1. Nekārtības Midzeņos by Grendžera
2. Strādāt! by Grendžera
3. Eja caur griestiem by Grendžera
4. Svētku mantija Ronam by Grendžera
- Mamm! Tēt! Harijs gāzās lejā pa kāpnēm saukdams vecākus.
- Jā, Harij? atskanēja Džeimsa balss no viesistabas.
Harijs ieskrēja istabā pie vecākiem. Lilija un Džeimss sarunājās ar dažiem cilvēkiem Harija krusttēvu, Remusu un Pīteru.
- Sveiki, Remus, Pīter, Sirius, - Harijs pa ceļam uzsauca, pirms bija sasniedzis tēvu.
Harijs purināja kreisajā rokā sažņaugto vēstuli.
- Tēt, skaties, ko man Rons atrakstīja!
Džeimss paņēma no zēna vēstuli, nogludināja to, un sāka pie sevis lasīt. Tās saturs bija šāds:
Sveiks, Harij!
Man ir daļēji labas un daļēji sliktas ziņas. Patiesībā tas, vai tās būs arī labas ziņas, ir atkarīgs no Taviem vecākiem.
Bils Ēģiptē ir ļoti smagi savainots. Ļoti. Tu tikpat labi kā es zini, ka Ēģiptes burvji labi pieprot savu amatu, un tur arī tā problēma. Viens lāsts nebija pamanāms, vai, es nezinu, kas ar to lāstu, bet fakts ir tāds, ka nez no kurienes izlīdusī milzu kaķene nekavējās viņu saplosīt turklāt ar indīgiem nagiem.
Bilam par laimi bija pārinieks, tagad viņš ir ievietots tuvākajā dziednīcā, viņu nav iespējams nogādāt tik pat kā nekur, kur nu vēl un šejieni. Mamma un tētis grasās doties pie viņa. Mani, Džinniju un Fredu ar Džordžu līdz nevar paņemt, viņi pat paši patiesībā nevar atļauties doties uz turieni, bet tu vari iedomāties, ko ar mums grib izdarīt? Mums jādzīvo pie Mjurielas! Iedomājies, ka Tev būtu jādzīvo pie Dērslijiem vai kaut kā tāda līdz pat skolas sākumam!
Tādēļ es Tev rakstīju Harij, glāb mūs! Esmu gandrīz pārliecināts, ka Tavi vecāki mums atļautu dzīvot pie jums, bet manējiem pilnīgi noteikti tas būtu pieņemami. Mamma saka, ka gadījumā, ja Tavējie atļautu, mēs par ēdienu un visu pārējo samaksāsim.
Gaidu drīzu atbildi,
Rons
- Nu, tēt? vaicāja Harijs, redzot, ka tēva galva atraujas no pergamenta.
- Tu vēlies lai mēs viņus šeit pieņemtu?
- Nu, jā, ja vien ir iespējams.
- Ja būtu tikai Rons, es atļautu, bet tagad...
- Kas jums tur ir? vaicāja Lilija.
- Mollijai un Artūram jāaizbrauc, Rons nevēlas iet dzīvot pie Mjurielas, zēns vēstulē jautā, vai mēs varētu pieņemt nepilngadīgos Vīzlijus līdz skolas sākumam.
- Saki, ka jā! Vīzliji taču ir lāga ģimenīte.
- Te būs arī dvīņi, - Džeimss atgādināja.
- Žubur, liecies taču mierā, tu neredzi, ka Harijs to vien grib, lai šeit ierastos arī dvīņi? vaicāja Siriuss.
- Bet... ai, lai paliek, raksti viņiem, ka mēs pieņemsim arī Fredu un Džordžu, tikai nepieņem naudu, ko Mollija tev noteikti gribēs iedot par pieskatīšanu, mums naudas pietiek, - piekāpās Džeimss.
- Lieliski! Ē... vai es drīkstu izmantot lidu pulveri? Tā būs ātrāk, nekā ar Hedvigu.
Pirms vēl Džeimss paguva iebilst, Lilija teica:
- Protams, Harij, tad gaidu jūs pēc pāris stundām.
- Sarunāts, - moži teica Harijs, paķēra lidu pulveri no maza trauciņa virs kamīna, iemeta to kamīnā, iekāpa nupat uzradušajās zaļajās liesmās, skaļi un skaidri pateica uz Midzeņiem, un prom bija.
- Tā, pie kā mēs palikām? Pīters atsāka sarunu.
~*~*~
Harijs redzēja garām paslīdam daudzus burvju kamīnus, taču, pirms pats paspēja to aptvert, jau bija nonācis tajā vienīgajā uz kuru mērķēja, un gandrīz izvēlās no kamīna tieši Mollijas priekšā.
- Sveiks, Harij! Ko tad tu te dari?
