinu gan, vai skābu kāpostu sula tagad būtu tas, ko es gribētu dzert," Rons viebdamies noteica, paņēmis ceptu siera maizi.

„Bet ūdeni gan es iesaku izdzert kārtīgu glāzi. Ūdens tiešām atgriež spēku," Vīzlija kundze deva padomu, kamēr vēl ievilkās tēja. „Vispār es arī vakar ļoti slikti gulēju."

„Kas tad nu, mammu?" Bils ievaicājās, paņēmis rokā dakšiņu. „Atkal sapņoji par Svešovski?"

„Jā, redzēju, kā viņš bija ielauzies Midzeņos un dzinās man pakaļ..." Mollija grūti nopūtusies atbildēja. Viņa gan to bija izteikusi tā, ka tas lika noprast, ka sapnim bija vēl turpinājums un tas nemaz nebija patīkams.

Artūrs centās mierināt sievu: „Acuraugs darbojas ļoti labi, tāpēc neraizējies, dārgā, šeit viņš iekļūt iekšā nevar. Martins ar savu auroru komandu te apkārt ir salicis veselu lērumu ar uztveršanas burvestībām; tu un mēs visi šeit esam drošībā."

„Artūr, to es saprotu un kaut nu tā arī viss būtu," Mollija noteica, uzsmaidījusi vīram, tad, nolikusi tējkannu ar uzlieto tēju uz galda, paspieda viņam plecu un nosēdās blakus. „Bet tas, ka es to visu zinu, nemazina manu satraukumu. Ja nu viņš atkal tomēr kaut ko nostrādā?"

Harijs kā šodien atcerējās, kad, pārnākuši mājās pēc Freda bērēm, viņi virs Midzeņu iebraucamā ceļa atrada Tumšo zīmi, zem kuras gaisā degošiem burtiem karājās vēstījums: Mollija Vīzlija, stājies man pretī! Tu atņēmi man sievu un to tu dabūsi rūgti nožēlot! Pēc tam auroru biroja darbinieki priekšnieka Martina Hantera vadībā bija pavadījuši veselu nedēļu ap Midzeņiem, izvietodami papildus Acuraugam visas iespējamās uztveršanas un aizsardzības burvestības. Par laimi līdz šim no atlikušā nāvēžu bara vēl bija klusums.

„Vai Svešovska lietā kaut kas ir pavirzījies uz priekšu?" Hermione ievaicājās, iesūkusi malciņu burkānu sulas.

„Auroru birojā visi raujas caurām naktīm," Artūrs atbildēja. „Bet viņš ir labi noslēpies, visticamāk izmanto savus pazīšanās sakarus, varbūt regulāri maina savu uzturēšanās vietu. Kas attiecas uz taviem vecākiem, tad šobrīd viņiem nepavisam nebūtu droši atgriezties. To tik Svešovskim vajadzētu," Artūrs viņai ar nopietnu seju atbildēja.

Hermione manāmi saskuma, viņa acīmredzami ilgojās pēc saviem vecākiem un ik dienas cerēja, ka drīz, pavisam drīz varēs viņus atgriezt ierastajā dzīvē. Tomēr vēl nebija droši, vēl karš nebija līdz galam beidzies.

„Būs jau labi," Rons noteica, mierinoši saņēmis Hermionei roku.

„Vispār, Harij, tev jaunās brilles ļoti piestāv," ierunājās Džinnija, izjaukdama drūmo noskaņojumu, kas bija uzmācies pie galda sēdošajiem brokastotājiem.

„Tās arī ļoti labi rāda, es tagad tik skaidri redzu. Paldies, Mollij un Artūr!" Harijs pateicās Vīzlija kundzei un kungam.

„Man par to liels prieks, dārgais. Rekur, šeit, aiz omletes šķīvja, ir arī desiņas, nevēlies kādu?" Mollija viņam uzsmaidījusi piedāvāja. „Un kā tu jūties, dārgā?" viņa uzrunāja Flēru. „Nav slikta dūšiņa?"

„Man viss irra labi. Paldies, Mollij," Flēra atbildēja savā franču akcentā, mierīgi turpinādama ēst savas brokastis.

Bils par to gan novalbīja acis. Vīzlija kundze bija ik pa laikam iesākusi Flērai apvaicāties, kā viņai „ir ar dūšiņu", kad vien viņi ieradās ciemos. Kā Džinnija Harijam bija izstāstījusi, tad grūtniecēm parasti no rītiem mēdzot būt nelaba dūša. Tāpat Mollija Flēras klātbūtnē mēdza daudz un uzkrītoši runāt, cik mīlīgs ir Tedijs savos trīs mēnesīšos, un kā viņš dudina un bubina; tāpat viņa šad un tad deva dažādus padomus. „Bērnus nekad nedrīkst midzināt ar gulēšanas burvestību!" vai „Līdz divu gadu vecumam nevar pret klepu dot helleboras sīrupu. Kamēr bērnam nav trīs gadi, par teleportēšanos ir jāaizmirst!" un citus tamlīdzīgus ieteikumus, nepārprotami saistītus ar bērnu audzināšanu. Vīzlija kundze bez šaubām nespēja sagaidīt, kad arī viņai būs kāds mazbērns.

„Nu tu, tēt, vari vismaz šodien atpūsties," noteica Rons. „Šodien tev uz darbu nav jāiet."

„Par laimi jau otro nedēļas nogali ir drusku mierīgāk," Artūrs priecīgi noteica. „Bet bail pat iedomāties, kas mani sagaidīs pirmdien. Gan jau būs sakrājies vesels lērums nelaimju. Varētu domāt, ka pēc Paši-Zināt-Kā krišanas mums būs iestājies miers, bet, nē. Katrs sīkākais šmurgulis pamanās izdomāt kādu nelietību, ar ko mums pēc tam stundām jākrāmējas. Tagad modē viņiem ir noburt tās vientiešu kastītes ar pogām, ko viņi liek pie auss, un, kā pieliek - tā, čiks, sakož ausi, un parādās tur tādi bumbuļi kā klaunu cepures zvani. Un tur nelīdz parastās dziedināšanas burvestības, jo visa tā šmuce ir pārāk tuvu smadzenēm. Ja mēs negribam, lai tie vientieši paliek dumji uz visu mūžu, tad viņi jāved uz Svētā Mango dziednīcu, lai izoperē viņiem tās šausmas. Šķiet, ka viņiem tur drīz būs jāatver jauna nodaļa vientiešiem." Viņš vēl beigās rūgti pasmējās.

„Briesmīgi," noskurinājās Hermione, „bet, Vīzlija kungs, kas tās īsti ir par kastītēm, ko viņi tiem vientiešiem nobur?"

„Es nemaz īsti nezinu, kas tās ir un ko tieši dara - parasti tās ir tādas nelielas kastes ar pogām un tādu kā nūjiņu galā, kaur kur šitik lielas," Vīzlija kungs paskaidroja, ar plaukstām rādīdams apmēram piecpadsmit centimetru garumu. „Vientieši tos sauca kaut kā par tefļoniem. Hermione, Harij, jūs jau labāk pārzināt vientiešu priekšmetus, kā to ierīci pareizi sauc un kāpēc vientieši to liek pie auss?"

Harijs ar Hermioni saskatījās - viņi nezināja, par ko Artūrs runā, jo nekad iepriekš tādu lietu nebija redzējuši.

„Tefļons - varbūt jūs domājāt „telefons"," Hermione ieprasījās, „ar telefona palīdzību var sarunāties, atrodoties lielā attālumā - atceraties, kā sen atpakaļ mēģinājāt zvanīt Harijam? - tāpēc viņi to liek pie auss. Taču, cik man zināms, telefona savienojumam nepieciešams vads. Kā gan var būt iespējams runāt bez pievienota vada uz ielas vai klajā laukā?"

„Paskaties, mēs tik ilgi esam nodzīvojuši mežā, ka vientieši jau ir paspējuši izgudrot telefonus bez vada," Harijs noteica.

Vīzlija kungs bija sajūsmā. „Tad tas telefons viņiem ir jauns izgudrojums! Tu re ko! Šitāds man arī būs jādabū!" Vīzlija kundze par to tikai bezcerīgi novaikstījās.

„Es arī vienu otru vientiesi esmu redzējis runājam pa to - telfonu - vispār izskatās trakoti ērti," Džordžs ieteicās. „Varbūt man joku bodē arī ko tādu vajadzēs ieviest, kas atļauj tiešas sarunas?"

„Zini, tā tiešām būtu viena ļoti noderīga lieta," Džinnija apstiprināja. „Tāda mums būtu labi noderējusi, kad vajadzēja pretoties Strupa diktatūrai."

Viņi visi vēl kādu brīdi apsprieda savas fantāzijas par pārnēsājamām saziņas ierīcēm, arī aprunādami Siriusa spoguli, līdz brokastis bija paēstas. Džordžs atvadījies devās uz savu veikalu, kā jau sestdienā paredzēdams pamatīgu klientu pieplūdumu, vēl pieteicis, lai Rons palīdz viņam pārbaudīt vienu otru jauno izstrādājumu, bet Čārlijs un Bils ar Flēru aizlidoja caur Lidu tīklu viņam līdzi uz Diagonaleju atpūtas un citu darīšanu nolūkos - Svešovska uzbrukuma draudu dēļ ministrijas drošības sargi Vīzlijiem bija ieteikuši ārā no mājām doties tikai pulciņos. „Man atvaļinājums vēl tikai līdz pirmdienai, tad jāapskatās beidzot tas pūķu toniks Diagonalejas bestiārijā. Rumānijas ražojums nav tik labs - ja mums pūķi saķer konjuktivītu, mums ir ko pamocīties, kamēr dabūjam viņiem tīras tās acis," tā pirms atvadīšanās bija paskaidrojis Čārlijs.

„Harij, un ko tad tu esi šodien nodomājis darīt?" Džinnija apjautājās, kad viņi pie dzīvojamās istabas kamīna bija pavadījuši projām trīs Vīzliju jaunekļus un Flēru. „Gatavosies auroru uzņemšanas eksāmenam?"

„Klau, man šķiet, ka mums vajadzētu aprunāties - visiem četriem," Harijs noteica drusku pieklusinātā balsī, zīmīgi paskatījies uz Ronu un Hermioni.

Rons sākotnēji rādījās nedaudz apjucis, taču apstiprinoši pamāja ar galvu, turpretī Hermione piekrita tūdaļ bez kavēšanās.

Harijs palūkojās atpakaļ uz Džinniju. „Izejam dārzā aprunāties."

Izskatījās, ka Džinnija sāka justies mazliet satraukta par drauga nopietnību, tāpēc tam tūlīt piekrita.

Četrotne izsteidzās laukā. Gaiss, kā jau vasaras rītā, bija silts, un šodien solījās būt vēl viena jauka, karsta vasaras diena. Vienīgi Harija, Rona un Hermiones sejas rādījās kā visdrūmākie lietusmākoņi, kad visi draugi bija atraduši kādu nomaļu stūrīti pie attālāka upeņu krūma, kas auga gar veco, apdrupušo mūrīti.

„Nu tā, stāstiet, kas noticis - jūs izskatāties trakāk nekā trīs atprātotāji!" Džinnija noteica.

„Džinnij, es vakar vakarā redzēju sliktu sapni. Ļoti sliktu," Harijs drūmā balsī sacīja.

Džinnija norāva dažas ogas no upeņu krūma un smiedamās noteica: „Es jau jūs vakar brīdināju, ka nevajag pēc šampanieša dzert sviestalu," un iemeta sev mutē gatavās, tumšās odziņas.

„Ne jau šampanietis tur pie vainas. Labi, klausies," - un Harijs atstāstīja draudzenei savu sapni par baiso balsi melnā tukšumā.

„Nu un, sapnis paliek sapnis. Kāpēc tāds uztraukums?" Džinnija nesaprata.

„Kad Harijs mums šorīt to pateica, arī mēs sākumā nodomājām tieši to pašu," Hermione ierunājās, „taču tad mēs to lietu apspriedām rūpīgāk un..."

„Pagaidi, bet jūs taču visus horkrustus iznīcinājāt, vismaz ciktāl es saprotu no tā, ko tu man, Harij, esi pastāstījis," Džinnija iebilda.

„Saproti, mēs paši arī visu laiku bijām tādā pārliecībā, ka to tiešām esam izdarījuši," Rons apstiprināja.

„Bet tad, šorīt, pēc šī Harija sapņa mēs visu vēlreiz rūpīgi pārspriedām, un..." Hermione klāstīja Džinnijai, beigās dziļi ievilkdama elpu un ieturēdama pauzi.

„Un - kas?" Lieta izklausījās patiešām nopietna, un Džinnijai tas sāka nemaz nepatikt.

„Un - ļoti iespējams, ka mēs neiznīcinājām visus horkrustus. Ļoti iespējams, ka tā, kas sadega, nemaz nebija īstā Kraukļanagas diadēma, bet gan pakaļdarināums. Un tas nozīmē, ka Voldemorts, iespējams, vēl kaut kur klīst apkārt. Visticamāk kādā spoka veidolā vai kaut kā tamlīdzīgi," Hermione paskaidroja.

„Izklausās štruntīgi, lai neteiktu vairāk," Džinnija komentēja, teju vai nodrebēdama. „Un īstā diadēma - kas tagad zina, kur tā atrodas?"

„Man ir stipras aizdomas, ka tai tomēr ir jābūt Cūkkārpā. Kad Voldemorts saprata, ka mēs esam tikuši klāt pārējiem horkrustiem, viņš tūdaļ metās skriet uz Cūkkārpu," Harijs paskaidroja. „Mums tikai jāizdomā, kā tur atgriezties un ko teikt Maksūrai. Mēs nevaram tagad tā vienkārši ierasties pie viņas un paziņot, ka kaut kur pa pili, iespējams, klīst apkārt Voldemorts, jo es redzēju sliktu sapni... turklāt pēc dzimšanas dienas svinībām."

„Bet pagaidi, kas tad tieši jums neļauj vienkārši atgriezties Cūkkārpā? Maksūrai par sliktiem sapņiem nekas nav jāstāsta," Džinnija ierosināja.

„Kā tad mēs viņai paskaidrosim, ko mēs tagad, vasarā, tur meklējam?" Rons noprasīja.

„Kāpēc tad jums to diadēmu vajag meklēt tieši tagad? Piesakieties Maksūrai kā parasti studenti uz septīto mācību gadu un meklējiet, cik uziet. Pagājušajā reizē Voldemortam vajadzēja vismaz vienpadsmit gadus, lai kaut necik atgūtu varenību. Nedomāju, ka šoreiz viņš to var izdarīt pāris mēnešu laikā, ja tas vispār ir iespējams," Džinnija izsacīja savas domas.

Harijs jutās mazliet apstulbis - viņš bija tik ļoti pārdzīvojis par nepadarīto darbu un ieciklējies uz to, ka tas ir jāpaveic nekavējoties, ka par šādu iespēju nemaz nebija iedomājies. Tas nozīmētu, ka būtu jāpagaida vēl tikai viens mēnesis, un viņš varētu atgriezties Cūkkārpā uz vēl veselu gadu, veselu brīnišķīgu mācību gadu. Un viņiem visiem būs iespēja pārliecināties par sapņa īstenību un mierīgi savā nodabā nodoties diadēmas meklējumiem, lieki nesatraucot Maksūru.

„Džinnij, tā ir lieliska doma!" Hermione apstiprināja. „Jūs, puiši, varat doties uz Cūkkārpu kopā ar mums, un mums vēl ir vesels mēnesis laika, lai sastādītu meklēšanas plānu."

„Tad tikai jāiet uzrakstīt atteikuma vēstuli Auroru birojam," Rons plānoja darbus uz priekšu, „un jāpiesakās Maksūrai."

„Jā, gan," Harijs piekrita.

No Midzeņu mājas dzīvojamās istabas loga skaļi atskanēja Vīzlija kundzes balss: „Mīļie puikas, jums ir pienākušas pūces!"

Viņi saskatījās savā starpā un aizsteidzās uzzināt, kas tās par vēstīm. Būtu kas pienācis no Auroru biroja par nākamās nedēļas uzņemšanas eksāmeniem? Meitenes sekoja viņiem pakaļ istabā. Pūces bija atstājušas divas smilškrāsas pergamenta aploksnes, kas bija apzīmogotas ar lielu zīmogu, kam pašā vidū rotājās liels C burts, bet apkārt bija apsēduši čūska, lauva, ērglis un āpsis - vēstules bija atnākušas no Cūkkārpas.

Harijs tāpat kā Rons atplēsa savu vēstuli un iesāka to lasīt.

 

1998. gada 31. jūlijs.

Labdien, godājamais Potera kungs!

Sakarā ar šogad 2. maijā notikušo kauju Cūkkārpas teritorijā, kurā tika sakauts mūsu laiku tumšākais burvis, tika atcelti SLIMu un SĒRGu pārbaužu darbi, tāpēc Cūkkārpa šogad šī īpašā notikuma dēļ piedāvā iespēju Jums atkārtoti apmeklēt Cūkkārpas burvestību un raganību arodskolu un kārtot gala pārbaužu eksāmenus.

Ja esat ieinteresēts izmantot šo piedāvājumu, lūdzu, nedēļas laikā atsūtiet pūci ar apstiprinājumu, lai pēc iespējas drīzāk mēs varetu nosūtīt Jums sarakstu ar nepieciešamajiem mācību līdzekļiem.

Apstiprinošas atbildes gadījumā, lūdzu, sniegt arī atbildi, vai Jūs vēlētos šogad izmantot Cūkkārpas piedāvāto iespēju studēt alķīmijas kursu viena gada garumā kā izvēles mācību priekšmetu. Atbildi nepieciešams sniegt laikus, jo alķīmijas kurss tiks apstiprināts tikai tad, ja būs izdevies nokomplektēt klasi ar vismaz 10 studentiem.

Cūkkārpas

burvestību un raganību

arodskolas direktore

Minerva Maksūra.

 

Rons smīnēdams palūkojās uz Hariju. „Nu, ko - tad sakām jā?"

„Cūkkārpa, te nu mēs nākam," Harijs smaidīdams piekrita.

Puiši todien pat nosūtīja pūces Auroru birojam, atteikdami savu kandidatūru uzņemšanas eksāmeniem, un, kolīdz Erols un Pumperniķelis bija atgriezušies, viņi tūlīt uzrakstīja nākamās ziņas Maksūrai ar apstiprinājumu apmeklēt septīto mācību gadu Cūkkārpā. Hermionei šī procedūra izpalika, jo viņa bija Maksūrai pietiekusies apmeklēt beidzamo Cūkkārpas kursu jau nākamajā dienā pēc Pēdējās kaujas ar Voldemortu. Meitenei Maksūra to arī bija atļāvusi, paskaidrodama, ka līdz jaunajam mācību gadam pilij visi postījumi būs novērsti tā, lai nākamajā mācību gadā atkal varētu uzņemt studentus. Apspriedušies par alķīmiju, abi draugi un Džinnija nolēma izmantot šo iespēju, turpretī Hermione bija pavisam citās domās - kā viņa apgalvoja, viņai jau esot bijis gana alķīmijas viņu pirmajā mācību gadā.

Ar postījumu novēršanu nodarbojās ne tikvien Cūkkārpa, bet arī visa pārējā burvju pasaule. Pijs Tupsts bija kritis Pēdējā kaujā, un viņa vietā bija stājies Kingslijs Šaklbolts. Jaunajam burvestību ministram darba bija pilnas rokas - bija jānovērš vientiešu ģimenēs dzimušo izķeršanas sekas, jāpalīdz neskaitāmām ģimenēm atjaunot viņu mājas, kur finansiālu palīdzību organizēja dāsnais Venerands Vērdiņa kungs, bija jāatjauno pašas ministrijas darba kārtība un vēl nemaz nerunājot par Pasaules kausa kalambolā organizēšanu tepat blakus zemē Īrijā, kura apmeklējumu Vīzliji gan šogad izlaida drošības nolūkos. Tāpat auroriem pieredzējušā Martina Hantera vadībā vēl bija ko noņemties ar nāvēžu palieku izķeršanu, kuru tiesas sēdes caurām dienām vilkās līdz vēlām naktīm, un uz vienu otru kā lieciniekam nācās ierasties arī Harijam.

Pēc vēstuļu nosūtīšanas bija pagājusi nedaudz vairāk nekā nedēļa, un otrdienas rītā visi četri jaunieši saņēma savus septītā gada obligātās literatūras sarakstus.

Harijs atvēra salocītu pergamenta loksni, aprakstītu ar zaļu tinti, un lasīja:

 

Septītā gada Cūkkārpas audzēkņiem, izvēloties apgūt herboloģiju, burvestības, mikstūras, aizsardzību pret tumšajām zintīm, pārvērtības un alķīmiju, nepieciešams iegādāties šādas mācību grāmatas:

Felicita Plūme. Augi dobei, katlam, vēderam

Miranda Peļuvanaga. Burvju vārdu hrestomātija. (7. gads)

Libātijs Gurķumētra. Padziļinātā mikstūru jaukšana

Kventins Trīcis. Bezsejas pretinieks

Emeriks Kliks. Augstāko pārvērtību rokasgrāmata

Arčibalds Aberācijs. Alķīmijas pamati

Zēnu vecākajam Cūkkārpas ekspresī, lūdzams, ieņemt kupeju numur 3, kurā notiks sazināšanās ar Cūkkārpas burvestību un raganību arodskolas direktori Minervu Maksūru.

Gaidīsim Jūs ierodamies 1. septembra svinībās Cūkkārpā,

direktora vietnieks

Filiuss Zibiņš.

 

Arī Rona un Džinnijas grāmatu saraksts izskatījās stipri līdzīgs kā Harijam, bet Hermiones sarakstu papildināja arī nepieciešamā Lūkasa Karūzosa grāmata Jaunā numeroloģijas teorija aritmantikas nodarbībām, kuru Harijs viņai bija uzdāvinājis jau pirms trīs gadiem, bet alķīmijas vietā viņai bija vajadzīga Seno rūnu vārdnīca. Viņiem bija ticis arī vesels nozīmīšu birums. Rons bija no vēstules izņēmis jau sev pazīstamo prefekta nozīmīti, Džinnijai bija ticis kalambola kapteines gods - teorētiski viņa par komandas kapteini bija ievēlēta arī pagājušajā gadā, taču tad no kalambola sezonas čiks vien bija sanācis, īpaši grifidoriem, bet Hermione un Harijs bija saņēmuši meiteņu un zēnu vecāko nozīmītes.

Harijs starojoši uzsmaidīja saviem draugiem, īpaši saskatījies ar Hermioni. Viņš būs zēnu vecākais! Tāpat kā kādreiz šo pagodinājumu bija ieņēmis viņa tētis. Lai arī pēdējās desmit dienas viņš bija staigājis apkārt drūmām domām, šī šķietami vienkāršā ziņa, ka viņam ir piešķirts zēnu vecākā tituls, viņam krūtīs itin kā piepūta laimes balonu. Cūkkārpa bija viņu izraudzījusies, bija viņu novērtējusi; Cūkkārpai viņš bija vajadzīgs!

Mācību lietu sarakstu saņemšana draugu četrotnei nozīmēja tikai vienu - viņiem būs jādodas uz Diagonaleju iepirkt visas nepieciešamās lietas. Nespēdami noslēpt savu patīkamo satraukumu, draugi nolēma doties uz burvju veikalu paradīzi jau šodien pat. Viņi savu nodomu pasacīja Vīzlija kundzei, kura jau bija sākusi kārtot galdu vakara mielastam - Džinnijai šodien bija dzimšanas diena -, un, sagatavojušies doties ceļā, jau no pašas rīta puses aizlidoja caur Lidu tīklu uz Diagonaleju.

Šodien Diagonaleja izskatījās gandrīz kā senākos laikos - uz māju fasādēm vairs nebija nekādu ministrijas informatīvo plakātu, bet gan pierastās bodīšu reklāmas. Cilvēki, priecīgi čalodami, pārvietojās pulciņos vai nodevās iepirkšanās priekam vientulībā. Vien kā neglītas rētas no pārciestā terora laika rādījās daži veikali ar aizslēģotiem vai aiznaglotiem logiem, kur acīmredzot vairs nesaimniekoja to iepriekšējie īpašnieki. Bet visādi citādi arī Diagonalejā bija tapusi jauka, saulaina diena gluži tāda pati, kāda tā bija ataususi Svētūdrainē.

Draugi nolēma sākt iepirkšanos ar skolas sarakstā norādītajām grāmatām, tad apmeklēt aptieku un visbeidzot iepirkties kalambola veikalā. Jaunajai kalambola komandas kapteinei taču bija nepieciešama pieklājīga slota. Tāpat arī Rons jaunu drānu un kārtīgas slotas iegādei grasījās izmantot daļu no viņam izsniegtās ministrijas naudas balvas par īpašiem nopelniem sabiedrības labā, kas svinīgā ceremonijā tika viņiem visiem trijiem dāvināta kopā ar pirmās šķiras Merlina ordeni, bet pārējie Cūkkārpas kaujas cīnītāji bija tikuši pie mazākas naudas balvas un otrās šķiras Merlina ordeņa. Tā kā četrotnei bija pilnas kabatas ar ministrijas apbalvojumu naudas izteiksmē, tad viņi varēja izlaist Gringotu apmeklējumu un tūdaļ doties iepirkšanās gaitās.

Tā nu draugi atpūzdamies soļoja uz Flariša un Blota grāmatu veikalu, kur cerēja iegādāties mācībām nepieciešamās grāmatas. Četrotne šobrīd bija visai priecīgā noskaņojumā, prātodami, kāda atkal varētu būt ikdiena Cūkkārpā. Rons ar vislielāko nepacietību gadīja pirmā septembra banketu. Hermione gan bija pavisam citādās domās.

„It kā mājās mamma tevi nebarotu rītā un vakarā. Man neizmērojami svarīgāka šķiet iespēja saņemt visā burvju pasaulē atzītu izglītības dokumentu, kas paver tālāk dzīvē ārkārtīgi plašas iespējas iegūt cienījamu darbu. Un nemaz nerunājot par pašām zināšanām, ko mēs apgūsim šajā septītajā gadā. Tās es nelaistu garām ne par kādu naudu."

„Bet es nedomāju, ka tas būs viegli. Pēc visām šitām nekārtībām, un es vēl nedabūju kā pienākas pabeigt savu sesto gadu. Domāju, ka mums sākumā nāksies kārtīgi pasvīst," Džinnija pauda savas bažas.

„Un vēl visi papildu pienākumi; pa kuru laiku mēs vēl meklēsim to diadēmu?" arī Harija balsī mazliet ieskanējās raizes.

„Un, Harij, mums būs vēl arī zēnu un meiteņu vecāko pienākumi, tas ir, mēs praktiski būsim profesoru palīgi. Cik es zinu, mums uz maiņām sestdienas vakaros būs jāpalīdz dežūrēt profesoriem gaiteņos, tad uz svētkiem jāpalīdz sagatavot dekorācijas un ārkārtas gadījumos japalīdz saorganizēt prefekti, kā arī mācību gada sākumā jāinformē prefekti par namu jaunajām parolēm. Cerēsim, ka vismaz šogad mums atkritīs pienākums par ārkārtas situācijām," Hermione savu uzskaitījumu beidza ar cerīgi priecīgu pieskaņu.

„Un, cik tad tev, Harij, būtu sarežģīta tā dežūrēšana gaiteņos - tikai pietiktu uzraudzīt Laupītāju karti un gatavs," Rons priecināja draugu.

„Jā, tikai tā bumbuļu karināšana eglēs nešķiet diez ko aizraujoša," Harijs nosmējās.

„Un pagaidiet, neaizmirstiet kalambola treniņus! Šogad es esmu kapteine, tāpēc jūs abi man tikai pamēģiniet uz tiem nenākt!" Džinnija brīdinoši pasmējās.

„Lēnāk pār tiltu, mīļā, tu jau mūs nemaz vēl neesi uzņēmusi komandā. Ja nu mēs pārbaudēs izkrītam?" Harijs smīnēdams iebilda.

„Tad Rons varēs nodoties uz pilnu klapi saviem prefekta pienākumiem," Džinnija ķircināja brāli. „Vadāt apkārt nomaldījušos pirmziemniekus noteikti ir ārkārtīgi aizraujoši."

„Nevajag jau uzreiz par mani smieties, visi zina, ka es draņķīgi spēlēju," Rons sūkstījās.

„Aha, un pirms diviem gadiem tas kalambola kauss nokrita no zila gaisa? Ja tu savācies, tad jau spēlē gana labi," Džinnija iebilda.

Rons par atbildi ko nesaprotamu nopurpināja. Kaut arī sava piektā gada beigās viņš bija palīdzējis grifidoriem izcīnīt kalambola kausu, lampu drudzis vēl arvien viņu stipri nomāca, kad vajadzēja stāties cilvēku priekšā. Harijs atcerējās, ka Merlina ordeņa pasniegšanas ceremonijas laikā Rons bija gribējis no milzīgās un nepārtrauktās ļaužu masas uzmanības vai zemē ielīst, kaut arī citkārt tik ļoti bija vēlējies, lai viņš tiktu pamanīts un ievērots. Tā teikt - kas par daudz, tas par skādi. Pie tam Harijam bija aizdomas, ka Rons vēl arvien mazliet kaunējās par to, ka bija toreiz viņu ar Hermioni atstājis vienus klīstam pa mežiem.

„Protams, ja tu šitā taisies īgņoties visos treniņos, tad labāk uz maniem treniņiem nenāc," Džinnija brīdināja, „bet, kamēr tu uzvedies, kā normālam cilvēkam pieklājas, treniņu apmeklējums ir obligāts." Māsa labi zināja, cik Rons briesmīgi sāpīgi uztver savas neveiksmes kalambolā. Tomēr reizēm viņai tas šķita tik nejēdzīgi pārspīlēti - Rons taču bija jau izaudzis liels cilvēks, turklāt, vīrietis būdams, var tā bozties kā maza meitene.

Pēkšņi viņu sarunu kāds pārtrauca.

„Harijs, Harijs Poters?" jautāja kāds vīriņš melnā cilindrā un tumši zilās drānās.

„Jā, es tas esmu," Harijs apjucis atbildēja.

„Kāds man ir prieks un gods jūs satikt, ser. Mani sauc Vilis, un es izsaku jums vārdos neizteicamu pateicību par mūsu pasaules glābšanu. Ja ne jūs, te viss joprojām grimtu tumsā. Vai drīkstu paspiest jums roku?" burvis jautāja.

„Ē, jā, paldies. Jā, jā," Harijs stostoties atbildēja un pastiepa Vilim pretī roku. Vīriņš to dedzīgi paspieda, paspieda rokas arī Ronam un Hermionei un, novēlējis visiem jauku dienu, devās tālāk savās gaitās.

Diagonalejas centrālā iela bija diezgan pilna ar cilvēkiem, tāpēc, protams, viņu sarunu bija dzirdējuši arī blakus ejošie gājēji. Un ja jau slavenais Harijs Poters bija paspiedis roku vienam, tad arī citi gribēja skatīt vaigā un apsveicināties ar mūsu laiku „slavenāko un varenāko burvi", kā viņu nebeidza lielīt Dienas Pareģis, kas vēl nedēļām pēc Cūkkārpas kaujas nemitīgi vai ik numurā atgādināja, cik visiem jābūt pateicīgiem Potera kungam par visu šā brīža labklājību un mieru. Galu galā Harijs bija padevies Dienas Pareģim un sniedzis interviju par Voldemorta medībām un pēcāk vēl bija pats uzrakstījis paskaidrojuma rakstu par Dumidora nāvi un Strupa patiesajiem nopelniem pēdējā gada laikā. Harijs vienīgi bija lūdzis nedarīt plašākām masām neko zināmu par horkrustiem, jo pēc Hermiones ieteikuma tās bija zināšanas, ko nudien labāk būtu aizmirst. Pēc intervijas publicēšanas arī Rons un Hermione guva plašu atpazīstamību burvju un raganu vidū.

„Un priecājos satikt arī jūs, Vīzlija kungs un Grendžeras jaunkundze," jūsmoja kāda vecāka gadagājuma, blonda ragana, ar mirdzošām acīm spiezdama jauniešiem rokas.

Patlaban nu jau ap četrotni bija sastājies labi liels cilvēku pūlis, kur katrs ar elkoņiem centās izlauzt savu ceļu tuvāk slavenajiem jauniešiem. Tad viņus sveicināja bariņš burvju sarkanās drānās, tad nāca pulciņš ķiķinošu raganu apmēram kādus desmit gadus vecākas par Hariju, tad vēl roku gribēja paspiest neskaitāmi citi garāmgājēji, līdz viņu priekšā nostājās divu pusaugu meiteņu māte, kura centās Harijam un Ronam visai uzbāzīgi izrādīt savas atvases, par Džinniju un Hermioni nelikdamās daudz zinis.

„Labdien, Potera un Vīzlija kungs! Man ir neizmērojams gods jūs satikt, un tikpat ļoti jūs redzēt vaigā priecajas arī manas meitas - Henrieta un Adele. Viņas šogad uzsāks mācības Cūkkārpas piektajā un trešajā gadā," māte skaidroja.

„Labdien," meitenes saldā balstiņā vienlaicīgi nodūdoja.

Harijs sajuta, ka Džinnija ciešāk ieķeras viņa augšdelmā, un jauneklis saprata, ka nu jau tas iet par traku. Viņi šeit, Diagonalejas vidū, stāvēja vai veselu pusstundu, spiezdami rokas visiem pēc kārtas, bet pūlis nemaz nebija gājis mazumā - tikai pretēji, turklāt cilvēki sāka palikt arvien nekaunīgāki. Harijs vairs nezināja, ko lai iesāk.

„Ē, sveikas. Paldies par labajiem vārdiem, bet mums patiešām ir arī savas darīšanas, un mēs gribētu doties tālāk. Lai jums jauka diena," Harijs centās atrunāties. Taču, paspēruši vien soli uz priekšu, viņiem priekšā atkal bija nostājies bars ar jauniem sveicējiem. Arī Rons un Hermione bija sākuši kļūt bažīgi, ka viņi vairs nespēs tikt ne par kripatiņu uz priekšu. Un viņi bija nogājuši tikai labi ja pusceļu līdz Flarišam un Blotam!

Pēkšņi kaut kas ar bukšķi nokrita zemē un aizklumburēja nostāk no cilvēku pūļa, kur tas uzplauka krāšņā uguņojošā puķē. Visi tūlīt pievērsās negaidītajam brīnumam, un jauniešu četrotne varēja nemanīti aizlavīties projām no milzīgā cilvēku pūļa. Harijs, šķiet, ievēroja, ka uz notikuma vietu nemierīgi aizsteidzas daži burvji, izvilkuši zižļus - tie droši vien bija no maģiskās kārtības sargāšanas nodaļas, kuri novēroja Diagonaleju un pieraudzīja, lai cilvēku tik bieži apmeklētā vietā netiek sarīkotas kādas nekārtības. Hantera kungs, kad bija veicis visus drošības pasākumus Vīzliju ģimenei, bija paskaidrojis, ka pēc Svešovska uzbrukuma turpmāk tiks apsargātas visas lielākās burvju pulcēšanās vietas, tāpēc uz tām viņiem ieteicams doties pulciņos, ievērojot piesardzību, taču citādi bez vajadzības ārpus mājas labāk neiziet.

„Jaunākais Džordža izgudrojums. Biju sarunājis ar viņu, ka šodien paņemšu ugunspuķes līdzi, lai varu viņam atrādīt mūsu pēdējos uzlabojumus, tāpēc man tās dažas ir kabatā. Džordžam tagad cita palīga vairs nav, kopš Freds... vairs nav," Rons paskaidroja.

„Steidzamies uz Flarišu un Blotu, kamēr mūs nav apstājuši no jauna," Hermione visus skubināja.

Par laimi ugunīgā puķe, kas bija krāšņi uzziedējusi Diagonalejas centrālās ielas malā un bija sākusi plaucēt arvien jaunus ziedus, bija piesaistījusi pilnīgi visas ielas uzmanību, un cilvēki apbrīnā jūsmoja par skaisto uguņošanas spēli.

Jaunieši, iegājuši Flarišā un Blotā, sev par atvieglojumu pamanīja, ka šeit nav cilvēku pārpilns, vien daži pavecāki pircēji un vairāki Cūkkārpas audzēkņi, kas tāpat kā viņi bija nolēmuši laicīgi iegādāties mācību grāmatas.

Veikalnieks, pamanījis ienācējus, steidzās viņiem klāt.

„Ak, Potera kungs, sveicināti, un, protams, arī jūs Vīzlija kungs un Grendžeras jaunkundze. Un sveicināta arī jūs, ē, Vīzlijas jaunkundze?" vecākais vīrs visus sveicināja. „Kā varu jums pakalpot?"

„Mums būs nepieciešamas mācību grāmatas Cūkkārpas septītajam gadam," Harijs atbildēja, izvilcis grāmatu sarakstu. Savus sarakstus izņēma arī Rons, Hermione un Džinnija, pēc veikalnieka aicinājuma padodami tos viņam.

„Uzgaidiet mirklīti, tūlīt sameklēšu jums vajadzīgās grāmatas. Varbūt vēlaties sameklēt vēl kādu grāmatu?" grāmatnieks jautāja, ar prieku pakalpodams slavenajam Poteram.

„Mēs labprāt paši apskatītos, kas jums ir piedāvājumā, labi?" Harijs ierosināja.

„Jā, labi, protams, Potera kungs. Kad būsiet izskatījuši grāmatu plauktus, nāciet pakaļ savām mācību grāmatām pie kases." Un veikalnieks aizsteidzās izpildīt jauniešu pasūtījumu pēc Cūkkārpas mācību grāmatām.

„Harij, tev jau visi te vai apkārt danco," Rons noteica ar tādu kā uzjautrinājumu, ar tādu kā rūgtuma pieskaņu balsī.

„Un vai tev izskatās, ka man tas kaut drusciņas patīk? Nevaram pat godīgi atnākt iepirkties, kā cilvēki bariem apkārt," Harijs Ronam aizrādīja, labi zinādams, ka draugam nepatīk būt slavas ēnā.

„Ko nu par to, te vismaz ir miers. Ejam paskatīties kādu grāmatu - man ir aizdomas, ka es zinu, ko tev, Harij, vajag," jau iepriecinošāk noteica Hermione.

„Par kādu grāmatu tu runā?" Harijs pavaicāja, bet Hermione jau bija ienirusi starp plauktiem, un pārējiem trīs draugiem nācās vai skriet viņai pakaļ. Meitene bija aizsteigusies pie nodaļas, kas veltīta maģiskajai aizsardzībai. Plauktam blakus uz galdiņa stāvēja sakrautas vairākās čupās Trīča sarakstītās grāmatas par aizsardzības teoriju.

„Hermione, bet šī grāmata mums jau ir sarakstā, veikalnieks jau tās būs mums paņēmis." Džinnija īsti nesaprata, kas Hermionei bija padomā.

„Es domāju, ka Harijam ir nepieciešama vēl kāda cita grāmata. Tā tev tāpat noderēs vēlāk." Hermione draugiem uzsmaidīja un rūpīgi sāka nopētīt plauktus.

Harijs šeit pamanīja arī citas mācību grāmatas par aizsardzību pret tumšajām zintīm no iepriekšējiem gadiem, tai skaitā arī Vilberta Slapsta grāmatu - labi, ka pie teikšanas vairs nav Ambrāža. Uz Azkabanu viņa gan netika notiesāta noziedzīga sastāva trūkuma dēļ, taču no ministrijas darba viņai nācās aiziet.

„Āreče, šī varētu derēt," Hermione drīz priecīgi iesaucās, „Pārvērtības aizsardzības nolūkos." Meitene izņēma sējumu no plaukta un, veikli atšķīrusi satura rādītāju, iesāka to klusi pārskatīt ar acīm.

„Lūk, Harij, te ir kaudzēm pārvērtību burvestību, kas ļauj mainīt izskatu. Atceries, sestajā gadā mēs mēģinājām pārburt uzacis. Tad te, sākot ar uzacu pārburšanu, ir arī matu krāsas maiņa, bārdas pieburšana, līdz beidzot pat ar acu krāsu un kompleksām visas sejas pārvērtību burvestībām. Burvestības gan nav no tām vienkāršākajām, bet, cītīgi trenējoties, tās visas var apgūt, un domāju, ka tev lieti noderēs vēlāk auroru apmācībās, un varbūt pat jau arī tagad kādu no tām vari izmantot," Hermione entuziastiski skaidroja.

„Jā, nu paldies, Hermione, gan jau man noderēs, tikai tās vēl būs jāpamanās apgūt," Harijs pateicās draudzenei, gan īsti nebūdams pārliecināts, vai viņam reiz varētu izdoties apgūt komplekso sejas pārvērtību burvestību. Jau ar uzacu pārburšanu viņiem abiem ar Ronu bija gājis kā pa celmiem, un tā bija vienkāršākā no šajā grāmatā atrodamajām pārvērtībām. Tomēr Harijs bija pateicīgs draudzenei par izrādītajām pūlēm.

Pēkšņi aiz stūra ieskanējās kāda stipri pazīstama, viegli stiepta balss. „Tas pārdevējs sazin kur aizklīdis, kā lai es tagad samaksāju? Cik ilgi lai es te klīstu apkārt pa grāmatnīcu?"

„Nu vairs pret mums nav nekādas cieņas, ne goda," novilka kāds blakus.

„Tā gan, droši vien tāpēc nesaņēmu pat prefekta nozīmīti." Tūlīt no stūra iznāca Drako Malfojs un Teodors Nots, savā starpā sarunādamies. Ieraudzījuši jauniešu četrotni, abi puiši apstājās.

„Ak, tad, redz, kāpēc - grāmatnieks aizsteidzies pildīt Potera pasūtījumu, bet pārējiem klientiem ir atmetis ar roku," Teodors dzēlīgi noteica.

Drako Malfojs gan nebija tik nadzīgs paust savu neapmierinātību. Galu galā Harijs bija izglābis viņam dzīvību, un viņš toreiz nebija nodevis Hariju, kad viņš bija kritis ķerstekļu rokās. Draudzība gan tā vēl ne tuvu nebija, kas valdīja abu jaunekļu starpā, tomēr tās bija tādas attiecības, kas nepieļauj sarunu iesākt ar nievājošu vai naidīgu piezīmi. Tāpēc Drako, muļķīgi novērsis skatienu, viņus pasveicināja un kopā ar Teodoru devās tālāk apstaigāt grāmatnīcu.

„Ejam atpakaļ pie kases. Nepatīk man šitā čubināšanās visu laiku," Harijs norūca.

„Bet tas taču ir tikai Malfojs, gan jau viņam gabals nenokritīs, ja šamam būs jāpagaida kādas piecas minūtes rindā kopā ar parastajiem cilvēkiem," Rons iebilda Harijam.

„Labi, Malfojs varbūt to ir pelnījis, bet grāmatnīcu apmeklē arī citi cilvēki, un viņiem visiem ir jāgaida tikai tāpēc, ka mēs te esam sadomājuši ienākt. Man tas nešķiet pareizi, tāpēc ejam, lūdzu, atpakaļ," Harijs aicināja visus atrāk nokārtot savu iepirkšanos, lai viņiem nenāktos kļūt par apgrūtinājumu citiem. Likās, ka Ronam gan nekas nebija iebilstams, ka viņi tiek apkalpoti bez rindas kā slavenības, taču viņš zināja, cik ļoti Harijam nepatīk apkārtējo cilvēku viņa personības pārmērīga slavināšana un apjūsmošana. Pie tam Harijam par savu slavu bija dalītas jūtas, jo viņš zināja, cik tā mēdz būt mainīga - te vienu dienu visi viņu slavināja kā burvju pasaules glābēju, bet nākamājā dienā jau varēja būt nopublicēts avīzēs Ritas Knisles cienīgs raksts, kas viņu padarītu par teju nelīdzsvarotu cilvēku. Harijam vēl pārāk svaigā atmiņā stāvēja slavas tumšās puses, ko viņš pārpārēm bija dabūjis izbaudīt savā Cūkkārpas piektajā gadā. Tāpēc puisis uzskatīja - jo vairāk viņu liek mierā, jo labāk. Un kaut arī šobrīd viņa slava burvju un raganu vidū bija pilnībā pozitīva, viņš pret to neizjuta ne mazāko patiku, ka viņu regulāri sveicina sveši cilvēki, kas nemitīgi pateicas par viņu miera un labklājības glābšanu. Par to visu cilvēku - gan burvju, gan vientiešu - miera un labklājības glābšanu, kuru viņš, iespējams, nemaz vēl līdz galam nebija izglābis, ja tā bija taisnība, ka Voldemorts vēl kaut kur klīst apkārt... Un Harijs juta, ka šobrīd ikkatrs atzinīgais vārds no pazīstama vai sveša cilvēka mutes ir kā ērkšķa dūriens sirdī, kas atgādina, ka viņa šābrīža slava ir nepelnīta, ka viņš savu darbu nebija paveicis kā nākas, kaut arī bija atdevis tam sevi visu. Nu vēl vienīgi ir cerība, ka Voldemorts bez saviem daudzajiem horkrustiem būs kļuvis pagalam nespēcīgs, un šoreiz viņu iznīcināt būs pavisam viegli, Harijs domās izmisīgi cerēja, ka drīz tomēr spēs savu neizdarību vērst par labu, kad būs atgriezies Cūkkārpā.

Tikmēr draugi jau bija nokļuvuši pie letes, pie kuras jau arī steidzās veikalnieks ar prāvu grāmatu kaudzi, nelikdamies daudz zinis par citiem pie letes gaidošajiem apmeklētājiem.

„Ā, Potera kungs, jūs jau esat izstaigājis šo pieticīgo grāmatnīcu? Esmu paņēmis jums četrus komplektus ar jūsu Cūkkārpas grāmatām un Grendžeras jaunkundzei arīdzan viņas Jauno numeroloģijas teoriju un Seno rūnu vārdnīcu," grāmatnieks, nolicis visas grāmatas uz letes, norādīja uz diviem sējumiem, no kuriem vārdnīca bija tik bieza, ka savā smagumā varētu sacensties ar Cūkkārpas vēsturi.

„Paldies, bet Numeroloģijas un Seno rūnu vārdnīcas vietā mēs ņemsim šo. Un piedošanu, mēs aizmirsām pateikt, ka Bezsejas pretinieki un Augstāko pārvērtību rokasgrāmatas mums jau ir, bet mikstūru grāmatu vajadzēs tikai man," Harijs atvainodamies noteica, uzlikdams uz letes Pārvērtības aizsardzības nolūkos eksemplāru.

„Jā, protams, kā jūs vēlaties, ser," pārdevējs noteica, stīvi viņiem uzsmaidījis - viņam tagad nāksies nest liekās grāmatas atpakaļ. „No sevis es jums, Potera kungs, iedošu nelielu atlaidīti, tad kopā par jūsu grāmatām būs viens galeons un trīs sirpi plus vēl pieci sirpi par Pārvērtību grāmatu," pārdevējs nosauca Harija grāmatām cenu, veikli to sarēķinājis prātā.

Jaunieši samaksāja prasīto cenu katrs par savām grāmatām un sāka doties prom no veikala. Turpat netālu no letes varēja dzirdēt, kā viena pavecāka kundzīte čukst otrai: „Manējais puika arī šogad dosies atpakaļ uz Cūkkārpu, bet - viens galeons par grāmatu komplektu? Es savējam tikko samaksāju veselus trīs galeonus. Tad nu gan mums te noplēsa trīskāršu ādu!"

Harijs, iedams ārā no veikala, intereses pēc pacēla ārā no iepirkuma kulītes iegādātās grāmatas un pievērsa uzmanību cenu zīmītēm - tās tiešām katra maksāja desmit sirpus. Tātad veikalnieks grāmatas viņiem bija atdevis par puscenu. Hariju šis atklājums nezin kādēļ nokaitināja.

Tālāk draugi devās uz Vīzliju burvju vizuļu pusi, jo Ronam vajadzēja atrādīt Džordžam uzlabotās ugunspuķes. Harijs, mazliet spīcis un nudien nevēlēdamies vairs sev pievērst lieku uzmanību, gāja, galvu nodūris. Viņam par laimi cilvēki šoreiz šajā īsajā pārgājienā uz Džordža veikalu viņu lieki neaizkavēja.

Ieejot Vīzliju veikalā, Harijs sprieda, ka šeit viss ir kā vienmēr - krāšņs un uzmanību piesaistošs. Plauktos bija atrodami visādi neparasti brīnumi, tai skaitā arī īpašie jaunumi: Grifidora zobenzīmuļi - Mācību stundās tas ir parasts zīmulis, bet brīvbrīdī izaicini draugu uz īstu zobenu kauju! -, un rokas pulksteņi ar mazu dzeguzes figūriņu, kas pilnās stundās kūkoja. Meitenēm domātos plauktos bija uzradušās īpaši mirdzošas lūpu krāsas un matu krāsu mainošās matu gumijas, kā arī sprādzītes ar visai dzīvīga izskata taureņiem. Tomēr ne visi plaukti vai lūza no preču pārpilnības, citi bija pustukši un bija redzams, ka preces kādu laiku nav tikušas papildinātas.

Džordžs izsteidzās no veikala palīgtelpām stiepdams jaunus Grifidora zobenzīmuļu krājumus, jo tos izķēra kā negudri. Harijs ievēroja, ka jaunais, rudmatainais vīrietis izskatās noguris - acīmredzami viņš darbā bija iegrimis no rīta līdz vakaram, bet ar visu to darbu apjoms bija gandrīz nepanesams viņam vienam, jo iepriekš vienmēr blakus bija atradies Freds, kurš varēja izdarīt pusi no šā brīža pienākumiem; tagad Džordžam bija jātiek galā vienam. Vai gandrīz vienam - no letes apakšas izlīda jauna, blonda meitene, atradusi kāda klienta prasītos vairogcimdus, kurus viņa nebija vēl paspējusi izlikt plauktos.

Džordžs, ieraudzījis savu nelielo radu un draugu pulciņu, priecīgi viņus sveicināja. Nolicis kastes ar zobenzīmuļiem tiem paredzētajā stendā, jauneklis aši pašķielēja uz savu palīdzi, bet tad tūlīt pievērsās brālim, kurš viņam sniedza pāris it kā palielas, apaļas sēklas.

„Es tev atnesu jaunās ugunspuķes, varēsi pats pārbaudīt. Mēs ar Hariju pielabojām, lai tās paripo tālāk nost no cilvēkiem, citādi nebija diez ko patīkami palikt bez uzacīm," Rons pastāstīja par jaunākajiem veikumiem, kamēr Džordžs ugunspuķes noglabāja uzvalka kabatā.

„Ļoti labi, paldies! Vēlāk paskatīšos," Džordžs nomurmināja.

„Klau, kā tad tev tagad iet ar Veritiju?" Rons pajautāja. Tikmēr Džinnija ar Hermioni bija aizsteigušās papētīt meiteņu sekcijas piedāvājumu.

„Eh, nu jau mēs esam puslīdz salabuši," Džordžs negribīgi atbildēja, palūkojies uz savu darbinieci. „Tu jau zini, pēc Freda nāves es izturējos kā kretīns, un, ja nebūtu Veritija, man tā bodīte te sen jau būtu nogājusi uz grunti. Bet nu, ko par to. Paldies par ugunspuķi. Man šobrīd ne mirkli nav miera. Plaukti tekoši pustukši, spēj tikai nest. Es jau sāku meklēt krāvējus, bet tie pirmie, kas atnāca pie manis - zini, tādi slīdeņu mūļi. Šamie laikam nekur citur darbu atrast nevar, tad plijās man virsū. Cerams, vēlāk man atkal palīgā atnāks Andželīna. Es tiešām priecājos, ka ienācāt, bet tagad man ir jāskrien! Un tu atceries, Harij, pie mums tev viss uz veikala rēķina," Džordžs atvadījās, piemiegdams draugam ar aci.

„Klau, kas tad viņam ar to darbinieci Veritiju tur īsti bija?" Harijs pavaicāja Ronam, abi nopētīdami zobenzīmuļu stendu.

„Tu jau zini, kāds bija Džordžs pirmos mēnešus pēc Freda nāves. Ne viņš kārtīgi ēda, ne gulēja, tikai strādāja caurām dienām, un no Veritijas prasīja to pašu. Turklāt man liekas, ka tieši Freds viņai bija paticis vairāk. Tad pirmo mēnesi Veritija viņu klusējot pacieta, bet otrajā abi bija sākuši kašķēties, jo viņi jau bija tā pārstrādājušies, ka vispār tikko turējās kājās. Tad arī Veritija sazinājās ar mani un prasīja, lai es palīdzu. Tālāk jau tu zini, ka es sāku Džordžam palīdzēt tikt galā ar jaunajiem izstrādājumiem," Rons paskaidroja.

Pirms Harijs paspēja vēl ko Ronam pajautāt par Džordžu, viņu sveicināja daži Cūkkārpas biedri.

„Harij, Ron, sveiki! Jūs arī saņēmāt Maksūras vēstuli no Cūkkārpas?" vaicāja kādreizējais istabas biedrs Dīns Tomass, kuram blakus stāvēja Šīmuss Finigens un Lavendera Brauna. Ieraudzījis meiteni, Harijs tikko noturējās nesarāvies. Viena sejas puse viņai bija nejauki grubuļaina, sapostīta un kroplīga. Viņa gan tai bija centusies aizķemmēt priekšā savus biezos, brūnos matus, bet rētas, kuras bija sakodis Pelēcis Cūkkārpas kaujas karstumā, uz kakla bija labi redzamas. Pēc kaujas viņa, tikko būdama dzīva, bija nogādāta uz Svēto Mango dziednīcu, kur viņa gandrīz mēnesi bija pavadījusi bezsamaņā. Viņas veselības stāvoklim bija sekojis līdzi pat Dienas Pareģis, un tagad nu jau dažas nedēļas Lavendera bija atveseļojusies tiktāl, ka bija izlaista no slimnīcas un varēja atgriezties pilnvērtīgā dzīvē.

„Jā, saņēmām gan," Rons atbildēja.

„Tad jau atkal uz Cūkkārpu, ko?" Šīmuss noprasīja. „Ja jūs arī atgriežaties, tad slīdeņiem šogad jau nemaz nebūs nekādu cerību!" jauneklis smaidīdams vēl piebilda.

„Jā, mēs arī dosimies pabeigt septīto gadu. Tad jau tiksimies skolā. Prieks jūs redzēt, mums gan vēl daudz darīšanu," Harijs atrunājās, ar acīm sameklējis Džinniju un Hermioni.

„Ā, nu labi, tad jau tiekamies Cūkkārpā. Starp citu, glītas brilles, Harij," Lavendera nosauca pakaļ, pirms pievērsās kosmētikas brīnumlīdzekļu plauktam - Izsitumi, kārpas, rētas, pazudīs tev bez bēdas! Harijam izlikās, ka meitene izklausījās tāda savādi bēdīga, laikam taču bija cerējusi, ka Harijs tagad sāks pārstāstīt savus pagājušā gada piedzīvojumus, vai arī gribēja, lai viņš metas viņu žēlot visu cilvēku klātbūtnē? „Diez kāpēc tā Lavendera izklausījās tik savādi?" Harijs īgni ieminējās.

„Droši vien tāpēc, ka es iepriekš pret viņu izturējos kā pēdējais kretīns," Rons sāji nosmēja.

Pareizi, to Harijs bija jau piemirsis - Lavendera visticamāk vienkārši jutās ļoti neveikli Rona klātbūtnē, un ar viņu tur vispār nebija nekāda sakara. Apžēliņ, jauneklis pie sevis nodomāja, man jau sāk izlikties tas, kas nemaz nav. Ātrāk jātiek prom no tās Diagonalejas.

Tomēr veikaliņā spraucoties cauri cilvēku pūlim pie Džinnijas, daži citi skolēnu bariņi viņu uzlūkoja ar nepieklājīgi alkatīgiem skatieniem.

Par laimi puiši drīz bija panākuši savas meitenes, un viņi kopīgi norunāja veikli sagādāt pārējās lietas un pēc tam apēst pa saldējumam atkalatvērtajā Forteskjū kafejnīcā, un tad bez liekas kavēšanās taisīties uz mājām.

Tā arī darījuši, viņi vispirms visi kopā apmeklēja Malkina madāmas veikalu, kur iepirka jaunas, pieklājīgas Cūkkārpas drānas, tad iegādājās rakstāmlietu piederumus un aptiekas preču krājumus mikstūru jaukšanas nodarbībām. Par laimi šajā visā laikā draugiem veikli izdevās izvairīties no pārmērīgi uzbāzīgas cilvēku uzmanības. Tik vien kā viens otrs pretimnākošais viņus sveicināja un izteica savu pagodinājumu viņus satikt. Galu galā četrotne bija nonākusi kalambola bodītē, kas bija neliels veikaliņš Diagonalejas centrālās ielas vidū. Džinnijai šogad atšķirībā no pagājušā gada būs īsta iespēja izpausties savā kalambola komandas kapteines amatā, tāpēc viņai vajadzēja jaunu slotu, ko Harijs bija apsolījis viņai uzdāvināt dzimšanas dienā, un jaunu slotu vajadzēja arī viņam pašam un Ronam.

Iegājuši iekšā, jaunieši pamanīja, ka šeit par laimi bija diezgan maz cilvēku. Vienīgi dažas meitenes, piespraudušas pie krūtīm kraukļanaga nozīmītes, pētīja slotaskātus, savā starpā sarunādamās: „Džodij, tu tagad būsi jaunā kapteine, tāpēc es saku, ka tev vajag vismaz divtūkstoš otro Nimbu. Ugunsbultu jau atļauties nevaram, bet, ja atgriezīsies arī Poters, tev pret viņu vajag pieklājīgu slotu. Terijs no mūsējiem lidoja vislabāk, bet tu jau dzirdēji, ko teica Antonijs - ar viņa mikstūru prasmēm viņu paņēma Svētajā Mango, tāpēc viņš šogad skolā netaisās atgriezties," viena no meitenēm izteica savu viedokli.

Īsu brīdi domājusi, par Džodiju nosauktā meitene neko neatbildēja, bet tad, ieraudzījusi Hariju, ierunājās: „Sveiks, Poter! Foršas brilles! Gatavojies kalambolam? Ceru, ka šogad tiksimies laukumā un varēsim kārtīgi pacīnīties. Tas ir, ja tu esi nodomājis šogad atgriezties Cūkkārpā. Džodija Millere, kraukļanagu komandas kapteine," blonda, slaida auguma meitene, nobērusi savu monologu, beigās stādījās priekšā.

„Ē, sveika. Es atgriezīšos Cūkkārpā..." Harijs neveikli atbildēja.

„Bet grifidoru komandas kapteine esmu es," Džinnija iestarpināja, labi zinādama kraukļanagu meiteni no sava gada. „Tad jau tiksimies laukumā."

„Veiksmi," Džodija novēlēja, tad, pievērsusies draudzenēm, noteica: „Klau, aizejam vēl līdz Zibsnim uz Zaļās šķērsielas. Vai tur slotām nebija jauns pievedums?"

Pārējās trīs meitenes piekrītoši pamāja ar galvu, un viņas visas, kautrīgi nomurminājušas „atā", aizsteidzās projām.

Hermione izklaidīgi lūkojās apkārt, kamēr Harijs, Rons un Džinnija sāka rūpīgi iepazīties ar slotu piedāvājumu. Tūdaļ viņiem savu palīdzību steidza piedāvāt veikala saimnieks - smalks, pavecs vīrelis. „Laba diena! Ko tad jaunieši vēlas? Tāpat izklaidei vai nopietna vajadzība kalambolam?"

„Mums vajadzēs kalambola slotas, trīs gabalas," Rons atbildēja.

„Tā, tā, kalambolam slotas man tepat ir - lūk, jaunais tīrslauķis; te man ir nimbi. Un šeit, pašā goda vietā, protams, Ugunsbulta. Dzirdēju, drīz iznākšot otrā versija, bet līdz tai vēl vismaz pusgads esot jāpagaida. Tātad, ko man jums parādīt?" vīriņš ar milzīgu entuziasmu ņēmās stāstīt, berzēdams rokas.

Draugu trijotne pētīja sporta slotas, būdami stipri ieinteresēti par jaunāko astoto tīrslauķi un piecsimto komētu. Ugunsbulta, protams, būtu vislabākā pieejamā slota, taču tā maksāja vairākus simtus galeonus - tāda nauda Ronam un Džinnijai varēja vienīgi rādīties sapņos, bet Harijs vēl pārāk ļoti sēroja pēc savas vecās Ugunsbultas, tāpēc viņam nešķita pareizi krietni patukšot savu Gringotu kontu, lai vienkārši nopirktu jaunu Ugunsbultu. Veco bija dāvinājis Siriuss...

Galu galā draugi nosprieda par labu jaunajai piecsimtajai komētai, kas arī maksāja visai sālīti - savus piecdesmit galeonus gabalā. Harijs, maksādams par savu un Džinnijas slotu, izdzirdēja iesaucamies Hermioni: „Rekur Hagrids, es iziešu ārā."

Meitene aši uzlūkoja draugus un izsteidzās ārā pa durvīm. Samaksājuši par savām jaunajām kalambola slotām, arī Harijs, Džinnija un Rons izskrēja ārā, steigšus atvadīdamies no pārlieku priecīgā veikala saimnieka.

„Olalā, paskat, arī tu, Harij. Un, Ron un Džinnij," milzis, smaidīdams savā bārdā, līksmi noteica.

„Sveiks, Hagrid!" jaunieši viņu sveicināja.

„Stāsti, kā tad Cūkkārpā - kas tur tagad notiek?" Harijs pirmais paguva pajautāt.

„Uj, mumsīm i kaudzēm darba. Spēj tik visu padarīt. Vēl jau viss līdz galam ar nemaz nav saremontēts, bet tak vismaz pati pils i kārtībā. Laivu piestātn vēl i izpostīt, cik tad vairs atlics līdz septembrim, kad man pār ezeru būs jāved jaunie pirmziemniek," Hagrids aizrautīgi ņēmās stāstīt. „Un, kā ta jūs - skatos, visād pirkum, tad jau takš gatavojs Cūkkārpai, ko?" milzis cerīgi ievaicājās.

„Nu ja," Džinnija atbildēja, „kā tad var negribēt uz Cūkkārpu. Tad nu mēs visi ar Maksūras atļauju šogad būsim vienā klasē."

„Bet, ja tev tik daudz darba, ko tad tu te tagad dari, Hagrid?" Rons pavaicāja.

„Ā, nu jūs jau gan neņems maģisko būtņu kopšan, bet man te, mežā, uzklīd tāds interesants radības kā kokovārņi. Gudri putni, bet ellīg baisi. Jāaiziet uz bestiārij paskatīties, vai tur nav kas, kā viņs pabaidīt prom," Hagrids domīgs noteica, šķiet, prātodams, kā lai šos tomēr piejaucē. „Un vēl ir pillas malas salīdušs ar tiem vella bubuļiem. Tā jau sak, ka, kur kāds nelaims vai kaujs notiek, tur no šiem pēcāk nevar tikt vaļā."

„Lai tev izdodas, Hagrid," Hermione smaidīdama noteica. „Tiešām prieks tevi satikt, tad jau Cūkkārpā atkal redzēsimies."

„Nu ja, man jau ar par jums i liels prieks. Un īpaši par tevi, Harij. Jūs visi izgāj caur tādām grūtībām kā reti kurš burvs, un nu re - tagad priecīg taisās uz Cūkkārp. Paši-Zināt-Kas i prom, un tagad tik atliek mierīg dzīvot uz priekšu. Malacs, Harij! Turies! Un tu, Džinnij, viņam palīdz, tagad tik jādzīvo ilg un laimīg. Atā visi, tad jau tiksies Cūkkārpā," milzis atvadoties novēcināja savu lielizmēra plaukstu un kātoja tālāk uz maģisko būtņu veikalu.

Harijs ar prieku izdzirdēja Džinnijas ierosinājumu, ka viņi iepirkšanos varētu arī beigt, noslēdzot to ar kafejnīcas apmeklējumu. „Forteskjū kafejnīca taču bija atkal atvērusies, vai ne? Aizejam uz turieni?" Džinnija bija sacījusi.

„Labs ir, ejam," Rons piekrita. „Klau, Harij, tu kaut kad neteici, ka Forteskjū esot daudz zinājis par vēsturi?"

„Jā, jā, zināja gan," Harijs izvairīgi atrūca. Viņa omu bija pabojājusi Hagrida neviltoti priecīgā izturēšanās. Viņu vecais, milzīgais draugs taču domāja, ka karš pret Voldemortu ir uzvarēts, ka tālāk atliek būt tikai priecīgiem un laimīgiem. Bet ja nu priekšā gaida vēl citi baisi un nežēlīgi pārbaudījumi? Foreskjū toreiz, trešajā gadā, kad Harijs bija aizbēdzis no Dērslijiem un bija uzturējies Caurajā katlā, viņu bija ik dienas cienājis ar saldējumu un bija zinājis stāstīt neticami daudz par viduslaiku raganām. Kas zina, varbūt viņš būtu zinājis arī ko par Cūkkārpas dārgumiem, bet tagad viena gudra, inteliģenta un zinoša vecīša dzīvību nu jau vairāk nekā pirms gada bija aprāvusi Voldemorta nežēlība. Ja tas briesmonis klīst apkārt, diez cik vēl laipniem, sirsnīgiem un gudriem burvjiem nāksies ciest?

Ieslīdzis savās tumšajās pārdomās, puisis pamanīja, ka viņi jau bija nonākuši pie Forteskjū saldējuma kafejnīcas, kura patiešām bija atvērta apmeklētājiem, taču aiz letes nesēdēja laipnais vīriņš, bet gan smaidīga kundzīte. Ejot tuvāk, Hermione sveicināja kādu apmeklētāju, paslēpušos aiz Varkšķa numura. „Sveika, Luna!"

„Sveiki, draugi!" Meitene atplauka patiesā priekā, ieraudzījusi savus draugus, kolīdz bija nolikusi malā žurnālu. „Nāciet, piebiedrojieties man! Jaunās brilles tev tiešām piestāv, Harij!" viņa dzīvi iesaucās.

Četrotne tūlīt ieņēma vietas apkārt Lunas galdiņam uz baltajiem koka krēsliem un uz viena no tiem sakrāmēja savus iepirkumus.

Harijs nupat gribēja celties kājās un iet pie letes pasūtīt saldējumu, kad kundzīte jau bija piesteigusies klāt pie viņu galdiņa.

„Ak tu mī un žē, jūs taču esat Harijs Poters, un Rons Vīzlijs, un Hermione Grendžera, un jūs, jaunkundz, arī laikam būsiet Vīzlija?" saimniece entuziastiski sacīja.

„Jā, Džinnija Vīzlija," meitene apstiprināja. Harijs palūkojās uz letes pusi - tur pacietīgi gaidīja kādi trīs klienti. Puisis neapmierināts saknieba lūpas - vai tiešām citiem bija jāgaida tikai tāpēc, ka šeit ir ieradies viņš, Harijs Poters, puisēns, kurš izdzīvoja, puisēns, kurš uzveica Tumsas pavēlnieku. It kā uzveica... Viņš bija puisēns, kurš nepadarīja savu darbu līdz galam, lūk, kas viņš bija, Harijs rūtgi nodomāja.

„Mani sauc Diāna. Forteskjū bija mans tētis, taču es pati jau sen kā vairs nesaucos par Forteskjū," viņa priecīgi klāstīja tālāk, novēcinādama roku. „Ko man jums atnest? Jūs jau tādi tik jauki un cildeni cilvēki, tad es jums labprāt atnesīšu saldējumu par velti. Uz veikala rēķina. Kāds man prieks, ka esat pie manis ienākuši, varēšu vakarā mājās bērniem pastāstīt, ka pie manis šodien bija pats Harijs Poters ar draugiem," sieviņa tikai bēra tālāk savu sakāmo.

„Nē, nevajag!" Harijs iesaucās visai paskaļi. „Es varu samaksāt par saldējumu, nevajag man neko nest par velti!"

Diāna stipri apjuka no Harija skarbās balss, tad visai stīvi pasmaidīja.

Hermione ātri palūkojās uz Lunas diviem saldējumiem un, glābjot situāciju, žigli izdarīja pasūtījumu: „Mums, lūdzu, arī četrus lielos riekstu saldējumus."

Saimniece nomurmināja „Labi," un steigšus aiztipināja izpildīt prasīto. Izskatījās, ka viņa jutās visai atvieglota, kad Hermione bija izteikusi pasūtījumu un viņa varēja atstāt jauniešu kompāniju.

Luna pagrieza galvu pret Hariju, mazliet to pašķiebusi uz sāniem, un noprasīja: „Kāpēc tu, Harij, šodien esi tāds uzvilkts, it kā tu grasītos ķert vēl kādu ļauno burvi? Un tev, Džinnij, daudz laimes dzimšanas dienā!"

Džinnija ar smaidu nomurmināja „paldies", bet Harijs, palūkojies uz blondo kraukļanagu meiteni, pārsteigts iepleta acis - Luna bija pirmais cilvēks, kas nesāka jūsmot par viņa nebeidzamajiem un neizmērojamajiem varoņdarbiem, bet gan patiešām painteresējās, kā viņš jūtas. Un pat viņas novērojums bija neparasti precīzs. Tikai viņš negrasījās ķert vēl kādu, bet gan - to pašu burvi.

„Klau, man šķiet, ka arī Lunai mēs to varam izstāstīt," Harijs ierosināja. „Un Nevilam arī," puisis piebilda, kolīdz bija ieraudzījis draugu iznākam no tuvējās aptiekas un dodamies šurpu pie viņiem. Nevils pacēla roku sveicienam, un viņi visi pamāja pretī. Tikmēr saimniece jau atnesa četras pasūtītās riekstu saldējuma porcijas. „Lūdzu, jūsu saldējumi, divdesmit knutas gabalā."

Draugi iedeva saimniecei prasīto naudu. Harijs pamanīja, ka Diāna šobrīd viņa klātbūtnē izturas visai stīvi.

„Piedošanu," puisis ierunājās, „ja es jums atbildēju pārāk asi. Man vienkārši nepatīk saņemt lietas tāpat par velti, ja citiem par tām ir jāmaksā. Un es kādreiz bieži nācu ēst saldējumu pie jūsu tēva, viņš patiešām daudz zināja par vēsturi."

„Pateicos, mīļais," sieviete atplauka smaidā, acīmredzot pieņēmusi atvainošanos. „Jā, arī man bērnībā patika klausīties viņa stāstos. Īpaši mīļš man bija stāsts par vecās Kraukļanagas meitu. Ko tad mazai meitenei vēl vajag - tas bija stāsts par mīlestību, kad jauna meitene iemīlas skaistā jauneklī, bet māte viņai spiež precēties ar vecu, netīkamu vīru, un tad nu viņa aizbēg no mājām, lai dotos pretī savai laimei. Ai, to es varēju vakaros klausīties vēl un vēl," Diāna sapņaini jūsmoja, bet tad pēkšņi it kā attapās. „Piedošanu, es nu gan aizrunājos, vairāk jūs netraucēšu, jums taču kūst saldējums. Labu apetīti!" To noteikusi, viņa aizsteidzās atpakaļ pie letes, bet Harijs palika ar vaļā muti - tagad, kad viņš varbūt tiešām būtu gribējis viņai ko vairāk pajautāt par Kraukļanagas meitas stāstu, sieviete bija steigšus aizskrējusi prom.

Tikmēr pie viņu galdiņa bija pienācis Nevils. „Sveiki, sveiki," puisis, ieraudzījis savus vecos, labos draugus, atplauka sirsnīgā smaidā un, paņēmis krēslu no blakus galdiņa, piesēdās pie viņu kompānijas.

Visi atņēma Nevila sveicienu, un Luna, zīmīgi uzsmaidījusi, pastiepa viņam saldējumu. „Es taču tev teicu, ka tev arī pataupīšu - maza saldēšanas burvestība, un saldējums joprojām garšos kā tikko svaigi sataisīts. Tavs iecienītākais - riekstu."

Nevils smaidīdams paņēma savu pataupīto saldējuma porciju, un Luna tūlīt atcerējās: „Harij, vai tu mums gribēji izstāstīt, kāpēc tu šodien esi tāds satraukts?"

„Satraukts?" Nevils nobrīnījās, paraudzījies uz Hariju. „Kas tad ir noticis, kāpēc Luna domā, ka tu esi satraukts?"

„Ai, viņš tikai nevar ciest, ka cilvēki viņam met pakaļ lietas par velti," Rons novilka.

Hermione uzmeta draugam viegli pārmetošu skatienu un iebilda: „Un vēl ir tā otrā lieta. Harij, stāsti tu; tu to atklāji."

Nevils sāka rādīties noraizējies, bet Lunas seja pieņēma vieglu ieintersētību.

Pirms sākt ko stāstīt, Harijs ap viņu galdiņu uzbūra klusuma burvestību. „Labi, klausieties - es pirms desmit dienām redzēju sliktu sapni. Ļoti sliktu." Puisim vajadzēja saņemt visu dūšu, lai varētu to atklāt vēl kādam - it kā jo vairāk viņš par to runātu, jo īstāks tas viss kļūtu. Tomēr, ja vēl kāds to bija pelnījis zināt, tad tas noteikti bija Nevils un Luna, viņa visuzticamākie cīņu biedri, ja neskaita Ronu un Hermioni. „Tad nu, īsāk sakot, es redzēju sapnī, ka Voldemorts nav līdz galam iznīcināts un viņš visā nopietnībā taisās atkal atgriezties."

Nevils un Luna pēc Harija paziņojuma abi sēdēja šokā sastinguši, puspavērtām mutēm.

„Nevar būt," Nevils visbeidzot izmocīja.

Luna pirmā atguva apdomu. „Bet, Harij, ja jau tu saki, ka redzēji to sapnī, kā tu zini, ka tas ir kaut drusciņas ticami? Sapnis tomēr paliek sapnis. Ja vien tu nebiji tovakar pielicis manu dāvināto sapņtveri." To izdzirdot, Harijam uz acumirkli prātā atausa brīdis, kad Luna viņam bija dzimšanas dienā pasniegusi savu dāvanu: Tas ir sapņtveris. Tas naktīs nelaiž klāt murgus, bet reizēm var noķert garām lidojošas domas. Viņam vēderā it kā iedzēla baiļu ērkšķis.

„Redzi, Hermione man sākumā teica tieši to pašu, ka tas droši vien bija tikai sapnis," Harijs sacīja, zīmīgi palūkojies Hermiones virzienā, kura lēnām ēda saldējumu, laizīdama karoti. Meitene apstiprinoši palocīja galvu. Puisis, pavērsies atpakaļ pret kraukļanagu meiteni, turpināja stāstīt: „Bet tad mēs pārrunājām, kāpēc tas nav iespējams, līdz sapratām, kur tomēr varējām būt kļūdījušies. Mēs, iespējams, neiznīcinājām visus Voldemorta horkrustus."

„Neiznīcinājām? Bet jūs visu gadu medījāt tos draņķus, un es nocirtu tai štrunta čūskai galvu. Vai tu tagad gribi teikt, ka tā čūska nemaz nebija horkrusts, bet īstais var atrasties sazin kur?" Nevils rādījās pavisam satraukts.

„Nevil, domāju, ka čūska bija gan horkrusts, tu visu izdarīji pareizi," Luna mierināja draugu, labi zinādama viņa šaubas par savām spējām, kas jaunekli pavadīja jau kopš bērnības. Galu galā Grifidora cienīgu varonību viņš bija sācis izrādīt tikai savā piektajā mācību gadā. Līdz tam pat viņam tuvākie radinieki bija stipri šaubījušies, vai zēnam maz piemīt kādas dotības. „Harij, lūdzu, pastāsti, ko tad jūs īsti izsecinājāt?" Luna mierīgi ierosināja, nomirkšķinādama savas lielās acis.

„Mēs sākām pārspriest, kā tad bijām iznīcinājuši visus horkrustus, un, atceries, Luna, ka tu mani vedi parādīt, kā izskatās Kraukļanagas diadēma?" Harijs sāka stāstīt.

„Mhm." Luna apstiprinoši palocīja galvu.

„Tad, redzi, mums toreiz likās, ka bijām to uzgājuši Vajadzību istabas noliktavā, taču tad mēs sākām domāt, ka tā varēja nebūt īstā diadēma, jo toreiz pēc Postuguns iedarbības tā sabira putekļos. Turpretī visi citi horkrusti pēc iznīcināšanas bija acīmredzami bojāti, taču to maģija spēja saglabāt horkrusta priekšmetu vienā gabalā. Tāpēc mums ir aizdomas, ka tā sadegusī diadēma bija tikai vēl viens pakaļdarinājums, bet īstā neskarta vēl kaut kur atrodas. Visticamāk - Cūkkārpā," Harijs nobeidza savu stāstījumu.

Nevils joprojām izskatījās kā sašauts, ja nu vienīgi viņa acīs bija pazudušas bailes par vainas apziņu, ka viņš kaut kādā veidā varēja būt ko sajaucis un, mazums, būtu nocirtis galvu nepareizajai čūskai.

„Cūkkārpā - jūs par to esat tik pārliecināti? Ja diadēma Vajadzību istabā bija pakaļdarinājums, tad jau īstā var atrasties jebkurā pasaules malā," Nevils bezcerīgi iebilda.

„Par Cūkkārpu mēs gan esam pārliecināti, tāpēc ka Voldemorts steidzās diadēmu sargāt tieši uz turieni. Tāpēc mēs tagad septītajā gadā atgriežamies Cūkkārpā, lai visus spēkus varētu veltīt diadēmas meklējumiem," Harijs paskaidroja. „Klau, tu taču, Nevil, arī atgriezies, vai ne?"

„Jā, saņēmu vēstuli no Maksūras un tūlīt aizsūtīju apstiprinošu atbildi. Tajā Strupa režīmā neko daudz jau neiemācījos. Mums ar Džinniju bija jārīko pārdrošas diversijas, nebija tak laika mācīties," draugs smīnēdams noteica. „Un mana vecmāmiņa domā, ka kārtīgam burvim ir jābūt kabatā Cūkkārpas diplomam."

„Nu, ko - tas nozīmē, ka cīņa ar tumsu vēl nemaz nav galā," Luna izsacīja sarunas apkopojumu. „Mmm - viņa riekstu saldējumam pielikusi klāt arī karameli, vai nav garšīgi?" meitene noteica, kāri aplaizījusi karoti karstajā saules svelmē.

Nemanot, vai pat ļoti manot - kā nu kuram -, bija pienācis pirmais septembris, kad bija laiks doties uz Cūkkārpu. Harijs atlikušās divas augusta nedēļas un vēl to neizturami garo pirmdienu bija pavadījis Midzeņos, kopā ar Džinniju, Ronu un Hermioni Dienas Pareģī ik dienas kāri meklēdami pat īsāko rakstu galiņu par Pasaules kausa izcīņas spēlēm kalambolā. Kaut arī Harijs bija šķietami rāmi vadījis dienas, sekodams līdzi spraigajiem sporta notikumiem, daudzajos brīvbrīžos viņš tomēr nepārtraukti bija domājis par Voldemortu un sev priekšā stāvošo uzdevumu, tāpēc nespēja sagaidīt to dienu, to brīdi, kad varēs ķerties klāt pie darba. Lai vai cik jauka bija dzīve Midzeņos, bet šī bija tā ļoti retā reize, kad viņš šeit bija sajuties kā iesprostots, nespēdams sagaidīt aizbraukšanas dienu.

Pirmā septembra rīts bija iesācies kā jau kuru katru gadu - ar steigu, ķerot un vācot visu, kas vēl nebija savākts iepriekšējā vakarā. Tiesa gan, Harijs savu koferi bija sakrāmējis jau pirms nedēļas, tāpēc tieši viņš bija pirmais gatavs un palīdzēja Vīzlija kundzei salikt uz galda brokastu šķīvjus, kamēr Rons skraidīja no savas istabas turp un atpakaļ uz veļas telpu, meklēdams te zeķes, te kreklus. Hermione, to pamanījusi, novalbīja uz riņķi acis.

Ienākot virtuvē, viņa paskaidroja savu aizkavēšanās iemeslu: „Savācu savas drēbes un atradu Numeroloģijas grāmatu, kas bija aizkritusi aiz galda. Pagāja laiks, kamēr to izdabūju ārā, un pēc tam nācās to saburt mazāku, lai varētu ielikt koferī. Un vēl Blēžkājis bija jāiedabū būrī." Tad Hermione veikli pienāca Harijam tuvāk. „Es ieliku koferī arī tumšo zinšu grāmatas, ja nu no tām kaut ko ievajagas," viņa, pieliekusies klāt, steigšus nočukstēja, tad apsēdās pie brokastu galda, un Harijs, palocījis galvu, viņai priekšā nolika šķīvi ar pankūkām.

Pāris minūšu laikā saradās arī Artūrs, Džinnija un visbeidzot arī Rons. Džinnija bija atradusi savu jauno Cūkkārpas mantiju, kura nezin kādēļ bija pieklīdusi pie Rona Cūkkārpai domātajiem pirkumiem.

„Ziniet, man šķiet, ka šorīt mums tomēr iet veiklāk nekā citkārt pirmajā septembrī," Artūrs novēroja. „Šoreiz pat laicīgi esam sanākuši uz brokastīm," Vīzlijs vecākais izteica, paskatījies rokaspulkstenī, kas rādīja desmit minūtes pāri astoņiem.

„Labu apetīti, mīļie!" Vīzlija kundze novēlēja. „Laiks vēl ir gana, bet tu jau, mīļais, zini, kā tas notiek - sāc tikai čammāties, un laiks pazūd vienā mirklī. Tāpēc - veseli ēduši, un lieki nekavēsimies," Mollija smaidīdama aizrādīja, pati paņemdama omletes bļodu, un uzkrāmēja Artūram krietnu karoti ar ēdienu, tad padeva to tālāk Harijam.

Salikuši sev kārtīgas porcijas, visi ņēmās pilnām mutēm ēst, viscītīgāk šai nodarbei pievērsās Rons - prefekta pienākumi vilcienā mūždien bija pagalam nogurdinoši, un vakarā viņš parasti jutās tik izsalcis, ka vai varētu apēst zirgu.

„Klau, tēti, kā tad tur palika - tu dabūji mašīnu?" Džinnija ievaicājās.

„Jā, to man izdevās sarunāt. Auroru birojs mums to tūlīt piešķīra drošības apsvērumu dēļ," Artūrs paskaidroja.

Šorīt sarunas pie galda diez ko raiti nevedās - visi veikli paēda, vēl iekrāmēja koferos pēdējās rakstāmspalvas un tintes pudelītes, tad aizlidināja savus koferus līdz sētai, kur viņus pulksten deviņos jau gaidīja Auroru biroja piešķirtā mašīna. No ārpuses tā izskatījās kā parasta vientiešu mašīna plūmju violetā krāsā. Protams, izrādījās, ka ne tikai bagāžniekā pietiek vietas četriem milzīgiem koferiem, bet, iekāpjot iekšā, tās aizmugurē brīvi varēja sasēsties četri jaunieši kopā ar pūci un kaķi, bet Vīzliju pāris ērti iekārtojās priekšējā kreisā sēdeklī. Šofera vietā sēdēja kāds vidēja auguma aurors, kurš stādījās priekšā kā Džastins Mežals.

Hermione nolika Blēžkāja būri sev otrā pusē, lai kaķis būtu patālāk no Rona Pumperniķeļa. Tā nu visi sasēduši varēja doties ceļā.

Laika bija pārpārēm, kad viņi ieripoja stāvvietā pie Kingskrosas stacijas. Viņi veikli izgāja cauri barjerai, aiz kuras atradās platforma deviņi un trīs ceturtdaļas.

Un tur jau tā bija - koši sarkanā lokomotīve, kas pacietīgi gaidīja savus pasažierus. Šorīt stacijas piestātne šķita neierasti klusa, taču viņi arī bija ieradušies neparasti agri - vēl bija vismaz pusstunda laika. Vīzlija kungs palīdzēja ienest vilcienā koferus, un jaunieši varēja izvēlēties kupeju pēc sirds patikas - reti kura bija jau aizņemta. Viņi iekārtojās vienā no priekšējām, un tur arī Vīzlija kungs palīdzēja nogādāt koferus.

Četrotne vēlreiz izkāpa ārā līdzi Artūram, lai atvadītos no viņa un Mollijas. No Vīzlija kundzes viņi visi saņēma siltu apskāvienu un mīļu atvadu buču - Harijs pat divas -, un, kā jau mamma, viņa novēlēja viņiem izbaudīt vēl pēdējo Cūkkārpas gadu un pēc veca ieraduma piekodināja nedarīt blēņas. Visi sirsnīgi pasmējās.

Jaunieši iekāpa atpakaļ vilcienā un izliecās ārā pa logu, lai vēl pamātu atvadas Vīzliju pārim. Nu jau arī uz platformas bija sācis sarasties lielākais vairums pasažieru, kuri ar nepacietību un satraukumu gaidīja savu ceļojumu uz Cūkkārpu, kas atkal veselam baram jaunu audzēkņu būs pirmais patstāvīgais piedzīvojums aizraujošajā burvju pasaulē. Šur tur pūlī Harijs starp mazāko audzēkņu pulciņiem pamanīja arī labi atpazīstamas sejas - tur jau nāca Dīns, gabaliņu tālāk uz Vīzliju pāra pusi viņiem tuvāk soļoja Auguste Lēniņa kopā ar savu mazdēlu Nevilu. Auguste staroja no prieka, un tas bija acīmredzams, ka arī Nevils vairs nebija mazais, sakumpušais puisēns, kas tenterēja pakaļ savai barga paskata vecmāmiņai - viņš bija izaudzis par brašu jaunekli, kas tagad pēc saviem varoņdarbiem bija ieguvis arī staltu stāju - viņš beidzot bija apjautis savu vērtību un bija lepns par savu paveikto. Vietumis pūlī varēja manīt, ka to novērtē arī viena otra meitene. Bez citiem grifidoriem un grifidorēm cauri platformas barjerai ienāca arī elšpūši un kraukļanagi. Protams, drīz ieradās arī Luna kopā ar savu ērmīgā paskata tēti, pēcāk nāca Ernijs Makmilans, Hanna Abote, tad bija arī kraukļanagu komandas kapteine Džodija, kuru viņi bija satikuši kalambola veikalā, stiepdama koferi un sainīti, kurā acīmredzami bija ietīta slota. Dabīgi, ka starp uz Cūkkārpu braukt gribētājiem netrūka arī slīdeņu. Te jau bija arī Pansija Pārkinsone, tumšādainais Blēzs Zabīni. Un, protams, kur tad nu bez Drako Malfoja. Tomēr arī slīdeņiem, liekas, šis tas bija pamainījies - viņi satikušies izturējās neparasti klusi un neuzkrītoši. Turklāt vēl neierastāk bija redzēt Drako bez abiem saviem drauģeļiem izsitējiem. Krabe pavasarī bija dabūjis galu pats no sava Postuguns lāsta, bet Goils laikam būs nolēmis doties lielajā dzīvē, kur izglītībai nav primārā nozīme.

Slīdeņi sāka kāpt vilcienā, un uz mirkli Drako pamanīja Hariju raugāmies ārā pa vilciena logu, un blondais puisis tūdaļ novērsa skatienu, neveikli sveicienā mazliet palocīdams galvu. Harijam sāka šķist, ka slīdeņi no visiem Cūkkārpas audzēkņiem izskatās visnožēlojamāk - no viņu lepnuma pēc Pēdējās kaujas maz kas rādījās būt palicis pāri. Vērojot pūli, varēja manīt, ka arī no citiem slīdeņiem, gan lielākiem, gan mazākiem, cilvēki vairījās un meta viņiem līkumu.

Harijs izteica savus novērojumus Hermionei, kura jau koferī bija sākusi meklēt savas jaunās Cūkkārpas drānas un meiteņu vecākās nozīmīti.

„Es par to nemaz nebrīnos. Iedomājies, lai kur viņi ietu, visi uz viņiem raugās praktiski kā uz nodevējiem," Hermione paskaidroja, degunu iebāzusi savā koferī.

„Bet daudzi no viņiem ir mazi bērni, kas ne pie kā nav vainīgi," Harijs domīgs iebilda.

„Tomēr, Harij, cilvēku aizspriedumiem ir grūti nospraust robežas. Domāju, ka tu pats to labi zini," draudzene zīmīgi noteica, pacēlusi acis pret viņu. Tagad arī Rons un Džinnija bija izvilkuši savas melnās mantijas no koferiem un ieklausījās Harija un Hermiones sarunā.

„Aizspriedumiem?" Rons pārjautāja. „Hermione, nāvēžu rindās ir bijuši tikai vieni vienīgi slīdeņi. Tie nav nekādi aizspriedumi - to vienkārši nevar nepamanīt, ka lielākais ļaunums ceļas tieši no viņu vidus," puisis izklāstīja savu viedokli.

„Tu aizmirsi Pīteru Sīkaudzi," Džinnija iebilda.

„Es taču teicu, ka - lielākais," Rons aizstāvējās. „Sīkaudzis bija tikai viens atsevišķs gadījums. Kas zina, ko šobrīd tie slīdeņi tur perina. Gan jau tāds kā Malfojs mums atkal zinās, kā pabojāt dzīvi."

„Ron, tieši par šādiem aizspriedumiem es runāju. Kā jau Harijs tikko teica - tur ir arī daudzi jaunie audzēkņi no mazajiem gadiem, kam vispār nav nekāda sakara ar to, kas pavasarī notika," Hermione strīdējās pretī.

„Labi, tu runā par mazajiem bērniem, bet kā tad ar Malfoju, Pārkinsoni un pārējo slīdeņu branžu?" Rons iebilda.

„Bet neviens no viņiem nebija nostājies pret mums atklātā cīņā. Un ja mēs viņus tagad tikai aizspriedumu dēļ atstumsim, tas ir pirmais solis ceļā uz jaunu Voldemortu. Vai pat to pašu, ņemot vērā, ko Harijs šovasar atklāja," meitene stingri izteica savu viedokli.

Rons likās mazliet sarāvies no šādas baisas domas. „Vai tad Malfojs nestājās mums pretī? Kas tad interesanti mums sataisīja to elli tur, Vajadzību istabā?" viņš noprasīja.

„Vispār," ierunājās Harijs, „Malfojs mūs tur sagaidīja, bet uguni sakurināja Krabe..."

„Jā, nu liela muiža, vai tad viņi nav viss viens?" Rons neticīgi noprasīja. Viņam slīdeņu gājienus nemaz nebija viegli piedot.

„Nē, nav gan, turklāt Malfojs mūs nenodeva, kad mūs aizveda uz viņa to muižu," Harijs aizstāvējās.

„Phe, gan jau šamam vienkārši apskrējās dūša. Gļēvulis un nodevējs. Nesaprotu, kāpēc jūs abi pēkšņi esat sākuši uztraukties par to, ko domā slīdeņi?" Rons arvien palika pie sava.

Arī Džinnijai bija kas sakāms: „Tāpēc, Ron, ka viņiem abiem ir taisnība. Ja mēs pret slīdeņiem izturēsimies kā pret noziedziniekiem, nevis mēģināsim viņus pieņemt, tas ir tikpat kā aizdedzināt bumbu ar laika degli. Ja gribam dzīvot mierīgi, mums jāiemācās sadzīvot arī ar slīdeņiem."

„Sadzīvot mierīgi ar tādu pakaļu kā Drako Malfojs? Jūs taču nerunājat nopietni?" Rons bija sašutis.

„Hermione, Džinnija, es jums patiešām piekrītu. Mēs nedrīkstam pavisam izstumt slīdeņus no sava vidus. Turklāt sena paruna vēsta, ka ienaidnieks vienmēr ir jāpatur sev tuvumā," Harijs izteica savu viedokli, uzlūkojis Ronu.

„Tam es, Harij, vēl varētu piekrist, bet sākt ar šiem brāļoties - tas nu ir par daudz prasīts. Tad jau es labāk trīsreiz izeju cauri Aizliegtajam mežam," Rons postulēja savu nostāju.

„Ron, neviens tev neliek ar viņiem brāļoties, vienkārši nevajag pret viņiem uzreiz izturēties kā pret nāvēžiem. Dod viņiem iespēju parādīt, ka arī slīdeņi var būt normāli, parasti cilvēki," Džinnija paskaidroja.

„Normāli cilvēki?" Rons nosmēja, vēl arvien neticīgi noskatīdamies uz saviem draugiem, it kā viņi šorīt būtu saēdušies driģenes, „Kurā vietā?"

Vilciens nosvilpās, un jaunieši pārtrauca sarunu, palūkojušies ārā pa logu. Vēl pēdējie Cūkkārpas ekspreša braucēji steidzās iekšā. Draugi smaidīdami noskatījās uz dažām mazām meitenītēm, kuras tikko bija izskrējušas cauri platformas barjerai un tagad ar bailēm acīs steidzās uz vilcienu. Harijs saskatījās ar Ronu - cik labi, ka šogad viņu pirmais septembris bija bez steigas, varbūt tas nozīmēja, ka arī atlikušais gads pārmaiņas pēc varētu būt mierīgs? Viņu vienīgais neparastais uzdevums bija sameklēt Kraukļanagas diadēmu, ko viņiem būs visas iespējas darīt netraucētiem savā nodabā, un vēl tikai  mācības, un vēl Cūkkārpas amati, un vēl kalambols, un kas zina, ko šogad iesāks slīdeņi? Mierīgs gads? Nopietni? Kad tad Cūkkārpā ir bijis mierīgi, Harijs iepriecināts nodomāja. Jauniešu četrotne vēl pamāja atvadu sveicienus Vīzliju pārim, kuri sarunājās ar Nevila vecmāmiņu. Viņi smaidīdami sparīgi māja pretī, līdz vilciens, salasījis vēl atlikušos pēdējā brīdī iekšā salēkušos pasažierus, smagi nopūties, uzsāka kustēties uz priekšu, līdz, uzņēmis ātrumu, aizbrauca prom no platformas. Tas nu bija noticis, atkal pēc gada pārtraukuma viņi devās mācīties uz Cūkkārpu.

Rons, Hermione un Džinnija novilka savas vientiešu jakas un uzrāva pār galvu melnās Cūkkārpas mantijas. Arī Harijs attaisīja savu koferi un izvilka saini ar jauno drēbju kārtu. Viņš kofera sānu kabatā atrada savu zēnu vecākā nozīmīti. Arī novilcis sev jaku, viņš uzrāva mugurā mantiju, izskatīdamies kā nudien pienācīgs Cūkkārpas audzēknis. Draugi jau bija piesprauduši pie krūtīm savas nozīmītes, un Rons un Hermione bija sagatavojušies ņemt līdzi savus koferus - prefektiem, kā arī zēnu un meiteņu vecākajiem bija vilciena priekšgalā īpaši iekārtotas kupejas, kur viņiem bija paredzēts uzturēties visu brauciena laiku. Vienīgi Džinnijai nācās palikt vienai kupejā, jo kalambola kapteiņiem nebija jāpilda Cūkkārpas kārtības sargu palīgu pienākumi. Rons un Hermione jau bija izgājuši gaitenī, lidinādami sev pakaļ savus koferus, kad Harijs, pasvārstījis rokā zēnu vecākā nozīmīti, pagriezās pret Džinniju, kura tikko bija pastūmusi savu čemodānu zem sēdekļa.

„Piedod, ka tev iznāk palikt vienai. Es centīšos atgriezties pēc iespējas ātrāk," Harijs apsolīja.

„Par mani nesatraucies," Džinnija atbildēja, „vienai pašai vesela kupeja Cūkkārpas ekspresī - es jūtos gandrīz kā princese." Meitene silti pasmaidīja.

„Labi, bet es tik un tā centīšos pēc iespējas drīzāk būt atpakaļ pie tevis, lai sastādītu tev kompāniju. Un pasargā manu koferi," Harijs beigās vēl pasmaidījis piebilda.

No gaiteņa uzsauca Rona balss: „Harij, kur tu paliki? Tu nenāksi?"

„Es jau nāku!" pusis uzsauca pretī. Viņš ātri nobučoja uz lūpām draudzeni un izsteidzās pakaļ Ronam.

Rons jau bija iegājis turpat netālu esošajā prefektu kupejā, bet Hermione viņu gaidīja pie kupejas vilciena vagona otrā pusē.

„Šķiet, ka šai jābūt īstajai," Hermione skaļi sprieda, noraudzījusies uz misiņa trijnieku virs kupejas durvīm, kuru savā vēstulē zēnu un meiteņu vecākajiem bija aicinājis meklēt Zibiņš.

„Tad ejam iekšā," Harijs sacīja, attaisījis kupejas durvis un palaidis vispirms Hermioni ar smago koferi un Blēžkāja būri, tad iegāja kupejā arī pats un aiztaisīja ciet durvis.

Aplūkojis visriņķī nelielo telpu, puisis pamanīja, ka atšķirībā no parastajām skolnieku kupejām šeit bija daudz mīkstāk polsterēti sēdekļi, kas bija novietoti tikai vienā kupejas pusē, šeit bija ierīkots arī neliels tējas galdiņš tieši zem loga, bet pretējā pusē dīvānam līdzīgajiem sēdekļiem bija pielikts spogulis, kuru greznoja zelta rāmis.

Blēžkājis mierīgi snauduļoja būrī, ko meitene pirms tam bija līgani nolaidusi platajā kupejas sēdeklī. Hermione tikko bija paspējusi nolikt savu koferi zem dīvāna, kad viņa pamanīja, viņasprāt, ko neparastu.

„Harij, kāpēc tu nepaņēmi līdzi savu koferi?" Hermione jauneklim pajautāja. „Un kur ir tava zēnu vecākā nozīmīte?" viņa rādījās būt vēl vairāk apjukusi, nopētīdama draugu.

„Klau, man ienāca prātā kāda doma, kas, iespējams, tev nepatiks, un vēl jo vairāk tas nepatiks Ronam," Harijs iesāka teikt, atkal pasvārstījis plaukstā nozīmīti, uz to noskatīdamies. To atrodot aploksnē, viņš bija izjutis tik pēkšņu un piepildītu prieku - arī viņa tēvs reiz bija pildījis zēnu vecākā pienākumus. Un, mazāks būdams, viņš bija sapņojis kādreiz nākotnē izaugt kā tētis - iesākumā ieņemt zēna vecākā amatu, kļūt par auroru, būt par cilvēku, kuru visi atceras tikai ar labiem vārdiem. Un tomēr - tagad, kad viņš nozīmīti turēja rokās, puisim tas kaut kā nešķita līdz galam pareizi. Vai viņš to bija saņēmis tāpēc, ka viņš bija viņš, slavenais Harijs Poters, vai arī tāpēc, ka šajā mācību gadā tiešām nebija neviena cita, kurš to būtu pelnījis vairāk? Un vēl - šķiet, ka tie pienākumi tiešām varētu aizņemt ļoti daudz laika, kuru viņš varētu izmantot diadēmas meklēšanai. Kas zina, vai viņiem tiešām izdosies to atrast jau pirmajā dienā - ja nu vajadzēs vairāk laika?

„Par ko tu, Harij, tagad runā?" Hermione nesaprata. „Kas tev tā ir par tādu domu?"

„Tas, par ko mēs tikko runājām un strīdējāmies ar Ronu; es domāju, ka jums abām ar Džinniju ir pilnīga taisnība..." puisis iesāka paskaidrot, kad pēkšņi kaut kas sakustējās spogulī - tajā acumirklī bija uzradies Cūkkārpas direktores Minervas Maksūras portrets. Viņa izskatījās kā allaž - uz acīm ierastās, kantainās brilles, zods lepni pasliets uz augšu un melnie mati saņemti ciešā copē, vienīgi stingrajās acīs jautās mazliet vairāk laipnības un prieka, nekā jaunieši bija pieraduši redzēt.

„Labdien, jaunie meiteņu un zēnu vecākie," Maksūra sasveicinājās ar viņiem.

„Labdien, profesore," Harijs un Hermione, stāvēdami kājās, tūlīt atbildēja.

„Grendžeras jaunkundze, Potera kungs, man ir patiess prieks jūs šeit redzēt," viņa pasmaidījusi laipni noteica. „Tad nu tā, jūs abi esat izraudzīti, lai pildītu godājamos Cūkkārpas zēnu un meiteņu vecāko pienākumus. Tāpēc sāksim ar to, ka pārrunāsim, kas ietilpst jūsu pienākumos un kādas tiesības jums dod šis amats, labi?" Maksūra bija gatava tūlīt ķerties vērsim pie ragiem.

„Ē, profesore?" Harijs ierunājās. „Man ir padomā jums milzīgs lūgums, tāpēc vai es drīkstu atvest šurp vēl kādu Cūkkārpas audzēkni?"

Maksūra rādījās vienlaikus ieinteresēta un apjukusi: „Vēl kādu audzēkni? Kas tas, Poter, jums ir par lūgumu?"

Harijs pamīņājās no vienas kājas uz otru - viņš apzinājās, ka viņa doma bija pārdroša, ļoti iespējams, pat nekad nebijusi, tomēr viņš nespēja no tās atteikties. „Profesore, vai es drīkstu savus zēnu vecākā pienākumus nodot kādam citam?"

Maksūra aiz pārsteiguma iepleta acis. Pirmajā mirklī viņa nemaz nezināja, ko atbildēt. „Kādam citam? Poter, ko jūs runājat, kāpēc jūs gribat atdot savu zēna vecākā godu kādam citam?"

„Vienkārši, redziet, nu jūs jau saprotat," Harijs iesāka stostīties. Tā jau ar tām neatlaidīgajām un trakajām domām gadās - vaļā tā tevi nelaiž, bet, kad tas ir jāizstāsta kādam citam, nemaz nav tik viegli - ja nu tevi sāks uzskatīt par pilnīgi traku, vai vēl ļaunāk - ņems un izsmies? Harijs gan ātri saņēma dūšu un izteica līdz galam: „Ir tā, ka es negribu vēl vairāk slavas, goda vai atbildības, es gribu tikai godam pabeigt Cūkkārpu, tāpēc es gribētu, lai zēna vecākā vietu ieņem kāds cits."

„Un kuru jūs tad gribat likt savā vietā?" direktore noprasīja. Hermione tikai stāvēja blakus ar pavērtu muti, nespēdama noticēt tikko dzirdētajam.

„Profesore, vai es viņu drīkstu atvest šurpu? Tad mēs to varētu izrunāt visi kopā," Harijs ierosināja, nedroši uzmetis skatienu arī Hermionei.

„Teorētiski, Poter, šis pienākums un gods ir paredzēts tieši jums. Pie tam es nevaru atcerēties savā mūžā nevienu pašu gadījumu, kad Cūkkārpā būtu mainīts zēnu vecākais, turklāt, šķiet, arī visā Cūkkārpas vēsturē nav neviena gadījuma, kad kāds no šī titula būtu atteicies labprātīgi," Maksūra stingri paskaidroja, acīmredzami neuzskatīdama, ka aizbildinājums par pārlieku slavas piesaistīšanu būtu gana nopietni ņemams. „Ja jūs māc bailes, ka cilvēki tādēļ jūs uzskatīs par pārāk slavaskāru un iedomīgu, es varu šā vakara uzrunā paskaidrot, kā tiek izraudzīti zēnu un meiteņu vecākie."

„Paldies, profesore, bet man ir vēl arī citi iemesli, kāpēc es labprāt nodotu šo godu un pienākumus kādam citam," Harijs iesāka teikt. „Atļaujiet man viņu atvest, un es jums tos paskaidrošu sīkāk."

„Poter, tas ir kaut kas nedzirdēts, es patiešām nemaz nesaprotu, ko jūs tagad esat iecerējis," Maksūra īgni paziņoja.

„Profesore, es jūs patiešām lūdzu izpildīt šo manu lūgumu. Cūkkārpas kārtības noteikumos taču nav aizliegts nodot sev piešķirto titulu kādam citam, ja tas notiek ar direktora ziņu?" Harijs vaicāja. Tagad, kad saruna bija iesākusies, jau bija vieglāk aizstāvēt savas pozīcijas.

„Ciktāl man zināms, tad teorētiski tādu lēmumu patiešām drīkstu pieņemt. Labi, vediet viņu šurp - tikai nesaprotu, ko tad jūs tur tādu esat izdomājis," Maksūra noteica, beigās pie sevis nomurminājusi, vēl arvien pauzdama savu nepatiku pret viņas noliktās kārtības izmaiņām.

Harijs uzsmaidīja Maksūrai un, klusi noteicis: „Tūlīt būšu atpakaļ," izsteidzās no kupejas. Šķiet, ka kupejai ar meklēto Cūkkārpas audzēkni vajadzēja būt tepat netālu, arī viņi bija apmetušies vilciena priekšgalā.

Harijs pagāja garām Džinnijas kupejai, kurā, aši palūkojies pa matēto, atbīdāmo durvju lodziņu, viņš pamanīja, ka meitene saliekusies kaut ko turēja rokās, visticamāk lasīja Raganu Nedēļas numuru, kuru nebija paspējusi izšķirstīt līdz galam mājās. Paraudzījies caur lodziņu pretējās puses kupejā, puisis saprata, ka tajā neatradās viņa meklētais cilvēks - šeit bija vienīgi vairākas meitenes. Divas kupejas tālāk viņš uzgāja meklēto, kur bija iekārtojušās divas mazāk pazīstamas slīdeņu meitenes, viena gan bija no viņa gada vārdā Dafne, otra noteikti bija viņas māsa, tad vēl šeit bija piesēduši arī Pansija Pārkinsone, Teodors Nots un Drako Malfojs. Šoreiz gan nelikās, ka Malfojs būtu visiem ļoti lielījies ar milzīgajiem plāniem lielajā dzīvē - Harijs, atcerējies pēdējo pirmā septembra braucienu ar Cūkkārpas ekspresi, tikko novaldījās nepieķēris pie deguna. Veciem kašķiem tagad vairs nebija nekādas nozīmes, un ne jau tāpēc viņš tik ļoti bija izlūdzies Maksūru, lai tagad padotos. Tāpēc Harijs saņēma savu grifidora dūšu un neatlaidās no pieņemtā lēmuma.

„Malfoj, vari, lūdzu, iznākt ārā?" Harijs sveiciena vietā noteica, atbīdījis vaļā kupejas durvis.

Drako, pašķiebis galvu, viņu jautājoši uzlūkoja, taču, neko neteikdams, drīz piecēlās kājās un izgāja gaitenī. Par laimi šobrīd šeit, priekšgalā, bija salīdzinoši mierīgi, vien tālāk pakaļgalā skanēja pieklusināta bļaustīšanās un skraidāšana.

„Kas tad lēcies, Poter?" Drako, aiztaisījis durvis, noprasīja. Varēja redzēt, ka Malfojs bija daudz drūmāks nekā ierasts, un Harijam pat viņa seja bez mūžīgā, izsmējīgā smīna šķita kaut kā patiešām savāda - blondais puisis teju vai gandrīz izskatījās kā parasts, saprātīgs cilvēks. Acīmredzot Voldemorts atstāj savus baisos nospiedumus ikvienā dvēselē, taču par šīm pārvērtībām bija samaksāta īpaši augsta cena - pēc Cūkkārpas kaujas Malfoji bija līdz ar savu ietekmi ministrijā zaudējuši arī godu, lepnumu un krietnu kaudzi naudas, par ko Dienas Pareģī katrā izdevīgā gadījumā visas vasaras garumā nebija kautrējies ķengāties kurš katrs naskāks žurnālists.

„Nāc man līdzi, man tev ir piedāvājums," Harijs noteica gandrīz vai pavēloši.

„Piedāvājums? Man? Neesi kaut ko sajaucis, Poter? Slīdeņi jau tagad vispār tiek turēti zemāk par zāli," Malfojs noteica, izbrīnā saraucis pieri.

„Redzi, tieši to es drusku gribu mainīt," Harijs mīklaini atbildēja. „Šeit," puisis sacīja, norādīdams uz zēnu un meiteņu vecāko kupeju.

Malfojs, vēl vairāk izbrīnījies, pavēra kupejas durvis. „Bet šī taču ir..." viņš pārtrūka pusvārdā, ieraudzījis spogulī profesores Maksūras atspulgu, kā arī vēl joprojām kājās stāvošās Hermiones pārsteiguma pilno sejas izteiksmi.

Harijs, iebīdījis kupejā Malfoju, aiztaisīja aiz sevis durvis un sadzirdēja Hermioni nočukstam un nopūšamies: „Harij, ak tad to tu biji izdomājis."

„Nu tad, Poter, paskaidrojiet!" direktore pavēlēja, sejā vēl arvien rādoties visai pārsteigtai un neizpratnes pilnai izteiksmei. Harijs apzinājās, ka viņš tērē dārgo Maksūras laiku - direktores amats viņai bija jauns lielums, turklāt visi Cūkkārpas atjaunošanas darbi, sajukums ar SĒRGu kursu jauniešiem, un viņš vēl te uzplijas ar kaut kādiem slīdeņiem. Tāpēc puisis visbeidzot izteica savu domu līdz galam: „Profesore Maksūra, es jūs lūdzu, lai jūs man atļaujat nodot savu zēnu vecākā titulu Drako Malfoja kungam."

Maksūra un Hermione no iepriekšrunātā jau bija sākušas nojaust Harija nodomu, tāpēc viņu sejas palika kā bijušas: Maksūra rādījās neapmierināta un apjukusi, Hermione - pārsteigta. Tomēr par visu vairāk ievērojamas bija Drako Malfoja absolūtā šokā ieplestās acis un vai līdz zemei atkārušais žoklis.

„Poter, es jūs lūdzu paskaidrot. To, ka jūs grasāties atdot savu zēna vecākā vietu Drako Malfojam, es sapratu tajā brīdī, kad jūs ievedāt viņu pa šīs kupejas durvīm." Maksūra bija atguvusi savu ierasti stingro nostāju.

„Profesore, redziet, Malfojs, manuprāt, ir pelnījis šo titulu saņemt tādā kā avansā. Lai tā viņam būtu kā otrā iespēja. Mēs nedrīkstam nevienu izstumt no sava vidus vai bez pamatota iemesla sodīt kādu par to, ko viņi īsti nav izdarījuši, vai arī kur vainojami ir viņu vecāki. Tāpēc es lūdzu jums dot Malfojam šo iespēju pierādīt un ar to arī rādīt piemēru citiem, ka ikviens, arī slīdeņi, pieder pie mūsu sabiedrības, un neviens netiks bez iemesla atstumts," Harijs paskaidroja. Likās, ka Maksūra, to noklausījusies, kļūst mierīgāka.

„Protams, Poter, man vajadzēja jau sākumā iedomāties, ka jums padomā ir cēla un godājama rīcība. Nešaubos, ka šādi būtu rīkojies arī Dumidors," Maksūra ierunājās, „Bet vai jūs tiešām esat pārliecināts, ka šis pienākums ir jāuzņemas tieši Drako Malfojam? Atgādināšu, ka es ne bez iemesla neesmu atjaunojusi viņu prefekta amatā - no Filča kunga es uzzināju, ka tieši viņš bija vainojams Vajadzību istabas nodedzināšanā, turklāt tas bija apdraudējis gan jūsu, gan arī Grendžeras jaunkundzes un Ronalda Vīzlija kunga dzīvības."

„Atvainošanu, bet Filča kungs nebūs pareizi izpratis situāciju - tas bija Krabe, kurš aizdedzināja Vajadzību istabu, turklāt Malfojs viņu pat bija centies no tā atturēt. Turklāt Malfojs, ē... Drako mūs nenodeva, kad mēs bijām iekūlušies nelaimē pie Bellatrises Svešovskas, un vēl varu piebilst, ka viņa māte mani izglāba no drošas bojāejas, tāpēc es domāju, ka tieši Drako Malfojs no visiem septītgadniekiem visvairāk ir pelnījis iespēju pierādīt sevi kā pilnvērtīgu mūsu sabiedrības locekli," Harijs paskaidroja. Protams, arī Maksūrai tāpat kā citiem Cūkkārpas kaujas dalībniekiem otrais maijs stāvēja vēl pavisam svaigā atmiņā, kur viņi bija cīnījušies pret nāvēžu bariem, kuri lielākoties sastāvēja no tīrasiņu ģimeņu vecākās paaudzes pārstāvjiem, tai skaitā viņu vidū bija atradušies arī Malfoji.

Maksūra klusēja, apdomādama radušos situāciju. Bija redzams, ka viņai tas nepatīk - ielikt nāvēžu dēlu par zēnu vecāko, tas būtu kaut kas neiedomājams un nedzirdēts.

Tad ierunājās Hermione. „Profesore, es saprotu jūsu apjukumu, tomēr es saprotu arī Harija nostāju - mēs tieši par to šodien agrāk runājām - ka cilvēkus nedrīkst tiesāt, kamēr nav pierādīta viņu vaina. Un tas, ko mēs šogad sagaidām, ir tā, ka visticamāk slīdeņi tiks tiesāti vai par visiem nāves grēkiem, tāpēc Harijs aicina šo paredzamo netaisnību pārtraukt jau pašā saknē, demonstratīvi parādot, ka mēs esam gatavi piedot un ka esam saprotoši un atbildīgi cilvēki, kas necieš savā vidū jebkāda veida netaisnību," meitene nobeidza savu sakāmo.

„Grendžeras jaunkundze, jūs runājat kā īstena grifidore, un, ja reiz Potera kungs to ir tik cieši nolēmis, tad es esmu uz mieru izdarīt šādu nekad nedzirdētu izņēmumu. Taču, ja manu galdu sāks svilināt kaucekļi no audzēkņu vecākiem, es, Harij, atsaukšos uz jums, ka tas ir noticis pēc īpaša jūsu lūguma, kuru es esmu apstiprinājusi, sarunāts?" Maksūra nobrīdināja. Drako joprojām stāvēja pilnīgi apstulbis - tagad puisis gan bija aizvēris muti - un spēja tikai neticīgi noklausīties sarunā. Viņu gribēja iecelt par zēnu vecāko? Kaut kas neiedomājams!

„Protams, profesore," Harijs priecīgs atbildēja.

Maksūra, ievērojusi Harija prieku, viegli uzlieca lūpu kaktiņu.

Harijs izvilka no kabatas zeltīto zēna vecākā nozīmīti un pasniedza to Malfojam.

„Ar mūsu direktores laipnu atļauju es nododu zēnu vecākā godu un pienākumus tev. Ar to es dodu tev iespēju pierādīt, ka no tevis var iznākt arī tīri sakarīgs cilvēks. Tikai nenopūdelē savu iespēju, lai man šis lēmums nav jānožēlo," Harijs malziet brīdinoši noteica, uzlicis nozīmīti Malojam uz plaukstas. Malfojs, vēl arvien būdams apjucis, paņēma piespraudīti un pagrozīja to rokās, it kā nespēdams noticēt nekam šeit notiekošajam. „Tad jau paldies, Poter... un profesore Maksūra," viņš visbeidzot noteica, un viņa drūmajā sejā parādījās pavisam nedaudz prieka - viss vēl nav zaudēts, viņam vēl ir cerība kaut drusciņ uzlabot savas ģimenes dubļos iemīto vārdu.

„Tad nu tā - tā kā mēs esam tikuši ar šo lietu galā, tad man jūs šobrīd ir jāinstruē par jūsu pienākumiem." Maksūra ar prieku beidzot varēja ķerties klāt pie lietas, kam šī saruna patiesi bija paredzēta.

„Lai arī, Harij, teorētiski man būtu jāpalūdz jūs iziet kā nepiederošu personu, tomēr palieciet gan un klausieties jūs arī, turklāt jums savu lēmumu nāksies paziņot arī prefektiem. Tātad klausieties uzmanīgi - šobrīd meiteņu un zēnu vecāko pienākumos ietilpst uzturēt kārtību Cūkkārpas ekspresī, kur jūs par palīgiem ne tikai drīkstat, bet ir pat ļoti ieteicams izmantot visu prefektu palīdzību. Tāpat drīz tur, uz galdiņa, uzradīsies zīmītes, kas saturēs triju torņu paroles - kā jūs to varbūt jau nojaušat," Maksūra pameta zīmīgu aci uz Hariju, „Kraukļanaga tornis nepieprasa paroli, bet gan uzdod jautājumu. Saņemtās paroles lapiņas nodosiet attiecīgo torņu prefektiem, un arī paši izlasiet sava torņa paroles lapiņu, kura pēc paroles iegaumēšanas ir jāiznīcina. Šobrīd tas arī ir viss. Vēlāk, kad būsiet ieradušies Cūkkārpā, jūs kopā ar savu nodarbību sarakstu saņemsiet paziņojumu, par nākamo sapulci, kad mums būs jāpārrunā citi pienākumi, kas jums būs jāpilda skolā. Atkārtoju, ka šobrīd jūsu pienākums ir izdalīt paroles un gādāt par kārtību Cūkkārpas ekspresī; jauku jums braucienu un uz tikšanos vakara svētku mielastā," Maksūra, pastāstījusi zēnu un meiteņu vecāko pienākumus, gatavojās beigt sarunu. Hermione un Malfojs abi pamāja ar galvu.

„Bet, Drako Malfoja kungs, lūdzu, ievērojiet, ka es šodien izpildu Potera kunga lūgumu sniegt jums priekšlaicīgu uzticību, tomēr, ja jūs man jebkādā veidā liksiet manīt, ka Potera kungs ir bijis par jums pārāk augstās domās, es kā direktore vienpersoniski nekavējoties atsaukšu mūsu šodienas vienošanos, un jums, Harij, tad nāksies pašam pildīt zēnu vecākā pienākumus," Maksūra vēl nobrīdināja.

„Protams, profesore Maksūra, es darīšu visu, kas ir manos spēkos, lai neapkaunotu zēnu vecākā nozīmīti," Malfojs solījās.

„Tad pagaidām uz redzīti līdz vakaram," direktore noteica, nu jau mazliet pasmaidījusi. „Ak jā, gandrīz aizmirsu - prefektu vannasistabas parole ir Nātru balzams." Ar to direktores tēls pagaisa no spoguļa un tajā bija redzamas tikai vien Hermiones, Drako un Harija sejas.

„Poter, kas tev tā par vājprātīgu domu atteikties no zēnu vecākā vietas?" Malfojs noprasīja, pagriezies pret Hariju.

„Vai tad tev pret šādu iznākumu ir kādi iebildumi? Dzirdēji, pat mūsu dārgā direktore tam piekrita," Harijs pasmīnēdams atbildēja.

„Nu, labi, bet kas tas viss bija, ko tu viņai tur tikko salēji?" Drako vēl neko nespēja saprast. Šoreiz viņam atbildēja Hermione.

„Kā tu droši vien pats jau par to esi pārliecinājies, slīdeņi šobrīd nav diez ko topā," Hermione vienkārši paskaidroja.

„Un vai tad Maksūra tev prefekta nozīmīti nebija atņēmusi tikai tāpēc, ka Filčs bija kaut ko sastāstījis? Tad nu uzticamākais avots - tāpēc mēs gribam šāda veida netaisnības mazliet palabot," Harijs pārliecinoši piebilda.

„La-bi," Malfojs lēnām novilka, mēģinādams to visu aptvert, „to es spēju saprast, bet kāpēc, Poter, tad tieši šādā veidā tu to gribēji panākt?"

„Pavisam vienkārši, Šķirmice jau sen mums par to dzied savās dziesmās, ka mums tiešām vienreiz par visām reizēm ir nepieciešams apvienoties, citādi tas ir laika jautājums, līdz atkal uzradīsies Voldemorts... Tas ir - tāds kā Voldemorts," Harijs ātri pats sevi izlaboja.

„Skaidrs, grifidoru gājieni," Malfojs klusi novilka pie sevis, gan nedaudz sarāvies no Voldemorta vārda. Pēc tam viņš ierunājās jau skaļāk: „Tad tagad mums jāiet instruēt prefekti?"

Tikko Drako bija to izteicis, uz tumšā koka tējas galdiņa ar grebtajām kājām uzradās trīs papīra rullīši, katrs apzīmogots ar Cūkkārpas zīmogu un apsiets ar zaļu diedziņu, un uz katra no tiem Maksūras rokrakstā bija uzrakstīts kāda torņa nosaukums.

„Paroles," meitene ar vieglu apbrīnas pieskaņu balsī noteica, paņēmusi rokās tīstoklīšus.

„Hermione, varbūt tu jau vari doties izdalīt paroles, man vēl jāpārmij kāds vārds ar Malfoju," Harijs ierosināja. „Mēs tad arī tūlīt nāksim."

„Jā, protams, tikai ilgi nekavējies," Hermione pasmaidījusi aicināja, tad pagriezās uz kupejas durvju pusi un izgāja pa tām ārā uz pretējā pusē esošo kupeju, kurā viņus pacietīgi gaidīja prefekti.

Harijs novērsa skatienu no kupejas durvīm un pagriezās pret Malfoju. „Tā, Malfoj, es gan Maksūrai palūdzu iecelt tevi par zēnu vecāko, bet, ja tu sāksi savus vecos gājienus vai ja Hermione man pasūdzēsies kaut vienu vārdu, ka tu pret viņu esi necienīgi izturējies, rēķinies, ka tev būs darīšana ar mani," Harijs viņu zemā, uzsvērtā balsī brīdināja, sakrustojis rokas pār krūtīm. Puisis itin nemaz negribēja, lai viņa šī, ļoti iespējams, pārsteidzīgā lēmuma dēļ draudzenei nāktos ciest visu savu septīto Cūkkārpas gadu.

„Nomierinies, Poter. Tik stulbs jau neesmu. Netaisos apsaukāt Grendžeru vai jebkādā citādā veidā sākt viņu mocīt," Drako apgalvoja. „Un, jā, laikam paldies, ka devi man šādu iespēju."

„Tad pildi kārtīgi tos pienākumus un izturies pieklājīgi pret Hermioni," Harijs vēlreiz piekodināja, uzmetis stingru skatienu. „Tad ejam, Hermione jau būs paroles izdalījusi." Drako apstiprinoši pamāja ar galvu, un viņi abi sāka doties uz prefektu kupeju.

„Klau, Poter, bet man īsti nav skaidrs, kāpēc tad tu pats negribi būt zēnu vecākais?" Malfojs tūlīt iejautājās.

„Kā jau mēs ar Hermioni to -" Harijs iesāka paskaidrot, bet Drako viņu pārtrauca.

„Jā, jā, to es sapratu. Bet vai tiešām sabiedrības glābšana ir īstais iemesls, vai arī tev kas cits ir padomā? Tu pieminēji Tumsas pavēlnieku, tiešām brīvbrīžos esi nodomājis ķerstīt nāvēžus, jo Ziemassvētku egļu dekorēšana ir pārāk pieticīga nodarbe?" Malfojs ar aizdomām jautāja, beigās tikko savaldījies, lai neveltītu kādu pa pusei indīgu apzīmējumu Harija milzīgajai slavai. Viņi bija nonākuši pie prefektu kupejas durvīm. Harijs ar apbrīnu domās piezīmēja, ka Malfojs pat ir nepieklājīgi tuvu patiesībai, bet to viņš slīdenim netaisījās atzīt.

„Bet varbūt man vienkārši gribas ērti pazvilnēt mīkstā dīvānā silta kamīna priekšā, kamēr tu vēlu vakaros patrulēsi tumšos, aukstos gaiteņos," Harijs smīnēdams noteica, tad uzlika roku uz kupejas durvju roktura un atrāva durvis vaļā.

Rons, turēdams sarullētu lapiņu ar uzrakstu Grifidors, iesaucās: „Tad beidzot, Harij, es jau nevarēju saprast, kur tu tik ilgi..." Jauneklis pārtrūka pusvārdā, kolīdz bija ieraudzījis Malfoju, kurš arī ienāca kupejā tūlīt aiz Harija.

„Ko viņš te meklē? Vai tad viņu neatcēla no prefekta amata?" Rons neapmierināti noteica, rādīdams dusmīgu seju.

„Un, kā tad tu, Vīzlij, to zini?" Malfojs ievaicājās, ieturēdams daudz mierīgāku toni nekā Rons.

„Tu pats toreiz grāmatnīcā par to sūdzējies Notam. Nav ko bļaustīties par savām nelaimēm sabiedriskās vietās, ja negribi, lai citi to dabū zināt," Rons zināja aizrādīt.

„Tā, paga, mieru, mieru," Harijs noteica, pacēlis rokas, lai viņu varētu ievērot. „Ron, lūdzu, nomierinies."

„Lai viņš iet, no kurienes nācis, un es būšu mierīgs," Rons noteikti noteica, sakrustojis rokas pār krūtīm.

„Paklau, Ron, un paklausieties arī visi pārējie - pēc īpašas vienošanās ar profesori Maksūru es esmu nolēmis nodot savus zēnu vecākā pienākumus Drako Malfojam, tāpēc..." Harijs paziņoja, skatienu brīdi pievērsis Malfojam, „tāpēc ar visiem jautājumiem, kas attiecas uz zēnu vecākā pienākumiem, jūs vērsīsieties pie Malfoja."

Lieki teikt, ka pēc šī paziņojuma prefektu kupejā iestājās manāms šoks, savukārt Rona sejas izteiksme bija kaut kas neiespējams - viņš raudzījās uz Hariju, it kā draugam pēkšņi būtu pieaugusi otra galva. Rons tomēr drīz atguvās un palūdza Hariju pārmīt kādu vārdu zem četrām acīm. Harijs tam tūlīt piekrita, un abi jaunekļi izgāja ārā gaitenī. Vilciena priekšgalā joprojām bija salīdzinoši mierīgs un kluss atšķirībā no pieaugošā trokšņa, kas nāca no aizmugurējiem vagoniem. Ar to lai tiek galā Malfojs, Harijs pie sevis nodomāja, teju vai pasmīnēdams.

Rons pagriezās pret Hariju ar nāvīgi nopietnu sejas izteiksmi. „Harij, tu esi prātā jucis vai kā? Malfoju par zēnu vecāko? Kādā sakarā?" Rons noprasīja.

„Ron, ir divi iemesli. Pirmkārt, tas, par ko runāja Hermione un Džinnija, kamēr mēs vēl ģērbāmies," Harijs iesāka skaidrot.

„Phe - tās muļķības, ka tos nāvēžus nevajag pāragri tiesāt?" Rons nosprauslojās. „Labi, pieņemsim, ka tam uzskatam es pat gandrīz varētu piekrist, bet iecelt Malfoju par zēnu vecāko? Tad jau varbūt Svešovski arī ieceļam par Burvestību ministru?" Rons ironiski ņirgājās.

„Tu labi zini, ka es nevienu mirkli necenšos attaisnot nāvēžu briesmu darbus. Ir liela atšķirība, vai cilvēks izvēlējies pats darīt ļaunus darbus, vai arī viņu piespieduši apstākļi, piemēram, tas, kādā ģimenē esi uzaudzis un ko vecāki liek tev darīt, īsti nedodot iespēju pašam pieņemt savus lēmumus. Pie tam Malfoja māte mani tomēr izglāba no Voldemorta. Tāpēc kaut kādu pateicību es biju viņam parādā," Harijs aizbildinājās.

„Tad tas ir tas otrais iemesls, ja?" Rons secināja.

„Nē, otrais iemesls ir tāds, ka, krāmējoties ar prefektiem, ķirbjiem un eglēm, es to štrunta diadēmu diez vai ātrāk atradīšu. Nav teikts, ka to varēsim atrast vienā vakarā. Ja nu vajadzēs nedēļas, varbūt pat mēnešus?" Harijs atbildēja, savilcis lūpas.

„Pareizi, bet zēnu vecākā amats tev brīvi ļautu klejot apkārt pa naktīm, par to tu padomāji?" Rons, nu jau mierīgāks būdams, ievaicājās.

„Kad tad iepriekš man kaut kas būtu traucējis klīst apkārt Cūkkārpā pa naktīm?" Harijs nosmējās. Ar Paslēpni un Laupītāju karti viņam bija pieejami visi pils nostūri.

„Pareizi," Rons noteica, bet viņa sejā šobrīd nebija nekas nolasāms.

„Paklausies, Ron, es jau Malfoju kārtīgi nobrīdināju, ja viņš atkal ķersies pie pirmziemnieku mocīšanas vai kaut vienu nepiemērotu vārdu atļausies pateikt Hermionei, es parūpēšos, lai viņš atstāj ne vien zēnu vecākā vietu, bet arī Cūkkārpu. Bet tikmēr, kamēr šamais uzvedas labi, mēs varēsim doties piedzīvojumos pa Cūkkārpu. Vai tad tas neizklausās daudz jaukāk nekā kaut kāda dirnēšana profesoru kabinetos?" Harijs, viegli pasmīnējis, ierosināja.

„Zini, to es pat gandrīz varu sākt saprast," Rons piekrita, arī pasmīnēdams. Harija smīns pletās tikai platāks. Kaut kur no vilciena otra gala atskanēja nepatīkams būkšķis.

„Tad ejiet tikt galā ar nekārtību, bet es došos atpakaļ pie Džinnijas," Harijs paziņoja. „Un starp citu, Ron, es neko neteicu, ka tu viņam drusku nedrīksti pabojāt dzīvi." Harijs draugam piemiedza ar aci. Rons par atbildi klusi nosmējās un iegāja atpakaļ prefektu kupejā, bet Harijs devās pāris kupejas uz priekšu, līdz atrada to, kurā bija apmetusies Džinnija. Pavēris durvis, viņš ieraudzīja, ka meitene joprojām bija viena. Viņa, saģērbusies savās Cūkkārpas drānās, mierīgi sēdēja sēdeklī un lasīja, kā izrādās, Dienas Pareģi.

„Sveika atkal. Esmu atpakaļ," Harijs smaidīdams noteica draudzenei.

„Sveika atkal. Esmu atpakaļ," Harijs smaidīdams noteica draudzenei.

Džinnija pacēla skatienu un jautājoši palūkojās uz Hariju. „Es tikko dzirdēju dīvainus būkšķus no vilciena aizmugures, vai tad tev kā zēnu vecākajam nav pienākums aiziet un ieviest tur kārtību?" Džinnija jautāja, nošūpojusi galvu un paliekusi to mazliet uz leju, tā aizrādīdama draugam nepieņemamu izlaidību.

„Eh, lai Drako Malfojs tiek ar to galā," Harijs it kā nevērīgi noteica, atkritis sēdeklī blakus Džinnijai un aizlicis rokas aiz galvas.

„Nopietni?" Džinnija pārsteigti iesaucās, bet pretēji Ronam viņa rādījās gandrīz vai uzjautrināta.

„Man jau likās drusku aizdomīgi, ka tu nepieliki sev to nozīmīti, bet atzīšos, ka par Malfoju gan neiedomājos," Džinnija sacīja. „Un ko Rons? Žēl, ka neredzēju viņa seju."

„Dabīgi, sākumā likās, ka Rons sāks iet pa gaisu. Bet tad mēs aprunājāmies, un es teicu, ka viņam ir visas iespējas tagad pamocīt Malfoju pēc pilnas programmas, un tad jau viņš kļuva pielaidīgāks pret manu neprātīgo ideju," Harijs paskaidroja.

Džinnija vienkārši uzsmaidīja viņam pretī. Puisis nopētīja meitenes brīnišķīgi skaisto seju ar bālajiem vasaras raibumiem, kurus ieskāva ugunīgi rudas matu cirtas, bet visvairāk Harijam patika draudzenes brūnās acis, kurās kvēloja liesma un dzīvība. Pēc visa pārdzīvotā, pēc visiem zaudējumiem, kas bija izretinājuši viņa jau tā skrajās tuvinieku rindas, tieši dzīvība bija tas, kas viņam bija par visu vairāk vajadzīgs. Tāpēc, lūkodamies meitenes tumši brūnajās acīs, viņš uzlika roku viņai uz pleca, pieliecās tuvāk un uzspieda uz lūpām mīkstu skūpstu.

„Re, ir arī vēl kāds labums no tā, ka es atteicos no zēnu vecākā vietas - beidzot varēsim vairāk laika pavadīt divatā," Harijs nočukstēja, mazu drusciņu atrāvies no draudzenes lūpām, bet tad drīz atkal viņu noskūpstīja, šoreiz jau ciešāk. Džinnija bez kavēšanās tūdaļ atbildēja skūpstam, kā parasti ielikdama tājā visu savu mīlestību pret draugu. Viņi cieši apskavās un skūpstīdamies izgaršoja viens otru, taču drīz, Harijaprāt, daudz par drīz Džinnija no viņa atrāvās.

„Harij, tu, protams, lieliski bučojies, bet, manuprāt, tev derētu izlasīt, kas ir uzrakstīts Dienas Pareģī," Džinnija paskaidroja iemeslu, kāpēc bija pārtraukusi skūpstu. „Šorīt ar visu to taisīšanos man neiznāca neko palasīt, bet tagad, kad jūs aizgājāt - Harij, paskaties pats." Meitene ar roku saņēma avīzi, kas mētājās viņai blakus uz sēdekļa, un padeva to Harijam.

Puisis paņēma avīzi un atlocīja pirmo lapu. Liels virsraksts vēstīja, ka aurori Martina Hantera vadībā pirms dažām dienām ir notvēruši vēl trīs nāvēžus.

30. augustā pulksten 10:00 no rīta notika vērienīga auroru organizēta operācija Auroru biroja priekšnieka Martina Hantera kunga vadībā, kuras laikā tika arestēti trīs izbijuši Paši-Zināt-Kā atbalstītāji, tā dēvētie nāvēži: Torkils Traverss, Sīzifs Selvins un viņa sieva Morgana Selvina.

Operācijas darbība norisinājās Godrika gravas vientiešu apdzīvotajā kvartālā, kur Selvinu pāris bija iemitinājušies, nogalinot mājas saimnieku Pībla kungu, un pēc tam Sīzifs Selvins bija pieņēmis mājas saimnieka izskatu.

Viņu viltība tika atklāta, pateicoties burvestību ministra Kingslija Šaklbolta jaunizveidotajai reģistrācijas komisijai, kuras pienākumos ietilpst arī noklausīties vientiešu policijas iecirkņos saņemtos telefoniskos iesniegumus (tie ir ziņojumi, ko vientieši izsaka saviem varas pārstāvjiem ar īpaša saziņas rīka - telefona - palīdzību). Jaunizveidotā komisijas grupa bija reģistrējusi kādu zvanu, kurā kāda vientiese Gvineta Lakše no Godrika gravas vēstīja policijas krīzes centram savas bažas par viņas kaimiņa garīgo veselību, pēc vārda un adreses nosaukšanas iesniegumā ziņojot, ka kaimiņš Pībla kungs pēc viņas lūguma aizdot cukuru esot atbildējis Lakšes kundzei neierasti nelaipni ar nepieklājīgiem vārdiem, likdams aizvākties no viņa mājas, kā dēļ Lakšes kundze bija sākusi bažīties, vai kaimiņam Pībla kungam nav radušās pašnāvnieciskas tieksmes.

Ministrijas auroru brigāde nekavējoties saprata, ar ko viņiem varētu būt darīšana, un pēc vairāku dienu rūpīgas plānošanas kārtības sargu darbi vainagojās ar panākumiem bez neviena cietušā. Sagūstītie nāvēži tiek turēti stingrā apsardzībā Burvestību ministrijas aizturēšanas kamerās, un pavisam drīz viņi tiks nodoti tiesas rokām, kur aizturētajiem likumpārkāpējiem nāksies atbildēt gan par vispārīgu naida, haosa un vardarbības izraisīšanu, gan par atbalstu Paši-Zināt-Kā režīmam, gan par Kseonofīlija Mīlaba spīdzināšanu pagājušā gada Ziemassvētkos, kā arī par Gringotu bankas darījumu pārņemšanu Paši-Zināt-Kā režīma laikā.

Harijs, to izlasījis, gan šaubījās, vai viņu tiesa pienāks tik ātri, jo aurori augām dienām un naktīm galvenokārt nodarbojās ar atlikušo nāvēžu tverstīšanu, kas nemaz tik viegli nevedās. Pirmos divus, Kleperu un Rokvudu, viņi bija noķēruši pavisam drīz pēc Cūkkārpas kaujas, taču kaut kur apkārt klīda pats bīstamākais no visiem nezvēriem - Rodolfus Svešovskis, kurš visticamāk centās sapulcēt ap sevi atlikušās nāvēžu druskas. Pagaidām ministrijas auroriem bija arī darba pilnas rokas, lai tiktu galā ar Cūkkārpas kaujā gāztā ministra Pija Tupsta izbijušo atbalsta komandu Doloresas Ambrāžas vadībā, kuras pakļautie, protams, vienā mutē apgalvoja, ka viņi visi kā viens bija tikuši apvārdoti ar Valdum lāstu un neko noziedzīgu no brīva prāta nav gribējuši darīt. Tāpat puse vasaras bija aizgājusi, izmeklējot Malfoju lietu, kurā kā liecinieks tika pieaicināts arī Harijs. Viņš toreiz bija liecinājis tiesas priekšā, ka Narcisa bija izglābusi viņam dzīvību, tāpēc viņai galu galā tika atceltas visas apsūdzības, bet Lūcijam tika piespriests nosacīts sods ar aizliegumu ieņemt jebkādu sabiedriski nozīmīgu amatu. Tā nu Malfojiem tika dota brīvība, taču viņu vārds bija apkaunots un kritis negodā.

„Vēl trīs mazāk - tās ir lieliskas ziņas," Harijs sacīja, bēdīgi pasmaidījis. Domāt par nāvēžiem un atcerēties viņu nodarītās šausmas nekad nebija viegli.

„Ņemot vērā to milzīgo baru, kas tika noslaktēts Cūkkārpas kaujā, viņu ir palicis pavisam maz," Džinnija piekrita. „Vēl tikai, cerams, ka izdosies drīz sadzīt pēdas Svešovskim. Citādi mammai jādzīvo vienās briesmās."

„Gan jau Kingslijs un Hanters tiks galā arī ar viņu. Bet arī mums priekšā ir ārkārtīgi svarīgs uzdevums, citādi šis viss būs kaķim zem astes," Harijs drūmi noteica.

„Protams, Harij, mēs atradīsim diadēmu," Džinnija pasmaidījusi noteica un nobučoja viņu uz vaiga. „Ja jau jūs gada laikā varējāt sadzīt rokā veselu baru ar horkrustiem, tad vai nu tagad pa visiem kopā neatradīsim vienu vienīgu?"

„Ja tu man palīdzi, tad viss ir iespējams," Harijs apstiprināja, nobučodams draudzeni uz lūpām. „Bet kas tad vēl mums te, avīzē, ir sarakstīts?" puisis nočukstēja, atkal pievērsies laikrakstam.

Blakus galvenajam rakstam, kur bija vēstīts par nāvēžu trijotnes saņemšanu, bija vēl kāds mazāks raksts - anotācija par avīzes vidus atvērumā izsmeļošo rakstu, kura autore bija neviena cita kā skandalozā Rita Knisle. Harijs, jau ieraudzījis raksta autores vārdu, klusi novaidējās. Rita Knisle - tas nekad nebija uz labu, un izskatījās, ka viņa šoreiz būs atkal sākusi liet virsū samazgas kādam, ko viņš labprātāk aizstāvētu. Šoreiz viņas iztirzājums bija veltīts Severusam Strupam.

Harijs atvēra centrālo avīzes atvērumu un iesāka lasīt:

Es, Rita Knisle, nekad nepagurstošā Dienas Pareģa reportiere ar lielāko prieku tiem, kas vēl nav paspējuši iegādāties manu jaunāko grāmatu Severuss Strups: nelietis vai svētais, atvēlu jums ielūkoties tās skandalozajās lappusēs. Šodien varēsiet gūt ieskatu par Severusa Strupa izvēlētajiem ceļiem pieauguša cilvēka dzīvē pēc mūsu visu mīļotās mācību iestādes Cūkkārpas absolvēšanas.

Ciktāl vispārīga faktoloģiskā informācija vēsta, Severuss Strups ir ieņēmis savu mikstūru jaucēja amatu Cūkkārpā jau kopš 1981. gada. Tikmēr viņš ir apzinīgi pildījis cienījamos profesora amata pienākumus, nenogurstoši dāvādams skolēniem nenovērtējamās mikstūru jaukšanas prasmes, par kuru apgūšanu īpaši pateicīgi ir ne viens vien no jaunākajiem Svētā Mango dziednīcas profesionāļiem, kur šī prasme ir vārda vistiešākajā nozīmē vitāli nepieciešama, lai spētu glābt neskaitāmas burvju un raganu dzīvības. Un kā jau mūsu laiku dižākais un cienījamākais jauneklis Harijs Poters savā pēdējā Dienas Pareģa intervijā-uzrunā kvēli aizstāvēja svētā mocekļa Severusa Strupa piemiņu, apustulis Strups vienlaikus cēlajam skolmeistara pienākumam nesavtīgi esot pildījis arī dubultaģenta un spiega lomu, sagādādams Fēniksa ordenim īpaši būtiskas ziņas par Cūkkārpas kaujā gāztā Tumsas pavēlnieka plāniem, līdz visa šī cēlā varoņa pašaizliedzīgā darbošanās beidzās ar traģisku, bruņinieka cienīgu krišanu karā, cīnoties pret nerimstoši uzmācīgo ļaunumu. Šādā skatījumā nenoliedzami Strupa kungu ir pavisam viegli glorificēt līdz pat svētiem augstumiem. BET...

Cik daudz no tā visa ir taisnība? Vai Strups patiesi ir bijis tik nenovērtējams pasniedzējs. Un vēl vairāk - vai Strups patiesi ir bijis ne tikai nenovērtējams dubultaģents, bet vai vispār viņš ir bijis dubultaģents? Un kā ar varoņa cienīgo nāvi? Šie un vēl citi jautājumi par Severusa Strupa pretrunīgo personību tiks izklāstīti līdz pēdējam sīkumam visas grāmatas garumā.

Dārgajiem Dienas Pareģa lasītājiem, lūk, neliels apkopojums no grāmatas Severuss Strups: nelietis vai svētais pirmajām trīs nodaļām:

Kā vēsta Cūkkārpas burvestību un raganību arodskolas studentu uzņemšanas dokumentu arhīvs, Severuss Strups savas Cūkkārpas gaitas uzsāka 1971. gadā zem zaļajiem slīdeņu karogiem, kur mājo ikviens, kas vēlas ko dzīvē sasniegt, ir gana apķērīgs un neatlaidīgs. Pārskatot senos tā laika skolas izrakstus, šķiet, ka Strups attaisno uz sevi liktās Slīdeņa izvirzītās cerības ar grandiozu uzviju - SLIMu pārbaudījumos vien cienījamais profesors un vēlākais direktors Strups ir saņēmis piecus izcili, tai skaitā, protams, arī mikstūru jaukšanā un aizsardzībā pret tumšajām zintīm, bet pieticīgi apmierinoties pārvērtību un aritmantikas priekšmetos ar labāk nekā cerēts. Lieki teikt, ka jaunā censoņa Strupa SĒRGu rezultāti ir vēl iespaidīgāki - seši izcili, tai skaitā arī alķīmijā, un viens labāk nekā cerēts. Saprotams, ka, lai iegūtu šādas atzīmes, cilvēkam ir jābūt gudrai galvai, pat ģeniālai, turklāt tik izcili sasniegumi liktu domāt par spožu nākotnes karjeru, taču, kas tad īsti notika ar Strupu pēc Cūkkārpas absolvēšanas? Vai viņš bija gatavs iesaistīties Burvestību ministrijas darbā? Varbūt iedomāsieties par strauji augošu karjeru Svētā Mango dziednīcā? Vai vēl centīsieties iebilst, ka viņam pirms stāšanās apmaksātā darbā būtu gribējies apceļot pasauli?

Tad te nu jūs gaida maldīšanās - droši avoti vēsta, ka nesaprastais ģēnijs Strups tūlīt, jau pirmajā dienā pēc Cūkkārpas beigšanas devās piebiedroties Paši-Zināt-Kā atbalstītāju grupai, kas plašāk ir pazīstama kā nāvēži. Un pārsteigums - pārsteigums, cienījamais, svētais, apdāvinātais jauneklis Strups ar vislielāko aizrautību iesaistījās šajā pašpasludinātajā organizācijā ne jau tāpēc lai spēlētu ar citiem kopā maskarādes. Kopā ar tādiem nāvēžiem kā Viljams Krabe, Gelerts Goils, Bruts Rožē, Antonijs Doluhovs, Marks Mulcibers un Amiks un Alekto Kerovi - lai viņiem visiem vieglas smiltis -, kā arī ar Andreju Kleperu, kurš šobrīd izcieš cietumsodu Azkabanā, un citiem, tai skaitā teju neaizskaramo Lūciju Malfoju, Strups burvju pirmā kara laikā ir pastrādājis neskaitāmas zvērības. Viegli iedomāties, ka nāvēžu bara ikdienā bija visai bieža nodarbe ļauties vientiešu vai vientiešu ģimenēs dzimušo burvju izjokošanai, mocīšanai vai pat spīdzināšanai, kas visticamāk nevienam nekādu lielo izbrīnu neizraisa, taču - kur šādos brīžos atradās slavējamā Harija Potera svēti postulētais Strups? Vai teiksiet, ka viņš droši vien kaunējās par šādām izdarībām, jo kā nesaprastais ģēnijs bija devies meklēt pie Paši-Zināt-Kā aizsardzību un tālāku izglītošanos tumšajās zintīs, iespējams, jau tolaik ar domu sagraut ienīsto Tumsas pavēlnieku un viņa izveidoto sistēmu no iekšpuses?

Pretēji cienījamā Harija Potera kunga paustajām domām savā Severusa Strupa aizstāvības rakstā, Strups jau no pirmās dienas, atrazdamies nāvēžu sabiedrībā, bija centies izrādīt īpašu nežēlību pret vientiešiem, tādējādi izceļoties sava pavēlnieka acīs līdztekus tādiem mežoņiem kā bēdīgi slavenā Svešovsku ģimene. Turklāt ekskluzīvs avots vēsta, ka tieši Severuss Strups ir bijis tas, kurš aizsācis nelaimīgo upuru karināšanu gaisā aiz kājām, tālāk turpinot to ar publisku pazemošanu un spīdzināšanu, līdz galu galā visiem kopīgi nogalinot savu upuri - ārkārtīgi līdzīgi tam, kā tas bija noticis vēl domājamos miera laikos 1994. gadā pēc Pasaules kausa izcīņas kalambolā finālspēles. Ņemot vērā Strupa izrādīto nežēlību un nebeidzamo cenšanos pēc slavas Tumsas pavēlnieka acīs, un piedevām arī izcilās zināšanas teju vai visās maģijas jomās, gandrīz nešaubīgi var apgalvot, ka 1994. gada nekārtību galvenais vaninieks ir bijis tieši Severuss Strups.

Sīkāk par šo atgadījumu ikvienam lasītājam jau tika dota iespēja iepazīties izcilās autores Ritas Knisles vēl tikai jūnijā iznākušajā dižpārdoklī Harija Potera biogrāfija.

Par tālākajām Severusa Strupa nāvēžu gaitām aicinu ikvienu lasīt manā nule kā iznākušajā grāmatā Severuss Strups: nelietis vai svētais, kas ir pieejama veikalu plauktos jau no 31. augusta. Spriediet paši - nelietis vai svētais?

„Vājprāts," Harijs noteica, „es taču savā vēstulē neko neteicu, ka viņš bija dubultaģents jau pirmā kara laikā. Viņa mani cenšas pataisīt par mazu, naivu bērnu. Un šis vispār - labi, tam es vēl varētu piekrist, ka Strups agrāk devies reidos kopā ar citiem nāvēžiem, bet Pasaules kausā?"

„Harij, tā taču ir Knisle," Džinnija drūmi noteica, „tu jau zini, ka viņa spēj izpūst sensāciju no tukša gaisa."

„Saprotu, bet mani tomēr uztrauc, ka viņa tik klaji nomelno Strupa piemiņu. Bet, ko man darīt? Iesūtīt Pareģim vēl kādu rakstu? Vai no tā būs kāda jēga?" Harijs, īsti nezinādams, kā rīkoties, pats pie sevis prātoja.

„Par vēl vienu rakstu - es nezinu, vai no tā tiešām būs kāds labums, jo ko tad tu tur tādu jaunu pavēstīsi? Tu jau iepriekšejā rakstā diezgan skaidri un saprotami izklāstīji, ka Strups rīkojās pēc Dumidora pavēlēm, tāpēc viņš bija iefiltrējies Voldemorta nāvēžu vidū kā dubultaģents, Dumidoru viņš bija nogalinājis pēc paša Dumidora pavēles, turklāt pēdējā gadā bija rūpējies, lai skolā nesāktos klaja vientiešu ģimenēs dzimušo tīrīšana UN viņš parūpējās, lai tu saņemtu vajadzīgo palīdzību Voldemorta sakaušanai. Es tiešām nezinu, ko tad tu vēl tādu varētu uzrakstīt. Domāju, ka tie, kas ticēja Dumidoram, ticēs arī tev, un lai tā Knisle iet dillēs," Džinnija, izteikusi savu viedokli, beigās ar smaidu piebilda.

„Gan jau tev ir taisnība," Harijs piekrita draudzenei. „Uzsākt preses karu ar Knisli man šobrīd nav ne mazākās vēlēšanās."

„Tikai, Harij, gatavojies, ka citiem tas var interesēt, un ne visi būs pārliecināti par Strupa augstsirdīgo uzupurēšanos," Džinnija brīdināja, labi zinādama, ka Harijs reizēm mēdza kļūt īgns un dusmīgs par apkārtējo līdzcilvēku uzmācīgiem jautājumiem, kas draugam šķita neērti, nepatīkami un aizvainojoši, īpaši, ja tika apspriesta Strupa rīcības motivācija.

„Protams, neesmu jau vairs vakarējais." Harijs, pašķiebis galvu, nosmaidīja. „Turklāt tagad man esi tu. Kopā ar tevi man vienmēr viss šķiet vieglāk panesams."

Džinnija par atbildi draugam uzsmaidīja un viņu nobučoja. „Man prieks, ka es tev varu vismaz kaut kā atvieglot dzīvi."

„Kā nu ne, pie tam tu esi arī ļoti skaista," Harijs noteica, cieši raudzīdamies meitenei sejā, un ieskāva ar plaukstu viņas vaigu. Viņš pieliecās draudzenei tuvāk un viņu maigi nobučoja, tad nedaudz pakavējies pavēra lūpas mazliet platāk un noskūpstīja meiteni ciešāk. Viņa, dziļi ievilkusi elpu, atbildēja skūpstam.

Jaunieši vairāk nekā labprāt būtu turpinājuši savu aizsākto nodarbi, taču pēkšņi pavērās kupejas durvis, aiz kurām parādījās Hermione un Rons.

„Es taču teicu, ka vajag pieklauvēt," Hermione, novalbījusi uz riņķi acis, noteica, kamēr Rons, juzdamies neveikli, bija novērsis skatienu.

Harijs un Džinnija atrāvās viens no otra, taču palika sēžam cieši blakus, saņēmuši viens otra plaukstu.

Džinnija ierunājās pirmā: „Vai tad jūs jau savas apgaitas tik ātri esat beiguši?"

Rons pasmaidīja un atbildēja: „Tam mums ir Malfojs. Aizsūtījām viņu uz aizmuguri, lai tiek galā ar tiem mežoņiem. Dzirdēju, ka šie esot sākuši mētāt ilkņoto šķīvīti."

„Es gan ienācu tikai uz mirkli. Labāk došos pati ieviest kārtību, esmu tomēr meiteņu vecākā," Hermione noteica, negribēdama pieļaut to, ka viņa savu meiteņu vecākās pienākumu pildīšanā izgāžas jau pirmajā dienā.

„Nu, beidz, Hermione, lai taču tas sesks tur pacīnās, varbūt tiešām, Harij, šitā zēnu vecākā padarīšana viņam beigās iznāks tāds kā labs sods," Rons iesmējies paziņoja.

„Vai ne? Reizēm gandrīz jāpabrīnās, kur tik labas domas rodas," Harijs pajokoja.

„Tikai žēl, ka tev, Hermione, būs ar to mērgli jāsastrādājas," Rons ierunājās, balsī nedaudz ieskanoties raizēm.

„Tak sīka vienība - pagājušajā gadā tikām galā ar Voldemortu, cik tad tur vienu slīdeni nesavaldīt. Turklāt viņš jau pats arī saprot, ka viņam tagad nāksies turēties rāmjos, ja viņš turpmāk nākotnē sapņo ieņemt kādu pieklājīgu amatu," Hermione secināja. „Labi, es došos uz aizmuguri, kas zina, vai tie mazie Malfoju jau nav nomušījuši beigtu." Meitene apgriezās riņķī un aizgāja uz vilciena aizmuguri, pilnā gatavībā ieviest kārtību.

„Pareizi - Paši-Zināt-Kas," Rons pilnā nopietnībā noteica, vēl arvien vairīdamies izrunāt Voldemorta vārdu.

„Kā tad beigās palika - ar ko tieši tad sāksim?" Džinnija ievaicājās.

„Kā jau Midzeņos spriedām, ir jāsāk pārbaudīt visas vietas pēc kārtas, kuras varētu būt pa ceļam no ieejas līdz direktora kabinetam, sākot ar ticamāko," Harijs ieminējās.

„Doma jau laba, tikai jāatceras, ka Cūkkārpa tev nav nekāds mazais cukura namiņš ar vienu istabu uz vistas kājas," Rons atgādināja.

Tālākās stundas laikā, kamēr vilciens ritmiski čukčināja tālāk, nu braucot kūpinādams savu skursteni cauri zeltainiem labības laukiem, kuriem pāri peldēja baltas mākoņu gubas, jaunieši jau atkal pārsprieda savas domas par Voldemorta iespējām kur nebūt pilī apslēpt vienu niecīgu diadēmu. Sarunai ievelkoties, idejas kļuva arvien neprātīgākas.

„Tā, vēl jau ir Noslēpumu kambaris. Tas jau būtu īstā Slīdeņa garā," Rons ierosināja.

„Jā, jā, Slīdenis ar Kraukļanagas diadēmu," Džinnija aizrādīja, „Diez vai Voldemorts tev ies apgānīt savu senci."

„Pagaidi, Harij, atceries, kas zināja toreiz par Noslēpumu kambari?" Rons visai dramatiski ievaicājās.

„Tu domā Vaidu Vairu?" Harijs saprata drauga mājienu. „Nedomāju gan, ka viņa šoreiz kaut ko zinās. Toreiz viņš vēl mācījās skolā un viņam vajadzēja, lai Vaira neceļ troksni, kad viņš ložņāja pa meiteņu tualetēm," Harijs skeptiski noraidīja jaunāko domu.

„Labi," Rons, viegli uzraucis lūpu, noteica, „tad paliek, ka sāksim pārbaudīt Trofeju zāli, tad noiesim līdz virtuvei, mazums, arī elfi kaut ko zinās. Mokšķis jau tagad mums ir kļuvis stipri palīdzīgāks. Jāmeklē vēl kādi Cūkkārpas noslēpumi, nav jau teikts, ka mēs vai arī pat Laupītāju banda tos visus esam atklājuši," Rons rezumēja visu pārspriesto.

„Ē, bet vēl - kā tad ar slīdeņu koptelpu? Tā Voldemortam varēja likties vairāk vai mazāk mīļa vieta," Džinnija ieminējās.

„Bet kā tad viņš būtu pilnīgi nepamanīts iekļuvis cilvēku pilnā koptelpā?" Harijs neticīgi ievaicājās.

„Viņš noteikti prata uzburt izcilu nošķitumu un tad kaut kur slepus varēja noglabāt diadēmu," Džinnija izteica minējumu.

„Vai arī tie glumie slīdeņi sapriecājās par sava pavēlnieka apciemojumu," Rons drūmi piebilda.

„Vai drīzāk viņš gaitenī satika kādu slīdeni un pakļāva viņu, lai tas paslēpj diadēmu tā, ka tas slīdenis nemaz neko pats nenojauta, ko dara," Harijs izteica savu teoriju, nelikdamie zinis par Rona komentāru.

„Varbūt jāizmanto Malfojs un jāpavaicā viņam, vai viņš savā koptelpā nav redzējis kaut ko diadēmai līdzīgu?" Džinnija ieprātojās.

„Ko vēl neizdomāsi? Varbūt sākam aicināt viņu arī uz ģimenes pusdienām?" Rons visai pikti noprasīja. Biedrošanās ar Malfoju viņam itin nemaz nešķita prātīga doma, katrā ziņā ne, iekams viņš nebūs pienācīgi izcietis visas savas iepriekšējos gados nodarītās pārestības.

„Labi, labi, atslābsti, es tikai meklēju risinājumu," Džinnija atvainojās un, kā aizstāvēdamās, pacēla rokas. „Vispirms pārmeklēsim visas citas vietas, un tos slīdeņus atstāsim pēdējos."

„Protams, pils jau tā ir nežēlīgi liela, sazin cik ilgi laiku mums tā meklēšana aizņems," Harijs ieturēja mierīgāku toni. Tiešām - iespējas, kur varētu būt paslēpta diadēma, bija neticami milzīgas. Skaidrs bija tikai viens - tā nebija paslēpta Vajadzību istabā. Vai arī tomēr bija - un viņa redzētais dzimšanas dienas vakarā pirms iemigšanas tā arī bija tikai sapnis? Galu galā vairāk tamlīdzīgu murgu viņš nebija redzējis. Taču, lai vai kā tur būtu, puisis bija apņēmies veltīt visus spēkus šī jautājuma izmeklēšana, lai tur lūst vai plīst - tomēr uz spēles bija likta visa burvju pasaules drošība tuvākā vai tālākā nāktonē.

Jaunekļa pārdomas neilgajā klusuma brīdī pārtrauca Hermiones uzrašanās kupejas durvīs. Viņa rādījās būt diezgan aizkaitināta.

„Kur tad tu tik ilgi sabiji?" Rons ar interesi noprasīja. Viņam bija licies, ka kārtības ieviešana Cūkkārpas ekspresī nevar prasīt vairāk par stundu.

„Kur sabiju? Atceries tos trokšņus no aizmugurējiem vagoniem?" Hermione pikti noprasīja. Visi piekrītoši pamāja ar galvu. Hermione apsēdās blakus Ronam iepretī Harijam un Džinnijai. „Tas bija kaut kas prātam neaptverams," meitene sūdzējās, pacēlusi rokas un pielikusi pie deniņiem pirkstus, tad viņa pameta plaukstas uz priekšu. „Kaut kādas pilnīgas šausmas."

„Vai tad tie pirmziemnieki ir tik nenormāli?" Rons smīnēdams ievaicājās.

„Pirmziemnieki! Kādi tev pirmziemnieki!" Hermione sodījās.

„Hermione, stāsti taču, nu jau patiešām kļūst interesanti," Džinnija pasmīnējusi ierosināja.

Hermione arī nosmīnēja, taču tūlīt pievērsās Harijam: „Drīksti trīsreiz minēt, Harij, kurš uzrīkoja šo jandāliņu?"

„Vai tad Malfojs kaut ko jau nostrādājis?" puisis iejautājās, jau gandrīz juzdamies sarūgtināts, ka Malfojs zēnu vecākā amatā nebūs spējis izturēt ne divas minūtes.

„Nē, nē, tā jakts bija gājusi vaļā, kamēr mēs vēl tikai ar Maksūru runājām, Malfojs tur šoreiz pat nav pie vainas," Hermione draugam paskaidroja. Harijs sajutās atvieglots, ka tomēr viņa trakais lēmums nebija izgāzies tik neiedomājami ātri. „Vēl divi minējumi," Hermione paziņoja.

„Nu, stāsti taču, citādi mēs te aiz nepacietības nobeigsimies," Džinnija iesaucās.

„Labi, labi - Harij, tu taču atceries Romildu Veinu no mūsu pašu Grifidora torņa?" Hermione piebilda, pacēlusi vienu uzaci un zīmīgi pieliekusi galvu.

„Tā bija tā pati, kas sapildīja konfektēs mīlas mikstūru?" Harijs ievaicājās, atcerējies par melnmatainu meiteni, kas pirms diviem gadiem bija izrādījusies visai apsēsta ar viņu.

„Jap, tieši tā pati," Hermione apstiprināja. „Redzi, Romilda laikam ir atmetusi cerības dabūt tevi, Harij, tad nu viņa ir ķērusies klāt savam nākamajam upurim," Hermione paskaidroja.

„Nu, nu, ko tad viņa tagad lenc?" Harijs jau smīnēdams ievaicājās.

„Nevilu," Hermione atbildēja. Visi iespurdzās. „Un ziniet, ko viņa bija izdomājusi? Viņa bija sadabūjusi ilkņoto šķīvīti un, tā kā viņa sēdēja kupejā, kas bija otrā pusē pretī Nevila kupejai, tad šī bija izdomājusi, ka ar to šķīvi vajag pataisīt troksni, lai Nevils iznāk ārā paskatīties, kas tur notiek. Spējat iedomāties?" Hermione stāstīdama beigās neticīgi novilka.

„Nu izdoma," Harijs pasmējās. Arī Džinnija un Rons sāka rādīties sejā arvien jautrāki, tikai Hermione likās dusmīga un pārlieku nopietna.

„Mhm, tiktāl jau vēl nebija nekas traks," Hermione, nošūpojusi galvu, iebilda.

„Kas tad vēl?" Rons noprasīja.

„Tagad iedomājies," Hermione sacīja, sakniebusi lūpas, „Nevils bija uzlicis durvīm pieklusinošo burvestību, tāpēc viņam tie būkšķi neko daudz netraucēja, un viņš par tiem nelikās daudz zinis. Un kad Malfojs bija aizgājis līdz vilciena galam, Romilda to šķīvi jau bija sākusi tā kārtīgi triekt pret durvīm, tā ka tas atlēca nost un trāpīja Malfojam tieši pa seju. Kliedzienu gan tad Nevils bija sadzirdējis, un viņš iznāca ārā skatīties, kas tur notiek, bet tas šķīvis vēl bija paspējis atsisties pret sienu un bija trāpījis Nevilam pa roku. Tajā brīdī arī es jau biju klāt. No Nevila kajītes izskrēja Luna ar Šīmusu un Dīnu, un turpat netālu bija arī Ernijs ar Hannu. Bet jūs nevarat iedomāties to skatu - Ron, tev tiešām liekas smieklīgi dabūt pa seju ar tiem ilkņiem?" Hermione noprasīja, pagriezusi galvu uz sāniem un cieši uzlūkojuši pie sevis klusi spurdzošo draugu.

„Ja tā ir Malfoja seja, tad tas ir pat visai pamatīgi uzjautrinoši," Rons iesmējās.

„Nu - un kas tālāk? Tie šķīvji taču ir drausmīgi!" Džinnija gribēja zināt.

„Protams, Malfojam seja vienās asinīs, puse vaiga uzšķērsta, asinis gāžas straumēm. Nevilam par laimi tikai skramba augšdelmā. Ernijs noķēra to sasodīto šķīvi un es to tūlīt konfiscēju. Bet Romilda tikmēr stāvēja savas kupejas durvīs pilnīgā šokā. Nesaprotu, kur tādas idejas var ienākt prātā? Mums taču katru gadu pirmajā septembrī atgādina, ka tie šķīvji ir aizliegti. Ja nu kādam gadījumā tas nav pats par sevi saprotams, ka dabūt ar tādu pa seju nemaz nav patīkami," Hermione pamācoši piebilda, kad Rons bija skaļi pavīpsnājis.

„Traki, bet kā tad tas beidzās - vai tad Malfojs tagad ir palicis bez sejas?" Džinnija ievaicājās.

„Par laimi nē. Izrādās, Hanna bija mēģinājusi šovasar iestāties Svētā Mango uzņemšanas kursos, bet bija izkritusi mikstūru pārbaudījumā, taču viņa bija labi apguvusi pamata dziedējošās burvestības. Izrādās, ar Izlabis var arī sašūt vaļējas brūces, tad nu viņa man to parādīja, un mēs pa abām savilkām kopā Malfojam seju. Vispār viņam bija paveicies, ka tas ilkņotais nezvērs nebija trāpījis viņam pa degunu, tad mums tā lieta nebūtu tik vienkārša. Bet vēl jau vajadzēs viņam iet pie Pomfrejas, mēs jau tikai apturējām asiņošanu un savilkām brūces, lai nepaliek liela rēta. Vēl to visu savainojumu vajag dezinfecēt. Tad ar Nevilu Hanna pati tika galā, bet es aizgāju sameklēt aptieciņu ar pārsējiem," Hermione klāstīja tālāk savus šodienas piedzīvojumus.

„Izklausās, ka Švītknābis šim ilkņotajam šķīvim var tikai ūdeni pienest," Rons pasmējās, nemaz nesarāvies no Hermiones dusmīgā skatiena.

„Un ko tad tā Romilda? Viņa tā arī stāvēja visu laiku durvīs?" Harijs ievaicājās.

„Kad es biju sameklējusi apsējus un uzlikusi tos Malfojam uz sejas, es sāku izprašņāt, kas tad tur bija noticis un kam piederēja tas šķīvis. Romilda nokaunējusies visā atzinās. Zini, cik es tajā brīdī biju nikna? Es pilnīgi sāku saprast Maksūru, kad viņa mums toreiz pirmajā gadā noņēma katram piecdesmit punktus. It dritvai kociņ, sestā gada meitene, grifidore!" Hermione sodījās. „Un šitādas muļķības var sastrādāt, man tiešām uz vietas gribējās noņemt savus divdesmit punktus, lai tādas dumjības vairs prātā nenāk, bet nu viņai paveicās, ka mācību gads vēl nav sācies. Bet Maksūrai gan es par šito ziņošu," Hermione strikti noteica.

„Zini, Mione, man šķiet, ka tu mums būsi lieliska profesore Maksūra," Rons smīnēdams piebilda.

„Ko tu ar to gribēji teikt?" Hermione vēl nebija nomierinājusies pēc atgadījuma, tāpēc nespēja uzreiz uztvert jokus.

„Paskaties, tu jau esi gatava noņemt punktus pati savam tornim. Turklāt cilvēki jau sāk drebēt, tikai tevi ieraugot vien. Gan jau tā nabaga Romilda no tavas bardzības bezmaz pietaisīja bikses," Rons, paskaidrojis savu domu, pasmējās.

„Ak tā," Hermione sacīja, beidzot arī pasmaidījusi siltāku smaidu, „bet viņa to bija pelnījusi. Tāds vājprāts jau pirmajā dienā - tā šķīvja ceļā taču varēja trāpīties jebkurš. Un vai tad nevar izdomāt jēdzīgāku metodi, kā iepazīties ar puišiem?"

„Tiešām - tad, ja iemet ar ilkņiem pa seju, puisis uzreiz nav tavējais?" Rons uzspīlēti nopietni noprasīja, ar to sasmīdinādams pārējos.

„Aha, tā jau tas noteikti dzīvē notiek," Hermione uzjautrināta noteica, „Man tev arī kādreiz iegāzt ar šķīvi pa seju?"

„Hermione, tikai, lai būtu droša, ka viss izdosies, labāk ņem tādu lielāku. Gan jau lielumam tomēr ir nozīme," Džinnija smiedamās piebilda.

„Un, ja tev taisni nav pie rokas neviens šķīvis, pasaki man, gan jau mēs ar Džiniju tev kādu ilkņoto steigšus sagādāsim," Harijs ķircinoši ieteicās, uzmetis skatienu Ronam.

„Ņemšu vērā," Hermione pateicās draugiem. „Nu, Ron, ja nu kas, man jau rekur viens ir pie rokas," meitene noteica, pavilkdama ārā no kabatas ilkņotā šķīvīša vienu malu.

„Es jau tikai pajokoju - gan jau pagaidām iztiksim bez tā," Rons smīnēdams atrunājās un nobučoja Hermioni uz vaiga.

Atlikušo brauciena laiku draugi bija nosēdējuši kupejā, pļāpādami par šo un to un ķircinādami viens otru. Rons ar Hermioni vēl reizi bija izgājuši apgaitā, bet, cik Rons pastāstīja, tad nekas vairāk par dažiem neuzvedīgiem pirmziemniekiem viņiem nebija trāpījies. Hermione bija aizgājusi līdz Malfoja kupejai pārliecināties, ka puisis vēl ir pie dzīvības; viņai līdzi ar lielu interesi bija devies arī Rons. Kolīdz viņi bija noskaidrojuši, ka Hermiones un Hannas kopdarbs bija turējies pietiekami labi arī pēc vairākām stundām, Hermione ar Ronu vēl bija apmeklējuši prefektu telpas, un, apzinājuši, ka viss ir apmierinošā kārtībā, draugi bija atgriezušies kupejā pie Harija un Džinnijas.

Vilcienam tuvojoties Cūkmiestiņa stacijai, Hermionei kopā ar Malfoju atkal nācās organizēt prefektus, lai varētu pārraudzīt mierīgu skolēnu izkāpšanu no Cūkkārpas ekspreša.

Vilcienam piestājot stacijā, Harijs ar Džinniju, atstājuši koferus kupejā, kur tos pēcāk savāks mājas elfi, devās uz vilciena izeju, no kuras, cilvēkiem drūzmējoties, viņi palēnām izkāpa ārā. Un turpat netālu jau gaidīja karietes ar iejūgtajiem testrāliem. Harijs pie tiem jau bija pieradis, taču Džinnija, tos ieraudzījusi, viņam blakus sastinga.

„Tie nav tik baisi kā izskatās," Harijs skumji mierināja meiteni. Puisim kļuva vēl skumjāk, kad viņš saprata, ka praktiski visi viņa klasesbiedri šogad būs spējīgi šos lopiņus saskatīt - Cūkkārpas kaujā, tajā baisajā 2. maija dienā, nāves netrūka; bija miruši vismaz piecdesmit viņu sabiedroto, tai skaitā arī viens otrs klasesbiedrs. Harijs, pēc kaujas palīdzot savākt kritušos, atcerējās redzējis guļam bez dzīvības dažus DA biedrus - Maiklu Korneru, Kolinu Krīviju, abas Patilu dvīnes un Kellu - kluso, nemanāmo meiteni no viņu gada. Tagad viņi visi klusēs mūžam. Vēl bez klasesbiedriem savu dzīvību bija atdevis vesels bars mājas elfu - par laimi vismaz Mokšķis nebija viņu vidū, taču Vinkijai nebija tā paveicies, tāpat savu dzīvību tumsas spēku sakāvei bija atdevuši arī vairāki kentauri, un arī aurori bija cietuši zaudējumus, atvadoties no pieciem lieliskiem sava amata pratējiem, tai skaitā arī no Nimfadoras Tonksas. Un vēl kritušajos bija vairāk par divdesmit nāvēžiem, bariem milžu un vilkaču. Vienīgi atprātotāju skaita izmaiņu nebija iespējams noteikt, taču Harijs no sirds vēlējās, kaut tās padibenes zemes virsū vienreiz par visām reizēm tiktu iznīcinātas. Ja viņam būtu teikšana, tad viņš noteikti vēlētos reformēt Azkabanas cietokšņa apsardzību, atrodot kādu citu iespēju - vēl tikai nav zināms, kādu...

Pēc neliela klusuma brīža, kad Džinnijai bija pārgājis šoks, viņa ierunājās, iztraucēdama Harija domas: „Tad, redz, kādi tie izskatās. Es gan, protams, biju cerējusi, ka man tie nekad nebūs jāredz, bet nu kā ir, tā ir."

„Ejam sameklēt brīvu karieti," Harijs ierosināja. Kaut kur tālāk varēja dzirdēt, kā Hagrids mēģina sasaukt pirmziemniekus.

Džinnija pamāja ar galvu, un jaunieši abi iekāpa kādā tukšā karietē. Viņiem drīz piebiedrojās arī Nevils un Luna, sveicinādami jau iekšā sakāpušos.

„Klau, Nevil, Hermione mums te sastāstīja šausmu lietas, kas tad jūsu galā tur īsti notika?" Džinnija ievaicājās, kad Luna bija aiztaisījusi durvis un kariete bija iesākusi braukt.

„Jā - šausmas - tas varētu būt diezgan precīzs apzīmējums," Nevils pasmīnēja. „Bija tā - pirms iekāpšanas vilcienā tā Romilda Veina uzstājīgi aicināja, lai es piebiedrojos viņas pulciņam kopā ar viņas draudzenēm. Man nebija ne mazākās vēlēšanās to darīt, turklāt es biju saticis Lunu, un tad mēs ātri iemukām vilcienā. Par nelaimi pretējā kupeja bija brīva, tad nu Romilda tur paspēja iekārtoties. Vilciens tikko bija tikai uzsācis braukt, kad viņa jau sāka trobelēties mūsu kupejai gar durvīm. Mums bija piebiedrojušies arī Dīns un Šīmuss, un, kad troksnis jau sāka kļūt neizturams, Dīns pasvieda ideju, ka to meiču vajadzētu vienreiz apklusināt. Tad es uzliku klusuma burvestību kupejas durvīm, bet tad, kādu pusstundu vēlāk, iebļāvās Malfojs, un tad gan es to dzirdēju un gāju ārā skatīties, kas tur notiek."

„Malfojam puse sejas bija asinīs, bet Nevils savainoja roku," Luna vienkārši piebilda.

„Tiešām šausmas," Džinnija apstiprināja.

„Jā, traki. Tālāko jau mums laikam Hermione izstāstīja, kā viņa ar Hannu saveda jūs abus puslīdz kārtībā," Harijs noteica.

„Labi, ka tur bija Hanna, viņai lieliski izdevās tikt galā. Mana brūce gandrīz nemaz nesāp, bet pie Pomfrejas būs jāaiziet, lai izdezinficē; to Hanna nemācēja izdarīt," Nevils stāstīja. „Jaunā mantija arī bija pušu, nācās izģērbties Hannas priekšā," puisis piebilda, vaigos uzrodoties vieglam sārtumam.

„Ar labošanas burvestību gan to izdevās sašūt atkal kopā," Luna noteica, „Vīles vieta vēl ir redzama, bet vismaz vairs nav asiņains caurums." Tad meitene uzrunāja Hariju, nomainīdama sarunas tematu: „Harij, drīkst tev pajautāt, kā jūs esat nodomājuši meklēt Kraukļanagas diadēmu?"

Tad Harijs un Džinnija ņēmās stāstīt, ko viņi visu bija kopīgi ar Ronu un Hermioni izrunājuši, sākot ar to, ka diadēmu vispirms vajadzētu meklēt Trofeju zālē, par ko Luna atzinīgi izteica, ka tā esot laba doma. Tā pļapājot, kariete pēc kāda laika bija pietuvojusies vārtiem, kurus abās pusēs sargāja spārnoti vepri. Harijs ar ilgām un apbrīnu pa logu noraudzījās uz seno pili - tā viņam vienmēr bijusi kā īstas mājas. Ja nu vienīgi pēdējā vasarā viņš pavisam labi un mājīgi bija juties arī Midzeņos. Lai arī puisi nodarbināja visas drūmās domas par pēdējo Cūkkārpas kauju, daudzajiem kritušajiem, Voldemortu un vienu vecu, pazudušu diadēmu, ieraugot Cūkkārpu, Harijs gribot negribot tomēr sajuta sevī ieplūstam mieru. Pils vēl stāvēja vecajā vietā, joprojām uzņemdama audzēkņus, kuri laimīgi devās pretī jauniem piedzīvojumiem un zināšanām... domādami, ka atrodas pilnīgā drošībā...

„Harij, ko tu paliki tāds kluss? Jukušļuku noķēri?" Luna ievaicājās.

„Nē, nē, tikai prātoju, ko mums varētu atnest šis gads," Harijs paskaidroja.

„Gan jau viss būs labi. Darīsim kā vienmēr visu pēc labākās sirdsapziņas, tad jau nemaz slikti nevar sanākt," Džinnija mierināja draugu, uzlikusi plaukstu viņam uz rokas.

„Piekrītu Džinnijai - arī mēs tev esam palīgos, pa visiem kopā jau atradīsim to diadēmu. Es gan pats vairāk baidos, ka netikšu līdzi mācībām. Pagājušajā gadā mums ar Džinniju bija jārīko sacelšanās un nekārtības - tad nu tagad no mācībām daudz kas piemirsies," Nevils nervozi pasmējās.

„Vai ne - diez vai ar Dullum tiksim cauri, teiksim, pārvērtībās," arī Džinnija pasmējās.

„Jā, Maksūras prasībām tas varbūt atbilstu vienīgi tad, ja kādam slīdenim ar to izdotos iedaudzīt vietā prātu," Nevils piekrita, atkal iesmējies, šoreiz gan līksmāk. „Paga, bet kas tad tagad mācīs pārvērtības? Maksūra jau tagad ir dierektore."

„Droši vien, ka tas nebūs vienīgais pārsteigums, kas mūs šogad sagaidīs," Harijs secināja, tagad pa logu palūkojies uz Hagrida namiņu. Logi bija tumši, taču viņš zināja, ka ar milzi viss bija kārtībā - viņš Hagrida balsi bija dzirdējis Cūkmiestiņa stacijā, visticamāk viņš kopā ar pirmziemnieku laiviņu floti tūlīt kuru katru mirkli piestās pils laivu novietnē. Šovakar bija apmācies, bet visai silts, tāpēc Harijs sprieda, ka braucienam ar laivu vajadzēja būt diezgan patīkamam - līdzīgi kā tas bija viņa pirmajā gadā.

„Klau, Harij, vispār runājot par slīdeņiem, kāpēc man tā izlikās, ka Malfojam bija zēnu vecākā nozīmīte? Tas taču nevar būt pa īstam?" Nevils sašutis noprasīja.

„Tā, Nevil, šoreiz būs taisnība - zēnu vecākais tiešām šogad būs Malfojs," Harijs mierinoši paskaidroja.

„Kaut kas neticams! Ko gan Maksūra ar to domāja, ieceldama viņu par zēnu vecāko?" Nevils dusmīgi iesaucās. „Ielikt par zēnu vecāko Malfoju ar visiem viņa nāvēžu gājieniem. Es drīzāk, Harij, teiktu, ka, ja nu kādam tā vieta pienācās, tad tam bija jābūt tev. Nē, nu gan - Malfojs."

„Patiesībā, Nevil, Maksūra patiešām bija mani iecēlusi par zēnu vecāko," Harijs noteica un, gandrīz kā atvainodamies, pasmaidīja. „Bet es īpaši palūdzu Maksūrai, lai to godu nodod Malfojam."

„Bet es nesaprotu, kāpēc tu tā darīji, Harij?" šoreiz pajautāja Luna.

„Pavisam vienkārši - tie būtu lieki pienākumi, kas man traucētu meklēt diadēmu. Tagad man būs daudz vairāk brīvā laika. Turklāt man jau slavas tāpat pietiek, tāpēc gribēju dot Malfojam iespēju pierādīt, ka viņš tomēr nav metams pār vienu kārti ar pārējiem nāvēžiem," Harijs paskaidroja. „Un ja viņš netiks ar šiem pienākumiem galā, tad Maksūra viņam atņems zēnu vecākā titulu un atdos to man. Domāju, ka tādu negodu viņš nekad negribētu piedzīvot, tāpēc par Malfoju šobrīd ir jāuztraucas vismazāk. Un, lūk, esam jau arī klāt," puisis noteica, kolīdz kariete apstājās netālu no Cūkkārpas priekšējiem pakāpieniem.

„Nu, skaidrs, citādi es jau sāku prātot, diez ar kādu smadzeņu kaiti Maksūra varētu būt sasirgusi," Nevils atzinās.

Viņi visi sāka celties kājās un jau ar nepacietību nevarēja sagaidīt, kad tiks iekšā Cūkkārpā. Vismaz Harijam tik ļoti atkal kārojās justies kā mājās.

Tur jau tā stāvēja, liela un pamatīga, ar saviem vecajiem mūriem, kuri gan šur tur šķita rādāmies kaut kā citādāki - šur tur šķībāki, šur tur varēja nojaust sienu posmus, kuru krāsas tonis atšķiras no pils pamata mūra, tomēr tumstošajā vakara krēslā nebija īsti saprotams, tieši cik lieli ir bijuši pils postījumi. Taču galvenais bija tas, ka pils ir salabota un atkal atvērta jaunam mācību gadam, uz kuru ar prieku un sajūsmu šogad atkal ir atceļojuši vairāki simti audzēkņu, kuri straumēm vien plūda iekšā pa platajām ieejas durvīm.

Arī draugu četrotne nestāvēja uz vietas, bet gan devās līdzi cilvēku plūsmai uz Lielo zāli. Harijs, ejot cauri Ieejas zālei, pamanīja, ka punktus skaitošie pulksteņi ir salaboti, taču šeit trūka pāris bruņutērpu, kas agrāk bija izvietoti gar durvīm - iepriekš to noteikti bija vairāk. Un arī kārtīgs margu posms nebija tik grezns kā pārējā marmora balustrāde - tas bija iztēsts no parasta, rupja koka. Taču, ienākot Lielajā zālē, viss gan pirmajā mirklī likās esam pa vecam. Šeit joprojām visā zāles garumā stiepās četru namu galdi, kuriem galā šķērseniski uz paagustinājuma bija novietots pasniedzēju gads, kuram pašā vidū bija nolikts grezns krēsls ar augstu atzveltni. Tagad tajā jau sēdēja Maksūra, gaidīdama, kad visi būs ieradušies. Palūkojies griestos, Harijs apbrīnoja šā vakara mākoņiem klāto debesjumu, kam vietumis cauri pavīdēja zvaigznītes, - vēl pat līdz šai dienai jauneklim bija grūtības noticēt, ka virs Lielās zāles tiešām nepavērās klajas debesis. Un kur nu vēl lidojošo sveču tūkstoši!

Priecādamies par atgriešanos, jaunieši jau bija lēnā gaitā pagājuši garām vispirms slīdeņu, bet tad kraukļanagu galdam, pie kura savu vietu ieņēma Luna, tad aiz elšpūšu galda viņi visbeidzot bija nonākuši pie pārējiem grifidoriem. Harijs, Džinnija un Nevils ieņēma vietas pie galda, un apsēžoties Harijs pamanīja, ka viens mākonis, kas klājās pāri Lielās zāles galam aiz pasniedzēju galda, nemaz nebija mākonis, bet gan - aizlāpīts robs.

Harijam, lūkojoties griestos, kāda meitenes balss aiz muguras iesaucās: „Glītas brilles, Harij!" Puisis pagriezās un ieraudzīja, ka viņam turpat netālu aiz muguras sēž Hanna un sveicinādama māj ar roku. „Paldies!" Harijs uzsmaidījis skaļi atbildēja un pamāja viņai pretī.

Harijs palūkojās uz zelta šķīvjiem un, nespēdams apslēpt savu patīkamo satraukumu, ievaicājās Džinnijai: „Kā tu domā, diez elfi joprojām gatavo tikpat labi?"

Džinnija uz to atbildēja: „Es pilnīgi varu iedomāties, ka Mokšķis būtu gatavs nodīrāt ādu ikvienam, kurš atļautos tavam ēdienam piebērt ne tos piparus, tā kā, jā - es domāju, ka šogad ēdiens varētu būt lieliskāks nekā jebkad."

Harijs pasmaidījis sadzirdēja tepat blakus atkal atskanam Hannas balsi: „Nevil, kā tev roka? Vai tu jau biji pie Pomfrejas?" Abi puiši pagriezušies uz viņu paskatījās.

„Ai, tā tikai tāda skramba. Pie Pomfrejas aiziešu vēlāk," Nevils atrunājās.

„Bet aizej gan, lai viņa tev izdezinficē brūci, labi? Citādi jau pašā mācību gada sākumā nāksies nīkt slimnīcas spārnā," Hanna mazliet aizrādoši noteica.

„Eh, kas man vecam DA vilkam kaitēs," Nevils atrūca, taču steigšus piebilda, kolīdz ievēroja Hannas skatienu kļūstam pamācoši nopietnu, „Bet ja tu reiz tā saki, tad es pēc mielasta tūlīt aiziešu pie Pomfrejas."

„Dari gan tā," Hanna uzsmaidīja Nevilam un vēl viegli pataustīja viņa savainoto augšdelmu, pirms atsēdās atpakaļ pie elšpūšu galda. Harijam gandrīz izlikās, ka Nevilam vaigu galos parādījās sārtums - viņš acīmredzot nebija radis, ka kāda meitene raizējas par viņa veselības stāvokli.

Apkārt skanot aizrautīgām balsu čalām, Harijs pamanīja, ka pie Grifidoru galda bija ieradusies arī šodienas bēdīgi slavenā varone Romilda Veina. „Rekur arī Romilda. Cerams, ka viņa tagad netaisās sākt mētāt ilkņotos šķīvīšus," Harijs jokodamies ierunājās.

„Zini, Harij, pirms pusgada, kad bija jānocērt tai čūskai galva, tad viss bija skaidrs, kas jādara, bet kā tagad atkauties no Romildas, ja viņa vēl ko tādu mēģinās? Tur man tiešām pietrūkst padoma," Nevils žēlīgi noteica, pievērsis skatienu šķīvjiem.

„Galvenais - neēd neko, ko viņa tev piedāvā," Harijs pamācīja.

„Un sākumā vari mēģināt viņai paskaidrot, ka tev viņa neinteresē," Džinnija ierosināja.

„Ja nu ar to vien nebūs līdzēts?" Nevils neticīgi novilka.

„Vēl labāk tev, protams, būtu sākt draudzēties ar kādu citu meiteni - tādu, kas tev patiešām patīk," Džinnija turpināja dot padomus.

„Jā," Nevils tikai noteica mazliet domīgs, parauzdīdamies augšā mākoņos.

Drīz vien lielais vairums skolēnu bija ieradušies Lielajā zālē, tāpēc visbeidzot, gādājuši par drošību un kārtību, šeit varēja ierasties arī prefekti, kuriem nopakaļ ienāca arī zēnu un meiteņu vecākie. Malfojs ieņēma vietu pie Slīdeņu galda turpat galā - pa gabalu viņa seja izskatījās vesela un gluda, acīmredzot viņš bija paspējis apciemot Pomfreja madāmu -, bet Hermione gāja vien tālāk, nekā īpaši nelikdamās zinis par blondo puisi, līdz atrada sev vietu iepretī Harijam un Džinnijai, nosēzdamās blakus Ronam.

„Tā, tas nu būtu padarīts," viņa apsēdusies paziņoja.

„Bija kādas nekārtības?" Džinnija ievaicājās.

„Salīdzinot ar iepriekšējo trādirīdi, tagad bija tīrie sīkumi - mums ar Ronu nācās palīdzēt sameklēt pārīti pigmejpūšu, tad vajadzēja nomierināt bariņu ar trešgadniekiem un otrgadniekiem, kas bija pārbijušies no testrāliem. Taisnību sakot, arī es tagad jutos visai jancīgi, ka spēju tos redzēt..." Hermione skumji piebilda, beigās pieklusdama.

„Un tad vēl bija tie tur elšpūšu ceturtgadnieki," Rons iesmējies piebilda. „Šie bija saderējuši, ka tas viens čalis nevarēs degunā iebāzt piecas knutas un izņemt tās ārā."

„Nu - un kā tad viņiem tas beidzās?" Džinnija ievaicājās, bet Harijs jau bija iesācis stipri smīnēt.

„Dabīgi, ka viņš nemācēja tās pēc tam dabūt ārā no deguna," Rons smiedamies noteica. „Bet es ātri ar pieburšanu - čiks, un ārā bija."

„Un, ko tad tas čalis paspēlēja?" Harijs iesmējies pavaicāja.

„Ā, Harij, labi, ka pavaicāji - iedomājies, viņi bija saderējuši uz šokolādes varžu kārti, uz kuras virsū biji tu," Rons, joprojām uzjautrināts, atbildēja. „Izskatījās, ka tas elšpūtis bija gatavs piebāzt otru nāsi pilnu ar knutām, lai dabūtu to kārti atpakaļ."

Harijs sirsnīgi nosmējās. „Ko neteiksi, izrādās, ka mani jau drukā uz varžu kartītēm. Kas to būtu domājis."

