12. nodaļa Strupceļš by Hermaine
Jaunieši, turpmāko
stundu klīzdami apkārt pa pili, bija prātojuši visdažādākās iespējas, kā
mēģināt meklēt diadēmu, taču neko vairāk par to, ka viņiem būtu vajadzīgs dabūt
savās rokās kaut ko no leģendārās Kraukļanagas mantām, viņiem tā arī neizdevās
izsecināt.
Iegājuši kādā tukšā
klasē, viņi visādi izmēģinājās gan atsevišķi, gan kopīgiem spēkiem, pat
skaitīdami jaunapgūtos ritu vārdus, taču labākajā gadījumā viņu zižļi
nosvārstījās plašā lokā uz Aizliegtā meža pusi. Arī Hermionei nebija nekādu
citu ideju, kas nozīmēja, ka viņi atkal bija atgriezušies tajā pašā sākumposmā
- diadēmu varētu atrast tikai tad, ja viņi nejauši to uzietu. Un šāda iespēja
Harijam sāka likties arvien neticamāka. Tāpēc puisis pierunāja draugus doties
uz bibliotēku un meklēt jaunas idejas, kā meklēt pazudušu priekšmetu maģijas
pilnā pilī, jo bezmērķīga klīšana apkārt pa pili apvienojumā ar aizdomīgu
uzvedību varētu panākt vien to, ka cilvēki patiešām sāks domāt, ka viņiem
padomā ir kas nelabs.
Šādā noskaņojumā
pagāja atlikušās trīs nedēļas darbadienas, turklāt Harija garastāvokli itin
nemaz neuzlaboja neveiksme alķīmijas nodarbībās - viņam tā arī nebija izdevies
izkustināt nevienu no četriem pamatelementiem, kurpretī Džinnijai ar plikas
rokas kustību bija izdevies sacelt vai kārtīgu uguns virpuli. Arī pārvērtības
līdz galam īsti negribēja izdoties kā nākas, un jaunas idejas tālākiem diadēmas
meklējumiem negribēja uzrasties nepavisam un ne par kādu cenu. Drūmo omu puisim
gan bija uzlabojusi mikstūru nodarbība - lai cik tas arī nebūtu neparasti -
viņam bija izdevies izgatavot tikpat pieklājīgu uguns esenci kā Hermionei,
tāpēc Gliemjrags jau atkal sāka uzteikt, ka Harijam tomēr piemīt zināms mātes
talants. Protams, arī nodarbībā pie Čāgonena Harijs, miessaistes lāstu
uzlikšanā un atvairīšanā izrādījās viens no labākajiem. Un vēl visam piedevām
šodien, kad būs paēstas sestdienas rīta brokastis, bija gaidāms šīs sezonas
pirmais kalambola treniņš - viņiem taču vajadzēja izmēģināt savas jaunās
piecsimtās komētas pienācīgā kalambola laukumā. Vīzliju zālainajā pagalmā viņš
bija lidinājies kopā ar Džinniju vai katru vakaru; šķita, ka jaunajai slotai ir
nedaudz mazāka manevrētspēja un arī ātrumu tā varbūt uzņēma pat stipri lēnāk
nekā Ugunsbulta, tomēr, kā tieši tas iespaidos viņa meklētāja sniegumu zibšņa
ķeršanas brīdī, vēl īsti nebija zināms.
Tā, šodien mums
priekšā ir spēlētāju atlase," Džinnija vēl lieku reizi atkārtoja Harijam,
ieliedama sev krūzē pienu. Ar jums un Ronu droši vien viss ir skaidrs, un
Ričijs visticamāk arī tiks par triecēju, bet Džimmijam un Demelzai, lai viņiem
vieglas smiltis, gan vajadzēs aizstājējus. Patiesībā man visvairāk interesē, kas
būs ar Dīnu - varbūt mums grifidoros tomēr ir uzradušies jauni dzinēju
talanti," meitene cerīgi paklusā balsī plānoja šodien darāmo.
Tad jau redzēsim, kā
tas būs - ja būs tā kā man, kad bija jātaisa komandas atlase, skaties, ka
nepieņem komandā kādus elšpūšus," Harijs pasmējies meitenei atgādināja.
Ziniet, ka man šitās
sarunas par kalambolu nekad nav šķitušas aizraujošas," Hermione ierunājās,
apēdusi šokolādes smalkmaizīti, bet šobrīd man sāk šķist, ka daudz patīkamāk
būtu plandīties aukstā, ledainā vējā uz viena koka gabala, nekā doties tumšos
pazemes tuneļos kopā ar Drako Malfoju."
