Harijs pavēra durvis un palūkojās caur nelielo
spraudziņu, ko pats nupat bija radījis. Bija agrs. Pat Mollija vēl nebija
augšā. Harijs cik vien ātri spēdams uzskrēja pa trepēm, saraudamies ik reizi,
kad to iečīkstēšanās iztraucēja mājā valdošo klusumu. Viņš neviļus uzmeta
vainīgu skatienu Persija istabas puspievērtajām durvīm aiz kurām, kā Harijs
zināja, gulēja Džordžs. Starp visiem ģimenes locekļiem, Džordžs bija tas no kā
zēns vairījās visvairāk. Zinādams cik ļoti pašam sāpēja mīļo zaudējums, viņš
negribēja domāt par to kā gan cieš Džordžs. Kad Freds vēl bija dzīvs, abus bija
tik pat kā neiespējami izšķirt, šķita, ka Džordžs bez brāļa jūtas pazudis.
Harijs turpināja ceļu uz trešo stāvu, acis pievērstas novalkātajam paklājam,
kas sedza pakāpienus. Viņš nepacēla skatienu līdz neieskrēja tieši krūtīs
kādam, kas tobrīd mēroja ceļu lejup.
Viņš šokēts palūkojās augšup, tieši Džordža bālajā
sejā. Ne viens no abiem neierunājās, tikai Harija rokas krampjaini sažņaudza
drēbes, kuras zēns tobrīd turēja. Džordžs lūkojās Harijā ar pagalam savādu
sejas izteiksmi, vienu no tām, ko nav iespējams iztulkot. Harijs nolieca galvu,
un skriešus mēroja atlikušo ceļu līdz vannas istabai. Harijs aizslēdza durvis
un nometa savu drēbju kaudzīti uz izlietnes. Viņš iztrausās no pidžamas un
vēlreiz pārbaudīja durvju slēdzeni. Ģērbies tikai bokseršortos viņš atslīga uz
vannas malas un saņēma galvu rokās. Viņa mutuļojošās domas pārtrauca viegls
klauvējiens. Harij? Džordžs savādā balsī sauca. Es izsperšu tās nolāpītās
durvis, ja tu tās neatslēgsi. Harijs nepakustējās. Džordžs pagrabināja durvju
rokturi un nomurmināja, Labi, ja tā... Harijs dzirdēja viņu dodamies prom,
bet pēc brīža viņš atgriezās un no durvju puses atskanēja kluss, Atveries. Harija ausis sasniedza
paskaļš blīkšķis. Kas, pie velna? Džordžs noelsās. Kurš idiņš apmainīja manu
zizli?
Harijs piecēlās un atslēdza durvis. Tās atvēris
viņš ieraudzīja Džordžu blenžam uz ļenganu gumijas cāli, ko tas turēja labajā
rokā. Persijs, pagājušajā mēnesī. Kad Džordžs pavēra muti, lai ierunātos,
Harijs žigli pievienoja: Man nav ne jausmas kāpēc. Viņš jau taisījās atkal
aizvērt durvis, bet Džordžs zēnu apturēja, iebāzdams roku durvjstarpā.
Džordžs ienāca vannas istabā. Klausies, es zinu,
ka tu sevi par to visu šausti. Harija galva pašāvās augšup, bet viņš neko
neteica. Nekas no tā visa nebija tava vaina. Tu nevienam to nelūdzi. Tu
nelūdzi mums tur būt. Mēs paši to
izvēlējāmies, viņš strikti turpināja. Tā nebija tava vaina. Džordžs pameta
telpu, bez skaņas aizvērdams durvis.
Harijs blenza uz durvju rokturi. Viņš
tiešām gribēja Džordžam ticēt. Viņš atcerējās to kā Mollija bija viņu
pagājušajā dzimšanas dienā apskāvusi, kāda bija sajūta. Viņš neizsakāmi vēlējās
kaut arī tagad varētu vienkārši mesties Mollijas apskāvienos un raudāt. Bet vēl
viņš nebija gatavs viņus sastapt. Daudz vieglāk bija kā tagad, vienkārši slīdēt
no dienas uz dienu. Tas nešķita tik sāpīgi.
