Esmu gar zemi. Nesaprotu, kas notiek. Kurs esmu? Galva sāp! Priecājos par klusumu viss apkārt, kaut arī tas ilgi neturpinājās. Es atvēru acis. Zilās debesis mani apžilbināja. Viss apkārt pulcējās cilvēki.

            - Džastin, tev viss kārtība? Mēs uztraucāmies. - Kāds gaišmatains puisis mani izjautāja un pastiepa roku. Es zināju, kas man bija jādara, es saķēru tā roku un biju kājās. Teikšu godīgi, tas nav viegli.

            Es apskatīju apkārtni. Ja neskaita lielo cilvēku pūli, kas bija viss apkārt man, tad es biju meža vidū, kur izcirsti koki un salikti slīpi. Daudzi lidoja uz kādiem dēļiem, bet kā? Es sajutu stipras sāpēs, nu jau ne tikai galvā, bet arī labajā kāja. Uzmetu tai īsu skatienu. Tā bija sārta.

            - Vecīt, piedod, es jau pazvanīju taviem senčiem. Viņi tev vairs neatļaus nākt uz skeitparku. - Gaišmatis man uzsita pa plecu un mans līdzsvars gandrīz pazuda. Es nesapratu par ko viņš runā.

 Jau nākamajā brīdī mani satvēra vīri baltos halātos un ielika kādā gaudojošā mašīnā. Tūlīt pat pieskrēja sieviete un saķēra manu roku. - Esmu viņa māte. -

Mana māte? Es viņu neatceros. Vai tas varētu būt? Es varu uzdot tik daudz jautājumus, bet nespēju ne uz vienu atrast atbildes.

Es centos izgrūst vārdus pār lūpām, bet tas bija bezcerīgi. Manas lūpās palika nekustam. Es sajutu strauju pagriezienu, kura dēļ gandrīz zaudēju samaņu. Palēnām sāku atcerēties, kad tas dēlis, uz kā lidoja tas puika, bija skeitbords un atrados es skeitparkā. Savu māti gan es nespēju atcerēties, tā man bija tukša lapa.

- Kas... - Es ar varu izgrūdu cik vien skaļi spēju, bet tas nebija vien skaļāks par suņa smilkstu.

- es... - Es turpināju, jo šis jautājums man bija pasts svarīgākais.

- esmu!?! - Nu es iekliedzos pavisam skaļi. Tas ir kā atkal mācīties runāt.

- Džastin, mīļumiņ. - Sieviete sažņaudz manu roku vel stiprāk un ar otru roku atglauda manus matus no pieres.

- Tu esi mans dēls. Tev ir 16 gadi. Drīz vien tu visu atcerēsies. -

Varētu būt, kad es esmu Džastins un šis sievietes dēls, kā arī varbūt man ir 16 gadu, bet vai es atcerēšos visu, es neesmu pārliecināts. Spēkrats ar ko braucām sašūpojās, to es ļoti labi izjutu uz savas ādas. Vel kāda bedre, es mazliet palecos uz augšu un tad atsitos pret zemi. Es varu apzvērēt, kad tā bija zāle!

                                                           ***

Es vairs nejutu kā mašīna kustētos uz priekšu. Sajutu svaigu gaisu un zāles stiebrus kas man dūrās mugurā.

- Celies nu! Tu šodien nemaz neesi formā. - Kāda vel nedzirdēta balss man uzsauca.

Es atveru acis un spilgta gaisma mani apžilbināja. Es vēroju sarkanas debesi. Pēkšņi man priekšā parādījās galva. Melni pusgari mati, zaļas acis, spicas ausis un mazs uzrauts deguns, ka arī spīdumiņi uz vaigiem. Nekas neparasts.

- Hei, tu mani pārbiedēji. - E   s iekliedzos. Pieceldamies redzēju gaiši zilu zāli. Netālu bija dzidra un skaļa, sarkana upīte. Mani pārņēma šoks. Vel tikko es atrados mašīnā pie kādas sievietes.

- Malakaj? - Man uzsauca tas pats puisis.

- Vai Malakajs būtu es? - Es pārliecinājos. Mani pārņēma smiekli. Tas jau patiešām kļuva smieklīgi, kā es tā vairs neko neatceros?

- Kas tev lēcies? Tu tāds apdullis izskaties. -

- Vai es drīkstu uzzināt jūsu vārdu? - Es uzrunāju uz jūs, jo likās, kad viņš ir vecāks nekā es. - Vai arī man jūs saukt vienkārši par cilvēku? -

- Cilvēku?! - Viņa acīs parādījās bailes. - Ko tas nozīme? -

- Vai, piedod, es sajaucu. - Es samulsu. - Bellato? Vai ne tā? - Esmu laikam apsiti galvu pret zemi. Murgs, ko nosapņoju, tagad ielaužas mana dzīvē.

- Jā, bellato. Esmu Azazīls, tavs brālis. Vai tad tu nezini? -

- Nē, patiess neatceros. Es biju ilgi bezsamaņā? -

- Nē, nepavisam. Tikai aizvēri acis. - Azazīls purināja galvu un tuvojās man ar koka nūju.

- Savādi, es pat paspēju nosapņot murgu. A ko mēs darījām? - Es laipni uzsmaidīju, it kā viss būtu kartībā. Izlikties, kad viss kārtībā, nebija nemaz tik viegli, bet pārāk grūti arī ne. Kās izraisīja manu atmiņas zudumu? Galvā sēž tas sapnis. Tas ir tik neizskaidrojami.

- Mēs cīnījāmies. Es tevi gatavoju turnīram. Vai vel, jo projām neatceries? -

- Zini, nav tik traki. - Centos mierināt brāļa uztraukto sirdi.

- Kā nav traki? Tu pat nezini savu vārdu! - Brālim sākās histērija. - Nāc, es tevi vedīšu pie Fadetes un viņas vecmāmiņas. -

- Ko mēs darīsim? - Es nesapratu. Es jutu kā man uz pieres savalkās krunkas. Es aizdomājos, vai man arī ir spicas ausis un spīdumiņi uz vaigiem kā Azazīlam. Piere savilkās vel vairāk.

- Nu nāc! - Viņš mani paķēra aiz rokas.