Cik varēja noprast no Mollijas Vīzlijas balss toņa, tad viņa bija pozitīvi noskaņota.
- Atnācu paziņot manu vecāku spriedumu. Viņi piekrita kādu laiku padzīvot ar Vīzlijiem zem viena jumta.
- Urā! no viesistabas izskrēja Rons, kurš acīmredzot bija noklausījies sarunu. Fred! Džordž! Džinnij! Mes dodamies uz Godrika gravu!
No augšstāviem atskanēja tādi paši urā. Bija dzirdams, kā visi skrien lejā, kā arī tas, ko Persijs auroja:
- Beidziet taču vienreiz ārdīties! Man ir nepieciešams klusums un miers, es strādāju!
Pēc mirkļa atskanēja durvju aizciršanās, bet pa to laiku skrējēji bija tikuši līdz priekšnamam, kur Harijs atkārtoja Rona vārdus:
- Jā, dodamies uz Godrika gravu, sakravājiet skolas mantas un arī pārējās, kas nepieciešamas.
- Es ceru, ka mums tiks atsevišķa istaba, Harij, - Freds gribēja zināt, kamēr pārējie vēlējās vienīgi pēc iespējas ātrāk sakravāties.
- Jā, Harij, mums nepieciešama vieta, kur strādāt pie sava projekta, - brāli atbalstīja Džordžs.
- Dzīvosim, redzēsim, bet pagaidām vienkārši sakravājaties, - viņiem atbildēja Harijs, un devās uz augšstāvu, uz Rona istabu.
Rona istabā valdīja pamatīgs juceklis. Patiesībā nevis istabā, bet gan uz gultas. Tur bija sasviestas skolas drānas, buramvārdu grāmatas, katls, mikstūru sastāvdaļas, atlikušās nesalauztās spalvas, pusšokolāde, kas bija palikusi no pēdējās Cūkmiestiņa apmeklēšanas reizes un šādas tādas vientiešu drēbes, bet stūrī, no kura Rons vilka laukā savu mantu lādi, bija redzama viņa slota Nimbus 2000, Harija iedāvāta uz Ziemassvētkiem.
- Harij, nāc palīgā, man lāde būs pamatīgi jākārto, lai visam pietiktu vietas.
- Redzu, Ron, - Harijs atbildēja ar uzjautrinājuma pieskaņu balsī.
Kad viss beidzot bija sakārtots tā, lai visam arī pietiktu vietas, Harijs paķēra Rona pūces būri ar visu pūci iekša un nesa to uz priekšnamu. Bija pagājušas vismaz divas nekārtīgas stundas Midzeņos, jo Harijs šaubījās, ka citiem Vīzliju bērniem būtu gājis labāk.
Vēl pēc pāris minūtēm lejā bija arī pārējie ceļotāji, atvadīšanās jau beidzās, un Rons jau ķērās pie lidu pulvera.
- Uzgaidiet, uzgaidiet! Mollija, kaut ko meklēdama somiņā, uzsauca bērniem. Harij, ņem, iedod saviem vecākiem!
Uz Harija pusi bija pastiepti kādi divdesmit galeoni.
- Mums nevajag, Vīzlija kundze, man ir speciāls tēva rīkojums neņemt naudu.
Mollija vēl visādi centās atdot Harijam naudu, bet viņš nepiekāpās.
- Nu, labi, ņemiet jūs, - teica Vīzlija kundze un iedeva pa diviem galeoniem katram no bērniem kabatas naudai.
Vīzliju bērni pateicās un visi pēc kārtas ar Hariju priekšgalā pazuda zaļajās liesmās.
Harijs izkāpa no kamīna pirmais kopā ar četrām pūcēm. Tās nolicis maliņā viņš pamanīja, ka visi Laupītāji vēl joprojām atrodas istabā un sarunājas.
Tikko nācis pie šīs atziņas viņš pamanīja, ka arī Rons jau ir klāt. Draugs vērsās pie visiem, kas atradās viesistabā:
- Sveiki, mēs esam klāt!
- Tam nu gan jābūt muļķim, kas to vēl nav pamanījis, - smējās Lilija, - Sveiks, Ron, sveika Džinnij...
Jo arī Džinnija jau bija nokļuvusi Harija mājvietā. Pēc pāris mirkļiem arī dvīņi bija klāt:
- Sveiks, Džeims, Lilij, Sirius, Remus, Pīter... visus nosaucu? Freds nebija pārliecināts.
- Nē, tu aizmirsi dažus cilvēkus, es pabeigšu tavā vietā. Sveiks, Harij, Ron, Džinnij...
- Viņi neskaitās!
Visi, kas atradās istabā, smējās.
- Redzi, Džeims, viņi šo māju tikai padarīs jautrāku! Labi, ka tevī neviens neklausījās, - Vilksons teica Džeimsam, kuram atlika tikai piekrist.
