Es dzirdēju, kā kaut kur pilēja ūdens. Viss sākās ar ūdens pilēšanu, un viss ar to arī beigsies. Pilieni skaitīja sekundes, kas kā āmura belzieni atbalsojās galvā. Es jutu, ka nejūtu pilnīgi neko. Man vairs nebija ķermeņa, bet varbūt... ķermenim vairs nebija manis. Es biju tikai sajūta, skaņas uztverošs mehānisms. Es neko neredzēju, bet varbūt nemaz nebija ko redzēt... Tumsa.

Es visu dzirdēju, pat to, kas man nebija jādzird. Es dzirdēju, kā viņi izlēma: man ir jāpaliek, es nedrīkstu aiziet. Bet man bija jāiet, man vairs nebija ķermeņa. Viņi piespieda mani palikt, un es paliku...

Es dzirdēju, kā kaut kur pilēja ūdens. Pilieni skaitīja sekundes, kas kā āmura belzieni atbalsojās galvā. Kaut kur skalojās ūdens, bet es nezināju, vai tas bija virs manis vai zem. Es nezināju, vai kaut ko jūtu, jo nespēju pakustēties, likās, ka biju iekausēta zemē. Es nezināju, vai tā ir auksta vai arī auksta esmu tikai es.

Man bija vienalga, kur es atrados. Zināju tikai to, ka guļu uz zemes un apkārt valda tumsa. Ja nedzirdētu ūdens pilēšanu, domātu, ka esmu mirusi, bet mirušajiem taču nesala...

Pēkšņi manas dzīslas iesvilās liesmās. Es jutu asinis, kas traucās pretim savam mērķim – atdzīvināt manu sirdi. Tās auļoja kā satrakoti, liesmaini zirgi, kas lika manam ķermenim aizdegties. Mani pamodināja biedējoša skaņa, kas satricināja visu manu ķermeni. Likās, ka krūtis tūdaļ pārsprāgs –tas bija pirmais sirdspuksts, kas atgrieza mani dzīvē. Taču kaut kā trūka, plaušas kliedza, un es alkaini ierāvu tajās gaisu. Uz mirkli tās sastinga, bet tad kā milzīgas plēšas lika ugunij manī augt lielākai un sirdij pukstēt straujāk.

Kādu mirkli nekustējos, jo likās, ka sirds tūdaļ izrausies no krūtīm kā tīģeris no krātiņa un es atkal atgriezīšos tai trulajā nejūtības miglā. Kad sirdspuksti norima, es beidzot spēju pakustēties.

Es atvēru acis, taču neredzēju neko. Pacēlu roku un sāku taustīties tumsā. Tur nekā nebija –tikai vēsas smiltis visapkārt, mitras smiltis. Neveikli centos piecelties kājās, taču tas nepadevās tik viegli, jo nebija kur pieturēties. Izstiepu rokas uz priekšu un akli taustījos tumsā. Kāja aiz kaut kā aizķērās, un es kritu. Ceļgali smagi ietriecās smiltīs un ar rokām sajutu ūdeni, kas te atplūda, te aizplūda it kā vilinot, mānot.

Kāpēc es neko neredzēju? Pacēlu smilšainās rokas pie sejas un jutu, kā smilšu graudiņi pielīp manai mitrajai ādai. Ar pirkstu galiem pieskāros savām acīm –tās bija ciet. Uzmanīgi pavēru plakstus... apkārt vēl aizvien melnēja tumsa, migla, taču pamazām lietas ieguva noteiktus apveidus. Centos piecelties kājās vēlreiz. Es sagrīļojos un beidzot plaši atvēru acis. Skats mani satrieca...

Pret manām kājām vēlās viļņi. Tie nāca pie manis, uzbruka, bet pēc mirkļa jau ķircinoties bēga prom, vilinot mani sev līdzi. Es stāvēju kā sastingusi un raudzījos uz šo brīnumu, ko nekad nebiju redzējusi, bet varbūt arī biju.... Tā bija jūra! Es neredzēju, kur tā beidzas. Jūrai nebija beigu, tā aizstiepās līdz pat horizontam un pazuda kaut kur debesīs. Pilnmēness stari rotaļājās tumšajā ūdenī un pār visu jūru bēra tūkstošiem mirdzošu kristālu, kas te izšķīda jūras viļņos, te atkal pacēlās no jauna.

Es pagriezos apkārt, bet man aiz muguras nekā nebija, tikai smilšu kalni, kas slējās augstāk par mani, aizsedzot skatu, slēpjot kaut ko.

