Iekšā atskanēja klaboņa. Durvis pavērās. Vīzliju kundze mazliet izbrīnīta tomēr priecīga aicināja zēnu iekšā.

„Harij, mēs nezinājām ka tu šodien ieradīsies, tāpāc ē neko nepagatavoju. Visi jau sen paēda.Es tūlīt tev sagādāšu,” viņa pavicināja zizli un izteica buramvārdus.

„Nevajag tiešām. Es jau labi paēdu mājās.”

„Kā tas saprotams, labi? Ak, pareizi.Tu jau esi pilngadīgs. Uzbūri.”

„Nē ,Petūnija uztaisīja.”

Vīzlija kundze bija izbrīnīta.

„Tā ir tā vientiešu māmuliņa?” Mollija jautāja.

„Nu, jā, Dūdija, ”Harijs teica.

„AAA, ”viņa kaut ko pie sevis domādama izrunāja. „Es pasaukšu lejā bērnus.”

„Jā,” piekrita Harijs. Mollija viņam uzsmaidīja un tad vēlreiz pajautāja: ”Bet , kā tad , Harij, tu nokļuvi šeit?”

„Atteleportējos.”

„Bet, Harij, tev taču nav atļaujas. Tu pārkāp likumus.”

Harijs pasmaidīja, bet neko neteica.

„Bērni nākat lejā!” Mollija bļāva.

„Mēs neesam bērni,” Harijs dzirdēja balsi, „Esam jau sen pilngadīgi.”

„Ron, es tikai ceru ka mums nebūs jātrenkā dārza rūķi ,”teica meitene, kas , Harijprāt, noteikti bija Hermione.

„Es tev piekrītu, ”reizē ierunājās vēl divas balsis.

„Es visu dzirdēju, ”Mollija teica meklēdama kaut ko skapī.

„Bet , mammu, tas jau...Harij! ”Rons ierunājās un pieskrēja pie drauga un apkampās. Klāt pienāca arī Hermione un Džinnija. Harijs mīļi apkampa abas meitenes.

„Harij, mēs par tevi ļoti uztraucāmies, ”stāstīja Hermione.

„Jā, tu mums vispār gandrīz neko nerakstīji, Džinnija pabeidza.

„Kā tad tev gāja pie tie vientiešiem? Vispār mēs jau bijām pagalam noraizējušies par to ka tu vēlies tur vēl pavadīt kādu laiku. Parasti tu gribi ātrāk tīties prom.”

„Nu, jā. Šovasara bija forša, ”stāstīja Harijs un pēc Rona lūguma pamatoja savu viedokli. Atstāstīja gan par Rubīnu, gan par Drēslijiem, gan par sapņiem.”

Draugi nenoliedzami bija pārsteigti par Rubīna zināšanu par burvju eksistenci. Un vēl vairāk. Par slaveno Hariju Poteru. Liekas ka draugi neticēja par Drēsliju garstāvokļu maiņu.

„Harij, tu lasīji „Dienas Pareģa ”rakstus? ”jautāja Džinnija.

„Nē, bet kas ir?”

„Izlasi pats!” Rons teica un iziedams no virtuves atnesa sasaitētu bunkšķīti . Iemeta to Harijam klēpī. „Tu esi katrā avīzē.”

„Es atļaujos labot. Katrā lapaspusē, ”teica Hermione, kamēr Harijs sēja vaļā mezglu, kas saturēja avīzes.

„Mēs iesim ārā, ”teica Rons.

„Es arī,” Harijs piebilda.

„Nē ,tu paēd un izlasi avīzes!”

„Bet...”

„Harij, lūdzu, paēd kārtīgi. Ja vēlies vēl tikai pasaki, ”Mollija teica.

„Labi, „Harijs vīlies pateica.

Trijotne pasmaidījuši zēnam izgāja ārā, visticamāk, spēlēt kalambolu.

Harijs pasniedzās pēc pirmā „Dienas Pareģa” nummura.

Harijs Poters izredzētais?

Klīst neapšaubāmi stāsti par zēnu, kurš izdzīvoja pēc Vārdā Neminamā uzbrukuma. Nu, šis zēns jau vēl sešas reizes izsprucis sveikā. Vai viņš ir izredzētais? To neviens nezina. Paši- Zinat- Kas Harija piektajā mācību gadā ielauzās Burvestību ministrijā lai nozagtu pareģojumu. Kas tajā stāstīts?