- Labi, Harij, pārveido māju un iedali ciemiņiem istabas! Lilija teica. Harijs izveda visus virtuvē, kurā bija arī kāpnes uz otro stāvu.
- Ko viņa ar to domāja pārveido māju? Rons bija nesaprašanā.
- Kad sarodas pārāk daudz viesu, kas šeit vēlas kādu dieniņu uzkavēties, mēs pārveidojam māju, lūk, ar šī aparāta palīdzību. Vispār tā pārveidošana līdzinās vientiešu spēlītes spēlēšanai tajā kastē, ko viņi sauc par datoru, bet nekas, neesam jau tīrasiņi vientiešu nīdēji. Tikai parasti tīrasiņi. Tā taču tiešam ir tikai neliela līdzība.
Harijs paņēma rokās kaut ko, kas Vīzlijiem izskatījās pēc lielas klades cietos vākos, bet jebkurš vientiesis būtu apgalvojis, ka tas ir portatīvais dators.
Visi skatījās, kā Harijs nodzēš mājas jumtu ar vienu pirksta vilcienu, kā uzbūvē trešo stāvu ar trim istabām (Fredam un Džordžam viena, bet divreiz lielāka), kā pagarina kāpnes un kā atkal uzliek mājai jumtu.
Tad viņš pievērsās katrai istabai atsevišķi, un nu katrs varēja izvēlēties visdažādāko veidu un krāsu mēbeles. Kad viss bija sakārtots, Harijs nospieda vienīgo taustiņu melnu ar uzrakstu gatavs, kas izņēma visu vietu, kur portatīvajā datorā ir klaviatūra, un māja sāka drebēt. Tā nedaudz padrebēja, tad pārstāja. Visi vēlējās izstaigāt savas un citas istabas, un Harijs viņiem to neliedza. Džinnijas istaba bija gaiši zeltītos toņos un mājīgi iekārtota. Pie kreisās sienas pretī logam atradās Grifidora gobelēns. Harijs priecājās, ka meitene nebija izvēlējusies rozā krāsu, jo viņam tā nepatika un vienmēr atstāja traipus uz nākamajām istabām tajā vietā, turklāt nesaskanēja ar sarkano un zeltu, Grifidoru krāsām.
Rona istaba tur pat blakus bija līdzīga istabai Midzeņos Čadlijas Lielgabali tur, Čadlijas Lielgabali šite... Un viss bija spilgti oranžs.
Freda un Džordža istaba bija lielāka un nekārtīgāka. Divstāvu gulta vienā stūrī, daudz kartona kastu, kas sakrautas otrā stūrī preču glabāšanai un sūtīšanai, ar vienu vārdu sakot juceklis. Juceklis augšā, juceklis apakšā, nebija pat dominējošās krāsas vai krāsu tikai visas pēc kārtas un tik nesaskanīgas...
- Man patīk, - teica Freds.
- Vecais, zini ko? Man laikam arī, - Džordžs kā vienmēr bija vienisprātis ar Fredu.
- Un ko mēs tagad darīsim? vaicāja Harijs.
- Pelnu putru vārīsim, - viņam atbildēja Freds.
- Es esmu badā, - atzinās Rons.
- Kad tu pēdējo reizi ēdi? Harijs vaicāja, nebūdams īsti pārliecināts, ka Ronam pieklātos būt izsalkušam.
- Ui... ē... brokastīs.
Harijs automātiski paskatījās uz pulksteni, kas atradās pie sienas. Tas rādīja piecus pēcpusdienā.
- Nav nekāds brīnums, - tagad Harijs bija pārliecināts, ka Ronam pieklātos būt izsalkušam. Mamm, kad būs vakariņas?
- Vai tad tu jau esi izsalcis? Lilija atjautāja.
- Nu, ne īpaši, bet te ir viens otrs Vīzlijs, kas ir gan izsalcis.
- Es arī neatteiktos no kaut kā uzkožama, Lilij, - bija dzirdams, kā Pīters piebalso.
- Es pieņemu, ka arī jūs kaut ko labprāt uzkostu, ne? bija skaidrs, ka Lilija vēršas pie Remusa un Siriusa, jo tie arī tūdaļ atbildēja:
- Skaidrs, ka nē.
- Labi, tad es dodos gatavot vakariņas. Tā paagrāk būs, bet nekas. Palīdzēsi man, Džinnij? vaicāja Lilija, kas bija ienākusi virtuvē un jau sēja priekšautu ap vidukli.
- Es... jā, protams, - Džinnija no skata visai izbijusies. Šķiet, viņa justos neērti atsakot.
- Labi, tad mēs iesim uz istabu, - pavēstīja Džordžs.