Mēs iegājām mežā. Es jutu brāļa uztraukumu, bet vai pie tā esmu vainīgs es? Pilsēta bija apslēpta mežā. Dažu māju jumti līda pāri žogam. Viss bija gaiši zilo koku lapu nokrāsā. Pēc kokiem varēja spriest, kad ir vasara. Bet varbūt šeit ir mūžīga vasara. Vārtiem čīkstot pavērās skats uz pilsētu iekšpusē. Varēja manīt pilsētas rosību. Arī pilsēta bija mežā ieaugusi. Visas sienas klāja augu vīnstīgas. Azazīls mani tik vilka uz priekšu, neļaudams apskatīt pilsētu, kā arī ik pa brītiņam uzmezdams mans žiglu skatienu.

- Malakaj. - Manā priekšā noliecās meitene. Varbūt nedaudz jaunāka par mani. Viņai bija balti mati, stiepās līdz plecam, bet tomēr neaizsniedza. Viņai mugurā bija kleita, arī tādā paša auduma strēmeles bija iesietas matos. Mazliet pietvīkuši vaidziņi ar spīguļiem un uzrauts deguns. Meitene piecēlās un samulsa. Tūliņ brālis man uzsita pa muguru un tad ceļos, lai kaut mazliet es noliektos meitenes priekšā. Es tāpat stāvēju kā zemē iemiets un nesapratu, kas man jādara.

- Azazīl. - Meitene pieliecās arī pretī manam brālim.

- Ronell, - Arī brālis pieliecās. - piedod Malakaju. Es pats nesaprotu, kas ar viņu noticis. -

Ronella man uzmeta žēlsirdīgu skatienu

- Tu viņu laikam pārliek nomocīji. - Viņas roka maigi noglāstīja manu vaigu. Jutu kā nosarkstu.

- Tur jau tā lieta, kad nē! -

- Tā jau visi saka. -

- Viņš atsitās pret zemi un viss. Kopš tā brīža vairs neko neatceras. -

- Kā?! - Ronellu apņēma šoks. - Iznāk, kad viņš mani neatceras. - Meitenes acis mirdzēja. Sajutu viņas skumjas, kaut arī seja tās neslēpa. Ir savādi stāvēt un klausīties kā viņi runā par mani, it kā es te nebūtu, vai arī, būtu tik stulbs, kad nesaprotu ne vārda.

- Tad viņš aši jāved pie Fadetes, nav laika kavēties. - Ronella pavilka mani aiz rokas un neļāva aplūkot apkārtni.

- Bet es jau to darīju! - No mugurpuses mums uzsauca Azazīls.

Mēs pieklauvējām pie durvīm. Atvēra jauna meitene, kādi trīspadsmit gadi. Ieraudzījusi Ronellu turam manu roku, nekavējoties aicināja iekšā. Visā mājā bija augi, likās, kad esmu botāniskajā dārzā.

- Fadet, Malakajs apsita galvu un neko neatceras. - Pirmais ierunājās Azazīls.

- Jā, pat mani. - Ronella pievienojās. Fadete ierādīja istabu un man lika apgulties uz gultas. Pēc mirkļa atnāca ar mazu pudelīti un lika man to izdzert.

- Tagad būs labāka, ja mazliet pagulēsi. - Man miegs nepavisam nenāca un es pat nezinu, vai vispār man vajadzētu gulēt.

- Sīkāk pastāstiet, kas notika? - Fadete pievērsās Azazīlam un Ronellai.

- Es gatavoju viņu turnīram. Vienubrīd viņš zaudēja līdzsvaru un nokrita. Mazliet pagulēja ar acīm ciet un viss, tad viņš neko neatcerējās. Viņš pat nezin kā jāsveicinās. -

- Hm... - Fadete domāja - Es pat nezinu kā palīdzēt, kur nu vel zināt, kas noticis. Bet nekas parasts tas nevar būt. -

- Varbūt viņš ir nolādēts? - Ronella minēja. Manas acis iepletās, es turējos lai nesāktu smieties. Pat nezinu kādēļ mani tas uzjautrināja. Es uzskatu, kad ar mani viss kārtībā, viņi lieki raizējas. Fadete man uzmeta žiglu skatienu.

- Guli! - Pēc Fadetes pavēles arī aizvēru acis.

- Fadet, vai vecmāmiņa nevar izlīdzēt? - Es vairs neredzēju Ronellas izmisušās acis.

                                                           ***

- Vai viņam viss kartībā. - Es sadzirdēju pavisam citu, svešu, bet ne nedzirdētu balsi. Arī apkārtnes trokšņi bija mainījušies.

 - Nekas smags nav. Mazliet kāja nobrāzta un viegls smadzeņu satricinājums, bet tā gandrīz nemaz nav. Varbūt pirmās dienas sāpēs galva. - Ierunājās vīrišķīga balss, tas taču nebija mans brālis. Arī tēma bija mainīta. Es izlēmu atvērt acis. Tas bija šoks! Mans murgs bija atgriezies. Manas atvērtās acis bija ievērojusi sieviete.

- Džastin, kā jūties? - Viņa satvēra manu roku.

- Džastin? - Es nesapratu, tas bija domāts man?

- Dakter, redziet, viņam ir atmiņas zudums! - Sievietes acīs bija bailes.

Jau pēc kāda mirkļa es sēdēju ar savādo sievieti mašīnā. Es vēroju ceļu. Visapkārt bija drūms. Drūmās krāsās šķita visa šī pasaule. Tādā dzeltenīgi zaļā, novītušā zālē spēlējās bērni. Savādi bērni. Drūma paskata bērni. Nezināju vairs ko domāt. Ronella un Fadete šķita tik gaišas un laimi starojošas. Kas gan bija viņas?

- Kundze? - Es velējos uzzināt kur mēs dodamies. Un īsti nezināju kā sievieti uzrunāt. Labi, ka pieklājības normas es atceros.

- Tu droši mani vari saukt par mammu un uzrunāt uz tu. - Māte novērsa skatienu no ceļa, lai varētu viegli man uzsmaidīt.

- Labi. - Es skatījos uz leju, kā uztraukumā tinu diedziņu ap pirkstu, kas bija atiris no mana krekla. - Mēs uz kurieni braucam? -

- Mājām. Es tev parādīšu foto albumus cerība, ka atausīs atmiņas. -

Vai viņa smagi vilsies ja tā nebūs? Drīz vien mašīna apstājās un man bija jākāpj ārā. Mana priekša bija divstāvu māja, gaiši zilā tonī.

- Vai iesim? - Māte jautāja.

- Jā. -

Sieviete atslēdza durvis un mums virsu metās divi mazi sunīši.