Atkal paraudzījos uz jūru un sekoju viļņiem. Tie aicināja, sauca atpakaļ. Es bridu... bridu... bridu... Es jutu, kā viļņi maigi glāsta manu ādu, kā ūdens apņem manu ķermeni un liegi aijā... Tā bija cita sajūta, tas bija kaut kas jauns, kaut kas nepieredzēts, kaut kas intīms. Manus matus, kas sniedzās līdz pat jostasvietai, jau skāra maigais ūdens, un es ne mirkli nešaubījos, ka tam tā arī jābūt. Man bija jāsaplūst ar debesīm un horizontu, man bija jāizšķīst šais viļņos un jāpārvēršas par kristālu, kas rotaļājas mēness staros. Nezinu, kas tā bija mani apbūris –vai tā bija jūra, vai tas bija pilnmēness, varbūt tā bija šī vieta-, bet šeit es biju. Un man bija jābūt. Šeit. Tagad.

SSS

-Neit, vai tu esi pārliecināts, ka viss būs kārtībā? Es saprotu, ka tu nevēlies sabiedrību, bet... man liekas, pienācis laiks... – Markuss aprāvās, satverdams draugu aiz pleca un pagriezdams pret sevi.

-Nē... tas ir, jā, ar mani viss būs kārtībā... es vienkārši... –Neitans stomījās. Viņš neskatījās Markusam acīs, bet miglaini raudzījās kaut kur viņam pār plecu.

-Tu zini, ka es tev palīdzēšu kā vien varēšu, bet tu vairāk nedrīksti sevi šādi mocīt. Ir pagājis gads. Gads! Tev ir jātiek tam pāri. Laiks atgriezties pie mums, -Markuss cieši saspieda drauga plecus un sapurināja viņu.

-Zini, -Neitans pasmaidīja, –tev taisnība. Laiks to visu izbeigt. Tas ir pārlieku ievilcies. Rīt es būšu atpakaļ, bet tagad... atstāj mani, lūdzu, vienu.

Markuss uzsita Neitanam uz pleca un iesmējās. –Sāc pamazām, nav kur steigties, drīz tu atkal smiesies tāpat kā pirms...

-Par to es nešaubos... drīz es smiešos, -Neitans klusi novilka un pagriezās uz promiešanu.

-Hei, ienāc rīt pie manis, -Markuss vēl uzsauca.

-Labāk tiksimies pie jūras. Man tev kas jāsaka, -Neitans teica un, pacēlis roku atvadu sveicienam, devās tālāk.

Līdzko Markuss vairs nespēja viņu saskatīt, viņš pagriezās uz jūras pusi. Tā bija vieta, kur viņš bieži mēdza sēdēt un domāt, atcerēties jaukos brīžus. Viņš jutās tuvāks. Šeit viņš varēja būt un just. Šīs jūtas viņam nespēja atņemt nedz laiks, nedz nāve. Tie varēja un paņēma visu, bet jūtas palika un plosīja kā uguns, plosīja kā ledus, kā jūra. Un sāpes arī palika, un nekas nebija spējis tās izdzēst. Bet tās bija saldas...Viņš nebija spējis, bet tagad bija izlēmis. Beidzot!

SSS

Viņi pamanīja viens otru vienlaicīgi. Viņš –tikko parādījās kāpas galotnē, viņa –iznira no viļņiem un viegli kā dūmaka slīdzēja uz krastu. Viņš jau bija nokāpis, kad viņa, viegli šūpodama gurnus, iznāca no jūras un apstājās. Ap pēdām skalojās ūdens, jo ārā viņa nenāca.

Viņai bija slaidas garas kājas, maigi noapaļoti gurni, tievs viduklis, skaisti veidotas krūtis, graciozs kakla izliekums. Mati sniedzās teju līdz jostasvietai un mēness staros atmirdzēja zeltaini... Sejā nebija nevienas mulsuma vai neizpratnes pazīmes. Okeāna dzīļu acis raudzījās ieinteresēti, bet droši. Šeit viņa bija noteicēja, šī bija viņas vieta. Viņa bija jūras dieviete, nē, viņa bija pati jūra. Skaisto ķermeni klāja sīki ūdens pilieniņi, kas mirdzēja mēness staros. Viņa bija kaila, bet šis kailums bija tikpat dabisks kā jūras šņākoņa un vieglā pustumsa. Tas bija tikpat dabiski kā tas, ka viņš bija apģērbts.