„Nu bet tās idejas. Tiešām ar šitādiem mums visu gadu būs jākrāmējas?" Hermione mazliet īgni noprasīja. „Zini, Harij, bet man vismaz prieks, ka tu šogad uz Lielo zāli nokļuvi pavisam mierīgi - bez lidojošām mašīnām vai lauztiem deguniem," meitene jau mīlīgāk piebilda. Apkārtējie par to pasmējās, piekrītoši pamādami ar galvu.

Nupat arī atvērās durvis kreisajā pusē Augstajam galdam, un profesora Zibiņa pavadībā ienāca stipri gara rinda ar pirmziemniekiem, kas sejā rādījās pagalam izbijušies. Viņi visi tenterēdami aiztūļājās līdz pasniedzēju galdam un nostājās ar seju pret pārējiem audzēkņiem. Jauniņie Cūkkārpas studenti bija tik daudz, ka tiem nācās stāties vismaz trijās rindās. Tikmēr Lielajā zālē pieklusa nemitīgā balsu čaloņa, skaļās apspriedes par Pasaules kausa kalambolā finālspēli un smiekli, kas visvairāk skanēja pie grifidoru galda, pieklusa arī priecīgās balsis pie elšpūšu un kraukļanagu galdiem. Slīdeņu drūmās sarunas jau tāpat bija gana klusas, taču arī tās norima pavisam, kad profesors Zibiņš bija aizgājis līdz Maksūras krēslam un no turienes atnesis ķeblīti ar pagalam veco, salāpīto Godrika Grifidora cepuri. Zibiņš ķeblīti ar Šķirmici nolika iepretī Maksūrai visu skolēnu un pirmziemnieku priekšā, un mice pavēra plīsumu gar tās plato malu un iedziedājās:

 

Lai nāk, kas tagad nākdams,

Es šķirotāja atkal esmu še;

Tik vien man tas pienākums,

Kā šķirot Cūkkārpā skolēnus te.

Nāc, mazais, tuvāk, nebaidies,

Es tikai mazliet paraudzīšu,

Kas tu esi, ar ko man saisties,

To es arī tev notaļ paudīšu.

Vai esi tu kā Grifidors brašais,

Kas gatavs steigšus cīņā skriet,

Un stāties  briesmām pretī aši,

Lai var naidnieks no tava zobena diet.

Vai varbūt tu domā uz Elšpūti centīgo,

Kam sirds līdzcietīga un mīlīga sit,

Kam rūpes par savu tuvāko vienīgo

Ir svarīgākas nekā viss cits.

Vai varbūt tevi aicina Kraukļanags viedais,

Kam galvā gurība mājvietu rod,

Un apķērība tevi neastāj kā akmens cietais,

Un nerimstoša aizrautība mundrumu dod.

Vai varbūt būsi Slīdenis apzinīgais,

Kas mērķi savu redz skaidrāk par visu,

Un zinības smelties metas kā laimīgais,

Kaut miegs kā mākonis jau mācas virsū.

Bet raugi - vai nav savādi, cik dažādi mēs,

Un tomēr visi it vienādi esam,

Jo kas gan Cūkkārpu kopā saturēt spēs,

Ja ne katrs, kas še savu artavu nesam.

Tāpēc, mazais, nāc tuvāk nebaidies,

Liec mici galvā, lai šķiroju pēc zinībām vecām,

Tomēr liec to aiz auss - steidz draudzēties,

Jo Cūkkārpā mēs visi it vienādi esam.

 

Cepurei beidzot dziedāt, zālē atskanēja applausi un arī sačukstēšanās. Jau atkal cepure bija mudinājusi audzēkņus nešķelties, bet gan draudzēties un meklēt kopīgu valodu, gluži kā viņi par to jau bija sprieduši Cūkkārpas ekspresī. Harijs, izdzirdējis dziesmu, sajutās mazliet mierīgāks - varbūt viņa lēmums iecelt Malfoju savā vietā par zēnu vecāko tomēr nebija pilnīgi traks.

„Daudz gan šogad tie pirmziemnieki," Harijs, uzrunādams Džinniju, noteica, kad klusībā pie sevis bija pārdomājis Šķirmices vēstījumu, „pēc skata gandrīz liekas savs pusotrs simts."

„Pieļauju, ka pagājušajā gadā ar visu to nāvēžu uzdarbošanos daudzi savus bērnus atstāja mājās. Tad nu šogad viņi ir gandrīz dubultā," Džinnija prātīgi ieminējās.

„Tikai, cik ilgi tas viss diez vilksies. Tagad jau ir," Harijs runādams palūkojās Džinnijas dāvinātajā rokaspulkstenī, „desmit pāri astoņiem. Mūs toreiz pirmajā gadā šķiroja turpat vai stundu, un mēs bijām tikai četrdesmit."

Viņiem sarunājoties, tikmēr priekšā jau bija izsteidzies Zibiņš ar garu, garu pergamenta rulli. Zibiņš tūlīt paskaidroja: „Kad es nosaukšu jūsu vārdu, steigšus nāciet šurp, apsēdieties te, uz ķeblīša, un uzlieciet galvā cepuri, tā nosauks, kurā tornī jūs tiksiet iešķiroti. Lai nekavētu laiku, es nosaukšu jau nākamo, kam jānāk te, rindā pie Šķirmices. Sarunāts? Taisīsim to lietu ātri, lai ātrāk tiekam pie ēšanas. Tad nu aiziet: Abote Melānija."

Melānija Abote, izskatā acīmredzami līdzinādamās Hannai, iznāca priekšā un apsēdusies uz ķeblīša, uzlika galvā Šķirmici. Tikmēr Zibiņš izsauca gatavoties Acāliju Lauru.

Īsu brītiņu padomājusi, Šķirmice Melānijai piešķīra Kraukļanagu. Meitene cepuri tūlīt padeva pienākušajai Laurai. Gaviļu pavadīta meitene pievienojās saviem jauniegūtajiem kraukļanagu biedriem.

„Almiks Broudijs," Zibiņš jau nolasīja, kad Laura bija paspējusi tikai apsēsties uz ķeblīša.

„Izskatās, ka šogad viss ies nedaudz veiklāk," Džinnija apstiprināja acīmredzamo, „citādi tiešām mēs te sēdētu līdz vēlam rītam." Viņi uzgavilēja Broudijam, kurš tika iešķirots Grifidorā.

Šķirošanai ejot uz priekšu, Harijs ievēroja, ka kraukļanagus, elšpūšus un girfidorus izdevās sašķirot veikli, bet pirmais slīdenis nosēdēja uz ķeblīša nepieklājīgi ilgu laiku. Bērks Teobalds notupēja ar cepuri galvā teju savas piecas minūtes, kamēr galu galā tika iešķirots Slīdenī.

„Bērks - kāpēc liekas kaut kur dzirdēts vārds?" Džinnija ieprasījās.

„Bērks... Bordžins un Bērks," Harijs, īsu mirkli padomājis, tūlīt atcerējās veikaliņu Nakteņu alejā. Nav nekāds brīnums, ka kāds no Bērkiem ir nokļuvis Slīdenī, un, atceroties veikalnieka lišķīgo attieksmi pret klientiem, Harijs nemaz nebrīnītos, ja šis puika tikko bija centies stīvēties pretī Šķirmicei. Galu galā Šķirmice ļāva arī pašam izdarīt savas izvēles, vismaz tā bija ļāvusi viņam izvēlēties jebko citu tikai ne Slīdeni.

Tā šķirošana turpinājās. Par laimi lielāko tiesu audzēkņus Šķirmice sadalīja visai veikli, un ceremonija šogad ritēja uz priekšu neparasti raiti. Vienubrīd viņam nemaz nebija kārtīgas iespējas ko pačukstēties ar Džinniju, jo Šķirmice tikai vienu pēc otra nosūtīja uz Grifidoru, tai skaitā arī Prūetu Prīmulu, kas Vīzlijiem no Mollijas puses bija attāla radiniece. Viņiem šogad nudien būs kārtīgs studentu pieplūdums, kas aizpildīs karā paretinājušās rindas. Savukārt slīdeņu jaunie studenti šogad bija neapskaužami maz. Selvins Orions bija labi ja septītais slīdenis, un Šķirmice apbrīnojamā kārtā bija palaidusi vaļā viņu pavisam ātri.

Smits Viljams pievienojās elšpūšiem, kad Rons jau bija sācis vaikstīties gar šķīvi - draugs acīmredzami mira badā. Harijs ielūkojās pulkstenī - tas rādīja desmit pāri deviņiem. Šķirošana bija vilkusies jau vairāk nekā veselu stundu, tomēr laimīgā kārtā lielākā daļa jauno audzēkņu savas vietas jau bija ieņēmuši. Vēl divdesmit minūtes vēlāk arī Zvaigzne Toms ieņēma vietu pie elšpūšu galda, un šoreiz nabaga pārsteigtajam un pagalam nogurušajam puisītim uzgavilēja vai visa skola, priecādamies, ka nu beidzot varēs arī ieturēt ilgi gaidīto maltīti, pēc kā tik ļoti alka visu vēderi.

Zibiņš aiznesa Šķirmici atpakaļ pie Maksūras krēsla un ieņēma savu vietu viņai pie labās rokas. Maksūra tikmēr piecēlās kājās. Viņa nokrekšķinājās un sacīja: „Ko tur daudz tagad runāt - lai sākas dzīres!"

Un visiem par sajūsmu uz garajiem galdiem saradās visdažādākie un gardākie ēdieni. Un vai nu tas bija neparasti ilgās šķirošanas ceremonijas dēļ, vai arī Džinnijai tiešām bija taisnība par Mokšķi, bet ēdieni nudien bija visaugstākajā līmenī. Kad bija kārta saldajiem, Harijam vienam pašam vai gribējās aprīt visu sīrupa torti, ja vien viņam būtu kaut kā iespējams pielikt klāt vēl kādu papildu vēderu. Tomēr pēkšņi puisis kaut ko ievēroja. Vai precīzāk - ievēroja, ka kaut kā trūka. Uz galda šogad nebija šķīvītis ar citronu ledenēm. Un tagad Harijs pēkšņi saprata - reiz taču Dumidors bija teicis, ka viņam nez kādēļ šis vienkāršais vientiešu saldums labi iet pie sirds. Bet nu nav vairs ne ledenes, ne Dumidors... Pēkšņi uzmācās skumjas, taču ilgi skumt nebija lemts, jo, kolīdz ēdiena paliekas bija pagaisušas no šķīvjiem, kājās piecēlās Maksūra un iesāka savu direktores uzrunu ar svarīgākajiem šī gada paziņojumiem. Harijs pamanīja, ka uz kādreizējās pārvērtību profesores krūtīm dižojās pamatīga direktora amata ķēde, kas acīmredzot tika nodota no direktora direktoram.

„Tagad, kad esam visi iestiprinājušies, es sagaidu, ka jums būs mazliet priecīgāks prāts uzklausīt to, kas man šobrīd vēl ir sakāms," Maksūra iesāka savu runu.

„Šogad Cūkkārpa piedzīvo daudzas pārmaiņas, tai skaitā arī attiecībā uz pasniedzēju personālu. Kā esat pamanījuši, tad, sākot ar šo gadu, direktore būšu es - profesore Minerva Maksūra -, tāpēc par grifidoru vecāko ir iecelta profesore Aurora Sinistra, kuru vecāko gadu audzēkņi pazīst kā savu astronomijas pasniedzēju." Kājās uzcēlās gara, tumsnēja ragana ar platu seju un viegli paklanījās pret Grifidora audzēkņiem, saņemdama no viņiem applausus. „Bet direktora vietnieka vietu ieņems profesors Filiuss Zibiņš." Īsais Zibiņš piecēlās kājās uz krēsla un palocījās. „Savukārt pārvērtību mācību priekšmetā šogad jūs sastapsiet, es gribētu teikt, izcilo profesoru Emeraldu Kliku." Maksūra ar plaukstu norādīja uz pavecu, brunetu vīrieti ar kantainu seju. „Aizsardzību pret tumšajām zintīm pasniegs profesors Džons Čāgonens." Harijs atpazina vecīgo auroru, kas, pieslējies kājās, palocīja galvu. Nevils viņam blakus pasmīnējis nočukstēja: „Nu jau Čāgonens ir atkopies no vecmāmiņas lāsta." Kad Čāgonens bija nosēdies, Maksūra turpināja tālāk iepazīstināt visus ar jaunajiem pasniedzējiem: „Lidošanas nodarbības pirmziemniekiem vadīs Alīsija Spineta." Harijs ar apbrīnu noraudzījās uz meiteni, kura bija tikai gadu vecāka par viņu un bija nudien lieliska kalamboliste; viņa būs laba Cūkkārpas kaujā kritušās Hūča madāmas aizvietotāja. „Vientiešu mācība jums šogad notiks profesora Gabriela Trumena vadībā." Tagad kājās piecēlās jauns, diezgan glīts tumšmatis. „Un visbeidzot garo sarakstu ar jaunpienākušajiem pasniedzējiem es varu nobeigt ar profesoru Filipu Fleimelu, kurš atkal pēc divu gada pārtraukuma SĒRGu studentiem reizi nedēļā vadīs dubultās alķīmijas nodarbības." Maksūrai beidzot pasniedzēju uzskaitījumu, tagad par sevi lika manīt kalsns burvis ar augstu pieri un brillēm. Arī viņu skolēni pavadīja ar applausiem, iespējams gan, ka sajūsma par viņu bija daudz mazāka tādēļ, ka alķīmija bija Cūkkārpā visretākais no mācību priekšmetiem, kas notika tikai reizi divos gados un arī tikai tad, ja alķīmijas kursam izdevās salasīt pa abiem SĒRGu gadiem vismaz desmit studentus, kuri bija izvēlējušies studēt arī mikstūras un pārvērtības. Maz bija tādu, kas atbilda šīm prasībām, pie tam agrākos gados Strups bija parūpējies, lai viņa kursā uzņemto izcilo audzēkņu skaits daudz nepārsniegtu vienu desmitu.

Harijam grimstot pārdomās, Maksūra vēl bija paspējusi visus nobrīdināt, ka Aizliegtais mežs arī šogad ir un paliek aizliegts, nolasīja sarakstu ar būtiskākajiem priekšmetiem, kurus bija aizliedzis Filčs, kā arī aicināja uzmanīties un ievērot piesardzību vietās, kur vēl norisinājās labošanas darbi, kas visticamāk ilgs vēl vismaz visu jaunuzsākto mācību gadu. Viņa paziņojumus nobeidza, aicinādama visus nodziedāt Cūkkārpas himnu par godu mierīgiem laikiem. Visbeidzot direktore iepazīstināja visus ar meiteņu un zēnu vecākajiem: „Šogad es ceru sagaidīt atbalstu un augstu pienākuma apziņu no mūsu meiteņu un zēnu vecākajiem. Lūdzu piecelties Hermioni Grendžeras jaunkundzi un Drako Malfoja kungu."

Hermione un Drako abi piecēlās kājās, stāvēdami pie saviem namu galdiem. Zālē iestājās ausis nospiedošs klusums. Tad pēc mirkļa pēkšņi nekaunīgi iebļāvās Dīns: „Direktore, šito nāvēdi par zēnu vecāko? Jūs taču to nedomājat nopietni!"

„Tomasa kungs, lūdzu, nomierinieties. Šis lēmums jau ir pieņemts un apstiprināts, tiesa gan pēc īpaša Harija Potera kunga lēmuma, kurš brīvprātīgi atteicās no viņam piešķirtās zēnu vecākā vietas. Es ierosinu, ka šodien ir pārāk vēls, lai detalizēti iztirzātu šos apstākļus un mēs visi labprāt dotos pie miera. Arlabunakti visiem!" Maksūra iebildusi beigās strikti noteica, gribēdama mielastam tagad darīt galu. Harijs palūkojās savā rokaspulkstenī, kura stundenis jau visai pārliecinoši tuvojās vienpadsmitajai atzīmei.

„Bet, profesore," Šīmuss iesāka teikt.

„Nekādu bet," Maksūra viņu pārtrauca. „Šobrīd es vēlos vienīgi aicināt jaunizraudzītos zēnu un meiteņu vecākos, kā arī visus prefektus, organizēt studentu pārvietošanos uz saviem torņiem. Arlabunakti līdz rītdienas brokastīm pulksten pusastoņos." To pateikusi, direktore apsēdās savā vietā, gaidīdama, kad prefekti būs aizveduši visus skolēnus uz savām piederīgajām koptelpām.

Arī Harijs uzcēlās kājās kopā ar Nevilu un Džinniju, un, ejot ārā no zāles, viņu panāca Dīns un Šīmuss, abi nesaprašanā izvaicādami viņu par visu Drako Malfoja lietu. Harijs viņiem atbildēja to pašu, ko bija stāstījis jau iepriekš citiem, ka vēlas Malfojam dot otru iespēju. To puisim nācās atkārtot vai visu garo ceļu līdz Grifidora tornim astotajā stāvā vēl un vēl, jo arvien citi viņa klasesbiedri nāca klāt apvaicāties par Maksūras paziņojuma īstenību; viņiem to tiešām bija grūti saprast un pieņemt.

Cerams, ka rītdiena būs mazāk nogurdinoša, Harijs nodomāja, kad, tikko saģērbies pidžamā, bija atkritis gultas mīkstajos palagos, un nepagāja ne mirklis, kad puisis jau bija aizmidzis.

Bija pienācis nākamās dienas, trešdienas, rīts, un Harijs, rokaspulksteņa modinātāja pīkstienu uzmodināts, miegains uzcēlās sēdus un apklusināja troksni. Puisis veikli apģērbās un iegāja blakus mazajā tualetes telpā nomazgāt seju. Tīrs un svaigs, jauneklis devās uzmodināt Ronu, kurš vēl šņākuļoja savā gultā. Puisim prāts tagad bija vērties daudz priecīgāks, kad viņš iedomājās, ka varēs tūlīt ķerties klāt ilgi gaidītajai lietai - bija jāatrod diadēma!

Harijs norāva Ronam nost visas segas, iesaucies: „Celies, velies!"

„Eh, cik ir pulkstenis?" Rons nodūca, sagrozījies gultā.

„Tūlīt būs pusastoņi," Harijs atbildēja, „Aiziet, ejam brokastīs."

„Kur tev tāda enerģija saradusies?" Rons nobrīnījās. „Pēc vakardienas es labprāt gulētu līdz pusdienlaikam."

„Tak izgulēties paspēsi vecumdienās. Pārējie jau ir lejā," Harijs pēc joka vēl piebilda, noskatījis tukšās Šīmusa, Dīna un Nevila gultas.

„Tak celšos jau celšos. Diez, kādas nodarbības mums šodien būs ieliktas?" Rons pēkšņi ieprasījās.

Harijs iesmējies noteica: „Nu jau tu izklausies gandrīz kā Hermione. Gadījumā nebūsi sācis ar viņu draudzēties?"

„Bet nopietni, Harij, kāpēc tu jau pašā rīta agrumā esi tik neciešami priecīgs?" Rons gribēja zināt.

„Pavisam vienkārši - mēs atkal esam Cūkkārpā un mums tak ir jāatrod tā diadēma! Un varbūt šogad mums izdosies uzzināt, kāds Cūkkārpā ir puslīdz normāls, parasts mācību gads, tāpēc - aiziet brokastīs! Gan jau Hermione un Džinnija mūs abus gaida koptelpā," Harijs paskaidroja, un Rons sāka slieties augšā. Viņš gan izskatījās, ka būtu gatavs vai atdot jebko, lai varētu vēl dažas stundas pasnaust.

„Labi, es gaidīšu tevi lejā, koptelpā," Harijs paziņoja, tad izgāja no zēnu guļamistabas un pa riņķveida kāpnēm nokāpa lejā. Tur jau arī citi audzēkņi gaidīja savus draugus un draudzenes, lai dotos kopā brokastīs. Krietns bars - jebšu teju visi - svaigi sašķirotu pirmziemnieku palūkojās uz puisi ar apbrīnā pavērtām mutēm. Viņi pat necentās novērsties, kad puisis neviļus paraudzījās viņu virzienā; Hermione un Džinnija gan šeit nekur nebija. Par laimi Rons bija paspējis sataisīties rekordīsā laikā - matus viņš bija tikai pieglaudis, taču, iespējams, viņš ar savām aizpampušajām acīm nemaz nespēja sevi objektīvi novērtēt tualetes spogulī. „Ejam tad," viņš, nonācis lejā noteica, iekams tie paši pirmziemnieki bija sākuši dziedāt kādas slavas dziesmas Harijam Poteram un viņa komandai.

„Ejam gan," Harijs tūlīt piekrita un aizsteidzās uz torņa portreta caurumu. Viņam sekoja Rons un, kā izrādījās, turpat mirkli vēlāk arī visa viņa apbrīnotāju varza. Ejot tālāk pa gaiteni, puisim nopakaļ bija sākuši vilkties gan iepriekšminētie pirmziemnieki, gan bariņš otrā un trešā gada meiteņu, gan vēl arī pāris puišu, kuri pārāk aizdomīgi dzīvīgi apsprieda Čadlijas Lielgabalu sniegumu šajā kalambola sezonā. Rons viņam blakus nepārtraukti žāvājās un nelabprāt iesaistījās sarunā, un tā viņš ar savu jancīgo pavadoņu baru bija nosoļojis līdz Lielajai zālei. Paraudzījies atpakaļ pār plecu, puisis teju vai sāka smieties - viņa sekotāju baram vēl bija pievienojies arī pulciņš maziņu kraukļanaga meitenīšu. Kā likums, viņas visas sparīgi sačukstējās un spurdzēdamas ķiķināja un sarka, mezdamas ne pārāk slēptus skatienus viņa virzienā. Vai arī Rona virzienā?

„Ron, zini, kas ir? Man šķiet, ka puse no tām meitenēm seko tieši tev," Harijs smīnēdams pačukstēja draugam.

„Ko tu muldies?" Rons nožāvājās, abiem ieejot pa zāles durvīm.

„Nopietni, tās meitenes tikko sačukstējās par tevi. Viņām patīkot tavi nekārtīgi sabužinātie mati," Harijs paskaidroja, tikko neiespurdzies.

„Eh, mazās meitenītes," Rons nosmēja, tomēr ar roku neapzināti iebrauca savos paīsajos, koši rudajos matos un sabužināja tos vēl vairāk.

Draugi, nonākuši pie Grifidoru galda, saprotams, tikmēr vai visu Lielajā zālē esošo acu pāru pavadīti, tūlīt atrada Džinnijas košos matus un Hermiones spuraino ērkuli. Viņi, cenzdamies paveikt neiespējamo, tas ir, nepievērst sev lieku uzmanību, aizsteidzās pie savām draudzenēm un veikli apsēdās. Galds jau bija apkrauts ar svaigi gatavotām brokastīm, kā jau Cūkkārpā ierasts, - tur bija vairāku veidu omletes, pankūkas, brokastu maizītes, siera un šķiņķu kalni un arī Harija iemīļotā ķirbju sula.

„Sveiki, puiši," Džinnija viņus sveicināja.

„Mēs jau nonācām lejā, jo vienkārši nevarējām izturēt to pirmklasnieku nemitīgo blenšanu," Hermione paskaidroja, pārgājusi čukstos.

„Vai ne? Un viņi visi, tā blenzdami, nāca visu laiku mums pakaļ. Gandrīz vai baisi sāka mesties," Harijs apstiprināja, paraudzījies apkārt. Izskatījās, ka uz viņu sačukstēdamies nolūkojās nepieklājīgi daudz skolēnu, īpaši jaunākie pie viņu pašu galda.

„Diez, kādas mums šodien nodarbības būs ieliktas?" Hermione ieprātojās.

„Jā, es šorīt tieši to pašu iedomājos," Rons beidzot ierunājās, šobrīd rādīdamies gandrīz pamodies un pat visai apmierinātā noskaņojumā.

Tā jaunieši ēzdami apsprieda gaidāmos mācību priekšmetus, līdz, ierodoties pūcēm, vismaz lielais vairums beidza uz viņiem blenzt kā uz kādiem neparastiem zvēriem zvērudārzā. Tomēr izrādījās, ka jaunāko grifidoru uzmanību bija piesaistījis Nevils, kurš, saprotams, šobrīd arī bija kļuvis par zvaigžņotu leģendu. Ja Harijs jau pēdējos septiņus gadus bija mācījies sadzīvot ar visdažādāko veidu slavu, un Ronam, kā likās, apbrīna diezgan vareni iet pie sirds, tad Nevils turpretī nemaz nejutās labi, atrazdamies nepārtraukti gluži kā starmešu gaismā. Iepriekš viņš mūždien bija cīnījies ar apkārtējo nopēlumu un aizdomām, ka viņš nekad nebūs pienācīgi labs burvis, tāpēc lieka apkārtējo uzmanība puisi nepatīkami satrauca. Ne jau viņš ko bija darījis, lai iegūtu slavu, bet gan viņš bija rīkojies tikai, lai pretotos absolūti neiespējamajam Voldemorta režīmam. Kā viņš bija Harijam agrāk atzinies - viņaprāt, jebkurš grifidors viņa vietā būtu darījis to pašu, tāpēc viņam nešķita, ka viņš būtu pelnījis nemirstošu varoņa slavu. Harijs gan toreiz bija iebildis, ka, viņaprāt, gan ne katrs grifidors to būtu spējis paveikt, kaut arī gribētu, tāpēc drusku ievērības jau gan viņš bija nopelnījis.

„Labrīt, draugi," Nevils, piesēdies viņiem blakus, sveicināja.

„Sveiks, Nevil," viņi visi teju vienbalsīgi atbildēja, Hermionei nolaižot lejā Dienas Pareģi, kurā šodien svarīgākās ziņas vēstīja par auroru operācijām, kuras gan nebija vainagojušās panākumiem, par Ķēmu māsu koncertu un bija ievietota arī intervija, kurā iztaujāti Pasaules kausa kalambolā uzvarējušās Malāvijas izlases komandas biedri.

„Biji pie Pomfrejas?" Džinnija ievaicājās.

„Jā, nolēmu tomēr paklausīt Hannu. Pomfreja ātri izdezinficēja brūci. Protams, nopukojās, ka es nebiju atnācis jau vakar, bet kas tad šitā skramba - tāds nieks vien ir. Pagājušajā gadā man bija daudz nopietnāki lāpījumi," Nevils nosmīnēja, izraudzījies sev zeltaini brūnu grauzdiņu.

„Bet kā tad tu tiki galā? Tovakar, kaujas dienā, tu izskatījies sadauzīts zils, bet rētas tev praktiski nekādas nav, un ar veselību viss bija kārtībā," Hermione interesējās.

„Nu," Nevils iesākumā domīgi novilka, „Hanna jau tad arī iemācījās tās pašas elementārākās dziedēšanas burvestības, un tad vienkāršākās brūces viņa jau bija iepraktizējusies diezgan veikli savilkt. Terijs mums iesāka ar dezinfekcijas līdzekļu un atsāpināšanas mikstūru brūvēšanu un pēcāk jau apguva arī citas medicīniskās mikstūras - vajadzēja tikai Vajadzību istabai paprasīt izejvielas - un tad ar tām saziedāmies un dzīvojām veseli. Un jūs jau zināt, Terijam mikstūras padevās ļoti labi, ja viņš SLIMos pie Strupa bija varējis dabūt Izcili."

Ēdot brokastis un runājoties par aizgājušo gadu, pie jauniešiem brīdi vēlāk pienāca profesore Sinistra, kas tagad bija iecelta par Grifidora nama pārzini. Tāpat pie citu namu galdiem savu apgaitu bija iesākuši Gliemjrags, Zibiņš un Asnīte - viņi dalīja audzēkņiem nodarbību sarakstus šim mācību gadam.

„Harij, Ron, lūdzu, jūsu septītā gada saraksti," Aurora Sinistra piesitusi ar zizli divām pergamenta lapiņām, padeva tās puišiem, tad pavirzījās tālāk uz priekšu gar Grifidoru galdu, nododama stundu sarakstus arī meitenēm un Nevilam, vēl pieteikdama Hermionei, ka Maksūra viņu un Drako Malfoju gaidīs savā kabinetā sestdien pulksten deviņos no rīta.

„Paskat tik," Rons ieteicās, „šodien mums jau no paša rīta ir dubultā alķīmija un pēc tam viena mikstūru nodarbība. Eh, žēl, ka nevarēju tomēr pasnaust ilgāk," Rons pasmīnējis uzlūkoja Hariju. „Re, Hermione, bet tev gan šorīt ir brīvs, tu varēji no gultas nemaz ārā nelīst," puisis pasmējies secināja. Hermione par atbildi tikai novaikstījās.

„Bet ievēroji, ka arī citās dienās nodarbību sanāk gaužām maz?" Harijs noprasīja, pētīdams savu visai tukšo nodarbību sarakstu. „Skaties, pirmdiena - tikai trešā stunda: herboloģija; tad otrdien ir otrā stunda: burvestības; ceturtdien no paša rīta: pārvērtības; bet piektdien vispār viss rīts ir brīvs - tikai aizsardzība pret tumšajām zintīm pēc pusdienām."

„Principā tas nozīmē, ka šodiena ar trīs nodarbībām mums būs Cūkkārpas aizņemtākā diena," Džinnija apstiprināja.

„Tā neko brīvs grafiks," Rons smiedams komentēja, „Tad jau vismaz šogad varbūt nebūs rokas jārauj krampjos." Puisis apmierināts iebāza mutē kārtīgu ceptas olas gabalu.

„Tu taču nerunā nopietni, Ron. SĒRGu gads un tu ceri uz brīvāku laiku un maz mājasdarbiem? Šitāds naivums tavā vecumā," Hermione paziņoja un smīnēdama nošūpoja galvu. Džinnija, Nevils un Harijs iespurdzās.

„Man trešdienas un ceturtdienas vispār sanāk brīvas, bet domāju, ka Hermione, kā parasti, nekļūdās - gan jau profesori zinās, kā mūs nostrādināt," Nevils piekrita.

„Tad ejam gatavoties nostrādināšanai?" Harijs uzrunāja Ronu un Džinniju. Viņi piekrītoši pamāja ar galvu un veikli nobeiguši brokastošanu, visi trīs uzcēlās kājās un uzkāpa atpakaļ Grifidoru tornī pēc savām somām, mācību grāmatām un rakstāmpiederumiem.

„Kur tad mums īsti notiek alķīmija?" Džinnija, stāvēdama koptelpā un pētīdama savu nodarbību sarakstu, ievaicājās. Koptelpā tikmēr steidzīgi rosījās arī jaunāku gadu audzēkņi, stiepdami un kārtodami savas mugursomas.

„Man te rakstīts, ka austrumu spārna devītajā klasē. Paskatīšos kartē," Harijs klusi noteica, izvilcis no sava kaklā pakārtā ēzeļādas maciņa Laupītāju karti. Nočukstējis: „Pie visa, kas man dārgs, zvēru, ka prātā man nedarbi vien," puisis tūlīt ieraudzīja, kā līnijas izlocās kā melnas čūskas pār visu pergamentu, un pa pili sāka tekalēt mazmazītiņi, melni punktiņi.

„Tā, austrumu spārns, devītā klase," Harijs sāka meklēt. Džinnija bija nostājusies viņam blakus un ar pirkstu norādīja uz piekto stāvu austrumu spārnā. „Rekur te," meitene iesaucās.

„Piektais stāvs - tad jau austrumu spārnam pašā augšā," Rons noteica, „Tur klasei vismaz vajadzētu būt gaišai."

„Klase pagaidām ir tukša," Harijs piebilda, jo kartē klases telpās nebija atzīmēts neviens pats punktiņš. Turpretī no Lielās zāles gan straumēm izplūda mazi burbulīši - arī citi studenti bija sākuši doties uz savām mācību nodarbībām, lēnām aizplūzdami pa pirmajiem stāviem uz Grifidoru un Kraukļanagu torņiem, bet citi bariņi devās atpakaļ uz savām Slīdeņu un Elšpūšu koptelpām pils pagraba stāvos.

„Kur tad mums diez ir Hermione?" Rons ar interesi noprasīja, drīz izmeklēdams Lielo zāli. „Jā, te viņa iet ārā uz Ieejas zāli. Un kas tad viņai ir blakus? Antonijs un Toms?" Rons nobrīnījās, tad, pieliecies tuvāk un samiedzis acis, centās neskaidri kustīgajā punktiņu jūklī salasīt Tomam uzvārdu. „Toms Sv..., Toms Zv..." Smalkos burtiņus tiešām bija grūti saprast, turklāt tagad garām Hermionei aizlīda krietns bars ar studentu burbulīšiem tā, ka visi uzraksti sabīdījās kopā vienā čupā, ka tik tikko vairs vispār varēja sazīmēt pašu Hermiones burbulīti.

„Ron, Hermionei tak nekas nenotiks, un gan jau pēc divām stundām paspēsi uz viņu izskatīties," Harijs pasmaidījis noteica, negribēdams vairs lieki kavēt laiku, un novāca karti. „Vēl viens nedarbs pastrādāts," atskanēja kluss čuksts no puiša mutes; kaut arī tā nemaz nebija taisnība, taču karte tik un tā acumirklī pārvērtās par tukšu pergamentu.

„Labi, labi, bet kas tas tāds par Tomu bija, ar ko viņā kopā devās ārā? Mūsu gadā taču tāds nemācās," Rons iebilda un kopā ar draugu un māsu uzsāka ceļu uz alķīmijas klasi.

„Tas jau varēja būt arī kāds pirmziemnieks vai jebkurš cits audzēknis. Viņa galu galā ir meiteņu vecākā," Džinnija piebilda.

„It kā tā jau ir," Rons domīgs atzina. „Vienkārši - kaut kā aizdomīgi likās, ka tieši Toms," Rons neveikli mēģināja paskaidrot savu domu, kolīdz viņi visi bija izkāpuši cauri Grifidoru torņa izejas caurumam.

„Ron, es saprotu, ka tu uzreiz iedomājies par Melsudoru, bet tas nekad nevar būt iespējams, ka Voldemorts varētu atrasties Cūkkārpas pilī, turklāt cilvēku pilnā vietā un vēl jo vairāk gaišā dienas laikā," Džinnija iebilda, uzskaitīdama iemeslus, kas pamatoja viņas domu. „Pie tam Toms patiešām nav nekāds neparastais vārds. Šogad pirmziemnieku vidū vien vai nebija veseli divi Tomi?"

„Taisnība. Atceros, ka pēdējais bija Toms Zvaigzne," Harijs piebalsoja, kamēr viņi bija pa gaiteni nonākuši līdz milzīgajai kāpņu telpai, kurā septiņu stāvu augstumā uz riņķi apkārt vijās platas kāpnes, savienodamas pils rietumu un austrumu korpusus un vēl citus torņus, tornīšus un palīgbūves. „Un es pilnībā piekrītu Džinnijai, jo Hermione noteikti atpazītu briesmas, ja tādas vispār būtu." Harijs mierinoši uzsmaidīja draugam.

„Labi, labi, es tikai tā padomāju - ziniet kā - mums jau te ceturtajā gadā bija pieredze, un par pirmo gadu vispār negribas atcerēties," Rons noteica pa pusei burkšķēdams.

„Ron, viss taču ir pareizi -, manuprāt, Tramdāns par to tevi atzinīgi novērtētu. Viņš vienmēr atkārtoja, ka jābūt pastāvīgi modriem," Harijs, joprojām smaidīdams, mierināja draugu, arīdzan atcerējies par veco, sīksto auroru. „Gan jau tas bija tas pirmziemnieks vai kāds cits Toms, varbūt no Kraukļanaga vai Elšpūša. Tā, austrumu spārna piektais stāvs," Harijs noteica, kad viņi bija veikli izmetuši loku apkārt gar milzīgo kāpņu zāli, vairāku portretu sveicienu pavadīti. „Tagad vēl tikai jāaiziet līdz gaiteņa galam."

Apgājuši ap stūri, jaunieši ieraudzīja, ka gaiteņa galā labajā pusē tikko ir atvērušās vaļā durvis, pa kurām skolnieki lēnā gaitā devās iekšā klasē. Ieejot iekšā, Harijam, Ronam un Džinnijai teju aizrāvās elpa - vēl brīnumaināku klasi viņi bija redzējuši vienīgi Firencī vadītajās pareģošanas nodarbībās. Kā Rons bija cerējis, klase tiešām bija gaismas pielieta, saulei metot savus starus pār galdu rindām, kas bija sastumti kopā pa četrām vietām. Tā kā klases telpa atradās pils stūrī, tad arī lielo, plašo, arkveida logu ar mozaīkā rotātu augšējo smaili šeit bija vairāk nekā parasti, jo tie rindojās gan gar klases kreiso malu, gan gar pretējo sienu. Savukārt labās sienas pusē bija izvietoti plaukti un atvilktnes, kas bija pilni ar visdažādākajiem burvju rīkiem, kas acīmredzot lieti varēja noderēt jebkura veida alķīmijas darbos - tur bija visdažādākās nūjiņas no metāla, koka, trīcošas, rūcošas, un arī lādītes, vienkāršas un inkrustētas, kā arī dažādi priekšmeti, visi kā viens atgādinādami dažādas zeltītas nokrāsas. Bet par visu visneparastākais bija klases stūru iekārtojums. To apspīdēja itin kā no nekurienes radusies gaisma, un katrs stūris vismaz savu trīs soļu gājumā bija atšķirīgā krāsā un tekstūrā - viens stūris atspīdēja balts, itin kā virmojošs gaiss, cits stūris bija iekrāsojies ugunssarkans, gluži kā šaudīdams liesmas, trešais rādījās dzelteni zili zaļš, viļņodamies kā jūras ūdens, bet pēdējais meta pār akmeņaino klases grīdu brūnu ēnu, taču tas brūnums šķita it kā dzīvības pilns, kur caur akmeņiem tā vien gribētu izlauzties zāles asni.

Ar apbrīnu noraudzījušies savādajās ilūzijās, Harijs, Rons un Džinnija apsēdās solu pārī klases labajā malā. Solu klasē nebija daudz, tāpēc pašā klases telpā bija daudz brīvas vietas. Drīz savas vietas pie soliem bija ieņēmuši arī pārējie skolas biedri, kuru starpā Harijs pamanīja arī savus draugus Antoniju un Teriju, Hannu, kā arī Drako Malfoju, divas slīdeņu meitenes māsas – Dafne bija no viņa gada – un par lielu izbrīnu šeit atradās arī Romilda Veina, sēdēdama blakus kādai draudzenei.

Pēkšņi aizvērās durvis, un klasē ienāca pagara auguma, kalsns burvis, tērpies tumši zilā mantijā, un lēnā gaitā aizsoļoja līdz klases priekšai. Pagriezies pret saviem studentiem, viņš piekārtoja brilles tuvāk savai augstajai pierei un uzrunāja šeit sanākušos.

„Laba diena, dārgie draugi. Esmu profesors Filips Fleimels, un šogad mums būs tā laime visiem kopā nodoties aizraujošajai alķīmijas mācībai, un man patiešām ir neizmērojams prieks, ka jūs šogad šeit esat sapulcējušies nudien neierasti kuplā skaitā." Pasniedzējs atplauka smaidā, novēcinādams rokas, it kā tas patiesi būtu viņa lielākais gandarījums.

„Alķīmija," profesors turpināja nu nedaudz stingrākā balsī, „ir mācība par to, kā veikt pārvērtības ar mikstūru palīdzību ar mērķi panākt to, lai tās saglabātos noturīgas. Būtībā varētu pat teikt, ka alķīmija ir noturīgo pārvērtību zinātne," viņš beigās pusčukstus noteica, nedaudz saliecies uz priekšu. Harijs gan īsti nesaprata, kas tajās noturīgajās pārvērtībās tāds īpašs bija, arī Rons un Džinnija rādījās nedaudz apjukuši - galu galā Maksūra bija neskaitāmas reizes demonstrējusi, kā kaut ko pārvērst uz ilgu laiku vai uzburt no zila gaisa. Palūkojies apkārt, Harijs redzēja, ka lielais vairums pārējo audzēkņu arī nebija uztvēruši šīs ziņas svarīgumu, savā starpā pusčukstus apspriezdamies; vienīgi daži kraukļanagi no viņa gada sēdēja un klausījās pavērtām mutēm.

„Tāpēc, lai apgūtu šīs netveramās un ārkārtīgi smalkās mākslas zinības pašus pamatu pamatus, mēs sāksim vispirms ar teorētisko apskatu, tad es ievedīšu jūs alķīmijas brūvējumu pamatos un elementu simbolikā, un visbeidzot jums pašiem būs jāiemācās savaldīt vienu no četriem pamatelementiem, par kuriem mēs runāsim nedaudz vēlāk. Un, ja jūs būsiet bijuši uzcītīgi un paklausīgi studenti, es jums svēti apsolu atklāt pašu svarīgāko alķīmijas gudrību," profesors turpināja runāt, lēnām pārskatīdams visus audzēkņus. „Varbūt kāds man var pateikt jau tagad, ko šī gudrība varētu pavēstīt?"

Klasē acumirklī gaisā uzšāvās daudzas rokas, tai skaitā arī Harija, Rona un Džinnijas - Hermione viņus šajā lietā bija apgaismojusi jau pašā pirmajā Cūkkārpas mācību gadā.

„Ā, redzu, ka arī godājamais Harijs Potera kungs ir apmeklējis mūsu vienkāršo nodarbību. Lūdzu, kāda būs jūsu atbilde uz manu jautājumu?" kārnais profesors Fleimels noteica, rādīdamies patiesi ieinteresēts.

„Alķīmijas galvenais mērķis ir Filozofu akmens izgatavošana," Harijs atbildēja. „Tas spēj dot mūžīgu dzīvību un pārvērst jebkuru lietu zeltā."

„Pilnīgi pareizi, Potera kungs!" Fleimels rādījās iepriecināts. „Tad nu es tiešām apsolu atklāt pašu būtiskāko gudrību, kas ir nepieciešama zināt, lai varētu pagatavot leģendām apvīto burvju akmeni." Tad uzlūkojis Teriju un Antoniju, kuri pavērtām mutēm kāri tvēra katru pasniedzēja vārdu, Fleimels vēl smīnēdams piebilda: „Bet jūs, kraukļanagi, nesaceraties par daudz, jo pēc tam man nāksies arī izstāstīt, kāpēc tas nekad nav iespējams."

Terijs tūlīt pašāva gaisā roku un iebilda: „Bet, profesor, kā tad akmeni var nebūt iespējams pagatavot, ja reiz tas piederēja Nikolasam Fleimelam?"

„Taisnība, jaunekli - kā tev ir vārds?" - „Terijs." - „Redzi, Terij, akmens pagatavošanai ir nepieciešami īpaši apstākļi un vēl īpašākas sastāvdaļas, kas nav atrodamas gluži katrā aptiekas veikalā. Turklāt mūsdienās galveno akmens pagatavošanas elementu iegūt ir aizliegts ar visstingrāko likumu, pie tam tas ir neiespējami reti sastopams." Klasi pāršalca čukstu vilnis - Filozofu akmens pagatavošanas māksla šķita tik vilinoša, ka, izdzirdēt par aizliegto sastāvdaļu, pirmā doma, protams, visiem bija - vai tiešām šo likumu nav iespējams apiet?

„Bet, sakiet, lūdzu, vēl, profesor, kur tad pašlaik atrodas slavenais Nikolasa Fleimela akmens. Atceros - pirms laba laika Dienas Pareģī bija ziņa par viņa nāvi. Tad jau akmens vairs nevar būt pie viņa, ja jau tas dāvā mūžīgu dzīvību?" Terijs vēl gribēja zināt.

„Jūs nu gan esat viens vērīgs jauneklis," profesors atzinīgi noteica pasmaidīdams. „Tā tiešām ir taisnība, ka mans vec-vec-vec- un cik nu vēl skaitā -vectēvs Nikolass Fleimels akmeni savulaik nodeva glabāšanā nevienam citam kā šīs skolas toreizējam direktoram Baltusam Dumidoram."

Klasē atkal klusi sačukstējās skolasbiedri: „Jā, jā, es atceros, vai tad Harijs toreiz, pirms septiņiem gadiem, nenostrādāja kādu gājienu?"

„Bet kas tad toreiz notika ar pašu akmeni?" Terijs vēl nelikās mierā. „Dumidoram taču tas nekad īsti nebija bijis. Viņš taču arī nomira," kraukļanaga puisis beigās nomurmināja pavisam klusi.

„Starp citu šis jautājums man pašam nemaz nav līdz galam skaidrs. Šķiet, ka uz šo jautājumu, ja mani nojauta neviļ, vislabāk spētu atbildēt Harijs Potera kungs. Vai man, Harij, ir taisnība?" Fleimels ievaicājās, viņu uzlūkojis cieši un jautājoši. Taču likās, ka viņa skatienā caur brillēm jautās tīra ziņkāre bez kāda pārmetuma vai nosodījuma.

„Nu, kas gan tur neskaidrs," Harijs neveikli iesāka savu paskaidrojumu, „visiem zināms, ka Dumidors cīnījās pret Voldemortu, un, tā kā Dumidors bija dzirdējis no Nikolasa Fleimela, ka kāds ir mēģinājis nozagt viņa akmeni, tad akmens tika paslēpts Cūkkārpā, lai Voldemorts to nevarētu iegūt. Toreiz, pirms septiņiem gadiem, Voldemortam jau gandrīz bija izdevies piekļūt akmenim, taču tad iejaucos es un izglābu akmeni no Voldemorta nagiem. Pēc tam Dumidors man teica, ka akmens esot iznīcināts." Kamēr viņš stāstīja, klasē valdīja kapa klusums, itin visiem kāri tverot katru vārdu - jo šis notikums plašākai sabiedrībai nekad nebija ticis izpausts.

„Pateicos par atbildi, Potera kungs, tomēr tagad es ļoti vēlos vērst jūsu uzmanību tveramākai alķīmijas daļai." Ieraudzījis sapīkušas sejas, viņš, kā zinādams, pasmaidīja un vēl piebilda: „Protams, es saprotu, ka Filozofu akmens vilina pilnīgi ikvienu burvi, un tieši tāpēc es jums apsolu atgriezties pie šīs tēmas pirms Ziemassvētkiem. Pie noteikuma, ja būsiet bijuši kārtīgi studenti. Taču tagad es aicinu pievērsties visus alķīmijas četriem pamatelementiem."

Un turpmāko nodarbības daļu profesors stāstīja par uguni, ūdeni, zemi un gaisu kā alķīmijas kodolu, katrreiz likdams ar pirkstu mājienu uzvirmot attiecīgajam klases stūrim. Šos elementus viņš sasaitīja ar skaitli četri, kas aritmantikā atbilst stabilitātes, izturības un nemainības nozīmei. Otrajā nodarbībā jauniešiem vajadzēja izvēlēties kādu stūri, kādu elementu un censties uz to iedarboties, neizmantojot zizli. Pasniedzēja demonstrējums bija izskatījies tik vienkāršs, kamēr viņš bija stāstījis par katru elementu, taču, kad Harijam pašam bija jāizaicina gaiss, tas tikai virmoja kā virmojis. Džinnijai vismaz izdevās panākt sīku pūsmiņu, kas sabužināja viņam matus.

Pēkšņi pretējā stūrī saradās kņada - tur, uguns stūrī, Terijam bjia izdevies izsaukt milzīgu liesmu mēli. Bet bakus stūrī, kas pārvaldīja zemes spēku, Dafne bija izplaucējusi vienu mazītiņu pienenīti starp grīdas akmeņiem.

„Lieliski, lieliski," pasniedzējs starodams slavēja savus skolniekus, „es nemaz necerēju, ka kādam no jums izdosies šos elementus izkustināt jau pirmajā nodarbībā. Man pašam tas prasīja krietnu laiku, kamēr izdevās sakustināt kaut vienu no tiem, tāpēc nebēdājiet tie, kuriem tas vēl nav izdevies. Gan jau vēlāk varēsiet izpaust savu alķīmijas talantu. Un tagad, kā jau kārtīgiem SĒRGu studentiem pieklājas, es sagaidu, ka jūs būsiet cītīgi sagatavojušies nākamajai nodarbībai, kurā mēs sāksim runāt par šo četru pamatelementu savstarpējās mijiedarbības principiem. Un pēc iespējas centieties vingrināties elementu pārvaldībā. Līdz tikšanās reizei nākamtrešdien," to pateicis, Filips Fleimels no viņiem atvadījās un, uzsitis knipi, nodzēsa stūros virmojošās ilūzijas. Tagad te izskatījās gluži kā kura katra parasta klase. Nudien savāda tā alķīmijas māksla.

Paskatījušies nodarbību sarakstā, iedami ārā no klases, jaunieši uzņēma ceļu uz Gliemjraga pazemes kambariem, lai dotos uz nākamo - mikstūru -nodarbību. Protams, nu gāja vaļā runu plūdi par pēdējās divās stundās pieredzēto. Cits esot sajutis vēja, cits - ūdens vibrācijas, vienam šķita, ka kājas it kā iegrimušas zemē, citam atkal bija licies, ka viņš bija uzkarsis par uguni. Kāpjot lejā pazemē, septītgadnieku sarunas drīz bija pievērsušās arī slepenajai Filozofu akmens sastāvdaļai, kur, dabīgi, izskanēja viena par otru brīnumaināka ideja. „Varbūt tur vajadzīgi laumiņu putekļi." - „Traks esi vai? Tie taču dabūjami uz katra stūra!" - „Kā ar baziliska ilkņiem? Baziliskus taču mūsdienās ir aizliegts perēt." - „Man liekas, ka tai būtnei vairāk jābūt ar spēcīgākām pārvērtību īpašībām," kraukļanagu sarunā iejaucās Hanna, kura bija šogad izlūgusies Gliemjragam mācīties mikstūras SĒRGu līmenī, lai varētu iestāties Svētā Mango dziednīcas rīkotajos kursos.

Ieņēmis vietu pie klases durvīm un gaidīdams, kad tās kuru katru mirkli atvērsies, Harijs bija nostājies blakus slīdeņu meitenei. Kad viņa izteica savu minējumu, ka slepenā sastāvdaļa varētu būt poltergeista asaras, puisis pamanīja meitenes izskatā ko neparastu.

„Dafne, kas tev tas?" viņš slīdeni uzrunāja, norādīdams viņai uz ausi.

Meitene atglauda matus nostāk no auss, atklādama skatienam nejauku, apmelnējušu ļipiņas malu.

„Tas, Harij, ir pierādījums, ka arī slīdeņi ir cīnījušies Cūkkārpas kaujā pret Pats-Zini-Ko. Pomfrejas madāma man pēc kaujas piedāvāja to izdziedināt, bet es vēlējos, lai šis savainojums man paliek par piemiņu," Dafne paskaidroja, stingri vērdamās Harijā ar savām blāvi zilajām acīm. Viņa vienmēr bijusi no tiem klusajiem slīdeņiem, kas nebļaustījās un nerunāja visādas cūcības, viņa parasti klusēja un mācījās, un, kā bija izrādījies, bija arī cīnījusies viņa - Harija - pusē. Turklāt kā jau no cienījamas Grīngrasu tīrasiņu dzimtas, viņai piemita arī neparasts skaistums. Harijs nevienam citam nebija redzējis tik kristāldzidri leduszilas acis.

„Ē, es nemaz to nezināju. Paldies, ka pateici," Harijs rādījās pavisam samulsis un nudien nezināja, ko viņai atbildēt. Par laimi nu jau vērās vaļā klases durvis un klāt bija piesteigusies arī Hermione.

Viņi visi četri nosēdās solu pārī, ieņemdami vietu klases vidū. Bet Rons vēl nespēja beigt runāt par alķīmijas nodarbību.

„Bet man liekas, ka tā ideja par nepārvērtušos bubuli ir visprecīzākā. To tiešām ir neiespējami notvert pirms pārvēršanās. Un tam piemīt neticamas pārvērtību prasmes. Atcerieties trešo gadu pie Vilksona - par ko tik tas bubulis nepārvērtās," jauneklis vēl beigās uzsvērti zīmīgi piebilda.

Harijs pasmīnēja, atcerējies par Strupu Nevila vecmāmiņas drēbēs, turpretī Hermione viņam blakus nosprauslojās. Harijs uz viņu jautājoši palūkojās.

„Ron, tu runā par Filiozofu akmens pagatavošanai nepieciešamo sastāvdaļu, pareizi?" Rons apstiprinoši pamāja ar galvu.

„Tikai nesaki, ka tu jau par to visu esi izlasījusi," Rons neticīgi novilka.

„Izlasījusi? Loģiski, ka alķīmiķi nekur neraksta, kas tieši tā ir par sastāvdaļu, taču, lai to saprastu, nav jabūt ģēnijam. It sevišķi, ja tu kaut ko zini par Dumidora sasniegumiem," Hermione strikti nobēra.

„Dumidors - kādā sakarā?" Rons nesaprata.

„Paga, Dumidoram taču bija kaut kādi pētījumi kopā ar Fleimelu, pareizi?" Harijs sāka kaut ko atminēties.

„Hermione, vai tikai tu nedomā par tām pūķu asinīm?" Džinnija ieminējās.

„Tieši tā, Džinnij," Hermione sāka runāt pavisam klusā, čukstošā balsī, jo Gliemjrags visus jau bija apsveicinājis un grasījās iesākt nodarbību. „Kā jūs domājat, kāpēc tad viņš ar tām pūķu asinīm krāmējās; tām jau izsenis ir zināms ārkārtīgs maģiskais spēks, tai skaitā arī pārvērtību potenciāls. Bet es nebrīnītos, ja tam akmenim nepieciešamais pūķis vienkārši būtu izmiris. Un tagad - kuš - Gliemjrags sāk nodarbību," Hermione draugus noklusināja, tagad gribēdama dzirdēt vien to, kas būs sakāms mikstūru meistaram.

To noklausoties, Harijam jau domās uz mirkli noplaiksnīja iedomāts pūķu ķēniņš kārtīgā milža augumā, zeltītām bruņām un spļaudams liesmas augstu gaisā, plaši izplestiem spārniem...

„... un tāpēc šajā SĒRGu gadā es jums esmu atvēlējis tikai vienu vienīgu mikstūru nodarbību," Gliemjrags runāja, un Harijs bija pēkšņi attapies, ka ir pēdējais laiks sākt klausīties profesora stāstījumā. „Tas nozīmē, ka es no jums sagaidu īpaši rūpīgu gatavošanos. Par nākamās nodarbības norisi es jūs informēšu šīs nodarbības beigās, tāpēc jums būs vesela nedēļa laika, lai sagatavotos mikstūru teorijai un brūvēšanai. Ja nepieciešams, sagaidu, ka jūs būsiet veltījuši laiku arī mikstūru sastāvdaļu iepriekšējai sagatavošanai, tāpēc septītajā gadā es vairs nepieņemu atrunas, ka nodarbības laiks bija par īsu," nobrīdinājis savus studentus par SĒRGu gadā pieņemto kārtību, pasniedzējs pasmaidīja savās valzirga ūsās.

„Bet tagad uz priecīgākas nots pievērsīsimies mikstūru teorijai. Šogad mēs iesāksim ar dažādu elementu un stubstanču esencēm jeb izvilkumiem, domāju, ka īpaši interesanti tas varētu būt tiem, kas izvēlējušies studēt alķīmijas priekšmetu. Šodien mēs varētu pamēģināt izvilkt no meža laumiņu šķavām miega esenci. Gurķumētras mikstūru grāmatā par to sīkāk varēsiet izlasīt simtu piecdesmit septītajā lappusē," Gliemjrags paskaidroja, pacilādams sev uz galda burkās sabērtu, zili zaļu pasteļu toņa krāsas vielu.

„Meža laumiņu šķavas maģizoologu vidū ir labi zināmas ar savu miegainuma iedarbību, kuru atliekas pēc tam putekļu veidā var savākt no augu lapām, kuras šīs meža laumiņas ir apšķaudījušas. Man ir krietni paveicies, jo Hagrids, apstaigājot Aizliegto mežu, bija uzgājis vienu nelielu laumiņu perēkli, taču Hagrida iemidzināšanai vajag krietni ko spēcīgāku par šo te," Gliemjrags, uzlicis roku vienai burkai uz vāka, pie sevis klusi pasmējās. Harijam sāka izklausīties, vai tikai Gliemjrags nudien nebūs sadraudzējies ar Hagridu pēc Aragoga bērēm. „Tad tieši ar to mēs šodien arī nodarbosimies - mūsu uzdevums būs no šķavām izvilkt miega komponentu, lai mūsu iegūtā mikstūra rezultātā spētu nogāzt pat... ziloni," Gliemjrags nedaudz vilcinājās, izsakot pēdējo salīdzinājumu. „Esences piesātinājuma kvalitāti es noteikšu pēc tās spektrālās krāsas - ja jums būs izdevies atbrīvoties no zaļās piekrāsas, darbu uzskatīšu par sekmīgu, ja jums būs paveicies esenci piesātināt ar violetu toni - tad to es varētu novērtēt arī ar izcili. Un nu, tagad paņemiet savas piestiņas un nāciet visi pakaļ pēc pulvera. Tikai nebārstieties apkārt - ja saelposieties šo pulveri, visu atlikušo dienu būsiet miegaini!"

Harijs līdztekus kopā ar pārējiem devās ar savu bļodiņu pakaļ zilganzaļajam pulverim. Visi lēnā gaitā un ar nelielu drūzmēšanos, pēc tam kad ar karoti bija piebēruši pilnu piestu, bija atgriezušies savās vietās un no zižļiem katlos lēja ūdeni. Harijs iemeta aci savā jaunajā Gurķumētras grāmatā - Prinča eksempārs diemžēl bija sadedzis Vajadzību istabā -, kur bija teikts, ka vienkāršāko esenču iegūšanai izejviela jākarsē pusstundu uz lēnas, vienmērīgas uguns, vienmērīgi, nepārtraukti maisot pretēji pulksteņa rādītāja virzienam.

Sabēris katlā visu pulveri un noskatījies, kā tas samirkst un nogrimst, puisis iekurināja zem katla mazu uguni un iesāka maisīt, kā bija norādījis Gurķumētra. Harijs gan atcerējās, ka Princis reiz kādai citai mikstūrai bija ieteicis ik pēc septiņām reizēm apmaisīt pretējā virzienā; varbūt arī šoreiz tas varētu izrādīties iedarbīgi.

Pametis aci uz Hermiones pusi dubultā sola otrā galā, puisis pamanīja, ka, protams, tik mierīga liesma kā Hermionei nebija nevienam citam klasē - viņam pašam uguns brīžiem zem katla noraustījās te gar vienu, te gar otru pusi.

Nu jau stunda lēnām tuvojās noslēgumam, un Gliemjrags sāka apstaigāt savus skolniekus. Lielākoties viņš māja ar galvu un sacīja, ka pirmajai darba reizei iesākumā būs gana labi, tad dažiem Džinnijas gada elšpūšiem aizrādīja, ka viņu mikstūrām trūkst spilgtuma, bet Malfojam nebija tomēr izdevies atbrīvoties no zaļās krāsas. Nokļuvis pie Harija, profesors atplauka smaidā, atkal priecādamies, ka Harijs nudien ir mantojis mātes talantu - viņa esence bija ne tikai zaudējusi nevēlamo zaļo krāsu, bet pat bija ieguvusi violetīgu nokrāsu. Turklāt, maisot pēc senā Prinča padoma, tas bija mikstūrai paspilgtinājis krāsu līdz indīgi piesātinātai. Arī Hermione saņēma atzinīgu uzslavu par izcilu violeto toni, kaut arī viņas mikstūra nebija tik koša, tomēr visīstāko sajūsmu Gliemjrags sāka paust, kad bija nonācis līdz kraukļanagu ieņemtajiem galdiem.

„Terij, kas par izcilu darbu! Jūs šodien esat pārspējis pat pašu Hariju Poteru. Rau - redzat, kāda viņam ir izdevusies esence! Ultravioleta, turklāt pilnībā piesātināta. Izcili, izcili. Nudien, tik izcilu darbu es neesmu redzējis kopš... nu kopš seniem laikiem," Gliemjrags, mirkli nostostījies, turpināja jūsmot.

Dažiem atlikušajiem darbiem vairs nepievērsdams dižu uzmanību, tikai novērtēdams tos ar galvas mājienu, profesors atgriezās klases priekšā un palūdza katram iesniegt flakoniņu ar viņa padarīto darbu, tad paziņoja, ka uz nākamo nodarbību jāgatavojas iegūt uguns esenci, turklāt izejviela ir jāsagādā pašiem. Visbeidzot nodarbība bija beigusies, un visi posās uz izeju. Drīz Harijs, Džinnija, Rons un Hermione bija nokļuvuši blakus Terijam un Antonijam. Hermione nenocietās un pavaicāja Terijam, kā viņam tas bija izdevies.

„Ā, es vienkārši ik pēc desmit minūtēm zem katla nodzēsu uguni, tad pulveris nostājas apakšā un esence izdalās daudz vieglāk," Terijs paskaidroja, it kā to būtu varējis iedomāties kurš katrs. Hermione pateicās par atbildi, bet tad apjukusi palūkojās uz Hariju ar jautājošu skatienu - no kurienes viņam bija tādas zināšanas? Harijs, raustīdams plecus, apstiprināja, ka viņš bija tikai izmantojis kādreizēju Jauktasiņu Prinča ieteikumu pamainīt maisīšanas virzienu.

Tā jaunieši, visi spriezdami par savam mikstūrām, lēnām bija uzkāpuši līdz Lielajai zālei, un tūlīt kuru katru brīdi vajadzēja uzrasties pusdienu ēdieniem. Drīz vien sanāca arī citi audzēkņi, un viņu bariņam pievienojās Nevils, kad galdu izturību ievērojami sāka pārbaudīt ceptu kartupeļu un izklapētu gaļas gabalu kalni un sulu krūku aramādas. Iesākās šķīvju un trauku šķindēšana, bet Nevils tikmēr gribēja zināt, kā viņiem bija veicies pirmajās nodarbībās.

„Iedomājies, kādi brīnumi - Hariju un pat Hermioni mikstūrās pārspēja Terijs!" Rons iesaucies tūlīt paziņoja draugam.

„Ā, nu mani gan tas īpaši neizbrīna. Pagājušajā gadā Terijs mums Vajadzību istabā bija galvenais mikstūru meistars, bet Hanna vairāk praktizēja dziedināšanas burvestības. Tad viņi pa abiem lāpīja lielāko daļu no savainojumiem. Katrā ziņā man noteikti viņiem abiem un Vajadzību istabai, kas sagādāja arī visu vajadzīgo literatūru, jāsaka milzīgs paldies, citādi šobrīd man varbūt vispār nemaz nebūtu puse sejas," Nevils paskaidroja.

Hermionei un Harijam tas izklausījās ticami, bet Rons gribēja zināt vēl kaut ko, kamēr tiesāja burkānu un kāpostu salātus.

„Klau, Hermione, bet kas tas bija par Tomu, ar ko tu šorīt kopā gāji ārā no Lielās zāles?" Rons noprasīja, kolīdz bija norijis kumosu un steigšus iestūķēja mutē kārtīgu kaudzi ar kartupeļiem.

„Kāds Toms? Kāpēc tu kaut ko tādu prasi, Ron?" Hermione nesapratusi noprasīja, paliekusies atpakaļ un samiegusi šaurākas acis.

„Hermione, viss ir pavisam vienkārši. Harijs izņēma Laupītāju karti, lai paskatītos, kur tieši meklējama alķīmijas klase, bet tad Ronam, protams, uzreiz bija - kur Hermione, kur Hermione," Džinnija paskaidrodama beigās sāka izķēmot brāli, it kā ko rūpīgi meklēdama uz salvetes. Harijs gan valdījās, lai nesāktu smieties un ievēroja, ka arī Hermione pūlas, savilkusi lūpas tā, lai sejā neizlauztos plats smīns, turpretī Rona ausis kļuva nepieklājīgi sārtas.

„Vienkārši tur tev blakus bija punktiņš ar uzrakstu Toms, bet mums pazīstams īsti neviens Toms nav," Rons nopurpināja tā, ka beigas bija tikko dzirdamas.

„Varbūt tas bija Toms Zvaigzne? Man šķiet, ka mums šogad bija tāds pirmziemnieks. Kā izgāju no Lielās zāles, tā man nepārtraukti riņķī bija nomaldījušies pirmziemnieki. Viss rīts pagāja, kamēr viņus visus izvadāju uz pareizajām klasēm," Hermione atstāstīja, atminējusies notikušo no rīta.

„Džinnija jau viņam to pašu teica," Harijs apstiprināja ar galvas mājienu.

„Nu ja, Ron, biežāk vajag klausīt Džinniju," Hermione pajokoja, bet Rons tikai novaikstījās, „Katrā ziņā - tā arī uz Trofeju zāli man šorīt neizdevās aiziet."

„Nevil, mēs pēc pusdienām tagad iesim uz Trofeju zāli," Harijs iesāka teikt, „meklēt - nu, tu zini - diadēmu," puisis beigas izsacīja jau klusāk, paliecies tuvāk draugam. „Tu arī vari nākt palīgā. Un Lunai arī var palaist ziņu."

„Jā, protams, ar lielāko prieku," jauneklis līksmi atbildēja, izdzerdams savu ķirbju sulu, bet tad vēl ko atcerējies piebilda. „Vienīgi man ir aizdomas, ka viņai tūlīt pēc pusdienām bija pareģošana. Tad jau viņa mums nepaspēs piebiedroties, ja mēs uzreiz ejam uz Trofeju zāli."

„Nu pagaidiet, ceturtā stunda beidzas ceturksni pirms diviem. Tu tiešām domā, ka būsim paspējuši atrast to diadēmu tik ātri?" Džinnija prātīgi iebilda. „Lai viņa pēc pareģošanas nāk tik šurp."

Apēduši pēdējos kartupeļu kumosus un izdzēruši tukšas glāzes, jaunieši bija gatavi doties diadēmas medībās. Nevils vēl aizkavējās, aiziedams pie kraukļanagu galda paziņot viņu nodomu Lunai. Tad viņi pieci devās ceļā uz Trofeju zāli Cūkkārpas piektajā stāvā, mērodami ceļu augšup pa grandiozajām marmora kāpnēm, nonākdami otrajā stāvā, kur gabaliņu tālāk atradās neticami milzīgā riņķveida kāpņu telpa ar lielām un plašām kāpnēm. Kā Hermione zināja stāstīt, tad Cūkkārpas vēsturē ir minēts, ka senākos laikos kāpnes šeit esot grozījušās un kustējušās, taču pārāk daudzo cietušo dēļ tās drīz vien tikušas pārbūvētas nekustīgas ar stingriem margu stiprinājumiem.

„Trofeju zāle jau arī ir klāt," Džinnija paziņoja, ar roku norādīdama uz priekšu, kamēr pa ceļam jaunieši bija dzīvi apsprieduši domas, kā sākt meklēšanu. Viņi visi tūlīt devās iekšā mūžam neaizslēgtajā telpā, kurā atradās visdažādākie kausi, medaļas un goda nozīmītes. Cilvēku šeit nebija, toties pašā zāles vidū jaunieši ieraudzīja ko tādu, kas iepriekšējos mācību gados šeit nebija atradies. Šeit bija novietota tāda kā statuete, kas attēloja briļļainu puiku ar zibens šautru uz pieres un ar uzvarā paceltu roku, kurā satverts zizlis ar spīdošu galu. Zem statuetes, kas varēja būt puse no cilvēka rokas garuma, uz tās pamatnes bija līdzens laukumiņš ar uzrakstu:

 

Harijs Poters

ne tikai Cūkkārpas,

bet arī visas burvju pasaules

glābējs un gaismas nesējs.

1998. gada 2. maijā

kaujā kritušo piemiņai.

 

Visi ar apbrīnu uzlūkoja jaunuzradušos iestikloto figūriņu, izņemot pašu Hariju - viņš, izlasījis uzrakstu, tūlīt aizgriezās projām. Puisim nebija nekādas patikas skatīties uz slavinājumiem par darbu, ko viņš nebija vēl paveicis līdz galam. Šī apziņa padarīja jaunekli stipri īgnu.

„Ķeramies klāt tai diadēmai," viņš drīz uzšņāca draugiem.

Pārējie, drusku sarāvušies, uzlūkoja Hariju, taču tūlīt pamājuši ar galvu, pievērsās citām vitrīnām. Viņi savā starpā sadalīja plauktus un skapjus, ko pārbaudīt. Tā viņi rūpīgi visu nopētīja, pārskatīdami neskaitāmas goda medaļas un plāksnes, kalambola komandu kapteiņu, kā arī zēnu un meiteņu vecāko sarakstus.

„Interesanti, Strups pat pagājušajā gadā nebija iecēlis Malfoju par zēnu vecāko, bet gan tas bija Ernijs," Rons pēkšņi ierunājās, ielūkojies zēnu vecāko sarakstā, kur tagad pēdējais vārda ieraksts pretī 1998./1999. mācību gadam vēstīja: „Drako Malfojs".

„Jā," Nevils apstiprināja. „Skolā gan par to baumoja, ka viņi vienkārši šo grib dabūt savā pusē, jo viņš ir viens no retajiem tīrasiņiem. Sākumā mani jau arī mēģināja savervēt, bet es neļāvos."

„Bet, tagad tā padomājot, visdrīzāk Strups vienkārši gribēja, lai pilī būtu pēc iespējas mazāk terora. Ernijs nekad nevienam nenodarītu pāri," Harijs aizdomājies izskaidroja savu versiju.

„Tu gribēji teikt - nevienam nevainīgam bērnam. Vairākiem nāvēžiem viņš gan kārtīgi sadeva pa pakaļu," Džinnija piebilda, paliekusi galvu uz leju un zīmīgi palūkojusies caur pieri.

„Kam jāsadod pa pakaļu?" Smaidīdama Trofeju zālē ienāca Luna.

„Ko - mēs te jau gandrīz stundu esam pavadījuši?" Nevils bija šokā. „Vēl neko neesam pat paspējuši apskatīt."

„Es jau teicu, ka tik ātri jau neko nebūsim paspējuši atrast," Džinnija iebilda.

Tā viņiem visiem pagāja vēl viena stunda, kamēr bija rūpīgi izpētītas visas trofejas. Diemžēl pēc izskata nekur nekas pat attāli nelīdzinājās diadēmai, kā arī nekur nebija nekā citādi aizdomīga - parasti kausi un medaļas ar tikpat parastiem vārdiem un sasniegumiem. Itin nekā aizdomīga.

Tad Luna ieminējās, ka vajadzētu arī pārbaudīt visus sienas paneļus, jo, ja diadēma šeit atrodas, tā visticamāk būs kaut kādā veidā paslēpta. Dabīgi, Šurpum diadēmu arī nedeva nekādus panākumus. Tā viņi ņēmās apskatīt sienu apakšdaļas koka paneļus. Vienu brīdi jau likās, ka viņi būs kaut ko uzgājuši. Rons satraukti visiem uzsauca, ka esot atradis tukšumu aiz sienas. Visiem sanākot šurp un izmeklējot rūpīgāk, viņi patiešām atrada vaļīgu dēli un sirdij daudzoties iespīdināja gaismu, lai redzētu, kas tad aiz tā iekšā slēpjas. Tomēr par sarūgtinājumu, tur bija vien kumšķiem kaķa vilnas - acīmredzot Norisa kundze šeit mēdza nosnausties, iespējams, pat visai bieži. Hermione pat saņēmās iztaustīt kaķa migu, bet vairāk par apgrauztiem peles skeleta kauliem tur itin nekā nebija. Veltījuši paneļu izpētei vēl dažas stundas, pirmās dienas cēliens jau sāka tuvoties beigām. Viņi jutās noguruši un īgni.

„Bez desmit seši - taisāmies uz vakariņām?" Harijs ierosināja, ieskatījies rokaspulkstenī.

„Jā, ejam. Pa ceļam varēsim izdomāt, kā vēl mēs te varam kaut ko pārmeklēt," Rons piekrita.

„Mēs vēl nepārbaudījām maģijas pēdas uz paneļiem un kur citur," Luna piebilda.

„Es drīzāk domāju, ka Voldemorts to diadēmu būtu paslēpis līdzīgi kā savus citus tos dārgumus," Hermione ieprātojās.

„Tas ir kā?" Harijs ieprasījās, kopā ar draugiem kāpdams lejā pa lielajām kāpnēm.

„Tas ir tā, ka viņš to visticamāk būtu noslēpis aiz kādas šņācmēles atslēgas," Hermione paskaidroja.

„Varbūt arī tavs sūdzoskops nenāktu par ļaunu?" Džinnija iedomājās. „Tas jau lalikam spētu sajust arī tumšās zintis kā kaut ko neatļautu."

Tā vēl spriezdami dažādus variantus, viņi nonāca Lielajā zālē, kur lielākā daļa skolēnu jau bija sapulcējušies uz vakariņām. Nolēmuši rīt pēc pārvērtību nodarbības atgriezties Trofeju zālē ar sūdzoskopu, garausīm un Hermiones atklājeni, viņi apsēdās pie garā galda - Luna ieņēma vietu pie kraukļanagiem - un visi pievērsās ēšanai. 

Ēdienreize pagāja mierīgi, vien viena otra meitene vai pirmziemnieks aizdomīgi sapņaini raudzījās viņu virzienā. Jaunieši piecatā devās atpakaļ uz Grifidoru torni, atkal spriezdami par savu šodienas neizdošanos Trofeju zālē. Nonākuši līdz resnajai kundzei milzīgajā rozā kleitā, Hermione nosauca paroli: „Uzvara".

„Jums arī priekā," Resnā kundze atbildēja un atvēra durvis uz viņu koptelpu. Telpa jau bija pa pusei pilna - bērni sēdēja uz krēsliem un ap galdiem, sarunādamies un spēlēdami sprāgstošos ēzeļus, tad bariņš bija apstājis četrotni, kas spēlēja šahu, un šur tur visiem citiem pļāpīgajiem audzēkņiem pa vidu laiskojās daži kaķi, tai skaitā arī Blēžkājis. Viņiem ielienot pa portreta caurumu, pēkšņi šķita, it kā koptelpa būtu kļuvusi mēma. Viņu pašu klasesbiedri  gan daudz nelikās zinis, bet jaunākie, jo īpaši pirmziemnieki, raudzījās uz viņiem ar acīm, lielām kā pogām, kas spoži mirdzēja zem viņu Cūkkārpas formas cepurēm. Bērnu vidū drīz vien iesākās satraukta sačukstēšanās, un viņi steigšus atbrīvoja savas ieņemtās vietas kamīna priekšā.

Harijs īsti nesaprata, ko domāt. Vismazāk viņš šobrīd vēlējās sēdēt uzmācīgu pirmziemnieku vidū, turklāt šogad viņu tiešām bija ārkārtīgi daudz, un viņam nepavisam nebija nekāda patika pārspriest savus dižos varoņdarbus. Harijs palūkojās uz Ronu, kuram allaž bija mazliet paticis pagrozīties slavas saulītē, taču arī viņam sejā rādījās tāds skats, ka draugam nebija nekādas vēlēšanās atrasties pirmziemnieku vidū, kuri raudzījās uz viņiem tā, it kā būtu gatavi savus varoņus aprīt kā izsalkuši vilki.

„Goda vārds, kā tādi mazi, izbadējušies erklingi," Rons nopūtās, „Patiešām šķērmi metas."

Viņi ieraudzīja vairākus brīvus dīvānus netālu no guļamistabu durvīm un ātri aizsteidzās turp. Nosēdušies jaunieši cerēja, ka varēs savā starpā vēl mierīgi parunāties un pasmieties, un - kas bija pats galvenais - rūpīgi pārspriest turpmāko plānu sakarā ar meklējumiem Trofeju istabā, taču nebija pagājis vairāk par desmit minūtēm, kad jaunāko gadu biedri bija viņus lēnām iesākuši apstāt. Drīz vien viņi vairs arī nekautrējās uzdot sev interesējošos jautājumus līdz pēdējam sīkumam par viņu piedzīvojumiem, cīnoties ar Voldemortu un viņa nāvēžiem. Hermione gan, sākoties jautājumu gūzmai, atrunājās, ka vēloties aiziet vēl uz bibliotēku, un pameta draugus piedzīvojumu kāro pirmziemnieku varā.

Harijs drīz vien atļāva vairāk runāt Ronam, jo viņš pats labprātāk atkal rūpīgi gribēja pārdomāt šodien notikušo. Lai nu kas, bet vēl vairāk slavas viņam šobrīd bija vajadzīgs vismazāk. Pēdējā laikā viņam diezgan bieži radās vēlme vienkārši sēdēt un domāt. Diez, tā tas notiek ar visiem cilvēkiem, kad viņi pieaug - ka vienkārši ir nepieciešams mirklis klusuma un pārdomu, vai arī tas ir tādēļ, ka viņš bija tik daudz pārdzīvojis un tam visam tagad lēnām bija jānosēžas prātā? Vēl turpinādams savas pārdomas, Harijs pa ausu galam dzirdēja, kā Rons stāstīja par Grifidora zobenu un Nevils  apstiprināja, ka viņš tiešām ar to bija nocirtis čūskai galvu un ka zobens tiešām ir īstais Grifidoram reiz piederējušais zobens. Dabīgi, mazajiem klausītājiem acis iegailējās kā rubīni - tas bija acīmredzams, ka ikvienam no viņiem kārojās pierādīt, ka arī viņi varētu būt īsteni grifidori. Tajā brīdī Harija nepatika pret uzmācīgajiem bērneļiem noplaka - jo viņi vēlējās tikai vienu - uzzināt, kā tas ir būt drosmīgam. Žēl tikai, ka viņi vēl bija pārāk mazi, lai saprastu, ko tas patiesībā maksā. Šobrīd viņi klausījās tā, it kā tie būtu aizraujoši senu aizlaiku bruņinieku varoņstāsti.

Džinnija, sajutusi, ka draugs atkal sāk ieslīgt skumjās pārdomās, saņēma viņa roku un viņam uzsmaidīja.

„Klau, ja tu esi piekusis un vēlies būt viens, varbūt ej augšā. Gan jau mēs te ar šitiem knauzeriem tiksim galā," meitene, pieliekusies tuvāk, iečukstēja Harijam ausī.

Harijs palocīja galvu un paziņoja, ka viņam jāuziet augšā. Lielākā daļa viņa apjūsmotāju puisi pavadīja ar apbēdinātu skatienu, taču neuzdrošinājās neko iebilst. Harijs pa līkloču trepēm bija uzskrējis septiņus riņķus augstāk, kur tagad rādījās divas durvis ar uzrakstu Septītais gads, un jauneklis devās iekšā pa tām durvīm, kur zem iepriekšminētā uzraksta bija arī viņa vārds stabiņā kopā ar Nevilu, Ronu, Dīnu un Šīmusu.

Aiztaisījis aiz sevis durvis, viņš iegāja tukšajā un mierpilnajā telpā. Gar logiem nokarājās tumši sarkani aizkari, mezdami istabā vieglu krēslu, bet aiz logiem saule jau tikko bija manāmi iegrimusi koku galotnēs. Vismaz šeit viņš varēja atlaisties savā ierastajā gultā ar baldahīnu un kārtīgi apdomāties. Viņš prātoja par Voldemortu, Trofeju zāli, Nevilu un, protams, Džinniju, par Malfoju, par Knisli un vēl citām ikdienišķām, taču nomokošām lietām, līdz istaba bija iegrimusi jau pavisam dziļā tumsā. Viņš droši vien tā bija nogulējis vairākas stundas, kad pēkšņi guļamistabā ienāca Rons ar Nevilu, abi smaidīdami un priecīgi tērzēdami. Viņiem nopakaļ gulēt uznākuši bija arī Dīns ar Šīmusu.

„Ā, Harij, skatos, tu jau biji laicīgi aizlaidies no tiem mežonēniem," Dīns smīnēdams noteica.

„Jā, aizbēgu gan," Harijs apstiprināja, joprojām būdams domīgs.

„Mums jau viņi visu dienu līmējās klāt. Brokastis nemaz godīgi nevarējām paēst," Šīmuss piebilda. „Dabūjuši zināt, ka mēs bijām klāt Cūkkārpas kaujā, šie sāka mums mesties virsū ar jautājumiem - Kā tas bija? Cik nāvēži bija briesmīgi? Vai tiešām bija jācīnās pret atprātotājiem? Es esmu dzirdējis, ka Cūkkārpu bija apstājis vesels bars ar Paši-Zināt-Kā baziliskiem, vai tā ir taisnība?" Pēc šī jautājuma puiši iesmējās, atsēdušies savās gultās.

„Jā, un viens vēl gribēja zināt, vai Harijs tiešām esot atlaidies pūķa mugurā un sadedzinājis Paši-Zināt-Ko dzīvu, jo, redzi, viņa tēvs strādājot Gringotos un esot pastāstījis, ka jūs esot izdabūjuši no turienes ārā pūķi," Dīns, gandrīz iespurgdamies, atstāstīja šorīt dzirdēto.

„Zini, tas pat gandrīz nav tālu no patiesības," Rons apgalvoja, „mēs tiešām šeit atlaidāmies ar pūķi."

„Tā tiešām ir taisnība? Es to nemaz nezināju," Šīmuss nobrīnījies atzina.

Harijs un Rons pa abiem ātri izskaidroja saviem klasesbiedriem, kā viņiem tas pirms četriem mēnešiem bija nācies. Faktu par ielaušanos Gringotos viņi Dienas Pareģim gan bija noklusējuši, tāpēc plašākai sabiedrībai tas nebija labi zināms, tāpat kā nebija izstāstījuši arī par horkrustiem, tikai minot to, ka Vārdā Neminamais bija nodrošinājis sev zināmu aizsardzību, kas bija jāiznīcina, pirms viņu bija iespējams sakaut.

„Bet kāpēc jums vispār tajā kambarī tur vajadzēja līst?" Dīns nesaprata.

„Redzi, Voldemorts bija apgādājis sev vēl papildu drošību ar tādiem kā, teiksim, amuletiem, tad nu mums tos vajadzēja atrast un iznīcināt," Harijs atklāja klasesbiedram tik daudz, lai nevajadzētu izvērsti sākt klāstīt par horkrustiem. Protams, Šīmuss un Dīns gribēja zināt, kas tie bija par amuletiem.

Harijs, mazliet apdomājies, parakājās savā ēzeļādas somiņā un drīz vien izvilka Slīdeņa medaljonu un Elšpūtes biķeri. Biedri, tos ieraudzījuši, noelsās vien.

„Dibinātāju dārgumi," Nevils izdvesa. „Žēl tikai, ka sapostīti," jauneklis vēl noteica, paņēmis sabeigtās un uzburbušās relikvijas.

„Laime, ka mūsu zobenam viņš netika klāt," Šīmuss nopriecājās, ar smīnu uzlūkodams Nevilu.

„Un Kraukļanagas priekšmets," Dīns noteica, „to jau gan tas mūdzis noteikti bija uzgājis. Tad to tu tonakt šeit meklēji, Harij?"

„Tieši tā, tikai diadēma sadega Postugunī, kad Krabe nosvilināja Vajadzību istabu," Harijs apstiprināja, vēderā ieduroties vainas ērkšķim, jo diez vai tā bija īstā diadēma, kas sadega. „Vispār, kas ir noticis ar Vajadzību istabu, vai kāds to zina?"

„Es šorīt, nostaļģijas dzīts, no paša rīta nogāju gar septīto stāvu, bet tur Maksūra ir izolējusi gaiteni gar Vajadzību istabu. Turklāt, ejot tuvāk Vajadzību istabai, kļūst aizdomīgi silts," Nevils atstāstīja savus šodienas novērojumus.

„Droši vien, ka Maksūra viena pati neuzdrošinās vērt vaļā to istabu un jo īpaši, kamēr šeit ir pilns ar audzēkņiem," Rons ieprātojās. Pārējie piekrītoši palocīja galvu.

Pēc kāda laika viņi pļāpādami sāka justies pagalam piekusuši un nolēma doties pie miera. Rīt nāks jauna diena ar jauniem iespaidiem, pienākumiem un sarunām.

Harijam šķita, ka nakts bija pagājusi vienā mirklī, un bija jau pienācis ceturtdienas rīts. Saģērbies un nomazgājis muti, puisis uzlika brilles un devās lejā kopā ar Ronu. Nonākot koptelpā, tur jau priekšā bija bariem jaunāko grifidoru. Akurāt kā vakar arī šodien viņus pavadīja bariņš sajūsminātu fanu, šoreiz gan nekautrēdamies arī pa ceļam uzdot nepārtrauktus jautājumu plūdus - Harijam vairs nebija nekādu šaubu, ka tieši tādēļ viņiem arī šorīt nebija izdevies koptelpā sastapt Hermioni un Džinniju.

„Harij, vai, kad tu cīnījies, tev bija bail?"

„Un kā ar pūķi - tu tiešām stājies pretī Paši-Zināt-Kam pūķa mugurā?"

„Tur esot bijis vesels karapulks ar milžiem, vai taisnība?"

„Tiešām Paši-Zināt-Kam bija milzīgi indes zobi kā čūskai?"

„Man stāstīja, ka viņam līdzi esot bijuši arī visādi tumsas radījumi - milzīgi zirnekļi, atprātotāji, tad milzīgi, oranži gliemeži, kas spļauj indi, un vēl pāri esot laidies bars ar spārnotajām šausmām, bet pili no visām pusēm bija ielenkušas trīsgalvu čūskas un baziliski, kas spēj nogalināt tikai ar skatienu vien."

„Viņu iztēle tiešām nebeidz pārsteigt," Rons viņam blakus pasmīnēdams nomurmināja.

Par laimi gājiens nebija pārāk garš, tāpēc noklausījušies vai simts pasakainas versijas, kur Harijs ar kailām rokām stājies pretī simts Voldemorta rīkļurāvējiem, puiši beidzot bija nonākuši Lielajā zālē pie Grifidoru galda un varēja atviegloti uzelpot, kad bija ieņēmuši vietas pretī meitenēm.

„Jūs arī nelika mierā?" Hermione ievaicājās. „Šķiet, ka šobrīd aktuālākais temats ir, vai pūķis bija tikai tev vai arī katram no mums." Hermione, to pateikusi, iespurdzās.

„Aha, un mums katram vēl bija arī pa Grifidora zobenam un Filozofu akmenim kabatā," Rons paņirgājās, sasmīdinādams Hariju un meitenes.

„Labi, ka vismaz pie galda varam mierīgi paēst brokastis," Džinnija nopriecājās.

Harijs par piekrišanu pamāja ar galvu un uzkrāva sev uz šķīvja omleti un ielēja glāzē ķirbju sulu. Ēdot brokastis un pļāpājot ar draugiem, drīz vien sāka ierasties ikrīta pūču pasts. Kāda vienkārša, brūna pūce nolaidās pie Harija, pastiepdama viņam pretī kāju, pie kuras bija piesieta aploksne. Tas puisim nebija liels pārsteigums - maijā viņš vai slīka pūču lietavās un pateicības vēstulēs, bet nu jau tās par laimi pienāca saprātīgos daudzumos. Daudzi viņam tad bija gribējuši pateikties, ka atkal bija varējuši iznākt ārā no paslēptuvēm un ka atkal bija sastapuši savus mīļos, un atkal bija varējuši atgriezties savās mājās. Reiz viena vēstule bija rādījies arī aizdomīgi smaga un tā savādi dīca, tāpēc Artūrs to bija nogādājis uz Auroru biroju - kā bija izrādījies, tur tiešām bija atsūtīts nejauks miesēdes lāsts, domājams kāda nāvēža vai viņa tuvinieka darbs.

Taču tagad tikai kāda Gvineta Gledisas kundze vēl arvien regulāri mēdza viņam atsūtīt kādu uzmundrinošu vārdu, tomēr viņas pūce, šķiet, izskatījās citādāk. Nelikās gan, ka šā rīta vēstule būtu kādā veidā bīstama, tāpēc Harijs ieinteresēts atraisīja vēstuli pūcei no kājas un attaisīja to vaļā.

 

Godājamais Harij Poter!

Patiesā cieņā apsveicu Tevi ar pagājušajiem četriem mēnešiem kopš uzvaras pār Vārdā Neminamo.

Ceru, ka vēl atceries mani - reiz spīdošo un izcilo Cūkkārpas burvestību un raganību arodskolas Aizsardzības pret tumšajām zintīm profesoru, pieckārtēju Raganu Nedēļas laureātu par apburošāko smaidu un trešās šķiras Merlina ordeņa kavalieri Zeltiņu Sirdsāķi. Es jūtos patiešām lepns, ka tieši manas sniegtās zināšanas galu galā ir izrādījušās tieši tās, kas ir ļāvušas Tev gūt uzvaru pār tumsu un ir devušas tik būtisku ieguldījumu visas burvju pasaules glābšanā.

Un pateicoties šeit strādājošajam jaunajam, atsaucīgajam dziednieku māceklim, kurš arī reiz studējis izcilajos kraukļanagos, man ir šī vienreizējā iespēja nosūtīt Tev, Harij, arī savu parakstīto fotogrāfiju, lai Tev atmiņā nekad nepagaist nenovērtējamais ieguldījums, ko es esmu sniedzis Tavā izglītībā. Pateicoties Tev, es varēšu visu atlikušo mūžu ar lepnumu sacīt, ka esmu bijis Tavs profesors Cūkkārpas raganību un burvestību arodskolā.

Mūžam Tavs

Zeltiņš Sirdsāķis.

 

Harijs, izlasījis vēstuli, tikko novaldījās, pilnā kaklā neiesmējies. Un kā tad - aploksnē bija vēl viena biezāka papīra lapa. Tā bija Zeltiņa Sirdsāķa parakstīta fotogrāfija, kurā viņš miedza ar aci tikpat valšķīgi kā kādreiz pirms sešiem gadiem, tikai paraksts uz tās nebija tik cakains, kā viņš to atcerējās esam senākos laikos. Puisis, smīnēdams pa visu seju, padeva izskatīgā blondīna bildi pāri galdam Džinnijai un Hermionei.

„Paskaties tikai!" Hermione iesmējusies noteica.

„Pēc vēstules izklausās, ka šis jau tūlīt būs uz pekām," Rons smīnēdams secināja. Arī meitenes, izlasījušas vēstuli, piekrita Ronam.

Pūcēm vēl traucoties iekšā un ārā no Lielās zāles, pie Hermiones nolaidās arī ierastā ikrīta pūce ar Dienas Pareģi. Samaksājusi piecas knutas, meitene pārlūkoja avīzi, taču tur nekā ievērības cienīgāka nebija par to, ka Malfoji plānojot Diagonalejā atvērt jaunu aptieku.

„Pamēģinām tad pēc pārvērtībām vēlreiz uziet uz Trofeju zāli? Mums vēl palika neizmēģināta arī šņācmēle un varbūt bez sūdzoskopa, garausīm un atklājeņa vēl kaut kas ienāks prātā. Ja tur neko tā arī neuziesim, tad nākamo ņemam priekšā virtuvi?" Harijs rezumēja savus nodomus, gribēdams saņemt draugu piekrišanu savām domām.

„Un varbūt šovakar varam aiziet, apciemot Hagridu," Rons noteica. „Mazums, viņš netīšām pamet kādu ideju."

„Doma nav peļama," Hermione piekrita, nolikusi malā Dienas Pareģi, un ar nazi nobrauca gar sviesta kluci, lai uz grauzdētās maizes uzsmērētu biezu, dzeltenu tauku kārtu.

„Tikai īsti nevarēsim viņu nekā izvaicāt. Labāk, lai vairāk par mums, Nevilu un Lunu neviens to nezina," Džinnija noteica.

„Tas gan, un tu jau zini, cik Hagrids ir pļāpīgs," Rons zīmīgi sacīja, ēzdams omletei blakus sakrautās pupiņas. Harijs pasmīnēja - Hagridam tiešām patika daudz runāt, un no viņu draudzīgā milža jaunieši bija šo to dabūjuši zināt ko tādu, ko viņiem nebūtu vajadzējis zināt, taču reiz Hagrids bija izpļāpājis būtiskas ziņas arī pašam Voldemortam. Tāpēc piesardzības šajā ziņā nevarēja būt par daudz.

Drīz brokastis bija noēstas un citi audzēkņi jau palēnām cēla somas plecos un devās uz savām nodarbībām. Tāpat darīja arī viņi - lēnā gaitā soļodami un pļāpādami, jaunieši mēroja ceļu uz pils austrumu spārna pirmo stāvu, kur arī šogad tāpat kā citus gadus vienmēr bija atradusies pārvērtību klase.

„Sveiki," viņiem pienākot, draugus sveicināja citi viņu klasesbiedri, kas šeit jau bija sapulcējušies un gaidīja, kad tiks atvērtas durvis. Harijs palūkojās rokaspulkstenī, kas rādīja, ka līdz nodarbības sākumam vēl ir piecpadsmit minūtes.

„Klau - jūs kaut ko zināt par šo pasniedzēju?" Ernijs ievaicājās, kolīdz arī bija pasveicinājis pienākušos grifidorus.

Harijs, Rons un Džinnija nošūpoja galvu, bet Hermione iesāka stāstīt, ka viņš esot slavenā Emerika Klika pēctecis, kurš ir sarakstījis viņu pārvērtību grāmatas, kā arī viņu jaunais profesors pārvērtībās noteikti esot ļoti prasmīgs, jo nodarbojoties ar pētniecību un savus pētījumus esot publicējis Pārvērtību Pavērsienos. Šīmuss vēl zināja teikt, ka Emeralds Kliks esot bijis Maksūras klasesbiedrs, bet Antonijs apstiprināja, ka Kliks tiešām ar pārvērtībām nopietni strādājot un regulāri publicējot savus rakstus zinātniskajos žurnālos par saviem eksperimentiem ar daļējām pārvērtībām - ārkārtīgi sarežģītu un ultramodernu, nepētītu virzienu. Šo apgalvojumu ar sparīgu galvas māšanu apstiprināja arī Terijs.

„Tad jau izklausās pēc baigā dūža," Rons komentēja.

„Bet kāpēc gan lai mums nebūtu izcils pasniedzējs? Uz aizsardzību pret tumšajām zintīm vairs neviens diži neraujas, bet pasniegt pārvērtības varētu būt goda lieta," prātīgi ieminējās Džinnija.

Drīz bija atvērušās arī klases durvis, un visi sanākušie skolēni devās iekšā un ieņēma sev patīkamākās vietas pie dubulto vietu soliem. Harijs, protams, izvēlējās sēdēt blakus Džinnijai, bet Rons un Hermione ieņēma vietas viņiem aiz muguras. Klase izskatījās kā jau daždien pārvērtību klase ar saviem augstajiem griestiem un romāņu tipa slaidajiem, augstajiem un dimantrūšu rakstā režģotajiem logiem, kas pielēja klasi ar patīkamu un siltu saules gaismu.

Pienākot pulksten deviņiem no rīta, durvis aiztaisījās un pa klases sānu durvīm ienāca viņu tagadējais pārvērtību pasniedzējs. Viņš bija vīrs ar brūnu matu kodaļu, ko šur tur izraibināja viens otrs sirms pavediens, stūrainu seju un uz mata tikpat stingru skatienu kā Maksūrai.

„Labu rītu, mani dārgie Cūkkārpas septītkursnieki, kuri esat šeit sanākuši, lai apgūtu pēdējos pārvērtību smalkumus, pirms jūs kārtosiet vienus no savas dzīves svarīgākajiem pārbaudes darbiem - SĒRGu eksāmenus," profesors izteiksmīgi runāja, un tikmēr klasē visi uzmanīgi viņā klausījās, netaisīdami ne mazāko troksnīti.

„Drīkst, es jums izstāstīšu kādu anekdoti?" pārvērtību pasniedzējs uzdeva jautājumu, taču īpaši neievērojis savus audzēkņus apstiprinoši mājam ar galvu, turpināja savu monologu. „Vai jūs zināt, kas ir jāzina SĒRGu studentam?" Nemaz negaidīdams, ka kāds atbildēs, Kliks tūlīt turpināja: „SĒRGu studentam ir jāzina viss, kas ir sarakstīts šajā grāmatā," profesors apgalvoja, paceldams Augstāko pārvērtību rokasgrāmatu. „Bet kas ir jāzina profesora palīgam? - Palīgam ir jāzina, kā atrast šo grāmatu. - Un kas tad ir jāzina pašam profesoram, jūs jautāsiet? - Profesoram savukārt ir jāzina, kur atrast savu palīgu," pasniedzējs smīnēdams pabeidza stāstīt savu joku. Viens otrs pat klusi iesmējās, tomēr Hariju nepameta nelāga nojauta, ka šis joks netika stāstīts tāpat vien prieka pēc.

„Un tāpēc tieši šādus jokus mēs šogad arī taisīsim - jums pavisam pilnā nopietnībā nāksies parādīt, ka esat spējīgi demonstrēt SĒRGu līmenī apgūstamās prasmes un tieši tas arī gada beigās jums tiks pieprasīts - zināt visu," Kliks noteica, rādīdams stingru seju, bet tad atplauka nelielā smaidā, vēl piebilzdams: „Tomēr pārlieku arī nevajag uztraukties, jo jums ir bijis tas prieks mācīties smalko pārvērtību mākslu pie lieliskās profesores Maksūras, kura, protams, jau skolas laikā bija uzrādījusi izcilas zināšanas un prasmes šajā mācību priekšmetā. Tāpēc es ne mirkli nešaubos, ka lielai daļai manis izvirzītais uzdevums sagatavoties SĒRGu līmeņa eksāmeniem itin nemaz nesagādās nekādas būtiskas problēmas."

Harijam gan par šo apgalvojumu viesās zināmas šaubas - īpaši pēc izlaista gada viņam šķita, ka grūtības varētu sagādāt pat vaboļu pārvēršana pogās, nemaz nerunājot par kaut ko sarežģītāku.

Tikmēr profesors turpināja runāt: „Es ierosinu, ka šo nodarību mēs varētu veltīt vispārīgu zināšanu atkārtošanai, bet SĒRGu eksāmena prasību apgūšanu atstāsim uz nākamo nodarbību?"

Visi piekrītoši pamāja ar galvu, un pasniedzējs iesāka ar visparastāko šurpu-turpu burvestību, lūdzot pārvērst zīmuli par karoti. Par laimi vismaz to Harijs vēl atcerējās, bet nākamais uzdevums - to pašu karoti pārvērst par ķirzaku - lielākajai daļai jau sagādāja zināmas grūtības. Džinnijas ķirzakai bija metāliskas krāsas aste, bet Harijam bija izdevies pārvērst tikai karotes bļodiņu par ķirzakas galvu un tā viņam uz galda savādi locījās.

Puisis jau agrāk to bija sapratis, ka viņa zizlis ir izcils kaujās un lieliski reaģē izšķirošās situācijās, taču, kad bija nepieciešama nepātraukta, koncentrēta uzmanība, tās viņam mēdza pietrūkt. Iespējams, tieši tāpēc mikstūras un pārvērtības šķita tik sarežģītas, jo bija jāizprot viss process kopumā, turklāt jāspēj noturēt savu gribu līdz pat pašām uzdevuma beigām. Harijs sakoncentrējās, bet šoreiz pietrūka pašai astītei, kura rēgojās kā karotes kātiņa augša, un pa to laiku klāt bija pienācis profesors Kliks.

„Ā, Harijs Poters, redzu, ka jums vēl nāksies patrenēties. Vasara pārvērtībām laikam nav nākusi par labu," viņš, pa pusei pasmīnējis, noteica. „Lieliski, Vīzlijas jaunkundz, tikai, nobeidzot pārvērtību, mēģiniet vairāk pagriezt plaukstu, lai iznāk kārtīgs nobeigums." Tad, pagājis divus soļus tālāk pie Rona un Hermiones, Kliks jūsmīgi iesaucās: „Izcili! Grendžeras jaunkundze, pareizi?" Hermione starodama apstiprinoši pamāja ar galvu. „Jūsu pārvērstā ķirzaka ir nevainojama, turklāt ārkārtīgi retas sugas - ugunsķirzaka jeb salamandra." Tad profesors paliecās tuvāk, lai aplūkotu ugunīgi vizošo zvēriņu. „Un vai patiešām - man šķiet, ka jūs tai esat pievienojusi klāt arī ugunsvārdus?"

Nu jau visa klase skatījās uz Hermioni ar apbrīnu. „Jā, man šķita, ka tā nebūtu kārtīga salamandra, ja tai nepiemistu uguns elementa īpašības," Hermione atbildēja, viegli piesarkusi par saņemto apbrīnu no pasniedzēja.

„Bet pa kuru brīdi jūs to paspējāt izdarīt, es no jūsu puses nedzirdēju nevienu vārdu - tiešām jūs to spējāt izdarīt, neizrunājot buramvārdus?" profesors jutās patiešām patīkami pārsteigts. Hermione atbildēja ar vārgu jā.

„Izcili, izcili, jūs noteikti esat par šo nopelnījusi desmit punktus Grifidoram," Kliks apbalvoja meiteni. Bet tad kāds netālu ierunājās.

„Pagaidiet, profesor Klik, bet vai tad uzdevums nebija pārvērst karoti par ķirzaku? Ja pareizi atceros teoriju par maģiskajām būtnēm, tad salamandra teorētiski ir abinieks, nevis ķirzaka." Iebilduma cēlējs izrādījās kraukļanags Terijs Būts.

Harijs sadzirdēja, ka Rons viņam aiz muguras neapmierināti noburkšķ, ka Terijs ir nu gan atradis, kur piesieties - Hermiones darbs bez šaubām ir izcils.

Uz izteikto jautājumu pasniedzējs nedaudz padomāja, pašķiebis uz sāniem galvu. „Pieņemu jūsu iebildumu - kā jūs, lūdzu, sauc?" - „Terijs Būts." - „Terij, jums patiešām ir taisnība, taču tas nemaina to, ka Grendžeras jaunkundze ir izpildījusi izcili nevainojamu pārvērtību, tāpēc piedošu viņai šo sīkumu, ka salamandra drīzāk ir varde ar asti nekā īsta ķirzaka. Un tagad parādiet, lūdzu, kā jums pašam ir izdevusies pārvērtība?"

Kliks piegāja pie Terija un Antonija galda un, patiešām pārsteigumā iepletis acis, pacēla Terija ķirzaku, lai to parādītu visai klasei. Viņam plaukstā sēdēja sīciņš pūķītis, kas nošķaudīja ugunīgas dzirksteles. „Pūķis! Nudien - spārnota, uguni spļaujoša ķirzaka. Izcili, izcili, Būta kungs! Arī jūs pilnīgi noteikti esat pelnījis desmit punktus Kraukļanagam. Man ir patiess prieks sadarboties ar tik apdāvinātiem audzēkņiem," profesors, acīmredzami iepriecināts, jūsmoja par saviem studentiem. Tālāk, apstaigājot pārējos skolēnus, neko izcilāku par šiem diviem darbiem viņš nepamanīja, tomēr arī Ernijs vēl saņēma atzinīgu uzslavu par savu dzīvīgo ķirzaku, kas gan izskatījās kā visparastākais sīkrāpulis, kas dārzos mēdz sildīties uz akmeņiem.

Nodarbību viņi nobeidza, atkārtodami izgaisināšanas un uzburšanas burvestības, ar ko gan lielākoties nevienam nebija nekādu grūtību. „Man pilnīgi viss bija aizmirsies," sūkstījās Rons, iedams ārā no klases, soļodams līdzās Harijam, „Es sākumā tai karotei tikai ar mokām dabūju pieburt kājas. Paldies, Hermione, ka izlīdzēji. Ko es bez tevis darītu?" Viņš pateicībā uzsmaidīja draudzenei. Hermione viņam atsmaidīja pretī un pēc šīs nodarbības rādījās visai priecīga, ja nu vien pa brīdim ceļā uz Trofeju zāli nobubināja: „Ak, tad abinieks, ko? Tad nu gan starpība!"

Nonākuši Trofeju zālē, jaunieši bija gatavi atkal nodoties diadēmas meklējumiem. Izrādījās, ka viņus tur priekšā jau gaidīja Nevils, kurš jau visu pirmās nodarbības laiku bija viens pats nodevies meklēšanai. Diemžēl viņš atnākušajiem draugiem nevarēja pazņot itin neko priecīgu. Tad nu viņi nolēma izmēģināt šņācmēli, varbūt tā atvērs kādu slepenu eju.

Jaunieši cītīgi strādāja visi kopā, vēlreiz pārmeklēdami zāli līdz pat ik pēdējai spraudziņai sienās un grīdā, taču šķita, ka tiešām Trofeju zālē nekas vairāk neatrodas kā vien trofejas un Norisa kundzes iekārotais midzenis. Arī meklējumi pēc pusdienām, kaut arī tika darīti ar jauniem spēkiem, nevainagojās ne ar kādiem panākumiem, tāpēc Harijs, juzdamies jau pavisam īgns, puspiecos piedāvāja, ka šodien tam būs jāmet miers. Arī pārējie piekrita. Nevils un Luna devās savās darīšanās, bet palikusī četrotne nosprieda, ka būtu laiks apciemot Hagridu.    

Jauniešu četrotne - Džinnija, Hermione, Harijs un Rons - omulīgi sēdēja pie Hagrida, dzerdami vēlās pēcpusdienas tēju un cenzdamies pēc iespējas nemanāmāk izvairīties no Hagrida smilšu cepumu ēšanas.

Harijs, sēdēdams pie lielās tējas krūzes, atcerējās, kā pēdējās stundas kopā ar Nevilu un Lunu bija pārmeklējuši Trofeju zāli no augšas līdz apakšai ar sūdzoskopu, izklaudzinājuši katru stūrīti ar garausīm un Hermione bija gar visām malām noberzējusi savu atklājeni, līdz tas bija sarucis teju vai uz pusi mazāks. Vienu brīdi viņiem visiem jau bija salekusies sirds un aizrāvusies elpa, kolīdz bija iečīkstējies Harija sūdzoskops, ejot garām Melsudora goda apbalvojumam, taču, izmeklējuši to no visām pusēm ar visām Hermionei zināmajām burvestībām un Harijam liekot lietā arī šņācmēli, tas bija un palika tikai ciets metāla gabals ar uzrakstu. Jauniešiem ar vilšanos nācās secināt, ka sūdzoskops visticamāk bija uztvēris krāpniecisko veidu, kādā šī balva tika iegūta. Turpmākie meklējumi vairs nebija devuši pat ne tik nelielu satraukumu un, kad Rons jau sāka kļūt pavisam īgns, ka šeit acīmredzot ir pilnīgi lieka laika izšķiešana, Harijs paziņoja, ka ir laiks mest mieru, kam piekrita arī pārējie, un viņi visi nolēma doties atpūsties. Un iesākumam jau arī varētu būt gana - viena no Cūkkārpas telpām bija pārmeklēta, vēl ir teju vai vesels gads, lai pārmeklētu arī pārējās. Ja tā diadēma šeit atrodas, tad taču tai kaut kur ir jābūt.

„Nu, mīļie bērn, kā tad jums pagāj pirmās diens?" Hagrids smaidīdams ieprasījās, kad visbeidzot katrs bija paņēmis pa smilšu cepumam.

„Labi. Mums jau gan tikai dažas pirmās nodarbības ir bijušas," Džinnija iebilda.

„Jauk, jauk, nu un kā tagad ir atpakaļ Cūkkārpā?" Hagrids atkal prasīja. Jaunieši, nomeklējušies vairākas stundas diadēmu, jutās drīzāk vīlušies nekā noguruši - pirmais minējums, kas bija licies pat ļoti ticams, tomēr bija nepareizs. Tāpēc šobrīd viņiem prāts uz runāšanu nenesās, turklāt viņi iepriekš bija vienojušies, ka par šiem meklējumiem Hagridam nedrīkst ieminēties ne pušplēsta vārda.

„Lieliski, atkal jūtos kā mājās," Harijs, izspiedis smaidu, atbildēja - un tā bija pilnīga taisnība. Lai vai kā viņam šeit būtu gājis, bet Cūkkārpā viņš vienmēr jutās kā mājās.

„Man prieks, Harij, ka tu jūties labi. Tu jau tik daudz bij pārciets, tad vismaz tagad beidzot vari būt laimīgs," milzis vai starodams noteica jauneklim, uzmetis acis Džinnijai.

„Jā, laiki jau nu šobrīd ir nesalīdzināmi labāki, un cilvēki apkārt arī ir daudz priecīgāki," Hermione apstiprināja.

„Bet, Hagrid, pastāsti taču, ko tu visu vasaru sadarīji?" Harijs ievaicājās.

„Vai! Darb man te bij pār pa acēm," Hagrids ieteicās, novēcinājis savu milzum lielo plaukstu. „Varbūt jau ievēroj, ka šur tur Cūkkārpā ir viens otrs ielāps, tad man bij jāgādā šurp materiāli. Es ņēm koks no Aizliegtā mež, tad Maksūr tos iebūr vajadzīgā vietā, lai nav caurum un ir droš skol."

Jaunieši piekrītoši pamāja ar galvu, ka bija šādus lāpījumus šur tur Cūkkārpā redzējuši - tai skaitā Lielās zāles griestos, Ieejas zāles margās, un labota bija arī viena otra siena piektajā un sestajā stāvā.

„Dabūj strādāt līdz vēlam vakaram. Tik te tagadiņās tie kokovārņ i apsēduš mež, tad tāda ellīg jušan, kad vajadzēj iet pēc tiem kokiem," Hagrids, to pateicis, noskurinājās.

„Kokovārņi?" Rons nobrīnījās. „Ko, kas tad tie tādi?"

Hagrids pasmaidīja. „Tās i tāds vārns."

„Ko tad viņi tādu dara?" Rons atkal gribēja zināt.

Hagrida smaids pletās platāks. „Izskats, ka mums te ar viens būs uzradies."

„Ko? Kur tad?" Rons nesaprata, kāpēc Hagrids bija iesācis viņu apsmaidīt, un nedroši paraudzījās riņķī - būdiņā viss bija pa vecam, un vecais medību suns Ilknis gulēja uz milža gultas, protams, pēc tam, kad, jauniešiem ienākot, bija viņus nosiekalojis no galvas līdz kājām tā, ka Hermionei bija nācis likt lietā tīrīšanas burvestību.

„Ron, tu tikko pēdējos jautājumus iesāki ar „ko"," Hermione paskaidroja, „Kokovārņi būtu gluži parastas vārnas, tikai tie mēdz iesaukties „Ko? Ko?" dienas laikā, bet naktīs tās klusi sačukstas." Rona ausis iekrāsojās sārtas.

„Nu ja, Hermion, tu kā parast vis precīz pateic," Hagrids meiteni uzslavēja. „Bet tā sajūt i gauž ellīg, kad tu trāpies nakts laikā iekš to mež, kur samituš pills ar kokovārņiem. Iedomājs, ka tā jau tumšs un neomulīg mets ap dūš, bet te viss mežs sāk čukstēt. Riktīg, ka vai miroņ uz tevi skatīts virsū." Milzis noskurinājās un ierāva kārtīgu tējas malku no sava mazizmēra spaiņa krūzītes.

Neviļus nodrebinājās arī visi pārējie. „Lasīju, ka kokovārņi tipiski salaižas vietās, kur notikušas kādas kaujas un krituši daudz cilvēku - līdzīgi kā to dara parastās vārnas. Tikai ar viņu to runāšanu un čukstēšanu izsenis jau ir radušās teikas un nostāsti par čukstu mežiem, kurus ir apsēdušas mirušās karotāju dvēseles," Hermione vēl ko pastāstīja no savām plašajām zināšanām.

„Jā, tie čukst ir baisi. Kā man izgāj - vienvakar es vairs nevarēj izturēt un gāj šos pabaidīt," Hagrids iesāka teikt. „Es jau bij paspējs šos lab iztramdīt, bet bij ieklīds padziļ iekš mež."

Visi četri jaunieši jau saspicēja ausis, jo ciktāl viņu pieredze liecināja - atrasties dziļi Aizliegtajā mežā nakts vidū nekad nebeidzās ne ar ko labu. „Hagrid, kas notika? Vai tad tagad tas mežs nav pilns ar zirnekļiem?" Džinnija bailīgi iesaucās.

„Tieši tā - es lēnām iet uz ārpus, kad ik pa brīžam sadzird tāds kā klakšķs. Es nelieks daudz zins, tik brien ārā no mež. Pēkšņ viens mirkls un šie man apstājuš visriņķī. Paskatos apkārt - priekšā, pakaļā, viss mals pills ar tiem zirnekļiem. Ko domājies, šie man sak, ka šis tagad esot viņu mežs un lai es te vairs sav kāj nesper," Hagrids smīnēdams turpināja savu stāstu.

„Un kas notika tālāk?" Harijs ievaicājās, sabijies par drauga drošību un, iespējams, arī veselo saprātu.

„Es šiem atbild, ka tād pārs knap zirnekļ jau nu man te nemācīs, ko darīt un ko nē. Šie, dabīg, paliek dusmīg, jau sāk celties kājās un klabināt tās savs spails." Hagridam klāstot savus piedzīvojumus, Rons jau vaigā sāka vērsties zaļš - viņam joprojām bija paniskas bailes no zirnekļiem, īpaši no tiem milzīgajiem, kas spēj aprīt veselu cilvēku.

„Es šiem vēl sak - kazi, ko, man jāņem arbalets un jāizraust jums dažiem kājs? Šie man no tiesas sāk mesties virsū. Es paņem sav šaujamo, nogāž gar zem vien, otr, bet tie tur mells mākons. Vells viņ zin, pa kur laik šie tā savairojušies."

„Un kā tad tu tiki prom?" Hermione satraukti ieprasījās.

„Nu, tad es vēl vien bar nogāz gar zem, bet šie jau pielīduš man pavisam klāt, tad man laimējs, ka tie zvaigžņu blenzēj kentaur gāj garām. Šie apšāv vēl pus zirnekļ pūli, tad nu tie ņergas ņēm kājs pār pleciem un nozud miglā. Padomā, ko, šie bija sagribējuš pārņemt visu mež savā varā," Hagrids beigās neticīgi noteica. „Vismaz tagad tad nu es un kentaur tur ieved kārtīb, un tagad tur i droš."

„Droši?!" Rons ievaicājās neprasti spiedzīgā balsī.

„Nu ja - mežā, tur viss i skaidrs. Es teikt, ka man šobrīd lielāks bails i no skols ēkas," Hagrids iebilda.

„Hagrid, lūdzu, nebiedē mūs. Kas tad Cūkkārpā šobrīd ir tik nedrošs?" Džinnija pajautāja.

„Nav jau tā, ka nav droš - Cūkkārpā vienmēr ir droši. Vairāk vai mazāk," Hagrids piebilda, kolīdz bija ieraudzījis Džinnijas šaubās savilkto seju - meitene acīmredzot pagājušo mācību gadu un īpaši tā noslēgumu nemaz neuzskatīja par drošu pasākumu.

„Vienvārdsakot, bij tā. Mēs laboj pirmā stāv gaiten, kur Firencī i klas. Nāc jau vakar pus, kad tumšs metās. Es bij aizgājs pēc kokiem uz Aizliegto mež, tad nu es tos nes iekšā pilī, un tur tai gaitenī pēkšņ man nāk kas pretī. Skatos, Maksūr tā nav - šim tāds garš mells apmetns ar kapuc. Es stāv un uzsauc šim, ko tas te meklē. Šis neko neatbild. Man sāk mesties bais, un šis ar lēnām nāk tuvāk, es jau redz, ka viņam tād gar, bāl rok. Es stingr nopras, kas viš tāds i; bet šis neko vispār nelieks dzirdējs. Tad viš paceļ acs un es redz - dieviņ, tētīt, ka tevi jupis, kaut mani mantikor paraut - acs šim sarkans ar šaurām strīpām, man vis mugur slapj, visi baļķ ar no rokām izkrit - kazi, Paši-Zināt-Kas būtu no kapa izkāps," Hagrids uz stāsta beigām sāka runāt klusākā balsī, acīmredzot šīs atmiņas viņam uzdzina šausmas.

„Voldemorts, tepat Cūkkārpā? Nevar būt!" Harijs ieminējās, pār muguru pārskrienot vai veselam skudru bataljonam, un puisis jau gandrīz sāka trīcēt no bailēm. Ja jau Hagrids viņu bija redzējis, turklāt visai dzīvīgu pašu savās miesās...

„Nav jau tik trak," milzis mierināja savus ciemiņus, vēlīgi pasmaidījis, bet jaunieši par to tikai šausmās iepleta acis. „Laimīgā kārtā Maksūra bij nākusi raudzīt, kur es tā kavējs ar tiem kokiem, un šī uzbūr Ķiķikulus, un mans bubuls pagais. Izrādās, ka tas bij tik viens muļķa bubuls, bet es stāvēj un trīcēj, ka vai tiešām šis būt no kap izlīds. Bet nu Maksūr man pareiz atgādināj, ka tu, Harij, tak šo vienreiz par visām reizēm uzveic un no viņa mums vairs nav ko bīties. Maksūr mums būs direktris uz god, ka es sak." Hagrids smaidīdams noraudzījās uz Hariju, pilns laipnības un prieka. „Tikai šito nestāst nevienam, lab? Ka es tā nobijās no vien niek bubuļa."

„Nē, nē, ko tu, Hagrid," visi cits caur citu apgalvoja.

Tā viņi apsprieda vēl šo un to ap Cūkkārpu, līdz tēja bija izdzerta un bija pienācis vakariņu laiks. Jaunieši sirsnīgi atvadījās no Hagrida, piebāzuši pilnas kabatas ar smilšu cepumiem, un lēnā gaitā devās atpakaļ uz pili. Saule jau sāka noslīdēt virs koku galotnēm, vēstīdama, ka pamazām tuvojas rudens ar saviem tumšajiem vakariem, taču šobrīd viss bija mierīgs un vēl smaržoja pēc vasaras.

„Jūs arī to pašu padomājāt?" Rons atpakaļceļā uz pili ievaicājās.

„Par to, ka Hagrids tiešām būtu redzējis Voldemortu?" Harijs pārjautāja un, kad Rons tūlīt piekrītoši pamāja ar galvu, vēl piebilda: „Jā, man arī tā bija pirmā doma. Bet vispār baisi."

„Tad vismaz ar to bubuli ir tikts galā," Džinnija secināja.

„Tikai es neticu, ka visi bubuļi ir izdzīti no Cūkkārpas - es nedomāju, ka tas bija vienīgais, jo bubuļi parasti rodas vietās, kur bijušas intensīvas un saspringtas emocijas. Gan jau pēc kaujas te viņi čumēja un mudžēja," Hermione klāstīja savas domas. „Tagad varbūt vienīgi visi tie atlikušie bubuļi ir nolīduši kaut kur tumsā vai pazemes tuneļos."

Rons neviļus iespurdzās.

„Kas tad tev, Ron?" Džinnija noprasīja.

„Tikko iedomājos, kā Malfojs pietaisa bikses, kad šim, ejot uz koptelpu, nāk viens tāds pretī," puisis ņirgādamies paskaidroja.

Arī pārēji pasmīnēja. „Ron, tev pat lielā mērā varētu būt taisnība, tikai nelaime tā, ka tie bubuļi būs gatavi biedēt jebkuru, nevis tikai Malfoju," Hermione iebilda, kad viņi jau bija nokļuvuši pie milzīgajām divviru durvīm. Nonākot Ieejas zālē, no Lielās zāles atskanēja daudzbalsīga murdoņa - vakariņas jau bija sākušās.

Vakariņās notiesājuši katrs pa jēra gaļas sautējuma porcijai un apsprieduši jautājumu par to, vai bubuļi var rādīties sapņos, gan nenonākuši ne pie kādas konkrētas atbildes, Harijs, Rons un Džinnija bija atgriezušies Grifidoru koptelpā, turpretī Hermione šoreiz taisnā ceļā jau aizsteidzās uz bibliotēku. Viņa aizbildinājās, ka viņai neesot ne mazākās vēlēšanās uzzināt, kāda šobrīd ir viņu varoņdarbu aktuālā versija pirmziemnieku sarunās.

Harijs bija cerējis pārdomāt, ko vēl varētu iesākt Trofeju zālē - daudz kas jau bija pārbaudīts, bet, ja viņiem tiešām bija darīšana ar Voldemortu, iespējams, ka viņš patiešām bija izdomājis ko neparasti viltīgu, tāpēc nedrīkstēja uzreiz spriest, ka viss ir pārbaudīts un izmeklēts. Gan jau vēl kaut ko varētu izmēģināt. Toreiz alā Dumidors prata sameklēt maģijas pēdas, varbūt Hermione zina ko līdzīgu? Un ja nu diadēmas iegūšanai bija izveidoti kādi pavisam īpaši uzdevumi vai noteikumi, kurus praktiski nebūtu ne mazākās iespējas tāpat vien iedomāties vai uzminēt? Bet no otras puses - viņi bija meklējuši tikai divas dienas, rīt un parīt vēl jāpameklē. Ja tad vairs nebūs nekādu ideju, tad varbūt jāvirzās tālāk.

Par laimi pirmziemnieki tagad bija apstājuši sestā gada meitenes, tāpēc viņi varēja visai mierīgi pasēdēt savā nodabā.

„Interesanti, kur tas Terijs palicis tik gudrs?" Rons tā kā nobrīnījās, nedroši palūkojies riņķī, it kā lai pārliecinātos, ka Hermione tiešām nekur nav blakus. „Diez vai Hermione to gribēs atzīt, bet nedomāju, ka mums būs viegli tikt galā ar to, ka ir uzradies kāds, kas saņem tikpat labas atzīmes kā viņa."

„Tomēr ir jāņem vērā, ka Hermione vienu mācību gadu ir izlaidusi un, ja Terijs šo visu jau vienreiz bija apguvis, tad viņam iznāk tikai atkārtot mācību vielu, turklāt arī Vajadzību istabā mums netrūka grāmatu," Džinnija prātīgi ierunājās.

„Un Terijam jau arī mikstūras pirms tam bija diezgan labi padevušās, bet tur gan, Ron, tev varētu būt taisnība, ka Hermionei ar to varētu būt grūti sadzīvot, ka ir kāds, kas varētu viņu pārspēt mācībās," Harijs visai drūmi secināja.

„Bet lai nu viņa cīnās. Varbūt tas nemaz nav tik ļauni, ja viņa kādreiz arī kādam piekāptos," Rons iedomājās. „Tikai, cerams, ka tas nenozīmēs, ka viņa par to Teriju tikai vien domās." Harijs un Džinnija pasmējās, bet Rons gan palika tikpat nopietns kā bijis.

„Beidz, Ron, Hermione tevi patiešām mīl, tev par to nu gan nav jāuztraucas," Harijs mierināja draugu.

„Pareizi, viņa jau ar tevi - šitādu burkšķi - nebūtu kopā, ja tevi nemīlētu," māsa viņu paķircināja, piemiegdama ar aci.

„Nu jā, tas bija tad, kamēr mēs visi dzīvojāmies savā sulā Midzeņos. Bet te ir pilns ar čaļiem, un viņa ir Hermione. Ja nu viņa atrod kādu intersantāku par mani?" Rons skaļi izteica savas bailes. Džinnija gan šoreiz brāli uzlūkoja visai iejūtīgi.

„Ron, tas tikai nozīmē to, ka tev vienmēr jābūt visinteresantākajam. Ja tu mazāk kurnēsi par sīkumiem un vairāk viņu mīlēsi, kāpēc gan tev būtu jābaidās par Hermioni? Viņa mums ir nopietna meitene un neskraida pakaļ kurai katrai glītai vai interesantai sejai."

„Tu gribi teikt, ka es esmu neglīts?" Rons sašutis noprasīja, iepletis savas tumši zilās acis. Džinnija iesmējās.

„Ja tu šitā nēsāsi kreklu ārā no biksēm, tas izskatās visai neglīti," māsa aizrādīja, ar pirkstu iebakstīdama viņam vēderā, kur, atpogātajai mantijai paveroties, varēja redzēt, kā zem Cūkkārpas formas tērpa baltais krekls ir izlīdis no biksēm un saburzīts klājas tām pāri. Rons īgni pievēra vairāk ciet mantiju, bet neko citu neatbildēja.

Viņiem pienāca klāt Nevils un ieminējās, ka viņam vēl esot uzradusies kāda doma, kā varētu meklēt diadēmu - varbūt var izmantot meklēšanas burvestības. Luna bija viņam atgādinājusi, ka Zibiņš tās pagājušā gadā esot viņiem gribējis mācīt. Tās varētu parādīt, kur atrodas pati diadēma. Doma nebija slikta, tomēr nevienam no viņiem nebija precīzi zināms, kā tādas ir jāizpilda. Tāpēc Rons, Nevils, Harijs un Džinnija nosprieda doties tagad uz bibliotēku uzmeklēt Hermioni un pavaicāt viņai, ko viņa par to domā.

Jaunieši, iegājuši bibliotēkā, drīz vien atrada meiteni, kura aizrautīgi lasīja kādu grāmatu.

„Ā, sveiki," viņa pasveicināja atnākušos draugus. „Jums arī sagribējās atnākt uz bibliotēku?"

„Mēs patiesībā atnācām uzmeklēt tevi," Rons sacīja.

„Nevilam bija ideja, kā atrast diadēmu," Harijs iestarpināja, apsēdies kopā ar pārējiem pie galda blakus Hermionei.

„Man Luna ieteica, ka vajadzētu meklēt diadēmu ar meklēšanas burvestību," Nevils nedaudz kautrīgi paskaidroja. Viņi bija vieni no pavisam retajiem bibliotēkas apmeklētājiem, tāpēc nācās runāt īpaši uzmanīgi.

„Meklēšanas burvestība. Ā, varbūt doma tiešām ir laba. Meklēšanas jeb lokācijas burvestības gan laikam ir vairāk paredzētas cilvēku meklēšanai, bet iespējams, ka arī diadēma ir tik īpaša, ka to varētu atrast arī šādā veidā," Hermione apstiprināja. Džinnija piedāvājās iet uzmeklēt grāmatas par lokācijas burvestībām, bet Rons gribēja zināt, ko Hermione šeit, bibliotēkā, dara.

„Ai, es te lasīju par ekstraktu brūvēšanu," Hermione, izstaipīdamās atbildēja. Tikmēr Rons zīmīgi palūkojās uz Hariju. „Es te esmu pārskatījusi jau vairākas grāmatas, bet joprojām nesaprotu, kā Terijs varēja iedomāties, ka ekstraktu izvilkšanas procesā vajag periodiski padzesēt. Te, Mikstūru maisīšanā SĒRGu studentiem, kas ir savus septiņdesmit gadus veca, ir pat minēts, ka ekstrakta intensitātei ieteicams katru septīto maisīšanas reizi izdarīt pretējā virzienā, lai pievadītu vairāk uguni, bet nekur, nekur nekas nav minēts par periodisku dzesēšanu," Hermione atreferēja savus pētījumus.

„Tak gan jau viņš to būs izlasījis kādā no Vajadzību istabas grāmatām," Nevils mierināja meiteni.

Viņa tikai nobubināja: „Nu laikam jau."

Drīz bija arī atgriezusies Džinnija, nesdama uz ātru roku uzmeklētas trīs grāmatas ar nosaukumiem Burvju vārdu hrestomātija 7. gads, Pazudusi lieta nav pasaules gals un Vārdu un vārdojumu krājums, kuras viņa nolika uz galda Hermionei priekšā. Hermione savāca uz aizmuguri savus spurainos matus un paņēma burvestību mācību grāmatu.

„Tā, lokācijas burvestības, lokācijas burvestības," viņa murminādama pārlūkoja satura rādītāju. „Ā, 325. lappuse." Atšķīrusi minēto atvērumu, Hermione, kustinādama lūpas, ātri pārlasīja grāmatā sniegtās ziņas.

„Sarunājam, ka to tomēr darām rīt, labi? Šo es vēl īsti nesmu izmēģinājusi, un man ir aizdomas, ka lokācijas burvestībām nepieciešams īpaši rūpīgi koncentrēties," Hermione, paberzēdama acis, paskaidroja.

„Un kas diez šajās grāmatās ir teikts?" Harijs ievaicājās, atvēris otro grāmatu, bet tad, kādu brīdi to pētījis, ierunājās. „Nē, šī laikam tomēr nederēs. Te rakstīts, ka pazudušas lietas visvieglāk ir  uzmeklēt, ja tām iepriekš ir uzlikta izseka. To nu mums nekādi gan nav iespējams izdarīt," Harijs secināja, vēl pašķirstījis uz priekšu grāmatu, bet tad aizvēra to ciet. Arī Rons Vārdu un vārdojumu krājumā nebija uzgājis neko lietderīgu.

Tomēr rītdienas meklējumiem viņiem bija tapis jauns plāns. Atlika tikai kārtīgi izgulēties un ķerties klāt pie lietas jau no paša rīta.

Domāts - darīts. Notiesājuši brokastis un pāršķirstījuši rīta avīzi, kur nebija nekas nopietnāks par viena otra Diagonalejas veikalnieka pretenzijām pret nevienlīdzīgajiem Ministrijas atbalsta maksājumiem, kas paredzēti Paši-Zināt-Kā terora seku novēršanai, jaunieši uzsteidzās augšā uz Trofeju zāli, pirmāk gan aizvadījuši vēl Hermioni uz viņas aritmantikas nodarbību. Meklēšana nu atkal varēja iesākties no jauna. Taču Harijs, Rons, Džinnija, Nevils un Luna stāvēja zāles vidū un šobrīd nezinoši viens otru uzlūkoja.

„Kas tad mums vēl ir palicis, ko pārmeklēt?" Luna vienkārši ievaicājās.

„Esam pārskatījuši visus sienas paneļus, visas balvas līdz pēdējai un arī grīdā izbakstījuši pašas sīkākās spraudziņas," Rons rezumēja.

„Un jūs abi ar Hariju pat visur izmēģinājāt šņācmēli," Nevils piebilda.

„Izklausās, ka vēl ir palikuši tikai griesti," Džinnija pajokoja. Viņi bija novienojušies, ka lokācijas burvestību ļaus izpildīt Hermionei.

Harijs iesākumā iesmējās, bet tad tūlīt iepleta acis, jo Džinnijai tiešām bija taisnība - griestus viņi nudien nebija pārbaudījuši. Tikai vajadzēja izdomāt, kā ērti tikt tiem klāt.

Kopīgi apspriežoties, tika uzburts krēsls, uz kura uzkāpa Harijs, bet pārējie ar lidināšanas burvestību pacēla viņu uz cietās koka mēbeles gaisā. Harijs, lidinādamies gar griestiem, taustīja ik siju un dēli un runāja šņācmēlē, tomēr neko īpašu neuzgāja. Pēc minūtēm četrdesmit Trofeju zālē ienāca Hermione, visus sveicinādama.

Rons tajā brīdī novērsa uzmanību, un Harijs sasvēries gandrīz nogāzās zemē.

„Ei, uzmanīgāk, draugs!" Harijs iesaucās.

„Vai, piedod," Rons, viegli piesarcis, atvainojās, un viņš kopā ar Džinniju, droši nolaida Hariju lejā, kurš izgaisināja krēslu.

„Sveika, Hermione," puisis atbildēja sveicienam.

„Izskatās, ka arī griestos nekā nav, bet vēl ir atlikusi meklēšanas burvestība," Harijs nezaudēja optimismu. Savādi - jo vairāk viņi meklēja un jo bezcerīgāk kļuva, puisim gribējās urķēties vēl un vēl. Varbūt, lai tiešām būtu četrkārši pārliecināts, ka diadēmas šeit nav, vai arī tāpēc, lai par sodu sev sagādātu ciešanas, kas šķita īpatnēji patīkamas.

„Tu lidinājies gar griestiem uz krēsla?" Hermione neticīgi un pa pusei uzjautrināta noteica. „Es gan vienkārši būtu likusi lietā izklaudzināšanas vai izmeklēšanas burvestību - tās darbojas arī no attāluma."

„Harijam vienkārši gribējās būt tam visam tuvāk," Luna smaidīdama paskaidroja.

„Varbūt tomēr ķersimies klāt tai meklēšanas burvestībai?" Harijs ievaicājās.

„Protams, tūlīt mēģināšu noskaitīt meklēšanas vārdus," Hermione apstiprināja, izņēmusi savu zizli. Meitene to uzlika uz plaukstas un brīdi uz to vienkārši skatījās. Nekas nenotika.

„Laikam bezvārdu versija šoreiz īsti nestrādās," meitene ar nepatiku konstatēja. Tad viņa sāka ko klusi pie sevis bubināt, un šoreiz zizlis sakustējās. Visi, aizturējuši elpu, uz to skatījās, taču tas svārstījās plašā jo plašā lokā, te rādīdams uz ziemeļiem, te - uz rietumiem, te - uz dienvidiem, te - pavisam apcirtās uz riņķi. Konkrētu virzienu nebija iespējams noteikt, turklāt, kolīdz Hermione mēģināja sekot kādam virzienam, zizlis no sava svara sakustējās, sākdams griezties pavisam uz riņķi. Viņi šādu meklēšanas metodi izmēģināja visos zāles kaktos, dažādos augstumos gar sienām, visur kur netālu no grīdas, taču nekur zizlis nenorādīja skaidru virzienu. Ejot lejā pusdienās, Hermione sacīja, ka tam var būt vairāki izskaidrojumi.

„Pirmkārt, jāņem vērā, ka mēs vēl pie Zibiņa neesam apguvuši meklēšanas burvestības, tāpēc, iespējams, ka es to līdz galam neizpildu pareizi."

„Kā tad - un es esmu sikspārnis," Džinnija pasmaidījusi tūlīt iebilda. „Hermione, izdomā taču ko ticamāku."

Arī Hermione pasmaidīja par draudzenes stingro pārliecību. „Otrkārt - varbūt pati Cūkkārpas maģija traucē meklēšanas burvestībai. Teorētiski burvestība ir diezgan smalka. Treškārt - ja diadēma atrodas kur tālu no šejienes, tad tās pašas Cūkkārpas maģijas dēļ mēs nevarēsim noteikt precīzu virzienu," Hermione paskaidroja.

„Tavs zizlis sākumā rādīja kaut kur to virzienu, pareizi?" Harijs norādīja plašā lokā no dienvidiem caur rietumiem uz ziemeļiem. Hermione apstiprināja apgalvojuma patiesumu ar galvas mājienu. „Bet ja nu tā atrodas patiešām tālu? Tas ir - mēs zinām, ka diadēma tika paslēpta Cūkkārpā, bet mēs patiesībā nezinām, vai tā tika paslēpta tieši pilī. Ja nu tā ir noslēpta ezerā vai Aizliegtajā mežā?" Harijs bija pēkšņi apjautis vēl citas iespējas, kur varētu atrasties diadēma, ja Voldemorts to tiešām bija centies rūpīgi paslēpt.

„Es ierosinu, ka mums vajag sagaidīt burvestības pie Zibiņa un painteresēties vairāk par lokācijas burvestībām. Harij, tas, ko tu saki, pat izklausās ļoti ticami, un tādā gadījumā ar šādām metodēm mēs to diadēmu varēsim meklēt mūžīgi, bet, ja varētu izmantot lokācijas noteikšanu, tad vismaz konkrēti zinātu, no kuras vietas mums ir jāsāk meklēt," Hermione paskaidroja.

„Bet minējums par to, ka Paši-Zināt-Kas diadēmu uztvēra kā trofeju pagaidām man izklausās visticamākais," Rons apgalvoja, „Vismaz pagaidām noteikti, kamēr mēs neesam apguvuši citas metodes vai noskaidrojuši ko vairāk."

„Hermione, tu minēji izklaudzināšanas burvestību, varbūt ar to mēs vēl varam pārmeklēt griestus?" Luna ieminējās.

„Pareizi," Harijs piekrita. „To mēs vēl varētu izmēģināt pēc aizsardzības pret tumšajām zintīm."

„Labi, mazums, vēl kāds sīkums palicis Trofeju zālē," Nevils piekrita. „Un kas mums šodien būs pusdienās?" jauneklis noteica, kad viņi visi iegāja Lielajā zālē un ieņēma vietas pie saviem galdiem.

Pēc pusdienām viņi kopā ar citiem septītgadniekiem devās uz labi pazīstamo ceturtā stāva klasi, kur viņi vienmēr bija apguvuši aizsardzību pret tumšajām zintīm. Nevils viņiem pa ceļam pastāstīja, pēc Harija domām, vistīrākās šausmas. Pagājušajā gadā Kerovs šeit bija pasniedzis nevis aizsardzību, bet gan pašas tumšās zintis. Lai nu ar ko, bet ar Mokum lāstu viņi bija iepazīstināti visai labi. Saprotams, tieši Nevilam vairākkārt bija nācies par nepaklausību raustīties uz grīdas sāpēs.

„Eh, tie slīdeņi, tur tāda Pansija, vai tas pats Malfojs, Nots un Zabīni - zini, viņiem tas spicais gals - tie jau neko nemācēja vai arī pat varbūt negribēja. Man no viņu lāstiem tikai knapi kutēja. Vienīgi tie Malfoja troļļi man par brīnumu uz šito bija mazliet prasmīgāki. Bet kad Kerovs savu laida vaļā, tad gan bija tāda sajūta, ka tevi vai uz pusēm rauj. Bet tu piecelies, nospļaujies un paskaties uz viņu, it kā nekas nebūtu bijis, un šis uzreiz vārās no dusmām. Dabīgi, par to es tur dabūju reizēm vārtīties uz grīdas līdz pat reizēm piecām, ka pēc tam tikko varēju nostāvēt kājās, bet tas, kā viņi izskatījās, ka viņiem kāds nepakļaujas - tas skats bija vērts katru moku brīdi."

Džinnija neviļus nodrebēja. „Nevil, labāk neatgādini. Tas bija tik baisi, kad tu tāds pusdzīvs atvilkies toreiz vēl uz Grifidoru torni. Mums ar Ričiju tad pagāja kāds laiks, kamēr dabūjām tevi atpakaļ pie pilnas samaņas."

Arī Harijam nebija nekāda lielā patika to dzirdēt. Viņš tobrīd kopā ar Hermioni un iesākumā arī Ronu bija bezmērķīgi gulšņājuši teltī un nīgrojušies viens uz otru, kamēr Cūkkārpā cilvēki un tai skaitā arī viņa mīļotā Džinnija bija patiešām cīnījušies dienu no dienas pret šeit iemitinājušos ļaunumu un bija aizstāvējuši cits citu un arī mazākos pirmziemniekus, kuri gan togad bija īpaši maz - visos namos kopā tikai nedaudz vairāk par trīsdesmit, kur puse no tiem tika iešķiroti Slīdenī. Bet atlikušos sešpadsmit neslīdeņus esot bijis jāsargā kā acuraugus, īpaši elšpūšus. Tur visu cieņu Ernijam - viņš neskaitāmas reizes esot izglābis mazos no vairāku stundu ilgām, neciešamām mokām. Nezvēri ne cilvēki, un tādi sludina, ka ir pārāki par citiem? Harija skatījumā pat visprastākais mājas elfs ir cēlāks radījums par tādu, kurš var tīksmināties par nespēcīga, maza bērna mokām. Iegājuši klasē, viņi visi apsēdās aiz garajiem soliem vienā garā rindā.Viņu bariņam blakus piesēdās arī Luna un Hanna ar Erniju.

Bija saradušies arī citi no Harija un arī Džinnijas gada. Harijs nolūkojies riņķī, ievēroja, ka skolēnu no Džinnijas gada šķiet aizdomīgi maz, jo atšķirībā no mikstūrām un pārvērtībām aizsardzību pret tumšajām zintīm bija izvēlējušies mācīties teju visi SĒRGu studenti, tāpēc diez kur viņi kavējas - tūlīt taču jāsākas nodarbībai. Pēkšņi Harijs atskārta un viņam vienkārši gribējas sev sadot pa pieri - viņš bija tāds idiots! Kur viņi kavējas? Viņi ir miruši, nevis kavējas! Liela daļa jau četrus mēnešus guļ zem zemes un baro tārpus. Tas pats nelaimīgais Krīvijs. Un vēl puse no kādreizējo Džinnijas draugu bariņa - bez Džinnijas dzīvs bija palicis vien Ričijs, tāpat arī no citiem torņiem viņas gada audzēkņi bija cietuši pamatīgus zaudējumus. Jo tieši pirmajā cīņas vilnī, kad miris bija arī Freds, cieta visvairāk Cūkkārpas audzēkņu - viņi bija pilni drosmes, tomēr nepieredzējuši īstas cīņas, tāpēc, protams, nāvēži viņus varēja pļaut kā zāli.

„Laba diena, SĒRGu studenti!" klasi uzrunāja kāda nedaudz čērkstoša balss, izraudama Hariju no skumjajām pārdomām. Viņš toreiz bija redzējis tos piecdesmit kritušos, tomēr tagad, kad dzīvajo rindās bija tik acīmredzami robi, apziņa, ka tik daudzi bija krituši tieši viņa dēļ; viņa dēļ, jo Harijs nebija spējis laikus atrast to sasodīto diadēmu... Un viņš diadēmu ne tikai nebija spējis atrast laikus, bet pat, ļoti iespējams, nepavisam nebija atradis īsto diadēmu, tātad savu darbu viņš nemaz nebija paveicis, un kritušie skolas biedri savu dzīvību bija atdevuši velti...

Profesoram, kurš bija tērpies atturīgās, tumši zilās drānās, par atbildi Harijam apkārt atskanēja sveicinoša balsu murdoņa.

„Iesākumā iepazīstināšu ar sevi - esmu Džons Čāgonens - šobrīd Cūkkārpas aizsardzības pret tumšajām zintīm pasniedzējs un ministrijas aurors," vecīgais burvis pastāstīja ar manāmu stingrumu balsī. „Nenoliegšu, ka es šeit atrodos ne tikai, lai jūs mācītu, bet arī lai aizsargātu, ja nu gadījumā rastos tāda nepieciešamība. Cerēsim gan, ka nekas tāds tomēr nenotiks," pēc īsa mirkļa aurors gan vēl piebilda. Pārlūkojis visus SĒRGu studentus, viņš ievaicājās: „Paceliet, lūdzu, rokas, kuri no jums piedalījās Cūkkārpas kaujā?"

Klasē lielākā daļa skolēnu pacēla roku, vienīgi slīdeņu stūrī to bija gaužām maz.

„Tas sesks vēl ceļ roku," Rons blakus noņurdēja, kolīdz bija ievērojis Malfoja pacelto plaukstu, „Šis esot piedalījies kaujā, phe, - ja par to var nosaukt to, ka viņš stāvēja mums ceļā un taisīja sūdus."

„Bet kaujas vietā viņš bija un pēc tam pret mūsējiem tomēr necīnījās," Harijs iebilda.

„Tā, labi, labi," profesors noteica, un Ronam neradās iespēja ko atcirst pretī, „redzu, ka to, kas ir kauja, lielākā daļa no jums jau ir iepazinuši. Diemžēl. Un vēl vairāk žēl, protams, ir to biedru, kuri varonīgi ir krituši kaujā pirms četriem mēnešiem," Čāgonens, to pateicis, beigās grūtsirdīgi nopūtās.

Ieturējis nelielu klusuma brīdi, viņš atkal ierunājās: „Un tagad paceliet, lūdzu, rokas tie, kuri šobrīd izjūt uzvaras prieku."

Kaut arī Harijs zināja un pat juta, ka, cīnoties ar Voldemortu, bija paveicis teju neiespējamo, un šīs cīņas dēļ mira tik daudz cilvēku, gan labās puses cīnītāju, gan nāvēžu, lai šobrīd visiem patiešām klātos nesalīdzināmi labāk, nekā tas bija, teiksim, pirms pusgada, Harijs tik un tā nekādi nespēja piespiest sevi justies kā uzvarētājs. Vēl nemaz nerunājot par nesenajām aizdomām, ka viņš nemaz nebija līdz galam uzvarējis, bet varbūt bija vien tikai sagādājis īslaicīgu atelpu un prieku, kas varēja būt pavisam mānīgs. Tā prātodams, puisis palūkojās riņķī, bet rokas kautrīgi bija pacēluši vien retais - daži mazpazīstami kraukļanagi un elšpūši. Slīdeņi visi kā viens sēdēja acis nodūruši, bet grifidori un citi viņa gada kraukļanagi un elšpūši skuma par saviem zaudētajiem biedriem.

„Un, lūk," atkal ierunājās profesors pēc brītiņu ieturētas pauzes, „tagad jūs zināt, kāds ir karš." Klasē noskaņa bija kļuvusi pagalam sērīga un drūma. Kaut kādu neizskaidrojamu iemeslu dēļ šķita, ka skumjas izplatās visapkārt, iesūkdamās iekšā, un, Čāgonenam ierunājoties, tika tūdaļ nolaistas arī tās nedaudzās rokas. „Karā arī pēc uzvaras prieks ir īslaicīgs, tas ir un pāriet, bet beigās paliek tikai sāpes, jo nav iespējams sasniegt uzvaru bez upuriem un zaudējumiem. Un šobrīd es varu izteikt līdzjūtību, ka tieši jums bija jāziedo savas skaistās jaunības dienas kaut kam tik melnam un drūmam. Teikšu godīgi - reti kuram cilvēkam visa mūža laikā sanāk izdzīvot tādas ciešanas, kādas katrs no jums ir pārdzīvojis pēdējā gada laikā. Šeit vairums ir zaudējuši kādu sev tuvu cilvēku - māti, tēvu, mīļu klasesbiedru vai kādu citu draugu."

Harijam pašam jau acīs sāka riesties asaras, atceroties vispirms Hedvigu, Tramdānu, Dobiju... Un vēl Freds... Un Vilksonu pāris... Viņi visi bija pelnījuši garu, skaistu mūžu. Un Vilksoniem taču vajadzēja redzēt, kā uzaug mazais Tedijs...

Puisis paraudzījās griestos, cerēdams, ka nesāks tecēt asaras - pirmā nodarbība profesionāla aurora priekšā, un viņš jau raudās kā mazs bērns - diez vai tas būtu labākais iespaids, ko atstāt. Mēģinādams paslepus nosusināt asaras ar pirkstu galiem, Harijs pamanīja, ka Hannai pār vaigiem nevaldāmi tecēja asaru tērcītes, kuras viņa izmisīgi centās noslaucīt ar piedurkni, līdz Ernijs no zila gaisa uzbūra glītu mežģīņu mutautiņu un padeva to viņai.

„Tāds ir karš, tas vienmēr nes sāpes un postu. Un tāpēc esam mēs, aurori, kas dara visu iespējamo un neiespējamo, lai jebkuram kā burvju, tā vientiešu pasaules iedzīvotājam šādas sāpes un pārdzīvojumus aiztaupītu. Vai no jums šeit ir kāds, kurš savu nākotni apsver saistīt ar aurora karjeru?" Čāgonens pēc savas runas ievaicājās.

Harijs pats tūdaļ pacēla roku, to blakus darīja arī Rons, un vēl šur tur klasē varēja manīt vairākas paceltas rokas.

„Lieliski, lieliski," Čāgonens noteica, nu savu skarbo sejas grimasi savilcis drusku maigāku nelielā smaidā. „Izskatās, ka nākamajā mācību gadā uz auroru apmācībām pieteiksies tik, cik pēdējos desmit gados kopā ņemot. Ā, un roku ir pacēlis arī Potera kungs. Man jau gan bija licies, ka jūs mokas un asinis būsiet redzējis pietiekami līdz mūža galam bet, protams, priecājos, ka tāds ir jūsu noskaņojums," profesors piebilda, nu jau uz mirkli atplaucis kārtīgā smaidā.

Harijs tikai piekrītoši palocīja galvu un lēnām nolaida roku.

„Katrā ziņā tiem, kas nopietni apsver iespēju kļūt par auroriem, ir jāņem vērā, ka šādi notikumi jums kļūs ja ne gluži par ikdienu, tad ar sāpēm un zaudējumiem nāksies saskarties regulāri un, kā likums, tas notiks daudz biežāk nekā jums patiktos. Šajā ziņā jums ir priekšrocība - jūs esat guvuši vairāk nekā pietiekamu priekšstatu, kas notiek burvju kaujas laikā un ar kādām briesmām ir jāsaskaras, kamēr nenotiek aktīvas sadursmes. Es ceru, ka šeit nevienam no jums vairs nav pasakainas iedomas, ka, izmācoties par auroru, jūs nokļūtu gluži vai supervaroņa godā, kas jums atnesīs slavu un bagātību. Ar šādiem jauniem censoņiem man ir nācies tikties apmācību kursos, un diemžēl, diemžēl sastopoties ar reālu cīņu un tās ēnas pusēm, tie sapņainie nabagi pārlūst kā sērkociņi. Tāpēc ņemiet vērā, ka par auroru jums ir jākļūst tikai tad, ja tas patiešām ir jūsu aicinājums, jo ir jārēķinās ar zaudējumiem, sāpēm un galvenokārt neveiksmēm, kas jūs var vajāt ik uz stūra. Tāpēc šim darbam ir nepieciešamas ne tikai ārkārtīgi plašas zināšanas, prasmes un fiziskā sagatavotība, bet jābūt arī izturīgam veselajam saprātam. Pie tam burvji mēdz būt pat ļoti lieli savādnieki - un aurors nekad nevar zināt, ar cik prātam neaptveramiem pārsteigumiem un pat šausmām var nākties sastapties, dodoties šķietami pavisam vienkāršā uzdevumā. Un tāpēc pati pirmā mācība gan auroriem, gan jebkuram cilvēkam, kam iznāk sastapties ar tumšajām zintīm vai vispār ar jebko citu neparastu ir... Varbūt ir kāds, kas man to jau var pateikt?" profesors stingri noprasīja.

Harijam jau gluži vai ausīs nosēca kāda labi pazīstama, bet sen nedzirdēta balss. „Pastāvīga modrība!" puisis tūlīt paziņoja klasei, izteikdams to vienlaikus ar Ronu.

„Pareizi, jaunekļi," Čāgonens atzinīgi uzslavēja. „Un tu būtu Rons Vīzlijs, vai ne?"

Rons pamāja ar galvu, piekrītoši nomurminādams.

„Tieši tā, nekas nav svarīgāks par pastāvīgu, neatslābstošu modrību. Jo ienaidnieks nekad neguļ. Arī viņš ir nepārtraukti uzmanīgs un lieliski prot burt, tāpēc auroram vienmēr jābūt līmenī un nomodā," pasniedzējs paskaidroja.

„Bet neuztraucieties tik ļoti," Čāgonens vēl piebilda, kad klasē bija iestājies vai kapa klusums. „Šogad mums nav uzdevums stāties pretī tumšajiem burvjiem, bet gan vienīgi SĒRGu pārbaudījumiem mācību gada beigās."

Tālāk pasniedzējs izklāstīja saviem audzēkņiem, ka viņa nodarbībās vispirms tiks īsi apskatīta teorija un tad notiks apjomīgas praktiskās nodarbības, lai apgūtu nepieciešamās prasmes lāstu likšanā un uzlaušanā, aizsardzības burvestībās - aktīvās un pasīvās, tumšo radījumu zinībās, aizstāvju uzburšanā un pašās beigās, ja tam atliks laika, - mikstūru izmantošanā aizsardzības un ļaundarību atklāšanas nolūkos.

„Spriežot pēc mācību gada plāna, jums nāksies nopietni pastrādāt. Un tā kā jūs esat septīta gada studenti, tad ar teorijas studijām jums galvenokārt nāksies nodarboties pašiem. Es sagaidu, ka jūs ieradīsieties uz manām nodarbībām jau sagatavojušies, lai varam pietiekami daudz laika veltīt praksei," Čāgonens paziņoja. „Tātad - uz nākamo nodarbību jums jāizlasa par dažādiem lāstu veidiem. Vispirms sāksim ar lāstu uzlikšanu. Lieliski būtu, ja jūs patrenētos atcerēties vienkāršākos lāstus no iepriekšējiem mācību gadiem. Tad pagaidām ar to mēs varētu savu pirmo nodarbību arī noslēgt. Vai kādam ir kādi jautājumi?" profesors beigās pajautāja.

Protams, ka bija jautājumi, taču ne jau par to, kā uzlikt kājsējas vai mantsardzes lāstu. Jautājumi, saprotams, bija par to, vai ir noķerti pagrīdes vilkači, jautāja kāda meitene no Džinnijas gada. Čāgonens atbildēja, ka lieta virzoties uz priekšu un viņiem jau esot sadzītas pēdas, vēl tikai jātiek galā ar mītnei uzlikto aizsardzību.

„Un vai Kašķe ir notverts?" gribēja zināt Liza, kraukļanaga meitene no Harija gada, kas labi spēlēja kalambolu.

„Arī pie tā strādājam, mums ir zināms, ar ko Kašķe kopā uzturas, tas ir tikai laika jautājums, līdz arī viņš tiks notverts kopā ar Svešovski, tāpat kā tika noķerti Selvini," Čāgonens apstiprināja.

„Un kā ar pašu Svešovski?" Harijam blakus rūgti ievaicājās Rons.

„Svešovskis vēl gan ir brīvībā, bet, kā jau tikko teicu, esam sadzinuši pēdas Kašķem, par kuru mēs zinām, ka viņš uzturas kopā ar Svešovski. Domāju, ka tad, kad būsim dabūjuši rokā Svešovska pakalpiņus, tiksim klāt arī viņam pašam, un jūsu mamma varēs atkal justies droši," Čāgonens apgalvoja, līdzjūtīgi pasmaidījis.

Atskanēja vēl daži jautājumi par citiem vēl nenotvertajiem nāvēžiem, līdz drīz vien noskanēja zvans, kas vēstīja par nodarbības beigām.

Ejot ārā no klases, viņam blakus noskurinājās Nevils: „Brr, šī nu gan bija tāda baisa un drausmīgi sērīga nodarbība. Bet beigās es vismaz sapratu vienu, ka tomēr visu mūžu es negribētu cīnīties pret tumsas spēkiem. Es labāk gribētu nodarboties ar ko priecīgāku, piemēram, herboloģiju. Bet tev, Harij, visu cieņu ka tiešam esi apņēmies to turpināt. Ko mēs bez tevis darītu?" Nevils viņam skumji uzsmaidīja.

Harijam pašam šķita, ka kaklā būtu skāpis kamols, kas aizsprostoja visus vārdus tā, ka neko vairs nevarēja dabūt pāri lūpām.

„Nodarbība nu ir galā. Ko darām ar Trofeju zāli? Vai vēl tur atgriežamies?" Hermione ievaicājās, novērsdama Harija domas no bēdīgās noskaņas.

„Es domāju, ka vajadzētu vēl izmēģināt tevis ieteikto izklaudzināšanu. Vai tu gribēji darīt ko citu?" Harijs pajautāja meitenei.

„Es skatos, ka mājasdarbi sāk krāties pamatīgā čupā. Vēl nemaz neesmu tikusi galā ar mikstūrām, vēl jāatkārto pārvērtības, tad mums šorīt aritmantikā uzdeva izrēķināt savas dzīves virzību līdz Ziemassvētkiem un tagad Čāgonens lika izlasīt teoriju par dažādiem lāstu veidiem, un rīt man vēl ir jāierodas uz tikšanos ar Maksūru," Hermione sīki un smalki uzskaitīja darāmos darbus. Harijs viņu varēja saprast - protams, ka viņa vēlējās noturēties līmenī mācību ziņā, un diemžēl visām lietam vienkārši nepietika laika.

„Klau, tu jau esi daudz palīdzējusi. Domāju, ka ar izklaudzināšanu varēsim tikt galā arī bez tevis," Harijs mierināja draudzeni.

„Tiešām iztiksi bez manis? Man patiešām vajadzētu sākt gatavoties nākamās nedēļas nodarbībām," Hermione rādījās drusku iepriecināta, bet tad pēkšņi vēl kaut ko iedomājās. „Vispār jau jums arī vajadzētu domāt, pa kuru brīdi sākt pildīt mājasdarbus."

„Tam mums taču vēl ir sestdiena un svētdiena," Rons viņu mierināja.

„Tad es došos uz bibliotēku. Ja nu izdomājat kaut ko tādu, kur vajag mani, tad zināt, kur mani atrast," meitene noteica, piemiegusi draugiem ar acīm. Arī Nevils un Luna nolēma šobrīd doties līdzi Hermionei, tā nu viņu trijotne nogriezās sāņus gaitenī, bet Rons, Harijs un Džinnija turpināja savu ceļu uz Trofeju zāli.

Pēc četrām stundām, izklaudzinājuši griestus un vēl arī visas citas malas, viņi atkal satika Hermioni un Nevilu pie vakariņu galda.

„Kaut ko izdevās uziet?" Nevils ieprasījās.

„Itin neko," Rons drūmi atbildēja.

„Vienīgi sataisījām troksni," Harijs noteica, krāmēdams sev uz šķīvja kartupeļu biezputru.

„Ā, jā - nākot šurp mums Gandrīz-Bez-Galvas Niks jau sāka prašņāt, ko mēs tur darāmies tajā Trofeju zālē," Hermione ieteicās.

„Un ko tu atbildēji?" Rons pavaicāja, bet pēc tam iebāza mutē kārtīgu kumosu ar sutinātiem burkāniem. Hermione pie sevis pasmīnēja - viņai bija izdevies panākt, ka Rons vairs nemēģināja vienlaikus ēst un runāt. Vismaz viņas klātbūtnē nē.

„Teicām, ka ejam apbrīnot Harija statuju," meitene pasmējās. Harijam par to gan nekādi smiekli nenāca. Viņš tikai ēda savas vakariņas, kuras arī šovakar lieliski garšoja. Varbūt gardais ēdiens tiešām bija Mokšķa nopelns, varbūt viņam drīz savu kalpu vajadzētu virtuvē apciemot?

Sarunas turpinājumā meitene atstāstīja, ko viņa bija paspējusi izdarīt bibliotēkā un aicināja arī draugus sākt ķerties klāt saviem mājasdarbiem. Paēduši vakariņas, viņi piecatā sāka ceļu, lai dotos atpakaļ augšā uz Grifidoru torni, kur gribēja paņemt lieku pergamentu un rakstāmpiederumus, kas būs vajadzīgi mājasdarbu pildīšanai.

Spriezdami, vai vēl kaut kaut kas ir palicis neizmēģināts Trofeju zālē, viņi nogriezās pa ierasto ceļu otrajā stāvā uz gobelēna pusi, aiz kura augšup veda kāpnes. Nevils, prātodams, par redzētajām trofejām pēkšņi paklupa.

„Sasodīts, atkal tas joku pakāpiens! Mūždien aiz tā aizķeros," Nevils nosodījās, kad Džinnija, kopā ar Hariju soļodama viņam blakus, bija paspējusi satvert draugu aiz rokas.

„Tāda štrunta peļu ala, bet kājām vietas pietiek, kur iemukt," Džinnija apstiprināja.

Pēkšņi Harijam iešāvās prātā kāda doma. „Ja jau vietas pietiek kājai, varbūt tur ir vietas arī vēl kam citam?"

Arī Rons un Hermione, sejā rādīdamies nedaudz satraukti, palūkojās uz Hariju, tad uz tā saucamo joku pakāpienu.

„Bet vai Voldemorts bija tāds jokdaris, lai slēptu savu dārgo dvēseli pakāpienā? Saproti, to taču visi mīdītu ar kājām," Hermione mazliet skeptiski noteica, piesteigusies pie savādi tukšā pakāpiena.

„Bet neizmeklēt to būtu stulbi," Rons iebilda, arī piebiedrojies klāt pārējiem.

„Spīžo," Harijs noteica un centās ielūkoties zem pakāpiena, taču gaismu tas laist cauri negribēja, tāpēc zem tā neko nevarēja saskatīt, un citādi tas rādījās kāpņu pakāpiens kā pakāpiens.

„Vispār, kam te tāds joku pakāpiens bija vajadzīgs?" Rons īgni ieprasījās.

Harijs izmēģināja iebāzt spīdošo zizli iekšā pakāpienā - tas izdevās itin viegli, jo apakšā bija tukšums un brīva telpa, taču saskatīt tik un tā neko nevarēja. Harijs tad pamēģināja tur iebāzt roku un pačamdīt apkārtni. Tā iztaustoties, meitenes pēc kāda brīža vaicāja, kas tad tur ir.

„Nevar īsti saprast. It kā tepat apakšā arī ir tāda akmens grīda un tad uz priekšu ir it kā kāpiens uz leju, bet tālāk nevaru sataustīt," Harijs nosvīdis atbildēja un izrāva roku ārā - tā bija aplipusi ar zirnekļu tīkliem, kurus puisis veikli nopurināja un nobrucināja nost no rokām.

„Tātad diadēma tur apakšā nebija," Hermione secināja.

„Bet ja nu tur vēl tālāk tajā tukšumā kaut kas ir?" Džinnija ieminējās.

„Tikai kā tam var tikt klāt?" Nevils skaļi ieprātojās.

„Tā, pamēģināsim saprast, kas tad tur varētu būt paslēpts," Hermione apņēmīgi noteica, savilkusi uz augšu mantijas piedurknes.

Tajā brīdī pavērās gobelēns, un pa kāpnēm augšup vēlējās uzkāpt bariņš jaunāku grifidoru. Viņi kautrīgi pasveicināja kāpņu vidū stāvošos jauniešus un aizsteidzās tālāk.

„Hermione, tikai dari to ātri. Pēcvakariņu laiks varbūt nav tas piemērotākais brīdis, kad te ilgi stāvēt un burties," Džinnija mudināja draudzeni.

„Jā, protams," meitene noteica un tad izmēģināja savu iemīļoto Alohomora burvestību. Nekas nenotika. „Atvervārtus!" Arī nekādas reakcijas. Tāpat panākumus nedeva arī Atklājies un Apgrieztum. Harijs izmēģināja intereses pēc nošķituma noņemšanas vārdus, taču arī tas palika bez rezultāta. Tāpat nelīdzēja arī Šurpum diadēmu. Drīz atkal nāca bariņš audzēkņu, mērodami ceļu lēnā gaitā uz Grifidoru torni astotajā stāvā.

Jauniešu piecotne nevēlējās piesaisīt sev lieku uzmanību un meta pakāpienam mieru, sačukstēdamies dodamies līdzi jaunākajiem biedriem uz sava nama koptelpu.

„Bet, Harij, ko tu tur īsti sataustīji?" Džinnija klusi ievaicājās viņam pie auss.

„Tur jau tā lieta, ka īsti nemaz pats nesaprotu. It kā otrai pusei galu nesataustīju, bet varbūt tas arī nemaz nebija tālu. Un visticamāk Hermionei ir taisnība, ka Voldemorts negribētu, lai viņa dvēseli nepārtraukti mīda ar kājām," Harijs pusčukstus atbildēja, paraustījis plecus.

Sestdienas rītā nonākuši lejā brokastīs, draugi smērēja uz maizītēm aveņu ievārījumu un sprieda par šīs dienas plāniem.

„Nu, kā tad ir - jums radās vēl kāda ideja, kā pārmeklēt Trofeju zāli?" Harijs ievaicājās. Draugi noliedzoši papurināja galvu. „Tad pamēģinām vēlreiz uziet uz Trofeju zāli, ja tur arī nekas nenāks prātā, ejam uz virtuvi?"

„Man gan tūlīt būs jāiet uz sapulci pie Maksūras," Hermione aizbildinājās, „un man nav ne jausmas, cik ilgi tā varētu iet."

„Un man vajag noķert Alīsiju un pieteikt viņai nākamnedēļ kalambola laukumu," Džinnija izklāstīja savu šodienas uzdevumu.

„Nevilu arī ņemsim līdzi uz meklēšanas darbiem?" Rons ievaicājās, paraudzījies uz puisi, kurš šorīt ēda brokastis kopā ar pārējiem viņu istabas biedriem.

„Eh, lai tak Nevils atpūšas - sestdiena tomēr," Harijs attrauca.         

Paēduši brokastis, Rons ar Hariju, atvadījušies no draudzenēm, devās augšup pa kāpnēm. Nonākuši Trofeju zālē piektajā stāvā, viņi paraudzījās riņķī, taču arī, atrodoties šeit, nevarēja iedomāties neko vairāk, ko pārbaudīt. Pabakstījušies vēl kādu laiku šur un tur apkārt, puiši, neguvuši nekādus panākumus, sāka kļūt īgni. Šķita, ka šī nodarbe ir pavisam bezjēdzīga laika šķiešana, katrā ziņā šeit atrast kaut ko vairāk par apbalvojumiem un prefektu sarakstiem nebija nekādu iespēju.

Galu galā puiši meklēšanai meta mieru un izgāja ārā gaitenī. Te drīz viņiem noraizējušies nāca pretī kādi divi pirmziemnieki.

„Paldies Merlinam, jūs esat prefekts Vīzlijs. Mēs esam apmaldījušies, jau kādu stundu klīstam apkārt," satraukti noteica mazs grifidoru puika ar tumšiem matiem un kantainām brillēm. Protams, vēl bez sava pašreizējā satraukuma Hariju un Ronu abi zēni nopētīja ar lielām, pielūgsmes pilnām acīm.

„Kas tad īsti ir noticis, kur jūs gribējāt nokļūt?" Rons vaicāja mazajam puikam.

„Mēs devāmies ceļā uz bibliotēku. Gribējām sākt pildīt profesora Gliemjraga mājasdarbu par mikstūru jaukšanu. Pirmdien mums jau būs jābrūvē pašiem sava pirmā mikstūra. Mēs negribam izgāzties," otrs puisītis paskaidroja.

„Neuztraucieties, es jūs aizvedīšu. Bibliotēka ir otrajā stāvā, bet jūs tagad esat piektajā. Ejam nu," Rons, uzmetis skatienu Harijam, sāka vest abus jaunos grifidorus bibliotēkas virzienā. Harijs tikmēr palocīja galvu, tā dodams ziņu, lai tik Rons pilda savus prefekta pienākumus; viņš var līdz virtuvei noiet arī viens pats.

Puisis lēnā garā soļoja lejup pa kāpnēm, pa laikam sveicinādams pretī nākošos skolēnus. Brokastis bija sen beigušās, un tagad Cūkkārpas audzēkņi devās kur nu kurais - citi meklēja ceļu uz bibliotēku, citi devās laukā, pagalmos baudīt silto laiku, citi mēroja ceļu uz Cūkkārpā organizētajām ārpusnodarbību aktivitātēm. Rons kā prefekts bija īpaši nopūlējies, lai nekļūtu par šaha vai jauklodīšu kluba, vai jebkuras citas pieņemamas brīvā laika pavadīšanas iespēju pulciņa vadītāju; viņam iepriekš pilnībā bija pieticis ar kalambolu un tā treniņiem. Un Harijs to labi varēja saprast - ar visām mācībām un treniņiem, un DA, viņiem savu rūpju vienmēr bija vairāk nekā vajag, lai vēl uztrauktos sestdienās par šaha spēli vai burvju kāršu kolekcionāru saietiem.

Sataustījis raupjo virsmu uz Ieejas zāles margām, Harijs pamanīja, ka tās tiešām ir izgatavotas no koka, lai aizstātu savu akmens līdzinieku, un ir prasmīgi pārvērstas, ka piegūla izlauztajai vietai pavisam gludi. Acīmredzot Maksūra šeit bija pielikusi savu prasmīgo roku. Viņam nekad nebija izdevies neko pārvērst tā, lai tas saglabātu ilglaicīgu efektu - pārvērtības prasīja īpaši uzmanīgu koncentrēšanos, tāpēc vieglākās, protams, bija šurpu turpu pārvērtības. Bet šādas - ilglaicīgas, noturīgas pārvērtības - tur bija jābūt nudien prasmīgam burvim, lai spētu saistīt ar pārvēršamo priekšmetu noturīgu maģijas spēku. Visu cieņu Maksūrai.

Kāpjot lejā pa lielajām, plašajām kāpnēm, Harijam pēkšņi prātā iešāvās kāda doma. Tik spēcīga burve kā Maksūra spēj ilglaicīgi pārvērst, piemēram, koku par margu sastāvdaļu, bet ja nu Voldemortam arī kas tāds būtu ienācis prātā - pārvērst diadēmu citā veidolā? Viņš to būtu varējis nolikt visiem acu priekšā, un neviens pat neiedomātos, kas tas ir. Diadēma varēja būt paslēpta pilī vai tās apkārtnē ne tikai jebkur, bet arī pat varēja būt pieņēmusi jebkādu veidolu! Pārmeklēt pili un teritoriju pa ik centimetram - šāds darbs prasītu gadus vai pat gadu desmitus.

Harija drūmās domas pēkšņi iztraucēja no pazemes nākoši trošņi un būkšķi.

Harijs gāja raudzīties - viņš uzmanīgi izgāja cauri durvju ailei uz pazemes kambariem un lēnā gaitā devās uz priekšu. Nokāpis lejup pa dažiem tumšā akmenī cirstiem kāpņu laidienu pagriezieniem, puisis trokšņus jau sadzirdēja skaļākus līdztekus neskaidriem uzkliedzieniem. Izgājis plašajā gaitenī, kas veda uz mikstūru klasi un slīdeņu koptelpu, Harijs ieraudzīja arī bļaustīšanās un nekārtību cēloni. Slīdeņu koptelpas gaitenī atradās bariņš slīdeņu, kur daži no viņiem turēja priekšā izstieptus zižļus, sargādami sevi ar Sargum maģisko vairogu. Tikmēr viņiem pretī, ar mugurām pret Hariju, stāvēja vismaz savi trīsdesmit pavisam jauniņi skolēni. Nu jau varēja saklausīt, ko viņi savā starpā sabļāvās.

„Tak nāciet ārā un cīnieties, jūs gļēvuļi," kāds jaunulis Harija pusē uzbļāva, izšaudams sarkanu šautru. Harijs sprieda, ka tas varēja būt Dullum, taču šautra bija vārga un drebelīga, tik tikko aizlidodama līdz pretinieku vairogam, kur tā nobira zemē kā dažas sarkanas zvaigznītes.

„Jūs liksieties vienreiz mierā? Mēs jums neko neesam nodarījuši. Laidiet tak mūs ārā," kāds slīdenis atbildēja.

„Neesat nodarījuši? Sasodītie slīdeņi, Paši-Zināt-Kā kalpi, jūs visus vajadzētu uz vietas izslēgt. Mana māsa cīnījās Cūkkārpas kaujā, bet ko jūs, nodevēji, darījāt?" vēl kāds cits no tuvākā bara uzbļāva. Harijam pienākot pulka aizmugurē, puisis pamanīja, ka šeit bija sapulcējušies galvenokārt grifidori, ja nu vēl šur tur bija retais kraukļanags un elšpūtis.

„Ko jūs varat visu laiku muldēt par tiem saviem radiem, kas kāvās Cūkkārpas kaujā? Ne mēs viņiem to likām, ne mēs kādu tur savainojām! Pagaidiet, kad mēs par šito izstāstīsim Gliemjragam," no slīdeņu puses skanēja atbilde, kad vairogus aizskāra vēl dažas drebelīgi krāsainas burvestības - šķiet, tās raidīja nemākulīgi pirmziemnieki. Bija saprotams, ka šī blokāde bija jau ieilgusi, tāpēc Harijs nolēma iejaukties un tādai nejēdzībai darīt galu. Viņš pacēla zizli un nočukstēja: „Blīkšķo!"

Gaitenī noplīkšēdams atbalsojās skaļš troksnis, un pēkšņi abas karojošās puses apcirtās, meklēdamas pēc blīkšķa avota.

„Kas te notiek?" Harijs stingrā balsī noprasīja. Viņš jutās patiešām pieaudzis, stāvēdams starp mazā auguma bērniem.

Ieraudzījuši Hariju, grifidoru pirmziemnieki likās tādi kā sakaunējušies.

„Mēs... mēs te atnācām izskaidroties ar slīdeņiem," kāds gaišmatains puisītis atbildēja.

„Viņi mūs te bez kādas jēgas iespundēja un nelaiž tālāk!" no slīdeņu puses tūlīt nekavējās sūdzīga balss, kurai piebiedrojās apstiprinoša murdoņa.

„Bez jēgas? Vakar, kad pirmā nedēļa nemaz vēl nav galā, jūs jau atkal sākāt plānot kādas slīdeņu neģēlības! Mūsu brāļi un māsas maijā necīnījās tādēļ, lai šiten tādi slīdeņi mums bojātu dzīvi," šoreiz deva pretī kāda melnmataina meitene.

„Tā, tā, visiem tagad jānomierinās!" Harijs strikti pavēlēja, runādams pēc iespējas skaļākā balsī. „Ja es pareizi saprotu, tad jūs te tagad turat gūstā slīdeņus. Interesanti zināt, kāpēc?"

„Vakar mums bija kopīgas mikstūru nodarbības, bet tie jau viens otrs sabēra mums katlos kaut ko tā, ka viss ūdens, kas bija jākarsē, pārtecēja pāri," meitene atbildēja.

„Un kāpēc jūs neko neteicāt profesoram Gliemjragam? Vispār, kā tevi sauc?" Harijs joprojām nesaprata, kur bija problēmas cēlonis.

„Esmu Prīmula, un viņš ir Henrijs. Profesors Gliemjrags teica, ka mēs esot pārkarsējuši katlus! Bet Henrijs taču redzēja, kā viņi tur kaut ko pielej," meitene apgalvoja, palūkojusies blondā zēna virzienā. Puisītis gan rādījās nosarcis un nokaunējies. Izklausījās, ka viņš centās murmināt: „Laikam tā bija; es gan nezinu, vai tiešām; varbūt man tikai izlikās..."

„Bet es nesaprotu, kāpēc tad jūs negājāt pie profesores Sinistras un neizstāstījāt visu atgadījumu?" Harijs neizpratnē noprasīja. Slīdeņi tikmēr kurnēja par grifidoru visatļautību un to, ka viņi bez iemesla tiek aizturēti. Mazie grifidorēni tikmēr blisinājās uz Hariju ar lielām stirnas acīm. Šāda doma viņiem acīmredzot nebija ienākusi prātā. Atceroties pašam savas sākotnējo gadu nedienas un profesores Maksūras rāšanos, puisim taisni vai gribējās iesmieties.

„Tas mums, Harij, neienāca prātā," blonais puisītis Henrijs atbildēja.

„Henrij, viņš taču ir pieaudzis kungs, tev viņu pieklātos uzrunāt par seru. Vai tad mamma tev neko par pieklājību nav iemācījusi?" Prīmula draugu klusi norāja, ar elkoni iebakstījusi viņam sānā.

Henrijs kaunīgi nosarka. „Ē, ser, un vēl jūs nesen stāstījāt par Cūkkārpas kauju, un tajā bojā gāja mans brālis Maikls, un tad mēs visi sarunājām, ka jānāk tiem slīdeņiem pateikt..." zēna balss uz beigām kļuva vēl klusāka, pavisam nokaunoties par savu taisnošanos, kas sāka izklausīties arvien muļkīgāka un nepareizāka. Harijs tikai spēja stāvēt un mirkšķināt acis - nudien Hermionei bija taisnība: tiem mazajiem tiešām bija idejas. Un par to ka viņu jāuzrunā par seru, par to Harijs nesaprata - smieties vai nē.

„Tagad visi klausieties - šie slīdeņi jums neko nav nodarījuši, vismaz Cūkkārpas kaujā ne," puisis aši piebilda, kolīdz bija ieraudzījis sašutušās bērnu sejas. „Un, ja notiek kādas nejaucības klases nodarbību laikā, ir jāsaka priekšmeta profesoram vai pēcāk jāiet pie profesores Sinistras. Viņas kabinets ir astotajā stāvā, netālu no Astronomijas torņa. Šādi konfliktus Cūkkārpā nerisina," Harijs beigās pārmetoši piebilda. Slīdeņi bija nolaiduši savus maģiskos vairogus un tagad lūdza atļauju doties prom.

Grifidoru pirmziemnieki nokaunējušies pašķīrās un palaida garām slīdeņus. Harijam gan izskatījās, ka kāds glīta paskata brūnmatains zēns ar jūraszaļām acīm, garām iedams, viltīgi nosmīnēja. Var jau būt, ka šī saķeršanās tiešām nebija bez iemesla, tomēr Hariju nedaudz pārsteidza, ka grifidoru un slīdeņu sadursmes notika jau tik drīz un tādos apjomos.

Kad slīdeņi bija aizgājuši, Harijs saviem jaunākajiem biedriem deva vēl kādu rājienu: „Turklāt šāda rīcība - barā ielenkt dažus pretiniekus - itin nemaz nav grifidoru cienīga. Jums pieklātos cīnīties par taisnību un aizstāvēt nespēcīgos, nevis barā uzbrukt pāris jokupēteriem."

„Mēs tikai gribējām viņus pārmācīt... nolikt pie vietas... sodīt..." šur tur no pūļa atskanēja murmināšana.

„Ar sodīšanu Cūkkārpā nodarbojas prefekti, zēnu un meiteņu vecākie un  profesori. Pie tam jums ir ārkārtīgi paveicies, ka es neesmu neviens no viņiem, tāpēc nevaru jums atņemt punktus, tomēr, ja atgadīsies vēl kas tamlīdzīgs, es patiešām par to informēšu direktori, ka mūsu pirmā gada grifidori neprot uzvesties un apkauno mūsu torni. Tapēc lai šādas sadursmes vairāk neatkārtotos. Cūkkārpā mācīties ir pelnījis ikviens neatkarīgi no viņa asiņu tīrības vai māsu un brāļu darbiem," Harijs dusmīgi pamācīja mazākos. Nevarētu teikt, ka Harijs pats nekad nebūtu gribējis piedalīties tādā ambrāžā, tomēr šādas naidīgas sadursmes itin nemaz nebija vēlamas, turklāt visticamāk lielākā daļa no aizturētajiem slīdeņiem nemaz nebija neko noziegušies. „Un tagad visi steidzīgi pazūdiet no šejienes."

Bērniem divreiz nebija jāsaka, un pulciņš jaunāko skolēnu pagriezās un devās uz kāpņu pusi. Kad lielākā daļa bija jau pazudusi aiz tumšajām akmens sienām, kāda meitenīte ar elspūšu nozīmīti un blondiem bizēs sapītiem matiem, pēc izskata nedaudz līdzīga Hannai, uzrunāja puisi: „Harij Poter, mums šķita, ka jūs esat grifidoru pusē. Galu galā nāvēži nogalināja manu mammu un tanti, un arī jūs pats bijāt varonīgi cīnījies pret viņiem." Tad meitene pagriezās un aizskrēja ar asarām acīs pakaļ pārējiem biedriem.

Harijs bija pārāk apstulbis par šo atgadījumu, tāpēc nepaguva viņai neko atbildēt. Un ko lai arī viņš vēl teiktu? Protams, ka kaujā pret Voldemortu bija daudz kritušo un acīmredzot viņiem visiem bija palikuši sērojoši radinieki, kuros, ieraugot slīdeņus, atkal bija uzliesmojušas sāpes un dusmas. Gluži kā Čāgonens vakar bija sacījis - pēc kara uzvaras prieks drīz pāriet un paliek tikai zaudējums un sāpes.

Atkal grimdams drūmās domās, Harijs uzkāpa atpakaļ Ieejas zālē un izvilka Laupītāju karti, cerēdams pēc iespējas ātrāk uzmeklēt Džinniju. Meitene bija grifidoru koptelpā - Harijs, sekodams Laupītāju kartes norādei, bija steigšus uzskrējis augšā, Grifidoru tornī. Viņam vajadzēja satikt draudzeni vai vismaz Ronu, vai Hermioni - viņam iekšā viss tā vārijās, ka likās, ka viņš tūlīt kaut ko saspridzinās. Viņš taču bija cīnījies tieši par mieru un laimīgu burvju sabiedrību, bet še tev - tikai ceturtā diena Cūkkārpā un jau notiek plašas sadursmes ar slīdeņiem un viņš tiek apvainots nodevībā un netaisnībā.

„Lūk, kur tu esi," Harijs atvieglots iesaucās, kolīdz bija ieraudzījis draudzeni sēžam uz dīvāna tā patālāk no pārējiem. „Tu neticēsi, kas man tikko..." puisis iesāka teikt, taču pārtrauca runāt, kad bija pienācis tuvāk Džinnijai un ieraudzījis viņas seju. Tā bija aiztūkusi un acis viņai bija saraudātas, bet abas mantijas piedurknes - izmirkušas pleķainas. „Džin, kas ir noticis?" Harijs sabijies jautāja.

„Nekas tāds. Neuztraucies, Harij," viņa noteica, pasmaidījusi asarainu smaidu, un vēl pēdējo reizi apņēmīgi nosusināja acis ar piedurknes stūrīti.

„Džinnij, mīļā, es taču redzu, ka tevi kaut kas nomāc. Kas notika? Lūdzu, pasaki - vai kāds tevi apvainoja? Vai tie bija slīdeņi?" Harijs centās uzminēt, kādēļ draudzene bija tā sabēdājusies. „Nevar taču būt, ka Alīsija tev neatļāva atlasīt kalambola komandu?" Harijs pēkšņi iedomājās pavisam cita veida drausmīgu domu.

„Nē, nē, ar to viss ir kārtībā," Džinnija, asarām acīs nu jau lēnām žūstot, nosmējās un novicināja gaisā papīra lapiņu, kas gan bija gaužām nopleķojusies un nesalasāma.

„Kas tad ir noticis?" Harijs joprojām nesaprata bēdu cēloni.

„Harij, es noķēru Alīsiju pēc brokastīm, un mēs devāmies uz viņas kabinetu, tu zini - Ziemeļu torņa pusē aiz centrālā pagalma. Es pieteicu mums kalambola laukumu nākamsestdien no rīta puses. Tad mēs vēl šo to papļāpajām, un es devos uz šejieni, lai izliktu paziņojumu, bet tad..." meitene pārtrauca runāt, atkal sākdama cīnīties ar asaru straumi.

Harijs, apsēdies viņai blakus, apskāva meiteni, taču vēl joprojām nekādi nesaprata, kas tajā visā bija tik bēdīgs. Viņa piekļāva galvu Harijam pie krūtīm un mirkli vēlāk nomierinājusies turpināja savu stāstu: „Bet tad es izgāju no Alīsijas kabineta un devos uz šejieni, un ceļā es satiku... Kolinu." Harijs tikko saklausīja pēdējo vārdu.

„Kolinu?" puisis pārvaicāja. „Kādu Kolinu?"

„Krīviju," Džinnija atbildēja.

„Kolinu Krīviju?" Harijs bija gauži pārsteigts. „Bet Kolins Krīvijs taču ir miris. Džinnij, kā gan tu varēji..." pēkšņi puisis apklusa - viņš beidzot visu saprata. Kolins Krīvijs bija miris, un Džinnija varēja viņu sastapt šeit, Cūkkārpā, tikai vienā gadījumā - ja Kolins bija atgriezies kā spoks. Tagad vai viņam pašam asaras sasprāga acīs, iedomājoties par augumā sīko grifidoru ar lauvas sirdi. Viņš bija kaujā cīnījies par labākiem laikiem, par Hariju Poteru, bet tagad viņš vientuļš klīdīs pa Cūkkārpu kā spoks. Vienīgie biedri viņam visu atlikušo pasaules mūžu būs citi Cūkkārpas spoki.

„Viņš teica, ka esot šeit atgriezies, jo esot vēlējies par katru cenu cīnīties ar pretiniekiem, viņš nebija gatavs padoties pat nāvei. Un tagad viņš spoka veidolā klīst apkārt pa pili, viņš šobrīd esot tīri prie-priecīgs, jo Vol-voldemorts ir uzveikts," meitene runādama šņukstēja, uz beigām vairs nespēdama skaidri izsacīt savu domu.

Jaunieši kādu brīdi sēdēja apkampušies, apdomādami nabaga mazā drosminieka likteni. Tā sēžot, viņi galu galā nomierinājās un iesāka prātot, ko šodien varētu darīt tālāk. Kad Džinnija bija savaldījusi savas asaras, viņa paņēma jaunu, tīru lapiņu un uzrakstīja no jauna aicinājumu, lai iespējamie kalambola komandas biedri nākamsestdien no rīta pulksten deviņos pulcējas kalambola laukumā. Kad meitene paziņojumu sprauda pie dēļa, atvērās portreta caurums un, ēzdams eklēru, koptelpā ienāca Rons.

Sasveicinājies ar māsu un savu labāko draugu, viņš nosēdās dīvāniņā un tikko paspēja ieprasīties, ko viņi tādi, it kā tikko piparvelnus būtu saēdušies, kad jau atkal atvērās portreta caurums un pa to ielīda Hermione. Rons pacēla sveicinādams roku un ar otru iebāza atlikušo eklēra galu mutē. Viņš piedāvāja eklērus arī pārējiem, kolīdz Hermione bija pienākusi klāt viņu trijotnei.

„Vismaz ar Maksūru un Malfoju tiktāl nu būtu galā," viņa nopūtusies atkrita dīvānā, bet, novēcinājusi roku, atteicās no eklēra. „Redzu, ka tu gan laikam esi bijis virtuvē," meitene komentēja, ar vieglu nepatiku noskatījusi puiša šokolādē nosmērētos pirkstus.

„Kā tad, ka biju - tie eklēri viņiem ir dievīgi," Rons sajūsminājās. „Bet, kur tu, Harij, biji pazudis? Tu taču izgāji pirms manis," Rons gribēja zināt.

Harijs draugiem ātri atstāstīja par atgadījumu pie slīdeņu koptelpas. Meitenes izskatījās šokētas, bet Rons, nodūris acis zemē, rādījās gluži vai nokaunējies.

„Tā laikam ir mana vaina," draugs atzinās. Saņēmis no saviem biedriem neizpratnes pilnos skatienus, Rons paskaidroja sīkāk: „Kad mēs ar Nevilu pirmajā vakarā palikām te, mēs spriedām, kurš ko kaujā ir izdarījis un, ejot projām, sākām runāt, ka slīdeņi jau nu gan neko jēdzīgu nav izdarījuši. Un es Nevilam smejoties izmetu, ka šie par to būtu pelnījuši dabūt pa biksēm. Laikam jau mazie to būs dzirdējuši un ņēmuši par pilnu. Bet es to tak nebiju domājis burtiskā nozīmē."

„Ron, tas nozīmē to, ka pirmziemnieku kātbūtnē tev rūpīgāk jādomā, ko tu saki. Viņi tomēr tevi uztver kā autoritāti," Hermione zinoši paskaidroja.

„Kā autoritāti?" Rons, neticēdams savām ausīm, atkārtoja Hermiones teikto, tad pats sev par spīti uzlocīja lūpu kaktiņus smaidā.

„Protams, ka tie mazie tevi uztver kā autoritāti, viņi mūs visus uzskata par paraugu un ieklausās ikvienā mūsu izteiktajā vārdā, tāpēc ir jādomā, ko runājam," Hermione strikti noteica, uzlūkodama Ronu.

„Autoritāte - bet es taču neko tādu, jūs abi jau visu," Rons iesāka klusi pie sevis purpināt.

„Ron, tu būtu tīri patīkams, ja vienreiz iemācītos novērtēt to, ko tu esi paveicis. Tieši tu izglābi Hariju no tā ezera, tu sacirti Slīdeņa medaljonu -" Hermione uzskaitīja drauga varoņdarbus, bet viņš tikmēr iebilda: „Un aizgāju no jums prom kā tāds gļēvs pakaļa." Hermione par to nelikās zinis, bet tikai turpināja saukt drauga varoņdarbus: „Tieši tu izdomāji par ilkņiem Noslēpumu kambarī, un tieši tu varēji to atkal atvērt, lai mēs varētu iznīcināt horkrustu Elšpūša biķerī un, nemaz nerunājot par to, ka tu Cūkkārpas kaujā varonīgi cīnījies un kopā ar Nevilu pieveici Pelēci. Par to vien tev visa burvju sabiedrība var būt mūžīgi pateicīga," Hermione beidza savu slavas dziesmu Ronam un ar tādu kā lepnumu, tādu kā žēlumu noraudzījās uz draugu, kuram šobrīd bija nedaudz piesarkušas ausis.

„Teic viens cilvēks," Hermione vēl smīnēdama piebilda, „tu viņu paslavē - šis sāk mulst un gvelzt visādas muļķības, pamēģini viņam aizrādīt - šis uzpūšas kā zemeņu uzpūtenis."

Džinnija iespurdzās par Hermiones piebildi. „Jā, zemeņu uzpūtenis tiešām varētu būt precīzākais apzīmējums - sapūšas liels un sarkans." Tagad iesmējās arī Harijs un Hermione.