- Fatima, Amīna, mierā! - Mamma apsauca suņus. Tie likās tik mīļi. Kā jau vairākas dienas gaidītu mūs pārnākam mājas. Es pieliecos lai tos paglaudītu. Tie ar priekšējām ķēpām uzleca man uz ceļiem un saka laizīt seju. Es atkritu atpakaļ un saku smieties, bet suņi nerimās mani mazgāt.

- Vēlies dzert, ēst, vai vel kaut ko citu? - Māte piedāvāja.

- Nē, paldies. - Es piecēlos kājās. - Varbūt saksim apskatīt foto albumus? - Es ierosināju, jo jau pats vēlējos lai šī nepatīkama sajūta pāriet. Kā arī raudzīties uz satraukto cilvēku, kas šķiet par mani raizējas vairāk nekā es pats. 

- Labi, tad piesēdi uz dīvāna. Es atnesīšu albumus. -

Paskatījos pa kreisi un tur bija viesistaba. Devos turp. Līdz šim redzētā mājas daļa bija iekārtota klasiskā stilā. Es apsēdos mīkstā, bēšas krāsas dīvānā. Pretī stāvēja zems galdiņš. Iedomājos cik ērti varētu novietot kājas uz tā. Šī doma man lika mazliet pavīpsnāt, jo iedomājos kā mājas saimniece histēriski kliegtu par to. Aiz galdiņa stāv televizors. Telpā atradās daudz augu, bet ne uz pusi tik daudz kā Fadetei. Šeit visi augi ir sastādīti podiņos.

Ārprāts, par kādām muļķībām gan es domāju. Fadete! Tā ir tikai mana iztēle.

- Te nu būs. - Māte novietoja kaudzi ar foto albumiem uz galdiņa. - Saksim ar pašu bērnību. Kur tu biji tik maziņš, ka tas ir neiespējami atcerēties. Tāpēc neuztraucies. -

- Labi. -

Sieviete atvēra pirmo albumu. Bildes bija mazs zīdainis. Tā bija drūmā nokrāsā. Varbūt laiks jau viņu ir apstrādājis. Laiks nodara tik daudz ļaunuma.

- Es atvainojos. - Māte piecēlās kad iezvanījās telefons.

- Alīsija Barova Klausās. - Telefona klausulē atbildēja. Un tad beidzot es uzzināju viņas vārdu. Tad jau iznāk, ka esmu Džastins Barovs. - Es nevaru! Pašlaik esmu vajadzīga savam dēlam. - Sarunājas ar cilvēku otrpus telefonam. - Es liku Ērikai mani aizstāt uz pāris dienam. Viņa pat to nevar? - Māte bija aizsvilusies. Brīdis klusuma. - Labi, jau labi. Drīz bušu. - Nosvieda mobilo telefonu uz galda.

- Dēliņ es drīkstu tevi uz kādu laiciņu atstāt vienu? - Alīsijas seja bija nožēlas pilna.

- Bet, protams, mammu. Vari nesteigties. Ar mani vis būs kārtībā. -

- Drīz bušu atpakaļ. Es vienkārši esmu bērnu ģimenes ārsts... - Mamma sāka attaisnoties.

- Patiešām viss kārtībā. - Es pārtraucu. - Ej un dari kas tev jādara. Tikai neaizmirsti telefonu. - Pasniedzu to viņai.

- Paldies tev. Ja gribi vari pasaukt Lūkasu, lai pakavē tev laiku. - Māte devās vilkt apavus.

- Kas ir Lūkas? - Es gandrīz nedzirdot pajautāju. Man bija kauns.

- Tavs labākais draugs, cik nu man zināms. -

- Skaidrs. -

- Vari apskatīt māju. - māte vel piebilda pirms izgāja pa durvīm. - Atā mīļais. -

- Atā mammiņ. -

Durvis aizvērās un vairs nezināju ko iesākt. Apsēdos uz kāpnēm un dziļi ieelpoju.

- Ko nu? - Jautāju sev.

Izlēmu apskatīt augšstāvu. Dīvainas sakritības dēļ, šķiet, ka iegāju savā istabā. Esmu cūka. Pat vel netīrāks. Kāda dzīva būtne vispār var šeit izdzīvot. Netīrās un tīrās drēbes mētājās visur. Uz zemes, uz krēsliem, zem tiem, kā arī gultā. Gaiss sasmacis. Netīri trauki visapkārt. Kāds skeitbords, saplēsts uz pusēm, ir nogrūsts stūrī.

Piegāju pie skapja. Tam uz durvīm bija pilnā auguma spogulis. Pirmo reizi varēju sevi kārtīgi apskatīt. No galvas līdz kājām.

- Labāk nebūtu skatījies. - Gaišie mati ir nemazgāti un neķemmēti jau vairākas dienas. Šķiet, ka friziera apmeklējumu tie ilgi nav redzējuši, jo mati sniedzās jau līdz pat plecam. Drēbes bezgaumīgas un platas. Lūpas sausas un sasprēgājušas. Kaut kādi mazi vasaras raibumi uzmetušies uz deguna.

- Kopuma mans izskats tiek novērtēs ar vienu zvaigznīti no piecām. - Iesmējos. Vai cilvēki biezi runā ar sevi skatoties spogulī. Ja arī nē, tad es bušu īpašs un tā darīšu. Veselu zvaigzni dodu tikai pateicoties manām acīm. Tās ir tik zilas un skropstas garas. Ka ar tik košām acīm var saskatīt tik drūmu pasauli?

Pasperdams ar kāju kādu drēbju gabalu, devos vannas istabas meklējumos. Lai arī Alīsija uz slimnīcu man bija atvedusi tīras drēbes, tas tomēr lipa pie miesas. Nu jau šaubījos vai pie tā ir vainīgas drēbes. Es ar katru minūti vel vairāk un vairāk šausminos par sevi. Drīz vien atklāšu, ka piedalos kādā sektā, un man ir draudzene, kas ikdiena, maigi sakot, tiek apsaukāta par neglīto pīlēnu.

Atvēru durvis. Hmm. Tā varētu būt Alīsijas istaba, vai arī manas māsas. Tā bija tik kārtīga un patīkami smaržoja. Kā es apskaužu. Kaut gan kas tur ko skaust, pats arī varu tādu iegūt. Tikai mazliet nāksies piepūlēties.

Beidzot arī atradu vannas istabu. Iznākot no karstas dušas jutos kā no jauna piedzimis. Vienīgi nobrāztā kāja saka sūrstēt. Tūlīt pat sadzirdēju telefona melodiju. Aptinoties dvielī metos melodijas virziena. Tas mētājās uz galdiņa gaitenī. Uz mobilā telefona ekrāna rādījās uzraksts „ muča. " Vai tā es saucu savu mammu? Tas nu nekā neizklausās pēc mīļvārdiņa, drīzāk pēc kaut kā rupja.