- Nekā nebija, - smiedamās pavēstīja Lilija. Tagad jūs esat manā uzraudzībā, un jūs strādāsiet tikpat ilgi, cik Džinnija.
- Ak, nē, - zēni vienbalsīgi nopūtās.
- Ak, jā. Es zinu, ka neviens no jums nav pilngadīgs, tādēļ arī strādāsiet bez burvestību palīdzības, un vispār jūs pastrādāsiet ārpus mājas, un jūs var pamanīt vientieši, tādēļ arī bez burvestībām, - Lilija joprojām smaidīja. Harij, tu sāc ar soliņa pārkrāsošanu, krāsa galīgi nogājusi, jā, un pats izvēlies kāda būs krāsa, tikai neņem melno vai pelēko. Vislabāk būtu zilā vai zaļā, bet vari izvēlēties. To atradīsi garāžā. Tā, Ron... tu varētu nopļaut mauriņu, tam nevajadzētu būt pārāk sarežģīti, tikai, Harij, parādi kā iedarbināt pļaujmašīnu. Tā Fred, Džordž, - runājot ar dvīņiem Lilija vairs nesmaidīja, jo tie jau bija uz kāpnēm cenšoties izvairīties no uzdevumiem. Tā kā jūs tik ļoti cenšaties aizbēgt, jums tiks vislabākie darbi. Puķudobes kādu laiciņu nav ravētas. To varat izdarīt jūs. Te ap māju dažas ir.
- Nē, tikai ne ravēt! Harij, nevēlies ravēt? Nokrāsošu soliņu tavā vietā, - izmisīgi piedāvāja Džordžs.
- Nē, man tīri labi patīk krāsot, pie tam es pats varu izvēlēties krāsu... nemaz neceri, - Harijs smējās. Visu labu, eju pēc krāsas.
Harijs izgāja pa durvīm, tagad dvīņi uzklupa Ronam:
- Ron, brāļuk, nu, maināmies, es pļaušu, tu ravēsi, labi? piedāvāja Freds.
- Ceri vien! Man ir tādas aizdomas, ka pļaut nevarētu būt pārāk grūti, bet ravēt... nu nē... Harij, rādi man pļavaparātu! Rons vēl uzsauca, izejot pa durvīm. Bija dzirdams, ka no ārpuses atskan Harija balss:
- Pļaujmašīnu!
- Tā, jūs arī ejiet strādāt, visu laiku nevarēs izklaidēties, kaut gan pienāks arī tāds brīdis, variet būt droši, - Lilija pamudināja dvīņus iet ārā.
- Labi, labi, mēs jau ejam.
- Un, ja nebūs labi padarīts, rīt turpināsiet, - Lilija vēl piekodināja dvīņu mugurām, lai tie neiedomātos halturēt. Bet tu, - viņa teica Džinnijai, kad zēni bija prom, - velc laukā savu zizli.
~*~*~
Pusdienu gatavošana ievilkās, iespējams, tādēļ, ka nebija visu nepieciešamo produktu, iespējams, tādēļ, ka ēdieni solījās būt tādi, kā Cūkkārpā... turklāt tikai nedaudz mazāk. Zēni minēja iespējamās atbildes uz jautājumiem, bet, lai nu kā, Džinnija šad tad skrēja uz netālo vientiešu bodīti, bet pati gatavošana bija ievilkusies jau vairāk nekā stundas garumā.
- Ja vēl būs jāgaida tikpat ilgi, tad es tiešām atstiepšu kājas, - teica Rons. Pļaušana nebija gluži tik nepatīkama, kā ravēšana, bet ar laiku Rons piekusa stumdīt pļaujmašīnu. Šķiet, ka divi cilvēki ar uzdotajiem darbiem bija apmierināti. Ne jau dvīņi, bet Harijs un Džinnija. Harijam nebija nekas pretī krāsot soliņu Grifidora krāsās, kādas viņš bija izvēlējies. Krāsošana viņam likās itin pieņemama. Bet Džinnija... Puikām bija tāda nojauta, ka viņa staro aiz laimes par savu darbu. Nevienam nebija ne jausmas, kas notika virtuvē, bet šķiet, ka tas bija kaut kas pieņemams. Bet tajās pāris reizēs, kas bija jādodas uz veikalu viņa burtiski staroja. Iedodot naudu nepieciešamajiem pirkumiem Lilija nekad nepiemirsa piemest kādu vientiešu naudas gabalu saldumiem. Tā, katru reizi iznākot no veikala, Džinnija bija apkrāvusies ar nepieciešamajām precēm, starp kurām varēja manīt kādu vientiešu šokolādi vai saldējumu.