Pareizi, Hermione,
tev šodien ir pirmā meiteņu vecākās dežūra," Rons atskārta. Varbūt, Džinnija,
sargu pārbaudi var atstāt pašu pēdējo, tad es pirmo stundu varētu doties līdzi
tev, lai nav tik traki."
Ron, bet kas man par
to būs, ja es sargu pārbaudi pārlikšu uz beigām?" Džinnija smīnēdama
ieprasījās.
Būs jau labi, Ron,"
meitene viņam pateicībā uzsmaidīja. Ar bubuļiem esmu sastapusies arī iepriekš,
bet par Malfoju šaubos, ka viņš uzdrošinātos mani ķircināt."
Pareizi, ja viņš
tevi nosauks par vientiesi, tad atgādini viņam, kā vientieši krauj ar labo
āķi," Harijs draudzenei ieteica, piemiedzis ar acīm. Hermione par to tikai sāji
pasmīnēja - viņa pati šo notikumu gan ne par kādu varoņdarbu nekad nebija
uzskatījusi.
Beidz, Harij, ja
viņai tiešām nāksies kauties ar Malfoju, tad vienu es tevi nekur nelaidīšu,"
Rons, nu jau noraizējies, noteica.
Liecieties tak
mierā! Čāgonens mūs taču tikko satrenēja uz miessaistes lāstiem, un Malfojs
vakardien nemaz nebija no tiem spožākajiem audzēkņiem," Hermione, zīmīgi
pieliekusi galvu, uzlūkoja Ronu. Ar mani viss būs kārtībā."
Ja tu tā saki. Bet
ja kas, tad es tev varu doties līdzi," puisis atkal apņēmīgi atkārtoja.
Pagaidi, Ron," Džinnija
iesmējās, par šitādām prasībām tad no tevis kaste sviestalus un galeons."
Tad nu māsa
atradusies," puisis nopurpināja. Hermionei jādodas baisos, tumšos tuneļos kopā
ar Malfoju, bet tu te sāc tirgoties."
Es dzirdēju, ka
Hermione tikko apgalvoja, ka viņai viss būs kārtībā. Un ja nu uz treniņu būs
sanākusi tikai vecā komanda? Kā tad mēs spēlēsim bez sarga, ko?" Džinnija nu
jau nopietni prasīja.
Ron, ej ar pārējiem
kopā spēlēt kalambolu. Sliktākajā gadījumā izsaukšu Mokšķi - viņš jau tagad
mums vienmēr ir gatavs palīdzēt," Hermione mierināja draugu. Harijs gan
noprata, ka Hermione nekad neizkalpinātu mājas elfu, ja no tā varētu
izvairīties, tomēr Rons ar šādu variantu šķita esam apmierināts.
Brokastis jau arī
nāca galā, un arīdzan citi audzēkņi lēnām sāka doties savās gaitās. Atstājuši
Hermioni vēl izlasīt līdz galam Dienas Pareģi, Harijs, Rons un Džinnija uzkāpa
Grifidoru tornī pakaļ savām slotām un mierīgā gaitā kātoja uz kalambola laukumu,
apspriezdami daļēji mākoņainā un vējainā laika piemērotību kalambola
spēlēšanai.
Ieejot ģērbtuvēs,
Harijs, Rons un Džinnija pamanīja, ka te bija kaut kas mainījies - ģērbtuves
bija atjaunotas un izremontētas. Acīmredzot Cūkkārpas kaujas laikā arī
kalambola laukums bija dabūjis ciest, varbūt tam pāri bija bradājuši milži,
tomēr šeit Maksūra labojumus bija veikusi ar lielu rūpību un tie nebija tikai
pagaidu variants. Laikam jau jaunajai direktorei dziļi sirdī valdīja milzīgs
entuziasms pret šo sporta veidu.
Apskatījušies arī
labiekārtotās dušas, viņi priecīgi ņēmās pārģērbties, un drīz saradās arī citi
agrākie komandas biedri un potenciālie spēlētāji. Pulkstenis bija jau arī dažas
minūtes pāri deviņiem, tāpēc Džinnija aicināja visus iznākt laukumā.