- Hallo. -

- Dēliņ piedod. - Māte izklausījās tik sarūgtināta.

- Kas noticis? -

- Man ir tik daudz darba. Nekādi nevaru atbrīvoties. -

- Tas taču nekas. Neesmu jau maziņš. - Es atbildēju cik vien sirsnīgā balsī spēju, kaut gan viņa pagaidām man ir svešs cilvēks, bet es jutu viņas rūpes par mani.

- Atrodi ledusskapī kaut ko ēdamu. Un nedari blēņās. -

- Labi. Mammu? -

- Jā? -

- Kā sauca manu draugu? Es drīkstu viņu uzaicināt ciemos? -

- Lūkas. Jā, protams. -

- Un vel kas. Es kādreiz kārtoju savu istabu? - Man savilkās deguns atceroties savu istabu.

- Reizi gadā un pat tad piespiedu kārtā. -

- Ārprāts. Nu labi. Tad līdz vakaram. -

- Atā. -

Tūlīt pat telefona katalogā atradu vārdu Lūkas un zvanīju. Pateicos dievam, ka nepazīstu vairākus Lūkasus. Kamēr telefonā skanēja gaidīšanas signāls, devos uz savu istabu sameklēt tīras drēbes.

             - Ēē, vecīt, tu dzīvs! - Atskanēja sajūsmas kliedziens otrpus klausulei.

            - Lūkas? - Pārliecinājos.

- Jā. Vai tad nepriecājies mani dzirdot? Grasījos iet uz slimnīcu. Kādas traumas?-

- Nav nepieciešams. Esmu mājās. Nobrāzta kāja. -

- Tad jau varēsi piedalīties sacensībās. -

- Smagi šaubos. - Lai arī nezinu par kādām sacensībām iet runa.

- Tu taču viegli tiki cauri. -

- Smagāk nekā tu iedomājies. -

- Kas tad nu? Netrāpījās seksīga medmāsiņa? - Lūkas smējās.

- Klau, nevēlies atnākt pie manis? -

- Oky. Drīz bušu. Bye.

Sajutos tik atvieglots. Viss rit ļoti labi. Drīz sakšu atcerēties un būs vel labāk. Man ir draugi un ģimene. Ko gan cilvēks vel vairāk var vēlēties. Vislielākais atvieglojums ir tas, ka esmu cilvēks. Jūtat kā tas skan?

- Cilvēks! - Es iekliedzos. - Nekādu murgu vairs! -

Skapī sameklēju kreklu un bikses. Šķita nevalkātas. Vannas istabā no mammas, vai kādas citas sievietes mūsu ģimenē dzīvojušas, aizņēmos matu stīpiņu. Atglaudu matus. Žūstot tie mazliet čirkojās. Gāju vēdināt savu piesmakušo istabu. Visus netīros traukus aiznesu uz virtuvi. Liekās mantas noņēmu no gultas. Sāku kārtot rakstāmgaldu un tad jau atskanēja durvju zvans. Tam jābūt Lūkasam. Ātri gan.

Atvēru durvis. Jā, Lūkas! Tas pats puisis, kuru redzēju pašu pirmo, skeitparkā, viņš vel man padeva roku. Kā gan es nevarēju atpazīt viņa balsi pa telefonu? Likās jau kaut kur dzirdēta. Jau viņa izskats liecināja par mūsu draudzību. Tādi paši nemazgāti un neķemmēti mati. Kaut arī īsāki par manējiem, bet tomēr. Drēbes bezgaumīgas un platas.

- Sveiks. Nāc iekšā. - Es pagāju sānis.

- Čau. - Lūkas izskatījās ļoti samulsis.

- Es kārtoju istabu. Neiebildīsi tai laika sēdēt uz gultas? -

- Labi. - Viņš gari novilka. Mulsums no Lūkasa sejas nepazuda.

- Tu kārto savu istabu? Tu taču pirms mēneša jau kārtoji. - Kāpjot pa kāpnēm draugs jautāja.

Pirms mēneša? Un tas viņam šķiet nesen? Laikam neesmu vienīgais tāds cūka. Vismaz viens mierinājums. 

- Tā jau atkal ir nekārtīga. - Paskaidroju.

- Nu un? - Bija dzirdams sašutums.

- Es taču nevaru tādā cūku kūtī dzīvot. -

- Es tev drīkstu uzdot vienu privātu jautājumu? -

- Protams. - Pēkšņi aiz savas muguras nedzirdēju soļus. Tas mani neuztrauca.

- Ko tu izdarīji ar Džastinu? - Sadzirdot šo dīvaino jautājumu no Lūkasa mutes arī es apstājos, bet nepagriezos pret viņu.

- Par ko tu runā? - Es mierīgā balsī sacīju.

- Par tevi! Tu labi vien zini. Par ko gan vel? Mati, drēbes, tava attieksme. - Balsī parādījās dusmas. - Tas neesi tu! -

- Ko gan tu ar to gribi teikt? Ka mani nolaupīja citplanētieši. - Es smējos. Jo tas bija diezgan ticami. Bellato nevar būt šīs zemes iemītnieki.

- Šķiet, ka esi apsitis galvu arī. -

- Tev taisnība. - Nopietni sacīju un iegāju istabā. Ķēros pie kārtošanas.

- Ko? Ko tas nozīmē? - Lūkas likās mazliet saprotošāks nekā iepriekš.  

- Man ir smadzeņu satricinājums. -

- Un tu jau esi mājās? - Izbrīnīti puisis sacīja.

- Alīsija atveda mani mājās cerībā, ka atausīs atminās. - Pacēlu zemē mētājošās drēbes, nešķirojot tīrās no netīrajām, iemetu tās veļas grozā, kurš izskatījās nelietots.

- Stop! Tu gribi teikt, ka tev ir atmiņās zudums? - Lūkasa skatien urbās manī cerībā, ka es meloju.