„Varbūt tomēr beigsiet mani apsmiet? Jūs abi labāk izstāstiet, kas jums te notika, kāpēc paši bijāt tādi sarkani?" Rons noprasīja, un tagad viņa lūpu kaktiņš izsmējīgi uzliecās. Bet tad viņš iedomājās, ka varbūt to nemaz negrib zināt. „Ē, protams, ja tas nebija nekas dziļi personīgs."

Harijs ciešāk apskāva Džinniju, un meitene saņēma dūšu un draugiem izstāstīja par Kolinu. To uzzinot, uzjautrinājums acumirklī pazuda gan no Rona, gan no Hermiones sejas.

Vēl kādu brīdi gremdējušies atmiņās par Kolinu, draugi atskārta, ka tuvojas pusdienlaiks, tāpēc bija jātaisās iet lejā. Ceļā uz pusdienām Hermione vēl izstāstīja, kā bija pagājusi sapulce pie Maksūras, kur galvenokārt viņai un Malfojam tika izstāstīti standarta zēnu un meiteņu vecāko pienākumi. Vēl Maksūra esot teikusi, ka Vajadzību istaba šogad esot norobežota un viņiem tūlīt esot jāziņo, ja tur sāk notikt kaut kas aizdomīgs, un ziemas brīvlaikā esot plānoti tās sakopšanas darbi. Vēl viņa ar Malfoju esot norīkota arī reizi nedēļā izstaigāt pils apakšējos stāvus, lai izķertu pēdējos bubuļus, un nākamā sanāksme būšot pēc mēneša, kad arī viņu un Malfoju norīkošot uz nakts dežūrām reizi mēnesī, sestdienu vakaros.

Apsēdies pie pusdienu galda un sācis tiesāt ceptus kartupeļus ar vistas gaļu, Harijs atcerējās, ka Rons bija nogājis viens pats uz virtuvi. „Klau, tu biji lejā, virtuvē - tur kaut ko uzzināji?"

„Neko īpašu. Mokšķis tiešām ir uzņēmies vadību gatavot ēst. Apjautājos par diadēmu, bet šie teicās, ka zinot tikai to, kas Kraukļanagas tornī ir uz galvas tai statujai," Rons pastāstīja, ko bija noskaidrojis.

„To es pats arī esmu redzējis - tā ir no akmens, izkalta staujai uz galvas. Un to, kā tā diadēma apmēram izskatās, to mēs jau tāpat zinām," Harijs noteica un iedzēra sulas malku no glāzes.

„Tad viņi pastāstīja vēl kādu interesantu lietu - Maksūra šiem esot lūgusi, lai ziņo par jebko, kas viņiem liktos neierasti," Rons, pieklusinājis balsi, noteica.

„Domā, ka viņi kaut ko zina par to, ko mēs meklējam?" Harijs, nedaudz sabijies, ievaicājās.

„Nezinu," Rons atteica, ēzdams kartupeļu biezputru ar speķa mērci.

„Man drīzāk ir aizdomas," Hermione ieminējās, „ka Maksūra vienkārši ir gudrāka par lielāko vairumu cilvēku."

„Viņa droši vien nojauš, ka viss vēl nav norimis, ka vēl var izcelties visādas nekārtības," Džinnija vēl piebilda.

„Labu apetīti," kāds noteica, pienācis viņiem klāt. Tā izrādījās Lavendera - viņa apsēdās blakus Džinnijai, iepretī Ronam. Meitenes viena sejas puse izskatījās savādi gluda, un tālāk uz kakla šur tur varēja manīt rētas, kuras viņai nebija izdevies kārtīgi nomaskēt ar kosmētikas līdzekli. „Žēl, arī šodien pusdienās nav asiņainais steiks," meitene skumīgi novilka. „Kā nāk pilnmēness, tad uz tiem man sarodas īpaša kāre. Parīt būs pavisam traki."

„Kā tev vispār ir pilnmēness laikā? Manu brāli arī Pelēcis saplosīja, tad pilnmēness naktīs viņš nevar gulēt," Rons ieminējās.

„Tas, ka nevar pagulēt, - tas būtu maigi sacīts. Sajūta tāda, it kā visas malas tā kā kņudētu, kā sāpētu, it kā kājas un rokas lēnām rautos ārā no ķermeņa," Lavendera viebdamās atklāja, neērti izlocījusi pikstus, pēc tam tos savilkdama dūrē.

„Un kaut kādas zāles pret to nav dabūjamas?" Džinnija ievaicājās, patiešām juzdama līdzi meitenei. Viņa atcerējās, kā savulaik sākumā pēc sakošanas bija mocījies Bils, tāpēc labi varēja iedomāties, kā aptuveni izpaužas Lavenderas simptomi.

„Teorētiski var dzert to pašu Vilksērgas mikstūru, bet Diagonalejas aptiekās tā praktiski nav dabūjama, vismaz ne manam maciņam," Lavendera noteica, sērīgi nopūzdamās. „Dzirdēju, ka Malfoji tagad taisoties pievērsties aptieku biznesam, varbūt tad pie viņiem man būs cerība to dabūt par paceļamu samaksu."

„Tiešām Malfoji taisās atvērt to aptieku?" Rons pasmīnējis noprasīja.

„Kaut kas jau viņiem būs jādara, ja reiz viņiem ir aizliegts apgrozīties Ministrijā un visās citās valdēs," Hermione paskaidroja. „Gan jau ar viņu sakariem nebūs grūti ievest retākas sastāvdaļas retākām mikstūrām, lai tās šeit varētu pārdot par labu naudu."

„Klau, bet kas tiem mazajiem šodien lēcies? Viņi tak nepārtraukti sačukstas un skatās uz mums," Lavendera pamanīja. Harijs viņai ātri paskaidroja, kas šorīt bija noticis pazemes tuneļos pie slīdeņu koptelpas.

„Ak tad tā. Nu ja - viņi jau no jums īpaši nenolaiž acis, bet arī mūs, pārējos DA biedrus, neliek mierā ar jautājumiem par pašu kauju un Vajadzību istabu un ir gatavi man sekot ik uz soļa," Lavendera sūdzējās. „Tāpēc nemaz nav nekāds brīnums, ka šie arī varētu būt sadomājušies tēlot varoņus," meitene drūmi secināja, pēc tam iedzērusi ķirbju sulu.

„Tak gan jau šie norimsies," Džinnija vienkārši noteica.

„Stap citu - Pīvzu jums ir tagad sanācis sastapt?" Lavendera, šķībi smīnēdama, ieprasījās. Draugi papurināja galvu. „Man gadījās viņu satikt trešajā stāvā. Varat iedomāties, šis palicis pat gandrīz paklausīgs, viņš tur palīdzēja Filčam svečturos nomainīt sveces."

„Ko?" Rons ieprasījās iesmējies.

„Jā, Maksūra esot apstiprinājusi Filča prasību padzīt Pīvzu, ja viņš turpinās graut Cūkkārpas lietas," Lavendera paskaidroja. „Tad nu šis tagad cenšoties uzvesties īpaši labi. Vismaz attiecībā pret skolas inventāru."

„Bet tos pirmziemniekus viņš gan vēl varētu pamocīt," Rons smīnēdams piebilda. Hermione par to sašutusi iebilda: „Ron!" Džinnija un Harijs gan tikai pasmīnēja.

 

* * *

 

Jaunieši vēl joprojām sēdēja bibliotēkā, gatavodami mājasdarbus. Harijs pēc pusdienām kopā ar Džinniju, pļāpādams niekus, bija pastaigājies tāpat vien pa Cūkkārpu, un pēc tam viņi bija izmetuši līkumu arī pa tuvāko apkārtni. Daļēji puisis gribēja tāpat paklīst pa pili, cerēdams, ka varbūt paveiktos pamanīt kaut ko nudien neparastu, kas palīdzētu diadēmas meklējumos; bet galvenokārt viņš vienkārši gribēja pavadīt kādu laiku kopā ar Džinniju. Pēc tam visi paēduši vakariņas bija devušies pildīt mājasdarbus.

Harijs šobrīd lauzīja galvu, kā lai izpilda Gliemjraga uzdevumu un atrod, kā iegūt uguns elementu, no kura pēcāk izvilkt esenci. Nevienā mikstūru grāmatā īsti nebija rakstīts, kā tādu iegūt - tikai kā izmantot. Un arī Hermione, mīklaini smaidīdama, tikai noteica, ka viņam tas šoreiz būs jāizdomā pašam, pati tikmēr rēķinādama plašas tabulas.

„Vē, trijnieks," viņa saviebusies noteica.

„Izklausās slikti. Hermione, ko tas īsti nozīmē?" Rons ievaicājās.

„Es tagad rēķinu skolas un mūsu skaitļus notikumu virzībai līdz Ziemassvētkiem, un es ieguvu trijnieku. Numeroloģijā tam ir nestabilitātes nozīme," Hermione paskaidroja.

„Nestabilitāte tiešām izklausās slikti," Džinnija drūmi piekrita Rona izteikumam, lasīdama Augstāko pārvērtību rokasgrāmatu.

„Par to jau es šodien pārliecinājos - gan jau šodienas sadursme starp grifidoriem un slīdeņiem nebūs pēdējā," Harijs piebilda, kā paredzēdams, ka šis trimestris nemaz jau tik mierīgs un bezrūpīgs nebūs.

 

* * *

 

Turpretī svētdiena bija pagājusi gaužām mierīgi, vien Hermionei un Ronam vajadzēja izšķirt kādu strīdīgu trešgadnieku pārīti, kas koptelpā sāka taisīt traci, bet Nevilam nācās nepārtraukti turēties blakus Harijam un Džinnijai, jo citādi Romilda viņu gaidīja vai ik uz stūra, te lūgdama aizlienēt spalvu - viņa savējo esot pazaudējusi -, te palīdzēt ar herboloģijas mājasdarbu, te prasīdama, vai viņš nevarot aizstāvēt viņu pret kādu elšpūti, kurš šo neliekot mierā.

„Ironiski," Džinnija nosmīnēja, „un viņa tev nemaz neuzmācas. Kam tad tev tagad lūgt palīdzību?"

„Tāpēc jau atnācu pie jums," Nevils pasmējās. „Tagad viņa nevarot atšķirt ķempjsūkļu pākstis no buboņbumbuļiem."

„Tā nu gan ir viena traka meitene, ko?" Harijs noteica.

„Pilnīgs trakums ar tādu! Nu sakiet, ko man ar viņu darīt?" Nevils izmisis ievaicājās, sēdēdams uz krēsla iepretī dīvānam, uz kura bija piemetušies Harijs un Džinnija.

„Kā jau es tev to teicu mācību gada svētku mielastā, viņa varētu likties mierā tad, ja tu sāktu nopietni satikties ar kādu citu meiteni," Džinnija, pašķiebusi galvu, ietieca. Nevils palūkojās sāņus.

„Vai tev neviena nav iepatikusies?" Harijs pavaicāja.

„Ir, bet..." Nevils, nedaudz piesarkdams, sāka stostīties.

„Bet, kas tad par vainu?" Džinnija ievaicājās. „Viņa taču nav aizņemta vai kā citādi nepieejama?"

„It kā nē, bet... Bet es nekad nevienu neesmu nekur uzaicinājis. Tas ir, ja neskaita ceturtā gada balli, kad es uzaicināju tevi," Nevils pavisam kautrīgi atzinās, uzmetis bažīgu skatu Harijam.

„Tev vienkārši jābūt drosmīgam kā grifidoram, Nevil. Nav jau tik traki ar tām meitenēm," Harijs noteica, palūkojies uz Džinniju un pasmaidījis.

„Ja nu viņa negrib ar mani satikties? Es pieešu viņai klāt un uzaicināšu uz tikšanos, un ja nu viņa pasaka nē? Tur jau tad no kauna zemē jāiegrimst," Nevils baiļojās.

„Un ja nu viņa piekrīt? Varbūt, ka viņa to tikai gaida, kad tu sadūšosies viņu uzaicināt?" Džinnija ieminējās.

„Galu galā tu tagad esi kļuvis par varoni. Un paskaties, kā viena otra tev dienu un nakti dzenas pakaļ. Kāpēc gan lai kāda ar tevi negribētu satikties - tev tikai vajag sadūšoties. Un ja nu tu domā aicināt Lunu, tad man šķiet, ka viņa jau nu gan piekristu," Harijs iedrošināja Nevilu, palocīdams galvu.

„Laikam jau būs jāsaņemas, bet zobenu katrā ziņā vicināt ir vieglāk nekā aicināt meitenes uz randiņiem," Nevils kautrīgi nopurpināja, vairs neko citu neizteicis.

Tikmēr jau pie trijotnes bija atgriezies Rons, atkrizdams krēslā blakus Nevilam. „Hermione šamos aizveda pie Sinistras. Šie esot sastrīdējušies par to, vai tu, Harij, esot cīņā izmantojis visus Nāves dāvestus, vai arī tāpat pats ar plikām rokām uzveici Pats-Zini-Ko. Šie pilnīgi bija gatavi sākt duelēties. Atnākt, paprasīt tev jau viņi nevarēja, ko?" Rons, novalbījis acis, nosmēja. Harijs arī par to iesmējās.

„Vispār - pirms tam viens bija man pienācis klāt un prašņāja, vai man bija visi dāvesti, kad cīnījos pret Voldemortu, un es šim atbildēju - nē, zini, ar plikām rokām viņu uzveicu. Laikam tak tiešām būs ņēmis nopietni." Harijs noraustīja plecus.

„Cilvēki vairs tiešām jokus nesaprot," Rons secināja. „Hermionei gan tas nepatiks - man jau viņa aizrādīja, ka tie mazie nāvīgi nopietni uzņem visu, ko mēs pasakām."

„Jā - nu pietiek ar vienu neveiksmīgu joku, lai izceltos nemieri," Harijs drūmi secināja.

 

* * *

 

„Cik patīkami atkal jūs visus šeit redzēt tik kuplā skaitā!" profesore Asnīte priecīgi jūsmoja, smaidīdama kā pati saulīte. „Patiešām, patiešām! Un jūs visi esat gatavi apgūt herboloģiju. Par to man ir vēl lielāks prieks. Šogad es jums esmu sagatavojusi SĒRGu pārbaudījumos iekļautos augus, kuru apskatu sāksim ar indīgo taustekleni," profesore, īsiņā auguma ragana ar lapu zaļu mici, pagriezās pret violeti sarkanu augu ar garām stīgām. Tas nudien neizskatījās no tiem draudzīgākajiem.

„Jums vajadzēs sadalīties pa trijiem. Jūsu uzdevums būs pabarot tausteklenes ar šīm te pelītēm. Šīs man vēl ir jaunules, pa vasaru atkal saaudzēju jaunas, jo diemžēl maijā nāvēžu diēta diez ko par labu manām draudzenēm nebija nākusi," Asnīte paskaidroja. „Tikai barojot neaizmirstiet cimdus, tās tomēr ir indīgās tausteklenes!"

„Ā, bet, pirms ķeramies pie lietas, es došu desmit nama punktus tam, kurš man varēs pateikt, kas ir šis te," profesore, mirkli vēlāk attapusies, pacēla nelielu podiņu ar tādu kā skujainu zariņu. Tas it kā kustējās, it kā stāvēja mierīgi, no attāluma bija visai grūti pateikt. Harijam par pārsteigumu Hermione nebija pacēlusi roku, bet gan, skatīdamās griestos, rūpīgi domāja. Bet tikmēr blakus Nevilam iepletās acis, un viņš steigšus pašāva gaisā plaukstu.

„Jā, mīļais?" Asnīte aicināja Nevilu atbildēt.

„Profesore, tā ir žņaudzējegle!" Nevils sajūsmināts iesaucās.

„Pareizi! Par to desmit punkti Grifidoram. Precīzais auga nosaukums ir Igaunijas žņaudzējegle. Šobrīd tā neizskatās diez ko bīstama, bet pamēģiniet tai tikai pietuvoties," Asnīte piebīdīja tuvāk skujenim kādu koka puļķīti, „un tā tūlīt iesāks jums ķerties klāt - re, re, garākie zari jau ir apžņaugušies ap puļķīti. Tāpēc žņaudzējegles ierasti stāda ap īpašuma perimetru. Tās spēj ar saviem zariem saķert jebkuru zagli. Un nemaz nerunājot par to, ka tāds skujains apskāviens mēdz būt visai sāpīgs."

„Profesore, vai gadījumā kaut kur nebija rakstīts, ka šīs egles tika stādītas arī ap jauno brīvdabas koncerta laukumu, kad vasarā uzstājās Ķēmu māsas?" Nevils ar interesi ievaicājās.

„Tieši tā, Nevil. Vispār - tu jau man pagājušajā gadā to tik vien darīji, kā kopi tausteklenes, varbūt šogad gribi audzēt žņaudzējegli? Tikai ņem vērā, ka kopšana būs visai piņķerīga," Asnīte piedāvāja. Nevils, protams, nespēja no šāda piedāvājuma atteikties.

„Un tā, mīļie, tagad atpakaļ pie tausteklenēm. Tās jau visu rītu gaida, kad beidzot tiks pie brokastīm," profesore noteica pārējai klasei un iesāka izrādīt izsalkušos augus.

Hermione kopā ar Ronu, nostādamās pie tausteklenes, kas atradās blakus Harija un Džinnijas noskatītajam augam, klusi pie sevis noteica: „Ar Nevilu herboloģijā man vairs nav ko domāt sacensties; tur viņš mani ir pārspējis."

Pēc herboloģijas nodarbības, kur Harijs bija saņēmis vienu otru nejauku pliķi no savas izvēlētās tausteklenes, puisis bija ieturējis pusdienas un tagad bija nolēmis viens pats iziet pastaigāties gar Cūkkārpas apkārtni. Laiks rādījās vēl diezgan jauks, tikai ziemeļu pusē gar pamali lēnām sāka velties melni lietus mākoņi. Hermionei un Ronam vajadzēja palīdzēt profesoriem uzraudzīt gaiteņus - šķiet, ka šodien nebija iespējams pārvietoties, lai ik pēc piecām minūtēm kāds nepakluptu no kājsējas lāsta. Un, protams, pirmziemnieki to nemācēja ne noņemt, ne no tā kā citādi aizstāvēties. Bet Džinnija vēlējās sagatavoties Gliemjraga nodarbībai, kas būs jau parīt. Viņi bija norunājuši satikties atkal vakariņās. Un Harijam nudien prasījās izvēdināt galvu un vienkārši palikt tikai ar savām domām - viņam vajadzēja pārdomāt par Trofeju zāli, kā atrast laiku mācībām un arī kā atrast laiku saviem tuvākajiem draugiem, jo daudz bija gan darāmā, gan arī notikumu.

Tā prātojot, viņš bija nostaigājis labu laiku, līdz puisis bija attapies pie Hagrida būdiņas. Viņš pieklauvēja, nospriedis, ka derētu apciemot savu draugu, ja jau reiz bija atnācis tik tālu. Durvis atvērās vaļā, atklādamas skatienam milzi, kurš plati smaidīja savā kuplajā bārdā. „Sveiks, Harij. Nāc nu iekšā. Trāpīj taisni uz launaga laik."

Harijs palocīja galvu un, atņēmis sveicienu, iegāja milža koka mājā. Hagrids tūlīt veikli iekūra pavardā uguni un uzlika vārīties ūdeni - ciemiņus allaž vajadzēja pacienāt ar tēju.

„Nu, kā ta klājs? Vien nedēļa Cūkkārpā jau būs nolauzta," milzis ieteicās, bērdams tējas lapas tējkannā, lai tās mirkli ievelkas.

„Pagaidām labi. Tikai mājasdarbi sākušies, un tie tagad tādi nopietnāki," Harijs atbildēja.

„Nu kā ta - SĒRG gads taču," Hagrids komentēja, tad pārbaudīja, kā savilkusies tēja, un, atzinis to par labu esam, ielēja savā un Harijam paredzētajā krūzē. „Kazi, man te tagad i ienākušies ābol, varbūt grib kād uzkost pie tējs?" milzis piedāvāja, norādīdams uz lielu metāla spaini, pilnu ar āboliem, istabas vienā malā.

„Jā, paldies," Harijs pateicās, tad piecēlās un aizgāja paņemt kādu ābolu. Izraudzījies tādu sārtāku, puisis atgriezās pie galda.

„Klau, Harij, ko tu tāds dikt domīgs? Es bij domājis, ka tu vairāk priecāsies atgriezties Cūkkārpā. Tiešām viss i kārtībā?" Hagrids rādījās nedaudz noraizējies.

Protams, Hariju domīgu un īgnu bija darījušas pārdomas par diadēmas meklējumiem. Kad viņi vēl vasarā bija sprieduši, ka diadēma varētu atrasties Trofeju zālē, tas bija licies tik cerīgi, tik ticami, tik iespējami. Pēdējā Voldemorta trofeja, kas glabājas kā īpašs dārgums, kā īpaša balva. Iepriekš tumšais burvis bija izrādījies visai teatrāls, cenšoties padižoties ar savu pārākumu. Kā Dumidors toreiz bija teicis - Voldemorts savu dižo dvēseli nekad nebūtu gatavs slēpt smilšu graudiņos vai vecos novalkātos zābakos. Ja bija runa par Voldemortu, tad tam, kā likums, bija jābūt kaut kam iespaidīgam, kam grandiozam. Ja nu vienīgi varēja uz to paskatīties mazliet no citas puses - Kraukļanagas diadēma simbolizēja gudrību, tāpēc - ja nu viņš saistībā ar to bija izprātojis kaut ko īpaši viltīgu? Ja tā, tad diadēmu viņi varētu tā turpināt meklēt vai līdz mūža galam, un nekad to arī neatrastu. Un tas savukārt nozīmētu to, ka Voldemorts tad patiešām būtu sasniedzis savu mērķi iegūt mūžīgu dzīvību, un to nu nedrīkstēja pieļaut. Tomēr apziņa, ka Harijam šoreiz nāksies sacensties ar Voldemortu gudrībā, viltībā un neatlaidībā, darīja puisi pavisam drūmu. Viņš daudz labprātāk tomēr deva priekšroku atklātai, saprotamai cīņai bez viltībām.

Tomēr Hagridam zināmu iemeslu dēļ šīs raizes Harijs negrasījās atklāt, tāpēc izteica pirmo aizbildinājumu, kas bija uz mēles un kas arī bija nedaudz satraucis viņa prātu. „Eh, Gliemjrags mums uzdeva sagatavot uguns esenci, bet man nav ne jausmas, ko ņemt par izejvielu."

Hagrids iestrēba tējas malku un uzsmaidīja puisim. „Ar to es tev pat varbūt var līdzēt. Man tur gar mežmalu taisn ir saaugušs ugunsogas. Uz šito laik es tik spēj laistīt zāli. Tās nav diez ko bieži sastopams, bet, kad sāk nogatavoties, tad, krizdams zemē, var pārsprāgt puš un uzšķilt uguni. Ļot noderīgs, ja jādods garākā gājienā, un, kad tu es piekuss, tad tik pašķeļ pušu ogu un uguns i gatava. Un svarīgākais, ka ilgi uztur to ugun, nav jātērē sav maģija," Hagrids paskaidroja.

„Tiešām? Tādas gan man derētu. Vismaz vienam mājasdarbam es būtu sagatavojies. Paldies, Hagrid!" Harijs jutās kaut drusciņas priecīgāks un uzvija sejā mazu smaidu.

Dzerot tēju, Hagrids vēl izplūda stāstos, kā viņš ar ugunsogām arī bija palīdzējis uzturēt uguni pavardā, kad bija sadabūjis Norberta olu. Tas ir - Norbertas. Un tagad esot dabūjis ziņas no Čārlija, ka šim esot uzdradies vēl viens Norvēģijas kuprainis, tētuks, un varbūt pūķiem sāks parādīties interese vienam par otru. Harijs tikmēr tikai cītīgi klausījās, ik pa brīdim iestarpinājis kādu vārdu - „Tiešām? Nudien? Redz kā!"

Kad tēja bija izdzerta, Harijs atvadījās no sava drauga milža un aizbrida pa zāli uz mežmalas pusi, gribēdams uzmeklēt tās Hagrida minētās ogas, kas izskatoties kā tumšsārtas ogles.

Nonācis pie Aizliegtā meža augstajiem, slaidajiem kokiem, kur zāle jau sniedzās teju līdz ceļiem, Harijs patiešām pamanīja šur tur pavīdam krūmiņus ar tumši sarkanbrūnām ogām. Turklāt zāle šeit bija salaistīta īpaši mitra - kā jau Hagrids bija teicis - tas, lai neaizdegas.

Harijs parakājās somā un izvilka kabatas lakatiņu. Nekāda piemērotāka trauka uguns nedrošām ogām viņam šobrīd līdzi nebija. Nu ko - laiks patrenēties ceturtdienas pārvērtību nodarbībai. Viņš sakoncentrēja domas un sāka pie sevis skaitīt: „Vērties, vērties lakatiņ, pārvērties metālā." Viņš nekad nebija juties kā liels dzejnieks, tāpēc arī tās pārvērtības viņam reizēm sagādāja zināmas grūtības, tomēr buramvārdi bija nostrādājuši, un lakatiņš bija pārvērties cietā metāla plāksnītē. Tagad tikai vajadzēja uzliekt malas, kur pietika ar visvienkāršāko Liecies. Re, trauciņš gatavs, līdz aizparītdienas nodarbībai gan jau noturēsies. Tagad tikai atlika salasīt pašas ogas.

Puisis piegāja pie krūma ar tumši zaļajām lapām un pastiepa roku pēc pirmās sarkanās ogas, taču tūlīt atrāva pirkstus kā apdedzinājies. Oga patiešām bija izrādījusies karsta -, Harija sakustināta, tā nošūpojās un, nokritusi zemē, skaļi nočūkstēja. Harijs neapjuka, bet gan ar Spārnardium lidiosa salidināja iekšā kādu duci ogas. Noslēdzis trauciņu ar uzburtu vāku, Harijs pagriezās uz promiešanu, taču tūlīt sastinga - zālē bija novizējis kaut kas spīdīgs. Puisis pieliecās tuvāk un pārsteigumā iepleta acis. Nevar būt!

Uz kādas platas zāles lapas bija uzmetusies liela, spīdīga vabole, kas acumirklī bija sastingusi, kolīdz Harijs bija viņu pamanījis. Puisis mēģināja ātri pašaut uz priekšu roku un to saķert, taču nebija gana veikls, un vabole aizspindza projām, ātri nozuzdama no acīm.

„Atkal spindzi te riņķī? Darīt tev nav ko, Knisle?" Harijs dusmīgi nobļāva pakaļ vabolei. Vabole gan uz viņa niknumu nekā neatbildēja, tomēr Aizliegtais mežs gan.

„Ko?" ieskanējās viena balss kaut kur augstu kokā ne pārāk tālu no puiša. „Ko, ko?" drīz piebalsoja arī citi kokovārņi.

Harijam sametās neomulīgi, matiņiem saslienoties uz skausta, tāpēc viņš devās atpakaļ uz pils pusi. Nu jau varēja dzirdēt, ka vārņi sāk pieklust, pārgājuši uz spocīgiem čukstiem, akurāt kā miroņi runātu. No tā puisim pār muguru pārskrēja skudriņas, un viņš steigšus izmetās no garās zāles, rūpīgi turēdams savu trauciņu ar ugunsogām.

Paskatījies rokaspulkstenī, Harijs redzēja, ka drīz tuvojas četri pēcpusdienā, tas nozīmēja, ka vēl pēc kādām divdesmit minūtēm Hermionei beigsies senās rūnas - tad viņš meitenei varēs izstāstīt par Knisles vazāšanos gar Cūkkārpas pili.

Tikmēr Harijs bija paspējis aiziet līdz pilij, uzkāpt Grifidoru tornī, kur nolika savas salasītās ogas uz naktsskapīša, un septītajā stāvā atrast seno rūnu klasi, pie kuras cerēja sagaidīt draudzeni. Tūlīt arī noskanēja zvans, un, atveroties durvīm, pirmā no klases iznāca Luna, bet viņai drīz sekoja Harija gaidītā Hermione. Viņa, ieraudzījusi puiša saspringto seju, tūlīt nojauta, ka noticis kas nelabs. Harijs arī uzreiz ņēmās stāstīt par to, ko bija uzgājis sev aiz muguras Aizliegtā meža malā.

„Ja jau Knisle te sāk spindzēt riņķī, tad, Harij, gatavojies pēc pāris dienām par sevi lasīt kādas pabriesmīgas šausmas," Hermione pareģoja, sašutusi par Knisles nekaunību. „Kur tik viena tāda draņķe nevar ielīst, kad ir pārvērtusies par vienu štrunta... vaboli." Meitenes sašutums lēnām pieklusa, kad viņai galvā bija ienākusi kāda doma. Viņa nedaudz piešķieba galvu un paskaidroja sīkāk.

„Sestdien sapulcē pie Maksūras viņa teica, ka tad, kad viņa kopā ar Zibiņu esot atjaunojusi Dumidora un Strupa drošības sistēmas, tad viņi esot pievienojuši arī zvēromagu uztveršanas burvestību. Tas, lai te kāds nevarētu ielaisties iekšā un tad sākt nez kādas zvērības. Saproti, ko tas nozīmē?" Hermione satraukti noteica.

„Ja es tevi sapratu pareizi, tad tas varētu nozīmēt to, ka Maksūra zina par visiem zvēromagiem, kas atrodas Cūkkārpas teritorijā," Harijs noteica, kamēr viņi abi soļoja lejā uz bibliotēkas pusi.

„Praktiski - jā. Man gan šķiet, ka viņa zina tikai to, vai kāds zvēromags šķērso Cūkkārpas aizsardzības robežu, bet, jā, - principā viņai ir zināms, vai šeit ir ienācis vai izgājis kāds zvēromags. Un ja Knisle šeit brīvi var klīst apkārt, kurš viņai palīdz?" Hermione zīmīgi ievaicājās.

„Taču nedomā Voldemortu?" Harijs, jau sabijies, atbildēja ar pretjautājumu.

„Nē, nē, diez vai. Tomēr, ja kāds viņai palīdz, tas nozīmē, ka te klīst apkārt kāds, kurš jūtas kā tavs ienaidnieks," Hermione secināja. Harijs par to gan tikai pasmējās, viņiem lēnām ejot uz priekšu pa gaiteni.

„Vai tad te trūkst slīdeņu, kam mazums esmu apminis kājas? Iedomājies - jauks samazgu stāstiņš par dižo Hariju Poteru. Nu ko tad vēl naidniekam vajadzētu, lai pagandētu man dzīvi," Harijs rūgti noteica. Viņi jau arī drīz bija nonākuši pie bibliotēkas durvīm, caur kurām puisis ieraudzīja savu mīļoto Džinniju sēžam uz krēsla un kaut ko norakstām no grāmatas.

Harijs ar Hermioni piegāja viņai klāt un pasveicināja. Viņa, atglauzdama savus garos, rudos matus, atbildēja ar smaidu. Meitenes prieks gan tūlīt nodzisa, kad Harijs izstāstīja par Knisli.

„Tā trakā ragana," Džinnija komentēja. „Izķengāja Strupu un tagad ķeras klāt smagajai artilērijai. Hermione, tev tā burciņa vēl kaut kur ir palikusi?" meitene, acīm zibsnījot, noprasīja.

Hermione pasmaidīja par draudzenes kareivīgumu. „Saprotu, ko tu domā. Bet- Ā, rekur arī Rons." Draugs ienāca bibliotēkā, vezdams divas maziņa auguma meitenītes, stāstīdams viņām par Aizliegtajā mežā dzīvojošajiem milzu zirnekļiem. Viņš pienāca pie draugiem, un meitenītes apbēdinātas aizgāja prom, kad neviens vairs viņām nepievērsa uzmanību.

„Sveiki, jūs arī te? Varu apzvērēt, ka viņi katru dienu apmaldās arvien vairāk, spēj tik izvadāt," draugs smīnēdams noteica, bet tad apmulsa par niknajiem un drūmajiem skatieniem, kas vīdēja draugu sejās. „Es kaut ko ne tā pateicu?" pagriezis galvu pavisam nedaudz uz sāniem un saraucis uzaci, rudmatis noprasīja.

„Nē, Ron, tu esi lielisks," Hermione tūlīt atbildēja, „bet Harijs redzēja te blandāmies apkārt Knisli." Hermione vēl viņam pastāstīja arī par Maksūras aizsardzību zvēromagu jomā. Rons, kurš iesākumā bija nopriecājies par draudzenes negaidīto atzinību, tagad rādījās dusmīgs un nobijies.

„Paši-Zināt-Kas," Rons paziņoja.

„Es jau Harijam teicu, kad viņš ieminējās to pašu, - vai tad mums te trūkst ienaidnieku? Tas varēja būt jebkurš," meitene paskaidroja.

„Un vislielākais no visiem ienaidniekiem mums ir Paši-Zināt-Kas," Rons palika pie sava.

„Ron, tas ir smieklīgi. Mēs pat nezinām, kurš un vai vispār kāds viņu ir te ielaidis," Džinnija iebilda.

„Tieši tā, tāpēc mēs arī nezinām, vai kāds viņu nav ielaidis," Rons strīdējās. „Bet labi, lai paliek - pagaidām tiešām nekas vēl nav zināms." Jauneklis beidzot piesēdās blakus māsai un, lai novērstu uzmanību no temata par Voldemortu, ieprasījās, ko viņa tur dara.

„Lasu par alķīmiju. Man vienkārši ieinteresēja tā elementu pārvaldība. Aberācija grāmatā par to nekas daudz nebija minēts," meitene paskaidroja.

Hermione par to tā kā novaikstījās. „Kas tad tur tāds var būt - principā tās pašas burvestības, mikstūras un pārvērtības. Tikai alķīmijai ir kaut kāds drausmīgs mērķis, bet paši principi ir nemainīgi. Maģija ir viena, jautājums tikai, kā to izmantot."

„Hermione, es lieliski saprotu tavu nepatiku pret to tur akmeni; arī man vairs prātā nekad nav nācis rakstīt dienasgrāmatu, taču man vairāk interesēja tas, kāpēc Harijam negribēja padoties gaisa elements," meitene mierīgi paskaidroja, neļaudamās draudzenes īgnumam.

„Bet jums taču ir bijusi tikai viena alķīmijas nodarība. Varbūt vēlāk tas sanāks tīri labi?" Hermione iedomājās.

„Gan jau vēlāk, Harij, tev izdosies," Rons draugu mierināja, viņam uzsmaidīdams. „Klau, cik ilgi vēl līdz vakariņām?"

„Drusku vairāk par stundu," Harijs atbildēja, paskatījies rokaspulkstenī.

„Varbūt ejam apskatīties, kā Mokšķim sokas ar vakariņu gatavošanu?" Rons ierosināja.

„Ron, stundu tu tak vari paciesties līdz vakariņām," Hermione aizrādīja.

„Bet viņiem tie eklēri ir vienkārši perfekti. Tādi gaisīgi un pufīgi. Mēli var norīt. Un vai tad nekur tiešām nav rakstīts, ka saldumus vislabāk ir ēst tieši pirms vakariņām?" Rons, viltīgi pasmīnējis, pavaicāja draugiem. Meitenes pasmējās.

„Kā tad," Džinnija, novalbījusi acis, noteica. „Man gan drīzāk liekas, ka tagad, kamēr vēl nav beigusies septītā stunda, mēs varētu aiziet, paurķēties gar to slepeno pakāpienu. Ja nu tur tomēr kāda viltība slēpjas?"

„Lieliska doma, Džinnij," Harijs atbildēja.

 

* * *

 

Pupiņu un liellopu gaļas sautējums Harijam uz šķīvja jau nāca uz beigām, kamēr viņš Lielajā zālē ēda vakariņas kopā ar citiem skolasbiedriem un profesoriem. Draugi vēl joprojām sprieda par savādo pakāpienu, par kuru viņi tā arī neko vairāk nebija uzzinājuši, - tikai to, ka tur ir patiešām daudz zirnekļu tīklu, putekļu un arī pa vienam otram īstam, dzīvam zirneklim, kuru ieraudzījis, Rons atteicās tam caurumam līst tuvumā.

„Laikam jau tur tiešām nav nekas vairāk par joku pakāpienu," Hermione beigās secināja, uzdzerdama ķirbju sulu.

„Kā nu nav - tur ir vēl arī lieli un riebīgi zirnekļi," Ronas viebdamies noteica.

„Brāļuk, tu vēl aizmirsi tos zirnekļu tīkliņus. Arī tie tur netrūka. Un ļoti labi lipa klāt pie pirkstiem un zižļa," Džinnija smīnēdama noteica, zīmīgi palūkojusies caur pieri.

„Un tieši tāpēc manas rokas tagad ir tīras, jo man pietika prāta nebāzt tās iekšā tajos ļurļakos. Tāpēc es tagad mierīgi varu apēst šo citronmaizīti. Bet tu gan padomā, vai tev uz pirkstiem vēl nav kādas zirnekļu kakas," Rons vīzdegunīgi iebilda, it kā nevērīgi notraukdams puteklīti no pirkstu galiem.

„Pietika prāta vai pietrūka drosmes, ko?" Džinnija mēdījās. „Nekas te tāds nav, ko nevarētu nomazgāt ar ūdeni un kārtīgām ziepēm," meitene nopētīja savu plaukstu.

„Klau, varbūt mēs varam aiziet uz prefektu vannas istabu?" Harijs, pagriezis galvu pret Džinniju, ierosināja. „Es arī šodien tur vēl izbridos pa zāli, tāpēc labprāt nomazgātos un pie reizes varētu pameklēt, vai tur nav kas aizdomīgs."

„Harij," meitene sacīja, pārmetoši kautrīgi noplivinādama jaunekļa virzienā skropstas, „pirmais randiņš un tu jau meiteni velc vannā." Harijs par to iesmējās.

„Nu, ja viņa ir tik lieliska kā tu, tad kāpēc nē?" puisis atbildēja, tikpat viltīgi smaidīdams.

„Nezinu, nezinu. Ja nu mamma nelaiž?" meitene sašuta tēlotā kautrībā.

„Eu, eu, kas jums tur abiem tagad notiek?" Rons noprasīja. „Jūs taču nedomājat abi kopā vannoties. Pliki!"

„Ron, nomierinies. Tu taču tur arī ej vannoties un zini, ka tā vanna ir tik liela, ka tur brīvi varētu mazgāties vai visa kalambola komanda," Harijs nopietni paskaidroja.

„Bet tu man skaties - ja Džinnijai kaut kas nepatiks, mūsu draudzība būs galā," Rons piedraudēja Harijam, rūpēdamies par māsas godu.

„Ron, es Harijam uzticos. Un vai tad tiešām tev varētu nākt prātā, ka Harijs man no visas tiesas varētu nodarīt ko nepatīkamu?" Džinnija iebilda. Viņa saprata brāļa rūpes, tomēr uzskatīja, ka tās ir pārspīlētas un nevietā. Lai nu kurš viņai varētu ko nodarīt, bet ne jau Harijs.

„Tik un tā skaties, viņa tomēr ir mana māsa," Rons, uzmetis draugam vēl vienu brīdinošu skatienu, noteica, tad nomierinājies notiesāja līdz galam savu citrona kūciņu.

„Ā, rekur Maksūra jau laikam ir paēdusi, viņa jau ceļas kājās," Hermione ieminējās, kura iepriekš nebija jaukusies sarunā.

„Tad pagaidiet," Harijs draugiem pateica, „es aiziešu viņai kaut ko uzprasīt."

Desmit minūtes vēlāk Harijs sastapa draugus Ieejas zālē netālu no Lielās zāles durvīm.

„Es pavaicāju Maksūrai par Knisli, un viņa man atbildēja, ka esot to sievišķi noķērusi un izdzinusi no teritorijas," Harijs vienā elpas vilcienā paskaidroja, kad viņi bija iesākuši kāpt augšā pa kāpnēm.

„Nu re, tad jau tomēr viņa bija pati uz savu galvu līdusi teritorijā, ja jau Maksūra to bija pamanījusi," Hermione priecīgi noteica. Saprotams, ka meitene priekšroku deva racionālam izskaidrojumam, nevis bija gatava par katru sīkumu sākt bļaustīties, ka tur pie vainas ir jābūt Voldemortam.

„Kaut arī es kļūdījos savā apgalvojumā par Paši-Zināt-Ko, es tomēr priecājos, ka Maksūra to Knisli ir nolikusi pie vietas. Tas saucas - še tev!" Rons uzvaroši noteica.

„Bet gan jau savu postu viņa tik un tā būs paspējusi nodarīt," Džinnija drūmi noteica, kāpdama arvien augstāk pa varenajiem marmora pakāpieniem.

„Tas gan, bet ko tad viņa tādu varētu sagudrot par mani?" Harijs ieminējās. „Ka es klīstu gar Aizliegtā meža malu un lasu ogas? Tad nu sensācija."

„Pagaidi, Knisle jau spēj izpūst ziloni arī no tukša gaisa," Hermione brīdināja.

„Bet tomēr - Harijs taču tagad ir mūsu varonis un glābējs. Tur tad viņai patiešām ir jābūt intriģējošam materiālam. Kaut kādas tenkas vien nederēs, citādi sabiedrība viņu apēdīs bez sāls," Džinnija prātīgi iebilda.

Vēl pārspriezdami Knisles netikumus, Harijs un Džinnija drīz kāpnēs pie otrā stāva atvadījās no Rona un Hermiones, un tad viņi turpināja kāpt augstāk līdz sestajam stāvam, kur garā gaitenī blakus Borisa Apjukušā statujai atradās prefektu vannasistaba. Nākot tai tuvāk, Džinnija atzinās, ka tajā nekad nav bijusi, kaut arī pagājušajā gadā skaitījās kalambola komandas kapteine. Pagājušajā gadā šī vannasistaba bija vairāk slīdeņu privilēģija, un, ja vien nebija vēlēšanās drīz nokļūt slimnīcas spārnā ar kāda nepatīkama lāsta sekām, citi - jo īpaši grifidori - vairījās lietot šo vannasistabu.

„Tev patiks, tu redzēsi," puisis viņu mierināja. „Un es tev parādīšu savus mīļākos burbuļus. Nātru balzams," Harijs noteica paroli, un akmeņainās durvis pavērās vaļā, atklādamas eju uz glīti izflīzētu, tīru un kārtīgu mazgāšanās telpu, kur tālajā galā dižojās vitrāžā izlikta nāra, bet zem viņas grīdā bija iebūvēta milzīga, izflīzēta bedre, kurai vienā galā atradās vesels pulks visdažādākā izmēra krāni un krāniņi.

„Esam klāt, rekur, tur - galā arī ir vanna." Harijs ar roku norādīja uz istabas tālāko galu.

„Vanna, nopietni? Ja nu vienīgi Grūpam," meitene iesmējusies noteica. Tad Harijs viņu pieveda tuvāk mazizmēra baseinam un atgrieza vaļā lielos ūdens krānus, un ūdens neticami ātri sāka pildīties, līmenim acīmredzami ceļoties augšup. Harijs pagrieza vaļā te vienu krānu, nopriecādamies par atlecošajām ziepju šļakatām, te kādu citu, no kura izlīda milzīgi rozā burbuļi, kas, peldēdami gaisā, lēnām tuvojās ūdens virsai. Tad puisis atstāja, lai meitene izpēta burbuļus un ziepes pēc savas patikas, un pats sāka nopētīt prefektu vannasistabas sienas.

„Es tad iešu pirmā mazgāties, labi?" Džinnija ievaicājās.

„Jā, protams. Es neskatīšos," Harijs apsolīja. Puisis bija iesācis klaudzināt gar sienām ar zizli, ik pa brīdim noteikdams: „Atveries," vai arī to pašu izmēģināja šņācmēlē. Pagaidām tālākā siena bija siena kā siena, bet meitene tikmēr jau bija sākusi plunčāties vannā, uz kuras pusi gan Harijs apņēmīgi neskatījās.

Pēc brīža Džinnija ierunājās: „Klau, tā vanna taču ir milzīga, nāc tu arī otrā galā. Šie baltie burbuļie jau darbojas gandrīz kā drēbes."

Harijs palūkojās uz vannas pusi un ieraudzīja, ka draudzene bija ielīdusi biezās burbuļu putās, kas nosedza visu augšpusi līdz zodam, un tagad viņa galvā uzlika no putām sastumtu cepuri. Viņa pagriezās uz sāniem un piešķieba galvu. „Redzi?"

„Vienīgi, vai no Rona nedabūšu pa kaklu?" Harijs iebilda, nedaudz pasmīnējis, bet tas tiesa - draudzenes ierosinātais piedāvājums šķita tikpat vilinošs, cik solījās būt patīkams. Harijs piegāja pie vannas malas un iesāka aut nost kurpes.

„Bet kāda tad jēga no tā, ka esmu pilngadīga, ja man vēl arvien ir jāklausa vecākie brāļi?" Džinnija viltīgi noteica un drīz aizgriezās, kolīdz Harijs bija sācis vilkt nost savu mantiju. Noskanēja plunkšķis un arī puisis bija iegrimis ūdenī. Toreiz, ceturtajā gadā, vanna bija šķitusi ārkārtīgi dziļa, bet tagad ūdens viņam sniedzās tikai līdz krūtīm.

„Bet beigās pa žokli dabūšu es," Harijs galu galā atbildēja draudzenei, kura tagad bija pagriezusies ar seju pret viņu un nu centās izveidot savai cepurei pieskaņotu putu mētelīti.

„Neuztraucies, es tevi aizstāvēšu. Un lai tas ļaunais Rons iet pupās," Džinnija noteica.

„Tu nu gan esi mīļa māsa," Harijs smīnēdams secināja. Turklāt viņš nespēja beigt noraudzīties uz meiteni. Viņam tik ļoti kārojās pieiet viņai tuvāk, bet varbūt to tomēr nevajadzētu? Puisis neviļus pataustīja žokli.

„Pagaidi, bet Rons tak tev nav vienīgais brālis. Varbūt man no viņiem arī vajadzētu piesargāties. Ka beigās nepalieku bez biksēm," Harijs tēloja izbailes.

Džinnija pasmējās. „Bez biksēm tu jau esi palicis manā klātbūtnē," meitene bravūrīgi izsmēja, bet tad tūdaļ piesarka. Viņi abi pēkšņi apjauta, ka patiešām kaili atrodas vienā vannā, turklāt neapzināti lēnām jau bija sākuši virzīties viens otram tuvāk.

Likās, ka meitene attapās no sava mulsuma un bija atguvusi savu koķeto noskaņojumu. „Redzi, es sev uztaisīju izejamo kārtu, varbūt man arī tev palīdzēt, Potera kungs," viņa ierosināja, paceldama kārtīgu putu burbuli.

„Ē, labi. Tikai nesaputrojies," Harijs piebilda. Džinnija atkal iesmējās. Meitene nāca arvien tuvāk, vākdama sev līdzi veselu lērumu putas. Kad viņa bija pietuvojusies pāris soļu attālumā no jaunekļa, Džinnija bija sastūmusi veselu putu kalnu, kas sniedzās viņai pāri pa galvu.

„Tā, izejmateriāli mums pietiks. Nu tad - kādas būtu jūsu vēlmes? Sāksim ar kreklu vai cepuri?" meitene, mīlīgi smaidīdama, ieprasījās, it kā nudien tirgotu apģērbu.

„Ē..." Harijs tikai apjucis stostījās, bet Džinnija jau bija saņēmusi vienu čupu ziepes, un uzlika tās viņam uz galvas. „Katliņš, lūdzu," meitene priecīga noteica, bet tad, aplūkojusi savu veikumu, secināja: „Nē, tomēr drīzāk berete."

Harijs gan īsti šajā brīdī nebija spējīgs atbildēt - mute viņam pēkšņi šķita kā izkaltusi, bet sirds bija iesākusi sisties neparasti strauji, nemaz nerunājot par tiem vēderā kongo deju dejojošajiem tauriņiem. Viņš tikai spēja stāvēt un skatīties uz rudmati, un klausīt ikvienai viņas iegribai. Turklāt nāra, kas laiskojās vitrāžā, pēkšņi bija sākusi šķist ārkārtīgi neglīta salīdzinājumā ar to būtni, kura atradās viņam tepat priekšā, divu soļu attālumā.

„Roku - tagad apģērbsim tevi kārtīgi," Džinnija spēlējās tālāk savu iedomāto rotaļu, tomēr Harijs pamanīja, ka arī viņas vaigi bija kļuvuši sārtāki un, šķiet, ka meitene bija sākusi elpot dziļāk.

Harijs lēnām pastiepa viņai pretī roku, un, kad meitene to viegli saņēma, viņam izlikās, it kā pa roku augšu uzšautos elektriska strāva, kas acumirklī atkal noskrēja lejup līdz vēdera dziļumiem, vēl vairāk satrakodama taureņus. Vienlaikus kļuva it kā grūtāk domāt - prāts galvenokārt nodarbojās ar to, lai izsecinātu precīzāko un ātrāko ceļu pie draudzenes lūpām. Džinnija uzklāja putas viņam līdz elkonim, un Harijs ievilka dziļu elpu. Arī meitene apstājusies ieelpoja tikpat dziļi.

Šķiet, prāts bija ticis galā ar savu uzdevumu, tāpēc Harijs pierāva meiteni sev tuvāk un, pieliecis galvu, piekļāvās viņas lūpām. Tās garšoja saldi un patīkami, un draudzene apmierināti iesmilkstējās, no kā viņam cauri izskrēja vēl viena kņudinoša dzirkstele, kas sāka dzīt asinis vēl straujāk. Viņš apskāva Džinniju un turpināja viņu skūpstīt.

Viņi izbaudīja ik katru kopīgā skūpsta mirkli, lūpām viegli glāstoties savā starpā, brīdi pa brīdim piespiežoties stiprāk, līdz šķita, ka draudzenei no labsajūtas ļimst kājas, tāpēc viņš pagriezās un atspieda viņu pret vannas malu. Džnnija neviļus dzirdami ierūcās, un šķita, ka šī skaņa ir aizdzinusi visas pēdējās saprātīgās domas, kas viņam vēl varēja būt palikušas prātā. Puisis piespieda viņu pret vannas flīzēm ar savu ķermeni un pieliecās, lai noskūpstītu viņai kaklu, pirms tam pabīdījis nostāk biezās putas.

„Harij," Džinnija, dziļi izelpodama, izmocīja. Nesaņēmusi no viņa atbildi, Džinnija satvēra rokās puiša galvu, kuru viņš jau bija aizvadījis līdz meitenes plecam.

„Harij, lūdzu, apstājies," viņa vēlreiz noteica, šoreiz jau stingrāk un saprotamāk.

Puisis ne tik daudz sadzirdēja viņas teikto, kā vairāk sajuta roku pieskārienu, tāpēc steigšus pacēla galvu un viņu vēlreiz noskūpstīja uz lūpām. Acīmredzot mirkli vēlāk līdz apziņai bija nonācis arī tas, ka draudzene bija kaut ko sacījusi. Viņš tūdaļ atrāvās no viņas lūpām, kaut arī meitene bija atbildējusi skūpstam.

„Piedod, vai tu kaut ko teici?" Harijs ievaicājās, palūkojies uz viņas skaisto seju, kur bālo ādu izraibināja vasarraibumi pār vaigiem, bet tumšās šokolādes krāsas acis kvēloja kā uguns. Savas sārtās, pilnīgās lūpas meitene bija pavērusi vaļā, un tagad viņa caur tām ievilka īpaši dziļu elpu.

„Harij, man šķiet, ka mums vajadzētu beigt vannoties. Nepārproti, tu satriecoši skūpsties, bet man šķiet, ka šodienai pietiks. Noteikti atkārtosim to citu reizi, bet tagad... tagad kāpsim, lūdzu, ārā, labi?" Džinnija paskaidroja.

Harijs saprata meitenes bailes. „Jā, protams, bet kāp tu pirmā ārā. Man vēl mirklīti vajdzēs, lai... pabeigtu mazgāties," puisis kautrīgi noteica.

„Jā, labi. Es tad kāpšu ārā," Džinnija nosarkusi atbildēja. Viņa steidzīgi nobučoja draugu uz lūpām un tūlīt sāka doties uz pretējo vannas galu, kur bija atstājusi savas drēbes. Iesākumā viņas gaita bija nedaudz ļodzīga, bet attālinoties viņas soļi kļuva arvien stingrāki. Kad draudzene taisījās kāpt ārā, viņš novērsa skatienu un lūkojās uz vitrāžu ar nāru.

Viņi jau iepriekš vasarā bija gana daudz reižu skūpstījušies visai kaislīgi, tomēr tagad, kad viņa viņam priekšā bija pavisam kaila un kaut arī meitenes augumu bija slēpusi bieza putu kārta, viņš to bija sajutis ar savam rokām un savu ķermeni, kas viņos abos bija atmodinājis vēl neiepazītas sajūtas - Harijs bija pārliecināts, ka arī viņa bija sajutusies tāpat, un tieši tāpēc bija lūgusi apstāties. Jo mirkli vēlāk, iespējams, nevienam no viņiem galva vairs nestrādātu tik skaidri, lai spētu atteikt šim kaislīgo sajūtu vilinājumam.

Jau tagad sajūtas bija tik spēcīgas, ka prasījās, lai vannā ūdens būtu krietni vēsāks - tas palīdzētu visam ķermenim atdzist un nomierināties. Bet Harija prāts pilnīgi noteikti nepieļāva tādu iespēju - negribēt zināt, kādas būtu sajūtas, ja Džinnija nebūtu lūgusi apstāties.

Negribēt izjust ko tādu, tur būtu jābūt trakam. Nesaprotu, kā Voldemorts spēja bez tā iztikt... Doma puisim galvā pēkšņi aptrūka. Vai tas tiešām bija tik skaidri zināms? Bija skaidrs, ka Voldemorts ar savu sašķelto dvēseli nav spējīgs mīlēt, taču šīs sajūtas - iekārot sievieti - nemaz nebija, ja tā padomā, tik ļoti līdzīgas mīlestībai. Tās pat drīzāk bija savtīgas. Protams, viņš mīlēja Džinniju, bet tieši šajā mirklī te, vannā, kad viņa bija piespiesta pie malas un izbaudīja viņa skūpstus un tuvību, viņš juta iekāri, kad gribējās būt vēl tuvāk, vēl ciešāk, vēl stingrāk. Ja nu šīs sajūtas Voldemortam nebija svešas? Galu galā prieku, bēdas, līksmi un citas vispārīgas emocijas viņš bija spējīgs izrādīt, tad kāpēc lai viņš nebūtu spējīgs iekārot sievieti?

„Harij, es laikam kaut ko uzgāju," Džinnija iesaucās, stāvēdama pie vannasistabas sānu sienas.

Harijs tūlīt pacirta galvu viņas virzienā. Meitene, apģērbusi mantiju un pārējās drēbes, ar zizli klaudzināja gar sienu. „Dzirdi, te izklausās pēc tāda kā tukšuma."

„Pagaidi, es tūlīt apģērbšos," puisis steidzīgi noteica. Par laimi atskārsme par Voldemortu bija novirzījusi domas no meitenes slaidā auguma, un viņa paša ķermenis bija atvēsinājies un nomierinājies, tāpēc Harijs steigšus izleca no vannas, nožāvēja sevi ar burvestību un veikli saģērba virsū kreklu un bikses, pāri uzvilkdams mantiju. Vēl brilles un kurpes, un viņš jau bija piesteidzies blakus Džinnijai.

Viņa atkārtoti paklaudzināja kādā sienas posmā, norādīdama, ka skaņa šeit izklausās aizdomīgi dobja. Harijs piesita tam sienas posmam ar savu zizli un noteica: „Atveries."

Kā uz burvju mājiena atvērās četrkantains tumša akmens sienas posms, atklādams melnu ejas caurumu.

„Nu ko - esi gatava piedzīvojumiem?" Harijs pasmaidījis pavaicāja draudzenei, kura piekrītoši pamāja ar galvu.

Viņi abi, iededzinājuši gaismiņas zižļu galos, devās iekšā tumšajā ejā, čukstus pārmīdami minējumus, kur tā varētu izvest. Šķita, ka tā iet uz augšu, un, ņemot vērā biezo putekļu klājienu, arīdzan likās, ka to šeit sen neviens nav izmantojis.

Tiktāl ejā nebija itin nekā neparasta, tai nebija nekādu sānu atzaru, un viņi varēja diezgan brīvi iet uz priekšu, izslējušies pilnā augumā, tomēr eja bija ļoti šaura, tāpēc Harijs gāja pa priekšu. Lēnām un uzmanīgi gājuši augšup kādas piecas minūtes, Harijs juta, ka viņam ir nosvīdusi piere. Noslaucījis sviedrus ar piedurkni, viņš ieminējās: „Man tikai tā liekas, vai arī paliek karstāks. Diez vai tā tomēr būs vēl viena izeja no Cūkkārpas."

„Jā, es arī sāku svīst, un tas it nemaz nav no uztraukuma," Džinnija apstiprināja.

Harijs nervozi iesmējās, pametis skatienu atpakaļ uz Džinniju. „Mēs taču netuvojamies Zemes centram, ko?" puisis pajokoja, atcerējies vēl sen senos laikos Dērsliju mājā lasītos Žila Verna romānus.

„Kāpēc lai Cūkkārpā būtu Zemes centrs?" meitene nesaprata. Harijs jau grasījās atbildēt, ka tas bija tikai neveikls joks, kad Džinnija viņu pēkšņi apturēja, saņēmusi aiz pleca.

„Nezinu neko par Zemes centru, bet esmu gatava likt ķīlā piecus galeonus un pigmejpūti, ka mēs esam atraduši eju uz Cūkkārpas elli," Džinnija noteica. Kad Harijs uz viņu palūkojās ar nesapratnes pilnu skatienu, meitene paskaidroja savu domu: „Es teiktu, ka tā ir Vajadzību istaba, kurā vēl arvien plosās Postuguns. Elles uguns."

„Ak, pareizi. Tā tiešām Cūkkārpā šobrīd ir visellīgākā vieta," puisis piekrita. „Labāk tad ejam atpakaļ, ka vēl tā uguns nesadomā te izlauzties uz āru. Nevar zināt, cik siena priekšā ir izturīga. Un, kur ved eja, to mēs esam noskaidrojuši," Harijs noteica, pagriezies atpakaļ pret Džinniju. Meitene piekrītoši pamāja ar galvu. Siena priekšā izskatījās pagalam aizdomīga - tā sārti gailēja, nokarsēta līdz kvēlei.

„Jā, taisāmies prom."

 

* * *

 

Sēžot bibliotēkā, Harijs un Džinnija bija izstāstījuši par savu jaunāko atradumu Ronam un Hermionei. Hermione tūdaļ bija piekritusi, ka karstā vieta noteikti bija Vajadzību istaba, jo īpaši tāpēc, ka eja bija arī virzījusies uz augšu.

„Manuprāt, tā varēja būt kāda sena eja, ko Vajadzību istaba bija izveidojusi uz prefektu vannasistabu. Ja tāda reiz bija izveidota, kāpēc gan lai tā nesaglabātos?" viņa iedomājās.

„Starp citu, draugi, vēl es aizdomājos par to, ka mēs īstenībā nezinām neko par to, vai Voldemorts kādreiz nav sagājies ar kādu sievieti," Harijs ieminējās.

Pirms Hermione vai Džinnija paspēja ko iebilst, Rons jau bija dusmīgi norūcis: „Un kā tieši tas tev ienāca prātā?"

„Tā arī viņam ienāca un viss," Džinnija brālim atcirta. „Ja daudz bāzīsi to savu snuķi, kur nevajag, skaties, ka tev neiziet kā Voldemortam - paliksi bez deguna!" meitene dusmīgi rājās, viegli piesarkusi.

„Šitā gan nejoko, labi!" Rons noteica, ausīm vēršoties redīsu sarkanumā. Izskatījās, ka arī Hermione jutās neveikli, tomēr viņa visbeidzot varēja izteikt savas domas.

„Harij, to droši neviens nezina, vai viņš ar kādu bija sagājies vai nē, un vai viņam tāpēc ir kādi bērni, un vēl - ja viņam patiešām arī ir kāds pēcnācējs, nemaz nav zināms, vai viņš pats vai arī tas bērns to patiešām arī zina. Tas ir, atcerēsimies, ka viņš tomēr nav spējīgs mīlēt, tāpēc šaubos, ka viņš būtu palicis pie kādas sievietes tik ilgi, lai vispār uzzinātu, ka viņa ir stāvoklī."

„Ē, bet kā tad ar šito Bellatrisi?" Džinnija ieminējās. „Viņa taču šim bija mīļākā virsniece."

„Viņa tak bija precējusies ar Svešovski," Rons iebilda.

„Bet tas jau neizslēdz to, ka viņa varēja, tā teikt, salaist ar Voldemortu," Hermione aizrādīja.

„Diez vai. Viņa jau gan baiso laiku pavadīja Azkabanā. Ja viņa tiešām būtu Voldemortam dzemdējusi bērnu, tad viņam vai viņai būtu jābūt vecākam par mums, bet par tādu nekad nekas nav dzirdēts," Harijs domīgs secināja.

„Harij, lai arī tava teorija ir interesanta, bet šobrīd tā gan nekādi nesaistās ar mūsu uzdevumu atrast diadēmu vai vismaz noskaidrot, kas ar to īsti ir noticis," Džinnija iebilda.

„Taisnība," Hermione piekrita. „Tāpēc rīt uzprasīsim Zibiņam par lokācijas burvestībām. Manuprāt, tā varētu izrādīties visefektīvākā metode."

Pavadījuši vakaru, vēl apspriežot šos tematus un pildot mājasdarbus, jaunieši devās gulēt ar jaunām cerībām rītdienai. Harija prātā gan pirms iemigšanas gribot negribot raisījās iedomu aina, kā būtu bijis, ja vanna nebūtu bijusi tik pilna ar putām.    

 

Nākamais - otrdienas - rīts pienāca drūms, melniem mākoņiem veļoties ārā pār debesīm un, domājams, arīdzan pār Lielās zāles griestiem, un tie sev līdzi bija atnesuši aukstu un nemīlīgu lietu, kas rībēdams sitās pret logiem. Šobrīd draugu četrotne soļoja lejā uz brokastīm - šis bija pirmais rīts, kad puišim, dodoties lejā, bija izdevies koptelpā noķert arī meitenes.

Brokastu smaržas, kas sev nesa līdzi grauzdētu maizīšu un silta sviesta aromātu, pacēlās arī līdz pils augstākajiem stāviem, kur, ejot lejā pa lielās kāpņutelpas trepēm, Rons, pievērtām acīm, ar patiku ievilka nāsīs kārdinošo gaisu.

„Man šķiet, ka nāksies apsvērt domu Mokšķim kaut ko uzdāvināt Ziemassvētkos. Ēdiens nudien gandrīz ar katru dienu paliek arvien garšīgāks un garšīgāks," Rons labpatikā noteica.

„Vajadzētu gan mums visiem noiet lejā uz to virtuvi," Hermione ierunājās. „Tikai jāizdomā ticams iemesls, lai elfiem nerodas aizdomas," viņa vēl piebilda.

„Vai tad tev, Hermione, vajag iemeslu, lai ietu aģitēt pie elfiem?" Rons noprasīja. „Tu vari mierīgi šiem novērst uzmanību, kamēr stāstīsi par sociālo pabalstu sistēmu, bet mēs tikmēr varētu pazondēt virtuvi," jauneklis dzīvespriecīgi ieminējās.

Džinnija par to iesmējās. „Ron, labāk uzreiz saki, kā ir - ka tu vairāk gribi izzondēt, kādus eklērus elfi šodien ir sacepuši."

„Es dodu priekšroku tiem ar šokolādi, vislabāk, ja tā ir piena šokolāde. Ja būs sataisījuši ar citronu krēmu, tad gan gājiens uz virtuvi būtu izrādījies veltīgs," Rons nosmīkņājis paziņoja. Puisis bija sapratis, ka dzīve kļūst maķenīt vieglāka, ja viņš neapvainojas par katru sīkumu, par kuru viņu ķircināja Džinnija. Arī Harijs pasmējās par viņa atbildi.

„Tad ieskrienam pēc brokastīm virtuvē, tā sacīt, lai pateiktos Mokšķim. Tai virtuvei tomēr derētu uzmest acis, jo kas zina, varbūt Voldemortam tas likās kas īpašs. Galu galā viņš bija audzis bāreņu patversmē, un no gaisa krītoši eklēri - tas patiešām varēja likties kā pasaules lielākais brīnums," Harijs secināja.

„Nē, Harij, no gaisa tur nekas nekrīt, bet brauc paši klāt uz mazām paplātītēm - tā, čik, čik, čik, čik," Rons sacīja, šurpu turpu palocījis pastieptu plaukstu, it kā uz tās ko nestu. Harijs par atbildi tikai pasmīnējis novalbīja acis.

Draugi vēl turpināja spriedelēt par virtuvi, tās labumiem un elfiem, bet Harijam nebija vēlēšanās iesaistīties šajā sarunā. Viņa domas jau atkal pievērsās Voldemortam un diadēmai. Tiktāl viņiem šajā sakarā nebija nekādu panākumu, bet, protams, arī laiks vēl necik nebija pagājis - tikai nepilna nedēļa, kopš viņi bija sākuši to meklēt. Un tomēr Harijam sāka uzrasties nelāga nojauta, jo, ja pirms ierašanās Cūkkārpā bija skaidrs, kuras vietas pārbaudīt pirmās un tad gan jau kādā no tām diadēma kaut kur atradīsies, tad tagad, arvien vairāk par to domājot, stāvoklis likās teju vai bezcerīgs. Pie tam kādā prāta nostūrī arvien skaidrāka sāka veidoties doma, ka ja nu tiešām tas bija tikai muļķīgs murgs? Vai gan viņiem patiesībā ir kaut viens vienīgs pierādījums, ka Voldemorts patiešām nav iznīcināts? Viņiem tikai bija nojauta, ka sadegusī diadēma nevarēja būt īstā, jo horkrusta maģijai vajadzēja pasargāt savu saimniekpriekšmetu. Bet vai tad viņi tik labi pārzināja tumšās zintis, lai to tik pārliecinoši varētu apgalvot - ja nu Postuguns ir spēcīgāka par baziliska indi? Un ja tā bija taisnība, tad tas nozīmēja, ka Harijs bija pilnīgi velti satraucis pats sevi un arī draugus, turklāt uz Cūkkārpu bija atvilcis līdzi arī Ronu, kaut arī viņi abi varēja tagad apgūt patiešām jaunas un derīgas prasmes auroru kursos un nodarboties ar ļaundaru izķeršanu tā vietā, lai bezmērķīgi klaiņotu te, pa skolas gaiteņiem. Un Hermione - cik stundas viņa tagad nebija zaudējusi mācībām?

Kāpjot lejā pa Ieejas zāles platajām marmora kāpnēm, Harijs ar plaukstu nobrauca pār Maksūras laboto margu posmu, un viņa domas aizvirzījās citā virzienā - bet ja nu tomēr pastāvēja kaut mazākā iespēja, ka Voldemorts ir izdzīvojis un, kas zina, varbūt ir apsēdis savā spociskajā veidolā kādu no Aizliegtā meža milzu zirnekļiem un tagad plāno pilī izvērst akromantulu invāziju? To viņš kā visu cildinātais burvju pasaules glābējs nekad nedrīkstēja pieļaut, un viņam bija jāvelta visi spēki, lai vismaz pārliecinātos par savu aizdomu patiesumu vai nepatiesumu. Jo pašreizējais pamatojums izklausījās absolūti nenopietni, lai to atklātu kādai no autoritātēm vai drošību sargājošajām personām, un Harijs patiešām priecājās no visas sirds, ka Hermione, Rons, Džinnija un pat Nevils un Luna bija gatavi tajā iesaistīties, kaut arī vienīgie pavedieni bija īss, murgains sapnis pirms iemigšanas karstas vasaras vidū un Hermiones uz ātru roku uzmestie aritmantikas aprēķini.

Jaunieši bija nonākuši Lielajā zālē, kamēr Rons vēl arvien kaitināja meitenes, runādams par dažādu ēdienu garšīgumu. Taču pēkšņi Harijs izrāvās no pārdomām, jo likās, ka kaut kas bija citādāk nekā parasti. Citreiz Lielajā zālē valdīja skaļas čalas, smiekli, retumis arī pa kādam apbrīnas pilnam skatienam viņa virzienā, bet šodien atmosfēra zālē šķita aizdomīgi pieklusināta un arī viņiem pievērstie skatieni šķita esam neparasti daudz vairāk nekā citās dienās. Šāda apkārtējo uzvedība varēja nozīmēt tikai vienu.

Un, protams, acumirklī, kad viņi bija ieņēmuši tālāko galda galu, kas bija vistuvāk profesoriem un vienlaikus visbrīvākais, ieradās pūce, kura nometa Hermionei Dienas Pareģi. To atverot vaļā, pazuda tālākie jautājumi par skolasbiedru savādo sačukstēšanos un pētošajiem skatieniem.

Kolīdz Hermione, pacēlusi avīzi rokās, to bija pavērusi vaļā, uz šķīvja nogāzās neliela, burtnīcas izmēra, koši violeta grāmatiņa. Harijs, to paņēmis, ieraudzīja, ka uz tās vāka dižojās viņa paša ģīmetne. Tiesa gan, puisis šeit nesmaidīja kā varonis zelta bruņās, bet gan brīdi pa brīdim īgni viebās un izlikās vairāmies no uzmanības. Šī acīmredzot bija viena no pirmajām Dienas Pareģa uzņemtajām neveiksmīgajām fotogrāfijām nākamajā dienā pēc Cūkkārpas kaujas, kad viņš nedz bija gatavs, nedz vēl vēlējās runāt ar avīžniekiem. Un nebija liels pārsteigums, ka zem ģīmetnes kliedzošiem, drukātiem burtiem savu vēsti ziņoja virsraksts:

VARONIS VAI TUMSONIS?

Rita Knisle

Apakšā ar īpaši sīkiem burtiem, kurus varēja salasīt, teju piebāžot degunu pie pašas lapas un piemiedzot acis, bija uzdrukāts sekojošais: „Izdevuma steidzamības kārtā šis reklāmraksts nav ticis koriģēts Dienas Pareģa redakcijā, tāpēc visu atbildību par faktu un saturisko patiesību, kā arī interpunkcijas kļūdām uzņemas brošūras autore."

Dabīgi, tā jau nebūtu Knisle, ja viņa nepamanītos uzskrūvēt vēl kādu dižpārdokli rekordīsā laikā, kas viņas Gringotu kambarī ienestu vēl krietnu čupiņu zelta, puisis rūgti nodomāja.

Brošūra sastāvēja tikai no dažām lapām, tomēr paustā doma bija nepārprotami skaidra, iesākot lasīt ar melnu tinti drukāto tekstu uz tumši ceriņu violetas pamatnes.

Harijs Poters, mūsu visu varonis, glābējs un nerimstošais taisnības cīnītājs, kurš nenoliedzami ir pelnījis visas sabiedrības godu un cieņu, bez šaubām visu domās tiek uzskatīts ja ne par dižāko, tad vismaz cēlāko un drošsirdīgāko šī gadsmita burvi, kas desmitgadīgu bērnu un sirma vecuma raganu acīs rādās teju kā Dievs.

Un tomēr - vai vēstures apcirkņos gan iztrūkst gadījumu, kad medaļai ir atklājušās divas puses? Un ja nu arī šis ir tas pats gadījums, kad mūsu izredzētajam zelta puisēnam patiesībā krūtīs pukst sirds, kuru ir izraibinājuši tumsas pleķi? Nenoliedzami šis apbrīnojamais jauneklis ir veltījis ne mazums pūļu, lai panāktu Vārdā Neminamā sakāvi, taču es kā sevi cienoša žurnālista profesijas nesavtīga pārstāve jūtu pienākumu visai plašajai burvju sabiedrībai atklāt patiesību, lai arī kāda tā būtu. Un ņemot vērā vispārējus novērojumus Harija Potera uzvedībā, raugoties uz mūsu visslavenāko jaunekli, vienam otram patiešām ir radies jautājums, kas īstenībā ir mūsu glābējs Harijs Poters - varonis vai tumsonis?

Domāju, ka nevienam nav paslīdējis garām Potera kunga aizstavības raksts Severusa Strupa piemiņai (sīkāk - 22. maija Dienas Pareģa numurā), kur Potera kungs ar putām uz lūpām skaidro Severusa Strupa ārkārtīgo devumu Vārdā Neminamā apturēšanā, par kura uzticamību Fēniksa ordenim gan nešaubīgi pārliecināts bijis tikai un vienīgi Baltuss Dumidors, savukārt lielākā sabiedrības daļa, turklāt tādi visai cienījami un pazīstami burvji kā Doloresa Ambrāža un Venerands Vērdiņš, vēl pat šodien nespēj noticēt mikstūru meistara dubultaģenta lomai. Un nu mūsu cēlais varonis nostājies Strupa pusē, kaut arī ir zināms, ka viņš gadiem ir nīdis Cūkkārpas mikstūras nodarbības un pašu mikstūru profesoru. No kurienes gan radusies šāda pēkšņa pārliecība par Strupa nevainīgumu?

Harijs pašķīra nākamo atvērumu mazajā grāmatiņā.

Pie tam Strups nebūt nav vienīgais nāvēdis, kuru aizstāvēt tik karsti ir meties mūsu dižais varonis - acīgākajiem aktualitāšu sekotājiem nebūs paslīdējis garām tas, ka Malfoju pāris ir pamanījies izsprukt no Azkabanas, kur bija lemts nonākt visiem pārējiem nāvēžiem - sagadīšanās un zelta nenoliedzamā vara, jūs minēsiet?

Nekā tamlīdzīga - ministra Kingslija Šaklbolta vadītā Burvestību ministrija šobrīd ir rūpīgāka un neuzpērkamāka nekā jebkad agrāk, tāpēc Malfoja brīvībai bija nepieciešams īpašs galvojums no kāda nudien nevainīga cilvēka, un arī šajā gadījumā par Malfoju labklājību iestājās Harijs Potera kungs, apgalvodams, ka Narcisa Malfoja esot izšķirošajā mirklī izglābusi viņam dzīvību. Notikuma un lietas apstākļi gan plašākai sabiedrībai tā arī ir palikuši visai neskaidri un daudzu jautājumu un iztrūkstošu atbilžu ietīti.

It kā ar šo nāvēžu atbalstīšanu vien būtu par maz, no Cūkkārpas ienākušas svaigas ziņas, kas vēsta, ka mūsu diženais Harijs Poters, īpaši atsakoties no auroru apmācību kursiem (kas arī ne vienam vien raisījis izbrīnu), ir nolēmis atgriezties Cūkkārpā un ir nodevis sev piešķirto zēnu vecākā godu nevienam citam kā Drako Malfojam, nule pieminētā Malfoju pāra vienīgajai atvasei, par kuru klīst baumas, ka arī šis jauneklis juku laikos esot bijis pilntiesīgi piebiedrojies nāvēžu rindām, pat vēl nesasniedzis pilngadīgu vecumu.

Harijs atšķīra pēdējo atvērumu un, pamatīgi viebdamies, lasīja tālāk.

Tomēr cienījamais varonis ne vien pauž nenoliedzamu atbalstu nāvēžiem, bet arī veic aizdomīgas darbības Cūkkārpas teritorijā. Kā ir ziņojis anonīms avots, tad Potera kungs vairākas reizes esot manīts šķietami bezmērķīgi klaiņojam apkārt pa pili, kā arī klīstam gar Aizliegtā meža malu. Ko gan kārtīgajam, cēlajam jauneklim vajadzētu no tumša, drūma meža, kuru šobrīd ir apsēdis akromantulu klans? Vai tāpēc, lai plānotu slepenu tikšanos ar nāvēžiem?

Ja nu šīs ir pimās zīmes Potera kunga tumsas puses izpausmei? Ja nu viņam šobrīd prātā ir pavisam cits plāns, nevis pabeigt Cūkkārpas burvestību un raganību arodskolu, lai pēcāk piebiedrotos Ministrijas auroru rindām? Turklāt īpašu interesi izraisa fakts, ka Potera kungs jau šovasar kopā ar savu uzticamo draugu Ronaldu Vīzliju tika apstiprināts auroru mācekļu rindās, tāpēc viņu izvēle apmeklēt Cūkkārpu šķiet pat visai savāda. Tāpēc jautājums paliek atklāts - vai tiešām Dumidors savā saskarsmē ar cildeno jaunekli tika nodevis tikai un vienīgi zināšanas, kā uzveikt pasaulē nežēlīgāko burvi, vai arī tomēr ir iedēstījis to varaskārības sēklu, ko pats bija jaunībā izjutis (par to vairāk lasiet Baltuss Dumidors - Dzīve un meli; Augstākā labuma vārdā). Ja nu mūsu cēlajā, gaismu nesošajā varonī ir ielijusi tumsa un šobrīd Potera kungs meklē iespējas, kā savā varā pārņemt nāvēžu organizāciju un, iespējams, pat visu burvju pasauli?

Kā vēsta sena paruna - daba tukšumu nemīl.

Puisis, aizšķīris pēdējo vāciņu, aplūkoja vēl to, apdrukātu ar lieliem burtiem:

RITA KNISLE

HARIJA POTERA BIOGRĀFIJA 2. DAĻA

VARONIS VAI TUMSONIS

drīzumā grāmatnīcās

Harijs padeva bukletu blakus sēdošajai Džinnijai. Meitenes kopā ar Ronu, raukdamas degunus, izlasīja Knisles mistrojumu.

„Hermione, tiešām, kur tā tava burciņa?" Džinnija nikni ieprasījās.

„Diez vai ar burciņu vien šeit būs līdzēts. Es vairāk priecātos, ja būtu kāds likums, kas aizliegtu žurnālistiem drukāt patvaļīgas samazgas, tad gan viņa redzētu," Hermione iebilda.

„Nu tad tev, Hermione, vajag izmācīties burvju likumu jurisprudenci; gan tak tur kāds labs pants tev Knislei atrastos," Rons ieteica.

„Tiešām - tā nemaz nav peļama doma," Hermione noteica, atzinīgi paraudzījusies uz Ronu.

„Bet ko man tagad pret viņu iesākt? Rakstīt kādu atbildi?" Harijs ierosināja.

„Nezinu gan, kā tieši tu varētu attaisnot Knislei viņas šaubas," Džinnija iebilda.

„Sarežģītākā daļa ir tā, ka cilvēkus nevar piespiest tā vienkārši ticēt... vai arī neticēt," Hermione paskaidroja. „Kam skaudīs tavi panākumi, tas tāpat atrastu tevī kaut ko nepatīkamu."

Harijs pavīpsnāja. „Jā - piektajam gadam šis noteikti nebūs ne tuvu tik traki."

Arī Ronam bija ko piebilst. „Galu galā vēl ir bijušas arī neskaitāmas intervijas ar DA biedriem. Es patiešām drusku šaubos, ka Knislei pietiks ar vienu stulbu rakstu, lai panāktu, ka visi tevi uzskatītu par Paši-Zināt-Kā aizstājēju. Tas tomēr izklausās pārāk vājprātīgi pat Knislei. Drīzāk viņa vienkārši mēģina saraust pēc iespējas vairāk naudas ar visiem iespējamajiem līdzekļiem."

„Tomēr kaut kādu šaubu sēklu viņa būs iesējusi," Harijs iebilda.

„Bet, ja tu nedosi iemeslus tai pāraugt nopietnās aizdomās, tad es teiktu, ka Knisle kritīs necieņā, ka ir uzdrošinājusies tevi nomelnot," Džinnija pasmaidījusi atbalstīja draugu. „Citādi - ja tiešām sāksi naidoties ar Knisli, cilvēki no tiesas var sākt domāt, ka viņa ir kaut ko uzrakusi."

„Un paskatieties uz šo - Poters esot klaiņojis gar Aizliegtā meža malu, kā esot ziņojis anonīms avots. Tad nu gan anonīms," Harijs izsmējīgi nošņācās, piesitis ar pirkstu atvērtajai brošūrai.

Rons pasmējās. „Kaut kas tak viņai bija jāraksta. Viņa taču nevarēja atzīties, ka arī pati bija ložņājusi gar to meža malu, turklāt bez atļaujas," puisis ieminējās.

„Varbūt tomēr Pareģim aizsūtīt vienu īsu rakstiņu par Knisles neparastajām prasmēm?" Džinnija ieprasījās, ēzdama grauzdiņu ar zemeņu ievārījumu.

„Nē, domāju, ka Hermionei ir taisnība - nevienu piespiest kaut kam ticēt tāpat nevar. Un sākt ķengāties ar Knisli nebūs liela jēga - vienkārši nevajag likties par viņu ne zinis. Mums šobrīd tāpat pietiek, ar ko nodarboties, turklāt vai mazums mēslu par mums ir tikuši publicēti iepriekš?" Harijs secināja. „Gan jau sliktāk par piekto gadu nebūs. Vismaz šoreiz mani neviens neuzskata par meli." Visbeidzot puisis sadūšojās arī pats ķerties klāt brokastīm, noraudzīdamies uz kādu apaļu, sulīgu, ceptu olu.

Harijs nebija paspējis godīgi nokost ne kumosu no savas olas, kad uz viņa pusi ar vēstulēm knābī sāka laisties jau pirmās pūces. Harijs labi varēja iedomāties, ka tās sūtījuši tepat tuvumā mītošie Cūkmiestiņa iedzīvotāji, kas nupat arī bija lasījuši Dienas Pareģi.

„Vai tiem cilvēkiem tiešām nav nekā cita, ko darīt, kā rakstīt vēstules tūlīt pēc ķengu raksta izlasīšanas?" Rons nopurpināja. Nu jau Harija priekšā bija nomestas kādas četras aploksnes.

Par biezāko aploksni Harijam radās aizdomas, ka tur varētu slēpties kas nelāgs, tāpēc viņš centās to izgaisināt. Aploksne tā kā nozuda skatienam, bet atkal uzradās atpakaļ - raksts acīmredzot viņu tomēr bija pamatīgi satraucis, kādēļ viņam neizdevās kā pienākas izpildīt burvestību. Džinnija, to ievērojusi, pielika klāt arī savu spēku, un pa abiem kopā viņiem izdevās pazudināt aizdomīgo sūtījumu. Nākamo puisis gan atvēra un izlasīja sekojošas rindiņas:

 

Godājamais Potera kungs!

Mēs izlasījām tos drausmīgos apvainojumus, ko Knisle Jums veltījusi savā briesmīgajā brošūrā, un gribam Jums no visas sirds atgādināt, ka mēs esam par Jums un neticam nevienam viņas nodrukātajam vārdam.

Jūs esat un paliekat mūsu varonis, un mēs patiešām ticam, ka Jums bija nopietns iemesls aizstāvēt gan Strupu, gan Malfojus.

Patiesā cieņā,

Jūsu Hengistu dzimta.

 

Harijs pasmaidīja. Tātad tomēr atbalstītāju viņam vēl arvien netrūka. Rons, attaisījis vaļā nākamo vēstuli, pirms tam to rūpīgi aptaustot, paziņoja, ka šī Gabriela sakot, ka par „šitādiem meliem to Knisli vajagot izbarot akromantulām". Draugi par to pasmējās. Un arī pēdējā vēstule pauda ticību Harija labajiem nodomiem un varoņa slavai.

„Nu re, Harij, - kā jau mēs tev teicām - tev cilvēki tāpat ticēs, tāpēc sākt nīsties presē ar Knisli ir pēdējais, ko tev vajadzētu darīt," Hermione, uzsmaidījusi draugam, viņu mierināja.

„Zini, vienkārši uz priekšu aiztaupi man tās mokas un nemaz nesaki, ja Knisle būs vēl kaut ko nodrukājusi," Harijs noteica Hermionei.

„Sarunāts," meitene viņam līksmi atbildēja.

Turpmākā brokastu daļa par laimi pagāja mierīgi, Hermionei pārlapojot Dienas Pareģa šodienas eksemplāru, kur viņa atrada nelielu rakstiņu par to, ka Malfoji nudien Diagonalejā bija iegādājušies telpas savai jaunajai aptiekai. Paēduši jaunieši piecēlās, gatavi veltīt savu brīvo stundu meklējumiem, taču, ejot ārā no Lielās zāles, viņus panāca slīdeņu klasesbiedri.

„Nu, Poter, varbūt gribi aizlikt arī kādu vārdu par mums?" Pansija ieprasījās, stāvēdama draugu bariņa priekšgalā.

„Pārkinsone, kas tev te ir pazudis?" Džinnija atcirta.

„Tu, sīkā, nejaucies, kur nevajag; es Poteram prasīju," Pansija arī deva pretī.

„Ko tu no manis gribi, Pārkinsone? Sadevu pa pakaļu tavam čomam Vodemortam un tagad nav neviena, kas tev pateiktu priekšā, kuru tagad apsmiet un pamocīt?" Harijs visai rupji meitenei uzbruka. Viņa it kā sarāvās, taču tad paskaidroja savus izteicienus.

„Ja tiešām tai Knislei ir kaut kripatiņa taisnība, tad es nepieļaušu, lai tu mums te uzkundzējies. Domā, tas nav acīmredzams, ko tu centies panākt? Vispirms slavē un attaisno Strupu, tagad arī Malfojus esi piejaucējis sev, bet mani tu nedabūsi!" Pansija beigās teju vai izkliedza, pieskandinādama Ieejas zāli.

„Kas te ko ir piejaucējis?" Pansijai no aizmugures atskanēja vēsa un mazliet stiepta balss.

„Drako," Pansija ierunājās, nedaudz satraukusies, „tas nebija tā domāts, bet viņš nu gan ir nopūlējies, lai attaisnotu tavus vecākus un tevi pašu arī iecēla par zēnu vecāko. Kāpēc tad pēkšņi tāda pretimnākšana?"

„Pansija, tu acīmredzot neko nesaproti, un es palūgšu, lai tu Poteru turpmāk ar savām naidīgajām izpausmēm liec mierā," Malfojs aprāja Pansiju. Ronam no brīnumiem vai atkārās žoklis līdz zemei - tad nu gan vienreiz bija pienākusi diena, kad Malfojs strīdas ar Pansiju, aizstāvot Hariju.

„Nu ko tad es nesaprotu? Tev vecāki vismaz ir dzīvi, bet manējie guļ kapos tāpat kā te citiem lielākajai daļai. Vai tas ir godīgi vai taisnīgi? Un tagad viņš vēl plānojot, kā slepeni pārņemt pār mums vadību! Redzu, ka tevi, Drako, Poters jau ir dabūjis zem savas tupeles," Pansija ar asarām acīs rūgti noteica.

„Pansij, tu nesaproti to, ka karš ir beidzies, un neviens nevienu nekādā pusē vairs nevar pārvilināt, jo nav vairs tādas otras puses, nolādēts!" arī Malfojs nu jau bija sācis zaudēt pacietību.

„Kā tad, Malfoj, tu jau nu te esi tas lielākais zaudētājs. Tak vienkārši ej ratā!" Pansija noteica un aizmetās pusskriešus slīdeņu koptelpas virzienā. Arī pārējie viņas slīdeņu biedri palēnām izklīda.

„Poter, ceru, ka Pansijai šitādas muļķības vairs nenāks prātā. Viņa vienkārši ir zaudējusi abus vecākus, tāpēc tagad visu uztver divtik saasināti," Malfojs paskaidroja.

„Ē, jā, nu tas tā kā bija manāms," Harijs neveikli atbildēja. Drako par atbildi palocīja galvu un aicināja sev līdzi kādu slīdeņu pirmziemnieku, kuram bija apsolījis droši aizvest viņu līdz bibliotēkai.

„Tāds pilnīgi mierīgs rīts, nemaz nav traks, ko?" Rons vienkārši noteica, stāvēdams Harijam aiz muguras blakus Hermionei.

„Ir bijis arī trakāk," Harijs pasmaidīja. „Klau, varbūt uz virtuvi labāk aizejam pēc burvestībām? Tagad varbūt tomēr rūpīgāk apskatām ceturtā stāva gaiteni pie burvestību klases? Pie tam citām sarunām šobrīd nemaz vairs nav apetītes," Harijs ierosināja. Draugi viņam piekrita, un viņi visi mazrunīgi uzkāpa līdz ceturtajam stāvam, rūpīgi aplūkodami ik gleznu un bruņutērpu, tomēr cenzdamies to darīt tā, lai acīmredzami neizskatītos, ka viņi kaut ko meklē. Šorīt viņi jau bija guvuši apliecinājumu tam, ka baumām bija devuši pietiekami daudz iemeslu, un vismazāk vajadzēja, lai Hariju tiešām pasludina par nākamo Tumsas pavēlnieku.

Pārdesmit minūtes izmeklējušies, Rons paklaudzināja ar zizli zem palodzes, kur atkal bija tikai plika siena, bet tad pagriezies apcirtās riņķī un pavaicāja Harijam: „Klau, draugs, bet tev nelikās interesanti, kā Malfojs sakašķējās ar Pansiju? Pārkinsone viņam pārmeta, ka šis tagad esot pārmeties tavā pusē."

„Jā gan, bet vai tad Malfoji tādi vienmēr nav bijuši? Tas ir, arī pagājušajā reizē, kad tika sakauts Voldemorts, šie esot it kā bijuši Valdum varā," Harijs aptiprināja.

 „Piekrītu tev, Harij. Tas jau Malfojiem tipiski ir dabā - pieslieties uzvarētāju pusei, neatkarīgi no šīs puses nodomiem," Hermione apgalvoja.

„Man tas vairāk izklausās pēc nodevības," Rons ar nepatiku noteica.

„Šoreiz jau no tās pretējās puses nekas nav palicis pāri," Džinnija piebilda, „tā kā īsti jau nav, ko nodot."

„Pansija gan bija citās domās," Rons iebilda.

„Tad Pansija visticamāk ir no tiem, kuri otro iespēju tomēr nav pelnījuši," Harijs noteica, bet ar aizdomām nopētīja tuvāko bruņutērpu. „Hmm, man tā tikai liekas vai arī tiešām šis bruņutērps vairāk groza galvu uz kreiso pusi? Pārējie grozās uz abām pusēm." Jauneklis, piegājis tuvāk vienam no bruņutērpiem, kuriem allaž patika lēnām grozīt galvas no vienas puses uz otru, to rūpīgi nopētīja - nudien uz labo pusi līdz galam tas savu ķiveri nekad nepagrieza. Arī pārējie draugi pienāca klāt, nopētīdami šur tur rūsas pleķiem notraipīto bruņutērpu.

Kamēr Hermione apstaustīja sejsarga restes, no blakus tukšās klases ķiķinādams izlīda Pīvzs. Šis, gremodams košļājamo gumiju, izvilka to no mutes, savirpināja lodītē un iesprauda vēl kāda cita bruņutērpa ķiverē, šoreiz neļaudams tam pilnībā pagriezties uz labo pusi. Tad nebēdnis, ieraudzījis jauniešus, atmuguriski atsprāga atpakaļ.

„Eu, Poterīti un Vīzeļi, tikai nesakiet nevienam, ka tas biju es. Maksūra mums nav tik pielaidīga kā Dumidors. Negribu raustīt šo aiz... ē... copes," Pīvzs, viltīgi smīnēdams, taisnojās un lēnām peldēja atmuguriski projām.

„Labs ir, Pīvz, neteiksim nevienam. Bet par to tu mums paliksi parādā," Harijs noteica.

„Kāda runa," Pīvzs, arvien smīnēdams pa visu savu plato ģīmi, piemiedza puisim ar aci un tūlīt nozuda aiz stūra. Mirkli vēlāk ieskanējās zvans uz starpbrīdi. Mazliet tālāk atsprāga vaļā burvestību klases durvis un pa tām sāka plūst ārā elšpūšu un kraukļanagu trešgadnieki.

Nogaidījuši, kamēr klase atbrīvojas pavisam tukša, jauniešu četrotne devās iekšā pa atvērtajām durvīm. Klasē Zibiņš novicināja zizli, lai nedaudz pavērtu logu svaigam gaisam un, kāpdams nost no grāmatu kaudzes, atņēma draugu sveicienu.

„Ak, kāds prieks jūs atkal redzēt! Es jau šaubījos, vai jūs vēl kādreiz šeit satikšu, Potera un Vīzlija kungi," Zibiņš nočiepstēja savā smalkajā balstiņā, zilajām acīm mirdzot kā pogām zem viņa kuplajām, sirmajām uzacīm.

„Nespējām jau laist garām tās gudrības, ko varam šeit apgūt," Harijs smaidīdams atbildēja.

„Profesor Zibiņ, varbūt es uzreiz drīkstu jums par kaut ko pajautāt?" Hermione, lieki netērēdama laiku, ķērās vērsim pie ragiem.

„Protams, Grendžeras jaunkundze. Kā redzu, jūsu zinātkāre itin nemaz nav gājusi mazumā," Zibiņš atbildēja, uzskatīdams savu izcilāko skolnieci.

„Redziet, es Burvestību hrestomātijā lasīju par lokācijas burvestībām un saprotu, ka tās galvenokārt domātas pazudušu personu meklēšanai, taču mani ieinteresēja, vai tās ir iespējams izmantot, lai meklētu pazudušas lietas?" Hermione smalki paskaidroja savu jautājumu.

„Jā, ļoti labs jautājums. Vai drīkstu vaicāt, kādu tieši lietu jūs vēlētos atrast?" Zibiņš uzdeva pretjautājumu. Hermione nedaudz samulsa, bet viņas vietā pasteidzās atbildēt Rons.

„Saprotiet, profesor, es bieži esmu visai aizmāršīgs un mēdzu pazaudēt savas lietas, tad nu Hermione iedomājās, ka tādā veidā varētu palīdzēt man tās atrast." Hermione draugam blakus pasmaidīja par viņa attapību.

„Ak, nu skaidrs," Zibiņš noteica, laipni uzsmaidījis abiem jauniešiem. „Šajā gadījumā meklēšanas burvestības ir viegli izmantojamas, ja jums ir zināms lietas īpašnieks, jo tad jūs meklējat pēdas, ko ir atstājis jums labi zināms cilvēks. Protams, burvestības dotās norādes būs vājākas un grūtāk interpetējamas, jo īpaši tad, ja atrodaties no meklējamā priekšmeta lielākā attālumā," profesors dzīvi paskaidroja, redzēdams, ka jauniešiem tas patiešām interesē.

„Bet tīri tā teorētiski ņemot, vai būtu iespējams meklēt kādu lietu, ja nezinātu, kurš to ir pazaudējis? Pēc tā, ko jūs nupat teicāt, tas tad izklausās neiespējami," Hermionei izvaicāja pasniedzēju tālāk, cerēdama saprast, vai tiešām meklēšanas burvestības nevar izmantot diadēmas atrašanās vietas noteikšanai.

„Teorētiski iespējams, ka varētu meklēt arī lietas, nezinot saimnieka enerģētisko nospiedumu, taču baidos, ka tad praksē var izrādīties, ka burvestības dotās norādes ir pārāk traucētas, lai tiešām būtu iespējams kāroto priekšmetu atrast," profesors apstiprināja Hermiones bažas. „Tomēr," vēl mirkli apdomājies, Zibiņš gribēja vēl ko piebilst, „ja meklētais priekšmets ir īpašs pats par sevi, burvestības iedarbību ir iespējams pastiprināt. Un tieši šīs zinības man būs tas prieks šogad jums sniegt, gatavojoties SĒRGu pārbaudījumiem."

„Ā, rekur klāt arī Finigena un Tomasa kungi; nāciet iekšā. Vēl piecas minūtes un sāksim mūsu šā gada pirmo burvestību nodarbību," Zibiņš sajūsmināts noteica, acīmredzami priecādamies DA biedrus redzēt sveikus un veselus.

Tūlīt aiz abiem jaunekļiem straumēm sanāca arī pārējie klasesbiedri un, norībot zvanam, nodarbība varēja iesākties.

Zibiņš, novēzējis zizli, lai aizvērtu logu, veikli uzkāpa uz savas iemīļotās grāmatu kaudzes un uz skolotāja galda atvēra žurnālu, kur veikli ar pirkstu pārbrauca pāri SĒRGu studentu sarakstam, pārbaudīdams, ka patiešām visi ir ieradušies un ir gatavi mācīties arvien jaunas burvestības.

„Laba diena, mani mīļie audzēkņi!" profesors smalkā balstiņā smaidīdams iesāka savu uzrunu. „Kā jūs labi atceraties, tad pagājušajā gadā vai dažam labam aizpagājušajā gadā," Zibiņš ierunājās, zīmīgi paraudzījies uz Hariju, Ronu un Hermioni, „burvestībās īpaša vērība tika veltīta bezvārdu buramvārdiem, tad šogad, uzskatot, ka tos tālāk varēsiet praktizēties paši, mēs galvenokārt pievērsīsimies vispirms nostiprinošajām, bet pēc tam pastiprinošajām burvestībām. Varbūt kāds jau tagad man var pateikt, kāda nozīme ir burvestības noturīguma nostiprināšanai?" Zibiņš ar interesi noteica un aizrautīgi aplūkoja klasi, kur skolēni, skaitā līdz četri, bija sasēdušies ap daudziem četrkantīgiem galdiem.

Harijam par brīnumu rokas pašāva gaisā ne tikai Hermione, bet arī lielākā daļa viņa vecuma klasesbiedru.

„Varbūt jūs, Goldšteina kungs, varētu atbildēt uz šo jautājumu," Zibiņš deva vārdu Antonijam, norādīdams uz viņu ar plaukstu.

„Burvestību nostiprināšana nepieciešama, lai burvestība darbotos pēc iespējas ilgāku laiku. Nenostiprināta burvestība drīz zaudē savu spēku, turpretī rūpīgi nostiprināta un piesaistīta burvestība savu iedarbību var saglabāt arī pēc uzlicēja nāves," pusis pārliecināti atbildēja, un Harijs atcerējās, ka lielākā daļa viņu klasesbiedri šīs nodarbības bija apmeklējuši pagājušā gada sākumā, tāpēc šis tas viņiem jau bija zināms, un tagad viņi tikai atkārtoja pirms tam apgūto.

„Precīzi, Antonij. Es teiktu, ka par to esi godam nopelnījis piecus punktus Kraukļanagam," Zibiņš apbalvoja jaunekli par pareizu atbildi. „Man prieks, ka tik daudzi bija pacēluši rokas, tātad liela daļa atceras vēl no pagājušā mācību gada, ka viens no būtiskākajiem burvestības kvalitātes rādītājiem ir tās noturīgums. Un tāpēc, lai pamatīgi uzlabotu noturīgumu, ir ieteicams veikt burvestības nostiprināšanu. Tas, protams, attiecas uz to burvestību kategoriju, kas paredzētas ilglaicīgākajai izpausmei. Tapēc, lūdzu, ņemiet vērā, ka šis neattiecas uz momentānas iedarbības burvestībām - kā tām, kuras jūs dāsni likāt lietā otrajā maijā."

Profesors turpināja teorijas izklāstu: „Domāju, ka tiktāl tam visiem vajadzētu būt saprotamam, ka burvestība, lai tā darbotos ilgāk par dažām stundām vai - labākājā gadījumā - dienām, to ir nepieciešams nostiprināt. Tāpēc tagad apgūsim teorētisko pamatojumu, kā to paveikt un uz nākamo nodarbību es vēlētos, lai jūs šīs prasmes spētu likt lietā. Sekmīgu vērtējumu saņems ikviens, kura burvestība nezaudēs savu iedarbību pēc nedēļas līdz nākamajai nodarbībai, turklāt papildu punktus atzīmes uzlabošanai varat iegūt, ja jums burvestību būs izdevies izpildīt, ciešot klusu, tas ir, bezvārdu formā."

Harijam šķita neierasti, ka Zibiņš tik ilgi un daudz runāja par burvestību teoriju - parasti profesors tikai izklāstīja burvestības uzdevumu un vairākas reizes atkārtoja paraugdemonstrējumus, bet pēc tam viņi paši varēja ķerties pie prakses. Turpretī šoreiz bija pagājušas jau vairāk par desmit minūtēm, bet Zibiņš bija tikai labi iesācis skaidrot, ar ko viņiem būs darīšana. SĒRGu gads tiešām nāk ar saviem pārsteigumiem.

Un vēl turpmākās piecpadsmit minūtes profesors saviem audzēkņiem turpināja skaidrot, ka praktiski jebkuras burvestības nostiprināšanai visefektīvākie ir rituālie jeb ritu vārdi, kuri paša burvja maģijas spēku piesaista noburamajam priekšmetam.

„Tā, domāju, ka nu beidzot mēs varētu pievērsties arī praktiskajai daļai. Atlikušajās divdesmit minūtēs jūs man varētu glīti paspīdināt krāsiņas - atcerieties, kā piektajā gadā izgaismojām visdažādākos priekšmetus dažādās krāsās? Tad atcerieties arī to, ka efekts bija ļoti īslaicīgs, tāpēc, lai gaisma noturētos ilgāku laiku, pamēģināsim to piesaistīt ar ritu vārdiem. Tiktāl visiem skaidrs?" profesors laipni pajautāja.

Lielākā daļa klases piekrītoši nomurmināja, palocīdami galvu.

Zibiņš pasmaidīja un no savas brūni pelēkās mantijas kabatas izvilka nelielu teļādas maisiņu.

„Es demonstrējumam paņemšu maisiņu, bet jūs varat izvēlēties jebkuru citu priekšmetu. Tā, tagad skatieties," profesors ar zizli norādīja uz maisiņu, teikdams: „Gaismo zilum!" un maisiņš sāka kvēlot tumši zilā krāsā. Tad, nenolaizdams zizli, Zibiņš vēl piedevām noskaitīja:

„Ritu, ritu, gaismiņa,

Paliec iekšā maisiņā."

Kad skolotājs atlaida zizli, zilais spīdums ne drusciņas nekļuva bālāks, turklāt, atverot maisiņu vaļā, no tā izplūda koša, zila gaisma. Harijs ievēroja, ka Hermione uz to nolūkojās ar lielām, pārsteiguma pilnām acīm - varbūt šī bija viena no tām ļoti retajām lietām, ko viņa vēl nebija apguvusi pašmācību ceļā.

„Un vēl ņemiet vērā, ka burvestība būs stipri noturīgāka, ja jums izdosies atrast atskaņas. Tās rezonējot pastiprina vārdu iedarbību. Tad nu tagad sameklējiet kādu priekšmetu un mēģiniet to izgaismot, lai gaisma noturas līdz nodarbības beigām. Aiziet!" Zibiņš tagad deva vaļu izmēģināt spēkus pašiem skolēniem.

Harijs paņēma pirmo, kas trāpījās pa rokai - rakstāmspalvu, un centās atcerēties, kā pareizi bija jāizpilda izgaismošanas burvestība. Viņš nolēma izmēģināt Gaismo sarkanum!, lai piešķirtu spalvai sārtu spīdumu. Nekas dižs no tā iesākumā neizdevās - spalva tikai blāvi iemirdzējās tikko manāmi sarkanā tonī. Harijs pameta acis blakus - Hermionei burvju vārdu hrestomātijas grāmatai uz vāka iespiestie burti mirdzēja spožā zelta spīdumā, un meitene zem deguna bubināja nesaklausāmus vārdus.

Harijam, vairākas reizes atkārtojot burvestību un cenšoties atrast piemērotu atskaņu vārdiem „spalva", galu galā izdevās panākt, ka spalva sāka mirdzēt sārtā spīdumā, arī atlaižot vaļā zizli. Nodarbība nāca uz beigām, tāpēc Zibiņš bija iesācis apstaigāt klasi un novērtēt audzēkņu veikumu. Lielākoties klasesbiedriem bija izdevies tikt galā ar uzdevumu, jo šoreiz bija jāpanāk, lai burvestība noturas visai īsu brīdi. Harijs jau nojauta, ka daudz grūtāk būs panākt, lai burvestība savu noturību saglabā vismaz nedēļu.

„Ā, Malfoja kungs, kas tad jums te ir?" Zibiņš ievaicājās. Draugu četrotne uzreiz pagriezās, lai uzzinātu, ko Malfojs tādu ir sabūris.

„Es izvēlējos noburt tinti," Drako priecīgi atbildēja.

„Un vai tiešām arī rakstot pati tinte spīdēs violeta?" Zibiņš ar apbrīnu vēl noprasīja.

„Jā, lūk," Malfojs sacīja, nodemonstrēdams, ka viņa apburtā tinte nudien gailēja ar tumši violetu spīdumu, arī uzrakstīta uz pergamenta.

„Satriecoši. Par tādu atjautību jūs esat nopelnījis trīs punktus Slīdenim," Zibiņš paslavēja.

Ar tikpat lielu interesi burvestību profesors pienāca pie viņu galdiņa, atzinīgi novērtēdams Harija sarkano rakstāmspalvu, Rona balto pūķādas cimdu un Džinnijas zaļo pergamenta rituli. Visvairāk viņu, protams, ieinteresēja Hermiones veikums, un profesors palūdza meitenei atvērt grāmatu, taču iekšpusē lapas tikko vārgi blāvoja tumši dzeltenīgā krāsā.

„Vai manu, jūs laikam būsiet šaubījusies, kad izpildījāt ritu vārdus?" Zibiņš apbēdināts noteica.

„Jā, man nekādi vārdam „grāmata" nenāca prātā citas atskaņas kā „vārava", tāpēc laikam buroties nominstinājos," Hermione nedaudz kaunīgi paskaidroja savu neizdošanos.

„Varējāt varbūt izmēģināt „grāmatu" sasaistīt ar vārdu „skatu", piemēram:

Ritu, ritu gaismas skatu,

Spīžo man šo grāmatu!"

Zibiņš, to noteicis, norādīja ar zizli uz grāmatu, un nudien vārgi blāvojošās lapas izgaismojās glīti zeltainas.

„Neuztraucieties, Grendžeras jaunkundze, jūs vienmēr visu ātri apgūstat un es nešaubos, ka arī ritu vārdus ātri vien iepraktizēsiet. Turklāt gribu uzteikt jūsu ideju, ka šādi izgaismotu grāmatu tumšā laikā lasīt noteikti ir daudz ērtāk, tāpēc par lielisko ideju dodu jums vienu punktu Grifidoram." Zibiņš, galu galā pasmaidījis, apbalvoja meitenes labo nodomu.

Hermione tikai, nodūrusi galdā acis, noteica paldies, bet, kad Zibiņš bija aizgājis tālāk pie citiem klasesbiedriem, ierunājās: „Es nebiju pelnījusi neko, tā bija izgāšanās; zinu, ka to punktu viņš man iedeva aiz žēluma."

„Hermione, beidz. Tu taču saproti, ka kaut vai tas pats Malfojs pagājušā mācību gadā šo visu ir gana daudz praktizējies, bet mums ar šo buršanos ir pirmā darīšana," Rons draudzenei iebilda. „Esmu drošs, ka tu visu šo apgūsi neticami ātri un atkal būsi labākā!" Puisis uzlika roku meitenei uz pleca mierinādams, un viņa par to pasmaidīja.

„Zinu, bet tā sajūta ir drausmīgi riebīga, it kā es neko vairs nemācētu, un visi citi ir apguvuši visu ko un to pārzina perfekti, bet es te mocos un netieku galā ar pašu vienkāršāko," Hermione vaļsirdīgi čukstus atklāja savas bažas. „Es vienkārši jūtos tik drausmīgi stulba." Viņa domīgi paraudzījās griestos un vairākas reizes samirkšķināja plakstiņus - viņai bija acīs sariesušās asaras.

Pēkšņi noskanēja zvans, un viņi visi iesāka vākt kopā savas mantas, kamēr Zibiņš vēl brīnījās par Lunas oranžīgi spīdošajiem dirižabļplūmju auskariem.

„Hermione," Harijs ierunājās, „lūdzu, nebēdājies tik ļoti - tu esi izcilākā ragana, ko es pazīstu, turklāt pagājušajā gadā tu veici prātam neaptveramus varoņdarbus, tāpēc es nekad, nekad nevarētu pat padomāt, ka tu varētu būt stulba."

Jaunieši sāka celties kājās un drūzmēdamies doties uz durvju pusi.

„Tiešām, Hermione," arī Džinnija piebiedrojās jaunekļu atbalstam, „lai nu ko tu par sevi domātu, bet stulba jau nu tu tiešām neesi. Es ceru, ka tu saproti, ka tu šobrīd sevi nosodi par to, ka nespēji divdesmit minūtēs izdarīt to, ko citi bija mācījušies veselu pusgadu."

Hermione pasmaidīja par draugu stingro atbalstu un labajiem vārdiem. „Laikam jau jums ir taisnība..."

„Un ja tas tevi vēl kā nomierina, tad man prātā nāca tikai šādas atskaņas: „Ritu, ritu; Visu dienu kritu," Rons smīnēdams noteica. Hermione pasmaidīja jau platāk, kad viņi bija tikuši ārā no klases, gaitenī. Džinnija gan tūlīt vēl pamanījās piebilst: „Un visu dienu galvu situ," uzsitusi knipi brālim pa pakausi. Nu jau Hermione miklām acīm nudien iesmējās.

„Au!" tikai noteica Rons, bet vairāk nelikās nekā zinis, priecādamies, ka Hermione bija pasmaidījusi.

Redzēdams, ka draudzene ir nomierinājusies, tagad Harijs uzdrošinājās pavaicāt to, kas viņu bija urdījis jau kopš paša stundas sākuma: „Klau, Hermione, bet kas tur palika ar tām meklēšanas burvestībām? Cik sapratu no Zibiņa teiktā, tad mūsu gadījumā tas neizklausās diez ko cerīgi."

„Tā gan, jo tas nozīmē, ka, lai atrastu Kraukļanagas diadēmu, mums vajag pastiprināšanai kaut ko no pašas Kraukļanagas," Hermione atbildēja, ar pirkstu galu izsusinājusi asaru no kaktiņa.

Jaunieši, turpmāko stundu klīzdami apkārt pa pili, bija prātojuši visdažādākās iespējas, kā mēģināt meklēt diadēmu, taču neko vairāk par to, ka viņiem būtu vajadzīgs dabūt savās rokās kaut ko no leģendārās Kraukļanagas mantām, viņiem tā arī neizdevās izsecināt.

Iegājuši kādā tukšā klasē, viņi visādi izmēģinājās gan atsevišķi, gan kopīgiem spēkiem, pat skaitīdami jaunapgūtos ritu vārdus, taču labākajā gadījumā viņu zižļi nosvārstījās plašā lokā uz Aizliegtā meža pusi. Arī Hermionei nebija nekādu citu ideju, kas nozīmēja, ka viņi atkal bija atgriezušies tajā pašā sākumposmā - diadēmu varētu atrast tikai tad, ja viņi nejauši to uzietu. Un šāda iespēja Harijam sāka likties arvien neticamāka. Tāpēc puisis pierunāja draugus doties uz bibliotēku un meklēt jaunas idejas, kā meklēt pazudušu priekšmetu maģijas pilnā pilī, jo bezmērķīga klīšana apkārt pa pili apvienojumā ar aizdomīgu uzvedību varētu panākt vien to, ka cilvēki patiešām sāks domāt, ka viņiem padomā ir kas nelabs.

Šādā noskaņojumā pagāja atlikušās trīs nedēļas darbadienas, turklāt Harija garastāvokli itin nemaz neuzlaboja neveiksme alķīmijas nodarbībās - viņam tā arī nebija izdevies izkustināt nevienu no četriem pamatelementiem, kurpretī Džinnijai ar plikas rokas kustību bija izdevies sacelt vai kārtīgu uguns virpuli. Arī pārvērtības līdz galam īsti negribēja izdoties kā nākas, un jaunas idejas tālākiem diadēmas meklējumiem negribēja uzrasties nepavisam un ne par kādu cenu. Drūmo omu puisim gan bija uzlabojusi mikstūru nodarbība - lai cik tas arī nebūtu neparasti - viņam bija izdevies izgatavot tikpat pieklājīgu uguns esenci kā Hermionei, tāpēc Gliemjrags jau atkal sāka uzteikt, ka Harijam tomēr piemīt zināms mātes talants. Protams, arī nodarbībā pie Čāgonena Harijs, miessaistes lāstu uzlikšanā un atvairīšanā izrādījās viens no labākajiem. Un vēl visam piedevām šodien, kad būs paēstas sestdienas rīta brokastis, bija gaidāms šīs sezonas pirmais kalambola treniņš - viņiem taču vajadzēja izmēģināt savas jaunās piecsimtās komētas pienācīgā kalambola laukumā. Vīzliju zālainajā pagalmā viņš bija lidinājies kopā ar Džinniju vai katru vakaru; šķita, ka jaunajai slotai ir nedaudz mazāka manevrētspēja un arī ātrumu tā varbūt uzņēma pat stipri lēnāk nekā Ugunsbulta, tomēr, kā tieši tas iespaidos viņa meklētāja sniegumu zibšņa ķeršanas brīdī, vēl īsti nebija zināms.

„Tā, šodien mums priekšā ir spēlētāju atlase," Džinnija vēl lieku reizi atkārtoja Harijam, ieliedama sev krūzē pienu. „Ar jums un Ronu droši vien viss ir skaidrs, un Ričijs visticamāk arī tiks par triecēju, bet Džimmijam un Demelzai, lai viņiem vieglas smiltis, gan vajadzēs aizstājējus. Patiesībā man visvairāk interesē, kas būs ar Dīnu - varbūt mums grifidoros tomēr ir uzradušies jauni dzinēju talanti," meitene cerīgi paklusā balsī plānoja šodien darāmo.

„Tad jau redzēsim, kā tas būs - ja būs tā kā man, kad bija jātaisa komandas atlase, skaties, ka nepieņem komandā kādus elšpūšus," Harijs pasmējies meitenei atgādināja.

„Ziniet, ka man šitās sarunas par kalambolu nekad nav šķitušas aizraujošas," Hermione ierunājās, apēdusi šokolādes smalkmaizīti, „bet šobrīd man sāk šķist, ka daudz patīkamāk būtu plandīties aukstā, ledainā vējā uz viena koka gabala, nekā doties tumšos pazemes tuneļos kopā ar Drako Malfoju."

„Pareizi, Hermione, tev šodien ir pirmā meiteņu vecākās dežūra," Rons atskārta. „Varbūt, Džinnija, sargu pārbaudi var atstāt pašu pēdējo, tad es pirmo stundu varētu doties līdzi tev, lai nav tik traki."

„Ron, bet kas man par to būs, ja es sargu pārbaudi pārlikšu uz beigām?" Džinnija smīnēdama ieprasījās.

„Būs jau labi, Ron," meitene viņam pateicībā uzsmaidīja. „Ar bubuļiem esmu sastapusies arī iepriekš, bet par Malfoju šaubos, ka viņš uzdrošinātos mani ķircināt."

„Pareizi, ja viņš tevi nosauks par vientiesi, tad atgādini viņam, kā vientieši krauj ar labo āķi," Harijs draudzenei ieteica, piemiedzis ar acīm. Hermione par to tikai sāji pasmīnēja - viņa pati šo notikumu gan ne par kādu varoņdarbu nekad nebija uzskatījusi.

„Beidz, Harij, ja viņai tiešām nāksies kauties ar Malfoju, tad vienu es tevi nekur nelaidīšu," Rons, nu jau noraizējies, noteica.

„Liecieties tak mierā! Čāgonens mūs taču tikko satrenēja uz miessaistes lāstiem, un Malfojs vakardien nemaz nebija no tiem spožākajiem audzēkņiem," Hermione, zīmīgi pieliekusi galvu, uzlūkoja Ronu. „Ar mani viss būs kārtībā."

„Ja tu tā saki. Bet ja kas, tad es tev varu doties līdzi," puisis atkal apņēmīgi atkārtoja.

„Pagaidi, Ron," Džinnija iesmējās, „par šitādām prasībām tad no tevis kaste sviestalus un galeons."

„Tad nu māsa atradusies," puisis nopurpināja. „Hermionei jādodas baisos, tumšos tuneļos kopā ar Malfoju, bet tu te sāc tirgoties."

„Es dzirdēju, ka Hermione tikko apgalvoja, ka viņai viss būs kārtībā. Un ja nu uz treniņu būs sanākusi tikai vecā komanda? Kā tad mēs spēlēsim bez sarga, ko?" Džinnija nu jau nopietni prasīja.

„Ron, ej ar pārējiem kopā spēlēt kalambolu. Sliktākajā gadījumā izsaukšu Mokšķi - viņš jau tagad mums vienmēr ir gatavs palīdzēt," Hermione mierināja draugu. Harijs gan noprata, ka Hermione nekad neizkalpinātu mājas elfu, ja no tā varētu izvairīties, tomēr Rons ar šādu variantu šķita esam apmierināts.

Brokastis jau arī nāca galā, un arīdzan citi audzēkņi lēnām sāka doties savās gaitās. Atstājuši Hermioni vēl izlasīt līdz galam Dienas Pareģi, Harijs, Rons un Džinnija uzkāpa Grifidoru tornī pakaļ savām slotām un mierīgā gaitā kātoja uz kalambola laukumu, apspriezdami daļēji mākoņainā un vējainā laika piemērotību kalambola spēlēšanai.

Ieejot ģērbtuvēs, Harijs, Rons un Džinnija pamanīja, ka te bija kaut kas mainījies - ģērbtuves bija atjaunotas un izremontētas. Acīmredzot Cūkkārpas kaujas laikā arī kalambola laukums bija dabūjis ciest, varbūt tam pāri bija bradājuši milži, tomēr šeit Maksūra labojumus bija veikusi ar lielu rūpību un tie nebija tikai pagaidu variants. Laikam jau jaunajai direktorei dziļi sirdī valdīja milzīgs entuziasms pret šo sporta veidu.

Apskatījušies arī labiekārtotās dušas, viņi priecīgi ņēmās pārģērbties, un drīz saradās arī citi agrākie komandas biedri un potenciālie spēlētāji. Pulkstenis bija jau arī dažas minūtes pāri deviņiem, tāpēc Džinnija aicināja visus iznākt laukumā.

„Sveicināti, mani biedri kalambolisti, šogad man būs tā laime pa īstam izpausties Grifidora kalambola komandas kapteines lomā," meitene, pagriezusies pret visiem sanākušajiem, noteica. Viņa aši pārlaida acis - tur bija Harijs, Rons, biedri no pagājušā gada komandas sastāva, spēcīgi piektā, ceturtā gada puiši, tad arī krietns bariņš pašu mazāko audzēkņu - varbūt otrgadnieki, varbūt tiešām pirmgadnieki. Tad meitenes skatiens aizklīda tālāk un kļuva drūmaks - Harijs saprata, ko viņa bija ieraudzījusi. Allaž skaisto, zaļo laukuma mauriņu vietumis klāja melni pleķi, no kuriem spraucās ārā šauršauriņi maurzāles stiebriņi, izskatīdamies vārgi un nīkulīgi pret gadsimtiem ilgi zaļojušo, biezi lekno zāles paklāju.

Biedri atbildēja sveicienam, ko nomurminādami vai palocīdami galvu.

„Iesākumā es gribētu, lai jaunākie kandidāti izlido vienu apli ap laukumu, labi? Pēc tam rīkosim sargu pārbaudi," meitene pasmaidījusi laipni ierosināja. Protams, izrādījās, ka viens otrs no jaunākajiem censoņiem nemaz īsti nezināja, kādā virzienā jāsēžas virsū slotai, tāpēc šiem puikām un meitenēm Džinnija palūdza atgriezties šeit pēc gada, kad viņi būs kārtīgi apguvuši lidošanu pie Alīsijas Spinetas. Mazākie grifidori par to nemaz nerādījās pārāk apbēdināti, bet visai līksmā noskaņojumā devās uz skatītāju tribīnēm.

Rons, brīdi pavērojis mazākos censoņus, piegāja pie Džinnijas un dusmīgi noprasīja: „To sargu atlasi tu pirmo speciāli ieliki, ko?"

„Ron, ja tu nebūtu tik neaptēsts, tad saprastu, ka tā es tevi atbrīvošu jau pašā sākumā un tu varēsi uzvilkt savas mirdzošās bruņas un skriet glābt savu daiļo Hermioni kaut vai uz visu atlikušo dienu," meitene nedaudz izsmējīgi paskaidroja.

„Ā, nu jā, protams," brālis, neveikli stostīdamies, novilka, noraudzījies, kā mazākie kandidāti aplido laukumu, cerēdami uz vietu kalambola komandā. Vienam otram lidojums bija visai grīļīgs, bet daži no lielākajiem puišiem visai veikli pašāvās garām trīs augstajām kārtīm.

Nolaižoties viens puika gandrīz ar degunu iebrauca zemē; viņu Džinnija tūdaļ aizsūtīja uz tribīnēm kopā ar vēl krietnu bariņu ar tiem, kuri, viņasprāt, neuzrādīja nekādas labās lidošanas prasmes. Kāds lielāks puisis sāka runāt pretī, ka viņš esot rādījis dažādus asus manevrus un tā nav nekāda neprasme lidot. Džinnija viņam atteica, ka te nav nekādas gaisā tirināšanās nodarbes, bet nopietns kalambols, tā kā čalim nācās vien doties malā. Tagad strīpā tika nostādīti sargi. Bez Rona uz sarga vietu bija pieteikušies vēl divi puiši no piektā gada, visai būdīga auguma, kuri stipri kontrastēja ar rudmaša tievo, garo stāvu.

Džinnijai par prieku abi sargu kandidāti spēlēja pat diezgan ciešami, abi notverdami trīs metienus no pieciem, bet Rons tomēr noķēra arī ceturto Dīna mesto sviedeni. Džinnija jaunos sargu kandidātus Dērku un Karlu atstāja rezervistos.

Rons, nokāpis no slotas, piegāja pie Harija. „Fū, man jau likās, ka nenoķeršu to pēdējo. Bet izdevās."

„Protams, ka izdevās," Harijs teica, uzsmaidījis draugam. „Ja jau tu briesmīgi nebaidies par to, ka neizdosies, tad jau beigās tomēr izdodas. Lielākais bieds parasti ir pašas bailes."

„Tu jau gandrīz izklausies kā Dumidors," Rons nosmējās, paraudzījies uz jaunajiem triecēju atlases kandidātiem. „Man gan tāds ļoti nemierīgs prāts, kas šobrīd notiek ar Hermioni. Varbūt man tomēr aiziet viņai palīgā?"

„Nezinu. Domāju, ka viņa tiks ar to galā, bet, ja man visu atlikušo treniņa laiku būs jāklausās tavos satraukumos, tad labāk ej arī," Harijs smīnēdams atbildēja.

„Tad es aiziešu gan. Pēc tam tikai izstāsti, kā gāja treniņā," Rons noteica un mirkli vēlāk pagriezās uz promiešanu. Viņš paskatījās uz Džinniju, un viņa, nobolījusi uz riņķi acis, divreiz pamāja ar galvu. Tad Rons ātri aizsteidzās projām. Tikmēr viens no potenciālajiem triecējiem, dzīdamies pakaļ āmurgalvai, vairs nespēja novaldīt slotu un traucās virsū tieši Džinnijai. Viņa steigšus izvilka aiz jostas aizbāzto zizli un nobļāvās: „Apturies!"

Slota sāka lidot manāmi lēnāk, līdz zēns nogāzās sāniski zālē un slota noraustīdamās nokrita viņam blakus. Skaidrs - no šī censoņa arī pagaidām vēl neiznāks nekāds triecējs.

Tālākais treniņš pagāja mierīgi, vien Džinnijai nācās izšķirt divu sestgadnieku strīdu, kurš kur un kā ir metis sviedeni, tāpēc meitene komandā uzņēma to, kurš bija gatavs mazāk bļaustīties un pirmais paklausīja kapteinei. Tā nu viņi bija tikuši pie triecēja Brūsa Votersa, dzinējiem Endrjū Maklagora un Kintijas Noltones, un visiem par pārsteigumu maziņā, sīciņā otrgadniece Milija Mailza uzrādīja lielisku manevrētspēju un ar veiklu roku noķēra zibsni, kas bija lidinājies starp divām garajām grozu kārtīm. Viņa palika meklētāja vietas rezervistos.

Harijam par lielu prieku Dīnu pārspēja ceturtgadniece Kintija, teicami aplidodama Karlu un iemezdama teju vai pusi no visiem raidītajiem metieniem. Dīns par laimi daudz neiebilda Džinnijas lēmumam atstāt viņu rezervē.

Viņi vēl izmēģināja jaunajā sastāvā izlidot pāris vecās, labās Olivera Žagara kombinācijas, un tad jau saule bija uzkāpusi augstu debesīs, vēstīdama par pienākušo pusdienas laiku.

Noguruši, bet bezgala priecīgi par izdevušos kalambola treniņu, Harijs un Džinnija nesteidzīgi nomazgājās un pārģērbās, un tad arī drīz devās lēnā gaitā uz pili ieturēt pusdienas.

„Nebija nemaz tik traki ar to Komētu, ne?" Harijs ierunājās, mērodams ceļu pa taciņu augšup uz pili.

„Nekāda vaina! Un par dāvanu jau tāpat nedrīkst sūdzēties," meitene noteica, pateicīgi uzlūkojusi Hariju.

„Kur tad kapteine bez pieklājīgas slotas," puisis atbildēja, piemiedzis ar aci. „Bet katrā ziņā domāju, ka mums būs izredzes pacīnīties par kausu. Komanda ir bijusi arī spožāka, bet tagadējie jau arī nebija gluži zemē metami."

„Būs labi. Un galu galā - kā būs, tā būs. Ko tur daudz domāt vai pārdzīvot," Džinnija atbildēja, saņēmusi viņa roku.

Viņiem vēl jau arī bija laiks, ko gatavoties. Sezonas pirmā spēle bija paredzēta desmitajā oktobrī - Elšpūtis pret Slīdeni, bet viņiem pret Kraukļanagu būs jāspēlē četrpadsmitajā novembrī. Tomēr, zinot no pieredzes, laiks Cūkkārpā brīžiem mēdza skriet kosmiskos ātrumos. Par to spriezdami, jaunieši drīz bija nokļuvuši Lielajā zālē pie pusdienu galda un kārtīgi nodevās liellopu gaļas sautējuma notiesāšanai.

Pēkšņi Harijam sāka likties, ka kaut kas nav gluži kā parasti - un tiešām pusdienas bija jau pusē, bet nekur neredzēja ne Ronu, ne Hermioni.

Kad Harijs jau liecās tuvāk, lai par to bilstu kādu vārdu Džinnijai, tūlīt zāles durvīs uzradās arī Rons, taču viņš bija viens pats. Abi - Harijs un Džinnija - noraudzījās uz rudmati ar pārsteiguma pilnām acīm.

„Ron, kur tad tu tik vēlu? Un kur ir Hermione?" Džinnija paspēja ievaicāties pirmā.

„Eh, tā sanāca. Negribu par to runāt," Rons attrauca un īpaši rūpīgi ņēmās lāpstot sautējumu sev uz šķīvja.

Arī Harija vaicājumi nedeva nekādus panākumus, tāpēc jaunieši, paraustījuši plecus, lika draugu mierā, bet diez ko labi tas viss neizskatījās.

Paēduši viņi Ronu vairāk netincināja un uznesa savas slotas augšā uz guļamistabām, taču Hermione nebija arī koptelpā. Nu jau viņi sāka satraukties. Harijs aši izņēma Laupītāju karti no sava maciņa un vispirms kartē izmeklēja bibliotēku, bet arī tur neredzēja punktiņu ar Hermiones vārdu. Drīz Džinnija pamanīja Hermiones vārdu pirmā stāva tualetēs, kuras atradās netālu aiz Firencī klases.

Viņi abi nosteidzās lejup, un Džinnija iegāja meiteņu tualetē. Harijs nogaidīja kādas minūtes desmit, līdz draudzene iznāca ārā, šoreiz jau kopā ar visu meklēto Hermioni.

Viņas mati, kas tā jau parasti bija stipri spuraini, šobrīd bija īpaši izspūruši un vietām mikli, kur tajos bija sabirušas asaras.

„Hermione, kas notika? Vai Malfojs tev tomēr kaut ko nodarīja?" Harijs sabijies ievaicājās. Ja tā būs taisnība, tad pie Hermiones ciešanām vainīgs būs tikai un vienīgi viņš ar savu neiedomājami dumjo domu, ka vajadzēja savu zēna vecākā vietu atdot Malfojam. Tomēr tas neizskaidroja Rona dīvaino izturēšanos, tāpēc klusa balss prāta nostūrī viņu mierināja, ka vaina šoreiz būs kaut kur citur.

„Nē, nē, Malfojs tur šoreiz nemaz nav vainīgs, drīzāk viņš mani izglāba," Hermione pusšņukstus atbildēja.

Harijs vairs neko nesaprata, tāpēc Džinnija ņēmās viņam paskaidrot, ko tikko bija uzzinājusi no asarainās Hermiones. „Ja pareizi saprotu, tad viņi pazemē bija sastapuši bazilisku, un Malfojs viņu no tā it kā izglāba."

„Bazilisku?!" Harijs teju vai iespiedzās, šausmu trīsām notirpstot pāri mugurai.

„Ne jau īstu bazilisku, bet bubuli, kas man pa-parādījās kā bazilisks," Hermione trīcēdama izšņukstēja. „Bet tās dzeltenās acis iz-izskatījās tik īstas, man tūlīt likās, ka es patiešām pārakmeņojos, kā toreiz," meitene turpināja stāstu, nu jau nedaudz sākdama atgūties. „Tad Malfojs attapās un uzbūra Ķiķikulus un bazilisks nokrizdams aizšļūca pa zemi - nu, vienu vārdu sakot, izrāva uz muti." Meitene ievilka dziļu elpu, nu jau lēnām stājoties arī asarām. „Tad Malfojs vēlreiz uzbūra Ķiķikulus, un tas bubulis pagaisa dūmos. Bet tās dzeltenās acis - es vienkārši vairs nevarēju pakustēties, tāpēc Malfojs mani saņēma aiz pleciem un stumšus grūšus vadīja uz priekšu, ārā no tuneļiem. Drīz jau arī man bailes bija sākušas atlaisties, tāpēc es jau tam Malfojam gribēju teikt, lai viņš laiž mani vaļā, ka tālāk es pati varēšu paiet, bet tad... tad..." un meitenei atkal uznāca jauns asaru vilnis. Viņa kārtīgi nošņaukājās un uz draugu mierinošajiem vārdiem atbildēja ar stāsta nobeigumu.

„Bet tad pazemē uzradās Rons un, ieraudzījis mūs tā, sāka kliegt uz mani, uz Malfoju, ko mēs te apakšā esam atnākuši apskauties vai. Viņš tā esot bijis par mani uztraucies, bet es te mīcoties ar... ar Malfoju! Lai nu ar ko, bet - Malfoju! Tu spēj iedomāties?" Hermione, paskatīdamās griestos, vairākas reizes samirkšķināja plakstiņus, bet pāris asaras tik un tā iztecēja viņai no acīm.

„Nē, nu tas Rons ir viens," Džinnija Harijam čukstus jau kuro reizi noteica, kamēr viņi sēdēja bibliotēkā un palīdzēja Hermionei atgūties. Harijs bija it kā ar dzīvīgu interesi ieprasījies, vai Hermione jau ir izdomājusi, kā izpildīt Gliemjraga uzdoto mājasdarbu par sagatavošanos skaistuma esences pagatavošanai. Viņam pašam neesot īsti jausmas, no kura gala ķerties klāt, un arī Džinnija apstiprināja, ka arī viņai tam ir jāsagatavojas. Hermione gan saprata draugu nodomu, ka viņi labprāt pavadītu jauku sestdienas pēcpusdienu kalambola jūtīs vai divvientulībā, taču ar prieku ļāvās viņu piedāvājumam. Tā nu jaunieši bija nosēdējuši bibliotēkā teju līdz vakariņu laikam, neņemot vērā atsevišķas tualetes pauzes, kas Hermionei gan bija visai biežas un pagaras, taču tikmēr no Rona nebija ne miņas.

„Jā, palikt greizsirdīgam uz Malfoju. Nu tas ir jāmāk," Harijs čukstus nosmēja, kaut gan nekā smieklīga tur nebija, vismaz ne pēc Hermiones domām.

„Tā, tiktāl par skaistuma esenci man ir skaidrs, ka tur vislabāk derētu buboņbumbuļu strutas. Vajadzēs aiziet pie Asnītes tās palūgt. Nezinu, vai Gliemjragam tās te būs uz vietas," Hermione rezumēja savus pētījumus, nedzirdēdama vai izlikdamās nedzirdam draugu sarunu.

„Izklausās ticami. Varbūt par buboņbumbuļiem vispirms jāuzprasa Nevilam?" Džinnija ieminējās.

„Vispār laba doma. Tas mums aiztaupītu lieku gājienu uz siltumnīcām," Harijs ieminējās.

„Vai arī vienkārši varam to pirmdien noskaidrot pēc herboloģijas. Tad nebūs nekur lieki jāiet," Hermione piedāvāja savu variantu.

„Arī taisnība," Harijs piekrita draudzenei un uzsmaidījis palūkojās uz viņu, bet tad puiša seja acumirklī sastinga. Hermione nojauta, kas varētu būt noticis, tāpēc apcirtās riņķī - un tiešām, bibliotēkas durvīs stāvēja Rons. Puisis mirkli noraudzījās uz viņiem, bet tad apmetās riņķī un izskrēja ārā no grāmatu krātuves.

Harijs tūlīt uzleca kājās un tikai noteica meitenēm, ka viņam vajag parunāties ar Ronu, tad steigšus gaitenī panāca draugu, uzsaukdams viņam: „Hei, Ron, apstājies. Aprunāsimies."

Rons Harijam vismaz tik daudz paklausīja un, saviebis seju, pagriezās pret draugu. „Nu, ko tad tu man tādu gribi teikt? Ka esmu nejēga un pakaļa? To es pa šīm stundām jau pats tik daudz sapratu."

„Nū-ū, varbūt ne gluži to es tev gribēju teikt, bet, jā, doma bija apmēram tāda," Harijs atzinās. „Bet paklau, kas tad tur īsti bija, par ko tu tā sacepies?"

„Redzi, es tur aizsteidzos pie Hermiones uz tiem drausmīgajiem tuneļiem, jo domāju, ka tas noteikti ir briesmīgi viņai ar to pajoliņu tur kopā dežūrēt. Viņa tev noteikti par šito jau izstāstīja, vai ne?" - Harijs apstiprinoši pamāja ar galvu, kamēr viņi bija iesākuši bezmērķīgi soļot uz priekšu caur gaiteņiem. - „Tad nu es ieraudzīju, kā Malfojs viņu bija apskāvis - es vienkārši neko nesapratu. Kāpēc, kādā sakarā ar Malfoju? Un tu neredzēji, kā tas Malfojs uz viņu skatījās. It kā viņas dēļ būtu gatavs mesties priekšā lodei, un, kad ieraudzīja mani, tad likās, ka tūlīt no bailēm pārmīzīs jēgu. Iedomājies, tas ķēms ir samīlējies manā Hermionē. Un viņa ļauj šim sevi apčamdīt!" Rons beigās pavisam dusmīgi piebilda.

„Ak, tad tas tev bija izlicies!" Harijs iesaucās, tikko nenovaldījies, lai neiesmietos pilnā kaklā.

„Ko tu ņirdz? Tā ir nopietna lieta! Tikai uz Hermioni gan man nevajadzēja sabļaut, viņa jau tur nav vainīga, ka tas sesks ir ņēmis un... Es vienkārši nezinu, ko tagad iesākt? Harij, ko man tagad darīt?" Rons izmisis ievaicājās.

„Ron, man šķiet, ka lieta nav tik ļauna, kā tu to esi iztēlojies. Vai tu zini, kas viņiem tur, tajos tuneļos, notika?" Harijs ievaicājās.

„Notika?!" Rons, iepletis acis, iespiedzās. „Tu vēl saki, ka viņiem tur kaut kas notika?"

„Tak ne jau tā notika!" Harijs noteica un saviebies uz mirkli novērsās no drauga. „Hermione mums ar Džinniju izstāstīja, ka viņa tur, pazemē, esot redzējusi bazilisku."

„Bazilisku?" Rons lēnām atkārtoja, nespēdams draugam noticēt. „Kāda sakarā tur varēja būt bazilisks? Tas vienkārši nav iespējams."

„Viņa redzēja bubuli, kas bija pārvērties par bazilisku," Harijs, dziļdomīgi paraudzījies uz draugu, paskaidroja.

„Ā," Rons apstulbis noteica, tad viņa sejā atausa sapratne un viņš vēlreiz noteica: „Āāā." Un tagad viņa ģīmis saraucās tā, it kā viņš uzskatītu sevi par briesmīgāko cilvēku pasaulē.

„Ja es pareizi sapratu, Malfojs viņu bija centies izstumt ārā gaismā, jo Hermione bija pārakmeņojusies no bailēm. Un pārbijies viņš visticamāk bija par savu zēnu vecākā vietu un savu ādu, jo kas gan notiktu, ja pēc pašas pirmās patruļas kopā ar viņu meiteņu vecākā būtu pārbijusies līdz nāvei?" Harijs paskaidroja, nedaudz jautājoši uzlūkojis draugu.

„Esmu tāds idiots! Protams, es viņai vēl vakar prasīju, ko viņa darīs, ja sastaps bubuli kā Pats-Zini-Ko, bet, pareizi, bazilisks noteikti bija daudz biedējošāks. Turklāt viņa taču otrajā gadā to tiešām bija redzējusi, un vēl arī to skeletu Noslēpumu kambarī. Ārprāts, kāds es esmu muļķis!" Rons šaustīja sevi. „Un Malfojs viņu vienkārši gribēja izvlikt gaismā, bet es uzreiz padomāju, ka viņš ir viņā... Tiešām jāsmejas."

„Man vismaz prieks, ka šo jautājumu mēs esam noskaidrojuši. Vēl ir pusstunda laika līdz vakariņām - lai atvainotos, tam laika tev pietiks," Harijs noteica, uzsitis draugam uz pleca. „Tikai citreiz šitādas pārsteidzošas muļķības gan vairs nedari. Žēl skatīties, kad Hermionei tevis dēļ jāraud."

Abi puiši apstājās, pagriezās pretējā virzienā un sāka doties atpakaļceļā uz bibliotēku, šoreiz nedaudz veiklākā solī. Vēl pārmijuši vienu otru vārdu, viņi drīz ieslīga klusumā, jo Rons visus spēkus veltīja, lai galvā pārdomātu savu atvainošanās runu.

„Esam klāt. Es Džinniju aizvedīšu prom, lai tu ar Hermioni vari mierīgi aprunāties, labi?" Harijs ierosināja. Rons tikai pamāja ar galvu, sejā vērsdamies nedaudz zaļš - draugs acīmredzami bija satraucies.

Pagaidi, vari man iedot savu spalvu?" Rons pēkšņi ieprasījās.

„Jā, protams. Bet tinte man palika uz galda," Harijs paskaidroja, vilkdams no kabatas ārā rakstāmspalvu.

„Tinti nevajag, pietiks tikai ar spalvu, un es tev atdošu citu vietā," Rons apgalvoja, saņēmis no drauga tievo, garo piederumu. Tad puisis izvilka zizli un klusi pie sevis sāka murmināt buramvārdus, lēnām no spalvas apakšas virzīdams zizli uz augšu. Pamazām spalva vērtās zaļāka, un putna spalvas vietā uzradās rozes kāts, līdz galā atplauka arī sarkans zieds.

„Eh, lapiņām gali palika nedaudz brūngani," puisis bēdīgi noteica, kad bija aplūkojis savu veikumu.

„Gan jau Hermione novērtēs arī šādu puķi. Un paskat, Klika mājasdarbu jau praktiski esi izpildījis," Harijs pasmaidījis noteica, un abi jaunekļi iegāja pa bibliotēkas durvīm, lai uzmeklētu savas draudzenes.

„Hermione," Rons ierunājās, kolīdz bija nonācis pie galda, kuram apkārt sēdēja abas meitenes, „lūdzu, pieņem manu atvainošanos. Es patiešām uzvedos kā pēdējais kretīns." Puisis, nedaudz piesarcis sejā, pasniedza rozi Hermionei. Viņa sasārtušām acīm to pieņēma. Tikmēr Harijs gribēja pierunāt Džinniju atstāt viņus divatā, bet arī māsa vēl gribēja brālim ko pateikt.

„Kā pēdējais kretīns, un arī kā pamuļķis, idiots un ņuņņa!" Džinnija pusčukstus centās sakliegt uz brāli. Tad viņa uz mirkli pavērsās pret Hermioni. „Pārējo es ļaušu tev viņam pateikt pašai, bet šis tev no manis, brālīt."

Harijam kopā ar Džinniju ejot ārā no bibliotēkas, puisis vēl dzirdēja, kā draugs izklāstīja Hermionei par savu griezsirdību, bet Hermione tikai nošņaukājās. Džinnija pierunāja Hariju, lai viņi vēl drusku uzkavējas pie bibliotēkas durvīm: „Mazums, Hermione tomēr kārtīgi sabļaus uz viņu." Tomēr Džinnijas cerības nepiepildījās, un bibliotēkā viss palika kluss un mierīgs kā jau piedien kārtīgai grāmatu krātuvei. Nedaudz vīlusies, viņa saņēma drauga roku un devās patīkamā pastaigā pa Cūkkārpu.

Drīz nonākuši līdz kādai tukšai un neizmantotai klases telpai, kuras Cūkkārpā nebija mazums, viņi iešmauca tajā iekšā un pieslēdza durvis. Klase bija saules pielieta un silta.

„Klau, tu taču gan nekad nedarīsi šitādas muļķības, ka manis dēļ sāksi palikt greizsirdīgs uz Malfoju," meitene iesmējās, bet pusis apskāva viņu ap vidukli.

„Kāpēc tad tieši uz Malfoju? Varbūt man jāpaliek greizisrdīgam uz kādu citu?" Harijs viltīgi ievaicājās un uzspieda buču draudzenei uz kakla. Meitene par atbildi iesmējās.

„Interesanti, uz kuru tad? Tu taču zini, ka es mīlu tikai tevi," Džinnija Harijam solījās un nobučoja viņu uz lūpām.

„Nezinu, Dīns izskatās tāds aizdomīgs. Gan jau viens otrs slīdenis ap tevi siekalojas. Un varbūt jāpatur acīs Nevils?" Harijs ieminējās, tiesa gan viņa balsī neskanēja pārmetums, bet drīzāk interese un uzjautrinājums.

„Ar Dīnu viss ir cauri, to tu zini, un viņš mani tāpat neko daudz neieinteresēja. Bet runājot par slīdeņiem, man kabatā ir viens kārtīgs sikspārņspoku lāsts," meitene iesmiedamās paskaidroja, pastiepusies uz pirkstgaliem tuvāk puisim.

„Bet tu neko nepateici par Nevilu," Harijs iebilda, uzspiedis buču draudzenei zem auss.

„Nevils ir mūsējais čoms. Un viņš man ir kā vēl viens brālis. Varbūt labāks brālis nekā Rons," meitene vēl beigās iesmējusies piebilda, tad pagriezusi galvu, sastapa puiša lūpas. Mirkli skūpstījušies, viņa atrāvās no drauga un vēl piebilda: „Kāpēc gan man vajadzētu gribēt kādu citu? Labāku par tevi es vienkārši nevaru nevienu iedomāties." Džinnija, pielikusi roku Harijam pie kakla, sirsnīgi uzsmaidīja.

Harijs dziļi ievilka elpu, kolīdz viņam cauri bija izskrējis karstums, un viņš vēlreiz pieliecās un kvēli noskūpstīja draudzeni, lai viņa sajūt, ka viņš par viņu ir tieši tādās pašās domās. Kad Harijs gribēja Džinniju noliekt līdz galdam, pēkšņi ieskanējās dobjš „Vai!"

Atrāvušies viens no otra un izslējušies taisni, viņi savā priekšā ieraudzīja Resno brāli. „Atvainojos, es jau būtu labprāt pieklauvējis, ja vien to spētu," to pateicis, spoks steidzīgi izpeldēja atkal cauri sienai.

Viņi saskatījušies nosmējās par atgadījumu un, vēl kādu brīdi pakavējušies siltās un laimīgās sajūtās, attapās, ka vēders sāk prasīt savu tiesu, tāpēc lēnā gaitā sāka doties lejā uz vakariņām. Nonākuši Lielajā zālē, viņi pamanīja, ka ēdieni jau bija galdā un arī Rons ar Hermioni sēdēja ierastajās vietās pie Grifidoru galda.

Nosēdušies blakus draugiem, Harijs un Džinnija pamanīja, ka viss ir atkal atgriezies vecajās sliedās, jo Rons, kā jau parasti lāpstoja mutē kartupeļu-burkānu biezputru, bet Hermione ar vairs ne tik asarainu smaidu knibinājās gar kāpostu desiņu.

„Dabūjāt izrunāties?" Džinnija ievaicājās. Hermione pamāja ar galvu.

Rons jau gribēja vērt vaļā muti un ko atbildēt māsai, bet tad uzmeta ašu skatienu Hermionei. Draugs zināja, ka viņai riebjas, ka viņš runā ar pilnu muti, tāpēc saņēmās un norija pamatīgo kumosu, bezmaz acīs sariešoties asarām, bet tikai tad sadūšojās sniegt savu atbildi.

„Jā, viņa man visu izstāstīja par bazilisku. Es tā priecājos, ka ar tevi nav noticis nekas ļauns," Rons vēl piebilda, paraudzījies uz Hermioni un aplicis roku viņai ap viduli. „Vai savu tēju jau izdzēri? Varbūt gribi vēl?"

„Nē, nē, nu jau būs labi," Hermione pasmaidījusi atbildēja.

„Varbūt man noiet uz virtuvi pēc smalkmaizītēm? Izskatās, ka tā desiņa tev diez ko pie sirds neiet," Rons vēl piedāvāja Hermionei par Džinniju vairāk nelicies ne zinis.

„Nē, nevajag, būs jau labi," Hermione draugam apgalvoja.

Harijs nopriecājās, ka abi draugi acīmredzot bija salabuši, kaut arī šobrīd vēl jutās nedaudz neveikli. Gan jau paies laiks un šis pārpratums aizmirsīsies, tāpēc viņš mierīgi paņēma desiņu arī sev un sameklēja bļodu ar dārzeņu biezeni. Bet nu Rons tiešām bija viens, puisis pie sevis nodomāja, šitādu cepienu sataisīt par Malfoju. Kur prāts?

 

* * *

 

Arī visu sestdienas vakaru un svētdienas dienu Rons aptekalēja Hermioni kā nebūt kādu augstdzimušu princesi.

Harijs par to, protams, priecājās, ka draugs bija sapratis un atzinis savu pārsteidzīgo kļūdu, tomēr šāda Hermiones aptekalēšana nozīmēja to, ka Harijs nevarēja viņai neko palūgt diadēmas meklēšanas sakarā. Un bez meitenes palīdzības Harijam pašam izpētes darbi šajā virzienā gaužām nevedās, un arī Džinnija viņam ar to nespēja līdzēt neko daudz vairāk. Viņa, protams, bija gudra un apķērīga, tomēr pusi bibliotēkas izlasījusi nebija.

Tā nu puisis, pavadījis dienas pirmo daļu bez kādiem būtiskiem panākumiem, pierunāja Džinniju pēcpusdienā nodoties mājasdarbiem un pēcāk paklaiņot pa pili. Kas zina, varbūt viņi nejauši uziet kaut ko noderīgu? Taču diemžēl izskatījās, ka Cūkkārpa rūpīgi glabā savus noslēpumus, tāpēc Harijam atlika tikai vien īgņoties par to, ka nekas uz priekšu pats no sevis neiet.

Līdzīgā noskaņojumā iesākās arī pirmdiena, un līdz pat herboloģijai, kas viņiem notika trešās stundas laikā, Rons cītīgi izpildīja katru Hermiones vēlēšanos, tās gluži vai nolasīdams no acīm. Harijs ievēroja, ka iesākumā tas meitenei bija licies jauki, bet nu jau bija sācis kļūt apnicīgi. Viņa nevarēja paspert ne soli, kad Rons neieprasījās, vai viņa jūtas labi, vai kaut ko nevajag atnest, kādu grāmatu vai ēdienu.

Tāpēc pēc herboloģijas, kad viņi bija noskaidrojuši, ka Asnīte tiešām saviem ceturtgadniekiem bija saaudzējusi buboņbumubuļus un ka profesore atļāva viņiem izspiest divus bumbuļus, Hermione uznkāba Ronam, vairs nespēdama to izturēt. Rons jau bija gatavs mesties virsū buboņbumbulim ar kailām rokām, paziņodams, ka viņš nepieļaus, ka viņa varētu savainoties ar bumbuļa kodīgajām strutām. Bet Hermione bija citās domās.

„Klausies, Ron, tu man atvainojies un tagad viss ir kārtībā. Tev nevajag ik mirkli apieties ar mani kā ar jēlu olu!"

„Es tikai gribēju, lai tev ir vieglāk," Rons kautrīgi atbildēja, nolaidis skatienu zemē.

„Vajag jau no paša sākuma uzvesties, kā saprātīgam cilvēkam pieklājas, tad nebūs man visu laiku jālēkā apkārt," Hermione vēl dusmās piebilda. Turpretī Rons izskatījās pavisam nokaunējies.

„Piedod," viņš nomurmināja. „Kā tad tu gribētu, lai es izturos? Acīmredzot es vienkārši nemāku pret tevi pareizi izturēties," puisis klusi noteica.

„Ron, vienkārši izturies tā, kā parasti. Tāds tu man patīc vislabāk." Hermione draugam uzsmaidīja, uzlikusi roku viņam uz pleca.

„Nu labi. Bet es tikai baidos, ka būšu atkal tas kretīns, kas es biju iepriekš," Rons ierunājās.

„Ar to es vēl zinu, kā tikt galā, bet šitā bērnu aukle gan ir pilnīgi neciešama," Hermione smīnēdama apgalvoja.

„Labi, ja tu tā saki," draugs apjucis piekrita.

„Nu, re, tā kā tas ir noskaidrots, tad palaid mani pie tā bumbuļa. Es vismaz šodien neaizmirsu koptelpā cimdus, bet jūs trīs sagatavojat trauku, kur gāzīsim to žļurgu iekšā."

 

* * *

 

Turpmākā nedēļa pagāja, kā jau viņiem bija ierasts, cik nu Cūkkārpā vispār bija ierastu notikumu. Hariju iepriecināja tas, ka burvestību nodarbībā pie Zibiņa viņam bija izdevies apburt pulksteni, lai tas izrunātu stundas, turklāt burvestība tiešām bija noturējusies visu nedēļu, lai arī nākamajā nodarbībā balstiņa bija kļuvusi spalgāka un vārgāka, tomēr Zibiņš par to bija ielicis apmierinošu atzīmi. Savukārt vilšanos atkal sagādāja alķīmijas nodarbība. Nu jau ikvienam bija izdevies ko panākt kaut vienā no elementu stūriem, tomēr Harijam kā neklausīja ne uguns, ne gaiss, tā neklausīja arī zeme un ūdens. Džinnija gan viņu mierināja, lai viņš neuztraucas par sīkumiem, jo esot pietiekami daudz citu lietu, kurās viņš esot izcils. Tad viņa bija piemiegusi draugam ar aci, no kā viņam pār muguru pārskrēja, savādas, patīkamas tirpas.

Par laimi arī mazāko klašu skolēni nu jau bija gana aizņemti ar mācībām, tāpēc viņu četrotnei un arī citiem DA biedriem uzbāzās arvien mazāk, vairs ne tik dedzīgi vēlēdamies dzirdēt arvien jaunus varoņstāstus. Šobrīd klīda leģenda, ka Maksūra un Zibiņš esot skolā brīnumainajā Vajadzību istabā turējuši fēniksus, un tāpēc viņu ordeni saucot par Fēniksa ordeni.

Tad, sestdienas vakarpusē, koptelpā pēkšņi iesākās drūzmēšanās ap ziņojuma dēli, kur no bara iznira Hermione.

„Sinistra man iedeva paziņojumu par Cūkmiestiņa apmeklējumu. Oktobra beigās, 24. datumā," Hermione paziņoja arī draugiem, apsēzdamas uz krēsla iepretī Harijam, un viņai mirkli vēlāk klēpī ieritinājās viņas mīlulis Blēžkājis.

„Ā, tad jau līdz tam vēl labs laiciņš," Džinnija noteica.

„Hermione, labāk pastāsti kārtīgi, ka tev tur gāja tajā dežūrā ar to Malfoju," Rons iejaucās, visu atlikušo dienu ik pa brīdim cenzdamies izvilināt no draudzenes kādu plašāku atbildi par „Nekā īpaši, apstaigājām apgaitu un viss."

„Es jau tev teicu, pazemē šoreiz nebija bubuļu," Hermione īgni atrauca.

„Un viņš arī tev pilnīgi neko tādu neteica?" Rons tērpināja tālāk.

„Nē, mēs vienkārši apgājām apgaitā!" Hermione nu jau nepacietīgi atcirta.

„Bet varbūt Malfojs nejauši ieminējās par kaut ko citu savādu?" pēkšņi iedomājās Harijs.

„Mēs gan pratiski gandrīz vispār nesarunājāmies, tāpēc nekas tāds ne- ... Ā, ja nu vienīgi," Hermione, kaut ko atcerējusies, ieteicās.

„Nu, nu, ko tad?" Rons nepacietīgi prašņāja.

„Šis man tā ieminējās, ka slīdeņiem tagad esot panesušies joki par elšpūšiem," Hermione izstāstīja, nicinošā izteiksmē atstāstīdama šorīt dzirdēto no Malfoja.

„Kas tie par jokiem?" Rons un Harijs gandrīz reizē ievaicājās, un arī Džinnija saausījās.

„Cik saprotu, tad, piemēram, tādi - Kā nodarbināt elšpūti uz visu dienu? Iedod šim lapiņu, kurai abās pusēs uzrakstīts Apgriez otrādi!" meitene īgni izstāstīja.

Harijam un Džinnijai sejā ievilkās smīns, bet Rons centās apslāpēt savus spurdzienus. „Hm... h-hm-hm... hm-hm," jauneklis tomēr nespēja novaldīt savu uzjautrinājumu.

„Hermione, es visu dzirdēju," noteica garām ejošais Nevils, „Lai nu kas smietos par elšpūšiem, bet tu. Un, Ron, tur tiešām nebija nekā tik smieklīga!" puisis dusmīgi paziņoja.

Steigšus izstūmusi no klēpja kaķi, Hermione nokaunējusies uzleca kājās. „Nevil, pagaidi. Tā gluži nav; es cienu elšpūšus, bet šo man šorīt pastāstīja Malfojs, ka slīdeņi esot ķērušies klāt pie elšpūšu apsmiešanas, izķengādami viņus kā dumjus," meitene paskaidroja.

„Elšpūši nav dumji. Viņi ir centīgi un uzticami, draudzīgi, izpalīdzīgi, un...," Nevilam pavisam nedaudz piesarka vaigu gali, kad viņš apstājās teikuma vidū. „Lai vai kā, bet šādus jokus es negribu dzirdēt ne mūsu koptelpā, ne kur citur Cūkkārpā."

„Protams, Nevil, apsolu tev, ka es darīšu visu, lai šāda netaisnība pret elšpūšiem tiktu izbeigta," Hermione pilnā nopietnībā solīja.

„Jā, labi," puisis noteica un, mazliet sakaunējies par savu aso izturēšanos, nolaida skatienu zemē. „Tad es ļoti ceru, ka tev tas, Hermione, izdosies. Jo viņi tiešām ir gudri, jauki, un... labi izskatās," beigās puiša balss pieklusa tik ļoti, ka Harijs nebija īsti pārliecināts, vai bija sadzirdējis pareizi. Tad Nevils devās tālāk uz zēnu guļamistabām, bet Hermione atkal apsēdās uz krēsla.

„Kas šim bija uznācis?" Rons ziņkārīgi ieprasījās.

„Man ir aizdomas, ka viņam patīk kāda no elšpūtēm, varbūt Hanna," Džinnija ieminējās. „Pagājušajā gadā Hanna viņu bieži salāpīja un neskaitāmas reizes glāba no visai nejaukiem savainojumiem."

„Bet kas tad viņu attur? Kādēļ tad viņš neuzaicina Hannu uz randiņu?" Harijs īsti nesaprata, kur tad bija problēma. Kaut gan, protams, atceroties, kā pašam bija gājis ar meitenēm, arī viņam vajadzēja turpat pusgadu, lai atzītos vispirms pats sev un tad arī Džinnijai, ko viņš pret viņu juta.

„Redzi, visiem liekas, ka Nevils ir kopā ar Lunu, jo viņi bieži satiekas un viens otram visādi palīdz, bet Hanna ir draudzīgās attiecībās ar Erniju," Džinnija zināja paskaidrot.

„Jā, baidīties no tā, ka beigās iznāksi lūzeris, ja uzrunāsi meiteni, bet viņa tevi atšūs, tiešām ir pilnīgi nopietns iemesls," Rons piekrita.

„Mhm, tāpēc, protams, labāk ir baiļoties un uztraukties, nekā patiešām rīkoties," Hermione izteica savu viedokli. „Mana mamma tādos gadījumos mēdza teikt, ka tā, ilgi skatoties uz kādu meiteni, var redzēt, kā viņa apprecas."

„Tev jau viegli runāt, tu esi meitene," Rons noburkšķēja.

„Un kāda tad tur ir atšķirība?" Hermione ar interesi pajautāja, gribēdama zināt, ko Rons uz to atbildēs.

„Kas tad jums meitenēm - ja kāds aicina uz randiņu, jums tikai jānovērtē kandidāts un jāatbild ar jā vai nē. Bet mums, čaļiem, vispirms ir jāsaņem drosme, tad vēl patiešām ir jāpieiet viņai klāt, turklāt jārunā vārdos saprotamos teikumos, un gadījumā, ja tiek saņemta noraidoša atbilde, jāspēj ar to kaunu sadzīvot visu atlikuso mūžu. Man vēl tagad reizēm naktīs rādās murgi, kā es ceturtajā gadā uzrunāju Flēru," Rons pārliecinoši atbildēja, atlaizdamies pret krēsla atzveltni.

Hermione sejā ievilka uzjautrinātu smaidu. „Tad jau sanāk, ka jūs ar Hariju esat turpat vai gatavie varoņi un pārcilvēki."

„Tieši tā," Rons atbildēja, lēnīgi samiedzis acis un pašķiebis galvu. „Tāpēc, lūdzu, novērtējiet to."

„Toties jums vajadzētu novērtēt to, ko mēs, meitenes, darām, lai jums vispār būtu vēlme nākt tuvāk un runāt," Džinnija iebilda. „Piemēram, mati. Domā, ka, pieceļoties no rīta, tie izskatās tik taisni un gludi? It nekā neizskatās! Tāpēc nevajag melst niekus, ka puiši ir vienīgie cietēji."

„Nu tu arī salīdzini matu ķemmēšanu ar uzrunāšanas brīdi, kad tu, iespējams, svīsti kā cūka, bet vienlaikus ir jāizskatās gana labi, lai meitene riebumā no tevis nenovērstos. Turklāt tur nekas daudz vairāk par drosmi nelīdz," Rons iebilda.

„Kā nu ne - lai tik briesmīgi nesvīstu, vari izmantot atvēsināšanas burvestību. Pie reizes vēl būsi vēsais čalis," Džinnija izsmēja brāli. Rons gan arī par to pasmējās un tad paraudzījās uz Hariju.

„Paklau, kāpēc es viens aizstavu mūsu pozīcijas? Kur tavs atbalstošais viedoklis?" Rons tēlotā sašutumā iesaucās.

„Draugs, uzrunāt svešas meitenes bija tik briesmīgi, ka es to nemaz vairs negribu atcerēties. Un vispatīkamāk tomēr ir sarunāties ar savējo, pazīstamo meiteni," Harijs noteica, piemiedzis ar aci Džinnijai, bet meitene viņam mīļi atsmaidīja.

 

* * *

 

Arī nākamajā nedēļā nebija nekādi satraucoši pārsteigumi, dzīvei Cūkkārpā kļūstot arvien pierastākai un vienkāršākai, pie tam arī laika apstākļi lutināja ar siltu septembra atvasaru, kas pastaigas un jo īpaši kalambola treniņus darīja sevišķi patīkamus.

Draugiem vien neliels pārsteigums nāca piektdienas pēcpusdienā, kad pie viņiem, kamēr viņi pēc nodarbības pie Čāgonena mierīgi sēdēja bibliotēkā, pienāca klāt satrauktu pirmgadnieku bariņš. Bērni bija sakautrējušies teju līdz reibonim, tomēr drosmīgākie saņēma dūšu un pasniedza katram no četriem jauniešiem pa papīra rullītim, kas bija apsaitēts ar zaļu, saskruļļotu lenti, un steidzīgi metās prom, līksmi apspriezdami savu dižo veikumu.

Kad Harijs atsaitēja vaļā rullīti un atlocīja papīra lapiņu, tajā grezniem burtiem - kā jau puisis to bija nojautis - stāvēja uzrakstīts aicinājums rītdien, pēcpusdienā pulksten četros ierasties profesora Gliemjraga privātajā kabinetā „uz omulīgu pasēdēšanu launaga laikā".

„Gliemjrags aicina mūs rīt uz launagu," Rons noteica, pacēlis acis no sava ielūguma.

„Es jau gandrīz biju sācis cerēt, ka Gliemjrags tai klubiņa padarīšanai vienreiz būs metis mieru," Harijs izteica savas domas, „bet izskatās, ka viss tomēr notiek."

„Ko tad jūs domājat darīt?" Džinnija pavaicāja. „Iesim vai izlaidīsim?"

„Vai mums ir kas labāks, ko darīt?" Rons ievaicājās.

„Ron, tev nu gan patīk jokot," Hermione nosmīnēdama atteica. „Bet man šķiet, ka vajadzētu piedalīties dažādās aktivitātēs. Pašreiz mums meklējumi uz priekšu diez ko labi nevedas, tāpēc nekad nevar zināt, kur nejauši var uzpeldēt kāds pavediens."

„Tad izklausās, ka mēs šogad apmeklēsim Gliemjraga sanāksmes," Harijs apstiprināja Hermiones izteikto domu.

„Varbūt par diadēmu varam uzprasīt pašam Gliemjragam. Nu - kad viņš būs tā labi iecukurots ar ananasiem," Džinnija iedomājās.

„Diez vai tā būs laba doma. Tas viņam varētu likties aizdomīgi. Turklāt viņš zina par horkrustiem," Harijs iebilda.

„Toties klausīties un vērot gan mēs varam pēc sirds patikas," Hermione noteica.

 

* * *

 

Pavadījuši jauku sestdienas rītu, nu jau gan sanākot drūmiem, dzestriem rudens mākoņiem gar debesu pamali, jaunieši pie brokastīm un pusdienām apsprieda Dienas Pareģī publicētos auroru panākumus, ka viņiem bija izdevies saķert lielu daļu no agrākā Fenrira Pelēča vilkaču bara, no kura gan daudzi Cūkkārpas kaujas laukā bija atraduši mūžīgu mieru, taču brīvībā vēl arvien klīda neliels skaits atlikušo vilkaču, kuri gūstīšanas brīdī bija paspējuši izbēgt. Par lami šis raksts bija pēdīgi noklusinājis pirms tam vēl šur tur gruzdošās baumas par Harija Potera tumšā burvja dabu; un tagad visās pils malās pārsprieda vilkaču nodarījumus.

Harijs šo ziņu uzņēma ar divējādām jūtīm. Protams, Pelēcis bija nezvērs un visticamāk viņa bandas vilkači nebija ne par matu labāki, bet vai šāds sabiedrības nosodījums nāca par labu citiem vilkačiem, kas spēja ar savu vainu sadzīvot? Ja Vilksons būtu dzīvs, viņam nāktos paciest vēl nepieredzētu kauninājuma un nosodījuma vilni. Harijs sāka labāk izprast Hermiones aizraušanos ar elfu tiesību aizstāvēšanu - vai tiešām bija jāpārņem ikviena sabiedrībā gadsimtiem iesēdusies doma, jo tā bija vispārpieņemts? Hermione par to bija iedomājusies jau savos piecpadsmit gados, bet Harijs un Rons viņu savulaik par to bija aiz muguras izsmējuši.

„Tad ejam, Harij?" viņu no pārdomām iztraucēja Džinnijas balss, aicinādama uz Gliemjraga kluba sanāksmi.

„Jā, ejam - vai tad nu tik briesmīgi būs?" Harijs piekritis nosmīnēja.

„Gliemjragam reizēm patīk uz sanāksmēm uzaicināt kādu slavenību. Ļaunākais būtu tad, ja viņš būtu uzaicinājis Knisli," Hermione noteica, beigās pajokodama.

„Par laimi tu teici, ka Maksūra Knislei ir aizliegusi šeit rādīties, pareizi?" Harijs bažīgi ievaicājās.

„Pareizi, pareizi," Hermione, viņam uzsmaidījusi, mierinoši sacīja. „Tad ejam? Tūlīt jau arī būs četri pēcpusdienā."

Tā viņi visi četri izgāja no kādas tukšas klases, kurā bija praktizējušies pārvērtības, un devās uz Gliemjraga telpām septītajā stāvā. Priekšā jau bija sapulcējušies un ieņēmuši vietas uz mīkstām mēbelēm lielākā daļa no DA biedriem. Harijs, sveicinādams visus, saņēma pretī labdienu no kāda svarīga paskata kunga sudrabainā, izrakstītā mantijā.

Gliemjrags tūlīt pasteidzās viņus abus savā starpā iepazīstināt: „Harij Poter, priecājos, ka esi atnācis. Mums viesos šodien uz pēcpusdienas tēju ir ieradies pats Dienas Pareģa redaktors Lanmarks Drukāna kungs."

Drukāna kungs pat piecēlās kājās, lai paspiestu Harijam roku, bet pārējiem draugiem pamāja ar galvu.

Pasēdēšanas pirmā pusstunda pagāja, kamēr Gliemjrags lēnām iepazinās ar sava klubiņa audzēkņiem, izklāstīdams viņu varoņdarbus, galvenokārt apjūsmodams Nevila drosmi un slavēdams, ka viņš ir mantojis it visas cienījamākās un godājamākās vecāku īpašības. Lai arī slavas vārdi plūda kā no pārpilnības raga gluži kā ēdienu kalni, kas slīdēja apkārt istabai uz paplātēm, kurām apakšā tipināja mazas kājelītes, Harijam sāka rasties sajūta, ka gaisotne šeit nemaz nebija tik omulīga, kādu to centās iztaisīt Gliemjrags. Un tas nebija tikai tāpēc, ka puisis bija ievērojis Hermioni tikko manāmi viebjamies par maznodrošināto elfu kalpisku izmantošanu. Drīzāk šķita tā, it kā gaisā virmotu kāds neuzdots jautājums.

„Ak, un Terijs Būta kungs!" Gliemjrags sajūsmā iesaucās. „Viens no šā gada mikstūru izcilniekiem. Jūs jau gan arī pagājušā gadā uzrādījāt labas sekmes, bet šogad pārspējat pats sevi."

„Pateicos par labajiem vārdiem, bet lielākais nopelns pienākas jums, jo tieši jūsu dēļ es mikstūras sāku izprast tik labi," Terijs itin kā kautrīgi atbildēja Gliemjragam, paslavēdams pasniedzēju, par ko profesors ar iespaidīgajām valzirga ūsām rādījās varen glaimots un, apmierināti pie sevis smaidīdams, iemeta mutē iecukurotu ananasa gabaliņu.

„Atvainojos, profesor, Drukāna kungs, vai drīkstu uzdot jautājumu?" Lavendera nedaudz kautrīgi ievaicājās, pa pusei nedroši mēģinādama pacelt roku.

„Jā, protams," atbildēja Drukāns, iebraucis ar savu garo pirkstu tumši brūnajā kazbārdiņas skrullī, un interesē sarauca pieri zem saviem iesirmajiem matiem.

„Es gribēju vaicāt par šā rīta rakstu Dienas Pareģī, par vilkaču notveršanu. Domāju, ka daudz nekļūdīšos, ja apgalvošu, ka tas bija vairāk vai mazāk satraucis visu pili," Lavendera ierunājās.

„Saprotu jūs, Braunas jaunkundz, vilkači ir nudien briesmīgi radījumi, bet ko jūs tieši, dārgā, gribējāt jautāt?" kungs iecietīgi uzlūkoja glīto meiteni, taču tad drīz pamanīja viņas sejas dīvaini gludo, ar kosmētiku nomaskēto pusi un tikko manāmi sarauca uzaci.

„Mani satrauca tas, kāpēc raksts bija tik tendenciozs - it kā viss ļaunums būtu radies tikai no tā vilkaču bara paliekām. Protams, nenoliedzu, ka Pelēcis ir pastrādājis drausmīgus nezvēru darbus, tai skaitā nokodis arī pusi manas sejas," meitene runādama nobrauca ar pirkstu pār šmiņķēto vaigu, „taču, rakstot par vilkaču upuriem, man šķita ļoti aizskaroši lasīt, ka upuri vilkatības infekcijas dēļ ir nolemti sabiedrības atstumtībai un aizspriedumiem."

„Sāku saprast jūsu bažas, Braunas jaunkundz, un tomēr varu jūs nomierināt, ka šis rakstītais attiecas uz tiem inficētajiem upuriem, kas ir pārmantojuši vilkatības lāstu. Ja es pareizi saprotu, tad jūs esat cietusi briesmīgus kosmētiskus defektus, taču pilnmēness naktī gluži par vilkati nepārvēršaties," Drukāns iebilda.

„Taisnība, un tieši tāpēc mani šādi izteikumi uztrauc - kad meklēšu darbu, kurš interesēsies, kā tieši kurš vilkatis ir mani sakodis? Praktiski ar šādiem izteicieniem jūs nolemjat mani sabiedrības atstumtībai un aizspriedumiem," Lavendera beigās jau indīgā tonī citēja rindiņu no Dienas Pareģa raksta.

„Braunas jaunkundz," Drukāns meitenei draudzīgi uzsmaidīja, „es varu gandrīz droši apgalvot, ka jums šāda sabiedrības atstumtība un aizspriedumi ies secen, jo jūs esat slavenās Dumidora armijas cīnītāja."

„Pareizi, Lavendera," pēkšņi ierunājās Dīns, „vismaz šeit tevi neviens par vilkati neuzskata. Mani drīzāk vairāk uztrauc, ko tagad darīs tas Lunārs Brauns, nu, tas vēl nenoķertais vilkacis."

„Tieši tā, turklāt tuvojas pilmēness," iebilda Ernijs. „Ja nu tas vilkacis sadomā atriebties."

„Esmu drošs, ka to ar visiem spēkiem centīsies aizkavēt mūsu izcilie aurori," Drukāns diplomātiski atbildēja.

„Bet tomēr vēl par aizspriedumiem pret vilkačiem," Lavendera vēl nelikās mierā, „es tomēr vēl labi atceros profesoru Vilksonu. Viņš mums bija viens no labākajiem un zinošākajiem aizsardzības pret tumšajām zintīm pasniedzējiem, taču viņam nācās aiziet no Cūkkārpas, kolīdz visi uzzināja, ka viņš ir vilkatis. Sakiet, vai tas nebija sabiedriskās domas tiešs iespaids? Un tieši ar sabiedriskās domas iepaidošanu taču arī nodarbojas prese, ne tā?"

„Braunas jaunkundz, ja jūs tas darītu priecīgu, tad es patiešām ņemšu vērā jūsu satrakumus un centīšos ieviest zināmu politkorektumu attiecībā par vilkaču jautājumiem. Taču priecājos, ka jūs pieminējāt Cūkkārpu un tās izcilos pasniedzējus, kuri jums snieguši savas zināšanas, kuras varējāt likt lietā Cūkkārpas kaujā un iegūt vispārēju sabiedrības atzinību un slavu, kā arī vismaz otrās šķiras Merlina ordeni. Tomēr mani nebeidz urdīt kāds noteikts apstāklis. Varbūt jūs, cienījamie Dumodora armijas biedri, varēsiet man to izskaidrot sīkāk. Kāpēc kauja notika tieši Cūkkārpā?" Drukāns pēc sava pagarā, rūpīgi formulētā monologa uzdeva jautājumu, pēc kura visi neērti saknosījās un apjukuši paraudzījās cits uz citu.

„Jo Paši-Zināt-Kas devās uz šejieni," Šīmuss kautrīgi ieminējās. „Kas mums cits atlika kā aizstāvēties?"

„Tas ir skaidrs, taču kāpēc Paši-Zināt-Kas devās tieši uz Cūkkārpu? Vai tad mums, Britu zemē trūkst vietas, kur cīnīties? Protams, Tumsas pavēlnieks ir zināms kā nežēlīgs slepkava un varmāka, bet pakļaut briesmām bērnus šķiet vienkārši nesaprotami un neloģiski. Turklāt rokā taču viņš vēlējās sadzīt jūs, Harij Poter, ne tā?" Drukāns jautājoši uzlūkoja visslavenāko no šeit atnākušajiem jauniešiem. „Ciktāl nopratu no jūsu iesūtītā raksta toreiz maijā, tad tas izklausījās, it kā jūs netīšām būtu gadījies Cūkkārpā, un Tumsas pavēlnieks netīšām būtu uzzinājis, ka jūs tur esat, tāpēc bija devies par visu varu jūs tur sagūstīt."

„Pat tieši tā apmēram arī bija," Harijs izvairīgi atteica.

„Un jūs tāpat vien, aiz gara laika bijāt sadomājis ielīst Cūkkārpā, kas bija nocietināta trakāk par Gringotu pazemes kambariem?" Drukāns pajautāja, pavisam pētoši uzlūkodams jaunekli. Viņš stāstā bija manījis acīmredzamu caurumu un tagad par visu varu viņa žurnālista daba to gribēja izzināt.

„Ne gluži. Redziet, Dumidors mums bija atstājis īpašu uzdevumu, un pēdējais paveicamais plāna punkts bija Cūkkārpa. Ja mēs nerīkotos pēc Dumidora plāna, tad Voldemortu tā arī nekad nebūtu bijis iespējams uzveikt," Harijs paskaidroja, bet pārējie ausījās, ausis saspicējuši.

„Ā, nu jau kļūst interesantāk." Drukāna acis iemirdzējās, kolīdz viņš bija saņēmis informācijas drumstaliņu. „Un kas tad jums tieši Cūkkārpā bija jādara sakarā ar Dumidora plānu?"

„Mums bija jāsaliek viss pa vietām, kā to bija paredzējis Dumidors," Harijs izvairīgi atbildēja.

„Salikt? Tas ir - būvējāt tādu kā ieroci?" nu jau ar interesi ievaicājās Šīmuss.

„Nē, Harijs tovakar kaut ko meklēja. Viņš bija uzskrējis kaut ko meklēt Kraukļanagu tornī," ierunājās Džodija Millere - kraukļanagu komandas kapteine no Džinnijas gada.

„Jā, Harijs devās apskatīt Kraukļanagas diadēmu, viņam vajadzēja atrast to," Luna apstiprināja Džodijas aizdomas, bet Drukāns, klausoties sarunā, kļuva arvien priecīgāks un priecīgāks.

„Harij, vai tiešām Dumidors bija paredzejis ka jums tonakt ir jāierodas Cūkkārpā aplūkot Kraukļanagas statuju. Tas izklausās ne tikai neticami, bet... traki, ja tā drīkstu teikt," Drukāns ar stiprām aizdomām komentēja.

„Nē, ne gluži tā, bet Dumidors bija paredzējis, ka man ir jāatrod diadēma un tā ir jāiznīcina," Harijs atklāja.

„Jāiznīcina diadēma, kura zudusi gadsimtiem ilgi? Jo tālāk, jo interesantāk... Un tas tiešām viss tāpēc, ka citādi nebūtu iespējams gāzt Paši-Zināt-Ko? Man tomēr šķiet, ka jūs kaut ko gribat noklusēt, Potera kungs. Varbūt tomēr Knislei ir arī kāda kripatiņa taisnība un jums šajā visā juceklī bija arī kādi savtīgi mērķi?" Drukāns jautājoši nopētīja puisi un tūlīt pēc tam arī Ronu un Hermioni. Džinnija Harijam blakus rādījās sašutusi, tomēr ļāva Harijam pašam aizstāvēties.

„Nekādā gadījumā, kungs. Mūsu uzdevums bija tikai iznīcināt objektus, kuriem Voldemorts bija piesaistījis savu spēku, un viens no šiem priekšmetiem bija diadēma, kuru mēs..." Puisis dziļi ievilka elpu, bet viņa vietā aši atbildēja Hermione: „Kuru mēs atradām paslēptu Vajadzību istabā, un, kad Krabe palaida savā vaļā Postuguni, kopā ar visu pārējo sadega arī diadēma. Tā sabira Harijam rokās manu acu priekšā."

Pēc šī Gliemjrags iepleta acis un klusu pie sevis nočukstēja: „Horkrusts. Un turklāt tepat skolā. Septiņas dvēseles daļas."

„Vai jūs, Horācij, ko teicāt?" Drukāns, pagriezies pret draugu, ievaicajās. „Jūs, šķiet, pieminējāt horkrustu."

„Jā, nu ne gluži, bet tas izskaidrotu, kāpēc," Gliemjrags purpinādams stostījās, cenzdamies izvairīties no atbildes, labi zinādams, ka cienījamais redaktors ir labi izglītots un inteliģents burvis, un ir pietiekami saprātīgs, lai acumirklī atskārstu, ap ko grozās lieta. 

„Horkrusts?" Terijs Būts ievaicājās. „Kas tas tāds ir?"

Pēc īsa klusuma brīža, kad Gliemjrags šķita esam īpaši aizņemts ar divu ananasu gabaliņu atlipināšu vienu no otra, uz šo jautājumu atbildi sniedza Drukāns. „Cik savos ceļojumos esmu par to dabūjis vienu nelielu mazumiņu dzirdēt, tad tās ir vistumšākās no tumšajām zintīm, kas iekļauj cilvēka slepkavību, lai sava spēku, varenību vai kaut kādas savas esības daļu piesaistītu kādam noteiktam priekšmetam." Tad cienījamais kungs pievērsās Harijam, apjausmā iepletis acis. „Tad to jums Dumidors bija uzdevis - iznīcināt Paši-Zināt-Kā radīto horkrustu, jo ar to viņš nebija uzvarams. Harij, to taču jūs varējāt man atklāt, kāpēc tāda noslēpumainība?"

„Tāpēc," Hermione atbildēja Harija vietā, paskaidrodama savu nostāju, „ka tur bija iesaistītas, kā jau jūs pats apgalvojāt vistumšākās no tumšajām zintīm, un, manuprāt, šādām zināšanām ir jātop aizmirstām. Redzat, kādu ļaunumu tās var nodarīt briesmoņa rokās."

„Tam es jums, Grendžeras jaunkundz, pat varu pilnībā piekrist, taču, manuprāt, cilvēki ir pelnījuši dzirdēt visu patiesību, vismaz kaut vai rediģētā formātā, neatklājot gluži visus tumšākos sīkumus. Citādi informācijas tukšumu ātri vien metas aizpildīt klaču bābas ar visai apšaubāmiem minējumiem,” Drukāns izsmējīgi noteica, bet tad atplauka patiesākā smaidā. „Es patiešām priecājos, Horācij, ka jūs nolēmāt uzaicināt mani uz šo patīkamo pēcpusdienas tēju, un es esmu parliecināts, ka mēs šodien visi guvām daudz labu iespaidu, atziņu un zināšanu, taču tagad man ir jāatvainojas, jo redaktora darbs vienmēr ir aizņemts un man jāsteidz atgūt nokavētais. Uz redzēšanos!” Dienas Pareģa redaktors to noteicis piecēlās kājās un devās uz durvīm. Pēc viņa aiziešanas vēl telpā valdīja īss klusuma brīdis – šķiet, visi centās sagremot prātā tikko uzzināto par horkrustiem.

Gliemjragam par to vēl gribēja ieprasīties Hanna un Šīmuss, bet mikstūru profesors atcirta, ka Hermionei šajā ziņā ir pilnīga taisnība - tās saistās ar tik drausmīgām tumšajām zintīm, ka viņam nudien vārda vistiešākajā nozīmē metas nelaba dūša, izdzirdot kādu kaut tikai pieminam horkrustus.

Noslēguši launaga tēju ne pārāk omulīgā gaisotnē, jaunieši izklīda kur nu kurais. Draugu četrotne atrada tukšu klases telpu, kuru vēl nebija pārmeklējuši diadēmas meklējumos, un, klaudzinādamies gar sienām, apsprieda tikko notikušo.

„Nez, vai tiešām Lavendera to Drukānu tā nokaitināja?" Rons ieminējās, iedomājies par Dienas Pareģa redaktora visai steidzamo aiziešanu.

„Šaubos. Es drīzāk domāju, ka viņš šeit ieradās, jau no sākta gala cerēdams izprašņāt Hariju," Džinnija iebilda, apskatīdama kādu sienas dekora elementu. „man vismaz radās tāds iespaids, ka viņš praktiski vai gribēja tevi aprīt ar acīm, kolīdz ieraudzīja."

„Redz, žurnālisti tādi. Tiem nekas nav svēts. Kad tikai uzrakt ko tādu skandalozāku," Rons nosodījās.

„Jā un nē, Ron," Hermione ieminējās, aplūkodama loga rūšu smalko režģojumu, „pēc Knisles muļķībām cilvēkiem bija par ko aizdomāties, un, manuprāt, Drukāns tiešām vienkārši gribēja zināt, kas tad īsti bija noticis."

„Nezinu gan, Hermione," Harijs noteica. „Diez vai šī saruna pirmdien neparādīsies Dienas Paregī. Varbūt viņš gribēja zināt arī pats, bet gan jau viņš gribēs noskaidot, kas notiks ar Pareģa pārdošanas apjomiem, ja tas sāks izklāstīt stāstu, kā tika uzveikts Voldemorts."

 

* * *

 

Dabīgi, Harija nojauta bija izrādījusies pareiza - pirmdienas rītā tie, kas pasūtīja avīzes, bija apstāti no visām pusēm - ikviens gribēja izlasīt paša redaktora sastādīto rakstu par Puisēna, kurš izdzīvoja, Dumidora atstāto, slepeno uzdevumu. Arī Harijs to viebdamies sāka lasīt, kad bija paņēmis avīzi no Hermiones, bet puisim par pārsteigumu raksts izrādījās pat gandrīz sakarīgs, iesākoties atreferējumam par sestdienas pēcpusdienas tējas kopāsanakšanu pie Gliemjraga, līdz tas pārgāja Harija teiktā atstāstā, neizpaužot neko īpaši lieku. Un puisim pat par prieku viņš šeit nebija atainots kā viltīgs plānotājs, kas cenšas sagrābt varu.

„Varbūt visi žurnālisti nemaz nav tik ļauni. Šis raksts jau pat izskatās gandrīz sakarīgs," Rons pabrīnījies noteica.

Turpmākajā rīta cēlienā gaidot herboloģiju, jaunieši pagalmā dzirdēja garāmejošo skolnieku dažādos viedokļus. Mazākie gan vienā mutē atkal ņēmās sevi salīdzināt, kuram no slavenās trjiotnes kurš bija līdzīgāks, un arī liela daļa vecāko klašu audzēkņi priecājās par alternatīvu izklāstu Knisles versijām, savukārt sazvērestību teoriju piekritēji šķita, ka teju vai bija pareģojuši horkrusta iespējamību.

„Horkrusts, vecīt, padomā tikai, horkrusts!" kāds kraukļanags, kas varēja būt no piektā gada, klāstīja to savam draugam. „Tās esot tik tumšas zintis, ka pat pats Dumidors neesot iedrošinājies ielūkoties grāmatās, kurās par tiem bija kaut kas rakstīts. Un vai tad visi aizsardzības pret tumšajām zintīm profesori mums nebija mācījuši, ka tās ir ārkārtīgi grūti iznīcināt?"

„Pareizi, draugs, jo izmantotas tumšākas zintis, jo spēcīgāka maģija jāliek pretī."

„Un tagad padomā," pirmais atkal sazvērnieciskā balsī klāstīja tālāk, bet draugi tikmēr aiz stūra smīnēdami noklausījās, „ja Poters dabūja Vārdā Neminamā horkrustu, pilnu ar Pats-Zini-Kā spēku. Tas varbūt bija maģiski spēcīgākais priekšmets uz Zemes. Un ja viņš to varēja iznīcināt ar kaut ko, kas ir vēl spēcīgāks? Saproti, kādu spēku viņš spēj pārvadīt?"

„Bet, ja nu viņam nemaz nebija tāda spēka un horkrusts nemaz nav iznīcināts?"

„Aha, iedomājies, tad viņs pārvalda visu Pats-Zini-Ko spēku! Un kas var pateikt, cik ilgi viņš valdīs pār Pats-Zini-Ko un kurā brīdi Pats-Zini-Kā spēks sāks valdīt pār Poteru?"

„Nu interesantas idejas, tiešām - diez, kur tādas rodas?" Rons nosmīnēja, klusi nočukstējis draugam pie auss. Tālāk Harijs sazvērestību teorijās vairs neklausījās, bet pievērsās savai esejai alķīmijā par četru krāsu nozīmi alķīmijas procesu virzībā. Ar alķīmiju viņam nudien bija ko noņemties pašam, jo tur puisim Hermione atteicās jelko palīdzēt, attraukdama, ka viņš to pats bija izvēlējies, tad nu pašam arī esot jātiek galā.

 

* * *

 

Drīz bija pienācis arī oktobris, atnesdams ne tikai drūmu, lietainu rudens laiku, bet arī vēl drūmākas un nepatīkamākas ziņas. Bija noticis jauns vilkaču uzbrukums, par ko otrdien, sestā oktobra rītā, visi steidza lasīt Dienas Pareģī.

„Lunārs Brauns ar vēl četriem vilkačiem uzbrucis tepat, Cūkmiestiņā," Džinnija nolasīja, šausmās noskurinājusies.

„Jā, un pat sakoduši vienu pirmsskolas vecuma puiku, bet viņa tēvu nokoduši līdz nāvei. Briesmīgi," Hermione noteica, neviļus nodrebēdama.

„Ministrs apgalvo, ka šobrīd visi spēki tiek veltīti noziegumu pastrādājušo vilkaču notveršanai. Par laimi varonīgais tēvs bija paspējis vienu pamatīgi sadurt, tāpēc vienu vilkaci pat ir izdevies notvert," Harijs komentēja, lasīdams avīzes rakstu kopā ar Džinniju.

„Izrādās, ka Ernija bažas bija izrādījušās patiesas," Rons ieminējās. „Viņš jau sanāksmē pie Gliemjraga ieteicās, ka gan jau tie vilkači gribēs atriebties."

„Bet kas tie bija par cilvēkiem - nu, tas puika un tēvs? Nebija taču mums nekādi pazīstami?" Džinnija ieprasījās.

„Nē, bet viņi bija no Hengistu dzimtas," Hermione sacīja, atcerējusies vēstuli, ko Harijs pirms kāda laika bija saņēmis, un tad vēl piebilda, izklāstīdama savas plašās zināšanas. „Cik esmu lasījusi par Cūkmiestiņa vēsturi, tad viņu ģimene varēja būt viena no miesta dibinātājiem. Katrā ziņā Hengisti ir visai sena un bagāta dzimta, kaut arī nav viena no divdesmit astoņām tīrasiņu dzimtām."

„Tātad tie nezvēri bija sadomājuši nokost senas un cienījamas dzimtas pārstāvjus," Rons rūgti secināja.

„Varu iedomāties, ka viņiem gribējās atriebties par Pelēča un Voldemorta sasolītajiem labumiem, kas bija aizgājuši gar degunu, tāpēc šiem prasījās iznīcināt kādu bagātu un ietekmīgu," Harijs noteica. „Laupīt gan neko nav paspējuši nolaupīt."

„Bet vilkača prātā jau arī tā sajēga noteikti ir maza," Rons ieminējās.

„Šausmas, tas nozīmē, ka viņi bija iepriekš pirms nakts speciāli ielīduši Hengistu mājā, lai pēc pārvēršanās varētu uzbrukt tieši viņiem," Džinnija nošausminājās, nepatikā saviebusies.