Viņam bija tumši mati, ko jauca piekrastes vējš. Viņa tumšās acis neraudzījās šai parādībā ar iekāri vai neķītrību. Tās raudzījās ar apbrīnu, ar neticību. Viņš bija tāds pats kā visi citi, bet kaut kas tomēr atšķīra viņu no pārējiem. Viņš nebija viens no miljona, bet bija vienīgais. Patiesībā viņam nebija nekādas nozīmes, viņš pats bija šī nozīme, un neko citu vairāk nevajadzēja.

Pēkšņi mēnesi aizklāja mākonis, un burvība izzuda. Viņa paslēpās savos matos un sāka trīcēt. Neitans piesteidzās meitenei klāt un uzmeta viņai plecos savu jaku, kas šai mazajai būtnei sniedzās gandrīz līdz ceļgaliem. Neitans pacēla meiteni uz rokām un nesa.

Nonācis mājās, viņš noguldīja viņu savā gultā, apsedza un pats apsēdās dīvānā. Šī bija neparastākā satikšanās, ko viņš bija piedzīvojis... nē, reiz jau viņš bija to piedzīvojis. Likās, it kā pagātne būtu atgriezusies atkal... varbūt tā bija dāvana? Kas bija šī dīvainā meitene, kas bija iesnaudusies viņa rokās un nu mierīgi dusēja viņa gultā? Viņa bija nākusi no jūras, kaila... Vienu jūra viņam bija atņēmusi, bet nu... vietā devusi citu. Neitans nezināja, ko darīs ar šo dīvaino būtni, bet zināja, ka ir viņai vajadzīgs. Dziļi sirdī viņš zināja arī to, ka šī meitene viņam ir vajadzīga tikpat ļoti. Kas tā bija par dīvainu saikni, kas bija radusies starp viņiem abiem tai maģiskajā mirklī, kad mēness stari šķīdināja kristālus? To viņš noteikti noskaidros. Rīt.

Es nejutos kā es. Es arī nevarēju just sevi, jo nezināju, kas biju. Un kam tad man jābūt, ja vienīgais, ko par sevi spēju atcerēties, bija tumsa, smiltis un jūra, kas bija mani nozagusi, taču tad... tad mani bija piesavinājies svešinieks, kas nez kāpēc nemaz nelikās tik svešs.

Es gulēju viņa gultā, kas reizē bija arī mana gulta, un elpoju to pašu gaisu, ko elpoja viņš. Un tas likās tik pareizi un nepareizi reizē. Mēs viens otram nebijām nekas un reizē bijām viss. Taču, kas tad tas viss bija?

Es piecēlos sēdus un paraudzījos viņā, un sāku ilgoties... pēc tumsas. Tur man nevajadzēja Būt, šeit es Biju. Viņam. Un tas satrieca, jo es nezināju, kas es esmu viņam, jo nezināju, kas Esmu pati sev. Bet es Biju, un tur nu neko nevarēja darīt.

-Kas tu esi? –viņa balss mani pamodināja, un es paraudzījos viņa acīs.

-Es esmu es, -atbildēju, jo tas likās tik pareizi.

-Kā tevi sauc? –viņš neatlaidās un apsēdās gultā man blakus.

-Mani sauci tu. Un es nācu, -es atbildēju, un iestājās klusums, kas ilga kādu minūti.

-No kurienes?

-No smiltīm... no jūras... es nezinu.

-Tu runā mīklās. Kas ir pēdējais, ko atceries? Kur tu dzīvoji? Ar ko nodarbojies?

Šī jautājumu gūzma, kas man neizteica neko, izsita mani no līdzsvara. Es nezināju, ko uz tiem atbildēt. Vai tas tiešām bija tik svarīgi?

-Es nezinu, ko lai tev atbildu. Es nezinu, kam man ir jābūt, bet zinu tik to, ka esmu es... tev esmu. Es jūtu tevi tikpat stipri kā sirdi, kas sitas manās krūtīs, un asinis, kas plūst pa manām vēnām. Es zinu, ka nekad nebūtu izkāpusi krastā, ja tu nebūtu saucis mani. Es jūtu to šeit, dziļi iekšā, -viņa teica un uzlika plaukstu uz krūtīm. Neitans domāja, ka viņa ir beigusi, bet tad meitene turpināja, –un es jūtu vēl kaut ko, kam nav vārda. Es jūtu, ka mana sirds sažņaudzas un raujas ārā. Tai sāp, bet es nezinu, kāpēc.

Neitans vairs neskatījās uz mani, bet lūkojās grīdā. Viņš neteica neko, un es atkal sajutu to dzelošo sāpi, kas plosīja krūtis.

-Tev jāapģērbjas. Tu nevari staigāt kaila, -viņš apvaldīti teica un devās ārā no istabas.