- Cik man zināms, jā. -

- Forši! - Drauga garastāvoklis pēkšņi mainījās un sajūsmā staroja. Es parādīju neizprotošu sejas izteiksmi un Lūkas tūlīt steidzās paskaidrot. - Tu vari sāk dzīvi no jauna. Nekas tevi netraucē. Nekādas kauna pilnas atmiņas kā toreiz Henrija ballītē kur tu galīgi apdzeries, uzkāpi uz galda un apsiti galvu pret lustru. Kā visi smējās, vel divas nedēļas pēc tā atgadījuma. Vel toreiz, kad tikko biji iemā... -

- Aizveries! - Pārtraucu draugu uzkliegdams tam. Tūlīt pat nožēloju, ka uzkliedzu. Pats jau esmu vien vainīgs. Pats esmu pieļāvis daudz kļūdas, par kurām nemaz nezinu.

- Piedod. - Tūlīt pat atvainojos. - Bet to es arī cenšos darīt. -

- Tu esi mans draugs un es tevi pieņemšu tādu kāds tu esi. Arī tavu jauno ģērbšanas stilu un frizūru. - Gaiši uzsmaidīja.

- Man prieks to dzirdēt. Man ir vajadzīga palīdzība. - Es uzsmaidīju pretī.

- Tā dēļ draugi ir arī domāti. -

- Es redzu kā Alīsija cieš dēļ mana atmiņas zuduma. Tā kā esi mans labākais draugs, ceru, ka spēsi atbildēt uz maniem jautājumiem. -

- Uzgaidi minūtīti. Kā gan tu atceries, ka esmu tavs labākais draugs? Un kā tu varēji pazvanīt man? -

- Alīsija pateica. - Paskaidroju.

- Kas ir Alīsija? -

- Mana mamma. - Viņš patiešām ir tāds muļķis, vai tikai izliekas? Es jau vairākas reizes pieminu šo vārdu un viņš tikai tagad pajautā, kas tā tāda ir.

- Kāpēc tu viņu uzrunā vārda? -

- Jo man viņa ir sveša, diemžēl tāpat kā tu. Kurš vispār uzdod jautājumus? - Man bija tik maz laika līdz mātes atnākšanai, bet bija jāpaspēj uzzināt tik daudz. Nekas neiet uz priekšu. Atklāju tikai to, ka esmu neveiksmīgs, nepilngadīgais alkoholiķis.

- Labi uzdod. -

- Viens liels jautājums ar plašu atbildi. Ko tu vari pastāstīt par mani? Kas es esmu? -

- Em... Tevi sauc Džastins Barovs, tev ir 16 gadi... Amm... -

- Izbeidz. - mierīgā balsī sacīju. - Tev patiešām liekas, ka to jau es nezinu? -

- Nav nemaz tik viegli. - Lūkas izpleta rokas un atkrita gultā.

- Labi darīsim tā. - Es saķēru pieri ar kreiso roku un uz mirkli pārtraucu kārtot. Es tev uzdošu konkrētus jautājumus un tad tu atbildēsi. -

- Jā, tas gan būtu vieglā. -

- Man ir brāļi vai māsas? -

- Nē. - Draugs neaizdomājamies atbildēja.

- Tēvs? -

- Tas ir tik dīvaini. Tu nekad neesi runājis, pat ieminējies par tēvu. Nekad viņu neesmu redzējis, šķiet, ka tu arī. -

- Es varbūt esmu adoptēts? - Aizdomājos.

- Nē. - Pārliecināts sacīja Lūkas.

- Kā gan tu to vari zināt? -

- Jo tavā makā ir bilde kur tava mana ir stāvoklī. Veca, bet ļoti skaista. -

- Kā gan es gribu atrast maku. - Es saku smaidīt jau vien iedomājamies, ka šī bilde varētu izskatīties.

- Tur es tev palīdzēt nespēšu. -

- Kur mēs mācamies? -

- Skeitparā! - Sajusmā iekliedzās puisi, kā arī apsēdās sēdus.

- Vienīgais skeitbords, kas man ir, ir saplēsts. - Es norādīju ar pirkstu uz stūri kur tas stāvēja. - Kā arī es biju domājis skolu.

- Vecīt, kāpēc tu vel neesi noskrūvējis ritenīšus? Visi dēļi stāv pagultē. - Lūkas ar labo roku pacēla pledu, kas pārsedza gultu.

- Labi. Turpini. - Skeitbords man sagadās tikai nepatikšanas.

- Mēs nevienā skolā neesam iesnieguši dokumentus. Ir laiks vel padomāt. -

- Man ir meitene? - Es kautrīgi jautāju. Mani uztrauca tas, ka ja man tāda ir, tad tagad viņa man varētu galīgi nepatikt.

- Tu smejies? Protams, nē. Mums tam nav laika. -

- Ar ko tad mēs tik ļoti esam aizņemti? - Nesaprotu kā kaut kam tādam nevar atrast laiku. Kurš gan tādu cūku gribētu ņemt. Tas lika man smaidīt.

- Turnīri skeitošanā. - Atkal sajūsmas kliedziens. Vai āri es agrāk biju tāda pastā sajūsmā par visu, kas saistīs ar skeitbordu. - Zini cik mums vel ir priekšā. Bet... - Lūkas ieskatījās zemē ar nelaimīgu seju klusi sacīja. - tu vispār atceries kā bija jābrauc ar dēli? - Pacēla savas suņu acis. Nu arī Lūkas cieš dēļ mana atmiņas zuduma. Tas man galīgi nepatika.

- Nezinu gan. - Ieraudzīju uz galda mazu, mīkstu bumbiņu un metu ar to draugam. - Ja iemācījos vienreiz, tad iemācīšos arī otrreiz. - Mierināju kaut arī tie bija meli.

- Pastāsti kā izpaužas tavs atmiņas zudums. -

- Sakumā es pat nezināju kas tie par lidojošiem dēļiem, kas izrādījās ir mūsu iemīļotie skeitbordi. Nākamajā acu mirklī visu atcerējos, bet tikai materiālās lietas. Atmiņas man kā cilvēkam nav. Jā, tagad ir, bet tikai no tā mirkļa, kad palīdzēji man piecelties. It kā es nemaz nebūtu līdz šim dzīvojis. Kā robots ieprogrammēts visu saprast, bet nav dzīvojis. Nav nemaz tik viegli izskaidrot. -

- Es saprotu. Tātad tu atceries visu izņemot atmiņas? -

- Jā it kā. -

- Forši. Pasaki kādu teikumu franciski? - Lūkas ļauni smaidīja. Viņam tik apbrīnojami ātri mainījās garastāvoklis. Vienubrīd viņš var būt skumīgs, bet jau nākamajā bridi laimīgs, kā arī aiz sajūsmas sāk starot.

Es mirkli apdomājos. - Piedod, bet es neatceros franču valodu. - Sāku uztraukties.