To nezina neviens, izņemot pašu Hariju.

Daudzi joprojām domā ka šim zēnam viss izdosies.

Harijs nometa avīzes gabalu un ķērās pie nākošā.

Pareģi sāk runāt

Slavens pareģis Erls Makenlijs pareģoja ka nebūt nezināmais Harijs Poters piedzīvos vēl daudzas grūtas dienas cīnoties ar Vārdā Neminamo. Viņa paziņa apgalvo , ka ejot kopā ar draudzeni viņai parādījusies vīzija kurā redzējusi Hariju Poteru mirkstot asinīs. Bet kā jau vienmēr viņu izglābj Cūkkārpas Raganības un burvestību arodskolas direktors- Baltuss Dumidors

„Viņiem noteikti, kaut kas nepareizi rādījies, ”Harijs nosmīkņāja.

Tieši tajā laikā pulkstenis nosita 16.00. Zēns paskatījās uz to apaļo apli kur norādīja visu ģimeņu locekļu atrašanās vietu. Vīzlija kungs tāpat kā Persijs , Bils, Freds, Džordžs bija darbā. Mollija, Rons un Džinnija bija mājās. Viņš pastiepās pēc nākošā

laikrasta

Mums „Dienas Pareģis ”ir pienākušas nekļūdīgas ziņas par Harija Potera piekto mācību gadu. Vārdā Neminamais ielauzies Burvestību ministrijā lai iegūtu pareģojumu kurā minēts slavenais zēns un Vārdā Neminamais. Paši- Zināt- Kas deva tā sauktajiem nāvēžiem atgūt pareģojumu, kas kā Paši- Zināt- Kas bija paredzējis, ka to paņems Harijs Poters. Zēns to paņēma un nāvēži centās to dabūt. Tas īsti labi neizdevās, jo Harijam līdzi devās viņa draugi: Hermione Grendžera, kas mācās izcili un protams Harija labā roka- Rons Vīzlijs kuri jau agrāk Harijam palīdzējuši cīņā pret Vārdā Neminamo.

Trijotnei līdzi devās arī Nevils Lēniņš kura vecākus spīdzinājusi nāvēde Bellatrise Svešovska. Kā arī Luna Mīlaba kura labprātīgi pieteicās palīdzēt. Vēl talkā nāca Rona māsa Džinnija.

Neaizmirsīsim arī šo gadu kad skolas vadību pārņēma Doloresa Džeina Ambrāža. Tātad bērniem vispirms vajadzēja atbrīvoties no lielinkvizatores kura bija skolēnus sagūstījusi par noteikumu pārkāpumu. Protams aizbēgšanas plānu izdomāja Grendžeras jaunkundze.

Viņi izdomāja plānu kā nokļūt burvestību ministrijā un daudziem par lielu pārsteigumu zināja arī iekļūšanas paroli. Viņi nogāja lejā, paņēma pareģojumu. Tūlīt ieradās arī apmēram ducis nāvēžu kuru starpā, protams, bija Malfojs un Bellatrise. Tā viņi ilgi runājās un Harijs tomēr nosargāja pareģojumu un Nezināmā veidā aizkavēja nāvēžus. Netīšām grupa sadalījās uz pusēm. Harijs skrēja kopā ar Nevilu un Hermioni. Tā nāvēži, protams, viņiem uzbruka.

Ar dažām vainām nogādāts skolas slimnīcas spārnā būtu bijis jebkurš, izņemot Hariju, jo viņam klāt netika neviena burvestība. Viņš atrada savus pārējos draugus un joprojām stingri turēdams pareģojumu uzbruka nāvēžiem.

Skatoties Bellatrises Svešovskas atmiņas redzējām kā Harijs šai pašai nāvēdei nosauc Vārdā Neminamā vārdu. Nāvēde lūdzās Tumsas pavēlniekam, bet Harijs tik apgalvoja lai viņa pietaupa savas plaušas, jo viņas kungs tāpat neko nedzird.

„Tiešām nedzirdu?” Uzrodoties jautāja Vārdā Neminamais. Harijs bija šokā. Kā no zila gaisa uzradās Dumidors. Viņš, protams, zēnu pasargāja. Vēlāk visi tika nogādāti drošībā. Pareģojums saplīsa.