Džinnija aizkaitināta nopūtās un iespēra dīvānam.
Rons un Hermione atkal bija pazuduši. Viņi bija pasākuši atstāt māju uzreiz pēc
launaga un stundām klejot Merlins-zina-kur. Viņi atgriezās tikai pirms
vakariņām ar viegli kaunīgām sejas izteiksmēm. Džinnijai bez abiem bija
garlaicīgi. Viņai bija karsti un ļoti gribējās peldēt, bet peldēt vienai nebija
patīkami. Ja Rons un Hermione būtu kaut kur tuvumā viņa varētu pajautāt vai abi
negrib pievienoties. Viņa nepacietīgi nošņācās un atkrita dīvānā. Viss labi,
Džinnij? Mollija ar adīkli rokā tikko bija nometusies otrā dīvāna galā.
Jap... Džinnija pacēla vienu Mollijas adītā
džempera galu. Jau sāc Ziemassvētku džemperus, mamm?
Mmm-hmm. Šogad jāpagūst vienpadsmit, Mollija teica. Pēkšņi viņa samirkšķināja acis
un vaigi kļuva pāris toņus bālāki. Mollija saprata, ka šogad Zem eglītes būtu
jābūt tikai desmit džemperiem. Viens būs Tedijam, viņa žigli pievienoja.
Protams, mamm, Džinnija mierinoši noteica. Viņa
nebija palaidusi garām ne Mollijas kļūdu ne vājo mēģinājumu to nolīdzināt.
Mums drīz vajadzētu padomāt par tavu skolas lietu
iegādi, Mollija ierunājās, kā šķita, lai mainītu tematu.
Laika ir daudz, mamm, Džinnija atbildēja,
paņemdama vilnas kamolu un pārmeklēdama Mollijas rokdarbu grozu, lai atrastu
liekas adāmadatas. Kurus ja esi paspējusi uztaisīt?
Tikko sāku tava tēva.
Es uzadīšu Flērai, Džinnija nomurmināja,
palūkodamās uz dūmakaini rozā dziju, ko bija izvēlējusies un apjauzdama, ka tā
būs Flērai tieši laikā.
Mollijas adatas uz brīdi pierima, bet tad atkal
turpināja darbu. Ļoti mīļi no tavas puses. Es zinu, ka jums abām nekad tā īsti
nav saskanējis.
Džinnija sarāvās un sāka pāršķirstīt rakstu
grāmatu. Nav ne vainas.
Tev nav visu laiku jādzīvo iekšā, Džin, Mollija
teica, no acs kaktiņa palūkodamās uz meitu.
Kur tad lai es eju? Džinnija nopūtās. Nevar
pamest māju vai dārzu, lai nenonāktu to mūdžu, kuri to tik vien gaida kā kādu
stāstiņu, ielenkumā, viņa nicīgi novīpsnāja. Es ienīstu reportierus.
Džinnij! Piesargi valodu, Mollija automātiski
izlaboja.
Piedod, mamm. Džinnija atrada rakstu, kas
piestāvētu viņas brāļa sievai un sāka uzmest valgus pirmajai rindai. Viņas
sēdēja mierpilnā klusumā līdz Džinnija atkal ierunājās: Tu jau nezināsi, kur paliek
Rons un Hermione, ne?
Nekur tālu jau viņi nevar aiziet, Mollija
arbildēja. Es nedomāju, ka kāds no viņiem grib stāties pretī tām barbaru
ordām.
Džinnija nošņācās. Kad viņi vakar bija ienākuši
iekšā, Rona krekls bija aizpogāts nepareizi un abi izskatījās diezgan
papluinīti. Nu, viņi noteikti iet pietiekami tālu, viņa nomurmināja.
Ko lūdzu, mīļā? Mollija izklaidīgi pārjautāja.