„Šādi vilkači tiešām ir jāsoda pēc visas likuma bardzības," Hermione piekrita, izteikdama savu viedokli.

„Tikai skaties, lai to neizdzird Lavendera," Rons, sāji pasmīnēdams, noteica.

„Lai dzird. Noziedzinieks paliek noziedzinieks neatkarīgi no sugas," Hermione palika pie sava.

Šausminošais vilkaču uzbrukums tika aktīvi apspriests visās Cūkkārpas malās, un jo īpaši skolotāju vidū. Visiem par prieku Hermione varēja pavēstīt, ka Cūkmiestiņa apmeklējumu pēc divām nedēļām Maksūra tomēr neatcels, taču varētu būt, ka skolēnus gājiena dienā apsargās vēl kāds pārītis auroru un noteikti arī Čāgonens dos savu artavu pārgājiena drošības jautājumā. Turklāt tuvojoties nedēļas nogalei, ļaužu mutēs arvien biežāk tika sadzirdēts vārds „kalambols" - un kā nu ne - bija gaidāma Cūkkārpas kalambola sezonas atklāšanas spēle elšpūšiem pret slīdeņiem. Džinniju tas iepriecināja, jo viņu spēle pret kraukļanagiem bija ieplānota tikai pēc mēneša, kas nozīmēja, ka vēl bija laika vairākiem dubļainiem, bet aizraujošiem treniņiem.

Tomēr Harijam šīs nedēļas nogale sagādāja nelielu dilemmu. No vienas puses viņam sestdien kārojās doties līdzi Cūkkārpas audzēkņu baram un līksmoties vai sašust par spēles iznākumu, taču svarīgāk un pareizāk būtu veselu brīvu dienu nodoties pils pārmeklēšanai. Nelaime bija tā, ka puisis bija zaudējis entuziasmu tāpat vien ko pārmeklēt, jo nešķita, ka diadēma būs atrodama šādā veidā. Viņi bija jau neskaitāmas reizes pārmeklējuši Trofeju zāli, pēc iespējas izklaudzinājušies gaiteņos un visdažādākajās mācību telpās, kas bija vairāk vai mazāk pa ceļam uz direktora kabinetu. Pat vannasistabu Harijs bija pārbaudījis kopā ar Džinniju. Un arī uz virtuvi viņi bija nokāpuši. Harijs bija Mokšķim uzmanīgi ievaicājies, vai virtuvē šeit nav kas neparasts, bet viņš bija atbildējis, ka Hagrids vien šiem piegādājot neparasti lielus burkānus.

„Nu, un ko tad rīt vēl ierosini pārmeklēt?" Harijs īgni ievaicājās. „Bibliotekā mēs tāpat jau tupam turpat no rīta līdz vakaram."

„Ē, bet pašu bibliotēku vēl neesam pazondējuši," Rons cerīgi ieteicās.

„Vēl tak kaudzēm vietas neesam pārlūkojuši. Varbūt Astronomijas tornī?" Hermione centās uzmundrinoši ieminēties.

„Un kāpēc gan lai tā diadēma būtu tur?" Harijs kurnēja. „Tas nemaz nav pa ceļam uz direktora kabinetu."

„Bet kas teica, ka diadēmai jābūt ceļā uz direktora kabinetu?" Hermione attrauca. „Kas zina, kā viņš ko kur ir nogādājis."

„Turklāt vēl mēs esam aizmirsuši par pazemi. Varbūt tieši tur Voldemortam būtu gribējies apslēpt diadēmu?" Džinnija ieminējās.

„Tā, varbūt vēlreiz izejam cauri tam, ko mums savulaik darīja zināmu Dumidors? Voldemortam nebija draugu, bet Cūkkārpu viņš uzskatīja par savām mājām. Tāpat viņš uzskatīja, ka, būdams Slīdeņa mantinieks, ir ārkārtīgi īpašs, tāpēc savus horkrustus arvien glabāja sev īpaši nozīmīgās vietās, kas saistījās kaut kādā veidā ar atmiņām," Harijs skaļi pārdomāja.

„Vai arī viņam tomēr bija īpašie cilvēki. Elšpūtes biķeri taču viņš bija paglabājis Svešovskas kambarī," Rons ieminējās. „Ja nu arī Cūkkārpā viņam bija kāds īpašs."

„Vai kāda," Džinnija ieteicās.

„Tikai par to mums gan pilnīgi nekas nav zināms," Harijs rūgti noteica. „Turklāt, kad mēs pavasarī metāmies šurp meklēt to diadēmu, mēs bijām aizmirsuši, ka bez ļaunuma un kaut kādas slimas samaitātības viņš tomēr bija arī gudrs un viltīgs."

„Zini, varbūt, ka viņa īpašais cilvēks bija Dumidors?" domīgi ierunājās Hermione.

„Kā tu to biji domājusi?" īsti nesaprazdams draudzeni, ievaicājās Harijs.

„Tādā ziņā, ka Dumidors bija viņa nāvīgais pretinieks. Ja nu viņš gribēja padarīt diadēmu par patiesu gudrības simbolu? Tas ir, ja viņš to varētu nolikt Dumidoram pašā deguna galā, Voldemorts noteikti to būtu uzskatījis par sava veida uzvaru pār Dumidoru," Hermione izklāstīja savu domu.

„Bet mēs taču nevaram ielauzties Maksūras kabinetā," Rons iebilda.

„Bet Maksūra rīt visticamāk tiešām dosies skatīties spēli," Džinnija prātoja. „Kalambolu viņa garām vēl nekad nav laidusi."

„Man šķiet, ka tomēr nevajag pārsteigties. Ja mūs pieķers, kā mēs izskaidrosimies?" Rons piebilda.

„Pareizi, tur tak ir pilns ar direktoru portretiem. Ko mums teikt viņiem?" Harijs ieprasījās.

„Ko tad tu, Harij, ierosini mums darīt?" Hermione nedaudz īgni ievaicājās.

„Man šķiet, ka mums vajadzētu strādāt pie tā, lai mēs varētu pienācīgi iedarbināt to lokācijas burvestību. Tad vismaz nebūtu jāklīst apkārt pa visu pili, bet, ja mēs dabūtu zināt virzienu vai aptuveno vietu, tad jau vismaz būtu cerība, ka to adatu siena kaudzē ir arī iespējams atrast," Harijs izteica savas domas.

„Bet to, Harij, mums jau Zibiņš paskaidroja - Cūkkārpa ir pārāk pilna maģijas, tāpēc šeit lokācijas burvestības nestrādā bez meklējamās enerģijas pastiprināšanas," Hermione iebilda, jau kuro reizi atstāstīdama jauneklim, kāpēc viņiem neizdodas šī pieeja. Pēkšņi Harijs pamanīja, ka Rons šķita tāds kā sastindzis, nenoteikti vērdamies uz kādu bibliotēkas grāmatu plauktu ar nedaudz vaļā pavērtu muti.

„Ron, tev viss labi?" Harijs, saraucis uzaci, ievaicājās.

„Nevar būt," Rons, vēl joprojām blenzdams tālumā, tikko dzirdami noteica.

„Ron, kas notika?" nu jau arī Hermione sāka kļūt raizīga, un arī Džinnija apjukusi raudzījās uz brāli.

„Hermione, es domāju par to, ko tu tikko teici, ka Paši-Zināt-Kas būtu gribējis kaut ko paslēpt Dumidoram deguna galā, bet, ja nu tas nemaz nebija direktora kabinetā, jo tur tiešām ir pārāk daudz acu, bet, ja nu Paši-Zināt-Kas paslēpa savu diadēmu, kad arī Dumidoram bija kas slēpjams?" Rons lēnām sāka atstāstīt savu domu.

„Ron, ko tu tur stāsti? Vai tad Dumidors kādreiz Cūkkārpā ir kaut ko slēpis?" Džinnija neticīgi ieteicās, tomēr Harijs bija nojautis drauga grandiozo domu.

„Voldemorts taču bija iemiesojies Drebelī! Ron, tu taču nedomā, ka viņš diadēmu varēja paslēpt, kad Dumidors slēpa Fleimela..." Harija balss, pēkšņās atklāsmes apstulbota, lēnām pieklusa.

„Tā, varbūt varat saprotami paskaidrot arī man?" Džinnija nedaudz īgni un nedaudz bažīgi ievaicājās.

„Džinnij, tas bija, gadu pirms tu uzsāki mācības Cūkkārpā, kad Dumidors šeit bija sarīkojis veselu šķēršļu joslu," Hermione paskaidroja.

„Lai paslēptu Filozofu akmeni," Harijs un Rons gandrīz reizē pabeidza draudzenes teikto.

 

* * *

 

Sajūsmināts par Rona satriecoši lielisko ideju, Harijs, vakarā laižoties miegā, jau iztālēm sapņojot redzēja, ka viņi atgriežas ceturtā stāva gaitenī, tad dodas uz slotām lejup pazemē cauri zvetējošām velna cilpu stīgām, līdz izveicīgi ienesas kupolveidīgajā telpā un vienā rāvienā sagūsta sudraboto atslēgu, kas tālāk aizved līdz milzīgajām, pieauguša cilvēka auguma šaha figūrām, aiz kurām slēpās troļļa istaba. Toreiz, pirmajā gadā, viņiem tā bija šķitusi tik nenozīmīga un nesvarīga, bet to taču bija iekārtojis Drebelis, un vai tad viņš visu gadu toreiz savā pakausī nebija nēsājis līdzi Voldemortu? Tāpēc viņam bija vesels gads laika, kad viņš varēja novietot diadēmu, kur vien viņam sirds kārojās. Kā viņi to nebija iedomājušies iepriekš - diadēma tiešām varēja atrasties pilnīgi jebkurā Cūkkārpas vietā, nevis tikai potenciālajā ceļā no Ieejas zāles līdz direktora kabinetam septītajā stāvā.

Sestdienas rīcības plāns tātad bija skaidrs - kamēr elšpūši sacentīsies ar slīdeņiem, viņu četrotne dosies vēlreiz lejup pa ceturtā stāva lūku un raudzīs, ko šoreiz izdosies atrast dziļajā Cūkkārpas pazemē.

Paēduši brokastis, jaunieši nākamajā dienā ķērās klāt pie sava plāna izpildes - Harijs, Rons un Džinnija uzgāja atpakaļ augšā koptelpā, kur pēc kādas stundas, kad visi citi skolēni jau bija laikus devušies ieņemt vietas kalambola laukuma tribīnēs, viņi sagaidīja Hermioni atpakaļ no savas iksestdienas dežūras. Uz Rona izbrīnīto jautājumu, ka viņai arī šodien esot jāiet dežūrā, Hermione bija atbildējusi, ka tāda nieka kā kalambola dēļ viņa netaisoties apdraudēt mazāko skolēnu drošību. „Un paskaties," viņa ienākusi koptelpā stāstīja, „pie virtuves durvīm Malfojam nāca virsū bubulis Voldemorta izskatā. Tas pēcāk būtu pārbiedējis elšpūšus." Tad Harijs, Rons un Džinnija paķēra katrs savu slotu, un viņi visi kopā ar Hermioni uzmanīgi nolavījās četrus stāvus zemāk.

Hermione piegāja pie durvīm un nočukstēja: „Alohomora!" Durvis ar klikšķi atvērās, par ko meitene pie sevis pasmīnēja. Viņi steigšus pa durvīm ielīda iekšā - vismazāk šobrīd bija vajadzīgs, lai viņus pieķer Filčs vai Norisas kundze, kuri visai maz ticams, ka bija devušies baudīt kalambola aizrautību, bet gan tā vietā īgņojoties klīda apkārt pa pili, nerimstoši uzturēdami kārtību.

Rons Harijam blakus klusi nopūtās aiz atvieglojuma, bet Džinnija visu apkārt uzmanīgi aplūkoja.

„Kas ir, Ron?" Harijs ievaicājās.

„Vismaz šoreiz te nav tas cerbers. Hagrida mīlulis pagājušajā reizē nebija īpaši priecīgs mūs te ieraudzīt," draugs paskaidroja. Harijs, tam piekrizdams, iesmējās.

„Diez, kur tad šis ir palicis?" Hermione iedomājās, iedama tuvāk lūkai.

„Galvenais, lai nav ielaists Aizliegtajā mežā," Rons iespurdzās.

„Drīzāk jau Dumidors to lietu nokārtoja uzreiz pēc akmens iznīcināšanas," Harijs ieminējās.

„Pareizi. Bet interesanti, kas tur pēc septiņiem gadiem vēl ir saglabājies?" Hermione iedomājās, noraudzījusies lejup uz lūku, un pabakstīja to ar kurpes purngalu. „Lūka izskatās stipri aprūsējusi. Bet izkustināt laikam varēsim."

Harijs un Rons abi notupās lūkai abās pusēs katrs pie savām durvīm. Savādi - tagad tā lūka šķita tik maza un sīciņa. Toreiz bija licies, ka tā ir vai pusistabas garumā.

„Tad taisām vaļā?" Harijs uzprasīja, paraudzījies uz draugiem.

„Kam tur tagad būtu jābūt apakšā?" Džinnija pēkšņi ievaicājās.

„Asnītes velna cilpai," Rons atbildēja.

„Un tur apakšā ir mitra un tumša pazeme?" Džinnija vēl ieprasījās.

„Tieši tā," Harijs apstiprināja. Džinnija pamāja ar glavu un sagatavojās saņemt kabatā zizli, bet Rons ar Hariju atrāva vaļā sarūsējušās durvis. Acumirklī pa tām izšāvās vairākas garas stīgas, bet Džinnija tūdaļ izrāva zizli un iesaucās: „Degātum!" No meitenes nūjiņas izšāvās spožas, zilas liesmas un mirkli vēlāk viņai bija piebiedrojusies arī Hermione, un meitenēm drīz kopīgi izdevās aizdzīt izlīdušās velna cilpas stīgas. Tās sarāvušās ielīda atpakaļ lūkas tumsā.

„Tu paskaties tikai, tiem velniem tiešām patīk tumsa un mitrums," Rons apstiprināja iepriekš apspriestās zināšanas. „Bet kā viņi tika tik augstu, tur taču tomēr bija baigais gabals."

„Septiņi gadi laikam tomēr ir ilgs laiks - var ne tas vien saaugt," Hermione secināja.

„Gribi teikt, ka tur tagad viss varētu būt aizaudzis ar to mūdzi?" Rons satriekts ievaicājās.

„Varbūt mums tomēr vajadzētu pasvilināt vismaz to telpu, jo, ja jau tā cilpa izlīda ārā, tad slotas mums var daudz neko nelīdzēt," Hermione prātīgi ieminējās.

Harijs uzmanīgi pieliecās pie lūkas malas un iespīdināja iekšā gaismu. Augšup jau bija līdušas citas cilpas stīgas, bet tagad no sīkās gaismiņas tās bija uz acumirkli sastingušas. Dziļāk bija grūti ko skaidri saskatīt, tomēr maņas puisim teica priekšā, ka nedraudzīgā auga stīgas tur nudien čumēja un mudžēja. Harijs izvilka zizli un raidīja to pašu zilo uguni virsū uzbrūkošajām cilpām, un tās apdegušas sarāvās un atkāpās. Bet to vietā augšup, pretī svaigam gaisam, jau līda kaudzēm citi dzinumi. Harijs nosmīnēja pie sevis, kolīdz bija atcerējies, ka viņš ar Ronu sākumā savā pirmajā gadā bija nopriecājies, ka te atrodas šis augs. Acīmredzot tad tas bija tikko ieaudzies.

„Harij, tu kaut ko redzēji?" Džinnija bažīgi ievaicājās, pienākusi klāt no mugurpuses.

Harijs izsmējīgi nošņācās. „Redzu tikai vienas vienīgas velna cilpas. Ko darīsim?"

„Jāizsvilina tā nezāle, un laižamies lejā ar slotām," Rons vienkārši noteica.

„Redzi, es baidos, ka ar to svilināšanu mēs te nodarbosimies līdz pat Ziemassvētkiem. Tur ar tām cilpām ir saaudzis vesels mežs," Harijs iebilda.

„Bet uztaisām noturīgo uguni, lai tas pats tur visu kādu brīdi izsvilina," Rons ieteica.

„Man ir labāka doma," Hermione ierunājās. „Kad Gliemjrags pašā gada sākumā uzdeva mums gatavot uguns esenci, es atradu kādu interesantu burvestību, kuru senākos laikos dēvēja par ugunsbumbu."

„Un ko tā dara?" Rons ieinteresēts pajautāja.

„Skaties," Hermione pasmīnējusi noteica un iesāka ar zizli veikt apļveida kustības, klusi pie sevis skaitīdama buramvārdus. Iesākumā zižļa gala ievilktajā aplī uzradās sīka liesmiņa, kas auga arvien lielāka, līdz vērtās par apjomīgu uguns lodi stipri palielas āmurgalvas lielumā, šur tur izvijoties arī elektriski zilai dzirkstelei. Tad meitene spēji pastūma zizli uz priekšu, un lode krita dziļajā tukšumā. Noskaitījusi pie sevis dažas sekundes, Hermione iesaucās: „Magnum eksplozium!" Apakšā nogranda sprādzienam līdzīgs rībiens, un no lūkas izvirmoja spējš karstuma vilnis, kas Harijam teju vai apsvilināja uzacis.

„Ugunsbumba?" Rons bažīgi ievaicājās. „Vai tad tās pirms cik tur simts gadiem neizmantoja kā kara ieroci, bet mūsdienās tās ir vairāk vai mazāk aizliegtas?"

„Jap, bet šeit bija noslēgta telpa, kur nevienam nekādas briesmas nedraud," Hermione smaidīdama apstiprināja. „Es biju arī burvestībās mazliet palasījusi uz priekšu par pastiprināšanu. Uguns ir vienīgais no četriem elementiem, kuram ir tieksme pašpastiprināties. Tas ir, ja jau tāds aunapiere kā Krabe varēja nopostīt visu Vajadzību istabu, tad cik sarežģīti var būt uztaisīt uguns spridzekli?" Beigu piebildi meitene izteica jau drūmākā balsī, bet Rons uz viņu raudzījās teju kā uz dievieti.

Harijs novērsa no drauga skatienu un nokrekšķinājās. „Jā, Hermione, tas tiešām bija iespaidīgi, bet vajadzētu paskatīties, kas ar tām cilpām ir noticis." To noteicis, puisis atkal iespīdināja gaismiņu tumšajā lūkā un uzmanīgi pabāza iekšā galvu, lai būtu vieglāk saskatīt. Pagaidām bija redzama tikai tumsa, vienīgi apakšā kaut kas tā kā kustēja un ņudzēja. Harijs, sekodams Hermiones piemēram, uzbūra savu ugunslodi, gan daudz mazāku izmēros un kuru nekā īpaši nepastiprināja, un nolaida to lejā, lai izgaismotu melno kambari.

„Hermione, nu tu gan spridzini," Harijs ieķiķinājies noteica, ieraudzījis sprāgušās ugunslodes nokvēpinātās sienas un pārogļojušās velna cilpu stīgu kritalas, kuru biežņā no puiša gaismas lodes izvairīgi ložņāja prom vien labi ja vairs desmit bailīgi dzinumi.

„Tad varēsim laisties lejā?" Džinnija ievaicājās, zizli arvien vēl turēdama rokā. Harijs atbildēja apstiprinoši, un draugi ķērās klāt saviem slotaskātiem, sakāpa tiem virsū, Hermionei nosēžoties Ronam aizmugurē, un šāvās lejup tumšumā, kur Harija gaismas bumbiņa bija pagaisusi. Iededzinājuši zižļu galos gaismiņas, nu arī pārējie ieraudzīja Hermiones radītos postījumus, un Rons apstiprinoši piekrita Harijam: „Hermione, nopietni, tu tiešām spridzini."

Aizšāvušies garām pēdējiem izdzīvojušajiem asniem, jaunieši laidās tālāk, līdz nokļuva apburtajā istabā ar atslēgām. Par laimi velna cilpas tālāk tomēr nebija saaugušas - kā Hermione tikko ieminējās - te tomēr nāca neliela gaisma no atslēgām.

Harijs ātri vien pamanīja atslēgu un jau metās tai pakaļ, bet Džinnija izvilka zizli un iesaucās: „Šurpum atslēgu!" Atslēga gan tā kā noraustījās, it kā sākdama šļūkt tuvāk Džinnijai, tomēr tā sparīgi savicināja spārnus un uzšāvās ar spēju rāvienu augšup. Taču pa to mirkli Harijs jau bija paspējis pielidot klāt sudraba atslēgai un to veikli saķēra.

„Hmm, Zibiņš, protams, bija paredzējis, ka to nevarēs pieburt, bet, ja nu to vienkārši sastindzinātu, tad nemaz nevajadzētu ķert," Harijs, nolaidies zemē ar atslēgu rokās, ieprātojās.

„Zini, es vispār arī vēlāk brīnījos, kā tas Drebelis varēja tik veikli noķert to atslēgu," Rons piekrita, kopā ar pārējiem piegājis pie durvīm, kas veda tālāk uz priekšu.

„Kas būs tālāk?" Džinnija ievaicājās.

„Ja pareizi atceros, tagad vajadzēja būt Maksūras milzu šaha figūrām," Hermione, uzkāpusi atpakaļ uz Rona slotas, atbildēja. Arī Harijs un Džinnija uzleca uz savām slotām, kolīdz durvis bija atvērušās vaļā. Šaudamies uz priekšu, viņi drīz pamanīja milzīgās lielizmēra figūras stāvam šaha spēles sākuma pozīcijā. Tomēr pielidojuši tām tuvāk un apstājušies gabaliņu pirms laukuma, tās vairs nemaz tik ļoti milzīgas vairs nelikās - viņu augumā bija tikai dāma un karalis, bet bandinieki sniedzās labi, ja līdz nabai.

„Man tikai tā liekas, vai arī tās figūras pa šo laiku ir stipri sarāvušās?" Rons iebilda.

„Nē, Ron, tu vienkārši esi izaudzis vājprātā garš," Džinnija smīnēdama paķircināja brāli.

„Mums bija jātiek uz durvīm otrā pusē," Hermione draugiem atgādināja.

Rons pavēra muti, lai kaut ko teiktu, bet Džinnija bija par viņu ātrāka. „Nu tad laižam," meitene noteica un, atspērusies no zemes, pieplaka slotai, lai nokļūtu otrā pusē ātrāk.

„Nē, Džinnij, mums būs jāizspēlē partija, lai nokļūtu otrā pusē," Rons iebilda par tādu māsas muļķīgu iedomu, ka galdiņam varētu pārlaisties vienkārši pāri ar slotu.

„Džinnij, uzmanies, Ronam varbūt ir taisnība," Harijs satraucies noteica, jo bezsejainie baltie kauliņi, īpaši dāma, kas bija cilvēka augumā, vēl joprojām izskatījās gana baisi. Cik tur vajadzēja, lai dāma pagrieztos un iebelztu meitenei ar savu smago akmens dūri.

Tomēr Džinnija nolaidās otrā pusē pie durvīm apmēram metra atstatumā no baltā karaļa un dāmas, taču figūriņas neizkustējās ne par sprīdi. Meitene tās paturēja acīs, uzmanīgi tuvodamās durvīm, tomēr, nospiežot rokturi, tās vaļā nevērās. Tad viņa izvilka zizli un veikli nočukstēja Alohomora, un pēc tam tūlīt durvis padevās. Meitene pagriezās pret draugiem un pamāja ar roku, aicinādama sev sekot. „Aiziet, lidojam tālāk."

Harijs ar apbrīnu noraudzījās uz savu draudzeni - pirms septiņiem gadiem šāds gājiens viņiem nebija ienācis prātā un neienāca arī tagad.

„Vai tu viens, ko? Nesaprotu, kāpēc es tur upurējos un ļāvu, lai tā dāma man toreiz krauj pa seju," Rons sarkastiski nosmēja. „Izrādās - mēs varējām vienkārši pārlaisties galdiņam pāri ar slotām, kuras bija blakus telpā pie atslēgām."

Visbeidzot viņi bija nokļuvuši telpā, kuru vēlējās pārmeklēt. Harijs gan pamanīja, ka trollis šeit vairs nebija un visticamāk nebija jau sen, tomēr smaku vēl šur tur kādā stūrī varēja just.

„Nopietni - Drebelis te tiešām bija ielicis trolli?" Džinnija neticīgi ieteicās, aptaustīdama sienas.

„Jā, bet kas tad ir?" Rons ieprasījās.

„Nezinu, vienkārši es vēl te neredzu neko tādu dižu, kas sargātu to akmeni. Labi, velna cilpa bija tāda nejauka, bet šie uzdevumi. Saproti, kad es dzirdēju, ka jūs te esat devušies un tikuši galā ar pasniedzēju uzstādītajiem visu laiku sarežģītākajiem uzdevumiem, es biju iedomājusies, ka tie uzdevumi tiešām bija nāvīgi nopietni, kur katrā no tiem jācīnās par savu dzīvību. Bet te, piemēram, trollis. Kas tur liels - iebur šim acīs miegu un laidies tālāk. Kas tur sarežģīts?"

„Zini, pēc tava teiktā izklausās teju vai, ka šī šķēršļu josla domāta nepaklausīgiem pirmziemniekiem," Harijs nosmēja.

„Ķeramies vienreiz klāt tai telpai," Hermione vērsa uzmanību darāmajai lietai.

Tā viņi visi kādu stundu klaudzinājās, būrās, darbojās un runāja šņācmēlē, bet neko vairāk par appelējušu pārtikas kaudzi trollim, ieslēptu sienas nišā, neatrada. Arī visādi centieni, izmēģinoties atburt nošķitumu vai meklēt pārvērtību pēdas, palika bez panākumiem.

„Varbūt Drebelis to diadēmu iešmurgulēja citā telpā?" Rons ieprātojās.

„Nezinu gan. Kāpēc lai viņš riskētu, ka to viegli varētu uziet cits profesors?" Harijs iebilda. „Ja diadēma kaut kur ir, tad tai ir jābūt šeit."

„Padomā, Harij. Voldemorts neslēptu savu dvēseli blakus smirdīgam trollim," Hermione izteica savu domu.

„Pareizi, drīzāk tā būs paslēpta Dumidoram deguna galā," Džinnija ieteicās.

„Tad mums jāaiziet arī vēl uz spoguļa telpu," Harijs nedaudz negribīgi piekrita.

Pieejot pie durvīm, tās bija ciet, bet pēc Alohomora tūlīt atvērās.

„Ziniet, man šķiet, ka tās durvis ir nevis aizslēgtas, bet vienkārši aizrūsējušas," Džinnija tā starp citu ieteicās.

„Var jau būt - cik gadus tās nav kustinātas," Hermione draudzenei piekrita, un jaunieši iegāja beidzamajā pārbaudījuma telpā, kuras vidū atradās galds ar septiņām pudelēm un kādu sadzeltējušu lapeli. Hermione iegājusi iekšā, nervozi atskatījās, un Harijs atcerējās, kāpēc - taču, nē, savādā uguns nebija uzradusies ne viņiem aizmugurē, ne priekšā.

„Un kas tad šeit tāds būtu jādara," Džinnija sarkastiski ieprasījās.

„Iepriekš te ceļu aizšķērsoja Strupa apburtā uguns, un, tikai iedzerot pareizo dziru, varēja tikt tālāk," Harijs paskaidroja, „taču tagad, kad Strupa vairs nav, ugunis neiedegas."

„Ā, tad jau vismaz šis izskatās pēc kārtīga uzdevuma," meitene noteica, tad paņēma lapiņu un izlasīja uzdevumu. „Tiešām Strupa garā - ja tev galvā smadzeņu vietā ir trīctārpu ķīselis, tad vislielākās iespējas te ir noindēties."

„Ko tur - ejam tālāk," Rons nomurmināja, ar nepatiku nolūkodams pudeles. Acīmredzot viņš šeit neko aizraujošu nesaskatīja.

Pārējie viņam drīz sekoja, lapiņu atstājot savā vietā, un jaunieši iznāca iespaidīgā akmens telpā, kuras vidū bija iedobums ar pasaulē skaistāko spoguli. Harijs pamanīja, ka abām meitenēm apbrīnā paveras mute - viņas to nekad nebija redzējušas savām acīm, bet tikai bija par to dzirdējušas no abiem puikām kā brīnumainu nostāstu.

Pieejot tam klāt, tas nudien bija akurāt uz mata tāds pats, kā Harijs to atcerējās savās atmiņās - tas stāvēja uz divām greznām ķepām, sliedamies augšup izrakstītā sudraba ietvarā, līdz tā liektā virsējā mala, kuru skaisti pagarināja nelieli sānu tornīši, lepni izrādīja iegravēto tekstu Sagli savat nag teba jesa vaten.

„Sagli spogulis," Harijs čukstus izdvesa, norādīdams augšup uz uzrakstu. „Tas attēlo nevis tevi pašu, bet gan tavas kvēlākās vēlmes un ilgas."

Hermione likās kļūstam domīga, bet Harijs intereses pēc nostājās spoguļa priekšā. Tomēr šoreiz puisis neredzēja, kā viņš pats sev kabatā ieliek akmeni. Patiesībā viņš pat sāka šaubīties, vai spogulis nav sabojājies, jo te nu viņš stāvēja, un blakus viņam bija Džinnija. Vienīgi attēlā neredzēja Ronu, kurš viņiem bija tieši aiz muguras, un arī Hermione iztrūka. Tad drīz Harijs ieraudzīja, ka viņš atspulgā ir apskāvis Džinniju ap pleciem, un viņi abi rādījās tādi kā nedaudz vecāki. Tad viņš ievēroja, ka fonā it kā nojaušami parādās glīta mājiņa, kuras zālienā skraida daži bērni. Skaidrs kā diena - viņš vēl arvien ilgojās pēc tā, kas viņam nekad nav bijis - pēc savas ģimenes, taču atšķirībā no sava pirmā Sagli spoguļa apmeklējuma pirms septiņiem gadiem viņš vairs nealka pēc mirušajiem, bet gan no visas sirds gribēja dzīvot tālāk un mīlēt savus tuvākos, savu jauno ģimeni.

Acīs sāka sariesties asaras, tāpēc puisis atkāpās no spoguļa un ieteica, lai Džinnija palūkojas tajā.

„Sagli... Sagli, kas rāda ilgas," Hermione pie sevis murmināja.

„Āreče, sapratu! Es sapratu!"

„Ko tu saprati?" Rons tūlīt ieprasījās.

„Izlasi uzrakstu no otra gala! Man jau likās, ka tā valoda izklausās pārāk dīvaini," Hermione apmierināti ieteicās.

Arī Harijs tūlīt uzmeta acis spoguļa augšai un mēģināja iesākt lasīt no otra gala: „Netav asej abet-. Nesaprotu, tur nav nekāda sakara."

„Lasi tikai tālāk," Hermione, pa pusei smaidīdama, noteica.

Harijs pievērsās atpakaļ uzrakstam uz spoguļa un paklausīja Hermioni. „Bet gan tavas ilgas."

„Hermione, nevar būt!" Harijs, atzinīgi paraudzījies uz draudzeni, ar smaidu noteica. „Ne tava seja, bet gan tavas ilgas! Viss ir pateikts priekšā!"

„Vai ne?" meitene pasmaidījusi noteica.

Bet tikmēr Džinnija ierunājās: „To redzu tikai es vai jūs arī?"

„Nē, Džinnij, katrs pats redz tikai savas ilgas," Harijs laipni atbildēja.

„Tas labi," meitene, kā smejoties, ieteicās, bet tikmēr viņu malā bija pabīdījis Rons.

„Ko tad tu tur tādu redzēji?" Harijs pasmaidījis ieprasījās draudzenei.

„Neko tādu īpašu, tikai tevi," viņa vienkārši atbildēja, tomēr pustumsā likās, ka meitenes vaigu gali kļūst sārtāki.

„Ja nu tas tevi nomierina, tad es arī redzēju tevi," Harijs viņai atbildēja, tad puisis paraudzījās uz Ronu un Hermioni, kuri bija aizņemti ar spoguli, tāpēc viņš veikli pieliecās un noskūpstīja draudzeni, un viņa bez kavēšanās tūdaļ atbildēja. Saskrienot tauriņiem vēderā, Harijs caur nāsīm ievilka dziļu elpu, tad uz mirkli stingrāk piespiedās draudzenes lūpām un pēc tam atrāvās no viņas mutes. Viņam cauri skrēja dīvainas skudriņas - Džinnijas kvēlākā vēlme bija viņš, un tāpat viņš vēlējās viņu. Ne jau vienkārši uzzināt, kas seko tālāk aiz skūpstiem, bet gan vēlējās viņu sev vienmēr blakus, vēlējās, lai viņa vienmēr uz viņu tā skatās, lai viņa tā vienmēr justos kopā ar viņu, lai viņi varētu dzīvot abi kopā ilgi un laimīgi.

Labi, ka šeit bija arī Rons un Hermione, citādi, šķiet, ka viņi vienkārši būtu nodevušies viens otram, aizmirsdami par visu pasauli, par diadēmu, par Voldemortu, par itin visu pārējo.

Pēkšņi Harijs saklausīja Rona balsi un ar piespiešanos novērsās no draudzenes satriecošajām, brūnajām acīm. „Hermione, tu arī redzēji mani? Es biju bagāts un precējies ar tevi."

„Ē, jā, man bija kaut kā līdzīgi," Hermione atbildēja, tomēr Harijam šķita, ka meitene to noteica kaut kā izvairīgi, aizgriezdamās un pašaudama apkārt skatienu.

„Tad sākam meklēt to diadēmu?" Harijs visbeidzot ieminējās. Hermione visai steidzīgi metās pildīt šo Harija ierosināto uzdevumu.

Tomēr vēl savu stundu vēlāk, izmeklējušies visas malas, jaunieši secināja, ka te viss ir no vistīrākā klintsakmens.

„Ko tad vēl mēs varam izmēģināt?" Rons saīdzis ieprasījās.

„Varbūt, Hermione, tu te vari izmēģināt to meklēšanu? Varbūt te pils maģija nav tik nomācoša?" Džinnija iedomājās.

„Pamēģināt jau varu," meitene noteica, tad uzlika zizli uz plaukstas un sāka skaitīt ritu meklēšanas vārdus. No sākuma likās, ka zizlis atkal bezmērķīgi griezīsies uz visām pusēm, tomēr visiem par satraukumu tas pēc pāris svārstīgām kustībām nostājās vienā noteiktā virzienā - tas rādīja kaut kur Harijam aiz muguras. Hermione satraukti ievilka elpu un lēnām gāja garām Harijam, taču, kolīdz viņa bija aizgājusi draugam garām, zizlis pašāvās uz otru pusi. Acīmredzot tas rādīja uz pašu Hariju, un Hermione tūlīt attapa savu kļūdu.

„Pareizi, es aizmirsu, ka tev, Harij, tavā ēzeļādas maciņā arī ir Cūkkārpas relikvijas. Man vajag prasīt tieši pēc Kraukļanagas," meitene noteica. Viņa atkal izmēģināja buramvārdus, taču šoreiz zizlis nesakarīgi svārstījās, it kā gribēdams liekties uz augšu. „Pārāk vājš signāls, neko nevar uztvert."

„Tu to mēģināji meklēt kā Kraukļanagas diadēmu, bet varbūt to var atrast kā horkrustu?" Džinnija ieminējās.

„Mēģināts nav zaudēts," Hermione drūmi noteica. Apņēmīgi nopūtusi elpu, viņa vēlreiz saņēma zizli un sāka skaitīt meklēšanas buramvārdus, un zizlis atkal iesāka viņai plaukstā svārstīties, līdz, viņai iebrēcoties, tas izleca Hermionei no rokas un apstājās uz akmens grīdas, sparīgi griežoties ap savu asi kā vilciņš, slīpi saslējies. Zizlis tiešām norādīja vienu noteiktu virzienu.

Rons tikmēr apskāva trīcošo Hermioni, mierinoši saberzējis viņai augšdelmus. „Ellīga tā Voldemorta enerģija," viņa tikai klusu nočukstēja.

„Tavs zizlis norāda uz kaut kurieni kaut kur augšā," Harijs secināja, noraudzījies uz ātri rotējošo zizli.

„Un tas nozīmē ko? Ka šeit nav neviena sūda diadēma?" Rons dusmīgi ieprasījās. „Visa tā kulšanās uz šejieni un stundām ilgā meklēšana bija pilnīgi veltīga?"

„Jā, un nē, Ron," mierīgāk ierunājās Hermione. „Tas nozīmē to, ka mēs beidzot esam uzzinājuši, ka diadēma patiešām kaut kur augšā, pilī, atrodas, un tieši tāpēc nāciens uz šejieni nebija veltīgs."

Kad viņi bija uzlaidušies ar slotām atpakaļ augšā pilī, Hermione bija vēlreiz mēģinājusi meklēt Voldemorta horkrustu, taču koncentrēties uz tumšā burvja ļauno būtību meitenei bija tik nospiedoši un grūti, ka viņa nespēja noturēt burvestību pietiekami ilgi, lai iegūtu kādu derīgu virzienu. Kad jau otro reizi viņai no rokas bija izkritis zizlis, viņa trīcēja no galvas līdz kājām pie visām miesām, un Harijs ar Ronu sāka teikt, lai viņa vairāk sevi nemoka. Hermione pēc tam visu vakaru nejutās savā ādā un arī nākamajā dienā bija pārlieku tramīga un satraukta. Tad Harijs bija ierosinājis, ka viņš varētu mēģināt izpildīt burvestību Hermiones vietā, taču viņam ne reizes tā neizdevās tik spēcīga, lai no tās būtu kāda jēga, bet beigās viņš bija tikai nomocījis arī pats sevi ar drausmajām domām par Voldemortu.

Tāpēc Harijs turpmākās dienas staigāja apkārt pagalam saīdzis. Puisim nemaz nepalīdzēja arī tas, ka nakts sapņos vairs nenāca ciemos Džinnija, bet gan Voldemorts, visādi par viņu izņirgādamies, un tas no rīta puisi darīja satrauktu un nogurušu.

Turklāt vēl visam klāt piebiedrojās drūmās domas - ja Hermiones zizlis bija rādījis pareizi, tas nozīmē, ka viņai bija taisnība - diadēma patiešām atradās kaut kur šeit, pilī, un tas savukārt nozīmēja, ka Voldemortam patiešām ir visas iespējas būt dzīvam. Tas briesmonis varbūt klīst tepat, Aizliegtajā mežā, bet viņš bija sācis klīrēties - nē, diadēmu meklēt ir grūti, sāk jau apnikt, kas zina, vai to viņš tiešām nebija tikai nosapņojis, tāpat jau neko nevar atrast, varbūt labāk iet skatīties kalambolu. Vai viņš nebija savtīgs muļķis? Viņš Sagli spogulī bija redzējis savas ilgas pēc dzīves un laimes, bet kā gan viņš to iedomājās panākt, ja apkārt vēl elpo nāve?

Svētdien viņš bija histēriski meties pārmeklēt vai katru aizdomīgāko pils stūrīti, bet neko vairāk neuzgāja par kādu bučojošos elšpūšu pārīti slotu skapī. Rons, Hermione un Džinnija bija centušies viņu nomierināt un aicināja puisi apsēsties un rāmi ar vēsu prātu apdomāt, ko darīt tālāk, taču to viņš atsacījās darīt. Viņi jau visu septembri ar to vien tikai bija nodarbojušies, kā sēdējuši mierīgi un neko nedarīdami un pļurkstējuši bezjēdzīgas idejas, kurām tā arī nebija nekādu panākumu. Harijam tas bija apnicis, viņš gribēja rīkoties, taču apziņa, ka bija pagājis vairāk nekā mēnesis, bet viņi nebija tikuši diadēmai tuvāk pat ne par vienu štrunta matiņu, viņu dzina izmisumā.

Vēl Harija īgnumam eļļu pielēja nākamās trešdienas alķīmijas nodarība, kad tās beigās, kā ierasts, vajadzēja trenēties elementu pārvaldībā. Viņš vienkārši nesaprata, kā gan to varētu būt iespējams paveikt bez zižļa. Bezzižļa maģijai taču ir neparedzams raksturs, to nekādi nav iespējams kontrolēt ar apziņu. Bet tad tur bija Grīngrasu māsas, kas sarīkoja kārtīgas ūdens šļakatas, Ronam no zemes stūra izdevās izvilkt pamatīgu vīnstīgu pieklājīgas velna cilpas resnumā, bet Džinija ugunī ar plaukstām iegrieza veselu virpuli.

Arī Harijs centās visvairāk tieši pie uguns stūra - kā Hermione bija teikusi, tad tas ir elements, kas tiecas pašpastiprināties, - tad jau varbūt to vajadzētu prast uzkustināt pat vientiesim.

Ā, rekur kaut kas tā kā sakustējās un ievirmojās, puisis ar necerētu prieku nodomāja, bet tad ar acu kaktiņu pamanīja garām slīdošos, gabalainos mākoņus. Izrādījās, tur rudens pabiezajā mākoņu segā bija caurums, caur kuru bija izspīdējusi saulīte un nomāžojusies viņam gar acīm. Te tev nu bija.

Hermione piektdien pēc aritmantikas bija viņu noķērusi klīstam pa otrā stāva gaiteni netālu no Vaidu Vairas tualetes un īpaši cītīgi pētām kādu bruņutērpu. Viņa centās uzsākt ar puisi sarunu - kaut kā taču draugam bija jāpalīdz.

„Harij, es gribētu ar tevi mazliet parunāties, bet tā mierīgi, labi?" Hermione ierunājās. „Tu atkal aizbēgi no Džinnijas?"

Harijs neapmierināti kaut ko atrūca. Viņš pēc alķīmijas nodarbības bija sācis no rudmatainās meitenes izvairīties. Viņa vienmēr sniedza mierinājumu un patvērumu, un šobrīd tieši tas viņam riebās. Voldemortu viņš uzveicis nebija, slava tātad bija nepelnīta; kas zina, varbūt pie vilkaču uzbrukuma viņš arī bija vainīgs - ja nu to kaut kādā veidā bija organizējis Voldemorts? Bija skaidrs, ka šobrīd nekādu laimi un prieku viņš vienkārši nebija pelnījis. Viņš nebija paveicis savu uzdevumu, viņu pat šobrīd varētu vainot melošanā un krāpniecībā, un tāds cilvēks kā viņš noteikti ir pelnījis nosodījumu un mokas, nevis mīlošas skaistules silto apskāvienu.

„Vai tu pēdējā laikā esi naktī kārtīgi izgulējies?" Hermione raizīgi vēl pajautāja.

„Puslīdz," Harijs strupi atbildēja, skatīdamies meitenei kaut kur garām.

Hermione uz viņu līdzjūtīgi paraudzījās. „Harij, es saprotu, kāpēc tu esi tik īgns, bet tu nedrīksti sevi tajā vainot."

„Kāpēc tad nedrīkstu?" puisis, pēkšņi pacirtis galvu pretī draudzenei, atbildēja asākā un skarbākā balsī nekā gluži bija vēlējies, tomēr, iesākot runāt, balsi viņš vairs nespēja apvaldīt. Šķiet, ka tas, kas bija pagājušajā nedēļā sakrājies, pats lauzās uz āru. „Vai tad tieši man nebija uzdots, nebija lemts iznīcināt horkrustus? Un es pat to nevarēju izdarīt. Un par ko tie piecdesmit cilvēki atdeva savas dzīvības? Viņu nāve bija pilnīgi veltīga..."

Hermione bažīgi paraudzījās apkārt, taču par laimi gaitenī neviena lieka ausu pāra nebija. „Viņi upurēja sevi, lai uzvarētu Voldemortu un Voldemorta vara ir gāzta. Un es tev gribu atgādināt, ka Dumidors nekad netika teicis, ka tev visi horkrusti obligāti jāiznīcina viena gada laikā. Mums vēl ir pilnīgi visas iespējas pielikt tam punktu. Galvenais ir tas, ka Voldemorts ir apturēts. Šausmas ir beigušās. Diadēma ir tikai pēdējā palikusī astīte. Harij, lūdzu, centies nomierināties, un gan mēs visi kopā izdomāsim, kā atrast diadēmu. Šādi tu tikai šausti pats sevi un mūs visus."

Harijs izsmējīgi nošņācās. „Bet melis un krāpnieks es tik un tā esmu. Voldemorts nav iznīcināts, bet mani slavina kā nezin kādu supervaroni. Pirmīt pat man bija pienākuši klāt kaut kādi tur otrgadnieki; viņi, redz, vēloties manu autogrāfu. Dabīgi, ka pasūtīju šos tālāk. Nekādus autogrāfus es te netaisos sākt dalīt."

„Harij, saprotu tevi; arī man tas kremt, ka nevaram būt pilnīgi atklāti pret cilvēkiem, taču to mēs esam izrunājuši jau simtiem reižu - ja Voldemorts ir atgriezies savā spoka formā, tad šīs zināšanas radītu tikai nevajadzīgu satraukumu un bailes. Lieks haoss tagad nevienam nav vajadzīgs," Hermione izteica savu nostāju. Harijs pat spēja saskatīt draudzenes domās loģiku, taču viņš spītīgi gribēja justies nelaimīgs.

„Paklau, vispār, ko tu toreiz redzēji Sagli spogulī? Kaut kā neticu, ka tiešām tikai Ronu," puisis pēkšņi ieprasījās, daļēji to tiešām gribēdams zināt, bet daļēji vienkārši tāpēc, lai novērstu Hermionei uzmanību no tikko apspriestā temata par Voldemortu.

Hermione, savilkusi lūpas, paraudzījās griestos, tad pašāva skatienu uz sāniem, līdz visbeidzot pievērsās puisim. Viņa nervozi piekārtoja pār plecu pārmesto somas rokturu lenci un atbildēja: „Ē, ne gluži. Tikai, lūdzu, lūdzu, nesaki Ronam. Es redzēju to, ka man visapkārt ir laimīgi cilvēki. Tur biji laimīgs tu kopā ar Džinniju, arī Rons un daudzi citi cilvēki, pat redzēju arī laimīgu Malfoju. Es redzēju laimīgus elfus, kentaurus un goblinus. Es redzēju, ka pasulē ir iestājies miers un saticība. Saproti, laime un prieks pasaulē ir tas, ko es vēlos visvairāk par visu - lai laimīgi esam mēs visi - un tieši tāpēc es tavam uzdevumam, Harij, esmu atdevusi pilnīgi visu. Voldemorts ir jāiznīcina, bet tev tas nav jādara vienam. Tev esmu es un Rons, un Džinnija. Mēs tev esam gatavi jebkurā brīdī palīdzēt. Lūdzu, atceries vismaz to."

Harijs tikai stāvēja klusēdams un uz to neko neatbildēja, tad Hermione, nolaidusi acis zemē, aizbildinājās, ka viņai jādodas uz bibliotēku, un viņa atvadījās no drauga.

Harijs klīda tālāk apkārt pa pili, grimdams pārdomās. Hermionei bija taisnība - kaut arī viņš pats uzskatīja, ka nebija pelnījis būt priecīgs, šādi viņš apbēdināja arī savus tuvākos draugus, kas bija netaisnīgi pret viņiem, un labuma no tā nevienam nebija.

Tikmēr, klaiņojot pa pili, puisis uzdūrās jūsmīgam grifidoru pirmziemnieku baram, kas gaidīja nodarbības sākumu pie profesora Zibiņa, un viņi visi kā viens uzlūkoja puisi ar pielūgsmē mirdzošām acīm, kas Hariju atkal stipri sadusmoja. Tomēr viņš zēniem un meitenēm neko neatbildēja, viņš vienkārši pagriezās un aizklīda tālāk pa pils garajiem līkloču gaiteņiem.

Tādā noskaņojumā pagāja arī visa atlikusī nedēļas nogale. Ar viņu bija mēģinājis aprunāties arī Rons un vairākas reizes arī Džinnija. Taču pietika tikai paraudzīties meitenes skaistajās, šokolādes brūnajās acīs, lai viņš aizmirstu par visu pārējo pasaulē, bet tas nedrīkstēja notikt. Viņam bija jādomā par savu uzdevumu. Džinnija tikai novērsa uzmanību. Ja viņš atkal ļausies savam patmīlīgajam priekam un laimei kopā ar Džinniju, Harijs apzinājās, ka diadēma atkal paliks kaut kāds tāls un neiespējams traucēklis, kam vienkārši netīkas ķerties klāt kā kādam sen nesakārtotam, savandītam kofera stūrim.

Bet šo pienākumu viņam pirms nāves bija uzticējis pats Dumidors, droši iedams nāvē, zinādams, ka Harijs ir apņēmīgs un neatlaidīgs, un iznīcināt Voldemortu - tā būs puiša pati augstākā prioritāte, atstājot malā visas citas darīšanas un priekus.

Un trakākais bija tas, ka Harijs tam patiešām bija gatavs - viņš bija ar mieru doties kaut uz pasaules malu, cīkstēties ar visiem pasaules briesmoņiem, ja tas būtu vajadzīgs, bet šis uzdevums, tas viņu vienkārši dzina ārprātā. Diadēma bija kaut kur tepat, Cūkkārpā, tā bija tikai jāatrod un jāiznīcina, tad Voldemorta vara būtu patiešām gāzta uz visiem laikiem, un, kas zina, varbūt tad viņš spoka formā vienkārši izgaistu, ja nebūtu vairs horkrustu, kas viņu uzturētu pie dzīvības. Vajag tikai atrast vienu štrunta diadēmu, lai iznīcinātu Voldemortu, bet pat ar to es netieku galā... Jau kuro vakaru pirms iemigšanas Harijs domās sev to atkārtoja.

No Džinnijas izvairīties tomēr nebija tik viegli, kaut vai tā vienkāršā iemesla dēļ, ka viņiem bija kopīgas nodarbības. Pirmdien bija herboloģija, kas nozīmēja, ka nodarbībā kā allaž bija papilnam kņadas un kustības, kur katrs skolēns apkopa savu izvēlēto taustekleni. Šķiet, ka Harija izraudzītais stāds varēja būt vislabāk apkoptais augs starp visiem septītgadnieku lolojumiem, un Asnīte garām ejot jau jokus Harijam izteica, ka uz mājām līdzi to kā mājdzīvnieku gan tomēr nevarēšot dabūt. Iespurgusies profesore paraudzījās blakus uz Džinnijas taustekleni un meiteni atzinīgi novērtēja - praktiski visas klases koptās tausteklenes šobrīd auga griezdamās. Meitene viņam pievērsa skatienu, gribēdama uzsākt sarunu, kolīdz Asnīte bija aizgājusi tālāk, bet Harijs aši novērsās, klaji demonstrēdams, ka nevēlas ar draudzeni runāt. Viņš varēja iedomāties, ka viņa ir neapmierinātībā savilkusi lūpas un uzacis.

Beidzoties nodarbībai, viņš bija viens no pirmajiem, kurš izsteidzās no siltumnīcas, pēc iespējas ātrāk vēlēdamies paēst Lielajā zālē pusdienas, lai tad atkal varētu savā nodabā vairāk vai mazāk netraucēti klīst pa pili. Kas zina, varbūt tā diadēma vienreiz uzkritīs uz galvas no zila gaisa? Tam vismaz bija kādas izredzes notikt atšķirībā no tā, ka viņš to kaut kādā veidā varētu atrast pats...

„Harij," meitenes balss ceļā uz pili iztraucēja puisi no drūmajām domām. Harijs tā kā uz mirkli saminstinājās, bet neapstājās, lai pagaidītu Džinniju.

„Harij," meitene vēlreiz viņu sauca, šoreiz jau nedaudz izmisīgi, tad pieskrēja puisim klāt un saķēra viņu aiz rokas. Harijs apstājās un pagriezās pret Džinniju, lūkodamies viņai kaut kur pār plecu uz tuvāko krūmu pusi. Harijs nedaudz baidījās no tā, ko varētu ieraudzīt viņas brūnajās acīs - viņš jau šobrīd dzīvoja ar apziņu, ka bija krāpnieks, melis un neveiksminieks, bet redzēt to, ka mīļotā ir sāpināta un dusmīga viņa dēļ, - tādas drosmes viņam nebija.

„Harij, man sāk nopietni izlikties, ka tu no manis speciāli bēguļo, tāpēc es gribu ar tevi aprunāties," Džinnija ierunājās.

„Nu, ne gluži, ka speciāli bēguļoju..." Harijs iesāka stostīties.

„Kā tu vispār jūties?" Džinnija pārtrauca drauga neveiklo mēģinājumu taisnoties.

„Nu, tu jau saproti - tā diadēma ir jāatrod. Un tas paņem visu manu laiku. Nav gluži tā, ka es no tevis speciāli bēguļoju," Harijs paskaidroja gan ne īpaši pārliecinošā balsī, un joprojām neskatīdamies draudzenei acīs, bet drīzāk kaut kur viņai uz kurpēm. Tās bija tādas kā ar ieapaļi smailiem purniņiem, kur aiz melnās ādas iekšā bija iegūlušas viņas pēdiņas, kas tālāk zem mantijas pārgāja slaidās, glītās kājās...

„Harij," meitene visai stingri ierunājās, „tad es vismaz gribētu, lai tu man to pasaki tieši acīs."

Harijs saņēma dūšu un pacēla skatienu augšup līdz meitenes acīm. Tajās bija visai labi manāms aizvainojums un dusmas, kamēr viņa raudzījās uz draugu, nedaudz piešķiebusi galvu un lūkodamās caur pieri.

„Kā tad tur īsti ir - vai tiešām tu pēdējo nedēļu ik katru savu dzīves mirkli velti diadēmas meklēšanai, ka tev neatliek man pat ne divas minūtes laika?"

„Džinnij," Harijs iesāka teikt, vēlēdamies taisnoties, ka pils taču ir tik milzīga un tās pārmeklēšanai viņam tiešām vajadzīgs ikkatrs nomoda mirklis, bet melot draudzenei viņš gluži arī negribēja. Viņš patiešām no viņas izvairījās, bet ne jau tāpēc, ka viņa būtu kaut ko izdarījusi. Nē, viņš izvairījās no viņas tāpēc, ka viņa bija pārāk laba.

„Harij," meitene iesāka teikt mīkstākā balsī, pagāzusi galvu vēl vairāk uz sāniem un samirkšķinājusi savas lielās, brūnās acis, „es tevi pazīstu pietiekami labi, lai saprastu, ka tevi patiešām kaut kas nomāc. Es tikai vēlos, lai tu runātu ar mani, tad es tev zinātu, kā palīdzēt."

„Man nevajag palīdzēt," Harijs attrauca, „man tikai vienreiz ir jāsaņem dūša un jātiek ar to lietu galā, tas arī viss."

„Harij," Džinnija šoreiz to noteica skumji, saņēmusi viņa plaukstu, kurai tūlīt cauri izskrēja pārāk patīkams siltums, „to es visu saprotu, bet es nesaprotu, kāpēc tu esi iedomājies, ka tev tas ir jāpaveic vienam. Esmu gatava tev jebkurā brīdī palīdzēt, un tāpat tev palīgos grib nākt arī Rons un Hermione. Harij, lūdzu, ļauj vismaz palīdzēt ar meklēšanu, ja ne kā citādi. Es vismaz gribu būt tev blakus."

Harijs jutās gandrīz kā pēdējais draņķis, kad meitene ar savām lielajām stirnas acīm lūdzās, lai viņš atrod laiku arī viņai. Viņa nekliedza, nerājās, neko nepavēlēja, bet tikai vēlējās būt viņam blakus, lai vai kas. Kā viņa spēja būt tik perfekta, turklāt tik skaista? Pēkšņi sakārojās atbildi sniegt pavisam cita veida mutiskā formā, tomēr šo vēlmi puisis apvaldīja.

„Džinnij, redzi, kamēr mēs visi kopā meklējām diadēmu, tas viss laiks bija kā nosviests zemē. Mēs netikām nekam tuvāk ne par kripatiņu."

„Un tagad, kad tu pili pārmeklē viens pats, tad esi atradis kaut ko vairāk?" Džinnija it kā ar milzīgu interesi ievaicājās, tomēr Harijs zināja, ka viņa vienkārši bija sarkastiska.

„Ē, ne gluži, bet esmu pārmeklējis lielāko daļu gaiteņus. Es viens piesaistu mazāk uzmanības nekā tad, ja mēs visi tur bariem klīstu apkārt," puisis atkal sāka taisnoties, pašāvis skatienu uz sāniem.

„Labi, Harij, to es saprotu, bet vai pēc manis tu nemaz vairs neilgojies?" Džinnija pajautāja, ar plaukstu uzbraukusi puisim augšup pa roku, kas saspringa no viņas pieskāriena.

Harijs tikko noturējās, neievilcis asu elpu. Un kā vēl viņš ilgojās pēc meitenes siltajām skavām un mīkstajām lūpām. Viņš pacēla skatienu augšup no meitenes mutes un pievērsās viņas acīm. „Džinnij, es vienmēr pēc tevis ilgojos, bet tiešām es no visas sirds gribu tikt galā ar to diadēmu. Tā doma, ka viņš te kaut kur varētu klīst apkārt, mani vienkārši dzen izmisumā," Harijs rūgti noteica, pametis acis Aizliegtā meža virzienā.

„Es tevi saprotu," meitene skumji atbildēja, „Ja tas ir tas, ko tu gribi un ko tev vajag, tad es kādu brīdi tev netraucēšu, labi? Bet es sagaidu, ka tu drīz atkal atgriezīsies pie mums, sarunāts?"

Harijs skumji pasmaidīja un atbildēja: „Labi." Tad Džinnija pastiepās uz pirkstgaliem un nobučoja viņu uz vaiga. Caur vaigu līdz kaklam izskrēja karstums, un Harijs jau gribēja meiteni apskaut un pievilkt sev tuvāk, lai sagaršotu viņas lūpas, bet Džinnija jau bija paspējusi atrauties un tagad steigšus devās atpakaļ uz Cūkkārpas pili, rudajai zirgastei plīvojot rudens vējā.

Arī turpmākās dienas Harijs centās Džinnijai nepievērst lieku uzmanību - tas gan īpaši grūti nācās nodarbību laikā, kur Džinnija sēdēja viņam blakus. Tad Harijs īpaši rūpīgi centās koncentrēties uz profesoru stāstīto, iespējams, viņš bija rūpīgākais klausītājs starp visiem septītgadniekiem tūlīt aiz Hermiones.

Tomēr Harijam nācās saskarties ar vēl kādu nevēlamu blakusparādību - gaiteņi, šķiet, vienā mirklī kļuva pilni ar ķiķinošām un smīnošām meitenēm, un, tuvojoties sestdienas Cūkmiestiņa apmeklējumam, viena otra pat bija sadūšojusies viņu uzaicināt līdzi. Likās, ka Cūkkārpas meiteņu sabiedrībai viņa attiecības ar Džinniju bija galvenais sarunu temats, un, ja reiz bija radies vārgs cerību stariņš, ka pie Harija sāniem varētu atrasties vieta kādai citai, meitenes bija gatavas plēsties bez žēlastības. Lieki teikt, ka tas ievērojami bojāja puiša prieku klaiņot pa gaiteņiem un pārbaudīt ik aizdomīgu stūrīti.

Kā atvieglojums Harijam nāca pati sestdiena, kad visi meiteņu bari bija atraduši sev citus pavadoņus, ar kuriem drūzmēties Pudiņkājas madāmas tējnīcā. Tas nozīmēja, ka Cūkkārpas gaiteņi atkal bija tukši un klusi, gabalainu saules staru apspīdēti, kuriem ejot cauri, iztālēm no augstajām sienām atbalsojās soļi. Harijs jau gan šādi bija klīdis pa Cūkkārpu pēdējās divas nedēļas, un arī šodien viņam nebija ne jausmas, ne kur doties, ne ko viņš varētu tādu atrast, ko nebūtu uzgājis jau savos iepriekšējos klejojumos.

Galu galā Harijs attapās, ka bija aizklīdis līdz pils ziemeļu daļai, kur blakus izejai uz Centrālo pagalmu atradās Alīsijas kabinets. Lidošana bija viņa kaislība; puisis atcerējās, kā pirmo reizi bija lidojis ar slotu - tas bija tik patīkami, atbrīvojoši. Šodienas treniņu Džinnija bija atcēlusi Cūkmiestiņa dēļ, bet citādi kalambolu viņš bija gatavs spēlēt vai jebkurā diennakts laikā. Nu kam gan varēja nepatikt, kad esi tikai tu pats, vējš matos un slota klausa tavai ik sīkākai kustībai? Vienīgi Hermione nekad neizrādīja nekādu īpašu interesi par kalambolu, un varbūt arī Voldemortam tas neinteresēja? Lai nu ko, bet Trofeju zāli viņi nudien bija pārmeklējuši no augšas līdz apakšai, bet kalambola kapteiņu sarakstos Melsudora vārda tomēr nebija. Bet ja nu kalambols viņa dzīvē tomēr bija ieņēmis gana nozīmīgu vietu? Kalambola laukumu viņš taču nebija iedomājies pārmeklēt. Varbūt jāmēģina aizšmaukt līdz laukumam un jāpārmeklē tribīnes? Bet tad atkal - diez vai viņš gribētu, lai visādi sēž virsū viņa dvēselei.

„Sveiks, Harij!" pēkšņi viņu sveicināja kāda līksma balss.

Harijs tūlīt apcirtās riņķī un ieraudzīja, ka viņam klāt bija piepeldējis pērļaini balts rēgs jauna zēna izskatā.

„Sveiks, Kolin," Harijs atņēma sveicienu, kaklā sakāpjot kamolam. Jau tad, kad Džinnija viņam par to bija stāstījusi, tas bija šķitis gluži neticami, bet, ieraugot Kolinu pašam, Harijam likās, ka kaut kas teju vai rauj ārā viņa sirdi. Mazais, smalkais puisītis; viņš bija atdevis savu dzīvību, lai pasauli vairs netiranizētu ļaunums.

„Es patiešām priecājos tevi beidzot satikt, Harij," zēns priecīgi runāja. „Kā tad tev tagad iet?"

„Ē, labi," Harijs izvairīgi atbildēja. Ko gan viņam bija teikt - ē, nu ne pārāk, redzi, es te tagad meklēju Kraukļanagas diadēmu, izrādās, mums neizdevās to iznīcināt, tāpēc Voldemorts visticamāk ir dzīvs, kas nozīmē, ka tava nāve bija gluži veltīga...

„Bet tagad gan vismaz ir mierīgi un labi laiki, vai ne?" Kolins turpināja priecāties.

„Jā, vismaz tā izskatās, ka Cūkkārpā atkal viss ir vairāk vai mazāk pa vecam," Harijs apstiprināja.

„Vai ne, Harij? Man patiešām katru dienu ir neizmērojams prieks, ka skolēni var vienkārši doties uz savām nodarbībām un tik nopietni uztraukties par tik ikdienišķām lietām. Nesen redzēju, kā kāds puika raudāja gaužas asaras, jo viņam tinte bija izlijusi pār pārvērtību mājasdarbu. Tajā brīdī es sapratu, ka ikkatrs mūsu pūliņš bija tā vērts. Pasaulē atkal ir atgriezusies gaisma," Kolins sacīja, pacēlis acis pret mākoņaini saulainajiem logiem.

„Jā, tā ir gan," Harijs atbildēja, nolaidis skatienu. „Klau, priecājos, ka tevi satiku, bet man vēl ir citas darīšanas, tāpēc uz tikšanos citreiz."

„Man arī bija liels prieks tevi satikt. Bez tevis mums nebūtu izdevies pasaulē atgriezt gaismu un prieku, tāpēc turies, Harij. Un lai tev veicas ar Džinniju, viņa ir forša meitene un reiz bija man laba draudzene. Atā, Harij," Kolins vēl atvadoties pamāja ar roku.

Harijs, vārgi uzsmaidījis trauslajam spoku jauneklim, pamāja viņam ar galvu un aizsteidzās projām neapzinātā virzienā. Galvā bija tikai viena doma - lai tur lūst vai plīst, bet tā diadēma ir jāatrod.

Ideja jau būtu grandioza kā māja, bet kā to lai patiešām realizē? Džinnijai bija taisnība - arī, meklējot vienam pašam, viņš nebija diadēmai ticis tuvāk ne par kripucīti. Vienīgais, ko viņam bija izdevies panākt, bija pazaudēt no savas dzīves divas skaistas nedēļas. Ja viņš vēlējās mēroties gudrībā ar Voldemortu, viņam pašam vajadzēja vairāk gudrības. Viņam vajadzēja Hermioni.

Vakarpusē, kad Cūkkārpas skolēni bija jau lielākais vairākums atgriezušies no Cūkmiestiņa ar piesārtušiem vaigiem, Harijam izdevās otrā stāva gaitenī uziet Hermioni un Ronu, kuri bija sadevušies roku rokā. Abi izskatījās priecīgi, smaidīgi un vēja sabužinātiem matiem. Vai arī ne tikai vēja? Harijs no tādas pēkšņas domas nopurināja galvu un pasveicināja abus draugus.

Hermione vienkārši atbildēja sveicienam, bet Rons gan rādījās visai saskābis un atcirta: „Ak, tad tagad izdomāji ar mums runāt, ko?"

„Ē," Harijs nezināja, ko atbildēt Ronam, līdz nolēma tomēr par to daudz nelikties zinis un uzrunāt tikai Hermioni. „Klau, Hermione, varam, lūdzu, parunāties?"

„Jā, protams. Ko tu gribēji teikt?" meitene priecīgi pajautāja, rādīdamās nedaudz izbrīnīta.

„Es gribu tev šo to paprasīt," Harijs izvairīgi paskaidroja, uzmetis bažīgu skatienu Ronam. Hermione tūdaļ saprata, ka viņš vēlas runāt tikai ar viņu bez Rona klātbūtnes.

„Ron, es parunāšos ar Hariju, labi? Un tad jau drīz atkal tiksimies," Hermione paraudzījās uz savu rudmataino draugu. Viņš stipri negribīgi tam piekrita, vēl brīdinādams Hariju: „Bet tu man skaties, ja tu taisies sarunāt viņai visādas nejaucības, mana pacietība vienreiz būs galā."

„Ron, būs jau labi," Hermione mierināja draugu. „Mēs tikai parunāsimies, un viss būs labi; es drīz būšu atpakaļ."

Rons uzmeta brīdinošu skatienu arī Hermionei, sak - un lai tas tā arī būtu. Hermione par atbildi tikai pasmaidīja un nobučoja Ronu uz vaiga, tad palaida vaļā viņa roku un aicināja Hariju sev līdzi. Bet Rons, uzmetis viņiem vēl pēdējo drūmo skatienu, aizlīda aiz gobelēna slepenās ejas.

„Tātad, Harij, par ko tieši tu vēlējies parunāt?"

„Patiesībā par to pašu diadēmu. Redzi, es te jau divas nedēļas klīstu apkārt pa pili, bet pagaidām, lai arī kā man to negribētos atzīt, no tā nav bijusi nekāda lielā jēga," Harijs ar visai pamatīgu nepatiku atzinās Hermionei, raudzīdamies viņai kaut kur gar ausi.

„Protams, ka diadēmu meklēt nav viegli, par to mēs pārliecinājāmies jau septembrī. Un zini, es ļoti priecājos, ka tu beidzot izlēmi ar kādu no mums tomēr parunāt. Mēs ar Džinniju jau sākām nopietni uztraukties, vai tu nebūsi atteicies no cilvēku sabiedrības uz visiem laikiem. Vispār, esmu nedaudz izbrīnīta, ka tu uzrunā vispirms mani, nevis Džinniju."

„Jā, es jau Džinnijai to agrāk paskaidroju. Viņas klātbūtne man novērš uzmanību, un, ja es patiešām gribu atrast to diadēmu, man vajadzīga visa iespējamā uzmanība un prāta spējas," Harijs negribīgi paskaidroja.

Hermione viltīgi pasmīnēja. „Aha, un es varu iedomāties, ka tagad, kad tu no viņas izvairies, tad domas nemaz vairs nekavējas pie viņas, pareizi?"

Harijs smagi norija siekalas. Pēc katras nodarbības vai ēdienreizes viņam pagāja savas minūtes divdesmit, kamēr izdevās novērst prātu no meitenes siltajiem pirkstiem un acīm. Vistrakāk bija pēc kalambola treniņiem, kuri beidzās vēlu vakaros, tad pirms aizmigšanas viņš dabūja grozīties uz riņķi vai veselu stundu, iekams domas par Džinniju ļāva viņam iegrimt nemierīgā miegā, sapņos atkal redzot plašo prefektu vannasistabu un meiteni, putu klātu... Par nelaimi gan, parādīdamies pašā labākajā brīdī, viņa saldo sapni teju vienmēr iztraucēja Voldemorts, kura rēgainās ainas turpināja viņu vajāt vēl labu laiku arī nakts vidū - no rītiem viņš uzcēlās sāpošu galvu un neizgulējies.

„Ē, nu vismaz man ir nedaudz vairāk laika," Harijs paskaidroja.

Hermione zinoši noraustīja uzacis un pasmaidīja uzvarošu smaidu. „Labi, labi, bet ko tieši tad tu gribēji no manis?"

„Hermione, tu esi visgudrākais cilvēks, ko es pazīstu, tāpēc es gribēju palūgt, lai tu man palīdzi domāt," Harijs izteica savu lūgumu.

„Protams, kāda runa, bet vai tas nozīmē, ka tu aicināsi palīgā arī Ronu un Džinniju?" Hermione ar aizdomām vaicāja, jau iepriekš nojauzdama atbildi.

„Izskatās, ka Rons uz mani ir apvainojies, bet par Džinniju jau es teicu, ka negribu, lai viņa novērš man uzmanību," Harijs paskaidroja.

„Harij," Hermione visai strikti ierunājās, „viņi abi ilgojas pēc tevis. Turklāt tas, ka Džinnija tev novērš uzmanību, tās ir lielākās muļķības, ko es esmu dzirdējusi, un es tevi parasti uzskatīju par visai prātīgu cilvēku."

„Bet man par viņu visu laiku ir jādomā, taču šobrīd vissvarīgāk ir atrast diadēmu, nevis..." Harijs beigās pieklusa.

„Un tam tiešām nav nekāda sakara ar to, ka tu ar Džinniju kopā vienkārši esi laimīgs, bet tagad, šīs divas nedēļas, kamēr viens pats klīsti pa pili, tu esi visā nopietnībā apņēmies būt nelaimīgs, jo tikai tā tu spēj tikt galā ar savu vainas apziņu?" Hermione draugam veltīja visai stingri jautājošu skatienu.

Hermionei, protams, bija pilnīga taisnība, bet tas nenozīmēja, ka viņš ar prieku to gribētu atzīt. Harijs uzrauca lūpu, novērsa skatienu prom no draudzenes, tad mirkli vēlāk ielūkojās viņai sejā. „Lai vai kā, bet tad tu man palīdzēsi?"

„Sarunāsim tā, Harij. Esmu ar mieru tev palīdzēt, kā vien tu vēlies, taču es to negribu darīt nenoteikti ilgi. Harij, neviens tev neliek būt nelaimīgam, kamēr tu meklē diadēmu, tāpēc esmu ar mieru palīdzēt tev precīzi vienu nedēļu, bet tad tev būs jāizlīgst ar Ronu un Džinniju," Hermione smaidīdama izklāstīja savu nodomu.

Harijs brīdi apdomāja meitenes ierosinājumu. Bet tiešām - cik ilgi viņš tā domāja turpināt? Un izskatījās, ka vienam pašam viņam vispār nav nekādu cerību atrast Kraukļanagas diadēmu. Un vēl tie čukstošie un ķiķinošie meiteņu bari Cūkkārpas gaiteņos. „Labi, vienu nedēļu pamēģināsim pastrādāt divatā, un tad es aiziešu salabt ar Ronu un Džinniju."

„Sarunāts, bet šovakar mēs ar Ronu vēl iziesim pastaigāties, tad rīt no rīta pārrunāsim visu, ko tiktāl esi izdomājis."

Visu svētdienu Hermione veltīja Harijam, kur viņš nerimās atstāstīt ik sīkāko savu novērojumu. Savādi, ka vārdi šķita tik brīvi plūstam pār lūpām, it kā būtu gaidījuši, kad beidzot varēs izlauzties ārā gaisā. Un arī garastāvoklis puisim kļuva ievērojami labāks, it kā viņš sāktu atgūties no kādas slimības. Likās, ka arī prāts sāk strādāt raitāk un atvērtāk. Lai gan Hermione lielākoties viņa prātojumus noraidīja, bet fakts paliek fakts - viņam sagādāja prieku tos sagudrot arvien jaunus.

„Harij, esmu nudien pārsteigta, cik daudz tu viens pats esi paspējis pārbaudīt," Hermione atzina, sēdēdama kopā ar Hariju bibliotēkā.

„Vai ne? Es izstaigāju gaiteņus arī ar sūdzoskopu. Vienubrīd man jau izlikās, ka tas bija sācis svilpt, bet izrādījās, ka tas bija tikai aiz stūra aizlēpies Pīvzs. Un vai es tev teicu, ka aiz trešā stāva bruņutērpa, netālu no tās tukšās klases ar lielajiem, apaļajiem logiem, tur es atradu slepenu telpu, bet tajā nebija nekas vairāk par dažiem krāmiem un pāris kastēm. Acīmredzot bijusi tikai noliktava vai slēptuve," Harijs aizrautīgi stāstīja.

„Jā, Harij, to tu man teici vismaz jau divreiz," Hermione pacietīgi paskaidroja. „Klausies, es tomēr atkal atkārtošos - Cūkkārpa ir drausmīgi milzīga, un, manuprāt, mums patiešām nav ne mazāko cerību atrast Kraukļanagas diadēmu, fiziski pārmeklējot pili..."

„Bet par meklēšanas burvestībām tu jau pati teici, ka tur nekas nesanāk," Harijs samulsis noteica.

„Tādā veidā, kā mēs to iepriekš izmantojām, tā patiešām nekas neizdevās, bet mums vajadzētu mēģināt izdomāt metodi, kā piedabūt meklēšanas burvestību meklēt to, ko vajag," Hermione paskaidroja. „Šobrīd problēma ir tā, ka Kraukļanagas enerģiju nomāc Cūkkārpas maģija, tāpēc diadēmas signāls izpaužas kā pārāk vājš troksnis."

„Izklausās, ka mums vajadzētu iemācīties to pastiprināt," Harijs drūmi secināja.

„Tieši tā, turklāt man ir aizdomas, ka pēc pāris nedēļām Zibiņš būs gatavs ķerties klāt burvestību pastiprināšanai. Es ļoti ceru, ka tad mums noteikti radīsies kāda jauna un derīga doma," Hermione aizrautīgi izteica savas cerības.

„Bet vai tad tu jau to visu neesi izlasījusi?" Harijs ieprasījās, nesaprazdams, kāpēc tieši Hermionei vajadzēja Zibiņa nodarbības. Viņa taču vienmēr tāpat visu zināja.

„Ē, praktiski jā, bet - nu es nezinu, kā tas ir tev, - bet es daudz labāk uztveru mācību vielu, ja to dzirdu. Tāpēc tas, ko stāsta profesors, man šķiet nenovērtējami svarīgāks nekā grāmatā izlasītais. Kad pasniedzējs izstāsta un parāda, tad viss tā kā uzreiz saliekas pa vietām. Protams, lai kaut kas saliktos pa vietām, pirms tam ir daudz jaizlasa vispārīgā informācija. Godīgi sakot, es jūs abus ar Ronu varu tikai apbrīnot, kā jūs spējat visu saprast uzreiz tikai no profesora stāstītā. Ja es tik daudz nelasītu, domāju, ka nodarbībās būtu pilnīga nulle," Hermione beigās klusi atzinās.

„Hermione, lūk šis gan ir kaut kas tāds, kam man ir īpaši grūti noticēt," Harijs paziņoja, silti uzsmaidījis draudzenei. „Tev piemīt izcilas analītiskās un domāšanas spējas arī bez visām grāmatām. Un burvestībās tu jau atkal esi labākā - un Zibiņš smaida arvien platāk, kad vien tikai tevi ierauga."

„Paldies, Harij. Es vienmēr esmu zinājusi, ka tu esi lielisks draugs," meitene atbildēja, arī viņam silti uzsmaidījusi, un draudzīgi paspieda viņam roku. „Tad sākam domāt, kā pastiprināt to lokācijas burvestību?"

Harijs viņai atbildēja ar piekrītošu „Mhm", pamādams ar galvu, tad paņēma no bibliotēkas galda Hermiones Burvju vārdu hrestomātiju 7. mācību gadam un atšķīra nodaļu par burvestību pastiprināšanu.

Divas dienas vēlāk izrādījās, ka Hermionei nudien bija taisnība - otrdienas burvestību nodarbībā Zibiņš, ar sajūsmu izpriecājies par to, ka pilnīgi visiem audzēkņiem bija izdevies panākt, lai visas nedēļas garumā viņu uzburtie papīra balodīši dūdina, viņš ar vēl lielāku entuziasmu pavēstīja, ka nākamnedēļ, kad visi būs līksmi nosvinējuši aizraujošos Helovīna svētkus, viņi varēšot ķerties klāt burvestību pastiprināšanai.

Tajā pašā dienā, Harijam atkal sēžot kopā ar Hermioni bibliotēkā, pēkšņi viņam šķita, ka kaut kas nebija it kā lāgā. Harijam neviļus likās, ka visi bibliotēkas plaukti būtu pilni ar čukstošiem kokovārņiem. Nudien čukstēja visi plaukti visās malās, pa brīžiem atskanot savādai ķiķināšanai. Puisim metās vai baisi, vai katrā ziņā stipri neomulīgi. „Hermione, man tikai tā šķiet, vai arī šodien kaut kas ir noticis ar bibliotēku?"

„Tu runā par to sačukstēšanos?" Hermione ieprasījās, acis nepacēlusi no biezas burvestību grāmatas.

„Jā - kāpēc visi tā sačukstas mums apkārt?" Harijs nesaprata.

„Visas," Hermione īgni izlaboja. Pēc mirkļa viņa pavēra savas sakniebtās lūpas, ieskatījās puisim acīs un paskaidroja sīkāk: „Visas tās meitenes tev spieto tagad apkārt, jo, redzi, Knisle atkal ir uzpūtusi par tevi rakstu, tikai šoreiz Raganu Nedēļā."

„Par ko tad šoreiz? Tak ne jau atkal par to, ka es vervēju sev pakalpiņus līdzskrējējus?" Harijs rūgti ievaicājās.

„Raganu Nedēļā? Tu smejies? Tur publicē meitenēm domātus rakstus, tāpēc, protams, man tur ir veltīti krietni spilgti epiteti, kā es esot izstūmusi no vietas Džinniju," Hermione izsmējīgi izspļāva.

Harijam vienkārši trūka vārdu, tomēr šis temats šķita tik stulbs, ka viņam ne prātā nenāca šajā sakarā ko pasākt pret Knisli, ja nu vienīgi viņš pilnībā apņēmās ignorēt jebkādus viņas sagudrotos rakstus.

„Es Džinnijai sarīkošu pašus jaukākos Helovīnus," Harijs pēkšņi apņēmīgi noteica.

„Ā, tiešām, Harij?" Hermione iepriecināta pavaicāja.

„Viņa to ir simtreiz pelnījusi par manu šitādu izturēšanos," Harijs, sāji pasmaidījis, atbildēja, vairs nelikdamies ne zinis par netālu pēkšņi ieskanējušajiem smiekliem.

Atlikušo nedēļu Harijs kopā ar Hermioni turpināja visdažādākajās pils vietās izmēģināt lokācijas burvestības, kas, protams, meiteņu sabiedrībā tikai nostiprināja pārliecību, ka Harijs nopietni izklaidējas ar Hermioni, pavisam aizmirsis par Džinniju. Elšpūšu piektgadniece Eleanora Branstone pusdienu un vakariņu laikos nekautrējās skaļi klāstīt draudzenēm, no kurienes atkal bija redzējusi iznākam Hariju un Hermioni. Kārtējie jaunumi, kā pierasts, tika pavadīti ar skaļiem „ūūū" vai spalgu ķiķināšanu.

Vakariņu laikā pirms Helovīna dienas Harijs gan no visa spēka centās par elšpūtēm nelikties ne zinis un no visas sirds cerēja, ka arī Džinnija ieturēja līdzīgu nostāju. Viņš iesāņus palūkojās uz rudmati, kura jau atkal bija ieņēmusi vietu blakus brālim galda pretējā pusē, gabaliņu tālāk no Harija. Pēkšņi Džinnija pacēla skatienu, un viņu acis sastapās, taču Harijs vairs nevēlējās no viņas slēpties, viņam tas bija apnicis. Rons, pamanījis, ka viņu abu skatiens sāk kļūt nepieklājīgi ilgs, gan izmeta: „Harij, beidz tak vienreiz čakarēties."

Harijs asi sarāvās, bet tomēr uzmeta Džinnijai vēl vienu acu mirkli un tad pievērsās savam cūkgaļas sautējumam.

 

* * *

 

Tā, Helovīnu diena ir klāt; ar Firencī visu sarunāju. Mokšķis ir nostellēts savā vietā, un Džinniju arī izdevās uzaicināt, Harijs ar milzīgu nepacietību plānoja Helovīnu dienas pēcpusdienu. Viņš nudien cerēja, ka tas Džinnijai liks viņam piedot pēdējo trīs nedēļu muļļāšanos.

Viņš bija iepriekš uzmeklējis meiteni Laupītāju kartē un bija uzaicinājis viņu satikties pulksten trijos pēcpusdienā pie Firencī klases. Džinnija viņam par lielu atvieglojumu, daudz nedomādama, tūlīt bija piekritusi, tāpēc puisis tagad staigāja apkārt ar pagalam muļķīgu smaidu sejā, pavisam aizmirsis par Kraukļanagu un viņas diadēmu. Turklāt Hermione arvien uzstāja, ka ir nepieciešams pagaidīt, ko Zibiņš izstāstīs par burvestību pastiprināšanu, tāpēc tagad tāpat ar meklēšanu nodarboties nebija lielas jēgas.

Harijam vēl par milzīgām mokām šķita, ka visi pulksteņi pret viņu ir sazvērējušies un, kaut arī viņš bija brīvprātīgi pieteicies Hagridam palīdzēt ar Helovīnu dienas dekorācijām, laiks vilkās lēnāk nekā sazāļots gliemezis. Viņš bija Lielajā zālē sanesis jau vai simts ķirbjus, bet tas, izrādījās, bija prasījis tikai labi ja pusstundu. Bet drīz vien viņam darbu piešķīra Hermione, jo, kā ierasts, zēnu un meiteņu vecākajiem allaž bija jāpalīdz pie Cūkkārpas svētku rīkošanas - ar to viņa un Malfojs nodarbojās jau no paša rīta, izlaiduši savu ierasto sestdienas dežūru pa Cūkkārpas apakšējiem stāviem. Tā nu viņi visi trīs ņēmās kopā grebt ķirbju milzīgās ogas, vienu par otru lielāku. Harijam par pārsteigumu Malfojs pat ne pukstēja, ne kurnēja, bet savā nodabā vienkārši darīja, kas bija jādara - kad bija ticis galā ar savu ķirbju čupiņu, viņš ņēmās griestos laist sikspārņus vienu pēc otra. Hermionei gan viņam iesākumā bija jāpielabo buramvārdu izruna, bet, kad izdevās uzburt īstu, dzīvu sikspārni, slīdeņa acīs uz īsu brīdi iemirdzējās prieks, un drīz vien zālē jau laidelējās bariem spārnoto zvēriņu. Varbūt tomēr viņa neprātīgā ideja nemaz nebūs izrādījusies tik nepareiza.

Lai vai kā, bet vismaz ķirbju grebšana bija prasījusi gana daudz laika, un pulksteņa stundenis drīz tuvojās tik gaidītajai trijnieka atzīmei. Hermione viņam ar neviltotu smaidu novēlēja izdošanos un atgriezās atkal pie dekorāciju izkārtošanas viscaur Lielajā zālē.

Harijs gar mantiju nevīžīgi noslaucīja rokas un sāka doties turpat, pirmajā stāvā uz Firencī klasi. Ejot garām varenajām marmora kāpnēm viņam garām pasteidzās kāds zēns, varbūt no sestgadniekiem, rādīdamies tāds satraukts. Harijs gan viņam nepievērsa īpašu uzmanību - šobrīd puse Cūkkārpas jau ar satraukumu gaidīja vakara svētku mielastu. Viņš gribēja ierasties norunātajā vietā nedaudz ātrāk, lai varētu pārbaudīt, kā Mokšķis bija izpildījis viņa lūgumu. Viņš gribēja, lai viss būtu tik labi sagatavots, cik vien tas šeit bija iespējams.

Jau domās iztēlodamies Džinnijas priecīgo smaidu, viņš, sabāzis rokas kabatās, soļoja uz priekšu pa gaiteni. Šodien gan debesis bija nomākušās ar drūmiem mākoņiem, kas pat dienas vidū meta teju vai spocīgas ēnas, bet Harija garastāvokli tas nemaz neietekmēja - viņš drīzāk nopriecājās, ka pat laika apstākļi sadarbojas, lai šodien patiesi būtu īstena Helovīnu gaisotne.

Pēkšņi viņa līksmās domas un nākotnes fantāzijas iztraucēja aprauts kliedziens, kas atskanēja turpat netālu, tālāk pa pirmā stāva gaiteni. Bet tur, ja neskaita tualetes, taču vairs bija tikai Firencī klase un blakus bēdīgi slavenais slotu skapis, uz kurieni liela daļa Cūkkārpas audzēkņu zināja iet bučoties. Atskanēja vēl viens kliedziens, šoreiz jau spalgāks un ilgāks. Tā nepārprotami bija meitenes balss. Džinnija.

Harija sirdī tūlīt ielija bailes. Kas gan tāds varēja notikt pirmā stāva gaitenī, kas tā spētu pārbiedēt Džinniju? Ja nu kāds viņai uzbrūk? Slīdeņi? Voldemorts? Sirdij dauzoties kaklā, Harijs tūdaļ izrāva no mantijas zizli un aizdrāzas ko kājas nes gar gaiteņa stūri līdz Firencī klasei, un viņš visbeidzot ieraudzīja, kas tur bija atgadījies.

Harijam uz vienu sekundes simtdaļu cauri galvai izšāvās iepriecinoša un atvieglojoša doma: Kāda laime, tā tomēr nav Džinnija, taču puiša satraukums nebija mazinājies ne par matu, kolīdz Romilda Veina vēlreiz iespiedzās ausis un sirdi plosošā kliedzienā, ar šausmās ieplestām acīm vērdamās uz melnā apmetnī tērptu stāvu, kura sarkanie redzokļi ar stateniskajām zīlītēm gailēja no kapuces apakšas.

Nudien Voldemorts! Cūkkārpas pirmā stāva gaitenī! Harijs ar šausmām secināja un stingrāk saķēra savu zizli. Puisis acumirklī bija tik apjucis, ka īsti nezināja, ko darīt - vai uzreiz mesties uzbrukumā, vai gaidīt no šausminošā stāva kādu kustību? Turklāt šķita, ka meitenes bailes naidnieku darīja itin kā spēcīgāku, apņēmīgāku tuvoties viņai un panākt, ko nu viņš tur bija iecerējis, un bija pilnīgi skaidrs, ka tas nevarēja būt nekas labs.

Harijs, trīs sekundes stāvējis kā iemiets, tūlīt steidzās glābt Romildu - ja būs uzbrukums, tad arī viņš metīsies aizstāvēties, cik nu spēka. Puisis nostājās priekšā šausmās sastingušajai meitenei un vismaz viņas kliedzieni pieklusa, kolīdz vairs nebija jāskatās uz baiso radījumu.

Tikko Harijs bija aizsedzis meiteni, briesmonis apstājās, it kā būtu nedaudz apjucis, tad ar saviem garajiem, kraupainajiem pirkstiem piekārtoja apmetņa kapuci tā, ka acis tikko bija redzamas.

Pagaidi, Voldemortam taču bija bāli pirksti, un kāpēc lai viņš nodarbotos ar neaizsargātu meiteņu biedēšanu tukšos pils gaiteņos? pēkšņi Harijam galvā iešāvās doma. Tas nav nekāds Voldemorts, tas ir tikai bubulis.

Harijs gandrīz pie sevis pasmaidīja. Viņš prātā iztēlojās, kā apmetnī tērptais stāvs paklūp aiz mantijas apakšas, un skaļā un stingrā balsī izsauca: „Ķiķikulus!" Stāvs nudien novēlās zemē un apmeta kūleni, un pēc vēl viena precīzi tēmēta Ķiķikulus tas pagaisa melnu dūmu mākulī, kas pēc pāris mirkļiem jau bija izklīdis nebūtībā.

„Tev viss kārtībā?" Harijs pagriezās pret pārbiedēto meiteni, kuru ar muguru bija teju iespiedis sienā. Viņa tikai nevaldāmi raudāja un šņukstēja, acīmredzot būdama pārbijusies līdz nāvei. Romilda tomēr bija caur asarām saklausījusi jautājumu, tāpēc tā kā pamāja, tā kā papurināja galvu, paraustīdama plecus, un ieelsās vēl skaļāk, asarām ritot arvien gaužāk.

Viņai acīmredzot nekas nebija kārtībā, un Harijs nespēja Romildu tādu pārbijušos vienkārši atstāt gaitenī. Vispirms viņa bija vismaz jānomierina.

„Viss būs labi, tas bija tikai bubulis. Vai tu spēsi pati nomierināties?" Harijs uzmanīgi pavaicāja, uzlicis roku meitenei uz augšdelma. Romilda tūlīt piekļāvās puisim klāt un turpināja šņukstēt viņam pie krūtīm. Harijs neveikli paplikšķināja viņai pa muguru. Tagad gan vismazāk vajadzēja, lai šobrīd šeit uzrastos Džinnija. Harijs paraudzījās riņķī - aha, tepat bija tas slotu skapis, tur vismaz varēja piesēst, un varbūt tur viņa varēs nomierināties.

„Paklau, es tevi ievedīšu tajā slotu skapī... un palikšu blakus, kamēr tu nomierināsies, labi?" puisis beigās vēl aši piebilda, kolīdz meitene iešņukstējās vēl skaļāk. Harijs lēni un uzmanīgi pietuvojās skapja durvīm, pavēra tās vaļā un iebīdījās iekšā kopā ar Romildu. Durvis palika pavērtas par nelielu šķirbiņu, caur kuru ieplūda nedaudz gaismas tā, ka varēja redzēt vienu otru spaini un vairākas grīdas birstes un slotas. Viņš Romildu uzmanīgi nosēdināja uz kāda uz mutes apgāzta spaiņa un apsēdās viņai iepretī. Meitene tikmēr cītīgi centās izslaucīt acis, taču asaras atkal uzradās arvien no jauna.

„Mēģini saņemties, tu taču esi grifidore, vai ne?" Harijs iejūtīgi iejautājās. Viņš negribēja būt uzbrūkošs, tomēr pēc kādām minūtēm piecpadsmit viņu šeit gaidīs Džinnija, tāpēc sēdēt ar svešām meitenēm slotu skapjos viņam īsti liela noskaņojuma nebija.

Romilda par to tikai iešņukstējās vēl skaļāk, tomēr mirkli vēlāk ievilka vairākas dziļas elpas un centās nomierināties. Harijs tikmēr neko neteica un vienkārši vēroja Romildu. Viņam vajadzēja sagatavoties randiņam, bet atstāt raudošu, bezpalīdzīgu meiteni šņukstam kaut kur kādā tumšā kaktā - tāds nezvērs viņš arī nebija.

„P-paldies, Harij," Romilda visbeidzot izmocīja.

„Par laimi tas bija tikai bubulis, tas nebija īsts. Tu tikai briesmīgi pārbijies," Harijs centās meiteni mierināt.

„Jā, es nu gan laikam esmu gļēvākā grifidore pasaulē. Tā pārbīties no nieka bubuļa," Romilda pati sevi izsmēja.

„Kā tu vispār šeit gadījies?" Harijs ievaicājās, iedomādamies, ka vienkārša saruna varētu ātrāk palīdzēt viņai atgūties.

„Nu, mēs ar Mailzu nācām, saproti, uz šejieni, un tad saradās tā dūmaka, kas mani pārbiedēja tā, ka es nespēju pakustēties, bet tas ņuņņa tūlīt aizlaidās lapās," Romilda izstāstīja, no brūnajām acīm atkal izslaucīdama jaunu asaru gūzmu.

„Būs jau labi, tev vajag vienkārši nomierināties," Harijs apgalvoja, un viņam tūlīt iešāvās galvā vecs, labs padoms, ko reiz viņam bija iemācījis Vilksons. Harijs noknikšķināja pirkstus un izsauca Mokšķi. Viņš paklusām uzdeva viņam uzdevumu un lūdza pasteigties.

„Klau, bet, ja jau tu nāci uz šejieni ar to Mailzu, tad vismaz Nevilam tagad esi likusi mieru?" Harijs viltīgi ievaicājās.

„Likusi mieru? Tiešām tas no malas izskatījās tik izmisīgi?" meitene atbildēja ar pretjautājumu ar zināmu rūgtumu balsī.

„Teikšu godīgi - Ekspresī tas izgājiens ar ilkņoto šķīvīti nebija no tiem prātīgākajiem," Harijs pasmīnējis piebilda.

Meitene pasmaidīja asarainu smaidu, kurš gan pēc mirkļa tūlīt jau bija nodzisis. „Zini, es nāku no vientiešu ģimenes, un mans tēvs ir vienā vidusskolā sporta skolotājs. Tad nu viņš mani un brāli arī mūždien audzināja sportiskā garā, ka mums vienmēr jātiecas pēc uzvaras. Viņš vienmēr mēdza atkārtot, ka jābūt drosmīgam iet uz savu mērķi, neatkarīgi no tā, cik reizes krīti. Un ja pakrīti, tas nozīmē tikai to, ka atkal ir jāpieceļas, lai ietu tālāk. Ja kaut kas bija jādara, tāda opcija kā padoties vienkārši nepastāvēja."

„Traki," Harijs atzina, noklausījies meitenes stāstu, „Tad tāpēc tu tā ieciklējies; vispirms uz mani, tad - uz Nevilu?"

„Jā," Romilda noteica, rūgti pasmējusies, „Mēs, protams, ne tikai nedrīkstējām padoties, bet mums bija jābūt arī pašiem labākajiem. Un tā kā mācībās esmu viduvēja, lidošanā īpaši neizceļos un pat tādā nejēdzīgā klubā kā jauklodītes  esmu viena no vājākajām, tad, saproti, es nolēmu, ka man jāsadraudzējas ar kādu no jums, lai tur vai kas. Vismaz tad varbūt tēvam būtu par mani ar ko lepoties."

„Zini, kā ir? Es domāju, ka ne velti tu esi iešķirota Grifidorā, tāpēc tev jābūt gana drosmīgai atrast pašai savu vietu dzīvē. Un vismaz ciktāl es zinu, tad dzīve nemaz nav nekāda sacensība, tāpēc tev nav pienākums ne ar vienu sacensties," Harijs izklāstīja savu dzīves redzējumu. Vienmēr būt pirmajam un uzvarētājam? Kā gan kāds vecāks ko tādu var nepārtraukti pieprasīt no sava bērna? Puiša tālākās pārdomas gan drīz iztraucēja kluss paukšķis, un slotu skapī bija atgriezies Mokšķis, rokās turēdams zvīņaini zeltītu priekšmetu kārtīgas strausa olas lielumā.

„Paldies, Mokšķi," Harijs paņēma no mājas elfa Čārlija dāvināto šokolādes pūķa olas imitāciju un piecēlies kājās iedeva to Romildai, bet Mokšķis tikmēr ar klusu paukšķi atkal bija aizteleportējies. „Lūdzu, tā ir rumāņu šokolāde. Profesors Vilksons reiz mums iemācīja, ka tā mēdz labi palīdzēt pret atprātotājiem, varbūt tā līdz arī pret bubuļu izraisītajām bailēm. Man tagad ir jāsteidzas." - Puisis pēkšņi atskatījās gaitenī, jo izlikās, ka tur atskan nepacietīgi soļi - „Uzēd šokolādi, pasēdi, nomierininies un tad vakarā atceries atnākt uz Helovīnu mielastu. Gan būs labi, tas bija tikai bubulis. Atā, Romilda," Harijs steidzīgi centās atvadīties, bet meitene ar vārgu spiedzienu un pusšņukstu uzlēca kājās un pateicībā nobučoja Hariju uz vaiga. Harijs neveikli, uzmanīgi pastūma meiteni nost no sevis, skatienu pievērsis durvīm, paplikšķināja viņai pa plecu un izsteidzās ārā no slotu skapja. Pēkšņi viņam sirds sastinga šausmās, jo prom pa gaiteni aizsteidzās naski soļi, vēl aiz stūra uz acumirkli noplīvojot rudām matu cirtām.

Puisis aši ieskatījās rokaspulkstenī, un par vēl lielākām šausmām tas rādīja desmit minūtes pāri trijiem. Viņš bija nosēdējis ar Romildu tajā slotu skapī gandrīz pusstundu, bet Džinnija tikmēr bija pacietīgi gaidījusi ārpusē, līdz, ziņķārības dzīta, bija nolēmusi palūrēt, kas tur rosās tajā skapī, un, protams, viņai vajadzēja trāpīties redzēt pašu neveiklāko mirkli.

Nolādēts, nolādēts, var jau sagadīties, Harijs steigšus pikti nodomāja. Tagad viņš noteikti par katru cenu gribēja panākt meiteni un paskaidrot, kas tur īstenībā bija atgadījies, taču Džinnija bija nozudusi no redzesloka, turklāt Ieejas zālē cilvēki ņigu ņegu staigāja šurpu turpu, iedami uz slīdeņu un elšpūšu koptelpām un dodamies pastaigās ārā vai no tām atgriezdamies.

Harijs satraukts aši izvilka no sava kaklā pakārtā ēzeļādas maciņa Laupītāju karti, atlocīja to vaļā un steigšus nomurmināja labi zināmos burvju vārdus. Ārā Džinnija izskrējusi nebija; ā, rekur viņa devās augšā pa trepēm uz otro stāvu. Varbūt meitene devās uz bibliotēku, domādama, ka arī šodien tur varēs atrast Hermioni?

Puisis steigšus nodzēsa karti un metās skriet uz bibliotēku, bet, šķiet, ka teju katrs klasesbiedrs uzskatīja par pienākumu viņam ar sajūsmu atgādināt, ka vakarā jādodas uz vienmēr ilgi gaidīto Helovīna mielastu.

„Paklau, Luna, es nudien šobrīd steidzos, tiekamies mielastā," Harijs attrauca draudzenei, un vismaz viņa likās mierā un tikai novēlēja Harijam veiksmi. Lai vai cik viņa brīžiem šķita traka, bet viņa vismaz vienmēr spēja uztvert lietas apstākļus.

Vēl izspraucies cauri bariņam jūsmīgu pirmziemnieku, kas bija pilnībā nosprostojuši kāpņu laidienu uz bibliotēkas spārnu, Harijs drīz bez elpas iemetās bibliotēkā. Aši paraudzījies riņķī, viņš gan, protams, nekur neredzēja ne Hermioni, kura vēl kārtoja dekorācijas Lielajā zālē, ne arī Džinniju. Sirds puisim sitās arvien straujāk - viņa taču nebūs iebēgusi kādā meiteņu tualetē un tagad neraud gaužas asaras? Viņš vēl paskrēja dažus soļus pa labi, pastiepa kaklu un palūrēja blakus ailēs, bet tur bija tikai bariņš kraukļanagu, kuri laikam bija gatavi pildīt mājasdarbus pat svētku dienā, tad paskrējis pa kreisi, viņš visbeidzot ieraudzīja Džinniju. Meitene, izskatīdamās manāmi satraukta, centās izsteigties ārā no bibliotēkas.

„Džinnij!" Harijs tūlīt iesaucās, sajutis vismaz tik daudz prieka par to, ka meiteni bija izdevies atrast. Džinnija saminstinājās un apstājās, un Harijs viņai tūlīt piesteidzās klāt.

„Džinnij, es tev visu paskaidrošu, tas bija nelāgs pārpratums," puisis gandrīz bez elpas vienā rāvienā izteica.

„Es arī tā ļoti gribētu domāt," Džinnija atbildēja, tomēr balss viņai skanēja tā kā piespiesti ar mokām, it kā viņa tikko valdītu asaras. „Pagaidām man ir visai grūti saprast, kāpēc tu aicināji mani tur, ja tajā pašā laikā slapsties pa slotu skapi... ar Romildu."

„Tas sanāca pilnīgi nejauši, tas tā..." Harijs iesāka taisnoties, bet Džinnija viņu dusmīgi pārtrauca: „Nejauši? Ko tad tas nozīmē? Tev tur ar to Romildu tad tomēr kaut kas bija?!"

„Tak nē, Džinnij. Nekas tur tāds nebija, viņa bija pārbijusies un viņu vajadzēja nomierināt, tas arī viss," Harijs satraukti stāstīja, turklāt, šķiet, ka augošā panika viņam neļāva skaidri domāt, pie tam Džinnijas satriektais skatiens liecināja, ka Harija izstāstītais nemaz nepalīdz.

„Jahū, Harij un Džinnij, vakarā Helovīns; ballīte!" garāmejošais Antonijs uzsauca klasesbiedriem, apķēris Teriju ap pleciem. „Jāiet gatavoties."

„Pagaidi, es šobrīd pilnīgi neko nesaprotu. Kādā sakarā tu vispār ar viņu tur biji un kāpēc viņa tad tev tur bija uzmetusies virsū?" Džinnija noteica, kolīdz kraukļanagi bija pagājuši pāris soļus tālāk. Meitenes balss gan beigās ieskanējās tāda kā aizlauzta.

„Džinnij, es tev -" Harijs izmisis iesāka teikt, taču viņu pārtrauca kāda cita meitenes balss.

„Harij, es jau tā domāju, ka būsi šeit," Romilda viņam aiz muguras ierunājās, piebakstījusi ar pirkstiem viņam pie pleca. Harijs sarāvās un pagrieza galvu pret nu pienākušo tumšmati. „Es atlobīju tavu olu un šokolāde tiešām līdzēja."

Harijs uz acumirkli bija apstulbis. Nu kā lai tiek vaļā no tās Romildas? Šobrīd viņa man te nemaz nav vajadzīga. Turklāt no Džinnijas puses atskanēja tāds kā vārgs šņuksts, un viņa aizsteidzās puisim garām, bet tikmēr Romilda bija pastiepusi labo roku ar augšup pavērstu plaukstu un netraucēta tikai turpināja savu stāstāmo: „Un tad es tur iekšā atradu šo zeltaino pūķi un atnesu atdot to tev atpakaļ, tas tomēr bija tavs."

Harijs gan šobrīd par šokolādes olām un zelta pūķa figūriņām uztraucās vismazāk. „Lai tas tev paliek kā talismans... ē, drosmei. Man tagad tiešām ir jāskrien," Harijs meitenei attrauca un, pirms bija izteicis visu līdz galam, steigšus metās pakaļ Džinnijai.

Par laimi viņam meiteni izdevās panākt labu gabalu pirms meiteņu tualetēm. Kad puisis viņu satvēra aiz pleca un pagrieza pret sevi, acis Džinnijai bija pilnas ar asarām. Viņš draudzeni cieši apskāva un klusi iečukstēja viņai ausī: „Lūdzu, lūdzu, uzklausi mani. Es tev izstāstīšu visu no paša sākuma, kā tas viss īstenībā bija. Es ar to Romildu tur neko tādu nedarīju. Lūdzu, noiesim vēlreiz lejā uz Firencī klasi, es tev tur gatavoju pārsteigumu jau no vakardienas. Tur būs miers un klusums un mēs varēsim mierīgi visu izrunāt. Labi?"

Harijs sajuta, ka meitene lēnām nomierinās. Brīdi vēlāk viņa ievilka drebelīgu elpu un piekrītoši pamāja ar galvu. Tad jauneklis saņēma viņas plaukstu un lēnā gaitā noveda lejā līdz pirmajam stāvam pie Firencī klases durvīm.

Harijs sajuta, ka meitene lēnām nomierinās. Brīdi vēlāk viņa ievilka drebelīgu elpu un piekrītoši pamāja ar galvu. Tad jauneklis saņēma viņas plaukstu un lēnā gaitā noveda lejā līdz pirmajam stāvam pie Firencī klases durvīm.

Harijs klusi noteica: „Alohomora," ar zizli norādījis uz durvju slēdzeni, un tā tūdaļ noklikšķēdama atslēdzās vaļā. Puisis nospieda durvju rokturi un pavēra vaļā durvis, kas atdarīja ieeju uz kentaura mežaino klases telpu. Ejot dziļāk, viņš ievēroja, ka šeit joprojām izskatās tā, kā tas Harijam bija palicis atmiņā pirms dažiem gadiem - tā bija drīzāk mežaina pļaviņa, nevis klase. Noriņas vidū atradās liels, līdzens celms, bet klases telpas grīdu klāja biezs, sūnām un mētrām noaudzis pamežs, kas smaržoja pēc svaigām meža vēsmām. Logus gan aizsedza blīvi, svina pelēki mākoņi, tāpēc Firencī klasē valdīja tumša krēsla. Harijs novicināja zizli, vērsdams to visapkārt klasei, un čukstus pie sevis skaitīja:

„Ritu, ritu gaismiņas,

Lai tās visu vakaru laistās."

Un drīz vien starp kokiem un zālē šur tur pa gabaliņam iemirdzējās blāvas, zeltainas lodītes, kas meta mīlīgu gaismu gluži kā to darītu sveces. Harijs pamanīja, ka Džinnijai sajūsmā ieplešas acis, un viņa ar pirkstiem aši izslaucīja acu kaktiņus.

„Tad stāsti, Harij. Kas tad tur īsti notika? Šobrīd man patiešām ļoti gribas, lai tas būtu bijis tikai īpaši nejauks pārpratums," Džinnija noteica, cenzdamās pasmaidīt.

„Bija jau arī!" Harijs dzīvi iesaucās, pats nosēdies uz celma un nosēdinājis arī meiteni sev blakus, un iesāka stāstīt visu no paša sākuma - kā bija vēlējies atnākt kādas minūtes ātrāk, lai pārliecinātos, ka te viss ir kārtībā, un tad bija uzradies tas bubulis. Džinnijai pat aizrāvās elpa, kad Harijs atstāstīja, kā tieši tas bija izskatījies. Tad vēl viņš izstāstīja Džinnijai sīki par to, cik ļoti Romilda bija satraukusies un ka viņš vienkārši nevarēja viņu atstāt uz grīdas raudam. Kad viss notikums bija draudzenei darīts zināms, Harijs vēl piebilda: „Piedod, Džinnij, es patiešām gribēju nokļūt pie tevis pēc iespējas ātrāk, bet nezināju, kā lai tiek no viņas vaļā. Es ļoti, ļoti atvainojos, ka tev nācās tik ilgi gaidīt un vēl ieraudzīt mani tik neveiklā mirklī."

Harijs kautrīgi nolaida skatienu zemē, bet Džinnija saņēma viņa plaukstu, un viņu acis sastapās. „Harij, es tev vienmēr esmu uzticējusies un arī šoreiz ļoti gribēju ticēt, ka tas bija tikai ļauns pārpratums. Tikai, kad tā Romilda tur, bibliotēkā, pienāca klāt, es vairs nevarēju neiztēloties, kā viņa tev ir uzmetusies virsū. Bet man patiešām, patiešām ir milzīgs prieks, ka tu tomēr nebiji iecerējis mani tik ļauni izjokot," meitene pa pusei smiedamās, pa pusei nopietni izteicās.

„Tevi un ļauni izjokot? Nekad! Tu zini, ka es mīlu tikai tevi," Harijs stingri apgalvoja.

„Tagad zinu, bet, saproti, pēdējās trīs nedēļas es par to vairs nebiju tik ļoti pārliecināta," meitene, bēdīgi pasmaidījusi, atbildēja.

„Jā, saprotu, ka esmu izturējies pret tevi kā pilnīgs kretīns, un lai par to kaut nedaudz atlīdzinātu, tieši tāpēc es uzaicināju tevi šeit," Harijs nokaunējies paskaidroja. Tad puisis noknikšķināja pirkstus un pasauca Mokšķi.

„Laba diena, kungs! Es jau biju gaidījis, ka jūs mani izsauksiet agrāk. Kā varu jums pakalpot?" elfs padevīgi ieprasījās. Džinnija ādaino, veco elfu uzlūkoja ar nedaudz uzjautrinātu un visnotaļ ieinteresētu seju.

„Gadījās neliela aizķeršanās. Vai tev vēl viss ir sagatavots, kā es lūdzu?" Harijs noprasīja.

„Protams, kungs. Pats personīgi uzraudzīju, lai viss būtu vislabākajā kārtībā. Vai to tagad atgādāt šurp?" elfs padevīgi piedāvāja.

„Tas būtu lieliski, Mokšķi," Harijs pasmaidījis atbildēja, un vecais elfs paklanījies izzuda tukšā gaisā, bet brīdi vēlāk atkal ar klusu paukšķi uzradās, turēdams ziedu grebumiem izrakstītu sudraba paplāti, uz kuras atradās aizkorķēta pudele, divas glāzes uz garām kājiņām un vairāki šķīvji ar dažādām uzkodām, sāļām un saldām. „Paldies, Mokšķi; tagad, lūdzu, atstāj mūs divatā, labi?" Vecais elfs vēlreiz paklanījās, sirmajiem kušķiem, kas spraucās ārā no ausīm, noplīvojot teju līdz zemei, tad elfs pagaisa tukšā gaisā kā nebijis.

„Harij, kas tas tāds ir?" Džinnija nedaudz uzjautrināta ievaicājās.

„Tā, mīļā, ir mana atvainošanās tev. Par manu drausmīgo uzvedību pēdējo nedēļu laikā tu esi pelnījusi vēl simtkārt vairāk, bet nu pagaidām pieņem par labu to, ko es tev esmu sagatavojis šovakar," Harijs, juzdamies jau nedaudz priecīgāks, paskaidroja draudzenei. Varbūt vakars tomēr vēl var izvērsties tīri patīkams.

„Ak tā! Nu un kas tad tas tāds ir? Ar ko tad man šovakar tā vajadzētu samierināties?" meitene smīnēdama viltīgi pavaicāja.

„To, Džinnij, sauc par šampanieti," Harijs, tāpat smīnēdams, atbildēja.

„Harij, Harij," Džinnija rājoši iebilda, grozīdama galvu, „un kā tad tu tādu dzērienu pamanījies iedabūt Cūkkārpā? Es stipri šaubos, ka Cūkkārpā mums te ir vīna pagrabs. Vai varbūt tu tādu biji uzgājis savos vientuļajos klejojumos? Hm?" Meitenes balss skanēja pa pusei ieinteresēti, pa pusei izsmejoši, bet Harijs par to neapvainojās.

„Nekā tamlīdzīga. Man tikai paveicās pierunāt Mokšķi, lai viņš aizšmauc līdz Aberfortam," Harijs vienkārši paskaidroja, saņēmis pudeli un arvien vēl muļķīgi smaidīdams. „Gribēsi kādu glāzīti? Man, rekur, te tieši divas ir pagadījušās."

„Šampanietis no kazu vīra krājumiem. Harij, Harij, un man likās, ka es tev kaut ko nozīmēju," Džinnija ķircināja puisi, saņēmusi vienu no divām glāzēm aiz kājiņas. Harijs tikmēr centās saprast, kā lai to pudeli dabū vaļā.

„Labi, labi, bet tagad cerēsim, ka es to pudeli veiksmīgi varēšu dabūt vaļā," Harijs atteica, bet Džinnija jau zināja atbildi.

„Es tev ieteiktu ķerties klāt tam tur šaurākajam galam." Meitene norādīja uz pudeles kakliņu, kas bija aptīts ar stiepli un sudrabotu papīru.

Harijs, uzmetis meitenei uzjautrinātu skatienu, nočukstēja: „Ko tu neteiksi. Tu jau mums te esi gudriniece." Drīz pusis arī bija atlobījis pudeles kaklu vaļā līdz korķim. Bet ko nu? Vasarā viņu dzimšanas dienās šampanieša pudeles bija taisījis vaļā Artūrs, tāpēc puisim bija tikai viegla nojausma par darāmā darba sarežģītību. Pakustinājis korķi ar roku, Harijs saprata, ka tas viegli nepadosies, tad meta kaunu pie malas, izvilka zizli un nočukstēja: „Šurpum korķi!" Korķis tiešām ar paukšķi izšāvās no pudeles, no kā Džinnija iztrūkusies klusi iespiedzās, un no pudeles izlija dzirkstošā dzēriena šalts.

„Uj," puisis tikai paspēja noteikt un parāva pudeli prom no sevis, lai neaplietos ar dzērienu.

„Tagad jau izskatās gandrīz labi," meitene piebilda, pastiepusi glāzi uz drauga pusi, un Harijs uzmanīgi stāvajā glāze ielēja šampanieti, kurš gan nejauki daudz saputoja. Tad puisis ielēja vīnu arī savā glāzē un nolika pudeli atpakaļ uz paplātes.

„Kāds tad būs tosts?" Džinnija ievaicājās, paraudzījusies uz Hariju ar piešķiebtu galvu.

„Par to, lai man vairs nekad nenāk prātā tādas muļķības, ka vajadzētu pāris nedēļas no tevis izvairīties," Harijs nedaudz skumji noteica.

„Un par to, lai šādi pasēdēt mums sanāktu biežāk arī tad, ja tu nebūsi sastrādājis neko tādu, par ko gribētu atvainoties," meitene, pacēlusi glāzi, vēl piebilda un piemiedza ar aci.

„Tad, tā teikt, par jauku vakaru," Harijs secināja, arī pacēlis glāzi, tad abi jaunieši iedzēra krietnu malku saldā, dzirkstošā vīna.

„Hmm, pat gandrīz nav slikts," meitene atzina, aplaizījusi lūpas. „Un kas tie tādi par brīnumiem?" Viņa norādīja uz dažādajiem groziņiem, maizītēm un minikūciņām, kas bija glīti sarindotas uz paplātes.

„Tie visi ir Mokšķa pavārmākslas šedevri. Varu iedomāties, ka viņš pēc mana lūguma centās tik ļoti, ka viss, kas šeit ir salikts, varētu nedarīt kaunu pat Gliemjraga smalkajam vēderam," puisis paskaidroja, pats paņēmis vienu no groziņiem, kas bija pildīts ar kādu sāļo krēmu vai pastēti. Nokodis gabaliņu, Harijs ar prieku atskārta, ka ēdiens patiešām bija gards. Mokšķis nudien centās viņam izpatikt, kopš bija atguvis Regulusa medaljonu un vēl jo vairāk - kopš pats bija atriebis sava agrākā kunga piemiņu.

Džinnija tikmēr izraudzījās kādu no saldajām kūciņām ar putukrējuma cepurīti un nokoda pusi no kūciņas, tad, izbaudīdama garšu, apēda arī otru kūciņas pusi.

„Nu, kā garšoja?" Harijs ieinteresēts pajautāja, uzlūkojis meiteni. Džinnijai bija palicis pie lūpu kaktiņa putukrējuma pleķītis, par ko puisis iesākumā mulsi pasmaidīja, bet tad domas tūlīt pievērsās tam, ka to pleķīti vajadzētu noslaucīt ar savām lūpām. Viņš pieliecās klāt draudzenei un piespieda savas puspavērtās lūpas viņas mutes kaktiņam - Džinnija rādījās nedaudz pārsteigta - tad Harijs sakļāva lūpas kopā, apzēzdams putukrējumu, un paliecās atpakaļ. Viņš, žestikulēdams ar rādītājpirkstu, paskaidroja: „Tev tur putukrējums bija nosmērējies. Es tikai palīdzēju notīrīt."

Tad Džinnija paliecās viņam tuvāk un uzspieda uz lūpām mīkstu skūpstu, lēnam slidinādama savu muti pāri viņa lūpām. Harijam no pieskāriena izskrēja karsts caur vēderu. Tad meitene paliecās nedaudz atpakaļ, sacīdama: „Bet man vienkārši sagribējās tevi noskūpstīt."

„Džin," Harijs spēja tikai izdvest, ielūkojies viņas satriecošajās, tumšajās acīs, tad cieši apstāva draudzeni un ievilka viņu atpakaļ skūpstā. Džinnija ieelsusies tūdaļ atbildēja skūpstam.

Jaunieši bija kā izslāpuši viens pēc otra, Harijs skūpstīja viņas muti, kaklu, rīkli, līdz Džinnija viņu aiz matiem atvilka atpakaļ līdz mutei, un pēc tam pati ņēmās skūpstīt drauga kaklu. Harijam šķita, ka kļūst neizturami karsti, īpaši šajās biezajās Cūkkārpas mantijās, kurās tā vien pinās rokas, un viņi nevarēja pienācīgi viens otru sataustīt.

Kādu brīdi vēlāk abu jauniešu melnās mantijas mētājās sūnās, bet Džinnija, tērpusies blūzē un svārkos, bija iesēdusies klēpī Harijam un ar īpašu patiku izbaudīja viņa skūpstus, pēc kuriem bija tik ļoti ilgojusies pēdējo nedēļu laikā. Meitenes roka paslīdēja zem puiša t-krekla apakšas, un Harijs asi ievilka elpu - no pieskāriena viņam cauri bija izšāvies elektrisks karstums. Šobrīd viņš jutās tik labi, tomēr vēl gribējās nokļūt viņai kaut kādā veidā tuvāk, ka to bija grūti izturēt. Arī viņa rokas paslīdēja zem meitenes blūzes apakšas, noglāstīdamas viņai muguru, un Džinnija no tā ieelsusies sastinga. Harijs nedaudz atrāvās no draudzenes un ievēroja, ka viņas acis krēslainajā pustumsā izskatījās nedabīgi lielas. Lielas un skaistas, un mīļas, un laipnas, un... kaislīgas.

Harijs noslīga kopā ar Džinniju no celma zemē un pārliecās viņai pāri, abiem ieslīgstot mīkstajās sūnās, kas šķietami atvēsināja abu sakarsušos ķermeņus, bet ne prātus. Viņš skatienu ar meiteni nepārlauza, un viņi abi elpoja dziļi un smagi.

Prātā klusi, klusi no viena stūrīša sāka čukstēt doma, ka varbūt nebūtu labi turpināt to, ko viņi bija iesākuši, tomēr visi instinkti šādam lēmumam iebilda. Pirms viņš paspēja par to ko ieminēties Džinnijai vārdiskā izteiksmē, meitene jau bija paguvusi aizlikt roku viņam aiz skausta un pavilka lejup viņa muti, lai atkal ieslīgtu skūpstā. Šoreiz viņi nekautrējās ar rokām izpētīt otra muguru, vēderu, gurnus, kājas.

Tikai tad, kad Džinnija bija viņu pagāzusi nost no sevis uz sāniem, uzrotījusi augšup gar vēderu krekliņu un uzspiedusi viņam pirmo skūpstu uz vēdera, Harijam galvā pēkšņi uzplaiksnīja atziņa, ka nu jau viņi būs aizgājuši gana tālu. Viņiem ir jāapstājas. Protams, būt kopā ar Džinniju bija svētlaime, bet būt ar viņu kopā vēl tuvāk - to viņš gribēja kaut kad vēlāk; katrā ziņā kaut kur citur - ne jau Cūkkārpas telpās, kur kuru katru mirkli kāds varēja uzskriet viņiem virsū. Tai bija jābūt kādai vietai, kas ir tikai viņu.

„Džinnij," Harijs, saņēmis visu gribasspēku, ar milzīgām grūtībām izmocīja - šķita, ka vēderā pēc viņas skūpstiem būtu iemitinājusies vai vesela elektrisku tauruņu orda. „Džinnij," viņš uzsauca nedaudz skaļāk un saņēma draudzeni aiz augšdelmiem, kamēr viņa ar plaukstām brauca viņam augšup pa krūtīm.

„Harij?" Džinnija tāpat bez elpas atbildēja.

„Man šķiet... Man šķiet, ka mums uz mirkli... vajadzētu apstāties," puisis, dziļi elpodams, izteica.

„Tad tev nepatika buča uz vēdera?" Džinnija tēlotā apbēdinājumā novilka.

Harijam no meitenes teiktā no vēdera augšup līdz vaigiem un ausīm uzšāvās karstuma vilnis, kas sakņudināja visu ādu. Nepatika? Un kā vēl patika...

„Es drīzāk teiktu... ka par daudz patika," viņš bez elpas atbildēja meitenei. Viņš gribēja draudzenei uzsmaidīt, taču spēja tikai skatīties viņai sejā, uz viņas sārtajām, pilnīgajām lūpām, līdz galvā atkal bija pazudušas skaidras domas, tāpēc viņš alkatīgi piekļāvās klāt viņas mutei. Harijs stingri viņu noskūpstīja, ar mēli nobraukdams viņai gar lūpām, uz mirkli pieskāries arī viņas mēlei, un vienlaikus iespiedis viņu mīkstajās sūnās, bet ar rokām uzbrauca augšup viņai gar sāniem. Meitene no tā ieelsās un izlieca muguru.

Vēl atstājis skūpstu sliedi viņai gar vaigu un kaklu, Harijs atrāvas no draudzenes un nogūlās uz muguras viņai blakus. „Ja vēlies, vari šo uzskatīt par atblildi uz savu iepriekšējo jautājumu," Harijs saņēmās izteikt un pat izspieda smīnu.

„Ā, tātad tomēr tev patika tā buča?" Džinnija, tāpat smīnēdama, atbildēja, cenzdamās atgūt elpu. Viņa pavēlās uz sāna blakus puisim un uzlika roku viņam pār vēderu, no kā Harijam nācās ievilkt vēl vienu dziļāku elpu. „Tad varbūt man to vēl atkārtot?" meitene mirkli vēlāk vēl piebilda, ar roku paieskādama viņam vēderu zem krekliņa.

„Varbūt atliekam to uz citu reizi? Citādi man ir aizdomas, ka mēs nekad netiksim no šejienes prom," Harijs iebilda meitenes piedāvājumam. Viņa par atbildi tikai vienkārši pasmaidīja.

„Bet man tevi ir jāuzteic. Šeit patiešām ir skaista un romantiska vieta," meitene pēc brīža atzina, paraudzījusies apkārt uz mežaino klasi un blāvajām gaismas lodēm.

„Paldies. Es patiešām gribēju tev sagādāt kaut ko skaistu, tu to biji pilnībā pelnījusi," Harijs klusi atzinās.

„Zini, Harij, kas man šajā laikā bija pats grūtākais?" meitene ievaicājās, izklausīdamās nedaudz skumja.

„Tas, ka es izvairījos no tevis? Vai arī tas, ka man pakaļ sāka vazāties traku meiteņu bari?" puisis ieminējās, tomēr ne viena, ne otra atbilde nešķita līdz galam pareiza.

„Nē, Harij," Džinnija iesmējās. „Mani bezgala skumdināja tas, ka tu pats labprātīgi dzini sevi izmisumā un neļāvi nevienam sev palīdzēt, pat ne man. Man bija patiešām sāpīgi tevi katru dienu redzēt tik skumju un nogurušu."

Harijam kaklā sakāpa kamols. Protams, ka Džinnija ne tik daudz dusmojās, ka viņai netika pievērsta uzmanība, bet gan draudzene pēdējo nedēļu laikā bija patiešām uztraukusies par viņu.

„Klau, tad sarunājam tā - ja man vēl kādreiz sagribēsies ilgāku laiku bozties vienatnē, vienkārši sadod man pa ausīm, labi?" Harijs piedāvāja.

„Lai notiek. Bet ja tas tev tā patīk, tad es tev varu tāpat vien arī sadot pa ausīm," meitene smīnēdama ķircināja draugu.

„Varbūt bez liekas vajadzības bez tā mēs tomēr varētu iztikt," Harijs priecīgi nosmējās, pagriezis galvu uz sāniem, lai varētu ieskatīties Džinnijai acīs. Viņš pieliecās un nobučoja viņu uz pieres. „Bučas man tomēr patīk daudz labāk."

„Nav problēmu," meitene līksmi noteica un aši nobučoja viņu uz lūpām. Harijs jau sāka liekties viņai līdzi, taču ar nopietnu saņemšanos apstājās. Tiešām, kā mēs varēsim apstāties?

„Klau, varbūt vēl varam paspēt uz Helovīna mielastu, kā tu domā?" Harijs ievaicājās, arī pavēlies uz sāniem ar seju pretī Džinnijai, un rotaļīgi ar pirkstiem pārstaigāja viņai gar sāniem.

„Varbūt tā tiešām vajadzētu darīt, citādi Firencī vēl nāksies mūs ar dzīšanu dzīt ārā," Džinnija atbildēja.

„Tad piekārtojamies un ejam," Harijs pasmaidījis piekrita.

Pēcāk saģērbuši atpakaļ savas mantijās, viņi pārmija vēl dažus skūpstus, tiesa gan ne tik kvēlus kā pirmīt, un pirms došanās ārā vēl krietnu laiku izbaudīja viens otra apskāvienus, ieelpodami viņu pašu un apkārtnes smaržas.

Aizejot Harijs palūdza Mokšķim novākt iztukšotās glāzes un pārpalikušo ēdienu, tad nodzēsa gaismiņas, mežainajai klases telpai ieslīgstot tumsā, tad, aizslēdzis klases durvis, Harijs saņēma Džinnijas roku un viņi lēnā solī devās uz Lielo zāli.

Vakariņas jaunieši bija nokavējuši - šobrīd gan viņi tāpat jutās paēduši viens no otra -, un visa zāle ar aizrautību vēroja izrādi, kas bija ierasta Helovīnu svētku sastāvdaļa. Šogad Maksūra bija uzaicinājusi kādu uguns mākslinieku, un pašlaik, kamēr jaunieši lavījās līdz Grifidoru galdam, līdz pat zāles griestiem līču loču vijās gigantiskas uguns čūskas, iepletušas savas ugunīgi zvērīgās rīkles, bet tikmēr uz pašas skatuves, cik nu no Grifidora galda paša tālākā gala stūra varēja redzēt, vietu bija ieņēmis paīsa auguma burvis melnā frakā ar augstu cilindru un no mutes izpūta liesmas visdažādākajās krāsās. Tad burvis pagriezās pret skatītājiem un izpūta lielu dūmu mākoni, kas pārvērtās milzīgā sikspārnī un sāka ķerstīt ugunīgos pūķus.

„Harij, vai tev neliekas, ka tie pūķi ir no Vīzliju vizuļiem?" Džinnija viņam blakus iečukstēja ausī.

Harijam no viņas siltās elpas gar kaklu aši pārskrēja tirpas, bet, tūdaļ attapies, viņš ieskatījās ciešāk uguns nezvēros un apstiprināja meitenes novērojumu. Drīz sikspārnis bija apdzēsis visus pūķus, un tajā brīdī tas sadalījās veselā gūzmā mazāku sikspārņu, kas piebiedrojās Hermiones un Malfoja jau agrāk saburtajiem lidoņiem.

Tad burvis kaut ko veikli nometa zemē un tūdaļ ar zizli iesāka rakstīt gaisā kādu vārdu. Viņa nūjiņas gals atstāja gaisā spožu, švīkainu gaismu, itin kā tā būtu zīmēta ar brīnumsvecīti. Kad vārds drīz vien bija izrakstīts gaisā, visi varēja gluži skaidri salasīt burtus, kas veidoja vārdu „Cūkkārpa".

Nodzēšot zižļa galā gaismiņu, visu zāli pāršalca jauns apbrīnas vilnis - burvim apkārt pēkšņi bija uzplaukušas sešas krāšņas ugunspuķes, katra laistīdamās savā varavīksnes krāsā. Mirdzot un kvēlojot puķēm, izrakstītais Cūkkārpas vārds sāka celties augšup, tad apgāzās uz sāniem un, lēni slīdot pāri skolēnu galvām, apbēra visus ar īstu zvaigžņu lietu, kas gan izplēnēja, kolīdz bija nobiris līdz zemei. Kad Cūkkārpas vārds bija pārlaidies pāri visiem pie galdiem sasēdušajiem, burti atkal sagriezās pret bērniem un, laižoties lejup, pamazām izdzisa.

Burvis vēl izteica visiem novēlējumu: „Lai jums visiem svētīts šis vakars!" un dziļi paklanījās visiem zālē sanākušajiem. Arī Harijs un Džinnija ņēmās sparīgi applaudēt kopā ar pārējiem. Harijs nudien nevarēja iedomāties skaistāku vakara noslēgumu randiņam ar Džinniju. Tad viņi kopā ar burzmu lēnām un nesteidzoties uzkāpa līdz Grifidoru tornim, jūsmodami par krāšņo izrādi un spriezdami, ko diez par to teiktu Džordžs.

Nonākot koptelpā, tas neradīja nekādu izbrīnu, ka šeit jau bija saorganizējusies ballīte, šur tur uz palodzes spīdot pa kādam ķirbim; šķiet, Dīns ar Šīmusu bija sanesuši kaudzēm kārumus no virtuves, un Lavendera kaut kādā veidā bija pamanījusies sadabūt kasti ar sviestalu.

Viņi apsēdās vēl pie kāda neaizņemta galdiņa, un neilgu laiku vēlāk jauniešiem pievienojās Hermione un Rons. Gandrīz izskatījās, ka viņi bija par kaut ko strīdējušies.

Hermione, apsēzdamās iepretī Harijam, gan tūlīt atplauka smaidā un steigšus ievaicājās: „Tad jums abiem tagad viss ir kārtībā?"

Džinnija tūlīt apstiprinoši pamāja, un Hermione atviegloti noteica: „Nu tad beidzot!"

„Bet kā jums?" Harijs ar nelielām aizdomām ieprasījās. Tas gan nebija retums, ka Hermione ar Ronu mēdza strīdēties, visbiežāk par vistīrākajiem sīkumiem, taču tad puisis atskārta, ka tomēr bija labu laiku izvairījies no draugiem, tapēc, ja arī kas būtu mainījies, viņam tas nemaz nebūtu zināms.

„Jā, protams, kāpēc lai nebūtu?" Hermione ievaicājās, tiesa gan Harijam likās, ka viņai acīs pavīdēja zināms satraukums.

„Nē, nē, es tāpat vien. Man tikai tā izlikās, ka jūs varbūt bijāt par kaut ko sastrīdējušies. Ja nu tā arī būtu, tad es vismaz ceru, ka es tur nebiju pie vainas," Harijs kautrīgi atrunājās.

„Tad te tu arī vēl gribi bāzties pa vidu?" Rons dusmīgi atcirta. „Nepietiek, ka tā jau gandrīz pēdējo mēnesi staigā sapūties tā, ka nevari saviem draugiem ne labdien patekt. Zini ko, pasaule negriežas tikai ap tevi vien. Un vismazāk tev vajag bāzt degunu manās un Hermiones darīšanās. Tas pilnīgi un galīgi nebija par tevi." Šķita, ka rudmatis ar acīm Harija virzienā teju vai sāks mest zibeņus. Harijs, juzdamies vainīgs, kaunīgi novērsa skatienu no drauga.

Tikmēr viņam blakus ierunājās Džinnija: „Paga, kā tad to beigās saprast - tad jūs tagad patiešām par kaut ko strīdējāties?"

Hermione pasteidzās pirmā atbildēt: „Nu ne gluži strīdējāmies, drīzāk mums bija veselīga viedokļu apmaiņa."

„Veselīga videokļu apmaiņa?" Rons nošņācies iespurdzās. „Tā tu tagad sauc sava viedokļa uzspiešanu?"

„Es tev savu viedokli neuzspiežu; es tikai izteicu savas domas, tāpat arī uzklausīju tavējās," Hermione visai stingri iebilda. Harijs sāka ausīties - draugiem patiešām bija kādas domstarpības, tikai vēl nebija saprotams, par ko.

„Uzklausīji un tad izturējies tā, it kā tās būtu pilnīgi nepareizas," Rons strīdējās pretī, sakrustojis rokas un pagriezis galvu pret Hermioni.

„Draugi, draugi, vai drīkstu zināt, par ko tieši jūs tagad runājat?" Džinnija uzmanīgi ievaicājās, žestikulējot pacilādama plaukstas.

„Mēs, kāpjot augšā, apspriedām Liesmiņa kunga izrādi. Jūs taču to redzējāt?" Hermione beigās ar aizdomām pajautāja.

„Redzējām, redzējām," Harijs apstiprināja un pamanīja, ka Džinnija viņam blakus tikko manāmi piesarkst. Labi, viņi nebija redzējuši visu izrādi no paša sākuma, bet tas visiem nebija jāzina.

„Nu re, tad ko jūs domājat par to izrādi?" Hermione ieprasījās.

Harijs sāka nojaust, ka šajā jautājumā slēpās kāds zemūdens akmens. „Ē, nu noslēgums bija skaists ar tām krītošajām zvaigznēm, vienīgi mums likās, ka tur parādījās Vīzliju vizuļu produkti. Diez Džordžs par to zina?"

„Pilnīgi piekrītu, Harij, un to es, nākot augšā uz šejieni, teicu Ronam, ka viņš taču izmantoja Džordža produktus. Tāpēc arī es netaisos šo Liesmiņa kungu vērtēt ar nezin kādu sajūsmu, kā te gandrīz vai no biksēm lec ārā Rons," Hermione beigas izteica jau skaļākā un uzkrītošākā balsī un, sakrustojusi rokas un kājas, paglūnēja uz Ronu.

„Hermione, bet vai tu nemaz nedzirdēji, ka Harijs teica, ka izrāde bija arī skaista? Neatkarīgi no tā, vai viņš lietoja Džordža ugunspūķus un manējās ugunspuķes - tu taču, Harij, redzēji; Džordžs padarījis tās drusku noturīgākas un paspilgtinājis - tagad tās tiešām iespaidīgi izskatās; tas viss tomēr bija acij baudāmi neatkarīgi no tā, cik daudz no tā visa tas Liesmiņš bija izdomājis pats," Rons iebilda, tagad pievērsies tikai un vienīgi Hermionei, tumši zilajās acīs dzirkstījot spītam.

„Ron, bet kā tu nesaproti, ka šitādi smukummākslinieki nodarbojas ar diletantismu. Viņi māk tikai paņemt citu cilvēku darbu, saliek kaut ko drusku kopā un beigās iekasē naudu tā īsti ne par ko," Hermione iebilda.

„Nu un, ka viņš izmanto citu burvju izgudrotus līdzekļus? Tā visa izrāde tomēr bija viņa paša salikums. Neviens viņam neteica, kad gaisā laist gaismas lodes, vai kurā brīdī jānāk pūķiem un ka zvaigznēm jālīst beigās. Manuprāt, cilvēki tieši to arī sauc par mākslu," Rons neatlaidīgi palika pie sava.

„Ron, es pat atzīstu, ka pilnībā saprotu tavu argumentu, tomēr varu tikai vēlreiz atkārtoties, ka es neciešu nolaidību un neizdarību. Turklāt viņš bija izvēlējies uguns maģiju, ar kuru vispār nav nekādas grūtības iztaisīt kaut ko smuku." Hermione demonstratīvi izvilka zizli un gaisā uzrakstīja Rona vārdu ar tiem pašiem žiberīgajiem uguns burtiem. „Jā, tad nu pasaules brīnums, un visi sajūsmā noelšas - paldies, paldies." Meitene ar zižļa mājienu izkūpināja burtus gaisā un pārspīlēti tēloti paklanījās, joprojām sēdēdama turpat krēslā.

Harijs sāka just, ka draugu kašķis bija tikai labi iesācies, bet šovakar tajā nudien viņam nebija itin nekāda vēlēšanās klausīties. Viņš ciešāk saspieda Džinnijas roku un zīmīgi pamāja ar galvu sviestalus kastes virzienā. Džinnija pasmaidījusi apstiprinoši palocīja galvu.

„Bet, Hermione, saproti, ka ne jau visam skaistajam ir jābūt arī sarežģītam. Lietas var būt skaistas arī vienkārši tāpat," Rons atkal atbildēja Hermionei, neļaudamies viņas stingrajai nostājai.

„Bet par visām vienkāršajām un skaistajām lietām taču cilvēki neprasa naudu. Manuprāt, tomēr, ja reiz burvis grib saukties par mākslinieku un ar to pelnīt naudu, viņam pie savas izrādes ir nopietni jāpiestrādā," meitene vēl iebilda, taču Harijs tālāko draugu strīdu vairs nedzirdēja, jo viņu un Džinniju tagad bija apņēmusi vispārīga koptelpas balsu čala. „Viņi nu gan atrod tematus, par ko strīdēties," Džinnija vēl klusi nosmējās.

Nonākuši pie sviestalus kastes, jaunieši sastapa Ričiju Kūtu, viņu kalambola komandas triecēju, kurš ar prieku piedāvāja viņiem divas sviestalus pudeles, ko Harijs un Džinnija pasmaidījuši pieņēma. Drīz vien viņi iesaistījās sajūsminātajās sarunās par Helovīna mielastu, un, tā vien šķita, ka vismaz Grifidoru koptelpā neapmierinātību ar vakara izrādi pauda vienīgi Hermione. Vēlāk sarunas pārgāja vienkāršās pļāpās un joku plēšanā, tāpēc, vēlu vakarā attapies savā gultā, Harijs saprata, ka šobrīd pavisam muļķīgi smaida pa visu seju.

Diena beigās bija izrādījusies brīnumjauka. Viņš bija izglābis Romildu, sakārtojis attiecības ar Džinniju un lieliski izbaudījis līdz šīm aboslūti vislieliskāko Helovīna vakaru savā mūžā. Nu kas gan vairs varētu noiet greizi? Vēl vienīgi vajadzēja līdz galam salabt ar Ronu, bet gan jau arī ar viņu viss sakārtosies, un, iedomājies vēlreiz par Džinnijas buču uz vēdera, Harijs ar vēderā lidojošiem tauriņiem lēnām ieslīga miegā.

Nākamais rīts atausa drūmi nomācies, smagām lietus lāsēm rībinot gar logiem, taču Harijs jutās neparasti spēkpilns un par spīti nospiedošajiem un tumšajiem rudens laika apstākļiem, puisim izlikās itin kā pasaule būtu atspīdējusi jaunā gaismā - tā likās tik spoža un krāsaina. Šodien bija svētdiena, tātad bija brīva diena, kad būs cik uziet vaļas izpļāpāties ar draugiem.

Paraudzījies uz Rona gultu, Harijs pamanīja, ka tā bija tukša, tātad draugs jau būs devies brokastīs viens pats. Nogājis lejā, koptelpā, arī tur puisis nevienu no septītgadniekiem nesastapa - acīmredzot viņš bija pamodies viens no pēdējiem.

„Harij, Harij, vai tā ir taisnība, ka tu pagājušajā gadā Helovīnos sagūstīji Paši-Zināt-Kā čūsku, bet tad tā tomēr pamanījās izbēgt?" iejautājās kāds drosmīgs puisēns, kolīdz bija ieraudzījis savu slaveno nama biedru - pēc Harija domām šāda uzvedība gan jau sāka robežoties ar nekaunību.

„Nē, tās nu gan tev būs sastāstītas muļķības," puisis atteica. Pareizi - atlika tikai nonākt lejā nedaudz smaidīgam, lai mazākie biedri to uzskatītu par uzaicinājumu jauniem pielūgsmes un jautājumu plūdiem. Klausīties šādas blēņas gan Harijam itin nemaz nenāca prātā, tāpēc viņš veikli izlīda no koptelpas un vieglā riksītī noskrēja līdz Lielajai zālei, kur bija jau sapulcējusies liela daļa Cūkkārpas.

Viņš, nonācis pie Grifidoru galda, apsēdās blakus Džinnijai, kurai otrā pusē sēdēja Rons, bet viņam pretī no sava šķīvja maziem kumosiņiem omleti ēda Hermione. Harijs, pasveicinājis draugus, paņēma tuvāko sviesta smalkmaizīti, ielēja sev glāzē ķirbju sulu un ar veselīgu apetīti iesāka notiesāt savas brokastis.

„Laukā nu gan ir drausmīgs laiks," Džinnija ierunājās, „šķiet, ka šodien no kalambola treniņa nebūs nekāda jēga."

„Man gan nebūtu nekas pretī šodienu pavadīt sausās iekštelpās kopā ar tevi," Harijs noteica, beigas klusi nočukstējis, un tikmēr uzlika roku viņai uz muguras un piebikstīja ar degunu pie kakla. Džinnija muļķīgi pasmaidīja, bet Rons blakus novaikstījās.

„Bet tiešām - kas mums šodien ir plānos?" Hermione ieinteresēti ievaicājās. „Ron, varbūt tev ir kādas domas, ko šodien labu sadarīt?"

„Savādi, ka tu man to tagad vaicā. Vai tad vakar visu vakaru tu to vien tikai necienties pierādīt, ka manas domas tev nav ne knutas vērtas?" Rons, sakniebis lūpas, visai indīgi atrūca Hermionei.

Hermione savukārt pavisam mierīgi pacēla acis no brokastu šķīvja, palūkojās mirkli uz Ronu un atbildēja: „Ron, tas, ka es visu Helovīnu svētku vakaru labprāt pavadīju, iesaistoties diskusijās ar tevi, nozīmē tikai un vienīgi to, ka es tavā viedoklī vēlos ieklausīties, es tavas domas uzskatu par vērtīgām un interesantām un turu augstā cieņā, kaut arī mūsu viedokļi mēdz būt atšķirīgi. Vienkāršāk sakot, ja mums neveidotos inteliģentas un saistošas sarunas, mēs taču būtu sen jau viens otram apnikuši."

Rons tādu atbildi acīmredzot nepavisam nebija gaidījis, jo vienkārši turpināja sēdēt pavērtu muti un uz to pusceļā palikušu šķiņķa sviestmaizi. Visbeidzot viņš kaut kur savā rīklē atrada balsi. „Tad tev šķiet, ka es esmu inteliģents?"

„Apžēliņ, Ron," Hermione pasmīnēdama nogrozīja acis pret griestiem, „ja es tevi patiešām uzskatītu par tādu muļķi, tu tiešām domā, ka man būtu kaut mazākā interese ar tevi draudzēties?"

„Hermione, nu tu jau zini, ka blakus tev kurš katrs jūtas kā neveikls pirmziemnieks," Rons smīnēdams atbildēja, kad viņa garastāvoklis bija ievērojami uzlabojies - ja jau pat Hermione uzskatīja, ka viņš ir interesants un gudrs. Tomēr Harijam sāka kļūt neērti, klausoties viņu sarunā; šķita, ka to viņiem drīzāk vajadzētu izrunāt divatā.

Kamēr Hermione un Rons turpināja apmainīties savstarpējiem glaimiem, puisim pieliecās tuvāk Džinnija un iečukstēja ausī: „Klau, varbūt tev Ronam arī vajadzētu ieteikt Firencī klasi? Izskatās, ka viņiem arī derētu pavadīt kādu brīdi divvientulībā."

Harijs par atbildi klusi iesmējās, taču acumirkli vēlāk viņam nezin kāda iemesla dēļ pār muguru pārskrēja aukstas skudriņas. Likās, it kā zemapziņa būtu aptvērusi, ka kaut kas nav pareizi, kaut kas nav lāgā. Brīdi vēlāk puisis saprata, kas tieši viņā bija izraisījis tik nepatīkamu sajūtu - pēkšņi Lielajā zālē, plivinādamas spārnus, bija ielaidušās pūces, turklāt krietns bars. Saprotams, tas pats par sevi nebija nekas neparasts, ka audzēkņi no rīta saņem pastu, taču šodien bija svētdiena, kas nozīmēja, ka Dienas Pareģis netika piegādāts, un Helovīna svētki bija vakar, kad gādīgie vecāki steidza atsūtīt savām dārgajām atvasēm saldumu tūtiņas.

Drīz kāda pelēkbrūna pūce nometās Hermiones priekšā, ar vienu kāju piezemēdamās uz šķīvja malas, kādēļ brokastu šķīvis slīpi saslējās gaisā, bet pārpalikušās omletes sula notecēja uz galda. Hermione pārtrūka pusvārdā, jau gribēdama Ronam piekrist, ka varbūt šodien viņi varētu mācībām veltīt tikai pusi dienas, un tā vietā iztrūkusies pievērsās pūcei. Ziņnese piekārtoja kājas, nokāpdama no šķīvja, tad pastiepa uz priekšu kāju, pie kuras bija piesiets sarullēts sainītis un mazs, melns maisiņš. Hermione parakājas kabatās un no dziļa stūra izlobīja dažas knutas, kuras ievietoja pūces maisiņā, un pūce, astājusi laikrakstu, apmierināti ieūjinājās un pacēlās spārnos.

„Dienas Pareģa pūce; svētdienā," Hermione noteica, nespēdama noticēt. Viņa steigšus atrullēja avīzi un tajā uz pirmās lapas kliedzošs virsraksts vēstīja: „NĀVĒŽU UZBRUKUMS VISU SVĒTO VAKARĀ!" Bet zem tā apakšā rēgojās šausminoša, kustīga Tumšā zīme.

„Tas ir Rīta Pareģa speciālizlaidums," Hermione tikai vārgi izdvesa, ar acīm aprīdama rakstu. Izlasījusi zibenīgā ātrumā, viņa to steigšus padeva Ronam. Rons avīzi izplāja Džinnijas priekšā tā, ka arī Harijs, pieliecies tuvāk meitenei, viegli varēja salasīt rakstu.

Visu svēto dienas jeb Helovīnu vakarā pēc plkst 21:00 ir noticis šausminošs nāvēžu uzbrukums Svētūdraines ciemata burvju kopienas Digoriju mājām. Uzbrukuma laikā cienījamais Eimoss Digorija kungs, Maģisko būtņu regulēšanas un kontroles nodaļas ierēdnis, tika saņemts par ķīlnieku nāvēžu grupējumam, kuru šobrīd vada Tumsas pavēlnieka visuzticamākais biedrs - Rodolfus Svešovskis.

Pēc Digorija kunga sniegtās liecības, Svešovskis pēc vakariņu laika esot ielauzies viņa mājās un pieprasījis sniegt ziņas par precīzu Mollijas Vīzlijas atrašanās vietu un ministrijas veiktajiem pasākumiem, lai nodrošinātu viņai nepārtrauktu aizsardzību. (Red. piez. - Digorija kunga kaimiņiene Mollija Vīzlija Cūkkārpas kaujas laikā nogalināja Svešovska sievu Bellatrisi Svešovsku, tāpēc Paši-Zināt-Kā uzticamais nāvēdis kopš tā brīža ir zvērējis viņai atriebties.)

Tā kā Digorija kungs izrādīja ārkārtīgu drosmi, atsakoties sadarboties ar nāvēžu grupu, viņam nācās pārciest neskaitāmas spīdzināšanas epizodes vairāku stundu garumā teju līdz pat pusnaktij, kad nāvēži, baidoties par sensoro uztveršanas burvestību tuvo klātesamību, kas uzstādītas zināmā rādiusā ap Vīzlijas kundzes mājvietas Midzeņu perimetru, nolēma pamest Digoriju mājas, vispirms vēl atstājot vēstījumu Mollijai Vīzlijas kundzei.

Svešovskis tika pavēlējis Digorija kungam nodot Vīzlijas kundzei ziņu, ka viņš turpinās apmeklēt viņas kaimiņus vienu pa vienam, ja viņa turpinās slēpties savos Midzeņos. Nāvēdis aicina Vīzlijas kundzi uz atklātu divcīņu, citādi - citējot Svešovska teikto - „Nākamajam kaimiņam tas nebeigsies tik veiksmīgi, kā es šoreiz izrīkošos ar Digoriju." Tad, pirms došanās prom, nāvēžu vadonis raidīja spēcīgu dragājošo lāstu pret Digorija kunga muguru un pagalmā iededzināja šausminošo Tumšo zīmi.

Nākamajās lapās bija nodrukāta intervija ar pagājušajā naktī dežūrējošajiem auroriem, kas Svētūdraines apkārtnē izvietoto drošības sistēmu dēļ bija ap pusnakti pamanījuši neparastu aktivitāti un bija tūlīt steigušies glābšanas darbos. Lappusi tālāk bija izvietots uzsaukums Svētūdraines tuvākās apkārtnes ģimenēm sazināties ar auroriem un pēc iespējas ātrāk vienoties par piespiedu evakuācijas plāniem. Tad bija atvērums ar garu un plašu aprakstu par Svešovska pastrādātajiem šausmu darbiem, bet beidzamajā lapā bija izsmeļoša intervija par Digorija kunga veselības stāvokli, kas rezumēja, ka, spriežot pēc šā brīža apstākļiem, Digorija kunga muguras nervi ir neatgriezeniski pārrauti, kas nozīmēja, ka visticamāk Digorija kungam atlikušo dzīvi nāksies pavadīt ar paralizētām kājām.

Harijs trīcēdams ievilka saraustītu elpu un paraudzījās visapkārt Lielajai zālei. Pēkšņi šķita, it kā šā rīta priecīgā gaisma būtu izdzisusi, kā dēļ pasaule bija pārvērtusies par pāris toņiem pelēkāka un tumšāka, bet lietus lāses kapāja logus un zemi ar neparasti lielu nežēlību.

Harijs, izlasījis negaidītās un šausminošās ziņas, nudien jutās, gluži vai būtu apliets ar ledusaukstu ūdeni, un par brokastīm vairs vispār nespēja domāt.

Svešovskis bija paņēmis ciet Digoriju, turklāt Visu svēto vakarā. Protams, viņam vajadzēja pasaulei parādīt, ka šeit vēl mīt gana daudz mežonīgu briesmoņu, ka īstenībā neviens vēl nevar justies līdz galam un pilnīgā drošībā. Vēl bija pietiekami daudz briesmu, kas bija gatavas uzglūnēt vai aiz katra stūra.

Harijs uzlūkoja Ronu un Džinniju, kuri bija apmainījušies ar satrauktiem skatieniem, kas varēja nozīmēt tikai vienu - Diez, ko tagad domā darīt viņu mamma? Taču ne jau stāties pretī Svešovskim burvju divkaujā; tā būtu vistīrākā pašnāvība.

Satraucošām domām traucoties caur prātu, Harijs ar acs kaktiņu pamanīja kustību, kas bija nozibējusi skolotāju galda virzienā. Tur kājās bija piecēlusies Maksūra un tagad visai steidzīgi devās pie Kraukļanagu galda. Tur viņa uzmeklēja Lunu un aizveda sev līdzi, ārā no Lielās zāles. Visticamāk viņa rīkojās saskaņā ar auroru aicinājumu evakuēt Midzeņu kaimiņus. Diez, vai Lunu vēl drīzumā izdosies satikt? Harijs nodomāja. Viņa vismaz atšķirībā no lielākās daļas Cūkkārpas audzēkņu neblenza uz viņu kā kādu supervaroni vai nespļāva sejā indīgus komentārus, kā tad viņš taisoties saukt savus sekotājus.

Atlikusī diena draugiem vedās drūma, sarunas drīz pārtrūka, tikko iesākušās. Arī pārējo pili, šķiet, nomāca kāds neredzams smagums. Ja starp audzēkņiem, īpaši jaunākajām klasēm, vēl šur tur varēja manīt kādu priecīgu seju, tad profesori rādījās gauži saīguši un noskumuši. Pat profesore Asnīte pirmdienas herboloģijas nodarbībā izskatījās drūma, kaut arī ierasti viņa silti ikkatram uzsmaidīja, neskopodamās arīdzan ar laipniem mīļvārdiņiem.

Līdzīgi otrdien arī Zibiņš likās esam neierasti kluss un atturīgs, kaut arī viņam starpbrīžu laikā labpatika sarunāties ar saviem audzēkņiem.

Vienīgā laimes šķipsniņa Harijam par prieku bija tā, ka, izrādījās, ka Luna bija tikai izsaukta, lai palīdzētu evakuēt viņas un viņas tēva mantas ar visu Varkšķa iespiestuvi, ko Ksenofīlijs itin nemaz nebija gatavs atstāt.

Tad nu starpbrīdī pirms šīs nodarbības, Zibiņš paklusām apspriedās ar Lunu, par pārējiem audzēkņiem daudz nelikdamies zinis. Drīz vien visi bija sapulcējušies, zvans, kas vēstīja par nodarbības sākumu, bija izskanējis, un Zibiņš sadrūmis ieņēma savu iemīļoto vietu uz grāmatu kaudzes.

„Tad nu tā - ar vienkāršāko, ar burvestību noturīgumu, mēs tā kā būtu tikuši galā, tad šodien mums vajadzētu ķerties klāt burvestību pastiprināšanai. Es ceru, ka visi saprot, ar ko burvestības noturīgums atšķiras no pastiprinājuma?" Zibiņš ievaicājās, paraudzījies apkārt klasei. Praktiski visi vairāk vai mazāk māja ar galvu.

Profesors noskremšļojās un turpināja runāt: „Tātad noturīgumu mēs panācām ar Ritu vārdiem, piesaistot maģiju uzturošo enerģiju pie apburtā objekta, kas tādējādi spēj paildzināt burvestības iedarbību, bieži vien pat desmit vai simtkārt pārsniedzot nenostiprinātas burvestības iedarbības ilgumu. Tas nebija pārāk sarežģīti, pareizi?" Klasi pāršalca piekrītoša murdoņa.

„Tad nu, lūk, lai burvestību pastiprinātu, tas ir, lai tās iedarbība būtu nevis ilgāka, bet izteiktāka, spēcīgāka, mums ir jāvar vajadzīgo maģijas enerģiju piesaistīt uz attiecīgo brīdi. Un te nu parādās divi praktiski bieži pielietoti veidi, kā to var izdarīt. Varbūt kāds man tos abus var nosaukt?" pasniedzējs ievaicājās. Ieraudzījis tūlīt uzšaujamies gaisā Hermiones roku, Zibiņš atplauka nelielā smaidā.

„Lūdzu, Grendžeras jaunkundze," profesors mudināja viņu nosaukt savas versijas.

„To var izdarīt ar tiem pašiem Ritu vārdiem, jo vārdi spēj kā paildzināt, tā arī sakopot paša burvja spēku," Hermione tūlīt nobēra.

„Pareizi, punkts Grifidoram," Zibiņš apbalvoja meiteni. Hermione pavēra muti, lai vēl ko piebilstu, bet Zibiņš jau bija paspējis dot vārdu Terijam.

„Vēl bez Hermiones minētajiem Ritu vārdiem var izmantot maģiju saistošus priekšmetus, kas spēj darboties kā maģiskās enerģijas uzkrājēji," kraukļanags savā zinošajā balsī noteica.

„Malacis, Būta kungs, punkts Kraukļanagam," Zibiņš apbalvoja arī sava nama skolnieku. „Šeit es gribu tagad vērst jūsu uzmanību uz to, kāpēc mēs par maģiju saistošajiem priekšmetiem nerunājām saistībā ar burvestību nostiprināšanu. Redziet, iegūt šadu priekšmetu, kas spēj pilnībā saistīties ar kādu burvestību un to ilgstpējīgi uzturēt ir visai sarežģīti, ķēpīgi vai dārgi, tāpēc daudz vienkāršāk ir izmantot Ritu vārdus, kas lielākoties arī izdodas pietiekami noturīgi.

Savukārt burvestību pastiprināšanas gadījumā pastiprinājums tiek veidots uz salīdzinoši neilgu brīdi, tādējādi Ritu vārdus nākas meklēt visai spēcīgus un iedarbīgus, pie tam, lai ar kāda cita priekšmeta, objekta vai dzīvas būtnes palīdzību pastiprinātu burvestības maģisko enerģiju, bieži vien ir jāpieliek daudz mazāk pūļu.

Tas ir, minot vulgarizētu piemēru, lai burvestību pastiprinātu, jūs uz mirkli varat aizņemties enerģiju no drauga, bet, lai burvestību nostiprinātu nedēļu ilgai iedarbībai, diez vai jums to pašu draugu izdosies pierunāt nekustīgi nosēdēt vienā vietā," Zibiņš, viltīgi pasmīnējis, nobeidza savu ievadu par burvestību pastiprināšanas metodēm.

Harijs blakus sev pamanīja strauju kustību, un gaisā atkal bija uzšāvusies Hermiones roka. „Profesor, bet kādus maģiskus priekšmetus parasti izmanto burvestību pastprināšanā un vai tie tiešām ir iedarbīgi? Cik esmu lasījusi, tad iedarbīgākā metode tomēr ir pareizi formulēti Ritu vārdi apvienojumā ar vēl kādas maģiskas būtnes vai burvja mirklīgu aizdotu enerģiju," Hermione gribēja zināt, un Harijs nojauta, ka draudzene ar milzīgu nepacietību gaida profesora atbildi, jo tieši ar šo viņi pēdējā nedēļā bija nodarbojušies - likuši kopā savus maģijas spēkus un izmēģinājuši efektīvākos grāmatās minētos Ritu vārdus, taču nebija panākuši nekādu noderīgu iznākumu.

„Galvenos vilcienos tam es varētu arī piekrist. Protams, izsenis ir zināmi dažādi mītiski priekšmeti ar neparastām burvju spējām. Pieļauju, ka, izmantojot šādus priekšmetus, būtu iespējams radīt patiešām brīnumainas maģiskas izpausmes. Piemēram, pastiprināšanas gadījumā es kā tipisku paraugu varētu minēt leģendāro Plūškoka zizli, kura izgatavošanas procesā noteikti ticis nostiprināts tā maģijas daudzkārtīgi pastiprinošais efekts, līdz ar to tas jau buršanas brīdī veic ievērojamu burvestību pastiprināšanu. Tāpat bieži tiek lietotas izejvielas no maģiskiem dzīviem organismiem. Taču, ja jums nepavisam nav izdevies nomedīt kādu īpaši maģisku būtni vai uziet neparasti enerģētiskus augus, protams, vēl vienmēr var pats mēģināt uzjaukt kādu maģiskāku substanci, bet parasti tieši, lai uz īsu brīdi pastiprinātu burvestību, man daudz ērtāka šķiet metode, kur maģija tiek aizlienēta no viena vai vairākiem draugiem, tas ir, maģiskām būtnēm. Katrā ziņā paldies par jautājumu, Grendžeras jaunkundze," Zibiņš vēlīgi paraudzījās uz meiteni un tad turpināja klāstīt šodienas un tālākos plānus pastiprinošo Ritu vārdu apgūšanā. Tomēr Harijam šķita, ka draudzene profesorā vairs klausījās tikai pa pusei, nočukstējusi pie sevis: „Protams, mikstūras," un domās kaldama jaunus plānus viņu pašu sev izraudzītajam uzdevumam.

Izmēģinājušies pastiprinātu Spīžo versiju, skolēni pamazām devās ārā no klases, un Hermione jau atkal ierastajā sprinta cienīgajā ātrumā bija satraukti aizsteigusies uz bibliotēku.

„Hermione, varbūt tu kaut vienreiz mūžā varētu paskaidrot, ko tu esi izdomājusi?" Rons, viegli, aizelsies izdvesa, kad meitene beidzot bija apstājusies pie bibliotēkas milzīgajiem plauktiem un tagad kaut ko cītīgi meklēja.

„Paga, paga, vienu mirklīti. Tūlīt tev visu izstāstīšu," Hermione attrauca, nepievērsdama draugam nekādu uzmanību, un drīz izņēma kādu cietos vākos iesietu grāmatu. Viņa piesteidzās pie galda, nometa uz tā grāmatu, apsēdās uz krēsla un atšķīra to vaļā.

„Harij, varbūt tev ir kāda nojausma, ko viņa tagad dara?" Rons paliecās nedaudz tuvāk Harijam un pavaicāja. Harijs tikai, saraucis apakšējo lūpu, papurināja galvu.

Kamēr Hermione kādu brīdi šķirstīja grāmatu, jaunekļi attāli dzirdēja sūkstāmies Pinsa madāmu: „Atkal jūs te esat atvilkušies taisīt troksni? Šeit ir bibliotēka, Dieva dēļ, nevis kāds sprāgstošo ēzeļu klubiņš! Vai nu ievērojiet klusumu, vai taisāties, ka tiekat!" Harijs pacirta sānis galvu - bibliotēkā nupat bija ienākuši viņa kraukļanagu klasesbiedri, pirms tam sparīgi par kaut ko sarunājušies. Pinsa madāma nudien spēja uzklupt kuram katram par sīkāko pārkāpumu, bet laimīgā kārtā viņu draugu bariņam šogad šo nikno fūriju nebija izdevies nokaitināt.

„Tad nu tā," Hermione visbeidzot ierunājās, kad bija atradusi meklēto lapaspusi, un Harijs acumirklī pievērsās draudzenei. Viņš tur tikai ieraudzīja bildīti ar burbuļojošu katlu, gluži kā iesācēju mācību grāmatā par mikstūrām. „Zibiņa teiktais mani beidzot veda uz domām, kā mums patiešām varētu izdoties atrast Kraukļanagas diadēmu. Un to mēs varam izdarīt, pastiprinot meklēšanas burvestību gan paši ar savu spēku, gan ar Ritu vārdiem, gan ar maģijas esenci."

„Maģijas esenci? Tas ir tā, kā mēs pēdējos mēnešos čalkājamies Gliemjraga nodarbībās? Tu gribi taisīt maģijas enerģijas esenci?" Rons pa pusei neticīgi novilka.

„Precīzi, Ron. Jo ar mūsu pašu spēku un nemākulīgiem Ritu vārdiem mums ar Hariju nekas prātīgs nesanāca. Ja mēs pie Zibiņa apgūtu pastiprināšanas vārdu pamatus, piedevām vēl sagatavotu burvestību pastiprinošu mikstūru, tas varētu nostrādāt," Hermione manāmi priecīga paziņoja savu grandiozo domu. „Un, šajā mikstūru grāmatā ir doti padomi, kā uzbrūvēt šādu mums vajadzīgo esenci."

Hermiones atklājums Harijā atkal iededza prieku, turklāt arī Rona īgnums gāja mazumā. Acīmredzot cerība, ka viņiem tomēr varētu būt iespēja iznīcināt ļaunumu pašā saknē, visiem deva cerību un spēku.

Taču ar diženo domu un mikstūru grāmatu vēl nekas nebija atrisināts. Ne velti šāda esence netika prasīta pat ne septītajā Cūkkārpas mācību gadā - ja nebija pieejami izteikti maģiski priekšmeti, tās pagatavošana bija ļoti ķēpīga, kur jauniešiem pašiem nācās radīt ar savu maģijas enerģiju uzturošus priekšmetus, ko pēcāk varēja iestrādāt esencē. Šāda nejauka nodarbošanās prasīja ļoti daudz enerģijas un pacietības, lai tās gala iedarbojošais efekts izrādītos pietiekami spēcīgs.

Nedēļa drīz bija cauri, tomēr brūvējums, kas atkal tapa otrā stāva Vaidu Vairas tualetē, vēl nebija pat līdz pusei gatavs. Tas tik vien kā noraustīja zizli, pirms viņi bija paspējuši kopīgi noskaitīt meklējamos ritu vārdus, un mazā mikstūras izmēģinājuma flakoniņa spēki jau bija pilnībā izsmelti.

Nedēļas nogalē viņu sapīkušo garastāvokli nedaudz uzjautrināja Gliemrags, kurš bija uzlūdzis ciemos slaveno rokgrupu Ķēmu māsas, kas atvadoties uzstrinkšķināja slavenākajiem un izcilākajiem Cūkkārpas audzēkņiem arī pāris ņiprākas melodijas. Turklāt Harija, Rona un Džinnijas prātus sāka satraukt vēl kāds apstāklis - nākamajā sestdienā bija paredzēts viņu pirmais kalambola mačs pret Kraukļanagu, pret ko, saprotams, vajadzēja attiekties ar vieslielāko nopietnību. Komanda viņiem bija laba, galvenais bija kaut ko muļķīgi nenopūdelēt vai nesajaukt, tāpēc Džinnija viņiem centās izkārtot treniņus ik brīvākajā brīdī, kas nozīmēja, ka Hermionei itin bieži ar maģiskās esences brūvēšanu nācās nodarboties vienai pašai. Harijs nojauta, ka draudzene par to nemaz nejūtas īpaši priecīga, tomēr viņa ne mirkli par to nekurnēja.

Nākamā sestdiena pienāca neticami ātri, it kā kāds dienas būtu saīsinājis par vairākām stundām. Draugi Lielajā zālē klusēdami ēda brokastis, tai skaitā arī Rons gausiem kumosiem košļāja ceptu brokastu desiņu, turpretī Džinnija nekautrēdamās stūķēja iekšā ievārījuma maizītes, piedzerdama klāt ķirbju sulu.

Arī Harijā bija iezīdies satraukums. Lai gan viņi bija cītīgi trenējušies jau kopš septembra, tomēr puisis nebija piedalījies nevienā nopietnā kalambola spēlē vairāk nekā gadu. Visi zināja, ka viņš ir izcils meklētājs, bet ja nu izlaistā gada dēļ viņa prasmes būs ierūsējušas un Džodija Millere, Kraukļanaga komandas kapteine un meklētāja, pamanīsies nocelt zibsni viņam no deguna priekšas?

Paēduši brokastis, kā Grifidoru, tā Kraukļanagu komandas dalībnieki devās atpakaļ uz saviem torņiem pēc sava kalambola aprīkojuma, ar kuru kopā izgāja ārā no pils uz kalambola laukuma ģērbtuvēm.

Diena bija lielākoties nomākusies, šur tur izspīdot cauri pa kādam saules staram, un kokus šūpoja neliels, bet jūtams vējiņš. Ejot zem kājām kraukšķēja novembra salnas apsaldētā zāle, un gaiss jautās rudenīgi dzestrs, tomēr vēsums Hariju patīkami atveldzēja.

Ģērbtuvē arī pārējie biedri bija klusāki nekā parasti, kaut arī Ričijs treniņos visai bieži izmeta pa kādai asprātībai, par kuru Kintija mēdza pārspīlēti uzjautrināti iespurgties. Turpretī šobrīd šeit valdīja satraucoša gaisotne.

„Tātad, mūsu pirmā spēle šogad ir pienākusi," Džinnija ne pārāk veikli centās iesākt savu kapteines uzrunu. „Mēs esam cītīgi trenējušies - tumsā, aukstumā un salā, tomēr arī Kraukļanagu komanda nav sēdējusi ar deguniem grāmatās, bet būs gatavi parādīt savu spēku. Tad mūsu galvenais uzdevums ir parādīt, ka mēs esam kaut nedaudz labāki, pareizi?"

No komandas biedriem atskanēja piekrītoša murmināšana.

„Pareizi! Visi esam savās vietās: es, Endrjū un Kintija tiksim galā ar sviedeni, Rons nosargās stīpas, Ričijs un Brūss savaldīs āmurgalvas, bet Harijs paturēs acīs zibsni. Tad aiziet, uz priekšu! Par Grifidoru!" Džinnija beigās aizrautīgi izsauca, pacēlusi pa pusei gaisā dūri, un biedri viņai piebalsoja ar uzmundrinājuma saucieniem.

Arī Harijs, izsaucis: Par Grifidoru!, sajutās kripucīti drošāk. Izgājuši laukumā, viņi nostājās dažus soļus no Alīsijas, kura kā jau lidošanas skolotāja šodien tiesāja spēli, bet iepretī viņiem nāca arī Kraukļanagi Džodijas Milleres vadībā. Blondās meitenes acīs zibsnīja apņēmība un neatlaidība, solīdama grifidoriem sīvu cīņu.

Tikmēr pāri laukumam vēlās, skaļa un skaidra, maģiski pastiprināta Dīna Tomasa balss, kura uzrunāja visus skatītājus: „Laba diena kalambolam. Es un ceru, ka arī jūs, visi skatītāji, šodien sagaidām nopietnu cīņu starp Grifidora un Kraukļanaga kalambola komandām, kur abas komandas izceļas ar vienlīdz labiem spēlētājiem un slotu ekipējumu. Jā, jā, Harij, šodien tev nāksies ar Džodiju nopietni pacīnīties; viņa ir ne tikai glīta un gudra, bet arī pagājušajā sezonā, cik nu mums tur no tās sezonas iznāca, viņa pierādīja sevi kā lielisku meklētāju."

„Tomasa kungs, varbūt tomēr vairāk runāsiet par pašu spēli?" ierunājās kāda aizrādoša vīrieša balss Maksūras cienīgā tonī. Harijs atpazina, ka tas bija viņu pārvērtību profesors Kliks, kurš nudien arī nodarbību laikā stingrības ziņā neatpalika no Maksūras. Viņa patiesi bija atradusi sev cienīgu aizstājēju.

Dīns nokrekšķinājās un turpināja komentēt laukumā notiekošo: „Tātad pievēršos spēlei, profesor Klik. Tagad komandas kapteines Džodija Millere un Džinnija Vīzlija ir paspiedušas rokas, un, jā, SPĒLE VAR SĀKTIES!" Dīns nobeidzot iebļāva mikrofonā, kolīdz bija izskanējusi Alīsijas svilpe.

„Un sviedeni izmetienā notver Karls Rodžers, sviedene ir pie kraukļanagiem. Piespēle Lizai Tērpinai, viņa veikli aplido Kintiju Noltoni, sargi jau ieņēmuši vietas pie stīpām - Ronam Vīzlijam tūlīt būs pirmais pārbaudījums. Tērpina gatavojas metienam. Uijj," novaidējās Dīns kopā ar daudzgalvaino skatītāju pūli, kad Ričijam bija izdevies veiksmīgi aiztriekt āmurgalvu pret Lizas Tērpinas slotas asti, kas strauji sagrieza viņu uz riņķi, sviedenei pusmetienā izslīdot.

„Sviedeni kritienā notver Džinnija Vīzlija, bumba pie grifidoriem; Vīzlija metas lidojumā uz laukuma pretējo pusi, izvairās no āmurgalvas, piespēle Endrjū Maklagoram; Grifidoru dzinējs tūlīt būs nokļuvis gana tuvu metienam; NĒ! Maklagoru bloķē Būts, un sviedeni pārtver Tērpina. Kraukļanags atkal dodas uzbrukumā," Dīns steigšus turpināja komentēt.

Harijs tikmēr lidinājās augstu virs laukuma un uzmanīgi nopētīja apkārtni. Hermione sēdēja Grifidoru tribīnēs kopā ar Nevilu, arī Hagrids bija atnācis skatīties spēli; bet zibsnis šobrīd nekur nebija manāms. Arī Džodija lidinājās apkārt, gan nedaudz zemāk, un cītīgi nopētīja visu laukumu, tomēr pakaļ vēl nekam nedzinās. Un vēl jau arī bija laiks, jo spēle tikko tikai bija iesākusies.

„... Būts dodas uzbrukumā, met, un Vīzlijs NOĶER SVIEDENI! Kraukļanags paliek bez desmit punktiem; aiziet Kintij; Grifidors izkārtojas uzbrukumā, grifidoru triecējs Voterss veiksmīgi raida āmurgalvu, atbrīvojas ceļš Maklagoram līdz Kraukļanagu vārtiem, protams, viņam piespēle, Endrjū Maklagors met, bet par sprīža tiesu no vārtu cilpas. Arī Grifidoram punkti šoreiz aiziet gar degunu. Sviedene pie Tērpinas, piespēle Rodžeram, veikls lidojums apkārt triecējiem, Rodžers met, UN VĀRTI! Sviedene aizlido Vīzlijam gar pašiem pirkstu galiem; Kraukļanags gūst pirmos desmit punktus!" Dīns sajūsmā komentēja, bet kraukļanagu tribīnes bija uzsprāgušas urravās.

Harijs jau varēja iedomāties, kā šobrīd jūtas Rons - seja viņam bija piesārtusi. Galvenais tikai, lai draugs pavisam nepadodas; ja viņš saņēmās, viņš varēja būt tīri labs sargs. Vajadzēja tikai saņemties...

„Tā - sviedene Maklagoram, piespēle Vīzlijai; viņa izvairās no pretinieku bloka, izlido pa apakšu aiz kārtīm; apmet gaisā kūleni un met - VĀRTI! Grifidors atspēlējas!" Dīns saviļņoti iebļāvās. „Redzējāt? Tas tik bija gājiens!"

Harijs pēdējā mirklī bija pagriezies pret kraukļanagu laukuma pusi un vēl paspēja ieraudzīt Džinnijas meistarstiķi. Ar jauno Komētu viņa tiešām lidoja lieliski. Un jā - tablo, kas skaitīja punktus zem komentētāju ložas, tagad vēstīja rezultātu 10:10. Pirmajā pusstundā spēle nudien bija izvērsusies visai līdzvērtīga, turklāt arī Alīsijai vēl nav bijis jātiesā neviens pārkāpums.

Tā tas turpinājās arī vēl nākamo pusstundu, šur tur kaut kam nomirdzot caur mākoņiem izspīdējušajos saules staros, bet ne reizes tas nebija izrādījies zibsnis. Tad tas bija kāds atspīdums brillēs, tad - pret slotas metāla apkalumu, tad - no rokaspulksteņa. Varēja manīt, ka arī Džodija kļuva nemierīga - nu jau bija pagājis diezgan laika kopš spēles sākuma, zibsnim bija drīz kaut kur jāparādās.

„Tērpina gūst vārtus; Kraukļanags šobrīd vadībā ar 40 pret 30. Spēle nudien ir ļoti līdzvērtīga un aizraujoša. Šķiet, ka šodien rezultātu spēs izšķirt vienīgi meklētāju pozīcija," Dīns stāstīja, „sviedene pie Vīzlijas, piespēle Noltonei..." Un spēle atkal turpinājās, drīz vien Grifidoram panākot neizšķirtu.

Kad Kraukļanags atkal guva vārtus, Harijs ievēroja, ka urravām pa vidu atskan arī kārtīgs ērgļa ķērciens, kas nāca no slavenās Lunas cepures, kura šodien bija zilā krāsā un rotājās ar milzīgu, melnu, spārnus vicinošu ērgli.

Saule turpināja celties arvien augstāk līdz pat zenītam; mākoņi bija sākuši paklīst, pa brīžam paverot kādu spraudziņu žilbinošajiem saules stariem. Spēle tikmēr turpinājās.

Spēles jau ierasti ilga dažas līdz vairākas stundas, tā kā vēl jau kādu brīdi viņi te dabūs pasvīst. Kalambola mači nebija no tiem, kas beigtos piecu minūšu laikā. Tas ir, ja neskaita otro spēli viņa pirmā gada laikā, bet, kā teiktu Džinnija, tā viena reize neskaitās... Harijs, iedomājies par draudzeni, pie sevis tikko manāmi pasmaidīja, bet tad viņam pārskrēja salti drebuļi, kolīdz apziņā bija ielauzies Dīna teiktais.

„Kraukļanaga meklētāja Džodija Millere pēkšņi metas straujā lidojumā. Vai tiešām būtu uzradies zibsnis? Grifidoru meklētājs Harijs Poters gan pagaidām vēl neliekas ko manām, varbūt kraukļanagu māņu gājiens? Sviedene Būtam, Būts veiksmīgi izvairās no āmurgalvas, bet uzskrien virsū Noltonei, kas paspēj noreaģēt un atņemt sviedeni; piespēle Maklagoram."

Tikmēr Harijs bija paspējis atjēgties un, aši pavērsies pret virzienu, uz kuru šāvās Džodija, viņš nudien pamanīja, ka zibsnis šobrīd karājas gaisā turpat blakus tablo pārliekamajām kartona plāksnēm, kas būtībā atradās pusceļā no abiem meklētājiem.

Harijs vairs par Dīna teikto nelikās zinis. Viņā atkal ielija pazīstamais un sen piemirstais satraukums, kad prātā bija tikai viena doma - kā tikt pie zibšņa pirmajam. Puisis pieliecās tuvāk slotai, uzņemdams ātrumu un triekdamies uz priekšu no visa spēka. Džodija gan bija kādu gabaliņu zibsnim tuvāk, kamēr tas šaudījās no viena 80 pie otra, tomēr Harijs zināja, ka viss vēl nebija zaudēts. Zibsnis nekad nemēdza ilgi uzkavēties vienā vietā, un tiešām, kad Džodija bija vien vēl dažu metru attālumā, zibsnis pēkšņi izdomāja mesties lejup. Džodija ar roku notvarstījās, saķerdama vien tukšu gaisu, bet Harijs jau bija paspējis mainīt lidojuma kursu un tagad bija tikpat tuvu zeltītajai lodītei kā Džodija, bet arī kraukļanadze bija attapusies un metās lejā teju brīvā kritienā.

Zibsnis aizlidoja gar pašiem zāles stiebru galiņiem, kas nu jau saulē bija nokausējuši savas sarmas cepurītes. Abi meklētāji tikko neietriecās zemē, abi, savādi gāzelējoties un kūleņojot, plecu pie pleca šāvās uz priekšu viens otram blakus.

Tikmēr Džinnija bija iemetusi devītos vārtus, taču urravas izskanēja visai vārgas, visu skatieniem acīmredzot neatlaižoties no elpu aizraujošās meklētāju cīņas.

Zibsnis bija gar zāli līču loču aizlidinājies līdz zemē iestādītajām vārtu kārtīm, un Harijs jau nopriecājās. Viņš bija izdevīgākā pozīcijā, Džodijai nāksies izvairīties no vidējās kārts staba, un tad viņam nekas netraucēs noķert zibsni, kurš atkal bija sācis lidināties uz vietas. Vēl tikai pāris metri...

Bet tad Harijs sadzirdēja, ka viņa virzienā šaujas āmurgalva lodveida zibens melnajā formā, un viņš steigšus no tās izvairījās. Arī Džodija izvairījās no kārtīm, bet apjukuma mirklī zibsnis bija kaut kur nozudis.

Harijs palūkojās augšup, izrādās - āmurgalvu bija raidījis Terijs Būts, uzsitot to ar savas slotas asti. Pēkšņi pavērās mākoņi, izlaizdami cauri spožo sauli, bet Terija stāvs nozibēja dūmakaini melns, pirms Harijs steigšus novērsa acis, un viņa redzi tūdaļ izkropļoja spilgti zaļi laukumi, kurus acīs bija apžilbinājusi saule.

Puisim iesākumā šķita, ka viņš itin neko neredz, tikai mākoņaini melnās Terija aprises un zaļu fonu, tomēr pēc minūtes, stipri mirkšķinot acis, redze bija puslīdz atjaunojusies.

Taču Džodija atkal bija metusies ātrā lidojumā pakaļ zibsnim un šoreiz meitene patiešām bija krietnu gabalu priekšā. Zibsnis bija uzlaidies augstu gaisā virs kārtīm un zigu zagu šaudījās virs laukuma. Arī Harijs metās pakaļ sīkajai zelta bumbiņai, cerībā, ka Džodijai tomēr kaut kas noies greizi. Varbūt Ričijam vai Brūsam izdosies iztraucēt viņu ar kādu labi mērķētu āmurgalvu. Bet arī tai viņa veiksmīgi aizlidoja garām, pastiepa roku, lai saķertu sīko lodīti, bet pēķšni zibsnis metās lejup, izslīdēdams viņai gar pirkstu galiem.

Harijs teju vai nespēja noticēt savai veiksmei, jo bumbiņa traucās tieši viņa virzienā. Pāris sekundes un tā būs viņam rokā! Puisim jau ausīs sāka dunēt asinis, tomēr viss neizvērtās tik veiksmīgi kā cerēts.

Džinnija, metoties uzbrukumā ar sviedeni padusē, patrāpījās zibšņa ceļā, un Harija ciešajam skatienam nozuda zeltītā lodīte un atkal vairs neparādījās. Harijs apjucis paraudzījās visapkārt, apžilbumam atkāpjoties tik tālu, ka tas vairs netraucēja redzēt, taču, kaut kod pirkstos, bet zibsnis nekur nebija redzams. Arī Džodija bija apstājusies un samulsusi raudzījās riņķī. Zibsnis bija nozudis. Tikmēr kraukļanagu sargs veiksmīgi tvēra sviedeni, atskanot urravām no kraukļanagu tribīņu puses.

Spēle turpinājās vēl vairākas stundas, saulei jau sākot laisties visai tuvu koku galotnēm, bet rezultāts arvien pieturējās visai līdzvērtīgs - 110:130 Kraukļanaga labā. Tomēr šajā ilgajā laikā zibsnis atkārtoti nebija uzradies, tāpēc Harijam sāka rasties muļķīgas domas galvā par pusdienām un gardo ķirbja sulu, viņš nudien sāka justies izslāpis. Arī pārējā komanda šķita esam piekususi, un arī vārtus gan grifidori, gan kraukļanagi sāka gūt arvien retāk, līdz Alīsija gari nosvilpās un paziņoja, ka pēc sešu stundu ilgas spēles visiem pienākas pusstundu ilgs pārtraukums.

Komanda atgriezās ģērbtuvēs, kur varēja atspirdzināties un uzkost elfu sagādātās uzkodas. Dzinēji šķita patiešām izslāpuši un izbadējušies. Arī Rons negausīgi norija vairākas sviestmaizes pēc kārtas.

„Klau, bet ja nu zibsni neviens nenoķer? Mums taču nebūs jāspēlē arī naktī?" Kintija, ēzdama smalkmaizīti, ieprasījās.

„Kā nu ne, mums tikai pēc deviņiem palūgs pārģērbties pidžamās," Ričijam pēc atbildes nebija tālu jāmeklē, par ko pasmējās ne tikai Kintija, bet arī pārējie biedri.

„Mūsējais laukums jau ir salīdzinoši mazs, parasti gan pa visu dienu to zibsni pamanās noķert," Džinnija mierināja biedrus, pēcāk piestūķējusi muti ar šķiņķa maizi, uzdzerdama virsū trešo ķirbju sulas glāzi.

„Tomēr ne es, ne Džodija pēdējo trīs stundu laikā to sasodīto zibsni vispār neesam manījuši ne acu galā," Harijs noteica dusmīgāk nekā bija iecerējis. Pēdējās stundas viņš nudien bija vienkārši lidinājies apkārt un mierīgi noskatījies galvenokārt Džinnijas manevros, bet arī brūnmatainā Kintija ar platu, glītu seju spēlēja visai labi, kaut arī Terijs, noplīvojot viņa biezajiem, kastaņbrūnajiem matiem, ne vienu reizi vien bija patraucējis gan Kintijai, gan Džinnijai. Arī triecēji bija uzdevuma augstumos, ar savām vālēm raidīdami trāpīgi mērķētas āmurgalvas, reiz pat meistarīgi aizsitot malā sviedeni, kad Rons apjucis bija centies aizsargāt pretējo vārtu kārti. Harijam par prieku Rons turējās labi, spēle ritēja līdzvērtīgi, Kraukļanaga pārsvars bija tikai divdesmit punktu, to nebija grūti atspēlēt. Tagad galvenais bija notvert zibsni, ja vien to kaut kā izdotos atrast.

„Vēl tikai desmit minūtes," Džinnija atgādināja. „Vēl tualetes pauze un tad visi dodamies ārā."

Harijs, sakārtojies un uzņēmis jaunus spēkus, nostājās biedru pulciņā blakus Džinnijai. Viņš apskāva draudzeni ap pleciem un, pieliecies tuvāk, iečukstēja viņai ausī: „Zini, tu šodien patiešām labi lido."

Viņa puisim uzsmaidīja un klusi nočukstēja: „Paldies!", tad jau skaļāk uzrunāja visu komandu. „Tad, aiziet uz priekšu! Tā arī tikai turpināt, kamēr Harijs noķers zibsni. Par Grifidoru!"

Visi vēl uzsauca urravas Grifidoram un, slotas uzmetuši pār plecu, izsteidzās atpakaļ laukumā. Arī kraukļanagi atgriezās, gatavi turpināt spēli.

Alīsija nosvilpās, pametusi gaisā sviedeni, kuru noķēra Džinnija, un viņa jau steigšus metās kraukļanagu grozu virzienā, kuri šobrīd vēl nebija aizsargāti. Tomēr āmurgalva patraucēja meiteni, un kraukļanagu sargs bija pienācīgi ieņēmis savu vietu, gatavs atvairīt jebkuru metienu. Džinnija raidīja sviedeni uz vārtiem, un tā sargam aizlidoja garām par mata tiesu, izlidojot cauri vidējai kārtij. 120 pret 130. Spēle atsākās ar jaunu sparu, saulei nu jau slīgstot Aizliegtā meža kokos.

Harijs vai izskatīja visas acis, bet nu sities kaut nost, bet nebija tas sasodītais zibsnis nekur manāms. Harijs atgriezās pie savas labi zināmās stratēģijas - vērošanas. Taču apkārtnei sāka laisties pāri garas ēnas, kas vēstīja par krēslas iestāšanos. Ja viņi nespēja atrast zibsni gaišā dienas laikā, kā gan tas būs iespējams tumsā? Bet zibsnis palika kā nebijis arī pēc desmit, piecpadsmit un trīsdesmit minūtēm.

Džinnija atkal bija paķērusi sviedeni un metās uzbrukumā. Viņu dzinējiem bija izdevies iemest vēl divus vārtus, bet arī Terijs bija atspēlējis vienu, atkal panākot neizšķirtu 140:140.

Harijs domās pievērsās Džinnijai - viņa tiešām lieliski lidoja un ģērbtuvēs bija patīkami viņu apskaut. Kalambola sporta tērpā ar aizsargcimdien un ceļu sargiem, apmetnim plīvojot vējā, viņa vairs neizskatījās tik sīka un maziņa, bet gan stipra un pašapzinīga. Tad, atraujoties no apskāviena, viņa bija apņēmīgi pagriezusies pret biedriem, viņus aizrautīgi uzrunājot. Pēkšņi Harijs atcerējās kādu sīkumu - kad meitene bija griezusies apkārt, Harijam bija izlicies, ka viņas formas tērpa apmetņa mala savādi tā kā nodžinkst vai nošvīkst, bet viņam nebija laika viņai par to prasīt, jo tobrīd bija jāatgriežas atpakaļ laukumā.

Zibsnis, protams, nebija rādījies, būdams kā vai akā iekritis. Vai arī kā kādam kabatā? Harijs uzjautrināts iedomājās.

Zibsnis pēdējo reizi tika manīts, tieši mirkli pirms Džinnija netīšām uzlidoja tam virsū. Ja nu tas palika pie viņas? Ja nu tas kaut kur iesprūda viņai tērpā? Harijam no šīs atziņas ausīs saskrēja asinis. Tas bija tik neiespējami - viņu formas tērpiem īsti nebija kabatu vai kādu citu vietu, kur kaut kam iesprūst - un tomēr, kāpēc tad tik ilgu laiku zibsnis netika manīts? Tas bija jāpārbauda.

Bet tagad sarežģītākā daļa bija noķert Džinniju. Spēle bija ātra, sviedene nemitīgi ceļoja no viena spēlētāja pie otra, visiem šaujoties te uz vienu laukuma galu, te uz otru - panākt meiteni nemaz nebija viegli.

Harijs pielidoja viņai klāt un pavēra muti, lai izstāstītu savas aizdomas, bet meitene viņam uzsmaidīja un tūlīt aiztraucās palīgā Endrjū.

Harijs metās draudzenei pakaļ, tomēr lielajā ātrumā, vējam šalcot gar ausīm, bija viņai neiespējami ko izstāstīt. Visbeidzot pēc vairākiem asiem līkumiem Harijam izdevās Džinniju sakliegt, lai viņa uz mirkli apstājas.

Viņa pavisam negribīgi apstājās laukuma vidū, nemierīgi paraudzījusies uz Lizu, kura jau steigšus šāvās Rona virzienā.

„Harij, kas noticis?" viņa gaužām bažīgi ievaicājās, patiešām vēlēdamās piedalīties spēlē.

„Tikai, lūdzu, pastāvi vienu mirklīti mierā," Harijs meitenei uzsauca un sāka izčamdīt viņai apmetni.

To, protams, bija tūlīt ievērojis Dīns, kurš draudzīgi viņiem aizrādīja: „Poter, Vīzlija, vispār mums šeit vēl ir spēle, čubināties varēsiet vēlāk vakarā. Tērpina metas uzbrukumā grifidoru sargam, vārti! 140 pret 150 Kraukļanagam par labu."

„Harij, nopietni, ko tu dari?" Džinnija pajautāja, skatīdamās caur pieri, it kā raizētos par drauga veselo saprātu, kamēr viņš bija savilcis pie sevis vai visu meitenes apmetni.