Kārtējo reizi Džinnija izgāja no mājas uz veikalu. Zēni centās nepievērst tam nekādu uzmanību, jo citādi pamatīgi sagribējās būt viņas vietā. Bet šoreiz Hariju un pārējos gaidīja patīkams pārsteigums. Džinnija iznāca no veikala nevis ar pārtikas produktiem, bet ar pieciem saldējumiem. Četri no tiem tika nolikti zālē blakus Harijam, bet piektais tika attaisīts uzreiz. Džinnija atpakaļ māja vairs negāja. Viņa apsēdās zālē, un tikai tad uzsauca:
- Puikas, saldējumu negribat?
Šis sauciens tika ātri sadzirdēts un saprasts. Visi uzreiz skrēja uz soliņa pusi. Harijs paguva pirmais, jo viņš bija turpat blakus, un tad viņš varēja arī pirmais izvēlēties. Kivi saldējums, zemeņu saldējums, šokolādes saldējums un ananāsu saldējums. Harijs paķēra pēdējo, tāds bija arī Džinnijai.
Rons paspēja nokļūt līdz saldējumiem nākamais laikam pamatīgais izsalkums viņu dzina uz priekšu. Viņš izvēlējās zaļo kivi saldējumu, un Fredam ar Džordžu palika zemeņu un šokolādes.
- Tātad, mēs varam atpūsties? vaicāja Rons, kas bija pieveicis jau trešdaļu saldējuma.
- Nu, jā. Drīz Lilija nāks pārbaudīt, kam rītdien būs jāturpina, kam ne. Man tikai vēl jāsalasa pāris ābolu, - Džinnija atbildēja.
- Laikam jau tas nozīmē, ka mēs drīz tiksim pie ēšanas?
- Laikam jau, - Džinnija paraustīja plecus.
Nākamajā mirklī no mājas iznāca Lilija. Viņa uzsauca:
- Tagad pārbaudīsim, ko labu esat paveikuši.
Pārbaude sākās pie soliņa krāsošanas:
- Tas būs labi, tikai šo dēli vajadzētu pārkrāsot vēlreiz. Lilija norādīja uz dēli, kurā bija redzami kaķu nagu nospiedumi.
- Blēde! Harijs sašutumā ieteicās. Es Merilīnai šodien vairs nedošu ēst.
- Nedomāju, ka viņai tas būs svarīgi, viņa šodien jau ir atēdusies.
- Ā, mammu, tu teici, ka visiem jāstrādā? Harijs gribēja pārliecināties,
- Jā, visiem.
- Un ko dara Emīls?
- Kāds Emīls? gribēja zināt Rons.
Kādu brīdi viņš rādīja pavisam dumju sejas izteiksmi, un tad:
- Ā, tas Emīls!
- Viņam vajadzēja kārtot istabu, es ceru, ka viņš ar to arī nodarbojas, - saraukusi pieri atteica Lilija.
- Man šķiet, ka viņam labāk patiktu saārdīt istabu, - Harijs bija pārliecināts.
- Labi, Ron, rādi, ko tu esi sadarījis.
Harijs palika krāsojam Merilīnas sabojāto dēli, Džinnija blakusesošajā ābelē lasīja ābolus, bet Rons un dvīņi apskatīja nopļauto mauriņu. Harijs strādāja klusējot, tādēļ dzirdēja, kā Rona darbu raksturoja viņa mamma:
- Šķiet, ka tev tas tiešām padodas. Palīdzi Džinnijai salasīt ābolus, labi?
Rons piekrita, bet Lilija tikmēr gāja pārbaudīt puķudobes. Tās no soliņa nevarēja redzēt, tādēļ Harijs jautāja Ronam, kā Freds ar Džordžu ir pastrādājuši.
- Tagad tās puķudobes izskatās ļoti interesanti, bet man nešķiet, ka tavai mammai patiks.
Kā par pārsteigumu, izklausījās, ka viss kārtībā:
- Jūs laikam esat pārgudrinieki, ko?
- Cenšamies, - atbildēja dvīņi unisonā.
Vēl bija dzirdams, ka rītdienai paliks puspuķudobe, bet tagad būs jāiet nomazgāt rokas un kājas, un nagus, un ragus, bet pēc tam varēs ēst.
Lilija kopā ar dvīņiem nāca gar stūri, un teica Džinnijai:
- Nu jau pietiks ābolu, vari nest virtuvē.
- Sarunāts, - mundri atteica Džinnija. Izskatījās, ka viņas sākotnējā kautrība bija gājusi mazumā.
- Tagad ejiet, un savediet sevi kārtībā, bet pēcāk gaidu jūs tepat pie mājas, ēdīsim ārā.
Ēšana visiem, un jo īpaši Ronam, padevās daudz labāk, nekā strādāšana. Tiesa gan, Emīls, Harija mazais brālis, neko daudz neatpalika.