Kas šogad notiks Cūkkārpas Raganības arodskolā tagad kad Dumidors vairs nav ? Liekas ka visiem pietrūks šis cilvēks. Vārdā Neminamais noteikti vēlēsies nogalināt Hariju Poteru. KO tagad? Pašreiz Harijs ir neaizsargāts. Kurš viņu glābs?

Uz šo jautājumu diez vai var atbildēt pareģi, un diez vai to var arī pats Harijs.

Brīnišķīgo rakstu sagatavoja Rita Knisle.

Nekārtības Burvestību ministrijā.

„Tagad kad nav Baltuss Dumidors ir ļoti grūti strādāt, ”apgalvo vairāki Burvestību Ministrijas darbinieki, kā arī pats burvestību ministrs: Rufuss Skrimžūrs...

...................................................................................................

Harijs izlasīja rakstu un nolika to malā. Pagrāba nākošo avīzi un arī to nemaz neizlasījis līdz galam nolika to malā. Viņš izlasīja kādu no rakstiem.

Traģiski iet bojā Burvestību ministrijas darbinieks

Sv. Mango dziednīca sola sākt sīku izmeklēšanu pēc vakardienas incidenta, kad izejot no palātu miris tika atrasts Burvestību ministrijas darbinieks, 39. gadus vecais Leonīds Lāsmans, kuru saklapējušas durvis. Notikuma vietā izsauktajam dziedniekam neizdevās atdzīvināt Lāsmana kungu, kurš dažas nedēļas pirms nāves bija guvis ievainojumu nelaimes gadījumā, darbavietā.

Dziedniece Miriama Strauta, kuras pārziņā notikuma brīdī atradās Lāsmana kunga palātā, ir uz laiku atstādināta no pienākuma pildīšanas, saglabājot viņai pilnu darba algu, un vakar nebija izaicinājuma, bet dziednīcas preses sekretārs nācis klajā ar oficiālu paziņojumu: „Sv. Mango dziednīca pauž dziļu nožēlu par Lāsmana kunga nāvi.”

Harijs pārlasīja avīzi vēl divas reizes un šis raksts viņam kaut ko atgādināja, Jā. Harijs atcerējās ka Broderiku Biedu bija nožņaugusi Velna cilpa. Arī šoreiz tā nebija sakritība, ka durvis nosit cilvēku.

„Kāds uzdarbojas Sv. Mango dziednīcā,” viņš nodomāja un likdams avīzes mierā iztraucās pa virtuves durvīm un aizsteidzās pie pārējiem spēlēt kalambolu.

Viņi sadalījās divās komandās. Lai tās būtu apmēram vienlīdzīgas Harijs bija kopā ar Hermioni, bet Rons ar Džinniju.

Spēli viņi noslēdza ar Hermiones kritienu no slotas.

„Auč, uzmanīgāk! Man sāp. ”Hermione teica kad abi zēni viņu nesa iekšā mājā.

„Kas tad Hermionei noticis? ”durvīm atveroties jautāja Mollija redzēdama ka zēni Hermioni nes.

„Nokrita no slotas, ”mierīgi atbildēja Džinnija.

„Labi, labi. Tūlīt sadektarēsim, ”viņa teica un aizskrēja uz virtuvi. Pēc 5 minūtēm atskrēja ar mazu stikla pudelīti, kurā karsti virmoja tumši zaļa masa.

„Eē , kas tas ir?” nemierīgi jautāja Hermione, jau nojauzdama ka iespējams viņai tas būs jādzer.

„Bezsāpju līdzeklis. Ņem, Hermione, iedzer!” mudināja Mollija iedodama pudelīti meitenei.

Hermione turēdama to rokā pakratīja un atkal teica: „Nekad nebiju tādu redzējusi.”

Izteikusi šos vārdus viņa pielika stikla pudelīti pie lūpām un izdzēra tās saturu. Pudeles apakšā palika tikai zaļi nosēdumi, kas stipri atgādināja troļļu puņķus. Meitene nodrebinājās.

„Pretīgs,” atteica meitene. Mollija aplipināja cietušajai muguru ar dzeltenu ziedi. Izteica buramvārdus un pateica vienu” tīro ”burvestību un Hermiones mugurai vairs nebija ne vainas.

Tomēr draugi vairs nevēlējās riskēt, tāpēc nolēma vairs nespēlēt kalambolu.