Harijs tagad taustīja apmetņa stūri, un patiešām - tā platā, ar zeltaino audumu apšūtā mala iekšpusē bija ieplīsusi, kas lietotam formas tērpam nebija nekas neparasts, un aiz tās bija aizķērusies maza zelta lodīte, vārgi plivinādama savus sudraba spārniņus. Harijs vēl gandrīz sapinās, kamēr satraukumā dabūja izņemt roku no apmetņa auduma mudžekļa. Tiklīdz tas bija izdevies, puisis uzvaroši pacēla dūrē sažņaugto zibsni un skaļi nobļāvās: „Man ir zibsnis! Tas visu laiku bija iestrēdzis Džinnijai apmetnī!"

Džinnija, blakus sēžot uz slotas, nespēja noticēt savām acīm. Arī Dīns par to vēl nelikās zinis, turpinot komentēt Kintijas uzbrukumu, līdz atskanēja Alīsijas svilpe.

„Tiesnes, kas tad nu? Terija Būta blokam nebija ne vainas. Paga, paga, Poters ir noķēris ZIBSNI! Spēle ir beigusies, Grifidors uzvar ar divsimt deviņdesmit punktiem pret simtu piecdesmit! Bet no kurienes tad pēkšņi uzradās zibsnis, iepriekš tas tik ilgu laiku netika nekur manīts?" Dīns beigās nobrīnījās, tomēr nespēdams apslāpēt arī savu sajūsmu.

„Tomasa kungs, atbildot uz jūsu jautājumu," ierunājās Kliks, „es teiktu, ka Potera kungs to vienkārši izņēma Vīzlijas jaunkundzei no formas tērpa, kur tas acīmredzot bija pamanījies kaut kādā veidā iesprūst kopš pēdējās pakaļdzīšanās. Tiešām neticami, kas par spēli, bet tagad visi lūgti atgriezties Cūkkārpā, iekams ir iestājusies nakts."

Tikmēr visa Grifidoru komanda bija nolaidusies uz zemes, biedri apskaudami viens otru un kliegdami gaviles viens par otru skaļāk. Arī Džinnija rādījas nebeidzami priecīga, un Harijs viņu ātri nobučoja.

Visiem ģērbtuvēs drīz pievienojās arī Hermione, kura līksmi metās apskaut Ronu, tad saģērbušies ierastajās, melnajās mantijās un izgājuši ārā no kalambola laukuma ģērbtuvēm, komandas varonīgie spēlētāji bariem saņēma apsveikumus arī no citiem nama biedriem.

Svētku noskaņas pavadīti, viņi uzlāčoja līdz koptelpai, un tikai tad, kad bija atsēdušies mīkstajos dīvānos, sajuta, cik patiesībā visi bija pārguruši, īpaši dzinēji, tomēr miegs vēl nevienam nebija ne acī. Vēl taču vajadzēja pārrunāt neticamo zibšņa atrašanu.

„Bet iedomājies tikai, mēs tur kā sadeguši dzināmies no viena laukuma gala uz otru, bet beigās izrādās, ka pusi no visas spēles laika tas sasodītais zibsnis bija iesprūdis aiz Džinnijas apmetņa vīles. Pusi no spēles laika!" Kintija sašutusi iesaucās, pacēlusi gaisā plaukstu, ar žestiem vēl pastiprinādama savas izjūtas.

„Pagaidi, Kintij, bet iedomājies, kas būtu noticis, ja Harijs nebūtu iedomājies par to apmetņa vīli? Mēs vēl tagad droši vien kā muļķi dzenātos pa laukumu," Endrjū, vienkārša izskata puisis ar īsiem, pelēkiem matiem, iebilda, pa pusei smīnēdams uz savu komandas biedreni.

„Nu, nakts laikā man nenāk ne prātā spēlēt, lai arī cik ļoti man patīk kalambols," Kintija strikti paziņoja.

„Bet, kas tad spēlētu tavā vietā?" Brūss naivi ievaicājās.

„Kā kas? Pilnīgi vienalga kas. Kaut vai pati Maksūra," meitene dzīvi atbildēja, ar plaukstām nogludinādama savas saspurušās, tumšo matu bizes.

Visi par to līksmi pasmējās. Harijs nopriecājās, ka šogad viņiem tomēr bija salasījusies tīri patīkama komanda.

Taču grifidoru priekam par uzvaru pār kraukļanagiem nebija lemts ilgs mūžs. Nākamajā dienā ap pusdienas laiku bija parādījies Alīsijas Spinetas atstāts paziņojums, ka grifidoriem piešķirtie 150 punkti par zibšņa notveršanu tiek atcelti, atstājot spēles rezultātu 140:150 Kraukļanaga labā.

Lieki teikt, ka grifidori vienkārši nespēja noticēt savām acīm. Harijs no rīta, ejot brokastīs, bija izmainījies ar Džodiju, kura bija uz mirkli apstājusies un solījusi viņam: „Tu pagaidi, tu man vēl redzēsi. Tie tavi punkti nebija godīgi." Bet Harijs par to nebija licies daudz zinis. Protams, viņa bija apbēdināta par zaudējumu, bet Cūkkārpas kalambolā tiesneša lēmumus nekad neviens neapstrīdēja, tos vienkārši pieņēma un ar tiem samierinājās.

Acīmredzot tā darīja visi, izņemot Džodija Millere. Kā Harijs vēlāk uzzināja, viņa šorīt taisnā ceļā bija devusies pie Alīsijas ar pilnu starptautisko kalambola noteikumu sējumu padusē un bija spēles tiesnesei pierādījusi, ka zibšņa nozušanas gadījumā tiesnesim šī fakta konstatēšanas brīdī ir pienākums pārtraukt spēli un palaist vaļā jaunu zibsni. Tāpēc pēc noteikumiem Alīsijai kā tiesnesei vajadzēja Harija noķerto zibsni izņemt no spēles un palaist laukumā pilnīgi jaunu zibsni, kam nebūtu sabojāta pieskāriena atmiņa. Tādējādi Harijam piešķirtie simtu piecdesmit punkti ir netaisnīgi un netiesiski, jo Džodijai šajā situācijā nebija nekādas iespējas iegūt zibsni no Džinnijas apmetņa.

Alīsija tiešām bija ņēmusi vērā Džodijas iebildumus un priekšā celtos likumus, tādēļ patiesi bija atcēlusi Harijam piešķirtos punktus par zibšņa notveršanu, taču grifidoru iebildi par pārspēles nepieciešamību viņa tomēr noraidīja, jo pēc Cūkkārpas iekšējiem noteikumiem jebkura kalambola spēle tiek izbeigta, norietot saulei, nepiešķirot nevienai komandai punktus par zibšņa noķeršanu. Un tā kā, spēlei beidzoties, saulriets jau praktiski bija arī pietuvojies, tāds arī būtu bijis iznākums, ja Harijs nebūtu izdomājis, kur atrast zibsni. Alīsija savu lēmumu otrreiz grozīt vairs netaisījās, un grifidoriem nācās samierināties, ka šo spēli viņi tomēr bija zaudējuši. Vismaz rezultējošo punktu ziņā. Vienīgā iepriecinošā doma bija tā, ka viņi tomēr bija nopelnījuši vairāk punktu nekā elšpūši, kuri bija zaudējuši slīdeņiem Cūkkārpas kalambola sezonas pirmajā spēlē.

Grifidori turpmākās dienas staigāja neparasti sarūguši, vai katra vārda galā slavēdami Harija apķērību un izveicību un atrazdami arvien jaunus veidus, kā nopelt kraukļanagu viltību un tiesneses neizlēmību.

Savukārt kraukļanagi no priekiem nezināja, kur dēties. Uz grifidoru apvainojumiem viņi izsmejoši atbildēja: „Bet mūsu dzinēji bija labāki, bet mūsu dzinēji bija labāki," līdz tas pārtapa teju vai sauklī. Arī par Harija „varoņdarbu" kraukļanagi bija gluži citās domās.

Viens otrs par to attrauca: „Tad nu māksla izvilkt zibsni draudzenei no apģērba. Es savai draudzenei arī ko tikai nemāku izvilkt no drēbēm, tur nevajag nekādas kalambola prasmes."

Harijs viņu spēles zaudējumu bija pārdzīvojis jau praktiski tajā pašā svētdienas vakarā, bet, saprotams, Ronam tas nevedās tik viegli, jo viņš uzskatīja, ka tieši nomuļļāšanās dēļ viņš bija ielaidis pēdējos vārtus, kā dēļ viņi bija zaudējuši. Citādi spēles rezultāts galu galā būtu iznācis neizšķirts. Savā ziņā viņa pašpārmetumi bija pamatoti, un, lai arī sports bija neparedzams, kā viņam to daudzkārt nemitējās atgādināt Hermione, Rons tomēr vēl arī nedēļas vidū spēja saīgņoties par teju vai katru sīkumu, piemēram, par pārāk cietu maizes garozu, kaitinošiem pirmziemniekiem vai mūždien uzglūnošo Norisa kundzi. Vienīgi Luna viņu bija uzjautrinājusi ar saviem jaunajiem auskariem, paziņodama, ka tās esot koklīžu astes, kas to nēsātājam dodot izturību, kad viņš bija aptaustījis vienu no  blondajai meitenei ausīs iekārtajiem, brūniem puļķīšiem līdzīgajiem rotājumumiem. Hermione gan bija iebildusi, ka koklīžām neesot astes, bet Rons, nelicies par draudzenes komentāru ne zinis, pasmīnēdams bija tikai noteicis: „Labais."

Pārsteigums nāca ceturtdienas vakarā, kad Rons joprojām bija nopukstējies visu dienu - viņu pat nebija spējis iepriecināt tas, ka Kliks jau no paša rīta pārvērtību nodarbības laikā bija pamatīgi nosunījis Malfoju un Teodoru par neuzmanību un „bezjēdzīgu vicināšanos ar zizli", vēl atņemdams katram pa 50 nama punktiem, - slīdeņu puiši bija galdu, kas bija jāpārvērš par cūku, saspridzinājuši šķēpelēs un apskrambājuši ir sevi pašus, ir tuvumā sēdošos citus slīdeņus. Laime, ka savainojumi nebija nopietni, un Pomfreja madāma veikli apstrādāja visu seklās brūces. Tad pēcpusdienā Rons bija aizbildinājies, ka vairs nespēj izturēt to nīkšanu Vaidu Vairas tualetē, tāpēc iziešot ārā pastaigāties.

Dažas stundas vēlāk Rons bija atgriezies, draugiem par lielu izbrīnu pat rādīdamies sejā visai priecīgs.

Rons pienāca klāt kūpošajam katlam un sāka rakāties savas mantijas kabatā, izvilkdams pamatīgu kušķi ar sudrabotiem pavedieniem. „Biju iegājis uz tēju pie Hagrida, un izrādās, ka viņš bija uzgājis kārtīgu kušķi ar vienradžu astriem. Tad nu es palūdzu, vai mēs tos dažus varam dabūt, mums taču tieši tagad mikstūrās tos vajag," Rons noteica, piemiedzis ar aci.

„Lieliski, Ron," arī Hermione tūlīt atplauka priekā. „Vienradžu astri noteikti satur labi daudz maģiskās enerģijas." Un meitene tūdaļ ķērās klāt darbam, lai viņu nedēļām brūvētajā mikstūrā pievienotu arī vienradžu maģisko spēku. Varbūt beidzot būs izdevies radīt gana spēcīgu esenci, kas vismaz uz mirkli varētu norādīt virzienu. Iesākumā pat ar to pietiktu, lai saprastu vismaz aptuvenu vietu, kurā meklēt diadēmu.

Tomēr maģijas atdalīšana no vienradžu astriem nebija nemaz tik vienkārša. Pēc vakariņām Hermionei nācās vēlreiz pameklēt skaidrākas norādes bibliotēkā par vienradžu maģijas īpašībām, tāpēc brūvējumu viņiem bija izdevies sagatavot tikai nākamajā dienā.

Harijs jau dega nepacietībā to izmēģināt. Varbūt beidzot, beidzot viņiem kaut kas izdosies. Hermione sapildīja esenci vairākās pudelītēs un viņi, sadevušies rokās, lai apvienotu paši savu maģiju, ļāva Hermionei brīdi skaitīt pašas atrastos meklēšanas Ritu vārdus. Sakļāvusi pirkstus ap pudelīti, kur esences dzira pēc vienradžu astru maģijas pievienošanas bija ieguvusi blāvu mirdzumu, meitene beidza skaitīt lokācijas vārdus un atvērtā plaukstā turēja horizontāli noguldītu zizli. Nūjiņa iesākumā tikai vienkārši noraustījās, kā to viņi agrāk bija redzējuši jau simtiem reižu. Harija sirds jau gandrīz saplaka no vilšanās, bet tad zizlis tā kā palecās gaisā, nokrita zemē un palika brīdi svārstoties uz grīdas, nedaudz paslējies uz augšu savādā leņķī. Svārstības drīz norima, un zizlis noklinkšķēdams nokrita uz grīdas. Spīdums no esences pudelītes arī bija pazudis.

„Tātad nekas tomēr nesanāca," Rons saīdzis paziņoja.

„Es gan uzreiz ar šādu secinājumu nesteigtos," Hermione atbildēja, Harijaprāt, rādīdamās pārāk priecīga. Zizlis bija vienkārši noraustījies un nokritis zemē - nu kas tur varēja būt labs?

„Hermione, bet zizlis taču nokrita zemē," Džinnija iesāka teikt, palaidusi vaļā Harija un Rona rokas, bet tad arī viņas sejā atausa kāda iepriecinoša doma, „taču tas rādīja uz augšu."

„Precīzi!" spurmatainā brunete līksmi iesaucās. „Zizlis rādīja uz augšu. Pils ir ne tikai plaša, bet arī ar daudziem stāviem."

„Tātad, ja mēs uzkāptu kādā augstākā stāvā un to atkārtotu, iespējams, ka tad varētu uzzināt kaut vismaz virzienu, kurā meklēt?" Harijs visbeidzot izteica secinājumu.

„Tieši tā," Hermione ar smaidu apstiprināja.

Jaunieši tūlīt uzsteidzās uz septīto stāvu, kurš ierasti bija kluss, jo tur no mācību nodarbībām notika tikai profesores Vanādijas Vārītes pasniegtās senās rūnas, kas nebija no tiem apmeklētākajiem priekšmetiem. Apstājušies netālu no kādreizējās Vajadzību istabas, jaunieši sajuta no durvīm nākam vieglu siltumu. Viņi gan daudz tam nepievērsa uzmanību un ķērās atkal klāt meklēšanai. Šoreiz pēc pāris minūšu buršanās zizlis Hermionei rokā sāka griezties uz riņķi, it kā gribēdams apstāties pozīcijā pret Aizliegto mežu, bet tad strauji un stingri apmetās uz otru pusi un noteikti rādīja austrumu virzienu, iekams maģija no esences bija paspējusi izplēnēt.

„Tas ir uz to pusi, vairāk uz pils Austrumu spārna pusi," Harijs sajūsmināts iesaucās.

„Vēl nepārsteidzies ar secinājumiem, jo šī burvestība norāda tikai virzienu, turklāt diezgan aptuvenu. Mēs nezinām, ko tieši tas zizlis ir uztvēris un norādījis," Hermione iebilda.

„Tā, pagaidi, vai tad tu, Hermione, neburies, lai atrastu Kraukļanagas diadēmu?" Rons nesapratis noteica.

„Protams, taču saproti, ka nav izgudrota precīzi tāda burvestība, kas spētu sameklēt vienīgi Kraukļanagas diadēmu, jo mums nav nekā no Kraukļanagas mantām. Kad bijām dziļi pazemē, tur bija vājš maģijas fons, tāpēc varēju prasīt pēc Kraukļanagas, jo burvestība uztvēra pat neticami vājo signālu no Harija maciņa ar sabeigtajiem horkrustiem. Bet šeit, pašā pilī, kur visapkārt zum no maģijas, es šobrīd meklēju pašas Cūkkārpas enerģiju, kur tā ir netipiski sakoncentrējusies, jo signāls, meklējot tikai Kraukļanagu, ir pārāk vājš. Man šķiet, ka šādi varētu izpausties jebkura Cūkkārpas dibinātāja relikvija, tāpēc mums vajadzētu atrast visus pastiprinātos Cūkkārpas signālus, lai tos tad visus pēc kārtas varētu pārbaudīt,” meitene paskaidroja. Izskatījās gan, ka Rons no tā daudz gudrāks nebija ticis, tomēr Harijs saprata vismaz tik daudz, ka šo procedūru viņiem nāksies vēl labi daudz reižu atkārot, lai saprastu, ko tieši viņi bija uztvēruši.

Tā arī viņi darīja, līdz ar vairākiem piegājieniem bija nonākuši pie visai neglīta paskata gargujas. Līdzpaņemtās esences pudelītes arī bija gandrīz visas iztērētas.

Vēl pēdējo reizi veicot savu sagudroto meklēšanas procedūru, Hermiones zizlis nepārprotami norādīja uz Maksūras kabinetu.

„Tātad diadēma tiešām būtu noslēpta direktora kabinetā," Džinnija noteica.

„Šī nu gan tomēr būtu tieši tā viena vieta, kur man neparko negribētos ielauzties," Rons vēl īgni noteica, nogrozījis galvu.

„Pagaidiet, vēl nevajag pārsteigties un noteikti nevajag lauzties iekšā direktora apartamentos," Hermione pieklusināti iebilda, cerēdama nomierināt draugu. „Kas zina, ko tieši mūsu meklēšanas burvestība tur uztvēra. Un ja nu kur varētu būt pastiprināta Cūkkārpas enerģija, tad tieši tā būtu direktora kabinetā. Es domāju, ka mums būtu jāpārbauda arī citi Cūkkārpas stūri," meitene ierosināja, un Harijs pie sevis klusībā par šādu domu atviegloti nopūtās.

„Bet to darām pēc aizsardzības pret tumšajām zintīm, labi?" Harijs ierosināja.

„Tā gan, nu jau būs pienācis laiks pusdienām," Rons vēl piebilda.

Pēcpusdienā viņiem bija izdevies vēl uztvert vārgi izsekojamu norādi uz rietumu pusi, kas it kā rādīja uz Aizliegtā meža pusi, taču, uzkāpuši Pūču mājā, kas bija Cūkkārpas galējais rietumu punkts, jaunieši nekādi vairs nespēja šo signālu uztvert, un zizlis turpināja spītīgi norādīt uz direktores kabineta pusi.

Rietumu spārnu vajadzēja papētīt sīkāk, tomēr pēc vakariņām tas vairs nebija iespējams, jo kraukļanagi, kas devās atpakaļ uz savu koptelpu, kas atradās turpat netālu no Pūču mājas, raidīja uz viņiem savādus skatienus, tāpēc draugi nolēma lieki neizaicināt likteni un meklēšanas operāciju atkārtot tikai stundu laikos, kad iespēja satikt skolēnus bija visai maza.

Tas nozīmēja, ka meklēšanu vajadzēja izlaist arī sestdien un svētdien, kas gan savā ziņā iepriecināja Hermioni, jo viņa varēja mierīgi pievērsties mācībām. Tagad, kad bija pienākušas novembra beigas, pasniedzēji bija īpaši nadzīgi uzdot viņiem ievērojamu draudzumu mājasdarbu, lai pēc mēneša varētu noslēgt pirmo Cūkkārpas mācību gada trimestri.

Nemanot pienāca pirmdiena, kur viņiem divas pirmās stundas pirms herboloģijas bija brīvas, tāpēc jaunieši ar skubu metās uz Pūču mājas pusi nodoties tālākiem meklējumu izmēģinājumiem.

Šoreiz izvēlējušies sesto stāvu, jaunieši atkal uztvēra vārgo zižļa noraustīšanos attiecībā pret rietumiem.

„Diez, ko tas varētu nozīmēt?" Harijs apjucis ievaicājās. „Zizlis norāda, ka tas ko meklējam atrodas kādā no augšējiem stāviem, iespējams, rietumu pusē. Tas ir, ja pieņemam, ka Maksūras kabinets nav īstā norāde."

„Turklāt Pūču mājā virziens pazūd, bet pārējā pilī varam kaut nedaudz uztvert to raustīšanos uz rietumu pusi," Rons vēl piebilda.

„Tad diadēma būtu paslēpta Pūču mājā?" Džinnija iedomājās.

„Es jau gan tur ne vienu reizi vien ieskatījos. Tikai pūces un mēsli," Harijs drūmi noteica.

„Es teiktu, ka mums jāmēģina uziet precīzi to vietu, kur pazūd raustīšanās uz rietumu pusi. Varbūt tas mums vēl kaut ko atklās," Hermione ierosināja. Draugi viņai piekrita, kaut arī bija sākusi rasties sajūta, ka šim pasākumam liela jēga nebija.

Klīstot pa gaiteni uz priekšu, viņi lēnā gaitā tuvojās Pūču mājai, līdz pēkšņi noskanēja zvans, kas vēstīja par pirmās nodarbības beigām. Hermione rūpīgi noglabāja dažas atlikušās esences pudelītes atpakaļ somā un iesāka apspriest ar draugiem, kuros punktos vēl tieši vajadzētu pārbaudīt meklēšanas virzienus.

Tā pļāpājot un spriežot, jaunieši bija pietuvojušies kāpnēm, kas savienoja piekto, sesto un septīto stāvu un pa kurām itin bieži varēja redzēt staigājam kraukļanagus.

„Tā, tā, kas tad mums te ir?" pēkšņi ieskanējās kāda smalka meitenes balss, kas gan vēstīja par visai lielu aizkaitinājumu un nepatiku. Harijs, pagriezies apkārt, ieraudzīja kalambola kapteini Džodiju. Meitene bija apstājusies sakrustotām rokām un veltīja grifidoriem visai stingru un naidīgu skatienu.

„A mums te ir darīšanas," Rons vienkārši atteica, „Kas - vai tad vairs nedrīkst pastaigāties pa gaiteņiem?"

„Interesanti - kādas darīšanas? Tā, ko tad jūs te vispār meklējat - te, pie mūsu koptelpas?" Džodija atkal noprasīja, un viņai aiz muguras jau pulcējās dažas draudzenes, staipīdamas kaklus un gribēdamas zināt, kas te notiek.

„Nu, meklējam kaut ko, nu un?" Rons tikpat muļķīgi atbildēja kā pirmīt.

„Diez ko tieši - nepatikšanas, vai?" Džodija indīgi noprasīja.

Tad ierunājās Džinnija: „Mēs vienkārši gājām garām, tas arī viss."

„Hmm," meitene izsmējīgi nošņācās. „Kā tad, kaut kā nespēju noticēt nevienam jūsu vārdam. Es drīzāk teiktu, ka jūs te cenšaties kaut ko sabotēt pret kraukļanagiem; sazin kādas riebeklības padomā." Džodija neatkāpās no sava.

„Džodij, paklausies, lūdzu," Harijs ieteicās, patiešām gribēdams savu kalambola pretinieci nomierināt, „tam, ka mēs šobrīd atrodamies šeit, nav pilnīgi nekādas saistības ar kalambolu. Mēs patiešām šeit vienkārši gājām garām. Un es gribu, lai tu zini, ka es nemaz neturu uz tevi ļaunu prātu; tā bija spēle, sportā notiek visādi, un par to nav ko daudz ļaunoties."

Džodija vēl noraudzījās uz puisi ar aizdomu pilnu skatienu, tad, iedama viņiem garām, vēl indīgi piebilda: „Dīvaini gan jums tie gājieni."

Kad kraukļanagu meitenes bija aizgājušas, Hermione tikai neticīgi nošūpoja galvu: „Nekad nesapratīšu šito ņemšanos ap kalambolu. Kam no tā paliek labāk?"

„Ta ir, Hermione, labāk nerunā par lietām, par kurām tu neko nesaproti," Rons viltīgi piebilda. Hermione uz viņu savādi paraudzījās, bet draugs tūlīt noteica: „Es taču tikai pajokoju. Tu, protams, drīksti runāt, par ko vien vēlies."

„Bet es tiešām piekrītu Hermionei - mēs tak te varētu darīt sazin ko, bet viņai uzreiz pirmā doma bija, ka gribam darīt kādas nejaucības sakarā ar to kalambola spēles iznākumu," Džinnija noteica.

„Vispār mēs jau te arī darām sazin ko," Harijs piebilda, noraustījis uzaci pret Džinniju.

„Lai nu paliek kalambola neglītās peripētijas. Tad izmēģinām vēlreiz meklēšanu tepat, aiz trepēm?" Protams, kad būs noskanējis zvans," Hermione ierosināja.

Draugi sagaidīja zvanu uz otro nodarbību un atkal ķērās klāt meklēšanas burvestībai. Tavu brīnumu - vārgā norāde uz rietumu pusi bija pazudusi.

Viņi, cik vien rūpīgi spēdami, pārmeklēja visu augstāko stāvu tuvāko apkārtni ap Kraukļanagu torņa kāpnēm, tomēr tur nebija itin nekā neparasta, vai vismaz katrā ziņā nekā neparastāka nekā visur citur Cūkkārpā. Pēc tam viņi drīz, pasaukuši Lunu ārā no Kraukļanagu torņa, lūdza viņas palīdzību, lai viņa rūpīgi pārbauda pašu Kraukļanagu torni, tomēr meitene teica, ka arī tur neko īpašu agrāk nebija manījusi. Viņa, zinādama par draugu meklējumiem, bija Kraukļanagu torni izmeklējusi jau rudens sākumā un, ja būtu ko atradusi, būtu viņiem to tūlīt pateikusi.

Bija pienācis laiks doties uz ierasto pirmdienas herboloģijas nodarbību, kur Asnīte paziņoja, ka šodien indīgās tausteklenes viņiem vairs nebūšot jābaro. „Šīm resnulēm nekāda piebarošana vairs nav vajadzīga, turklāt ziemā viņām jāļauj atpūsties. Tāpēc šodien jūs apkopsiet dzeloņkrūmus. Darbiņš nebūs sarežģīts, bet tikai, mīļie, ņemiet vērā, ka baiļu gadījumā krūmi tos savus ērkšķus mēdz arī izšaut. Tad profesore bija ievedusi viņus citā siltumnīcas stūrī, kur rindojās zaraini, ērkšķaini krūmi ar mazām, tumši zaļām lapiņām. Harijaprāt, dzeloņkrūmi nebija visai baisi, taču rožu izmēra ērkšķi varēja nebūti patīkami, ja tie trāpītu iešauties, piemēram, rokā.

Viņiem bija uzdots aprušināt zemi ap krūmiem un tos aplaistīt. Tiktāl nodarbības pirmā pusē viss noritēja mierīgi. Harijs jau sāka lūkoties apkārt pēc lejkannas, kad pēkšņi nejauši uztvēra Terija skatienu. Kraukļanagu puisis uz viņu noraudzījās tik neparasti intensīvi tumši, teju vai ar svelošu naidu, taču mirkli vēlāk Terijs novērsās, it kā nekas nebūtu bijis. Tad Harijs piebiedrojās citiem pie lejkannām, kurās bija jāsapilda ūdens.

Harijs atgriezās atpakaļ pie saviem draugiem, gribēdams viņiem pastāstīt par Terija savādo skatienu, bet tajā brīdī atskanēja Hannas bļāviens, un vienā acumirklī iesākās juceklis.

Hanna ar lejkannu nejauši bija aizķērusi dzeloņkrūma zaru, tāpēc krūms bija meties izšaut savus ērkšķus. Tagad Hannas roku no vienas vietas klāja paīsi, ieliekti ērkšķi. Meitenei palīgā tūdaļ bija piesteidzies Nevils un vēl pēc brīža bija satraukti pietipinājusi arī pati Asnīte.

„Uztraukumam nav pamata. Ērkšķi nav indīgi. Protams, mīļā, sajūta gan noteikti nav no tām patīkamākajām," Asnīte, viņai mīlīgi uzsmaidījusi, mierināja.

Drīz Nevils bija palīdzējis izlasīt visus ērkšķus viņai no mantijas piedurknes, bet tikmēr Harijs jau bija piemirsis par Teriju.

Tomēr Harijam par izbrīnu drīz vien viņš savādi dusmīgus un naidīgus skatienus saņēma arī no citiem kraukļanagiem, īpaši no Kraukļanaga kalambola komandas biedriem.

Pēcpusdienā, kad viņi jau atkal gatavoja mājasdarbus bibliotēkā savā ierastajā četrotnē, jauniešus negaidīti iztraucēja Sinistra, viņu nama pārzine.

„Grendžeras jaunkundze, es palūgšu jums nākt man līdzi. Pie Kraukļanagu torņa ir radusies situācija, kuru jūs varētu palīdzēt atrisināt," pasniedzēja nopietni paziņoja.

Hermione tūdaļ aizvēra grāmatu un pēc mirkļa bija gatava doties palīgā profesorei.

„Situācija pie Kraukļanagu torņa? Diez, ko tas nozīmē?" Rons tūlīt ieprasījās.

„Kas zina? Bet jūs esat ievērojuši, ka kraukļanagi uz mums šodien kaut kā savādi skatās?" Harijs pavaicāja arī sev neskaidro jautājumu.

„Jā, viens otrs uz mani arī dīvaini noblenza, bet es nospriedu, ka tā Džodija būs visiem izkladzinājusi, ka mēs plānojam viņiem nez kā atriebties," Džinnija piebilda.

„Jāgaida, kad atgriezīsies Hermione, ātrāk diez vai kaut ko dabūsim zināt," Harijs noteica. Tajā brīdī, gandrīz kā saukta, no blakus sekcijas garāmejot uzradās Luna. Viņa pamanīja draugus un pienāca viņiem klāt.

„Sveiki," meitene viņus pasveicināja. „Harij, kāpēc tu mūsu torņa kāpnēm uzliki Klupināšanas lāstu?" Luna kā vienmēr bija neparasti tieša.

„Kādu Klupināšanas lāstu?" Harijs, nespēdams noticēt apvainojumam, noteica, taču viņam nebija iemesla neticēt Lunai. Viņa nekad nemeloja un ļauni nejokoja.

„No rīta Džodija visiem skaļi klāstīja, ka jūs plānojat kādu neģēlību, jo nevarat samierināties ar zaudējumu kalambolā, bet, kad jūs palūdzāt pasaukt mani ārā no koptelpas, tad man izdevās viņu nomierināt, ka jūs bijāt nākuši pie manis. Tomēr, kad cilvēki sāka klupt lejā pa kāpnēm, Džodija pastāvēja tikai un vienīgi par to, ka vainīgi esat jūs," meitene paskaidroja, kas šodien bija noticis.

„Apžēliņ, bet tā spēle taču bija vismaz pirms nedēļas. Viņa nu gan nevar likties mierā," Džinnija noteica.

„Bet, kas tad to lāstu tur varēja uzlikt?" Harijs ieprasījās.

„Principā jebkurš, kurš gribētu ieriebt kraukļanagiem," Džinnija atbildēja.

„Vai arī jebkurš, kurš gribētu ieriebt tev," Rons noteica. „Ja Džodija izbļaustījās pa visām malām, ka tu plāno kaut ko nelāgu, man tas izskatās pēc lieliskas iespējas nostrādāt joku un par vainīgo pataisīt tevi, Harij."

„Hmm, Ron, pēc tavas teorijas izklausās, it kā kāds no pašiem kraukļanagiem to tur būtu uzbūris," Luna domīgi noteica.

„Gan jau ka arī no citiem torņiem kāds par to dabūja zināt," ieprātojās Džinnija.

„Jā, nu, teiksim, Pansiju man nemaz nebūtu grūti iztēloties darām šitādas neģēlības," Rons vēl piebilda.

„Lai vai kā, bet man tas izklausās vienkārši pēc nepatīkama joka. Hermione ar to tiks galā, un gan jau tas nav nekas nopietns. Cūkkārpā ne tas vien gadās," Harijs mierīgi noteica, daudz par to vairs nesatraukdamies.

Hermione atgriezās viņu kompānijā tikai vakariņu laikā, kad ēdienreize jau bija labi pusē. Meitenei aiz muguras Lielajā zālē ienāca arī Džodija un Terijs.

„Nu gan jociņi," Hermione nogurusi izdvesa, apsēzdamās blakus Ronam. „Varat iedomāties - kāds uz kāpnēm bija uzlicis Klupināšanas lāstu, bet Džodija pilnā kaklā visiem izbļaustīja, ka pie tā vainīgs esi vienīgi tu, Harij."

„Patiesībā varam gan iedomāties. Bibliotēkā satikām Lunu, viņa mums visu izstāstīja," Harijs draudzenei apstiprināja, kamēr viņa ņēmās krāmēt sev uz šķīvja liellopu gaļas sautējumu.

„Vājprāts, ne? Es viņai tikai atkārtoju to, ko mēs no rīta viņai jau teicām - ka vienkārši trāpījāmies iet garām un bijām sadomājuši apciemot Lunu, tas arī viss. Lāstu es noņēmu, un tai Džodijai aizrādīju, ka tādus mēs tagad tieši pie Čāgonena praktizējamies, ja viņa gadījumā to pati nav pamanījusi, tā kā principā to varēja izdarīt jebkurš septītgadnieks. Lai viņa labāk pameklē citu nelabvēli. Un vēl es viņai pateicu, lai viņa nomierinās ar to savu kalambolu. Kopš spēles ir pagājušas deviņas dienas, un visi pārējie, izņemot viņu, par to jau sen ir aizmirsuši," Hermione neapmierināti izsauca.

„Tu nu gan dod, Hermione." Rons pasmīnēja par draudzenes dedzību, kaut arī pats bija no tiem, kas viegli neaizmirsa pārdzīvojumus - tai skaitā arī sportā.

„Lai nu tas paliek, mani gan šobrīd vairāk uztrauc, kā mēs sameklēsim diadēmu," Harijs noteica, nobeigumu pavisam klusi nočukstējis.

„Mēs jau novienojāmies, ka esenci tērēt šobrīd nav jēgas, kamēr nebūsim izdomājuši tālāko meklēšanas plānu," Džinnija atgādināja un iedzēra malciņu sulas.

„Nu ja, bet ko tieši tad mēs darīsim tālāk?" Harijs ievaicājas.

„Mēs varētu sākt ar to, ka šo tematu mēs tomēr pārspriedīsim kādā klusākā vietā," Hermione draugiem aizrādīja un izsalkusi metās virsū savam uz šķīvi saliktajam ēdienam.

Harijs, tovakar ejot gulēt, vēl pārcilāja prātā visus secinājumus. Problēmas sagādāja vairāki fakti. Pirmkārt, tas, ka nebija īsti zināms, ko Hermiones meklēšanas burvestība tieši bija uztvērusi. Teorētiski tai vajadzēja būt koncentrētai Cūkkārpas enerģijai, kas būtu raksturīga Cūkkārpas dibinātāja kādam priekšmetam, veselam un nesapostītam. Kāpēc signāls nāca no direktora kabineta, bija skaidrs, jo tur atradās visas Cūkkārpas relikvijas. Kaut vai tā pati Šķirmice taču reiz bija piederējusi Grifidoram. Un arī Grifidora zobens tur bija, kas arī bija dibinātāja relikvija. Tad bija vārga norāde, kas viņus atveda pie Kraukļanagu torņa kāpnēm. Cik Harijs atcerējās, tad Kraukļanagu tornī atšķirībā no citiem namiem atradās dibinātāja skulptūra. Ja tā bija veidota pēc pašas Klementīnes Kraukļanagas līdzības, iespējams, arī tā varēja dot pastiprinātu Cūkkārpas enerģijas signālu. Šādi spriežot, viņam skaidrs bija kļuvis tikai viens - šādi neko neizdosies atrast. Vajadzēs meklēt ar citu metodi.

Nāksies tomēr ķerties klāt Voldemorta enerģijai, Harijs, laižoties miegā, drūmi nodomāja.

Nākamajā dienā Harijs tūlīt pēc brokastīm steidza izklāstīt Hermionei un draugiem savu secinājumu, ka vajadzētu tomēr izdomāt efektīvu veidu, kā meklēt Voldemorta enerģiju. Hermione ar drūmu seju apstiprināja viņa ierosinājumu un piebilda, ka arī pati bija par to iedomājusies.

„Harij, bet es tikai gribu, lai tu saproti, ko nozīmē meklēšanas vārdu buršana. Tā nav vienkārši pantiņa skaitīšana. Kamēr tu izpildi burvestību, tev ik mirkli ir neatlaidīgi jādomā par meklējamo priekšmetu un personu, kam tas ir piederējis. Redzi, mūsu gadījumā mūsu atmiņas un domas ir īpaši būtiskas, jo mūsu rīcībā nav pilnīgi nekādu citu priekšmetu, kas saturētu meklējamo enerģiju. Un es ceru, ka tu saproti, kāpēc es nemaz nepriecājos par domu, ka man nepārtraukti vajadzētu koncentrēties uz tā mūdža būtību," Hermione, nedaudz saviebusies, noteica, un Harijs atcerējās, ko Hermionei tas bija nodarījis pirms pusotra mēneša, kad viņa bija mēģinājusi meklēt Voldemorta atstātās maģijas pēdas - draudzenei pēc nepatīkamajām meklēšanas epizodēm vēl arī nākamajā dienā bija trīcējušas rokas un viņa bija neparasti tramīga.

„Bet varbūt tu vari to kā nākas iemācīt man?" Harijs ievaicājās. „Ja es prastu meklēšanu burt tikpat labi kā tu, varbūt man varētu izdoties, un tad tev nebūtu jādomā par Voldemortu."

„Jā, protams. Kāpēc lai tu to nevarētu iemācīties? Tikai mums kādu brīdi vajadzēs pie tā kārtīgi pastrādāt," Hermione apstiprināja.

Viņi norunāja, ka tagad visus spēkus veltīs tam, lai Harijs varētu apgūt lokācijas burvestību. „Pie Zibiņa šī burvestība mums tāpat ir programmā tūlīt pēc Jaunā gada, tā kā būsi to vienkārši apguvis nedaudz ātrāk," Hermione priecīga apgalvoja draugam.

Iesākumā arī Džinnija un Rons centās aktīvi palīdzēt, kā nu spēdami, kamēr Harijs apguva pašus burvestības pamatus, bet, kad pēc pāris dienām Hermione viņam sāka mācīt savu burvestības versiju, tad Ronam ar Džinniju tas sāka kļūt gaužām sarežģīti, jo galvenais elements, kas Harijam bija jāapgūst, bija - kā koncentrēties uz Voldemortu. Un tas bija kaut kas tāds, kas bija tikai puiša galvā, bet draugi tur palīdzēt varēja maz.

Tā drīz pienāca sestdiena pirmajā decembra nedēļā, kas sev līdzi bija atnesusi plānu sniedziņu, smalku kā miltus, bet saule debesīs aprakstīja arvien mazāku un mazāku loku, dienas padarīdama gaužām tumšas. Kā jau ierasts, Harijam nācās no rīta iztikt bez Hermiones, jo viņai bija jāpilda savi meiteņu vecākās iksestdienas dežūrpienākumi.

Harijs šorīt bija paņēmis palīgos Džinniju, bet meitenes kompānija itin nemaz nepalīdzēja puisim domāt un koncentrēties uz Voldemorta šausminošo izskatu, uz viņa samaitāto un saplosīto dvēseli, kāda tā pa daļām bija izlīdusi no horkrustiem. Paskatoties uz draudzeni, šausminošās nāves dvesmas pilnās domas pagaisa, jo viņas skaistā seja bija pilna dzīvības, pilna labsirdības un mīlestības, kas bija kaut kas pilnīgi pretējs Tumsas pavēlnieka esībai.

Harijs, kādu pusstundu nopūlējies, saprata, ka viņas kompānijā viņam no Voldemorta dvēseles meklēšanas vingrinājumiem nekas neizdosies, tāpēc puisies nosmējies ieteicās: „Zini, kas ir, Džinnij? Tu man šobrīd ļoti traucē."

„Traucēju?" meitene rādījās iesākumā izbrīnīta, bet tad pasmīnēja. „Interesanti zināt, kā es tev varu traucēt, ja es pēdējo pusstundu te stāvu nekustīga kā stabs un neesmu bildusi ne vārda? Varbūt vēl teiksi, ka tev traucē arī šī tāfele?" Džinnija ar roku norādīja uz pie sienas pielikto, melno skolas tāfeli.

Harijs uzjautrināts pasmīnēja un pats teju nemaz nepamanīja, ka bija jau piesoļojis meitenei tuvāk. Sirds viņam pēkšņi iedauzījās stiprāk - tuvumā, kad varēja ieskatīties viņas lielajās, šokolādes brūnajās acīs, viņa šķita vēl jo skaistāka. „Nē, par tāfeli man nemaz negribas domāt, bet tu gan man neatlaidīgi dzīvojies pa galvu. Es nespēju domāt ne par ko citu, kā tikai par tevi - īpaši, kad mēs esam šitā palikuši tikai divi vien," puisis noteica un pastiepa roku, lai aizliktu matus viņai aiz auss. Pēc pieskāriena uzjautrinājums pagaisa no Harija sejas un tā vietā stājās iekāre.

Viņš ļāvās neredzamajam spēkam un liecās tuvāk draudzenei, vienlaikus aizslidinājis roku tālāk viņai aiz skausta un mudinādams viņu sev piekļauties tuvāk. Viņu lūpas satikās, un Harijs, sajutis sev izskrienam cauri siltuma vilni, asi ievilka elpu.

Puisis parāvās nedaudz nost no meitenes un, palūkojies uz viņu ar lielām acīm, izdvesa: „Džin."

Bet Džinnija neļāva viņam turpināt un atbildēja: „Harij, es arī tevi mīlu." Tad viņa aizlika abas rokas puisim aiz skausta un ar nagiem iebrauca augšup matos, tajā pašā brīdī pieliekusies klāt un vēlreiz noskūpstīdama viņu. Harijam no tā vēderā uzvirmoja tauriņi, un viņš sajuta, ka visas saprātīgās domas jau atkal steidzīgi tiecas pamest prātu. Viņš aizvēra acis, piekļāva meiteni sev cieši klāt un ar vairāk nekā patīkamu prieku atbildēja viņas skūpstam, ar roku stingri turēdams draudzenes muguru. Viņas ķermenis atbildēja ik sīkākajai kustībai, un puiša prāts sāka aizplūst kaut kur kosmosā, viņiem tiecoties vienam otram nokļūt arvien tuvāk un ciešāk, līdz sāka šķist, ka viņiem tik neciešami traucē un pinas tās biezās Cūkkārpas mantijas.

Harijs nobrauca ar roku Džinnijai gar muguru, noskūpstīdams viņai kaklu, un ar vienu roku iesāka meklēt, kā apiet kaitinošo drēbju kārtu, un viņi abi nu jau elpoja pavisam smagi, kad pēkšņi...

Čīks - atvērās klases durvis. Harijs to gandrīz nepamanīja, bet Džinnija gan acumirklī sastinga. Viņi visbeidzot atrāvās viens no otra un pagriezās pret durvīm, kurās stāvēja Hermione. Šķita, ka spurmatainā brunete jutās ļoti neērti.

„Ē," Harijs neveikli ierunājās, iebraucis ar roku savos melnajos matos, „man likās, ka tu būsi ilgāk prom."

„Beidzām savu apgaitu ātrāk. Bubuļus laikam jau būsim izķēruši un zizli nevienu arī kādu laiku neesam atraduši," Hermione lietišķi atbildēja - bez bubuļiem viņiem šad tad savās dežūrās bija gadījies uziet arī pa kādam noklīdušam zizlim. Kad viņi bija direktorei nogādājuši pirmo uzieto zizli, Maksūra bija paskaidrojusi, ka pēc kaujas tādi te iesākumā visās malās bija mētājušies dučiem. „Turklāt izskatās, ka jūs abus bez uzraudzības ilgi nevar atstāt," meitene vēl pasmīnēdama piebilda. Harijs un Džinnija par to skanīgi pasmējās.

Džinnija piekārtoja matus, atkāpusies soli nostāk no Harija, un ierunājās: „Nu ja jau reiz Hermione ir ieradusies tev palīdzēt un es tev tik ļoti traucēju, tad es varbūt šobrīd došos. Jāpārskata treniņu grafiks un tā."

Harijs pasmīnēja un atbildēja: „Labi." Tad meitene vēl uzspieda puisim buču uz vaiga un, pirms izgāja no tukšās klases, vēl noteica: „Tad tiekamies vēlāk."

Likās, ka Hermione sāk attapties no neveiklā gadījuma, un viņa ierunājās brīdi vēlāk, kad bija aizgājusi Džinnija: „Nu jā, skaidrs kā diena, kā tieši viņa tev traucēja koncentrēties."

„Njā, kaut kā viņas klātbūtnē bija ārkārtīgi grūti piespiest sevi domāt par Voldemortu," Harijs pasmīnējis atbildēja, bet Hermione novērsa skatienu no puiša sejas, vaigos, šķiet, iezogoties sārtumam. „Piedod, ka tā neveikli sanāca, bet tu vienmēr tajās apgaitās ar Malfoju pavadi līdz pat divām stundām; tagad godīgi stunda nav pagājusi, bet tu jau esi atpakaļ," Harijs draudzenei atvainojās.

„Es jau tev no rīta minēju, ka centīšos tikt atpakaļ ātrāk, lai varam vienreiz atrast to diadēmu," Hermione iebilda.

„Ā, tad jūs vienkārši paņēmāt īsāku maršrutu?" Harijs centās saprast, kā meitenei bija izdevies ietaupīt tik daudz laika.

„Ē," Hermione novērsa skatienu, it kā juzdamās neērti, jo taisnību teikt viņai negribētos, bet arī melot neklātos. „Redzi, ne gluži. Mēs ietaupījām laiku uz kaut ko pavisam citu."

„Paklau, Hermione, tas jau sāk izklausīties aizdomīgi," Harijs noteica, īsti nespēdams iedomāties, kāpēc Hermione jutās tik neveikli. Tad viņam ienāca prātā pilnīgi neticama doma. „Tev tak nebūs pret Malfoju radušās... simpātijas?"

Hermione, viegli saviebusies, izsmējīgi nosprauslojās: „Simpātijas? Pasarg Merlins, nē, nē, nekā tamlīdzīga. Labi, es tev izstāstīšu, jo būtībā tu mūs abus saliki kopā, bet tev jāapsola, ka tu pilnīgi nevienam neko par to neteiksi, jo īpaši Ronam." Harijs, protams, tūdaļ apsolīja, ka par to nebildīs ne pušplēsta vārda nevienai dzīvai dvēselei.

„Un mirušai arī nē," Hermione nopietni noprasīja.

„Nestāstīšu arī nevienai mirušai dvēselei," Harijs apsolīja, nu jau ar nepacietību griebēdams zināt, kas tad tur tāds varētu būt.

„Atceries, gada pašā sākumā, kad Rons sacēla to traci par Malfoju, kad man toreiz pagrabos bija parādījies bubulis baziliska veidolā?" Hermione ievaicājās. Harijs apstiprinoši pamāja ar galvu - to viņš labi atcerējās, kā Rons toreiz bija sadomājies par Hermioni un Malfoju sazin ko.

„Tad nākamajā nedēļā, vari iedomāties, viņš man saņēmās un pajautāja..." Hermione iesāka atstāstīt visu notikumu no savas atmiņas.

Hermione un Drako jau labu brīdi klīda apkārt pa pazemes tuneļiem, tik vien kā īsi apmainīdami frāzes, lai novienotos, uz kuru pusi doties tālāk. Tad pēkšņi Drako, acīmredzami juzdamies neveikli, ievaicājās: „Tev tur ar to Vīzliju viss ir kārtībā? Pagājušajā nedēļā likās tāds baigi satrakojies."

„Jā, jā, protams. Viņš man jau todien pat atvainojās. Kāpēc vispār prasi, vai tad tev tas interesē?" Hermione visai strupi atbildēja.

„Nē, ne gluži, bet apsolīju Poteram, ka tev manis dēļ nebūs jācieš. Lai arī esmu slīdenis, bet mēs, Malfoji, solījumus tomēr mēdzam turēt," Drako vienkārši paskaidroja.

„Ā, nu labi," Hermione tikpat neizteiksmīgi noteica. Arī šajā gaitenī bija tikai dzestra tumsa bez neviena bubuļa vai apmaldījušos slīdeņu pirmziemnieka.

Pagāja vēl kāds brīdis klusuma, kad Drako sadūšojās vēlreiz ievaicāties: „Bet sanāk, ka es pagājušajā nedēļā tevi tā kā savā ziņā izglābu, ne tā?"

„Un ko tu ar to gribi teikt?" Hermione ar aizdomām nopētīja blondo puisi viņu zižļu un blāvo lāpu mestajā gaismā.

„Par to es tev gribētu lūgt kaut ko pretī," Drako vienkārši noteica.

„Interesanti gan, ko tad dižajam Malfojam varētu vajadzēt no vientiešu ģimenē dzimušas raganas?" Hermione izmējīgi atcirta. Drako par to sarauca lūpu, tomēr atbildēja savaldīgi un mierīgi.

„Nu, ar visu to karu un visām citām... padarīšanām... manas zināšanas Cūkkārpas priekšmetos, vienā vārdā izsakoties, ir... pilnīgā pakaļā. Bet tu, Grendžera, esi tā kā visai gudra," Drako centās paskaidrot savu domu.

„Pirmkārt, tie bija divi vārdi, otrkārt, joprojām nesaprotu, ko tu no manis gribi - lai viltoju tavas atzīmes, vai?" Hermione, saraukusi uzacis, neapmierināti iebilda.

„Pirmkārt, es beigās nodomāju, ka vārds ‘dirsā' tomēr būs pārāk skarbs tavām smalkajām ausīm," arī Drako sāka runāt dusmīgāk, zaudēdams pacietību, „otrkārt, es tev gribēju vienkārši lūgt, vai varu dabūt pie tevis dažas privātstundas? Pie Zibiņa un Asnītes es vēl puslīdz ar visu tieku galā, bet pie Gliemjraga un Klika esmu absolūta nulle."

Hermione, pārsteiguma pilnām, ieplestām acīm, paraudzījās uz jaunekli. Tiešām viņš, dižais, iedomīgais Malfojs, kurš bija gatavs iet pāri līķiem, lai sasniegtu savu kāroto, lūdza palīdzību viņai? Tas bija kaut kas neticams.

Pirmajā mirklī viņa jau gribēja atcirst, lai viņš iet dillēs, tas viņam par iepriekšējo skolas gadu pāridarījumiem, bet meitene īsti nespēja sevi piedabūt izsacīt skarbo atteikumu. Kaut kā tas tomēr nešķita pareizi. Ja nu viņš tomēr bija mainījies vai arī patiešām centās mainīties? Galu galā viņš šogad itin nekādā veidā nebija viņu aizvainojis vai jebkā citādi licis justies neveikli, un savā ziņā Malfojs pat pagājušajā nedēļā bija izglābis viņu no bubuļa baziliska formā.

„Labi, sarunājam tā. Es tev palīdzēšu, bet tev ir konkrēti jāsagatavo, ko tieši tu gribi praktizēties un apgūt, lai varam pie tā tūlīt ķerties klāt. Es netaisos tērēt savu laiku un vēlreiz pārstāstīt to, kas jau ir atrodams mācību grāmatās," Hermione uzstādīja savus noteikumus. Nevarētu teikt, ka viņa kaut drusciņ vēlētos pavadīt kopā ar Malfoju vēl vairāk laika, nekā tas bija nepieciešams, taču, ja cilvēks patiešām lūdza palīdzību un viņam tas bija svarīgi, viņa nespēja tā vienkārši atteikt, kaut arī tas bija Malfojs.

„Sarunāts," Drako noteica, sen aizmirstajam smīnam uzvijoties pār lūpām, „nākamnedēļ es sagatavošu visu mikstūru papildstundai. Tikai, lūdzu, Grendžera, es būtu ļoti pateicīgs, ja tu nevienam par šīm stundām neko neteiktu. Ā, starp citu, vēl ņem vērā, ka slīdeņiem tagad panesušies joki par elšpūšiem, piemēram,..." - bet Hermione Malfoja runā vairs klausījās tikai pa pusei, jau sākusi apsvērt to, tieši cik lieli zināšanu robi viņa patukšajā paurī varētu būt.

„Un tā es viņam tagad katru sestdienu pēc apgaitas vienu stundu palīdzu ar mācībām. Šodien viņš bija sagatavojies pārvērtībām, es palīdzēju viņam atkārtot buramvārdus un koncentrēšanos uz tiem un sarunāju, lai šoreiz viņš patrenējas viens pats savā nodabā, ka šoreiz man ir drusku steidzamāka darīšana," Hermione vēl piebilda, paskaidrodama, kāpēc šodien bija atgriezusies tik ātri.

„Ā, tad tu viņam tikai palīdzi ar mācībām," Harijs uzjautrināts noteica. „Vienubrīd man jau tiešām uzradās tāda doma, ka jūs kaut kur patīkami kavējat laiku divatā."

„Ar Malfoju? Fui, Harij!" Hermione nepatīkami noskurinājās. „Es varbūt viņam palīdzu ar mācībām, bet tas nenozīmē, ka viņš man šķiet kaut nedaudz patīkams kā cilvēks. Viņš tomēr ir Malfojs, mūžīgais pašlabuma meklētājs, kas pie katras vajadzības ir gatavs pārmest kažoku uz otru pusi. Tādam taču vispār nevar uzticēties. Saproti, tādus cilvēkus, šitādus kretīnus, es vienkārši principā nevaru ciest. Taču tu devi viņam otru iespēju un tad jau nebija vērts to darīt, ja viņš pats nav spējīgs tikt ar to galā, jo, teikšu godīgi, nekādi neredzu, ka viņam bez manas palīdzības būtu kaut mazākās iespējas nokārtot visus eksāmenus un veiksmīgi absolvēt skolu."

„Vienīgi man mazliet raizes dara tas, ka lūdzi par šo neko neteikt Ronam. Domā - tik traki būs, ja viņam izstāstīsi, ka palīdzi Malfojam ar mācībām? Gan jau viņš tomēr sapratīs," Harijs piebilda.

„Jā, visticamāk. Bet - pieļauju, ka tās varētu būt kara sekas - jo, saproti, Rons brīžiem kļūst ļoti emocionāls, rīkojoties pārsteidzīgi, nemaz nepadomādams par sekām. Atceries, mēs visi pirmajās nedēļās pēc kara jutāmies kā no laivas izmesti - bezmiegs, murgi, straujas emociju svārstības, neregulāra apetīte, bija dienas, kad vai visu dienu gribējās raudāt -, bet tad pēc laika tas mazinājās un atkal sākām justies normāli. Bet Ronam... viņam piedevām ar tiem saviem mazvērtības kompleksiem vēljoprojām emocijas lēkā pārāk strauji. Un īpaši saasināti greizsirdīgi viņš uztver jebkuru puisi, kurš kaut tikai atļaujas paskatīties manā virzienā tā ilgāk."

„Jā, atceros, kā viņš toreiz aplam sašūmējās uz Malfoju. Bet vairāk jau tādu starpgadījumu nav bijis, pareizi?" Harijs vienkārši ievaicājās.

„Tā gluži nav. Nesen Terijs man atnāca palūgt spalvu un Rons viņam pakaļ noraudzījās tā, it kā būtu gatavs šo kaut kur tukšā gaitenī nozavēt. Un pēc tam izprašņāja mani, cik bieži es ar viņu satiekos bibliotēkā, lai it kā pildītu kopā mājasdarbus," meitene paskaidroja, skumji pasmaidīdama.

„Parasti jau mēs visi kopā pildām mājasdarbus..." Harijs noteica, mazliet apjucis par Hermiones stāstīto.

„Pietika ar to, ka iepriekš biju pāris reizes apspriedusi ar Teriju savu aritmantikas mājasdarbu..." Hermione skumīgi novilka. „Bet es saprotu Ronu, viņš vienkārši vēl nav ticis pāri visam pārdzīvotajam. Man tikai vajag viņu pasaudzēt un pēc iespējas atbalstīt, tad jau viņš kaut kad drīz atgūsies un atkal būs vecais, labais Rons. Man arī nepatīk no viņa kaut ko slēpt, bet šobrīd tiešām nav īstais laiks, kad viņu satracināt ar šādām ziņām. Jo šobrīd jau ir labi tas, ka viņš neko neiebilst pret mūsu kopīgo darbošanos. Viņam vienkārši vajag vairāk laika, tāpēc, lūdzu, nestāsti viņam neko par Malfoju, labi, Harij?" Hermione lūdza, grūti nopūtusies.

„Labi, apsolu, ka paturēšu to noslēpumā," Harijs drūmi noteica, „bet nu tagad tad pievērsīsimies manām privātstundām?"

„Jā, protams, protams," Hermione piekrita, un abi jaunieši ķērās klāt nepatīkamajam un nogurdinošajam treniņam, kā meklēt Voldemorta dvēseles gabalu.

 

* * *

 

Kaut arī viņi turpināja cītīgi praktizēties, Harijs nebija gatavs uzsākt meklēšanu arī nākamās nedēļas sākumā, un Hermione bija uzstājusi, ka vienu dienu vajag veltīt arī Cūkkārpas priekšmetu mājasdarbiem, tā nu viņi otrdienas pēcpusdienā bija ieņēmuši gaišākās vietas pie biblotēkas loga, un viņu grupiņai bija piebiedrojušies arī Nevils un Luna, kā viņi to reizi pa reizei mēdza darīt.

Rons cītīgi centās sagudrot Zibiņa mājasdarbā dažādus pastiprinošos bramvārdus visiem četriem dabas elementiem, Džinnija nopūlējās ar eseju Gliemjragam par asfodeles ekstrakta pielietojumiem, bet pārējie cīnījās ar Klika uzdoto advancēto šurpu-turpu pārvērtības teorijas izklāstu. Septītajā gadā arī pārvērtībām, kuras jau tā bieži sastāvēja no visai pagariem buramvārdu penteriem, tagad klāt nāca vēl nostiprināšanas un pastiprināšanas vārdi. Īsāk sakot, SĒRGu pēdējā gada studentiem nudien bija ko rauties. Vienīgi Nevils ar milzu prieku bija aizmirsis par visām pārvērtībām un mikstūrām un, Zibiņa uzdoto darbu jau izpildījis, tagad aizrautīgi lasīja par Ziemeļeiropas augiem.

„Pārvērtību teorija man it kā puslīdz ir skaidra," ierunājās Luna, „bet es mūždien aizmirstu, uz kuru pusi burvestībās vairāk vajadzēja vēzēt zizli, kad bur nostiprināšanu un kad - pastiprināšanu."

„Pastiprināšanai vajag censties zizli vairāk apļot uz riņķi, lai enerģija neaizplūst projām, bet nostiprināšanu vajag vērst it kā uz priekšu, lai tā turpinās ilgāk," Hermione, protams, tūlīt ņēmās paskaidrot, nepaceldama acis no savas pārvērtību grāmatas.

„Nesaprotu, Luna, par ko tu sūdzies," Rons iebilda, „tev jau tā no mums tās pastiprināšanas pie Zibiņa sanāk vislabāk."

„Tu tiešām to domāji par mani, vai tomēr nejauši pārteicies par Hermioni? Viņa jau ir vislabākā visās klasēs," Luna noteica, šoreiz gan ar nelielu kautrīguma pieskaņu savā sapņainajā balsī.

„Ā, nu tas, ka Hermione visu izdara perfekti, tas jau nevienam vairs nav nekāds pārsteigums, bet es biju domājis, ka tev tā buršanās sanāk neparasti labi, ja skatās starp mums, vienkāršajiem cilvēkiem," Rons noteica, zīmīgi uzlūkojis Lunu, savukārt Hermione, paliekusi galvu nedaudz uz sāniem, savādi noraudzījās uz Ronu.

„Ak, paldies, Ron," Luna atbildēja, vaigu galos uzrodoties pavisam vieglam sārtumam, „es zināju, ka esi ļoti jautrs un asprātīgs, bet nebiju pamanījusi, ka esi arī tik laipns un vērīgs. Bet šajos panākumos es varu pateikties savai mammai."

„Savai mammai?" Džinnija nesapratusi ievaicājās. „Viņa taču nomira, kad tu vēl biji maza, pareizi?"

„Pareizi. Ā, es laikam jums to neesmu izstāstījusi, bet atceraties to briesmīgo nedēļu, kad Svešovskis uzbruka Digorijam un Maksūra mani izsauca pie sevis?" Luna ikdienišķā balsī ievaicājās draugiem.

„Jā, protams, tu teici, ka palīdzēji savam tētim pārvākties uz drošu, auroru apsargātu mitekli," Harijs tūdaļ atcerējās.

„Pareizi, Harij. Tad nu toreiz es palīdzēju viņam sakārtot visas līdzņemšanai vajadzīgās lietas, tai skaitā arī Varkšķa izdevniecības iekārtu. Pēc tam, kad ar visu pārvākšanos bijām tikuši galā, tētis mani noveda lejā uz mammas laboratoriju, kur es nebiju bijusi kopš tā liktenīgā vakara, kad viņa nomira," Luna paskaidroja. „Tur tad mēs abi kopā pārskatījām arī viņas lietas, un mēs atradām viņas pētījumu pierakstus."

„Un ko tad tieši viņa bija pētījusi?" Nevils ievaicājās. „Iepriekš tu biji teikusi, ka kaut ko par burvestībām."

„Jā, es tagad palasīju viņas pētījumus. Mana mamma bija pētījusi, kā var labi pastiprināt burvestības. Es vienkārši pie Zibiņa klasē izmēģināju dažus viņas ieteikumus."

„Ak, tad skaidrs," Rons novilka. „Varbūt es arī varu dabūt tos viņas pierakstus?"

„Jā, protams," Luna piekrita, un tūlīt no savas somas izvilka pabiezu sējumu. Meitene norādīja uz to ar zizli un noteica: „Dvīņo." Tad viņa nomurmināja vēl dažus vārdus.

„Lūdzu, kopijai vajadzētu noturēties gana ilgi, lai tu varētu to izlasīt." Meitene uzsmaidījusi nodeva papīru žūksni rudmatim.

„Paldies," viņš ar apbrīnu noteica. „Paklau, bet tas tavs tētiņš sapakāja līdzi arī Varkšķa izdevniecības iekārtu? Tas nu gan ir jancīgs."

Luna viņam mīlīgi uzsmaidīja, nemaz nelikdamās zinis par apvainojumu - vai arī to nemaz neuztvēra kā apvainojumu? Reizēm Harijam likās, ka viņa ne vienmēr uztver emocionālas nianses, bet gan vienkārši analizē uztverto informāciju - tāpat arī šoreiz. Viņai bija uzdots jautājums, un viņa uz to arī pavisam ikdienišķā noskaņā sniedza atbildi.

„Redzi, patiesībā, viņš tāds nebija vienmēr," Luna iesāka stāstīt. „Tētis kļūva apsēsts ar Varkšķi pēc mammas nāves. Ja es pareizi atceros no vecāku stāstītā bērnībā, tad mana mamma, viņu sauca Pandora, vienmēr bija aizrāvusies ar eksperimentālo maģiju jau pat Cūkkārpas laikos. Esmu vecākos zinātniskajos žurnālos par burvestībām atradusi ne vienu vien viņas rakstu. Cik zinu, tad tētis pēc Cūkkārpas beigšanas bija sācis strādāt ministrijā Komunikāciju nodaļā, kas atbild arī par dažādiem informatīvajiem materiāliem. Tā nu kad viņi apprecējās un sāka dzīvot kopā, tad tētis nolēma mammai palīdzēt publicēties ne tikai zinātiskajos žurnālos, bet viņi abi gribēja, lai mammas atklājumi būtu pieejami visiem. Tāpēc tētis nodibināja Varkšķi, kur iesākumā galvenā rubrika bija Pandoras atklājumi, pēcāk viņš sāka publicēt arī citas cilvēkiem interesējošas un aktuālas lietas, kuras bija atklājuši arī citi tādi kā mana mamma. Atceros, kad biju pavisam maza, viņi vakaros stundām varēja pārspriest dažādas detaļas par to, kā pareizāk kaut ko uzrakstīt vai noformulēt." Tad Lunas sejā iegūla smīnīga izteiksme.

„Reiz gan es netīšām uzgāju, ka viņi savas apspriedes laikā cītīgi bučojās. Tāpēc saproti, Ron, kad mamma nomira, tētis kļuva pagalam sagrauts, un Varkšķis viņam ir vajadzīgs, jo to viņš radīja un uzturēja dzīvu tikai mammas dēļ."

„Ā," Rons nokaunējies tikai novilka. „Es - es nezināju." Arī Harijs sajuta, ka pēc Lunas stāsta draugu lokā bija palikusi tāda sērīga noskaņa. Ksenofīlijs noteikti bija ļoti mīlējis savu Pandoru. Un tad viņu pēkšņi vienā mirklī bija zaudējis...

Iestājušos klusumu pārtrauca Džinnija: „Man patiešām ļoti žēl, Luna, ka jums nācās ko tādu pārdzīvot. Un vēl vairāk man ir žēl par savu nepieklājīgo brāli, kurš uzdod šitādus sāpīgus jautājumus."

Izskatījās, ka Rons gribētu māsai kaut ko atcirst, bet beigās puisis tomēr pārdomāja un tik tikko dzirdami nomurmināja: „Atvaino," nodūris galvu zemē, bet Luna viņam tikai uzsmaidīja.

Tad Hermione tā kā sapurināja galvu un ievaicājās: „Luna, bet ar ko īsti tava mamma eksperimentēja? Tu kaut ko teici, ka kaut ko ar burvestībām saistībā ar to noturīgumu un pastiprināšanu - bet ko tieši?"

„Cik es sapratu no viņas eksperimentu pierakstiem," Luna vienkārši iesāka atbildēt uz Hermiones uzdoto jautājumu, „viņa centās iegūt to, par ko izsenis ir norūpējušies burvji zinātniskajās aprindās - proti, viņa centās izgatavot pilnvērtīgu maģijas esenci, tikai, kā tas tipiski notiek, viņa bija izdomājusi savu īpašo metodi."

„Maģijas esenci?" Rons nespēja noticēt savām ausīm. Viņi taču paši bija centušies tādu pagatavot, tāpēc jauneklim pat bija priekšstats, cik ārkārtīgi sarežģīts ir šis uzdevums.

„Protams, Ron, ka maģijas esenci burvji ir centušies pagatavot jau sen. Un tādu, kas darbotos uz īsu brīdi, uzveidot nav nemaz tik sarežģīti." Hermione zīmīgi paskatījās uz draugu. „Tomēr klīst leģendas, ka teorētiski būtu iespējams pagatavot tādu maģijas esenci, kas tā spēj pastiprināt pati savu noturīgumu, ka praktiski spētu eksistēt mūžīgi. Piemēram, Harij, tavs apmetnis un pārējie Nāves dāvesti varētu būt apstrādāti tieši ar šādu pilnīgo maģijas esenci. Turklāt maģijas esencei būtu jāvar saistīties ar visiem četriem dabas elementiem."

„Bet tavai mammai kaut kas tomēr nogāja greizi?" Harijs ievaicājās.

Luna palūkojās uz puisi un bēdīgi pasmaidīja. „Jā, es vēl tagad to atceros. Tētis bija pagatavojis vakariņas, tapēc palūdza, lai es noeju lejā uz mammas laboratoriju un pasaucu viņu vakariņās. Kad es kāpu lejā pa kāpnēm, pēkšņi nodrebēja visa māja, un es sabijos. Noskrēju lejā, bet mamma gulēja uz grīdas un tikko vilka elpu. Es piesteidzos viņai klāt, un viņa man vēl paspēja pateikt: „Mana mīļā, dārgā Luna, gudra, apķērīga galva, lai ir augstākā tev balva." Tad viņa aizvēra acis un nomira." Meitene pāris reizes samirkšķināja savas lielās, zilās acis un paraudzījās griestos.

„Piedod, Luna," Harijs atvainojās, arī pats sajuties pagalam skumji. Viņam vecāku nāvē vismaz bija kāds, ko vainot, bet Lunas mamma ļoti iespējams bija nomirusi kādas neprecizitātes vai pat muļķīgas kļūdas dēļ. „Man patiešām ir ļoti žēl, ka viņa tā nomira un ka viņai tomēr nekas neizdevās."

„Zini, Harij," Luna iesāka teikt atkal savā sapņainajā balsī, taču tagad tai bija arī neliela lepnuma pieskaņa, „man šķiet, ka tev šoreiz nebūs līdz galam taisnība."
Harijs apjucis paraudzījās uz blondo meiteni.

„Es nudien neteiktu, ka viņai nekas neizdevās. No viņas pierakstiem es saprotu, ka bija tieši otrādi - viņa tikai nebija gaidījusi, ka viss izdosies," Luna vēl piebilda.

„Tu gribi teikt, ka viņai izdevās?" Rons, iepletis acis, tūlīt ieteicās.

„Tieši tā - viņai izdevās izdomāt metodi, kas ļauj iegūt pilnvērtīgu maģijas esenci," meitene beigās dzīvīgi secināja.

Tajā pašā vakarā, kolīdz viņi bija atgriezušies savā koptelpā, Hermione nekavējoties palūdza Ronam iedot viņai Lunas mammas atklājumu pierakstus. Tad meitene tos vienkārši sāka negausīgi lasīt tā, ka viņa nebija runājama vēl pāris dienas.

Harijs tikai piektdienas rītā pamanīja, ka Hermione ēda brokastis kā normāls cilvēks, skatīdamās ar acīm sķīvī, nevis grāmatā vai pierakstos.

„Tad beidzot izlasīji?" Rons īgni draudzenei noprasīja.

„Jā, protams. Es tev pēc brokastīm atdošu tos pierakstus, ja jau tik ļoti gribi paspīdēt pie Zibiņa," Hermione vienkārši atbildēja, it kā nekas īpašs nebūtu noticis.

„Hermione, es tevi neesmu godīgi redzējis kopš otrdienas vakara. Šobrīd es vienkārši gribu atpakaļ tevi," Rons noteica, nedaudz nosodoši palūkojies uz Hermioni, bet meitene rādījās viegli apjukusi un nezināja, ko atbildēt.

„Ē, jūs tak šodien varēsiet izrunāties, cik uziet, bet, Hermione, pastāsti, lūdzu, ko tu uzzināji?" Harijs ievaicājās. Izskatījās, ka Hermione ar prieku pievēršas Harija jautājumam un neveiklo situāciju ar Ronu labprāt atstāj uz vēlāku laiku.

„Viņas pētījumi patiešām bija ļoti interesanti. Sākumā viņa bija sarakstījusi ļoti daudz dažādus ieteikumus Ritu vārdu veidošanai un kuras atskaņas sader kopā vislabāk. Nebrīnos, ka, ja Varkšķī tika rakstīts kaut kas tāds, tas tiešām cilvēkiem varēja likties noderīgi, nevis tās muļķības, ko tagad publicē Ksenofīlijs..."

„Hermione," Džinnija ierunājās, es saprotu - tas viss ir interesanti, bet man šķiet, ka Harijs vairāk gribēja zināt, ko tu izlasīji par esenci."

„Jā, protams," Hermione noteica pasmaidījusi. Tomēr Harijs meiteni saprata - viņa bija divas dienas bez apstājas lasījusi kaut ko viņu pašu uzdevumam tik būtisku, ka viņa tagad vēlējās izstāstīt visu līdz pēdējam sīkumam, ko bija izlasījusi, uzzinājusi un izsecinājusi. „Kas attiecas tieši uz maģijas esenci, viņas metode, ja to tā var nosaukt, nudien bija ārkārtīgi neparasta, tomēr es negribu būt tik optimistiska kā Luna. Man tomēr nešķiet, ka viņa nomira tāpēc, ka dabūja triecienu ar maģijas esences substanci. Es drīzāk sliecos domāt, ka kaut kas tomēr nogāja greizi."

„Nu, un kas tad tā bija par metodi, ja tu tik kritiski izsakies?" Rons ieprasījās visai skeptiski.

„Saproti, viņa bija izdomājusi, ka maģiju vajag pastiprināt ne tikai ar vārdiem, bet arī kinētiski fiziskā nozīmē," Hermione paskaidroja. Bet viņi visi trīs - Harijs, Rons un Džinnija - raudzījās uz draudzeni pilnīgā neizpratnē.

„Nē, Hermione, piedod manu muļķumu, bet no šitā gan es nekā nesapratu," Džinnija noteica.

„Kinētiski - tas nozīmē atrasties kustībā. Viņai šķita, ka pašu maģiju vajag iekustināt, ierosināt, lai tā kļūtu aktīvāka. Tāpēc arī viņi bija uzbūvējuši apaļu māju. Lai pagrabā varētu iebūvēt maģijas paātrinātāju," Hermione centās izskaidrot pēc iespējas saprotamāk.

„Paātrinātāju?" Rons ieteicās. „Bet ko tieši tad viņa tur paātrināja? Tak ne jau ņurcragu šņākakšus?"

Harijs un Džinnija iespurdzas tā, ka tikko neapgāza savus brokastu šķīvjus. Ņurcragu šņākakšu paātrinātājs? Tas tik būtu kaut kas! Arī Rons sāka rādīties arvien uzjautrinātāks, līdz bezspēcīgi iespurdzās, un arī Hermionei sāka smaidā raustīties lūpu kaktiņš.

Tad meitene iesmējās un atbildēja: „Nē, viņa pastiprināja pati savu maģiju apvienojumā ar citu maģisko būtņu enerģiju. Tā viņa centās iegūt ātri rotējošu maģijas esences plazmu, kuru beigās atliktu tikai sakopot kaut kur kādā priekšmetā."

„Bet, Hermione, ja viņai tas izdevās un tā esence sakopojās viņā, jo viņa tur atradās, tā maģija noteikti bija par spēcīgu, tāpēc viņa tik ātri nomira," Harijs satraukts secināja. Viņam Lunas atzinums izklausījās pilnīgi saprātīgs.

„Harij, bet es nekad nekur neko neesmu lasījusi, ka fiziska maģijas paātrināšana kaut kādā veidā spētu ietekmēt tās maģiskās enerģijas izpausmi. Tas nav loģiski," Hermione iebilda.

„Bet cik ātri kāds tiešām ir mēģinājis iekustināt maģijas enerģiju?" Džinnija ievaicājās.

„Nezinu," Hermione īgni atbildēja. „Bet tik un tā šis viņas eksperiments mums neko daudz nepalīdz, jo maģijas paātrinātāju mēs nebūvēsim un ar savām dzīvībām nespēlēsimies."

Kad Hermione izteica vārdu „paātrinātājs", Rons atkal iespurdzās: „Ņurcragu šņākakšu paātrinātājs," un Harijs atkal pasmīnēja. Tomēr Hermionei visticamāk bija taisnība vismaz tajā ziņā, ka viņi šādu eksperimentu netaisās atkārtot, tāpēc tam, vai Pandorai tiešām bija izdevies iegūt esenci vai arī nē, patiešām nav nekādas nozīmes. Vismaz attiecībā uz viņiem veicamo uzdevumu.

Toties Pandoras pierakstītie ieteikumi pētījuma manuskripta sākumā nudien palīdzēja viņiem visiem atrast labākus un precīzākus vārdus pastiprinošajām burvestībām, un nākamās nedēļas pirmdienā Harijs kopā ar Hermioni jau bija gatavs sākt meklēt Voldemorta enerģiju.

Ārā, aiz loga, blāvajā ziemas saules rīta gaismā sniga sniegs, biezām pārslām, kad Harijs un Hermione nostājās ceturtā stāva gaitenī, kur šobrīd neviens skolēns, ne arī skolotājs nebija pat tuvumā, bruņojušies ar zižļiem, buramvārdiem un viņu pašu brūvētās maģijas esences pudelītēm.

Harijs sāka skaitīt meklēšanas buramvārdus, kurus pastiprināja plaukstā cieši sakļautā, blāvi spīdošā pudelīte. Jauneklis cītīgi koncentrējās uz Voldemorta seju un būtību un vēroja zizli. Tas noraustījās un norādīja tā kā uz rietumiem. Viņi pamazām sāka sekot signālam, bet tad vienā mirklī tas sāka mainīt virzienu, līdz aizveda abus jauniešus līdz spārnam, kurā bija izvietota bibliotēka. Šeit gan bija viens otrs apmeklētājs, tāpēc nedz Harijs, nedz Hermione neuzdrošinājās te cītīgi nodarboties ar meklēšanu.

Krietnu laiku vēlāk viņi atkal atkārtoja meklēšanu, kad Harijs bija pārstājis trīcēt un bija gatavs sevī ielaist domas par Voldemortu. Šoreiz zizlis viņu aizveda uz pavisam citu pils pusi - uz centrālo laukumu pagalmā, kur ne viens vien Cūkkārpas skolēns dzīvīgi pikojās ar svaigi sasnigušo sniegu.

Arī pēc pusdienām, kad viņi atkal nodevās meklēšanas uzdevumam, zizlis viņus aizveda uz pavisam citu Cūkkārpas galu - uz Pūču torni pašos pils rietumos.

„Es neko nesaprotu," Harijs atbildēja, no pieres noslaucījis aukstos sviedrus. Meklēt Voldemorta enerģiju bija ne tikai īpaši nogurdinoši, bet arī ļoti nomācoši. Viņam pēc tam stingri vajadzēja piedomāt, lai atlikušo dienas daļu negribētos vienkārši noslēpties kādā tumšā stūrī, kurā varētu izīgņoties par visām savām neveiksmēm.

„Harij, varbūt tev vajag atpūsties?" Hermione ierosināja. „Šodien mēs meklēšanai varētu mest mieru."

„Labi, tad turpināsim meklēšanu rīt," Harijs negribīgi piekrita, „tomēr tas tik un tā neizskaidro, kā mēs varējām nonākt trīs pilnīgi dažādās vietās." Harijs ar Hermioni lēnām sāka soļot atpakaļ uz Grifidoru torni.

„Mēs Voldemorta dvēseli meklēt iesākām tikai šodien, tas var arī vēl neko īpašu nenozīmēt," Hermione attrauca, tiesa gan - visai stīvi skatīdamās uz priekšu gaitenī. Harijs lieliski saprata, ko meitene izvairījās teikt, arī viņš bija ieprātojies tieši to pašu. Ja iepriekš, dzenot pēdas pastiprinātajai Cūkkārpas enerģijai, viņi bija nonākuši pie direktora kabineta un Kraukļanagu torņa, kur bija uzcelta Klementīnes statuja, tad tagad viņi bija nonākuši pavisam dīvainās un dažādās vietās, kuras turklāt bija publiskas. It kā viņi būtu sekojuši cilvēkam, kas pārvietojas pils iekšienē. Bet tas nevarēja būt. Vienkārši nevarēja būt.

„Un tomēr, kāpēc tik daudzas vietas? It kā tas pārvietotos," Harijs tomēr savas raizes izteica skaļi.

„Es gan šaubos, ka tas ir horkrusts, kas pārvietojas. Harij, es negribu tevi baidīt, bet man ir aizdomas, ka tev varbūt izdevās uztvert paša Voldemorta enerģiju," Hermione paskaidroja, šoreiz palūkojusies uz draugu. „Atceries, Zibiņš teica, ka šī burvestība ir vairāk piemērota cilvēku meklēšanai."

Harijam noskrēja auksts pār muguru. Ja jau Hermione tā domāja... „Voldemorts - šeit, Cūkkārpā? Bet, ja nu es kaut ko sajaucu vai nepareizi noskaitīju buramvārdus?"

„Es katru reizi biju tev blakus, un tu visu izdarīji plilnīgi pareizi. Tomēr nav tik traki, Harij, kā tu esi iedomājies," Hermione mierinoši noteica.

„Nav tik traki?" Harijs tikko savaldīja balsi, neiespiedzies augstā notī. Pa Cūkkārpu apkārt klīstošs Voldemorts pilnīgi noteikti bija tik traki. Hermionei nu gan bija iekšas.

„Mēs katru reizi nonācām publiskā vietā un vienkārši beidzām tur meklēt," Hermione mierīgi paskaidroja. „Mēs jau agrāk spriedām, ka Voldemorts sava gara veidolā klīst kaur tur tepat apkārt. Man šķiet, ka tas tikai nozīmē, ka viņš ir netālu, teiksim, Aizliegtajā mežā, apsēdis kādu zirnekli. Nav teikts, ka viņš pārvietojas tieši pa Cūkkārpas gaiteņiem."

Šāda doma, protams, Harijam šķita nedaudz iepriecinošāka, tomēr savādā, nepatīkami kņudinošā sajūta vēderā viņu neatstāja, it kā Hermiones piedāvātā atbilde tomēr neliktos līdz galam pareiza.

„Tad varbūt mums vajadzētu pamēģināt meklēt naktī, kad mums netraucēs visādu skolēnu bari?" Harijs iedomājās.

„Ir vērts izmēģināt, tikai mums jābūt ļoti uzmanīgiem. Es noteikti negribētu, lai mani pieķer ārpus dežūras," Hermione iebilda.

„Tad meklējam, kad tev būs dežūra," Harijs vienkārši noteica.

„Tu jau zini, ka vakara dežūras man ir nozīmētas sestdienās, lai netraucētu mācībām. Pēdējā šajā trimestrī man ir ielikta tieši šosestdien."

„Tad naktī no sestdienas uz svētdienu ieplāno, ka tev būs jāpalīdz man pārmeklēt pili," Harijs noteica un teju vai pasmaidīja. Paklīst nakts laikā apkārt pa Cūkkārpu ar Paslēpni un Laupītāju karti, tas jau bija gluži kā vecajos, labajos laikos. Hermione tam par atbildi tikai pamāja ar galvu.

Pēcāk Harijs ar Hermioni vēl bija novienojušies, ka viņi atkārtos meklēšanu arī dienas laikā, līdz būs pienācis sestdienas vakars, turklāt sestdien dienas laikā pils varētu būt īpaši tukša, jo bija ieplānots šā trimestra pēdējais Cūkmiestiņa apmeklējums.

Pamostoties otrdienas rīts vēl grima dziļā tumsā, bet, iesākot brokastot, saule atausa, vēstīdama par gaišu un saulainu dienu. Arī Harijs jutās jau atguvies no iepriekšējās dienas meklēšanas epizodēm un ar prieku noraudzījās, kā Džinnija bezrūpīgi sev uz šķīvja blakus ceptām olām uzliek arī desiņu un pupiņas.

Labi iesākuši ēst, jaunieši sadzirdēja tik ierasto pūču spārnu plivināšanos, pastniecēm atgādājot šurp rīta pastu un vienu otru kārumu paciņu, kādas tipiski pirmajā gadā savām atvasēm mēdza sūtīt raizīgākie vecāki. Hermione saņēma savu ikdienišķo Dienas Pareģa eksemplāru, kas arvien ziņoja par jauniem auroru panākumiem vēl nedaudzo nāvēžu meklēšanā. Centrālais temats, protams, bija Svešovska notveršanas operācijas. Līdz šim izskatījās, ka tuvākās apkārtnes burvju evakuācija bija līdzējusi, un no Svešovska pagaidām nebija ne miņas. Tomēr, kamēr tas briesmonis nebija notverts, Vīzliji nevarēja justies drošībā. Briesmas Mollijai varēja uzglūnēt vai uz katra stūra.

„Par Svešovski ir kaut kas?" Rons tūlīt ieprasījās, kolīdz Hermione bija atvērusi lapu ar auroru ziņu rubriku.

„Nē, nekā jauna, tikai esot pastiprinājuši apsardzību Džordža veikalam," meitene atbildēja, pārskrējusi rakstītajam ar acīm. Tad viņa, pārskatot rakstus, pārsķīra vēl dažas lapas uz priekšu, vienlaikus kozdama kumosus no savas brokastu siermaizes. „Opā," meitene vien noteica, iepletusi acis.

„Kas tad nu?" Džinnija ievaicājās, bet Harijs izteikti novaikstījās.

„Gan jau, ka atkal Knisle," puisis izsmējīgi paziņoja. „Es jau gan tev, Hermione, pirms laba laiku teicu, ka no viņas rakstiem vairs negribu dzirdēt ne rindiņu. Tāpat tur viss ir skaidrs - ļaunāku un samaitātāku nāvēdi par Strupu šī pasaule nav pieredzējusi, labi ja Voldemorts pat bija uz pusi tik ļauns, bet es, protams, nemitīgi kaļu ļaunos plānus, kā stāties Voldemorta vietā un iegūt varu pār pasauli."

Hermione pasmējās, tomēr Harija nicinošais rezumējums bija visai precīzs. „Šoreiz viņa ir beigusi liet samazgas pār Strupu, un tagad laiž klajā ieskatu savā Ziemassvētku dāvanā visai plašajai burvju sabiedrībai."

„Ziemassvētku dāvana? Tad jau būs sākusi ķidāt mani," Harijs drūmi noteica.

„Tā gan," Hermione apstiprināja, „bet vismaz būs likusi mieru Strupam. Tagad viņa pirms Ziemassvētkiem taisās izdot to savu septembrī sasolīto grāmatu, kas būšot tava biogrāfija divtūkstoš lappušu apjomā, īpaši pievēršot uzmanību Vārdā Nemināmā sakāves apstākļiem un notikumiem pēc ievērojamās Cūkkārpas kaujas." Meitene citēja pašas Knisles rakstīto.

„Lai viņa iet ieskrieties," Harijs dusmīgi noteica. „Man ir apnicis par viņu domāt un uztraukties, ko tā tur atkal ir sagudrojusi. Ja vien tu, Hermione, man negribi paziņot, ka tu viņu atkal esi iespundējusi burciņā kopā ar zaru un pāris lapām, es par to smirdīgo Knisli vairāk neko negribu dzirdēt."

„Labi, labi, nomierinies." Hermione draugam uzsmaidīja. „Un mums vēl ir stunda laika pirms burvestībām."

Tā jaunieši, paēduši un sagaidījuši zvanu, lai gaiteņos noplok skolēnu pūļi, atkal pievērsās nogurdinošajai meklēšanai. Šoreiz zizlis Harijam rādīja virzienu visai negribīgi - droši vien pie vainas būs kūsājošais naids uz Knisli, kas traucēja pilnībā koncentrēties. Viņi pamazām virzījās uz rietumu pusi, gan izmezdami savādus līkločus, līdz pēkšņi sastapās gaitenī ar Antoniju un Džodiju, kuriem aiz muguras sekoja vēl daži kraukļanagi. Šie teicās ejam uz bibliotēku, lai vēl palasītu par burvestībām. Diemžēl tikšanās ar skolasbiedriem bija nojaukusi puisim visas domas, un viņš vairs nekādi nespēja uztvert agrāko virzienu.

Arī pēc burvestībām Harijs un Hermione, meklējot divatā, nonāca katru reizi citā vietā. Pēcpusdienā pirms vakariņām pat šķita, ka zizlis cenšas izvest viņu pagalmā, kaut kur virzienā uz Hagrida būdas vai kalambola laukuma pusi.

„Aizliegtais mežs," Hermione visai pārliecināti apstiprināja, kamēr viņi stāvēja otrajā stāvā pie Ieejas zāles grandiozo kāpņu balustrādes un noraudzījās uz zižļa nedaudz svārstīgo virzienu.

„Tiešām zini?" Harijs domīgi iebilda. „Man gan liekas, ka tas vairāk norāda uz kalambola laukuma pusi."

„Tad izejam laukā paskatīties," Hermione ierosināja acīmredzamo.

Tomēr, kolīdz viņi gribēja doties lejup pa kāpnēm, atsprāga vaļā ieejas durvis, un pa tām iesoļoja vairāki skolēni, katrs nesdami pār plecu pārmestu slotaskātu. Bariņa priekšgalā novizēja platīnblondi mati, un Harijs pamanīja, ka tas bija Drako Malfojs - acīmredzot Slīdeņa kalambola komanda atgriezās no treniņa, taču gan būdami visai neapmierināti, ko purpinādami un burkšķēdami par kraukļanagu nekaunību.

Kāds no jaunāko gadu slīdeņiem ieraudzīja, ka Harijs un Hermione uz viņiem nolūkojas no kāpņu augšas, tāpēc neapmierināti viņiem uzbrēca: „Kas ir, Poter? Ko tu tā skaties? Vēl izdzīsi mūs ārā no šejienes?"

Drako par to gan rādījās nedaudz sabijies un, aizvadījis naidīgākos biedrus uz durvīm, kas veda uz pazemes tuneļiem, viņš pagriezās pret Hariju. „Atvaino manu komandas biedru, kraukļanagi mūs muļķīga pārpratuma pēc, vienkārši sakot, izdzina no  laukuma. Tāpēc viņi šovakar ir tādi stipri īgni."

„Viss kārtībā," Harijs vienkārši atteica, bet kad slīdeņu komandas biedri bija nozuduši durvīs uz pazemes gaiteņiem, puisis centās atkal pievērsties meklēšanai, taču vairs nespēja saņemties - viņam pārāk trīcēja rokas.

„Zini, metam šovakar mieru. Tūlīt tāpat būs vakariņas," Hermione puisim ierosināja un, saņēmusi no drauga apstiprinošu atbildi, vēl pie sevis nomurmināja ko nesaprotamu par kalambolistu izdarībām.

Arī turpmākajās dienās viņi nonāca visdažādākajās Cūkkārpas malās, kas Hariju sāka darīt arvien raizīgāku un nīgrāku. Pie tam tas, ka Džinnija centās izturēties pret viņu īpaši iecietīgi un saprotoši, dīvainā kārtā, šķiet, tikai padarīja viņu vēl īgnāku.

Tā nemanot jau bija pietuvojušies Ziemassvētki, un profesori sāka gatavoties mācību gada pirmā trimestra noslēgumam.

Pirmajam savas mācību nodarbības noslēgt sagadījās profesoram Klikam. Lielāko daļu nodarbības viņš vienkārši izsauca katra studenta nopelnīto trimestra atzīmi klusi čalojošo skolēnu klasei un, ja šaubījās par atzīmi, tad lūdza ko nodemonstrēt no trimestrī apgūtā. Protams, Hermione bez liekām ceremonijām saņēma Izcili, Harijs dabūja Labāk nekā cerēts un arī Rons pēc tādas pailgākas tērpināšanas un mocīšanas dabūja tādu pašu atzīmi, bet Džinnijai un Lunai Kliks tomēr nolēma nepiešķirt Izcili, bet gan atstāt L. Ronam par nožēlošanu Malfojs gan knapi izvillka un pēc veiksmīga demonstrējuma paaugstināja savu atzīmi no Vāji uz Pieņemami. Harijs ievēroja, ka tas savādā kārtā uz īsu brīdi bija iepriecinājis Hermioni, viņai klusībā pie sevis pasmaidot.

Vēl bija palikušas desmit minūtes līdz nodarbības beigām, un Pansija atļāvās ieprasīties vai viņi nevarētu beigt nodarbību ātrāk, ja jau atzīmes ir saliktas. Harijam nācās piekrist, ka šī bija viena no ārkārtīgi retajām reizēm, kad Pansija pateica ko prātīgu - gaisā patiešām jautās svētku noskaņojums, kaut vai tāpēc, ka viņiem šīs nodarbības laikā bija atļauts sačukstēties, kas Klika ikdienas nodarbību laikā absolūti nebija iedomājams.

„Nekļūstiet nekaunīga, Pārkinsones jaunkundz," Kliks strikti paziņoja, vēl stingrāk uz meiteni nolūkojies, ka viņa teju acīmredzami sarāvās. „Tomēr tā kā līdz Ziemassvētkiem ir atlikusi tikai nedēļa, tad es svētku jūtīs varētu jūs izklaidēt ar anekdoti."

Jaunieši noraudzījās uz viņu, it kā pasniedzējam uz galvas pēkšņi būtu izauguši ragi. Profesors Emeralds Kliks, kurš savā stingrībā ne par matu neatpalika no profesores Maksūras, tagad grasījās stāstīt viņiem anekdoti? Harijs nudien nespēja noticēt savām ausīm.

Tomēr klusumu auditorijā profesors uztvēra kā apstiprinošu priekrišanu, tāpēc iesāka stāstīt.

„Reiz bārā ienāca rūķītis, riebēja un trollis un sāka spriest par savām nedienām ar laulātā drauga māti.

Riebēja iesāk sūdzēties, ka nevar paciest savu vīramāti, tāpēc domā iedot šai pārvērstu slotu. - Iedomājieties, šī lidos, lidos, tad slota zaudēs savu burvju spēku, un šī nogāzīsies kaut kur un nositīsies, un es būšu tikusi no viņas vaļā.

Rūķītis tagad liek priekšā savu plānu. - Man gan labāk patiktu savai sievasmātei nopirkt biļeti uz kādu tālāku kūrortu. Bet maksāšu ar savu rūķīšu zeltu un biļete būs tikai vienvirziena.

Trollis nu rūkdams, burkšķēdams stāsta savu nodomu. - Es domā, ka vaig darīt tā - es dabūš kārtīg mais ar vienradž nag pulver, zin, šis mumsīm dikt palīdz, kad makten sāp galv. Tad es sataisīš vien liel tablet un nolikš mūs alā uz celm, lai šī brīnās. Sievene ienāks un brīnīsies - vai kāda liela tablete, bet es tikmēr šai no mugurs ar cirv, ar cirv, ar cirv."

Skolēni, kuri bija iesākuši labi smaidīt pie stāsta daļas par rūķīti, anekdotes noslēgumā nudien izplūda smieklos. Kliks viņus piedevām vēl atļāvās palaist piecas minūtes pirms zvana, un visi tiešām sajutās, it kā Ziemassvētki jau būtu pienākuši. Un pēcāk septītgadnieku vidū šur tur sarunās varēja dzirdēt uz kādu jautājumu atbildam: „Ar cirvi, ar cirvi," pēc tam sekojot pamatīgām smieklu šaltīm.

Arī nākamajā dienā Čāgonens savas nodarbības noslēdza līdzīgā veidā, visiem DA biedriem bez izņēmuma ielikdams Izcili, tomēr aurors gan neņēma paraugu no Klika un iztika bez jokiem.

Un svētku jūtīs piektdienas vakarā draugiem par prieku Hermione bija nolēmusi atpūsties no mācībām un ar patiku noskatījās, kā Rons izaicina šahā visus biedrus pēc kārtas. Draugs nudien labi pieprata šo spēli, un Harijs līksmi noraudzījās uz Hermioni, kura acīmredzami par to jutās lepna, ka viņas puisis kādā jomā bija nepārspējams.

Svētku noskaņas pavadīti, draugi arī nākamajā dienā pēc Hermiones rīta sapulces pie Maksūras nolēma laiku veltīt atpūtai un pēcāk doties kārtīgā pastaigā līdz Cūkmiestiņam.

Pirms tam brokastu laikā viņus sagaidīja vēl kāds pārsteigums, kad Lielajā zālē vairākas pūces nolaidās viņu priekšā, nomezdamas pa nelielam ar zaļu lentīti aptītam pergamenta rullītim. Draugi, atlocījuši vaļā katrs savu ziņojuma loksnīti, izlasīja, ka tas bija ielūgums uz rītdienas Gliemjraga klubiņa Ziemassvētku balli. Harijs par to nedaudz nosmīnēja - Ziemassvētki nudien bija pienākuši vienā acumirklī. Diez, kur bija pazuduši tie pirmie trimestra mēneši?

Pēc brokastīm draugi nolēma pa ceļam iegriezties pie Hagrida, kamēr ir jāgaida Hermione. Milzis, kā ierasts, saņēma draugus ar savu mežonīgi bārdaino smaidu.

Hagrids uzlika vārīties tēju un ņēmās stāstīt par saviem novērojumiem Aizliegtajā mežā. Tagad uz ziemu kokovārņi esot pierimuši, tad nu viņš pavisam mierīgi esot varējis izraudzīties egles Lielajai zālei. Tad rīt Hermionei nāksies palīdzēt tās pušķot.

Vēl apspriežot dažādus Cūkkārpas sadzīves sīkumus, gandrīz divas stundas bija paskrējušas nemanot, kad pie durvīm jau klauvēja Hermione.

Hagrids uzcēlās kājās un, piegājis pie durvīm, tās atvēra, un aicināja meiteni iekšā.

„Tūlīt ielieš tev tēj," milzis apsolīja, paņēmis paliela izmēra kausu un nolicis to Hermionei priekšā uz galda.

„Paldies, Hagrid," meitene pateicās, kad milzis ielēja karsto dzērienu viņai krūzē.

„Nu, Hermion, kā tad tev ar to Malfoj puik iet? Nav vēl gribējies šo ieburt kādā stūrī?" Hagrids smīnēdams ievaicājās.

„Hagrid, es tev varu tikai atkal atkārtoties, ka mēs vienkārši izstaigājam tuneļus gar Slīdeņu koptelpu un virtuvi un daudz viens par otru neliekamies zinis," Hermione nedaudz īgni atbildēja. Harijs arī varēja Hermione saprast - Hagridam vienkārši patika meiteni par to vai katru reizi paķircināt, kad viņi bija ieskrējuši pie sava lielā drauga uz tēju.

„Cik tad tur ilg izstaigāt tos štrunt gaiteņs, bet tu gan bij šoreiz ilg prom. Tiešām nav man tas Malfojs jāiet atlipināt no kāds siens?" Hagrids vēl nelikās mierā. Harijs krēslā neērti sarosījās, jo viņš zināja Hermiones noslēpumu - viņa Malfojam palīdzēja ar mācībām, īpaši ar pārvērtībām, mikstūrām un aritmantiku. Bet ja nu Rons, to uzzinot, padomā kaut ko aizdomīgu vai pārprot?

„Nekā tamlīdzīga, Hagrid," meitene vienkārši noteica. „Apgaita šoreiz nemaz nebija, bet man bija jāiet uz sanāksmi pie Maksūras. Viņa šajā brīvlaikā plāno vērt vaļā Vajadzību istabu. Man un Malfojam tikmēr vajadzēs dežūrēt gaiteņa abos galos drošā attālumā un būs jāpārliecinās, ka neviens tur netīšām nenokļūst tuvumā."

„Ak, tad tomēr laidīs vaļā gan to elli," Hagrids vien domīgi noteica. „Kazi, es kaut kad dzirdēj, ka viņi teic, ka tā istab paliek aizdomīg karst."

„Tādu bumbu pils iekšienē turēt noteikti nav droši," Rons apstiprināja.

„Paklau, Hagrid, bet kas darās Aizliegtajā mežā?" Hermione ievaicājās. „Neesi manījis ko aizdomīgu vai neparastu?"

„Nē, Hermione, neko neparast es šobrīd nemaz nevaru iedomāties. Viss ir kā jau katru gadu - mežs uz ziem piesnieg un paliek mierīgāks," Hagrids noteica, nedaudz pabrīnījies par meitenes jautājumu. Tomēr Harijs labi zināja, kāpēc viņa to vaicā - lai nu kas, bet Hagrids jau nu gan būtu pamanījis, ja pa mežu klīst kas neparasts, jaukdams ierasto kārtību. Bet, ja nekā tāda mežā nebija, ko tad viņš šonedēļ bija izsekojis?

Vēl pārmijuši dažus vārdus uz atvadām, jaunieši piebiedrojās vēl pēdējiem gājējiem uz Cūkmiestiņu, un mākoņainajā, bet rāmajā, dienā devās garā un sniegotā pastaigā uz cūkkārpiešu iemīļoto, tuvējo burvju ciematiņu.

Nonākot uz miesta galvenās ielas, Harijs pamanīja, ka būtiski šeit nekas mainījies nebija, taču miestam bija pielipusi drūma noskaņa, ko radīja šur tur aiznaglotu dzīvojamo māju logi, un arī viens otrs no ierastajiem veikaliem vairs nepiedāvāja savu preču klāstu.

„Vai tad šeit nevajadzēja būt mūzikas instrumentu veikaliņam?" Rons ieminējās.

„Laikam bija gan," Hermione apstiprināja, palūkojusies uz kādu nomaļu, nesen aizvērušos veikalu. „Bet pagājušajā reizē tas te vēl darbojās."

„Karā krita ne viens vien no Cūkmiestiņa," Džinnija apstiprināja. „Acīmredzot jaunajiem īpašniekiem tik viegli ar biznesu neiet."

„Arī Medusdūrēs piedāvājums ir uz pusi mazāks," Rons piebilda, kamēr viņi gāja uz priekšu pa ielu, nopētīdami sniegotās mājiņas. „Īpašnieks zaudēja savu sievu un tagad ar veikala lietām cīnās viens pats, bet laikam jau vienam ir briesmīgi grūti."

Harijs drīz to redzēja pats ar savām acīm, kad kopā ar draugiem bija iegājis visu iemīļotajā saldumu veikalā. Kaut arī preču klāsts nudien bija nedaudz mazāks nekā senākos laikos, tas netraucēja jauniešiem sapirkt pilnas kabatas ar šokolādi, uzpūtīgajām gumijām, visgaršu zirnīšiem un Rona iemīļotajām katliņkūkām. Harijs pat iesmējās, kad pie katliņkūku stenda piedāvājumā pamanīja arī kanārijkūkas - kādreizējo Freda un Džordža izgudrojumu.

Rons par to tomēr bija skeptiskāks: „Diez, Džordžs par to zina?"

Izgājuši no siltā un smaržīgā veikala, jaunieši vēl nogāja lēnā solī labu gabaliņu tālāk pa ielu, līdz bija nonākuši pie sānieliņas, kas nogriezās uz Vepra galvu. Kaut arī bija gaišs dienas laiks, kad varēja jau sākt domāt par pusdienām, šī ieliņa rādījās īpaši tumša un drūma. Visticamāk tādēļ, ka izskatījās, ka katra otrā māja ir pamesta.

Sals sāka mazliet lipt klāt pie pirkstiem, tāpēc draugi nolēma griezties atpakaļ un doties uz Trīs slotaskātiem. Sviestalus un siltas pusdienas tagad varētu būt pašā laikā.

Harijs atvēra allaž pārpildītā krodziņa durvis un nopriecājās, ka vismaz šeit nebija nekas būtiski izmainījies - cilvēku šeit joprojām bija ka biezs, kāds ēzdams pusdienas, kāds iedzerdams ko grādīgāku. Pie viena otra galdiņa varēja redzēt arī pa kādam profesoram, jautri čalojot ar kolēģiem.

Lielākoties galdiņus bija aizņēmuši skolēnu pulciņi - arī Džodija ar savām draudzenēm -, bet pie retajiem divvietīgajiem galdiņiem Harijs ieraudzīja sēžam Nevilu kopā ar Hannu un pie kāda cita mazā galdiņa bija piesēdušies Drako ar tumšmatainu, bālu meiteni, kuru Harijs pazina kā Astoriju Grīngrasu, Dafnes māsu, kura arī apguva kopā ar viņu alķīmiju.

Rons ar īpaši drūmu seju paraudzījās uz  krodziņa bāra leti, kur bija jāpasūta sev vēlamais.

„Ron, ko tā sabēdājies?" Harijs ievaicājās, samanījis drauga pēkšņo garastāvokļa izmaiņu.

„Rosmerta vairs nav," draugs sērīgi atbildēja, kamēr viņi devās pie letes. „Šogad pirmajā gājienā uz Cūkmiestiņu dzirdēju, ka viņa esot bijusi pirmajās rindās kopā ar Aberfortu. Viņa esot gribējusi sevi pierādīt pēc tam, kad tik ilgi bija sabijusi zem nāvēžu pakļautības. Bet Cūkkārpas kaujā viņa neizdzīvoja. Tad nu te saimniekojot kāda attāla viņas radiniece."

Piegājis pie letes, Harijs jaunajai, šiverīgajai saimniecei, kas gan bija tik blonda kā Rosmerta, bet ne uz pusi tik skaista, tūlīt bez domāšanas pasūtīja kausu sviestalus un dienas pusdienu piedāvājumu. Mirkli vēlāk puisis sadzirdēja, ka draugs ierastā sviestalus vietā pie pusdienām ir izvēlējies medalu, un pabrīnījās par viņa izvēli. Meitenes turpretī izvēlējās dzert vienkāršu limonādi.

Kad viņi bija ieņēmuši vietas pie tikko atbrīvota galdiņa, Harijs par to ievaicājās Ronam.

„Kāda jēga tad būt pilngadīgam, ja nevar iedzert kārtīgu alu?" draugs visai strupi atteica, bet Hermione par to novalbīja acis.

„Kā tad, un tam nav pilnīgi nekāda sakara ar to, ka šī krodziniece sviestalu brūvē citādāk," Hermione piebilda.

„Un kas par to, ja tā arī ir?" Rons atburkšķēja. „Šā vai tā, bet bez Rosmertas tas vairs nav tas."

Drīz tika atnesti dzērieni, un Harijs par to varēja pārliecināties pats - šim sviestalum nudien bija tāda savādi ieskāba piegarša. Pārmaiņas tomēr bija skārušas arī skolēnu iemīļoto krodziņu.

Kad liellopu gaļas ragū ar skābētiem kāpostiem bija notiesāts, viņi nolēma vēl aiziet, apskatīties Bubuļu būdu, bet par laimi vai diemžēl tā izskatījās tik nožēlojami drūma kā senākos laikos. Atceļā uz Cūkkārpu draugiem sarunas vedās visai gausi, jo, šķiet, ka visu prātos Bubuļu būda bija atmodinājusi nepatīkamās atmiņas par baisajiem notikumiem otrā maija naktī. Voldemorts toreiz par savu uzturēšanās vietu bija izraudzījies tieši Bubuļu būdu... no kuras veda slepena eja uz Cūkkārpu.

Varbūt Hagrids neko aizdomīgu mežā nebija pamanījis, jo Voldemorts slēpās pavisam kur citur? Harijs nu ar vislielāko nepacietību gaidīja vakaru, kad varēs kopā ar Hermioni pārmeklēt pili naktī, kad viņus netraucēs skolēnu pārpildītas bibliotēkas, pagalmi un gaiteņi.

Nobumbulējuši atlikušo dienu, draugi devās vakariņās, drūmu domu nospiesti. Kā pilnīgs pretstats blakus Harijam nosēdās Nevils - viņu biedrs staroja no laimes kā vissiltākā pavasara saulīte, draudzīgi sveicinādams savus grifidoru biedrus.

„Sveiks, sveiks," Harijs atbildēja, paraudzījies uz Nevilu, un pacentās izspiest sejā kādu nebūt smaidu.

„Nevil, tu nu gan šodien rādies priecīgs," Džinnija izteica acīmredzamo.

„Priecīgs būtu maigi teikts," puisis līksmi atbildēja un tad vēl piebilda ar sapņainu smaidu sejā: „Drīzāk es teiktu, ka esmu laimīgs!"

„Man prieks par tevi, Nevil," Hermione no sirds noteica.

„Vai tavam priekam ir kāds sakars ar Hannu?" Džinnija bez aplinkiem pajautāja. Nevila vaigu galos uzradās tikko manāms sārtums.

„Ē, nu jā. Es beidzot sadūšojos viņu uzaicināt uz randiņu, tad nu mēs bijām kopā aizgājuši uz Cūkmiestiņu," Nevils, juzdamies mazliet neērti, atklāja draugiem.

„Bučoties arī sanāca?" Rons smīnēdams iejautājās, bet Hermione viņam uzmeta tas-nu-gan-bija-neiejūtīgi skatienu. Nevils turpretī piesarka vēl vairāk un aizdomīgi pacēla acis pret griestiem.

Harijs pasmīnēja par biedra reakciju un uzsita viņam uz pleca: „Lai jums abiem ar Hannu viss izdodas. Viņa ir prātīga un krietna meitene."

Nevils uz viņu palūkojās un uzsmaidījis atbildēja ar „paldies".

„Un ko tad tieši jūs abi darījāt randiņā?" Džinnija atkal ieprasījās, arī acīmredzami priecādamās par drauga laimīgo noskaņojumu, pie tam Harijs atminējās, ka Džinnija jau senāk, pirms bija kļuvusi par viņa meiteni, bija allaž visādi izlīdzējusi Nevilam un laiku pa laikam bija ar viņu aprunājusies, lai viņš nejustos tik vientuļš. Taču draudzenes uzdotie jautājumi Harijam bija atgādinājuši arī par viņa paša pirmo reizi, kad Rons un Hermione visai neveiklā sarunā bija centušies ko izdabūt no viņa par viņa pirmo skūpstu ar Čo. Toreiz viņš bija juties divējādi - no vienas puses it kā gribējās par savu „varoņdarbu" izkliegt visai pasaulei, no otras puses tas šķita tik personiski, ka to nevajadzētu uzzināt nevienai dzīvai dvēselei, un šādai lietai būtu jāaiziet kopā ar viņu kapā. Bet kamēr Harijs bija iegrimis savās pārdomās, tikmēr Nevils bija ņēmies stāstīt, kā bija saticies ar Hannu Ieejas zālē un tad abi, runādami, pļāpādami un smiedamies, bija lēnā pastaigā nonākuši līdz Cūkmiestiņam.

Vēl arī vēlāk vakarā pļāpājot ar Nevilu, laiks bija paskrējis nemanot, un pulkstenis jau rādīja bez piecām deviņi, kad Hermione satraukta atcerējās, ka viņai jādodas pie Filča pieteikt savu dežūru. Tad nu Harijs steigšus uzskrēja augšstāvā, sarunājis Hermioni drīz satikt pie Trofeju zāles, un veikli sameklēja gan Laupītāju karti, gan Paslēpni - ierasto Cūkkārpas nakts blēņdaru komplektu. Puisis arī izņēma no kofera veselu sauju ar nelielām stikla mikstūru pudelītēm. Vēl vajadzēja aizlavīties līdz Vaidu Vairas tualetei, iesmelt tajās pēdējos esences atlikumus no katla apakšas.

Tas neprasīja daudz laika, kad Harijs, jau nodrošinājies ar burvestību pastiprināšanai nepieciešamajiem krājumiem, satika Hermioni pie Trofeju zāles durvīm.

„Tā, šodien man ir ielikta dežūra šajā pašā spārnā no ceturtā līdz astotajam stāvam," Hermione paklusi ierunājās, „tāpēc mums varētu būt vienīgi jāuztraucas par Norisas kundzi. Tad divpadsmitos mani nomainīs pats Filčs."

„Tad mums ir laika līdz pusnaktij," Harijs secināja. „Un tagad ir divdesmit pāri deviņiem, tad jau varēsim visur izmeklēties, cik patīk." Tiktāl likās, ka vakars bija iesācies labi.

Iesākumā gan Hermione gribēja veltīt pirmo pusstundu, lai pārliecintātos, ka  gaiteņi tiešām ir tukši, palūgdama Hariju paslēpties zem Paslēpņa. Izstaigājuši pašus augšējos stāvus, Hermione līdz Grifidoru un Kraukļanagu torņiem pavadīja pēdējos novēlojušos attiecīgo namu biedrus, un tad pils, grimdama ēnainā tumsā, ap pulksten desmitiem nudien bija ieslīgusi pilnīgā klusumā, šur tur vien nokrācoties kādam portretam vai iečīkstoties bruņutērpa ķiverei.

Harijs, norāvis nost Paslēpni, izvilka no sava ēzeļādas maciņa Laupītāja karti un noskatījās uz nedaudzajiem punktiņiem, kas klejoja pa Cūkkārpu. Kaut kur otrajā stāvā Austrumu spārnā klīda Norisas kundze, bet netālu no viņas dežūrēja Kliks, tad Rietumu spārna apakšpusi pārraudzīja Drako, bet gar Ziemeļu torni un nocietinājumiem staigāja Alīsija.

„Līdz pusnaktij parasti ir divi dežuranti, bet piektdienās un sestdienās viņi ir salikti vairāk. Pēc pusnakts paliek tikai viens atbildīgais, bet pēc pulksten diviem visi iet gulēt," Hermione paskaidroja.

„Būtu agrāk zinājuši, ka uz rīta pusi pili neviens nepieskata," Harijs nosmējās. „Labi, sākam meklēšanu."

„Nu, Norisas kundze jau tāpat noteikti klīst apkārt pa Cūkkārpu," Hermione aizdomājusies iebilda, kamēr Harijs izņēma no kabatas pudelīti ar viņu pusveiksmīgo maģijas esenci. „Zini, vispār man ir radušās aizdomas, ka arī viņa nav parasts kaķis, līdzīgi kā mans Blēžkājītis. Es nebrīnītos, ja viņa jau sen pirms Filča te ir sargājusi Cūkkārpas mieru."

Harijam gan šobrīd par kaķiem daudz domāt prāts nenesās, bet, kad Hermione tā ieminējās, Filča kaķene vienmēr bija izskatījusies gudrāka un senāka nekā parastam kaķim pieklātos. Kāds tur patiesībā brīnums, ja viņas uzticamā saimniece un ragana patiesībā bija Cūkkārpa, bet Arguss Filčs bija tikai sabiedrotais, kura uzdevums arīdzan bija uzturēt mieru un kārtību.

Lai vai kā, bet tagad bija laiks pievērsties Voldemortam. Harijs atkal ņēmās koncentrēties nepatīkami riebīgajam uzdevumam un, satvēris gaiši blāvojošo maģijas pudelīti, sāka skaitīt lokācijas burvestības vārdus, pastiprinādams tos ar Hermiones izveidotajiem Ritu vārdiem.

Drīz vien Harijs manīja, ka zizlis viņam plaukstā sāk griezties kādā noteiktā virzienā. Šobrīd viņi atradās pie Lielajām kāpnēm un zizlis visai skaidri norādīja rietumu virzienu uz augšējiem stāviem.

Harijs un Hermione aizrautīgi steidzās norādītajā virzienā, kas veda uz Pūču mājas pusi. Tomēr, nogājuši pusceļu, jaunieši ievēroja, ka zizlis sāk svārstīties. Te bija netālu bibliotēkas un slimnīcas spārns. Taču apstaigājot šīs abas ierasti publiskās vietas, zizlis atkal tiecās rādīt uz rietumiem, it kā šajās vietās nebūtu nekas īpašs. Tad viņi nolēma aiziet līdz Pūču mājai un tur izpildīt meklēšanas burvestību no jauna - šoreiz zizlis nenoteikti svārstījās ap austrumu virzienu teju gandrīz puslokā.

Uzmanīgi nopētījuši Klika pārvietošanos Cūkkārpas Austrumu spārnā, Harijs ar Hermioni aizlavījās tur un izpildīja meklēšanas burvestību. Viņi ieguva pilnīgi skaidru rietumu virzienu. Arī no Alīsijas pārraudzītās ziemeļu puses zizlis skaidri un nepārprotami norādīja uz rietumiem, apmēram Pūču mājas virzienā, bet, ejot tai tuvāk pa sestā stāva gaiteni, tas sāka svārstīties, līdz beigās atteicās vispār ko rādīt, kad viņi bija nonākuši pavisam tuvu Pūču mājai, no kuras netālu atradās arī Kraukļanagu tornis.

„Zini, es neko vairs nesaprotu. Tagad zizlis ved kaut kur uz rietumu pusi, bet šeit vispār atsakās strādāt," Harijs apjucis noteica. „Ja tai diadēmai būtu jābūt kaut kur šeit, vai tad signālam nebūtu jābūt spēcīgākam un virzienam nebūtu jābūt pavisam skaidram?"

Hermione par to turpretī tikai pasmaidīja. „Man gan šķiet, ka viss paliek tieši skaidrāks," meitene noteica. „Redzi, tas, ka mēs nonākam aptuveni vienā un tajā pašā vietā, bet nevaram noteikt skaidru lokācijas punktu, nozīmē..."

Pēkšņi Hermioni pārtrauca kāda strikta balss: „Grendžeras jaunkundz, vai drīkstu vaicāt, ko Potera kungs šobrīd dara kopā ar jums?"

Harijs un Hermione apcirtās riņķī, kur ieraudzīja pie sevis šurp nākam pašu direktori. Viņi nudien bija atradušies netālu no sestā stāva skolotāju labierīcībām, no kurām tieši uz saviem direktores apartamentiem atgriezās  Maksūra, sagatavojusies gulēšanai savos rūtainajos tartāna rītasvārkos.

„Ē, redziet, Harijs šeit..." Hermione iesāka stostīties, īsti nezinādama, kā atrunāties.

„Jā, saprotiet, tuvojas Ziemassvētki, tāpēc es pieteicos viņai palīdzēt dežūrēt. Viņa tomēr ir mana labākā draudzene, un es vienkārši gribēju sastādīt viņai kompāniju, lai Hermionei nav tik nomācoši vienai pašai," puisis teju vai nevainīgi paskaidroja.

Maksūras izbrīnītā seja tagad rādījās gluži saprotoša. „Ak, nu, protams, man taču vajadzēja iedomāties, ka jūs būsiet gatavs savai draudzenei palīdzēt, īpaši pirms Ziemassvētkiem. Bet pēc pusstundas, kad beidzas jūsu maiņa, Grendžeras jaunkundz, jums abiem gan jābūt savās gultās, sarunāts?" Maksūra vēl noprasīja.

„Protams, direktore," jaunieši abi vienlaicīgi atbildēja.

Tad Maksūra, novēlējusi arlabunakti, devās uz kāpnēm, kas veda stāvu augstāk, līdz nozuda aiz stūra.

„Fū, tu nu gan izdomāji," Hermione paslavēja. „Es pilnīgi apjuku, jo mēs taču nevarējām sākt skaidrot, ka meklējam Kraukļanagas diadēmu."

„Savā ziņā mums ar Ronu šis aizbildinājums vienreiz jau bija līdzējis, ka dodamies tev palīdzēt. Tas nostrādāja arī šoreiz," Harijs nosmējies klusi nočukstēja. „Bet ko tieši tu man gribēji teikt par meklēšanu?"

„Ā," Hermione atcerējusies nočukstēja, „tas, kā šovakar uzvedas tavs zizlis, var nozīmēt to, ka mūsu meklētais priekšmets visticamāk atrodas rietumu pusē, bet kāds tam ir uzlicis zināmu aizsardzību, piemēram, Neuzmērāmo. Galu galā viņš taču visiem saviem horkrustiem bija salicis visādas aizsargājošas burvestības."

„Neuzmērāmā burvestība? Bet vai tad tā nenozīmē, ka meklēto lietu vispār nav iespējams atrast?" Harijs bažīgi pavaicāja.

„Pilnīgi pareizi, Harij, tieši to tas arī nozīmē," Hermione nedaudz viltīgi un, Harijaprāt, pārāk priecīgi noteica, bet tad puisis attapās.

„Bet mēs taču kaut kādu aptuvenu vietu uzgājām, tad jau tomēr tā Neuzmērāmā burvestība tik labi nedarbojas," puisis saprata.

„Tieši tā. Acīmredzot mēs savu burvestību esam pastiprinājuši tiktāl, ka esam bijuši spējīgi izlauzties cauri Neuzmērāmajam laukam. Ja izdotos izdomāt, kā mēs vēl varētu pastiprināt savu lokācijas burvestību, tad, ļoti iespējams, ka vietu varētu noteikt daudz precīzāk," Hermione līksmi noteica. „Bet tagad es tevi uzvedīšu uz Grifidoru torni un došos atrakstīties pie Filča. Mana maiņa tūlīt būs galā."

Harijs iekāpa pa portreta caurumu Grifidoru koptelpā, kur uz dīvāna, iepretī kamīnam, gaidīja Rons un Džinnija.

„Nu, kā gāja?" Rons uzreiz ieprasījās, kad Džinnija bija tikai paspējusi muti atvērt pa pusei.

„Interesanti," Harijs nosmēja atbildi. „Mūs pieķēra Maksūra." Džinnijas seja tūlīt rādījās pagalam satraukta, tāpēc Harijs steigšus paskaidroja: „Bet mums izdevās atrunāties, tā kā viss ir kārtībā."

„Fū, bet kā ar pašu meklēšanu? Uzzinājāt kaut ko?" Džinnija pajautāja, kolīdz bija atguvusi balsi. Tad nu Harijs sīki un smalki ņēmās stāstīt, kur un kā viņiem abiem bija gājis, līdz bija atgriezusies koptelpā arī Hermione.

„Eh, tas Filčs gan var būt īgns. Viņam, redz, vēl vajadzēja, lai es aizpildu dežuranta veidlapu," meitene sūkstījās.

„Bet vismaz tu esi atpakaļ," Rons tomēr atrada, par ko priecāties, „un Harijs jau paspēja izstāstīt par visiem jūsu šīsnakts piedzīvojumiem."

„Tātad tu, Hermione, domā, ka diadēma ir paslēpta kaut kur pils rietumu daļā, turklāt noburta ar dažādām aizsardzības burvestībām, tai skaitā arī Neuzmērāmo?" Džinnija rezumēja.

„Precīzi. Un, ja mēs varētu izdomāt, kā vēl pastiprināt savu meklēšanas burvestību, tad varētu noteikt konkrētāku vietu," Hermione apstiprināja.

„Jā, nu ļoti cerīgi," Rons sarkastiski noteica, „it kā mēs jau visu nebūtu izmēģinājuši."

„Pamēģināsim varbūt padomāt no paša sākuma, varbūt tomēr vēl kaut kas iešaujas prātā," Hermione ierosināja. Rons gribēja atkal ko atcirst, bet Harijs ierunājās pirmais.

„Tātad es meklēju Voldemorta enerģiju, ko viņš ir ieslēpis savā horkrustā. Pastiprināšanai mums vajadzētu vēl kaut ko no Voldemorta, kaut ko no viņa horkrustiem," Harijs domīgi noteica.

„Bet, Harij, tu taču staipi līdzi tos divus lūžņus tajā savā maciņā, vai tad tos nevar izmantot? Horkrusti taču tie bija," Rons ieminējās.

Harijs iepleta acis un izvilka no savas somiņas Slīdeņa medaljonu un Elšpūtes kausiņu, kas abi rādījās riebīgi melni un sačeverelējušies. Visi uz tiem noskatījās, bet tad ieminējās Hermione: „Man gan nešķiet, ka no tiem izdosies izvilkt diez kādu maģisko enerģiju, kuru varētu izmantot pastiprināšanai. Baziliska inde ir ārkārtīgi spēcīga un būs saēdusi tos pavisam." Harijs vēl mēģināja kaut ko maģisku tajos sajust, līdzīgi kā viņš izmantoja maģiskās esences pudelītes, taču likās, ka Hermionei, kā parasti, atkal būs izrādījusies taisnība.

„Un tiešām nav pilnīgi nekādu iespēju tos salabot? Atceraties Augšāmcelšanās akmeni? Tas bija horkrusts, taču, kaut arī Dumidors Voldemorta dvēseli no tā bija izdzinis, pats akmens vēl darbojās," Džinnija iedomājās. Hermione par to gan sāji pasmīnēja.

„Lai salabotu kaut ko, ko ir sapostījusi baziliska inde, vajag kaut ko līdzvērtīgi spēcīgu."

„Piemēram, fēniksa asaras," Harijs ieminējās.

„Vai arī Filozofu akmeni?" Džinnija iejautājās. Hermione par abiem variantiem piekrītoši pamāja ar galvu, bet Rons par to izsmējīgi nošņācās.

„Jā, pagaidiet, tūlīt paņemšu savu Filozofu akmeni," puisis izlikās, it kā ko meklēdams mantijas kabatā. „Ā, rekur jau man tieši viens ir pa rokai." Rons izņēma roku no kabatas un parādīja šodien agrāk Cūkmiestiņā iegādāto sūkājamo cukurspalvu, kurai gals jau bija apgrauzts. „Vai dieniņ, nav īstais - šī taisīta tikai no cukura. Fēniksa asaras, Filozofu akmens - tādas lietas praktiski vai pat vispār pasaulē vairs nepastāv!" jauneklis nekautrējās pieklusināti paust savu sašutumu.

„Diemžēl man tev, Ron, ir jāpiekrīt - es patiešām nezinu nevienu pat ne teorētisku iespēju, kā varētu salabot kaut ko, ko ir sapostījusi baziliska inde," Hermione bēdīgi apstiprināja, tiesa gan, mazāk ekspresīvi nekā Rons.

„Bet vismaz tiktāl doma bija laba," Džinnija tomēr centās atrast ko priecīgu.

„Paldies, Džin. Es gan ierosinātu, ka tagad vajadzētu iet gulēt, nu jau sāk mākties virsū miegs, un varbūt rīt ienāks prātā kādas labākas idejas," Harijs ierosināja, kam draugi arī piekrita, un puiši, atvadījušies no meitenēm, devās uz savām guļamistabām baudīt naktsmieru.

Diemžēl Harijam un arī pārējiem nekas neienāca prātā arī vēl nākamajā dienā, un pirmdienas pēcpusdienā Harijs attapās, ka atkal ierastajā bariņā sēž bibliotēkā kopā ar Ronu, Džinniju, Hermioni, Lunu un Nevilu. Noskaņojums jau bija gluži kā brīvdienās, mācības bija praktiski beigušās, un nu viņi varēja veltīt laiku sev.

Rons bija uzgājis kādu vecāku Varkšķa numuru un uzjautrinājās par tajā atrodamo testu: Kura ir tava likteņa rūna?

„Paklausies šito," puisis pusčukstus nosmēja, paliecies tuvāk draugam, „ja esat saņēmis divdesmit punktus, jūsu likteņa rūna ir Fehu. Tās tradicionālā nozīme ir saistīta ar nozīmi „īpašums", „lops". Šī rūna taisni būtu piemērota Malfojam."

Harijs arī klusi pasmējās līdzi draugam. Diez, kas šos testus sastāda, un vai tiešām viņi paši tam tic? Bet tikmēr Hermione un Luna pārsprieda seno rūnu mācību priekšmeta pēdējo nodarbību, kuru abas bija apmeklējušas vien pirms pāris stundām.

„Un kuru stāstu tad tu izvēlējies?" Hermione ievaicājās. „Es, protams, atslodzei paņēmu Nāves dāvestus."

„Dziesminieka Ķestera pasakas tētis kopā ar mammu man kādreiz bērnībā lasīja priekšā. Es tās visas tāpat zinu no galvas," Luna pasmīnēdāma atbildēja. „Bet es izvēlējos Laipnās Laimas strūklalu. Lai profesorei Vārītei pēc Jaunā gada nav jāklausās tikai par Dāvestiem vien."

Savukārt Džinnija un Nevils apsprieda vakardienas Gliemjraga rīkoto Ziemassvētku ballīti.

„Džinnij, es saprotu, ka tu kā kalambola mīļotāja biji sajūsmā par Gvenogu Džounsu, bet es labāk būtu devis priekšroku kādiem no maģiskajiem biologiem vai tam pašam zoologam Skamanderam. Šķiet, ka Ņūta Skamandera mazdēls Rolfs tagad arī daudz ceļo un ir redzējis ne vienu vien nezvēru, par kuru Hagrids būtu stāvā sajūsmā," Nevils izteica savas domas.

„Tad Gliemjragam uz nākamo pasēdēšanu jāierosina uzaicināt Rolfs Skamanders," Džinnija apstiprināja, tad, pašķielējusi uz Lunas pusi, vēl piebilda: „Varbūt viņš zinās ko pastāstīt par brīnumainajiem ņurcragu šņākakšiem."

Nevils par atbildi pasmīnēdams klusi iespurdzās.

„Zini, Nevil, lai paliek Gvenogas Džounsas un Rolfi Skamanderi, bet jūs abi ar Hannu tiešām labi kopā izskatāties," meitene paslavēja draugu. „Man tiešām ir prieks par jums abiem."

„Paldies, Džinnij, tu man vienmēr esi bijusi laba draudzene," Nevils atbildēja, kautrīgi viņai uzsmaidījis. „Turklāt pēc Helovīna vakara Romilda mani ir pilnībā likusi mierā."

„Nu ja, tagad jau viņa ballē bija ieķērusies elkonī Terijam. Tad jau kādu no DA biedriem tomēr ir nocopējusi," Džinnija mazliet izsmējīgi noteica.

„Lai tak viņai veicas. Galvenais, lai man nemet ar ilkņotajiem šķīvīšiem un necenšas iemānīt mīlas mikstūru. Terijs gan it kā ir sakarīgs čalis. Nezin, kādēļ viņam vajag tādu svilpasti," Nevils ieprātojās.

„Šaubos, vai viņiem tas ir diez ko nopietni. Un neglīta jau viņa arī nav," Džinnija piebilda.

Pēkšņi sarunu pārtrauca ierasti klusi sapņainā Lunas balss: „Harij, Hermione, Džinnija un Ron - bet cik tālu jūs esat tikuši ar savu uzdevumu atrast diadēmu? Tieši tāpēc jūs taču šeit atgriezāties, pareizi?"

Hermione viņai ātri izstāstīja par viņas un Harija novērojumiem, ka diadēma varētu atrasties kaut kur pils rietumu pusē, tikai vēl trūkst idejas, kā to noteikt precīzāk.

„Rietumu pusē atrodas Pūču māja un mūsu tornis," Luna lietišķi rezumēja. „Es gan brīvajos brīžos, kad koptelpā neviena nav, pēc jūsu ieteikuma esmu pārmeklējusi katru katiņu, bet tur nav pilnīgi nekā aizdomīga. Pie tam es itin nemaz nejūtu nekādu citu īpašu maģisko enerģiju, kā tikai to, ko izstaro Klementīnes Kraukļanagas statuja."

„Jā, to enerģiju mēs arī uztvērām, kad meklējām Cūkkārpai raksturīgu enerģijas sakopojumu," Hermione apstiprināja. „Tātad Kraukļanagu tornis mūs ved strupceļā. Es nudien vairs nevaru iedomāties, ko darīt tālāk."

„Mans tētis reizēm mēdza teikt - nāks laiks, nāks padoms," Luna notieca, mīļi uzsmaidījusi draudzenei. „Tāpēc nešausti sevi par to. Tūlīt būs pienākuši Ziemassvētki, un mēs visi esam pelnījuši mazliet prieka."

Nākamajā dienā prieku viņiem patiešām sagādāja Zibiņš, ielikdams teju visiem izcilas atzīmes un ierosinādams atkārtot gaviļu burvestību. Ar tagad jaunajām pastiprinošās maģijas zināšanām viņiem bija izdevies piegavilēt teju vai visu Cūkkārpu, gluži kā vai Anglijas komanda būtu uzvarējusi Pasaules čempionātā kalambolā. Pēc tam visu atlikušo dienu lielākā daļā septītā gada audzēkņi rādījās neparasti līksmi un priecīgi.

Harijs juta, ka šis burvju prieks sāk pāriet tikai nākamajā rītā, kad jau bija jātaisās uz pēdējo alķīmijas nodarbību. Turklāt bez tās vēl bija palikusi tikai mikstūru nodarbība pie Gliemjraga, un tad rīt būs klāt jau Ziemassvētku vakars.

Pie brokastu galda Rons ik pa brīdim, lai kaitinātu Hermioni, visādi slavināja un jūsmoja par Filipa Fleimela nodarbībām, pie tam profesors taču bija apsolījis Ziemassvētku dāvanu, par kuru visi bija pilnībā pārliecināti, ka pasniedzējs visai klasei atklās visslēptākos alķīmijas noslēpumus. Turpretī Hermione par drauga pļāpām daudz nelikās zinis, noslēpusies aiz ikrīta Dienas Pareģa eksemplāra, un vienīgi attrauca, ka tikai no tā noslēpuma čiks vien nesanāk. „Neviens alķīmiķis pie pilna prāta tev neies dalīties ar saviem noslēpumiem," viņa vien bija klusi nomurminājusi.

Džinnija un Harijs gan neiesaistījās viņu diskusijā, bet mierīgi turpināja ēst brokastis, tomēr paklusām cerēdami, ka taisnība šoreiz izrādīsies Ronam.

Drīz vien nepacietīgais pūlis jau apbrīnojami laicīgi pulcējās pils Austrumu spārna piektajā stāvā pie alķīmijas klases, satraukti sačukstēdamies.

Noskanēja zvans, un nu jau ierastais, kalsnais profesora stāvs atdarīja klases durvis un, smaidīdams aiz savām kantainajām acenēm, laipni aicināja visus iekšā.

Nodarbība gan iesākās ārkārtīgi garlaicīgi ar atzīmju izlikšanu, turklāt pasniedzējs itin nemaz nesteidzās ar katra skolēna individuālu prasmju novērtēšanu.

„Grīngrasu jaunkundzes, jums abām ir lieliski panākumi zemes maģijas stūrīša pārvaldīšanā, varētu pat teikt, ka satriecoši. Esat uzrādījušas labus rezultātus arī ūdens un gaisa stūrī, bet ar uguni jums gan nav veicies tik labi. Bet teorijā gan, Dafne, gan Astorija man ir sapelnījušas labas atzīmes, tāpēc jums katrai trimestrī lieku L," profesors novērtēja Grīngrasu māsu sniegumu, kuras allaž strādāja pārī.

Labu laiku vēlāk, novērtējis pārējos slīdeņus un kraukļanagus, Fleimels pievērsās arī slavenajai grifidoru trijotnei. Džinnija saņēma Izcili, Rons - Labāk nekā cerēts, bet par Hariju profesors ilgi lauzīja galvu. Viņš, kaut arī būdams burvju pasaules spīdeklis, zēns, kurš glābis pasauli pat vairāk nekā vienu reizi, nebija īsti spējis parādīt pienācīgus panākumus nevienā no elementu stūriem. Harijs pats par to izjuta kaunu, turklāt viņš nekādi nevarēja saprast, kāpēc nespēj pārvaldīt nevienu no elementiem, ja pārējiem klases biedriem tas padevās pat ļoti labi. Pat Malfojam tas padevās. Beigās pasniedzējs, balstoties uz izcilajām atzīmēm teorijā, Harijam tomēr izlika Pieņemami, kas drīz vien izrādījās, ka bija viena no zemākajām atzīmēm klasē. Harijam iekšā palika tāds nepatīkams rūgtums - nu kāpēc viņam tā alķīmija tik ļoti negribēja padoties? Cūkkārpā viņš tomēr bija apguvis daudzas zinības un itin nemaz nebija no tiem pašiem vājākajiem.

Kad bija izlikta arī pēdējā atzīme, visi, aizturējuši elpu, gaidīja, ko nu profesors sacīs tālāk. Bet viņš tikai izziņoja piecpadsmit minūšu starpbrīdi un vairs par jauniešiem nelikās ne zinis, pārlasīdams sazin kādus tur pergamentus.

Saprotams, ka klase uzsprāga sarunās, visiem nepacietīgi vēloties apspriest atzīmes un to, ko profesors varētu būt sagatavojis nākamajai nodarbībai. Džinnija mierinoši uzlika plaukstu Harijam uz rokas un sacīja: „Nebēdā par atzīmi. Es zinu, cik ļoti tu centies, un gan jau pēc Jaunā gada tev veiksies labāk."

Harijs pateicās draudzenei par uzmundrinājumu, tomēr daudz labāk tas viņam par izgāšanos alķīmijas praktiskajā daļā nelika justies. Vai tiešām viņš bez Hermiones palīdzības pats nebija spējīgs neko apgūt? Bet kā tad Rons bija pamanījies to iemācīties? Hermione taču bija atteikusies sniegt absolūti jebkādu palīdzību alķīmijā viņiem abiem.

Drīz profesors Fleimels nokrekšķinājās un piecēlās kājās, un klasē acumirklī iestājās klusums, kurā varēja teju vai dzirdēt, kā mazās, smalkās, lēni birstošās sniegpārsliņas atsitas pret loga rūtīm.

„Es jums gada sākumā apsolīju tādu kā dāvanu uz Ziemassvētkiem, pareizi?" profesors iesāka savu runu. Visi tūlīt apstiprinoši pamāja ar galvu. „Tad nu klausieties, es jums pastāstīšu par alķīmijas noslēpumu."

Klasē lielākajai daļai spoži iemirdzējās acis, un īpaši kraukļanagi sēdēja, paliekušies uz priekšu, kāri tverdami katru pasniedzēja vārdu. Ja nu tieši viņi būs tie, kuri tomēr spēs pagatavot Filozofu akmeni? Reiz taču kādam tas bija izdevies, tātad tas bija iespējams.

„Bet pirms jūs no sajūsmas esat sākuši lauzt krēslus, es jūs gribu pabrīdināt, ka es pastāstīšu par noslēpumu, bet pats noslēpums būs jāizdomā jums pašiem. Citādi jau tas nebūtu noslēpums," Fleimels vēl viltīgi piebilda.

„Tad nu tā, klausieties stāstu - kā jau mēs to bijām runājuši pašā pirmajā nodarbībā, tad alķīmijas vēsture iesniedzas sirmā senatnē, kad izsenis radās doma, ka ir nepieciešams pārvērsties par ko augstāku, labāku, jeb - kā sendienu hermētisma filozofi postulēja šo ideju - ir nepieciešams sevi attīrīt un pārvērst zeltā. Tas, protams, attiecas uz jebkura cilvēka dvēselisko aspektu, tomēr, laikam ritot, burvji sāka uzdot sev jautājumu, kāpēc gan šo domu nemēģināt materializēt taustāmā veidā. Kāpēc gan nepamēģināt iegūt tādu substanci, kas spētu jebkuru materiālu, jebkuru lietu pārvērst zeltā? - Domāju, ka jūs lieliski varat iedomāties, kādi bija paši pirmie alķīmiķu centieni," profesors apgalvoja, no kabatas izvilcis naglu. Tad viņš norādīja uz to ar zizli un izteica: „Morfum Aurum!" Dzelzs nagla drīz ieguva zelta dzeltenīgo spīdumu. Klase apbrīnā noraudzījās uz profesoru - vai tiešām viņš prata lietas pārvērst zeltā pat bez Filozofu akmens? Tas bija kaut kas nedzirdēts!

Bet tad Fleimels no savas tumši zilās mantijas kabatas izvlika otru naglu. „Redziet šo naglu? Arī šo es biju nobūris, bet vien pirms dažām dienām. Tātad, kurš man pateiks, kas šai pārvērtībai ir par vainu?"

Kraukļanagi acumirklī uzšāva gaisā rokas, un pat Harijam likās, ka atbilde uz to būtu gana vienkārša, kuru izteica Antonijs: „Šī pārvērtība nav noturīga. Tā pēc laika zaudē savu spēku."

„Pilnīgi pareizi, Goldšteina kungs," Fleimels paslavēja savu skolnieku.

„Tāpēc alķīmiķi drīz saprata, ka uzdevums ir daudz nopietnāks nekā vienkārša vicināšanās ar zizli. Vajadzēja panākt, lai šāda pārvērtība noturētos pēc iespējas ilgāk. Tad sākās aizraušanās, teju vai masveida, ar visdažādāko toniku un uzlējumu izgatavošanu. Ar to vairāk nekā pirms tūkstoš gadiem, pat vēl pirms Cūkkārpas dibināšanas, steidza nodarboties vai ikkatrs sengrieķu un ēģiptiešu burvis. Un tad arī radās leģenda par Filozofu akmeni, jo tā tad būtu tāda stubstance, kas spētu nodrošināt pārvērtības noturīgumu uz mūžīgiem laikiem," Fleimels stāstīja.

„Saprotams, savus centienus pēc šādas substances, kas spētu padarīt ne tikai pārvērtību no dzelzs par zeltu, bet pat principā jebkuru pārvērtību mūžīgi noturīgu, senās alķīmiķu ģildes, kas bija sākušas veidoties pēc trīspadsmitā gadsimta, iesāka rūpīgi slēpt visdažādāko šifru veidā. Atcerieties, mēs dažus no šiem šifriem centāmies apgūt mūsu teorijas nodarbībās." Klasē atkal iesākās apstiprinoša galvas māšana.

„Tad šeit atkal rodas jautājums - kā visslepenākās, visslēptākās alķīmijas zināšanas var būt pieejamas ne tikai Cūkkārpas SĒRGu studentiem, bet pat arī kuram katram otrajam vientiesim?"

Šoreiz jaunieši apjukuši saskatījās savā starpā. Par vientiešiem gan viņi neko daudz nezināja, un Harijam bija stipras aizdomas, ka allaž zinošais profesors šoreiz gan būs ko sajaucis, jo puisis nudien nespēja iztēloties, ka Dūdijs ko varētu zināt vai pat nojaust par Filozofu akmeni.

„Redziet, varbūt esat ko dzirdējuši par tādu visai slavenu personu kā Nostradamus, kurš dzīvoja sešpadsmitajā gadsimtā, un, izmantojot savu aritmantiķa talantu, sastādīja nākotnes prognozes. Turklāt atgādināšu, ka tajā laikā Burvju slepenības statūts vēl nebija apstiprināts, tādēļ viņš savus darbus brīvi publicēja gan kā burvjiem, tā arī vientiešiem. Problēma sākās tajā brīdī, kad Nostradamus, ja tā varētu teikt, bija izskaitļojis alķīmiķu visslēptāko noslēpumu un to kopā ar citiem atklājumiem par dabas lietām bija publicējis kādā mazpieprasītā grāmatelē, kas savu uzvaras gājienu uzsāka tikai simts gadus vēlāk, tepat, pie mums Anglijā, un sagrozīja visu pasauli ar kājām gaisā. Saprotiet, pēc 1650. gada Anglijā lasītpratēju vidū bija masveidā izplatījies alķīmijas noslēpums, kā dēļ 1689. gadā nācās parakstīt Burvju slepenības statūtu. Kurš no jums ir cītīgi mācījies burvju vēsturi un atceras, kāds tika minēts oficiālais iemesls, kādēļ burvjiem bija nepieciešams nolīst, tā teikt, pagrīdē?"

Šoreiz roku pacēla vien nedaudzi, tai skaitā arī Luna: „Tas bija vienīgais veids, kā apturēt gadiem ieilgušo burvju vajāšanas māniju. Tad tika sagūstītas neskaitāmas raganas un burvji, un viņi galvenokārt tika sadedzināti vai uzšķērsti."

„Pilnīgi pareizi, Mīlabas jaunkundz. Un es atļaušos apgalvot, ka šis vājprāts vientiešu vidū izcēlās tieši Nostradamus it kā nevainīgās grāmatiņas par dabas noslēpumiem dēļ, kas pēkšņi šeit bija ieguvusi ārkārtīgu popularitāti. Tad tāds arī ir stāsts par alķīmijas noslēpumu, kas būtībā sagrāva visu burvju sabiedrību," profesors beigās neierasti dramatiski nobeidza.

Visi sēdēja, aizturējuši elpu, un nespēja noticēt, ka profesors vairāk viņiem neko stāstīt netaisās.

„Bet kāds tad ir pats noslēpums?" Teodors tūdaļ ieprasījās.

„Ak, to es gribētu, lai jūs izdomājat paši. Kā jau teicu sākumā, ja es pateikšu priekšā, tad jau tas nebūs noslēpums," profesors viltīgi atbildēja.

„Un kā tad sauc to grāmatu, kur tas noslēpums ir rakstīts?" Drako pavaicāja viltīgāku jautājumu.

„To es jums jau pateicu - grāmatu ir uzrakstījis Nostradamus 16. gadsimtā. Par dabas noslēpumiem un zinībām. Oriģināls ir franču valodā, bet iespējams, ka kāds eksemplārs ir atrodams šeit arī angļu valodā. Tiesa gan, ja nešaubos, šī grāmata būs viena no Aizliegtās nodaļas grāmatām."

„Un jūs, protams, nedosiet mums pieeju šai grāmatai?" Drako vēl nelikās mierā.

„Šajā mirklī, protams, nē," profesors, viltīgi smīnēdams, atbildēja.

„Pagaidiet, profesor Fleimel, jūs teicāt, ka gribat, lai mēs paši to pasakām, vai ne?" Džinnija ieprasījās, pacēlusi roku.

„Tieši tā, Vīzlijas jaunkundz," pasniedzējs uzsmaidīja meitenei. „Tiesa gan, pirms jums to izsecinājuši ir tikai nedaudzi kursi, bet es ļoti priecātos, ja jums tas izdotos. Vienkārši mēģiniet izmantot savas zināšanas un to, ko es jums tikko izstāstīju."

Hanna, kā jau vienmēr apzinīgā elšpūte, tūdaļ sāka atreferēt savas zināšanas: „Alķīmijā būtiska nozīme ir četriem dabas elementiem - ūdenim, zemei, gaisam un ugunij. Filozofu akmenim tad būtu jābūt īpaši spēcīgam maģiskam objektam, lai tas spētu padarīt jebkuru pārvērtību mūžīgi noturīgu. Cik zinu no mikstūrām, tad mēs mācījāmies iegūt katra atsevišķā elementa esences, kuras laikam var vairāk vai mazāk izmantot arī noteiktām pārvērtību grupām, bet tad iznāk, lai varētu nostiprināt jebkuru pārvērtību, būtu jāvar visas četras esences savienot vienā apvienotā elementu esencē."

„Tas ir, neņemot vērā to, ka uguns un ūdens esences savstarpēji iznīcinās, tāpat kā gaisa un zemes esences," viņai aizrādīja Romilda.

Dafne pieķērās vēsturiskajam izklāstam: „Bet, nekārtības sākās ar masveida raganu dedzināšanu Anglijā apmēram simts gadus pēc Nostradamus grāmatas iznākšanas Francijā. Kā tas nākas, ka Francijā pirms tam neizcēlās tādi nemieri?"

„Lielisks jautājums, Grīngrasas jaunkundz, uz ko es arī labprāt atbildēšu." Fleimels vēlīgi uzsmaidīja meitenei. Šķita, ka profesoram paša izgudrotais uzdevums likās arvien interesantāks un interesantāks.

„Tas gan būs drīzāk minējums manā interpretācijā, un tomēr es gribētu domāt, ka tas satur lielu daļu patiesības. Manuprāt, franču burvji atšķirībā no mūsējiem savā laikā ir rīkojušies gudrāk, jo vienkārši bija sapratuši, ka masveida psihoze tomēr nenāktu viņem par labu. Domāju, ka nevienam no jums nav jājautā, uz ko mūsu britu brāļi ir spējīgi, lai sasniegtu kaut kādu augstāku iedomātu mērķi. Pieļauju, ka kas līdzīgs varēja būt noticis arī pirms trīssimts gadiem.

Pie tam interesanti, ka šīs zināšanas, ļoti iespējams, ka ne bez pašu burvju ziņas spēja tik strauji izplatīties arī vientiešu vidū, kādēļ Anglijā raganu medības izvērtās tik nekontrolējamas, turpretī Francijā vientieši to uztvēra dadudz mierīgāk, jo uz šīm zināšanām ir iespējams paraudzīties arī no hermētiķu filozofijas viedokļa, kas aicina pašam sevi attīrīt un veidot par zeltu. Bija pat arī tādi vientieši, kas paši centās uzķīmiķot savu Filozofu akmeni. Tolaik viens no tādiem zināmākiem, vismaz vientiešu sabiedrībā, bija Vāczemes pilsonis Betgeris, kuram par laimi paši vientieši lika atmest alķīmiķošanu, un tad viņš 1708. gadā atklāja porcelānu un varēja mierīgi lipināt savus māla traukus."

„Tātad Filozofu akmens pagatavošanai vajadzēja kādu īpašu cilvēku?" ievaicājās Astorija, Dafnes māsa. „Vai arī vajadzēja nogalināt kādu īpašu cilvēku?"

„Zelta cilvēku!" pēkšņi Harijam blakus iesaucās Rons. „Viņiem vajadzēja zelta cilvēku!"

„Vīzlij, ko tu tur runā?" Teodors indīgi uzsauca. „Nav taču tādi cilvēki no zelta."

„Tak ne jau tādu, kurš pats ir no zelta," Rons īgni attrauca, „bet tādu, kurš būtu uzskatāms par zelta cilvēku. Ar to tīro dvēseli vai ko nu tur."

„Izcili, Vīzlija kungs," Fleimels nu jau gandrīz bija atplaucis pilnā smaidā. „Un kā jūs domājat, kāda varēja būt šāda cilvēka loma Filozofu akmens teorētiskajā pagatavošanas procesā?"

„Hanna jau minēja, ka ir nepieciešams kaut kas, kas spētu sasaitīt visus četrus dabas elementus," tagad ierunājās Terijs. „Tad visticamāk ir nepieciešams kaut kas no tāda cilvēka, kas spētu noturēt kopā dabas elementus. Visticamāk tā varētu būt viņa maģija."

„Ļoti tuvu, ļoti tuvu, Būta kungs," Fleimels atzinīgi jūsmoja, nu saplaukšķinājis rokas.

„Cilvēkos visspēcīgākā ir mīlestība, vismaz to mums pierādīja Harijs," Luna vienkārši paziņoja, nelikdamās zinis, ka slīdeņi pasmīkņāja par meitenes savādo apgalvojumu.

„Jau tuvāk, bet vēl nav līdz galam precīzi," profesors ar sajūsmu noraudzījās uz visiem audzēkņiem pēc kārtas. Bija acīmredzams, ka viņš gaida, kurš būs tas, kurš pateiks pareizo atbildi.

Un tad Harijs atcerējās, kā pirms septiņiem gadiem pats bija rokā turējis visīstāko Filozofu akmeni. Tas bija licies tik īpašs, tik maģisks, aptuveni dūres lielumā, burveklīgi mirdzēdams un būdams tumšu asiņu krāsā...

„Sirds," puisis drūmi noteica, vēderam nepatīkami savelkoties - Filozofu akmens noslēpuma atklāšana itin nemaz nedeva nekādu prieku, kā viņš sākotnēji bija cerējis, bet gan uzdzina pār muguru aukstus drebuļus. Fleimels uz viņu tūdaļ paskatījās un gaidīja, kad puisis turpinās runāt. Un Harijs paskaidroja sīkāk: „Vismaģiskākais un spēcīgākais orgāns jebkuram cilvēkam ir sirds. Lai saistītu visas dabas elementu esences, alķīmiķiem ir nepieciešama sirds vai sirds asinis, kas ņemtas no zelta cilvēka."

„Pilnīgi, absolūti pareizi, Potera kungs," Fleimels sajūsmā iesaucās, sasitis plaukstas, turpretī pārējā klase bija ieslīgusi bijīgā klusumā un tagad rūpīgi klausījās profesorā.

„Nostradamus savā grāmatā par dabas noslēpumiem bija izpaudis, ka visas četras elementu esences spēj saistīt kopā tikai tāda cilvēka sirds asinis, kurš savā dziļākajā būtībā un esībā ir sasniedzis zelta dvēselisko stāvokli. Tieši tāpēc pirms trīssimts gadiem visvairāk tika vajātas jaunavas raganas, jo tieši viņas bija visšķīstākās, visnevainīgākās, vislaipnākās un visiejūtīgākās pretstatā uz rupjībām un vardarbību tendētajiem vīriešiem. Tāpēc es ceru, ka jūs saprotat, kāpēc ir praktiski neiespējami izgatavot Filozofu akmeni, jo ir vajadzīgs cilvēks ar zelta dvēseli, turklāt ir saprotams, ka šādi cilvēki ir ārkārtīgs retums, pie tam, atrodot šādu cilvēku, viņu nākas nogalināt, jo citādi nav iespējams iegūt viņa sirds asinis, un tad vēl ir jāmāk savienot visus piecus komponentus."

Tad Fleimels stingri noskatīja savus audzēkņus. „Es ļoti ceru, ka šobrīd nevienam nav prātā, kā nogalināt nevainīgu jaunavu ar zelta sirdi." Visi neērti un kautrīgi novērsās no profesora, šūpodami galvu. Noslēpums tomēr bija izrādījies biedējoši baiss.

Tad pēkšņi Harijs sajuta, ka kāds viņam piebiksta pie augšdelma, un, pagriezis sāņus galvu, viņš ieraudzīja Džinnijas savādas atklāsmes pilno seju.

„Harij," viņa noraudzījās uz draugu ar savām dziļajām, brūnajām acīm, „tava Daudzsulu mikstūra pārvērtās zeltā, pareizi? Vismaz tā man stāstīja Hermione, un Daudzsulu mikstūra taču parāda iekšējo būtību, ne tā?"

Harijs apstulbis blenza uz draudzeni. Vai tiešām viņš varēja būt zelta cilvēks? Alķīmiķu Svētais Grāls, ko viņi centušies atrast gadsimtiem ilgi. Ja tā, tad labāk, lai to tomēr neviens neuzzina. Ja nu viņu metas vajāt kāda traka alķīmiķu brālība? Tas tikai vēl trūktu...

Pēkšņi puiša domas iztraucēja zvans, un Fleimels visiem, līksmi starodams, novēlēja priecīgus Ziemassvētkus, bet Harijs vēl uzkavējās, gribēdams profesoram uzdot uzvedinošu jautājumu par Džinnijas ierosināto teoriju. Bet pusceļā viņu pārtrauca Luna, kura, kā izrādījās, bija iedomājusies tieši to pašu, ko Džinnija.

Pārējie devās ārā no klases, tai skaitā arī Rons un Džinnija, bet Harijs ar Lunu piegāja pie Fleimela, lai noskaidrotu par Daudzsulu mikstūru.

Harijs ievaicājās pasniedzējam: „Sakiet, lūdzu, profesor, bet kā tieši var zināt, ka ir atrasts tas cilvēks ar zelta dvēseli? Vai bez tā, ka viņš vienkārši ir labs, ir vēl arī kādas citas pazīmes?"

„Kādas pazīmes jūs tieši domājat? Es gan tādu zelta cilvēku nekad neesmu sastapis, bet domāju, ka tādām pazīmēm kā acu vai matu krāsa gan nebūs nekāda nozīme," profesors Fleimels mazliet domīgi atbildēja.

„Mēs vairāk bijām domājuši, piemēram, par Daudzsulu mikstūru," Luna mīlīgi ierunājās. „Tās krāsa taču raksturo cilvēka būtību."

„Vispār, jā, Mīlabas jaunkundze. Jums patiešām ir lieliska doma. Daudzsulu mikstūra tik tiešām spētu atklāt cilvēku ar zelta būtību," Fleimels atzinīgi uzslavēja meiteni, tomēr drīz viņa tonis kļuva drūmāks. „Taču pat šāda cilvēka atrašana nedod iespēju izgatavot Filozofu akmeni, jo mēs nevienu negribam nogalināt, bet Akmenim ir vajadzīgs gan maģiskais, gan sirds mīlestības spēks. Citādi nav iespējams saturēt kopā visu elementu esences."

„Bet vai vienkārši tāpat no asinīm nebūtu iespējams izgatavot sirdsspēka esenci?" Luna vēl ievaicājās. Gan Harijs, gan jo īpaši Fleimels savādi noraudzījās uz blondo, nelielā auguma meiteni.

„Jums, Mīlabas jaunkundz, patiešām ir interesantas idejas. Jūs nudien godam nesat sava torņa vārdu. Vai drīkstu jautāt, kā jūs par to iedomājāties?"

„Asinis visas plūst cauri sirdij, pareizi? Tad jau tām vajadzētu saturēt nepieciešamo spēku un enerģiju Akmens pagatavošanai, tikai mazākā apjomā. Ja nu asiņu spēku izdotos pastiprināt, līdz tas būtu tikpat spēcīgs kā tas, kas ņemts no pašas sirds, tad šādu zelta cilvēku nevajadzētu nogalināt, bet gan tikai pietiktu paņemt no viņa nedaudz asiņu," Luna sīki izskaidroja savu teoriju, un šoreiz arī Harijs ar apbrīnu noraudzījās uz savu ierasti savādo draudzeni, kas nu izklāstīja absolūti traku un tomēr neapgāžami loģisku teoriju.

„Jūsu ierosinājums nudien ir ārkārtīgi intriģējošs, taču šī teorija ir tikpat traka, cik neiespējama," Fleimels centās pieklājīgi aizbildināties, „jo mums nav itin nekādu zināšanu ne par to, kā iegūt tik spēcīgu maģijas un sirdsspēka esenci, ne arī ir pazīstams kaut viens cilvēks, kurš varētu kandidēt uz zelta cilvēka titulu."

„Profesor, man ir tādas nelielas aizdomas, ka šajā ziņā jūs tomēr maldāties," Harijs vienkārši noteica, nolēmis tomēr piesardzību mest pie malas. „Redziet, Daudzsulu mikstūra, kurā tika iemesti mani mati, pārvērtās zeltā. Vismaz tā tas bija pirms gada."

„Un mana mamma, pirms cieta negadījumā, nodarbojās ar eksperimentiem, kuros pētīja burvestību pastiprināšanu un īpaši spēcīgu esenču izgatavošanu," Luna līksmi piebilda.

„Nu, ko tad jūs ar Lunu no tā Fleimela dabūjāt zināt?" Rons noprasīja, kad Harijs aizelsies līdz ar zvanu uz stundu bija nometies uz sola blakus Ronam, ieņēmis savu vietu Gliemjraga mikstūru klasē.

Harijs veltīja divas sekundes, lai pienācīgi atgūtu elpu, un tad klusi atbildēja draugam: „Sanāk, ka es tiešām varētu būt tas, kā tu pats teici, zelta cilvēks. Un, ja Lunas mammas eksperimenti kaut ko dod, tad, iespējams, ka Akmeni varētu izgatavot, neizgriežot man sirdi."

„Oho, ko neteiksi!" Ronam sajūsmā iepletās acis. „Tagad tikai jāpasaka Hermionei un Džinnijai."

Šī iespēja viņiem gan radās tikai četrdesmit minūtes vēlāk, kad Gliemjrags, izlicis atzīmes, pārrunājis pirmā trimestra veiksmes un neveiksmes un novēlējis priecīgus Ziemassvētkus, palaida jauniešus piecas minūtes pirms zvana. Viņš pat savus septītgadniekus bija paslavējis par centību, tomēr arī atgādināja, ka nākamajos divos trimestros notiks nopietna gatavošānās SĒRGu eksāmeniem, tāpēc jābūt gataviem strādāt tikpat uzcītīgi un vēl cītīgāk.

„Nu, ko tad jūs no tā Fleimela dabūjāt zināt?" Džinnija paspēja ievaicāties gluži tāpat, kā to nodarbības sākumā bija prasījis Rons, kad viņi gāja ārā no klases, nedaudz atpalikuši no pārējiem.

„Vispār," viņš pasmīnējis atbildēja draudzenei, „tava ideja varētu izrādīties pat patiesa."

„Nopietni, tiešām?" Džinnija bija pārsteigta, bet tad viņas satraukuma prieks pārtapa raizēs. „Bet pagaidi, Fleimels taču teica, ka Akmens izgatavošanai nepieciešama sirds."

„Tā, pagaidiet, es kaut ko laikam esmu palaidusi garām. Par ko īsti ir runa? Tak ne jau par Filozofu akmeni?" Hermione visai skeptiski ieprasījās.

„Patiesībā, mana dārgā, šobrīd runa ir tieši par Filozofu akmeni. Fleimels mums praktiski izstāstīja, kā tieši to pagatavo," Rons, mazliet smīnēdams, atbildēja draudzenei, labi zinādams, ka viņa par šo tematu vēlas dzirdēt pēc iespējas mazāk.

„Nezinu, kādēļ man tam tomēr ir pagrūti noticēt," Hermione sarkastiski noteica. „Ja jau tas būtu tik vienkārši, pasaki man, kāpēc tad Cūkkārpas alķīmijas studenti ik pa pāris gadiem pa kādam neizgatavo?"

„Redzi, problēma visu laiku bija sastāvdaļās - pēc Fleimela teiktā, lai sasaitītu visus četrus dabas elementus, vajadzīga superspēcīga maģiskā esence, kas ir iegūstama no īpaši pašaizliedzīga un laba cilvēka sirds asinīm," Rons paskaidroja.

„Tā, tā, tad tu gribi teikt, ka ir jānogalina īpaši labsirdīgs cilvēks, jāizgriež viņa sirds, un tad jāveic ar to kaut kādas pretīgas darbības, lai varētu iegūt vienu štrunta akmeni, kas tev spēj sagādāt kaudzīti zelta?" Hermione, pretīgumā saviebusies, noteica. „Nebrīnos, ka es par to jau agrāk neko negribēju zināt."

„Jap, Hermione, tu visu saprati plinīgi pareizi," Džinnija vienkārši apstiprināja draudzenes teikto, kamēr viņi visi lēnā gaitā devās nopakaļ skolēnu plūsmai augšup uz pirmo stāvu pusdienās. „Un, redzi, man bija ideja, vai gadījumā šādu īpaši labsirdīgo un visādi citādi absolūti lielisko cilvēku nav iespējams atrast ar Daudzsulu mikstūru. Ja jau šis cilvēks ir praktiski ar zelta dvēseli, varbūt viņa mikstūra pārvēršas tīrā zeltā." Meitene, to pateikusi, mīļi uzsmaidīja Harijam un piemiedza viņam ar aci. Puisim no tā gar kaklu uz leju noskrēja karstums, un, cerams, ka vaigos nebija sakāpis pārāk daudz sārtuma. Agrāk radis aizstāvēties no dažādām ņirgām un izsmiešanas, viņš vēl arvien nespēja pierast, ka cilvēki domāja par viņu tik labi, turklāt arī viņa paša Džinnija...

Hermione gan pēc Džinnijas paziņojuma šausmās iepleta acis, tūdaļ atcerējusies, tieši kur viņa reiz bija redzējusi Daudzsulu mikstūru vēršamies vistīrakajā zelta krāsā. „Harij, tu tak neatklāji Fleimelam, ka tieši tava Daudzulu mikstūra pārvēršas zelta krāsā?" Hermione satraukta iespiedzās, saķērusi draugu aiz elkoņa. Harijs, ieraudzījis Hermiones izbiedēto skatienu, tūdaļ aizmirsa visas domas par Džinniju un sajutās Hermionei esam parādā pilnu notikumu un viņu šodienas secinājumu izklāstu.

„Hermione, jā, es viņam to pateicu, bet nav pamata satraukumam," Harijs centās meiteni nomierināt. „Ja Lunas mammas pētījumi izrādīsies noderīgi - kopā ar mani ar Fleimelu runāja arī Luna un viņa palika parādīt viņam savas mammas eksperimentu pierakstus -, tad neviens man sirdi ārā griezt netaisīsies. Lunai bija teorija, ka Filozofu akmenim vajadzīgo saistošo maģiju esences veidā varētu iegūt vienkārši no manām asinīm. Tā kā, Hermione, pateicos par tavām raizēm, bet, tiešām, man nekas nedraud."

„Harij, bet es gribu, lai tu saproti, ka tie alķīmiķi mēdz būt pilnīgi nenormāli. Saproti, kāds kādreiz taču bija noķēris to zelta raganu vai burvi, izgriezis viņam sirdi un pārtaisījis to vienā pretīgā akmenī," Hermione vēl nerimās satraukties. „Ā, un ja tiešām Akmens pagatavošanai bija vajadzīga īpaša raganas sirds, kā tad tu domā, kāpēc vēsturē ik pa laikam izceļas tik drausmīgas raganu vajāšanas un jo īpaši tā pēdējā, kas bija 17. gadsimta otrajā pusē? Tikai tāpēc, ka kāds trakais bija iecerējis pagatavot Akmeni, visā valsts mērogā tika vajāti nevainīgi cilvēki, un medībām tika organizēti pat vientieši. Saproti, tie alķīmiķi ir nenormāli! Ja viņi padzirdēs, ka no tavas sirds var pagatavot Akmeni, Harij, es patiešām baidos, ka tava dzīvība var būt nopietnās briesmās. Un es nemaz nesākšu teikt, ko es domāju par tiem Pandoras eksperimentiem," meitene vēl beigās dusmīgi piebilda, kad bija steidzīgi nobērusi visus savus iebildumus. Viņai acmredzot itin nemaz nebija skaidrs, kā Harijs par to visu varēja tik mierīgi domāt.

„Hermione, es tā domāju vai vismaz ceru," Harijs viņai mierinoši sacīja, ieejot Lielajā zālē, „ka mans vārds burvju pasaulē kaut ko tomēr nozīmē. Ja nu gadījumā es pazustu, mani taču tūlīt steigtos meklēt."

„Zini, īpaši tas mani nekā nenomierināja," Hermione rūgti noteica.

„Bet, Hermione, tad paskaties no šīs puses - ja jau tie alķīmiķi ir tik nenormāli, kā tu saki," tagad ierunājās Rons, kad viņi sāka ieņemt sēdvietas pie ēdamgalda, „es stipri šaubos, ka Fleimels par to dosies izkladzināt visai pasaulei. Domāju, ka viņš šo noslēpumu noteikti gribēs paturēt pie sevis pēc iespējas ilgāk. Un, ja tiešām Harijs pazustu, tad mēs zinātu pirmo, pie kā griezties viņu meklēt. Šaubos, vai kāds tiešām šādi gribētu bāzt savu galvu cilpā." Rons saņēma viņas plaukstu, kad Hermione arīdzan bija apsēdusies viņam blakus, un vēl piebilda: „Neuztraucies, Harijam tiešām nekas nedraud. Turklāt Fleimels rādās diezgan sakarīgs čalis."

No Rona pieskāriena Hermione šķita mazliet nomierinājusies, tomēr viņai acīmredzami šādas alķīmijas afēras pie sirds itin nemaz negāja, lai arī agrāk viņi bija sprieduši, ka tieši ar Filozofu akmens palīdzību viņi varētu pastiprināt savu lokācijas burvestību, ar kuru varētu atrast Kraukļanagas diadēmu.

„Varbūt parunāsim tomēr par kaut ko priecīgāku? Nodarbība pie Gliemjraga bija pēdējā, un rīt jau būs Ziemassvētku vakars. Vai nav lieliski?" Džinnija ieminējās, un Harijs patiešām apbrīnoja savu draudzeni, kā viņa tik reti spēja padoties apkārtējam noskaņojumam un vienmēr uzturēja savu omu možu un dzīvīgu.

 

* * *

 

Tajā vakarā Harijs devās gulēt, juzdamies īpaši atvieglots un laimīgs. Atlikusī diena bija pagājusi īstenā Ziemassvētku noskaņojumā, pilī ik šur un tur atskanot smiekliem. Vispārējai līksmei bija ļāvies pat arī Pīvzs, laidelēdamies apkārt un skaļi deklamēdams lielākoties neipieklājīgas dziesmeles par Ziemassvētkiem.

„Ziemassvētku laiks ir klāt,

Kad galds tiek bagātīgi klāts.

Tas nu būtu labiņi, jauciņi,

Bet tad sāk sarasties tauciņi."

„Īpaši uz DUPŠA! HA-HĀ-HĀ!" Pīvzs vēl pēc savas dziesmeles skaļi izsauca. Džinnija par to bija smējusies kā kutināta - „Saproti, tas ir tik stulbi, ka par to nevar nesmieties!" -, un pat Hermione pēc tam kādu brīdi staigāja smīnēdama un, šķiet, bija piemirsusi raizes par alķīmiķiem.

Palīdzējuši Hermionei nodarboties ar pēdējo Ziemassvētku dekorāciju izlikšanu visā pilī, jaunieši vakarpusē bija atgriezušies Grifidoru koptelpā, kur Hermionei bija ar zināmām grutībām izdevies Ronu pierunāt izlikt dažas dekorācijas arī šeit, bet Harijs ar Džinniju bija nomukuši malā un paspējuši jau piepulcēties savu klasesbiedru bariņam, kas visai jautri tērgāja.

Harijs sēdēdams uz dīvāna, iespiests starp Džinniju un Lavenderu, noskatījās, kā Rons un Hermione izkarina zaļas efeju virtenes, krāsainu pušķu lentes un šur tur pa kādam āmulim.

Vienubrīd Hermionei kaut kas samisējās un viņas virtene nogāzās Ronam uz galvas, un meitene tūlīt piesteidzās viņam klāt, lai izpiņķerētu draugu ārā no koši sarkanā pušķa. Izskatījās gan, ka Rons to nemaz nebija ņēmis ļaunā, bet gan centās atturēties no tā, lai turpat uz vietas nesāktu kaislīgi skūpstīt Hermioni. Šķiet arī pati Hermione, pēkšņi sastingusi, bija nojautusi sava drauga domas.

„Hei, čabulīši," garāmejošais Dīns viņiem uzsauca, norādīdams ar īkšķi uz logu pusi, „āmuļus jūs taču sakarinājāt tur."

Tad viņi abi vēl saņēmās pienācīgi piestiprināt Hermiones uzburto virteni un, vairāk nevienam ne vārda neteikuši, pazuda no koptelpas kā nebijuši. Harijs savu draugu zēnu guļamistabās satika tikai vēlu pirms iemigšanas ar neparasti platu smaidu sejā.

Nākamajā rītā, saģērbušies un nogājuši lejā, Harijs, Rons un Nevils ieraudzīja, ka ērtākajā vietā pie kamīna atpūšas liela daļa viņu klasesbiedru, bet pārējā koptelpa bija praktiski tukša, vien uz tālākā dīvāniņa sēdēja pa kādam pārītim klusu un nemanāmu meiteņu.

„Labs rīts," Hermione un Džinnija vienā balsī sveicināja lejā nokāpušos puišus, tāpat labrītu pamāja arī Lavendera un Feja, bet pāris minūtes agrāk lejā nonākušie Dīns un Šīmuss vienkārši palocīja galvu.

Trīs jaunekļi nosēdās uz vēl dažām atlikušajām brīvajām vietām pie kamīna.

„Diez, kas šodien būs brokastīs?" Rons ieprasījās, „Parasti elfi sacep to garšīgo Ziemassvētku omleti ar sieru un speķīti."

„Šodien ir Ziemassvētku vakars, tad vēl varam tik agri nesteigties. Elfiem arī tomēr ir svētki," Hermione aizrādīja. „Un tagad, kad visi pirmziemnieki ir aizbraukuši mājās, var beidzot mierīgi pasēdēt koptelpā."

„Vispār, kāpēc jūsu šeit ir tik daudz? Vai tad jūs nebrauksiet mājās pie savējiem?" Harijs pabrīnījās. Turklāt viņš bija cerējis, ka pils būs pēc iespējas tukšāka - tas atvieglotu diadēmas meklēšanu, ja nu gadījumā viņam ienāktu prātā kāda izmēģināšanas vērta doma.

„Kā nu ne," Dīns atbildēja, „Mēs vienkārši palūdzām Sinistrai, ka mēs gribētu ceļot kā lielie cilvēki. Saproti, nīkt tās stundas Cūkkārpas ekspresī kopā ar visiem tiem knēveļiem, nu baigais prieks." Tumsnējais jauneklis vēl nosmēja.

„Bet kā tad tiksiet mājās?" Rons ieprasījās.

„Aberfortam viņa Vepra galvā ir Lidu tīklam pieslēgts kamīns. Par nelielu pateicību viņš ir gatavs mums atļaut to izmantot. Principā - paēdam pusdienās svētku mielastu, sameklējam Cūkmiestiņā pāris dāvanas un dodamies mājās," Šīmuss visu paskaidroja sīkāk.

„Šīmuss, nu kāpēc tev uzreiz viss bija jāizstāsta?" Lavendera pa jokam aizrādīja. „Varēji tak Ronam sastāstīt, ka lidosim mājās ar pūķiem."

„Paklau, Lavendera, es tev tomēr neesmu nekāds pirmziemnieks, lai noticētu kam tādam." Rons tēlotā sašutumā novalbīja acis.

„Bet, saproti, par tiem pirmziemniekiem - tas bija pilnīgs ārprāts," Nevils piekrita. „Gada sākumā miera nebija pilnīgi nekur. Mūždien kāds kaut kur paspēja pielīst un tad tikai sākās: Vai tiešām tas bija īstais Grifidora zobens? Vai Paši-Zināt-Kā čūska bija ļoti liela? Vai tai bija divas galvas un tā spļāva indi? Un par Vajadzību istabu leģendas patiesi bira kā no Pārpilnības raga."

„Labākais bija, kad viens tev paprasīja, vai Paši-Zināt-Kas spēj izsūkt dvēseli ar skatienu vien," Šīmuss nosmējās.

„Tā laikam tās leģendas rodas," Harijs atbildēja, arī pasmīnējis.

Vēl šo to papļāpājuši un pasmējušies, klasesbiedri devās brokastīs, kas notika vēl pie parastā galdu izkārtojuma. Pēc tām Hermionei kopā ar neticami apzinīgo Drako Malfoju bija pienākums palīdzēt iekārtot Lielo zāli, lai vēlāk varētu rīkot Ziemassvētku mielastu, kurā Harijs allaž bija ierasts viesis, Ziemassvētkos vienmēr palikdams Cūkkārpā.

Rons bija pabrīnījies, kā tad Malfojs nemaz nav aizbraucis mājās, vai tad pēc mammītes nemaz nav sailgojies. Bet Drako bija atbildējis, ka vienus Ziemassvētkus vecāki bez viņa varēs arī iztikt, viņš izjūtot svarīgu pienākuma apziņu palīdzēt Maksūrai, kā vien spēdams. Rons par to bija noraustījis plecus, īsti nesaprazdams, ko tad šis tā Maksūrai bija iecerējis palīdzēt, bet tad Hermione atgādināja, ka tuvākajās dienās Maksūra plāno nodzēst Postuguni, kas joprojām vēl plosījās Vajadzību istabā. Lāsts, izrādījās, nemaz netaisījās izplēnēt, un jau tā tas ir bijis nepieļaujams drauds studentiem, ka viņiem šeit, Cūkkārpā, šajā trimestrī bija jāsadzīvo ar ārkārtīgi tumšu lāstu, kas ierobežots plosījās Cūkkārpas Vajadzību istabā.

Tad, pusdienās izplaukšķinājuši Ziemassvētku petardes, pēc mielasta vecāko klašu studentu bariņš izgāja ceļā uz Cūkmiestiņu, lai dotos mājup daudz ērtākā ceļošanas veidā, nekā to piedāvāja Cūkkārpas ekspresis, atstājot pili vēl klusāku un mierīgāku.

Todien Harijs vēl pavadīja īpaši daudz priecīgu un laimīgu brīžu kopā ar saviem tuvākajiem draugiem, un, būdams kopā ar Džinniju, sajutās, it kā viņam nudien ir īstas cerības izbaudīt ģimenes siltumu. Tā bija viena no īpaši retajām dienām, kad nevienam no četrotnes it ne mirkli prātu nenodarbināja ne diadēma, ne Voldemorts, ne arī uzdevums, kuru viņi paši bija sev uzņēmušies. Tovakar Harijs, iedams gulēt, patīkami pie sevis nopūtās, nodomādams, ka, ja ne viņa dzimšanas diena, tad šī, iespējams, varēja būt šogad viena no patīkamākajām dienām.

Nākamajā rītā Harijs pamodās visai agri, ja ņem vērā, ka tā bija svētku diena - bija pienācis vienmēr gaidītais Ziemassvētku rīts, kas atnāk ar lielāku vai mazāku dāvanu kaudzīti gultas kājgalī. Viņš jau ar acīm tūdaļ pamanīja ierasto Vīzlija kundzes gatavoto saldumu paciņu komplektā ar adīto džemperi, tad bija arī kāda īpaši kārtīgi iesieta dāvana ar lenti un pušķi - tā izrādījās no Hermiones. Viņa bija sagādājusi puisim jaunu ādas maciņu vientiešu stilā. Harijs gan mazliet šaubījās, vai tajā varēs ielikt arī galeonus, taču, pavēris to vaļā, ieraudzīja, ka it kā nelielajā sīknaudas nodalījumā pavisam brīvi ir ietilpusi vesela galeonu monēta - Hermione acīmredzot atkal bija likusi lietā savas telpas paplašināšanas spējas. Harijs pasmaidīja par noderīgo dāvanu, tad, izsaiņojis Hagrida punaino īrisu paciņu, pamanīja savādu, iepriekš neredzētu kastīti. Parasti viņa dāvanu kaudze Ziemassvētkos nebija diez ko liela, tāpēc allaž bija viegli nojaust, kas ko būtu varējis dāvināt vai atsūtīt, bet šāda, laša krāsas ietinamajā papīrā ievīstīta un apsieta ar smaragdzaļu lenti, nebija Harijam atpazīstama.

Puisis ar interesi atrada pie zaļās auduma lentes bantes pievienotu zīmīti, kas perfektā, akurātā rokrakstā vēstīja:

 

„Mīļo Harij, mēs visi trīs - Vernons, Petūnija un Dūdijs - sveicam Tevi Ziemassvētkos. Kaut arī burvju māžošanos mums neizdevās no Tevis izskaust, tomēr jāatzīst, ka esi izaudzis par labu cilvēku, un Dūdijs grib Tevi īpaši apsveikt.

Atceros, ka veikalā man vienmēr centies šīs izdīkt.

Priecīgus Ziemassvētkus,

Tavi Dērsliji."

 

Harijs no pārsteiguma iepleta acis - savu mūžu viņš no Dērslijiem nebija dzirdējis ne pušplēstu uzslavu; viņam vienmēr par savu taisnību bija nācies pastāvēt vienam pašam. Un tagad Dērsliji viņu slavēja, ka viņš tomēr esot izaudzis labs cilvēks! Savādā, pat nesaprotamā kārtā puisis attiecībā pret šo atziņu tomēr neko neizjuta - ne prieku, ne skumjas, itin neko, it kā viņš jau sen vairs nebūtu spējīgs jebkā emocionāli uztvert Dērsliju izdarības. Kaut arī Dērsliji skaitījās viņa tuvākie radi, ar savu nemitīgi skarbo attieksmi viņi bija panākuši to, ka Harijs pret viņiem bija kļuvis pagalam nocietinājies, gluži it kā viņi būtu vien kādi svešinieki, kas vienkārši sarežģī dzīvi. Iespējams, ka tā ir gandrīz vai kā organisma aizsardzības reakcija, sprieda Harijs, jo, ja viņš būtu pārdzīvojis un ņēmis pie sirds katru Dērsliju aizrādījumu un rājienu, viņš vienkārši būtu sajucis prātā.

Tad puisis ieinteresēts atvēra vaļā kārbiņu, gribēdams zināt, ko tad Dērsliji būs izdomājuši viņam uzdāvināt. Līdz šim pēc izmēriem lielākā dāvana no Dērslijiem viņam bija Vernona zeķu pāris. Kārbiņa izrādījās pilna ar Mars šokolādīšu batoniņiem, tie tur bija vismaz kāds ducis. Ak, patiešām bērnībā viņam allaž bija kārojies arī pašam notiesāt veselu Mars šokolādītes batoniņu, kas toreiz bija licies kā pats lielākais gardums. Pat arī tad, ja bija kādi svētki, piemēram, Dūdija dzimšanas diena, kad saldumi mēdza vai birt nost no svinību galda; pēc tam, kad Dērsliji bija atgriezušies no savas organizētās izklaides programmas, tad viņi spītīgi tos visus novāca uz to brīdi, kad Harijs tika atvests mājās no Figa kundzes, un tikai pēc tam vakarā, kad Harijs, izlavījās no sava kābūzīša, viņam parasti laimējās pustumsā uziet dažas uz grīdas novēlušās konfektes vai pusapēstus šokolādes batoniņus.

Un tagad Petūnija viņam atvēlēja veselu kasti ar Mars šokolādītēm.

Harijs skumji nopūties vien nodomāja: Desmit gadus par vēlu, Petūnij. Bērnība tiešām viņam nebija no tām spožākajām, bet varbūt tieši tāpēc viņš bija kļuvis tik patstāvīgs, neatlaidīgs un drosmīgs, jo citādi vienkārši pie Dērslijiem nebija iespējams izdzīvot.

Pēkšņi viņa baldahīna aizkari atvērās, un starp tiem parādījās Džinnijas seja.

„Priecīgus Ziemassvētkus, mīļais!" meitene, tērpusies pidžamā, pasveicināja draugu, tad ar ceļiem iekāpa viņa gultā un, pieliekusies tuvāk, viņu nobučoja, un padeva dāvanu.

Harijs jutās mazliet apjucis par meitenes pēkšņo parādīšanos, taču centās savākties. Bērnības atmiņas tomēr nebija nekādas priecīgās, un viņš patiešām vēlējās tās cilāt pēc iespējas mazāk. Tās atgādināja vēl vienu viņa pagātnes lapaspusi, kuru viņš labprāt gribētu piemirst uz visiem laikiem.

„Harij, kas vainas?" Džinnija bija pamanījusi viņa apskumušo garastāvokli. „Kaut kas ir noticis?"

„Nē, nē, viss ir kārtībā," Harijs atbildēja un piespieda sevi pasmaidīt. „Iedomājies, Dērsliji atsūtījuši veselu kasti ar šokolādi. Vienkārši atcerējos, ka bērnībā Petūnija man tās nekad neatļāva ēst."

Arī Džinnija rādījās saskumusi, gandrīz pat vēl vairāk nekā Harijs - viņš, jau ieraugot Džinniju, bija paspējis atgriezties tagadnē un bija noglabājis nepatīkamās atmiņas tumšākā prāta stūrī, kur tās tik drīz atkal virspusē neizlauzīsies.

„Ak, Harij," meitene līdzjūtīgi noteica, ar savām lielajām, brūnajām acīm uz viņu sirsnīgi noraudzījusies, un aizlika puisim plaukstu aiz skausta, no kā viņam pār muguru pārskrēja patīkamas tirpas, „man patiešām ir ārkārtīgi grūti iedomāties, kas viss tev ir bijis jāpārdzīvo. Es vienkārši nespēju iztēloties, kā tas būtu, ja mana mamma būtu mani šādi mocījusi. Es laikam vienkārši būtu sajukusi prātā vai uzsprāgusi."

„Džinnij, nedomā par to. Tas ir sen pagājis, un toreiz man bija tikai divas iespējas - vai nu izdzīvot, vai salūzt. Es izvēlējos izdzīvot, un te nu tagad esmu, kopā ar tevi," Harijs noteica, uzsmaidījis meitenei, tad pieliecās un nobučoja viņu, nolicis malā gan Džinnijas doto, gan Dērsliju atsūtīto dāvanu. Viņš gribēja atliekties atpakaļ un pateikties meitenei par raizēm, bet viņa to neļāva un ievilka draugu dziļākā skūpstā.

Vien īsu brīdi vēlāk pavilkās vaļā arī Harija gultas labās puses baldahīna aizkari, aiz kura parādījās visai apjukusi Rona seja, kuru abi jaunieši ieraudzīja, kolīdz bija atrāvušies viens no otra.

„Džinnij, ko tu te dari?" brālis viņai pieklusināti uzšņāca, acīmredzot negribēdams, lai par viņas agro rīta ciemošanos uzzina arī Nevils, kurš vēl nebija piecēlies.

Pirms Rons paspēja viņai vēl ko aizrādīt, Džinnija tāpat brālim pieklusināti uzšņāca atpakaļ: „Atnācu novēlēt Harijam priecīgus Ziemassvētkus, vai tad tu neredzi?"

Rons, uz acumirkli palūkojies griestos, izsmējīgi nošņāca. „Vairāk gan izskatās, ka tu atnāci darīt ko citu," Rons beigās pavisam klusi nočukstēja. „Es tev atgādināšu, ka šī ir sabiedriska guļamistaba, te atrodas arī es un citi puiši."

„Un viņi visi, ieskaitot tevi, gulēja," meitene atcirta, nu jau grasīdamās celties kājās, lai stātos pretī brālim.

Harijs juta, ka būs jāiejaucas, lai starp viņiem neuzrodas nevajadzīgs tracis. „Ron, nomierinies, viņa tikai mani uz svētkiem nobučoja, mēs neko tādu nedarījām. Te taču tomēr ir Cūkkārpa, sabiedriska vieta."

Rons visai dusmīgi paraudzījās uz Hariju. Acīmredzot viņam tomēr šķita visai nepiedienīgi no paša rīta atrast miesīgu māsu drauga gultā, kaut arī godīgā izskatā - ģērbušos pidžamā un ķemmētiem matiem.

„Ron, man tev ir dāvana," tad Harijs pieliecās pie sava kofera un izcēla paciņu, ko padeva Ronam, novēlēdams priecīgus svētkus.

„Labi, labi, es arī tev gribēju iedot dāvanu. Priecīgus svētkus!" Rons negribīgi noteica, padodams Harijam visai līdzīgu paciņu, kādu viņš tikko bija dāvinājis Ronam.

„Pagaidi, tu taču arī nenopirki Medusdūru jaunās priekakončas?" Harijs ievaicājās.

„Vispār nopirku gan - man likās, ka tev mirklis prieka nenāktu par sliktu. Aprakstā bija teikts, ka uz sūkāšanas brīdi sajutīsies priecīgs," Rons atbildēja.

Tad abi jaunekļi palūkojās savās dāvanās, un tiešām - abi bija viens otram uzdāvinājuši vienu un to pašu, par ko viņi pasmējās.

Tad Harijs pagriezās pret Džinniju. „Tavu dāvanu es gan palūdzu nodot Mokšķim. Ceru, ka šorīt to saņēmi."

Meitene visbeidzot pasmaidīja. „Jā, paldies. Ķēdīti es jau uzliku kaklā. Ļoti skaista," Džinnija pateicīgi notieca, izvilkusi zeltītu ķēdīti ar kuloniņu, kura vidū rotājās mazs, caurspīdīgs akmentiņš, un atrādīja to puišiem, tad rūpīgi noglabāja to aiz pidžamas.

„Es, Ron, atradu arī tavu dāvanu. Salīdzinot ar Džordža atsūtīto lūpu krāsu komplektu, tavas matu sprādzes tāds sīkums vien ir, bet es tik un tā biju sarūpējusi dāvanu arī tev," Džinnija noteica, no pidžamas kabatas izvilkusi sīku paciņu, kura bija domāta brālim. „Bet, kad tu mani no paša rīta jau šitā apvaino, es nemaz nezinu, vai tu šo esi pelnījis."

„Džinnij," Rons noteica, novalbījis uz riņķi acis. „Es vienkārši uztraucos par tavu godu."

Par to meitene iespurdzās un izskatījās, ka tikko valdījās, lai nesāktu pilnā kaklā smieties. „Lai nu būtu, radus jau tāpat neizvēlas. Še tev, brāli, arī priecīgus Ziemassvētkus." Un Džinnija pasvieda nelielo dāvanu Ronam, kurš to veikli noķēra.

Rons ieinteresēts attaisīja paciņu vaļā un izkratīja plaukstā divas sudrabainas lentītes aptuveni divu pirkstu platumā.

„Mantijas aproču lentes ar iestrādātu burtu V, lai tu neaizmirsti, ka esi no Vīzlijiem," Džinnija paskaidroja. „Tās vienkārši jāuzvelk uz svinīgās mantijas, un tu izskatīsies daudz pieklājīgāk nekā Trejbruvju turnīra Ziemassvētku ballē."

„Ā, nu paldies," Rons noteica.

„Un vēl pie tam tās todien Diagonalejā bija uz atlaidi," Džinnija nosmēja.

„Tad nu gan tu esi viena māsa. Dāvini man kaut ko, jo tam vienkārši bija atlaide. Un es jau patiešām padomāju, ka gribi, lai es svinīgajā tērpā labi izskatos," Rons nosmīnēja, daudz neņemdams pie sirds Džinnijas ķircināšanu.

„Un tu jau arī brālis - matu sprādzes! Gan jau arī pirki, jo bija atlaide," meitene nosmēja.

„Nekā, es domāju tikai un vienīgi par tavu skaistumu," Rons tēlotā sašutumā aizbildinājās.

No Džinnijas un Rona vairs ne tik pieklusinātajām balsīm bija sācis mosties arī Nevils. Viņš rādījās pārsteigts, šeit ieraugot Džinniju.

„Labrīt arī tev, Nevil," Džinnija priecīga atbildēja viņa sveicienam un piegāja viņam klāt. Tad, novēlējusi priecīgus Ziemassvētkus, padeva puisim sīku maisiņu ar aizsietu galu.

„Paldies, es tev savu dāvanu jau gan nogādāju vakar vakarā, vai saņēmi?" Nevils priecīgi ievaicājās.

„Jā, paldies, Medusdūru šokolāde vienmēr ir īpaši garšīga," meitene pateicās.

Tad Nevils izbēra maisiņa saturu sev plaukstā un priekā iepleta acis. „Sēklas!" - puisim uz delnas bija sabirušas sēkliņas it kā ar taureņa spārniem.

„Atceros, kā tu priecājies, ka mammai dārzā aug smaržīgās tauriņnaktenes. Tad nu pēc noziedēšanas vasarā es tev dažas dārzā salasīju, kas bija jau izlidojušas. Varbūt tev arī izdosies ieaudzēt, tev jau tādas lietas padodas."

„Paldies, Džinnij!" Nevils pateicās, laipni uzsmaidījis meitenei. Tad viņš uzcēlās kājās un iedeva dāvanas arī Ronam un Harijam.