Ēdieni bija daudz un dažādi. To bija pietiekami daudz, lai katrs varētu ēst kaut ko citu. Uz Rona un Emīla šķīvjiem pirmā nonāca sīrupa torte, nevis kārtīgs ēdiens. Kamēr Harijs piebeidza kartupeļus, tikmēr tie abi jau bija gandrīz tikuši galā ar visu torti.
- Ei, atstājiet man arī nedaudz, sarunāts? Harijs uzsauca Ronam un mazajam brālītim, un Emīlam no rokām izķēra atlikušo kūkas gabalu.
- Atdod! mazais uzbrēca Harijam, bet tas tikmēr uzlika kūku uz šķīvja, un, lai pakaitinātu savu draugu un arī brāli, ēda ļoti lēnām. Tie, lai nebūtu jāskatās uz šo kaitinošo skatu, nogrieza milzīgas ābolkūkas šķēles, un sāka lāpstot vēderā ar lielāko pieejamo karoti.
- Neuztraucieties, tūlīt atnesīšu vēl vienu sīrupa torti, - Lilija sacīja, un iegāja mājā.
Pēc pusdienām/vakariņām Laupītāji devās nelielā pārgājienā, bet Lilija uz Fēniksa ordeņa sapulci. Laupītāji neuzskatīja, ka sapulces ir svarīgas, galu galā Voldemorts bija patriekts, bet Lilija domāja citādi. Tādēļ devās uz joprojām notiekošajām sapulcēm katru nedēļu.
Nepilngadīgie burvji tikmēr varēja darīt ko grib tiesa, atskaitot buršanos, jo neviena pieaugušā mājās vairs nebija, uz ko varētu novelt vainu. Tā nu Freds un Džordžs devās uz savu istabu sakārtoties un uzbrūvēt ko jaunu, jautru un varbūt arī nedaudz bīstamu.
Jaunākie Vīzliji nosprieda, ka sakārtoties nebūtu slikta ideja, un darīja to pašu. Harijs palīdzēja Ronam tikt ar visu galā, un, kad tas bija paveikts, pulkstenis bija jau pusdesmit. Kārtošanās paņēma necerēti daudz laika, veselas trīs stundas. Tas, Harijaprāt, bija tādēļ, ka Rons nebija pieradis neko daudz kārtot. Lādē gan viss bija salīdis, bet tas jau nenozīmēja arī, ka viss tur bija kārtībā. Tur bija vairāki mudžekļi, kas sastāvēja no visa kā. Tos vajadzēja sašķirot, tad atrast visam vietu... Laiks gan pagāja gana ātri.
Tur klāt visam pa visu vēl paguva atgriezties Džeimsa pūce, kuru Harijs bija nosūtījis Hermionei uzreiz pēc vakariņām. Vakariņu laikā tika noskaidrots, ka nevienam nebūtu nekas iebilstams, ja ierastos arī Hermione, vēl viens burvis šajā mājā neko nemainītu.
Vēstule pienāca tad, kad kārtošanās jau gāja uz beigām, tādēļ Harijs to iebāza kabatā, palīdzēja sakārtot atlikušo nekārtību, un tad kopā ar Ronu devās uz savu divreiz lielāko istabu.
Sveiks, Harij, Hermione rakstīja.
Es labprāt pavadītu atlikušo vasaru pie Jums, un, šķiet, ka arī maniem vecākiem nekas nebūtu iebilstams. Tikai, ja Tu vēl kādu reizi sūti man vēstuli, labāk dari to ar Hedvigu šī pūce ir pārāk ātra, ja Tu saproti, ko es ar to gribu teikt.
Neko daudz jau nerakstīšu, tikai gribu pateikt vienu ja Jūs gribat, lai es padzīvojos Godrika gravā, jums nāksies paciest ļoti daudz grāmatu, es nolēmu kļūt par zvēromagu, un tādēļ tagad daudz vairāk lasu. Domāju, ka Tavs tēvs man varēs palīdzēt, kaut gan es vēlos arī reģistrēties.
Kā jau teicu neko daudz nerakstīšu, jo šovakar pat došos pie Jums. Domājams, ka galā būšu ap vienpadsmitiem.
Visu labu vēlot,
Hermione
- Ron, mums būs ciemiņi! Nē, labi, tu jau esi ciemiņš, bet tādu būs vairāk! Harijs priecīgi iesaucās, un palūkojās pie sienas piestiprinātajā pulkstenī, kas izskatījās pēc liela un saplacināta zibšņa.
- Cikos viņa būs? jautāja Rons, kas nebija varējis izlasīt pēdējos vārdus ačgārni.
- Ap vienpadsmitiem burtiski pēc pāris minūtēm.
Lejā nošķindēja zvaniņi, kas liecināja par kāda ienākšanu pa durvīm. Kāds kāpa augšup pa trepēm, un parādījās durvīs.