- Ai, žēl, iepriekš tu arī nemācēji. - Draugs meta mīksto bumbiņu atpakaļ.

Tā mēs turpinājām runāt līdz septiņiem vakarā. Mana istaba jau spīdēja un laistījās. Mēs turpinājām runāt sēžot viesistabā un dzerot tēju. Pienāca laiks kad Lūkasam bija jādodas mājās. Bet manas mātes vel nebiju.

- Šaubos, ka bērnu ģimenes ārsts strādā tik ilgi. - Sacīju pavadīdams draugu līdz durvīm.

- Tavai mammai pieder antikvariātu veikaliņš. - Lūkas izbolīja acis.

- Man viņa teica ko citu. - Kāpēc gan man mana miesīgā māte melotu? Lūkas bija jau iekarojis manu uzticību. Alīsija vel nē. Tas nav nekas liels, bet tomēr meli paliek meli. Vai viņa tagad izmantos manu atmiņas zudumu?

- Ak jā. Tu jau teici, ka nekad nevari nosimulēt. Tava māte patiesi varētu būt ārste. - Puisis atcerējās.

- Nekad vairs nesaki neko tik pārliecināts, ja nezini visu precīzi. - Stingri noteicu.

- Labi, piedod. Esmu aizmāršīgs. -

- Jau pamanīju. - Pasmejos.

- Tu arī tāds agrāk biji. Nu labi man jau jāskrien, jāpieskata mana mazā māsiņa. Māte dodas uz kārtējo randiņu. -

Lūkas bija prom, bet es ļāvos pārdomām. Izrādās, ka es esmu nekas. Viens liels NEKAS. Man nav nekāda lielā nākotne. Šajā dzīvē es neko nesasniegšu. Vai tie patiešām bija mani agrākie plāni? Kļūt par skeitborda zvaigzni. Bet kad es palikšu vecāks. Ko tad? Būdams vecs es sketot nespēšu. Labas izglītības man nebūs. Strādāšu kāda veikala noliktava līdz savas dzīves pēdējai dienai. Esmu niecība un šķiet man ar to būs jāsamierinās. Ko gan es tagad spēšu izmainit? Nekāda spīdošā dzīve man arī pagātne nav bijusi. Esmu bijis slinks, bez smadzeņu radījums. Ar sliktām atzīmēm skola. Visu cilvēku noniecinātājs, kaut arī pats neesmu labāks. Viennozīmīgi = niecība.

Būdams pārguris no šis smagās patiesību dienas es uzklāju jaunu gultas veļu un devos gulēt.

- Niecība! Niecība! - Balss skanēja manā prātā cenšoties aizmigt.

                                                               ***

Tūlīt pat es sadzirdēju sitienu pret sienu. Nepaspējis aizmigt nācās atvērt acis. Spilgtās krāsas mani apžilbināja.

- Malakaj! - Es sadzirdēju Ronellas balsi. Jau atkal esmu bellato pasaulē. Par to jau liecināja zilo augu istabas iekārtojums.

- Malakaj! - Tāda pašā izmisuma pilnā balsī sauca Azazīls. Es metos uz blakus istabu, lai noskaidrotu kas noticis. Manas rokas un kājas bija notirpušas. Ieraudzīdams ainu, kas notika telpā, es sastingu. Tur atradās kāds svešinieks, kas sagrābis Ronellu, meta viņu pret sienu. Fadete jau guleja zemē, bezsamaņā. Azazilam kājā bija iedurts miets, kā arī uz vaiga asins svītra. Viss notika tik lēni. Katra sekunde vilkās. Ronella atsitās pret sienu un nokrita zemē. Svešinieks uzmet skatienu man un manās acīs nolasīja gļēvumu, kas manī bija daudz. Tad atgriezas pie Ronellas. Es nezināju ko darīt. Noskatities kā nogalina meitnei es arī nespēju. Ko gan lai es iesāku? Esmu tikai niecība.

- Nogalini vai tiksi nogalināts! - klusi sacīja Azazīls.

Man paslidināja dunci.

- Pārgriez rīkli! - Azazīls turpināja čukstēt. Šķiet, ka svešinieks bija tā aizrāvies ar Ronellas piekaušanu, ka nemaz nemanīja apkārt notiekošo. Ronella aiz sāpēm iekliedzās.

- Hei, izvelies sev līdzvērtīgu pretinieku! - Uzsaucu svešiniekam, bet šķita, ka to viņš pat nedzirdēja. Mana balss trīcēja. Es satvēru dunci trīcošajās rokās un noskatījos kā svešinieks sagrābj Ronellu aiz matiem un sit pret sienu. Vel viens meitenes sāpju kliedziens. Man asaras sariesās acīs. Es neko nevaru izdarīt. Kājas ir pārakmeņojušās. Man nav ne garīgā spēka , ne fiziskā spēka. Tās ir pašas šaušalīgākās domas.

- Nogalini, vai tiksi nogalināts! Iznīcini, vai tiksi iznicināts! - Azazīls turpināja. Es sāku atcerēties šīs pasaules materiālās lietas. Šis svešinieks ir izraidītais. Tādu šeit ir daudz, gluži kā cietumnieku cilvēku pasaulē. Ronellu izraidītais sāka žņaugt. Es zināju, ka vilcināties vairs nedrīkst ne mirkli. Klusi piegāju svešinieka mugurai. Manas rokas vel jo projām trīcēja, taču dunci turēju stingri. Saņēmu visus savus spēkus un pārgriezu rīkli. Es jutu kā asmens pārgriez rīkli. Asinis plūda. Mani pārņēma šoks un es neaptvēru ko tikko izdarīju. Man gar acīm satumsa. Skaņa pazuda. Maliet atkāpos, kad izraidītā ķermenis krita un mazliet tirinājās. Visapkārt šķita mirgo mazi punktiņi, šķita, ka tikai man. Mans vēders sagriezās, es pieskrēju pie loga un izvēmos. Atguvis dzirdi, redzi un iztukšojis kuņģi, es atslīku uz grīdas, kas bija šī mīkstā zāle. Acis pacelt es nespēju. Neviens neuzdrošinājās ko teikt. Bija dzirdams tikai uztraukuma elsas. Es gribēju paskatīties vai ar Ronellu viss ir kārtībā, bet tā vietā ieraudzīju asinīs guļošo izraidīto. Mani atkal pārņēma nelaba dūša.

- Tu neesi mans brālis! - Es dzirdēju kā Azazīls centās pārvietoties. Tas noteikti bija pavisam grūti ar viņa ievainojumu.