Džinnija pakratīja galvu. Neko. Būšana
jaunākajai no septiņiem-tagad jau sešiem,
viņa nodomāja- bija meitenei devusi diezgan vērtīgu ieskatu tajā, kad labāk
runāt un kad klusēt par brāļu izdarībām. Ja viņa bilstu kaut vārdu Mollijai par
to, ko kā meitenei likās dara Rons un Hermione, dabūtu viņi visi. Viņa zināja,
ka Hermione naktīs lavās uz Rona istabu. Viņai gan patika domāt, ka abu
attiecības aprobežojas ar rociņas turēšanu. Vai varbūt nelielu pamīcīšanos. Tas
vismaz uzdzina mazāk nelabuma.
Hermione pārvilka Rona kreklu pāri puiša galvai un
nosvieda kaut kur sānis. Nu...Cik tālu tu gāji ar Lavenderu?
Vai tagad tam ir īsais laiks? Rons kašķīgi
ieteicās.
Hermione atsēdās uz papēžiem un pievēra atpogāto
blūzi. Tik pat laba reize kā jebkura cita.
Labi. Tad tu man izstāstīsi par Krumu.
Tu ņirgājies?Hermione uzsprāga. Tas bija vairāk
kā pirms trim gadiem! viņa sprēgāja.
Rons stūrgalvīgi sakrustoja rokas pār krūtīm. Es
gribu zināt. Ja es tev taisos stāstīt par Lavenderu, tev nāksies man pastāstīt
par Viktoru.
Sasodīts. Hermione meta Rona ar paša kreklu.
Uzvelc to. Es nevaru parunāt ar tevi
šādā paskatā.
Rons uzstiepa kreklu pāri galvai un uzmeta
Hermionei viepli. Nekas nenotika, viņš nošņācās, tad raidīja meitenes
virzienā aizdomu pilnu skatienu: Ko? Vai viņa kaut ko stāstīja?
Neko, viņa atbildēja. Viņa žēlojās, ka tu neej
tālāk par pamīcīšanos, bet ņemot vērā to kā abi uzvedāties kopistabā, visiem
likās, ka jums ir kas vairāk.
Tici man, Hermione, man nekad nebija ne jausmas
kādā krāsā viņai biksītes.
Apburoši, Hermione izspļāva.
Ko tad tu gribi lai es saku? Vai es gribēju viņu
izjāt-
Nu, gribēji? Hermione pārtrauca.
Es neesmu svētais, Rons norūca. Es būtu
varējis. Dučiem reižu. Nebija tā, ka viņa negribētu, bet Mamma un tā sasodītā
goda padarīšana! Rons iespēra segai. Es vienkārši nevarēju... viņš atzinās.
Mēs ar Viktoru nekad tā arī neskūpstījāmies,
Hermione maigi teica. Viņš gribēja, bet es nevarēju.
Tiešām? Rons palūkojās augšup, pacēlis uzacis
tik augstu, ka tās pazuda zem matu cekula. Bet tu...Viņš...Kāpēc ellē nē?
viņš buldurēja.
Tas būtu tā pat kā bučot Hariju, viņa zēnu
informēja, saraukdama muti grimasē.
Fuj.
Jā. Hermione novilka Ronu sev līdzās uz segas.
Es sāku nopietni raizēties.
Par Hariju?
Viņa pamāja. Hermione izlaida rokas caur matiem.
Es nezinu, ko lai ar viņu dara.
Rons sarāvās. Es arī nē. Es nekad vēl neesmu
redzējis Hariju tik sliktā stāvoklī.
Vai ir burvju psihoterapeitu versija?
Ko tādu?
Rons uz viņu savādi palūkojās.
Tas ir tāds kā dziednieks, tikai prātam, ne
ķermenim.
Šaubos, Rons nopūtās. Ko viņi tādu dara?
Nu, tu aizej un parunā.
Ronam uznāca smieklu lēkme. Tev vispirms
jāpiedabū Harijs vispār runāt. Viņš
pamanīja Hermiones vīlušos skatienu. Viņš turpināja, ja drūmāk: Nopietni,
vistiņ, ar nevienu no viņiem viņš tā pat nerunātu. Mēs abi to labi zinām.
