Es guļu vēsā, rasot sākušā zālē un, rokas palicis zem galvas, raugos tievā dūmu strūklā, kas, no ugunskura vērpdamās, izgaist zvaigžņotās vasaras nakts debesīs. No ezera kāpj migla, tā smaržo pēc ūdens un vīstošas zāles, bet aizmugurē, slaido egļu galotnēs, vējš dzied klusu dziesmu.

Pie ugunskura sēd mani biedri Edvīns un Andrejs, smēķē un skaļi strīdas. Par ko gan reizēm cilvēki nestrīdas! Šovakar pat – iesāka par dažādiem ļaužu ticējumiem, bet nu jau aizgājuši līdz spokiem, raganām un citiem mošķiem. Edvīnam pat valoda raustās, un tā ir pirmā pazīme, ka strīds pieņēmis nopietnu virzienu.

Es tanī nepiedalos. Labāk pagulēt tāpat. Klausīties, kā kaut kur pļavā tirkšķina zemesvēzis, miegā iečirkstas putns un virs galvas, egļu pazarēs, sīc odi. Es mīlu šīs klusās makšķernieku nakts stundas, kad naktsšņores saliktas, bet virs ugunskura katliņš tikko sāk smaržot zivju zupa. Šķiet, ka tādā brīdī visas nedēļas darba sūrums izkūp līdzi dūmu strūkliņai naksnīgajās debesīs, un tad kā bērnībā gribas kliegt, smieties un kailām kājām izlaist krietnu līkumu ezermalas rasotajā zālē.

Paēduši no jauna atkritām vēsajā zālē. Guļam tā labu brīdi, smēķējam un klusējam.

„Klausies, Andž,” beidzot Edvīns, aizmezdams izsmēķēto papirosu, pārtrauc klusumu, „vai tu tiešām vēl tici spokiem?”

„Vai es ticu?” Andrejs viltīgi pārjautā un piecēlies iemet ugunskurā jaunu zaru sauju. „Paklausies, es tev pastāstīšu kādu patiesu notikumu, tad varēsi spriest pats.”

„Interesanti! Klāj vaļā!”

Andrejs, atspiedies pret telts balstu, aizsmēķē un, piemiedzis acis, iesāk:

„Tas notika pirms gadiem desmit, manā dzimtajā kolhozā, vēlā rudens naktī pēc Zvirbuļu Anneles kāzām. Es toreiz tāds zeņķis vien biju. Tikko no īsajām bikšelēm izlīdis, mācījos ar meitām pirmo danci griezt.

Pret vakaru, kad vīri bija krietni iesiluši un sievām mēles piekusušas, bet mēs, jaunie, dejā sakarsuši, kūpējām kā nodzīti zirgi, Ciemiņu Rūdis man uzsita uz pleca.

„Pietiks, Andž, iesim pie vīriem rīkles atvēsināt!”

No manis gan nekāds rīkles atvēsinātājs neiznāca, jo vīru barā sēdēja mans tēvs, un viņa bargi sarauktās ūsas runāja pārāk gaišu valodu, lai mana pēc glāzes pastieptā roka nevainīgi paņemtu pīrāga gabalu. Ciemiņu Rūdim cita lieta, viņš bija par mani krietni vecāks.

Pie galda vīri skaļi strīdējās.

„Es tomēr teicu, ka līdz šai dienai pasaulē vazājas nelabie gari,” glāzei pārliecies šļupstēja kāds tēvocis.

„Blēņas!” pielekdams kājās, sauca mans vecaistēvs Jēkabs. „Dzirdiet, blēņas! Rijās esmu gulējis, naktis pa kapiem staigājis, bet, atļaujiet, spokus neesmu redzējis! Un, ja arī kādreiz gadītos sastapt, tad paņemtu tādu aiz apkakles un uzprasītu: „Nu rādies, brāl, kas tu īsti esi!” ”

„Dzi, kas par drošām valodām!” Rūdis man iebukņīja sānos.

Brītiņu paklausījušies, cēlāmies un gājām atpakaļ.

Bija krietni pāri pusnaktij, kad posāmies mājup. Man ar Ciemiņu Rūdi bija pa ceļam.

Ārā sijāja sīks rudens lietutiņš, un nakts bija tik tumša, ka dur kaut ar pirkstu acī. Melnie mākoņi šķita uzkārušies šņācošo koku galos.

„Tavu cūcīgu laiku,” Rūdis rūca, uzceldams mēteļa apkakli, „būs vēl jāiet pa taisnāko ceļu cauri kapiem, citādi līdz rītam mājās nepārkulsimies!”

Manu atbildi nesagaidījis, viņš pārlēca pār grāvi.

Man tirpas vien izskrēja caur kauliem. Lai gan nebiju pārāk bailīgs, tomēr šādā laikā caur kapiem iet neuzdrošinātos. Bet neko darīt.