Sveicināti, mani
biedri kalambolisti, šogad man būs tā laime pa īstam izpausties Grifidora
kalambola komandas kapteines lomā," meitene, pagriezusies pret visiem
sanākušajiem, noteica. Viņa aši pārlaida acis - tur bija Harijs, Rons, biedri
no pagājušā gada komandas sastāva, spēcīgi piektā, ceturtā gada puiši, tad arī
krietns bariņš pašu mazāko audzēkņu - varbūt otrgadnieki, varbūt tiešām
pirmgadnieki. Tad meitenes skatiens aizklīda tālāk un kļuva drūmaks - Harijs
saprata, ko viņa bija ieraudzījusi. Allaž skaisto, zaļo laukuma mauriņu
vietumis klāja melni pleķi, no kuriem spraucās ārā šauršauriņi maurzāles
stiebriņi, izskatīdamies vārgi un nīkulīgi pret gadsimtiem ilgi zaļojušo, biezi
lekno zāles paklāju.
Biedri atbildēja
sveicienam, ko nomurminādami vai palocīdami galvu.
Iesākumā es gribētu,
lai jaunākie kandidāti izlido vienu apli ap laukumu, labi? Pēc tam rīkosim
sargu pārbaudi," meitene pasmaidījusi laipni ierosināja. Protams, izrādījās, ka
viens otrs no jaunākajiem censoņiem nemaz īsti nezināja, kādā virzienā jāsēžas
virsū slotai, tāpēc šiem puikām un meitenēm Džinnija palūdza atgriezties šeit
pēc gada, kad viņi būs kārtīgi apguvuši lidošanu pie Alīsijas Spinetas. Mazākie
grifidori par to nemaz nerādījās pārāk apbēdināti, bet visai līksmā noskaņojumā
devās uz skatītāju tribīnēm.
Rons, brīdi pavērojis
mazākos censoņus, piegāja pie Džinnijas un dusmīgi noprasīja: To sargu atlasi
tu pirmo speciāli ieliki, ko?"
Ron, ja tu nebūtu
tik neaptēsts, tad saprastu, ka tā es tevi atbrīvošu jau pašā sākumā un tu
varēsi uzvilkt savas mirdzošās bruņas un skriet glābt savu daiļo Hermioni kaut
vai uz visu atlikušo dienu," meitene nedaudz izsmējīgi paskaidroja.
Ā, nu jā, protams,"
brālis, neveikli stostīdamies, novilka, noraudzījies, kā mazākie kandidāti aplido
laukumu, cerēdami uz vietu kalambola komandā. Vienam otram lidojums bija visai
grīļīgs, bet daži no lielākajiem puišiem visai veikli pašāvās garām trīs
augstajām kārtīm.
Nolaižoties viens
puika gandrīz ar degunu iebrauca zemē; viņu Džinnija tūdaļ aizsūtīja uz
tribīnēm kopā ar vēl krietnu bariņu ar tiem, kuri, viņasprāt, neuzrādīja
nekādas labās lidošanas prasmes. Kāds lielāks puisis sāka runāt pretī, ka viņš
esot rādījis dažādus asus manevrus un tā nav nekāda neprasme lidot. Džinnija
viņam atteica, ka te nav nekādas gaisā tirināšanās nodarbes, bet nopietns
kalambols, tā kā čalim nācās vien doties malā. Tagad strīpā tika nostādīti
sargi. Bez Rona uz sarga vietu bija pieteikušies vēl divi puiši no piektā gada,
visai būdīga auguma, kuri stipri kontrastēja ar rudmaša tievo, garo stāvu.
Džinnijai par prieku
abi sargu kandidāti spēlēja pat diezgan ciešami, abi notverdami trīs metienus
no pieciem, bet Rons tomēr noķēra arī ceturto Dīna mesto sviedeni. Džinnija
jaunos sargu kandidātus Dērku un Karlu atstāja rezervistos.
Rons, nokāpis no
slotas, piegāja pie Harija. Fū, man jau likās, ka nenoķeršu to pēdējo. Bet
izdevās."
Protams, ka
izdevās," Harijs teica, uzsmaidījis draugam. Ja jau tu briesmīgi nebaidies par
to, ka neizdosies, tad jau beigās tomēr izdodas. Lielākais bieds parasti ir
pašas bailes."
Tu jau gandrīz izklausies
kā Dumidors," Rons nosmējās, paraudzījies uz jaunajiem triecēju atlases
kandidātiem. Man gan tāds ļoti nemierīgs prāts, kas šobrīd notiek ar Hermioni.
Varbūt man tomēr aiziet viņai palīgā?"
Nezinu. Domāju, ka
viņa tiks ar to galā, bet, ja man visu atlikušo treniņa laiku būs jāklausās
tavos satraukumos, tad labāk ej arī," Harijs smīnēdams atbildēja.