Man vienkārši trūkst ideju. Hermione knibinājās
ap aizlauztu nagu. Viņš iznāk tikai tad, kad neviens nav tuvumā. Kļuvis par
naktsputnu. Es nedomāju, ka viņš vēlas palīdzību no kāda no mums. Viņa
nošņaukājās un paberzēja degunu ar plaukstas virspusi.
Es nedomāju, ka tas ir tā. Tu taču redzēji viņu
Tonksas un Remusa bērēs? Nu, tas, ko viņš teica Tonksas kundzei? Viņš netaisās
sev to tuvākajā laikā piedot.
Bet tā nebija viņa vaina...
Rons pārlaida sejai ar plaukstu. Es to zinu. Tu
to zini. Pat viņš to zina. Tas tikai
prasīs...
Laiku, Hermione pabeidza.
Jap.
Ja nu tava mamma un tētis...
Kā tad lai viņi ar viņu parunā? Rons jautāja.
Viņš tik pat kā nepamet istabu un...
Es nezinu... Nespēja atrast atbildi lika
Hermionei pamatīgi sašļukt.
Keitija ar elkoņiem atbrīvoja sev ceļu cauri
reportieru drūzmai, kas ielenca Midzeņu dārza vārtiņus. Viens no tiem uzmeta
viņai bezkaunīgu skatienu un indīgi pavaicāja: Vai tad tu nestrādā Nedēļas Raganā?
Keitija saviebās. Un ko tu ar to domā? Lielākā
daļa reportieru uzskatīja Nedēļas Raganu
par neko vairāk kā tenku lapeli, pāris pakāpienus augstāku par Varkšķi. Viņa pastiepās, lai atvērtu
vārtiņus.
Tu tur netiks` iekša, zaķit`, izsaucās kāds
vīriešu kārtas reportieris. Šamie mūs nelaiž. Es neredz` kā tād zostiņ` kā tu
varēt` tikt iekša.
Keitija izvilka zizli. Es te neesmu žurnāla
darīšanās, viņa tam vēsi atteica. Viņa ar zizli pāris reizes uzsita pa
vārtiņiem, un kad tie iemirdzējās tumši sarkani, pieskārās rokturim.. Vārtiņi
atvērās ar paskaļu klikš. Viņa caur
tiem izslīdēja un pēc sevis tos uzmanīgi aizvēra. Keitijas acis iepletās, kad
reportieru drūzma vienā mirklī pagaisa un tā vietā redzeslokā uzpeldēja Vīzliju
māja. Vīzlijiem bija efektīvi izdevies noslēpties no visiem, ko nevēlējās
redzēt. Rons, Hermione un Džinnija zālājā strīdējās par to vai iespējams caur
burvestībām nemanītu dabūt, piemēram, dārza rūķi, tā, lai kņada otrā pusē
netiktu iztraucēta.
Džinnija redzēja viņu tuvojamies mājai. Keitij!
Kā tu te gadījies?
Es vakar atsūtīju tavai mammai pūci. Jautāju vai
varu apraudzīt Džordžu.
Rons un Hermione pārmija skatienu. Viņam neiet
diezko labi, Rons ierunājās. Viņš tikpat kā nenāk laukā no istabas.
Džinnija pamāja. Neēd arī neko diži. Vienkārši
stumda visu pa šķīvi.
Es nedomāju, ka viņš arī izguļas, sarunā
iejaucās Hermione. Uz Rona un Hermiones jautājošajiem skatieniem viņa tulīt
atbildēja: Ko? Nu, ir jāiet garām viņa istabai, lai tiktu uz vannasiztabu.
Gaisma ieslēgta piecos no rīta... Rons ieklepojās un nosarka. Parasti bija
pieci, kad Hermione lavījās atpakaļ uz Džinnijas guļamistabu.
Keitija uzmeta Ronam savādu skatienu, bet pamāja
un iegāja mājā. Mollija un Arturs sēdēja viesistabā un klausījās radio.
Sveiki, Vīzlijas kundze.
Mollija un Arturs piecēlās, lai sveiktu Keitiju.