„Artūrs drīz būs mājā, ”Mollija teica paskatījusies pulkstenī kura rādītājs rādīja- ceļā.

Pie durvīm atskanēja klauvējiens. Vīzlija kundze pieskrēja un atvēra durvis.

„Sveika, mīļā,” teica nogurusi balss. Kā ne kā pulkstenis bija vienpadsmit vakarā.

„Sveiki, bērni. Sveiks, Harij,” apsēdies pie galda Artūrs sveicinājās. Mollija nolika viņa priekšā zupas bļodu.

„Kā, tēti, veicās darbā ?”ieinteresēta jautāja Džinnija.

„Ak , drausmīgi, ”Rons, Harijs un Hermione nejauši saskatījās.

„Liekas ka visus ir apgrūtinājusi doma ka Dumidors vairs nav. Protams, daudzus tas , nenoliedzami, priecē. Parādījušies neskaitāmi kaitnieki, kas pārdod kaitīgas lietas. Palielinājies mirstīgo skaits. Vienkārši čum un mudž ar nekārtībām. Skrimžūrs netiek galā ar saviem darba pienākumiem. Gājuši bojā arī daudzi vientieši. Man ir tik daudzi darbi ka nezinu no kura gala lai sāk. Katru dienu pienāk vismaz 10 izsaukumi. Vēl neesam pat tikuši galā ar veciem incidentiem kā piemēram: kad kādai raganai savas kurpes nokož kājas. Vienu vientiesi apēd durvju slēdzene. Tas vairs nav izturams, ”viņš pabeidza savu stāstījumu.

„Jā, mēs jau iesim gulēt, ”teica Rons un uzsita Hermionei un Harijam pa elkoni lai tie nāk līdzi.

Pārrunājuši kāds tam varētu būt sakars ar Voldemortu trijotne aizmiga.

Interesanti pagāja vasaras brīvlaika pēdējās dienas. Notika vēl daudzi piedzīvojumi, kas draugu smaidam lika atplaukt kā vēl nekad.

Protams, viņi pēc Hermiones stingrā lūguma arī mācījās un pēc Vīzlija kundzes uzdevuma darīja mājas darbus. Viens no tiem bija nogurdinošā un bezjēdzīgā darbība ar dārza rūķiem.

„Celies! Celies! ”modināja Rona balss, „Tev vēl jāpaspēj salikt mantas, tāpēc pasteidzies, Harij!”

Harijs piecēlās sēdus, uzlika brilles un ieskatījās pulkstenī, kurš rādīja: 8. 34.

„Kāpēc mums tik ātri jāceļas? Skola , taču šogad sākas 12.00, vai ne?”

„Jā, bet mēs vēl ieskriesim pie Freda un Džordža. Nu, tu saproti: joku bodē.”

„Jā, jā,” Harijs deva ziņu ka nav nekāds auna piere . Zēns piecēlās sēdus un uzlika brilles. Viņš saģērbās un sakārtoja mantu lādi. Abi zēni nokāpa lejā kur jau abas meitenes un Vīzlija kungs ar kundzi brokastoja.

„Ak, cik garšīgi, Mollija, tu kā vienmēr pārspēj pati sevi, ”teica Artūrs un iedeva sievai mazu rīta bučiņu uz vaiga. Mollija bērnu priekšā mazlietiņ nosarka, bet neko neteikdama novāca ēdāju šķīvus.

„Kā mēs nokļūsim Diagnolejā?” Rons jautāja.

„Aizzteleportēsimies, ”Artūrs atbildēja lasot avīzi.

Atšķirībā no Rona Džinniju interesēja, kas cits.

„Kas jauns Pareģī? ”viņa jautāja piegriezdama krēslu pie galda.

„Nekas atskaitot ka Harijs atkal ir, bet...”

„Iedod parādīt !”Džinnija iesaucās izraudama avīzi no sava tēva rokām. Tur patiešām bija raksts par Hariju. Arī Rons , Hermione un Harijs pieliecās pie avīzes lai redzētu rakstu.

Harijs Poters Cūkkārpā netiks pasargāts. Kāpēc?