- Par ko tu runā? - Klusi jautāju. Viņš taču pats lika nogalināt izraidīto.

- Man ir kauns. Tu apkaunoji visu mūsu ģimeni, visu rasu! Tēvam tu arī vairs neesi dēls. Mājās vari nenākt. Nevienam! Nevienam no mums nerādies acīs! -

- Es viņu nogalināju! - Vēlējos kliegt, taču mans vēders sagriezās, jo nespēju izmest no prāta šo ainu.

- Malakaj, - Nomāktā, sāpju pilnā balsī sacīja Ronella. Paskatīties uz viņu es nespēju, kā ieurbies mans skatiens tika vērst tikai uz leju. - Kāpēc tu tā vilcinājies? Tu vēlies lai mani nogalina? - Meitene sacīja. Vārdi mani sagrāva.

- Nāc Ronell. - Azazīls no tāluma uzsauca. Aši soļi sekoja balsij. Iestājās klusums. Pilnīgs klusums. Vai Fadete ir dzīva? Tā bija mana pēdējā cerība, vismaz ar viņu jābūt viss kārtībā.

                                                         ***

Atvēru acis un pacēlu galvu. Esmu pamodies cilvēku pasaulē. Sapnis bija pārāk reāls, lai tas patiešām arī būtu sapnis, kā arī nelabā dūša mani nav pametusi. Nācās skriet uz toleti.

- Tev viss kārtībā? - Atvērtajā durvju stenderē parādījās Alīsija. Viņa noteikti dzirdēja mani vemjam.

- Es nezinu kas ar mani noticis, tik slikti jūtos. - Es noskaloju seju ar aukstu ūdeni un sāku mazgāt zobus. Man vel jo projām trīcēja rokas šķita, ka turpinu turēt dunci rokās. Nespēju izslēgt skatu no sava prāta kā izraidītais krīt asinīm šķīstot. 

- Tu kaut ko esi lietojis? - Alīsija kļuva aizdomīga.

- Vai esmu? - Jautājoši skatījos sievietes sejā.

- Iepriekš nē, bet visam pienāk pirmā reize. -

- Bet šī nav tā reize. - Ieelpoju. - Es došos ieelpot svaigu gaisu. -

- Labi, bet uzmanies un neapmaldies. -

Esmu zaudējis atmiņu nevis smadzenes. Šī saruna man nepavisam nepatika. Alīsija domā, ka esmu narkomāns, kaut arī, kas lai to zin? Varbūt esmu arī. Par to man varētu pastāstīt tikai Lūkas.

Ārā bija krietni satumsis. Nebija ne mazākā jausma cik ir pulkstenis. Pastaiga pa klusajām un vāji apgaismotājām ieliņām nenāca par ļaunu. Laternas bija izteikti oranžās, tas padarīja visas mājas un ielas vienādas, kā arī neļāva saskatīt lielāku apkārtni.

Vai esmu sajucis prātā? Normāli cilvēki nedzīvo divās pasaulēs, belato tāpat. Apsveru domu, ka ar mani patiesi nav viss kārtībā. Viena pasaule ir tikai mana iztēle, vai arī blakus parādība. Tikai kura? Belato pasaule ir tik koša, krāsaina un pasakaina, nav skaistākas vietas, taču tur valda karš, nodevība un varaskāre. Nav tik patīkami tur atrasties, jo īpaši kad neatceries kas esi. Tur pretī cilvēku pasaule ir drūmās krāsas krāsota, bet cilvēki ir saprotoši, pretimnākoši. Abas pasaules vieno tikai viena lieta. Es. Manas emocijas abās pasaulēs ir līdzīgas un pat kopējas.

Pirmajā mirklī šķita, ka garām paskrien Ronella, bet pēc mirkļa sapratu, ka tā ir cita meitene. Viņa apsēdās uz soliņa un klusi šņukstēja plaukstās satvērusi seju.

- Kas noticis? - Es piegāju pie meitenes un notupos, lai būtu vienā augstumā ar viņu.

- Ej prom!!! - Caur pirkstiem pašķielēja tumšas acis.

- Es nedomāju vai te ir droši tevi atstāta vienu. - Es apsēdos blakus. Kādu brīdi bija mulsinos klusums un varēja dzirdēt tikai meitenes straujo elpošanu. Tā palēnām stabilizējas un kļuva pavisam mierīga.

- Džastin? - Meitene klusi jautāja.

Ak, nē, viņa zina kas es esmu, būtu ļoti jauki ja es pats to zinātu. Un es nekādi nevaru zināt šo meiteni. Tas noteikti viņu aizskars un viņa pat neklausīsies manus attaisnojumus. Varbūt man izdosies paturēt noslēpumā manu atmiņas zudumu. Tas arī palīdzētu izvairīties no liekiem jautājumiem.

- Jā? -

- Tu dīvai izskaties. - Aizdomīgi mani pētīja meitenes acis, kas mazliet paslēpušās aiz matiem.

- Esmu izlēmis mainīties. - Paraustīju plecus.

- To nevar nepamanīt. - Viņa lūkojās man acīs - Neskaties uz manai! - Aši pagriez galvu. - Es noteikti šaušalīgi izskatos. -

- Es šausmīgi izskatos jau 16 gadus, ko tad man teikt? - Es smējos.

- Samierināties. - Meitene smējās līdz. Viņai ir tik pasakains smaids.

- Tikai naktī mēs varam būt mēs paši. Vai ne tā? -

- Tev taisnība. Naktīs mēs esam pavisam citi cilvēki. -

- Kas tev nodarīja pāri? - Es nevēlējos lai meitene atkal skumst, bet patiešām gribēju to noskaidrot un aizsargāt viņu.

- Neviens. - Meitene piecēlās un soļoja prom.

- Pagaidi! Em... - Es nevarēju nosaukt viņu vārdā, tā vietā visu laiku stostījos, līdz meitene atskatījās.

- Tu pat neatceries manu vārdu? Bet es domāju, ka ... Lai jau paliek. - Turpināja soļot prom. Es metos viņai pakaļ.

- Klau, tas viss nav bez iemesla. -

- Nu izbeidz! Tik daudz melu. Jā, arī līdz mani ir nonākušas baumas, ka esi zaudējis atmiņu. Kādēļ tu visiem to stāsti? -

- Ko? Es neko nestāstu. Es nevienu nepazīstu. Patiešām! -

- Cik gan zemu var krist? Tu esi meiģinājis dažādi pievērst manu uzmanību, taču šī bija pati stulbākā ideja. Apsveicu, mūsu garākā saruna. -

Man vairs nebija ko teikt, tikai noskatījos kā meitene aiziet matiem noplīvojot vējā. Jauna viela pārdomām. Ko gan esmu iepriekš viņai tādu nodarījis, ka viņa mani nīst. Uz šo jautājumu man nav atbildes. Tik sasodīti grūti. Devos mājās, lai mazliet pagulētu.