Labdien, mīļā, Mollija silti teica. Džordžs ir augšstāvā.
Otrais stāvs, Arturs piebilda. Durvis pa
kreisi.
Paldies. Keitija norādīja kāpņu virzienā: Es
tikai...
Kāp vien,
Keitij, Mollija iedrošināja.
Keitija pievārēja kāpnes un apstājās pie
istabas durvīm, domājot par to vai viņš maz papūlēsies tās atvērt.
Džordžs noslīdēja no gultas un piegāja pie skapja. Kad Persijs un Džinnija bija
pārveduši mantas no veikala, viņš tās, tā arī neapskatījis, bija sakrāvis skapī.
Viņš atvēra skapja durvis un pieliecās, lai izvilktu somas. Viņš apsēdās uz
grīdas un lēnām atvilka pirmo rāvējslēdzi. Pasniedzies somā, viņš izvilka
pūķādas žaketes, ko abi bija nopirkuši par godu veikala atvēršanai. Tā bija
bijusi novēlojusies dzimšanas dāvana pašiem sev, Freds bija viņu ar tām
pārsteidzis kādu rītu, mēnesi pēc veikala atvēršanas Diagonalejā. Džordžs tās
noguldīja malā un vēlreiz pastiepa roku somas virzienā.
Viņa plauksta aptvēra kaut ko mīkstu. Viņš izvilka
koši zilas vilnas kaudzīti, ko izklāja klēpī. Cik veci mēs bijām, kad viņa tos uztaisīja? Trīspadsmit? Jā, tas bija
trešajā gadā, tātad trīspadsmit, gandrīz četrpadsmit...Džordžs ar drebošu
rādītājpirkstu izsekoja G burtu, kas bija ieadīts džempera krūtīs. Viņš atkal
pasniedzās somā un izvilka džempera līdzinieku. Tam uz krūtīm no tās pašas
saulaini dzeltenās vilnas bija izadīts liels F. Mēs bijām tik mazi...es neatceros, ka kāds no mums jebkad būtu bijis
tik mazs...Džordžs pacēla džemperi pie deguna un ieelpoja Freda smaržu, kas
vēl ar vien kavējās vilnā. Veikals vienmēr bija bijis abu prātos, pa tad. Freds
vienmēr bija gribējis izveidot ko varenāku kā Zonko. Augsts un šķietami nesasniedzams
mērķis trīspadsmitgadīgajam Džordžam. Bet Freds savā lēmumā bija negrozāms.
Džordžs zināja, ka veikala lietā kaut kas jādara. Tas
bija slēgts kopš Lieldienām, kad Arturs, Mollija, Džinnija, Freds un viņš pats
pārcēlās pie Mjurjelas tantes. Viņš nevarēja iedomāties neko citu, ko varētu
iesākt. Ministrijas klerks noteikti nebija viņa sapņu profesija. Bet atvērt
veikalu vienam pašam, to viņš nevarēja iedomāties. Tas viss jau no paša sākuma
bija Freda ideja. Jau kopš pirmās vizītes uz Cūkmiestiņu, kad abi pabija Zonko
iestādījumā. Tai naktī guļamistabā Freds satraukuma pilns bija lēkājis pa
Džordža gultu. Es zinu, ka mēs varam!
Mums var būt pašiem savs joku veikals! Pašiem savas telpas! Džordžs par to
nebija tik drošs, bet Freda neatlaidīgais spiediens un paša vēlme darīt, ko
interesantu, lika Džordžam piekrist, un jau trešā skolas gada beigās viņi sāka
izmēģinājumus produktiem. Viņi sāka ignorēt mācības, protams, atskaitot tos
priekšmetus, kas bija noderīgi viņu mērķiem: Burvestības, Pārvērtības un
Herboloģiju. Viņi izlēma, ka viss, kas vajadzīgs no mikstūrām būs viņu galvās
jau līdz piektajam gadam.