Pēc visie drausmu pilnajiem notikumiem saistībā ar Hariju Poteru {viņu vecāku nogalināšanu, rētu, filazofu akmeni, cīnīšanos, Trejburvju turnīru, Noslēpumu kambari, Notikumiem burvestību ministrijā, Cūkkārpā} atliek vien minēt ka zēns nav aizsargāts. Vai tā ir Burvestību ministrijas vaina ka nevar nodrošināt papildus aizsardzību neaizskartam zēnam? Nē , nav viss. Paklausīsimies ko par to saka pats BM{Burvestību ministrs- Rufuss Skrimžūrs}

„Tā nav BM vaina, jo es pats personīgi piedāvāju Poteram aizsardzību, proti – aurorus, taču viņš atteicās vēl pirms tam nosmejamies, ”teica BM{burvestību ministrs}

Mēs aptaujājām BM locekļus kur varēja izlasīt šādus jautājumus:

Vai Harijs Poters ir varonis?

No 90 aptaujātajiem cilvēkiem- 74 pilnībā piekrita, taču 16 to skaitā Rufuss Skrimžūrs apgalvoja pretējo.

Vai šim zēnam ir nepieciešamība lietot aurorus, viņa drošībai? Kāpēc?

83- piekrita {pārējie ieskaitot R.S. un aurorus} nepiekrita. Burvji, kas noliedza apgalvoja ka nav ko tērēties- tāpat kā to teica Poters. Pārējie { 83burvji un raganas bija vienisprātis ka Harijs ir piedzīvojis pietiekami daudz lai saņemtu šādu atlīdzību

Vai Dumidors oir vienīgais cilvēks , kurš Harijam kaut cik nozīmē?

90-NĒ. Kāpēc?...Kādi varianti?

1. Labā roka- Rons Vīzlijs { draugs no pirmā mācību gada. Vairāk kā draugs- gandrīz vai brālis}

2. Hermione Grendžera{ kreisā roka . Ļoti tuvs cilvēks, tāpat kā Rons.

Kas vēl?

3. Jau bojā gājušais{ pēc notikumiem Burvestību ministrijā, Pareģojuma zālē} Siriuss Bleks. Harijam, tā pat kā viņa tēvam Džeimsam{ miris} tuvs draugs un Harijam vēl krusttēvs.

4. Visa Vīzliju ģimene { Persijs strādā ārzemēs, Bils- BM tika sakosts tajā naktī kad nomira Dumidorss. Viņu sakoda Fenrins Pelēcis{ ļoti bīstams vilks} FReds, Džordžs- nepabeiguši skolu strādā „Joku bodē”, izplata jocīgas, bīstamas tomēr interesantas preces. Džinnija jūs jau visi viņu pazīstat { Harija draudzene} pavisam tuvs cilvēks un , protams, Mollija un Artūrs { Abi Fēniksa ordenī. Artūrs bīstamo lietu likvidētājs BM}

Runājot par bīstamām precēm būtu jāsoda arī viņa dēli- FReds un Džordžs, jo kā jau iepriekš lasījāt viņi gatavo arī bīstamas lietas un liekas viņi pat to varētu apstiprināt, jo dažām ir aizliegums tās lietot nepilngadīgajiem.

5. Varbūt ne tik ļoti bet tālāki Cūkkārpas darbinieki un skolēni:

! Minerva Makstūra ( Grifidora torņa vecākā, Harija skolotāja) Kāpēc? Dumidoram tāpat kā Poteram ir labā un kreisā roka. Pēc mūsu novērojumiem Minerva ( labā roka) iespējams viņa arī daudz zina par Potera PRIVĀTAJĀM LIETĀM, to skaitā Paši- Zināt- Ko.

! Nevils Lēniņš, šī zēna vecākus spīdzinājusi nāvēde Bellatrise Svešovska. Jūtam līdzi... Viņš ir Grifidora tornī , iesaistījis palīgos cīņā pret nāvēžiem un Vārdā neminamo.

! Luna Mīlaba (Kraukļnagā) Jauka, tomēr interesanta meitene. Viņas tēvs ir viens no garlaicīgā „VARKŠĶA” izdevējiem.

6. Ja mēs pirms tam runājam par mirušajiem cilvēkiem tad vajadzētu arī pieminēt Liliju un Džeimsu Poterus, kuri ir gājuši bojā aizsargājot savu dēlu. Jūs par to jau visu zinat.