-Bet es neesmu kaila... –nočukstēju viņa mugurai, -man ir miesa.

Viņš to vairs nedzirdēja, jo bija atstājis mani vienu. Kaut kas nebija pareizi. Man nebija atslēgas...

SSS

-KO? Vai es dzirdēju pareizi? Viņa iznāca kaila? No jūras? Un tu aiznesi viņu mājās? Vai tu traks esi? Tā ir nolaupīšana! –Markuss nikni čukstēja klausulē.

-Un ko man bija darīt? Viņa nezina, kas ir, no kurienes nāk, bet starp mums kaut kas ir...

-Tu jau paspēji samaitāt nabaga meiteni? Viņa noteikti ir garīgi slima! Kur tev bija prāts ielaisties ar kaut kādu trako? –Markuss tikko valdījās, lai nesāktu kliegt.

-Mark, nomierinies. Šī meitene ir īpaša. Viņa nav traka, viņa tikai... neko neatceras. Mēs šonakt satiksimies pie jūras, mums jārunā... tikai tam jāpaliek starp mums, -Neitans teica.

-Labi, bet es tev lūdzu –apdomājies, pirms ir par vēlu, -Markuss lūdza draugu, un viņa balsī bija jūtamas raizes.

-Es nezinu, kā lai tev to pasaku, bet man liekas, ka Blēra...

-Ko Blēra? Viņa ir mirusi, Neit... pirms gada! Viņas vairs nav! Tu taču nedomā, ka... tu nevari tā domāt...

-Man šķiet, Mark, ka viņa gribētu, lai es mēģinu vēlreiz. Un man liekas, ka tas būtu jāatstāj pagātnē... kā tu teici, bet ir kāds šķērslis. Man tevi jāsatiek, šonakt. Vai atceries mūsu bērnu dienu iemīļoto vietu? -Neitans nopietni teica. Klausules otrā galā iestājās klusums.

-Jā, atceros, bet es nedomāju... –Markuss apmulsa. Iestājās nepatīkams klusums, bet Neitans to pārtrauca.

-Tieši tur un nekur citur. Lūdzu, manis dēļ.

-Labi. Es ieradīšos nedaudz vēlāk, ap vieniem, diviem. Man paredzētas darījuma vakariņas, -Markuss teica.

-Labi, es tevi gaidīšu, -Neitans nolika klausuli un vairāk neklausījās Markusa iebildumos. Viņam vēl bija jāapdomājas. Viņam bija jāizplāno, kā to vislabāk izdarīt, un tad viņš atkal varēs būt laimīgs.

SSS

Es paliku istabā viena un gaidīju. Pacietīgi gaidīju. Ilgi, bet kas gan tas bija salīdzinājumā ar mūžību, ko biju pavadījusi pagrabā. Varbūt arī tā bija tikai sekunde, bet pajautājiet tās ilgumu tam, kurš dzīvo tikai sekundi vai divas.

Man bija apnicis sēdēt, tāpēc es piecēlos un apstaigāju istabu. Tā arī gāju –kaila, jo man nekas nebija jāslēpj. Es biju šai ķermenī paslēpta un pasargāta, man nekas nedraudēja.

Es piegāju pie galda, uz kura stāvēja fotogrāfijas. Vienā no tām es ieraudzīju meiteni. Viņa bija laimīga, viņas sirds bija pilna laimes. Viņa bija... nē, viņas vairs nebija. Mana sirds sažņaudzās, un es to sajutu...

Viņa melnās cirtas laiski krita pār pieri. Acis draiski un pavedinoši mirdzēja mēnessgaismā. Viņa lūpās uzplauka plēsīgs smaids, kas solīja visu.. Es dzirkstoši iesmējos un noglāstīju viņa vaigu. Mans skatiens miglojās, bet es visu sapratu ļoti skaidri. Mans ķermenis mani neklausīja, un es nespēju aiziet. Es sajutu... viņa rokas, kas glāstīja manu augumu, aptvēra manus gurnus un iecēla sev klēpī. Mani svārki uzrāvās uz augšu, bet man tas bija vienalga. Es atkal iesmējos savus skanīgos smieklus, un viņš atglauda matus man no sejas un sāka pogāt vaļā manu blūzīti. Lēni, ķircinoši. Es atmetu galvu un ļāvos šiem aizliegtajiem glāstiem. Man tās bija jaunas un nepiedzīvotas izjūtas, bet es spēju saglabāt skaidru galvu, lai redzētu, kas notiks tālāk. Es jutu to pašu uzbudinājumu, ko viņa, bet jutu arī vēl kaut ko. Tas nebija pareizi.