Vieglais klauvējiens pie guļamistabas durvīm viņu
nepārsteidza. Mollija parasti viņu pēc vakariņām pārbaudīja, lai redzētu vai
viņš nav izsalcis, vai viņam ko nevajag. Džordžs zināja, ka viņa uztraucas, bet
tas, ka viņu nelika mierā bija traucējoši. Viņš uztrausās kājās un atcirta vaļā
durvis, vienā rokā vēl arvien turēdams džemperus. Man viss kārībā, mamm... Viņš blenza uz jauno sievieti kāpņu
laukumiņā. Tu neesi mamma.
Keitija sakrustoja rokas virs krūtīm. Nē, neesmu
viss.
Kāpēc tu esi šeit?
Atnācu tevi apraudzīt, Keitija teica.
Man viss labi, Džordžs noteica it kā aizstāvēdamies.
Tu izskaties pagalam draņķīgi, Keitija tieši
konstatēja. Džordža uzacis pacēlās. Keitija viņam atgādināja laumiņu no bildes
vientiešu pasaku grāmatā, kuru Džinnija septītajā dzimšanas dienā bija
iedāvinājis Arturs. Viņa izskatījās kā viena no laumiņām, viegli ēteriska, tik
trausla, bet varēja būt tik pat stūrgalvīga kā Rons, kad pati gribēja.
Džordžs paraustīja plecus un apsēdās uz gultas
malas. Nopietni, man viss labi.
Keitija nošņācās, ienāca istabā un aizvēra durvis.
Neizskatās, ka tev būtu labi. Tu esi zaudējis svaru. Es sakrējos ar Džinniju,
Ronu un Hermioni, kad nācu iekšā. Viņi saka, ka tu ne ēd, ne dzer un tik tikko
pamet istabu.
Un? Džordžs izklāja abus džemperus pār savu
spilvenu.
Keitija apsēdās viņam blakus. Tu slēpies.
Džordžs pacēla Hermani un sāka virpināt pūķīša
astes galu. Vai tam ir kāda nozīme?
Nu, ja vien tu nedomā te palikt mūžīgi. Keitija
iekārtojās dziļāk gultā un atspieda muguru pret sienu.
Es nezinu, Džordžs atzina. Es nezinu, ko
iesākt. Viņš atliecās, lai būtu vienā līmenī ar Keitiju. Es nedomāju, ka man
vajadzētu atvērt veikalu bez Freda...
Keitija uzmet viņam skatienu, kas Džordžam
nepatīkami atgādināja paša māti. Tādu, it kā viņa varētu lasīt viņa domas. Viņš
atturējās no saraušanās zem šī skatiena. Kāpēc?
Tas neliekas pareizi. Džordžs atspiedās pret
sienu. Tas viss bija viņa ideja un es nejūtos spējīgs to paveikt viens.
Kurš teicis, ka tev tas jādara vienam? Keitija
viegli pieskārās viņa rokai. Tu teici, ka abi ar Fredu domājāt tai lietai
piesaistīt arī Ronu.
Džordžs sarāvās. Es nedomāju, ka viņam tas
patiks. Droši vien vēl domā būt aurors.
Tu to nekad neuzzināsi, ja nepajautāsi, Keitija
praktiski noteica.
Laikam jau. Džordžs paskatījās lejup uz nonēsāto
pūķīti, ko turēja rokās. Man viņa tiešām pietrūkst. Viņš norija siekalas,
mēģinādams apspiest raudas.
Ir dabiski, ka tev viņa trūkst, Keitija
nomurmināja. Bet nav labi norobežot sevi no visiem citiem.
Džordžs pamāja, ātri mirkšķinādams. Viņš tomēr
nespēja apturēt asaras, kas slīdēja lejup pa vaigiem. Viņš pievilka ceļgalus
pie krūtīm un paslēpa tajos seju. Viņš nejuta Keitijas rokas apvijamies ap
pleciem. Miglaini viņš apjauta, ka šīs raudas nelīdzinās tām, kas nāca pēc
bērēm. Toreiz tās bija sēras un svaigas zaudējuma sāpes. Šī bija apziņa, ka
Freds nekad neatgriezīsies, un lai vai kas Džordžs nebūtu bijis pirms bērēm, nu
viņam jāmainās.