Harijs un Rons abi par drauga žestu mazliet neveikli pateicās, jo īsti nebija iedomājušies viņam sagādāt dāvanu. Pēc saņemtās paciņas varēja nojaust, ka tajā bija ietīta pamatīga tāfele Medusdūru lieliskās šokolādes.

Kad Nevils jau bija atgriezies pie savas gultas un Džinnija bija atnākusi atpakaļ pie Harija, lai atvadītos, jo viņa vēlējās doties prom un sataisīties pienācīgākā izskatā, lai pēcāk varētu doties brokastīs, Harijs nolēma tomēr mest kaunu pie malas un paskaidrot savu neizdarību.

„Nevil, piedod, diemžēl es tev nekādu īpašu dāvanu nesagādāju," puisis atvainojās savam uzticamajam biedram.

„Tas nekas," Nevils ar smaidu atbildēja. „Dāvināšanas prieks Ziemassvētkos jau slēpjas dāvināšanā, nevis dāvanu saņemšanā. Viss kārtībā, tev nav man nekas jādāvina."

„Klau, bet es tevi par to uzcienāšu ar priekakončām, labi?" Harijs ievaicājās, piesteidzies pie Nevila ar Rona dāvinātajām konfektēm. „Paņem kārtīgu sauju." Viņa piemēram tūlīt sekoja arī Rons, un tā nu Nevils, smaidīdams, sēdēja savā gultā, abās saujās saņēmis pa kārtīgam grābienam konfektes.

„Priecīgus Ziemassvētkus, draugs!" Harijs un Rons Nevilam novēlēja, draudzīgi uzsituši jauneklim katrs pa savu plecu, un Nevils  atplauka patiešām platā jo platā smaidā.

Tā paši Ziemassvētki un arī dažas nākamās dienas pagāja, tās veltot īpaši aktīvai nekā nedarīšanai. Tas gan, saprotams, maz attiecās uz Hermioni, kura bija metusies izmēģināt vairāk vai mazāk jaunu vaļasprieku, kad viņiem tā arī nebija izdevies nedz uziet jaunas norādes, nedz arī ko sakarīgu izdomāt diadēmas meklēšanas ziņā.

„Vai tad tiešām atkal esi ķērusies pie elfu micēm?" Rons izbrīnīts noprasīja, kad ieraudzīja Hermioni ar adīkli rokās cītīgi studējam kādu žurnālu.

„Nē, bet Luna man agrāk ieteica kādu Varkšķa numuru, kurā ir raksts par Ziemeļeiropas tautu cimdu rakstiem, kuros tiek ieadītas aritmantiskas zināšanas," Hermione ar dedzīgu interesi paskaidroja. „Šur tur pat tādus vēl nēsājot arī vientieši, tikai viņi, protams, nenojauš rakstu patieso nozīmi. Lūk, šis raksts," Hermione ar pirkstu norādīja uz kādu sarkani pelēku cimdu rakstu, „šeit periodiski atkārtojas četrinieks un divnieks, kas dod stabilitāti, izturību un līdzsvaru."

„Ko tu neteiksi, es nekad nebūtu iedomājies, ka tu kaut vienu rakstu Varkšķī varētu arī kādreiz uztvert nopietni," Rons pajokoja.

„Es vienkārši meklēju idejas kādam vaļas priekam. Vai tad tiešām mana vienīgā izklaide ir tikai grāmatu lasīšana?" Hermione retoriski pajautāja.

„Protams, tev pat varbūt tas nāktu par labu, ja tu kādreiz atpūstos no grāmatām. Vienīgi nezinu, vai elfi tavus meistardarbus spēs novērtēt," Rons domīgi beigās piebilda.

„Kāpēc tad elfi? Es tos vairāk biju domājusi uzadīt tev. Saki, vai tad tev būtu kaut kas pretī valkāt cimdus, kas sola, teiksim, mazliet veiksmes?" Hermione viltīgi paraudzījās uz draugu.

 

* * *

 

Nākamās nedēļas pirmdienas rītā brokastu laikā pie kopējā galda Maksūra uzrunāja Hermioni un Drako, lai viņi ierodas uz sapulci par šodien ieplānoto Vajadzību istabas atvēršanas operāciju. Harijs, Rons, Džinnija un Nevils, to padzirdējuši, arī pieteicās palīdzēt.

Maksūra iesākumā bija rādījusies nedaudz pārsteigta, taču, atzinusi, ka visi četri jaunieši ir pilngadīgi un drīkst piedalīties brīprātīgi šadās operācijās, visbeidzot atļāva arī viņu četrotnei piebiedroties šajā visai augstas bīstamības pasākumā.

Tiesa gan, Robinsas un Obraiensas jaunkundzēm no Grifidora trešā gada direktore nebija tik pretimnākoša un aizliedza šodien tuvoties septītā stāva gaitenim, lai nesarežģītu jau tā piņķerīgo padarīšanu ar visiem drošības pasākumiem.

Pieēduši pilnus vēderus, jaunieši, gatavi paklausīt ikvienam direktores rīkojumam, rāmi stāvēja viņas kabinetā un noklausījās sapulces gaitā.

„Tātad atgādinu par šodien organizēto Vajadzību istabas atvēršanas norisi," viņa iesākumā uzrunāja visus sanākušos, kas bija vairāki Cūkkārpas profesori, zēnu un meiteņu vecākie, kā arī Harijs, Rons, Džinnija un Nevils.

„Drīz ieradīsies apmācīta auroru brigāde, kas ir īpaši specializējusies tumšo lāstu uzlaušanā. Viņus sagaidīsiet jūs, Filius un Džon, un uzvedīsiet viņus augšā uz septīto stāvu. Filiuss piebiedrojas lāstu uzlauzējiem, bet Džons veic apgaitu, lai uzraudzītu drošību septītā stāva gaiteņos." Maksūra piešķīra darbus Zibiņam un Čāgonenam, tad paraudzījās uz jauniešu pusi.

„Saistībā ar Džona pārraudzītajiem drošības pasākumiem, es jūs gribētu izvietot abos septītā stāva gaiteņa tālākajos galos un sāna gaitenī pie kāpnēm uz Kraukļanaga torni. Harij, Ron, Džinnij, Nevil, jums būs jāsargā, lai Vajadzību istabas tuvumā nenokļūst neviena lieka persona, teiksim Robinsas vai Obraienas jaunkundze. Mēs visi zinām, cik pārsteidzīgi un neapdomīgi mēdz but jaunie grifidori," Maksūra zīmīgi pacēla uzaci pret Harij un Ronu, kuri pat savā pirmajā gadā Cūkkārpā bija pamanījušies nostrādāt gājienus, par kuriem Maksūrai mati būtu sacēlušies stāvus, ja vien tie allaž nebūtu savilkti tik ciešā copē. Pēc direktores stingrā skatiena jauniešiem vairs nenāca prātā kurnēt par to, ka viņi ir izvietoti tik tālu no centrālās darbības.

„Horācij, ceru, jūs esat sagatavojis pretapdeguma mikstūras lielā vairumā. Nevar zināt, cik spēcīga būs Postuguns. Var gadīties, ka kādam sanāks apdedzināties. Es ļoti ceru, ka jūs būsiet gatavs šādā brīdī tūdaļ palīdzēt." Gliemjrags tam apstriprinoši palocīja galvu.

Tāpat dežūrēšanas un glābšanas darbos tika norīkoti arī Kliks, Hermione un Drako. Ja viss ies kā plānots, tad viņiem nāktos tikai caurstaigāt tuvākos gaiteņus, lai pārliecinātos, ka Harijam, Ronam un Džinnijai, kuriem bija nolikti nemainīgi posteņi gaiteņu galos, tiešām neviens nav pamanījies aizšmaukties garām. „Atcerieties, ja notiek kas neparedzēts - vienkārši mūciet!" Maksūra stingrā balsī norīkoja.

Tiktāl visiem iesaistītajiem savas pozīcijas bija skaidras, kad auroru vienība jau bija ieradusies skolā. Viss ritēja tā, kā Maksūra tikko bija norīkojusi. Rons un Harijs ieņēma savas vietas septītā gaiteņa abos galos - Rons pie Pūču mājas, Harijs pie centrālās lielo kāpņu telpas, bet Džinnija devās dežūrēt pie kāpnēm, kas veda uz pils zemākiem stāviem un savienojās ar Kraukļanagu torni.

Harijs stāvēja setptītā stāva durvju ejā, kas izveda uz galveno kāpņu telpu, un ieprātojās, diez cik ilgi viņam tā vienatnē būs jāstāv. Kā Rons bija ieminējies, viņi bija tik tālu novietoti no Vajadzību istabas, ka labi, ka viņi nebija nolikti sardzē pie Hagrida būdas. Bet tad visai drīz pie viņa piesoļoja Hermione.

„Tiktāl viss ir mierīgi. Mani ielika dežūrēt tavā gaitenī, Malfojs dežūrē līdz Džinnijas pozīcijai, bet Rona pusi pārbauda Nevils," Hermione steigšus rezumēja. „Kliks ar Gliemjragu un Čāgonenu uzrauga tuvāko apkārtni ap Vajadzību istabu, un aurori kopā ar Zibiņu un Maksūru veic sagatavošanās darbus, kur nevienu citu tuvumā nelaiž." Tad meitene pagriezās uz prom iešanu, lai turpinātu savu apgaitu.

„Pagaidi," Harijs uzsauca. „Pastāsti tak vēl kaut ko. Aurorus redzēji? Kādi viņi bija?" puisis gribēja zināt, jo pats taču kādreiz plānoja kļūt par auroru.

„Ā, nu, protams, piedod, Harij, ka neiedomājos, ka tev tas varētu interesēt," Hermione atvainojoties noteica. „Viņi ir tērpušies tumši zilās Ministrijas formās. Izskatās tiešām nopietni vīri. Tas ir, vīri ir četri un viena ir sieviete. Šobrīd viņi uzstāda burvestību barjeras, lai ierobežotu Postuguni, kas izlauzīsies ārā no istabas, kolīdz tā tiks atvērta. Saprotu, ka istabu atvērs pati Maksūra, un tad visi kopā centīsies apdzēst lāstu. Sagatavošanās darbi tiešām liekas ļoti nopietni. Tagad gan atgriezīšos apgaitā, ja nu mani tur kādam ievajagas, un, kas zina, vai kāds nav pamanījies aizšmaukties mums garām."

„Šaubos gan, kurš būtu tik nenormāls, ka gribētu riskēt sev uz ādas dabūt visļaunāko ugunslāstu, lai tikai paskatītos, kā notiek atvēršanas darbi?" Harijs skeptiski noteica, nošūpojis galvu. „Man gan liekas, ka Maksūra šeit mūs nolika, lai vienkārši nodrošinātos, ka mēs neesam tie muļķi, kas ielien pašā Postugunī. Tas ir, tu ar Malfoju tāpat dežūrētu gaiteņos ar vai bez mums."

„Varbūt tā arī ir, un tomēr, būtu taču bezgala muļķīgi, ja tieši mūsu nevērības dēļ kādam šeit gadītos ieklīst nelaikā," Hermione noteica, uzsmaidījusi Harijam, un tad atgriezās pie dežūrēšanas.

Hermione vēl pāris reizes atgriezās pie Harija, katru reizi ziņodama, ka arvien vēl rit sagatavošanās darbi. Taču pēdējā vizītē meitene pavēstīja, ka aurori velkot mugurā pūķādas spectērpus. Tad jau drīz viss ies vaļā.

Harijs pats sev par spīti sāka just savādu satraukumu. Tik daudz kas tomēr varēja noiet greizi. Postuguns tur plosījās jau kopš otrā maija. Ja reiz uguns elementam piemita pašpastiprinošs efekts un tas plosīja pats sevi un nelaimīgā Krabes līķi, kas zina, kā tas varēja izturēties tagad, pēc tik ilga laika, kad tas bija sevī uzsūcis tik milzīgu maģijas daudzumu. Varbūt tas tomēr nebija tik slikti, ka viņi bija izvietoti tālākajos gaiteņu galos. Džinnijai tur nemaz tuvumā nebija, ko darīt. Tāpat arī Hermionei.

Hermione jau bija tādu labu laiciņu projām, ilgāk nekā iepriekšējās reizes, kad gaitenim pārvēlās pāri dusmīgas uguns rēkoņas troksnis, kam minūti vēlāk sekoja arī ne pārāk patīkams karstuma vilnis. Harijs nudien negribēja iztēloties to elli, kas tagad gāja vaļā pie Vajadzību istabas. Galvenais, lai visiem viss būtu kārtībā.

Puiša nemiers sāka augt arvien lielāks, un viņš, nespēdams sagaidīt Hermioni, no sava ēzeļādas maisiņa izvilka Laupītāju karti un ielūkojās tajā, lai pārliecinātos, ka visi ir savās dežūrvietās un sveiki un veseli.

Atlocījis karti, Harijs tūdaļ ieraudzīja Džinniju savā vietā, arī Rons stāvēja pie Pūču torņa kāpnēm kā paredzēts, un viņam blakus atradās Nevils, arī Malfojs lēnām pārvietojās uz Džinnijas pusi, un Hermione uzsāka tagad ceļu gaitenī uz viņa pusi; meitene netālu no istabas bija uzkavējusies diezgan ilgu laiku. Harijs ar skatienu izsekoja Hermiones ceļam, kur viņai būs jāiet pa gaiteni, līdz viņa nonāks pie viņa pozīcijas, bet tad puisis sastinga. Viņš nespēja noticēt pats savām acīm. Nudien netālu no Hermiones un ne pārāk tālu no Vajadzību istabas atradās divi punktiņi, kuriem tur itin nemaz nebija jābūt - Melānija Robinsa un Keita Obraiena.

Harijs ar karti rokā steigšus metās Hermiones virzinā. Diez vai viņam izdosies meitenes noķert, bet jāmēģina taču bija.

Harijs centās skriet ko kājas nes, bet vēl līdz meitenēm bija daži gaiteņu līkumi, tad puisis ieraudzīja, kas nemaz nebija tik viegli uz plandošā un lēkājošā pergamenta gabala, ka Hermiones punktiņš ir nonācis pie abām meitenēm. Visi trīs punktiņi, šķiet, bija apstājušies.

„Fū," Harijs nodomāja, pāriedams lēnākos rikšos, „Hermione viņas tomēr pārtvēra." Tad pēkšņi sākās rosība pie Vajadzību istabas, kad trīs punktiņi ar nepazīstamiem vārdiem izskrēja katra gaiteņa virzienā. Tas noteikti nevarēja nozīmēt neko labu. Turklāt Harijam par pārsteigumu Hermione bija atsākusi iet uz viņa pusi, bet meitenes atkal lēnām virzījās tuvāk Postugunij.

Sirdij smagi daudzoties, Harijs triecās uz priekšu, cik vien spēdams, un drīz vien jau garajā taisnē ieraudzīja Hermioni.

„Hermione, tās meitenes," Harijs bez elpas kliedza draudzenei, plivinādams Laupītāju karti, „tās meitenes ir tikušas garām."

Hermione rādījās apjukusi tikai uz vienu mirkli, tad apcirtās riņķī un raidīja kādu burvestību, droši vien Cilvēkatklājēju, jo tālumā pie pēdējā gaiteņa liekuma parādījās divas īsa auguma meitenītes. Harijs un Hermione metās viņas panākt, un jauniešiem abiem par šausmām abas meitenes stāvēja sastingušas no bailēm, kamēr uz viņu pusi traucās ugunspūķa pavērtā rīkle, kas acīmrredzot bija pamanījusies izlauzties cauri visai auroru uzstādītajai aizsardzības sistēmai.

Hermione darīja pirmo, kas viņai ienāca prātā, lai aizsargātu abas meitenes - viņa, triekdamās uz priekšu, uzbūra vairogu, kuru tūdaļ pastiprināja ar visiem zināmajiem ritu vārdiem.

Dusmīgā pūķa zobi noklabēja pret Hermiones vairogu, kas notrīsuļoja, bet nepagaisa. Tikmēr Harijs bija sasniedzis abas pārbijušās meitenes, un Hermione cauri uguns rēkoņai uzkliedza: „Ved tūlīt viņas projām, es vēl brīdi varēšu noturēties."

„Labi," Harijs tūlīt paklausīja draudzenei, un, saņēmis abas meitenes - pārdrošnieces aiz pleciem, centās vilkt viņas projām no bīstamās vietas, taču viņas bija sastingušas no bailēm, tikai raudzīdamās uz baiso un karsto pūķa rīkli, kas vēl reizi nodārdināja pār Hermiones vairogu. Visbeidzot puisim izdevās panākt, lai meitenes vismaz paskatās uz viņu, un tad viņas arī pamazām sāka kustēties.

Harijs ar meitenēm sāka lēnām atkāpties un jau gribēja mudināt viņas mesties skriešus, kad viens īpaši nikns ugunspūķa kampiens pārrāva Hermiones vairogā plaisu un uzklupa meitenei.

Harijs viscaur sastinga un jau bija gatavs mesties saplosīt velnišķīgo uguni kaut ar kailām rokām - galvā nezin kādēļ pēkšņi bija iestājies pilnīgs tukšums, ka nevarēja atminēties vairs nevienu pašu burvestību, bet tad vienā mirklī pūķi no mugurpuses ar spilgti zilu šautru iznīcināja kāds aizsedzies, tumšās drānās tērpies stāvs.

Pūķis sabira vienā pelnu svēdrā, bet Hermione nekustīga gulēja uz grīdas. Harijs acumirklī uzrēja meitenēm, lai tās tūdaļ steidzas uz torni, un vienā laidienā aizmetās pie Hermiones, pie kuras jau bija noliecies specapģērbā tērptais Ministrijas aurors.

Harijs nometās blakus Hermionei, sirdij dauzoties kaklā, - nevar taču būt, ka viņa būtu nomirusi. Meitene gan izskatījās briesmīgi apsvilusi, drēbēm vēl kūpot ar maziem dūmu mutulīšiem.

Izrādījās, ka Hermioni izglābušais aurors bija sieviete - viņa bija novilkusi savu aizsargmasku un tagad taustīja Hermionei kaklu.

„Pulss ir, tava draudzene ir dzīva," sieviete priecīgi noteica. „Ja paspēsim viņu nogādāt slimnīcas spārnā, domāju, ka tad viņas dzīvībai nekādas briesmas nedraudēs."

Harijs paklausīgi palocīja galvu un ļāva, lai aurore zem Hermiones uzbur nestuves, kuras ar lidināšanas burvestību paceļ gaisā. „Es gan nezinu, vai Pomfreja tiks galā arī ar apdegumiem uz sejas un rokām, bet nu tas lai paliek viņas ziņā. Starp citu mani sauc Morgana, un tu droši vien esi Harijs Poters?"

Harijs, smagi norijis siekalas, tikai palocīja galvu un, nespēdams vairs izteikt ne vārda, vienkārši soļoja līdzi aurorei, līdz nelabumam būdams satraukts par draudzenes veselību.

Te tev nu bija priecīgais Ziemassvētku laiks, puisis pēdīgi nodomāja, klusībā soļodams līdzi vēl kūpošajam Hermiones ķermenim.

Rons iebrāzās slimnīcas spārnā, aizelsies, sasvīdis, un tūlīt metās klāt pie Hermiones gultas, ap kuru joprojām līkņāja Pomfreja madāma, ziezdama meitenei uz sejas un rokām vienu līdzekli pēc otra. Rudmatis tulīt ieraudzīja Hariju, kurš stāvēja Hermiones gultas galā, sejā rādīdamies visai satraukts un satriekts.

„Kā viņai ir?" Rons tūlīt pajautāja Harijam.

„Pomfreja teica, ka dzīvotāja būs. Vēl tikai jāapkopj apdegumi," Harijs nopietni atbildēja, paraudzījies uz draugu. Viņš tiešām bija nesies šurp pa galvu, pa kaklu, jo viņi ar Morganu Hermioni šeit bija ienesuši vien labi, ja pirms desmit minūtēm, tad Morgana kādu brīdi bija uzturējušies šeit, lai palīdzētu Pomfrejai apkopt Hermioni, un drīz vien aurore bija devusies atpakaļ pie kolēģiem paziņot par nelaimes gadījumu.

Draugs par atbildi tikai palocīja galvu un, smagi elsodams, noraudzījās uz Hermioni.

Vēl pēc kādām desmit minūtēm ieradās arī Džinnija un pati direktore Maksūra, kura tūlīt ņēmās iztaujāt Pomfreju par Hermiones veselības stāvokli. Medmāsa to raksturoja kā pilnībā stabilu - dzīvībai briesmas nedraud. „Tagad viņa ir iemidzināta, lai miegs izārstē iekšējos postījumus, taču šis ir ārkārtīgi spēcīgs lāsts; rētas būs grūti kopjamas un sāpīgas, nemaz nerunājot par kosmētisko defektu."

To izdzirdējis, Rons rūpīgi nopētīja Hermiones rokas un seju - meitenei rokas bija vienās čulgās, bet sejai pāri stiepās divas plašas, vertikālas brūces, acīmredzot Postuguns pūķa ilkņu cirstas, bet zem zoda bija pamatīgi apdeguma pleķi.

„Pomfreja madām, vai tad tās rētas šādas arī viņai paliks?" Rons sabijies ieprasījās. Dziedniece un arī Maksūra pagriezās pret puisi ar visai līdzjūtīgu skatienu.

„Baidos, Vīzlija kungs, ka Postuguns pēdas ir ļoti grūti ārstējamas," Pomfreja madāma skumji noteica, „turklāt lāsts bija tik ilgi spēcinājies. Apdegumi paliks vairāk vai mazak redzami. Ja jūs tik ļoti uztraucaties par viņas izskatu, tad viņa, kā jau būdama meitene, varēs izlīdzēties ar plašo kosmētisko līdzekļu klāstu, lai nomaskētu apdeguma rētas."

„Nē, ne jau, ka... Ne jau izskata dēļ viņa man patīk," Rons neveikli atrunājās, „bet viņa tomēr bija ļoti skaista; viņa par to noteikti uztrauksies."

„Šajā ziņā, Ronald, es varu uzteikt jūsu brāli. Viņš ražo lieliskus raganu skaistuma produktus," Maksūra ierunājās. „Diemžēl tas varētu izrādīties vienīgais, kas viņai pēc šodienas nelaimes gadījuma varētu līdzēt. Ja tas jūs kā nomierina, tad abas jaunās grifidoru lēdijas dabūs no manis kārtīgu sodu."

„Ā, nu labi," Rons tikai noburkšķēja, acīmredzot būdams pārāk satriekts, lai atbildētu ko sakarīgāku.

Tad Maksūra palūdza Hariju aprunāties zem četrām acīm, un puisis, atlaidis vaļā Džinnijas roku un ātri uzmetis viņai skatienu, devās līdzi Maksūrai ārā no slimnīcas spārna. Viņi klusēdami uzkāpa divus stāvus augstāk un izgāja cauri gaiteņiem, līdz bija nonākuši pie direktores kabineta ieejas ar visai briesmīgā paskata garguju.

Kad viņi bija iegājuši iekšā un apsēdušies katrs savā pusē direktora galdam, iesākumā Maksūra viņu iztaujāja par visu nelaimīgo notikumu, ko Harijs arī paklausīgi atstāstīja.

Tad Harijs tomēr iejautājās: „Bet ar Hermioni taču viss būs kārtībā?"

Maksūra uz viņu paraudzījās savādi līdzjūtīgi: „Grendžeras jaunkundzes dzīvība vairs nav apdraudēta, un viņa pamodīsies, kolīdz būs izbeigusies miega dziras iedarbība. Taču jums jāsaprot, ka Postuguns ir īpaši negants lāsts, kas nozīmē, ka viņas atveseļošanās visticamāk būs lēna un, ļoti iespējams, nepatīkama, turklāt viņai uz ādas paliks redzamas rētas."

„Cik lēna varētu būt atveseļošanās?" Harijs vēl, būdams satriekts, pavaicāja.

„Pēc Pomfrejas madāmas prognozēm viņai nāksies uzkavēties slimnīcā dažas nedēļas, varbūt pat mēnesi," Maksūra atbildēja.

„Mēnesi?" Harijs iesaucās, pārsteigts iepletis acis.

„Diemžēl, jā. Paies laiks, kamēr lāsta iedarbību izdosies pilnībā izskaust no viņas organisma," Maksūra paskaidroja. „Tāpēc ceru, ka jūs un Vīzlija kungs būsiet gatavi viņai palīdzēt, kā nu vien tas būs jūsu spēkos."

„Jā, protams," Harijs noteica, vēl arvien īsti nespēdams apjēgt tikko notikušo.

„Un, Potera kungs?" Maksūra viņu uzrunāja, bet tad vērsās pie puiša personīgāk, „Harij, es ļoti gribētu jums lūgt pieskatīt Ronaldu, lai viņš pats nevēršas pret abām vaininiecēm - jaunkundzēm. Esmu jau iecerējusi viņām pienācīgu sodu, un es tomēr nevēlētos, lai pret viņām tiktu uzsākts kāds sabiedriska līmeņa terors, labi?"

Harijs tam apstiprinoši pamāja ar galvu, domādams par visa notikuma nopietnību un absurdumu. Praktiski tikai pirms dažām stundām viņi visi bija sveiki un veseli, priecīgi, ka varēs iesaistīties Vajadzību istabas atvēršanas operācijā. Bet tagad Hermione gulēja slimnīcas gultā, visticamāk ciezdama ellīgas sāpes, bet Rons pie pirmās iespējas būtu gatavs jaunās grifidores nožņaugt pats savām rokām.

 

* * *

 

Laimīgā kārtā Harijam savu Maksūrai apsolīto uzdevumu nenācās pārāk grūti izpildīt, jo meitenes nekur vairs nebija redzamas, un viņam ar Džinniju gadījās tikai brīžiem sastādīt kompāniju īpaši nīgrajam Ronam ēdienreižu laikos, jo pārējo laiku viņš pavadīja pie Hermiones gultas.

Hermione pie samaņas nāca tikai nākamās dienas vakarā, kad bija izbeigusies miega dziras iedarbība. Pomfreja madāma viņai tūlīt lika iedzert pretsāpju dziru un piespieda ieēst vistas buljona zupu, ko Rons tūdaļ piedāvājās palīdzēt iebarot. Pēc tam meitene atkal ieslīga miegā līdz nākamās dienas rītam. Tad turpmākajās dienās viņa bija nomodā jau ilgāku laiku, un pēc dažām dienām spēja paēst arī pati, tiesa gan, rokas viņai bija stīvas ar stipri nejauka paskata čulgām, kas noteikti sāpēja arī ar visu pretsāpju dziras iedarbību.

Tā pavisam drīz bija pienācis Jaunais gads, kurš šoreiz Cūkkārpā tika aizvadīts neparasti mierīgi, jo, šķiet Hermiones nelaime pār visu pili gūlās kā skumju ēna, neļaudama citiem līksmot vai priecāties.

Jaunā gada rītā Hermione jau bija atlabusi tiktāl, ka spēja pati gultā nosēdēt ilgāku brīdi un iesaistīties sarunās. Tas īpaši uzlaboja Rona garastāvokli, un viņš vairs nebija gluži tik gatavs mesties virsū jebkuram, kurš pie pusdienām atļavās kaut tikai parādīt priecīgāku seju.

Hermione atžirgusi vispirms gribēja zināt, kas ir noticis ar abām meitenēm, vai ar viņām viss ir kārtībā, un Rons viņai bija izstāstījis visu, kas bija noticis pēc viņas nelaimes un arī to, ka Melānija un Keita vairs skolā neesot redzētas.

„Un es patiešām ceru, ka abas tās tur ir izslēgtas no skolas," Rons vēl cerīgi piebilda.

„Ron, es gan tā nedomāju, ka viņas vajadzētu izslēgt," Hermione atbildēja, saprotoši paraudzījusies uz draugu, labi zinādama, ka dusmās viņš spēj izteikt visai radikālu, bet neracionālu viedokli.

„Hermione, tieši viņu dēļ tev te ir jānīkst slimnīcā, kas zina, cik nedēļas ilgi, kamēr Pomfreja izdabūs no tevis ārā to sūda lāstu. Izslēgšana no Cūkkārpas ir pats mazākais, ko viņas ir pelnījušas," Rons skarbi noteica.

„Ron," Hermione saprotoši uzrunāja draugu, „bet viņas tikai gribēja redzēt, ko mēs tur darīsim. Jaunāko gadu skolēni taču visu pagājušo semestri apsprieda leģendāro Vajadzību istabu, jo īpaši viņi par to iztaujāja Nevilu. Turklāt nebija paredzēts, ka lāsts būs tik spēcīgs un spēs izlauzties cauri visām saliktajām barjerām. Tas bija nelaimes gadījums, un mūsu abas grifidores pie tā nemaz nav vainīgas," Hermione argumentēja, kāpēc Rona dusmas bija pārspīlētas. Harijs tikmēr ar Džinniju sēdēja blakus Hermiones gultai, iepretī Rona krēslam un ļāva abiem kašķēties.

„Nav vainīgas?" Rons neticīgi noprasīja. „Traka esi vai? Ja viņas tur nebūtu, tu būtu varējusi vienkārši aizbēgt no tā lāsta un nekas nebūtu noticis."

„Un būtu aurori uzbūruši stiprāku barjeru, un būtu es ielikta citā gaitenī, un vispār Krabe nebūtu uzbūris to Postuguni. Kā būtu, ja būtu - tā var kuru katru padarīt par vainīgo. Notika tā, kā notika."

„Bet tik un tā - viņas abas pārkāpa noteikumus. Melānijai un Keitai tur vispār nebija jābūt," Rons strīdējās pretī. Hermione par to tikai nosmīnēja. „Nesaprotu, kas tev tajā liekas tik smieklīgs."

„Ja mēs katru reizi būtu izslēgti no Cūkkārpas par to, ka atrodamies tur, kur mums nebija jābūt, tad, iespējams, tas būtu noticis vismaz savas reizes desmit," Hermione aizrādīja, sejā nozibsnījot uzjautrinājumam.

„Bet mums tas nekad nebeidzās ar nopietniem ievainojumiem," Rons iebilda, nošūpojis galvu, taču Harijs tūdaļ sajuta, ka šis apgalvojums patiešām bija aplams.

„Vispār, Ron," Harijs saņēmās ierunāties un uzņemt drauga dusmas uz sevis, kuras pilnīgi noteikti sekos, kad viņš būs izteicis savu domu, „arī mūsu izgājieni ne vienmēr beidzās labi. Kaut vai mūsu pašu pirmajā gadā. Mēs, spītējot tieši Maksūras aizrādījumam, devāmies paši aizsargāt Filozofu akmeni. Saki, vai nebijām pārdroši stulbeņi?"

„Mēs devāmies apturēt Paši-Zināt-Ko," Rons ieblida, tagad pilnībā pievērsies Harijam, „tam bija būtiska jēga, bet viņas tikai gribēja paskatīties uz Vajadzību istabu."

„Ja tā padomā, toreiz mūsu, tā teikt, varoņdarbam nemaz tik liela jēga nebija. Dumidors to Akmeni nudien bija noslēpis tā, ka Voldemorts to nekad nespētu dabūt rokā," Harijs iebilda. „Patiesībā tieši tas, ka mēs tur ieradāmies, sagādāja Voldemortam iespēju tikt pie Filozofu akmens, un beidzās ar to, ka tu, Ron, dabūji spēcīgu smadzeņu satricinājumu no baltās dāmas, bet es gandrīz pavisam atdevu galus un manis dēļ nācās iznīcināt pašu Akmeni."

„Jā, un es savā pirmajā gadā vispār Cūkkārpā izlaidu plosīties Slīdeņa bazilisku," Džinnija rūgti piebilda. „Tā bija tīrākā veiksme, ka tiešām neviens nenomira."

Rons par māsas apgalvojumu grūti nopūtās un vien vēl noteica: „Bet nopietnu sodu viņas tik un tā ir pelnījušas. Un ar to es domāju kaut ko vairāk par tiem simts rubīniem, kas uzlidoja atpakaļ augšā Grifidora pulkstenī un atstāja mūs pēdējā vietā."

 

* * *

 

Ceturtajā janvārī iesākās Cūkkārpas otrais trimestris, tāpēc skolā jau iepriekšējā vakarā bija atgriezušies praktiski visi skolēni, ienesdami pilī mājās uzņemto prieku un līksmi, kas, gribot, negribot, nedaudz pārņēma arī Ronu. Turklāt Hermiones veselība ar katru dienu sāka ievērojami uzlaboties, un nu jau viņa pati spēja noturēties kājās un ar grūtībām aizsoļot līdz labierīcībām. Čulgas gan viņai uz rokām rādījās arvien nejaukākas, kļūdamas melni brūnganas un šur tur sākdamas strutot, bet Pomfreja madāma viņus nomierināja, ka tas esot dabīgs dzīšanas process. Apdegumu gadījumos pirmā nedēļa vienmēr esot tā ļaunākā, bet tad jau pamazām palikšot arvien labāk.

Hermioni gan čūlas šobrīd tik daudz neuztrauca, kaut arī, protams, tās bija briesmīgi sāpīgas, kas rokas padarīja stīvas kā grābekļus, bet gan viņa visvairāk gribēja zināt, kad varēs atgriezties pie mācībām. Pomfreja madāma pēc gaužām ilgas lūgšanās atļāva, ka klasesbiedri drīkstēs nest viņai mājasdarbus un mācību materiālus, kaut arī medmāsa brīdināja Hermioni, ka viņai šobrīd ir nepieciešams miers un atpūta. Pārāk liela garīga slodze tikai vēl vairāk novārdzinās viņas jau tā visai nejauko veselības stāvokli.

Tomēr, kad Rons, Harijs un Džinnija atstāstīja draudzenei par pirmo šā trimestra herboloģijas nodarbību, viņas acis aizrautībā mirdzēja - viņa patiešām ilgojās būt vesela un apmeklēt ikkatru paredzēto septītā gada nodarbību. Vēlāk pēcpusdienā pie viņas bija ienācis Terijs, atnesdams seno rūnu vārdnīcu un mājasdarbu, par ko Hermione viņam bija ļoti pateicīga.

Vēlāk vakarā gan Rons Harijam par šo notikumu izteica gluži citas domas: „Saproti, visa skola jau zina, kas noticis ar Hermioni, un šis tagad ienāk ar tām savām senajām rūnām un blisinās uz Hermioni. Dabīgi, ka viņa izskatās tā, kā izskatās. Diez, ko tad šis gaidīja, ka viņa slimnīcā atpūšas tāpat vien aiz neko darīt? Gandrīz likās, ka nabadziņam bija apskrējusies dūša un šis knapi turējās, lai neapvemtos no viņas izskata."

„Bet vai tad viņš ko tādu pateica par viņas izskatu?" Harijs ievaicājās.

„Nē, tikai, ka viņa izskatās citādāk," Rons skābi noteica. „Pēc tam, kad Terijs bija aizgājis, Hermione pieprasīja man iedot viņai spoguli. Viņa ilgi sevi pētīja un tad pievērsās senajām rūnām. Bet es taču ievēroju, ka viņa palika drausmīgi skumja. Pomfreja viņai uz sejas tur smērē tās smēres, bet neko daudz jau tās nav līdzējušas. Rētas vēl joprojām ir visai briesmīgas un labi redzamas. Tad viņa palika nerunīga un paslēpās aiz seno rūnu vārdnīcas. Pēc vakariņām es viņu atstāju pildīt savu mājasdarbu."

Harijs īsti nezināja, ko šādā brīdī draugam atbildēt. Viņš varēja tikai ar smagu sirdi just līdzi saviem vistuvākajiem draugiem.

 

* * *

 

Nākamajā vakarā, kad abi jaunekļi bija atgriezušies Grifidoru koptelpā, kad pēc vakariņām pāris stundas bija bezmērķīgi izklejojušies pa skolu, Harijam beidzot nācās turēt Maksūrai doto solījumu.

Pateikuši Resnajai kundzei paroli „Uzvara", viņi iekāpa pa caurumu, kas atradās aiz milzīgās gleznas, un tajā acumirklī Rons bija sastindzis, un viņa sejā rēgojās vistīrākais niknums. Harijs tūdaļ ievēroja, ka draugs bija pamanījis abas nelaimīgās trešgadnieces, klusām un kaunīgi sēžam koptelpas vistālākajā stūrī un visticamāk pildām kādu no uzdotajiem mājasdarbiem.

Rona rokas savilkās dūrēs, un viņš, vairs neko citu neredzēdams, sāka taisnā ceļā doties abu meiteņu virzienā. Harijs steidzās līdzi draugam, cerēdams, ka viņš tomēr neļaus pilnu vaļu dusmām un tomēr spēs sevi savaldīt.

Rons piesoļoja meitenēm klāt, dusmīgāks nekā pats negantākais pērkons, un viņas, ieraudzījušas rudmataino jaunekli, sarāvās maziņas un melnas, ka Harijam meitenes taisni vai palika žēl. Izskatījās, ka šajā pašā mirklī Melānija un Keita bija gatavas vai stāvus ielīst zemē.

„Interesanti zināt, ko jūs abas šeit darāt," Rons uzrunāja meitenes, „vai tad Maksūra jūs neizslēdza no skolas?"

„Nē... ne gluži," viena no meitenēm saņēmās atbildēt, tiesa gan joprojām sarkdama, skatīdamās grīdā.

„Kā to saprast - ne gluži?" Rons strikti noprasīja.

Otra meitene atbildēja: „Mums bija saruna ar Maksūru, un viņa atļāva mums vēl palikt, ja izpildīsim savu sodu un turpmāk būsim pilnīgi paklausīgas."

„Un kādu tad sodu viņa jums uzlika? Hermioni esat redzējušas slimnīcā? Gribētos zināt, kas tad var atsvērt to, ko esat nodarījušas mūsu meiteņu vecākajai?"

„Nē, slimnīcā neesam bijušas," Keita atbildēja. Un Melānija paskaidroja saņemto sodu: „Un katru dienu visu janvāri pēc vakariņām mums Filča uzraudzībā jāveic sabiedriskie darbi."

Rons par to nosmīnēja - darīt jebko Filča uzraudzībā, tas nudien bija kaut kas zobu sāpēm pielīdzināms.

„Klausieties, jūs abas divas," tagad ierunājās Harijs, „aizejiet pie Hermiones un atvainojieties par savu sastrādāto nedarbu. Ja reiz bijāt tik drosmīgas līst Postuguns apdraudētā operācijā, tad tagad jums jāatrod sava grifidora drosme un jāstājas pretī savām sastrādātajām šmucēm. Varbūt tas spēs mazināt mūsu dusmas par to, kas ir noticis ar Hermioni."

Rons pat piekrītoši palocīja galvu. „Un lai jūs Hermionei atvainotos pēc iespējas ātrāk. Varbūt tas iemācīs jums nebāzties, kur nevajag."

„Jā... jā, labi," meitenes abas reizē nostostījās un ielūkojās pulkstenī. Vēl bija divdesmit minūtes līdz deviņiem, un viņas abas vienā acumirklī izskrēja no koptelpas, droši vien nesdamās kā vēja plēstas nokļūt pēc iespējas tālāk no Rona.

Jaunekļa smīns par to kļuva maķenīt vēl platāks, un, kad Harijs par to painteresējās, viņš atbildēja: „Filčs taču mūždien lielās, ka aizvien vēl ieeļļo ķēdes, ja nu kādu tomēr kādreiz ļautu piekārt aiz kājām pie griestiem."

 

* * *

 

Turpmākās dienas Harijs, Rons un Džinnija pamanīja, ka neierasti sev tik un tā turpina pārmērīgi daudz laika pavadīt bibliotēkā, kaut arī nebija Hermiones, kura viņus allaž bakstīja mācīties. Tiesa gan, uz mācībām prāts gan tiešām nesās mazāk nekā, kad blakus bija Hermione, un Harijs veltīja īpaši nopietnu uzmanību pēdējiem Dienas Pareģa numuriem. Džinnija šķirstīja pārmaiņus te Varkšķi, te Raganu Nedēļas numurus, bet Rons, šķiet, bija pārņēmis Hermiones garu, cenzdamies uziet jebkādu informāciju, kas bibliotēkā bija pieejama par Postuguni.

Trešdienas vakarā viņu pulciņam bija piebiedrojušies arī Luna ar Nevilu. Nevils, protams, koncentrējās papildu studijām par tagad apkopjamo augu - Abesīnijas čokurvīģi, bet Luna izvilka seno rūnu vārdnīcu.

„Klau, Harij," blondā meitene uzrunāja puisi pēc tam, kad bija izstāstījusi visiem, cik, viņasprāt, pārmērīgi tagad puse no viņas kraukļanagu klasesbiedriem ir apsēsti ar Filozofu akmens pētījumu, „tu taču biji savācis visus Nāves dāvestus, pareizi?"

„Ē, nu, jā, bet sev es paturēju tikai Paslēpni. Zizlis un akmens ir drošā vietā," Harijs atbildēja, atrāvies no šodienas Dienas Pareģa numura. „Kāpēc tu tā vaicā?"

„Atceries, mēs runājām ar Fleimelu par Filozofu akmeni?" Luna puisim atgādināja.

„Nu, jā," Harijs vienkārši atbildēja, vēl īsti nesaprazdams, kā Nāves dāvesti varētu saistīties ar Filozofu akmeni vai viņu alķīmijas pasniedzēju profesoru Filipu Fleimelu.

„Profesors Fleimels mani pēc nodarbības šodien pasauca un teica, ka viņš par manas mammas pētījumiem esot stāvā sajūsmā. Tas ir, viņš pats personīgi ar lielāko prieku tos izmēģinātu, taču..." Luna pēkšņi pieklusa.

„Taču, kas tad viņam neļauj pašam tos izmēģināt?" Harijs ziņkārīgi ieprasījās, sākdams nojaust, ko tieši meitene varētu gribēt viņam prasīt.

„Taču mana mamma ne vienmēr precīzi ir pierakstījusi pilnīgi visus sīkumus, turklāt nav zināms, kā tieši tika būvēts viņas maģijas paātrinātājs, un, lai profesors Fleimels varētu atkārtot eksperimentu, viņam vajadzētu to visu uzzināt. Tad nu es tā iedomājos, ka tā būtu atrisināma lieta, ja vien tu, Harij, būtu gatavs dalīties savos Nāves dāvestos," Luna paskaidroja, nedaudz juzdamās neērti, ka viņai nācās savam draugam lūgt ko tik nopietnu.

„Luna, ja es pareizi sapratu, tad tu šobrīd gribi sastapt savu mammu, lai viņa varētu atklāt Fleimelam visus sīkumus par savu eksperimentu. Un tam tev vajag Augšāmcelšanās akmeni, pareizi?" Harijs noteica, par šo domu gan neizjuzdams nekādu aizrautību. Nu bija saausījušies arī Nevils, Džinnija un Rons, kad Luna apstiprinoši palocīja galvu. Par to Harijs vien drūmi noteica: „Redzi, Akmeni es atstāju Aizliegtajā mežā. Pat ja tavs plāns ar savas mammas izsaukšanu nemaz nav tik peļams, tad tas vienkārši nav iespējams, jo Akmens mētājas sazin kur dziļi Aizliegtajā mežā."

„Tepat, Aizliegtajā mežā? Tas taču ir brīnišķīgi, Harij!" meitene priecīga iesaucās.

Harijs gan varēja tikai reizēm pabrīnīties par viņas dīvainībām. „Luna, es to atstāju tiešām dziļi, pašā Aizliegtā meža biezoknī, kur čum un mudž milzīgi zirnekļi un sazin kādi citi briesmoņi, kas būtu gatavi apēst pat Hagridu."

„To es zinu, bet kā tieši, Harij, tu gredzenu aizsargāji? Tu taču to neatstāji vienkārši zirnekļiem?" Luna lietišķi noteica, nelikdamās zinis, ka Harijs bija raudzījies uz viņu teju kā uz vājprātīgu.

„Aizliegtais mežs tev nešķiet gana laba aizsardzība? Tici man, tā bija vistīrākā cūkas laime, ka mēs ar Ronu vispār esam tikuši no tā ārā dzīvi," Harijs drūmi noteica, nemaz nevēlēdamies atcerēties tās baisās šausmas, ko viņi abi ar Ronu toreiz, tikai puišeļi būdami, pirms sešiem gadiem, bija pārdzīvojuši. Harijs samanīja, ka Rons viņam blakus smagi norija siekalas, šobrīd izmisīgi cenzdamies neatcerēties baisās zirnekļu matainās kājas un vēl baisākās, indīgās spailes, kas izdeva šermuļus uzdzenošus klakšķus... „Nedomāju, ka tiem zirnekļiem var tikt garām un vēl paspēt pārmeklēt biezokni."

„Nē, Harij, par zirnekļiem es jau sapratu. Es biju domājusi, kā tu aizsargāji gredzenu pret maģiju? Teiksim, pret pieburšanu ar Nepiesaucamajiem vārdiem?" Luna atkal pavisam vienkārši pavaicāja, it kā interesētos par rītdien gaidāmajiem laika apstākļiem.

Harijs apjucis divreiz samirkšķināja acis. Iesākumā viņš draudzenei nepacietīgi bija gribējis atcirst, kuru tieši daļu par baisu, slepkavniecisku zirnekļu midzeni viņa nesaprata. Bet tad viņam prātā ieskanējās klusa doma -bet tiešām, kā tad ar pieburšanu?

„Nē..." Harijs par atbildi lēni novilka. „Tajā brīdī man šķita, ka ar milzu zirnekļiem, čūskām un Hagrida mazo brāli pilnīgi pietiek, lai neviens, kas būtu pie pilna prāta, negribētu tur līst iekšā un rakāties pa zemi."

Par to Luna tikai pasmīnēja. „Mana mamma kādreiz bērnībā bieži mēdza teikt - ja kalns neiet pie Muhameda, tad Muhamedam jāiet pie kalna. Tāpēc, Harij, ja reiz to sargā tikai zirnekļi, tad es tomēr īsti neredzu iemeslu, kāpēc lai to kalnu mēs nedabūtu pie Muhameda ar pavisam vienkāršu pieburšanu."

Harijs tikai turpināja blisināties uz meiteni. Tas viņam nekad nebūtu ienācis prātā, ka Augšāmcelšanās akmeni patiesībā atrast bija viegli. Vajadzēja to tikai vēlēties dabūt šurp pie sevis.

„Luna, tā nu gan tev ir ģeniāla doma," Rons atzinīgi noteica.

„Paldies, Ron. Es tomēr esmu no Kraukļanaga, kur mūsu galvenais pienākums ir domāt," Luna uzsmaidījusi atbildēja Ronam. „Harij, varbūt varam uzmeklēt kādu tukšu klasi un izmēģināt pieburšanu?"

„Tagad?" Harijs muļķīgi pavaicāja.

„Jā, nu kāpēc gan nē?" Luna atbildēja.

„Nu, labi, tad ejam," Harijs noteica, vēl joprojām būdams nedaudz apjucis, no Lunas tikko paziņotās teorijas, tad, iegrimis domās, uzcēlās no krēsla un kopā ar pārējiem draugiem devās ārā no bibliotēkas, lai uzmeklētu tuvāko tukšo klasi. Viņi, iegājuši iekšā, aiztaisīja durvis un piegāja pie loga. Luna to attaisīja vaļā un palūgusi Harijam pastāstīt par gredzena izskatu, koncentrēdamās uz to, noteica pieburšanas vārdus: „Šurpum Augšāmcelšanās akmeni!"

Viņi visi stāvēja pie loga, aizturējuši elpu, un gaidīja, kas nu būs. Pagāja minūte, divas, bet nekas nenotika. Tad Luna nolaida zizli, saņēmās un atkārtoja vēlreiz burvestību, ar zizli norādīdama atkal ārpus loga.

Joprojām nekas nenotika, un Luna tikai turpināja saldēties aukstajā ziemas gaisā pie atvērtā loga, bet tad pēkšņi kaut kas iešāvās pa to iekšā un noklabēja uz grīdas.

Džinnija svešajam priekšmetam pieskrēja klāt un sajūsmā iesaucās, paceldama to gaisā: „Ir!"

Luna steigšu aizvēra logu un jaunieši visi tūdaļ sapulcējās ap Džinniju. Meitene uzlika atradumu sev uz plaukstas, lai visi varētu redzēt. Tas bija zelta gredzens, acīmredzmi senlaiku, kura augšpusē rotājās tumši pelēks akmens ar iegravētu Nāves dāvestu zīmi. Tas bija iesprādzis tieši tā, kā Harijs atcerējās to esam - gareniski gar Plūškoka zižļa simbolisko līniju.

„Ķitvaimicīt, ko," Rons apbrīnā noteica. Lunai tiešām bija izdevies atburt šurp Augšāmcelšanās akmeni no pašiem Aizgliegtā meža dziļumiem.

„Harij, kā tad paliek - vai es to drīkstu aizņemties, lai palīdzētu profesoram Fleimelam uzkonstruēt manas mammas eksperimentu?" Luna pajautāja, tā kā grasīdamās gredzenu izņemt Džinnijai no plaukstas.

„Jā, nu ja jau tas tagad ir šeit, tad, protams, ņem," Harijs atbildēja.

„Paldies, Harij," Luna priecīgi atbildēja.

Pēc ierastās ceturtdienas rīta pārvērtību nodarbības pie profesora Klika viņi visi aizsteidzās uz slimnīcu izstāstīt jaunumus Hermionei, kura par to gan nemaz priecīga nerādījās.

„Es jau jums teicu, ko domāju par alķīmiju un visiem tiem alķīmiķiem. Šaubos, ka pasaulē ir bijis kaut viens alķīmiķis, kuram ir bijuši labi nodomi," meitene izteica savas domas. „Un tas, ka Fleimela rokās pavisam drīz varētu nonākt visa informācija, lai viņš tiešām varētu mēģināt uzbrūvēt to Akmeni, man izklausās pēc nelaimes ar laika degli."

„Nekas traks vēl nav noticis. Pagaidām jau viņš tikai mēģinās atkārtot Pandoras eksperimentus," Rons noteica.

„Tikai atkārtot eksperimentus? Ron, tev maz ir nojausma, cik bīstami ir eksperimenti ar maģiju? Pandora pārrēķinājās un uzspriedzināja sevi. Ja nu Fleimels grib uzbūvēt ko grandiozāku? Viņš var pamanīties uzspridzināt ne tikai sevi, bet arī visu apkārtni, tai skaitā arī savus kaimiņus," Hermione palika nelokāma.

„Kā nu būs, tā būs, bet uzmini, kas mums apjautājās par tavu veselību?" Rons pasmīnējis ierunājās.

„Nu, nu?" Hermione draugu mudināja stāstīt tāpat.

„Malfojs," Džinnija noteica. „Iedomājies, viņš mums pienāca pirms pārvērtībām klāt un prasīja - kā tad Grendžerai ar veselību?"

„Tiešām?" Hermione ievaicājās, gandrīz vai rādīdamās uzjautrināta.

„Jā, tiešām, tiešām," Harijs apstiprināja. „Es viņam teicu, ka pie dzīvības esi, bet tev vēl krietni jāveseļojas," puisis paskaidroja, nopētījis nejaukās čūlas meitenei uz rokām, bet nu jau viņa kādu brīdi spēja no vietas noturēt spalvu. Pamazām, pamazām pirksti atguva kaut nelielu daļu no savas agrākās veiklības.

„Bet tas Malfojs gan ir viens glums tipiņš. Tēlo, ka pielien, bet gan jau pašam trīc bikses, ka sestdien būs jādežūrē vienam pašam tumšos gaiteņos," Rons visai indīgi noteica.

„Bubuļus gan lielu daļu esam izķēruši. Diez vai viņam ir vienkārši bail no tumšiem pazemes tuneļiem," Hermione domīgi noteica, un Harijs saprata, ko viņa līdz galam nepateica - visdrīzāk Malfojs uztraucās par savām slepenajām privātstundām pie Hermiones, bez kurām viņam gada sākumā mācībās nepavisam nevedās.

„Bet to taču tu nenoliegsi, ka viņš ir viens glumeklis?" Rons aizdomīgi pajautāja Hermionei.

„Ron, domāju, ka otru tādu kretīnu mēs savā mūžā otrreiz vairs nesastapsim. Kad tad Malfojs nav izmantojis situāciju un pielīdis stiprākajai pusei? Cilvēks bez principiem, ko lai citu saka. Ja vien par principu neskaita, kā saraust sev vairāk naudas," Hermione kritiski noteica, kas patiešām iepriecināja Ronu. Draugam pilnīgi noteikti nepatika, ka citi puiši interesējas par Hermioni, lai arī tas būtu nīstais Malfojs vai arī nūģīgais Terijs.

Tas pats Terijs sagādāja Ronam galvassāpes arī nākamajā dienā, kad kraukļanagu puisis pēc rīta aritmantikas nodarbības bija ienācis pie Hermiones un aizrautīgi bija sīki un smalki atstastījis visu profesores Vektores nodarbību un uzdoto mājasdarbu. Atlikušo rīta cēlienu līdz pat pusdienām Rons nepārtrauca par to burkšķēt, un vismaz uz mirkli viņu spēja nomierināt vien jēra karbonādes notiesāšana.

Pēc pusdienām viņus nodarbināja Čāgonens, iesildoties jaunajam trimestrim, likdams atkārtot Vairogburvestību. Tad izvēlētajam pretiniekam bija jācenšas to ar kādu lāstu sagraut. Kolīdz nodarbība bija beigusies, Rons pirmais metās pie Hermiones visos sīkumos atstāstīt, kā viņš bija atbruņojis Lunu, bet viņa bija cauršāvusi viņa paša vairogu ar matu augšanas lāstu.

„Par laimi Hanna man apgrieza frizūru, citādi es jau sāku līdzināties Dumidoram," Rons pajokoja.

„Hermione," Harijs ievaicājās, „vai Pomfreja atrada tavām rētām kādu līdzekli? Tu nudien izskaties ievērojami labāk."

Hermione par to tikai grūti nopūtās. „Nē, neatrda gan. Terijs man šorīt pasvieda ideju par kosmētiskajām pārvērtībām. Tad nu es nedaudz izmēģināju pārvēst rētu par gludu ādas gabalu. Bet tas prasa ļoti daudz enerģijas. Un efekts ilgst labi ja stundu. Šo es uzbūru pirms kādām piecpadsmit minūtēm, bet rētas jau ir sākušas atkal parādīties," Hermione skumji noteica. „Varbūt, kad būšu pavisam atlabusi, tad izdosies uzburt noturīgāku pārvērtību."

„Hermione, man tu tāpat liecies skaista," Rons, viņai uzsmaidījis, noteica un uzmanīgi saņēma viņas plaukstu.

„Paldies, Ron," Hermione pateicās, ieskatījusies draugam acīs.

Vēlāko pēcpusdienu viņi visi sāka palēnām staidzināt Hermioni, kura jau brīžiem pati varēja labi noturēties kājās, bet vēl bija daudz par vārgu, lai varētu atgriezties pilnvērtīgā Cūkkārpas dzīvē.

Arī vakari bija kļuvuši mierīgāki, jo Rona allaž drūmās sejas izteiksmes dēļ reti kurš pirmziemnieks atļāvās viņiem tuvoties. Savā ziņā Harijs par to priecājās, ka nebija jāatbild uz mūžīgajiem jautājumiem par Cūkkārpas kaujas šausmām, slapstīšanos teltī un Vajadzību istabas brīnumiem. Tagad arī mazākie grifidori bija atmetuši cerības iegūt parakstītas fotogrāfijas, ko Harijs kategoriski bija atteicies izsniegt jau pašā pirmajā dienā. Šovakar, tāpat kā citus iepriekšējos vakarus, viņi sēdēja trijatā savā nodabā, iesaistīdamies vien skopās sarunās, turklāt Rons vēl piedevām nebija atraujams no grāmatām, nepārtraukti meklēdams jebko, kas varētu palīdzēt Hermionei. Tiesa gan, pagaidām viņam vēl itin neko noderīgu nebija laimējies uziet.

Harijs, rakstīdams eseju Klikam par izgaisināšanas pārvērtībām, ievēroja, ka Rons pēkšņi paceļ acis no savas grāmatas un sastingst. Izsekojis drauga skatienu, viņš pamanīja abas nelaimīgās jaunkundzes, kuru pārdrošības dēļ Hermione atradās slimnīcā.

Meitenes, uztvērušas Rona stingri caururbjošo skatienu, sarāvās un tramīgas kā stirnas uzsteidzās augšup pa meiteņu guļamistabas kāpnēm. Rons tā kā saviebies nosmīnēja viņām pakaļ un atgriezās atkal pie grāmatas par uguns maģiju.

Par ko tieši Rons bija nosmīnējis, tur nebija daudz jābrīnās - abas meitenes izskatījās nošmulējušās melnas no galvas līdz kājām. Acīmredzot sabiedriskie tīrīšanas darbi Filča uzraudzībā nudien nebija nekas patīkams. Visticamāk viņas palīdzēja Filčam izmēzt izdegušo Vajadzību istabu, kur šobrīd droši vien izskatījās gluži kā krāsns kurtuvē. Nevils zināja teikt, ka praktiski visi uzkrātie priekšmeti Vajadzību istabā ir pārvērtušies pelnos, un istaba vairs nespējot pārvērsties par ko citu kā tikai par izdedzināto krāmu noliktavu. Tagad jāgaida, kad istaba tiks iztīrīta un sakopta, varbūt tad Maksūra varēs kaut ko vēl labot.

Drūmu domu nospiests, Harijs devās gulēt un, arī nākamajā rītā atmostoties, noskaņojums nebija īpaši uzlabojies. Rons, kā nu jau ierasts, brokastīs saīdzis gremoja pliku grauzdiņu, un pat Džinnija bija zaudējusi savu ierasto dzīvīgumu, it kā viņiem bez Hermiones nebūtu īsti atļauts priecāties. Šodien viņi pēc Rona ierosinājuma bija nolēmuši visu dienu pavadīt slimnīcas spārnā kopā ar Hermioni. Džinnija pat nebija mēģinājusi neko iebilst, ka viņiem vajadzētu atsākt kalambola treniņus - Rons šobrīd noteikti bija pārāk nomākts un īgns, un vēl kāds neveiksmīgs kalambola treniņš noteikti nemaz nebija vajadzīgs. Turklāt līdz nākamajai spēlei viņiem bija vismaz trīs mēneši laika, tāpēc treniņus varēja atļauties uz kādu brīdi atlikt.

Mierīgi klusumā ēzdams omleti, Harijs pēkšņi samanīja, ka šur tur Cūkkārpas skolēnu vidū atskan neparasti satraukti čuksti. Tikko bija pienācis rīta pasts un, šķiet, satrauktās balsis nāca no tiem studentiem, kas nupat bija saņēmuši Dienas Pareģi. Harijs mēģināja ko saklausīt, bet cauri ierastajai murdoņai brokastīs neko īsti neizdevās saprast, par ko tieši bija izcēlies satraukums.

Pāris minūtes vēlāk viņu trijotnei piebiedrojās Nevils, sejā rādīdamies patiesi drūms un pat gandrīz satraukts, bet rokā puisis turēja šodienas jaunāko Dienas Pareģa sestdienas numuru.

„Domāju, ka jums šo vajadzētu redzēt, īpaši Ronam un Džinnijai," Nevils drūmi noteica, pasniedzis avīzi Džinnijai un nosēdies viņai blakus.

Meitene atlocīja uz galda avīzi tā, lai to varētu redzēt arī blakus sēdošais Harijs un Rons, kurš bija ieņēmis vietu brokastu galdam pretējā pusē.

Harijam noraustījās iekšas, kolīdz viņš ieraudzīja avīzes pirmo lapu. Tās augšpusē lieliem, drukātiem burtiem bija iespiests virsraksts:

POSTOŠS UGUNSGRĒKS SVĒTŪDRAINĒ - SVEŠOVSKIS IZAICINA MOLLIJU VĪZLIJU

Zem virsraksta bija redzama liela izmēra melnbalta, kustīga bilde, kurā kūpēja vairāku māju krāsmatas, virs kurām savu šaušalīgo čūskas mēli šaudīja Tumšās zīmes galvaskauss. Blakus attēlam šaurā kolonnā sekoja iespiests raksta teksts.

Vakar pulksten 21:15 vientiešu ciematiņā Svētūdrainē pēkšņi izcēlās plašs, nevaldāms ugunsgrēks, kas burvju sabiedrības uzmanību ieguva pēc Tumšās zīmes parādīšanās.

Bojā gājušas trīs vientiešu ģimenes, vairāki desmiti vientieši ieguvuši nopietnus apdegumus; ciematā izsludināts vispārējs trauksmes stāvoklis, kura laikā vietējie kārtības sargi - policisti - cenšas uzturēt mieru valdošajā haosā. Jaunākās ziņas vēsta, ka vientiešu ugunsdzēsējiem pēc vairāku stundu intensīva darba izdevies uguni ierobežot, līdz tas visbeidzot pēc pusnakts ir ticis nodzēsts pavisam.

Šajā drausmīgajā posta darbā vainojams Rodolfus Svešovskis, kurš par savu identitāti ir devis skaidru norādi, atstādams vēstījumu Mollijai Vīzlijai uz vienas no nodedzinātās ēkas sienām:

„Mollija Vīzlija, izslavētā vientiešu mīļotāja, tie prusaki man ir tukša vieta, bet varbūt šis tev liks pārdomāt un izlīst no savas alas, lai stātos pretī man aci pret aci."

Raksts turpinās 4. un 5. lappusē, kur varēsiet uzzināt par iesaistīto Maģijas departamentu veiktajiem ārkārtas pasākumiem, lasīt intervijas ar aculieciniekiem un plānotajiem Auroru biroja aizsardzības darbiem.

Harijam nu jau pār muguru skrēja skudriņas - tas Svešovskis bija nenormāls, un puisis nemaz negribētu iedomāties, uz ko vēl tas briesmonis ir spējīgs, lai piespiestu Molliju doties drošā nāvē. Viņš pāršķīra avīzes atvērumu, kurā bija plašs raksta turpinājums par visu iesaistīto Ministrijas atmiņas modificētaju komandu, kas bija strādājusi cauru nakti, lai vientieši neatcerētos Tumšo zīmi un iededzināto uzrakstu ēkas sienā. Tāpat vietējiem policistiem un ugunsdzēsējiem bija palīdzējusi Maģiskās kārtības sargāšanas vienība, bet auroru komanda bija pārķemmējusi visu apkārtni, meklēdami jebkādas Svešovska atstātās pēdas, taču diemžēl šie pūliņi bija palikuši bez panākumiem. Izskatījās, ka viņš ciematā vienkārši bija ieteleportējies, izdarījis savu posta darbu un taisījies projām, ka pat auroru izvietotais drošības burvestību tīkls godīgi nebija viņu uztvēris. Pie tam līdz šim pēc Helovīnos notikušajām šausmām no Svešovska nebija manīts ne čiku, ne grabu.

Rons pēcāk, kad Harijs ar Džinniju bija pārskatījuši rakstu, paņēma avīzi pie sevis un to vēlreiz rūpīgi pārlasīja. Tad viņš pacēla dusmās zvērojošu skatienu un zemā balsī norūca: „Lai nolādēts tas Svešovskis, ja viņš manai mammai kaut pirkstu piedurs. Goda vārds, apgriezīšu viņam kaklu ar kailām rokām."

Arī turpmākā nedēļa pagāja visai drūmā un nomāktā noskaņojumā. Rons joprojām bija gatavs sodīt jebkuru, kas atļāvās izrādīt pārāk lielu prieku, un īgņojās, ja kāds viņam traucēja turpināt meklēt jel ko noderīgu Hermiones rētu sakarā. Vienīgi Blēžkāji viņš ar prieku reizēm vakaros mēdza paņemt klēpī. Abas meitenes nebēdnieces ar katru dienu rādījās arvien skumjākas un nelaimīgākas - Harijs vispār brīnījās, kā viņām nav piemeties nervu sabrukums, jo bez Rona dusmām arī parējie grifidori itin nemaz nepriecājās, kad bija uzzinājuši par notikušo brīvlaikā, bet varbūt viņas sen jau bija salūzušas, tikai vēl grifidoru spars neļāva sabrukt pavisam. Arī Harija prātā bija ieviesušās pagalam drūmas domas un, šķiet, ka vispārējai nomāktībai spēja pretoties vienīgi Džinnija, tomēr arī viņa bija daudz klusāka un mazāk dzīvespriecīga nekā ierasts. Meitenes klātbūtne dienas laikā mierināja Hariju, taču, ejot gulēt, viņš nespēja aizmirst par Postuguns uzbrukumu Hermionei.

Todien viņš bija sūkstījies, ka Maksūra viņam bija uzdevusi, viņaprāt, bezjēdzīgu uzdevumu, bet Hermionei par to tad bija kas cits sakāms.

„...Un tomēr, būtu bezgala muļķīgi, ja tieši mūsu nevērības dēļ kādam šeit gadītos ieklīst nelaikā," Hermione bija noteikusi, vēl uzsmaidījusi viņam.

Kā vienmēr - Hermionei bija izrādījusies taisnība. Tagad tas tiešām šķita tik drausmīgi muļķīgi un nejēdzīgi, ka viņš nebija rūpīgāk uzraudzījis gaiteni. Abas mazās jaunkundzes bija apguvušas nošķituma burvestību -, protams, viņas nebija tik spēcīgas un prasmīgas, lai spētu to uzburt ilgu laiku, taču, lai viņam aizlavītos garām, bija pietiekams vien ar dažām minūtēm. Vēl neliela klusuma burvestība, un viņas neredzamas, nedzirdamas bija pamanījušās paslīdēt viņam garām. Būtu viņš izvilcis Laupītāju karti ātrāk, būtu viņš pamanījis laikus abas meitenes. Savu darbu viņš nebija izdarījis - gaiteni viņš nebija nosargājis, un Hermione tagad pārcieta smagu atveseļošanos no Postuguns lāsta.

Un visvairāk Harijs sevi nosodīja par to, ka viņam pirms nelaimes bija šķitis, ka Maksūra viņiem vienkārši bija gribējusi iedot uzdevumu, lai viņi „lielajiem" auroriem nemaisītos pa kājām. Viņš bija juties teju vai apvainojies par tik bērnišķīgu un mazsvarīgu uzdevumu. Viņš taču tomēr bija slavenais Harijs Poters, kurš pieveicis visu laiku tumšāko burvi - vismaz burvju sabiedrības acīs - gan jau viņš būtu noderīgs arī pie paša lāsta uzlaušanas darbiem, bet nē, viņam bija uzdots sargāt vienu dumju gaiteni. Un kas no viņa iedomības bija iznācis? Būtu viņš darījis, kas tika uzdots, Hermione tagad priecīga varētu baudīt ierasto Cūkkārpas ikdienu. Bet tagad...

Par laimi Hermiones veselības stāvoklis sāka strauji uzlaboties, un viņa varēja nu jau pati gandrīz brīvi pārvietoties slimnīcas spārna telpās. Pomfreja madāma gan vēl neļāva atstāt slimnīcu, aizbildinādamās, ka nepieciešams no viņas organisma lāstu izdzīt pilnībā, citādi pie ierastās Cūkkārpas mācību slodzes viņa drīz būs atpakaļ, un tad sekas būs daudz nepatīkamākas nekā šobrīd. Tas nozīmēja, ka Hermionei vēl kādu nedēļu nāksies pavadīt slimnīcā.

Rons pastāvīgi sarakstījās ar savu mammu, lai saņemtu svaigākās ziņas Svešovska sakarā. Arī šoreiz auroriem nebija izdevies sagūstīt ne pašu Svešovski, ne arī kādu no viņa pakalpiņiem. Lai arī cik traks neliktos Svešovskis, tomēr viņš savus apakšniekus acīmredzot turēja stingros grožos un arī šādā publiskā iznācienā ievēroja rūpīgu precizitāti un slepenību. Darbs bija padarīts zibenīgi ātri un neizsekojami. Par viņa slēpšanās vietu nebija zināms praktiski nekas. Joprojām noritēja aktīvs auroru darbs gan pie Svešovska uzturēšanās vietas meklējumiem, gan pie Svētūdraines apkārtnes nodrošināšanas, jo, kamēr pastāvēja iespēja noķert Svešovski, Vīzliju vīrieši nebija gatavi pieļaut kaut tikai domu, ka Mollija varētu sevi pakļaut nāves briesmām. Šobrīd viņai nācās sēdēt mājās apsargātā drošībā un gaidīt, kad Svešovskis vai kāds no viņa vīriem izdarīs kādu kļūdu.

Šās nedēļas sestdienā viņi visi trīs - Harijs, Rons un Džinnija - brokastu laikā bija saņēmuši ielūgumus no Gliemjraga uz viņa ierasti rīkoto, kārtējo pasēdēšanu „vieglā pēcpusdienas gaisotnē". Rons acumirklī bija īgnumā saplēsis saņemto ielūgumu - viņam nebija itin nekāda noskaņojuma kaut kur doties bez Hermiones.

Harijs un Džinnija draudzības vārdā ar sapīkušo jaunekli arīdzan atteicās apmeklēt Gliemjraga klubiņa sanāksmi, kas nozīmēja, ka bez Hermiones apciemošanas slimnīcā, viņiem atkal nācās dirnēt vai nu bibliotēkā, vai koptelpā, jo ārā bija sācies pamatīgs janvāra spelgonis. Skolas slotas bija tā nosarmojušas, ka Alīsija kopā ar Hagridu tās tikko spēja atledot, lai nabaga pārsalušie pirmziemnieki vispār varētu pacelties no zemes. Džinnija gan šobrīd vēl neatsāka kalambola treniņus gan Rona īgņošanās, gan arī uznākušā stiprā sala dēļ, kas pils logus, īpaši apakšējos stāvos, bija apaudzējis ar pamatīgām leduspuķēm.

Tā, cīnoties ar salu, pagāja vēl nedēļa, kuras sestdienā bija ieplānots Cūkmiestiņa apmeklējums. Sagadījās, ka tajā dienā Pomfreja madāma beidzot bija gatava izlaist Hermioni no slimnīcas, stingri nozvērinādama jauniešus, ka viņi šajā sniegainajā un aukstajā laikā nekādā gadījumā netaisās doties uz Cūkmiestiņu, bet gan pavadīs mierīgu un klusu dienu pilī, lai Hermione var pierast pie atgriešanās sabiedriskajā dzīvē.

„Un, Grendžeras jaunkundz," Pomfreja madāma vēl bija nobrīdinājusi, „es jūs izlaižu šodien, lai jūs varētu izmantot divas nedēļas nogales dienas, lai atpūstos un atgūtos ikdienas sadzīvei, nevis lai jūs tagad mestos ar galvu pienākumos un avantūrās. Šīs divas dienas jāpavada mierīgi, un veltiet daudz laika pastaigām pa pili un atpūtai, sarunāts?"

Protams, Hermione bija gatava apsolīt nezin ko, lai tikai tiktu ārā no slimnīcas - viņa tur bija sabijusi teju vai mēnesi, un meitene bezgala ilgojās atkal atgriezties ierastajā dzīves ritmā. Taču, šķiet, ka par šo medmāsas lēmumu vēl lielāku prieku izrādīja Rons, kurš patiešām gauži bija pārdzīvojis par nelaimi, kura bija piemklējusi draudzeni.

Viņi no tiesas ņēma vērā Pomfrejas madāmas ieteikumu un izstaidzināja Hermioni šur tur pa pili. Taisnība gan, ka meitene iesākumā ļoti ātri piekusa - gulēšana slimības gultā bija viņu patiešām novārdzinājusi.

Prieku un joku pavadīta, diena tuvojās vakaram, un jaunieši izsalkuši sēdās pie vakariņu galda, ar lielu apetīti ēzdami Mokšķa komandas gatavotos sautējumus un sacepumus.

Kad Rons bija notiesājis savu trešo jēra sautējuma porciju, viņš pēkšņi pamanīja, ka Hermione viņam blakus bija pagriezusies un noraudzījās uz kaut ko vai kādu. Arī Rons un Harijs, un Džinnija izsekoja draudzenes skatienu - izrādījās, ka uz viņu pusi apņēmīgi nāk tuvāk Terijs. Viņš pienāca klāt Hermionei un ar paltu smaidu apsveica viņu ar izveseļošanos un uzteica viņas kosmētiskās pārvērtības, kas bija visai veikli nosmaskējušas viņas rētas. Kaut arī Hermione bija nopietni vingrinājusies, viņai tomēr nebija izdevies panākt efektu, kas saglabātos ilgāk par dažām stundām, taču viņa, kautrīgi nolaidusi skatienu, pieņēma puiša komplimentu - galu galā tieši viņš bija ieteicis viņai šādu padomu.

Harijs gan pameta acis sāņus no iepriecinātās Hermiones un viņai blakus nīgrā Rona atpakaļ uz izejas pusi un pamanīja par Ronu vēl trīsreiz sapīkušāku Romildu Veinu, kura draudzējās ar Teriju un šobrīd ar visai naidīgu skatienu uzlūkoja Hermioni.

Terijam gan Hermionei vairs nekas daudz vairāk nebija sakāms un, atvadījies ar rokas mājienu, viņš devās atpakaļ gar Grifidoru galdu, līdz apstājās pie Romildas, tad pieliecās draudzenei pie auss un kaut ko klusi iečukstēja, par ko viņa iesākumā pasmaidīja, bet pēcāk pat apvaldīti ieķiķinājās. Nomierinājis draudzeni, Terijs iztaisnojās un lēnā gaitā izsoļoja no Lielās zāles.

Ja Harijs un Džinnija uz to klusējot bija noraudzījušies kā uz vienkāršu, ikdienišķu notikumu, tad Rons par šo visu bija citās domās un viņš netaisījās klusēt.

Visbeidzot atguvis runasspējas pēc pēkšņā Terija apmeklējuma, viņš dusmīgi noprasīja: „Kas tas tāds bija, ko?"

Hermione aizdomīgi paraudzījās uz draugu, domās itin kā smagi nopūzdamās par viņa greizsirdības izpausmēm, jo bija skaidrs, uz ko tieši bija tēmēts drauga komentārs, tāpēc arī viņa deva pretī: „Tas, Ron, bija Terijs, un viņš izturējās draudzīgi, atnākdams un apsveikdams mani ar izveseļošanos."

„Draudzīgi," Rons ironiski nosmīnēja. „Atskrēja pie tevis, it kā tu viņam būtu nezin kāda draudzene."

Harijs ar Džinniju savā starpā saskatījās - pirmais vakars, kad Hermione ir izlaista no slimnīcas, ko starp citu Rons bija gaidījis ar vislielāko nepacietību, bet tagad bija gatavs mesties Hermionei virsū par to, ka bija vēl kāds, kas juta līdzi viņas slimībai.

„Ron, tas, ka tu neesi spējīgs uzturēt draudzīgas attiecības ar vairākiem cilvēkiem vienlaikus, nenozīmē, ka tas nav pa spēkam arī nevienam citam," meitene stingri noteica, sakrustojusi rokas pār krūtīm.

„Vai tad tas nav acīmredzams, ko viņš no tevis grib? Nekādi draudzīgi nolūki viņam nemaz nav prātā," Rons, pagriezies iesāņus pret Hermioni ar visu krūškurvi, turpināja pārmest draudzenei.

„Viņš draudzējas ar Romildu. Ar mani viņš vienkārši var parunāties par aritmantiku, tas arī viss," Hermione noteica. Bija acīmredzams, ka meitenei šis kašķis sāk likties pilnīgi bezjēdzīgs, kad viņa vienkārši neticīgi nošūpoja galvu un paraudzījās uz savu tukšo šķīvi. Rons turpretī turpināja stingri uz viņu lūkoties un nemaz netaisījās likties mierā.

„Parunāties par aritmantiku - tikai nevajag," puisis sāji nosmīnēja, bet tad izķēmoja kraukļanaga klasesbiedra balsi īpaši pieglaimīgā manierē: „Hermione, es apskatījos tavu mājasdarbu. Tas bija absolūti izcils; nesaprotu, kāpēc profesore Vektore tev par to ielika tikai deviņdesmit piecus procentus. Viņa tev ir izlabojusi, rekur šeit, ka tu esi kļūdījusies ar divnieku, bet pēc jaunākajiem numeroloģijas atzinumiem taču ir jāņem vērā notikumu iespējamā duālā daba; man sāk rasties šaubas vai profesore Vektore pati vispār seko līdzi jaunākajiem atklājumiem aritmantikā." Tad Rons atguva savu pieklusināti dusmīgo balsi un turpināja. „Hermione, tā nav nekāda draudzība, tā ir pielīšana. Un tas, ka viņam ir Romilda, tas neko ndaudz nenozīmē. Es arī reiz draudzējos ar Lavenderu, bet man tas netraucēja domāt tikai un vienīgi par tevi."

Hermione apjukusi paraudzījās uz draugu pēc viņa garā un atklātā monologa, bet tad arī viņa vairs neizturēja. „Zini, Ron, ja tu mani te vari masēt par šitādām muļķībām, tad arī es tev varu prasīt, kas tev ir ar Lunu. Tu nepārtraukti viņu par kaut ko uzslavē: Luna, kādi tev šodien interesanti auskari; Luna, tu nu gan labi izdomāji; Luna, kā tu tik labi proti burvestību pastiprināšanu? Vai tik tu pats te kādai nepielien, ko?"

„Hermione, zini, ejam labāk aprunāties kādā mazāk sabiedriskā vietā," Rons pēkšņi ierosināja.

Hermione nosmējās bez prieka. „Šīs sarunas laikā šī tev ir vienīgā prātīgā doma." Tad viņi piecēlās un steidzīgi atstāja Lielo zāli, lai kaut kur aprunātos divatā, Harijam un Džinnijai vairs neuzmetuši ne aci.

„Jap, viss atkal ir kā senāk," Džinnija nopūtusies noteica un izdzēra sausu savu ķirbju sulas glāzi.

Pēc vakariņām viņi gaidīja bibliotēkā, kur cerēja sastapt Hermioni (un arī Ronu), kura visticamāk būs ļoti noilgojusies pēc savas iemīļotākās vietas visā pilī. Taču no Hermiones un Rona tā arī nebija ne miņas, bet Laupītāju karte vēstīja, ka viņi arvien uzturas kādā no tukšajām otrā stāva klasēm. Toties draugu vārdi abiem jauniešiem brīdi pa brīdim nonāca ausīs kā pieklusināti čuksti - šķiet, ka skolā šī ziņa, ka Rons ar Hermioni ir sastrīdējušies, ir izplatījusies ātrāk nekā ugunsgrēks sausā zālē. Saprotams, ar īpašu sajūsmu šo jaunumu uztvēra teju vai ikkatra klačīgāka Cūkkārpas skolniece.

Par laimi pēcvakariņu drūmumu un Cūkkārpas meiteņu pieklusinātos čukstus abiem jauniešiem nedaudz atšķaidīja Luna, kura arī bija nolēmusi atnākt vakara pastaigā uz bibliotēku pēc šodienas Cūkmiestiņa apmeklējuma.

„Luna, nezini, kur tad ir Nevils?" Džinnija draudzenei ievaicājās.

„Ā," viņa silti pasmaidīja, „Nevils vēl nav atgriezies no sava randiņa ar Hannu."

Arī Džinnija par to priecīgi pasmaidīja. „Forši. Lai viņiem viss sanāk."

„Jā, pēc visām tām nelaimēm ar Voldemortu, mīlestību mums vajag visvairāk," Luna vienkārši noteica savā ikdienišķajā balsī. Bet tad viņa ierunājās ar neparastu aizrautību: „Draugi, bet es taču jums nepastāstīju jaunumus sakarā ar Fleimelu! Es viņam parādīju Augšāmcelšanās akmeni un izstāstīju, ko tas dara. Un tad man izdevās pašai izsaukt mammu. Tas bija diezgan viegli, bet nekādi nevarējām piedabūt, lai arī viņš spēj ar viņu sazināties. Iesākumā man nācās būt par tādu kā mediju, bet tad pēc kāda laika, šķiet, kad viņš bija sācis iepazīt manu mammu, arī viņš spēja ar viņu sazināties, ja pieskārās Akmenim, kad es biju viņu izsaukusi. Un šodien viņam izdevās mammu izsaukt pašam. Vai nav lieliski!"

„Tiešām?" Harijs ar apbrīnu pajautāja, nespēdams noticēt pats savām ausīm.

„Tiešām, tiešām," meitene apstiprināja. „Es viņam aizdevu gredzenu uz atlikušo Cūkkārpas mācību gadu, likdama svēti apsolīt, ka viņš tad tev to atdos. Harij, es ceru, ka tev nav nekas pretī, ka es tā atļāvos to aizdot? Ja tev tas nav pa prātam, es tūlīt pat došu viņam ziņu, lai viņš tev to at-"

„Nē, nē, Luna, viss ir kārtībā," Harijs pārtrauca draudzenes taisnošanos. „Lai viņš būvē savus eksperimentus. Ja nu viņam tomēr kaut kas izdodas."

„Lieliski," meitene atviegloti noteica. „Es jau tā iedomājos, ka tev nekas nebūs pret to, bet tomēr satraucos - saproti, tas tomēr ir leģendārais Augšāmcelšanās akmens. Nav jau tur kaut kāds parastais gredzens no Diagonalejas krāmu bodes."

„Principā, Luna, šobrīd šķiet, ka mūsu vienīgā iespēja atrast Kraukļanagas diadēmu balstās uz to, ka Fleimelam izdosies iegūt maģijas esenci, lai mēs varētu pastiprināt savu meklēšanas burvestību. Citas idejas mums pagaidām tā arī nav uzradušās," puisis paskaidroja. „Tā kā nav jau, ko zaudēt."

 

* * *

 

Ronu Harijs sastapa tikai vēlu vakarā zēnu guļamistabā. Viņš, sēdus atspiedies pret gultas galvgali, meta pār istabu grāmatu par ugunsmaģiju, tad to piebūra un atkal laida pret sienu tā, ka grāmata ar plakšķi atsitās un sagumusi nokrita uz grīdas. Kad rudmatis ņēmās ar zizli pieburt grāmatu sev atkal klāt no jauna, Harijs, apsēdies uz savas gultas malas, tūlīt pavaicāja draugam: „Kas tad tev tur ar Hermioni īsti notika?"

„Kas notika?" viņš izsmējīgi atvaicāja. „Sastrīdējāmies, tas arī notika."

„Un par ko tieši? Tiešām par Teriju?" Harijs piesardzīgi ievaicājās. Izskatījās, ka Rons kuru katru mirkli būtu gatavs uzsprāgt.

„Var teikt arī tā," draugs izvairīgi atbildēja, tad nīgri noraudzījās uz grāmatu un turpināja runāt: „Saproti, es te, uztraukdamies par viņu vai jūku prātā; es pat esmu izlasījis kādas desmit šitās nolādētās grāmatas, bet tad atnāk viens Terijs, pasaka, kā viņai sataisīt glītu ģīmi, un šī uzreiz jau sāk viņam kautrīgi smaidīt. Sasodītais Terijs..." Rons vēl beigās pusčukstus piebilda un dusmās trieca grāmatu atkal pret sienu, kurai šoreiz nokrītot atdalījās vāks.

Guļamistabā ienāca Šīmuss un aizdomīgi nopētīja sabrukušo grāmatu un Ronu, bet, neko neteicis, devās uz savu gultasvietu. Harijs drošības pēc uzbūra ap sevi un Ronu klusinošo burvestību.

„Paklau, draugs," Harijs iesāka teikt, taču nezināja, kā lai to uzmanīgāk pasaka, „bet vai tev nedaudz nešķiet, ka tu tā kā mazliet pārspīlē?"

„Pārspīlēju?" Rons noteica, savādi paraudzījies uz draugu, it kā apsvērtu, vai viņu nevajadzētu apsūdzēt nodevībā.

„Tas ir, Hermione tevi ļoti mīl, bet tas taču nenozīmē, ka viņa nedrīkst aprunāties arī ar citiem," Harijs izteica savu domu.

„Harij, tak ne jau par to es dusmojos, ka viņa vienkārši aprunājās ar kādu," Rons īgni paskaidroja, „bet tu esi ievērojis, ka tieši Terijs nesa Hermionei mājasdarbus senajās rūnās un aritmantikā un neviens cits?"

„Bet viņš arī apgūst tos pašu priekšmetus, viņš vienkārši izpalīdzēja Hermionei," Harijs tikai noteica.

„Un Luna? Vai tad viņa nevarēja Hermionei mājasdarbus atnest vismaz senajās rūnās? Bet viņa teica, ka Terijs esot speciāli palūdzis, lai viņš varētu Hermionei tos aiznest. Viņš vienkārši meklē iemeslu ar viņu satikties," Rons dusmīgi paskaidroja, ieskatījies Harijam sejā. „Un tā ir pielīšana! Viņš Hermioni slavē pie katras izdevības tā, it kā viņa būtu nezin cik gudrāka par pašiem profesoriem. Hermione, protams, ir neparasti gudra, bet tas jau nenozīmē, ka viņai tas ir jāatgādina rītā, vakarā. Vienkārši tas Terijs man liekas tik glums tips, ka viņš ar saviem glaimiem grib savākt Hermioni sev. Un tieši par to es esmu dusmīgs, ka viņa nespēj to saskatīt. Viņai liekas, ka viņš tikai izturas draudzīgi. Draudzīgi... Ko neteiksi - pielīdējs tas Terijs ir, goda vārds, kā tāds slīdenis - ka tikai izbīdīt sev kaut ko par labu." To visu dusmīgi nobēris, puisis atgriezās iepriekšējā pozā - pussēdus gultā - un atkal piebūra izjukušo gramatu, tad to ņēmās salabot.

Harijs grūti nopūtās - tas bija acīmredzams, ka Rons visu šo notikumu stipri pārspīlēja, un visticamāk ņēma pie sirds tik ļoti tāpēc, ka viņa studijas bija izrādījušās pilnīgi veltīgas, bet te pietika atnākt vienam Terijam un vienkārši pamest vienu ideju, kas ievērojami uzlaboja Hermiones izskatu un dzīvi. Saprotams, ka Rons bija vēlējies būt tas, kurš atradīs risinājumu un ieradīsies ar savu glābiņu pie mīļotās kā bruņinieks spožās bruņās. Tāpēc Harijam bija stipras aizdomas, ka draugs šobrīd jutās ne tik daudz greizsirdīgs kā dusmīgs pats uz sevi par savu nespēju palīdzēt draudzenei. Protams, Harijs viņam netaisījās tiešā veidā to jautāt.

„Ron, bet man tur nekas tik ļoti neparasts nešķiet - kraukļanagi jau sen apbrīno Hermiones gudrību, un vēl pēc Cūkkārpas kaujas mums visiem trijiem ir teju vai uzradies katram savs pielūdzēju klubs. Ja tu tik ļoti apvainojies par Teriju, tad ko Hermionei darīt ar Lavenderu, ar kuru viņai katru vakaru ir jāatrodas vienā guļamistabā, un nemaz nerunājot par tām jaunākajām meitenītēm, kas mums reizēm mēdz ķiķinādamas vilkties nopakaļ?" Harijs centās vest draugu pie prāta.

„Nu paldies, ka arī tu man to iebāzi acīs," Rons sarkastiski noteica, „Par to Hermione mani šovakar ilgi ēda." Tad puisis grūti nopūtās, nometa uz naktsskapīša salaboto grāmatu un atkal pagriezās pret Hariju, izcēlis kājas pār gultas malu. „Zini, es pat pēc šī visa strīda kaut kā apzinos, ka nedaudz pāršāvu pār strīpu - tiešām, viņi taču it kā tikai aprunājās; bet, saproti, kad es atceros, kā viņš ar viņu sarunājās, un tagad arī vēl šis it kā nevainīgais žests - man vienkārši kaut kāda iemesla dēļ sāk vārīties visas iekšas. Es pat to īsti nespēju izskaidrot, bet kaut kas man liek domāt, ka tam Terijam ir pilnīgi citi nolūki, nekā vienkārši būt tikpat izcilam rūnās un aritmantikā gluži kā Hermionei."

„Ron, es patiešām saprotu, kā tu jūties - nelaime ir tā, ka mums abiem tās draudzenes viņām pašām un mums par bēdām ir par daudz skaistas un labas. Un kurš tad negribētu sev tādu tik labu draudzeni?" Harijs izteica savas domas, uzliecis lūpu kaktiņu. „Un tomēr es saprotu, ka viņas abas ir pietiekami gudras, lai arī pašas zinātu, ko viņas grib. Neviens tev nevar Hermioni atņemt, ja viņa pati to negribēs, un tāpēc es arī uzticos Džinnijai, jo es zinu, ka viņa grib būt kopā tikai ar mani, un, ja kāds pat arī cenšas viņai, tā teikt, pielīst, tad es vienkārši sakožu zobus, jo pēc brīža viņa ir atkal man blakus un viss ir kārtībā."

„Eh, laikam jau tev ir taisnība; man jau šitās meiteņu lietas nekad nav padevušās," Rons bēdīgi noteica, nolaidis skatienu. „Bet kā nu lai vērš visu par labu? Hermione tiešām ir dusmīga uz mani."

„Iesākumā varbūt mierīgi mēģini izstāstīt viņai to pašu, ko tu tikko teici man," Harijs ierosināja, „Viņa tomēr ir gudra meitene un pazīst tevi kā raibu suni, gan jau viņa sapratīs."

„Kaut nu tas nostrādātu," Rons vēl nopūtās.

Nākamajā rītā, sataisījušies uz brokastīm, abi jaunekļi klusēdami kāpa lejup pa zēnu guļamistabas kāpnēm un kā jau ierasts svētdienā visai klusajā koptelpā sadzirdēja divas meiteņu balsis, kuras savukārt viņiem nāca tuvāk no meiteņu guļamistabu kāpņu puses.

„Un šis pūderis turas diezgan ilgi, ir pat arī noturīgs pret saslapināšanos. Es parasti to uzklāju diezgan biezā kārtā - ir jau tad drusku nedabīgs efekts, bet tas nav tik ļauni kā rētas. Un Malfoju aptiekā to var dabūt par diviem galeoniem. Padārgi, bet vismaz nav jākaunas par savu izskatu. Tev vēl labi sanāk tās pārvērtības, bet es ar savu kleino roku tā negribu riskēt, ka vēl beigās nenorauju sev pusi sejas, ko tad?" kāda meitenes balss gari un plaši klāstīja, kas izrādījās esam Lavendera, kura Hermionei acīmredzot atklāja viss smalkumus par kādu no saviem kosmētiskajiem līdzekļiem.

Hermione gribēja biedrenei ko atbildēt, bet, nokāpusi pa kapnēm, ieraudzīja Hariju un Ronu. Meitene aizvēra muti un saknieba lūpas.

Rons, neveikli pasveicinājis meitenes, uzrunāja draudzeni: „Hermione, mēs, lūdzu, varētu vēlreiz aprunāties?"

„Lai notiek," Hermione nopūtusies piekrita un devās līdzi rudmatim ārā no koptelpas.

Harijs nolēma pagaidīt tepat Džinniju un tikmēr patērzēja ar Lavenderu, kura tagad zināja sīki un rūpīgi izstāstīt par Malfoju jauno aptiekas piedāvājumu. Viņi esot atvēruši veikaliņu Diagonalejā blakus aptiekai, kurā Cūkkārpas studenti ierasti iegādājās savas vaboļu acis, žāvētās ķirzaku astes, kaltētu nātru vīkšķus un citas lietas saviem mikstūru klases izejvielu plauktiem. Tad nu Malfoji galvenokārt esot savu veikalu tendējuši uz veselību un skaistumu, piedāvājot patiešām izcilu produktu klāstu, saprotams, arī par visai izcilām cenām.

„Un viņi pat arī ir padomājuši par iekārtojumu. Viss tur izskatās tik smalki, bet reizē atturīgi un nepārspīlēti; ik visur valda perfekta kārtība un tīrība - ne gluži kā parasti tajos Diagonalejas veikalos, kuros vienmēr pārbāzts ar precēm un cilvēkiem, ka nav kur apgriezties," Lavendera bez apstājs turpināja un turpināja jūsmot, bet Harijs tikai arvien palocīja galvu un brīdi pa brīdim iestarpināja kādu repliku, tā apliecinādams, ka klausās meitenes stāstā. Par laimi drīz arī meiteņu guļamistabu kāpnēs parādījās Džinnija, un Harijam bija pamatots iemesls atstāt pļāpīgās Lavenderas sabiedrību.

Apsveicinājies ar Džinniju un pēc īsas pieklājīgas apvaicāšanās par to, kā viņa bija gulējusi, meitene iesāka stāstīt, kā vakar bija izturējusies Hermione.

„Viņa vakar guļamistabās atgriezās nikna kā pūķis. Ja godīgi - tādu es viņu sen nebiju redzējusi. Saproti, parasti jau viņa tik ļoti nemaz nepārdzīvo par tām Rona dumjībām - viņa taču viņu pazīst un zina, kā viņš uzvedas," Džinnija atstāstīja Harijam, kamēr viņi pa astotā stāva gaiteni bija iesākuši mērot ceļu uz brokastīm Lielajā zālē. „Bet šoreiz viņa tiešām bija pārskaitusies. Jo Rons, redz, viņai bija pārmetis, ka viņa pārāk draudzīgi bija sarunājusies ar Teriju. Redzi, parasti jau Ronam gadās kaut ko muļķīgi pārprast vai iedomāties, vai arī viņš tā īsti nesaprot, ko darīt ar to, kā viņš jūtas, bet šis nebija tas gadījums, kā, piemēram, toreiz ar Malfoju. Šoreiz viņš patiešām praktiski aizliedza Hermionei vienkārši sarunāties ar citu puisi. Un arī man liekas, ka tas ir daudz par traku. Tu tak nevari aizliegt sarunāties ar citiem cilvēkiem!" Džinnija beigās dzīvīgi piebilda.

Harijs nu ņēmās draudzenei atstāstīt, ko viņš iepriekšējā vakarā bija uzzinājis no Rona un arī savas domas par drauga pārdzīvojumiem, ka viņam nebija izdevies palīdzēt Hermionei.

Džinnija par to tikai nobolīja acis un noteica: „Nu tipisks Rons. Iztaisa skandālu no sērijas - pats izdomā, pats apvainojas. Bet Hermione kaut ko izteicās, ka viņa šoreiz tik viegli netaisoties viņam piedot. Kaut kas viņai ir padomā."

Vēl pārsprieduši Rona un Hermiones nebūšanas, Harijs ar Džinniju drīz bija nonākuši Lielajā zālē, kur jau pamazām nāca brokastīs miegainie studenti. Salikuši sev pilnus šķīvjus ar ceptu olu un pupiņām, jaunieši pamanīja, ka Grifidoru galdam tuvojas arī Hermione un Rons - acīmredzot viņi jau bija paspējuši izrunāties. Rons likās nīgrāks par sarīdītu spridzekļmūdzi, bet Hermione šķita gandrīz uzjautrināta.

Viņi ieņēma vietas viens otram blakus, pasveicinājuši Hariju un Džinniju, un Hermione, ar vienu naža vēzienu apsmērējusi savam grauzdiņam plānu ievārījuma kārtiņu, tūdaļ izvilka no kabatas pastmarkas izmēra grāmatiņu, kurai piesita ar zizli - tā izauga īstajā izmērā - un, iebarikādējusies aiz tikko uzburtās Jaunās Numeroloģijas teorijas, kuru aizšķīra stipri līdz beigu daļai, iesāka to lasīt, nevērīgi nokozdama no sava uzsmērētā grauzdiņa gabalu pa gabalam, Ronam vairs vispār nepievērsdama uzmanību. Rons savukārt pilnīgā neticībā noblenza uz Hermioni, bet tad, nošūpojis galvu, vienkārši pievērsās brokastīm.

Sajutusi, ka neērtais klusums ieilgst, Džinnija vērsa sarunu pie kalambola tēmas, uzstādama, ka nu jau viņi būs gana vaļojušies praktiski visu janvāri, tāpēc tagad ir pēdējais laiks atsākt treniņus.

Kad brokastis bija paēstas, Hermione vienkārši piecēlās no galda un devās prom, aizbildinādamās, ka viņai esot jāaiziet uz bibliotēku, tāpēc Harijs un Džinnija sastādīja kompāniju Ronam.

Izejot no Lielās zāles, Rons pagriezās pret māsu un viņu uzrunāja: „Klau, Džinnij, tu nevarētu, lūdzu, atstāt mani vienu ar Hariju. Man vajag ar viņu aprunāties."

„Labi, labi," māsa smīnēdama piekrita, „jums jau savas čaļu darīšanas. Aiziešu pie Alīsijas, varbūt viņa neapvainosies, ka traucēju svētdienā." Tad meitene pagriezās un uzkāpa pa plašajām marmora kāpnēm.

Arī abi jaunekļi sekoja Džinnijai augšup pa kāpnēm, bet iegriezās daudz klusākajā otrā stāva gaitenī, kur varēja netraucēti aprunāties. Laimīgā kārtā šoreiz viņiem astē nebija iesēdies arī neviens ķiķinošu meiteņu bariņš.

„Stāsti, kā tad šoreiz gāja ar Hermioni?" Harijs tūdaļ ievaicājās, kolīdz vairs neviens tuvumā nebija redzams.

„Eh, traki," Rons nopūties nošūpoja galvu. „No sākuma jau man likās, ka viņa pieņem un saprot manu paskaidrojumu, bet tad Hermione teica, ka tas tik un tā nemazinot viņas dusmas." Tad Rons ievilka dziļu elpu un pacēla skatienu. „Un ja es gribu izpirkt savu vainu par šitik dumjiem pārmetumiem, man vajagot turpmāk veselu nedēļu no vietas katru dienu sagādāt viņai pa īstam puķu pušķim. Rozes tās varot arī nebūt, viņa pieņemšot jebkuras puķes," draugs pēdīgi izsmējīgi piebilda. „Un vēl viņa mani brīdināja, ka, ja es turpināšu uzbrukt viņai ar tādām muļķībām, nākamreiz viņa izdomāšot kaut ko īpaši riebīgu."

„Nu bet puķes sagādāt jau tiešām nav nekas traks," Harijs iesāka teikt, nopriecājies, ka viņi tomēr nebija pavisam pašķīrušies, bet Hermione tikai bija izdomājusi, kā paspīdzināt Ronu.

„Nav nekas traks?" Rons, iepletis acis, neticīgi nolūkojās uz draugu. „Tad tu man pasaki, no kuras pakaļas lai es tev janvārī izrauju ik dienas pa rožu pušķim, ja ārā valda tāds sals, ka Hagrids pat speciāli kurina ugusnkurus, lai viņam zirgērgļi nepiesalst pie zemes, ko?"

„Pirmkārt, tām nebija jābūt tieši rozēm," Harijs ieminējās, nedaudz pasmīnējis, „otrkārt, mums taču ir personīgi pazīstams viens lielisks herbologs, pareizi? Pareizi," puisis piebilda, kad draugs, mazliet domīgi pašķiebis uz sāniem galvu, to apstiprinoši bija palocījis. „Tad tik ejam uzmeklēt Nevilu."

Harijs un Rons uzgāja Nevilu roku rokā pastaigājamies kopā ar Hannu pils Austrumu spārna otrā stāva gaitenī - Laupītāju kartē Harijs ar Ronu visai ātri bija pamanījuši Nevila punktiņu. Nebija brīnums, ka Nevils bija izvēlējies šeit atpūsties kopā ar savu meiteni, jo svētdienā te varēja satikt vienīgi Kliku vai Norisa kundzi, kas nozīmēja, ka šī pils daļa bija īpaši klusa un mierīga, ja neviens te īpaši neieklīda.

Nevils, ieraudzījis savus grifidoru biedrus, rādījās visai pārsteigts.

„Sveiks, Nevil," Rons un Harijs viņu pasveicināja, „Ā, un sveika, Hanna." Kad draugi bija arīdzan atbildējuši sveicienam, Rons ņēmās stāstīt savu bēdu: „Paklau, Nevil, man ļoti vajadzētu tavu palīdzību."

„Kādā ziņā tad es tev varu palīdzēt?" Nevils izbrīnījies ievaicājās.

„Redzi, runa ir par Hermioni," Rons izteica, īsti negribēdams stāstīt savu likstu Hannas klātbūtnē, tāpēc uzmeta viņai zīmīgu skatienu. Likās, ka meitene uztvēra rudmaša mājienu.

„Nevil, es tevi atstāšu ar draugiem. Man vēl ir šādas tādas meiteņu darīšanas. Satiksimies atkal pēc pusdienām, labi?" Hanna, paskatījusies uz Nevilu, laipni ierosināja.

„Ē, tad pēc pusdienām," noteica mazliet apjukušais Nevils, tad Hanna viņam uzsmaidīja un atvadoties uzspieda buču uz vaiga, tad, palaidusi vaļā viņa roku, pagriezās un devās prom savās darīšanās.

„Nu, kas tad tur īsti ir noticis... tev ar savu Hermioni?" Nevils nu jau ziņkārīgi ievaicājās Ronam, kurš ar savādu īgnumu noraudzījās pakaļ Hannai. Harijs varēja minēt, ka draugam nedaudz kremta, ka pat allaž klusā un kautrīgā Nevila mīlas dzīve likās daudz laimīgāka nekā viņam pašam.

„Jā, nu, redzi, mums ar Hermioni gadījās tādas kā domstarpības," Rons iesāka neveikli stāstīt.

„Vienu vārdu sakot," Harijs piebilda, lai ātrāk apskaidrotu situāciju Nevilam, „viņi abi sastrīdējās, tā teikt, par muļķībām, tāpēc Hermione tagad Ronam prasa ik dienas veselu nedēļu no vietas atnest viņai pa pušķim ar īstām puķēm."

„Tāpēc mēs nācām pie tevis," Rons stāstīja tālāk savu bēdu. „Man nav ne jausmas, kur šitādā ziemas salā lai es dabūju kaut vienu puķi. Cerējām, ka tu zināsi ko ieteikt."

Nevils domīgi pakasīja skaustu. „Nu, ar tām puķēm tagad ir, kā ir. Man šķiet, ka siltumnīcās tagad nekas īpaši tāds nezied, katrā ziņā nekas tāds, ko varētu dāvināt meitenei."

„Tad arī tu man nekā nevari palīdzēt?" Rons bēdīgi pavaicāja.

„Vēl jau ir arī citas iespējas tikt pie puķēm," Nevils pasmaidījis noteica. „Tās var izplaucēt. Ir dažas sugas, kuras var izplaucēt pāris dienās."

„Pāris dienās? Bet tādas, kuras var izplaucēt pāris stundās, tādas nav?" Rons cerīgi interesējās.

„Redzi, ar to izplaucēšanu ir tā, ka, ja tu gribi, lai puķei tas zieds turas vismaz dienu vai ilgāk, augs ir jāaudzē lēnām. Ja puķi uzziedina ātri, tā arī pavisam ātri novīst," Nevils paskaidroja.

„Bet praktiski tad ir iespējams uz kādu brīdi saplaucēt ziedus, pareizi?" Rons gribēja par to pārliecināties.

„Ja tevi tāds variants apmierina, ka tie pēc pāris stundām apvītīs, tad, jā," Nevils apstiprināja.

„Lieliski - kā mēs to varam izdarīt?" Rons, nu jau priecīgi satraukts, izsacīja.

„Tādam pasākumam gan vajadzēs kādu augu, kurš vispār zied, bet kura ziedi nav izplaukuši. Visticamāk jāiet meklēt kaut kur Aizliegtā meža malā, tad varam mēģināt to uzziedināt," Nevils paskaidroja.

Rons par to rādījās stipri iepriecināts un bija jau gatavais gājējs. Harijs gan nolēma pagaidīt Džinniju tepat iekštelpās - gan jau Rons un Nevils pa abiem tiks galā ar savām puķēm, tāpēc jauneklis devās uz bibliotēku sastādīt kompāniju Hermionei, kamēr Džinnija pārrunāja ar Alīsiju kalambola lietas.

Biblotēkā Harijs ātri vien uzgāja Hermioni. Meitene bija tā iegrimusi savā aritmantikas grāmatā, ka salecās, kad Harijs atvilka no galda krēslu un apsēdās viņai iepretī.

„Piedod, negribēju tevi sabiedēt," Harijs atvainojās.

„Viss kārtībā," Hermione noteica, novēcinājusi roku. „Man tā gadās, ja pārāk kaut ko aizlasos. Un tagad beidzot izdevās atrast vienu stūrīti bibliotēkā, kur valda miers un klusums. Tie trakie kraukļanagi tik par savu Filozofu akmeni vien runā."

„Tā viņi te laikam ir aizrāvušies. Bet aritmantiku tu taču tik labi zini. Tiešām tevi tik ļoti uztrauc tie pieci procenti, kurus Vektore tev novilka no atzīmes?" Harijs ievaicājās - puisis saprata viņas vēlmi vienmēr būt labākajai un visu izdarīt visaugstākajā līmenī, tomēr reizēm draudzenes alkas pēc zināšanām, viņaprāt, jau robežojās ar tādu kā apsēstību.

„Saproti, ne jau tieši tie pieci procenti mani tik daudz satrauc, bet gan tas, ka profesore Vektore skaidri un gaiši ir atstājusi man norādi, ka es kaut kur esmu kļūdījusies, kaut ko neesmu sapratusi līdz galam," Hermione paskaidroja. „Zini, ir tāda paruna, ka noliegt savas kļūdas, tā jau ir dubultkļūda. Un, ciktāl es esmu pārliecinājusies, tad tieši nevērība un vienaldzība, tai skaitā arī pašam pret savām kļūdām, ir viens no pasaules visu nelaimju cēloņiem. Sākt saprast un labot pašam savas kļūdas - tas ir pirmais solis uz labāku pasauli."

„Nu jā," Harijs vien apjucis noteica - bieži Hermione tomēr neiegrima tik filozofiskās pārdomās, „tev droši vien kā vienmēr ir taisnība. Un tomēr - visas pasaules gramatas arī tomēr nav iespējams izlasīt."

Hermione par to pasmējās. „Taisnība, bet nu tā laikam izpaužas mana trakā kraukļanaga puse. Ā, un rekur arī nāk Džinnija," meitene noteica, palūkojusies iesāņus uz rudmataino draudzeni.

Džinnija piebiedrojās viņiem abiem, apsēzdamās krēslā blakus Harijam ar muguru pret bibliotēkas izejas durvīm. Viņa pavēstīja, ka viņai kopā ar Alīsiju bija izdevies sastādīt treniņu grafiku nākamajam mēnesim uz priekšu.

„Alīsija, protams, bija izbrīnījusies, kāpēc es pie viņas nāku tikai janvāra beigās; kraukļanagi un slīdeņi tagad plēstin plēšoties par brīvajām treniņu vietām - viņi nopietni gatavojas savai nākamajai spēlei marta beigās. Tad nu es viņai paskaidroju, ka mūsu sargs bija zināmu iemeslu dēļ izgājis no ierindas..." pēkšņi Džinnija pieklusa, bažīgi paraudzījusies uz Hermioni. „Piedod, tu laikam tagad par viņu negribi diez ko daudz runāt."

„Nē, tak viss kārtībā. Rons pat šorīt savu trakumu mācēja izskaidrot tā, ka tas savā ziņā likās pat mīļi," Hermione nosmēja. Harijs uz viņu aizdomīgi paraudzījās, tāpēc meitene paskaidroja sīkāk savu nupat izteikto apgalvojumu: „Savā ziņā pat Ronam bija taisnība par to, ko viņš man aizrādīja. Ja tā padomā, Terijs tiešām pret mani izturējās visai pieglaimīgi, bet atkal no otras puses, kuram tad nepatīk, ja viņa darbu un sasniegumus kāds apbrīno? Visvairāk es uz Ronu sadusmojos par to, ka viņš no tā visa izpūta tādu ziloni, it kā, es nezinu, viņš būtu mani ar Teriju pieķēris kādā kaktā bučojamies. Vienkārši Rons tak to savu nepatiku varēja man darīt zināmu daudz mierīgākā manierē. Ja es šitā ļaušu sev uzbrukt, kas tad būs tālāk - vēl pēc pāris mēnešiem viņš jau klups man virsū par to vien, ka es uz kādu būšu ne tā paskatījusies."

„Aha, un beigās vispār nelaidīs no mājām ārā," Džinnija pajokoja.

„Vai ne?" Hermione pasmējās.

„Gan jau Rons nāks pie prāta," Harijs cerīgi noteica. „Bet vai bez Terija un mazāko klašu fanu pulka vēl kāds ir izteicis tev labas veselības vēlējumus?"

„Ja reiz tu par to tā apvaicājies," Hermione smīnēdama noteica, pieliekusies draugiem tuvāk, „man te, pirms jūs atnācāt, pienāca klāt Malfojs un piekājīgi apvaicājās par veselību."

„Nevar būt!" Džinnija izsauca. „Pats ķēmausis Malfojs?"

„Jā, jā, nu Harijs tev jau droši vien ir izstāstījis..." meitene apklusa, kolīdz ievēroja puisi purinām galvu.

„Ko izstāstījis?" Džinnija aizdomīgi pavaicāja.

„Ā, tu patiešām Džinnijai neko par to neteici," Hermione, sapratusi situāciju, secināja.

„Bet tu taču man liki apsolīt, lai to nevienam nestāstu," Harijs aizbildinājās. „Galu galā tas tomēr ir Malfoja noslēpums."

„Tā, tā," Džinnija strikti noteica pieklusinātā balsī, „Malfojam ir kāds noslēpums, par kuru jūs abi zināt, bet man neesat bilduši ne pušplēsta vārdiņa? Nu draugi atradušies."

„Nepukojies, iztāstīšu tev arī, bet šito gan nevajadzētu uzzināt Ronam, īpaši ne jau tagad," Hermione paskaidroja, uzmetusi Džinnijai zīmīgu skatienu. Nu jau rudmate rādījās pagalam apjukusi un ieinteresēta, jo viņai nekādi nebija saprotams, kā Malfoja noslēpums var saistīties ar Ronu.

„Redzi, Malfojam šogad mācībās iet visai vāji, īpaši aritmantikā, mikstūrās un pārvērtībās. Tad nu viņš man palūdza, lai es viņam sestdienās pēc mūsu parastās apgaitas pasniedzu privātstundas," Hermione paskaidroja. „Tāpēc tagad šis grib zināt, kad atkal varēs pie manis atsākt mācīties. Saprotu, ka jaunā pārvērtību viela viņam diez ko labi nevedas."

„Diez ko labi nevedas - tas būtu maigi teikts," Džinnija nosmēja. „Pēdējā nodarbībā, kad mums bija jāatkārto dzīvnieku izgaisināšana, viņam vienīgajam uz galda palika pretīga, kustīga žurkas aste, par ko Pansija vēl sāka kliegt kā aizkauta. Kliks par to ironizēja, ka ne jau visu šis varēšot nopirkt ar savu Malfoju zeltu, reizēm ir lietas, ko tomēr vajagot iemācīties arī pašam. Tā nu mūsu seskucis palika sarkans kā biete."

„Tad nav brīnums, ka viņš tā interesējās par papildstundām. Bet apsoli, Džinnij, ka par to neko neteiksi Ronam. Citādi viņš atkal sāks taisīt traci," Hermione nopietni noprasīja Džinnijai.

„Labi, labi, es Ronam neko neteikšu, kaut arī man šķiet, ka tev to kaut kad vajadzētu gan viņam izstāstīt," Džinnija apsolīja. „Bet kāpēc tu tam ļaunajam Malfojam palīdzi? Man gan nekas nebūtu pretī, ja viņš izkristu visos eksāmenos pēc kārtas."

Hermione vispirms grūti nopūtās, bet tad atbildēja draudzenei: "Tāpēc, ka es nedomāju, ka viņš ir ļauns," bet tad ieraudzījusi Džinnijas nesapratnes pilno skatienu, kas izteica, ka viņa šobrīd īsti nezina, vai par to vajadzētu pasmieties, vai nē, Hermione paskaidroja sīkāk, „Tas ir, Malfojs, protams, ir neciešami augstprātīgs, lepns, snobisks, rupjš, patmīlīgs un visādi citādi grūti izturams, bet es nedomāju, ka tie Malfoji sirds dziļumos ir ļauni. Man šķiet, ka viņi drīzāk ir gatavi izmantot pilnīgi jebkurus līdzekļus, lai vairotu savas dzimtas bagātību, kas nozīmē, ka viņi ir neuzticami un savtīgi, taču viņu mērķis ir rūpēties pašiem par sevi, nevis nodarīt ļaunu citiem. Ja tu man prasi par ļaunumu, tad es drīzāk nesaprotu, no kuras elles var izlīst tāds izdzimtenis kā Svešovskis."

„Svešovskis vispār ir kaut kāds nenormālais ar novirzēm," Džinnija piekrita, „bet tevis pieminētā naudas raušana pāri līķiem man tomēr neliekas nekas labs - es jau tādam mūdzim gan tomēr nepalīdzētu."

„Un tas, ka mēs izstumjam no sava vidus tos, kas vēlas pāriet labajā pusē, tikai vairo naidu un jukas," Hermione pastāvēja pie sava, „līdz nākamajam nāvēžu vilnim."

„Labi, labi, neķer kreņķi. Es šo tavu nostāju lieliski zinu un pat atbalstu. Vienkārši man šķiet, ka ar pliku „piedod" ir par maz, lai nolīdzinātu tādus pāridarījumus," Džinnija piebilda.

„Starp citu par to," Hermione tagad pasmīnēja, „es Malfojam pajautāju, vai viņa vecāku aptiekā tiešām var dabūt to Lavenderas izreklamēto pūderi. Šis teica, ka pavaicāšot - ja tāds būšot, viņš man to sagādāšot kā atlīdzību par privātstundām."

Džinnija par to arīdzan pasmīnēja: „Izrādās, no tā seska tomēr var izsist kādu labumu."

„Klau, bet ko mēs darīsim tālāk diadēmas sakarā?" visbeidzot ievaicājās arī Harijs, kurš iepriekš mierīgi bija sēdējis un noklausījies meiteņu sarunā.

„Īsti nezinu," Hermione ar nepatiku noteica. „Neko sakarīgāku par to, ka lokācijas burvestību vajadzētu vēl kaut kā pastiprināt, es šobrīd neesmu izdomājusi."

Tā viņi turpināja sarunāties trijatā vēl kādu labu brīdi, īsti ne pie kādas satraucošas atziņas tā arī nenonākdami, līdz Hermione pēkšņi sastinga, iepletusi acis.

Harijs un Džinnija īsti nesaprata, kas draudzenei bija noticis, bet tad, izsekojuši viņas skatienu, ieraudzīja pa bibliotēkas durvīm ienākam Ronu ar zarainu puķu pušķi rokās.

Rons pieteidzās pie galda, pie kura bija piesēdusies Hermione, tad, kautrīgi nolaidis acis zemē, nomurminaja: „Piedod, ka es tik muļķīgi uzvedos."

Hermione smaidīdama uzcēlās kājās un saņēma rudmaša pasniegtos izplaukušos zariņus. „Tev tiešām izdevās."

„Jā, nebija nemaz tik viegli," Rons noteica, ieskatījies draudzenei acīs.

„Paldies tev," meitene noteica, saņemdama ziedus, un liecās tuvāk, lai uzspiestu Ronam uz vaiga buču, taču viņu iztraucēja pēkšņs bļāviens.

„Slapji ziedi bibliotēkā!" iesaucās no tuvākā skapja aizsega izlīdusī Pinsa madāma. „Tiešām pa šiem gadiem nevar iegaumēt pāris vienkāršus noteikumus - bibliotēkā nekādus slapjumus un ēdienus ienest nedrīkst! Nu ka marš ārā no šejienes, un lai es jūs šodien šeit vairāk neredzētu!"

Draugi iztrūkušies uzskatīja bibliotēkas pārzini, kuras vaigu izķēmoja neglīta rēta, acīmredzot Cūkkārpas kaujā kāda tumšā lāsta cirsta. Hermione apjukusi sāka stostīties, bet pārzine tikai uzkliedza: „Ārā," un norādīja ar pirkstu uz durvīm. Jaunieši, neko vairāk nemēģinādami iebilst, paķēra savas pekeles un izsteidzās ārā no grāmatu krātuves.

Rons noraizējies paraudzījās uz Hermioni, ka negribot bija viņai sagādājis tādas nepatikšanas, bet meitene, paskatījusies uz viņu, iespurdzās. „Izrādās, ziedus arī nedrīkst ienest bibliotēkā. Tas man nemaz neienāca prātā," Hermione noteica, tad pieliecās Ronam tuvāk un nobučoja viņam vaigu.

„Tad tiktāl mums viss ir kārtībā?" Rons cerīgi ievaicājās.

„Pagaidi, šī ir tikai pirmā diena. Vēl sagaidu no tevis pa ziedu pušķim arī turpmākās sešas dienas," spurmatainā meitene paziņoja, piemiegusi draugam ar acīm.

 

* * *

 

Vakarā, kad Harijs iegāja guļamistabā, viņu sagaidīja visai pamatīgs pārsteigums. Izskatījās, ka Rons ar Nevilu bija pienesuši pilnu guļamistabu ar visdažādākā izmēra un resnuma žagariem, kur citi rādījās kaili kā nokaltuši, bet citi bija ar tumši zaļām lapiņām. Tiesa gan, ne uz viena no žagariem nebija neviena zieda.

Kaut kur visā tajā žagaru kaudzē rosījās Nevils un Rons.

Ieraudzījis drauga apjukušo un izbrīnīto skatienu, Rons ņēmās paskaidrot: „Mēs ar Nevilu aizgājām līdz Aizliegtajam mežam, un viņš teica, ka šos varētu izdoties glīti izplaucināt ar skaistiem ziediņiem. Tikai tam vajadzēs drusku laika."

„Bet vai tad jums vajadzēja pienest pilnu guļamistabu? Te jau tagad gandrīz izskatās kā skolas siltumnīcā," Harijs nosmējās.

„Mēs vienkārši padomājām, ka sanesīsim uzreiz visai nedēļai," Rons paskaidroja, paieskājis skaustu. „Pie tam Nevilam šis projekts ieinteresēja. Kā tu man teici, ko tev tur izdevās atrast?" rudmatis ieprasījās, pavērsies pret Nevilu un ar roku norādīdams uz zaru bunti ar zaļajām lapām.

„Tas ir Rhododendron ponticum jeb Pontijas rododendrs. Mūžzaļs krūms, kas pāraudzis vietējo floru viscaur Skotijā, tāpēc tas pat skaitās nevēlams kā invazīvā suga. Bet ziedi tam ir īpaši skaisti - tādi kupli un violeti," Nevils padalījās ar savām plašajām zināšanām. „Un tā kā Valentīna diena arī vairs nav aiz kalniem, tad šos līdz tam laikam pamazām uzziedināšu, lai varu skaisti apsveikt Hannu."

„Atceries, tu apsolīji, ka es arī kādu varēšu dabūt," Rons atgādināja.

„Protams. Mēs jau te sanesām tos zarus tik daudz, ka te varētu apdāvināt vai visas klases meitenes," Nevils nosmēja.

Nākamajā rītā, kad Harijs pamodās, neviens no zariņiem gan nebija izrādījis kaut mazākās dzīvības pazīmes, bet par to Nevils paskaidroja, ka augiem vēl ir jāpamostas no bargā ziemas sala, tāpēc tiem vajadzēs vairākas dienas, lai iegūtu patiešām krāšņus un noturīgus ziedus.

Steigā izplaucinātu ziedu nenoturību drīz apstiprināja arī koptelpā sastaptā Hermione, kura ņēmās paust savu neapmierinātību.

„Tie tavi dāvinātie ziedi, Ron, izrādījās tādi diezgan paknapi. Jau pēc pusdienām bija tādi apļekuši, bet vakarā tie nokalta pavisam."

„Jā, Nevils teica, ka tiem vajagot dot laiku pamosties. Cerams, ka šie noturēsies un smaržos līdz vakaram," Rons viņai pasniedza jaunu bunti ar tikko uzziedinātiem mežābeles zariņiem, par ko Hermione smaidīdama pateicās.

 

* * *

 

Ronam turpmākās dienas dāvinot Hermionei arvien skaistākus un smaržīgākus zariņus, pavisam drīz nemanot pienāca februāris. Sals nu jau kļuva pielaidīgāks, arī saule vakaros uzkavējās virs mežu galotnēm kādu brītiņu ilgāk, atvēlēdama skolai vairāk gaismas.

Kādā jaukā februāra dienā draudzīgā četrotne savā nodabā klīda pa Cūkkārpu, pārrunājot šādas tādas ikdienišķas lietas.

„Ā, rekur vienacainā ragana," noteica Rons, kad jaunieši bija iegriezušies labi pazīstamajā trešā stāva gaitenī. „Tu nu gan mums esi sagādājusi daudz labu brīžu."

„Jā, lai slavēts tas, kurš izveidoja slepeno eju uz Medusdūru pagrabu," Harijs pasmīnējis piekrita draugam. „Žēl gan, ka tā tagad ir aizbirusi ciet. Hmm, varbūt derētu to salabot?" puisis ieprātojās.

„Es gan tektu, ka mums tāpat ir, ko darīt," Džinnija pasmaidījusi noteica. „Lai šis darbiņš paliek nākamajām paaudzēm."

„Ziniet, bet man savukārt aizdomīga liekas tā burvestība, ar kuru atver slepeno eju," Hermione domīga iebilda.

„Tu domā Paveroti?" Harijs ieprasījās.

„Jā," Hermione aptiprināja, „saproti, es par to nekur neesmu lasījusi nevienā grāmatā, un man gandrīz izskatās, ka kāds to ir īpaši radījis tieši šai ejai."

„Es gan tur neko īpašu nesaskatu," Rons atbildēja, noraustījis plecus. „Tu gribi, lai atveras slepena eja un tu saki Paveroties vaļā jeb vienkārši īsāk Paveroti."

Pēkšņi Harijam ienāca prātā kāda doma. Jo tieši šo viņi nebija izmēģinājuši - kad pašā mācību gada sākumā viņiem bija radušās aizdomas, ka joku pakāpiens varētu nebūt tikai pakāpiens, bet gan ilūzija, kas apslēpj slepenu telpu, jaunieši bija izmēģinājuši visu ko, lai izkļūtu cauri kāda, iespējams, ārkārtīgi prasmīgajam un noturīgajam apmānam, un tas viņiem nebija izdevies. Bet ja nu tur nebija jāizkļūst cauri ilūzijai, bet gan bija jāatver slepena eja?

Džinnija ātri vien pamanīja Harija tālumā aizklīdušo skatienu un pēkšņo dezorientāciju telpā. „Harij, kas notika?"

Harijs pēkšņi attapās un ņēmās draugiem izskaidrot savu atklāsmi. „Atcerieties slepeno pakāpienu, ap kuru mēs nomocījāmies gada sākumā un nekas mums tur tā arī neizdevās?"

„Nu jā," Rons apjucis atbildēja, bet abas meitenes tikai izbrīnītas noraudzījās uz draugu.

„Jūs abi ar Hermioni man tikko pasviedāt vienu ideju. Mums neizdevās ieraudzīt, kas slēpjas zem pakāpiena, jo mēģinājām to padarīt caurskatāmu, bat ja nu to nevajag padrīt redzamu, bet gan atvērt?" puisis sajūsmināts ierosināja.

„Atvērt?" Hermione apjukusi noteica. „Tas ir, kā slepenu eju?"

„Tieši tā! To mēs vēl neizmēģinājām," Harijs apgalvoja.

„Tad ejam mēģināt," Džinnija tūdaļ piekrita, „Pilī šobrīd ir ļoti kluss."

Viņi visi steigšus aizmetās pie gobelēniem apslēptā kāpņu laidiena izejas trešajā stāvā, vēl īsti nespēdami noticēt tam ko bija ierosinājis Harijs - vai tas tiešām varētu izdoties? Atraduši iztrūkstošo joku pakāpienu, puiši nostājās no tā nedaudz zemāk, bet meitenes palika uz kāpnēm nedaudz virs interesējošā burvju cauruma.

„Tad ķeries klāt," Rons mudināja, pats nespēdams sagaidīt, kas nu tagad būs.

Harijs no mantijas izvilka zizli, notēmēja uz viltus pakāpienu un izrunāja buramvārdu: „Paveroti!" Puiši izbrīnā iepleta acis, bet meitenes stāvēja kā stāvējušas, rūpīgi nolūkodamās te uz draugiem, te uz pakāpienu.

„Harij, nepārdzīvo, ka tev nekas neizdevās," Hermione noteica, acīmredzot pārpratusi drauga sejas izteiksmi. „Visticamāk tas pakāpiens arī ir uztaisīts tikai, lai izjokotu Cūkkārpas skolēnus. Šeit ne tādas lietas vien atrodamas."

„Hermione," Rons, tikko spēdams noticēt redzētajam, ierunājās, „es nedomāju, ka man kaut reizi mūžā nāksies to teikt, bet tu šoreiz tiešām nesaproti, ko runā. Vai tad tu neredzi?"

„Ko neredzu?" Hermione īdzīgi atbildēja, noskatīdama pakāpienu un puišus no augšas. „Harijs izmēģināja burvestību un nekas nenotika."

„Tad varbūt jums vajag nākt un apskatīties no apakšas," nu arī Harijs bija atguvis balsi.

Hermione un Džinnija no augstākajiem pakāpieniem pakāpās zemāk, blakus puišiem, un arī palika vaļā mutēm.

„Vai tu viens, ko?" Džinnija apbrīnā noteica.

„Baigais joks, ne?" Rons māsai atbildēja, sākdams smīnēt. Harijam bija izdevies - viņam bija izdevies atvērt pakāpienu!

No vietas, kur stāvēja jaunieši, izskatījās tā, it kā kāds ar roku būtu pacēlis augšup augstāko kāpņu laidienu kā palagu, izveidodams tādu kā loku, caur kuru var ieiet iekšā slepenā ejā. Tur gan bija redzami tikai vairāki pakāpieni, kas veda lejup, bet tālāk visu apslēpa bieza tumsa.

Pirms doties iekšā melnajā, putekļainajā un zirnekļu tīkliem pieaustajā ejā, Rons vēl gribēja pārliecināties, kā tas viss izskatās no augšpuses, kur iepriekš bija stāvējušas meitenes. Viņš spēra it kā parastus soļus, lai nokļūtu dažus pakāpienus augstāk, bet no malas izskatījās, it kā puisis uzlēktu uz augšu sarautās telpas augšpusē ar milzum lielu lēcienu.

Pagājies tukšajam pakāpienam gar augšpusi, viņš nobrīnījās: „No šejienes tiešām nekas nav redzams, it kā ejas nemaz nebūtu. Apbrīnojami." Tad viņš nokāpa atkal pie ejas mutes, šķiet, it kā sperdams ārkārtīgi un neiespējami garu soli.

„Telpas izplešanas burvestība, bet daļēja," Hermione ar apbrīnu noteica. „Drīzāk gan varētu teikt, ka lineāra, jo principā nav izplesta pati telpa, bet tajā ir izdarīts tāds kā iegriezums, kas atver slepenu eju. Tiešām atjautīgi."

„Nu ko - tad mēģināsim līst iekšā?" Harijs ierosināja. Pārējie jaunieši šim ierosinājumam apņēmīgi piekrita. Iedeguši savus zižļus, viņi spēra pirmos soļus uz mūžseni noputējušajiem pakāpieniem. Putekļu kārta bija tik bieza, ka tikko varēja pateikt, ka pakāpieni ir no tā paša dzeltenīgi brūnā akmens, no kā celta pārējā pils. Izskatījās, ka šeit neviens nebija staigājis gadu desmitiem, iespējams pat gadu simtiem.

„Kā jūs domājat, kas šo eju varētu būt uztaisījis?" Rons ieminējās, apstaustīdams sienas. Arī tās klāja bieza putekļu kārta.

„Pareizi, Ron, mums vispār vajadzētu pārliecināties par drošību," Džinnija iebilda. „Pirmkārt, mēs nevaram eju atstāt vaļā, tad te var ieklīst jebkurš," meitene noteica, paraudzījusies atpakaļ uz apgaismoto kāpņu telpu aiz slepenās pakāpiena ieejas. „Otrkārt, mēs par šo eju nezinām pilnīgi neko. Ja te ir krāmējies Voldemorts, tad viņš jau nu gan būtu parūpējies, lai nelūgtie viesi tik vienkārši ārā netiek."

„Tev taisnība, Džinnij," Harijs tūdaļ piekrita un uzkāpa dažus pakāpienus atpakaļ, mēginādams izdomāt, kā lai aizver eju. Diez vai tās izveidotājs būtu paredzējis eju turēt atvērtu visu savu uzturēšanās laiku tajā - tad jau tur vairs nebūtu nekā slepena.

Hermione mēģināja ieminēties par dažādiem buramvārdiem: „Varbūt jāsaka līdzīgi kā atvēršanas vārdiem, teiksim, Aizveries vai Aizveroti. Varbūt nostrādā parastais Slēgticieti."

„Hermione, man šķiet, ka tā lieta šoreiz būs vienkāršāka," Harijs pasmaidījis noteica, tad pastiepa roku augšup un saņēma pabiezu dzelzs riņķi, kuru paraujot lejup, aizvērās it kā lūkas vāks, atstādams joku pakāpiena platuma gaismas spraugu. „Tagad lūkai vajadzētu būt ciet."

„Un pamēģini tagad atvērt?" Neesam taču iespundēti?" Rons ievaicājās.

Pastumjot dzelzs gredzenu atkal uz augšu, lūka atvērās pavisam viegli. Rons izmēģināja iziet no ejas, un nekas viņam to netraucēja. Izskatījās, ka vismaz pats pakāpiens-lūka slēpj tikai un vienīgi putekļainās un tumšās kāpnes no pārējās pils ziņkārīgajām acīm.

„Tā, Džinnij, izskatās, ka ar izeju viss ir kārtībā," Rons noteica. „Tagad varam iet tālāk?"

„Ejam gan," Džinnija noteica. „Bet bija taču jāpārliecinās. Saproti pats - tumši, netīri tuneļi, kas iespējams ir gadsimtiem seni, nu, man zināma iemesla dēļ no tādām vietām tomēr ir paranoja."

„Džinnij, nav jau tik traki," Harijs sacīja, uzsmaidījis draudzenei zižļu mestajā gaismā un saņēmis viņas plaukstu. „Esmu tev blakus un gatavs tevi jebkurā brīdī aizstāvēt."

„Paldies, Harij, bez tevis es droši vien šeit nemaz nelīstu iekšā," Džinnija paziņoja.

„Beidz, tā tak tikai slepena eja Cūkkārpā; tādas te ir simtiem," Rons paziņoja, tomēr viņa balss neskanēja pilnīgi pārliecināta. Kaut kāda nojauta jauniešiem vēstīja, ka šī tomēr varētu nebūt sen aizmirsta vienkārši slepena eja, kas ved, teiksim, uz sesto Cūkkārpas pils stāvu.

Kāpjot tālāk lejup pa kāpnēm, Harijs pēkšņi sajuta, ka pakāpieni ir izbeigušies un tie ir pārtapuši par līdzenu, tikpat putekļainu pamatu. Paraugoties atpakaļ, domājamā joku pakāpiena caurums bija sarucis pavisam maziņš, līdz šādam dziļumam vairs nedodams nekādu gaismu.

„Ron, bet man tomēr liekas, ka Džinnijai bija pilnīga taisnība," Hermione iebilda. „Pat ja šī arī ir parasta eja, kas vienkārši nav izmantota gadu desmitiem vai ilgāk, mēs nevaram zināt, vai šeit kaut ko nav sastrādājis Voldemorts," Hermione norādīja.

„Tieši tā," Harijs piekrita. „Pastāvīga modrība. Tā nekad nenāk par ļaunu."

Paejot dažus soļus vēl uz priekšu tumšajā tunelī, ārpus zižļu mestās gaismas loka valdīja piķa melna tumsa; arī gaisma no pakāpiena cauruma vairs nebija redzama. Harijs juta, ka Džinnija ciešāk apķeras viņam ap roku, kas viņam šķistu silti un patīkami, ja vien meitene nebūtu tik acīmredzami nobijusies. Īpaši, kad viņa bija nejauši uzminusi kādam peles galvaskausam, kas sabirza ar nelāgu krakšķi, šķiet, atbalsodamies visā gaitenī.

Arī Rons radījās mazāk drosmīgs, jo nomācošā tumsa un nezināmais viņiem priekšā radīja nospiedošu gaisotni. „Bet ja Paši-Zināt-Kas te ir kaut ko sabūris, kā mēs izvairīsimies no viņa slazda?"

„Nezinu, bet šobrīd es vēlos vienīgi, kaut te būtu kāda gaisma," Harijs atbildēja, un kā uz burvju mājiena abpus ejai iedegās vesela rinda ar lāpām. Tās čurkstēdamas, sprakšķēdamas izgaismoja tuneli vēl krietnu gabaliņu uz priekšu, uzvēdīdamas siltumu un pamatīgu degošu putekļu smārdu. Harijs sajuta, ka, uzrodoties gaismai, meitenes ciešais tvēriens uz viņa rokas kļūst vaļīgāks, un viņa pati atviegloti nopūtās.

Drīz izbridušies cauri pamatīgajam putekļu un netīrumu klājienam, kur retumis varēja manīt arī vienu otru peles skeletu, jaunieši bija nonākuši pie ieapaļām koka durvīm, kuras dēļus cieši saturēja biezas un platas, kaltas dzelzs līstes.

„Diez, kas aiz tām varētu būt?" Rons ieprātojās.

„Mēģināsim to noskaidrot," Hermione pasmaidījusi noteica un uzmanīgi tuvināja pirkstus rokturim. Kad viņas pirksti tam pieskārās, nekas nenotika, tāpēc meitene to satvēra drošāk. „Protams, slēgtas," viņa sacīja, kolīdz bija nospiedusi rokturi, bet durvis palika kā bijušas. Tad meitene saņēma ciešāk zizli un izmēģināja burties: „Alohomora!" Bet arī Hermiones sen iemīļotā burvestība nelīdzēja un durvis joprojām nevērās vaļā.

Jaunieši izmēģināja vēl šādas tādas burvestības no Hermiones plašā zināšanu klāsta, bet tās visas nedeva nekādus panākumus - šķita, ka durvis burvestībām nebija gatavas padoties.

„Varbūt tās vienkāršī ir ierūsējušas?" Harijs ieprātojās. Rons šai domai par atbildi no visa spēka ieķērās rokturī un ņēmās durvis atspēries lauzt vaļā.

„Ko stīvējies, kanaļa?" pēkšņi no kaut kurienes atskanēja aizsmakusi balss, kas pēc tam dažas reizes nokrekšķinājās. Rons acumirklī atsprāga nost no durvīm un kāda durvju dēļa zaraināka vieta bija pārtapusi par itin kā acainu un runājošu seju.

„Kā tu mani nosauci?" Rons ziņkārīgi ieprasījās.

„Atvainošanu par nepieklājību, bet tā jūs iraid saplēst manu kliņķi caurcaurim gabalos," durvis paskaidroja zemā un čērkstošā balsī.

„Ā, nu mēs vienkārši gribējām tikt cauri durvīm," Rons noteica, noraustījis plecus. Runājošas durvis gan nebija nekas neredzēts, un tomēr bieži sastopamas tās Cūkkārpā gan nebija.

„Es jau sensen esu mana saimnieka kambaru sargātāja. Ar lielisku duku jums iekšā netikt," durvis aizrādīja.

Rons apjucis paraudzījās uz Hermioni. „Ar lielisku duku - ko tas nozīmē?" viņš draudzenei čukstus pajautāja.

„Pieņemu, ka durvis gribēja teikt, ka ar varu tur mums neļaus ielauzties," Hermione paskaidroja. „Acīmredzot tās ir ļoti senas, ja runā ar tādiem vecvārdiem."

„Mīļās durvis - sargātājas, vai drīkstu jūs lūgt mums atklāt sava saimnieka vārdu?" Džinnija laipni ierunājās. Harijs domās par to meiteni paslavēja - Cūkkārpā nudien bija sastopamas gan runājošas durvis, gan durvis, kurām vajadzēja mīļi palūgt atvērties, tad varbūt šīs bija gan runājošas, gan laipnību pamācošas durvis?

„Ak, daiļā jaunuve," durvis iesāka teikt, šķiet, zaraino seju vērtušas smaidā, „pateicu jums par laipnajiem vārdiem un atbildu jums, ka man ir tas augstais gods un laime būt par sargātāju visžēlīgā saimnieka Grifidora sholas kambarei."

„Grifidora kambari!" Harijs, ieplētis acis, nočukstēja Džinnijai. Cik viņiem bija zināms, tad Voldemorts tā arī nekad nebija spējis jebkā piekļūt Grifidora dārgumiem vai noslēpumiem, taču tagad jaunieši jutās ieinteresēti šajā noslēpumā, jo vienkārši gribēja uzzināt ko vairāk par leģendāri dižo sava nama dibinātāju. Un tiešām - viņi būtu uzgājuši kādas slepenās Grifidora telpas? Tas izskaidrotu, kāpēc šis gaitenis izskatījās tik sen nelietots.

„Mīļās durvis," Harijs ieteicās pēc Džinnijas parauga, „varbūt jūs tomēr mums atļautu ielūkoties jūsu saimnieka kambarī. Dižais Grifidors - viņš ir dibinājis mūsu namu, mēs visi esam no Grifidora nama."

„Cēlais jaunēkli," durvis atbildēja, „bez diženā saimnieka ziņas man cieši noliegts kādu laist cauri. Varu vien pataupīt savam kungam vēstījumu par jūsu apciemošanu un pieteikt jūs priekš citas stundas. Izsakiet, lūdzams, savu famīlijas namu."

„Famīlijas namu?" Harijs apjucis paraudzījās uz draugiem.

„Manuprāt, tas nozīmē vienkārši uzvārdu," Hermione ieminējās.

„Ā, durvis grib zināt, kas es tāds esmu," Harijs nosmējās.

„Laipnās druvis, Grifidora kambara sargātājas," tagad ierunājās Hermione, „sakiet, lūdzu, cik ilgi jūs jau sargājat sava saimnieka kambarus? Redziet, ir jau pagājis daudz laika kopš Cūkkārpas dibināšanas."

„Es šeitan stāvu apsardzībā jau kopš pašas aizsākamības. Laipnā jaunava, jums ir zināšana teikt, ka iraid daudz laika aiztecējis?"

„Redziet, kopš Cūkkārpas dibināšanas ir pagājuši tūksotoš gadi," Hermione paskaidroja. „Dižais Grifidors jau sen kā ir miris."

„Jūsu vārdi gan jokaini izskan - kas tie par Cūkkārpas dibiniem? Mans žēlīgais samnieks miris - vai tas zīmējas, ka mans kungs iraid garu saulē?"

„Piedošanu - ar Cūkkārpas dibināšanu gribēju teikt, ka kopš pils aizsākumiem ir aizritējuši tūkstoš gadi, un neviens no pils cēlējiem vairs nav dzīvajos, bet pils vēl šeit stāv un studenti vēl arvien šeit mācās. Un mēs esam visi četri no jūsu diženā saimnieka izveidotā Grifidora nama," Hermione paskaidroja, cik vien laipni un iejūtīgi spēja.

Durvis, uzņēmušas šo ziņu, rādījās gauži bēdīgas. „Mans žēlīgs kungs garu saulē, ak vai, ak vai," tās klusi pie sevis vaimanāja.

„Labās durvis, bet varbūt jūs tomēr varētu mūs ielaist iekšā?" Rons ierunājās.

„Bet ja diženais saimnieks vairs nevaid..." durvis nošņukstēja.

„Redziet," Harijs piesardzīgi ierunājās, „mēs ļoti apbrīnojam diženo Grifidoru, arī esam saņēmuši viņa paša zobena palīdzību grūtos brīžos, tāpēc mēs labprāt smeltos jebkuras zinības un drosmi no diženā Grifidora, lai tālāk to nestu pasaulē."

„Žēlīgais jaunēkli," durvis skumji noteica, „jūsu vārdi mani dziļi kustina. Ja jau jums uzļāvību rādījis pats Zobens, kas lai ir mana niecība, ka es stātos jums kavēt ceļu? Krājiet zinības un drosmi un vediet tās tāļu platajā pasaulē." Tad visbeidzot noklikšķēja durvju slēdzene, un durvis, čīkstēdamas un brakšķēdamas, palēnām atvērās vaļā, uzvilnīdamas sev līdzi putekļu mākoni, kā arī ievilkdamas grīdas sanesās lokveida švīku.

„Lūgtum, cēlie jaunēkļi un daiļās jaunavas," durvis vēl noteica, kad bija pavisam atvērušās.

„Pateicamies," Džinnija atbildēja un, saņēmusi Harija roku, spēra soli iekšā - ja varēja ticēt durvīm - leģendārā Grifidora visu aizmirstajā kambarī.

Ieejot visiem četriem iekšā, gar sienām iedegās vairākas lāpas, aizdedzinādmas arī biezo putekļu un zirnekļu tīklu kārtu, kas uz tām bija gadsimtiem sakrājusies. Telpa bija it kā četrkantīga, bet stūrus aizpildīja slīps sienas posms, katrs izrotāts ar zelta Grifidora lauvu uz sarkana vairoga fona, kas kambara izskatu vērta ieapaļu. Pašā vidū bija novietots pamatīgs koka rakstāmgalds, uz kura zem biezās putekļu kārtas bija samanām tintnīca ar reiz kuplu ērgļa spalvu, dažādas koka kastītes un šādi tādi nesalasāmi pergamenta gabali. Aiz galda slējās koka krēsls, kas liktos vareni iespaidīgs, ja vien nebūtu caurcaurēm ķirmju saēsts un peļu apgrauzts. Uz sānu sienām koši dega lāpas, bet aizmugurējo sienu aizņēma pamatīgs skapis ar durtiņām un plauktiem. Harijs pamanīja, ka Hermionei ir aizrāvusies elpa - un ne jau no putekļiem - milzīgā skapja, kas pletās gar visu dibensienu, plauktos bija redzamas arī dažas zirnekļu tīklos ieaugušas grāmatu muguriņas.

Harijs, piegājis pie rakstāmgalda, ar pirkstiem iebrauca biezajā putekļu kārtā, zem kuras uzgāja vienu otru pergamenta loksni. Taču tās bija tik noputējušas un nopleķojušās, ka nekas uz tām nebija saprotams. Pēc Džinnijas domām tās varēja būt arī vienkārši tīras pergamenta loksnes.

„Paskaties, kā tās ir appelējušas un peļu sagrauztas. Diez vai te vispār bija kas uzrakstīts," meitene prātīgi secināja.

Tikmēr Rons sāka pārlūkot atvilktnes, kas pavisam viegli padevās Alohomora burvestībai. „Bet te gan ir kaut kas salasāms," puisis noteica, izcēlis nelielu žūksni ar pergamenta loksnēm. „Tikai rakstīto ne velna nevar saprast."

Pārējie jaunieši tūlīt pievērsās Rona atradumam.

„Parādīsi, lūdzu, man?"Hermione palūdza Ronam. Rons bez kavēšanās tūlīt uzmanīgi padeva papīrus meitenei.

Viņa tos saņēma vēl piesardzīgāk nekā jēlu, ieplēstu olu un, novērtējusi to trauslo stāvokli, piesita pergamentiem ar zizli, lai tos nostiprinātu un varētu izlasīt.

Iesākumā Hermione tos pārlasīja klusi pie sevis, un, Harijam ar Džinniju lūrot draudzenei pār plecu, viņi neko no rakstītā daudz nesaprata - burti šķita tik savādi, ka bija jābrīnās, vai tā vispār bija angļu valoda. Vienīgais, kas Harijam šķita atpazīstams, bija rakstu formāts - pēc struktūras tas atgādināja vēstuļu saraksti.

Pēc brīža Hermione līksmi iesmējās: „Eureka! Tā vienkārši ir vecā angļu valoda."

„Un kas tad tur ir rakstīts?" Rons ievaicājās.

„Tā, mēģināšu jums nolasīt priekšā," Hermione priecīgi noteica. Tad viņa noskremšļojās un atrada pēc savām domām vēstuļu sarakstes pirmo lapu.

 

„Mihļaka Elga!

Es bezgala ilgoju pēhc Jums un nebeidzu izteikt, cik ļoti Juhs mihļoju, un ar nebeidzamam mokam gaidu Juhs atpakaļ no tahļâ ceļojuma uz Londonu.

Schobrihd waru dariht Jums zinat, ka mans un zchehliga Slihdeņa darbs pie Astronomijas torņa ir nobeigts. Tagad raiti strahdajam pie Ziemeļu torņa.

Arween bezgala ilgojos pehc Jums un izmisis gaidu Juhs atpakaļ.

Juhsu mihļakais

Godriks Grifidors."

 

„Ko tu neteiksi!" Rons uzjautrināts noteica.

„Tad iznāk, ka Grifidors bija iemīlējies Elšpūtē," Harijs secināja.

„Vispār - kāds tur brīnums. Arī Lielajā zālē mūsu galdi ir blakus," Džinnija vienkārši noteica.

„Labi, bet te ir vēl dažas vēstules. Cik iemetu aci, paliks tikai interesantāk," Hermione pasmīnēdama noteica.

 

„Mans mihļakais Godrik!

Esmu bezgala preeciga no Jums dzirdet ziņas un izteikto mihlestibu.

Klementihne mani pawadija uz Diagonaleju un mums izdewas sarunat Oliwandu, ka wiņsch izdos zizli katram muhsu pirmzeemneekam.

Lai Jums ar godahjamo Slihdeni raiti wedas darbi, cerihbâ schoruden warehtum atwehrt sholu jaunajeem audzehkņeem dazchadam zinibám un skunstem. Pagaidahm es un ceenijama Klementihne newaram izteikt sholas devîzi. Warbuht Jums un Slihdenim ir kahdas ihpaschas domas?

Nebeidzamu mihlestibu un ilgoschanos sakot, no tahļuma suhtot kwehlus sveicienus,

Tawa mihļaka

Elga Elschpuhtis."

 

Jaunieši Hermionē klausījās ar pavērtām mutēm - acīmredzot sarakste bija no tā laika, kad Cūkkārpas dibinātāji grasījās atvērt skolu. Hermione, ievilkusi elpu un pāršķīrusi nākamo lapu, turpināja lasīt.

 

„Mihļaka Elga!

Izteicu savu preeku dzirdeht no Jums, un apleecinu savu mihlestibu pret Jums, neizmehrojami ilgojoties pehc Juhsu atgreeschanas.

Mani arihdzan aizgrahbj preeks zinat, ka Oliwands dewis peekrischanu skolneeku zizchļu izdoschanai. Juhs un ceenijama Klementihne esat darijuschas leelisku darbu, kam ir nozihme tahda, ka mehs buhsim waroschi pilnigi apsholot savus audzehkņus.

Pils darbi pateesi tuvojas beigahm, bet ir radees sihks kawehklis - Peepils mezchâ ir mahjveetu radis zaļais puhķis. Bet, mihļaka, esi bez behdu, es un stiprais Slihdenis padzihsim puhķi, iekams Juhsu un Klementines atpakaļbraukshanas.

Nebeidzamu mihlestibu sakot,

Muhzcham Taws Godriks Grifidors."

 

„Pūķis Piepils mežā?" Džinnija ievaicājās.

„Kādreiz Aizliegtais mežs droši vien tā vēl nebija saucies," Harijs apdomāja. Hermione tikai pāršķīra nākamo lapu un turpināja lasīt.

 

„Mihļakais Godrik!

Izteicu neizmehrojamu lihksmi atkal saņemt wehstuli no Jums, mans mihļakais Grifidor kungs. Ar preeku varu dariht Jums zinahmu, ka es un Klementihne esam uzsahkuschas atpakaļceļu un jau pehc vairahkam deenahm buhsim Cuhkkahrpa.

Arihdzan preecajos dzirdet par Juhsu un Slihdeņa panahkumeem pils buhvneecibas jomâ. Tomehr mani urda raizes par puhķi. Manas domas ir tahdas, ka puhķi vajag izdziht mums visiem tschetreem kopâ. Puhķis izsenis ir zinahms kâ ihpaschi maģiski spehcigs nezvehrs un es ceeschi baiļojos par Juhsu weselibu.

Juhsu wisumihļaka

Elga Elschpuhtis."

 

Hermione atkal pāršķīra lapu.

 

„Mihļaka Elga!

Esmu neizsakahmi preecigs, zinot, ka pehc dazcham deenahm Juhs jau buhseet atpakaļ un es wareschu Juhs atkal turet savas skavas.

Sakot par puhķi, mihļaka, esi bez raizchu. Puhķis, nu kā nolaidees weselu deenu no weetas jau dus. Tur nevajag nedz muhs visus tschetrus, nedz pat ari Slihdeni palihgos. Tavs mihļakais Godriks ir gana warens un stipris, lai izdzihtu no Peepils mezcha weenu dusoschu puhķi.

Arween domas uz Jums

un arihdzan uz sholas moto,

Juhsu mihļakais

Godriks Grifidors."

 

Tika pāršķirta atkal nākamā lapa. Šoreiz vēstule šķita rakstīta it kā lielā steigā. Burti izskatījās šķībāki un nekārtīgāki nekā pirmajās vēstulēs.

 

„Mihļakais Godrik!

Muhsu mihlestibas wahrdâ - ne-ej spehkotees ar puhķi weens pats! Tas naw lahcis, kas guļ zeemas meegu, bet pee traucehjuma un bailehm puhķis kļuhst nezchehligi nikns un postoschs uguns nezwehrs. Tas spļauj ugunis neskaitahmas olektis tahļu un aste tam baisahka par moru wagara pahtagu. Atmini sakahmu wahrdu - Nerausti dusoschu puhķi aiz astes!

Luhdzams sagaidi mani un Klementihni, eekams dodees mezchâ!

Ceeschahs bailehs par

Juhsu dzihwibu,

Tawa Elga Elschpuhtis."

 

Hermione steigšus pāršķīra nākamo lapu. Arī Godrika rakstītais tagad izskatījās sasteigts, tāds kā neveikls - ar ķeburiem un pleķainiem traipiem.

 

„Mihļaka Elga!

Man pateesi ir leelisks kauns atzihtees, bet Jums no visas teesas bija skaudra taisnihba. Puhķis nudeen nevaid lahcis un neguļ zeemas meegu.

Kad ar pilnu uzmaņu un peesardzibu tuwojos zaļajam nezwehram, tas rahdijas no teesas buht ceeschi aizmidzis. Par to man wajadzehja guht parhleecibu, tapehc pakutinaju puhķi pee deguna gala, tomehr schis uzmodas no sawa meega un sagahdaja man negaiditu un leelisku cihņu.

Esi mihļaka bez raižu - puhķi man galu galā izdewas padziht. Wienigais - mana daiļâ matu rota ir ceetusi dizchenu skahdi.

Man ar nozchehloschanu jahsaka, Juhs izteicaht gauzchu taisnibu - domahju, ka sakahmu vahrdu Draco Dormiens Nunquam Titillandus wajag dariht wiseem redzamu un zinamu.

Arween ilgstot pehc Juhsu

klahtbuhtnes,

Tavs mihļakais Godriks Grifidors."

 

Hermione pāršķīra pēdējo lapu, uz kuras rakstītais bija īsāks.

 

„Mihļakais Godrik!

Schķeet buhsiet atradis muhsu ilgi meklehto sholas dewihzi - lai tâ mums wiseem ir par mahcibu: Nekad nekutini guļoschu puhķi!

Un Juhsu daiļajai matu rotai man ir zinahma laba burvestiba. Rihtu Juhsu galva izskatihsees gluzchi kâ senahk.

Klusi smejot par

Juhsu izskatu,

Tawa mihļaka

Elga Elschpuhtis."

 

„Tad tā Cūkkārpa ir tikusi pie sava moto," Harijs nosmēja.

„Vai ne - izrādās, arī pats Grifidors savā laikā bija meties visai nepārdomātā cīņā ar, visticamāk, pieaugušu pūķi," Rons noteica, pasmīnējis uz Hariju.

Jaunieši vēl labu brīdi uzkavējās Grifidora kambarī, taču neko ievērības cienīgāku par šo saraksti ar Elgu Elšpūti viņi tā arī neatrada. Hermionei par nožēlu, grāmatas izrādījās vien materiālu piegādes žurnāli un Cūkkārpas pils būvniecības darbu plānojums. Meitene vairāk bija cerējusi uziet, iespējams, sen aizmirstas „zinības un skunstes", bet tā vietā viņai ar vilšanos nācās lasīt par to, cik tieši simti un tūkstoši akmeņu vezumi ir piegādāti no tuvākajām akmeņlauztuvēm.

Vēl visu atlikušo vakaru viņi par slepeno Grifidora darbistabu vien runāja.

 

* * *

 

Pienākot martam, pēc pirmās pavasara mēneša nedēļas jauniešus pārsteidza vēl kāda interesanta vēsts, tas ir, vēl bez tās atziņas, ka Hermione jau apnicīgi bieži bija iesākusi runāt par mācību vielas atkārtošanas grafika sastādīšanu.

Bija pirmdienas rīts un brokastu laiks, kad Hermiones prātojumus par to, vai grafikā vajadzētu vairāk laika paredzēt mikstūrām vai aizsardzībai pret tumšajām zintīm, pātrauca ierastā ikrīta Dienas Pareģa pūce, kas meitenei arvien piegādāja svaigākās ziņas.

Šķita, ka arī šodienas avīzē nebūs nekā būtiska, taču vienubrīd, kad likās, ka Hermione ir dziļi iegrimusi kādā rakstā, Rons ievaicājās: „Tomēr šodien ir kaut kas interesants?"

Hermione īsu brīdi vēlāk pacēla galvu, atrāvusies no avīzes, un apjukusi noteica: „Mm?" Bet tad pēc mirkļa attapās, ieraudzījusi Ronu skatāmies uz avīzi. „Ā, te ir viens savā ziņā pat ļoti interesants raksts. Tiesa gan, nekas par Svešovski vai citiem nāvēžiem."

„Par ko tad tas ir?" Harijs ievaicājās, pirms iestūķēja mutē pamatīgu ievārījuma smalkmaizītes galu.

„Klausieties," meitene vien pasmaidījusi noteica un izpurināja taisnāk avīzi, lai tai nenolocītos stūris.

„Vietējos iedzīvotājus Cūkmiestiņā ir satraukusi līdz šim neredzēta apjoma būvnieciskā darbība. Saprotams, pēc Cūkkārpas kaujas pagājušā gada 2. maijā zināmus postījumus ir piedzīvojis arī Cūkmiestiņš, kas ir prasījis vietējo iedzīvotāju līdzdarbību savas dzīvesvides atjaunošanā, taču šoreiz uzsāktā liela apjoma būvniecība Cūkmiestiņa pašā nomalē nav itin nekādi saistīta ar pēckara postījumu novēršanu. Tieši otrādi - būvniecība norit pilnīgi jaunas ēkas pamatu izbūvei, pie tam visai savādas formas.

Aptaujātie vietējie iedzīvotāji apgalvo, ka būvdarbi ir tikuši uzsākti pirms divām nedēļām un šodien nezināmās būves aprises ir ieņēmušas visai skaidru riņķa formu.

„Vepra galvas" krodzinieks Aberforts Dumidors Dienas Pareģim to komentēja šādi: „Es te esmu pavadījis daudzus gadus un redzējis visādus ērmus, bet, lai izvēlētos dzīvot apaļā mājā? Tik vājprātīgs var būt vienīgi Ksenofīlijs Mīlabs; kam ir bijis tas gods viesoties viņa psihodēliskajā namā, zinās, par ko es runāju." Tāpēc savā ziņā varētu pat teikt, ka vietējos iedzīvotājos jaunbūves nosaukums jau ir ieviesies - viens otrs to šeit dēvē par Ksenofīlija Mīlaba vasarnīcu.

Dienas Pareģim pagaidām ir izdevies noskaidrot, ka jaunbūves zemesgabalu ir iegādājies Cūkkārpas profesors Filips Fleimels, kuru burvestību un raganību arodskolas SĒRGu studenti pazīst kā savu alķīmijas kursa pasniedzēju. Interviju ar Filipu Fleimela kungu drīzumā sagaidīsiet kādā no nākamajiem Dienas Pareģa numuriem."

„Oho, tad jau laboratorija tiek pilnā sparā būvēta," Džinnija līksmi noteica.

Dienas Pareģa solītā intervija tika nodrukāta divas dienas vēlāk - trešdienas avīzē. Harijam šķita, ka viņš tajā neizlasīja neko īpaši jaunu, taču todien iesākt ierasto alķīmijas nodarbību gan bija visai sarežģīti pēkšņās jautājumu gūzmas dēļ. Īpaši šie jaunumi interesēja kraukļanagus Antoniju un Teriju.

„Profesor, jūs intervijā minējāt, ka jaunā būve Cūkmiestiņā ir paredzēta pētījumiem alķīmijā; vai drīkstam uzzināt, ko tieši vēlaties izpētīt?" Antonijs ar neatlaidīgu interesi ievaicājās.

„Goldšteina kungs, atļaušos šo delikāto informāciju paturēt pie sevis. Ja nu jūs pēcāk izmantosiet manas idejas, lai vēlāk pats izdarītu nopelniem bagātus atklājumus alķīmijā?" Fleimels pasmaidījis noteica, piekārtojis acenes pār savu kaulaino degunu.

„Bet pētījumi taču nebūs saistīti ar... nu... Filozofu akmeni," Terijs bijīgi ievaicājās. „Pieņemu, ka tas tiešām ir nepieņemami mums prasīt jums kā alķīmijas dižgaram par eksperimentu smalkumiem, bet tematiku taču jūs varat mums atklāt. Iespējams, ka mēs dzīvojam uz jauna atklājuma sliekšņa."

Fleimels pēc Terija bijīgās godināšanas jutās patīkami pārsteigts un, kaut arī iepriekš bija minējis, ka šodien par interviju viņš neko daudz negrasās runāt, jo viņiem vēl ir darāms pamatīgs darbs ar alķīmijas simbolikas turpmāko apgūšanu un tulkošanu, taču Terijam viņš tomēr, pie sevis apmierināti smīnēdams, atbildēja. „Pateicos, Būta kungs, par laipnajiem vārdiem. Teikšu, ka tas būtu pārspīlēti tekts, ka ceru pats vienpersoniski izgudrot nesāpīgu veidu, kā iegūt Filozofu akmeni - kā mēs par to runājām Ziemassvētku nodarbībā - tas ir praktiski neiespējami, taču pētījumi alķīmijā nereti noved arī pie citiem būtiskiem atklājumiem. Piemēram, puse no mikstūru zināšanām ir radušās neveiksmīgu Filozofu akmens pagatavošanas eksperimentu rezultātā. Ja jums tiešām ir tik dzīva interese par šiem eksperimentiem, iespējams, varat nākt pie manis par mācekļiem pēc Cūkkārpas beigšanas. Līdz tam laikam jau pats būšu pārbaudījis eksperimenta gaitu." Fleimels beidza smaidīt un tagad nopietni noteica: „Bet šobrīd pievēršamies alķīmijas simbolikai. Tātad, kas bija šis - aplītis ar punktiņu vidū?"

Klase vienbalsīgi atbildēja: „Saules simbols," un nodarbība tupinājās kā ierasts, vairs bez jautājumiem par Filozofu akmens slepenajiem eksperimentiem.

Pēc nodarbības beigām Rons blakus Harijam ņēmās purpināt: „Bet tu redzēji, kā tas Terijs piebrauca Fleimelam? Praktiski bez ziepēm ielīda šim pakaļā - tas tiešām ir nepieņemami mums prasīt jums kā alķīmijas dižgaram par eksperimentu smalkumiem." Puisis beigās klusi izmēdīja savu klasesbiedru.

„Aha, un tavai nepatikai pret Teriju nav pilnīgi nekāda sakara ar to, ka viņa dēļ tu pamatīgi sastrīdējies ar Hermioni. Nē, kur nu," Džinnija nosmīnēja un novalbīja uz riņķi acis.

„Tak ne jau tas, bet es jau toreiz teicu, ka viņš, man liekas, ir palicis tāds baigi glums; ka tikai kādam pielīst. Un paskaties - faktiski pie Fleimela jau dabūja prakses vietu," Ron sašutis noteica.

„Paklau, draugs, bet viņš tomēr ir kraukļanags," Harijs iebilda, „Viņi visi uz Fleimelu skatās kā uz nezin kādu zvaigzni. Un Luna mums teica, ka brīvlaikā kraukļanagi speciāli vēl esot pulcējušies, lai mācītos alķīmiju."

„Nu ja - no rīta viņi jau paspēja iztaujāt Lunu, un būtībā viņa nepateica neko vairāk kā Fleimels savā intervijā, bet šis ņem un piebrauc Fleimelam, un, ko domājies, šis atbild arī, kaut gan pašā nodarbības sākumā jau strupi pateica, ka neko vairāk nestāstīs. Glums tips tas Terijs, ka es jums saku!" Rons nelikās mierā.

„Bet, Ron, tas tomēr ir mūsu Terijs," Džinnija iebilda. „Viņš taču ir DA biedrs un pagājušajā gadā viņš cīnījās ar visiem kopā pret Voldemortu. Un tad es, kamēr dzīvojāmies Vajadzību istabā, to tik vien redzēju, kā viņš sēž kādā kaktā, lasīdams kādu mikstūru grāmatu. Šķiet, viņš toreiz bija apņēmies izstrādāt kādu joku ar Keroviem, bet tas viņam līdz galam tā arī neizdevās."

„Ron, tiešām, liecies mierā - es viņa izteikumos neko tādu nepamanīju," Harijs noteica, tomēr, to apgalvojot, puisim sirdī neviļus iedūra tāds kā melu ērkšķis. Itin kā viņš būtu samelojies, pats to nemaz nezinādams, taču Harijs īsti nesaprata, no kurienes tāda sajūta varēja rasties. Bet varbūt tiešām Ronam bija daļēji taisnība, ka viņu biedrs un labais draugs bija padevies lišķības netikumam? Bet kas tad par to - Rons ierasti mēdza pārspīlēt lietas apstākļus, ja tas kādā veidā saistījās ar Hermioni, un skaidrs, ka draugs uz Teriju vēl turēja ļaunu prātu.

Nonākot pazemē pie mikstūru klases durvīm, Rons vēl turpināja bozties, ka Harijs ar Džinniju itin nemaz nebija vienisprātis ar viņu, un nekavējās izklāstīt savu viedokli par Teriju arī Hermionei.

Hermione, to izdzirdējusi, nošūpoja galvu un novalbīja acis. „Ron, tu vienreiz liksi to Teriju mierā? Es tev varu pateikt tikai to, ka kraukļanagi principā ir kā apsēsti ar Filozofu akmens meklējumiem. Cik reizes man bibliotēkā nav nācies pārsēsties pie cita galda, jo kaut kur blakus nometusies vesela varza ar kraukļanagiem, tai skaitā arī tas pats Terijs, un ģenerē vienu teoriju trakāku par nākamo, kurās es vienkārši nespēju izturēt klausīties. Varbūt tieši tāpēc Šķirmice mani beigās neielika Kraukļanagā, jo man tomēr iešana pāri līķiem, lai tikai panāktu maģijas progresu, nešķiet pieņemama."

„Skaidrs, ka es zināju, ka kraukļanagi būtībā ir apsēsti ar mācīšanos, bet nebiju ievērojis, ka viņi ir kaut kādi fanātiski jukušie," Rons iebilda. „Mūsu Luna, piemēram, tak nemaz tāda nav."

Hermione izsmējīgi nošņācās: „Tad nu arī atradi vissaprātīgāko piemēru. Protams, tava mīļā Luna jau nu gan nedara pilnīgi neko traku zināšanu vārdā."

Harijs tikko spēja apspiest savu spurdzienu. „Ron, paklau, un ja nu es atzītu, ka tev ir vismaz daļēja taisnība? Terijs tiešām izturējās mazliet vai pat ļoti lišķīgi, bet arī Hermionei ir taisnība - kraukļanagi mēdz līdz nelabumam noņemties ar vistrakākajām teorijām. Tā kā, Ron, vienkārši atslābsti. Šovakar varēsi izlādēties treniņā."

„Aha, šovakar treniņš, un tad man ir aizrezervēts laiks sestdien no rīta," Džinnija piebilda. „Tā kā, brāļuk, pietaupi savu tvaiku līdz laukumam. Tur to izlādēt ir daudz lietderīgāk nekā uz mums." Džinnija, beidzot runāt, brālim piemiedza ar aci.

 

* * *

 

Harijam par iepriecinājumu draugs vakarā, gulēt ejot, patiešām bija stipri rāmāks nekā rīta cēlienā pirms pusdienām. Acīmredzot Džinnijai viņu tiešām bija izdevies kārtīgi izdzenāt savā sarga pozīcijā.

Turpmākās dienas pagāja mierīgā gaisotnē, Hermionei atkal nododoties pārdomām par SĒRGu mācību vielas atkārtošanas grafiku izstrādāšanu.

„Hermione, vēl pat ir vesels mēnesis līdz Lieldienām, vai tiešām par eksāmeniem ir jādomā tik agri?" Harijs iebilda draudzenei, un šim viedoklim pilnībā piebiedrojās arī Rons.

„Nevis mēnesis, bet tikai trīs nedēļas. Turklāt SĒRGu eksāmeni ir nesalīdzināmi svarīgāki par SLIMiem, un toreiz jau man pietrūka laika vielas atkārtošanai."

„Aha, un jums trijiem jau SĒRGu eksāmeni tiešām ir tie, kas noteiks turpmākās dzīves iespējas," Džinnija sarkastiski noteica. „Jo vispār tā jau neko ievērības cienīgu neesat paveikuši, lai jūs pazītu teju visa burvju pasaule."

„Bet, Džinnij, tieši tāpēc jau arī mums ir jābūt līmenī. Jo mūs visi pazīst. Es, piemēram, uzsākot pirmo darba dienu jaunajā darba vietā negribētu briesmīgi izgāzties tikai tāpēc, ka esmu aiz nevērības palaidusi garām kaut ko skolā," Hermione iebilda.

Harijam tas kaut ko atgādināja. „Slava nebūt vēl nav viss - tā sen, sen atpakaļ teica Strups, kad bija mani nolicis līdz ar zemi, jo pašā pirmajā mikstūru stundā nezināju, kāda ir atšķirība starp akonītu un kurpīti."

Šī saruna bija risinājusies sestdien pie brokastu galda, pirms Harijs, Rons un Džinnija devās uz savu kalambola treniņu, bet Hermionei bija jāveic ierastās bubuļu izdzīšanas apgaitas kopā ar Malfoju. Iekams draugu četrotne bija atstājuši savus tukšos brokastu šķīvjus uz Grifidoru galda, viņiem kāds jaunāko klašu skolēns piegādāja saritinātu zīmīti, kas bija apsieta ar smaragdzaļu lenti.

Harijs jau saprata, kas tas visticamāk būs - un tiesa, tas bija kārtējais Gliemjraga ielūgums, kas solīja „jauku pēcpusdienas atpūtu kopā ar izslavēto maģiskās dabas zinātāju Rolfu Skamanderu".

„Pēcpusdienā laukumu ir aizņēmuši slīdeņi, tā kā tad varēsim aiziet," Džinnija noteica, saritinājusi atpakaļ savu ielūgumu.

Diena solījās būt tīri jauka un dažādām aktivitātēm pilna, tāpēc Harijs priecīgs devās uz treniņu. Trīs stundas intensīvi nolidojušies, izlādējušies, izkliegušies tie paši trīs jaunieši lēnā garā devās atpakaļ atkal uz Lielo zāli, tikai šoreiz - lai ēstu pusdienas. Harijs pēc treniņa jutās pacilāts, viņi bija lieliski saspēlējušies, varbūt Maklagors un Noltone gluži nespēlēja Alīsijas, Keitijas un Endželīnas līmenī, tomēr viņu sniegums bija pieklājīgs. Ja viņi labi nospēlēs savā aprīļa beigās gaidāmajā spēlē pret elšpūšiem, viņiem bija visas iespējas pacīnīties par Kalambola kausu.

Apspriežot dažādus spēļu scenārijus, Harijs kopā ar Ronu un Džinniju bija nonākuši pie Grifidoru galda, kur kādu gabaliņu tālāk pusdienas jau gatavojās ēst Hermione, kurai blakus bija piesēdusies Lavendera.

Ejot abām meitenēm tuvāk, līdz Harija ausīm atplūda viņu abu sarunas fragments. „Nu bet man taču tu tomēr vari pateikt - es taču redzēju, ka abi iznācāt kopā no tās klases, - vai tāpēc tu visu laiku tik labi izskaties? Viņš tev to krēmu izgādā par velti, vai ne, jo tas tomēr izmaksā veselu bagātību," Lavendera ņēmās iztaujāt Hermioni.

„Es tiešām viņa labā šo to izdarīju un viņš man sagādāja zināmus krēma krājumus. Ja atceries, ar vienu otru burciņu padalījos arī ar tevi, tapēc, vai tu, lūdzu, tagad liksies par to mierā?" Hermione īgni noteica.

Taču netālu no meitenēm Rons apstājās kā iemiets. Harijs manīja, ka drauga acīs atkal uzliesmo niknas dusmas, un viņš smagi nometās uz sola blakus Hermionei, kura sarāvusies pagriezās pret viņu. Lavendera, ieraudzījusi Ronu, aizbildinājās, ka viņa ir aizmirsusi ko svarīgu pateikt Fejai, un vienā acumirklī meitene jau bija pazudusi no Rona un Hermiones redzesloka.

Harijs sāka nojaust ko nelāgu, jo Rona seja nupat bija nomākusies gluži kā negaisa mākonis. Tomēr, kad viņš ierunājās, puiša balss skanēja apbrīnojami mierīgi.

„Lūdzu, saki, ka es atkal kaut ko esmu pārpratis - bet kas tas ir par viņu, ar kuru kopā tu šodien iznāci no kādas tukšas klases telpas?"

Hermione izskatījās satraukta, izdzirdējusi Rona jautājumu, bet šķiet, ka vēl vairāk viņa izbijās no drauga mānīgā miera. Bija acīmredzams, ka viņš palēnām bija sācis mācīties no savām kļūdām, tāpēc neuzbruka Hermionei ar visu savu bardzību, tūlīt pieprasīdams atbildēt, bet itin kā mierīgi viņu izvaicāja, kaut arī iekšēji viss vārījās.

„Ron, nav gluži tā, kā tas izklausījās vai kā tu varbūt domā," Hermione kaunīgi aizbildinājās.

„Tikai nesāc man atkal stāstīt, ka tu ar kādu tikai parunājies. Divatā. Tukšā klasē. Kurš tad tas ir? Terijs? Vai varbūt kāds cits pielūdzējs? Pieņemu, ka kraukļanagos tev viņu netrūkst," Rons neticami mierīgi noteica, bet Harijs ar Džinniju tikmēr, juzdamies neveikli, nosēdas pie galda aiz Hermiones. Turpmākā saruna nesolījās izvērsties neko patīkama.

„Ron, lūdzu, es tev visu paskaidrošu," Hermione iesāka teikt, bet Rons viņu pārtrauca.

„Kurš tas ir, ar ko tu mani krāp? Varu derēt, ka Terijs," puisis vēl klusi nobubināja.

„Nē, Ron, nekā tamlīdzīga!" Hermione, pieklusinājusi balsi, dzīvi noteica.

„Ar ko tad tu mani krāp?" Rons nu jau dusmīgāk meitenei noprasīja.

„Tak, nē, Ron, es tevi nekrāpju," Hermione grūti nopūtās. Harijs nojauta, kā draudzene šobrīd jutās - iespējams, viņai tiešām Ronam vieglāk būtu izskaidrot, ka viņa viņu ar kādu krāpj, nekā atklāt patiesību, ka viņa šodien bija pavadījusi laiku tukšajā klasē kopā ar zēnu vecāko.

Rons uz to neatbildēja neko vārdisku, taču palūkojās uz meiteni ar tādu skatienu, kas liktu sasalt ragā pat trīctārpam. Džinnija gan pamatīgi nokrāva šķīvi ar liellopu gaļas sautējumu un, cītīgi ausīdamās, ņēmās ēst.

„Lavendera šorīt redzēja, kā es iznāku no otrā stāva klases kopā ar... Malfoju," Hermione visbeidzot saņēmās un atzinās Ronam.

„Ar Malfoju?" Rons neticīgi noteica. „Tu biji kopā ar Malfoju?"

„Tak izbeidz - ne jau tā es ar viņu biju kopā," Hermione īgni noteica. Tagad Rons rādījās apjucis - viņš nespēja saprast, kādā sakarā Hermionei bija jāpavada Malfoja sabiedrībā kaut minūte ilgāk, nekā tas bija vajadzīgs. Un ka viņa varētu slepus viņam aiz muguras satikties ar Malfoju - tas bija pavisam neticami. Lai nu ar kuru, bet ar Malfoju?

„Bet ar Malfoju?" Rons vēlreiz atkārtoja, vēl arvien nespēdams noticēt savām ausīm. „Kādā sakarā? Paga, tas taču nav tikai tāpēc, ka tev vajag tos krēmus no viņa vecāku bodītes? Lavendera tā tak teica..."

„Klausies, es tev izstāstīšu, taču sagatavojies, ka tev tas nepatiks," Hermione vēl noteica. „Redzi, es viņam sestdienās pasniedzu privātstundas, un par to viņš tik tiešām man izgādā to krēmu."

Rons samirkšķināja acis un nesaprašanā nogrozīja galvu - tas tiešām bija kas neticams.

„Tu pasniedz Malfojam privātstundas? Cik sen?" puisis iejautājas. „Pēc tā negadījuma ar Postuguni?"

„Vispār - pēc tā negadījuma ar pirmo bazilisku," Hermione kautrīgi noteica, nodūrusi acis savā ēdiena šķīvī, kurā gozējās dažas vientuļas, padzisušas vārītu kartupeļu pusītes.

„Bet tas taču bija..." Rons ierunājās, cenzdamies atcerēties precīzu notikuma laiku.

„Tieši tā - tas bija septembrī," Hermione noteica, tagad atkal palūkojusies uz draugu.

„Tu katru sestdienu jau no paša mācību gada sākuma pasniedz privātstundas Malfojam, un man par to tagad ir pirmā dzirdēšana? Kā tas nākas, ka es to uzzinu tikai tagad?" Šoreiz Rons tiešām rādījās apvainojies.

„Pirmkārt, Malfojs palūdza, lai es nevienam par to neko nesaku," Hermione atbildēja, „otrkārt, es zināju, ka tev tas nepavisam nepatiks un arvien kaut kas atgadījās, kā dēļ es visu laiku to atliku ar domu, ka izstāstīšu kaut kad vēlāk. Pie tam viņš mani tiešām izglāba no tā baziliska. Saproti, kopš mēs toreiz, Cūkkārpas kaujas laikā, nokāpām Noslēpumu kambarī, un es ieraudzīju to čūskas ģindeni, un, kad es vēl iedomājos, kā Harijs tam briesmonim stājās viens pats pretī, tā arvien tas šad un tad atlīda murgos. Un kad tas bubulis tumšajā pazemē nāca man virsū, es no visas tiesas domāju, ka atkal esmu pārakmeņojusies - tās dzeltenās acis..."

Rons īsti nesaprata, ko domāt, tāpēc uzaicināja Hermioni aprunāties kādā klusākā vietā.

Harijs ar Džinniju atkal palika divi vien, un puisis vēl tikai nodomāja: Viņiem nu gan iet kā pa celmiem.

 

* * *

 

Rons ar Hermioni savas nebūšanas pārrunāja vēl visu pēcpusdienu, tāpēc Harijs un Džinnija, sapratuši, ka tos abus tagad labāk ir netraucēt, devās savā nodabā uz Gliemjraga omulīgo pasēdēšanu, uz kuru tik tiešām pats savā personā bija ieradies Rolfs Skamanders, paņēmis līdzi arī savu uzticamo vistu vanagu. Brūnmatainais puisis, kurš no vaiga bija visai glīts, pēc ģērbšanās un ārējā izskata, Harijaprāt, atgādināja Čārliju. Kaut arī bija praktiski vēl ziemas laiks, jauneklis bija apsauļojis seju un rokas, bet apģērbs viņam bija vienkāršs, it kā viņš kuru katru brīdi grasītos mesties kādā aizraujošā piedzīvojumā.

Viņa avantūru stāstos par to, kā viņš reiz dzinies pakaļ visdažādākajiem leģendārajiem radījumiem, piemēram, sniega cilvēkam vai brīnumainiem augiem kā zelta papardes ziedam, bija aizraujoši klausīties, un pēcpusdienēšana drīz bija pārtapusi vakarēšanā. Visvairāk pārspriežamā šodienas Gliemjraga ciemiņam bija ar Nevilu, tomēr šo to viņš pārrunāja arī ar Lunu, īpaši, kad bija iesācis savu pārstāstu par piedzīvojumiem ceļā uz Zviedriju.

Luna bija gribējusi zināt, vai viņš tur arī ir uzgājis kādas pēdas ņurcragu šņākaksim, bet Rolfs bija pasmējies, ka tādi šņākakši viņam mājās esot četri.

Dodoties atpakaļ uz koptelpām, Luna, ejot blakus Harijam un Džinnijai, bija sodījusies: „Šim esot mājās četri ņurcragu šņākakši. Jāsmejas. Tētis arvien saņem un publicē jaunākās ziņas par ņurcragu šņākakšiem. Līdz šim šur tur ir manītas neskaidras pēdas Zviedrijā - tie ir visai seni un leģendāri radījumi. Bet šim četri esot mājās. Tāds ķēms tas Rolfs Skamanders. Ceru, ka otrreiz man viņu vairs nenāksies satikt, citādi nudien pateikšu viņam visu, ko es domāju par viņa četriem ņurcragu šņākakšiem!"

Kad viņi bija atvadījušies no Lunas, Harijs ar Džinniju par to atpakaļceļā nespēja vien beigt uzjautrināties, galu galā jau sākdami izgudrot arvien jaunus zvērus, par kuriem Luna varētu apvainoties, piemēram, sākot ar pašu vienkāršāko - šņācragu ņurckaksi - un beidzot ar brūnajiem un baltajiem kakulāčiem.

Nupat apvaldījuši smieklu šaltis, jaunieši ielīda caurumā aiz Resnās kundzes portreta un nonāca ierastajā Grifidoru koptelpā. Drīz viņi pamanīja, ka Rons un Hermione bija ieņēmuši vietas pie galda un izplājuši pār to savus mājasdarbus, cītīgi mācīdamies.

Pienākot tuvāk roku rokā kopā ar Džinniju, puisis sajutās nepieklājīgi dzīvespriecīgs, it kā draugi abi nupat būtu pārdzīvojuši ko smagu un sarežģītu, kas šobrīd nospieda viņus abus kā smags akmens.

Harijs un Džinnija vecās draudzības vārdā tūdaļ abi pievienojās drūmajai mācību grupai, kaut arī bija patiešām jauks sestdienas vakars. Harijs tovakar izlasīja hrestomātisko aprakstu par Aizstāvja burvestību - Čāgonens bija solījis, ka drīzumā viņi ķeršoties klāt aizstāvjiem un varbūt kādam pat izdosies iemācīties uzburt runājošu aizstāvi, tad vēl viņš atkārtoja par īpaši stipras iedarbības indēm, kas varēja maskēties par parastākām mikstūrām un, pirms viņš iesāka lasīt par sprāgstošajām vasaras ogām, kuru krūmus tagad herboloģijā vajadzēja sākt atmodināt vasaras sezonai, Rons piecēlās kājās un paziņoja, ka viņš esot noguris, tapēc došoties gulēt.

Pieklājīgi nogaidījis kādu minūti, arī Harijs atvainojās meitenēm un teicās, ka iešot gulēt. Saprotams, puisis vairāk gribēja uzzināt, kādā noskaņojumā šobrīd ir Rons - vai nebūs cietis šoreiz kas vairāk par vienu grāmatu.

Par laimi istaba visumā izskatījās kā parasti - nekas nebija sadragāts, logi un gultas bija visas savā vietā, vien Rona gultā atradās viens rudmatains puisis, kurš īpaši stīvi skatījās guļamistabas griestos, smagi nopūzdamies.

„Ron?" Harijs īpaši piesardzīgi ievaicājās, apsēdies uz savas gultas malas un piekalis acis draugam.

„Eh, negribu par to nemaz runāt," Rons klusi nopurpināja. Harijs viņam uz to neko neatbildēja, taču rudmatis pēc brīža vēl piebilda: „Bet nespēju beigt arī par to domāt." Viņš uzcēlās sēdus un nosēdās uz gultas malas iepretī Harijam, saskumis un sagumušiem pleciem.

„Es pat saprotu to, ka viņa vienkārši ir tik laba, sirsnīga un līdzjūtīga, un tās ir dažas no tām īpašībām, ko es viņā tik ļoti mīlu, bet Hermione man tomēr meloja. Teica, ka tā darījusi, jo neesot gribējusi mani bez vajadzības uztraukt. Bet tagad es patiešām uztraucos. Katru sestdienu, veselu stundu viņa pavadīja papildus vēl kopā ar Malfoju - labprātīgi. Ja man agrāk kāds to būtu mēģinājis apgalvot, es šim teiktu, ka viņam īsti visi nav mājās. Bet redzi - viss kas dzīvē mainās. Un kas būs tālāk - vēl ņems un paziņos, ka šis viņu uzaicinājis uz randiņu. Vispirms tas Terijs, tagad vēl arī Malfojs siekalojas gar manu Hermioni. Nu pasaki, kā lai es viņu nosargāju?" Rons drūmi nobeidza savu sakrājušos sāpi.

Arī Harijs iesākumā par atbildi grūti nopūtās. „Es jau nu noteikti neesmu īstais, lai tev dotu padomus par meitenēm," Harijs noteica, skumjā smīnā uzliecis lūpu kaktiņu.

Rons par to nosprauslojās. „Tikai nevajag. Otru tik saticīgu pāri kā jūs abus es vienkārši neesmu redzējis. Kaut ko taču tu tādu dari, ka Džinnija vispār pat uz citiem neskatās." Tad puisis, it kā pēkšņi ko sapratis, drūmi pasmējās. „Nē, nu protams, tu taču esi dižais Harijs Poters. Kam viņai vispār skatīties uz citiem? Bet kamdēļ gan Hermionei vajadzētu mani? Es neesmu ne tik bagāts kā Malfojs, ne tik gudrs kā Terijs. Dabīgi, ka viņa gribētu kādu citu. Tik perfektai meitenei kā Hermionei neder tāds muļļa kā es."

„Ron, man šķiet, ka tu sevi par daudz noniecini," Harijs iebilda, juzdams, ka draugam atkal draud pašapziņas krīze. „Hermione tevī redz drosmi, apņēmību un neatlaidību, ko viņa pilnīgi noteikti vērtē daudz augstāk nekā čupiņu zelta vai dažus pārgudri pieglaimīgus izteikumus. Tava vērtība slēpjas cilvēcībā, vismaz tāpēc tu esi mans labākais draugs, jo tu necenties nevienam pielišķēties vai iztapt, bet arvien centies rīkoties drosmīgi un pareizi."

Rons apjucis palūkojās uz draugu. „Tu tā tiešām par mani domā?"

„Protams," Harijs draugam uzsmaidīja, „tikai čaļi jau parasti par to nerunā, pareizi?"

Arī Rons vārgi pasmējās. „Bet laikam vajadzētu gan."

„Tā kā viss būs labi," Harijs mierināja draugu.

„Kaut nu tā būtu, bet tomēr man vēl neliek mieru tas, ka Hermione man neuzticējās un neizstāstīja to jau pašā sākumā. Tātad iznāk, ka viņa par mani nemaz tik labi nedomā." Rons atkal saskuma.

„Nu bet tu jau tur pašā gada sākumā arī sataisīji diezgan pamatīgu traci paktiski ne par ko," Harijs draugam aizrādīja.

„Tā jau laikam gan ir. Sašūmējos īsti ne par ko," Rons noteica, īgni uzliecis lūpu. „Bet, paklau, tevi tas tomēr nemaz neparsteidz, ka Hermione katru sestdienu veselu stundu pasniedza Malfojam privātstundas? Lai vai kāds es reizēm esmu temulis, bet ziņa pati par sevi tomēr ir šokējoša," Rons aizdomīgi ievaicājās, cieši paraudzījies uz Hariju.

Harijs, juzdamies neveikli, novērsa skatienu. Pēkšņi viņš nojauta, ka Rons nemaz nepriecāsies dzirdēt, ka Harijs to jau bija zinājis, turklāt tik ilgu laiku, bet draugam melot arī viņam nepavisam negribējās. „Redzi, es biju šokā, bet... tas bija pirms kāda laika." Harijs atkal pacēla skatienu un palūkojās uz Ronu.

Rons samiedza acis šaurākas un nedaudz pielieca galvu uz sāniem. „Ko tu īsti ar to gribi teikt? Tu to zināji jau agrāk?"

„Nu jā. Hermione man to izstāstīja kaut kad decembra sākumā," Harijs atzinās.

„Decembra sākumā?" draugs satriekts pārvaicāja. „Pagaidi, tātad visu decembri, janvāri un februāri - tas ir, veselus trīs mēnešus - tu zināji par viņas privātstundām un man pilnīgi neko neteici?"

„Hermione man lika apsolīt, ka es nevienam neteikšu," puisis aizbildinājās.

„Un Džinnija? Vai viņa to zināja?" rudmatis dusmīgi ievaicājās, sakrustojis rokas pār krūtīm.

„Ē, jā, bet..." Harijs centās paskaidrot.

„Ak, tad viņai tu varēji izstāstīt, bet vecais muļķa Rons lai staigā apkārt kā pēdējais idiots, kamēr viņa draudzene katru nedēļu veselu stundu pavada kopā ar citu. Tu nu gan esi draugs," Rons nikni norāja Hariju.

„Tavai zināšanai Džinnija to neuzzināja no manis, bet Hermione pati viņai to izstāstīja," arī Harijs palēnām sāka zaudēt savaldīšanos. „Manuprāt, draudzība tomēr nozīmē, ka tu uzticies otram cilvēkam, un, ja Hermione man palūdza nevienam to nestāstīt, tad tas nozīmē, ka es to arī nevienam nestāstu. Varbūt tev pašam vienreiz vajadzētu sākt Hermionei kā nākas uzticēties. Viņa taču tikai palīdz ar mācībām, nevis lien ar kādu pa kaktiem bučoties, nolādēts!"

„Un pasaki, kā lai es zinu, ko viņa dara tajās savās privātajās nodarbībās, ja neviens man par to nestāsta ne pušplēsta vārda? Tak caur puķēm kaut ko varēji ieminēties, bet nē - no tevis par to nedzirdēju ne pīkstienu," Rons sāka rādīties stipri apvainojies.

„Kā tu to īsti iedomājies? Varbūt man visas mūsu sarunas arī vajadzētu atstāstīt Hermionei? To tu tā gribētu?" Harijs cirta pretī.

Rons tā kā uz mirkli apjuka, bet tad norūca: „Zini ko? Ar tevi vairs nav vērts neko runāt. Draugi tā nedara. Un visa tā tava diršana par to, cik es esot cilvēcīgs, drosmīgs un apņēmīgs, saproti - es tev patiešām noticēju - bet kā ir kaut kas svarīgs, tad lai muļķītis Rons pastāv maliņā. Kad vēl atkal kaut kur neiemaisos, kur nevajag."

„Ron, tā es neteicu un pilnīgi noteikti arī nedomāju. Vēlreiz atkārtošu - Hermione man palūdza nevienam to nestāstīt, un es nevienam to neizstāstīju. Ja tu mani apvaino par to, ka es turēju viņai doto solījumu, lai tā arī būtu," Harijs visai dusmīgi atcirta.

„Lai tā arī ir," Rons tikpat īgni atkārtoja, it kā būtu nonācis pie kāda secinājuma. „Kad tu man tāpat neko nestāsti, tad tikpat labi es varu arī ar tevi vairāk nerunāt," puisis paziņoja.

Harijs apjucis palūkojās uz draugu. „Tu taču to nedomāji nopietni?" Harijs neticīgi ievaicājās, bet Rons jau bija stīvi apgūlies savā gultā un raudzījās griestos.