- Harij, ja jūs vēl vēlaties palikt augšā, tad esiet klusi, es eju gulēt, - tā bija Lilija. Durvis atkal tika aizvērtas, un kāds kāpa lejā pa durvīm.
- Jācer, ka Hermione neieradīsies skaļu trokšņu pavadībā, mammas guļamistaba ir turpat blakus... Harijs novilka. Labāk ejam viņu sagaidīt.
Zēni nokāpa lejā, un uzreiz ieradās arī Hermione, kas zaļu liesmu pavadībā pavisam klusi izkāpa no kamīna velkot aiz sevis mantu lādi, un groziņu, no kura laukā rēgojās Blēžkāja purns.
- Man jau likās, ka lielāka daļa jau gulēs. Vai tā arī ir? čukstus vaicāja Hermione.
- Vispār nē, - tāpat atbildēja arī Harijs, pieejot pie aparāta ar kuru pārveido māju. Guļ tikai mamma. Tētis izgāja pastaigā, bet man tādas aizdomas, ka neguļ ne Freds, ne Džordžs, ne Džinnija.
- Varētu tā būt, - piekrita Rons.
Māja bija pārveidota, un tagad Hermione dzīvoja tikpat lielā istabā, ka dvīņi un tieši virs viņiem.
To ievēroja arī Rons.
- Kādēļ viņas istaba ir lielāka? viņš jautāja.
- Nezinu, tāpat vien. Nav nekādas jēgas atstāt tukšu vietu. Un vispār ar labu nakti, - Harijs izlikās, ka nožāvājas. Vai viņam šķita, vai Hermione tiešām neticēja viņa neīstajam nogurumam?
- Nāc, Hermion, es tev parādīšu, kur atrodas tava istaba, es sapratu, - Rons teica skatoties portatīvajā datorā.
Harijs, tēlodams, ka knapi velkas augšup pa kāpnēm, nokļuva līdz savai istabai. Viņš iegāja istabā, un uzlīda pa trepītēm līdz gultai viņa gulta bija kā divstāvīgā, tikai apakšējās lāviņas vietā bija kaut kas līdzīgs greznam datorgaldam. Augšējā lāviņa bija piecdesmit centimetrus zem griestiem.
Patiesībā viņš nebija noguris it nemaz. Džinnijas istaba atradās virs viņa gultas. Viņš klusītēm pieklauvēja pie griestiem. Pēc pāris sekundēm atskanēja atbildes klauvējiens. Harijs dzirdēja, ka apmēram virs viņa ceļiem, tikai stāvu augstāk tiek pavilkts nost paklājs. Viņš dzirdēja, kā atveras lūka, un ieraudzīja Džinnijas smaidošo seju.
- Vai drīkst ienākt? viņa jautāja norādot uz Harija gultas kājgali.
- Protams, Džin, - Harijs nomurmināja, pievilka klāt kājas un uzslējās sēdus.
Džinnija iekāpa gultā, un apsēdās blakus. Lūkas vāks aizvērās.
- Mūs nevar dzirdēt?
- Nē, Džin. Sienas ir skaņu necaurlaidīgas, mēs varam runāt droši.
- Kur guļ tavs sīkais?
- Pirmajā stāva.
- Tad jau viņš neiztraucēs?
- Nē. Viņš jau labu laiciņu guļ.
- Tas ir labi, - meitene nomurmināja, un noskūpstīja Hariju. Tas bija īss skūpsts, bet ļoti patīkams.
Džinnija apsēdās viņam pavisam cieši klāt, un atbalstīja galvu pret viņa plecu. Harijs automātiski sāka vilkt pirkstus cauri meitenes zīdainajiem un smaržīgajiem matiem.
- Bet es gribēju zināt, - Džinnija iesāka.
- Ko? Harijs maigi jautāja.
- Viss joprojām palicis slepenībā?
- Tieši tā, bet... bet man ir aizdomas, ka Hermione kaut ko nojauš. Viņa tā dīvaini skatījās... Tu taču nenožēlo, ka viss paliek slepenībā?
- Protams, nē. Man tas patīk, - viņa noteica, un noskūpstīja Hariju vēlreiz. Viņš juta, kā pār muguru pārskrien skudriņas.
- Es negribētu šonakt palikt viena ne īpaši pazīstamā mājā, to taču tu saproti?
- Protams!
- Tad es palieku, - Džinnija teica, un palīda zem Harija segas. Arī viņš apsedzās.
Džinnija ātri aizmiga, bet Harijs nevarēja aizmigt labu laiciņu. Viņš tikai glāstīja Džinnijas matus, un sapņoja vaļējām acīm, līdz viņu beidzot pieveica miegs.