Kad palīdu zem segas, prātoju vai patiesi vēlos gulēt. Un ja nu es atkal esmu belato pasaulē. Ne pārāk patīkamā situācijā es pametu to pasauli. Citas izvēles man nav, jo acis krīt ciet pret manu gribu. Nē labāk neiešu gulēt.

                           ***

- Čau Fadet. - Es gardi smējos, kaut arī man gribējās raudāt.

- Kā jūties? Tev viss labi? - Meitene bija pieliekusies manā priekšā.

- Velns, es aizmigu. - Turpināju smieties. - Kad reiz beigsies šie sapņi. -

- Tu vienkārši atslēdzies. - Fadete kārtīgi mani iepļaukāja. Es pārtraucu smieties.

- Ne jau par to es runāju. - Es nopūtos un berzēju sūrstošo vaigu. - Ha, ģimene mani izraidīja. Tagad es varu iet un slīcināties. - Sāku atkal smieties un lūkojos asins peļķē, kur izraidītais vairs negulēja. Sargi noteikti jau bija savākuši izraidītā ķermeni.

- Saņemies! Tu vari dzīvot pie manis. Vecmamma ir pazudusi. Šķiet, ka aizbēga. -

- Savādi, mums asinis ir tādas pašas kā cilvēkiem. Identiskas. - Nespēju atraut acis.

- Malakaj? - Satraukuma pilnā balsī jautāja Fadete. - Par ko tu runā? -

- Katru reizi kad aizmiegu es nokļūstu citā pasaulē. Esmu iestrēdzis starp divām pasaulēm . - Apsvēru, ka nav ko zaudēt.

- Tos sauc par sapņiem. - Fadete piecēlās kājās un pastiepa man roku.

- Nē! - Es uzmetu nicinošu skatienu, taču roku satvēru un piecēlos kājās. - Tur visas darbības notiek pakāpeniski. Kā es aizeju gulēt šeit, tad pamostos tur. Kad eju gulēt cilvēku pasaulē, tad pamostos šeit. Tici man, es to saprastu ja tie būtu tikai sapņi. -

- Smags gadījums.-

- Nu neesmu es jucis! -

- Es zinu. Būs labāk ja vairs nevienam to nestāstīsi. Man vecmāmiņa stāstīja par līdzīgu gadījumu, taču es neko smalki nezinu. - Meitene piegāja pie plauktiņa, paņēma burciņu ar kaut kādu pulverīti. Uzbēra to uz asns peļķes un jau pēc mirkļa tās vairs nebija. Viss bija tīrs. - Es meiģināšu tev palīdzēt cik spēšu. -

- Paldies. - Vismaz beidzot kāds man tic.

Man nācās gari un plaši visu izstāstīt Fadetei, gan par cilvēku pasauli, gan par belato. Visus manus novērojumus un sakritības. Meitene ārkārtīgi aizrautīgi ieklausījās katrā manā vārdā, kā arī uzdeva jautājumus, uz kuriem es īpaši nevarēju atbildēt, jo ir lietas ko es nezinu un nevaru zināt. Mēs sēdējām laboratorijas telpā un malkojām zāļu uzlējumu, ko bija pagatavojusi Fadete.

- Centīsimies noskaidrot visu kas iespējams. -

- Piemēram? -

- Sāksim ar miega ilgumu. - Meitene pastiepās pie skapīša kur stāvēja dažāda izmēra burciņas, viņa paņēma tieši to, kas stāvēja pašā priekšā. Tajā bija mazas zaļas bumbiņas. - Šīs izraisa miegainību, taču tas nav noturīgs, tevi būs ļoti viegli pamodināt. Darīsim tā. Cilvēku pasaulē centies neiemigt pēc iespējas ilgāk, savukārt šeit es tevi modināšu jau uzreiz pēc iemigšanas. Tad pastāstīsi cik ilgi nodzīvoji otrajā pasaulē.

- Labi. - Es pamāju ar galvu. Sniedzos pēc zaļās lodītes.

- Uzgaidi. - Fadete aizskrēja uz blakus telpu. Es lēnām viņai sekoju līdzi paņēmis vienu zaļo bumbiņu. Fadete pasniedzās pēc lādītes. No tās izņēma samtainu asins sarkanu auguma gabaliņu. Tajā kaut kas bija ievīstīts. Fadete pasniedza to man.

- Kas tur ir? - Es sāku attīt.

- Tas ir astrālo ceļotāju līdz sabiedrotājs. Es nezinu cik no tā ir taisnība, tikai tu to vari noskaidrot. -

Tas bija amulets. Divi trijstūri, kas saplūduši ar stūriem kopā veidojot vel vienu mazāku trijstūri. Lielie trijstūri sastāvēja no daudz, dažādu krāsu, mirgojošiem mozaīkas gabaliņiem.

- Skaisti. -

- Iekar to kaklā. - Meitene norādīja. - Pēc būtības tam vajadzētu seko tev līdz visur. Ja viss mainās, drēbes, izskats, apkārtne, tad amuletam jāpaliek karājamies kaklā. -

Es iekāru kaklā.

- Tad modini mani uzreiz. -

- Protams. - Meitene paklanījās.

Apsēdos uz zemes. Sažņaudzu auduma gabaliņu plaukstā, ievilku pamatīgu gaida devu plaušās un noriju lodīti. Ar otru roku sažņaudzu zēli uz kuras sēdēju. Ak, žēliņ, kā man tas nepatīk. Acu plakstiņi kļuva tik smagi, ka tie paši aizkrita ciet.

                           ***

Rīts. Guļu savā gultā. Cik paredzami. Piecēlos sēdus. Uz kakla nekā nebija. Tātad šī nav nekāda astrālā ceļošana. Viss ir lielas blēņas. Tad varbūt belato pasaule ir tikai mans iedomas? Lai nu kā, mani tas neinteresē.

Kad klāju gultu pamanīju ko pavisam dīvainu. Samtainu asins krāsas auduma gabaliņu.

- Nevar būt! Es neesmu jucis! - Kliedzu. Patiešām pastāv divas pasaules ārprāts.