Tad es aiziešu gan.
Pēc tam tikai izstāsti, kā gāja treniņā," Rons noteica un mirkli vēlāk pagriezās
uz promiešanu. Viņš paskatījās uz Džinniju, un viņa, nobolījusi uz riņķi acis,
divreiz pamāja ar galvu. Tad Rons ātri aizsteidzās projām. Tikmēr viens no
potenciālajiem triecējiem, dzīdamies pakaļ āmurgalvai, vairs nespēja novaldīt
slotu un traucās virsū tieši Džinnijai. Viņa steigšus izvilka aiz jostas
aizbāzto zizli un nobļāvās: Apturies!"
Slota sāka lidot
manāmi lēnāk, līdz zēns nogāzās sāniski zālē un slota noraustīdamās nokrita
viņam blakus. Skaidrs - no šī censoņa arī pagaidām vēl neiznāks nekāds triecējs.
Tālākais treniņš
pagāja mierīgi, vien Džinnijai nācās izšķirt divu sestgadnieku strīdu, kurš kur
un kā ir metis sviedeni, tāpēc meitene komandā uzņēma to, kurš bija gatavs
mazāk bļaustīties un pirmais paklausīja kapteinei. Tā nu viņi bija tikuši pie
triecēja Brūsa Votersa, dzinējiem Endrjū Maklagora un Kintijas Noltones, un
visiem par pārsteigumu maziņā, sīciņā otrgadniece Milija Mailza uzrādīja
lielisku manevrētspēju un ar veiklu roku noķēra zibsni, kas bija lidinājies
starp divām garajām grozu kārtīm. Viņa palika meklētāja vietas rezervistos.
Harijam par lielu
prieku Dīnu pārspēja ceturtgadniece Kintija, teicami aplidodama Karlu un
iemezdama teju vai pusi no visiem raidītajiem metieniem. Dīns par laimi daudz
neiebilda Džinnijas lēmumam atstāt viņu rezervē.
Viņi vēl izmēģināja
jaunajā sastāvā izlidot pāris vecās, labās Olivera Žagara kombinācijas, un tad
jau saule bija uzkāpusi augstu debesīs, vēstīdama par pienākušo pusdienas
laiku.
Noguruši, bet bezgala
priecīgi par izdevušos kalambola treniņu, Harijs un Džinnija nesteidzīgi
nomazgājās un pārģērbās, un tad arī drīz devās lēnā gaitā uz pili ieturēt
pusdienas.
Nebija nemaz tik
traki ar to Komētu, ne?" Harijs ierunājās, mērodams ceļu pa taciņu augšup uz
pili.
Nekāda vaina! Un par
dāvanu jau tāpat nedrīkst sūdzēties," meitene noteica, pateicīgi uzlūkojusi
Hariju.
Kur tad kapteine bez
pieklājīgas slotas," puisis atbildēja, piemiedzis ar aci. Bet katrā ziņā
domāju, ka mums būs izredzes pacīnīties par kausu. Komanda ir bijusi arī
spožāka, bet tagadējie jau arī nebija gluži zemē metami."
Būs labi. Un galu
galā - kā būs, tā būs. Ko tur daudz domāt vai pārdzīvot," Džinnija atbildēja,
saņēmusi viņa roku.
Viņiem vēl jau arī
bija laiks, ko gatavoties. Sezonas pirmā spēle bija paredzēta desmitajā oktobrī
- Elšpūtis pret Slīdeni, bet viņiem pret Kraukļanagu būs jāspēlē četrpadsmitajā
novembrī. Tomēr, zinot no pieredzes, laiks Cūkkārpā brīžiem mēdza skriet
kosmiskos ātrumos. Par to spriezdami, jaunieši drīz bija nokļuvuši Lielajā zālē
pie pusdienu galda un kārtīgi nodevās liellopu gaļas sautējuma notiesāšanai.
Pēkšņi Harijam sāka
likties, ka kaut kas nav gluži kā parasti - un tiešām pusdienas bija jau pusē,
bet nekur neredzēja ne Ronu, ne Hermioni.
Kad Harijs jau liecās
tuvāk, lai par to bilstu kādu vārdu Džinnijai, tūlīt zāles durvīs uzradās arī
Rons, taču viņš bija viens pats. Abi - Harijs un Džinnija - noraudzījās uz
rudmati ar pārsteiguma pilnām acīm.