„Nerunāšu ar tevi vairāk un viss," Rons vienkārši izsacīja.

„Nu, ja tu tā vēlies. Tikai paziņo man, kad būsi nomierinājies un atkal sāksi uzvesties kā cilvēks," Harijs draugam noteica, un arī pats ierāpās gultā, aizvilkdams aizkarus, bet Rons turpmāk spītīgi klusēja.

Harijs apģērbās pidžamā un palīda zem segām, bet miegs nenāca vēl labu brīdi, nepatīkamajai sarunai ar Ronu arvien maļoties pa galvu. Bet puisis tomēr savu vainu līdz galam nespēja saskatīt - arī Hermione bija viņa draudzene, lai arī ne mīļotā, bet viņa vienmēr bijusi kā lielākā un gudrākā māsa, un vai tad tiešām viņam bija pienākums pret Ronu lauzt Hermionei doto solījumu? Vispār - kāda jēga tad solīt nevienam neko neteikt, ja kādam to pienākas izstāstīt? Un nekas taču tāds nav noticis - būtu Hermione viņu ar kādu krāpusi, tā vēl būtu cita lieta, bet tagad? Puisis, lēnām slīgdams miegā, no tiesas cerēja, ka Rons ātri nomierināsies un viss atkal būs kā senāk. Viņš vienkārši ļoti saasināti uztver visu, kas saistās ar Hermioni.

Nākamais rīts atausa saulains, pamazām gaisā jaušoties pavasarīgajam svaigumam, kas nu iesāka nomainīt ziemas ledaino dzestrumu. To gan nevarētu teikt par septītā gada zēnu guļamistabām, kur likās, ka Rons ar skatienu vien spēs izpildīt saldējamos vārdus, kad jau saģērbies devās ārā no zēnu guļamistabas.

Tomēr Harijs nemaz netaisījās skriet viņam pakaļ un kaut ko atvainoties - lai papukojas, tak pāries, un draugs nāks pie prāta. Ja viņš grib pūcēties, lai tad arī ņem un vienreiz izpūcējas.

Harijs arī veikli saģērbās, nomazgāja muti un devās lejā, pa pusei cerēdams, ka Rons jau būs aizgājis brokastīs. Taču rudmatainais puisis vēl sēdēja uz dīvāna un īgni noraudzījās sev apkārt, acīmredzami gribēdams sagaidīt Hermioni.

Harijs saņēma dūšu un apsēdās viņam iepretī uz krēsla - gan jau arī drīz Džinnijai vajadzēja nākt lejā, bet pārējie skolēni gatavojās savām svētdienas aktivitātēm un par viņiem abiem daudz nelikās zinis.

„Labrīt," Harijs uzstājīgi noteica Ronam, bet viņš tikai, īgni nosprauslojies, aizgrieza prom galvu, itin kā uzraudzīdams kādu ceturtgadnieku pulciņu. „Tātad tomēr nerunāsi, ko?"

„Nē," draugs strupi noburkšķēja, pievērsies meiteņu guļamistabas kāpnēm, kurās tagad bija parādījusies Hermione.

Kamēr meitene vēl kāpa lejā, Harijs mēģināja uzsākt sarunu: „Nu, un cik ilgi tu domā tā pūcēties? Es taču tev vakar jau paskaidroju."

„Ko tu paskaidroji? Ka esi štruntīgs draugs? Zini, paliec te un varbūt tev izdosies vēl kādam iespļaut dvēselē," Rons nikni noteica, paraudzījies uz Hariju. „Ejam, Hermione," puisis sacīja, saņēmis draudzenes roku, un sāka vilkt viņu uz koptelpas izejas cauruma pusi.

Harijs apjucis nopūtās un, palūkojies uz meiteņu kāpņu pusi, redzēja, ka tajās bija parādījusies arī Džinnija. Viņa brāļa dusmu izsaucienus bija visai skaidri dzirdējusi. Nokāpusi lejā, meitene ieinteresēti palūkojās uz Hariju: „Kas tad jums abiem par kašķi?"

Harijs vēlreiz grūti nopūtās un paklusām ņēmās atstāstīt Džinnijai savu vakardienas nepatīkamo sarunu ar Ronu. Jārunā bija pēc iespējas klusāk, jo, šķiet, lielākā daļa jaunāko klašu skolnieki saspicēja ausis ikreiz, kad saistībā ar viņu četrotni taisījās briest kāda sensācija, un dusmās vārošs Rons pilnīgi noteikti viņu pielūdzējiem būs gards kumosiņš, ko apspriest vai veselu nedēļu.

Vēl piebildis, ka Rons arī no rīta bija rādījies akurāti tikpat sapīcis kā vakarā, Harijs nobeidza savu atstāstījumu Džinnijai. Nosprieduši, ka nu Rons ar Hermioni jau būs paspējuši aiziet drošā attālumā, arī Harijs ar Džinniju uzsāka doties ceļā uz brokastīm.

Izkāpjot aiz Resnās kundzes portreta, Džinnija izteica savas domas: „Zini, mēs ar Hermioni vakar diezgan ilgi vēl pārpsriedām visu to šļuru ar Ronu. Nelāgi jau kaut kā sanāca, bet, ja godīgi, nebiju gaidījusi, ka viņš tik drausmīgi apvainosies tieši uz tevi. Kaut gan no otras puses - viņš bija izturējies neparasti mierīgi pret Hermioni, tad jau laikam tās dusmas kaut kur bija jāizgrūž. Hermione man vakar teica, ka viņa esot viņam visu mierīgi paskaidrojusi, un viņš pat arī esot to mierīgi uzņēmis un izturējies saprotoši. Bez kādām kliegšanām vai pārmetumiem."

„Tas jau izklausās labi. Tad vienkārši jāgaida, kad viņam tas pāries," Harijs gandrīz priecīgi noteica. Džinnija gan uz to atbildēja daudz drūmāk.

„Nezinu gan, vai būs tik vienkārši," Džinnija noteica, turpinādama izteikt savu domu, kad puisis uz viņu savādi paraudzījās, „Hermione izteicās, ka viņa par šo Rona mierīgumu ir visai satraukusies. Un es viņai varu piekrist, jo tu zini, kā parasti uzvedas Rons - ja kaut kas nav pa prātam, viņš kaut kur izgāž dusmas, nomierinās un pēc tam atkal viss ir labi. Bet šitāds mānīgs miers - man un arī Hermionei ir aizdomas, ka vai tikai viņa ar šo noslēpumu nebūs viņam iekšā kaut ko pavisam salauzusi."

„Vakar jau viņš man sabrauca virsū par to, ka esam viņu nostūmuši malā un neko nestāstām. Bet tiešām domā, ka ir tik traki? Nemaz taču nav tā, ka viņš vienmēr visu uzzinātu pēdējais. Tas bija tikai šoreiz, turklāt Hermione pati mums palūdza, lai viņam neko nesakām," puisis apdomāja, īsti netikdams skaidrībā, ko tagad iesākt un kā spriest par savu nāvīgi apvainojušos draugu.

„Jā, un tomēr viņam ir iemesls dusmoties. Un droši vien tāpēc, ka viņš negrib piktoties uz Hermioni, viņš visu izgāž pār tevi," meitene iebilda, nogriezdamās uz lielajām kāpnēm.

„Iemesls? Tas, ka es nelaužu citiem dotus solījumus?" Harijs izsmējīgi nošņācās.

„Es jau neteicu, ka iemesls ir saprātīgs," Džinnija nosmīnēja.

Tā vēl pārspriezdami nebūšanas ar Ronu, abi jaunieši bija nonākuši līdz Lielajai zālei. Rons un Hermione sēdēja kaut kur galdam pa vidu, bet Džinnija ar Hariju nolēma apsēsties no viņiem nedaudz patālāk. Labāk to pūķi bez vajadzības nekutināt.

Sākdami ēst brokastis un pļāpādami ar Dīnu un Šīmusu, jaunieši pamanīja, ka šur tur gar galdiem ierastās pļāpu murdoņas vietā izskanēja aizdomīgi pieklusināti čuksti. Hariju sāka mākt nelāga nojausma, vai tikai šajos čukstos tieši šobrīd netop visneprātīgākās versijas par viņa un Rona strīda iemesliem.

„Čiv-riv," viņu kompānijai piesēdās klāt Lavendera, priecīgi smaidīdama. „Tik forši, ka no rītiem jau paliek gaišs. Kā man patīk šis pavasarīgais laiks. Pēc aukstās ziemas uzreiz paliek priecīgāks prāts."

Draugi atbildēja meitenes sveicienam, un visi ņēmās ēst brokastis.

Pēkšņi Lavendera pavērsās pret Hariju: „Klau, kas tad jums vakar ar Ronu īsti notika? Šorīt visa koptelpa bija kā uz adatām, ka jūs abi esat sastrīdējušies."

Harijs pie sevis sāji pasmaidīa - protams, nebija pagājušas ne piecas minūtes, kad ziņas jau bija izplatījušās pa visu Cūkkārpu, ka viņi abi ar Ronu par kaut ko bija sastrīdējušies.

Atklāt īstenību pārējiem grifidoru biedriem Harijs gan netaisījās, un jo īpaši Lavenderai jau vismazāk vajadzēja iedot uz paplātes jaunu baumu materiālu par Hermioni, Ronu un Malfoju. Pietika jau ar to, ka Lavenderai bija aizdomas, ka Hermione Malfojam vienreiz ar kaut ko ir izlīdzējusi, un ja viņa uzzinātu, ka Hermione to bija darījusi katru sestdienu... Bet kaut kā taču Lavenderai bija jāaizbildinās, citādāk šī vēl par viņiem tiešām sagudros zilus brīnumus, ja reiz viņai radīsies nojauta, ka tur apakšā tiešām slēpjas kāds noslēpums.

„Eh, šo to ne tā pateicu," viņš beigās izvairīgi sacīja, tā īsti gan ar to neko nepaskaidrodams.

Lavendera par to, protams, tikai uzrauca uzaci. „Vai tad jūs, čaļi, par tādām lietām arī mēdzat apvainoties? Man jau liekas, ka jums parasti draudzība izbeidzas tikai tad, kad sākas dūru vicināšana," viņa pasmējās, bet tad, smaidam nodziestot, piebilda: „Bet nopietni, ko tad tu tādu viņam varēji pateikt, ka Rons tik briesmīgi apvainojās?"

Iestājās nelāgs klusuma mirklis, kamēr Harijs izmisīgi centās izdomāt kādu jēdzīgu aizbildinājumu. Turklāt pieklusuši bija arī Dīns un Šīmuss, kuri, kaut arī cenzdamies to neizrādīt, bija saspicējuši ausis kā lapsas. Tad pēkšņi puisim palīgā metās Džinnija, steigdama glābt situāciju, kamēr vēl nav ievārīta kāda muļķīga putra.

„Tak nebija nekas tik briesmīgi nopietns," meitene iesāka teikt. „Lavendera, tu tak Ronu vismaz drusku pazīsti - viņam pēdējā kalambola treniņā sanāca neveikli ielaist grozā sviedeni. Mums ar Hariju pēc tam gadījās savā starpā par to pasmieties, bet šis to dzirdēja un par to ņēma un apvainojās."

„Jā, nu kalambols viņam bija ļoti sāpīga tēma. Praktiski tas bija vienīgais, par ko viņš bija gatavs ar mani runāt, kad mēs toreiz draudzējāmies," Lavendera noteica, tūlīt noticējusi Džinnijas meliem.

Dīns tomēr nebija tik saprotošs, pie tam viņš kā rezervists arī reizēm apmeklēja Grifidora komandas treniņus, tāpēc labi zināja, kas tajos notiek. „Viņš apvainojās par to pēdējo neveiklo ķērienu? Nu jau viņš spēlē diezgan pieņemami, un tie neveiklie ķērieni viņam gadās tik maz, ka tie pat vairs īsti nav smieklīgi. Nopietni - kāpēc tad viņš tieši tagad par to apvainojās?"

„Tāpēc, ka mēs tieši tagad par to pasmējāmies," Harijs drūmi atbildēja, pietēlodams līdzi Džinnijai. Dīnam par to jautājumu vairāk nebija - tas tiešām visiem bija zināms, cik ļoti sāpīgi Rons uztver jebkuru komentāru par savu kalambola spēli.

„Nu tipiski čaļu gājieni," Lavendera piebilda, uzjautrināti pasmīnējusi. „Jūs, puiši, taču praktiski strīdaties tikai par divām lietām - kalambolu un meitenēm."

„Vai tad tiešām tik traki ir?" mazliet pārspīlētā izbrīnā Dīns pavaicāja Lavenderai.

„Nu kā tad. Un ja nebūtu pasaulē sieviešu, kas pateiktu jums priekšā, kā lietas jādara, es reizēm patiešām brīnos, vai jūs spētu tikt galā arī ar vienkāršākajām dzīves lietām," Lavendera drosmīgi paziņoja.

Uz to atbildēja Šīmuss: „Un mēs ar lielāko prieku jums, vājākajam un daiļajam dzimumam, arī ļaujam tā domāt." Visi par to pasmējās.

Saruna risinājās tālāk par puišu un meiteņu attiecībām, laimīgā kārtā novērsdamās no slidenās tēmas par Ronu, par ko Harijs domās atviegloti nopūtās.

 

* * *

Rons turēja savu vārdu un no tiesas nesarunājās ar Hariju, un, ja nu akurāt bija tāda vajadzība, tad ar sakostiem zobiem ar to vērsās pie Džinnijas. Harijs par to gan īpaši daudz nepārdzīvoja, labi atcerēdamies viņu ceturto gadu Cūkkārpā, kad Rons bija apvainojies, arī domādams, ka Harijs no viņa kaut ko slēpj un vēlas viņu nostumt malā, līdz galu galā bija izbozies un atkal atsācis ar viņu sarunāties, izbeigdams tos muļķīgos klusos telefonus caur Hermioni. Turklāt arī šoreiz Harijs par savu „pāridarījumu" nejutās īsti vainīgs.

Pie tam Rona apņēmīgā klusēšana un izvairīšanās bija sagādājusi arī zināmu labumu, jo tagad viņu četrotne bija pārtapusi divos pāros, kas nozīmēja, ka viņš ne tikai varēja, bet viņam pat nācās pavadīt daudz vairāk laika divatā ar Džinniju. Un zinot viņas dzīvespriecīgo un asprātīgo dabu, šis laiks divatā allaž bija patīkams, lai ko viņi darītu.

Tā ceturtdien, kad bija īpaši saulains un jauks laiks, viņi abi bija ieņēmuši kādu nišu pils centrālajā pagalmā, kopš pirms pusstundas bija beigusies pārvērtību nodarbība pie Klika, un atkārtoja Zibiņa uzdoto sarakstu ar SĒRGu prasmēm un burvestībām. Harijs šobrīd nopūlējās ar zeltīto zvaigžņu lietus burvestību, kuru vajadzēja prast uzburt pastiprinātu un neizrunājot buramvārdus. Vienkāršākajā variantā to spēja kurš katrs pirmziemnieks, jo burvestība sevī ietvēra principā tikai zeltainu dzirksteļu bārstīšanu, bet panākt to, lai vārga dzirksteļu strūkla pārvēršas par spēcīgu un iespaidīgu lietusgāzi, bija jau sarežģītāk, un izdarīt to, neizrunājot ne pušplēsta vārda, bija pavisam sarežģīti.

„Harij, atpūties tak," Džinnija klusi nočukstēja, piebakstījusi viņa rokai, „tu esi piepūties trakāk nekā vēršvardes mūsu piemājas dīķī."

Harijs pasmīnēja, bet paklausīja meitenei, un tad ievēroja, ka viņai sejā rotājas savāds, uzjautrināts smīns, un viņa pameta ar galvu, norādīdama uz kaut ko aiz nišas stūra. Tur acīmredzot bija sapulcējies kāds bariņš meiteņu un dzīvi ņēmās kaut ko pārspriest.

„Bet tu tiešām zini, ka viņš Ronam to bija pateicis? Mūsu Ronam?" kāda meitene sašutusi ierunājās.

„Kad es tev saku - man to pateica Milija, kas to bija dzirdējusi no Treisijas, un viņa to bija dabūjusi zināt no pašas Lavenderas Braunas!" otra meitene strikti ierunājās, kā postulēdama neapgāžamu patiesību.

„Tātad tā tiešām ir taisnība, ka Harijs Poters visas kalambola komandas priekšā esot rupji izņirgājies par Ronu. Bet viņš taču spēlē tik labi un pirms trīs gadiem tieši viņa nopelnu dēļ mūsu nams ieguva Kalambola kausu. Vēl tagad taču viens otrs dzied par „Vīzliju, mūsu varoni"," sašutusi bija arī vēl trešā meitene.

„Zini, ja man tā ne par ko uzbruktu, es arī briesmīgi apvainotos," pirmā meitene noteica. „Ko tas Poters iedomājas..."

„Bet jūs tiešām domājat, ka Harijs Poters visas kalambola komandas priekšā varētu tā izsmiet savu labāko draugu? Kaut kas tajā visā neizklausās līdz galam pareizi," domīgi iebilda ceturtā meitene.

„Mendij, bet padomā pati - tu taču dzirdēji, ko jau septembrī pareģoja Trilonija," iebilda otrā meitene. „Viņa taču uzreiz paziņoja, ka ar savu iekšējo Aci eso Redzējusi, ka mēs visi esam uzvaras iesnaudināti, bet ļaunums vēl arvien uzglūn no visām pusēm un pat atrodas mūsu vidū."

„Kliks gan mums arī teica, ka pareģošana esot visai neprecīza maģijas joma," iebilda ceturtā meitene. „Pie tam viņa taču neteica, ka tas kaut kādā veidā saistās ar Hariju Poteru. Tās šausmas Dienas Pareģī par vilkačiem un Svešovski, un tad vēl tā nelaime mūsu meiteņu vecākajai ar Vajadzību istabas Postuguni - manuprāt, šie visi jau ir gana lieli ļaunumi, lai vēl kaltu sazvērestības teorijas pret Hariju Poteru."

„Neprecīza maģijas joma?" trešā meitene ievaicājās. „Bet kā tad ar tējas tasīti, ko Bils saplēsa pirmajā nodarbībā? Viņa to redzēja uzreiz un nekļūdīgi. Un profesore Trilonija tieši teica, ka ļaunums atrodas mūsu vidū. Pie tam par Poteru jau sen klīst runas, ka šis nemaz tik svēts neesot. Kā tad viņš varēja sakaut Paši-Zināt-Ko, ja nebūtu viņam līdzvērtīgi spēcīgs? Un prasme runāt šņācmēlē - vai tur vēl kas jāpiebilst? Un tagad savas patmīlības vadīts šādi izrīkojas pret mūsu krietno un labo Ronu. Un kas vēl zina, kas tieši bija noticis Ziemassvētku brīvlaikā ar Hermioni Grendžeru. Melānija un Keita stāstīja, ka viņas esot aizšmaukušas garām Poteram, bet ja nu viņš speciāli viņas palaida garām? Tā teikt - lai paskatītos izrādi?"

„Paklau, nu tās gan izklausās pēc tīrākajām blēņām," Mendija aizrādīja.

Pirmā ņēmās aizstāvēt savu draudzeni: „Nemaz ar ne - vai tad tas nav skaidrs, ka Poters palēnām novāc no ceļa savus uzticamos draugus. Pie tam paskaties, cik viņš labi tagad saprotas ar Malfoju. Es nemaz nebrīnītos, ja viņš šo būtu pieņēmis par savu labo roku. Kad es jums saku - līdz galam labi cilvēki tā nerīkotos. Kāpēc tad viņš visu laiku staigā apkārt tāds drūms un saīdzis? Vai kādreiz ir apstājies ar mums vienkārši aprunāties? Nemaz nerunājot par autogrāfiem. Sendiju viņš esot tik strupi atšuvis, ka nabadzīte visu turpmāko nedēļu katru vakaru esot raudājusi spilvenā. Turpretī Ronam gan vienmēr var pavaicāt ceļu, ja esi nomaldījusies, vai vismaz viņš šo to pastāsta."

„Aha, un diez kāpēc tev, trešā gada meitenei, Cūkkārpā gadās nomaldīties?" otrā ievaicājās. Pārējās meitenes nosmējās.

Tad noskanēja zvans, kas aicināja uz trešo stundu, un meiteņu saruna uz acumirkli pārtrūka, un viņas devās prom, nemaz nenojauzdamas, ka Harijs bija dzirdējis katru viņu vārdu.

Puisis ar neticīgu un jautājošu skatienu paraudzījās uz Džinniju - sak, kā man to bija saprast?

Draudzene par to nobolīja acis. „Eh, saproti, tās Cūkkārpas meiteņu tenkas mēdz būt pilnīgi nenormālas, turklāt tās mēdz mainīties ik pēc pāris stundām. Bet šīs četras laikam bija no tā saucamā sazvērestības klubiņa, kura biedri mēģina stiprināt sevi pārliecībā, ka tu gribi kļūt par nākamo Tumsas pavēlnieku. Smieklīgākais ir tas, ka viņi par savu galveno informācijas avotu izmanto Knisles rakstus Dienas Pareģī, un par tiem tu labi zini, ka tad jau vairāk satura var saklausīt Hagrida Ilkņa riešanā nekā tajos ķēpājumos."

Harijs pasmējās par trāpīgo salīdzinājumu. Bet prāts viņam kaut kāda iemesla dēļ bija nemierīgs, piedevām likās, ka tam bija mazs sakars ar to, ka meitenes viņu turpat vai bija pasludinājušas par nākamo Tumsas pavēlnieku - tas nebija ne kas jauns, ne kas nedzirdēts. Viņš nemaz nealka vēl vairāk popularitātes, un, ja cilvēki uzskatīja viņu par īgnu un nelaipnu un tieši tāpēc lika mierā, tad labāk, lai tā arī paliek. Tomēr kaut kas satraucošs tajā sarunā bija, kas viņu tādēļ vēl kādu laiku nemierīgi urdīja.

 

* * *

 

Tuvojoties nedēļas nogalei, Hermione bija izmisīgi mēģinājusi pierunāt Ronu, lai viņi visi četri atkal varētu kopīgi pasēdēt.

„Un es pat šoreiz neuzstāšu, lai mēs atkārtojam Guldzlēruma likumus vai bezvārdu pārvērtību buramvārdus, kaut arī SĒRGi vairs nav aiz kalniem," meitene piebilda, Grifidoru koptelpā cenzdamās pierunāt Ronu apsēsties pie blakus galda, kur bija piesēduši Harijs ar Džinniju. „Tas ir, es bezgala priecātos, ja jūs abi atkal salabtu. Varbūt tu gribi ar Hariju uzspēlēt šahu? Arī viņš ir pēc tevis noilgojies."

Harijs novērtēja draudzenes gudro gājienu piedāvāt uzspēlēt šahu, jo tas viņiem bija labi zināms, ka Rons šahu spēlē vislabāk no viņu četrotnes, turklāt spēles laikā viņiem nebūtu nekāda lielā vajadzība sarunāties, bet tajā pašā laikā tā butu kopīga aktivitāte.

Bet Rons uz to nebija pielūdzams ne piektdienas, ne sestdienas, nedz arī svētdienas vakarā. Viņš bija pasācis arvien vairāk laika pavadīt kopā ar Nevilu un reizi pa reizei iepriecināja Hermioni ar kādu ziedu. No malas izskatījās, ka pret Hermioni viņš izturējās kā pret karalieni, bet Hariju negribēja redzēt ne acu galā. Harijs par to tikai grūti nopūtās - lai arī cik jauks un patīkams bija pavadītais laiks kopā ar Džinniju, bet bez Rona viņa ikdiena šķita pārāk tukša un vienmuļa, it kā viņš būtu zaudējis kādu daļu no sevis.

Iesākās nākamā nedēļa, kas sev līdzi atnesa neparedzētu agresijas un sadursmju vilni. Harijs ar Džinniju novēroja, ka ar katru nākamo dienu Rons un Hermione koptelpā atgriezās arvien vēlāk, līdz pagurumam pildīdami meiteņu vecākās un prefekta pienākumus - viņiem nācās novērst divkaujas, gādāt par drošību pašiem mazākajiem, kā arī viņi spēja tikai konfiscēt bīstamus priekšmetus, tai skaitā Džordža vasaras hitu Grifidora zobenzīmuļus. Harijam diemžēl nebija izdevies noķert Hermioni vienatnē, lai viņai par to apjautātos, un Rons, saprotams, klusēja kā kaps. Tomēr trešdienas rītā pirms ierastās alķīmijas nodarbības viņu visbeidzot apgaismoja Džinnija, kurai iepriekšējā vakarā bija izdevies parunāt guļamistabās ar Hermioni.

Draudzene bija uzzinājusi, ka Hermione ar Ronu ar to vien tikai noņēmās, izšķirdami jaunāko kraukļanagu un slīdeņu burvju divkaujas. Iemesls sadursmēm varāk nekā vienkāršs - nedēļas beigās, sestdien, taču bija paredzēta nākamā kalambola spēle Kraukļanagam pret Slīdeni. Skolēni bija tik izslāpuši pēc sava vismīļākā sporta veida, pārdzīvodami garo bezkalambola ziemas sezonu, ka tagad visa pils runāja un sprieda tikai un vienīgi par abu namu komandu spēlētāju sagatavotību. Džinnija izteicās, ka meiteņu tualetēs vismaz divas dienas neesot izskanējis ne pušplēsts vārdiņš ne par Hariju, ne par Ronu.

Kaislības nudien sita augstu vilni. Pat Harijs pats sāka just patīkamo spēles gaidu satraukumu, kaut arī viņu mačs pret Elšpūti bija paredzēts mēnesi vēlāk - aprīļa beigās.

Visā šajā pavasara trakumā nākamās dienas vakarā Hariju sagaidīja patīkams pārsteigums. Hermione pienāca viņam klāt un ierosināja, ka Rons labprāt gribētu uzspēlēt ar viņu kādu šaha partiju. Harijs, noilgojies pēc sava drauga, tūlīt piekrita, cerēdams, ka varbūt tomēr izdosies drīz ar viņu salabt.

Harijs nosēdās pie spēles dēļa iepretī Ronam, ieņēmis vietu pie melnajām figūrām, un viņi, nepārmīdami savā starpā ne vārda, iesāka spēli, klusi dodami komandas savām spēļu figūriņām, bet Hermione tikmēr aizgāja apsēsties blakus Džinnijai un centās viņus paslepus novērot. Kad Rons bija ar savu laidni un dāmu notēmējis uz Harija karaļa bandinieku, puisis izdarīja neveiklu gājienu ar zirdziņu, aizdzīdams to pie pašas dēļa malas. Rons labi zināja, ka pie šādas pozīcijas viņš allaž Hariju uzvarēja, tāpēc uz viņu paraudzījās un drūmi ierunājās: „Tu to speciāli vai kā?"

„Varbūt speciāli, varbūt vai kā. Tas visiem ir zināms, ka tu šahu spēlē vislabāk. Es tāpat nevaru tevi uzvarēt," puisis atzinās.

„Taisni brīnums to no tevis dzirdēt," rudmatis īgni novilka. „Kalambolā gan tu mani uzskatot par tīro neprašu."

Harijs teju vai iesmējās. „Paklau, mums taču ar Džinniju kaut kas bija jāsagudro tai tenku vācelei Lavenderai," viņš taisnojās.

Rons gan nevienā mirklī neizrādīja ne prieku, ne sapratni.

Draugs pavirzīja uz priekšu bandinieku, lai uzbruktu Harija zirdziņam.

„Saproti, mums ar Džinniju vienkārši likās, ka stāsts par kalambolu liksies visticamākais. Turklāt mēs ar Džinniju dzirdējām, kā trešā gada meitenes mani stingri nosoda, ka es it kā esot kritizējis tavas kalambola prasmes. Un tevi viņas uzskatīja par visu laiku lieliskāko kalambola spēlētāju," Harijs pasmīnējis noteica.

„Tiešām?" Rons ar interesi ieprasījās, šķiet, uz acumirkli aizmirsis, ka bija nāvīgi apvainojies uz Hariju.

„Tiešām, tiešām," Harijs apstiprināja. „Un ņemot vērā, cik jums ar Hermioni iznāk vēlu noņemties ar visiem karukļanagu un slīdeņu kašķiem, izskatās, ka cilvēki šeit kalambolu uztver ļoti nopietni."

„Pat pārāk nopietni, kā man nemitīgi atkārto Hermione," Rons piekrita, uzmetis acis spurmatainajai draudznei, kas paklusām sarunājās ar viņa māsu. „It kā kāds velns šos raustītu aiz žagariem."

No pēdējās, it kā drauga nevērīgi izmestās piezīmes Harijam pār muguru pārskrēja skudriņas, un viņš pēkšņi atcerējās pirms nedēļas dzirdēto meiteņu sarunu: "Trilonija esot redzējusi, ka mēs visi esam uzvaras iesnaudināti, bet ļaunums vēl arvien uzglūn no visām pusēm un pat atrodas mūsu vidū." Harijs par to tūlīt pastāstīja Ronam, katrs izdarījuši vēl dažus šaha gājienus, kuri Hariju neglābjami tuvināja zaudējumam.

„Ļaunums atrodas mūsu vidū - nesaprotu, par ko tu tur esi tik pārsteigts," Rons vienkārši noteica. „Vai tad tieši tāpēc mēs šeit neatrodamies, ka te kaut kur apkārt klīst Pats-Zini-Kas?"

„Ron, bet to jau mēs kopā ar Hermioni esam pārrunājuši caur un cauri, ka vismaz par to varam būt droši, ka Cūkkārpā viņš nevar būt. Visdrīzāk viņš klīst kaut kur Aizliegtajā mežā vai mitinās Bubuļu būdā," puisis draugam atgādināja.

„Bet ko tad tu gribēji, lai es saku? Un kopš kura laika tu par pilnu ņem Trilonijas murgus?" Rons īgni noteica.

„Nujā, bet kaut kas tajā man šķita biedējoši pareizs. Es pat nemāku pateikt, kas tieši. Tā vienkārši bija tāda baisa sajūta, kad to izdzirdēju," puisis taisnojās.

„Un es tev vēlreiz varu pateikt, ka ļaunums vistiešākajā veidā nozīmē Pats-Zini-Ko. Varbūt viņš nestaigā tieši pa Cūkkārpas gaiteņiem mūsu vidū, bet tas nenozīmē, ka viņš te nevar kaut kur mitināties pašā pilī," rudmatis spītīgi noteica.

„Bet pili visu pagājušo vasaru ir pārmeklējuši aurori un pati Maksūra, un līdz šim pilī nekas neparasts Voldemorta sakarā nav novērots," Harijs iebilda draugam, izdarījis pēdējo izmisīgo gājienu, pirms viņa karalim tiks pieteikts mats.

„Jā, nu pareizi - ko tad muļķītis Rons saprot. Ne viņš prot klausīties, ne uzvesties, un viņa domas jau arī nav ne plikas knutas vērtas," puisis saviebies īgni attrauca. Tad nokomandēja dāmai izdarīt pēdējo gājienu. „Šahs un mats."

Harijs, atzīdams sakāvi, ar roku pats apgāza savu melno karali. „Ron, tā nemaz nav, un tu pilnīgi noteikti neesi muļķis."

„Bet tu to kaut kā savādi izrādi, draugs," puisis beigās indīgi noteica. Tad viņš piecēlās kājās un vienkārši devās prom, aiziedams pie Nevila, kurš cītīgi rakstīja eseju profesorei Asnītei par ārstnieciskajiem augiem.

Harijs saknieba lūpas un sakrustoja rokas pār krūtīm - Džinnijai tiktāl bija izrādījusies taisnība, ka šoreiz nebūs tik vienkārši salabt, jo Rons nepavisam nebija gatavs izbeigt savu pašpasludināto karastāvokli viņu draudzības sakarā.

Pirmskalambola trakums, saprotams, savu kulmināciju sasniedza piektdien, kad gan kraukļanagu, gan slīdeņu komandas spēlētājus drošības pēc sava nama biedri vienus nekur nelaida. Džodija bija redzama vienīgi savu pļāpīgo draudzeņu sabiedrībā, Teriju visur pavadīja viņa labākais draugs Antonijs, pa reizei piebiedrojoties arī Romildai, bet Malfoju todien neatstāja Deiviss un Nots.

Harijs ar Džinniju todien Ronu un Hermioni tikpat kā nedabūja redzēt - viņi abi bija bez mitas aizņemti ar savu autoratīvo pienākumu pildīšanu. Viņus, ja neskaita aizsardzības pret tumšajām zintīm nodarbību pie Čāgonena,  izdevās satikt tikai pašā vakarā, kad Rons bija tik pārguris, ka pat neņēmās iebilst Hermionei, kura taisnā ceļā devās apsēsties pie Harija un Džinnijas.

„Traka dieniņa, ko?" Džinnija ievaicājās.

„Nevari pat iedomāties," Hermione nogurusi atbildēja, noglaudījusi klēpī ielēkušo Blēžkāji. „Nagu augšanas un kājsējas lāsti - šķiet, ka tagad tos spēšu atburt pat miegā. Un šodien topā bija matu jaucēja lāsts. Puse slīdeņu un kraukļanagu staigāja ar tādām frizūrām, kā tikko būtu no meža iznākuši. Mēs ar Ronu šodien, šķiet, pārbaudījām vismaz savus simts zižļus. Tāpat noņēmušies ir arī Gliemjrags un Zibiņš. Spēj tik palaidņiem ņemt nost punktus. Diez, kuri tagad torņa kausa sacensībās būs atkrituši uz pēdējo vietu - kraukļanagi vai slīdeņi?"

„Laikam slīdeņiem es vēl kādus pāris punktus redzēju," Harijs nosmīnēja. „Bet punkti viņiem tiešām krītas acīmredzami. Un elšpūši tagad staigā neparasti priecīgi - reto reizi viņi ir līderos ar savu divsimt piecdesmit vienu punktu."

„Es vienkārši nesaprotu," Hermione sašutusi noteica, nogrozījusi galvu, „kāpēc jātaisa šitādas šmuces viena sasodīta kalambola dēļ? Nu kam tas ir vajadzīgs?"

Džinnija par to pasmaidīja - zināms, Hermione nekad nesaprata sportiskās kaislības. „Eh, Hermione, ir cilvēki, kam ikdienas rutīna šķiet apnicīga un nogurdinoša, un tad tieši sports viņiem ļauj ieslīgt citā pasaulē, ļauj justies piederīgiem kādai noteiktai cilvēku grupai un ļauj atbrīvoties no ikdienas rūpēm un raizēm."

Hermione par to tikai pasmējās. „Es drīzāk teiktu, ka stulbums ir tas, no kā tādiem cilvēkiem vajag atbrīvoties." Par viņas skarbo izteikumu iesmējās pat Rons.

„Nu, idiotu mums šodien netrūka," visbeidzot ierunājās arī Rons. „Viens mums par visu varu centās iestāstīt, ka ne jau uz Lizu viņš bija tēmējis, bet gan gribējis pieburt Pīvzam smieklīgu frizūru. Esot gribējis, lai šis uztaisa matainu purkšķi tieši aiz muguras Filčam. Un tādas muļķības noteikti vajag gvelzt, kad Filčs atrodas turpat aiz stūra. Beigās Filču knapi atrāvu no tā idiota. Labi, es esmu pārguris. Arlabunakti." Puisis, to noteicis, piecēlās kājās un devās uz guļamistabām. „Matains purkšķis - nu ir arī doma," viņš pie sevis aiziedams vēl nosmēja.

Arī Hermione rādījās pārgurusi līdz nāvei, un visi jaunieši devās pie miera, gaidīdami, ko jaunu atnesīs rītdiena, kad bija paredzēta kalambola spēle. Harijs gan nespēja tik ātri aizmigt, tāpēc izvilka Laupītāju karti un nopētīja visus pils attālākos stūrus - ja nu Ronam tomēr bija taisnība? Un kaut ko nepārbaudīt tagad, kad tāpat nebija skaidrs, ko darīt tālak diadēmas sakarā, liktos vairāk nekā muļķīgi. Tomēr pēc krietna laiciņa, kad Harijs bija izlūkojis katru pils pagraba stūri, viņš tur neatrada nevienu pašu klīstošu punktiņu. Slīdeņi uzturējās savā koptelpā, bet pārējie pazemes pagrabi bija tukši kā izslaucīti. Tajos neslēpās neviena cilvēciska būtne. Vismaz ne tajās kartes daļās, ko šeit bija iezīmējis viņa tēvs ar saviem draugiem. Ja tur bija kāds slepens kambaris, saprotams, tas šeit neparādītos. Varbūt vajadzētu par to pajautāt Malfojam? Visādi izdomājies, puisis visbeidzot krietnu laiciņu vēlāk ieslīga miegā.

Nākamais rīts atausa daļēji apmācies un vējains - kalambolam visai labi piemērots laiks. Rons, kā nu jau pēdējos rītos ierasts, iztaisījās pāris minūtes ātrāk nekā Harijs un nosteidzās lejā gaidīt Hermioni, lai dotos kopā ar viņu brokastīs, ar Hariju tā arī nepārmijis ne pušplēstu vārdiņu.

Arī Harijs veikli sataisījās un nosteidzās lejā uz koptelpu, mazdrusciņ cerēdams, ka varbūt tieši šorīt izdosies uzsākt jēdzīgu sarunu ar Ronu. Vakar viņš tomēr viņa klātbūtnē bija ierunājies, lai arī nebija uzrunājis tieši viņu. Bet tas bija vismaz pussolītis uz priekšu.

Tomēr Harijam šis nodoms neizdevās, jo vienlaikus ar viņu pa kāpnēm lejup tornim no otras puses kāpa arī abas meitenes, tāpēc nekādu sarunu ar Ronu uzsākt neizdevās. Tā viņi, sadalījušies pa pārīšiem, devās uz Lielo zāli brokastīs.

Ja, izejot no Grifidora torņa, viss vēl šķita ierasti mierīgs, tad, nākot tuvāk Ieejas zālei, gaisā sāka jausties neparasts satraukums. Skolēni tiešām ar milzīgu nepacietību gaidīja šā gada pirmo spēli, Ieejas zālē jautri čalodami un mainīdamies ar visrāžiem un citiem kalambola skatītāju atribūtiem, kas, dabīgi, radīja sasprūdumu pie brokastu zāles durvīm.

„Grendžera!" kāda puiša balss kaut kur netālu uzsauca. „Grendžera!"

Hermione, to sadzirdējusi cauri balsu murdoņai, apstājās kopā ar Ronu, un arī Harijam ar Džinniju nācās nogaidīt, jo tāpat cauri durvīm nepārtraukti gribēja izkļūt un iekļūt neierasti liels cilvēku bars. Jaunieši, pagriezušies saucēja virzienā, ieraudzīja, ka tas ir Malfojs.

Blondais puisis izlauza ceļu pie Hermiones, kura pārsteigumā bija saraukusi uzaci.

„Grendžera, paklau, es saprotu, ka kalambols tev ir tukša vieta, bet man pēc pusotras stundas ir jābūt laukumā, tāpēc šodienas apgaitu taisām ātru, labi?" Drako savu sakāmo nobēra vienā elpas vilcienā, uzmetis neērtu skatienu Ronam.

„Vispār - labrīt," Hermione blondajam puisim aizrādīja.

„Jā, jā - labrīt," viņš satraukts aši noteica.

„Labi, labi, neķer kreņķi. Skrien tak uz to savu kalambolu, es iziešu to apgaitu bez tevis," Hermione vienkārši noteica.

„Nopietni?" Malfojs priecīgi noteica.

„Jā, jā, ej tak un spēlējies. Tāpat tur nedēļām nav bijis neviens bubulis, un no tiem taviem pirmziemniekiem man nav bailes," Hermione pasmīnējusi sacīja.

„Tiešām?" Malfojs vēl pārjautāja, un, kad Hermione to apstiprināja ar: „Nu jā!" pamājusi ar galvu, viņš vēl noteica: „Tu tiešām esi zelts!" Tad puisis, vienu mirkli tā kā nominstinājās, teju vai gribēdams viņu apskaut, bet tad apcirtās riņķī un steigšus izspraucās cauri drūzmai, lai iekļūtu Lielajā zālē.

Viņiem, sadevušamies rokās, gan līšana cauri drūzmai vedās daudz lēnāk, un Harijs dzirdēja Ronu nosakām Hermionei: „Tā; kā tad tu esi kļuvusi tik pretimnākoša Malfojam?"

„Tak redzēji, kāds viņš šodien kā uz adatām? No tāda taču apgaitā nebūs nekāda jēga, turklāt šodien varēšu izbaudīt laiku, kad nebūs jāpacieš viņa kaitinošā personība," meitene atbildēja, uzsmaidījusi Ronam.

Arī Rons draudzenei atbildēja ar smaidu, bet tad nopietni noteica: „Bet vienu pagrabos es tevi nelaidīšu."

„Interesanti zināt, kā tad tu to taisies panākt?" Hermione ieinteresēta pajautāja.

„Tāpēc, ka es došos tev līdzi. Ja nu tomēr tieši šodien man tevi būs jāglābj no kāda bubuļa?" puisis viltīgi noteica. Tikmēr viņi jau bija iespraukušies Lielajā zālē un paklīduši tālāk tā, ka Harijs draugu sarunu cauri īpaši skaļajai balsu čaloņai vairs nedzirdēja.

Tālākais rīts pagāja patīkamā kalambola satraukuma gaisotnē, pēc brokastīm palēnām pildoties kalambola laukuma tribīnēm. Arī Harijs ar prieku izbaudīja spēles skatīšanos, kad nebija pašam tajā jāpiedalās.

Spēle iesākās visai paredzami, un, kā jau ierasts, sākumā abiem meklētājiem - Malfojam un Džodijai - nebija daudz darba, vien šur tur pašaujoties pretī kādam nejaušam gaismas zibsnim. Šad tad spraigākos brīžos Alīsijai Spinetai nācās pietiesāt kādu sodu te Kraukļanagu, te Slīdeņu komandai. Spēlei ilgstot dažas stundas, pēc pusdienlaika tā sāka kļūt arvien spraigāka un spraigāka, bet rezultāts arvien palika līdzvērtīgs, līdz brīdim, kad Dīns savā komentētaja mikrofonā nobļāvās: „ZIBSNIS!"

Un patiešām abi meklētāji bija metušies stāvā pikējumā, Džodijai lidojot sprīdi pa priekšu. Šķita, ka viss laukums ir apklusis, sekodams līdzi abiem meklētājiem ar aizturētu elpu; vien Lunas ērgļa cepure skaļi noķērcās. Aizšāvušies lejup teju vai līdz pašai zālei, kura tagad bija sākusi spraukties ārā no zemes kā mazi zaļi asniņi starp pelēko pērno zāli, abi meklētāji spēji iztaisnoja slotas, grābdami ko gar zemi, bet abi bija saķēruši tikai sausus, pelēkus kušķus, un tūdaļ metās tālāk uz priekšu. Džodija pastiepa roku - zibsnis viņai bija tikpat kā rokā - bet pēkšņi bija uzradusies tribīne laukuma malā, un zibsnis acumirklī šāvās uz augšu, tieši rokā Drako Malfojam, kurš bija centies jau laikus izvairīties no tuvojošās tribīnes. Mazliet neveikli novicinājies ar rokām, Slīdeņa meklētājs visbeidzot saķēra sīko lodīti, bet Kraukļanaga meklētāja tikko bija paspējusi sagriezties sāņus, lai tribīnē neietriektos ar degunu pa priekšu, un viegli piesitās tai ar sāniem.

Malfojs sajūsmā pacēla lodīti, lai visi to varētu redzēt, un slīdeņu tribīņu gals uzsprāga urravās; turpretī Džodijas skatiens - kā Harijs to itin labi redzēja savā visrāža palielinājumā - vēstīja, ka viņa būtu gatava kādu nožmiegt pati ar savām rokām.

 

* * *

 

Dabīgi, spēles rezultāts kraukļanagiem itin nemaz nebija gājis pie sirds, turklāt pirmskalambola trakuma laikā viņi bija pazaudējuši ārkārtīgi daudz torņa punktu, kā dēļ viņi tagad bija palikuši pēdējā vietā. Vismaz slīdeņi bija nomierinājušies, toties dusmīgie un naidīgi noskaņotie kraukļanagi Hermionei un arīdzan Malfojam kā meiteņu un zēnu vecākajiem sagādāja kaudzēm klapatu.

Tas savukārt nozīmēja, ka Harijam itin bieži nācās iztikt bez Hermiones vērtīgā padoma un palīdzības mācību jautājumos. Turklāt Hariju iekšēji arvien vairāk sāka urdīt tekošās neveiksmes un neizdošanās. Sākot jau ar pašu svarīgāko, ka viņam joprojām nebija izdevies neko jēdzīgu paveikt diadēmas meklēšanas sakarā; Rons vēl arvien staigāja uz viņu sapīcis kā pūpēdis, pie tam arī alķīmijā viņš bija vienīgais, kuram nekādi neizdevās pārvaldīt nevienu no elementiem, un bezvārdu zvaigžņu burvestība negribēja padoties ne par kādu cenu. Viņš pat bija paņēmis grāmatu par sejas pārvērtībām, ko Hermione pagājušajā vasarā bija ieteikusi iegādāties, un bija centies uzburt sev bārdu, cerībā, ka vismaz tas varētu izdoties, tomēr tas beidzās vien ar to, ka viņš sev uzbūra tik kuplas uzacis, ka tās vajadzēja pašķirt kā aizkarus, lai varētu ko redzēt, tādējādi pievienojot viņa garajam neveiksmju sarakstam vēl arī šo izgāšanos. Tad, šķiet, Harijs bija noņēmies spītēt visām savām likstām, sākot ar Zibiņa uzdoto zvaigžņu lietus burvestību, kuru arvien vingrinājās ikkatru mīļu brīdi.

Arī nākamās nedēļas trešdienas pēcpusdienā, kad Džinnija nebija izkārtojusi viņiem kalambola treniņu, Harijs kādā tukšā klasē vaiga sviedros nopūlējās, no visas sirds domās koncentrēdamies uz dzirksteļu pastiprinošajiem vārdiem. Viņam kompāniju sastādīja Džinnija, kura gan tagad bija pievērsusies jaunajam Klika mājasdarbam par praktizēšanos lietu uzburšanā - viņiem vajadzēja kādu izgaisinātu lietu iemācīties atburt atpakaļ.

„Harij," meitene smīnēdama noteica, „man šķiet, ka tu esi kaut ko sajaucis - tu esi piepūties kā vēršvarde, bet pasakās parasti notiek tā, ka vardes pārvēršas par prinčiem, nevis otrādi."

Harijs par to pasmējās, tomēr viņa iepriecinājums bija īss. „Es nekādi netieku galā ar to zvaigžņu lietu. Hermione teica, ka bez vārdiem to var izpildīt, ja domās sakoncentrējas uz buramvārdiem un tad tos it kā izlaiž caur roku, nevis izrunā. Es tur koncentrējos, cik spēka, bet nekas vairāk par dažām vārgām pirmziemnieka līmeņa dzirkstelēm man neizdodas. Un tu man arī ar to nemaz nepalīdzi," puisis beigās vēl piebilda, it kā pārmetoši, it kā rotaļīgi.

„Eh, manuprāt, tā bezvārdu padarīšana ir drusku pārspīlēta - ja man tiešām ko tādu vajadzēs uzburt, šaubos, ka kāds briesmīgi iebildīs, ja es tos vārdus klusi nočukstēšu," meitene pauda savu viedokli.

Tad Džinnija sāka klusi skaitīt pie sevis:

„Ritu, ritu, zvaigžņu lietus,

Laid zvaigni lejā, savā vietā."

Un no meitenes zižļa izšāvās diezgan krāšņa zvaigžņu šalts, kas, lēnām vizuļodama, bira lejup zemē.

„Jā, nu tik daudz es arī māku," puisis īgni noteica, pats noskaitīdams tos pašus vārdus un arīdzan uzburdams savu zvaigžņu spietu. Abi jaunieši tagad stāvēja, noraudzīdamies uz apkārt birstošajām zvaigznēm, kas, saskārušās ar kādu virsmu, tūlīt nodzisa.

Pēc mirkļa gandrīz visas zvaigznes jau bija sabirušas zemē un izdzisušas, un Džinnija, saņēmusi viņa plaukstu, uzmeta skatienu viņa rokaspulkstenim. „Bez desmit seši. Tūlīt būs vakariņas. Es vēl aiziešu tur un tad satiekamies vakariņās, labi?"

„Tad pie vakariņu galda," Harijs piekrita, un Džinnija, pastiepusies uz pirkstgaliem, nobučoja puisi uz vaiga un izgāja no klases, pirms durvju aizvēršanas vēl pamājusi viņam ar roku.

Kad Džinnija bija aizgājusi, Harijs vēl minūti nopūlējās, piepūties sarkans kā tomāts, tomēr vairāk par duci dzirksteļu viņam nekādi neizdevās izspiest no sava zižļa, vismaz ne klusu ciešot, neizrunājot buramvārdus skaļi.

Puisis izmisis apsēdās uz sola un, paraudzījies griestos, rūgti apdomāja savas likstas. Ja nu Ronam tomēr bija taisnība vai vismaz kaut daļēja taisnība, un Voldemorts tiešām klīst apkārt kaut kur pa tumšākajiem Cūkkārpas pils nostūriem? Viņš bija vai ik vakaru ņēmies cītīgi pētīt Laupītāju kartē visus pazemes tuneļus. Ja Voldemorts slēpās kādā slepenā kambarī, kas nebija kartē atzīmēts, tad tik un tā viņam būtu kaut kad jāizlien ārā no savas slēptuves. Tomēr pazemē no Voldemorta punktiņa nebija ne miņas, vienīgi reizi pa reizei viņš ievēroja vēlu vakarā tuneļos klīstam Pansijas Pārkinsones un kāda Hārpera Kašķes punktiņus. Hārpers Kašķe mācījās vienā klasē ar viņu, bet bija no Džinnijas gada un spēlēja Slīdeņa kalambola komandā. Ņemot vērā, ka viņi mēdza kādu brīdi uzturēties, domājams, īpaši maz apgaismotos tuneļu stūros, diez vai viņi tur darīja ko Harija intereses cienīgu. Puisis pat bija mēģinājis Laupītāju karti pētīt pašās nakts klusākajās stundās un rīta agrumā, izdarīdams par saviem pētījumiem atzīmes Hermiones dāvinātajā dienasgrāmatā, bet tad nebija novērojama pat ne tik nenozīmīgā slīdeņu pārīšu slapstīšanās pa tumšiem kaktiem. Arī rūpīga Slīdeņu koptelpas caurskatīšana neko nebija devusi, jo punktiņi tur bija tik blīvi, ka viņam pagāja savas desmit minūtes, kamēr bija izdevies sazīmēt vienu Drako Malfoja punktiņu, tāpēc atrast kādu konkrētu vārdu visā milzīgajā koptelpas iemītnieku mudžeklī šķita teju neiespējami. Un tomēr viņš bija veltījis zināmu laiku arī šim uzdevumam - taču nebija spējis atrast slīdeņu studentu punktiņu mudžeklī itin neko neparastu.

Harijs arīdzan pēdējā apciemojumā pie Hagrida bija ņēmies savu lielo draugu izvaicāt par visiem sīkumiem, kas bija norisinājušies Aizliegtajā mežā. Pajautājis milzim, vai meža dzīvē nav kādi jaunumi vai noticis kas neparasts, Hagrids bija aizgūtnēm ņēmies stāstīt: „Lab, ka tu, Harij, uzjautāj. Man te tādi trakum sākušies, ka es nezin, ko iesākt. Saprots, kentaur ar tiem zirnekļiem ir pavisam sagājuš ragos."

Te Džinnija bija pasmējusies: „Hagrid, bet ne kentauriem, ne zirnekļiem taču ragu nav."

Arī Hagrids bija pasmējies: „Ko nu aušojs, jūs tak zin, ka tas tik tāds teiciens," un tad milzis tūlīt stāstīja tālāk: „Saprot, šie bezmaz vai uzsākuši kar. Tu, cilvēks, vairs nevar normāl ieiet mežā, ka tu kur katr brīd var pakaļā dabūt bult vai uz galvs uzkrīt viens kušķs spalvain kāj. Bet man tak ir jaiet barot man testrālīš, es tak nevar šos mērdēt badā."

Bet jautāts, vai nav atgadījies vēl kaut kas, varbūt kaut kas neparasts klīda pa mežu, Hagrids uz to tikai atmeta ar roku un noteica, ka mežs izskatās kā allaž. Pat kokovārņi pamazām sākot izklīst. „Laikam jau tie kentaur un zirnekļ ķīviņi šiem neiet diez ko pie sirds. Eh, gandrīz žēl - bij jau sākuš man iepatikties. Manu trešgadniek trīctārpi šiem varen gāj pie dūšs," Hagrids pasmaidījis bija vien noteicis.

Tātad Harijam nebija izdevies uziet pilnīgi nekādus apstiprinājumus viņu pieņēmumam, ka Voldemorts varētu būt pils tuvumā. Un tomēr to nedrīkstēja līdz galam izslēgt, ja nu viņi bija palaiduši kaut ko garām. Ciktāl viņš to kopā ar Hermioni un Ronu jau vasarā bija izrunājis, ka visticamāk Voldemorts, ja bija palicis savā spociskajā veidolā, kaut kā bija pamanījies izšmaukt cauri tobrīd Lielajā zālē valdošajam haosam un būs kur nolīdis un noslēpies kādā tumšā stūrī. Harijs atcerējās, ka Drebelis bija teicis, ka viņš pats labprātīgi bija ielaidis Voldemortu savā dvēselē, tas nozīmēja, ka cilvēku bez viņa paša piekrišanas Voldemorts nebūtu spējis apsēst. Diez vai viņš būtu arī pamanījies sastapt Svešovski un ielīst viņa ķermenī. Kā Voldemorts bija atzinies Harija pirmajā gadā, viņš toreiz bija iemiesojies pelēs un citos dzīvniekos, tāpēc Harijs cerēja, ka arī šoreiz Voldemorts būs rīkojies tieši tāpat.

Harijam pat šorīt pēc mikstūru nodarbības bija ienākusi prātā negaidīta doma, ka varbūt viņš varētu Gliemjragam vēl ko uzprasīt par horkrustiem. Ja nu viņš nejauši pasviež kādu ideju.

Sekodams profesoram augšup uz Ieejas zāli kopā ar pārējo skolēnu plūsmu, puisis bija centies aši izprātot, kā lai noformulē savu jautājumu. Bet tikmēr Ieejas zālē profesors bija nogriezies uz marmora kāpnēm un devās augšup, pretī jaunpienākušajai, lejupejošajai skolēnu plūsmai.

„Sveicināts, dārgais Horācij!" Harijs sadzirdēja kādu sievišķīgu balsi nākam no otrā stāva marmoru kāpņu augšas. Puisis jau grasījās likt kāju uz kāpņu apakšējā pakāpiena, aizbildinājies Džinnijai, ka viņam vajagot šo to izdarīt, gribēdams sekot Gliemjragam, bet tomēr pārdomāja un sastinga.

„Sveika, sveika, mana mīļā, labā Septima," Gliemjrags atņēma sveicienu un uzkāpa pēdējos pakāpienus līdz kāpņu augšai, kur sastapās ar aritmantikas pasniedzēju profesori Vektori. Mikstūru meistars, uzlūkojis savu kolēģi, noglaudīja savas valzirga cienīgās ūsas - un kā nu ne - lai arī profesore bija jau gados, viņas tumšās acis un kastaņbrūnie mati vēl spēja valdzināt arī vecu kārumnieku sirdis. Harijs vairs netaisījās kāpt augšup pa kāpnēm, bet nolīda tām blakus, cerēdams, ka Gliemjrags drīz, pārmijis pāris laipnības ar aritmantikas profesori, dosies tālāk savās gaitās.

„Horācij, kā tad jums tagad iet ar savējiem? Būs nu nedaudz pierimuši - spēle tā kā ir pagājusi," tumšmatainā profesore ievaicājās. „Šonedēļ vismaz man nodarbības paiet bez lielas rāšanās."

„O jā, slīdeņus man ir izdevies savaldīt. Te gan liels paldies man jāsaka manam zēnu vecākajam Drako Malfojam. Puisis tiešām cenšas no visas sirds - rādās varbūt tomēr no viņa galu galā iznāks lietaskoks. Tas ir, par Malfojiem var domāt visu ko, bet dumji viņi tomēr nekad nav bijuši.

Lai vai kā, bet nu jau ir palicis mierīgāk - es pagājušajā nedēļā Maksūrai dabūju prasīt, lai man dežūras liek tikai līdz pusnaktij - saprotiet, nav vairs tas vecums, tāpēc, Septima, atvainojiet, ka jums manis dēļ nācās ņemt vēlās nakts maiņas," Gliemjrags ņēmās stāstīt.

„Ko jūs, Horācij. Es tikai varu apbrīnot, kā jūs ar visu tiekat galā. Torņa vadīšana un vēl pamata nodarbību pasniegšana pilnīgi visiem Cūkkārpas gadiem - jums noteikti ir kāds slepens enerģijas avots," profesore Vektore uzslavēja Gliemjragu.

„Jūs gan mākat glaimot, Septima," Gliemjrags, juzdamies iepriecināts, nosmēja, vēlreiz noglaudījis savas ūsas. „Kāda nu tur enerģija manā vecumā, domājams, ka būs tomēr jāiet pie Maksūras lūgt, lai SLIMu gadiem meklē kādu jaunāku profesoru; es pats varētu palikt tikai pie SĒRGu studentiem. Es drīzāk tad apbrīnoju Filiusu. Man tad ir šonedēļ iestājies salīdzinošs miers, bet viņam vēl ir jātiek galā ar pēcspēles rūgtumu. Šogad nu gan kalambola kaislības sit augstu vilni. Daudzus gadus esmu nostrādājis, bet šāda sāncensība reti kad ir gadījusies, bet no otras puses, šogad ir īpaši sarežģīts gads, tūlīt pēc Paši-Zināt-Kā krišanas mums tagad ir praktiski astoņi kursi un neparasti daudz audzēkņu. Nav brīnums, ka rodas tik daudz saspīlējumu."

„Tā gan ir," Septima piekrita. „Pēc kara vienmēr paliek tikai posts un bēdas. Karš nevienam nekad neko labu nav devis."

„Zelta vārdi, mana dārgā Septima," Gliemjrags vēl arvien turpināja un turpināja runāt, Harijam nepacietīgi gaidot un izliekoties, ka viņš knibinās ap somas sprādzi. Bet profesoru sarunas laikā Harijs bija savu ašo ideju iesācis pārdomāt - vai to tiešām vajadzēja darīt? Gliemjrags tomēr nebija nekāds muļķis, un viņam pavisam viegli varētu rasties aizdomas, ka kaut kas nav kārtībā, turklāt puisis no pieredzes zināja, ka diez vai mikstūru profesors tik labprāt tā ņemsies viņam stāstīt par horkrustiem. Galu galā viņš savas kaunpilnās atmiņas bija slēpis pat no Dumidora.

„Atvainojiet, Septima, es gan laikam turpināšu savu ceļu augšup - atstāju savā kabinetā kuņģa zāles, bez tām es pusdienas nepaēdīšu. Vecums nav nekāda patīkamā lieta," Gliemjrags aizbildinājās.

„Protams. Saudzējiet sevi un labu jums apetīti," profesore smaidīdama novēlēja.

„Tikai, lūdzu, nesāciet arī jūs mani kaunināt. Man jau pietiek, ka Magonīte nepārstāj man aizrādīt par maniem ēšanas paradumiem. Bet zināt to teicinu, ka vecu runci jau neizmācīsi pelnos taisīties. Un tie iecukurotie ananasi - nespēju no tiem atteikties. Un mīļā Gvenīte man nupat atsūtīja veselu kasti! Turklāt pati interesējās, vai varot atnākt ciemos otro reizi uz kādu no manām pasēdēšanām. Šķiet, ka mani kādreizējie skolnieki šogad rautin raujas uz Cūkkārpu, tik daudz viesu vienā gadā es nemaz neatceros, kad manā klubiņā būtu bijuši," Gliemjrags vēl turpināja pļāpāt, bet tikmēr Harijs bija apdomājies, ka Gliemjragam jautāt par horkrustiem tomēr būtu pārāk riskanti - tas varētu radīt lieku satraukumu un aizdomas, turklāt diez vai Gliemjrags bija tik liels speciālists par horkrustiem, ka viņš varētu Harijam atklāt patiešām ko noderīgu, pie tam nezinot, par ko īsti ir runa. Tāpēc puisis atstāja profesorus kāpņu augšgalā un, uzmetis acis namu smilšu pulsteņiem un noskatījis vientuļos piecus safīrus Kraukļanagu pulksteņa apakšā, veikli iesteidzās Lielajā zālē uz pusdienām.

Harijs izrāvās no savām pārdomām un vēlreiz rūgti nopūtās. Tad, mācoties virsū arvien lielākam izmisumam, viņš pastūma uz augšu brilles un ar pirkstu galiem izberzēja acis. Praktiski bija pienākušas jau Lieldienas - tās būs jau šo svētdien - bet otrajā trimestrī viņi diadēmas uzdevumā nebija pavirzījušies uz priekšu ne par matu. Viņi bija izmeklējušies vai visas tukšās klases un slepenās ejas, Hermione bija pārlasījusi tumšo zinšu un veselu kaudzi Slēgtās nodaļas grāmatas, ka vai zināja tās no galvas, brīvajos brīžos viņi vēl bija mēģinājuši arī lokācijas burvestību, bet bez kaut mazākajiem panākumiem. Tāpēc, lai iespītētu visām neveiksmēm, viņš bija apņēmies apgūt vismaz šo burvestību, lai tur vai kas. Ja viņš nespēj pat tik vien, kā izpildīt vienu vienkāršu burvestību, kā tad lai viņš vēl tiek galā ar pašu sarežģītāko no saviem uzdevumiem?

Puisis vēlreiz apņēmīgi piecēlās, galvā rūpīgi koncentrējās, uz priekšu pastiepis zizli. Kaut arī viņš juta, ka atkal aiztur elpu un piepūšas sarkans, buramvārdi pusceļā uz roku kaut kur nebūt izplēnēja. Viņš vienkārši nekādi nesaprata, ko tieši viņš dara nepareizi. Nu, kāpēc, kāpēc, neizdevās arī - šī - sūda - burvestība!

No šīs domas puisis juta uzmācamies bezcerīgas skumjas, un, rūgti pasmīnējis, viņš vēlreiz saberzēja acis. Tas tikai vēl trūka, ka kāds, teiksim,  Pīvzs uzietu viņu piņkšķam vienatnē tukšā klasē.

Harijs palūkojās pulkstenī - bija jau desmit minūtes pāri sešiem. Bija sākušās vakariņas, un Džinnija visticamāk viņu jau gaidīja pie galda.

 

* * *

 

Tovakar Harijam vismaz paveicās satikt Hermioni. Pēc vakariņām viņš bija vingrinājies kopā ar Džinniju dažādu priekšmetu izgaisināšanā un uzburšanā no zila gaisa, līdz pēc deviņiem bija atgriezies koptelpā, kur vienkārši pasēdēja kopā ar meiteni uz dīvāniņa. Noskaņojums gan viņam bija nekāds, un, nākot tuvāk pulksten desmitiem, viņš jau bija sācis prātot, ka vajadzētu doties augšā uz guļamistabu un vēl veltīt krietnu laiku Laupītāju kartes rūpīgai izpētei, līdz viņu visbeidzot nomāktu miegs. Rons sēdēja no viņiem turpat netālu Nevila sabiedrībā, bet tad bija pavēries portreta caurums, un pa to bija ienākusi visai nogurusi Hermione, kura piesēdās uz tuvākā dīvāna blakus Harijam un Džinnijai.

„Sveika," gan Harijs, gan Džinnija abi reizē sveicināja draudzeni.

„Jā, sveika un arlabunakti," Hermione pasmējās. Rons gan aizdomīgi noraudzījās uz savu draudzeni, bet viņu sēdvietas bija cieti krēsli, tāpēc nebija brīnums, ka meitene pēc garās dienas tomēr ilgojās pēc ērtībām. „Ā, un sveiks, Blēžkāji," meitene vēl noteica, ieraudzījusi savu mīluli, kurš viņai, kā allaž murrādams, ielēca klēpī.

„Vai tad nu tie kraukļanagi nebūs vienreiz likušies mierā?" Džinnija ievaicājās.

„Laikam jau sāk pierimt gan. Redzi, šodien jau esmu atpakaļ pirms desmitiem. Progress tomēr," Hermione atbildēja.

„Klau, runājot par progresu - man itin nekādi neizdodas tas Zibiņa uzdotais zvaigžņu lietus," Harijs nopietni ierunājās. „Pūlos jau visu nedēļu, bet uz priekšu nekas neiet, kaut arī, izrunājot vārdus, viss izdodas."

„Aha, no malas gandrīz izskatās, it kā viņš censtos pārvērsties par vardi," Džinnija vēl rotaļīgi piebilda, veigli iebikstījusi draugam sānos.

„Jā, nu vaigu piepūšana šai burvestībai īsti nelīdzēs," Hermione pasmīnējusi piekrita. „Kādas atskaņas tu izmanto? Varbūt bezvārdu versijai tās vienkārši ir par vāju - tā arī mēdz gadīties."

„Lietus un vieta," Harijs atbildēja.

„Jā, tas varētu būt, ka šie vārdi nederēs bezvārdu burvestībai. Es pati izmēģināju „rita un krita", starp citu ko jokodamies gada sākumā bija minējis Rons, un man viss sanāca," meitene paskaidroja, uzmetusi savam rudmatainajam draugam ātru skatienu.

Harijs intereses pēc izņēma zizli un domās noskaitīja:

„Ritu, ritu, zvaizne augšā rita,

Vizēdama tā lēnām zemē krita."

Un patiešām - šķita, ka vārdi aizplūst līdz pat pirkstu galiem un, tos itin kā sasildot, sakopojas zizlī, un no nūjiņas gala izšāvās skaista zeltītu dzirksteļu šalts, ne vairs dažas knapas zvaigznītes. Harijs gandrīz nespēja noticēt savām acīm. Viņš bija tik ļoti koncentrējies uz to, ka vaina bija tajā, ka viņš nemācēja pareizi domās aizvadīt vārdus līdz rokai, ka nemaz nebija iedomājies, ka viņš vienkārši izmantoja nepareizos buramvārdus. Diez arī citām viņa nebūšanām risinājums bija tikpat vienkāršs?

Tikmēr Rons nebija varējis nociesties un, pienācis klāt viņu trijotnei, bija nosēdies blakus Hermionei, apliekot viņai ap pleciem roku. Puisis apvaicājās, kā draudzenei bija pagājusi dežūra, nelikdamies ne zinis par Hariju vai Džinniju.

Izrunājuši savu īso un mīlīgo sarunu, Hermione ķērās pie sava niķa un sāka plānot uz priekšu laiku: „Tā, kas tad mums rīt ir? Jau ceturtdiena, pareizi? Un es pārvērtībām vēl neko neesmu paspējusi atkārtot!"

„Kas tad tur daudz ko atkārtot," Rons nosmīnēja. „Galvenais, atceries, ka „Izgaisinot tikai neaizmirstiet pievienot zīmīgo vārdu, citādi savu dārgumu jums neredzēt kā savas ausis!" un tad jau viss būs kārtībā." Puisis vēl mierinoši paberzēja viņai roku ar to plaukstu, kuru bija aplicis viņai ap pleciem.

„Kaut nu ar to pietiktu. Šodien man vienkārši vairs nav spēka. Nāksies šiem vingrinājumiem iedalīt laiku Lieldienu brīvajās dienās," Hermione grūti nopūtās, bet Harijs ievēroja, ka Rona skatiens bija savādi sastindzis, vērdamies tālumā.

„Eu, bet, Hermione, man tikko ienāca prātā doma - ja kaut ko izgaisina, piešķirot zīmīgo vārdu, to taču var uzburt pēc jebcik ilga laika atkal no jauna, vai ne? Tas ir, tā taču ir ideāla paslēpšanas metode, teiksim didadēmai," puisis izteica savu nupat atnākušo domu.

„Teorētiski tev varētu būt taisnība, bet es gan nezinu par to noilgumu, vai arī pēc ilga laika var uzburt atpakaļ priekšmetu tādu pašu bez bojājumiem," Hermione sāka iebilst. Toties arī Hariju šī doma bija savaldzinājusi.

„Bet Voldemorts noteikti būtu mācējis izgaisināšanas vārdus pastiprināt, lai izgaisināto diadēmu varētu atburt pilnīgi neskartu un vienā gabalā," Harijs noteica, sajūsmā gandrīz vai iesaukdamies. Tas pat izklausījās tik loģiski - un viņam galvā domas jau traucās neprātīgā ātrumā. Ja Voldemorts diadēmu būtu izgaisinājis, piešķirot tai zīmīgo vārdu, tad tas izskaidrotu, kāpēc viņi nevarēja atrast konkrētu vietu, kur tā ir paslēpta, jo tā it kā ir visur un it kā nekur. Un tā tiešām būtu ideāla slēptuve, jo tad diadēmu varētu uzburt atpakaļ tikai tas, kurš zina slepeno vārdu; nevienam citam tas nebūtu iespējams, kas nozīmētu, ka diadēma patiešām ir pilnīgi pieejama tikai Voldemortam. Un tā kā viņu nevar iznīcināt, kamēr nav iznīcināta diadēma, tad viņš sev patiešām ir sagādājis mūžīgu dzīvi, izmantodams Kraukļanagas gudrību un Slīdeņa viltību, turklāt paveikdams to visu pašā Dumidora degungalā. Bet tad Harijs visam domu virpulim pa vidu sadzirdēja klusi iesmejamies Hermioni.

„Tai jūsu abu teorijai gan ir viens nejauks trūkums," meitene pasmīnējusi iebilda.

„Nejauc tur iekšā viņu. Viņam es neko neprasīju," Rons aizkaitināts noteica, uzmetis dusmīgu skatienu Harijam. Hermione tikai novalbīja acis - viņai abu puišu ķīvēšanās bija jau līdz nāvei apnikusi.

Harijs gan par Rona komentāru nelikās zinis. „Bet Rona doma tiešām visu izskaidro, vai tad nē? Kāpēc diadēmu nevar atrast ar meklēšanas burvestību un kāpēc tā šķietami ir gluži vai izgaisusi gaisā."

„Jums abiem diviem tiešām vienreiz par skādi nenāktu paņemt rokās Cūkkārpas vēsturi un to izlasīt," Hermione mazliet norājoši sacīja. „Mēs jau vienojāmies, ka Voldemorts bija pārāk lepns, lai glabātu savu dvēseles daļu Vajadzību istabā starp krāmiem, tad diez vai viņš būtu gatavs to glabāt starp... kakām."

„Kā tu to domāji?" Harijs apjucis ievaicājās.

„Redziet, Cūkkārpas vēsturē ir nodaļa par vientiešu izgudrojumu lietošanu pils infrastruktūras un sadzīves uzlabošanai. Tad, lūk, tur vienā no apakšnodaļām ir rakstīts par ūdens un kanalizācijas sistēmas ierīkošanu, kas tika pabeigta tikai 18. gadsimtā," meitene pamācoši paskaidroja, uzmetusi puišiem savu zīmīgo skatienu.

„Un ar to tu gribi teikt, ka..." Harijs lēnām ierunājās.

„Ka līdz astoņpadsmitajam gadsimtam visi šeit taisījās, kur pagadās?" arī Džinnija bija par to šokā.

„Tieši tā, un pēc tam savas šmuces izgaisināja," Hermione apstiprināja.

„Fui," tas bija viss, ko Rons spēja noteikt.

„Tātad, ja mēs mēģinātu meklēt Cūkkārpā izgaisinātus priekšmetus, nezinot to zīmīgos vārdus, mēs vienkārši apraktos... kakās?" Harijs saviebies secināja.

„Precīzi, un es esmu pārliecināta, ka Voldemorts gan bija vismaz tik daudz papūlējies kā izlasīt Cūkkārpas vēsturi, tāpēc viņam neapšaubāmi šis fakts noteikti bija zināms," Hermione noteica, paziņodama to tā, it kā ar to šis temats būtu pilnībā izsmelts.

„Paskaties tikai, izrādās, mums te apkārt peld gadsimtiem ilgi mēslu krājumi," Rons saviebies vēl noteica.

 

* * *

 

Drīz pienāca un pagāja Lieldienas ar savu svētku mielastu, kur elfi bija sagudrojuši vai savas simts visdažādākās olu receptes. Tur bija vienkārši pildītas olu pusītes ar dažnedažādiem krēmiem, neskaitāmi olu saldie ēdieni un pat visai maģiskas lobāmās olas, kurās iekšā varēja būt vai zili brīnumi, bet jauklodīšu klubs pēcāk rīkoja olu ripināšanas sacensības. Atpūtušies īsajās brīvdienās, jaunieši sāka aktīvi gatavoties nākamajam trimestrim - kalambola spēle bija gaidāma jau pēc trīs nedēļām, tāpēc Džinnija bija aizrakstījusi itin visus brīvos treniņu laikus kalambola laukumā. Tāpat neslinkoja arī elšpūši. Kraukļanagiem un grifidoriem līdz šim kalambolā nebija veicies, tāpēc elšpūšiem šogad pat bija iespēja pacīnīties par Kalambola vai Torņa kausu, un šādu retu iespēju viņi nebija gatavi laist garām.

Hermionei par lielu prieku šīs trīs nedēļas pēc Lieldienām pagāja daudz rāmākā gaisotnē bez nejēdzīgām grifidoru un elšpūšu jaunāko skolēnu sadursmēm kalambola gaidu dēļ. Arī Harijs par pārlieku uzmanību nemaz nevarēja sūdzēties - brīžiem šķita, ka dažs labs no viņa pat ir sācis izvairīties, bet puisis to neņēma galvā. Vai mazums trūka sazvērestību teoriju un Knisle jau arī nekavējās par viņu publicēt vienu otru nejaucību vai nu Dienas Pareģī, vai arī Raganu Nedēļā, un retu reizi ar kaut ko pavisam savdabīgu izpaudās pat Varkšķis.

Harijam laiks līdz spēlei pagāja vienā pūtienā, garām vien paskrienot te Cūkmiestiņa apmeklējumam, te Gliemjraga klubiņa sanāksmei, kad bija jau pienākušas aprīļa beigas un puisis attapās, ka šobrīd atrodas ģērbtuvēs un auj kājās kalambola formas zābakus. Kaut kur netālu no viņa ģērbās arī Rons, gan joprojām īgņodamies uz viņu un apņēmīgi izvairīdamies no visa veida sarunām.

Saņēmis rokā slotu un noklausījies Džinnijas uzrunu, kas sastāvēja no diviem vārdiem „Sarauj, Grifidor!", Harijs izsoļoja zaļajā kalambola laukuma zālājā, kuru ieskāva augstās tribīnes, kas bija pilnas ar sajūsminātiem līdzjutējiem. Pavēries debesīs, Harijs ar nepatiku pamanīja pelēkus gubu mākoņus, kas jau šur tur nopilināja pa kādai lietus lāsei. Drīz noskanēja Alīsijas svilpe, un piecpadsmit slotas pacēlās gaisā, bet mikrofonā norībēja Dīna balss: „Un spēle var SĀKTIES!"

Un tā arī sākās, dzinējiem lieliski darot savu darbu, bet arī elšpūšu uzbrucēju trijnieks nebija ar pliku roku ņemams, un Džinnijai bija ko pasvīst, lai dabūtu sviedeni cauri elšpūšu sarga stīpām. Zibsnis neparastā kārtā bija atklājis sevi jau spēles sākumā, un Harijs pat nespēja noticēt, ka tas lidinājās gar Grifidoru kārtīm viņam tik tuvu, taču zibsnis izrādījās visai mānīgs - tas pēkšņi izdarīja strauju kustību un par mata tiesu izspruka no Harija veiklās rokas, aizšaudamies tieši elšpūšu meklētajā virzienā. Nebija pagājušas ne piecpadsmit minūtes no spēles sākuma, kad visi tribīnēs, elpu aizturējuši, jau sekoja līdzi spraigai meklētāju cīņai. Rezultāts šobrīd bija 20:10 Grifidora labā.

Bet tad Ričijs, manīdams, ka elšpūšu meklētājs strauji tuvojas zibsnim un iespējams būtu to panācis, trieca āmurgalvu viņa virzienā, taču tā netrāpīja pretinieka komandas spēlētājam, bet gan zibsnim, aizsviezdama sīko lodīti nezināmā virzienā. Zibšņa meklēšanu vajadzēja sākt no jauna.

Līdzīgā vīzē zibsnis izāzēja abus meklētājus vēl pāris reizes, kad Dīns sāka ziņot: „Rezultāts šobrīd ir 80:80 - neizšķirts; bet Maklagors jau metas uzbrukumā Elšpūšu stīpām. Bet kas tas? Atkal ir parādījies zibsnis! Vai šoreiz Poters un Hjū izcīnīs savu cīņu līdz galam? Bet, vai! Sītone pārtver sviedeni un elšpūši izkārtojas uzbrukumam Grifidoru vārtiem..."

Taču tālāk Harijs vairs nedzirdēja - viņš trakā ātrumā drāzas uz Rona sargāto vārtu pusi, jo tieši tur bija aizšāvies zibsnis. Endijs Hjū - elšpūšu meklētājs, puisis no piektā gada - tikpat trakā steigā šāvās viņam turpat blakus. Līdz zibsnim vairs nebija tālu.

Bet tad Harijs ar savu izveicīgo meklētāja aci pamanīja briesmas. Rons bija sakoncentrējis visu uzmanību uz sviedeni un nemanīja, ka āmurgalva traucas viņam tieši virsū, mērķēdama precīzi pa deniņiem, bet abi grifidoru triecēji - Ričijs un Brūss - bija par tālu, lai paspētu atsist šo āmurgalvu. Ja Rons no tās neizvairīsies, tā ielauzīs viņam žokli. Labākajā gadījumā.

Zibsnis jau meta loku gar tālāko no Grifidoru kārtīm, bet Harijs pieņēma ātru lēmumu - viņš steigšus pacirta sāņus slotu un pēdējā brīdī ar asti atsita āmurgalvu, un acumirkli vēlāk Rons, ķerdams sviedeni, metās sāņus uzskriedams tieši virsū Harijam. Saprotams, sviedene izlidoja cauri stīpai un divas sekundes vēlāk līdzjutēju pūlis ieaurojās, kad elšpūšu meklētājs Endijs uzvaras priekā bija pacēlis gaisā dūri, kurā spirinājās zeltītās lodītes caurspīdīgie spārniņi.

Rons Harijam veltīja tik naidīgu skatienu, ka no tā varēja gaisā apstāties pat tās retās lietus lāses, kas pilēja no debesīm. Kad visa komanda bija nolaidusies lejā, Rons visbeidzot neizturēja: „Ko tu tur maisījies pa kājām? Tev nebija gadījumā jāķer zibsnis?!" Bet tikmēr Dīns bija izziņojis rezultātu: „240 pret 80; šodienas spēlē uzvar Elšpūtis! Kas par neticamu spēli!"

„Ron, Harijs tikai -" Džinnija iesāka teikt, bet brālis uzsprāga dusmās.

„Tikai atkal kaut ko bija ieņēmis galvā, kas saprotams ir tikai viņam? Tu man iztraucēji ķērienu un atdevi zibsni Hjū. Nesaprotu - kāda - velna - pēc?!"

„Jo tu nepamanīji āmurgalvu, kas pēc divām sekundēm būtu ielauzusi tavu cieto pauri," arī Harijam zuda pacietība. Viņš bija upurējis uzvaru tikai un vienīgi tāpēc, lai izglābtu Ronu. „Ričijs ar Brūsu bija par tālu, lai atsistu āmurgalvu, tāpēc es to atsitu, lai tā nesadragā tavu žokli. Bet zini, par šitādu pateicību varbūt man to vajadzēja ļaut darīt. Jo kas zina, varbūt kritiens bezsamaņā no šāda augstuma būtu izrādījies tīri patīkams vai pat izskatījies varonīgs."

„Ron, tas taisnība - mēs no malas redzējām - āmurgalva tevi būtu notriekusi no slotas, ja Harijs to pēdējā brīdī nebūtu atsitis ar savu slotu," Džinnija noteica, un arī pārējie komandas biedri apstiprinoši māja ar galvu.

„Tiešām tā āmurgalva bija tik tuvu? Es nevienu sev tuvumā neredzēju," Rons domīgi novilka, bet nu jau balsij izskanot teju vai vaicājoši, un uz mirkli palaida skatienu apkārt debesīm, bet Alīsija bija jau iesākusi ar pieburšanu salikt bumbas atpakaļ kastē.

„Ron, piedod," ierunājās Brūss, „es tev biju tuvāk un jau biju sapriecājies, ka āmurgalva izseko Hjū, bet tad tā pēkšņi metās uz tavu pusi. Es no tās biju pārāk tālu, man nebija iespējas to panākt. Labākajā gadījumā es būtu panācis tevi un noķēris kritienā no slotas."

„Tā āmurgalva tuvojās tev vairāk no aizmugures un tu biji sakoncentrējies uz Sītoni ar sviedeni, tāpēc nemanīji āmurgalvu," Harijs paskaidroja, runādams gandrīz vienlaikus ar citiem komandas biedriem, un, lai arī spēles satraukums vēl arvien kūsāja viņam iekšā, viņš centās runāt pēc iespējas mierīgāk. „Un lai izpaliek zaudējums, bet kritiens bezsamaņā no piecdesmit pēdu augstuma nav nekāda joka lieta. Lai vai kā un par ko tieši tu uz mani dusmojies, bet tu tomēr esi mans draugs."

Rons apjucis noskatījās uz Hariju, tad nolūkoja visus komandas biedrus.

„Arī mēs nepriecājamies par zaudējumu," Kintija ierunājās, „bet nākamajā spēlē mums būs daudz lielākas iespējas uzvarēt, ja mūsu labākais sargs patiešām būs sveiks un vesels."

Rons vēlreiz, mazliet piesarcis, neveikli palūkojās uz Hariju, tad uzmeta acis baisi augstajām grozu kārtīm un noteica: „Tad jau laikam - paldies tev!" Un rudmatis draudzīgi apskāva savu seno draugu, paplikšķinādams viņam pa muguru. Viņiem abiem apskāvienā piebiedrojās arī pārējie biedri, sapratuši, ka viņi šodien varbūt bija zaudējuši spēli, taču viņu meklētājs un sargs visbeidzot bija salīguši mieru un atjaunojuši savu draudzību, kas nepārprotami nozīmēja arī priecīgāku gaisotni turpmākajos treniņos.

Kad Rons atkal ar viņu bija pa draugam, Harijam šķita, itin kā beidzot būtu ataususi saule pēc tāda garāka un drūmaka lietus perioda. Rons viņam galu galā arī atvainojās, ka bija tik ilgi turējis naidu, un Hermione vienā laidā staroja kā pati pavasara saulīte.

Harijs izstāstīja arī par saviem centieniem diadēmas meklēšanas sakarā, kur viņš bija ņēmis vērā Rona ieteikumus, taču Laupītāju kartes rūpīga izpēte nebija nesusi nekādus panākumus, par Gliemjraga iztaujāšanu arī pats Rons piekrita, ka tā būtu pārdroša un muļķīga doma, un vēl muļķīgāk būtu pašiem līst iekšā Aizliegtajā mežā, lai noskaidrotu tur notiekošo, īpaši pēc Hagrida ziņām, ka tur esot sākušās sadursmes starp kentauriem un akromantulām.

Bet ko lai iesāk tālāk? Tur viņiem pietrūka padoma. Lai cik ļoti to Harijam negribētos atzīt, bet likās, ka viņi visi paklusām ir likuši visas cerības uz Fleimela eksperimentiem, bet kas zina, cik ilgu laiku alķīmijas profesoram vajadzēs, lai viņš tiešām iegūtu kaut ko noderīgu. Tomēr no Cūkmiestiņa puses sāka klīst baumas, ka būvniecības darbi tā saucamajai Ksenofīija vasarnīcai drīz būšot galā, kas nozīmēja, ka profesora Fleimela projekts straujā gaitā virzās uz priekšu.

Rons vēl brīžam Hermionei uzplijās ar izgaisināšanas teoriju, uz ko Hermione viņam bija atteikusi: „Nu, ja tu tik ļoti gribi krāmēties ar gadsimtiem krātām kakām, tad aiziet uz priekšu. Tikai pēc tam nesūdzies." Jauneklis gan nebija licies mierā un bija pierunājis Hariju izmēģināt uzburšanas vārdus, taču diemžēl Hermionei bija izrādījusies taisnība. Bez izgaisinātiem mēsliem abiem puišiem bija izdevies uzburt tikai šādu tādu neveiksmīgu mikstūru paliekas un vienu salauztu tasīti, kaut arī viņi bija izmēģinājušies visādi bez un ar visdažādākajiem zīmīgajiem vārdiem, un Harijs pat bija būries šņācmēlē, bet bez panākumiem. Saprotams, smirdīgie ieguvumi ātri vien salauza abu censoņu apņēmību cītīgi izpētīt šo teoriju praksē. Bet citu ideju vairāk nebija, tāpēc jauniešu četrotne šobrīd pievērsās gaidāmajiem SĒRGu eksāmeniem, kuri nemaz vairs nebija aiz kalniem.

Dažas nedēļas vēlāk, kad maijs jau bija ieskrējies un Hermione atkal bija izlikusi paziņojumu par gaidāmo Cūkmiestiņa apmeklējumu, ierastās trešdienas alķīmijas dubultnodarbības beigās profesors Fleimels palūdza Hariju nedaudz aizkavēties - viņam esot kas sakāms. Harijs kopā ar Džinniju, Lunu un Ronu nogaidīja, kamēr pārējie skolas biedri būs izgājuši no klases, un tad devās pie profesora rakstāmgalda.

„Profesor, jūs mums gribējāt ko teikt," Harijs ierunājās.

„Ā, mani dārgie jaunieši," profesora kārnā un briļļainā seja atplauka neviltotā smaidā, tomēr, uzklausot stingros Hermiones brīdinājumus par alķīmiķu samaitātību, Harijam šķita, ka viņa sejā pavīd arī kaut kas nepatīkami badīgs. „Es jūs šo sestdien, kad dosieties uz Cūkmiestiņu, gribu uzaicināt pie sevis ciemos. Vēlos jums izrādīt savu jauno laboratoriju. Par to nebeidzams paldies jums, Luna, bez jums man tas nekad nebūtu izdevies. Un, protams, man jāsaka paldies arī jums, Harij, - neticami, bet Augšāmcelšanās akmens patiešām rādīja savu spēku, un es esmu pavadījis neskaitāmas stundas, konsultējoties ar Pandoru par viņas izcilo eksperimentālo iekārtu. Tāpēc es ļoti priecātos, ja jūs visi četri - arī jūs, Ronald un Džinnija, - atnāktu ciemos pie manis, un varbūt mums pat izdotos uzsākt pirmo eksperimentu!" Šķita, ka profesors jau iekšēji kūsā no šīs domas vien.

Harijs tūdaļ piekrita profesora uzaicinājumam, uzmetis ašu skatienu Džinnijai.

„Bet vai mēs drīkstam ņemt līdzi Hermioni? Ē, Hermioni Grendžeru, viņa ir meiteņu vecākā un mūsu laba draudzene," Rons vēl gribēja zināt, paskaidrojis sīkāk, jo profesors rādījās itin kā nedaudz apjucis.

„Ā, jā, slavenā Grendžeras jaunkundze. Protams, protams, arī viņa ir laipni aicināta," Fleimels viņiem uzsmaidīja, bet tad kļuva nopietnāks. „Taču es jums būtu ļoti pateicīgs, ja par šo vizīti jūs īpaši nevienam nestāstītu. Alķīmija vienmēr ir rūpīgi glabājusi savas zināšanas, un netrūkst gana skaudīgu prātu, kas tās vēlas izmantot nekrietnos nolūkos. Tāpēc ļoti lūdzu jūs ievērot piesardzību attiecībā gan pret laboratorijas apmeklējumu, gan pret to, ko jūs tur redzēsiet."

Jaunieši savā starpā saskatījās, tomēr apsolīja, ka vairāk nevienam citam kā Hermionei viņi par profesora Fleimela jaunuzbūvētās laboratorijas apmeklējumu neteiks ne vārda.

Hermione gan šo uzaicinājumu uzņēma ar divējādām jūtām - iesākumā viņa nespēja noticēt, ka Fleimels patiešām jau ir uzbūvējis savu laboratoriju, un viņai nudien interesēja, kā tad tā brīnumainā ēka izskatās, bet no otras puses viņa pauda piesardzību un aizdomas. „Saproti, kāpēc tad viņš tik ļoti piekodināja, lai par apmeklējumu nevienam neko nestāstām? Ja nu viņš kaut ko ir ieplānojis?"

„Viņš pats teica, ka negribētu, lai mūs kāds izseko vai uzzina kaut ko par viņa eksperimentiem un atklājumiem," Rons noteica. „Man tas izklausījās visai loģiski. Turklāt, ko tad viņš mums tādu varētu nodarīt?"

„Teorētiski viņam vajadzētu manu sirdi, bet es stipri šaubos, ka viņš plāno mani nogalināt un jūs pārējos kaut kur ieslodzīt," Harijs smīnēdams noteica. „Kāds taču pamanīs, ja mēs neatgriezīsimies no Cūkmiestiņa."

„Harij, beidz, šitā nejoko," Hermione nobālējusi noteica, bet Džinnija blakus izskatījās uzjautrināta. „Vienkārši - tu teici, ka viņš gribot arī kaut ko sākt eksperimentēt, un es varu tikai vēlreiz un vēlreiz atkārtot to, ka es neuzticos pilnīgi nevienam alķīmiķu eksperimentam. Cik tur vajag - mūs apmulsināt, izmantot, kā viņam vajag, un pēc tam izdzēst atmiņu. Tu nemaz nezināsi, kas ar tevi tur notika." Harijam no draudzenes skarbā komentāra pārskrēja pār muguru skudriņas - viņi taču patiešām neko daudz par pašiem Fleimela nolūkiem nezināja.

„Hermione, bet, ja tu par to tik ļoti uztraucies, mēs taču varam šādai iespējai sagatavoties," Rons iebilda.

„Turklāt mēs būsim pieci," Džinnija noteica. „Es tomēr nedomāju, ka viņš spētu apmulsināt mūs visus uzreiz."

„Un mums nāksies riskēt viņam uzticēties, jo šobrīd citu ideju un cerību atrast diadēmu mums diemžēl nav," Harijs drūmi sacīja. Hermione tam negribīgi, bet tomēr piekrita, palocīdama galvu.

„Tad lai notiek - sestdien ejam uz Cūkmiestiņu, uz Fleimela laboratoriju. Tomēr es Džordžam aizsūtīšu pūci, lai viņš drošības pēc mums katram atgādā pa pārim savu vairogburvestības cimdu. Pastāvīga modrība!" Hermione beigās stingri noteica, atsaukdama visiem atmiņā Tramdāna un viņa viltvārža mācību, kas bīstamos uzdevumos bija īpaši noderīga.

Sestdiena pienāca neticami ātri, un, negantam vējam pūšot, viņi piecatā jau mēroja dubļaino ceļu uz Cūkmiestiņu.

„Harij, vai tā taisnība, ka tu atkal plānojot atsākt DA nodarbības?" Luna pēkšņi ievaicājās savā ierasti sapņainajā balsī, ar lielām acīm pavērusies uz savu melnmataino draugu.

„Kas par muļķībām," Harijs atteica, „Kur gan tu kaut ko tādu rāvi?"

„Ai, neņem vērā, Harij," Luna uzsmaidījusi sacīja, „Vienkārši šorīt meitenes guļamistabā par to vien runāja. Redzi, vakardienas Raganu Nedēļas izdevumā bija raksts, ka tu esot bieži redzēts klīstam apkārt pa pili, īpaši izstaigājot visas tukšās klases, tāpēc bija izteikts minējums, ka tu meklējot telpas DA nodarbībām, tā kā Vajadzību istaba tagad nav pieejama."

„Tā, pagaidi - minēšu, ka raksta autore bija Knisle, pareizi?" Harijs sāji ieminējās.

„Knisle gan - man šorīt Liza iedeva izlasīt to rakstu. Bet tu, Harij, tiešām biji apmeklējis vismaz četras sestā stāva klases un dažas no piektā stāva?" Luna ziņkārīgi ievaicājās.

„Apmeklēju gan; šīs nedēļas sākumā," Harijs īgni atzinās. „Bet tu jau zini - pēc ieraduma diadēmas meklējumos. Ja nu tomēr kaut ko izdodas uziet, ja nu kaut ko esam palaiduši garām."

„Mums jau tas ir skaidrs, kāpēc tu biji tajās klasēs," tagad ierunājās Rons, „bet mani vairāk izbrīna kas cits - kā tā Knisle to tik precīzi varēja zināt?"

Harijs par to izsmējīgi nošņāca. „Gan jau, ka viņa mani nepārtraukti izseko, cerēdama dabūt kādu sensāciju. Un tur jau viņai neko daudz nevajag. Šķiet, ka cilvēki būtu gatavi izķert avīzes, ja Knisle tik vien kā uzietu mani urbinām degunu."

„Bet zini - tas tiešām ir mazliet savādi," Hermione piekrita Rona aizdomām. „Saproti, viņai nemaz te tik brīvi nav atļauts atrasties - jau gada sākumā Maksūra veica drošības pasākumus, kas iekļauj gan zvēromagu, gan cilvēku uztveršanas burvestības, ja kāds šķērso Cūkkārpas teritorijas perimetru. Tomēr izskatās, ka viņa šad un tad tiek iekšā, Maksūrai to nezinot."

„Pareizi, Harij, vai tad tu arī pats kaut kad gada sākumā viņu te nemanīji?" Rons ievaicājās, uz ko Harijs palocīja galvu un apstiprinoši atbildēja: „Nu jā, bet Maksūra pēc tam viņu it kā bija padzinusi."

„Nemaz jau tik dīvaini tie daudzie raksti Raganu Nedēļā nav," Džinnija noteica, „Viņa tos rakstus parasti uzcep no brīvprātīgo iesūtītajām intervijām, un tur viņai materiālu netrūkst. Vai katra Cūkkārpas tenkuvācele ir gatava pārdoties par pliku galeonu. Tai Knislenei pat netrūka dūšas piedāvāt šādu darījumu arī man."

„Tev?" Harijs pārsteigts ievaicājās.

„Jā-ā," Džinnija neērti noteica. „Saproti, tas bija tad, kad mēs bijām tā kā distancējušies viens no otra. Knisle laikam bija cerējusi uz ko grandiozu, bet, protams, no manis dabūja tikai pigu - es viņu pasūtīju trīs mājas tālāk."

„Un tu pat neiebaroji viņai neko bezjēdzīgi smieklīgu?" Rons pasmīnēja.

„Zini, sākumā man bija doma, ka es varētu viņai iestāstīt, ka Harijs tobrīd nododas celibātam, lai attīrītos garīgi un iestātos par Vergojošo elfu maznodrošinātajām tiesībām, tomēr nolēmu neriskēt - šķiet, ka ne vienmēr cilvēki saprot jokus," Džinnija, līdzīgi smīnēdama atbildēja. Arī Harijam gandrīz uz lūpām izlauzās smīns, ja vien viņam tik ļoti nekaitinātu Knisles nemitīgā bāšanās viņa darīšanās, lai pēcāk tās izkladzinātu visai pasaulei.

„Lūk, Cūkmiestiņš," Luna iesaucās, priecīgi sasitusi kopā rokas, kas bija tērptas Hermiones sagādātajos pūķādas cimdos. Turklāt viņa bija pastiprinājusi tiem uzlikto vairogburvestību tā, ka tā darbojās arī tad, ja cimdi atradās kaut tikai mantijas kabatā.

„Esam gan klāt, bet vispirms ieejam Medusdūrēs," Harijs ierosināja, pametis skatienu atpakaļ uz Lavenderas Braunas, Fejas Danbāras, Šīmusa Finigena un Dīna Tomasa četrotni. Medusdūrēs vienmēr iegriezās teju visi Cūkkārpas studenti, un, Harijaprāt, tas varētu kādam radīt aizdomas, ja viņi tūdaļ taisnā ceļā dotos pie Fleimela.

Saldumu veikalā gan viņi ilgi neuzkavējās, vien palīdzēja Hermionei izvēlēties piemērotāko ciemakukuli, jo meitene uzstāja, ka, ejot ciemos uz jaunām mājām, pieklājoties ņemt līdzi cienastu. Tā nu viņi galu galā iegādājās palielu, plaukstas platuma labākās Medusdūru šokolādes tāfeli, kuru Hermionei nācās samazināt, lai viņi to spētu pienācīgi pārvietot.

Iznākot no Medusdūrēm, Cūkmiestiņā jau čumēja un mudžēja Cūkkārpas skolēnu spieti, bet jaunākie skolēni bija īpaši aizņemti ar sajūsmināšanos par pašu ciematiņa apmeklējumu, savukārt vecākie viņu piecotnei nepievērsa uzmanību, tāpēc viņi visai drīz lēnā gaitā jau bija nokļuvuši Cūkmiestiņa nomalē, kur, tālumā vīdot augstiem pakalniem, visai ērmīgi debesīs stiepās apaļa, cillindrveidīga ēka. Tā gan nebija tik augsta kā Ksenofīlija Mīlaba dzīvojamā māja, toties līdzība bija nepārprotama.

Pieejot tuvāk, jaunieši ievēroja, ka tumši pelēkās krāsas cilindrveidīgā ēka nudien izskatījās gluži kā tikai vakar pabeigta, bet, lai piekļūtu tai klāt, bija jāiet pa puspabeigtu taciņu. Arī zālāja vēl nebija, jo ēkai apkārt pletās vien dubļains zemes lauks.

Rons, to nopētījis, noteica: „Izskatās, ka Fleimelam te vēl daudz būs, pie kā piestrādāt."

„Ejam tik iekšā, tad jau redzēsim, ko tieši viņš ir paspējis sagatavot," Harijs noteica, piegājis pie tumši brūnajām koka ieejas durvīm, un stipri paklauvēja pie tām ar dūrē saņemtiem pirkstu kauliņiem.

Drīz atskanēja soļu dipoņa, un durvis bez skaņas atvērās vaļā, atklājot skatienam viņu alķīmijas profesoru Filipu Fleimelu. Kārnā burvja briļļainā seja atplauka neviltotā smaidā, un viņš noteica: „Jūs atnācāt! Nu tad nāciet, lūdzu, iekšā manā laboratorijā." Tad profesors pakāpa soli sāņus, lai ielaistu iekšā visus piecus jauniešus.

Viņi pieklājīgi sasveicinājās, un Hermione profesoram pasniedza ciemakukuli, atbūrusi šokolādi sākotnējā izmērā, par ko viņš rādījās priecīgi pārsteigts, tomēr bija acīmredzams, ka Fleimels dega nepacietībā viņiem izradīt savu pašreizējo veikumu. Pagaidām viņi atradās pirmajā stāvā, kas bija ļoti askētiski iekārtots. Šeit bija tikvien kā galdiņš un daži krēsli, bet sienas bija pelēkā betona krāsā, bet viens otrs sīks lodziņš istabā ielaida mākoņu ēnām izraibināto saulesgaismu.

„Varbūt ķersimies uzreiz vērsim pie ragiem? Ko jūs sakāt - ejam apskatīt pašu laboratoriju?" profesors vedināja, norādījis uz kāpnēm cilindriskās telpas pretējā malā, kas veda lejup. Luna, palocījusi galvu, bija gatava gājēja, un arī pārējie jaunieši cēlās kājās un labprāt gribēja iet līdzi profesoram, vien Hermione vēl vēlējās apskatīt šo pašu telpu, pirms došanās lejup uz īsto laboratorijas stāvu.

„Grendžeras jaunkundz, šajā stāvā gan es neko vairāk neesmu paspējis iekārtot. Es galveno uzmanību veltīju pašai laboratorijai, un šo uzgaidāmo telpu pabeigšu kaut kad vēlāk, tāpat kā dārzam nāksies pagaidīt līdz vēlākam laikam," profesors meitenei apgalvoja.

„Bet, sakiet lūdzu, kādēļ laboratorija ir iekārtota pazemē?" meitene ievaicājās.

„Drošības apsvērumu dēļ. Un ja jums ir zināms, kas notika ar Pandoru, tad, manuprāt, tālāki jautājumi šajā ziņā atkrīt. Maģijas esences ekstrahēšana ir īpaši augsta riska eksperiments, tāpēc labāk, lai tas atrodas pēc iespējas dziļāk zemē," profesors paskaidroja, uzmetis skatienu Lunai, kura jau mīņājās pie kāpnēm.

„Jā, protams, drošība ir pirmajā vietā," Hermione noteica, žilbinoši uzsmaidījusi Fleimelam. „Nu tad ejam skatīties laboratoriju."

Pirmā nokāpa lejā Luna, tad - Rons, Harijs ar Džinniju, profesors Fleimels, un beidzamā nāca Hermione. Harijs ievēroja, ka draudzenes skatiens šķita neparasti koncentrēts, it kā viņa domās skaitītu kādus buramvārdus.

„Tad nu lūk - šeit ir mana laboratorija," Fliemels, norādījis apkārt ar plaukstām, paziņoja. „Mīlabas jaunkundz, vai ir līdzīga jūsu mātes laboratorijai?"

Harijs nopētīja šīs telpas iekārtojumu. Iesākumā viņš pat nesaprata, uz ko īpaši šeit būtu jāskatās, jo laboratorijā atradās vien divi galdi - viens bija piestumts pie telpas sienas un apkrauts ar grāmatām un pergamenta pierakstiem, un pie tā bija šķībi piestumts polsterēts krēsls, bet otrs galds atradās pašā cilindriskās telpas vidū; tas bija šaurs un augsts, iespējams pat drīzāk līdzīgs kādam mazam podestam nekā galdam. Vēl Harijam izlikās, ka šī telpa bija stipri mazāka nekā apaļā istaba augšējā stāvā, bet citādi arī šeit bija tās pašas apaļās, betona pelēkās sienas un smieklīgi askētiskais iekārtojums. Vienīgi gaisma nāca itin kā no visa griestu laukuma, nevis no logiem, kuri šajā pagraba stāva telpā nebija.

„Ē - principā, jā, vienīgi mammai bija vairāk galda virsmas," Luna apstiprināja.

„Pēc viņas pašas ieteikuma es novērošanas vietu ierīkoju augšstāvā, kur mēs tikko sēdējām. Jo visticamāk tieši tas arī bija viņas nāves cēlonis - ka viņa bija atradusies laboratorijas telpā eksperimenta norisies brīdī," Fleimels paskaidroja. „Turklāt eksperimentam tas varētu nākt par labu, ja pašā laboratorijas telpā atrastos pēc iespējas mazāk lieku priekšmetu."

„Profesor - bet man īsti nav skaidrs, kas īpašs ir šajā laboratorijā?" Džinnija ierunājās. „Šeit ir tikai tie galdiņi."

„Ā, lielisks jautājums," šķiet, profesors šādu jautājumu bija gaidījis ar lielāko nepacietību. „Lūk, paraugieties šeit uz sienām." Viņš steigšus piekātoja pie apaļās sienas un norādīja uz mazām, tumšām atverītēm. „Redziet šos te caurumiņus? Visa sāls slēpjas tajā, kas notiek aiz šīs sienas. Šādi caurumiņi ir vēl septiņos sienas posmos. Eksperimenta iesākšanai mums šeit būs jāielaiž sākotnējais maģijas enerģijas lādiņš, kurš, rotējot uz riņķi apkārt laboratorijas telpai, paātrinoties pašpastiprināsies, un, pievienojot pastiprinošos un noturīguma vārdus, iespējams iegūt maģijas esenci. Pati āķīgākā daļa ir tā, ka šī teorētiski iegūtā esence turpina rotēt neprātīgi milzīgā ātrumā, un, lai to varētu izmantot, tā būs jāizlaiž no šī aizsienas kambara un jāiesūcina kādā substrātā. Arī šī aizsargsiena ir būtisks drošības uzlabojums, jo Mīlabas kundze savus eksperimentus bija izdarījusi, pati atrodoties blakus savam pastiprinātajam maģijas virpulim."

Jaunieši, noklausījušies profesora stāstīto un tikdaudz sapratuši, māja ar galvu un grozīdamies skatījās riņķī.

„Un jūs, profesor, Fleimel, bijāt iecerējis šodien jau veikt pirmo eksperimentu?" Harijs ievaicājās.

„Tas būtu lieliski," pasniedzējs atbildēja. „Bet pirms mēs ķeramies klāt, iespējams, pie pasaules grandiozākajiem atklājumiem, es vēlos jums, Harij, atdot Augšāmcelšanās akmeni. Laboratorija ir uzbūvēta, tālākais tagad paliek manis paša ziņā." Fleimels izņēma gredzenā inkrustēto Akmeni no kabatas un, nedaudz vilcinoties, padeva to Harijam. Viņš vēl uzmeta tam skumju skatienu, kad puisis to noglabāja kabatā.

„Un ko tieši tad jums vajadzētu, lai uzsāktu eksperimentu?" Hermione ievaicājās.

„Eksperimentam - jā," šķiet, profesors uz mirkli bija aizklīdis domās, „ja gribam eksperimentēt ar maģijas esences uzsūcināšanu maģiskā spēka substrātā, tad mums būs vajadzīga tieši šī maģiskā spēka viela," Fleimels, uzraucis uzaci, paziņoja, pavērsies pret Hariju.

„Tātad - man nāksies ziedot savas asinis, pareizi?" puisis ievaicājās.

„Pareizi gan; tomēr šādā veidā vismaz varam iztikt bez jūsu sirds."

„Profesor, bet drīkstu jums vaicāt," Hermione steigšus ieminējās, „ko tieši jūs ar savu atklājumu esat iecerējis darīt?"

Fleimels uz mirkli rādījās apjucis par meitenes uzdoto jautājumu. „Ziniet, Grendžeras jaunkundz, es pat īsti nemāku atbildēt uz jūsu jautājumu, jo es vienkārši par to neesmu domājis. Šobrīd man visbūtiskāk liekas zināt, vai tas patiešām ir iespējams."

„Lūdzu, tikai nepārprotiet mani - es nekādā ziņā negribu izklausīties nepieklājīga, bet arī jums tas noteikti ir zināms, ka alķīmijas vēstures lappusēs ne reizi vien ir ierakstīti visai asiņaini notikumi. Ja vēl es tik daudz neuztrauktos par jūsu paša nolūkiem attiecībā pret mums un Hariju, bet kā būs ar citiem, ja jūsu eksperiments izrādīsies veiksmīgs un par to uzzinās citi jūsu amata brāļi? Vai Harijs varēs justies drošībā?" Hermione gribēja zināt.

„Par to jums būtu jāuztraucas vismazāk, jo šī noslēpuma detaļas es nedomāju atklāt plašākai sabiedrībai, tomēr manās interesēs noteikti ir publicēt savus atklājumus Pārvērtību Pavērsienos. Mani nolūki ir īsteni zinātniski," Fleimels pastāstīja meitenei.

„Tātad jūs tomēr neplānojat Hariju sagūstīt, izraut viņam sirdi, lai turpmāk pats varētu dzīvot mūžīgi?" Rons, mazliet smīnēdams, pavaicāja.

„Nekā tamlīdzīga, Vīzlija kungs," Fleimels nosmējās, un arī pārējo jauniešu sejās uzvijās smaids. Vienīgi Hermione saglabāja savu akmenscieto seju.

„Lieliski," Harijs līksmi noteica. „Tad kas tieši no manis būs vajadzīgs, lai uzsāktu eksperimentu?"

„Pavisam vienkārši - man būs vajadzīgas jūsu asinis," Fleimels paskaidroja. „Bet neuztraucieties, nesāpīgu asiņu noņemšanas māku es esmu labi apguvis."

Profesors izraka no rakstāmgalda papīru kalna tievu adatiņu ar piltuvi galā un no vienas galda atvilktnes izņēma kādu stikla trauku.

„Harij, es jūs palūgšu šeit apsēsties un līdz elkonim atbrīvot roku no drēbēm," profesors norādīja uz polsterēto koka krēslu pie rakstāmgalda. Harijs darīja kā vēlēts un nolika uz galda stūra līdz elkonim kailu labo roku, pavērstu ar delnu uz augšu.

„Tam nevajadzētu stipri sāpēt," Fleimels noteica, ar kārnu, garu pirkstu taustīdams elkoņa iekšpusē asinsvadus. „Saņemiet, lūdzu, pirkstus dūrē." Visbeidzot uztaustījis vēnu, vecākais burvis uzmanīgi iedūra adatu puisim vēnā, un, pieliekot trauku zem piltuves, tajā satecēja šķidras, sarkanas asinis. Tas drīz piepildījās, un profesors izņēma adatu no puiša vēnas un ar zizli tūdaļ aizdziedēja sīciņo brūci.

Profesors Fleimels asinīm pilno glāzi pacēla savā acu augstumā un, to noskatījis, noteica: „Nu tad provēsim, kas no tā sanāks." Tad burvis tikko notecinātās asinis aiznesa līdz galdiņam telpas vidū un uzmanīgi novietoja trauku tur. Viņš novēcināja zizli, un pazuda arī ar papīriem apkrautais rakstāmgalds.

„Tagad man būs jāpalūdz jūs uzkāpt atkal augšējā stāvā. Es ievadīšu paātrinātājā daļu no sava maģijas spēka, bet tālāk eksperimentu drošības apsvērumu dēļ vadīsim no augšas," profesors skaidroja, piegājis pie atverēm sienas sānos un iebāza vienā no caurumiem savu zizli.

Jaunieši tikmēr uzkāpa augšējā stāvā, un viņiem drīz sekoja arī profesors Fleimels, kurš piegāja pie ar papīriem nokrautā rakstāmgalda, kas tagad bija uzradies augšējā stāvā. Draugu piecotne turpretī ieņēma agrākās vietas uz krēsliem.

„Tā, nu tad laižam vaļā!" profesors noteica, uzmetis skatienu jauniešiem, tad pavērsa zizli pret grīdu un tās vidus daļa kļuva caurspīdīga, ka varēja redzēt, kas notiek apakšstāva laboratorijas telpā. Labi, ka jaunieši bija nosēdušies savās vietās tuvu sienai, kur grīda palika kā bijusi - biezs, necaurspīdīgs betons -, citādi Harijs bija pārliecināts, ka viņam būtu sirds izlekusi pa muti, ja pēkšņi būtu izgaisis pamats zem kājām. Tomēr Fleimelu šis apstāklis itin nemaz nebiedēja. Viņš droši spēra soļus uz priekšu, šķietami iedams pār tukšu gaisu, līdz iesāka pie sevis skaitīt buramvārdus, un ēkas apakšā sāka pieņemties spēkā tāda kā dunoņa. Un jo spēcīgāk dūca laboratorijas sienas, jo vairāk sāka likties, ka aiz aizvērtajām atverēm itin kā izspīdētu bāli zilgana gaisma.

Profesors Fleimels būrās diezgan ilgu laiku, līdz jauniešiem šķita, ka ieskanējušā dunoņa, kas iesākumā likās nākam tikai no sienām, tagad jautās, it kā dūcam viņiem visapkārt un vai nākam no viņiem pašiem. Kad ausīs bija iemitusi neizturama džinkstoņa, profesors novicināja zizli un atvērās klapes, kas bija aizturējušas maģijas virpuli aiz laboratorijas sienas, un paātrinātā maģijas esence virpuļodama savācās laboratorijas centrā novietotajā asiņu traukā, izstarodama zili baltu gaismu.

Asinis, iespīdējušās tajā pašā zilgani blāvajā gaismā, kas galu galā bija savākusies trauciņā, apdzisa. Profesors Fleimels, tikko valdīdams satraukumu, uzbūra asiņu trauku augšā, sev uz plaukstas, tad pārvērta grīdu atkal par pelēku betonu. Viņš knaši piesteidzās pie galdiņa, ap kuru bija sasēduši jaunieši, un nolika uz tā nupat apburto trauku ar Harija asinīm.

„Raudzīsim, kas no tā būs sanācis," profesors satraukti noteica, izvilcis no savas mantijas kabatas kādu nelielu kolbu. „Četru elementu izvilkumu es sagatavoju jau iepriekš; tas vēl jāpievieno asinīm, un tad redzēsim, vai mums būs kas prātīgs izdevies."

Trauciņš ar asinīm itin kā viegli kvēloja tumši asinssarkanā krāsā, tomēr bija acīmredzams, ka tās vēl arvien ir ļoti šķidras. Profesors noņēma maģisko elementu izvilkuma kolbai korķi un pietuvināja to asiņu glāzei. Tad lēnām un ļoti uzmanīgi viņš sāka to liet asiņu traukā un, burdamies ar zizli, iegrieza noburto asiņu šķidrumu, lai visa mikstūra viendabīgi sajauktos. Lēnām un piesardzīgi viņam bija izdevies savienot visas maģijas esences, un Harijs ievēroja, ka tagad asiņu traukā acīmredzami vairs nebija šķidri plūštošs šķidrums, bet gan tas bija pārtapis par ko daudz biezāku. Pie tam puisis lieliski atcerējās, ka bija šādu substanci patiešām redzējis jau agrāk, lai arī tas bija pirms veseliem astoņiem gadiem - trauciņā nu atradās bieza, tumši asinssarkana viela, kas itin kā šur tur ievizuļojās ar dzeltenīgi oranžu spīdumu. Izskatījās, ka profesors Fleimels patiešām bija izgatavojis Filozofu akmeni.

Tomēr viss vēl nebija tik skaisti, kā pirmajā mirklī bija izlicies. Kad profesors apgāza sākotnējo asiņu glāzi otrādi, no tā ar būkšķi neizvēlās smags un ciets akmens, kā bija cerēts, bet gan izbira biezs, gabalains pulveris. Tas gan tomēr pēc skata atgādināja Filozofu akmens substanci, kaut arī izskatījās tāds kā blāvs un neizteiksmīgs. Harijam šķita, ka tas Filozofu akmens, ko viņš toreiz bija izmānījis no Sagli spoguļa, bija tumšāk sarkans, dzīvīgi laistīdamies un vizuļodams gar smalkajām akmens šķautnītēm.

Arī Fleimels, ieraudzījis izbirstam pulveri, sarauca uzacis - šāds rezultāts viņu līdz galam neapmierināja, tomēr profesors drīz atkal atguvās.

„Hm, ir iznācis pulveris," Fleimels nobrīnījās. „Bet ja tā padomā - asinis ir šķidras, tad nemaz tik liels brīnums tas nav, ka akmens vietā mēs esam ieguvuši pulveri. Galvenais - paskatīsimies, kādas īpašības tam tagad piemīt," profesors piebilda, nobeigumā pauzdams jau lielāku aizrautību.

Viņš izvilka no kabatas palielu dzelzs naglu un parādīja to jauniešiem. „Izmēģināsim, tā teikt, klasisko pārbaudi - pārbursim naglu zeltā un paskatīsimies, kas notiks, kad to apstrādāsim ar tikko iegūto brīnumpulveri."

Profesors pielika pie naglas galviņas zizli un iesāka skaitīt:

„Šeku, reku, mana nagliņa,

Iedodu tev zelta maliņu."

Tad Fleimels lēnām virzīja zizli uz priekšu pa pašu naglu, un ar zizli apstrādātā naglas daļa vērtās tīrā zeltā, līdz profesors apstādināja zizli naglas vidū tā, ka tā bija pa pusei pārvērsta zeltā; pa pusei palikusi no dzelzs.

Harijs noskatījās uz pasniedzēja buršanos, un viņam tā izlikās savāda. Pārvērtību nodarbībās viņi vienmēr pārvērta vai izgaisināja visu priekšmetu, nevis apzināti darbojās tikai ar daļu no tā.

„Profesor, vai tā tikko bija..." blakus ieskanējās izbrīnīta Hermiones balss. Puisis pavērās uz draudzeni un ieraudzīja viņas pārsteigumā ieplestās acis.

„Tieši tā, Grendžeras jaunkundz," Fleimels viltīgi uzsmaidīja Hermionei, itin kā nolasījis viņas domas. „Tā bija daļēja pārvērtība."

„Nezināju, ka tāda patiešām ir iespējama. Profesors Kliks mums tikai reiz ieminējās, ka tādas teorētiski ir iespējamas," meitene ar apbrīnu noteica.

„Jāteic, ka tieši profesors Kliks pirms dažiem gadiem publicēja savu rakstu par daļējas pārvērtības teorētisko iespējamību, bet Mandols Medvīks ar savu komandu vien nesen apstiprināja to arī eksperimentāli. Tomēr šī pārvērtība ir ļoti nepraktiska, jo, izmantojot vienkāršākos buramvārdus, tā ilgst vien dažas minūtes, bet, pastiprinot pārvērtību, tās iedarbību nav iespējams noturēt ilgāk par vairākām stundām. Šķiet, savā rakstā viņi minēja, ka noturīgākā pārvērtība izzuda pēc septiņām stundām."

„Profesor, bet tas savukārt nozīmē, ka šī pārvērtība mums šobrīd būs īpaši noderīga, vai ne?" Luna vienkārši ieprasījās.

„Pilnīgi pareizi, Mīlabas jaunkundz, jo tad mums nebūs tik ilgi jāgaida. Jums jau kā SĒRGu studentiem man noteikti nav jāstāsta, ka parastās pārvērtības ierasti noturas vismaz dienu, tipiski vairākas dienas līdz pat nedēļai," profesors pastāstīja, uzsmaidījis blondajai meitenei.

„Tā, uzberam pulveri pārvērstajai naglas vietai," Filips Fleimels sajūsmināts komentēja savas darbības, saņēmis pirkstos šķipsniņu asinssarkanā pulvera, „un paskatīsimies, kas notiks pēc piecām minūtēm. Cik esmu mēģinājis daļējās pārvērtības, ilgāku noturību par desmit minūtēm man nav izdevies panākt."

Profesors nobirdināja pār naglu viņu eksperimentālo pulveri. Tas it kā iekvēlojās un iesūcās iekšā naglas zelta daļā. Visi, elpu aizturējuši, gaidīja, kas notiks turpmākās piecas minūtes - nagla paliks tāda pati vai arī vērtīsies atpakaļ par dzelzi?

Pagāja piecas minūtes, par kurām skaļi paziņoja Hermione, bet nagla kā stāvēja, tā stāvēja, būdama pa pusei no zelta, pa pusei no dzelzs. Viņi drošības pēc nogaidīja vēl desmit minūtes, bet arī tad naglas izskatā nekas nebija izmainījies.

„Šķiet, ka nagla saglabā savu pārvērtību," profesors līksmi paziņoja. „Apbrīnojami, apbrīnojami! Domāju, ka uz šīs priecīgās nots mēs varētu uzcienāties ar jūsu atnesto šokolādi. Atvainojos gan, ka esmu bijis tik aizmāršīgs un neko vairāk par avota ūdeni nevaru jums piedāvāt."

„Ak, nekas, būs jau labi arī ar vienkāršu ūdeni," Luna atbildēja, bet profesors izsaiņoja viņu atnesto ciemakukuli un salauza to vairākos gabaliņos, kurus katrs iesākumā paņēma pa vienam. Tad Fleimels uzbūra glāzes ar ūdeni un pacēla savējo, kā vēlēdamies teikt tostu.

„Priekā, jaunieši, mēs šodien esam veikuši neiedomājamu atklājumu. Atklājumu, kuru alķīmiķi bija centušies izdibināt gadsimtiem, pat tūkstošiem gadu! Un mēs to paveicām šodien, tik īsā brīdī!" profesors sajūsmā noteica, un viņi visi iedzēra pa ūdens malciņam.

„Tas, protams, ir satriecoši, bet sakiet, lūdzu, profesor Fleimel, tagad, kad Akmens ir iegūts, kādi ir jūsu turpmākie nolūki?" Hermione bez aplinkiem pajautāja.

Profesors paraudzījās uz meiteni ar domīgu skatienu. „Kā jau to teicu jums pirms eksperimenta, es nekad īsti neesmu domājis, ko tieši iesākt ar Akmeni, jo mani vienmēr bija interesējusi vienīgi iespēja, vai to vispār ir iespējams pagatavot."

„Tātad jums nepavisam nav nekādu savtīgu interešu iegūt mūžīgu dzīvību vai nebeidzamus zelta kalnus?" meitene gandrīz nepieklājīgi izvaicāja tālāk. Tomēr nelikās, ka profesors Hermiones uzbāzību ņemtu ļaunā, bet gan vienkārši atbildēja uz viņas jautājumu.

„Par nemirstību runājot - es vēl nejūtos tik vecs, ka man būtu jādomā par savu nāvi," profesors nosmēja, „un par zelta kalniem man ir vēl mazāka interese, jo es tomēr esmu Fleimels, un, kā jau jūs to zināt, manam labi tālās pakāpes vecvecvectēvam Nikolasam Fleimelam bija īstais Filozofu akmens un visas iespējas sataisīt savai dzimtai tik daudz zelta, cik vien sirds kārojas."

„Bet ko tad jūs domājat ar to darīt? Taču ne jau vienkārši turēsiet skapītī aiz stikla sev par prieku?" arī Hariju tas bija ieinteresējis.

„Ziniet, šobrīd tieši šī iespēja man šķiet visticamākā," Fleimels priecīgs nosmēja.

„Profesor, bet kā jūs domājat, vai Filozofu akmens pulveris varētu līdzēt arī pret miesiskām... nepilnībām?" Rons noteica, piedomādams pie pēdējā vārda. „Ja jau Akmens nostiprina pārvērtības un nodrošina arī nemirstību, tam vajadzētu līdzēt arī pret citām kaitēm."

„Pareizi, Vīzlija kungs," Fleimels apstiprināja. Tomēr tad viņš rādījās nedaudz apjucis: „Bet kāpēc gan jūs par to iedomājāties? Tādiem jauniem cilvēkiem jau nav..." Bet tad profesors pārtrauca runāt, kad Rons bija uzmetis ašu skatienu Hermionei, un Fleimels saprata, kāpēc Rons bija to jautājis.

„Negadījums pie Vajadzību istabas atstāja zināmas pēdas uz jūsu sejas, vai ne, Grendžeras jaunkundz?" Fleimels, pagriezies pret meiteni, ievaicājās. „Tomēr šobrīd jūs izskatāties pat ļoti labi."

„Paldies par komplimentu," meitene burvim bēdīgi uzsmaidīja. „Tomēr savam izskatam šobrīd man ir jāpateicas kosmētiskajai ziedei no Malfoju aptiekas. Bez tās man ik dienas nāktos valkāt šalli, lai slēptu apdeguma rētas. Tomēr krēms man ik rītu ir jāuzklāj no jauna, turklāt visai biezā kārtā."

„Tad, šķiet, esam atraduši pielietojumu šim pulverim! Grendžeras jaunkundz, jums noteikti vajag izmēģināt, ko spēj mūsu šodienas eksperiments. Cik zinu, tad Filozofu akmens bioloģiskas vielas pārvērtības nespēj noturēt mūžīgi, tomēr tām vajadzētu saglabāties daudz ilgāk par vienu dienu. Aptuvenās iedarbības laiks drīzāk būtu viens gads."

„Pateicos, profesor Fleimel," Hermione pieklājīgi noteica.

„Opā," blakus negaidīti izskanēja Džinnijas balss. Harijs paraudzījās uz draudzeni, taču nesaprata, kāpēc viņa bija šādi izsaukusies.

„Kas notika?" Rons ievaicājās, arī paskatījies uz māsu.

„Nagla," viņa vienkārši noteica, norādījusi ar pirkstu uz smailo metāla priekšmetu, kas stāvēja nolikts uz galda.

„Opā," Fleimels drūmi piekrita, uzlūkojis naglu, kura vairs nemaz nebija pa pusei no zelta, bet gan viscaur vienīgi no dzelzs.

„Tātad pulveris tomēr neiedarbojās," Rons ar nepatiku secināja. „Pārvērtība nebija noturīga."

„Jā un nē. Pārvērtība patiešām nebija ilglaicīgi noturīga," Fleimels paskaidroja. „Tomēr tā bija noturīgāka nekā tad, ja mēs naglu nebūtu apstrādājuši ar pulveri."

„Un ko tas īsti nozīmē?" Luna ievaicājās.

„To, ka maģiskā enerģija nebija pietiekami spēcīga vai koncentrēta," Fleimels paskaidroja. „Un, Harij, tas nozīmē, ka es vēlēšos palūgt jums ziedot man vēl asinis."

 

* * *

 

Atceļā jaunieši dzīvi pārrunāja nupat piedzīvoto un pauda nožēlu, ka eksperiments tomēr nebija izdevies. Harijs jutās tāds kā apreibis - Fleimels no viņa vēnām bija nolaidis vai veselu spaini asiņu, cerēdams drīz iegūt pilnvērtīgu Filozofu akmeni. Kā profesors bija viņiem vairākkārt atkārtojis: „Tikai jāatrod, kur rodas tie enerģijas zudumi, un tad jau Akmens būs mums rokā. Ja man tas izdosies, apsolu jums tūlīt dot ziņu."

Tomēr no Fleimela gaidītā ziņa nepienāca ne tovakar, ne arī nākamajā dienā. Atlika tikai secināt, ka profesoram ar eksperimentiem nemaz tik raiti nevedās.

Pienāca trešdiena, kad, kā ierasts, no rīta notika alķīmijas dubultnodarbība. Stāvot pie aizvērtajām alķīmijas klases durvīm, Harijs ieskatījās rokaspulkstenī. Tas rādīja jau vismaz savas desmit minūtes pāri deviņiem - allaž punktuālais profesors Fleimels kavēja veselas desmit minūtes. Malfojs jau bija iesācis nemierīgi dīdīties, īsti nezinādams, kas šādā gadījumā viņam kā zēnu vecākajam ir jādara. Un Harijs viņa satraukumu pat lieliski saprata, jo šis bija viens no ārkārtīgi retajiem gadījumiem, kad profesors kavē nodarbību, un nevienam īsti nebija skaidrs, kā būtu jārīkojas.

„Pagaidām vēl kādas desmit minūtes, ja Fleimels tad arī vēl nebūs atnācis, iešu ziņot Maksūrai," Drako Malfojs visbeidzot izlēma.

Desmit minūtes pagāja kā nebijušas skolēnu savstarpējās sarunās, pļāpās un smieklos, bet no profesora vēl nebija ne miņas. Malfojs jau paziņoja, ka viņš tad došoties pie Maksūras, bet, kolīdz jauneklis taisījās atstāt savus klasesbiedrus, viņiem steigšus pieskrēja klāt profesors Fleimels.

„Labrīt, labrīt! Ļoti atvainojos par kavēšanos. Ejiet nu iekšā," profesors aizelsies noteica un, novicinājis zizli, atvēra klases durvis. Ierasti kārtīgais profesors šorīt Harijam izskatījās sasvīdis, noskrējies un visvairāk par visu - pārguris līdz spēku izsīkumam. Zem profesora kantainajām brillēm vīdēja izteikti tumši loki. Kas zina, vai alķīmijas pasniedzējs pēc viņu sestdienas apciemojuma vispār bija kārtīgi izgulējies.

„Piedošanu par manu izklaidību, bet šodien jums būs patstāvīgā nodarbība. Ar ko mēs beidzām pagājušo teorētisko nodarbību?" Fleimels pavaicāja saviem skolniekiem, kolīdz bija ieņēmis vietu pie pasniedzēja galda.

„Ar maģisko elementu iedarbību uz dzīvajiem organismiem," Astorija Grīngrasa atbildēja.

„Pareizi, jā. Tad atkārtojiet pagājušajā nodarbībā apgūto un palasiet uz priekšu, ko vēl nepaguvām apskatīt," profesors teju nevērīgi uzdeva uzdevumu klasei un vien vēl piebilda: „Galvenais - esiet klusi!" Tad pasniedzējs no kabatas izķeksēja smieklīgi sīku porfeli, kam piesitot ar zizli, tas ieguva ierasto formu. To attaisot, Fleimels izņēma veselu čupu ar pergamenta loksnēm, kuras bija krustu šķērsu aprakstītas un apzīmētas. Tad, atradis dažas meklētās loksnes, profesors dziļi iegrima savā darbā, tikko manīdams, kas notiek viņam apkārt. Acīmredzot pasniedzēja prāts bija pievērsts tikai un vienīgi viņa laboratorijas eksperimentam.

 

* * *

 

Harijs to vakarā bija gribējis izstāstīt Hermionei, bet šķita, ka meitene par to gandrīz vispār neko negribēja dzirdēt.

„Harij, vai tu esi paskatījies kalendārā?" viņa nogurusi noteica, paraudzījusies kamīna liesmās pār grāmatas malu - kā ierasts, pirmziemnieki to uzskatīja teju par pienākumu nodrošināt saviem elkiem labākās vietas pie kamīna.

„Protams, šodien ir deviņpadsmitais maijs, bet tu noteikti ar to gribēji teikt ko citu, vai ne?" Harijs atbildēja, zīmīgi palūkojies uz draudzeni, sēdēdams dīvānā, aizstiepis roku Džinnijai gar muguru.

Hermione viņam uzmeta dusmīgu acumirkli, itin kā sakot protams-ka-es-nedomāju-datumu. „Līdz SĒRGu eksāmeniem ir atlikušas tikai nepilnas trīs nedēļas! Un mums ir jāsagatavojas visiem eksāmeniem. Pie profesores Vektores man ir pasliktinājušās atzīmes - viņa saka, ka es pārāk drūmās krāsās attēloju savus aritmantikas mājasdarbus un par tādu teatrālismu viņa nevarot mani novērtēt ar maksimālo atzīmi. Bet pēc maniem aprēķiniem tā tas sanāk - ko es tur citu varu paredzēt? Bet kas zina, ko domās eksaminators. Un senajās rūnās, man šķiet, profesore Vārīte vispār nepievērš papildu uzmanību tam, ka tuvojas eksāmeni. Mums praktiski nav mājasdarbu! Un vēl nemaz nerunājot par Čāgonena nodarbībām, man vēl ne vienmēr sanāk ar pirmo reizi uzburt aizstāvi. Ja man vēl pie Gliemjraga -"

„Hermione, nomierinies," Rons mierīgi noteica, pārtraukdams draudzenes monologa plūdus.

„Protams, ka SĒRGiem ir jāgatavojas," Harijs noteica, tieši šovakar gan nolēmis neko vairs nedarīt, kad bija pabeidzis sagatavoties Klika rītdienas nodarbībai, „bet vai tiešām mācības tik ļoti tevi uztrauc? Eksāmenus esam likuši jau arī agrāk."

Hermione grūti nopūtās. „Harij, vai tu esi paskatījies kalendārā?" draudzene pavisam mierīgi un nosvērti noteica.

Harijs pēkšņi saprata viņas jautājuma ļauno pieskaņu, un puisim noskrēja pār muguru auksts. Tieši viņš taču bija ieradies Cūkkārpā, lai pārbaudītu, kas īsti ir noticis ar Voldemorta horkrustiem, un šajā ziņā Hermionei bija pilnīga taisnība - līdz SĒRGu eksāmeniem bija atlikušas tikai trīs nedēļas, un viņa uzdevums atrast Kraukļanagas diadēmu principā nebija pavirzījies uz priekšu ne par matu. Hermione, ievērojusi drauga domīgo noskaņojumu, pievērsās atpakaļ savai Numeroloģijai.

Laiks tūlīt būs iztecējis, bet ko gan viņi šeit būs panākuši? Itin neko. Pilnīgi un galīgi neko, Harijs rūgti nodomāja. Pie tam, pat ja Fleimelam izdosies pagatavot Filozofu akmens pulveri, tas vēl negarantēja, ka viņi tad diadēmai spēs pietuvoties kaut par kripucīti tuvāk. Viņi bija pārmeklējuši vai pēdējo Cūkkārpas kaktu, būrušies krustu šķērsu, bet vairāk par apstiprinājumu, ka diadēmai šeit patiešām vajadzētu atrasties, viņi tā arī nebija panākuši. Vienu vārdu sakot, stāvoklis nudien rādījās bezcerīgs. Pēdējā laikā zināmu gandarījumu viņi bija guvuši, cītīgi gatavojoties eksāmenu pārbaudījumiem, tomēr tas Harijam bija mazs mierinājums. Un šovakar viņš bija nolēmis atpūsties. Cik muļķīgi. Iespējams tāpēc Hermione šogad tik pārmērīgi bija aizrāvusies ar mācībām, jo vismaz tas viņai radīja aizņemtības sajūtu, it kā viņa nodarbotos ar ko lietderīgu, it kā tas būtu attaisnojums, lai nebūtu nepārtraukti jādomā par savām neveiksmēm diadēmas sakarā.

Džinnija, šķiet, sajuta drauga nelāgo noskaņojumu, un, pacēlusi acis no Augstāko pārvērtību rokasgrāmatas, paberzēja viņam cisku. „Vēl jau ir mazliet laika. Kas zina, varbūt kaut kam ir jānotiek, lai kaut kas pavirzītos uz priekšu."

„Var jau būt, bet šobrīd nekas uz priekšu neiet un ideju vairāk arī nekādu nav," puisis rūgti noteica.

Tomēr divas dienas vēlāk - piektdienas pēcpusdienā pēc Čāgonena nodarbības - rādījās, ka vairāk taisnības būs Džinnijai. Hariju gaitenī bija uzgājusi kāda meža pūce un atstājusi viņam zīmīti kopā ar nelielu, aizsietu maisiņu.

„Beidzot izdevās samazināt maģiskās enerģijas zudumus! Pateicībā nosūtu Jums, Harij, pirmo veiksmīgo pulvera iznākumu. Sveiciniet no manis Grendžeras jaunkundzi.

F. Fleimels."

„Tātad viņam tomēr izdevās," Hermione ar apbrīnu noteica, kolīdz Harijs bija iedevis viņai izlasīt zīmīti.

„Oho," noteica Rons, izburtojis Fleimela sūtīto zīmīti draudzenei pār plecu, „tad šis ir īstais pulveris. Ar ko tad sāksim?"

„Sāksim ar to, ka atradīsim kādu klusāku vietu," Harijs sacīja, pasvārstīdams rokā sainīti un it kā nevērīgi aplaizdams skatienu garām soļojošajiem klasesbiedriem. Pagaidām neviens īpaši ieinteresēts viņu sarunā nelikās.

„Tad ejam uz kādu tukšu klasi," ierosināja Džinnija.

Domāts - darīts. Atraduši kādu tukšu telpu ceturtajā stāvā, jaunieši sapulcējās un sāka spriest par turpmāko rīcības plānu, iepriekš visi nopētījuši asinssarkano, mirguļojošo pulveri.

„Kā tad īsti to pulveri iznāk lietot?" Rons ieprasījās. „Vienkārši jātur rokās, vai vēl kaut kā jāburās?"

„Iesākumā varam mēģināt arī vienkārši tāpat. Šim tomēr vajadzētu būt visspēcīgākajam maģijas izvilkumam pasaulē," Hermione apstiprināja.

„Bet to taču nedarīsim tagad, tūlīt pat? Tomēr visas malas pilnas ar cilvēkiem," Džinnija iebilda.

„Pareizi. Pie tam dienas laikā mums tāpat nekas neizdevās. Šo lietu mums vajadzētu darīt vēlu vakarā, kad skola ir tukša," Harijs piekrita draudzenei, pasvārstījis rokā nelielo maisiņu. Hermione gribēja ko atbildēt, bet tad pēkšņi atvērās klases durvis. Tajās ķiķinādama uzradās Pansija, roku rokā sadevusies ar savu draugu kalambolistu Hārperu. Uz mirkli viņa rādījās apjukusi, ieraudzījusi nīsto grifidoru četrotni.

„Ko tad jūs te perināt?" viņa dzedri noprasīja, nopētījusi mazo, brūno ādas maisiņu Harijam plaukstā. „Vispār, kāda tam nozīme. Ejam, Hārper." Tad meitene apcirtās uz papēža un nozuda no durvīm kā nebijusi.

„Tā, kur mēs palikām?" Harijs, sapurinājis galvu no pēkšņā traucējuma, noprasīja.

„Jā, tad mums savus meklēšanas mēģinājumus vajadzētu darīt nakts laikā," arī Hermione rādījās iztraucēta no slīdeņu meitenes pēkšņās uzrašanās.

„Un kad tev ir nākamā dežūra?" Harijs ievaicājās.

„Nākamajā sestdienā, vakarā pēc kraukļanagu un elšpūšu spēles. Laime, ka tagad vēl neiet tāds tracis vaļā kā pirms citām spēlēm, bet vēl jau vesela nedēļa ir priekšā," Hermione atbildēja.

„Tad domāju, ka mēs pagaidām vakaros paklusām varētu papētīt, cik iespējams, un, ja tas vēl būs vajadzīgs, tad nākamnedēļ atkal varētu izmantot tavu dežūru," Harijs rezumēja plānu.

Topēcpusdien viņi vēl rūpīgi pārdomāja vietas, no kurām vajadzētu sākt meklēšanu, un Hermione palīdzēja Harijam atcerēties garo burvestības penteri, ar kuru bija meklējama Voldemorta enerģija. Tā ātri vien pienāca vakars un, lai nepievērstu lieku uzmanību, savā uzdevumā Harijs devās kopā tikai ar Hermioni, bruņojušies ar zižļiem, lokācijas buramvārdiem, Paslēpni un maisiņu, kurā atradās Filozofu akmenim tik līdzīgā substance.

Iesākumā viņi pārbaudīja pils Austrumu spārnu - tur zizlis stingri un nekļūdīgi rādīja uz rietumiem. Tad viņi lēnām devās uz Rietumu spārna pusi, veikli izvairījušies no Pīvza, pēc iespējas izvēlēdamies gaiteņus ar izklātām grīdsegām. Arī nonākot līdz bibliotēkai, zizlis apņēmīgi rādīja uz Pūču mājas pusi, tomēr, nākot tai tuvāk, atkal, gluži kā pirms Ziemassvētkiem, signāls kļuva neskaidrāks, un zizlis sāka nenoteikti šaudīties. Nokļūstot Pūču mājā, tas atkal skaidri rādīja uz austrumiem.

„Nekur daudz tālāk tikuši neesam," Harijs grūti nopūtās.

„Laikam gan," Hermione negribīgi piekrita, kamēr viņi zem Paslēpņa stāvēja piektajā stāvā un noraudzījās uz raustīgajām zižļa kustībām. Tad Harijam par pārsteigumu meitene tā kā iesmējās, un puisis apjucis uz viņu paskatījās. „Ai nekas," draudzene, nošūpojusi galvu, atteica, „vienkārši iedomājos, ka mūsu maģijas esence tad nebija izrādījusies daudz sliktāka."

„Tas gan," Harijs pasmaidījis piekrita. „Bet ko darīsim tālāk?"

„Zini, vispār jau ir ļoti vēls, un tev arī no tā briesmoņa meklēšanas vajadzētu aptūsties, un man rīt no rīta ir parastā sapulce pie Maksūras. Turpināsim rīt," meitene ieteica.

„Nu labi," Harijs piekrita un iebāza zizli mantijas kabatā, tad kopā ar Hermioni uzmanīgi zem Paslēpņa soļoja klusu kā kaķis atpakaļ uz Gifidoru koptelpu.

Pienāca sestdiena - Harijs jau no paša rīta nespēja sagaidīt, kad atkal varēs turpināt meklējumus. Cūkkārpa bija liela, viņi bija paspējuši apstaigāt tikai astoto līdz piekto stāvu, bet ja nu diadēma bija paslēpta apakšējos stāvos, vai kas zina - pat pagrabā? Kaut gan likās, ka zizlis vairāk cenšas lekt uz augšu, kad viņi nokāpa zemākajos stāvos, bet to vēl vajadzēja kārtīgi pārbaudīt. Praktiski viss rīts pagāja, kamēr viņš to pārsprieda iesākumā ar Ronu un Džinniju, bet vēlāk arī ar Hermioni, kad draudzene bija atgriezusies no zēnu un meiteņu vecāko sapulces ar Maksūru.

Diena vilkās kā gliemezis - Rons īpaši par to uzjautrinājās, kamēr viņi sēdēja Gliemja klubiņa vakarēšanā kopā ar slaveno dziedātāju Selestīnu Vīteri. „Viņas dziedāšana irra tik garrlaicīga," draugs vēl bija atdarinājis savu vecākā brāļa sievu Flēru, kad Selestīna Vītere bija iesākusi dziedāt viņiem kādu no savām mīlas balādēm, klusi iečukstēdams Harijam ausī, no kā puisis tikko savaldījās skaļi neiespurdzies. Un tomēr galu galā bija pienācis arī ilgi gaidītais vakars, kad viņi ar Hermioni bija nolēmuši sākt savus meklējumus no Pūču mājas un lēnām virzīties uz apakšējiem stāviem.

Pulkstenis bija vien bez dažām minūtēm deviņi, kad viņi izgāja no Grifidoru torņa, un, tā likās, ka visi jau atradās savās koptelpās, un kuru katru brīdi savu pienākumu uzsāks nakts kārtības dežuranti.

„Šovakar Rietumu spārna augšējā daļā dežūrēs Zibiņš, bet apakšējos stāvos - Asnīte," Hermione paskaidroja, kamēr viņi gāja pa garo piektā stāva gaiteni uz Pūču mājas pusi.

„Tā - ko tad jūs te abi meklējat?" pēkšņi atskanēja stingra meitenes balss. Harijs ar Hermioni acumirklī apcirtās riņķī. Tur mantijā ar dvieli rokā, acīmredzot nākdama no prefektu vannasistabas, stāvēja kraukļanagu komandas kapteine Džodija un meta uz abiem grifidoriem draudīgi zibsnījošus skatienus.

„Mēs ejam - mēs ejam uz Pūču māju," Harijs atbildēja. „Vai tad cilvēks vairs nevar vēstuli nosūtīt?" puisis vēl dzedri piebilda.

Meitene par to tikai izsmējīgi nošņāca. „Kā tad - vēstuli sūtīt. Cits ceļš jums tur tā kā nesanāk īsāks? Nebrīnīšos, ja atkal mūsu kāpnēm rīt būs uzlikts kāds lāsts vai arī tās būs nobārstītas ar to Vīzliju tumsas pulveri," viņa beigās uzsvērti noteica.

„Kādu tumsas pulveri?" Hermione noprasīja. „Kāpēc gan mums vispār vajadzētu ar ko tādu nodarboties?"

„Kas zina, kas viss jums var ienākt prātā, bet viens otrs jūs esot redzējis ar tumsas pulvera krājumiem kaļam kādus slepenus plānus. Atzīstieties, ka elšpūši jūs ir uzpirkuši," Džodija paziņoja.

Harijs nesaprata, ko tagad darīt - raudāt vai smieties. Meitenes apgalvojumi likās tik absurdi, bet trakākais bija tas, ka viņi šobrīd tik bezjēdzīgi tērēja savu dārgo laiku.

„Ak, tad tagad draudzējamies ar slīdeņiem, ko?" Hermione nicīgi noprasīja. „Pirms diviem mēnešiem jūs gan bijāt gatavi viens otram pārgriezt rīkli."

Džodija tā kā sarāvās no Hermiones uzbrūkošā apgalvojuma, bet tomēr neatlaidās. „Bet skatieties man - ja kas atgadīsies, tad zināšu, ka tur pie vainas esat jūs. Citādi, ko jūs te tekoši blandāties gar to mūsu torni?" Tad vairāk neko neteikusi, Džodija aizsteidzās viņiem garām un nogriezās aiz stūra, kur bija eja uz kāpnēm, kas tālāk aizveda uz Kraukļanagu torni.

„Kas tiem kraukļanagiem ir uznācis? Visus citus gadus viņi izturējās tik jēdzīgi. Kur tagad ir uzradies tāds naids?" Hermione sašutusi noprasīja pa pusei sev, pa pusei Harijam.

„Zini, varbūt tev patiešām ir taisnība par kalambolu šajā ziņā - cilvēki to tiešām mēdz par daudz ļoti ņemt pie sirds," Harijs noteica, uzsmaidījis Hermionei. Un ja tā padomā, pat viņu pašu Rons pirms dažiem gadiem bija uzbrucis Čo Čangai par muļķīgu kalambola komandas nozīmīti. Laikam sporta dēļ cilvēki tiešām mēdza uzvesties neadekvāti un pat muļķīgi.

„Labi, ko tur par to - ē - kalambolu, ejam meklēt diadēmu," Hermione īgni noteica, tikko apvaldījusies neapveltīt viņai vienaldzīgo sporta veidu ar kādu nejauku epitetu.

Nostājušies sestajā stāvā pie rietumu vītņu kāpnēm, kas savienoja vidējos stāvus ar Pūču māju, viņi iesāka savus meklējumus. Lēnām zondēdami stāvus, virzoties arvien uz leju, jaunieši pētīja Harija iegūtās zižļa kustības. Tomēr tā vien likās, ka, dodoties uz zemākiem stāviem, zizlis cenšas lēkt uz augšu. Tātad atlika secināt vienu - diadēma patiešām neatradās apakšējos stāvos, kur nu vēl pazemes tuneļos. Tas nozīmēja, ka tā neatradās arī Slīdeņu koptelpā, nedz arī virtuvē. Nonākuši līdz greznajām marmora kāpnēm Ieejas zālē, Harijs un Hermione tovakar meklējumiem meta mieru, kolīdz zizlis, šaudamies uz augšu, izlēca Harijam no rokas un teju novandījās lejup pa garo kāpņu laidienu, ja vien Harijs to nebūtu paspējis veikli saķert.

Nākamajā vakarā viņi vairāk uzmanību gatavojās veltīt augšējiem stāviem, sākdami no vakardienas sākuma pozīcijas sestajā stāvā pie Pūču mājas kāpnēm. Vispirms bija plānots sākt ar sesto stāvu un tad lēnām, rūpīgi virzīties uz augšu. Ieskatoties Laupītāju kartē, Harijs ievēroja, ka gar Kraukļanagu torni uzturējās daži cilvēki, tai skaitā Džodija.

„Uzvelkam Paslēpni. Tā Džodija laikam ir nolēmusi novērot, vai mēs no tiesas viņiem nesākam kādu kaitniecību," Harijs ierosināja Hermionei, kam meitene arī piekrita. Nokļuvuši Kraukļanaga torņa kāpnēm tuvumā, zizlis atkal sāka nenoteikti šaudīties, un viņi gribēja uziet stāvu augstāk, lai izpētītu, kā nūjiņa reaģē tur. Abi jaunieši iegriezās kāpņu gaitenī. Cītīgi sakoncentrējušies uz zižļa kustībām un apslēpušies zem Paslēpņa, viņi abi pēkšņi paklupa, izgāzdamies garšļaukus gar zemi un Paslēpnim nošļūkot.

„Tā, tā, tā," meitenes balss paziņoja. Protams, tā bija Džodija. „Antonijs jau teica, ka tev varētu būt Paslēpnis. Izrādās, ka parasta klupināšanas burvestība pret to ir pat ļoti efektīva."

Harijs veikli apmetās otrādi un uzcēlās sēdus. Zizlis gan bija aizripojis gabalu uz priekšu, bet maisiņš ar Filozofu akmenim līdzīgo pulveri par laimi bija stingri sažņaugts viņam plaukstā. Harijs ar brīvo roku ātri centās savākt Paslēpni. Arī Hermione bija aši apcirtusies otrādi, ar seju pret runātāju.

„Jūs šeit speciāli sēdējāt un kādu gaidījāt?" Hermione ziņkārīgi ievaicājās.

„Un redzi, nemaz ilgi nebija jāgaida. Izliec cilpu, un zaķis pats ielīdīs," meitene atbildēja. „Bet tagad es patiešām gribu zināt, kas jums te ir meklējams."

„Mēs vienkārši gājām garām," Harijs taisnojās. „Nopietni."

„Un arī aizvakar vienkārši gājāt garam. Nez, kādēļ tam ir pagrūti noticēt," meitene iebilda.

„Pat ja arī mums te būtu kādas darīšanas, Džodij, patiešām, mums nav ne mazakās intereses jums jebkādā veidā kaitēt," Hermione paskaidroja.

„Skaidrs, ka jums ir kādas darīšanas. Tikai pagaidām nesaprotu, kāpēc tās tev, Harij, ir kopā ar viņu? Ja tu vēl klaiņotu te kopā ar Džinniju, tas neliktos tik aizdomīgi, bet, arvien redzot jūs abus kopā, jau kopš pirmā trimestra klīst baumas par jūsu četrotnes īpatnējo bigāmiju," Džodija ņēmās paskaidrot.

Harijam mute palika vaļā, un viņš pat nesaprata, ko īsti atbildēt. Toties Hermione pēkšņi rādījās savādi ieinteresēta. „Kā to saprast, ka jūs arvien redzat mūs kopā?"

„Gan jau jūs paši labāk zināt, kā tieši tas jāsaprot. Nu labu laiku bija miers, bet vienu brīdi nevarēja tornim apiet uz riņķi gar logiem, ka jūs kaut kur abi bijāt tuvumā. Un mūždien blenzāt uz tām savām rokām," meitene atbildēja.

„Un ja nu es tev, Džodij, teikšu tā - Maksūra man kā meiteņu vecākajai uzdeva nodrošināt pilī kārtību. Harijs man tikai šajā uzdevuma palīdz - mēs izmantojam lokācijas burvestību, lai atrastu nekārtības cēlājus. Izskatās, ka šovakar būsim atraduši tevi. Vai man par to ziņot Maksūrai?" Hermione strikti noprasīja, uzcēlusies kājās un stingri iespiedusi dūres sānos. Arī Harijs bija uzslējies kājās un aizgāja pakaļ savam zizlim, uzmanīgi klausīdamies, ko uz to atbildēs kraukļanagu meitene.

Viņa rādījās pagalam apjukusi. „Bet Zibiņš par lokācijas burvestību -"

„Par lokācijas burvestībām Zibiņš saka, ka tā vispiemērotākā ir tieši cilvēku meklēšanai. Un lai pastiprinātu nekārtības cēlāju enerģiju, mēs izmantojam peruāņu tumsas pulveri. Ja reiz mūs tas šeit atved tik bieži, tad varbūt šeit arī ir atrodams viens otrs nekārtībnieks, ko?" Hermione uzbrūkoši jautāja pašpārliecinātajai meitenei, kurai vaigu galos bija iezadzies sārtums.

„Ē - es atvainojos. Laikam jau būšu pārspīlējusi. Vienkārši pēc tās mūsu kalambola spēles jūs šeit tuvumā tiešām bijāt redzēti neparasti bieži," Džodija kautrīgi taisnojās. „Es nu iešu, bet, lūdzu, neko neziņojiet Maksūrai."

„Ej nu," Hermione atļāva. „Bet ja tu te sāksi klupināt cilvēkus, tad gan man nāksies ziņot."

„Nē, nē, šī bija pirmā un pēdējā reizē," un meitene, novicinājusi zizli, lai noņemtu burvestību, steigšus aizmetās uz Kraukļanaga torņa kāpnēm. Harijs un Hermione turpretī savācās un uzkāpa stāvu augstāk.

„Nu gan mums visādi iet," Hermione, nogrozījusi galvu, sacīja Harijam.

„Bet tu viņu labi noliki pie vietas," Harijs atzinīgi paslavēja draudzeni.

„Nekas cits jau neatlika. Vajag jau kādreiz arī pabaidīt," Hermione sacīja, viltīgi pasmaidījusi.

„Tā gan," Harijs piekrita, izgājis septītā stāva gaitenī. „Bet tagad turpināsim meklēšanu." Tomēr puisim vajadzēja labu brīdi, kamēr viņš saņēmās un spēja atkal visas savas domas novirzīt Voldemortam. Arī šeit zizlis nenoteikti šaudījās tāpat, kā tas bija stāvu zemāk. Pamazām attālinoties no kāpņu ejas, šķita, ka zizlis palēnām, palēnām sāk svārstīties atpakaļ uz ejas pusi.

„Nu jau gandrīz skaidri rāda atpakaļ uz kāpnēm," Harijs secināja, apstājies pie gaiteņa galējās sienas, kur tas sastapās ar galveno septītā stāva gaiteni. Hermione gan puisi izlikās nedzirdējusi un ar stīvām acīm blenza viņam aiz muguras.

„Kas tur ir?" Harijs ieprasījās, nolicis malā zizli un apgriezies otrādi. Ieraudzījis, uz ko tieši skatījās Hermione, puisis saprata - šeit blakus bija Vajadzību istabas durvis, bet viņiem tik ierastais Barnabu Buldura gobelēns uz sienas pretī istabai bija apdedzis melns. Arī pašas durvis sienā rādījās kā apsvilis apveids, neviļus uzdzenot pār muguru šermuļus.

Harijs kādu brīdi klusēdams noraudzījās uz izpostīto Vajadzību istabas ieeju, sajuzdams nostaļģiskas skumjas - te bija pavadīti daudzi jauki brīži, un pat viņa pirmais skūpsts ar Čo, bet tagad reiz tik noderīgā istaba bija neglābjami sapostīta, turklāt Harijs šaubījās, vai šeit varētu līdzēt pat Filozofu akmens.

„Tu taču nedomā, ka īstā diadēma varēja nesadegt Postugunī?" Harijs izsacīja skaļi prātā pēkšņi ienākušo domu.

„Ko?" Hermione, šķiet, izrāvās no savām pārdomām. „Ā, nē, nē, zizlis taču rāda projām no šejienes. Ejam atpūsties, man vēl šis tas ir jāapdomā." Hermione pagriezās uz promiešanu, aicinādama Hariju atpakaļ uz Grifidoru koptelpu.

„Hermione, man tā tikai izliekas, vai arī tu tiešām izskaties labāk?" Harijs viņai pēkšņi ievaicājās, kad blāvā lāpas gaisma apspīdēja meitenes vaigu.

„Tu domāji rētas?" Hermione atvaicāja.

„Nu ja - tātad pulveris līdzēja?" Harijs vakar bija iedevis viņai šķipsniņu Filozofu akmens pulvera, ko viņa varētu izmēģināt rētu kosmētiskajai korekcijai.

„Veselu dienu jau pārvērtība ir noturējusies, un šodien Malfoju krēmu neesmu lietojusi. Jaskatās, cik gan ilgs būs efekts. Pārvērtības, protams, uz dzīvām būtnēm darbojas visai ierobežotā ilgumā," Hermione nu jau priecīgāka atbildēja. „Toties nedzīviem priekšmetiem Akmenim teorētiski vajadzētu spēt noturēt pārvērtību bezgala ilgi. Man šķiet, ka mums nāksies šo pieņēmumu izmantot, ja gribēsim atrast diadēmu, jo šobrīd mēs klīstam apkārt visai plašā laukumā, kuru it kā esam pārbaudījuši sprīdi pa sprīdim."

„Tu domā atjaunot izbijušos horkrustus? Bet vai tad mēs nesecinājām, ka Voldemorta enerģija no tiem ir iznīcināta?" puisis aizdomājās.

„Jā, bet tās ir arī īpašas Cūkkārpas relikvijas. Un Zibiņš pirms pāris nodarbībām runāja par burvestību kombinēšanu. Tikai mēs varētu izmēģināt apvienot nevis pastiprināšanu ar noturību, bet divas atsevišķas meklēšanas burvestības. Ja tu vienlaikus koncentrētos uz Voldemorta, bet es uz Cūkkārpas enerģiju, iespējams, tā varētu ievērojami sašaurināt mūsu meklēšanas areālu. Un vēl mums vajadzētu uzprasīt Lunai, cik cītīgi viņa ir pārmeklējusi Kraukļanaga torņa telpas. Mēs tiešām aizdomīgi tuvu grozāmies tam visu laiku apkārt."

 

* * *

 

Lunas izvaicāšana pēc burvestību nodarbības neko vairāk nebija devusi - meitene apgalvoja, ka tik, cik viņa bija pārmeklējusi koptelpu un guļamistabas, no īstās diadēmas tur nebija ne miņas.

Tā nu viņi pirms pusdienām, brīvajā nodarbībā uzmeklēja kādu tukšu klases telpu tā patālāk no kāpnēm, aizslēdza durvis un sagatavojās seno Cūkkārpas relikviju atdzīvināšanai. Harijs no sava ēzeļādas maisiņa izvilka Slīdeņa un Elšpūtes piederumus un izņēma arī dārgo Filozofu akmens pulveri.

„Iesākumā pamēģināsim vienkāršāko variantu," Hermione ierosināja, paņēmusi šķipsniņu asinssarkanā pulvera. „Labojies," viņa noteica, ar zizli norādījusi uz medaljonu. Medaljons kļuva tā kā gaišāks, mazāk nomelnējis, taču ne tuvu nesalabojās. Horkrustu tumšās zintis un baziliska inde tomēr bija daudz spēcīgāka.

„Skaidrs, jāņem būs talkā smagā artilērija," meitene pasmaidīja un, brīdi apdomājusies, turpināja burties.

„Labojies, medaljon, ko valkājis bij Slīdenis,

Labojies, medaljon, lai atkal esi no jauna tapis."

Šoreiz Slīdeņa medaljons it kā iespīdējās, kļuva gaišāks, krāsaināks, atkāpjoties melnumam, līdz visbeidzot atjaunojās savā sākotnējā formā, un Hermione tūdaļ steigšus to apkaisīja ar Akmens pulveri. Pulvera drupačas vizuļodamas iesūcās metāla medaljonā un izdzisa. Kad Hermione bija pabeigusi savas darbības, tas nudien izskatījās kā jauns.

„Apbrīnojami," atzinīgi noteica Rons.

„Vēl tad Elšpūšu biķeris," Džinnija mudināja Hermioni atjaunot arī otru relikviju, bet Harijs tikmēr paņēma rokās medaljonu. Atšķirībā no sava iepriekšējā sabojātā veidola, tagad tas šķita itin kā dzīvs.

Hermionei, noskaitot pastiprinošos vārdus, izdevās atjaunot arī biķerīti. Harijs paņēma rokās arī to un sajuta, ka abiem priekšmetiem nudien bija atgriezusies enerģija, ko varēja izmantot meklēšanas burvestības virzīšanai.

Saprotams, tikai nācās nogaidīt līdz vakaram, kad skola būs tukša, turklāt Hermionei un Ronam bija jāpilda savi administratīvie pienākumi, tas ir, viņiem bija jāpatrulē Cūkkārpas gaiteņos un jāuzrauga kārtība savos brīvajos nodarbību laikos. Hermionei par lielu prieku šonedēļ, pirms kalambola spēles Kraukļanagam pret Elšpūti, līdzjutēji un arī paši komandas biedri izturējās daudz mierīgāk. Acīmredzot elšpūši, kuri tagad bija vadībā torņu punktos, it nemaz nebija ieinteresēti tos zaudēt muļķīgos konfliktos, bet kraukļanagi bija apņēmušies saglābt to mazumiņu, ko viņiem bija izdevies sapelnīt pēdējo divu mēnešu laikā.

Vakars pienāca ātri, un, jau atkal atstājuši Ronu un Džinniju Grifidoru koptelpā, Harijs ar Hermioni devās meklējumos. Lai arī viņi šoreiz taisījās izmēģināt ko pilnīgi jaunu, jaunieši bija nosprieduši, ka viņu četrotne tomēr varētu piesaistīt pārāk lielu uzmanību, pie tam tāpat reti kad ar pirmo mēģinājumu kaut kas patiešām izdevās, tāpēc Rons ar Džinniju palika nepacietībā gaidām jaunumus koptelpā.

No Grifidoru koptelpas izgājuši līdz pils Rietumu spārna astotā stāva gaitenim, Harijs un Hermione apstājās. Hermione izņēma atjaunotās relikvijas un, turēdama tās kreisajā rokā, izpildīja meklēšanas burvestību Cūkkārpas enerģijai un ar labo plaukstu centās uztvert virzienu, bet Harijs savukārt atlocīja Laupītāju karti un rūpīgi nopētīja, kas darās augšējos stāvos Vajadzību istabas un Kraukļanagu torņa apkārtnē - šeit tuvumā klīda tikai divi punktiņi: Norisas kundze un Pīvzs. Tātad nekādu nopietnu traucēkļu nebija, un arī dežūrējošais Čāgonens šobrīd apstaigāja piekto stāvu gar Lielajām kāpnēm. „Ko tev tur rāda?" puisis visbeidzot ieprasījās, aizvēris karti ciet.

„Galvenokārt griežas, protams, uz direktora kabinetu, bet paretam noraustās arī uz rietumiem," Hermione atbildēja, nopētījusi savu roku ar zizli.

„Nu tad mēģinām apvienoto burvestību," Harijs noteica, jau neskaitāmo reizi pēdējo dienu laikā meklēdams tik nepatīkamo Voldemorta nospiedumu. Izpildījis meklēšanas burvestību, viņš manīja to, ko ierasti - meklētais bija kaut kur uz rietumu pusi, netālu, taču arī nevarēja īsti saprast, kur tieši, kaut kas it kā traucēja to uztvert.

„Nu tad dod roku," Hermione vienkārši sacīja, ielikusi kabatā savu zizli un pastiepusi labo roku pretī puiša kreisajai, kurā viņš bija satvēris maisiņu ar Akmens pulveri. Harijs pastiepa Hermionei pretī savu kreiso dūri, un viņa to saņēma; tad viņi iesāka klusībā pie sevis skaitīt katrs savus meklēšanas buramvārdus, kuru spēkam, pastiprinātam un apvienotam, vajadzēja sakopoties Harija zižļa rokā. Tiesa gan  iepriekš viņi šāda veida maģijas apvienošanu un vienlaikus novirzīšanu nekad nebija mēģinājuši, bet neparasts uzdevums prasa arī neparastus līdzekļus.

Sakoncentrējuši prātus meklējamajiem priekšmetiem, Harijs un arī Hermione drīz vien manīja, uz kuru pusi viņus sāk vest zizlis, un viņi galu galā jau atkal bija nokļuvuši stāvu zemāk līdz Vajadzību istabai, tikai šoreiz Vajadzību istabas tuvumā viņi ieguva nevis neskaidras svārstības, bet gan visai pārliecinošu norādi kāpņu virzienā. Dodoties tām tuvāk, Harija zizlis iesāka nedaudz svārstīties, tomēr virziens vēl arvien bija skaidri nolasāms. Vai tiešām viņiem būs izdevies noteikt diadēmas atrašanās vietu? Beidzot, pēc visiem šiem mēnešiem ilgajiem pūliņiem?

Arī kāpnēs virziens vēl bija skaidrs - un tas nerādīja ne pa labi, ne pa kreisi Cūkkārpas gaiteņu virzienos, bet gan visai noteikti uz iekšpagalma pusi. Zizlis nepārprotami bija viņus atvedis uz Kraukļanagu torni.

 Pakāpušies gabalu augstāk pa kāpnēm, kas aizveda uz pašu torni, zizlis galu galā tomēr bija iesācis svārstīties nesaprotamā virzienā.

„Tātad Kraukļanagu tornis," Harijs secināja acīmredzamo. „Bet mēs taču tur nevaram ielauzties. Vismaz ne jau tagad."

„Noteikti ne," Hermione piekrita. „Bet mums pašiem to vajadzētu rūpīgi pārmeklēt; gan jau Luna būs palaidusi kaut ko garām. Bet tam mums vajadzētu, lai koptelpa būtu pēc iespējas tukšāka un neviens mūs netraucē."

„Tad mums nāksies pagaidīt līdz sestdienai, kad visi kraukļanagi būs devušies skatīties spēli," Harijs ierosināja.

 

* * *

 

„Tātad Kraukļanagu tornī, ko?" Rons noteica, pats īsti nesaprazdams, vai bija par to pārsteigts, vai tomēr īsti ne. Galu galā Harijs ar Hermioni jau sen diadēmas meklējumos klaiņoja tieši gar to pusi.

„No visām Cūkkārpas vietām Kraukļanagu koptelpa īsti nebija mūsu potenciālo vietu sarakstā," Džinnija apstiprināja. „Bija doma par Slīdeņu koptelpu; tomēr kāpēc gan ne pie kraukļanagiem? Diadēma taču ir Kraukļanagas."

„Varbūt, ka Drebelis reiz bija mācījies Kraukļanagos? To mēs nebijām apdomājuši," Hermione noteica. „Mēs visu laiku koncentrējāmies uz Voldemortu."

„Lai vai kā, bet tad laicīgi jāsarunā ar Lunu, lai mēs sestdien varam iekļūt tornī un izmeklēt visu, kamēr tur neviena nav," Harijs plānoja, ko darīt tālāk.

„Tātad vēl tikai līdz sestdienai, un šitā visa apnicīgā meklēšanās vienreiz būs galā," Rons secināja, atviegloti nopūties.

 

* * *

 

Luna acumirklī bija piekritusi draugu plānam un sestdienas rītā viņi visi pacietīgi nogaidīja līdz pulksten desmitiem, kad bija jāsākas spēlei. Tad jaunieši kopā ar Lunu no savas slēptuves kādā otrā stāva nišā kāpa augšup uz piekto stāvu, līdz nonāca uz Kraukļanaga torņa kāpnēm, kas aizveda pie durvīm ar klauvēkli, kurš allaž pārbaudīja ienācēja viedumu.

Luna ar to vienreiz pieklauvēja durvīm.

„Kas ir smagāks - unce akmeņu vai unce putna spalvu?"

„Unce abos gadījumos ir unce, tāpēc akmeņi ar spalvām ir vienā svarā," Luna atbildēja.

„Pareizi," klauvēklis atzinīgi noteica, un durvis atvērās vaļā, ielaizdamas piecotni Kraukļanagu koptelpā.

Rons, Hermione un Džinnija ar interesi nopētīja koptelpu, šeit atrazdamies pirmo reizi, bet Harijs jau iepriekš bija redzējis Grifidoru koptelpai līdzīgi apaļo telpu, kas bija izgreznota ar Kraukļanagu karogiem zilā krāsā un bronzas ērgli, bet pašā telpas vidū bija liela auguma raganas akmens statuja ar diadēmu galvā.

„Tad tāds tas štrunts izskatās, ko mēs meklējam," Rons noteica, piegājis pie statujas un noskatījis akmens diadēmas atveidojumu viņai uz galvas.

„Tātad mums jāatrod tāda šaura stīpiņa ar dažiem ķiņķēziņiem," Džinnija piekrita.

„Khm," Luna uzkrītoši nokrekšķinājās, „tie nav nekādi ķiņķēziņi. Šīs te ir lauru lapas, sen zināmas kā spēka vairotājas, gan fiziskā gan maģiskā; šie te ir dirižabļplūmes pumpuri - tie uztver visu maģiski neparasto, bet te, redziet, tos ziediņus; tie ir indīgās tausteklenes ziedi, kas, zināms, attīsta radošu un neierastu redzējumu uz risināmo uzdevumu."

„Luna, indīgajām tausteklenēm taču nav ziedu. Man gan tie izskatās pēc parastiem ābeļziediem," Hermione iebilda.

„Tas tāpēc, ka tev jāmācās attīstīt neierastu redzējumu," Luna atbildēja, uzmetusi skatienu Hermionei. Rons par to gan aizdomīgi noklepojās dūrē, par ko Hermione uz viņu savādi palūkojās.

„Hermione, kas zina, varbūt tās tausteklenes kaut kad arī zied. Labāk ķeramies klāt meklēšanai, ja nu tas tomēr prasīs daudz laika," Harijs ierosināja, ar nepacietību gribēdams ķerties klāt koptelpai ar nu jau ierstrādātajām telpas pārmeklēšanas metodēm.

Viņi meklēja un meklēja stundām ilgi, pieklusinātām ovācijām atskanot no skolas kalambola laukuma. Diena jau slīga labā pēspusdienā, kad atskanēja tiesneses svilpe par spēles beigām, taču viņi, izmeklējušies zem paklāja, gar visiem krēsliem, dīvāniem, kamīna, sienas paneļa, pat pie griestiem pakārtajiem karogiem un logiem, joprojām bija pilnīgā bešā. Luna, pārbaudījusi pašu statuju, bija aizbildinājusies, ka viņa došoties uz guļamistabām izmeklēt tās, taču arī tur no diadēmas nebija ne miņas. Viņi bija cerējuši uziet kādu slepenu telpu, vaļīgu dēli, īpatnēju mehānismu vai vispār jebko neparastu vai aizdomīgu, tomēr šeit pilnīgi nekā tāda nebija. Nedz arī ko uzrādīja Hermiones pēdējais Atklājeņa kripucītis, kas bija nodilis līdz neliela zirņa izmēram. Secinājums bija tikai viens - diadēma šeit neatradās, un Harijs sāka prātot, ka viņi būs kaut ko stipri sajaukuši savos meklēšanas burvestību vārdos, tikai nebija saprotams, kas tieši tas varēja būt. Varbūt viņi bija uztvēruši ko pavisam citu? Varbūt diadēma patiešām bija iznīcināta un viņi, pūlēdamies vaiga sviedros, dzinās pakaļ rēgam?

Kaut būtu kāds, kas šajā jautājumā varētu ieviest viņam skaidrību, tā prātoja Harijs, iedams atpakaļ uz Grifidoru koptelpu kopā ar Ronu, Hermioni un Džinniju.

Harijs nesaprata, ko tagad domāt, ko just. Viņi tās sestdienas vakarā bija stundām un pat vēl līdz vēlai naktij pārsprieduši savas pārdomas par diadēmas meklēšanas neveiksmēm. Kraukļanaga tornis bija pārķemmēts no augšas līdz apakšai. Arī statuju un īpaši tās podestu viņi bija izklaudzinājuši un izbakstījuši ar īpašu rūpību, taču nekā. Vienīgi viņi visi kopā nebija paspējuši centimetru pa centimetram pārbaudīt statujas pašu augšgalu, bet kā jau Rons par to bija noteicis: „Luna taču to jau pārbaudīja. Un kā tu to domā - ka Paši-Zināt-Kas būs izurbis caurumu sejā dārgajai Kraukļanagai un tad ieslēpis tur diadēmu? Nedomāju vis." Trūka padoma, ko darīt tālāk, trūka pat izpratnes, ko par to visu domāt. Hariju nepārtraukti nepameta sajūta, ka viņam jau teju teju būtu izdevies diadēmu atrast, bet tad tā it kā bija izslīdējusi cauri pirkstiem. Viņš jutās, it kā viņam būtu vajadzējis zināt, kur tieši ir jāatrodas diadēmai, it kā viņš to varētu pateikt, bet tikai nespēj izveidot pareizos vārdus, tiem kaitinoši paliekot karājoties pašā mēles galā; it kā vajadzētu tikai pastiept roku, bet, satverot dūrē, tā spītīgi paliek tukša; it kā viņš zinātu, kur tieši būtu jāiet, bet beigās paliek apjucis. Hermione teica, ka franči šādu sajūtu saucot par presque vu, kad tev šķiet, ka kaut kas ir labi zināms, bet nekādi nevari to atcerēties, tomēr šīs zināšanas Harija ciešanas nekādi neatviegloja.

Arī pati Hermione nespēja pateikt skaidru rezultātu viņu šodienas pūliņiem. Vienīgais, ko viņa secināja, bija: „Tur tomēr kaut kas nav līdz galam kārtībā." Arī Džinnija centās palīdzēt, mēģinādama saprast, vai bija vēl kas tāds, ko viņi bija palaiduši garām, bet nekas dižs viņai no tā nesanāca.

Nākamās nedēļas pirmdienā bija jāsākas SLIMu pārbaudījumiem pamata mācību priekšmetos, bet vēl pēc nedēļas sāksies arī SĒRGu eksāmeni izvēles priekšmetos, tāpēc svētdien Hermione par diadēmu vairs neko negribēja dzirdēt un apņēmīgi veltīja visu laiku aritmantikas tabulām. „Harij, man nākampirmdien ir pirmais eksāmens aritmantikā. Es patiešām gribu tam kārtīgi sagatavoties," Hermione tika atbildējusi par spīti Harija iebildumam, ka ir taču svētdiena un līdz eksāmenam ir vēl vesela nedēļa.

„Mums līdz alķīmijas eksāmenam gan ir gandrīz divas nedēļas laika," puisis noteica Džinnijai, „tāpēc aizejam pastaigāties. Es tāpat mācībām nespēju koncentrēties."

„Jā, protams," meitene piekrita, un viņi saulainajā un itin vasarīgajā pēcpusdienā izgāja pastaigāties gar saulē vizošo Cūkkārpas ezeru. Pie debesīm vīdēja viens otrs mākonītis, bet citādi diena rādījās gauži patīkama, gandrīz kā vai par spīti puiša dvēselē valdošajam apjukumam, nemieram un neziņai. Šur tur gar ezeru pastaigājās arī citu skolēni bariņi, bet ne viens vien piektgadnieks un sestgadnieks tupēja, ieurbies grāmatā, gatavodamies rītdienas burvestību eksāmenam.

„Kā tu jūties?" Džinnija pajautāja, kad viņi, sadevušies rokās, bija apstājušies vien soli no smilšainās ezera malas.

„Eh," Harijs grūti nopūtās. „Trakākais ir tas, ka neko vairs nevar saprast. Un ja pat Hermionei nekas nav skaidrs, tad es vairs nezinu, ko darīt. Un vēl piedevām tas, ka tā īsti jau nav zināms, vai tā diadēma vispār kaut kur ir. Varbūt, ka mēs Voldemortu patiešām esam uzveikuši un tagad dzenamies pakaļ sazin kam."

„Jā, tas ir visai depresīvi," Džinnija piekrita, „bet skaties uz to no šīs puses - šobrīd viss ir mierīgi, Voldemorts nekur nav rādījies, un vismaz šeit mēs esam drošībā."

„Bet ja nu mēs Voldemortu neiznīcinajām, bet viņš tikai klīst kaut kur apkārt un nogaida? Nebūtu jau pirmā reize," Harijs drūmi noteica, raudzīdamies tālumā.

„Tad mēs būsim tam gatavi, ka viņš kaut kur kaut kad var parādīties," Džinnija mierinoši noteica.

„Kā tu par to visu spēj būt tik mierīga?" Harijs ziņkārīgi noprasīja, paraudzījies uz meiteni. „Tevi tas nemaz neuztrauc, ka varbūt tepat, Aizliegtajā mežā, klīst viens briesmoņa rēgs?"

„Un kā vēl uztrauc. Bet mani nomierina divas lietas," Džinnija atbildēja, stingrāk saspiedusi puiša plaukstu. „Pirmkārt, man blakus esi tu; otrkārt, uztraukšanās pati par sevi nevienu problēmu nekad nav atrisinājusi, tāpēc tā parasti ir lieka laika un enerģijas šķiešana."

„Ak tā?" Harijs pasmīnējis ievaicājās.

„Nu kā tad. Kad es visu laiku nepārtraukti uztraucos, ko tu par mani padomāsi, tu uz mani pat neskatījies, bet tad es vienkārši beidzu uztraukties, un, paskaties, tagad mēs esam kopā," viņa draugam uzsmaidīdama piemiedza ar aci.

„Un labi, ka tā," Harijs atsmaidīja pretī un, pieliecies meitenei tuvāk, viņu viegli nobučoja.

„Tātad tu iesaki man vienkārši beigt uztraukties?" Harijs pārjautāja.

„Tu nu gan visu ātri saproti," Džinnija noteica, smaidam plešoties platākam, tad viņa aplika rokas puisim ap kaklu, un viņš, paliecis lejup galvu, viņu noskūpstīja.

 

* * *

 

Džinnijas ieteikums bija viņam nācis par labu, lai arī ne tā, kā Harijs būtu to vislabprātāk gribējis. Pēc patīkamās un mierīgās svētdienas pēcpusdienas puisis vakarā atlaidās gultā un ļāva domām klīst pašām savā gaitā. Dabīgi, visas neskaidrības nebija pēkšņi atrisinājušās, tomēr likās, ka pēc patīkamās atpūtas galva darbojās labāk. Rosinājās arvien jaunas un jaunas domas, notikumi sāka rādīties no dažādiem skatupunktiem. Tomēr diemžēl ne pie kāda skaidrāka secinājuma viņš nenonāca - skaidrs bija tikai viens, ka nekas nebija skaidrs; vien vēl skaudrāk viņš izjuta to, ka noteikti kaut ko bija palaidis garām. Savā ziņā arī tam bija nozīme, jo tas viņu mudināja censties uz priekšu, lai nonāktu šajā jezgā pie kāda nebūt saprātīga atrisnājuma.

Kaut arī nākamā nedēļa SĒRGu studentiem bija brīva, nekāda dižā vaļošanās un gari pārdomu laiki nesanāca, jo Hermione, protams, bija sastādījusi blīvu mācību vielas atkārtošanas grafiku. Viņa pat gandrīz sastrīdējās ar Džinniju, uzstādama, ka kalambola treniņiem tagad nu nemaz vairs nav īstais laiks. Džinnija gan draudzenei bija atbildējusi, ka viņiem tagad ir pēdējais laiks gatavoties sezonas noslēguma spēlei ar Slīdeni, pie tam viņas mamma allaž esot teikusi, ka veselā miesā mājo vesels gars, tāpēc viena kārtīga izlidināšanās visiem nākšot tikai par labu. Arī Harijs šajā jautājumā bija Džinnijas pusē - Hermione, protams, spēja mācīties savas divpadsmit stundas dienā nedēļu no vietas, bet parastajiem cilvēkiem tas īsti nebija pa spēkam. Viņiem vajadzēja arī brīdi, kad izvēdināt galvu.

Tā pagāja brīvā nedēļa, un pirmdien pusdienlaikā Hermione noskaņojās pulksten vienos noliktajam aritmantikas SĒRGu eksāmenam.

„Esmu izpildījusi visus Vektores uzdotos mājasdarbus, esmu pārlasījusi Jauno numeroloģijas teoriju, Aritmantikas pamatus un Jaunlaiku aritmantiku. Esmu pārskatījusi visas Vektores dotās tēmas, kuras bija vēlams sagatavot līdz eksāmenam. Es vairs nezinu, ko vēl varēju izdarīt vairāk, bet pārāk pašpārliecināta arī nedrīkstu palikt, citādi izies atkal kā SLIMos ar aizsardzību pret tumšajām zintīm. Pareizi vēl jāatkārto par būtības duālismu; ja nu tas tomēr parādās eksāmenā..."

„Hermione, būs jau labi," Rons mierinoši noteica, uzsmaidījis draudzenei, un mīlīgi noglāstīja viņai muguru.

Kad viņi pēc pusdienām bija atstājuši Ieejas zālē Hermioni kopā ar citiem klasesbiedriem negausīgi pāršķirstām savu kladi, jauniešu trijotne bija izgājusi ārā - debesis bija nomākušās, bet laiks bija patīkams un silts.

„Nu, Ron, ko tad ņemsim atkārtot?" Džinnija viņam smīnēdama pajautāja.

Rons uz viņu palūkojās kā uz vājprātīgu. „Hermiones te nav un tu vēl gribi mācīties? Nopietni, man pirksti jau ir palikuši plakani no grāmatu šķirstīšanas."

„Atslābsti, draugs," Harijs pasmaidījis noteica, „viņa taču tikai pajokoja, vai ne, Džinnij?"

„Protams, ka tas bija joks." Meitene aizveda abus puišus līdz kādam kokam, un tā ēnā viņi nogulšņāja, pļāpādami par kalambolu, līdz Hermionei bija beidzies eksāmens.

Hermione, iznākusi pagalmā, viņus ātri atrada un, piesteigusies draugiem klāt, smagi atkrita viņiem blakus, grūti nopūzdamās, it kā būtu pieveikusi kādu briesmīgu nezvēru.

„Nu, kā gāja?" Rons uzreiz ievaicājās, palūkojies uz draudzeni.

„Šķiet, ka labi, bet, kamēr nav rezultāti, to jau tā īsti nevar zināt," Hermione atbildēja. „Mums iedeva izrēķināt nezināmu cilvēku likteņus un tikai pašās beigās eksaminatori pateica, kādi cilvēki bija mums iedoti. Man šķiet, ka manam variantam bija Zeltiņš Sirdsāķis."

Rons ar Hariju abi vienādi nosmīnēja. „Nu, un kā tad šim būs?" tagad ievaicājās Harijs.

„Man sanāca, ka viņam bija lemts pārdzīvot nepatīkamu atgadījumu, kura atveseļošanās būs ilga un mokoša," meitene atbildēja.

„Tad viņš tomēr atveseļosies?" šoreiz pajautāja Džinnija.

„Mani aprēķini rādīja, ka viņam vēl ir lemts garš un pilnvērtīgs mūžs. Tā kā agrāk vai vēlāk viņam kaut kad būtu jāatveseļojas," Hermione apstiprināja. „Tā, šovakar varu kādu brīdi atpūsties, jo rīt ir eksāmens pareģošanā. Par laimi tas mani sen vairs neskar, bet trešdien ir senās rūnas. Diez vai eksāmenā mums tur būs Ķestera pasakas."

Kamēr Hermione nākamajā dienā ņēmās atkārtot rūnas, Harijs, Rons un Džinnija vēl arvien izmantoja katru brīvu brīdi atpūtai, jo viņus neuztrauca ne trešdienas nakts astronomijas eksāmens, ne ceturtdienas burvestību vēsture vai vientiešu mācība. Nebija tālu vairs vakars, kad Hermione, vēl arvien slīgdama rūnu kaudzēs, sēdēja koptelpā ierastajā četrotnē un vēlās pēcpusdienas saulē pētīja rūnu vārdnīcu. Arī Harijs, Rons un Džinnija bija iesākuši pārlasīt alķīmijas pierakstus, kad šobrīd īpaši klusajā koptelpā, kurā valdīja gluži vai bibliotēkas gaisotne, ienāca Lavendera un Feja, tikko nokārtojušas pareģošanas eksāmenu. Viņas savā starpā klusi, bet dzīvīgi sačukstejās, apsēdušās pie galdiņa netālu no piektgadnieku pulciņa, kuri mācījās tikpat uzcītīgi kā Hermione.

Pēc kādām pāris minūtēm divas piektgadnieku meitenes uzcēlās kājās un, veltījušas pārmetošus skatienus pļāpīgajai Lavenderai, aizgāja prom no Grifidoru koptelpas. Hermionei tas nepalika nepamanīts, un viņa piegāja pie klasesbiedrenēm, lai palūgtu viņas šeit netraucēt tos, kuri gatavojas eksāmeniem.

„Nu gan tu te esi noriktējusi bibliotēkas gaisotni," Lavendera noteica. „Kur tad mums atpūsties pēc eksāmeniem?"

„Tagad, vasaras laikā, vari mierīgi staigāties pa lauku. Šeit cilvēki tomēr mēģina gatavoties eksāmeniem," Hermione iebilda gana laipni un pieklājīgi, bet tomēr pamācoši.

„Labi, jau labi, iziesim paklačoties ārā. Nāc, Feja," Lavendera noteica, sākdama celties kājās.

„Hermione, kaut arī tu nestudē pareģošanu, bet aritmantiku taču tu mācies, vai ne?" Feja negaidīti uzrunāja Hermioni.

„Jā, mācos; nu un tad?" Hermione nesaprata, ko meitene ar to bija gribējusi teikt.

„Vai tev aritmantika neko neatklāj par vasarā gaidāmajiem notikumiem? Savā ziņā tā jau tādi pati pareģošana vien ir. Redzi - pie Trilonijas mēs jau mēnešiem redzam, ka šogad mums uzglūn apslēpts ļaunums, bet tagad eksāmenā mēs abas pilnīgi skaidri redzējām kādu kalambolistu un tad vilku aitas ādā. Lavendera domā, ka tas ir acīmredzams, ka vīzijas rāda Hariju," Feja teju dramatiskā balsī nobeidza savu stāstījumu.

„Tad jūs gribat teikt, ka Harijs ir tas uzglūnošais ļaunums? Kas par muļķībām," Hermione iesaucās. „Un jūsu zināšanai aritmantika nav nekāda pareģošana. Tā aprēķina notikumu virzību, nevis tukši blenž uz ēnām, līdz kaut kas sāk rādīties."

„Labi, labi, nevajag jau uzvilkties," Lavendera mierinoši noteica, „mēs iziesim vēl kādu līkumu gar ezeru." Ar to arī abas pļāpīgās meitenes atstāja kluso koptelpu, bet Hermione atgriezās pie savām grāmatām, sīki atstāstījusi draugiem nupat notikušo sarunu.

„Bet, Hermione," Džinnija uzmanīgi nočukstēja, „vai tu pati arī šad tad neieminējies, ka Vektore neņem nopietni tavus mājasdarbus, jo tajos parādās pārāk daudz briesmu?"

Hermione savādi paraudzījās uz draudzeni. „Tā gan ir, bet nezinu gan, kāda tur var būt saistība ar kalambolu, vilkiem vai aitām. Tas man izklausās tikai pēc jaunām baumām, lai vēl būtu ko patenkot par Hariju."

„Laikam jau tā gan būs," Džinnija klusi nopūtās, un jaunieši atkal iegrima savos pierakstos.

Pēc trešdienas senajām rūnām Hermionei atlikusī nedēļa bija brīva, turpretī Hariju, Ronu un Džinniju piektdienas pēcpusdienā gaidīja alķīmijas eksāmens.

Kā ierasti, eksāmeni notika Lielajā zālē, kurā bija izklaidus izvietoti vienvietīgi galdi. Pie skolotāju galda rosījās pats profesors Fleimels, paņēmis palīgos profesoru Kliku, un viņus abus uzraudzīja vēl kāds no ministrijas eksaminācijas grupas pārstāvjiem, kuru Harijs atcerējās esam redzējis pirms trīs gadiem SLIMu eksāmenos. Bet aiz paša galda četrās vietās spīdēja sarkana, zila, zaļa un balta gaisma - Harijs jau nojauta, kāda būs eksāmena praktiskā daļa, un par to pie sevis grūti nopūtās. Visa gada laikā viņam nebija izdevies sakustināt nevienu no šiem četriem elementiem.

Precīzi pulksten vienos pēcpusdienā Fleimels devās ārā no Lielās zāles, atstādams savus studentus Klika un mūžsena vecīša uzraudzībā.

„Tad sākat," Kliks noteica, vispirms novicinājis zizli, lai aizsūtītu katram eksāmena kārtotājam pa jautājumu lapai, un tad apgrieza otrādi smilšu pulksteni.

Harijs noķēra savu lapu, kura teju vai pašāvās viņam garām, un izlasīja tajā sarakstītos jautājumus. Tajos nebija nekas ārkārtējs. 1) Kāds ir alķīmijā izmantoto elementu skaits? Lūdzu, nosauciet tos, un raksturojiet to savstarpējo mijiedarbību! 2) Nosauciet doto simbolu nozīmi un raksturojiet to mikstūriskās īpašības! ... līdz visbeidzot lapa noslēdzās ar piecpadsmito jautājumu - Kāds ir alķīmijas galvenais mērķis? Par to Harijs pie sevis pasmaidīja - tas nu gan viņam bija labi zināms. Daži jautājumi rādījās būt viegli, kā, piemēram, pēdējais; pie citiem nācās rūpīgi padomāt, bet pēc divām stundām Harijam šķita, ka viņš uz lielāko daļu no jautājumiem bija atbildējis puslīdz pieņemami un, palūkojies uz netālu sēdošo Ronu, redzēja, ka draugs pašūpo galvu, kā teikdams - varēja būt arī trakāk.

Pulkstenis bija iztecējis, un Kliks, atkal novicinājis zizli, savāca nedaudzās audzēkņu pergamenta loksnes. Tad viņiem atļāva pusstundu brīvu vaļu, un pusčetros bija jāsākas praktiskajam pārbaudījumam, kas notika visiem kopā, jo alķīmijas studentu skaits nepārsniedza pat divdesmit.