Mēs sākām iet, vai – pareizāk sakot – brist pa dubļu jūru. Rūdis mazliet pa priekšu, es aiz viņa. Vējš nelabi gaudodams, sita sejā lietus lāses, kas tecēja aiz apkakles.

„Īsta spoku nakts!” Rūdis īgni nospļāvās, un man patiesi sāka likties, ka apkārt kustas, grabinās, smilkst un pīkst, tā kā pat zobi sāka klabēt. Labprāt tūtu griezies atpakaļ un gājis kaut desmitreiz lielāku līkumu, taču to, ka baidos, draugam izrādīt nedrīkstēju.

Pēc brīža tālumā kļuva dzirdama koku šņākoņa, kas pamazām pieauga. Pārkāpuši pazemam vilnim, iegājām kapos. Vēja auri mazliet apklusa, toties skaidrāk varēja dzirdēt, kā, smagi čaukstēdamas, lapās krita lietus lāses. Un… Re, re, vai tur pa kreisi nepazibēja uguntiņa? Es ierāvu galvu apkaklē un aizvēru acis. Tad jau labāk iet, neko neredzējušam.

Neatceros, cik ilgi tā gāju, te uz reizi – blaukš! – viens man iezveļ pa galvu, dzirkstis vien nošķīda gar acīm.

„Rūdi!” tikko dabūju iesaukties un, lai nepakristu, pastiepu rokas uz priekšu un saķēru koka stumbru… Labi, ka bija tumšs un Rūdis neredzēja mani nosarkstam.

„Tu ko teici?” Rūdis atgriezās.

„Nē… es tik tāpat vien gribēju…uzsmēķēt.”

„Nu pacieties brītiņu, paiesim ēnā!”

Pēc dažiem soļiem nogriezāmies no taciņas un atradāmies pavēnī.

„Smēķē nu!” Rūdis man pasniedza saņurcītu cigarešu paciņu. Es jau ar pirmo dūmu aizrijos, jo līdz tam vēl ne reizi smēķēt nebiju mēģinājis.

„Diez’, kur mēs esam?” man nejauši ienāca prātā, un es sāku grābstīties apkārt. Sataustīju durvis, tad pēkšņi kā dzelts atrāvu rokas atpakaļ. Šausmas! Šī taču bija vecā kapliča ar pussagruvušo nojumīti priekšpusē, un zem tās arī mēs pašreiz stāvējām. Ne dzīvs, ne miris iespiedos stūrī.

„Klau!” pēc brīža klusuma Rūdis pieliecies čukstēja.

Tai pusē, no kurienes tikko atnācām, varēja dzirdēt čabam soļus, kuru troksnis pieauga.

„Nekusties!” Rūdis pievirzījās tuvāk un paslēpa smēķi saujā. Ko te nu vairs par kustēšanos runāt, es jau tāpat tikko elpoju.

Mums iepretī soļi apstājās, un pēc brīža zem nojumītes bijām trijatā. Pret debesīm varēja atšķirt atnācēja salīkušo augumu. Nostājies pret mums ar muguru, viņš sāka rakņāties kabatās, dūkdams kādu dziesmiņu. To izdzirdējis, uzelpoju vieglāk. Pazinu sava vectēva Jēkaba vienīgo, vēl zaldātu laika dziesmu.

Piebāzis pīpi, vectēvs sameklēja sērkociņus un aizpīpoja. Brīdi klusu pakšķinājis, viņš (vēl tagad īsti nespēju saprast, kāpēc) pastiepa pār plecu roku ar pīpīti un noteica:

„Še, nelabais, uzsmēķē!”

„Nu tad dod ar!” zemā aizkapa balsī atsaucās Rūdis, ar auksto, slapjo roku sagrābdams veča pirkstus.

Grūti izstāstīt, kas notika nākošajos mirkļos.

Nelabi ierēcies, Jēkabs kā jauns, norāvies kumeļš aizauļoja pa kapiem, pat pīpīti atstādams Rūda rokās, pavisam aizmirsdams mūs paņemt aiz apkakles un uzprasīt, kas mēs īsti esam…

„Tā, lūk, un tu vēl saki, ka spoki neesot?”” Andrejs nobeidza savu stāstu.

Mēs vēl ilgi smējāmies.

Ugunskurs bija izdzisis, tikai ogles kvēloja, mezdamas sejās sarkanu atspīdumu. Migla jau bija uzkāpusi gandrīz līdz mums, un tagad visa ezerleja mēnesgaismā izskatījās kā snaudoša jūra. Austrumos viegli sārtojās debesis, bet augstu virs mums trīcēja zvaigznes.

„Derētu brītiņu nosnausties,” Andrejs staipīdamies nožāvājās un ielīda teltī.