Ron, kur tad tu tik
vēlu? Un kur ir Hermione?" Džinnija paspēja ievaicāties pirmā.
Eh, tā sanāca.
Negribu par to runāt," Rons attrauca un īpaši rūpīgi ņēmās lāpstot sautējumu
sev uz šķīvja.
Arī Harija vaicājumi
nedeva nekādus panākumus, tāpēc jaunieši, paraustījuši plecus, lika draugu
mierā, bet diez ko labi tas viss neizskatījās.
Paēduši viņi Ronu
vairāk netincināja un uznesa savas slotas augšā uz guļamistabām, taču Hermione
nebija arī koptelpā. Nu jau viņi sāka satraukties. Harijs aši izņēma Laupītāju
karti no sava maciņa un vispirms kartē izmeklēja bibliotēku, bet arī tur
neredzēja punktiņu ar Hermiones vārdu. Drīz Džinnija pamanīja Hermiones vārdu
pirmā stāva tualetēs, kuras atradās netālu aiz Firencī klases.
Viņi abi nosteidzās
lejup, un Džinnija iegāja meiteņu tualetē. Harijs nogaidīja kādas minūtes
desmit, līdz draudzene iznāca ārā, šoreiz jau kopā ar visu meklēto Hermioni.
Viņas mati, kas tā
jau parasti bija stipri spuraini, šobrīd bija īpaši izspūruši un vietām mikli,
kur tajos bija sabirušas asaras.
Hermione, kas
notika? Vai Malfojs tev tomēr kaut ko nodarīja?" Harijs sabijies ievaicājās. Ja
tā būs taisnība, tad pie Hermiones ciešanām vainīgs būs tikai un vienīgi viņš
ar savu neiedomājami dumjo domu, ka vajadzēja savu zēna vecākā vietu atdot
Malfojam. Tomēr tas neizskaidroja Rona dīvaino izturēšanos, tāpēc klusa balss
prāta nostūrī viņu mierināja, ka vaina šoreiz būs kaut kur citur.
Nē, nē, Malfojs tur
šoreiz nemaz nav vainīgs, drīzāk viņš mani izglāba," Hermione pusšņukstus
atbildēja.
Harijs vairs neko
nesaprata, tāpēc Džinnija ņēmās viņam paskaidrot, ko tikko bija uzzinājusi no
asarainās Hermiones. Ja pareizi saprotu, tad viņi pazemē bija sastapuši
bazilisku, un Malfojs viņu no tā it kā izglāba."
Bazilisku?!" Harijs
teju vai iespiedzās, šausmu trīsām notirpstot pāri mugurai.
Ne jau īstu
bazilisku, bet bubuli, kas man pa-parādījās kā bazilisks," Hermione trīcēdama
izšņukstēja. Bet tās dzeltenās acis iz-izskatījās tik īstas, man tūlīt likās, ka es patiešām pārakmeņojos, kā toreiz,"
meitene turpināja stāstu, nu jau nedaudz sākdama atgūties. Tad Malfojs attapās
un uzbūra Ķiķikulus un bazilisks
nokrizdams aizšļūca pa zemi - nu, vienu vārdu sakot, izrāva uz muti." Meitene
ievilka dziļu elpu, nu jau lēnām stājoties arī asarām. Tad Malfojs vēlreiz
uzbūra Ķiķikulus, un tas bubulis
pagaisa dūmos. Bet tās dzeltenās acis - es vienkārši vairs nevarēju pakustēties,
tāpēc Malfojs mani saņēma aiz pleciem un stumšus grūšus vadīja uz priekšu, ārā
no tuneļiem. Drīz jau arī man bailes bija sākušas atlaisties, tāpēc es jau tam
Malfojam gribēju teikt, lai viņš laiž mani vaļā, ka tālāk es pati varēšu paiet,
bet tad... tad..." un meitenei atkal uznāca jauns asaru vilnis. Viņa kārtīgi
nošņaukājās un uz draugu mierinošajiem vārdiem atbildēja ar stāsta nobeigumu.
Bet tad pazemē
uzradās Rons un, ieraudzījis mūs tā, sāka kliegt uz mani, uz Malfoju, ko mēs te
apakšā esam atnākuši apskauties vai. Viņš tā esot bijis par mani uztraucies,
bet es te mīcoties ar... ar Malfoju!
Lai nu ar ko, bet - Malfoju! Tu spēj
iedomāties?" Hermione, paskatīdamās griestos, vairākas reizes samirkšķināja
plakstiņus, bet pāris asaras tik un tā iztecēja viņai no acīm.