Keitija ar vienu roku ierakās kabatā, izvilka
zizli un uzlika klusināšanas burvestību durvīm. Viņa lēni aijāja Džordžu, ar
vienu roku glāstīdama viņa matus. Viņš slīdēja zemāk un zemāk līdz galva
atslīga Keitijai klēpī un rokas apvijās meitenei ap vidukli. Viņš palēnām rimās
raudāt un pāris reizes dziļi ievilka elpu. Tikko kā viņam likās, ka atguvis
savaldību, no aizvērtajiem plakstiem atkal spiedās asaras. Viņš nodrebēja un
atmeta pēdējos pūliņus savaldīties.
Kad viņam beidzot izdevās savākties, Džordžs lēnām
piecēlās sēdus un noslaucīja seju krekla plecā. Beidz, Keitija norāja. Viņš
atvainodamies sarāvās un paplikšķināja pa kabatu, it kā meklēdams kabatas
lakatiņu, kura, kā viņš zināja, viņam nemaz nebija. Lūdzu, Keitija pasiedza
viņam salocīta lina četrstūri ar izšūtu, tumši zilu K pašā stūrī. Dabonu
tonnām šādus no savas omes. Viņai liekas, ka jaunai dāmai būt bez tāda ir
šausmīgi nepieklājīgi.
Džordžs nokaunējies paņēma lakatiņu un pārlaida
saviem mitrajiem vaigiem un acīm. Viņš pārskatīja istabu, tikai tagad
pamanīdams cik tumšs kļuvis. Cik pulkstens? viņš pārakmeņojies jautāja.
Pus desmit.
Nolāpīts, man žēl, Keitij...
Apklusti. Viss kārtībā. Ja tu nevari mierīgi
nopuņķot pat savus draugus, ko gan...
Džordžs žņaudzīja kabatas lakatiņu. Paldies...
Viņš atmuguriski atkrita uz spilvena, un sāpīgi aizvēra acis. Galva sāpēja tā
it kā mazītiņas laumiņas ar mazītiņiem laumiņu izmēra āmuriņiem mēģinātu to
pārsist. Viņš juta Keitiju noslīdam no gultas. Neej, viņš lūdza, atvēris
acis.
Es neiešu, pēc minūtes būšu atpakaļ. Viņa klusi
pameta istabu un Džordžs ar pirkstiem saknieba virsdeguni. Šķita, ka galva
taisās vienkārši novelties no kakla. Viņš lēnām izelpoja un pavēlās uz sāniem.
Viņš nebija neviena priekšā sabrucis kopš bērēm. Īpaši neviena no ģimenes
priekšā. Gādīgās rūpes viņu brīžiem smacēja. Viņš zināja, ka visi uztraucas,
bet tas, lai kāds nepārtraukti viņam
sekotu ar tauriņu tīklu bija pats pēdējais, ko viņš vispār vēlējās.
Keitija ienāca atpakaļ guļamistabā nesdama
tējkanniņu, flakoniņu ar tumši zilu mikstūru un mitru drāniņu. Izdzer šo,
viņa pavēlēja, pasniegdama Džordžam pudelīti. Tas palīdzēs galvai.
Pat neatvēris acis, Džordžs pasniedzās pēc
flakoniņa. Viņš to iztukšoja vienā rāvienā, saviebdamies līdzko tas skāra rīkli.
Kapēc tam jāgaršo kā sasvīdušai zeķei?
Keitija nolika paplāti uz naktsgaldiņa. Kā tu
zini kā garšo sasvīdusi zeķe?
Džordža mute viegli izliecās. Džordžs reiz
izaicināja mani nolaizīt vienu no Čārlija. Kad mums bija astoņi.
Viņš uzmanīgi pieslējās sēdus, uzmanīdams vēl
arvien pukstošo galvu. Viņš apstājās, it kā ko gaidīdams, bet kad tas nenāca,
viņa acis atkal pildījās asarām. Mēs mēģinājām piespiest Ronu nolaizīt vienu
no Bila, bet viņš neuzķērās, viņa balss aizlūza. Tas tikai liekas jocīgi.