Viņš noguldīja mani smiltīs un nesteidzīgi turpināja izģērbt. Vīna pudele apgāzās, un sarkanvīns izlija smiltīs. Tās bija asinis, kas krāsoja smiltis. Tas bija brīdinājums, bet man tas bija vienalga. Es ļāvos šiem zagtajiem glāstiem, skūpstiem, sajūtām. Es ļāvos pilnmēness vilinājumam un jūras šalkoņai. Tā bija aizmirstības melodija. Tas bija grēks –saldi nāvīgs.

Es sajutu skarbo vēju glāstām manu sakarsušo ādu, jutu viņa lūpas uz sava kakla un rokas... it visur. Viņa mēle slīdēja pār manu ķermeni un apzīmogoja to ar nāves zīmogu. Es biju nolādēta. Es to zināju, bet viņa ne. Pār manām lūpām izlauzās vaids, ko aiznesa jūra un viļņi.

Es dzirdēju, kā viņa drēbes nokrīt turpat smiltīs, viņš nesteidzās, bet skatījās uz mani no augšas, izbaudīdams šo skatu. Es biju pakļāvīga stirna pie viņa kājām, es gribēju pakļauties, šonakt es piederēju viņam, un es nemaz nejutos vainīga. Mani tas uzbudināja. Es nepacietībā izliecu savu augumu pret viņējo gaidās...

Es sajutu šīs sen aizmirstās izjūtas tik spēji un negaidīti, ka no manām lūpām izlauzās kliedziens. Un tad tas bija beidzies. Zem mūsu sakarsušajiem ķermeņiem skalojās ūdens. Tad viņš piecēlās, saģērbās, noskūpstīja mani un aizgāja. Es saucu... saucu, lai viņš atgriežas, bet viņš neatgriezās, taču... varbūt arī atgriezās –vismaz tā domāja meitene, kuras ķermeņa alkas es biju spiesta izjust.

Kamēr vēl aizvien sēdēju kaila un vēroju viļņus, viņš atgriezās. Viņa rokas aptvēra manus plecus, un viņš piecēla mani kājās. Stingri satvēris manas rokas aiz muguras, viņš, čukstēdams man ausī mīlestības vārdus, lēni virzīja mani jūrā. 

Ūdens mani vilināja, un viņš mani vilināja. Viņš sauca mani sev līdzi. Viņš atkal kaisli skūpstīja manu ādu, viņš atkal mani ieguva –turpat ūdenī. Un man tas patika, man bija vienalga, biju apreibusi. Nē, patiesībā apreibusi bija meitene, es nebiju. Es visu redzēju, nu es zināju.

Tad viņš nežēlīgi iesmējās, tie bija citi smiekli. To pamanīja arī meitene. Viņas sejā atspoguļojās pārsteigums un... nožēla, sāpes. Viņa beidzot bija sapratusi. Viņš rupji satvēra manu kaklu un nogrūda mani uz zemes. Es kliedzu pēc palīdzības, lūdzos. Bet šis zvērs vairs nebija apturams. Tagad es patiešām biju kļuvusi par medījumu, kuram vairs nebija lemts izbēgt. Es jutu nāvi stāvam man blakus un stiepjam savus kaulainos pirkstus pēc manis.

Viņš spieda manu galvu zem ūdens. Es klepoju, centos izrauties, taču viņš klusēja. Šis klusums bija biedējošs. Tad viņš spēji parāva manus matus uz augšu un izvilka no ūdens. Es atspiedos ar rokam pret viņa krūtīm un klepoju. Likās, ka tūdaļ izklepošu plaušas. Viņš pavērsa manu seju pret sevi, atglauda manus matus. Es smagi elsoju, kad viņš rupji piespieda savas lūpas manējām. Sajutu mutē asiņu garšu. Tad viņš tikpat strauji iegrūda mani atpakaļ zem ūdens. Es centos izrauties, es centos lūgties, bet viņa nežēlīgais spēks spieda mani zemāk. Virs ūdens atskanēja viņa balss, bet meitene nesaprata, ko viņš teica, taču es dzirdēju. Es zināju, ka tās ir beigas. Man tik ļoti bija nepieciešams gaiss. Gaisu! Gaisu! Gaisu!!! Un tad es ieelpoju... Es ierāvu plaušās ūdeni, tās sastinga. Manās lūpās palika mēms kliedziens. No viņa slapjās pieres pilēja ūdens, un sīkās pilītes paukšķēja man virs galvas. Pēdējais, ko es dzirdēju bija ūdens pilēšana.