Praktisko pārbaudījumu eksaminēja vecais burvis Omulis, bet Kliks uzraudzīja kārtību. Viņiem iesākumā ļāva izvēlēties kādu no elementiem un brīdi patrenēties, lai eksaminētājam varētu parādīt savas prasmes. Harijs kopā ar Džinniju izvēlējās uguns elementu - kā Hermione bija teikusi, tad ugunij piemīt pašpastiprinoša īpašība, tāpēc bija cerība, ka to varētu kā nedaudz apmānīt. Pirmo profesors eksaminēja Hannu, kura uzbūra atzinīgu ūdens stabu, tad kāda sestā gada meitene no zaļi spīdošā stūra izbūra smaržīgas rozes, Terijs Būts sacēla zālē pamatīgu vēja brāzmu. Tā turpinājās eksāmena gaita, līdz pēc kādas pusstundas bija pienākusi kārta arī pašam Harijam.

„Nu tad, Harij Poter, rādiet, ko protat," vecūksnis smaidīdams noteica.

Harijam, vēdērā rosoties pamatīgam skudru pūznim, gan šķita, ka šobrīd viņš neko dižu vis neprot. Tomēr puisis saņēmās un domās sev noteica: „Iegriezies!" Nekas nenotika. Harijs vēlreiz ar roku norādīja uz ugunssarkano stūri, taču nekas nenotika.

„Tikai mierīgi, Harij. Nevajag uztraukties. Es nekožu," vecais Omulis viņam uzsmaidīja visai reti zobainu smaidu.

Harijs vēlreiz saņēmās, bet nemanot ar kreiso roku mantijas kabatā saņēma zizli, pirms nočukstēja burvestību „Iegriezies!" Un no sarkanā stūra virpuļodams izlīda neliels uguns stabs, kas, vairākas sekundes pagriezies, drīz noplaka.

„Nepārdzīvojiet. Droši vien pie vainas ir satraukums. Atceros, kad pie manis kārtojāt burvestību eksāmenu SLIMos, jums gāja tīri labi," Omulis iejūtīgi noteica, izdarījis atzīmi savā eksaminētāja lapā, un tad, vēl brīdi savādi nopētījis Hariju, pievērsās Džeikobam Prūitam no Džinnijas gada septītgadnieku grupas. Vēl pēc pusstundas eksāmenu kā beidzamie bija nokārtojuši arī Džinnija un Rons, katrs Omulim par prieku izvilinādami no krāsaino elementu stūriem attiecīgi uguns un stīgu pātagas.

„Redzēji manējo velna cilpu? Sanāca tieši, kā biju domājis!" Rons jūsmoja, kolīdz viņi bija izgājuši Ieejas zālē.

„Bet mana ugunscilpa tavējo velna striķi būtu nodedzinājusi kā sveces dakti," mēdījās Džinnija. Rons par to pasmējās un pievērsās Harijam.

„Nebēdā draugs, ka tev arī eksāmenā neizdevās, toties tev ir potenciāls uz... nu, tu pats zini, uz ko," Rons noteica, tomēr izvairījies, klasesbiedriem dzirdot, pieminēt Filozofu akmeni.

„Taisnība, būs jau labi. Vismaz uz jautājumiem es laikam atbildēju apmierinoši. Varbūt vienīgi sajaucu vara simbolu ar dzīvsudrabu, ja tā padomā," Harijs aizdomājies noteica, kāpdams augšup pa kāpnēm uz Grifidoru torni.

Koptelpā valdīja visai skaļa līksmība, kur piektgadnieki un sestgadnieki atzīmēja SLIMu eksāmenu beidzamo dienu. Šur tur uz galdiem vīdēja labumi no virtuves un sviestalus pudeles no Trīs slotaskātiem. Un visā šajā smieklu un čalu jūklī Harijs, iekāpis pa portretcaurumu, atrada arī Hermioni, kura sarunājās ar Nevilu.

„... mēs esam atkārtojuši visus Zibiņa ieteiktos tematus, Hannai īpaši labi padodas zvaigžņu lietus, paldies tev par padomu. Ā, sveiki!" Nevils pļāpādams pasveicināja pienākušo trijotni.

„Sveiks, sveiks," Harijs atņēma sveicienu, un atkrita blakus Nevilam dīvānā.

„Pirmais eksāmens nokārtots, ko? Kā tad bija?" Nevils gribēja zināt - viņam pašam pirmais eksāmens būs pirmdien burvestībās.

„Ai, nebija nekas traks," Rons atbildēja, atmetis ar roku. „Bet galvenā štelle jau būs nākamnedēļ."

„Aha," Džinnija piekrita. „Bet šie gan tagad var līksmot, viņiem eksāmeni jau beigušies," meitene noteica, paraudzījusies uz jautru sestgadnieku pulciņu.

„Šis tāds dīvains gads, ne?" Hermione aizdomājusies ierunājās, palūkojusies uz tiem pašiem sestgadniekiem.

„Pareizi, jo jūs šogad mācāties kopā ar mums, sīkajiem," Džinnija smīnēdama pajokoja.

„Tas arī," Hermione pasmaidījusi atbildēja, „bet arī tas, ka sestajā gadā viņiem bija jāapgūst visi SLIMu eksāmenu priekšmeti, kurus viņi tikai nākamgad varēs izvēlēties turpināt vai nē. Es kaut kad pie Maksūras dzirdēju sūdzamies Gliemjragu, ka tā esot nejēdzība - visam sestajam gadam pasniegt mikstūras. Nabags jūtoties pārguris, jo pusei no klases tur vispār nebūtu jāatrodas. Un Maksūrai tagad arī jādomā, ko iesākt ar Biju, jo šis nemitīgi prasot viņai iesniegt materiālus par pēdējiem vēsturiskajiem notikumiem 19. gadsimtā, bet, cik saprotu, tad burvestību vēsturē SĒRGu līmenī ir iecerēts apgūt jaunāko laiku vēsturi, bet 20. gadu simtu šis vienkārši neesot spējīgs pieņemt."

Rons par to rādījās stipri uzjautrināts. „Nu, kad viņai tas izdosies, tad viņš varbūt vairs nebūs Bijs, bet gan - Būss." Draugi pasmējās par Rona asprātību.

„Bet ja godīgi, tad mazliet dīvaini jau ir, ka priekšmetu pasniedz spoks. Piemēram, kam viņš izlieto savu algu?" Džinnija ieminējās.

„Šaubos ka to viņam vispār kāds maksā," Nevils uzjautrināts noteica. „Ziniet, izklausās, ka skolai tas iznāk diezgan izdevīgi - brīvprātīgs darbinieks."

„Bet savu priekšmetu viņš tomēr iemāca," Hermione noteica. Harijs un Rons gan par to pasmīnēja.

„Viņam to izdotos iemācīt daudz labāk, ja viņš savu runu varētu kaut kā pārraidīt pa tiešo sapņos, kamēr visi viņa stundās guļ," uzjautrinājās Harijs.

„Bet vajag jau saņemties un klausīties. Ja kaut drusciņ iztēlojies tos notikumus, tad jau nemaz nebija tik traki," Hermione atbildēja.

„Hermione, šādas superspējas piemīt tikai tev," Rons, piemiedzis ar aci, secināja. „Uz pārējiem tas iedarbojas tikpat labi kā šūpuļdziesma uz Pūkainīti."

„Kas ir Pūkainītis?" Nevils gribēja zināt.

„Atceries to baiso Hagrida nezvēru, suni ar trīs galvām, kam mēs toreiz, pirmajā gadā uzskrējām virsū?" Harijs puisim atgādināja.

„Tas bija Pūkainītis?" Nevils ar šausmām noteica. „Hagridam nu gan ir mīļzvēriņi."

Hermione par to pasmīnējusi noteica: „Jā, bet paskaties, ja viņa mīļākā suņu šķirne ir cerbers, bet par zirnekli viņš izvēlas akromantulu, tad labi vēl, ka Hagrids nav sācis turēt krupjus, bet no kaķiem viņam ir... alerģija." Meitene beigas izteica pavisam klusu un domīgi. Likās, ka viņa uzmanīgi ieklausās. Koptelpā bija kļuvis uz pusi klusāks, bet vienā stūrī notika aizdomīga čupošanās.

„Tak ne jau atkal tie amuleti," Hermione novaidējās, uzcēlusies kājās.

Kad meiteņu vecākā piegāja pie pulciņa un strikti noprasīja, kas te notiek par tirgošanos; Rons smīnēdams aizlika rokas aiz galvas un noteica: „Tie, draudziņi, nav nekādi pūķu nagi, bet šogad jūs mani ar tām šausmiņu spirām neapmānīsiet."

Džinnija par to pieklusināti pasmējās un gribēja zināt, vai viņi ar Hariju pirms SLIMiem tiešām bija taisījušies ēst šausmiņu spiras intelekta uzlabošanai. Tā viņi vēl, ķircinādami viens otru, nopļāpāja līdz vēlam vakaram, līdz Harijs uzgāja augšā uz septītā gada zēnu guļamtelpu un pārģērbies nolikās gulēt. Aiz savas ikdienišķās grūtsirdības puisis šobrīd pat jutās mazliet priecīgs - līksma saruna ar draugiem bija nākusi par labu.

Tātad pirmais eksāmens nokārtots, bet vēl ir jāpārvar visa nākamā nedēļa. Un tad ko? Jau pēc nedēļas viņa gaitas Cūkkārpā būs beigušās - vēl tik vien kā kalambola sezonas noslēguma spēle un tad svētdien mācību gada noslēguma mielasts. Un tad viss, viņam būs jādodas no Cūkkārpas prom. Atlikusi tikai nedēļa, bet ko viņš šogad šeit bija paveicis? Viņš bija iemācījies burvestības pastiprināt un padarīt tās noturīgas, redzējis siltumnīcā vēl citus neparastus augus, praktizējies izvilkumu iegūšanā, izgaisinājis un uzbūris visdažādākos priekšmetus un pat izsaucis runājošu aizstāvi. Bet kāds no šīm prasmēm bija labums - vai to viņš tāpat nebūtu apguvis arī tad, ja šo gadu būtu veltījis auroru apmācībām? Ļoti iespējams - tāpēc varēja domāt, ka viņš veselu gadu bija pilnīgi velti izšķiedis, dzīdamies pakaļ kaut kādam visticamāk muļķīgam sapnī redzētam rēgam. Citādi, kā tad lai izskaidro to, ka viņi neko Kraukļanagu tornī nebija atraduši? Viņu gan vēl arvien nepameta sajūta, it kā viņš nebūtu kaut ko līdz galam sapratis, bet kur tieši Kraukļanagu tornī tad tā diadēma varēja būt? Nu kur tieši?

Bet vismaz alķīmija bija gana interesanta un tieši ar viņa palīdzību profesors Filips Fleimels bija varējis iegūt Filozofu akmenim īpaši līdzīgu vielu. Harijs no naktsskapīša paņēma savu ēzeļādas maciņu un izvilka no tā Slīdeņa kaklarotu un Elšpūtes biķeri. Noskatījis relikviju spīdīgo zelta virsmu, Harijs grima tālākās pārdomās - izrādās, pat gadsimtiem senu mīklu atrisināt ir vienkāršāk, nekā noskaidrot, kas īsti ir noticis ar Voldemortu. Lai vai kā tur ar to šausmoni bija, bet viens Harijam bija skaidrs - viņš netaisās rimties un darīs pilnīgi visu iespējamo, lai izdibinātu visu noslēpumu līdz galam. Tomēr šobrīd izskatījās, ka tam būtu nepieciešams kāds brīnums, uz kuru gan puisis bija pavisam atmetis cerības. Viņš vēl klusībā aptaustīdams apbrīnoja senos Cūkkārpas dārgumus tumšajā mēness gaismā.

Tad pēkšņi viņš ar pirkstu galiem uz Elšpūtes biķera sajuta kaut ko raupju. Viņš rūpīgāk aplūkoja tuvumā to vietu un ievēroja, ka uz biķera bija uzradies brūni melns, uzburbējis punktiņš. Biķeris bija sācis bojāties, atjaunojošā burvestība zaudēja spēku. Tātad arī profesoram Fleimelam tomēr vēl nebija izdevies iegūt pilnīgu Filozofu akmeni, un viņa radītā esence pēc laika zaudēja savu iedarbību kā jau kura katra parasta burvestība. Tātad - vēl viena neveiksme. Harijs grūti nopūtās un centās iemigt. Tas gan viņam izdevās tikai pēc vairākām stundām.

Sestdienas rīts atausa visai drūms, bet jaunieši, gaidīdami Hermioni atpakaļ no viņas pēdējās dežūras un pēcākās sapulces pie Maksūras, pavadīja atpūzdamies un jokodami.

Hermione, visbeidzot atgriezusies Grifidoru koptelpā, īsumā atstāstīja sapulci pie Maksūras, vēl piebilzdama: „Un viņa man un Malfojam teica, ka šo sestdienu jau dežūrā varējām vairs neiet, eksāmenu nedēļa tomēr."

„Tā jau mēdz teikt, ka pārlieku liela centība noved pie pārcentības," Džinnija nosmaidīja.

„Un kā tad bija apgaitā, bubuļi taču nu jau būs izķerti?" Rons ievaicājās.

„Laikam jau būs gan izķerti. Pēdējo noķērām kaut kad pirms diviem mēnešiem, tad pēc tam nevienu nebiju sastapusi. Tā kā šorīt bez Terija nevienu citu nesatikām," Hermione atbildēja.

„Teriju?" Rons pārvaicāja aizdomu pilnā balsī, un arī Harijs ziņkārīgi saausījās.

„Vai tas tev, Ron, liktos mazāk aizdomīgi, ja es tev teikšu, ka, nākot ārā no tuneļiem, mēs tad drīz samainījāmies ar Romildu?" Hermione pasmīnējusi paskaidroja. „Kopš sākušies eksāmeni, viņi abi šad tad tur tiekot redzēti, īpaši vakaros."

Rons atplauka atvieglotā smaidā. „Tas gan visu izskaidro. Tad jau viņi laikam tā nopietni draudzējas, ja jau reiz no paša rīta lien pa tumšiem kaktiem."

„Kam nu katrs dod priekšroku, vai ne? Man gan tagad ir iepaticies vasaras saulriets," noteica Harijs un piemiedza Džinnijai ar aci.

Turpmāko sestdienu viņi pavadīja, vēl diži nenodarbinādami savus prātus ar gaidāmajiem eksāmeniem, un ar lielu prieku izdauzījās pēdējā Grifidoru kalambola komandas treniņā, vakarā dodamies gulēt visai apmierināti ar dzīvi. Svētdien gan Hermione jau no paša rīta sāka uzturēt visai drudžainu pirmseksāmenu gaisotni, un mazāko klašu skolēniem nācās pieciest, ka SĒRGu burvestību studenti te, piepūtuši vaigus, klusībā pie sevis bēra zvaigžņotas dzirksteles, te centās piedabūt, lai pulkstenis skaļi un pareizi dažādās balsīs izsauc stundas, te provēja bez vārdiem izliet ledus skulptūras, nenopludinot visu koptelpu, bet pati Hermione cītīgi atkārtoja Proteja lāstu, kura noturīgumu Zibiņš viņiem nodarbībās bija licis praktizēties veselu mēnesi no vietas.

Burvestības savā ziņā bija viens no sarežģītākajiem eksāmeniem, jo tās iekļāva sevī īpaši daudz praktisku darbošanos, bez kā eksāmenu nebija iespējams nokārtot, turklāt eksaminējamo burvestību klāsts bija neiedomājami plašs. Tomēr nākamajā rītā, brīžiem pāršķirstot savas pierakstu klades gan pirms brokastīm, gan arī pašā ēdienreizes laikā, Harijs jutās eksāmenam gatavāks nekā jebkad.

Rakstiskā daļa iesākās pulksten desmitos Lielajā zālē, katram eksāmena kārtotājam sēžot pie sava vienvietīgā galdiņa, un, pusdienlaikā pārrunājot jautājumus un uzdevumus, Harijam šķita, ka arī šo eksāmenu būs izdevies nokārtot puslīdz pieņemami, ja vien viņš nebūtu pārlieku samudžinājis gaviļu burvestības pastiprinošos vārdus.

Praktiskajā daļā viņam trāpījās vecā Grizelda Māršmale, kura vēlējās dzirdēt un redzēt, kā viņš bez vārdiem apklusina uz galda nolikto vardi un uzbur arī īpaši krāšņas zelta zvaigžņu lietavas. Harijam tas izdevās nevainojami, un vecā sieva atplauka bezzobainā smaidā. „Tā jau domāju, ka tu jau gan mācēsi burties - Vārdā Neminamo ar smukām acīm vien jau neuzveici. Veiksmi tev karjeras izvēlē, Harij Poter!"

Izgājis no eksāmena zāles, puisis līdzās atvieglojumam par beigušos eksāmenu jau atkal izjuta to vainas apziņas ērkšķi - cilvēki patiešām domāja un ticēja, ka viņš ir uzveicis Voldemortu, bet vai tā tiešām bija? Ilgā grūtsirdībā gan puisim nebija vaļas slīgt, jo rīt gaidīja herboloģijas eksāmens.

Šī vakara slavenība bija Nevils, kurš atprasīja Asnītes ieteikto jautājumu sarakstu draugu četrotnei. Hermione, protams, visus augus zināja nosaukt no galvas un prata pastāstīt smalkās atšķirības starp indīgo taustekleni un parasto meža taustekleni.

Lasījuši līdz vēlam vakaram par ķemjpļsūkļiem, buboņbumbuļiem, Abesīnijas čokurvīģēm, ziedpapardēm, sprāgstenēm un dzeloņnātrēm, līdz galva šķita piebāzta ar sūnām - kā Rons bija jokojis: „Jāiet būs gulēt. Es jau vairs nesaprotu, vai man galvā šobrīd ir ērkšķsūnas vai miegasūnas."

„Es teiktu, ka tā vairāk ir vate, un ne jau tā no cukura," Hermione bija draugu paķircinājusi.

Izgulējies, sapņos redzēdams pāris nejaukas velna cilpas, kas kalambola treniņā bija saķērušas viņa slotas asti, Harijs devās brokastīs, klausīdamies Hermiones instrukcijās, kā tuvoties Igaunijas žņaudzējeglei.

Līdzīgi kā vakardienas burvestību eksāmenā arī herboloģijas eksāmena rakstiskā daļa pienāca un pagāja vienā mirklī. Sīki un smalki aprakstījis koklīžu nozīmi žņaudzējegļu apputeksnēšanas mehānismā, Harijs atvieglots ļāva Čāgonenam savākt viņa atbilžu lapu kopā ar pārējo skolēnu rakstiskajiem eksāmenu darbiem.

„Fū, tas nu ir galā," Hermione, stāvēdama Ieejas zālē, atviegloti noteica, kamēr viņi gaidīja, kad Lielā zāle tiks sakārtota pusdienām.

„Burvestības vakar bija trakākas," Harijs noteica.

„Vai ne?" Džinnija piekrita. „Raksturojiet diktamnes ārstnieciskās īpašības. Šķiet, es tur salēju tik daudz ūdeni, ka gandrīz gribējās izņemt kabatas lakatiņu un nosusināt." Meitene nosmējās, ar žestu rādīdama, it kā susinātu pergamenta lapu. Harijs un Rons par to sirsnīgi pasmējās.

„Bet vēl nevaram atslābt, tūlīt pēc pusdienām ir praktiskā daļa. Diez, kas tur būs mums sagatavots?" Hermione domīga norādīja.

Ātri paēduši, būdami pārāk satraukušies eksāmenu dēļ, jaunieši jau pusvienos bija nonākuši pie trešās siltumnīcas. Visiem vēl pārrunājot un apspriežot visdažādāko augu kopšanas īpatnības, pulksten vienos durvis atvēra eksaminētāja profesore Penelope Praula un norādīja uz darba vietām, kuras eksāmena licējiem vajadzēja ieņemt. Viņu uzdevums izrādījās visai ķēpīgs - vispirms no kodīgajām prīmulām vajadzēja ievākt to indīgo dūmu miglu, tad vajadzēja ievākt no diktamnēm ogas, nesabojājot trauslās auga zaļās daļas, un visbeidzot bija jāapmēslo dzeloņkrūmi, kas var izšaut savus ērkšķus. Beigās teju dabūjis vaigā ērķški, Harijs ar prieku atstāja siltumnīcu un kopā ar citiem klasesbiedriem devās vakariņās.

„Cik rakstiskā daļa bija likusies viegla, tik šī bija riebīga," secināja Džinnija, nopētījusi savas apsarkušās plaukstu locītavas, kuras pūķu ādas cimdi nebija spējuši pasargāt no kodīgajiem dūmiem.

„Eh, un rīt vēl ir mikstūras," Harijs nopūties piekrita draudzenei. Laika atpūtai nebija ne tik, cik melns aiz naga. Paēduši vakariņas, viņi tūlīt devās atpakaļ uz koptelpu, lai vēlreiz pāršķirstītu Libātija Gurķumētras un citas Gliemjraga ieteiktās grāmatas no Aizliegtās nodaļas par lēnas iedarbības indēm.

„Simts punkti, ka eksāmenā būs tas Guldzlēruma likums, ko normālam cilvēkam nav iespējams atcerēties," teica Rons. Kad viņi bija atkārtojuši esenču iegūšanas teoriju, pulkstenis bija jau pusvienpadsmit.

„Blēžkājīt, tagad nav īstais brīdis," Hermione noņēma malā kaķi no uz galda uzliktās grāmatas, uz kuras tas bija uzkāpis un murrādams apgūlies.

„Šķiet, pat Blēžkājim liekas, ka mums vajadzētu atpūsties," Harijs noteica un paraudzījās apkārt. Mikstūru eksāmena kārtotāju gan nebija daudz, un bez viņiem mikstūrām gatavojās vien vēl viens pulciņš no Džinnijas gada. Pēkšņi pie tuvējā koptelpas loga atskanēja klaudzināšana.

Harijs pacirta galvu uz loga pusi un ieraudzīja, ka tur, rietošās saules staros, grabinās kāda pūce.

Arī Rons bija ievērojis putnu: „Atkal Gledisa būs atsūtījusi kādu vēstuli? Viņas pūce reti kad gaida līdz rītam." Tikmēr Harijs bija piecēlies kājās un devās atsvabināt pūci no piegādātas nastas. Tas nebija retums, ka viņš saņēma fanu vēstules pat arī vēlā vakarā, un kvēlākie no faniem vēlējās savus laba vēlējumus nogādāt nekavējoties.

„Sveika," Harijs, attaisījis logu, noteica palielai, plankumainai pūcei, kura viņam paklausīgi pastiepa kāju. Kolīdz puisis bija atsējis plāno papīra sainīti, pūce savicināja spārnus un pacēlās sārtajās debesīs. Harijs vēl mirkli noraudzījās sarkani oranžajos mākoņos un tad palūkojās uz vēstuli.

„Nekā, Ron, tu neuzminēji," puisis smīnēdams paziņoja. „Vēstule ir no Sirdsāķa."

„No Sirdsāķa?" Rons pasmējās. „Kas tad šim uz sirds?"

Harijs atnāca atpakaļ pie viņu iemīļotās vietas pie kamīna un, atspiedis rokas pret galdu, atlocīja vaļā aploksni un izņēma ārā vēstuli - vijīgā, elegantā rokrakstā aprakstītu pergamenta loksni.

 

„Godājamais Harij Poter!

Patiesā cieņā un godā vēlu Tev un Taviem draugiem izcilas sekmes SĒRGu eksāmenos!

Es pats personīgi esmu izbaudījis šo grūto nastu būt par Cūkkārpas burvestību un raganību arodskolas profesoru, tāpēc zinu, cik šis darbs ir nogurdinošs, tomēr tas sagādā arī nebeidzamu prieku - apzināties, ka tieši manas sniegtās zināšanas ir bijušas tik noderīgas un pat palīdzējušas glābt visu burvju pasauli. Un tieši šo visu es vēlētos iztirzāt un pavēstīt plašākai pasaulei savā jaunākajā grāmatā: Kas es esmu? Tāpēc ļoti lūdzu Tevi atbildēt uz dažiem jautājumiem, kurus esmu pievienojis uz otras lapas." - Harijs pašķīra otru lapu, aiz kuras vēl bija dažas smaidošas blondīna fotogrāfijas, un tur nudien bija sarakstīti vismaz divdesmit jautājumi: 1. Kuras Zeltiņa Sirdsāķa iemācītās burvestības bija visnoderīgākās cīņā pret nāvēžiem? 2. Kuras Zeltiņa Sirdsāķa demonstrētās prasmes Tev bija vislietedrīgākās? 3. Pastāsti, lūdzu, kā Zeltiņa Sirdsāķa personība ir ietekmējusi Tevi savā izaugsmē? utt. līdz 21. Ko Tu novēlētu man un visiem pārējiem Cūkkārpas profesoriem? - tad Harijs izlasīja arī vēstules beigas.

„Es būšu ārkārtīgi pateicīgs saņemt Tavas atbildes, kuras domāju izmantot savas jaunākās grāmatas tapšanā. Un ļoti ceru, ka ar šo darbu man palīdzēs mans izcilais māceklis Terijs Būts. Viņš man jau ir sniedzis visai pilnīgu un plašu ieskatu, kā manas nenovērtējamās zināšanas ir palīdzējušas ne vien Tev, bet arī daudziem citiem Cūkkārpas audzēkņiem, kas sevi varonīgi dēvē par Dumidora Armijas locekļiem.

Vēlot labas sekmes eksāmenos un ar vislielāko nepacietību gaidot plašas un izsmeļošas atbildes,

Tavs Zeltiņš Sirdsāķis.

P.S. Jau iepriekš par pateicību esmu pievienojis arī pusduci parakstītu fotogrāfiju."

 

Pabeidzot lasīt vēstuli, Harijam sirdi itin kā sažņaudza ledaina roka, un drīz vien krampjos sarāvās arī kuņģis un viss parējais vēders. Tas nepavisam nebija labi.

Pirmā viņa reakciju uz vēstuli ievēroja Džinnija. „Ko tad Sirdsāķis tādu atrakstīja, ka tu paliki tik bāls kā spoks?" Meitene centās pasmaidīt, taču viņas smaids tūlīt nodzisa, kad Harijs padeva viņai vēstules lapu ar nāvīgi drūmu seju. Arī Džinnijas skatiens vērtās bailīgi satraukts. Vēstuli kopīgi izlasīja arī Hermione un Rons, un viņi visi pārmija šokētus skatienus.

„Terijs Būts," Hermione ieriunājās pirmā. „Kā viņš var atrasties Svētajā Mango? Viņš taču nevar būt divās vietās vienlaikus."

„Nevar gan," apstiprināja Harijs, „un tas nozīmē, ka ar Teriju kaut kas nepavisam nav kārtībā."

„Bet kurš tad no abiem Terijiem ir īstais?” ievaicājās Džinnija.

„Laupītāju karte!” Harijs klusi iesaucās, bet tad, ķerdams pie sava ēzeļādas maciņa, no kura pēc ieraduma nekad nešķīrās, pameta ašu skatienu uz tuvāko piektgadnieku pulciņu, kuri vēlajā vakarā savā starpā vēl jautri pļāpāja. „Karte mums pateiks, vai šeit ir Terijs, vai kāds cits.”

Harijs veikli tūdaļ atlocīja vaļā karti un nočukstēja burvju vārdus, pēc kuriem uz pergamenta kā melnas čūskas izlocījās pils kontūras līnijas. Tikmēr Džinnija un Rons pasvieda dīvānā savas klades, lai Harijs varētu izklāt karti brīvi uz galda, bet Hermione mikstūru grāmatu saudzīgi nostūma līdz galda stūrim, uz kuras savu kāroto vietu acumirklī ieņēma Blēžkājis, pārsviedis asti pār galda malu un viegli švitinādams tās galiņu.

„Viņam vajadzētu būt Kraukļanagu tornī,” Rons noteica, „kopā ar visiem citiem kraukļanagiem.” Harijs tūlīt uzmeklēja kartē Kraukļanagu torni, taču tur cilvēki čumēja un mudžēja, punktiņiem pārklājoties vienam otram virsū.

„Neiespējami. Tajā mučkulī jau nevienu vārdu nevar saprast,” Hermione bezcerīgi noteica.

„Bet ja nu tas vienkārši ir kāds pārpratums?” ieminējās Rons, kamēr Harijs ar zizli kartē drudžaini bakstīja kraukļanagu vārdu uzrakstus.

„Kāds tad tur var būt pārpratums? DA mums bija tikai viens Terijs Būts, un kāpēc gan lai viņš atrastos gan šeit, gan Svētajā Mango? Tas ir ne tikai neiespējami, bet arī neloģiski,” Hermione aizrādīja.

„Bet iespējams, ka ar mūsu Teriju viss ir kārtībā.” Pēkšņi Rons pieklusa un iepleta acis, it kā būtu iedomājies ko baisu. „Ja nu patiesībā Sirdsāķa palīgs maskējas par Teriju? Ja nu tas ir kāds pavisam cits, kāds, kas tiek meklēts?”

Arī Hermione noelsās. „Tu taču nedomā Svešovski?”

Tikmēr Džinnija paklusi iesaucās, norādīdama uz kartes apakšu: „Harij, kas tie tādi?” Harijs pavēra platāk kartes apakšas locījumu un ieraudzīja divus punktiņus pazemes tuneļos ne pārāk tālu no Slīdeņu koptelpas.

„Romilda Veina,” puisis pusčukstus nolasīja, „un... nevar būt!”

„Kas nevar būt?” Rons satraukti ievaicājās.

„Toms Svereldo Melsudors,” Hermione noteica, aukstam drebulim pārskrienot pār muguru.

„Romilda pazemē tiekas ar Paši-Zināt-Ko?” Rons neticīgi noteica. „Patiešām – nevar būt!”

„Vai tad Romilda nedraudzējas ar Teriju?” Džinnija ievaicājās.

„Nu un? Kāds tam tagad sakars, ja viņa pazemē ir sarīkojusi randiņu ar Pati-Zini-Ko?” Rons noprasīja, aizdomīgi paskatījies uz māsu – sak, ko tu te tagad putrojies.

„Bet protams, Džinnij!” Hermione atzinīgi novērtēja draudzenes domu. „Romilda tur tiekas ar Teriju. Es tak viņus abus tur satiku vēl pagājušajā sestdienā.”

„Tātad tu saki, ka mūsu Terijs ir Voldemorts?” Harijs, sapratis draudzenes domu, visbeidzot secināja.

„Tā sanāk,” viņa lēni noteica.

„Bet kā? Kādā veidā tas vispār ir iespējams?” Džinnija noprasīja. To viņi agrāk bija daudzkārt pārrunājuši, ka Voldemorts, ja vispār ir palicis dzīvs, visticamāk klimst kur apkārt sīka spociņa veidolā, bet tagad iznāca, ka viņš ir slēpies viltus Terija ādā visu gadu?

„Daudzsulu mikstūra?” Rons ievaicājās. „Tā taču dod pilnu pārvērtību formu.”

„Diez vai,” Hermione noraidīja drauga ideju. „To ir nepieciešams dzert ik pēc stundas un tai ir vajadzīgs kaut kas no otra cilvēka. Te būs kaut kas cits.”

„Bet ja Romilda neko nezina, ar ko viņa šobrīd ir kopā, man šķiet, ka mums vajadzētu doties viņu glābt. Kas zina, ko tas monstrs ir nolēmis ar viņu izdarīt. Ja jau viņš šādi pēdējās divas nedēļas ir iesācis vilināt viņu tumšos pazemes tuneļos,” Harijs satraucies nobēra. „Tas ir, ar maģiju viņš vairs nevienu mocīt nevar, bet visi vientiešu paņēmieni vēl darbojas.”

„Jā, protams, tad skrienam lejā,” tūdaļ piekrita Rons, un viņu četrotne acumirklī uzlēca kājās, un Harijs vēl paķēra karti, rokā arīdzan stingri sažņaudzis zizli.

„Viņi nekustas,” Harijs noteica, kamēr viņi trakā steigā bija notriekušies lejā jau līdz ceturtajam stāvam. Vēl pāris minūtes, un jaunieši bija nokļuvuši Ieejas zālē pie pazemes tuneļu durvīm.

Harijs iededzināja zižļa galā gaismiņu un četrotnei pa priekšu metās lejup pa kāpnēm. Kā jau vasaras sākumā augšējos stāvos valdīja patīkams siltums, bet pazemē vēl arvien vēdīja drūms un tumšs drēgnums. Viņi paskrēja garām mikstūru klasei, un Harijs uz mirkli apstājās, lai saprastu, kur tieši atradās meklējamais pāris.

„Vēl drusku uz priekšu un tad pa labi,” Harijs pusčukstus noteica, un steigšus metās uz priekšu. Aiz tuvākā stūra atspīdēja blāva atblāzma, un drīz jaunieši pa labi tādā kā plašākā ejā uzgāja gaisā lidināmies pāris iedegtas sveces, bet pazemes kambara stūrī bija pārītis, kuri skrējējiem par pārsteigumu kaislīgi skūpstījās.

Harijs iemeta acis Laupītāju kartē – tur melns uz pergamenta dzeltenā zižļa mestajā gaismā bija skaidri salasāms: Romilda Veina un Toms Svereldo Melsudors.

„Kh-km,” Rons skaļi un uzkrītoši nokrekšķinājās, un abi jaunieši pārsteigti tūlīt atrāvās viens no otra. Harijs cieši nopētīja Teriju – puisim bija tie paši cirtainie, brūnie mati, duļķaini brūnās acis un ovālais zods, mats matā saskanēdams ar viņa agrākajām atmiņām par to, kādam bija jāizskatās viņa kraukļanaga biedram. Itin nekas viņā nevedināja domāt, ka zem šīs maskas varētu slēpties nīstākais tumšais burvis visā burvju pasaulē. Vienīgi viņa skatienā varbūt jautās kas savdabīgs, tagad, kad Harijam bija stipras aizdomas, kas viņš īstenībā varētu būt kāds cits.

„Ē... Vai kaut kas ir noticis?” Terijs apjucis ievaicājās un ieskatījās pulkstenī. „Ak, jau tik vēls. Mīļā Romilda, šovakar gan mums laiks paskrēja nemanot,” viņš noteica, uzsmaidījis meitenei. „Tomēr īsti nesaprotu, kāpēc mūsu komandstundas pārkāpums ir izpelnījies jūsu visu uzmanību?” Terijs jautājoši pārcēla skatienu no Hermiones uz pārējiem jauniešiem.

Harijs, vēl arvien sažņaudzis rokā Laupītāju karti, ķērās vērsim pie ragiem. „Jautājums ir pavisam nopietns: saki, kas tu īstenībā esi?”

Terijs rādījās apjucis. „Kādā ziņā, kas es esmu?”

„Redzi, mums ir stipras aizdomas, ka tu patiesībā esi Toms Melsudors,” Harijs noteica un cieši noraudzījās uz savu klasesbiedru. Viņš par to izbrīnīts pasmējās.

„Kas par muļķībām!” viņš iesaucās, un Romilda viņam piebalsoja: „Kā jūs vispār nācāt uz tādam domām. Mēs šovakar pēc mācībām bibliotēkā tikai mazliet aizkavējāmies pazemē, vai tad tāpēc kāds tik briesmīgi jāapvaino. Un kas tas vispār par Tomu Melsudoru?”

„Nu tad klausies, Romilda,” Harijs iesāka skaidrot meitenei, „Šī karte ir noburta tā, lai uzrādītu cilvēka īsto vārdu neatkarīgi no viņa izskata, un jau arī agrāk tā bija teikusi patiesību par izskatu mainījušiem burvjiem, kuri bija centušies noslēpt savu īsteno personību. Un Toms Melsudors, redzi, plašākai sabiedrībai viņš ir labāk zināms kā Lords Voldemorts.” Harijs sajuta, ka Hermione bija novēcinājusi viņam aiz muguras zizli, visticamāk lai bez vārdiem izpildītu pāris aizsardzības burvestības.

„Lords Vol-voldemorts?” meitene, šausmās iepletusi acis, izstostīja. „Bet, Harij, tu taču viņu pagājušajā gadā iznīcināji. Viņa taču vairs nav! Kā gan mans dārgais Terijs var būt Paši-Zināt-Kas?”

„Jā, es arī to gribētu zināt, kas jums šajā ziņā ir sakāms,” piebalsoja Terijs.

„Karte nekad nemelo,” Harijs strikti apgalvoja.

„Bet padomā, Harij,” Romilda iebilda. Meitene bija tuvu asarām – viņa neko nesaprata, kāpēc viņi tik uzbrūkošā tonī apvainoja viņas puisi, un viņa pieķērās ciešāk drauga rokai. „Visi taču Lielajā zālē redzēja, kā viņš sabrūk un izdziest.”

„Redzi, Voldemorts bija īpaši tumšs un ļauns burvis, un viņš bija parūpējies, lai viņu nebūtu tik viegli nogalināt. Viņš bija sadalījis savu dvēseli daļās, kuras tika paslēpis horkrustos,” Harijs meitenei paskaidroja. „Un līdzīgi kā tad, kad viņš pats sevi iznīcināja, kad es vēl biju zīdainis,” – pusis piešāva pirkstus pie savas zibens rētas – „arī tagad viņš būtu izrauts no sava miesiskā ķermeņa un pārtaptu par kaut kādu netveramu spociņu, par neredzamu rēgu. Tā viņš varēja no mums visiem izbēgt nepamanīts.”

„Nē, nē, nē,” Romilda vēl arvien neticīgi purināja galvu. „Tas izklausās pārāk neticami. Un kāpēc tad viņš ir tieši Terijs? Ja jau viņš varēja pārvērsties par spoku, viņš taču nevar būt dzīvs cilvēks!” Romilda teju histēriski iesaucās, un arī Terija acīs rādījās ziņkārīgi vaicājošs skatiens, kurā, Harijaprāt, jautās pārāk maz pārsteiguma. „Un Lielajā zālē taču bija tik daudz cilvēku. Spokus mēs taču tomēr redzam.”

Tagad ierunājās Hermione: „Lielajā zālē ir gan apburti griesti, gan noburta grīda. Mēs visi pēc viņa krišanas uzgājām viņa līķi, bet viņa atlikusī dvēseles daļa varēja izkrist cauri līdz virtuvei un paslēpties tur.”

„Un kāpēc tad tieši Terijs?” Romilda, nu jau raudādama, strikti noprasīja. Šī visa situācija viņai likās pilnīgi absurda.

Harijs pavēra muti, bet uz to viņam atbildes nebija. Puisim nebija ne jausmas, kāpēc tieši Terijs un kā viņš vispār bija spējis iegūt cilvēcisku apveidu. Arī viņš pats tikko spēja noticēt šim atklājumam.

Terijs redzēja, ka atbildi uz šo jautājumu nesniegs ne Harijs, ne Hermione, ne arī kāds cits. „Labi, es saprotu jūsu bažas par kartes īpatnējo kļūdu, tomēr mums rīt patiešām ir eksāmens mikstūrās, tāpēc, manuprāt, šim savādajam pārpratumam ir jāliek miers, un mums visiem ir jādodas gulēt.” Puisis jau taisījās uz promiešanu.

Harijs Romildai par šausmām notēmēja izgaismoto zizli uz Teriju. „Nekur tu neiesi. Ja tu tiešām esi Terijs Būts, atbildi man, kur notika pirmā DA sapulce. Un skaties uz mani!” Harijs vēl pavēlēja, kad puisis bija uzmetis skatienu Romildai.

„Ē, Vajadzību istabā,” Terijs noteica.

Romilda uz viņu savādi paraudzījās.

„Vajadzību istabā notika mūsu treniņi, bet kur bija pirmā sapulce, kuru bija sarīkojusi Hermione?” Harijs jau striktāk noprasīja.

Terijs vilcinājās. Harijs juta, ka viņu skatiens saslēdzas ciešāk, un galvā pret savu gribu sāka parādīties dažādas atmiņu ainas – viņi tikko bija izkļuvuši no Vajadzību istabas, un Harijam rokās sabirza diadēma; Harijs ieskrien Vajadzību istabā, izmisīgi gribēdams noslēpt Jauktasiņu Prinča mikstūru grāmatu; Lunai bija tikko izdevies uzburt par aizstāvi sudraboto zaķi, kurš cilpodams pievienojās viņa paša briedim, ūdelei, lūsim un gulbim; Harijs lēnam liecās uz leju, tuvāk Čo sejai – „Nē!” Harijs iesaucās, un atmiņu ainu straume acumirklī pārtrūka. „Manā prātā tu, Melsudor, nelīdīsi!”

„Ko viņš tur runā? Terij, dārgais, vienkārši pasaki, kur Hermione mūs visus pirmo reizi sapulcināja!” Romilda satraukta ieprasījās, bet tikmēr puisis sparīgi samirkšķināja acis. Tikmēr zižļus gatavībā bija notēmējuši arī Rons, Džinnija un Hermione.

„Redzi, mana mīļā, dārgā Romilda, ir viena tāda sīka nelaimīte,” Terija līdzinieks noteica, pavilkdams meiteni aiz rokas sev tuvāk, un runājot viņa seja vērtās arvien viltīgāka un ļaunāka. „Es to nevaru pateikt, jo Harijam Poteram ir pilnīga taisnība.” Viņš spēji parāva meiteni sev priekšā un iespieda viņai kaklā zizli. Romilda pārbijusies sāka saraustīti elsot.

„Laid viņu vaļā!” Harijs tūdaļ pavēlēja.

„Tagad tā,” Terijam līdzīgais Melsudors noteica, nelikdamies zinis par pretinieka nupat izskanējušo izsaukumu. „Es apsolos viņai neko nenodarīt, ja jūs savukārt apsolāties atbildēt uz dažiem maniem jautājumiem un pēc tam ļausiet man brīvi no šejienes aiziet.”

„Kas tie par jautājumiem?” Harijs stīvi noprasīja.

„Bet tikmēr Džinnija viņam aiz muguras pusčukstus ievaicājās: „Harij, vai tad tu viņam neatņēmi spējas nodarīt citiem sāpes? Nepieļaujamie lāsti viņai neko nenodarīs.”

„Interesants domugājiens, Vīzlijas jaunkundz,” Melsudors bija dzirdējis meitenes ierosinājumu – aukstajā, drēgnajā pazemē katrs čuksts izskanēja tik skaļi kā lielgabala šāviņš. „Ar burvestībām es varbūt arī nevaru viņai neko nodarīt, tomēr, lai kā arī man to negribētos atzīt, ļoti iedarbīgs varētu būt arī kāds vientiešu paņēmiens – kā jūs domājat, ko šis apaļi asais zižļa gals izdarītu ar manas dārgās Romildas dzīvību, ja tas iedurtos viņai dziļi kaklā?”

„Tu to nedarīsi,” Harijs brīdinoši noteica.

„Kāpēc gan nē? Jūs mani nespējat nogalināt, bet, ja es saduršu Veinas jaunkundzi, šaubos, ka spēsiet izglābt viņai dzīvību. Tāpēc tagad jūs klausīsiet, ko es teikšu,” viņš pavisam mierīgi paziņoja. „Un tagad jautājums – tīri tā, intereses pēc, ja reiz esam šeit sapulcējušies – kā tieši jūs mani atklājāt? Vai tiešām uzgājāt manu vārdu tajā kartē?” Melsudors pētoši paraudzījās uz Harija kreisajā rokā sažmiegto pergamenta loksni.

„Ne gluži,” Harijs negribīgi atzina. Melsudors Romildu turēja sev priekšā, tāpēc nevarēja viņu apstulbot, un, pat ja tas izdotos, viņš bija iespiedis Romildai kaklā zizli, kas trieciena brīdī varētu patiešām pārdurt viņai ādu un miega artēriju. Ar to viņš nedrīkstēja riskēt. Vajadzēja vairāk laika, varbūt tad izdotos kaut ko izdomāt. „Mēs nejauši saņēmām ziņu, ka īstais Terijs stažējas Svētā Mango dziednīcā, tāpēc pārbaudījām karti un uzgājām tevi šeit.”

„Cik interesanti,” Melsudors noteica teju ar apbrīnu. „Jādomā, ka tad, ja es neatrastos šeit, jūs nemaz kartē nebūtu spējuši pārbaudīt manu personību, vai ne?” Harija īgnā seja viņam kalpoja par apstiprinājumu. „Nelaimīgā kārtā man bija vajadzīgi šie gājieni uz pazemi pēc spēcinošajām mikstūrām. Mācību laikā es tās varēju dabūt pēc mikstūru nodarbībām, bet tagad izmantoju dārgās Romildas aizsegu. Pirms es izpļāpājos par daudz, vai jūs, lūdzu, nepastāstītu savu teoriju par to, kā es nonācu līdz šejienei?” Viņš ar interesi uzlūkoja jauniešu četrotni.

„Ē,” Harijs iesāka, bet šajā ziņā viņiem nebija nekādas skaidras teorijas. Cerams, ka Hermione kaut ko izdomās, tomēr viņas skatiens likās īpaši domīgs, it kā viņa izmisīgi censtos atrisināt kādu rēbusu, kas nekādi negrib padoties.

„Kāda tur diža teorija vajadzīga,” izsmējīgi ierunājās Rons, „Vai tad tev kabatā trūkst tumšo zinšu triku?”

„Aha,” viņš smīnēdams noteica. „Tātad neesam izpildījuši mājasdarbu līdz galam, ko?”

„Kāda tam liela nozīme, kā tieši tu esi atguvis savu cilvēcisko formu. Man vairāk interesē, kā gan tev izdevās visus apmānīt izliekoties par Teriju?” Harijs nikni noprasīja.

„Zini, Poter, man pat uz šo jautājumu gribas atbildēt. Laikam jau katram dižam prātam ir patīkami atrast aizrautīgu klausītāju,” Melsudors teica, pasmīnēdams aukstu un nežēlīgu smaidu, no kā Harijam pār muguru pārskrēja skudriņas. „Kad man izdevās savā spociņa veidolā izkrist cauri Lielās zāles grīdai, kā jau Grendžeras jaunkundze to tikko bija minējusi, es attapos tukšā virtuvē; laikam visi elfi bija devušies uzbrukumā. Es izlīdu no virtuves un pamanījos iešmaukt kādā tumšā stūrī. Kad lielākā kņada bija noklususi, es atlīdu līdz šejienei, tupēju šeit un prātoju, ko darīt tālāk. Saprāts, tas bija vienīgais, kas no manis bija palicis. Tāpēc prātoju, vai nepakļaut atkal sev kādu, līdzīgi kā to biju darīijis ar savu uzticamo Drebeli. Iesākumā spriedu, ka varētu iemiesoties Filčā, tomēr pēcāk atmetu šo variantu kā pārāk bīstamu – viņš varētu negribēt pakļauties, varētu to izstāstīt Maksūrai, un tad man patiešām būtu gals. Un vēl pie tam Filčs turbānā droši vien izskatītos pagalam jokaini. Tāpēc no šīs domas es atteicos pavisam un nolēmu, ka vajag izmēģināt laimi mikstūru kabinetā, varbūt tur varētu būt kāda dzira, kas man varētu noderēt. Un tur es atradu savu lielo iespēju uz brīvību, uz varu, uz vēl vienu iespēju.” Melsudora acis sajūsmā iemirdzējās. „Bet lai saglabājas intriga, šo noslēpumu es jums neatklāšu. Tālākais jau bija pavisam vienkārši – no profesoru sarunām drīz vien uzzināju, ka Maksūra plāno aicināt iepriekšējos septītgadniekus pabeigt mācības, tāpēc atlika tikai uzzināt, kurš netaisās ierasties – izrādās, ka ielavīties viņas kabinetā un izpētīt studentu sarakstus nemaz nav tik grūti. Tad ielīdu Filča atmiņās un noskaidroju, kā izskatās Terijs Būts un pieņēmu viņa veidolu. Pēc Cūkkārpas kaujas daudzi te bija ar savām sāpēm un dīvainībām, tāpēc neviens īsti nemanīja, ka šis Terijs Būts sākumā mēdza brīžiem izturēties kaut kā savādi. Tikai mazliet laipnības un smaida, un aizdomas pagaist kā nebijušas.”

„Bet kāpēc tad palikāt šeit?” Hermione ieprasījās. „Kāpēc māžoties par pusaudzi, kapēc nepieņēmāt Burvestību ministra izskatu?”

„Patiešām labs jautājums, Grendžeras jaunkundze.” Melsudors uzmeta atzinīgu skatienu. „Lai arī cik tas jums neizklausītos dīvaini, bet es patiešām biju nolēmis mācīties no savām kļūdām. Kā teiktu Dumidors – neatzīt savas kļūdas, tā jau ir dubultkļūda. Ziniet, pat apbrīnojami, cik mūsu prāti strādā līdzīgi, jo par to iedomājos vispirms – slepus ieņemt Burvestību ministra vietu –, bet tad es nospriedu, ka tā es tikai sevi ātrāk pazudināšu, jo kāds galu galā mani atklās, taču šeit es varēju sakopot un audzēt savus spēkus. Pie tam šis gads izrādījās gan necerēti patīkams,” – Melsudors ar roku ciešāk satvēra Romildu – „gan arī necerēti veiksmīgs; savam mērķim esmu jau pavisam tuvu. Tā, bet tagad esam gana izpļāpājušies kā tādas ceturtā gada tenku vāceles, tāpēc atvainojiet mani, bet, ja reiz mans aizsegs ir atklāts, es šobrīd labprātāk dotos iekasēt kādu nenomaksātu parādu. Visu gaišu!” To noteicis, Melsudors sāka lēnām virzīties apkārt jauniešu četrotnei uz kambara izeju, stāvēdams ar muguru pret sienu un iespiedis šņukstošajai, elsojošajai Romildai dziļi kaklā zizli.

Draugu četrotne pakāpās tālāk no ieejas, mēmā klusumā ļaudami lavīties viņam projām. Voldemorts lēni aizlīda līdz izejai, tad, novicinājis zizli, sataisīja dūmus un, palaidis vaļā meiteni, metās bēgt, soļiem lēnām pieklustot pazemes tuneļu izejas virzienā.

Hermionei nācās vairākas reizes novicināt zizli, līdz viņa bija izgaisinājusi visus dūmus, bet Rons ar Džinniju bija piesteigušies pie sabrukušās Romildas. Meitene bija pārbijusies, viņa tūdaļ ieķērās Ronam drēbēs, kā baiļodamās par savu dzīvību. „Viss ir labi, tu esi drošībā,” Rons viņu mierināja.

Harijs tikai noskatījās kartē, kā punktiņš ar Toma Svereldo Melsudora vārdu nokļūst līdz Ieejas zālei un pagriežas uz ārdurvīm. Nebija jēgas skriet pakaļ, jo viņš aizteleportētos tūlīt prom sazin kur, kolīdz tiktu aiz teritorijas robežām. Un arī iznīcināt viņi Voldemortu vēl arvien nevar, jo viņu joprojām sargā pēdējais horkrusts, par kura atrašanās vietu šobrīd bija tikai aptuvena nojausma. Viņš šobrīd labprātāk dotos iekasēt kādu parādu. Harijs tūdaļ iedomājās kādu nelaimīgu nāvēdi, kas sāpēs lokās zemē viņam pie kājām. Viņš dodas sodīt kādu nodevēju, Harijs atskārta. Un visvairāk viņu bija nodevuši divi burvji – Strups, kurš nepārtraukti bija viņu mānījis un par to jau bija saņēmis nāvi, un Narcisa Malfoja, kas bija toreiz mežā melojot pasargājusi Hariju, kad viņi abi bija sabrukuši pēc Voldemorta paša raidītā slepkavošanas lāsta.

„Viņš dodas pie Malfojiem!” Harijs pēkšņi izsauca, palūkojies apkārt. Rons bija atbrīvojies no Romildas skavām, un tagad meiteni centās nomierināt Džinnija, bet Hermione izskatījās dziļi iegrimusi savās satrauktajās domās, arīdzan būdama visai tuvu asarām.

„Tad mums jāsteidzas tur!” Rons piekrita. „Tikai jāizdomā, kā šo uzveikt. Bet tu zini, kā tieši tur nokļūt?”

Harijam šķita, ka galvā itin kā būtu kaut kas ieklemmējies, un domas veidojās tikai ar lielām grūtībām. Vienīgajā reizē, kad viņi bija bijuši Malfoju muižā, viņi tur bija tikuši atvesti kā gūstekņi, tāpēc Harijam īsti nebija jausmas, kur tieši tā atrodas. „Muiža Malfojiem bija kaut kur Viltšīrā, bet es nezinu tieši, kur. Testrāli vienmēr zina ceļu, vai ne?” Harijs ieminējās, atcerējies, ka pirms trīs gadiem tieši šādā veidā bija nokļuvis vajadzīgajā vietā.

„Tā laikam bija,” ar nepatiku apstiprināja Rons.

„Džinnij, ņem Laupītāju karti un uzved Romildu augšā uz koptelpu. Mēģini viņu pieskatīt, labi?” Harijs noteica, pieskrējis pie abām meitenēm un iedevis Džinnijai karti.

„Nu... labi,” Džinnija negribīgi piekrita, tomēr viņa saprata, ka Harijs neļaus nākt viņai līdzi, un Romildu arī nevarēja atstāt vienu pašu pārbijušos tumšā pazemē. „Tikai saudzē sevi.”

„Protams.” Viņš uzspieda viņai ātru buču uz pieres un steidzās uz priekšu kopā ar Ronu, kurš bija saķēris aiz rokas Hermioni.

Hermionei pēkšņi noskaidrojās skatiens: „Malfojs! Viņš taču zina, kur pats dzīvo. Tas būs daudz ātrāk un vienkāršāk nekā brist iekšā Aizliegtajā mežā pēc testrāliem.”

„Taisnība,” Rons noteica, balsī jaušoties vienlaikus atvieglojumam un nepatikai. Tas nozīmēja, ka tad nevajadzēs blandīties pa baiso mežu, bet par kompanjonu nāksies paciest Malfoju.

Viņu trijotne tūdaļ aizsteidzās līdz Slīdeņu koptelpas durvīm, tikmēr Džinnijai vedot šokēto Romildu uz pazemes tuneļu izeju. Harijs meitenēm uzmeta vēl pēdējo skatienu: „Kā mēs lai viņu pasaucam?” Laika nebija, bet šķita, ka viņi mīņājas uz vietas daudzo traucēkļu aizkavēti. Voldemorts izrēķināsies ar Malfojiem un aizbēgs sazin kur.

„Pamēģini pieklauvēt?” Rons ierosināja. Harijs mēģināja arī, bet tikai sadauzīja dūri, un nekāda lielā labuma no tā nebija.

„Ja varētu viņam kaut kā aizsūtīt ziņu,” Hermione ieminējās, un Harijam tūlīt galvā iešāvās doma – Aizstāvis – Čāgonens taču bija mācījis viņiem uzburt runājošus aizstāvjus!

Ietvert aizstāvī ziņu, protams, bija daudz sarežģītāk nekā vienkārša aizstāvja uzburšana, kas jau tā pati par sevi bija piņķerīga padarīšana. Harijs vispirms domās sakoncentrējās uz kādu īpaši laimīgu brīdi kopā ar Džinniju un tad, izmisīgi domājot Malfoj, iznāc ārā!, centās uzburt aizstāvi. Milzīgā satraukuma dēļ no zižļa gala izplūda tikai blāva migliņa.

„Nolādēts,” puisis nomurminaja un centās atbrīvot prātu. Šoreiz izdevās, un sudrabainais briedis izslīdēja no Harija zižļa gala, tūdaļ iespraukdamies durvju šķirbā starp sienu un nozuzdams Slīdeņu koptelpā. Aizstāvja blāvais mirdzums nozuda, atkal atstādams viņus tumšajā krēlsā, kuru izgaismoja vien trīs sīkās gaismiņas viņu zižļu galos.

„Cerams tikai, ka šis ņems to ziņu nopietni,” Rons noteica.

„Domāju, ka viņš atpazīs Harija aizstāvi,” Hermione noteica. „Es tikai vēl arvien nekādi nesaprotu, kā Voldemorts varēja atgūt savu cilvēcisko formu, turklāt vēl pie tam brīvi varēja izvēlēties tieši kādu izskatu pieņemt.”

„Gan jau kādas tumšās zintis,” Rons noteica, kamēr Harijs saspringti ausījās aiz durvīm. Pagaidām aiz tām nebija dzirdams ne čiku, ne grabu.

„Kaut kā mana nojauta saka, ka tā nemaz nav pareizā atbilde. Sajūta tāda, it kā atrisinājumam būtu jābūt daudz vienkāršākam...” Hermione domīga pie sevis noteica.

„Kas tad te var būt vienkāršāks?” Rons ieprasījās. „Ja viņš te arī pazemē kaut ko perināja, vai tad tu to savās apgaitās nebūtu pamanījusi, kad jūs ar Malfoju te nācāt medīt visus tos bubuļus?”

„Bubulis!” Hermione pēkšņi izsaucās. „Tieši tā, Ron, bubulis!”

Rons gan likās, ka neko nebija sapratis. „Tā, varbūt tu gribi paskaidrot saprotami?”

„Viņš nāk!” satraukti noteica Harijs, aiz durvīm saklausījis soļus.

„Viņš iemiesojās bubulī, Ron!” Hermione aizrautīgi noteica. Šķita, ka viņa no prieka bija vai sākusi mirdzēt. „Viss sakrīt! Tā viņš spēj pārveidoties, par ko vien vēlas. Un bubuļu šeit, pazemē, patiešām netrūka. Tāpat arī zižļu te bija, cik uziet.”

„Un tikai nesaki, ka uz viņu varētu darboties parastais Ķiķikulus?” Harijs ievaicājās.

„Esmu gandrīz pilnībā pārliecināta, ka tas darbotos,” Hermione atskārtusi noteica. „Tas nozīmē...” Tajā brīdī atvērās Slīdeņu koptelpas durvis un tajās parādījās Malfojs. Harijs gan saprata, ko meitene bija gribējusi pateikt: Tas nozīmē, ka Voldemortu viņi būtu pavisam viegli uzveikuši ar bubuļu iznīcināšanas burvestību Ķiķikulus.

„Ak, tad jūs tie esat,” Malfojs nedaudz pārsteigts noteica. „Kas tad tāds ir noticis? Pieņemu, ka diez vai nakts vidū atnācāt man atprasīt rītdienas eksāmenam asfodeles un vērmeles lietojuma īpašības?” Puisis uzlocīja vienu lūpu kaktiņu savā ierastajā smīnā, pelēkajām acīm rādoties vienlaikus ieinteresētām un uzjautrinātām. Blondajam jauneklim aiz muguras aizvērās durvis.

„Paklau, Malfoj, nav daudz laika,” Harijs steigšu iesāka teikt. Nu jau Voldemorts visticamāk ir aizskrējis līdz Cūkkārpas teritorijas robežai un kuru katru mirkli klauvēs pie Malfoju durvīm. „Mums steigšus jānokļūst tavu vecāku mājās. Viņiem draud lielas briesmas.

„Paga, paga. Lēnāk par tiltu,” Malfojs apjucis noteica, sejā nozūdot smīnam. „Maniem vecākiem? Kādas briesmas tad viņiem var draudēt?”

„Īsāk sakot, mēs šovakar atklajām, ka Voldemorts nav tik beigts, kā mēs bijām domājuši,” Harijs steigšus centās paskaidrot, uzmetis satrauktu skatienu uz izejas pusi – vajadzēja steigties, „un viņš izteicās, ka došoties iekasēt parādu. Tas ir, es domāju, ka viņš dosies atriebties tavai mātei par nodevību. Tāpēc mums pēc iespējas ātrāk jātiek uz tavu muižu.”

„V-Vol-Tumsas pavēlnieks?” Malfojs nobālis izstostīja, rādīdamies kā apliets ar ledusauksut ūdeni. „Viņš bija šeit?”

„Jā, mēs tikko ar viņu tikāmies,” Harijs apstiprināja. „Tāpēc nav laika. Mums jāskrien.” Puisis mudināja Malfoju un visus pārējos steigties uz pazemes tuneļu izeju.

Malfojs sapurināja galvu, bet arī metās līdzi trijotnei. Mirkli vēlāk viņš ievaicājās: „Bet uz kurieni mēs īsti skrienam?”

„Mums jātiek ārā no Cūkkārpas, lai varam aizteleportēties,” Rons skriešus paskaidroja, iegriezdamies uz kāpnēm, kas veda augšup uz Ieejas zāli.

„Bet kāpēc tad nevaram teleportēties no šejienes?” Malfojs, saraucis pieri, ieprasījās.

„Apžēliņ, vēl viens,” Hermione, novalbījusi acis, izsauca sev pār plecu – Hariju un Ronu viņa šajā jautājumā bija kārtīgi izglītojusi. Kad meitene pavēra muti, Harijs jau bija iesācis atbildēt viņas vietā.

„Cūkkārpas teritorijā nevar teleportēties, tāpēc mums jātiek no tās ārā.”

„Virtuve!” pēkšņi iesaucās Rons, kolīdz viņi elsodami bija izskrējuši Ieejas zālē. Puisis apstājies noskatījās uz zāles sienas daļu aiz grandiozajām marmora kāpnēm, kur bija durvis uz kāpņu eju, kas noveda uz virtuvi un Elšpūšu koptelpu.

„Ron, tagad galīgi nav īstais laiks domāt par ēšanu!” Hermione nikni nošņāca, kopā ar Hariju steigdamās līdz lielajām izejas durvīm, bet Malfojs apjucis apstājās aiz Rona, teju neuztriecies viņam virsū.

„Ne jau ēšana, bet elfi,” puisis tūdaļ paskaidroja. „Elfi gan var teleportēties Cūkkārpā.”

„Tiešām,” Harijs priecīgi iesaucās, sirdij satraukti dauzoties. „Tā mēs varēsim ietaupīt laiku. Mokšķi!”

Acumirklī Ieejas zāles vidū ar krakšķi uzradās vecs, saņurcīts mājas elfs, milzīgiem, pūkainiem spalvu kušķiem spraucoties ārā no viņa lielajām ausīm. „Jūs mani saucāt, Potera kungs?” elfs ievaicājās, iztaisījis pamatīgu reveransu, ar degunu teju skardams grīdu. Regulusa medaljons, viltus horkrusts, noplakšķēja pret elfa kā togu apģērbto Cūkkārpas dvieli, kad elfs atkal bija izslējies taisni.

„Jā, Mokšķi. Tev mūs vajadzēs aizteleportēt uz Malfoju muižu,” Harijs norīkoja.

„Visus?” Mokšķis pārvaicāja, īsu mirkli uzmetis acis Hermionei, tad Ronam, līdz visbeidzot bija ieraudzījis Malfoju. „Ak, Malfoju puika, manas dārgās kundzes brāļa mazdēls,” elfs pa vecam ieradumam noburkšķēja pie sevis.

„Mēs teleportēsimies kopā ar elfu?” Malfojs, stipri izbrīnīts, ievaicājās.

„Ja tu tāpēc taisies nomirt no kauna,” ierunājās Rons, „vari arī nenākt mums līdzi. Mokšķis zina, kur tu dzīvo.”

„Pat pārāk labi zina,” Harijs pie sevis nomurmināja, bet tagad nebija laika domāt par to, ka tieši Mokšķis bija pie pirmās izdevības devies pie Malfojiem, lai atklātu visas iespējamās ziņas par Ordeni un Siriusu. Tagad elfs bija pierādījis savu uzticību un nekam citam vairs nebija nozīmes.

Malfojs saviebies paskatījās uz Ronu. „Ja kāds taisās ko nodarīt manai mātei, es pats personīgi izraustīšu viņam kājas,” puisis noteica visai bravūrīgi, Harijaprāt, gan drosmīgāk nekā viņš tobrīd izskatījās. Bet lai jau nāk līdzi, varbūt patiešām izrādās noderīgs.

Viņi visi četri tūdaļ pieķērās Mokšķim pie rokām un pleciem. Tad elfs, noskatījis Hariju, Ronu, Drako un Hermioni, Ieejas zālē nozuda ar ierasto, skaļo paukšķi, aizvilcis visus četrus jauniešus sev līdzi.

„Vai mums vēl ir palikusi krājumos kāda kaste ar Ruso madāmas sejasūdeni?" Narcisa ievaicājās savam vīram, pacēlusi acis no lielās kantorgrāmatas, viņiem abiem kārtējo vakaru cītīgi strādājot darba kabinetā līdz vēlai naktij.

„Jā, sejasūdens noliktavā vēl bija. Bet Hermaņa matu toniks gan tūlīt būs cauri. To sākuši izķert kā traki," Lūcijs noteica, nopētījis sarakstu ar atlikušajām precēm. Viņš uzrotīja augstāk krekla piedurknes - sieva tūlīt būs apkopojusi sarakstu ar pasūtāmajiem produktiem, bet viņam vēl vajadzēja sarēķināt ieņēmumus no katra produkta. Viņš pasmīnēja, atcerējies par sievas šā vakara aizradījumu - Lūcijs vasaras karstuma dēļ bija novilcis mantiju un bija to pārmetis pār blakus krēsla atzveltni, tagad ģērbies vien zīda kreklā, zīda vestē un smalkas kokvilnas biksēs. „Skaties, ka no tiesas vēl nepaliec par vientiesi," viņa bija izsmējīgi aizrādījusi. „Vasaras vidus, karsti taču," Lūcijs bija atbildējis, bet Narcisa viņam par atbildi bija veltījusi stingru skatienu caur pieri, sak - vai tad esi nogulējis savu zižļa roku pavisam kleinu, ka nevari vairs uzburt sev gluži vienkāršu atvēsināšanas burvestību?

„Kā tev veicās ar Hamiltones kundzi? Izdevās pierunāt viņu izvietot pie mums savu sejas kosmētikas līniju?" Lūcijs ievaicājās, atcerējies, ka sieva šodien bija devusies tikties ar minēto kundzi.

Viņa neērti sagrozījās savā smalkajā, sudrabzilajā mantijā, safīra kulonam atmirdzot sveču gaismā. Viņa eleganti pielika kreisās rokas pirkstus pie pieres un nopūtusies atbildēja: „Nemaz viņu nesatiku. Viņas sulainis atbildēja, ka kundze esot aizņemta. Visticamāk tin sev ap pirkstu astoto vīru. Nebrīnīšos, ja jau rīt pat par to kas parādīsies Dienas Pareģī."

„Ak tā. Tad vizīti tev vismaz izdevās nolikt uz citu laiku?" Lūcijs ieprasījās. Viņš iekšēji pie sevis pasmīnēja - bija skaidrs, kāpēc sieva tik ļoti vēlējās pati uzņemties visu sadarbību ar šo skandalozo Hamiltones kundzi. Viņa jau iepriekš bija septiņas reizes precējusies, bet visi vīri kā viens bija miruši savādā nāvē, ikreiz atstājot viņai pamatīgu kaudzi ar bagātībām un īpašumiem. Acīmredzot, Narcisa arī viņu gribēja turēt tālāk no šīs mamzeles. Bet viņš jau nu gan nebija tik stulbs, lai savu godu un bagātību atdotu par garu kāju pāri un neticami kuplām krūtīm. Pie tam viņa sieva vēl izskatījās pietiekami skaista, lai nenāktu prātā muļķīgas domas par kreisiem sānsoļiem.

„Jā, sulainis manas vizītes laiku pārlika uz divdesmito jūliju. Vari iedomāties?" Narcisa nicīgi paziņoja. Lai arī viņai pašai patika bagātīga un ērta dzīve, Hamiltones kundzes dzīvesveids viņai nepārprotami šķita pārlieku izlaidīgs.

„Tas ir pēc vesela..." Lūcijs iesāka teikt, bet pēkšņi viņu pārtrauca klauvējiens pie parādes durvīm. „Kas tur varētu būt?" Viņš pameta acis uz pie sienas piekārto veclaiku senču pulksteni ar pendeli. „Pusdivpadsmit. Diez kam tik vēlu savajadzējies mūs traucēt?"

Narcisa par atbildi tikai noraustīja plecus un atgriezās atpakaļ pie saviem preču un darījumu sarakstiem.

Vēlreiz atskanēja klauvējiens, nu jau tā kā mazliet uzstājīgāk. „Būs jāiet skatīties, kas tur ir atnācis." Kalpotāju jau mums vairs nav, ko aizsūtīt atvērt durvis, blondais vīrietis drūmi nodomāja un piecēlās kājās. Viņš ātri uzrāva mugurā mantiju, atstājis priekšu vaļā.

Darba kabinets atradās muižas otrajā stāvā, un Lūcijs, piegājis pie loga, nolūkojās lejā uz parādes durvju pusi, cerēdams ieraudzīt miera traucētāju. Īsti neko nevarēja saskatīt, bet tad pēc mirkļa likās, ka pustumsā nozib melna mantija, nācējam mīņājoties uz priekšējiem pakāpieniem. Tak nebūs atnācis kāds no tiem šmurguļiem? Es Svešovskim jau pašā sākumā pateicu, lai šis pie manis nemaz nedomā rādīties. Nekāda patika atgriezties Azkabanā man nav. Viņš nokāpa pa plašajām marmora kāpnēm līdz ieejas zālei un klusiem soļiem mēroja ceļu pār mīksto, krāšņo paklāju pretī nepacietīgajiem klauvējieniem.

Lūcijs atvēra uz iekšpusi vienu no parādes dubultdurvīm un ar interesi paraudzījās ārā. Tur stāvēja brūnmatains puisis aptuveni viņa dēla vecumā; viņš šķita kaut kur redzēts, bet kas tieši viņš bija, nebija ne jausmas; un vēl mazāk Lūcijs saprata, kāpēc viņš traucē viņus tik vēlā vakara stundā.

„Labvakar," puisis pasmaidījis sveicināja Malfoju muižas īpašnieku.

„Labvakar," Lūcijs skābi atbildēja, augstprātīgi uz viņu noraudzījies. Diez, ko tas zeņķis te bija iedomājies meklēt? Viņam vēl bija jāpabeidz aprēķini un tad viņu gaidīja mīkstā, ērtā gulta. „Ko jūs šeit meklējat?"

„Es ļoti gribētu satikt jūsu kundzi," puisis, vēl arvien tāpat smaidīdams, atbildēja. „Man ir šis tas ar viņu pārrunājams."

„Puisīt, bet kāpēc tad tev viņu vajag satikt tik vēlu?" Lūcijs aizkaitināts noteica. „Mēs esam noguruši un drīz dosimies pie miera. Tagad nav īstais laiks sarunām. Ja tas jums ir tik svarīgi, atnāciet rīt no rīta, tad varēsiet arī aprunāties ar manu sievu." Tai jauniešu bezkaunībai mūsdienās nudien nav gala, Lūcijs pie sevis nosprieda, Nekādas izjūtas par pieņemamu apmeklējuma laiku.

„Atvainojos, ka jūs tā apgrūtinu," viņš pašpārliecināti noteica, nemaz nesarāvies no Lūcija arvien aizkaitinātākās un skarbākās sejas izteiksmes. „Tomēr lieta ir gan ļoti steidzama, gan ļoti svarīga. Tāpēc ļoti lūdzu jūs pasaukt savu kundzi."

Lūcijs strikti noraudzījās uz jaunekli ar pamatīgām aizdomām un visbeidzot noteica: „Labi, pasaukšu viņu arī, bet jūs paliksiet ārā aiz durvīm pagaidīt. Ja gribat tikt uzņemts, kā pienākas, vajag nākt pieklājīgā laikā, nevis nakts vidū."

„Protams, Malfoja kungs," jauneklis atbildēja, un Lūcijam, griežoties uz promiešanu, izlikās, ka puisis bija sācis pie sevis nekaunīgi smīnēt.

Tā mūsdienu jaunatne. Nekādas manieres. Kur vēl tā pasaule aizies? viņš, pie sevis sūkstīdamies kātoja atpakaļ uz darbistabu.

„Kas tad tur bija?" sieva noprasīja, pacēlusi skatienu no kantorgrāmatas, kolīdz kabinetā bija ienācis Lūcijs.

„Kaut kāds puišelis. Uztāj, ka gribot runāt ar tevi. Teicu, lai pagaida ārpusē, kamēr aiziešu pēc tevis," Lūcijs paskaidroja.

„Nebija taču kāds klaidonis?" Narcisa pavaicāja.

„Nē, pēc klaidoņa gluži gan neizskatījās. Drako vecumā, varbūt vēl pat Cūkkārpas students."

„Ko tādam te savajadzējies? Tu viņu nepazini?" Narcisa pēdīgi ieprasījās.

„Nē. Nodomāju, ka gan jau tu viņu pazīsti, ja jau viņš prasa tevi," Lūcijs atbildēja, paraustījis plecus.

„Labi, cerams, ka būs kāds pazīstams. Klaidoņus mēs gan te naktī nesāksim izmitināt." To noteikusi, blondā sieviete uzcēlas kājās, stalti izslējusi nogurušos plecus, un kopā ar vīru nokāpa lejā līdz ārdurvīm.

Tās pavērusi pa pusei vaļā, viņa aizdomīgi paraudzījās uz atnākušo jaunekli, kuru viņa nepazina. „Jūs no manis kaut ko gribējāt?" viņa nelaipni noprasīja, nemaz neapsveicinājusies.

„Labvakar, Malfojas kundze," jauneklis smīnēdams sacīja. Tad novicinājis zizli, viņš strauji atvēra vaļā līdz galam abas Malfoju muižas parādes durvis, teju vai notriekdams Lūciju no kājām. „Esmu atnācis iekasēt jūsu nodevējas parādu," brūnmatainais puisis pašpārliecināti paziņoja.

Abiem Malfojiem pār muguru noskrēja ļaunu vēstošas skudriņas ar ledainām kājām, kolīdz nepazīstamais jauneklis neuzaicināts spēra stingru soli pār viņu nama slieksni, sejai vēršoties nežēlīgā smīnā un acīm metot naidīgus zibeņus.

 

* * *

 

Paukš, un četri jaunieši - Harijs, Rons, Hermione un Drako - attapās uz Malfoju muižas grantētā iebraucamā ceļa, cieši pieķērušies Mokšķim.

Harijs, atguvis līdzsvaru un noskurinājies, tūlīt pavērsās pret muižas ēku un steidzās uz parādes durvīm, pārējiem tūlīt sekojot viņam nopakaļ. Durvis stāvēja līdz kājai vaļā.

„Ej tu dirst," Malfojs klusi pie sevis nolamājās, kolīdz viņi bija uzskrējuši pa pakāpieniem pie parādes durvīm un, tur apstājušies, ieraudzīja, kas notiek Malfoju ieejas gaitenī.

Terijam līdzīgais Voldemorts labajā rokā turēja zizli, it ka nevērīgi nolaistu gar sāniem, bet Drako vecāki, nobijušies vairījās no dzeltenzaļa uguns apļa, kas dega viņiem apkārt, tos nekur nelaizdams projām. „...bet izrādās, ka no jums man beigās iznākušas tikai vienīgas klapatas," jaunieši tagad saklausīja tumšo burvi runājam, „un tāpēc, tā kā man šobrīd nav ne daudz laika, nedz arī vēlēšanās šeit ilgi uzkavēties, jums, Narcisa, jau pavisam drīz nāksies redzēt, ko Lords Voldemorts iesāk ar no-"

Pēkšņi Harijam blakus atskanēja kliedziens. „Nē!" iebļāvās Drako Malfojs un, pacēlis zizli, metās tuvāk saviem vecākiem. Harijs skrēja viņam līdzi, tomēr drīz apstājās, kolīdz bija iekļuvis muižas ieejas telpā, bet Malfojs turpretī piesteidzās pie saviem vecākiem, taču uguns aplis nelaida nevienu sev cauri. Jaunāko Malfoju apveltījis tikai ar ašu skatienu, Voldemorts lēnām pagriezās pret trīs grifidoriem. „Ak, tad atkal pats slavenais Harijs Poters? No jums man šodien laikam miera nebūs," viņš noteica, novēcinājis sev zizli pār galvu plašā lokā.

„Malfojus tu liksi mierā," Harijs noteica daudz pārliecinātāk nekā pats tobrīd jutās. Viņš manīja, ka Hermione viņam aiz muguras kaut ko klusi nočukst, un varēja saredzēt nokustamies gaisu pār plato, grezno paklāju. Meitenes raidītā vēsmiņa apmeta platu loku ap Voldemortu un spēji aiztraucās līdz uguns aplim, kur, pāršalkusi tam uz riņķi apkārt, nodzēsa maģisko uguni. Visi trīs Malfoji tūlīt apskāvās, bet Harijs uz pavisam īsu mirkli aizprātojās par pašu paklāju - diez cik reizes Dobijs bija dabūjis pārsaitēt savus pirkstus, jo nebija pienācīgi to iztīrījis. Un šeit viņš arī dabūja savu galu.

Voldemorts tikmēr savu nežēlīgo skatienu bija pievērsis Mokšķim, kurš bija nostājies pie Harija kājām, un savādi uz viņu noraudzījās. „Ak, mājas elfu maģija. Es jau domāju, kā jūs varējāt mani tik ātri panākt," šķiet, tumšais burvis pie sevis noteica. „Bet tam nav nozīmes. Malfojas kundze tūlīt saņems savu nodevējas sodu un tad es došos tālāk. Par savu draugu Teriju varat neuztraukties, kad nu esat manu aizsegu atklājuši, tad man vairs nav nekādas nozīmes ieņemt viņa vietu."

Mokšķis! Harijs atskārta, Voldemorts taču Mokšķi bija ņēmis līdzi uz savu alu, lai pārbaudītu visu savu salikto aizsardzību medaljona horkrustam. Ja nu viņš atceras viņu? „Mokšķi!" Harijs izsacīja skaļi, lai elfs varētu dzirdēt. „Labāk pagaidi mūs pagalmā, nē, labāk dodies atpakaļ uz Cūkkārpu; es tevi atkal pasaukšu, kad mums tevi ievajadzēsies."

„Labi, kungs," elfs tūdaļ steidza paklausīt un ar ierasto teleportēšanās krakšķi pazuda no notikuma vietas.

„Nekur tu, Melsudor, nedosies," Harijs noteica, sagatavojis zizli uz buršanos.

„Redzēsim, redzēsim," Voldemorts izsmēja, tad sev priekšā lokā novēcināja zizli, un viņam pie kājām no zemes izlīda vesels čūsku midzenis, kuras šņākdamas steigšus līda pretī Hermionei, Harijam un Ronam.

„Nebaidieties, es tikšu galā," Hermione noteica un līdzīgi kā Voldemorts novilka ar zizli sev priekšā loku, kas uz mīkstā, greznā paklāja iezīmēja plānu, zili mirguļojošu līniju. Kolīdz pirmā čūska ar to saskārās, rāpulis izgaisa zaļi melnā dūmu virpulī. „Ķiķikulus uz trīs," Hermione klusi nočukstēja.

Tikmēr Voldemorts bija, vadīdams ar zizli, izcēlis no turekļa smago kalta metāla lāpas kātu un ar tā aso galu tēmēja Malfoju virzienā. Lāpa apstājās krietnu gabalu virs viņu galvām, bīstami šūpodamās kā zobens, bet Malfoju senči, tālāk gaitenī izkārtajās gleznās, sāka satraukti sasaukties un skraidīt viens pie otra.

„Viens... Divi... Trīs - Ķiķikulus!" Harijs, klusi skaitīdams, beigās iesaucās, pavērsis zizli pret Voldemortu, un pret burvi Terija ādā aiztraucās trīs vienādas burvestību šautras.

Tomēr tās līdz Voldemortam netika, bet, pirms saskārās ar burvja muguru, atsitās itin kā pret neredzamu vairogu. Taču to trieciens bija iztraucējis Tumsas pavēlnieku savā burvestībā ar lāpu, un tā tagad brīvā kritienā gāzās lejup taisni Narcisai uz galvas. Drako pastūma māti nost un pēdējā mirklī, novicinot zizli, paspēja nogrūst malā smago lāpas kātu, lai tas neizšķaida viņa galvaskausu tieši starp acīm.

Voldemorts tagad bija pagriezies pret jauniešu trijotni, atzinīgi saraucis uzacis. „Tātad ātri mācāmies, ko?"

„Ironiski, vai ne? Izrādās, ka tu esi tikai viens liels bubulis," Harijs noteica, sāji pasmīnējis, un kaut kur attāli varēja saklausīt, ka pulkstenis sāk sist divpadsmito stundu, nakts sākumu.

„Bubulim piemīt pat ļoti liels spēks," Voldemorts viltīgi smaidīdams paziņoja. „Tas pārvalda bailes, un, lai cik ļoti jums negribētos domāt, ka pasaulē visvarenākā ir mīlestība, es arvien pārliecinos, ka bailes, varaskāre un lepnība allaž soļo savā uzvaras gājienā. Arī pat bez manas palīdzības tās itin labi tiek galā. Sakiet, vai tad tās nebija tieši bailes, kādēļ jūs, Grendžeras jaunkundz, melojāt Vīzlija kungam, un vai tās nebija bailes pazaudēt savu meiteni un lepnumu, kad jūs tik ļoti dusmojāties uz savu draugu, un sakiet, Harij Poter, vai tās nebija bailes no izgāšanās, kad visu gadu staigājāt apkārt tik neizskaidrojami īgns?"

Jaunieši tā kā sarāvās. Vai tiešām visu nekārtību cēlonis Cūkkārpā būtu bijis Voldemorts? Tas likās par daudz neprātīgi. Bet par to tagad nebija laika daudz domāt.

„Ķiķikulus!" viņš iebļāvās, bet burvestības šautra atkal atsitās pret neredzamo vairogu. Burvestību pēc viņa tūdaļ raidīja arī Rons un Hermione, bet arī viņu pūliņi veltīgi nodzisa pret neredzamo sienu. Tikmēr Harijs ievēroja, ka Voldemortam aiz muguras Malfoji kaut ko sačukstas, un Narcisa pasniedzas sev aiz kakla, lai atsprādzētu vaļā savu safīra kaklarotu.

„Ak, tad tik ļoti esat apņēmušies mani iznīcināt. Poter, bet ko tālāk?" Voldemorts viltīgi ievaicājās. „Cerams, ka neesat iecerējuši nodedzināt visu Cūkkārpu tāpat kā tas notika ar Vajadzību istabu?"

„Nē, bet agrāk vai vēlāk mēs Kraukļanagas diadēmu atradīsim," Harijs apņēmīgi noteica. „Un tā nebūs nekāds viltojums kā tas, kas bija Vajadzību istabā."

„Tur bija diadēmas viltojums?" Voldemorts izbrīnīts ievaicājās. „Starp citu interesanti ir tas, ka es īsto Kraukļanagas diadēmu tur patiešām biju paslēpis. Toreiz, kad devos pie Dumidora lūgt aizsardzības pret tumšajām zintīm pasniedzēja vietu, bet Dumidors man to nekad tā arī neatļāva ieņemt..." Tumšais burvis šķita uz acumirkli aizklīdis domās, tomēr viņš tūdaļ atkal pievērsa savu stingro skatienu Harijam. „Tā nu es toreiz izmetu nelielu līkumu līdz Vajadzību istabai un noglabāju diadēmu tur. Man toreiz bija tik muļķīga iedoma, ka es esmu viens no tik ārkārtīgi retajiem, kas atklājis šīs istabas noslēpumu, līdz es, kad biju iemiesojies sava uzticamā Drebeļa ādā, redzēju, kā Trilonija tur glabā savas šerija pudeles. Savas nolāpītās štrunta pudeles blakus manai dārgajai diadēmai! Tā nu es liku savam padevīgajam Kvirīnijam Drebelim, kādreizējam kraukļanagam, paglabāt to daudz piemērotākā vietā. Jo visām lietām taču ir sava īstā vieta, vai ne?" Voldemorts iejautājās, tagad pagriezies pret Narcisu. „Arī nodevējām, kuras nevar atbildēt pareizi uz vienu vienīgu sasodītu jautājumu!" Nu jau tumšais burvis bija zaudējis pacietību, zvērodams dusmās.

„Ķiķikulus!" Harijs vēlreiz mēģināja burt, bet atkal neredzamais vairogs burvju šautru iznīcināja, Voldemortam savā melnajā Cūkkārpas mantijā apstājoties tikai uz mirkli. Viņš lēnām pacēla zizli pret Narcisu, bet tikmēr Lūcijs paslepus bija sācis ko burties ap Narcisas kaklarotu, ko tagad turēja sev rokā.

Kā lai sadragā to vairogu? Harijs iedomājās un attapās, kas bija jādara. „Dragājies!" iesaucās Harijs, un no viņa zižļa izšāvās zila gaisma, kas sadūrās ar Voldemorta neredzamo vairogu, un tas notrīcēja, beigās izšķīzdams kā ziepju burbulis. Harijs nekavējoties raidīja vēl vienu Ķiķikulus burvestību, un Rons un Hermione darīja to pašu - burvestība gan trāpīja Voldemortam, kurš no zila gaisa bija uzbūris pamatīgu duramo nazi, taču kaut arī tā bija trīskārša, tā tikai noviļņojās pār viņa ķermeni, tikai nedaudz izsizdama viņu no līdzsvara.

Pirms Voldemorts paspēja atgūties un ietriekt nazi Narcisai krūtīs, Lūcijs pēkšņi iebļāvās: „Aiziet!" un iesāņus metās virsū Voldemortam, turēdams sev priekšā izstieptu safīra akmeni, bet Drako un Narcisa abi kopā raidīja Ķiķikulus burvestību, noskatījušies to no Harija piemēra.

Lūcijs pie sevis vēl nomurmināja „Anima incarcero" un piegrūda klāt dārgakmeni izbrīnītajam, apjukušajam un apdullušajam Voldemortam. „Lūk, kur tava vara, bagātība un burvju rases privilēģijas. Tu solīji, ka burvjiem tas viss pienākoties pēc sendienu taisnības, bet beigās mūs gribēji pataisīt par saviem vergiem. Malfojs nekad nav kalpojis par izsūtāmo zēnu!" Lūcijs sacīja, palaizdams akmeni vaļā; tas it kā piesūcās Voldemortam pie drēbēm un iesāka spīdēt ar riebīgi zaļu spīdumu. Lūcijs steigšus atkāpās atpakaļ pie sievas un dēla, un Voldemortam no rokām izšļuka zizlis, bet nazis nokrita zemē un izgaisa.

Harijs gan redzēja viņam tikai cirtaini brūno matu pakausi, tomēr šķita, ka ļaunais burvis sāk tā kā šļukt uz leju, tā kā kust, slīgdams tuvāk zemei un raudamies mazāks.

Visbeidzot viņš izgrūda garu, stieptu, gaudīgu kliedzienu un lupatu vīkšķos sabruka uz grīdas. Tomēr, Harijaprāt, drēbju kaudze šķita savādi tukša. Hariju pārņēma trauksmes sajūta - ko Lūcijs tur bija izdarījis?! Vai Voldemorts ir iznīcināts, vai viņš atkal kur aizlaidies? Kas vispār tikko bija noticis?

Bet pirms puisis paspēja attapties, no sakritušās Cūkkārpas mantijas kaudzes sāka kaut kas slieties augšup. Kad stāvs bija pilnībā uzcēlies kājās, Harijs pamanīja, ka drēbes bija pārveidojušās. Iepriekšējai Cūkkārpas mantijai bija parādījusies kapuce, un Malfoji, uz to skatīdamies, šķiet, drebēja bailēs. Savādais stāvs lēnām sāka griezties riņkī, gribēdams uzlūkot arī viņu trijotni. Lēnām griezās šurp kapucē tērptais stāvs, līdz Harijs kapuces tumsībā saskatīja divas sarkani gailošas acis ar stateniskām zīlītēm, naidīgi raugāmies viņu virzienā uz Hermioni. Mats matā kā Voldemorts savā kādreizējā izskatā. Bet kā? Ko tas Lūcijs Malfojs tur ar viņu bija izdarījis? Harijs izmisis nodomāja un īsti nesaprata, ko tieši tagad vajadzētu iesākt un ko ir nolēmis darīt Voldemorts šajā veidolā.

Acumirkli vēlāk Harijs ievēroja, ka apmetnī tērptā stāva sejā bija kas izmainījies - viņa acis bija pieņēmušas spoži dzeltenu krāsu, un tās itin kā šķita augam arvien lielākas. Arī pats stāvs sāka slieties vēl lielāks un augstāks, līdz no mantijas izlīda milzonīga čūskas galva. Gigantiskā, tumši zaļā čūska izslējās līdz pat ieejas gaiteņa griestiem un nošaudīja savu šķelto mēli.

Harijam šķita, ka viņu pārņem ledainas bailes, stindzinošas kā akmens. Viņa priekšā visā savā baismajā augumā stāvēja čūsku ķēniņš bazilisks, vērsdams savas tumši dzeltenās acis uz viņa pusi. Harijam likās, ka viņš nespēj vairs izkustēties ne par kādu cenu, ka viņš ir sastindzis uz mūžīgiem laikiem...

Bazilisks pavēra muti, skatienam atklājot daudzos indīgos ilkņus, un sāka liekties tuvāk Harijam, gribēdams viņu aprīt, bet viņš vairs nespēja pakustēties un, šķiet, arī redze sāka aizmigloties un viņam iekņudējās labās rokas elkoņa iekšpuse, itin kā viņa dzīslās plūstu nāvējoša inde. Galvā tikai pēkšņi iešāvās viena doma: Bet kā šeit varēja uzrasties bazilisks?

Tajā acumirklī viņš izdzirdēja divas balsis - Drako un Hermione bija raidījuši Ķiķikulus burvestību uz milzonīgo čūsku. Harijs attapās - tas taču bija tikai bubulis! Hermiones bubulis!

Sastingums tūlīt puisim nokrita kā klapes no acīm, un viņš atkal atguvās tagadnē. Čūsku ķēniņš bija paklupis pār it kā kādu neredzamu šķērsli un muļķīgi nogāzās uz mīkstā paklāja vien sprīža tiesu no Harija kājām. Ar saviem indīgajiem zobiem čūska bija iekodusi pati sev mēlē. Hermione viņam blakus klusi iesmējās, un arī Harijs pasmaidīja, paraudzījies uz draudzeni. Bubulis pagaisa melnā dūmu mutulī, aiz sevis neatstājot ne miņas.

Bubulis nu bija uzveikts, bet kas bija noticis ar Voldemortu? Harijs izkustināja savu pirmīt sastingušo kāju un uzmanīgi piegāja pie ieejas halles vidū saplakušās mantijas. Pietupies puisis to pataustīja, sajuzdams tikai audumu un neko citu. Bet tad viņš pamanīja turpat blakus nokritušo Narcisas Malfojas safīra kuloniņu. „Harij," Hermione brīdinoši ieteicās. Viņš pastiepa roku pēc kaklarotas. „Dzss." Viņš purinādams atrāva no tās roku. Tā bija savādi sakņudinājusi viņam ādu, radot tādu sajūtu, itin kā kāds vai kaut kas gribētu ielīst viņā iekšā. Tad puisis uzmanīgi saņēma kaklarotas ķēdīti un pacēla to no zemes, pats uzsliedamies atkal kājās, bet tikmēr viņam klāt bija pienākuši Malfoji, Hermione un Rons. Īpatnēji zaļgani kvēlojošais safīrs, lēnām šūpodamies, karājās smalkajā zelta ķēdītē.

„Es ieslodzīju viņa dvēseli tajā safīrā," paskaidroja Lūcijs Malfojs. „Es tikai nezinu, cik šis cietums ir noturīgs, jo šo burvestību izmantoju pirmo reizi mūžā."

„Dvēseļu ieslodzīšanas burvestība," Hermione piekrizdama apstiprināja. „Ja pareizi atceros, tā bija arī viena daļa no hokrusta izgatavošanas rituāla," meitene saviebusies piebilda. Lūcijs uz viņu savādi paraudzījās, tomēr nebilda nekādu komentāru par viņas vientiešu izcelsmi.

„Ļoti iespējams, bet šī burvestība nāk no Malfoju bibliotēkas zinšu krājumiem, kurus starp citu es tev, Drako, ik vasaru atkal un atkal iesaku izlasīt," Lūcijs beigās noteica, stingri un mazliet pārmetoši uzlūkodams Drako, kurš vienkārši novaikstījās. Tad viņš pagriezās atkal pret Hariju un Hermioni un vēl piebilda: „Teorētiski veselas dvēseles ieslodzīšanai ir vajadzīgs rūpīgi sagatavots rituāls, taču nospriedu, ka viņa sašķeltā dvēsele varētu padoties arī šīs burvestības vienkāršākai un ātrākai versijai. Izskatās, ka tas par laimi ir nostrādājis. Taču tagad, lūdzu, kāds man izstāstiet, kā vispār Tumsas pavēlnieks varēja uzrasties uz mūsu nama sliekšņa?"

Harijs ātri atstāstīja Malfojiem, kā bija saņēmis Zeltiņa Sirdsāķa vēstuli un kas viss pēc tam bija noticis.

„Tātad jūs gribat teikt, ka Tumsas pavēlnieks bija klīdis apkārt pa Cūkkārpu visu cauru gadu?" ievaicājās Narcisa, kura gan vēl arvien trīcēja pie visām miesām, un Lūcijs sargājoši aplika viņai apkārt roku.

„Tā iznāk," Harijs neveikli atzinās. Viņš vēl arvien jutās vainīgs, ka nebija spējis atrast diadēmu un viņi arī nekādi nebija atklājuši, ka ik dienas pavadīja kopā ar Voldemortu, pat kopā ar viņu brāļojoties un smejoties. „Mums iepriekš bija radušās zināmas aizdomas, ka viņš varētu nebūt pavisam iznīcināts, bet mums nekad nenāca prātā, ka viņš varētu būt savienojies ar bubuli un staigā visu citu vidū kā īstens cilvēks. Mēs pieņēmām, ka, ja viņš vispār ir izdzīvojis, tad klīst kaut kur savā spoka veidolā pa Aizliegto mežu."

„Skaidrs," Lūcijs vienkārši noteica un pēc mirkļa pauzes vēl piebilda: „Katrā ziņā mums jums ir jāpateicas par glābšanu. Lai vai kā man negribētos to atzīt, bet mēs paliekam jūsu parādnieki."

„Nav par ko," Harijs atbildēja, nu pasmaidījis. „Dzīvojiet sveiki un veseli un dariet labus darbus," puisis novēlēja.

„Pateicos," Lūcijs atbildēja, arī mazliet pasmaidījis. „Vienīgi varam sarunāt tā, ka, ja gadījumā ar to safīru kaut kas noiet greizi, jūs padosiet mums ziņu, lai esam gatavi?"

„Protams," Harijs apsolīja un vēlreiz nopētīja arvien zaļgani gailošo, zilo safīra akmeni. Tad puisis ar kreisās rokas diviem pirkstiem atvēra savu ēzeļādas maciņu un uzmanīgi noglabāja akmeni tā dzīlēs. „Bet tagad gan mums laikam bus jādodas atpakaļ. Mokšķi!"

Lūcijs Malfojs tam piekrītoši palocīja galvu un vēl novēlēja jauniešiem veiksmi.

„Ē, tikai neaizmirstiet mani!" iesaucās Drako, kolīdz bija uzradies Mokšķis. „Man taču arī rīt ir jākārto eksāmens mikstūrās." Viņš vēl uz atvadām apskāva savu māti un piesteidzās klāt elfam un trīs saviem grifidoru skolasbiedriem.

„Tad, Mokšķi, ved mūs pie Slīdeņu koptelpas," Harijs noteica, un viņi visi, vēl uzmetuši pēdējo skatienu Malfoju pārim, ar paskaļo krakšķi aizteleportējās projām, kādu laiciņu vēlāk uzrazdamies Cūkkārpas pazemes tuneļu tumsībā.

Harijs tūdaļ iededza zižļa galā gaismiņu un atļāva Mokšķim doties savās gaitās. „Nu tad veiksmi rītdienas eksāmenā," Drako Malfojs noteica.

„Paldies. Tev arī veiksmi. Sabiedrotie?" Harijs, novēlējis slīdenim, piedāvāja, pastiepdams viņam pretī roku.

Malfojs uz to izbrīnīts paraudzījās, bet tad saņēma Harija plaukstu un to paspieda. „Sabiedrotie," Drako apstiprināja pasmaidījis. „Kas cits man atliek, jūs tiešām izglābāt manu mammu."

Juzdamies mazliet neveikli, viņi steigšus atvadījās, un Harijs, Rons un Hermione klusi sāka lavīties atpakaļ uz Grifidoru koptelpu. Par laimi viņiem ceļā nācās izvairīties tikai no Asiņainā barona un Rons vienreiz aizķērās aiz paklāja malas, teju vai uzgāzies virsū gaiteņa malā izvietotam bruņutērpam, bet Harijs viņu pēdējā mirklī paspēja saķert. Koptelpā viņus uz dīvāna ierastajā vietā pie kamīna gaidīja Džinnija, un viņai blakus aizmigusi gulēja Romilda.

„Paldies Merlinam!" meitene tūdaļ iesaucās, kolīdz viņi visi trīs bija iekāpuši pa Resnās kundzes portreta caurumu. „Es tā uztraucos!"

„Viss kārtībā," Harijs paziņoja, nespēdams apslēpt smaidu. Viņš jutās tik pārguris un satraukts, ka varētu vienlaikus smieties un raudāt. „Mēs viņu panācām, un Lūcijs viņu iesoldzīja safīra akmenī."

Džinnija, protams, gribēja zināt visos sīkumos, kas tieši bija noticis, aizturēdama elpu un ieplezdama acis visās baisākajās stāsta vietās, un pulkstenis jau rādīja tuvu diviem naktī, kad viņi visus notikumus Malfoju muižā bija izrunājuši.

„Un kā jums abām?" Harijs visbeidzot ievaicājās, gribēdams arī zināt, kā bija gājis Džinnijai ar Romildu.

„Atpakaļ uz koptelpu tikām bez starpgadījumiem," Džinnija paskaidroja, uzmetusi skatienu Romildai. „Tad mēs kārtīgi izrunājāmies. Es viņai izstāstīju, kā mani pirmajā gadā bija apsēdis Voldemorts, un likās, ka tas viņu nomierina. Ne jau viņu vienīgo viņš bija apmuļķojis. Viņš vazāja aiz deguna mūs visus. Un jā, vēl mēs norunājām, ka viņa nevienam nestāstīs, ka Terijs bija Voldemorts. Viņa teiks, ka Terijam pēkšņi saslimusi mamma, tāpēc viņš steigšus ir devies prom."

„Labi izdomāts," Harijs nopūzdamies sacīja un vēlreiz noraudzījās uz safīra kulonu, kuru bija izņēmis ārā no maciņa parādīt Džinnijai. Tas vēl arvien kvēloja ar zaļganu spīdumu. „Tagad tikai jāatrod diadēma, jo Lūcijs Malfojs teica, ka viņam neesot ne jausmas, cik noturīga būs šī burvestība. Ja nu Voldemorta dvēsele atkal izlaužas ārā?"

„Brr." Hermione no šādas domas noskurinājās. „Bet tagad, nakts vidū, mēs tāpat to diadēmu neatradīsim, tapēc jāiet gulēt. Mums no rīta vēl gaidāms eksāmens."

Rons izskatījās gandrīz jau aizsnaudies turpat uz dīvāna, un arī pārējie piekrita Hermiones ierosinājumam. Viņi uzmodināja Romildu. „Celies, jāiet gulēt!" Džinnija sacīja meitenei, purinādama viņu aiz pleca, un visi uzgāja uz savām guļamistabām. Rons, šķiet, pusaizmidzis iegāzās gultā ar visām drēbēm un acumirklī aizmiga, bet Harijs pārģērbies vēl vismaz savu stundu nogrozījās gultā ar vaļējām acīm, nekādi nespēdams aizmigt.

Tad pēkšņi zvanīja rokaspulteņa modinātājs, aicinādams viņu celties. Izberzējis acis, puisis uzcēlās augšā un gausām kustībām sagatavojās trešdienas iesākumam. Sajūta bija tāda, it kā viņam pāri būtu pārbradājis zirgērgļu bars, tomēr bija jāceļas un jāiet - pēc mazliet vairāk nekā divām stundām sāksies SĒRGu mikstūru eksāmens.

Eksāmena rakstiskā daļa Harijam pagāja kā miglā. Viņš tikai atbildēja un atbildēja, šķiet, uz bezgalīgajiem jautājumiem par visdažādākajām mikstūru sasatāvdaļu maģiskajām īpašībām, mikstūru jaukšanas likumiem, indēm un pretindēm. Drošs viņš bija vienīgi par to, ka bija pareizi atbildējis uz jautājumu par Daudzsulu mikstūras iedarbību, par pārējo Harijs cerēja, ka nebūs tur sarakstījis pilnīgas muļķības.

Pusdienas viņi visi ēda žāvājoties, bet tad vēl Harijs nebija paspējis attapties, kad jau bija sākusies eksāmena praktiskā daļa. Iesākumā puisis nopriecājās - bija jābrūvē dzīvo miroņu mikstūra, to viņi bija gatavojuši pašā pirmajā mācību nodarbībā pie Gliemjraga. Un viņš vēl labi atcerējās, ka Jauktasiņu princis bija ieteicis, ka ik pēc septiņām maisīšanas reizēm pretēji pulksteņa rādītāja virzienam vajadzēja vienu reizi apmaisīt pa pulksteni. Vai arī bija jāmaisa pa pulksteni un tā viena reize bija pret pulksteni? Un bija jāmaisa septiņas reizes vai arī septītajā reizē? Viņš jutās tik noguris, ka viss jaucās vienā putrā, bet galu galā Harijs nolēma klausīt savai sākotnējai nojautai, sabrūvēja kaut ko, kas pēc skata pat atgādinaja prasīto mikstūru, iepildīja to flakoniņā un nodeva to eksāmena uzraudzītājai Grases kundzei, kura aizzīmīgoja viņa flakonu un uzlīmēja virsū lapiņu, uz kuras pirms tam ar zizli bija uzbūrusi viņa vārdu. Harija Potera pudelīte nogūla kastītē blakus Hermiones Grendžeras, Ernesta Makmilana, Hannas Abotes, Teodora Nota un vēl dažām citām pudelītēm. Drako, Rons un Džinnija vēl brūvēja savas mikstūras.

Grases kundze norādīja, ka viņam tagad jādodas pie profesora Omuļa.

„Atkal tiekamies, Potera kungs," Omulis smaidīdams viņu sveicināja. Vecais profesors sēdēja pie galdiņa, uz kura bija salikta vesela gūzma ar vienādām pudelītēm, bet pie galda malas stāvēja čupiņa ar saritinātām pergamenta sloksnītēm. „Paņemiet, lūdzu, vienu biļeti," eksaminētājs teica, norādījis uz lapiņu kaudzīti. Harijs vienu izvēlējās un atrullēja vaļā - uz lapiņas bija uzrakstīti septiņi skaitļi. „Tā, kas tad mums te ir?" Omulis ieprasījās, pastiepis roku pēc Harija izvilktās biļetes. Paņēmis lapiņu, profesors piekārtoja brilles. „Tā, pirmā, septītā..." profesors lasīja, pamīšus skatīdamies lapiņā un uz pudelīšu baru, vilkdams ārā attiecīgi numurētos paraugus. „Tagad tā, Harij Poter, vai jūs man varat pateikt, kas ir katra no šīm mikstūrām?"

Harijs atkorķēja pirmo pudelīti un pasmaržoja. Smarža nekāda īpaša nebija. Viņš aplūkoja krāsu - sarkanbrūna. Harijs nobrīnījās; šādu viņš, šķiet, nekad nebija redzējis.

„Nu, Harij, kas tad jums tur ir?" profesors Omulis ievaicājās, sakustoties viņa krokainajam zodam.

Harijs iztrūkās. Viņš pēkšņi bija it kā aizsapņojies, it kā aizmirsis, kur atrodas, un savādi paraudzījās uz savu eksaminētāju.

Omulis viņam mierinoši sacīja: „Harij, vai jūs varat pateikt, kas šī ir par mikstūru?"

Harijs apjucis paraudzījās uz pudelīti - tiešām viņam rokās bija kaut kāda mikstūra, bet galva likās kā izslaucīta tukša. „Profesor, es nezinu. Šķiet, ka es visu esmu aizmirsis."

Omulis par to gan pasmaidīja vēl platāk. „Nu, nu, tikai mazliet padomājiet."

„Aizmiršanas mikstūra!" Harijs attapa - par laimi iedarbība no dziras tvaikiem bija ļoti īslaicīga.

„Pareizi gan," Omulis atzina, paskatījies atbilžu lapā. „Taču es jums, Harij Poter, ieteiktu likt aiz auss, ka nezināmu mikstūru vai jebkuru citu gaistošu vielu nedrīkst tā ostīt. Ja vēlaties sajust tās smaržu, novietojiet pudelīti gabaliņu nost no sevis un pavējojiet smaržu uz savu pusi. Tā izvairīsieties no nepatīkamiem pārsteigumiem. Jums paveicās, ka šoreiz tā bija aizmiršanas mikstūra, bet, ko tad, ja tā būtu žņaudzgāze?"

„Centīšos to ņemt vērā," Harijs atbildēja un pievērsās otrai pudelītei. Tajā bija biezs, žļurgains šķidrums tumši zaļā krāsā. Harijs to uzreiz pazina - Daudzsulu mikstūra. Vēl viņam trāpījās mirtlapšu esence, spēcinošā mikstūra, kārpu noņemšanas mikstūra, tīrs ūdens, bet vienu viņš nezināja.

Kad eksāmens bija beidzies, Harijs jutās bezgalīgi pārguris, īpaši pēc vakarnakts piedzīvojumiem. Viņš, nemaz nepagaidījis ne Ronu, ne Džinniju, tūlīt devās augšā uz koptelpu. Tur viņš sastapa Hermioni, kura izmisīgi centās mācīties uz rītdienas pārvērtību eksāmenu.

„Hermione, atpūties taču," Harijs noteica, atņēmis meitenei pierakstu kladi. „Man gandrīz šķiet, ka mums nenāktu par skādi tagad nolikties pagulēt."

„Varbūt tev pat ir taisnība. Es eksāmenā apelsīnu sulu gandrīz noturēju par vislaimi. Tā nu gan būtu izgāšanās!" Hermione pasmējās par savu rupjo kļūdu, kuru tomēr nebija pieļāvusi. Harijs viņai izstāstīja, kā bija saelpojies aizmiršanas mikstūru un gandrīz visu bija aizmirsis. Viņi abi nosmējās, apspriezdami vēl eksāmena norises sīkumus, līdz bija sagaidījuši Ronu un Džinniju. Tad viņi pēc vakariņām tiešām tūlīt devās gulēt, un Harijs aizmiga acumirklī, kā galva bija skārusi spilvenu. Viņš nogulēja līdz pašam rītam, tā arī uz pārvērtību eksāmenu neko neatkārtojis.

No rīta, dodoties brokastīs, viņš koptelpā uzgāja Hermioni, kura bija dziļi iegrimusi savos pārvērtību pierakstos, un, sveicinot draudzeni, viņa pamatīgi salecās.

„Vai, Harij, tas esi tu," viņa atvieglota noteica. „Vai tad jau brokastu laiks?"

„Jā, ir jau pusastoņi," Harijs apstiprināja, bet tad ar aizdomām iejautājās: „No cikiem tu mācies?"

„No pieciem," meitene atbildēja, izberzēusi acis un izstaipījusies. „Piecēlos agrāk, lai varu paspēt ko atkārtot. Vakar tiešām nebija vairs spēka neko mācīties."

Arī šodienas eksāmens pārvērtībās, kuru uzraudzīja profesors Mausons, pagāja ātri kā vēja pūtienā. Pēcpusdienas prakstiskajā daļā izgaisinājis cūku un uzbūris no zila gaisa pāris krēslus, Harijs priecīgs izgāja no Lielās zāles un sāka kāpt augšup pa marmora kāpnēm. Lai vai kā, bet vēl viens eksāmens bija nokārtots. Vēl tikai rītdien aizsardzība pret tumšajām zintīm. Un ko tālāk? Sestdien bija kalambola spēle, svētdien gada noslēguma mielasts, un tad viss - tad viņiem Cūkkārpa būs jāatstāj. Bet kur varētu būt Kraukļanagas diadēma, par to viņi neko vairāk uzzinājuši nebija. Pie tam Lūcijs Malfojs bija teicis, ka viņam neesot ne jausmas, cik ilgi viņa izgatavotais cietums varētu saturēt saplosīto Voldemorta dvēseli, tāpēc diadēmu viņiem bija jāatrod un pēc iespējas ātrāk.

Pēc kāda laiciņa ierastā jauniešu četrotne bija ieņēmuši savas iemīļotās vietas pie kamīna, cenzdamies lasīt aizsardzības pret tumšajām zintīm pierakstus. Tomēr pēc vakariņām gaisā jau bija sācis virmot kalambola noskaņojums, kad jaunāko klašu audzēkņi savā starpā, Hermionesprāt, par daudz aizrautīgi ņēmās apspriest Grifidora komandas izredzes, un Hermiones mērs bija pilns, kad kāds no piektgadniekiem no guļamistabas bija nostiepis lejup savu gultas palagu un vesels bars to ņēmās burt un zīmēt.

„Ejam uz bibliotēku," Hermione nogurusi noteica. Vismaz bibliotēkā par klusumu bija jāatbild Pinsa madāmai, nevis viņai. Harijs, Rons un Džinnija tam piekrita. Arī viņiem traucēja koptelpā uzradusies kņada.

Bibliotēkā tiešām bija ievērojami klusāks. Harijs, apsēdies blakus Džinnijai un Ronam, atšķīra savu Bezsejas pretinieku un atsāka pārlasīt par vilkaču pazīmēm.

„Sveiki, draugi," līksma balss noteica Harijam aiz muguras, kad viņš kādu brīdi jau bija nodevies mācību vielas atkārtošanai. Harijs teju vai salecās un, apcirties otrādi, ieraudzīja Lunu, kura matos bija ielikusi kaut kādus košus rimbuļus. Viņa piesēdās klāt viņu četrotnei, nolikdama savu grāmatu malā.

„Vai tad tu nemaz rītdienas eksāmenam negatavosies?" Rons ievaicājās, paskatījies uz meiteni.

„Es jau gatavojos," Luna nopietni atbildēja, pasmaidījusi savu ierasti mīklaino smaidu. „Redzi, manuprāt, nepātraukta mācīšanās pirms eksāmena nodara vairāk ļauna nekā laba. Vislabāk ir eksāmenam cītīgi gatavoties dažas dienas pirms tā, bet pēdējā vakarā vajag atpūtināt galvu, lai nākamajā rītā ir skaidras domas."

„Un, protams, tās tavas plūmes arī palīdz prāta skaidrībai, vai ne?" Hermione visai īgni piebilda.

„Jā, Hermione," Luna priecīgi viņai atbildēja. „Tu beidzot esi sākusi redzēt plašāk." Harijam gan šķita, ka Luna pagalam slikti bija uztvērusi Hermiones sarkasmu, un viņu pulciņš ieslīga neveiklā klusumā, kuru visi centās neievērot, īpaši cītīgi pievērsušies rītdienas eksāmena studējamajai mācību vielai. Tikmēr Luna, parakājusies savā skolas somā, izņēma Varkšķa numuru un turpināja arvien vēl ko meklēt somā. Visbeidzot padevusies saviem pūliņiem, viņa uzlika rokas uz Varkšķa numura un klusi pie sevis nomurmināja: „Tētis pēc ilgiem laikiem atkal ir ielicis testu, diez kur es būtu varējusi atstāt savas spektracenes?"

Harijs uzmeta meitenei skatienu. „Luna, vai tad tās nav tev uz galvas? Tu vienkārši pati..." Harijs pēkšņi aprāvās un pavisam lēni un klusi pie sevis pabeidza teikumu: „...tās neredzi." Viņam prātā bija ataususi kāda neticama doma. Likās, it kā šī doma vispirms izlien no viņa muguras smadzenēm, uzkāpdama augšup galvā, un viņam it kā atdarījās acis, it kā mozaīkas pēdējais gabaliņš būtu iekritis savā vietā. Viņš bija atskārtis, kur varētu atrasties Kraukļanagas diadēma! Iespējams, ka tieši tāpēc viņi to nevarēja atrast, jo tā nebija paslēpta, bet tieši otrādi - novietota visiem redzamā vietā, tikai neviens to neievēroja.

„Harij, kas notika?" ievaicājās Džinnija, pamanījusi puiša savādi domīgo izteiksmi un ieplestās acis, kamēr Luna ieinteresēta pataustīja savus matus, tajos atrazdama meklētās acenes.

„Es zinu, kur ir diadēma," Harijs pieklusināti izsaucās. „Protams, tai tur vienkārši ir jābūt!"

„Tiešām?" Hermione un Rons vienā balsī noteica, izbrīnīti noraudzījušies uz Hariju, gaidīdami, kad viņš savu domu paskaidros sīkāk.

„Tas ir tik acīmredzami! Kraukļanagas diadēma atrodas Kraukļanagai uz galvas!" Harijs beigas noteica visai pieklusinātā un dramatiskā balsī.

Rons piedzīvojumu gaidās jau iepleta acis, bet Hermione acis aizdomīgi samiedza. „Harij," Hermione ierunājās, „Kraukļanagas statujai uz galvas atrodas akmens diadēma. Tā tur ir stāvējusi jau kopš Cūkkārpas dibināšanas."

„Un kā tu to zini?" Harijs iebilda. „To mēs rūpīgi pārbaudīt nepaspējām. Ja alķīmija man ir kaut ko iemācījusi, tad tas ir, ka pārvērst vienu materiālu otrā nav pilnīgi nekādu problēmu."

„Bet tas nozīmē, ka viņam tad būtu vajadzējis izpostīt īsto statuju," Hermione noteica, bet nu jau vairāk ieinteresēti nekā aizrādoši.

„Cik tad tas varētu būt sarežģīti ar Dragājies uzmanīgi noņemt sākotnējo akmens diadēmu un tad uzlikt tās vietā īsto," tagad ierunājās Džinnija.

„Un vēl - kad es pirms Cūkkārpas kaujas devos meklēt diadēmu," Harijs dzīvīgi ierunājās, gan pametis skatienu pār plecu, vai viņi ar savu pļāpāšanu nav pievērsuši Pinsa madāmas pārlieku lielu uzmanību, „Voldemorts taču savus pakalpiņus bija sūtījis tieši uz Kraukļanagu torni, nevis uz Vajadzību istabu. Viņi zināja, ka es tās aptuveno atvaidojumu biju redzējis Mīlabu mājās - Ksenofīlijs to nopratināšanas laikā viņiem noteikti bija izstāstījis -, tātad Kerovi tur bija aizsūtīti nevis vienkārši, lai mani aizkavētu, bet gan - lai apsargātu diadēmu."

„Un Pats-Zini-Kas arī minēja, ka Drebelis esot bijis kraukļanags. Tad viņš arī lieliski zināja, kā iekļūt Kraukļanagu tornī," Rons ar apbrīnu noteica. Harijs juta, ka arī draugi manīja, kā viss sāk salikties pa plauktiņiem.

„Un tāpēc viņš izvēlējās pats būt par kraukļanagu, lai varētu būt savas diadēmas tuvumā," Džinnija secināja. „Tāpēc viņš neizvēlējās būt par slīdeni."

„Un pats galvenais," Harijs vēl pārliecināti noteica, pacēlis pirkstu, „Kraukļanagas diadēmai nav īstākas vietas kā pašai Kraukļanagai uz galvas! Un vai tad tieši šāda slēptuve nešķistu viņam kā uzvara viltībā - viņš būtu nolicis savu horkrustu visiem pašā deguna priekšā, bet neviens nebūtu tik gudrs, lai saprastu, kas tas īstenībā ir. Un nemaz nerunāsim par to, cik reizes mēs ar lokācijas burvestību bijām nostaigājuši garām Kraukļanagu tornim."

Viss sakrita - Harija prāts darbojās neticamā ātrumā. Tagad, kad šī doma bija ienākusi prātā, viņš brīnījās, kā to nekad agrāk nebija iedomājies. Tas izskatījās tik acīmredzami. Protams, ka diadēma būs Kraukļanagai uz galvas. Vienkārši citur tā nekur nebija - Merlina dēļ, viņi taču bija pārbaudījuši praktiski visu pili no augšas līdz apakšai sprīdi pa sprīdim. Atlika tikai izdomāt, kā vēlreiz iekļūt Kraukļanagu tornī. Rons jau bija gatavs tur doties šajā pašā acumirklī, tomēr viņi novienojās, ka tas nebūtu prāta darbs, ja tagad vakara laikā visu kraukļanagu priekšā viņi sāktu graut nost viņu dārgo statuju. Visi norunāja pagaidīt līdz pusnaktij, un tad Luna ielaidīs viņus iekšā.

Bija pienākusi pusnakts, un Harijs kopā ar Hermioni, Ronu un Džinniju klusi pielavījās pie Kraukļanagu torņa durvīm, ieskatīdamies Laupītāju kartē. Grūti bija saprast, kas tornī notika, jo visi kraukļanagu punktiņi mierīgi stāvēja kartes laukumiņā, kur bija atzīmēts Kraukļanagu tornis. Kaut kur starp visu to gūzmu kustējās viens vienīgs punkts - Luna Mīlaba. Harijs piespieda ausi pie durvīm, bet likās, ka tur viss ir klusu.

„Ejam iekšā?" Rons ieprasījās.

„Varam mēģināt," Harijs piekrita, un Rons paklauvēja ar durvju klauvēkli ērgļa formā.

„Sveicināti! Esat gatavi atbildēt uz manu jautājumu?" klauvēklis ievaicājās.

„Tā kā jā," Rons vienkārši noteica.

„Tad atbildiet man - kurā pusē krūzītei ir osiņa?" durvis noprasīja.

Pirms Rons bija pat paspējis pavērt muti, lai ko atbildētu, durvis pašas no sevis atvērās, un starp tām paspraucās Lunas blondā galva.

„Nāciet iekšā, pagaidām viss ir mierīgi," meitene draugiem noteica un tad pakāpa soli malā, lai viņi veikli varētu iekļūt iekšā.

Mēness apgaismota, koptelpa tagad grima krēslainā tumsā, un jaunieši aizdedzināja savos zižļu galos pa gaismiņai. Palsajā zižļu mestajā un nakts gaismā, šķita, it kā no marmora kaltā Klementīnes Kraukļanagas statuja lāsumotu, lepni nesdama virs galvas savu gudrības kroni.

„Uzmanīgi, Ron," Harijs brīdināja, kad draugs, pastiepis roku, gribēja aizsniegties augšup līdz Kraukļanagas diadēmai. „Atceries, ka Dumidors atdeva visu plaukstu, kad pārsteidzīgi pieķērās horkrustam." Rons tūdaļ atrāva roku atpakaļ.

Harijs tikmēr saņēma stingrāk savu zizli un mēģināja ar to lēnām tuvoties diadēmai. Viņš nostājās Kraukļanagai priekšā un ieskatījās viņai sejā, tad pamazām tuvināja viņas diadēmai savu zizli, cenzdamies sajust, kādas burvestības to sargā. Neko īpašu nesajutis, viņš izmēģināja ar spīdošo zižļa galu pieskarties pašai diadēmai.

Pēkšņi likās, ka viņam pārskrien pāri tāds kā drebulis. Harijs samirkšķināja acis un mēģināja attapties, kas tikko bija noticis. Viņš nolaida spīdošo zizli sev gar sāniem un apjucis noraudzījās uz Kraukļanagas statuju. Ko viņš, velns parāvis, nakts vidū darīja Kraukļanagu tornī? Galva šķita kā izslaucīta, tikai kāda klusa doma prāta nostūrī viņam teica, ka rīt taču ir aizsardzības pret tumšajām zintīm eksāmens. Viņam ir jādodas atpakaļ uz savu torni un jāiet gulēt. Pie Kraukļanagas statujas viņam nekas nav darāms. Viņš, pagriezies riņķī, noraudzījās uz savu draugu sejām, kuri ar milzīgu interesi viņu vēroja. Viņš neko vairs nesaprata, tikai klusā doma urdīja viņu, ka ir jāatgriežas atpakaļ Grifidoru tornī.

„Mums jāiet atpakaļ uz savu torni," viņš paziņoja, paklausīdams balstiņai savā galvā.

„Harij, ko tu tur runā?" ieteicās Džinnija. „Mums taču jādabū diadēma."

Harijs apjucis paraudzījās uz Kraukļanagas statuju un viņas diadēmu, taču neko nesaprata. Ar diadēmu viss bija kārtībā. Kāpēc viņš vispār atrodas šeit un pie tam nakts vidū?

„Diadēmai jāstāv savā vietā," viņš paziņoja. „Un mums jāatgriežas savā tornī."

„Harij, ko tu tur runā kā nomulsināts," Džinnija viņam aizrādīja. „Mēs taču speciāli atnācām pakaļ diadēmai."

„Nomulsināts! Pareizi, Džinnij!" Hermione klusi iesaucās. „Diadēmu noteikti sargā Mulsum lāsts." Tad meitene pacēla savu zizli, Harijam arvien apjukušam uz to noraugoties, un iesāka izpildīt lāstu noņemšanas burvestību, kuru viņi bija labi apguvuši pie Čāgonena mācību gada sākumā. Pēc Hermiones darbībām statujas galva uz brīdi blāvi iemirdzējās, un pēkšņi Harijs sajuta, it kā viņam pāri notecētu ūdens un atgrieztu pašam savas domas. Likās, ka pēdējās minūtes viņš nebija īsti savā ādā.

„Lāstam tagad vajadzētu būt noņemtam," Hermione paziņoja, tad viņa sameklēja kabatā Atklājeņa pēdējo kriksīti. „Es pamēģināšu ar savu Atklājeni," viņa sacīja, tikko spēdama saņemt to ar diviem pirkstiem. Viņa ļoti uzmanīgi, lai nepieskartos diadēmai ar pirkstu galiem, paberzēja Atklājeņa pikucīti gar marmora stīpiņu. Tūlīt tur gaišais marmors pēc Atklājeņa vilciena vērtās metālisks un spoži nomirdzēja koptelpas blāvajā gaismā. Paberzējusi stīpiņu vēl tālāk, tā kļuva par metālu un kādu brīdi laistījās gaismā, līdz palēnām atkal pārvērtās atpakaļ par marmoru.

„Ilūzijas pārvērtība," Hermione secināja. „Stīpiņa nav pārvērsta, tā ir tikai noburta, lai izskatītos pēc akmens."

Tā kā Hermiones Atklājenim nekas nebija noticis, Harijs pagriezās pret pilnā auguma statuju un, pacēlis rokas, mēģināja uzmanīgi pakustināt diadēmu. Protams, ka tā neparko netaisījās nākt nost, it kā patiešām būtu no tā pašā marmora kā visa pārējā statuja. „Kā mēs to dabūsim nost?"

„Varbūt tāpat, kā Voldemorts to uzlika?" ieminējās Džinnija.

„Harij, ļauj, es pamēģināšu. Ar Dragājies jarīkojas uzmanīgi. Nebūtu labi Kraukļanagai nošķaidīt pusi galvas," Hermione ierosināja, kam Harijs arī piekrita.

Meitene, paņēmusi krēslu, uz tā pakāpās, lai varētu tikt tuvāk statujas galvai. Uzmanīgi, klusām vilkdama zizli gar diadēmu un statujas galvu, spīdot zilganai gaismai, Hermione apgāja statujai uz riņķi, Ronam pienesot klāt vēl dažus krēslus. Kad Hermione ar zizli bija nokļuvusi līdz sākotnējai vietai, kura vēl arvien mirguļoja blavi zilā gaismā, viņa nočukstēja: „Dragājies!" un kaut kas klusi nokrakšķēja. Hermione pielika rokas pie diadēmas un, mazliet piepūlējusies, to uzmanīgi nocēla statujai no galvas un, nokāpusi lejā no krēsla, padeva to Harijam.

Puisis saņēma diadēmu - lai arī tā izskatījās esam izgatavota no marmora, tomēr tā bija tik vēsa kā metāls, un Harijs samanīja arī nepatīkamo, ļaunu vēstošo sajūtu, kas nāca līdzi ikkatrai Voldemorta sašķeltās dvēseles kroplajai daļai.

„Šī noteikti ir īstā," Harijs saviebies apstiprināja - vēl pārāk svaigā atmiņā viņam stāvēja tā nospiedošā sajūta, kuru bija uzsūtījis medaljons, kad viņi pirms pusotra gada bija bēguļojuši pa mežiem.

„Harij, drīkst, es pamēģināšu tai noņemt ilūziju?" Hermione ievaicājās, pastiepusi roku uz diadēmas pusi. „Man tiešām interesē, kāda tā īstenībā izskatās."

Harijs padeva Hermionei atpakaļ diadēmu un tikmēr pats uzkāpa uz viena no Rona saliktajiem krēsliem apkārt statujai. Kamēr Hermione centās noņemt burvestību, Harijs bija nolēmis uzlikt pats savu ilūziju izpostītajai Kraukļanagas statujai. Kā Kliks viņiem bija mācījis - līdzīgi kā ar visām pārvērtībām arī tagad Harijam vajadzēja sakoncentrēties uz vēlamo rezultātu. Viņš prātā atsauca statujas veidolu, kāds tas bija izskatījies, pirms Hermione bija atdalījusi no tās diadēmu.

Viņš izmēģināja burvju vārdus:

„Akmens no marmora atpakaļ velies,

Kāda reiz biji nu atpakaļ celies."

Harijam par prieku pārvērtība bija izdevusies, un statujai uz galvas it kā no jauna izauga diadēma. Tagad vajadzēja tikai burvestību piesaistīt pašai statujai, lai tā tik drīz neizplēn.

„Diadēma, turi savu skatu nu mūžam,

Kamēr visa statuja stāv nesalūstam."

Blāvā gaisma, kas bija uzradusies ap diadēmu, itin kā iesūcās pašā Kraukļanagas statujā. Harijs cerēja, ka ar to pietiks, lai tāda tā statuja arī paliktu, kamēr neviens īpaši nesāks ap to krāmēties. Un kāpēc gan lai kāds to darītu? Viņš pielika klāt diadēmas ilūzijai pirkstus, un tie it kā izgāja tai cauri, līdz viņš sataustīja nedaudz robainu virsmu, kuru bija atšķēlusi Hermione. Gan jau būs labi tāpat, Harijs nodomāja. Diadēmu no īsta marmora viņam šobrīd nemaz vairs negribējās mēģināt burt.

Tikmēr Hermionei ar lielām pūlēm bija izdevies noņemt diadēmai Voldemorta uzlikto marmora izskatu. Hermione paraudzījās uz Harija veikumu un atzinīgi noteica: „Ļoti labi, Harij. Izskatās kā īsta."

„Paldies," Harijs pasmaidījis noteica, nokāpis no krēsla un pievērsies īstajai diadēmai. Hermione visai steidzīgi to atdeva Harijam, gribēdama ātrāk tikt no tās vaļā.

Tagad stīpiņa bija no spoža metāla, tāpat kā tās ziedu motīvi, kas vietām bija apvijušies tai apkārt. Īpatnējie radziņi, par kuriem bija runājis Ksenofīlijs Mīlabs, gan šai diadēmai nemaz nebija, toties tai priekšā bija inkrustēts paliels safīrs, bet viens no diviem blakus iestrādātajiem, mazākajiem mēnessakmeņiem bija izkritis. Bet tam tāpat nebija nozīmes, jo diadēmu nāksies iznīcināt.

„Žēluma gals, ka tā ir jāsaposta, lai iznīcinātu Voldemortu," Luna vienkārši noteica, tomēr šoreiz viņas ierasti sapņainajā balsī Harijs saklausīja arī skumju pieskaņu. Saprotams, ka meitene ar apbrīnu noraudzījās uz diadēmu kā nenovērtējamu dārgumu. Harijs iedomājās, ka viņš justos tieši tāpat, ja kāds pateiktu, ka viņam būtu uz visiem laikiem jāiznīcina Grifidora zobens.

„Ja nu to tomēr būtu kāda iespēja kaut kā saglābt?" Džinnija ievaicājās.

„Kā tad?" Rons atbildēja ar pretjautājumu. „Tā ir jāiznīcina, citādi nekad netiksim vaļā no Paši-Zināt-Kā."

„Bet ja nu būtu iespējams iznīcināt tur iemitinājušos dvēseli, nesapostot pašu diadēmu?" Luna ieminējās. „Varbūt vismaz ne līdz galam sapostot."

„Diez vai tas būs iespējams," Hermione domīga noteica, tomēr strikti nenoraidīja kraukļanagu meitenes ieteikumu.

„Dumidoram tas bija iespējams," Luna apgalvoja. „Augšāmcelšanās akmens ir gan sasprādzis, tomēr tas nav pavisam iznīcināts, kaut arī vairs nekalpo par Volemorta dvēseles horkrustu."

„Tikai Dumidors mums neizstāstīja, kā to bija paveicis," Harijs iebilda. „un, iespējams, ka viņš dvēseles daļas iznīcināšanas procesā ziedoja savu labo plaukstu."

„Bet vai tad plaukstu viņš nezaudēja tāpēc, ka tam bija uzlikts kāds tumšais lāsts?" Rons ievaicājās, ko atcerējies. „Tam jau teorētiski nevajadzētu būt saistītam ar paša horkrusta iznīcināšanu."

„Šobrīd mums ir tikai viena droši zināma metode, kas iznīcina horkrustus, un tā ir baziliska inde," Hermione noteica. „Es, protams, varētu bibliotēkā pameklēt vēl kaut ko, bet man nav ne mazākās jausmas, kas tas varētu būt, kas būtu jāmeklē."

„Tad darām tā," Harijs apņēmīgi ierunājās, „šovakar tā jau ir vēls, diadēmu esam atraduši. Pagaidām, lai tā paliek pie manis, varbūt rīt vai parīt ienāks prātā kāda laba doma. Tagad tāpat nekāpsim lejā uz Noslēpumu kambari pēc baziliska ilkņiem." Pārējie draugi viņam piekrita un, Lunai izvadot viņus pa durvīm, jaunieši, klusi sačukstēdamies, uzmanīgi aizlavījās atpakaļ uz gultām.

Noglabājis diadēmu koferī starp biksēm - Hermione bija minējusi, ka glabāt abas dvēseles daļas blakus viņa maciņā varētu nebūt prātīgi, - Harijs ielīda gultā, prātā vēl arvien maļoties visam šīs nakts notikumam. Droši vien, ka Hermionei ir taisnība - Kraukļanagas diadēmu Voldemorts nebija apbūris ar tumšajām zintīm, jo Dumidors vai kāds cits būtu varējis pamanīt tumšo zinšu klātbūtni skolā. Tas bija pārāk riskanti, Harijs nodomāja, atcerējies, ko Hermione atpakaļceļā uz koptelpu šajā sakarā bija teikusi. Bet ar Voldemortu mums gan ir jātiek galā pēc iespējas ātrāk, kas zina, cik ilgi noturēsies Lūcija Malfoja burvestība. Vienīgi jācer, ka vai nu tik traki būs, ka tā dvēsele tur nenoturēsies vēl vienu vai divas dienas, lai varētu tomēr mēģināt saglābt diadēmu...

Nakamās dienas rīts atausa visai drūms un nomācies. Tāpat arī Harija plakstiņi, šķiet, bija piedabūjami atvērties tikai tad, ja starp tiem iespraustu sērkociņus. Puisis tomēr pēc desmit minūšu miegošanās un vairākkārtējas Rona modināšanas saņēmās izlīst ārā no gultas - šodien bija pēdējais SĒRGu eksāmens aizsardzībā pret tumšajām zintīm. Šo nu gan viņam gribējās nokārtot godam, tas kā nekā bija viņā mīļākais mācību priekšmets un bija arī izrādījies visnoderīgākais cīņā pret tumšajiem burvjiem.

Kāpdams lejā līdz Lielajai zālei, Harijs sāka arvien vairāk atžirgt - patiesībā viss šobrīd bija vairāk nekā labi. Viņi taču visbeidzot bija atraduši diadēmu! Un arī pats Voldemorts tagad karājās viņam kaklā, ieslodzīts Narcisas Malfojas safīra kaklarotā. Atlika tikai abus šos priekšmetus iznīcināt, un viņi patiešām būs atbrīvojuši pasauli no visu laiku tumšākā burvja.

„Labrīt, Džodij," Harijs līksmi pasveicināja kraukļanagu meiteni, viņai blakus kāpdams lejup pa lielajām marmora kāpnēm. Meitene uz viņu savādi noraudzījās, negribīgi atņemdama sveicienu.

Rons, Hermione, Džinnija un lielākais vairums citu klasesbiedru jau bija labi iesākuši brokastot.

„Ak tad tomēr izlīdi gan no gultas," Rons smīnēdams noteica. „Es jau sāku prātot, vai man nebūs jāiet pēc brokastīm tev kas uzliet virsū."

„Es labāk sev ieliešu kaut ko iekšā," Harijs, tāpat smīnēdams, atbildēja, izraudzījies sev vēso ķirbju sulas dzērienu.

„Tik skaties, ka nepielejies," Rons, draugu paķircinādams, sacīja, un tad abi klusu iesmējās. Hermione gan viņiem uzmeta aizdomīgu skatienu, bet tas nemainīja to, ka Harijs jutās neticami līksms. Pat tumšajiem mākoņiem virs galvas likās, ka ir iekrāsota zelta maliņa. Bija iesākusies vasara, vēl tikai šis eksāmens, un rīt sāksies brīvās dienas.

„Pasmaidi taču, Hermione," Rons draudzenei sacīja, uzsitis viņai pa plecu. „Beidzot taču esam atraduši to, ko visu gadu meklējām."

„Bet vēl viss nav galā," Hermione saudzīgi iebilda, nokozdama kumosu no sava grauzdiņa.

„Nu kas tad tāds var notikt?" Rons ievaicājās.

„Tiešām tev vajag, lai es tev to sīki un smalki izstāstu?" viņa ievaicājās, paraudzījusies uz viņu tā, it kā viņš pats nesaprastu, ko runā.

„Labi, neķer kreņķi," Rons izvairīgi noteica. „Sapratu mājienu, pirms eksāmena nekādas māžošanās."

„Ne jau tas, Ron," Hermione nopūtusies sacīja un uzmeta skatienu arī Harijam. „Diadēmu mēs tikai atradām. Kamēr tā nebūs iznīcināta, man vēl arvien ir nemierīgs prāts. Tā teikt - nesaki hop, pirms neesi pārlēcis."

„Tev, protams, Hermione, ir taisnība," Harijs atzina. „Bet tev arī jāatzīst, ka mēs beidzot kaut ko tiešām esam paveikuši. Šodien nokārtosim eksāmenu un tad vakarā rūpīgi apdomāsim, ko ar to īsti iesākt, un nodarīsim to lietu vienreiz par visām reizēm."

„Protams, jā," Hermione piekrita. „Bet, manuprāt, priecāties vēl ir par agru."

Brokastis drīz vien bija paēstas, un iesākās pēdējā SĒRGu eksāmena rakstiskā daļa. Harijs prasītos aprakstus un uzdevumus pildīja teju vai smiedamies - saprotams, ka galvenais temats bija par aizsardzības burvestību lietošanu, un tās nu viņš pats bija izmantojis neskaitāmas reizes. Harijs izlasīja nākamo uzdevumu: „Lūdzu, raksturojiet Valdum lāsta iedarbības pazīmes. Kāpēc tas ir viens no Nepieļaujamajiem lāstiem? Vai varat nosaukt gadījumus, kad tas ir ticis lietots?" Arī uz šo viņš lieliski zināja atbildi, atcerējies pirmo viltus Tramdāna nodarbību un kā pats bija izmantojis šo aizliegto lāstu uz Gringotu bankas goblinu, par ko gan Harijs, protams, netaisījās rakstīt savā eksāmena atbildē.

Smilšu pulkstenī bija palikusi vēl krietna kaudzīte, kad Harijs jau bija atbildējis uz visiem jautājumiem. Viņš pārlasīja atbildes vēlreiz un papildināja vienu otru jautājumu, un tad pārlasīja atbildes vēlreiz. Nu jau arī eksāmens bija beidzies, un profesors Gliemjrags aizbūra viņu atbildes uz sava galda, Lunai teju vai izraujot lapu no rokām.

Viņi visi izgāja ārā no Lielās zāles, lai to varētu pārkārtot pusdienām, bet studenti tikmēr dzīvīgi pārsprieda eksāmena norisi.

„Šis nu gan bija vienkārši!" Džinnija smaidīdama noteica.

„Jā, atbildēju uz jautājumiem, vispār neiespringstot," Harijs piekrita draudzenei, arī pasmaidījis.

„Lūdzu, miniet piemēru, kādam neatļautas maģijas lietojuma gadījumam!" Rons citēja no atmiņas. „It kā nāvēži to būtu mazums darījuši. Sarakstīju biezā slānī par šito mūsu Pīteru Sīkaudzi." Likās, ka Rons to vēl arvien uztvēra kā apvainojumu, ka Sīkaudzis bija izvēlējies būt par viņa mīļzvēriņu.

„Hermione, kā tad tev vēl nekas nav sakāms par eksāmena jautājumiem?" Džinnija ievaicājās, jo parasti Hermioni pēc eksāmena nevarēja ne apklusināt - atbilžu pārspriešana viņai allaž sagādāja īpašu gandarījumu. Šoreiz gan meitene izskatījās savādi domīga un pēc Džinnijas jautājuma itin kā sarāvās.

„Hermione, tev viss ir labi?" Rons ievaicājās, arī ievērojis draudzenes domīgo garastāvokli.

„Jums kaut kā nelikās, ka tas eksāmens bija tā kā mazliet... nepareizs?" meitene beigās pieklusinātā balsī ievaicājās.

„Nepareizs?" Harijs pārprasīja. „Kā eksāmens bar būt nepareizs?"

„Redziet, vasarā, kad es prasīju Bilam par viņa SĒRGiem, viņš teica, ka aizsardzībās pret tumšajām zintīm puse no eksāmena esot bijusi par dažādām tumšajām būtnēm - atprātotājiem, pazemjiem, vilkačiem, spokiem, rēgiem. Bet mūsu eksāmenā..."

„Bija tikai viens jautājums par vilkačiem," Harijs saprata, ko meitene bija gribējusi teikt, bet vēl arvien neaptvēra ko tieši viņa ar to bija domājusi. „Nu un? Eksāmeni taču var katru gadu atšķirties. Tiem pat ir jāatšķiras."

„Ne jau tas," Hermione attrauca. „Bet vai jums nelikās, ka tas ir tāds kā tendenciozs? It kā ministrija ar to negribētu pārbaudīt mūsu akadēmiskās zināšanas, bet gan censtos ievākt no mums informāciju."

„Tu domā, ka viņi mūs tā kā izspiego?" Rons ievaicājās, saraukdams pieri.

„Praktiski, jā," Hermione noteica, sākdama iet līdzi čalojošajam pūlim, kurš virzījās iekšā Lielajā zālē uz pusdienām, „It kā viņi mūs nopratinātu, it kā meklētu liecības par aizliegtu paņēmienu un tumšo zinšu lietošanu."

Harijs iedomājās par eksāmena jautājumiem, un tiešām Hermionei droši vien bija taisnība. Jautājumi bija šķituši tik ļoti no dzīves, ka, iespējams, tāds arī bija to mērķis - izzināt, vai kāds no viņiem nezināja kaut ko lietderīgu kādai izmeklēšanas lietai, vai arī kaut ko neslēpa.

„Lai nu tā arī būtu," Džinnija iebilda. „Bet mums jau gan tāpēc par savām atbildēm diez vai būs jācieš."

„Mums jau tad nekas," Hermione piekrita, „bet slīdeņus gan varētu kāds paņemt pie dziesmas, ja viņi tur neuzmanīgi šo to būtu sarakstījuši." Jaunieši ieņēma vietas pie saviem pusdienu zelta šķīvjiem.

„Zini, man nebūtu nekas pretī, ja par stulbumu paņemtu ciet to Pārkinsoni," Rons noteica. „Varbūt šī vēl arī zina, kur slēpjas Svešovskis."

„Nu ja kāds no viņiem tiešām ir tik neaptēsts, ka savā eksāmena darbā būs sācis platīties, kā pirms gada bija skraidījis apkārt, šaudams pa labi, pa kreisi tumšos lāstus," Džinnija brālim piekrita, „tad šos tiešām derētu kārtīgi nopratināt."

„Es gan vairāk biju domājusi par to, ka man šāda metode nešķiet godīga, kad ziņas auroriem tiek nodotas ar šāda viltus palīdzību," Hermione iebilda.

„Nešķiet godīga?" Rons neticīgi pārvaicāja. „Kāda starpība, cik tas ir godīgi, ja tas palīdz izķert no mūsu vidus ļaunumu?"

„Tāpēc," Hermione ņēmās paskaidrot, „ka ir jābut iemeslam, kādēļ labā puse skaitās labā puse. Ja viņi izmanto aizliegtus paņēmienus un mēs tāpēc sāksim rīkoties tikpat negodīgi, tad ar ko mēs īsti no viņiem atšķirsimies? Labais jau nav labs tikai tāpēc, ka mums tā varbūt gribētos. Labais labs ir tad, ja mēs rīkojamies godīgi un taisnīgi, nevis atrodam atrunas, kāpēc varam būt nelietīgi."

„Nu gan tu dod," Rons vienkārši noteica.

„Bet vai tad man nav taisnība?" Hermione ievaicājās.

„Protams, ka ir," Rons pasmaidījis piekrita. „Tev apbrīnojami bieži ir taisnība, un tāpēc jau es tevi mīlu."

Hermione, par to mazliet piesarkusi, pasmaidīja, un viņiem bija jāgatavojas aizsardzības pret tumšajām zintīm eksāmena praktiskajai daļai.

Harijs mazliet aizdomājās par Hermiones teikto. Patiešām, kā tad karā atšķirt labos no ļaunajiem? Vai tad visi nedomā, ka viņi karo pareizajā pusē?

Bet ilgām pārdomām nebija laika, jo profesore Grizelda Māršmale iesauca visus iekšā un aizveda līdz mazajam blakus kambarim Lielās zāles galā. Acīmredzot šoreiz viņi atkal tiks izsaukti pa nelieliem pulciņiem.

Labu laiku nogaidījis un vai trīsreiz domās pārlicis visas iespējamās burvestības, kas no viņa varētu tikt prasītas, Harijs sadzirdēja, ka viņa vārds izskan kopā ar Pansiju Pārkinsoni un Džeikobu Prūitu. Viņš iegāja Lielajā zālē, kur pie skolotāju galda pieņēma trīs eksaminētāji.

„Ak, sveicināts, Harij Poter," profesore Grase puisi uzrunāja, kad viņš bija piegājis pie viņas. „Vai tad jūs maz ir vērts eksaminēt?" viņa smaidīdama noteica.

„Sveiki," Harijs neveikli noteica, sagatavojis zizli.

„Labi, iesākumam pastāstiet un parādiet, kā aizsargāsieties, ja uz jums tiks raidīts kāds vienkāršāks lāsts."

Harijs sāka stāstīt par Sargus burvestību, un viņš atcerējās, kā bija to mācījis DA nodarbībās Dīnam, Šīmusam, Fredam un Džordžam un citiem un kā visbeidzot tas bija izdevies arī Nevilam. Pavaicājusi vēl par nošķituma pielietojumu, profesore Grase palūdza uzburt aizstāvi, un Harijs jau bija ticis sveikā cauri. Puisis paskatījās pulkstenī - viņa eksāmens bija ildzis labi ja desmit minūtes.

Turpat Ieejas zālē viņu jau gaidīja Hermione, stāvēdama nomaļus no kraukļanagu pulciņa, kuri aktīvi apsprieda savas veiksmes un neveiksmes eksāmenā.

„Kā gāja?" Hermione tūdaļ ieprasījās.

„Viegli, tikai vairogburvestība un aizstāvis," Harijs smaidīdams noteica.

„Interesanti, man bija jādemonstrē Mēdejas lāsta uzlaušana un aizsargvārdi pret sirēnas kliedzienu," Hermione noteica.

„Bet tas taču ir daudz sarežģītāk nekā mans uzdevums. Kaut kā neizklausās godīgi," Harijs apsvēra.

„Vai ne? Es taču teicu, ka šis eksāmens neizklausās godīgs," Hermione viņam sacīja. „Nu labi, aizstāvis jau gan arī nav no tām vieglākajām burvestībām."

„Vai tev izdevās kaut ko izdomāt diadēmas sakarā?" Harijs klusu ievaicājās, zagšus pametis skatu uz krakļanagu pulciņu.

„Īsti nē. Vajadzētu vēl pameklēt bibliotēkā. Droši vien, ka vajadzētu skatīties gaišās maģijas virzienā," Hermione domīga noteica.

„Labi, tad saigaidām vēl Džinniju un Ronu," Harijs ierosināja, kam Hermione piekrita, un viņi vēl kādu laiku abus jauniešus dabūja pagaidīt, bet tikmēr puisis dzirdēja kraukļanagu sarunas fragmentu.

„Žēl, ka Terijam tā sanāca, ka viņš nevarēja tikt uz pēdējiem eksāmeniem," Liza noteica. „Bet kas tad viņam tur īsti bija noticis?"

„Romilda man teica, ka viņa mamma esot saslimusi ar pūķu bakām un guļot kopjama uz gultas," Antonijs apgalvoja.

„Cik briesmīgi!" vairāki kraukļanagi noelsās.

„Kaut nu viņa atveseļotos!" vēl piebilda Moraga.

Tātad Romilda savu uzdevumu bija izpildījusi - tas bija labi.

Pēc vakariņām mazliet atvilkuši elpu, viņi vēl aizgāja uz bibliotēku. Tiesa gan Pinsa madāma noraudzījās uz viņiem kā uz jukušiem: „Vai tad jums eksāmeni jau nav beigušies?"

„Mēs tikai gribam vēl izbaudīt nedaudz klusuma un miera," bija atbildējusi Hermione, draudzīgi uzsmaidījusi bibliotekārei.

„Nu labi, bet šodien es bibliotēku slēdzu ciet pavisam, tā kā lai te viss paliktu vislabākajā kārtībā," Pinsa madāma noteica.

„Pavisam ciet? Tā kā uz vasaru ciet?" Rons ievaicājās.

„Protams, ka uz vasaru," madāma īgni attrauca. „Tikai nesakiet, ka jūs arī rīt bijāt domājuši nākt uz bibliotēku. Jums taču jāiet lidināties laukā ar tām slotām."

„Nē, nē, rīt mēs spēlēsim kalambolu. Vairāk mēs uz bibliotēku nenāksim," Harijs vienkārši noteica, kamēr Pinsa madāma nav sadusmojusies un iztriekusi viņus laukā. Droši vien, ka viņai jau arī gribējās atpūsties, un viņi šodien tiešām bija vienīgie, kuri bija nodomājuši vakaru pavadīt biblotēkā.

Pinsa madāma, uzmetusi viņiem aizdomīgu aci, devās atpakaļ pie sava darbagalda pārbaudīt vairāku grāmatu stāvokli, bet viņi ieņēma galdu pēc iespējas tālāk no īgnās bibliotekāres.

Kamēr viņi piesēdās uz krēsliem, Hermione jau bija ieskrējusi starp grāmatplauktiem un ar pirkstu gaisā brauca līdzi grāmatu muguriņām. Šeit neko noderīgu neatradusi, viņa drīz pievērsās citiem plauktiem. Pēc kāda laiciņa meitene atgriezās ar dažām grāmatām.

„Neko daudz es neatradu. Te ir Gaismas maģijas ceļvedis, Izgaismot aptumšoto un Labais un ļaunais," Hermione noteica nolikusi grāmatas uz galda. „Iespejams, ka Slēgtajā nodaļā varētu būt kas vairāk, bet tur nu mēs tagad iekšā netiksim."

„Labi, paskatīsimies šīs pašas, varbūt kaut kas ienāks prātā," Harijs sacīja, paņēmis grāmatu ar nosaukumu Labais un ļaunais. Diemžēl tur vispār nekā prātīga nebija. Šķiet, kāds bija centies uzrakstīt eposu dziesmas veidā par Dumidora cīņu ar Grindevaldu.

„Un slēja viņš zizli šmaugano,

Raidīja burvis sirmais uguni kvēlamo.

Bet pretī stājās tam vairoga varavīksne aši,

Ko tumšais burvis cēla sev priekšā braši."

Harijs nolasīja gabaliņu no grāmatas vidus, un viņi, saskatījušies ar Ronu, tikko apvaldīja smieklus.

„Nu gan vārsmas," arī Džinnija pasmaidīa.

„Kas tev tur ir, Hermione?" Harijs uzjautrināts ievaicājās.

„Gaismas maģijas ceļvedī lielu daļu aizņem apraksts par aizstāvjiem. Interesanti, ka šeit minēts, ka tie spēj aizstāvēt burvestības būrēju no visa veida tumšās maģijas; droši vien tāpēc, ka ir „sirdsspēka sakopojums"," Hermione pēdējos vārdus nolasīja no grāmatas.

„Tātad teorētiski aizstāvim būtu jāvar iznīcināt horkrustu?" Džinnija mazliet neticīgi ievaicājās.

„Redzi, te nekas nav rakstīts, ka aizstāvis spētu iznīcināt tumšo maģiju, tikai tas, ka tas neļauj tai iedarboties," Hermione nopūtusies paskaidroja. „Pieļauju, ka aizstāvis varētu neļaut tam horkrustam līst iekšā galvā, bet vairāk diez vai tas ko spēj."

„Bet kas tur vēl ir?" Rons ievaicājās.

„Tad te ir kaut kas par zibens burvestību, ka tā esot ārkārtīgi spēcīgs gaismas un elektriskās dzirksteles impulss," Hermione, šķirstīdama lapas, ieminējās.

„Bet kā ar mikstūrām?" Harijs ievaicājās. „Varbūt ir kaut kas, kas var iznīcināt tikai dvēseli, neskarot pašu diadēmu?"

„Nezinu gan. Mikstūra visticamāk iznīcinātu arī pašu diadēmu," Hermione iebilda.

„Bet bez gaismas maģijas ir jau arī citi maģijas veidi," ierunājās Džinnija. „Kaut vai tā pati uguns, zemes, ūdens un gaisa maģija."

„Nu, no uguns maģijas mums ir zināms par Postuguni, bet to mēs noteikti neizmēģināsim," Harijs noteica.

„Zemes maģija jau nu arī varētu būt ļoti noderīga," sarkastiski ierunājās Rons, „ja tu gribi nospiest to diadēmu ar kādu smagāku akmeni."

„Ūdens arī nederēs," Harijs piekrita. „Šaubos, ka to dvēseli var noslīcināt."

„Tad pagaidām vienīgais jēdzīgais variants paliek zibens burvestība," Hermione nogurusi sacīja. „Tas ir, ja vispirms mēģināsim kaut ko darīt, pirms sabeidzam to ar baziliska indi."

„Cik tagad ir pulkstenis?" Džinnija ievaicājās.

„Pusastoņi," Harijs noteica, paraudzījies rokaspulkstenī.

„Tad ejam nodarīt to lietu vienreiz par visām reizēm," ierosināja Rons.

Novienojušies, ka visdrošāk ar eksperimentiem būtu nodarboties Vaidu Vairas tualetē, jaunieši izgāja no bibliotēkas, Pinsa madāmai par prieku grāmatas kārtīgi nolikuši atpakaļ vietā. Harijs vēl steigšus uzskrēja uz Grifidoru koptelpu pēc diadēmas un satika atkal draugus sen pamestajā tualetē.

„Tad noliec to diadēmu uz grīdas," Hermione ierosināja, un Harijs viņai paklausīja. Meitene saņēma zizli un sakoncentrējās, tad, pavērsusi nūjiņu pret Kraukļanagas diadēmu, izsauca: „Fulminis magnum!" No meitenes zižļa izšāvās spoža, sprakšķoša zibens šautra un trāpīja diadēmai. Tā uz īsu mirkli pacēlās gaisā un klakšķēdama atkrita atpakaļ uz grīdas. Diadēma tikai nedaudz kūpēja, bet neizskatījās, ka pašam horkrustam būtu nodarīts kāds postījums. Harijs pieliecās diadēmai tuvāk un vēl labi juta, ka tajā iekšā ir daļa no ļaunuma.

Pēkšņi Harijam izlikās, it kā viņa ēzeļādas maciņā kaut kas noraustītos. Viņš iebāza tajā roku un saķēra ķēdīti, un izvilka ārā Slīdeņa medaljonu - nē, to viņam nevajadzēja. Viņš vēlreiz maisiņā iebāza roku un šoreiz izvilka īsto kaklarotu - Narcisas Malfojas safīra kulonu, bet atkal vietumis ar čulgām apaugušo Slīdeņa medaljonu Harijs tūdaļ atlika atpakaļ. Viņš uzmanīgi aplūkoja metāla rāmītī iestrādāto safīru.

„Draugi, jums arī tā liekas, ka pirms tam tas safīrs spīdēja košāk zaļš?" Harijs ievaicājās, cenzdamies neizklausīties pārāk satraukts.

„Bija gan, Harij," Hermione apstiprināja, raizīgi uz viņu paraudzījusies. Vai tas nozīmētu, ka Lūcija Malfoja tumšās zintis ir sākušas zaudēt spēku?

Gandrīz vai likās, it kā, izkļuvusi brīvībā, ieslodzītā Voldemorta dvēsele būtu ievilkusi svaigu gaisa malku un atguvusi kādu daļu no sava spēka. Harija roku pēkšņi pārņēma savāda, silta tirpoņa, un viņš palaida kaklarotu vaļā, sapurinājis plaukstu.

„Au, tā man tā kā iekoda," Harijs noteica, dusmīgi noraudzījies uz zilo akmeni.

„Labāk ātrāk iznīcinām abus tos štruntus," Rons mudināja.

Hermione vēlreiz izmēģināja zibens burvestību uz diadēmu, tomēr horkrustu tā iznīcināt nespēja. Bet tikmēr no safīra akmeņa bija sākusi izplūst tāda kā pelēcīga, bezveidīga migliņa.

Džinnija uz to norādīja un teica: „Man šķiet, ka nu vairs nepavisam nav labi."

Hermione izmēģināja Stindzakmenī uz nupat izlīdušo dūmaku, un tā, šķiet, sastinga. „Ātri jādabū baziliska inde!" meitene iesaucās.

Harijs tūlīt piesteidzās pie izlietnes ar sīciņo čūskiņu. Viņš mēģināja atcerēties šņācmēli, bet prāts šķita savādi tukšs. Rons viņam pienāca blakus un palīdzēja atcerēties. „Atveries - kaut kā tā laikam bija," Ronam nebija izdevies īsti precīzi pateikt, bet Harijs tagad atcerējās pareizo izrunu un atvēra vaļā lielo caurules muti.

„Jūs palieciet tepat," viņš noteica, pagriezies pret meitenēm, un viņi abi ar Ronu ielēca caurulē. Labu brīdi krituši, viņi nonāca dziļi pazemē, piezemēdamies uz grauzēju skeleta klājiena. Pārrāpušies pāri nogruvušajiem akmeņiem, abi puiši iesteidzās Noslēpumu kambarī, kur gulēja sniegbaltais čūsku ķēniņa skelets, vēl arvien izrādīdams savus baismos indes zobus, kurus vietumis pirms tam bija paretinājis Rons ar Hermioni, kad viņi bija iznīcinājuši Elšpūtes biķeri.

„Ar dažiem pietiks," Harijs noteica, nolauzis četrus indes zobus, tad norāva sev mantiju un uzmanīgi ar Rona palīdzību tos ietina drēbē. Vismazāk viņam vajadzēja vēl pašam savainoties un saindēties ar nāvējošo indi, turklāt neviena fēniksa šeit vairs tuvumā nebija.

Tad abi puiši tūdaļ steidzās atpakaļ. Atstājis ilkņus Ronam, pirmais pāri akmeņu nogruvumam pārrāpās Harijs, tad, saņēmis bīstamo nešļavu, atbrīvoja rokas Ronam, lai viņam būtu vieglāk tikt pāri akmeņiem. Taču tad viņi abi apstājās kā iemieti.

„Ron, kā jūs ar Hermioni pagājušajā reizē tikāt atpakaļ?" Harijs apjucis ievaicājās.

„Jā, redzi, Hermione uzbūra tādu kā pamatni un tad ar lidināšanas burvestību uzcēla mūs atpakaļ augšā. Bet es tagad nezinu, vai man izdosies uzburt tik izturīgu pamatni..." Rons domīgs noteica.

„Ā," Harijs attapa pavisam ātru ceļošanas iespēju. „Mokšķi!"

Elfs pēc mirkļa uzradās abu jaunekļu priekšā. „Mokšķis ir gatavs jums pakalpot," elfs apņēmīgi noteica, bet tad murminādams vēl piebilda: „Kaut arī saimnieks liek viņam doties uz pēdējo elles caurumu."

„Mokšķi, mums tikai vajag, lai tu mūs uzved atkal augšā uz Vaidu Vairas tualeti pie Hermiones un Džinnijas. Vai tu to varēsi?" Harijs laipni pavaicāja.

„Protams, kungs," elfs padevīgi noteica un pastiepa savu roku. Jaunekļi to saņēma un mirkli vēlāk pēc šaurās žņaugšanās teleportācijas tārpejā viņi stāvēja sen nekoptajā un pamestajā Vaidu Vairas tualetē.

Harijs no šausmām iepleta acis - izskatījās, ka Hermione kopā ar Džinniju pūlas no visa spēka, lai savaldītu Voldemorta dvēseli, kura izmisīgi centās izlīst no kaklarotas.

Harijs naski iztina ilkņus no mantijas un, paķēris pirmo, steigšus to uzgrūda virsū diadēmai, neņemdams vērā dvēseles lauskas centienus sēt viņa apņēmībā šaubas. Ak, tak aizveries vienreiz, viņš domās izsacīja, un pēc dūriena acumirklī no diadēmas kopā ar indi izsūcās bieza, piķa melna masa, kas aizplūda tālāk pa grīdu, un no sienām itin kā atskanēja sirdi plosoša kliedziena atbalss. Tikmēr likās, ka dūmaka bija noraustījusies.

Harijs paķēra otru ilkni un steidza triekt to pret safīra akmeni. Tas sašķīda gabalos, tomēr dūmakai nekas ļauns nebija noticis.

Tā sāka lavīties uz durvju pusi, bet Džinnija atkal no jauna tai raidīja virsū saldējošo burvestību, un Voldemorta dvēsele sastinga, dūmakā veidojoties tādai kā sejai ar čūskai līdzīgiem vaibstiem. Viņš acīmredzot bija tik ļoti sakropļojis savu dvēseli, ka tā vairs nespēja pieņemt pat cilvēcīgu izskatu.

Hermionei galvā bija iešāvusies kāda doma.

„Harij, ieliec viņam vidū vēl vienu baziliska ilkni, tikai ātri," meitene noteica.

Harijam divreiz nebija jāsaka. Viņš paķēra trešo ilkni un steigšus to iemeta pa vidu spocīgi pelēcīgajai dūmakai.

„Anima incarcero," Hermione skaļi iesaucās, ar zizli norādījusi uz Voldemorta atlikušo dvēseles daļu. Tā sāka vilkties iekšā indīgajā čūskas ilknī un izputēja ar melniem putekļiem, līdz tuvāko apkārtni ap ilkni klāja vien tumši melni sodrēji.

„Fū, izdevās. Pirms tam es mēģināju to ieslodzīt atpakaļ safīrā," Hermione atvieglota paskaidroja, „bet laikam dvēseles mājoklis vispirms ir jāsagatavo. Tāpēc pēc necik ilga laika tā jau atkal sāka lauzties ārā, bet šoreiz ilknī esošā inde to iznīcināja."

„Tiešām, fū," Harijs smaidīdams piekrita.

„Nu tad vienreiz to mūdzi pieveicām," Rons, arī smaidīdams, noteica, uzsitis draugam pa plecu.

„Un no manis arī dabūja dažus maziņos saldējošos lāstiņus," Džinnija smīnēdama noteica, kaut arī Harijs pamanīja, ka draudzene trīcēja pie visām miesām, tāpēc viņš piegāja pie viņas un viņu apskāva.

Hermione uzmanīgi piesoļoja pie iznīcinātās diadēmas un ar zizli aizbūra prom nejauko ilkni un, ar burvestību notīrījusi no stīpiņas indi, pacēla to un aplūkoja tuvāk.

„Diemžēl diadēma izskatās stipri sapostīta," meitene paziņoja, pienesusi to tuvāk Harijam, Ronam un Džinnijai. Stīpiņas aizmugurējais posms, kurā Harijs bija iegrūdis ilkni, bija izkusis pavisam. Pārējā diadēma likās it kā melni apčeverelējusies, vienīgi neliela daļa ilkņa bojājuma vietas pretējā pusē mirdzēja spožā metālā un rotājās vēl ar palielu safīru. Atlikušais mēnessakmens gan bija vērties neglīti pelēks.

„Priekšpuse vēl ir drusku saglabājusies," Rons noteica. „Un skaties uz to no gaišās puses - tas caurums stīpiņā ļauj tev regulēt tās izmēru."

Hermione pasmīnēja. „Tad nu gan atradi, ar ko mierināt. Bet vispār jāpamēģina, kas notiek, kad to uzliek galvā?" meitene ar interesi ievaicājās, noskatījusies uz diadēmu.

„Vecais, labais Ksenofīlijs teica, ka tai vajadzētu vairot gudrību," Harijs sacīja.

„Un tāpēc nedomāju, ka tev to vajadzētu likt galvā," Rons vēl smīnēdams piebilda.

„Kāpēc tad nē?" Hermione izbrīnīta pavaicāja.

„Tu jau mums tā esi pārāk gudra. Ja būsi vēl gudrāka, tas jau var kļūt kaitīgi veselībai," Rons jokodamies pārspīlēti nopietni izteica.

„Kādā veidā tad tas var kaitēt veselībai?" Hermione nosmējās un uzlika diadēmu uz saviem spurainajiem matiem.

„Ja tu būsi vēl gudrāka, tad, mazums, paliksi lepna un vairs negribēsi ar mums saieties, bet es no skumjām atdošu galu. Es jau neteicu, ka kaitējums būs tavai veselībai," Rons smīnēdams paskaidroja, bet Hermione tikmēr sirsnīgi viņam uzsmaidīja.

„Kā ir, vai kaut ko jūti?" ieprasījās Džinnija, kura nu bija pa pusei atbrīvojusies no Harija apskāviena.

„Jā-ā-ā," Hermione uzsvērti stieptā balsī noteica. „Jūtu, ka stāvēt ar šitādu vecu dzelzs gabalu sev uz galvas ir bezgala muļķīgi!" Un viņi visi no sirds pasmējās, juzdami, ka nu beidzot tiešām bija pieveikuši visu laiku tumšāko burvi.

Un viņi to bija izdarījuši visi kopā, apvienojot spēkus gan ar Mīlabu ģimenes eksperimentālajām zināšanām, gan ar Malfoju paaudžu paaudzēs izkopto tumšo zinšu krājumu, gan savu artavu bija devis arī Fleimels ar savām alķīmijas prasmēm. Ja viņi visi nebūtu apvienojuši savas zināšanas, Harijs viens pats nekad nebūtu atradis diadēmu un nebūtu spējis iznīcināt Voldemortu pavisam. Tikai sadarbojoties, Harijs spēja stāties pretī Voldemorta viltīgi sagatavotajam noslēpumam; tikai draudzējoties un veidojot savienības ar šķietami dīvainiem vai neparastiem burvjiem, viņš bija varējis līdz galam uzveikt pasaules lielāko ļaunumu.

 

* * *

 

Harijs atrāva spalvu no pergamenta lapas un pavērsa acis uz otras lapas, izlasīdams nākamo jautājumu. „14. Kuras krāsas tērpā, Tavuprāt, Zeltiņš Sirdsāķis izskatījās viscienījamāk Cūkkārpas profesora amatā?" Harijs pasmīnēja par vaicājumu, bet prāts jau atkal, Cūkkārpas ekspreša riteņiem klabot gar sliežu salaidumu vietām, aizklīda tālumā, pievērsdamies pēdējo dienu notikumiem.

Vakar viņš kopā ar pārējo Grifidora kalambola komandu bija aizvadījis spēli pret slīdeņiem. Vakardien bija bijuši kalambolam labi piemēroti laika apstākļi - bija nedaudz nomācies, lai saule nespīdētu acīs, bet citādi silts un rāms. Spēle bija iesākusies visai vienlīdzīgi, grifidoru dzinējiem gūstot dažu grozu pārsvaru, tomēr kopvērtējumā punktu ziņā viņus stipri iegāza pirmā spēle ar kraukļanagiem, kur netika ieskaitīti punkti par zibsni, un, tā kā slīdeņi bija uzvarējuši abas savas iepriekšējās spēles, viņiem vajadzēja iegūt tikai vismaz 30 punktu pārsvaru, lai uzvarētu kalambola kausa izcīņā. Harijs gan vairākas reizes bija aizkavējis Drako noķert zibsni, bet, spēlei ilgstot jau līdz vēlai pēcpusdienai, Grifidoru dzinējiem nebija ne tuvu izdevies sasniegt milzīgo punktu pārsvaru, kas bija vajadzīgs, lai viņi izkļūtu pat no pēdējās vietas. Tāpēc Harijs, rodoties bīstamai situācijai, nolēma zibsni tomēr noķert. Viņš atcerējās, kā Malfojs jau bija pastiepis roku, zibsnis bija vien sprīža attālumā no slīdeņa meklētāja plaukstas, bet arī viņš bija turpat blakus. Viņš uzmanības novēršanai bija vienkārši izsaucis: „Hei, Malfoj!" un ar to pussekundes vilcināšanos bija pieticis, lai Harijs viņam no deguna gala noceltu zibsni. Tribīnes bija uzsprāgušas sajūsmā, un šī bija vēl nepieredzēta reize, kad līksmoja gan Grifidoru, gan Slīdeņu tribīnes. Grifidori apsveica savu meklētāju ar uzvaru spēlē, bet Slīdeņi bija izcīnījuši Kalambola kausu šajā mācību gada kalambola sezonā. Tovakar viņi bija atzīmējuši koptelpā spēles uzvaru, visādi nogānīdami Kraukļanagu komandu par zaudētajiem punktiem.

Tad šorīt bija pēdējā skolas diena ar savu ierasto gada noslēguma mielastu un direktores pēdējo uzrunu, kurā viņa novēlēja visiem siltu un jauku vasaru, kā arī sagaidīt eksāmenu rezultātus, kam nu tiem bija gaidāmi. Arī šodien Cūkkārpas studentus gaidīja sen neredzēts pārsteigums - visvairāk torņa punktus bija ieguvuši elšpūši. Viens otrs zināja teikt, ka Elšpūša tornis Skolas kausu nebija izcīnījis vismaz divdesmit gadus - iepriekšējos gadus tas arvien bija ticis grifidoriem, bet pirms tam septiņus gadus no vietas to bija saņēmuši slīdeņi, un vēl pirms tam tas savu reizi bija ticis arī kraukļanagiem, tāpēc elspūši no priekiem teju nezināja, kur likties. Ernijs līksmi apskāva Hannu, bet, aši uzmetis acis Nevilam, ātri palaida meiteni vaļā. Džastins sāka lēkāt kā mazs puika, kurš saņēmis kāroto, un jaunāko klašu meitenes, sadevušās rokās, jautri griezās uz riņķi. Pat Resnais brālis bija lepni izriezis krūtis, un profesorei Asnītei, šķiet, acīs bija saradusies kāda prieka asara. Lai arī Harija tornis nebija izcīnījis kausu, tomēr valdošais prieks pie blakus galda par Lielajā zālē izkārtajām zeltainajām dekorācijām ar āpsi neviļus pārņēma arī viņu. Laikam jau tā ir taisnība, ka dalīts prieks ir dubults prieks, bet dalīta bēda - pusbēda.

Pieēdušies līdz ūkai, viņi bija devušies ārā, bet, pirms viņi bija sagaidījuši testrālu vilktās karietes, Hagrids visus septītgadniekus bija atsaucis pie sevis.

„Tā, nu vai vis absolvent te ir?" Hagrids savā dobjajā milža balsī bija noprasījis. Tad viņi vēl bija pagaidījuši dažus pārāk priecīgos elšpūšus, un tad garā gājienā Hagrids visus bija novedis lejā uz laiviņu piestātni.

„Pēc Cūkkārps tradīcijs jūs ar šitenām laivām atbrauc šurp, tad nu prom ar brauks ar tām pašām," milzis viņus uzrunāja. „Tik vairs nekāp četr vienā laivā. Jūs i izauguš liel un smag, tāpēc labāk katrā laivā pa div vai trīs, citād, ka nenoiet lejā pie kalmār."

Harijs kopā ar pārējiem klusi pasmējās. Viņš kopā ar Džinniju iekāpa tuvākajā laivā, bet Rons un Hermione ieņēma blakus laivu. Tā lēnām un mierīgi sāka slīdēt pār mierīgo ezera ūdeni uz priekšu, līdz skatienam pavērās grandiozā Cūkkārpas pils.

Dienas laikā tā bija labi saskatāma, un Harijs bija nopētījis visus tās torņus un tornīšus, klusi pie sevis nočukstējis: „Paliec sveika, Cūkkārpa. Tu man biji kā mājas." Tad puisis paraudzījās uz Džinniju, kura arī aizgriezusies nopētīja pili. Tagad mēs izbraucam lielajā dzīvē un varēsim veidot kopīgu nākotni. Meitene pagriezās pret viņu un, ieskatīdamās viņam acīs, silti pasmaidīja...

„Ko tu tur dari, Harij?" pēkšņi viņa domas pārtrauca kāda pazīstama balss. Vilciena kupejā no apgaitas bija atgriezies Rons, viņam turpat pakaļ sekojot arī Hermionei. Viņš, uzmetis acis Harija rakstu darbam, nosēdās blakus Lunai, kura sarunājās ar Džinniju par nākotnes plāniem. Džinnija pašlaik draudzenei stāstīja, ka domājot pieteikties žurnālistikas kursiem Dienas Pareģī.

Harijs vēlreiz uzmeta acis jautājumu lapai un, neko neatbildējis Ronam, uzreiz pievērsās Hermionei: „Hermione, kura ir Zeltiņa Sirdsāķa mīļākā krāsa?"

„Ceriņkrāsa," meitene nedomājot atbildēja. „Bet kāpēc tu prasi?" viņa aizdomīgi ievaicājās.

Harijs pierakstīja atbildi. „Jāuzraksta tam Sirdsāķim atbildes vēstule. Galu galā taču tieši viņa vēstules dēļ mēs atklājām Voldemortu." Puisis uzsmaidīja draugiem, kamēr Hermione nosēdēs pretī Ronam, blakus Džinnijai.

„Tu vēl atceries Sirdsāķa mīļāko krāsu?" Rons, ķircinādams Hermioni, noprasīja.

„Tu liksies vienreiz mierā?" Hermione īgni attrauca. „Harijs paprasīja, es atbildēju. Labāk pastāstiet, ko jūs te sadarījāt, kamēr mēs dzenājām potenciālos otrgadniekus atpakaļ savās kupejās," meitene pievērsās Lunai un Džinnijai.

„Ā, Harijs mums iedeva apskatīt diadēmu," Luna aizrautīgi sāka stāstīt un izvilka no savas skolas somas Kraukļanagas diadēmu.

Hermione aizdomīgi uz to noraudzījās. „Harij, vai tad tu viņai diadēmu atdevi pavisam?"

„Nē jau," Luna priecīgi noteica. „Šī ir tikai kopija. Es to tik ļoti gribu parādīt tētim, viņš tā priecāsies. Lai arī diadēma ir sapostīta, bet vismaz viņš brīvajā laikā varēs izgatavot pienācīgu diadēmas atveidojumu. Un citādi viņš nemaz nespēs noticēt, kas viss mums šogad bija jāpiedzīvo!"

„Starp citu, Luna, kā tagad ir tavam tētim - viņš taču vēl nav atgriezies savās mājās?" Rons ievaicājās.

„Nē, aurori apgalvojot, ka tas vēl esot pārāk bīstami. Svešovskis vēl arvien nav notverts, tāpēc viņš tagad savu Varkšķa darbnīcu esot iekārtojis apsargātā vietā," Luna atbildēja.

Pēkšņi Hermione, kaut ko atcerējusies, sāka nepacietīgi rakāties savā somā, līdz izņēma no tās vakardienas Dienas Pareģi. „Es vakar negribēju jūs pirms spēles traucēt, bet, Harij, Ron un Džinnij, šo jums noteikti vajadzētu izlasīt." Meitene vispirms avīzi padeva Harijam. Puisis, nolicis malā vēstuli Zeltiņam Sirdsāķim, atlocīja vaļā laikrakstu un nopētīja tā pirmo lapu.

Cūkkārpas alķīmijas profesora Fleimela jaunuzceltā laboratorija stāv pamesta

Zem virsraksta bija izvietota liela, melnbalta fotogrāfija, kurā viss bija mierīgi, vien tālie koki fotogrāfijas fonā brīžiem nopurinājās vējā. Jau tā pelēkā, puspabeigtā paskata jaunceltne rādījās vēl drūmāka un tumšāka nekā Harijs to atcerējās savā apciemojumā, kad viņi tur bija devušies, profesora Fleimela uzaicināti.

Apkārt fotogrāfijai bija izvietots pats raksts.

Dienas Pareģim ir ienākušas ziņas no satrauktiem Cūkmiestiņa iedzīvotājiem, ka profesors Fleimels neesot nekur manīts jau veselu nedēļu. Arī viņa laboratorijas kaimiņi vēsta, ka nu beidzot varot izgulēties, jo pēdējo mēnesi laboratorija esot bez apstājas rūkusi un spīdējusi, vai tas bijis dienas karstums, vai melnākais nakts vidus; tomēr viņi gan pauž savas bažas, ka negribētu, lai ar profesoru būtu noticis kas slikts.

Pudiņkājas madāma apgalvo, ka profesors Fleimels kopš pagājušās piektdienas neesot vairs pie viņas bijis ieturēties, kaut arī laboratorijas eksperimentu laikā allaž esot bijis pie viņas biežs viesis. „Viņš ik dienas nāca iegādāties pie manis smalkmaizītes. Vienmēr tikai līdznešanai. Pēc skata gandrīz tāds, it kā nebūtu kārtīgi gulējis, kopš uzcēla to savu laboratoriju. Bet nē, pēdējo reizi viņš te bija ienācis piektdien pēc svaigām maizītēm, sapirka kā parasti pilnu kuli, un man neradās nekādas aizdomas, ka viņš tad bija ienācis pie manis pēdējo reizi." Līdzīgas ziņas Dienas Pareģa reportiere ieguva, arī apvaicājoties par lietas apstākļiem Cūkkārpas direktorei Minervai Maksūrai. „Piektdien, 11. jūnijā, SĒRGu studentiem bija alķīmijas eksāmens, kuru novadījis, profesors atstāja Cūkkārpas pili, visticamāk, lai dotos atpakaļ uz savu Cūkmiestiņa laboratoriju, kur viņš veica savus jaunākos eksperimentus, par kuriem varat izlasīt viņa publicētajā rakstā pēdējā Pārvērtību Pavērsienu numurā. Pēcāk profesors Cūkkārpā nav ticis redzēts."

Profesora Fleimela māsa Alise Oukvuda gan apgalvo, ka satraukumam neesot pamata. „Viņš jau ne tādus pigorus vien nostrādā. Cik reizes jau man nav bijis jādzird, ka tūlīt, tūlīt viņš jau būšot atradis, kā pagatavot Filozofu akmeni, bet beigās čiks vien no tā ir. Gan jau pēc kāda laika uzradīsies, nokrāmējies ar visādiem verķiem un loriņiem, un sāks atkal ņemties ar to savu alķīmiju, it kā nekas nebūtu noticis." Savukārt cienījamais Arčibalds Aberācijs, Alķīmiķu ģildes priekšsēdis komentē, ka profesora Fleimela jaunākie pētījumi varētu izraisīt revolūciju alķīmijas nozarē. Jāpiebilst, ka pēc 3. jūnijā profesora Filipa Fleimela publicētā zinātniskā raksta, Aberācija kungs pats ir uzsācis savas apaļās laboratorijas būvniecību.

Vislielāko satraukumu gan Cūkmiestiņa iedzīvotājos, gan citos profesoram Fleimelam tuvu stāvošos cilvēkos izraisa tas, ka lietas apstākļi rādās visai dīvaini, it kā viņš būtu pazudis pilnīgi bez jebkādām pēdām. Arī Maģiskās kārtības sargāšanas nodaļas darbinieki, izmeklējot Fleimela laboratoriju, secinājuši, ka šeit nav absolūti nekādu ielaušanās vai cīniņa pēdu; pie tam laboratorijā ar tās askētisko iekārtojumu vispār nav atrodama ne mazākā nekārtība. Tas vedina domāt, ka šī pazušana nav saistīta ar bēdīgi slaveno Svešovska nāvēžu grupējumu, tomēr Cūkmiestiņa iedzīvotāji jūtas satraukti, jo, kopš Vārdā Neminamā terora laikiem, šis ir pirmais mīklainais cilvēka pazušanas gadījums.

Dienas Pareģis novēl profesoram Fleimelam drīzu atrašanos un visiem lasītājiem apsola ziņot par turpmāku notikumu attīstību šajā lietā.

„Fleimels ir pazudis," Harijs neticīgi noteica, paraudzījies uz Hermioni un Ronu.

„Kas tad viņam tāds varēja lēkties?" Rons pārsteigts ievaicājās. „Būtu kāds kaut ko nodarījis?"

„Vai arī būtu gadījusies kāda nelaime?" Džinnija ieminējās.

„Vai arī šis ir aizlaidies ar visiem saviem atklājumiem," Hermione drūmi noteica. „Alķīmiķiem nekad nevar uzticēties."

„Domā, ka viņš tiešām būtu izgudrojis Filozofu akmeni un aizlaidies kur prom?" Harijs pavaicāja Hermionei.

„Aha," Rons ierunājās, „lai sāktu jaunu dzīvi, teiksim, ar vārdu Džons Džonsons."

Visi par to pasmējās, izņemot Hermioni. „Es jau jums agrāk to esmu teikusi, ka alķīmijas vēsture ir reti nežēlīga un asiņaina. Tāpēc es nemaz nebrīnītos, ja viņš šādu vai tādu iemeslu dēļ būtu kur aizbēdzis prom," meitene iebilda.

„Bet kāds tad iemesls viņam varētu būt, lai tā bēgtu projām? Cik man sanāca ar viņu sadarboties, viņš likās esam ļoti jauks profesors," Luna sacīja, pavērsusies pret Ronu un tad pret Hariju.

„Manuprāt, viņš varētu censties noslēpt to, ko bija tik neapdomīgi atklājis pārējai pasaulei. Labi vēl, ka savā rakstā nebija pieminējis tevi, Harij," Hermione apgalvoja.

„Vai arī kāds ir viņu nolaupījis, lai iegūtu no viņa pārējo informāciju, kuru viņš nav ierakstījis savā rakstā," domīga paziņoja Luna.

„Lai vai kā tur arī būtu ar to Fleimelu," Hermione, atvēcinājusi roku, noteica, „tur tālāk ir vēl viens raksts, ko tev vajadzētu izlasīt."

Harijs pašķīra lapas uz priekšu un ātri atrada rakstu, par kuru noteikti bija runājusi Hermione. Piektajā lapā daļu no atvēruma blakus Malfoju aptiekas reklāmai, aizņēma raksts: AURORI NOVĒRSUŠI UZBRUKUMA MĒĢINĀJUMU.

Zem virsraksta rēgojās Svešovska drūmais vaigs, bet pašā rakstā bija atstāstīts Martina Hantera ziņojums.

„Svešovskis atkal uzdarbojies," Harijs satraukts noteica, palūkojies uz Ronu, un iesāka skaļi nolasīt avīzē nodrukāto rakstu.

„Ir saņemtas ziņas no auroru nodaļas vadītāja Martina Hantera, ka naktī starp 17. un 18. jūniju bija noticis jauns Svešovska vadītās nāvēžu bandas uzbrukuma mēģinājums. Šoreiz viņu uzbrukuma mērķis bija Vīzliju burvju vizuļu veikals Diagonalejā, kura īpašnieks ir Džordžs Vīzlijs; uzbrukuma mēģinājums bija veikts, lai kārtējo reizi izaicinātu Molliju Vīzliju no savas slēptuves.

Laimīgā kārtā auroriem bija izdevies uzbrukumu apturēt, pirms tas bija noticis, izglābjot Džordžu Vīzliju un viņa draudzeni Andželīnu Džonsoni no nāvēžu iecerētās patvaļas. „Par laimi mūsu uzstādītās sensorās burvestības acumirklī bija nostrādājušas, un mēs nekavējoties varējām ierasties, kolīdz viņi bija uzradušies Diagonalejā, pārsteidzot viņus nesagatavotus. Tomēr nāvēži tūlīt, mūs ieraudzījuši, aizteleportējās prom, paspējuši tik vien kā Vīzliju burvju vizuļu skatlogā iededzināt Tumšo zīmi. Diemžēl viņu teleportācijas galapunktu mums vēl arvien nav izdevies uziet. Tam šobrīd tiek izmantota lielākā daļa no Auroru biroja resursiem. Notvert Svešovski šobrīd ir mūsu un sabiedrības drošības prioritāte."

Kā jau bija ziņots iepriekš, kritušā Vārdā Neminamā izveidotā navēžu grupējuma bīstamākais virsnieks Svešovskis vēl arvien atrodas brīvībā. Auroru birojs joprojām aicina ikvienu viņiem ziņot jebko, kas varētu atvieglot bīstamā nāvēža notveršanu."

„Hermione, kāpēc tu mums to neparādīji jau vakar?" Harijs ievaicājās.

„Es negribēju novērst jūsu domas no kalambola spēles, un tas tāpat neko daudz nemaina, vai jūs to būtu izlasījuši vakar vai šodien," meitene atbildēja.

Harijs jutās mazliet satraucies par šīm ziņām, tomēr, paraudzījies uz Ronu, puisis saprata, ka draugs valdās, lai neuzsprāgtu dusmās. Viņu prieks par brīnišķīgo nedēļas nogali bija kā aizslaucīts.

Rons palūkojās uz Hariju un stingri ieskatījās viņam acīs. „Tas Svešovskis vienreiz ir jādabū pie vietas." Arī Harijs domāja tāpat - viņiem bija jākļūst par auroriem un jānoķer Svešovskis; citu variantu nebija.    

1999. gada 15. jūnijs, vakars pēc burvestību eksāmena.

 

„Līdz Cūkkārpas akadēmiskā gada noslēgumam palikušas vien piecas dienas. Tas tāds nieks vien vairs ir," Voldemorts nodomāja, paraudzījies tualetes spogulī un pieglaudis tumši brūnos, cirtainos matus, kamēr nolūkojās kraukļanaga jaunekļa Terija Būta sejas atspulgā. Reiz paša jaunībā viņam seja gan bija rādījusies daudzreiz glītāka, bet arī šī bija labāka nekā viņa rēgainais vieplis, lai nemanāms varētu iejukt starp cilvēkiem.

Reizēm viņš pat nespēja noticēt pats savam diženumam un ģenialitātei. Iesākumā viņš bija plānojis ieņemt kāda profesora vietu, bet tad laimīgas sagadīšanās pēc bija padzirdējis, ka ir vairāki jaunieši, kuri netaisās atsākt mācības Cūkkārpā, pie tam viņu raizīgu bija darījuši jaunumi, ka Poters gan ar savu „komandu" grasās atgriezties Cūkkārpā. Jau pārāk daudz reižu viņš šo zeņķi bija novērtējis par zemu. Vēl vienu reizi viņš vairs netaisījās šādi kļūdīties. Ja Poters bija gatavs krāmēties ar Cūkkārpas lietām tā vietā, lai ķerstītu Svešovski un pārējos viņa nekam nederīgos kalpus, tas nozīmēja tikai vienu - tam puņķutapam bija radušās aizdomas par diadēmu. Tāpēc viņam savu dārgumu bija jāpieskata, un šim uzdevumam vispiemērotākais viņa skatījumā bija Terija Būta tēls. Pie tam skolnieka loma bija izrādījusies necerēti parocīga, jo Poters kaut kādā veidā bija pamanījies atņemt viņam daļu no viņa maģiskā spēka, un savā ziņā šī bija lieliska iespēja noskaidrot, uz ko tad viņš tagad ir spējīgs. Viņam bija jāiemācās sadzīvot ar savām jaunajām prasmēm, vai drīzāk - neprasmēm.

Kā Dumidors reiz viņa skolas laikā bija mēdzis teikt - „Gudrs tas koklīža, kas nekāpj priedē pēc āboliem." Zināt savu laiku un vietu - tieši ar šo viņš bija kļūdījies. Viņš nebija rēķinājies, ka pat bandiniekos var uzliesmot neparedzamas tieksmes, kuru dēļ visi viņa plāni sabrūk un vairs nav ne knutas vērti. Bet tagad viņš rūpīgāk apsvērs savus plānus. Viņš bija kļūdījies, dažbrīd priedē kāpdams pēc āboliem, kad bija vēlējies atrast naidu tur, kur tā nebija, un kad bija cerējis uz uzticību, kur tika klaji piemānīts.

Lai vai ko melstu visi pasaules gudrie par ticību, mīlestību un cerību, viņam skaidrs bija tikai viens, ka pasaulē ir tikai viens cilvēks, kuram var uzticēties, un tas ir viņš pats. Un tāpēc viņš šoreiz nesteigsies; ir jāapsēžas un rūpīgāk jāapdomā. Tāpēc virspirms izmēģinājuma gads skolā. „Kad eksāmeni būs nolikti," viņš pavīpsnāja, „jādodas stažēties pie Fleimela." Vispirms jāiegūst īstena un patiesa nemirstība. Viņš reiz bija lielījies tam ņergam Poteram, ka esot aizgājis pa nemirstības taku tālāk nekā jebkurš cits. Un kas no tā iznāca - Poters sāka aplasīt viņa dārgos horkrustus kā sēnes, un beigās viņš pamanījās izbēgt nāvei teju vien par mata tiesu. Ai, briesmīgā lepnība - vēl viena mācība, kas viņam jāatceras.

„Diadēma vēl arvien ir drošībā; Poters joprojām šur tur klaiņo apkārt ap stūriem, kā meklēdams adatu siena kaudzē, kas nozīmē, ka viņš nezina, kur tā atrodas. Varonība ne vienmēr nozīmē gudrību, tāpēc - ja vien tas skuķis Grendžera pēkšņi neizdomās, kur tieši diadēmu esmu nolicis un cik vēl labi apsargājis, man praktiski vairs nekas nedraud," Voldemorts sprieda, tagad piekārtojis savu mantiju.

„Tas nozīmē, ka būšu savu mērķi sasniedzis - būšu ieguvis mūžīgu dzīvi, plus vēl mainīgās bubuļa īpašības man sagādā neiedomājamas spējas." Tātad plāns viņam bija skaidrs - visprms jāsasaniedz īstena nemirstība. Jāpalīdz Fleimelam iegūt Filozofu akmeni, pēc tam no vecā kraķa kaut kā jau tiks vaļā - vai, mazums, viņš parūpējies, lai vajadzīgais cilvēks vajadzīgajā laikā pazustu? Un tad nākamais plāns jāapsver īpaši rūpīgi. Un varbūt jāīsteno tikai pēc vairākiem gadiem vai pat desmitgadēm. Ja viss ies kā smērēts, viņam priekšā ir visa pasaules mūžība; kas ir vien kāda gadu desmite, ja tā veltīta rūpīgiem priekšdarbiem? „Ja kopā ar Fleimelu izdosies iegūt Filozofu akmeni, tad man nekas vairs nebūs par šķērsli. Un kad burvju pasaulē bijušie satraukumi būs palikuši tālā atmiņā, vēsturei atkal būs lemts atkārtoties." Voldemorts, bezgala apmierināts, uzsmaidīja savam atspulgam - smīna ļaunais spīdums izskatījās tik neierasti allaž lādzīgā un prātīgā Terija sejā.

„Vēl jāizbauda jaunības prieki, kamēr tas iespējams," viņš pie sevis nodomāja, pavēris vaļā tualetes durvis. „Romilda mani pazemē droši vien jau gaida."

„Kad zinu, ka nāvi esmu uzveicis, dzīve kļūst arvien patīkamāka un patīkamāka. Kas gan vairs tāds manā dižajā plānā varētu noiet greizi?" viņš, juzdamies varen gandarīts un lepns, nodomāja, soļiem klusi noplakšķot pazemes tuneļu virzienā.