~*~*~
Nākamajā rītā Harijs pamodās pirmais, bet nekustējās. Viņš nelīda laukā no gultas, jo bija patīkami sajust Džinniju savā tuvumā. Pēc kāda brītiņa arī Džinnija sāka kustēties. Harijs izlikās aizmidzis.
Meitene centās uzmanīgi atbrīvoties no Harija rokām, lai nepamodinātu puisi. Viņa nepaguva pat tā īsti pakustināt savas rokas, kad viņš pievilka viņu sev vēl tuvāk, pagrieza ar skatu uz sevi un nobučoja.
- Labrīt, saulstariņ, liekas, ka tev nāksies iet uz savu istabu, kamēr kāds nav atklājis, ka esi projām, - viņš murmināja ar joprojām aizvērtām acīm.
- Tieši to jau es grasos darīt, Harij, - viņa jautri atbildēja. Meitene piecēlās sēdus, cik nu to atļāva piecdesmit centimetrus augstie griesti, izberzēja acis, tad atvēra lūku, un, pirms to varēja pamanīt, prom bija un eja arī bija aizvērta. Vija dzirdams, kā tiek stumdīts paklājiņš.
- Neviens nevar par mums uzzināt. Itin neviens... Harijs teica pats sev, un, nolēcis zemē, sāka meklēt drēbes dienai.
~*~*~
Dienas ritēja un neviens nepamanīja šos naksnīgos apciemojumus. Izņemot vienu cilvēku.
Hermione izskatījās arvien aizdomīgāka. Viņa bieži skatījās uz Hariju un Džinniju ar dīvainu skatienu, bet nevienam neredzot. Šos skatienus manīja vienīgi tie, kam tie bija domāti.
Tiesa, bija pamatots iemesls domāt, ka arī Hermione naktīs pie kāda zogas. Pie kāda, kas dzīvo blakus Džinnijai. Tiesa, viņa to nedarīja katru nakti, bet reizēm Harijs dzirdēja, kā nočīkst dēļi, kad meitene pārvietojas...
Par laimi, tuvojās laiks, kad būs jāatgriežas skolā un tad Hermionei vairs neatliks laika viņu tā pieskatīt, jo būs jāuztraucas par mācībām, par nākamgada eksāmeniem, atkal par mācībām...
Protams, pirms skolas vēl vajadzēja iegādāties visu nepieciešamo skolai Diagonalejā, bet, tā kā Lilijai negribējās ar to visu ķēpāties, viņa vienkārši atņēma mantu sarakstus un aizlidoja uz Diagonaleju.
Pēcpusdienā, kad mantas tika atvestas, Rons savas lietas nolēma izkravāt Harija istabā. Tur viņi salīdzināja savas lietas. Kā viens, tā otrs, abi bija pārsteigti, kad visas zināmās lietas jau bija izsaiņotas, bet katram pa diviem sainīšiem bija palicis. Viena formu uzreiz varēja noteikt...
-Tava mamma ir jukusi, - Rons apbrīnā nošūpoja galvu. Viņa man nopirkusi slotaskātu!
-Jauki, varēsi spēlēt kalambolu pavisam normāli, - Harijs atbildēja. Tava vecā slota nekam nederēja, to tagad vari sadedzināt.
Harijs un Rons izsaiņoja savus slotaskātus, Ronam bija Nimbus 2000, bet Harija slotu bija nopiricis Siriuss. Pagājušā gada pēdējā spēlē viņa tēva vecais septītais tīrslauķis bija aizgājis pa pieskari, un Džeimss bija uzrīkojis varenu skandālu, kaut gan viņš, protams, nedusmojās uz Hariju, bet gan uz Vālējošo vītolu. Tagad tīrslauķa vietā nāca Ugunsbulta. Rons bija aizņemts apbrīnojot savu slotu, tāpēc Harijs savējo paspēja pagrūst zem gultas. Viņš negribēja, lai draugs novērstos no savas dāvanas.
Vēl bija palikuši divi saiņi Rona un Harija. Harijs savējo atvēra un ieraudzīja pavisam jaunu, tumšzilu mantiju. Viņš nesaprata, kam tā domāta.
-Ron, varbūt tu zini, kas tas par murgu? viņš norādīja savam draugam uz mantiju un Rons negribīgi atrāvās no slotaskāta.
-Bils teica, ka mums vajadzēs svētku drēbes. Es pat redzēt negribu, kādas būs manējās. Par to naudu, ko mamma droši vien ir atsūtījusi, nekas labs nebūs sanācis, ja visas citas mantas ir tik labas... viņš negribīgi atbildēja.
-Liecies nu mierā, - Harijs atteica, pavilka uz savu pusi Rona mantiju un pārplēsa ietinamo papīru. No tā izvēlās mantija precīzi Rona matu krāsā.
- Nu, re. Nav nemaz tik briesmīgi, vai ne? Harijs noteica.
-Jūs izputēsiet...