Runāt par kaut ko, ko darījām kopā un zināt, ka viņš nesāks nākamo teikumu.
Viņš gandrīz pasmaidīja, bet tad smaidu aizēnoja vainīga sejas izteiksme.
Ir normāli par to runāt. Un ir normāli smieties
vai smaidīt, kad tas ko atceries tev to liek.
Džoržs paberzēja degunu ar Keitijas kabatas
lakatiņu un pamāja. Bet Džinniju gan mēs pierunājām. Viņa bija diezgan
lētticīga. Viņai gan bija tikai četri.
Fuj. Keitija padeva Džordžam vienu no tējas
krūzēm. Šim vajadzētu dabūt ārā to garšu no mutes.
Džordžs saņēma tasīti abās rokās. Paldies. Viņš
piesardzīgi iedzēra malciņu. Kitija pastiepa viņam drāniņu, kuru viņš iemainīja
pret tukšo flakoniņu. Es tikai jūtos tik vainīgs...
Tāpēc, ka izdzīvoji? Keitija uzmanīgi ievaicājās.
Jap, Džordžs izklaidīgi pārlaida sejai ar mitro
drāniņu, pārsteigts atklādams, cik seja tā jūtīga. Es turpinu domāt, ka viņš
kuru katru brīdi ienāks pa durvīm un pateiks, ka tas viss bija tikai kļūda. Es
neeju lejā, jo līdzko kā apsēžos pie galda ar acīm automātiski meklēju viņu. Un
mēs nevaram sākt ēst, jo viņa vēl nav. Bet, kad tētis sāk ēst es saprotu, ka
Freds nenāks. Viņš apklusa, kad Keitija atkal apsēdās uz gultas un pavirzījās,
lai atbrīvotu viņai vietu.
Tas prasīs laiku, Džordž.
Es zinu, viņš atzinās. Bet dažreiz, dažreiz
vienkārši gribas pamosties un justies labi, tā kā es mēģinu visiem ieskaidrot,
ka jūtos. Viņš atspiedās pret Keitiju un runāja tā kā abi agrāk bija runājušies
skolā. Viņš apjauta, ka var ar Keitiju nepiespiesti runāt par Fredu, par lietām
ko kā pašam likās bija aizmirsis. Kad sadzirdēja paša balsī iezogamies aizsmakumu,
viņš pagrieza Keitijas dūri un noelsās ieraudzījis cik pulkstens. Bija jau
viens naktī. Ak, sūds... viņš nomurmināja. man žēl.
Par ko?
Par to, ka turu tevi nomodā tik vēlu.
Keitija nosprauslojās. Atceries to nakti, kad gājām
izklaidēties ar Fredu un Andželīnu, un
pēc tam gājām uz jūsu dzīvokli dzert kafiju, un kamēr mēs taisījām kafiju ,
viņi pazuda un neparādījās līdz trijiem naktī?
Džordža mutes kaktiņi viegli pacēlās. Jā. Mēs abi
beidzām vakaru izdzerot visu kafiju un izēzdami visu šokolādes cepumu kārbu. Tad,
cukura un kafijas iespaidā, palikām augšā vienkārši runājot. Džordžs noslīdēja
no gultas. Kā tu vispār tiki iekšā?
Parādes durvis.
Nāc nu, es tevi aizvedīšu uz teleportēšanās
laukumu, lai tiec mājās bez visas tās kņadas.
Džordžs izveda Keitiju pa sētas durvīm un pavadīja
līdz aploka stūrim. Viņš palīdzēja viņai pārtrausties pār zemo akmens mūri,
cauri burvestībām. Keitij...
Viņa apstājās un palūkojās pār plecu. Jā?
Paldies.
Nekādu problēmu. Keitija ar vieglu paukšķi
aizteleportējās, atstādama Džordžu vienu stāvam pļavā. Viņš lēni pagriezās un
devās uz māju.
Viņš ieslīdēja virtuvē un sāka kāpienu pa trepēm.