APTAUJAS TURPINĀJUMU LASIET NĀKOŠAJĀ „DIENAS PAREĢA” NUMMURĀ, KURŠ TĀPAT KĀ ŠIS RAKSTS BŪS BRĪNIŠĶĪGS.

Šo kolosālo rakstu sagatavoja: Eilīna Kursa.

Harijs nospļāvās. Viņam nemaz kā Kursai šķita kolosāls,- Harijam raksts likās pretīgs.

„Harij, es zinu ka raksts tev nepatīk, taču dažiem tas raisa drausmīgu interesi, ”gurdeni teica Džinnija. Hermione parāva rakstu un teica: „Ahā ,tātad arī rītā būs tas šis rakstiņš tikai, protams, turpinājums.”

„Nesatraucies, vecīt, viņiem ,vienkārši , nav ko rakstīt.”

„Tieši tā , Ron, beidzot kaut ko pasaki pareizi, ”Hermione novīpsnāja. Rons nošķobījās.

„Mums jāiet, ”lielajiem runātājiem uzsauca Vīzlija kundze.

„Šo es ņemšu līdzi,” apņēmīgi noteica Hermione.

Pēc 10 minūtēm visi jau bija nonākuši Diognalejā un sapirkušies dažādus nieciņus.

Rons ar Hermioni Harijam ar nokavēšanos apsveikdami draugu pilngadībā uzdāvināja grāmatu, ko Hermione uzstāja dāvināt. Harijs Ronam nopirka jaunu zizli Olivanda zižļu veikalā, par ko Rons bija ļoti pateicīgs. Viņi bija iegājuši arī veikalā „Malkinas Madāmas drānas jebkuram dzīves gadījumam.”

Nopirkuši tur visus apmetņus skolai Rons ar Hermioni un Džinniju devās jau laukā, bet Harijs likdams draugiem tur stāvēt aizskrēja uz veikala stūri. Pēc piecām minūtēm atgriezās ar papīra sainīti.

„Lūdzu, tas tev ,”Harijs bija teicis Hermionei. Meitene uzlūkodama zēnu atvēra paciņu. Viņas rokas izvilka skaistu, tumši violetu svētku mantiju. Tā atšķirībā no gaismas, saules staru krituma mirdzēja. Hermionei nebija, ko teikt. Likās, ka tā ir pirmā reize kad viszinošā meitene nezin ko teikt. Viņas acīs izdzisa uguntiņas un piespiedusi to Harijam teica: „Es to nevaru pieņemt. Tā maksā dzīvu naudu.”Zēni nemaz neievēroja ka Džinnijas acīs bija ielijusi maza skaudība.

„Tur tā lieta ka vari un, ja ne tad es ar tevi nerunāšu.”

„Labi.”

„Hermione, tu esi traka? ”jautāja Džinnija pavisam satriekta.

„Redzi, tu esi vienīgā, kas domā ka Hermione to nav pelnījusi, ”Harijs teica un abi draugi piekrītoši pamāja ar galvām.

„Labi, es to pieņemšu, ”Harijs , Džinnija un Rons sasmaidījās, „tikai tad , ja, Harij, tu pateiksi kā tu nokārtoji eksāmenu, jo, šķiet, tu par to izvairījies runāt un nemaz neatsūtīji rezultātus.”

„Es nu ē nokārtoju uz izcili pilnīgi visu.”

„Nevar būt!” klausītāji reizē iebļāvās un visi, kā viens bija šokā. Harijs iedeva mantiju Hermionei un izgāja no veikala.

„Jūs jau ejat pie Freda un Džordža! Es arī tūlīt iešu, ”Harijs skriedams atteica.

„Uz kurieni tu?” Džinnija jautāja, taču Harijs jau bija tālumā.

Zēns skrēja tālāk pa šauro ielu un divreiz nogriezās pa kreisi. Zēns bija nonācis pie cerētā veikala. Harijs to saprata kad ieraudzīja izkārtni virs durvīm.

Smalkākās rotaslietas HAhara

Viņš iegāja veikalā un nopirka tiešām skaistu un dārgu kaklarotu.

Tā bija no zelta ar dārgakmeņiem un dimantiem rotāta. Tā burtiski laistījās un mirdzēja. To nebija iespējams atstāt plauktā un Harijs to nopirka.

Zēns bija skrējis atpakaļ un pēc iepirkšanās Joku bodē ar saviem draugiem, tagad arī ar Artūru un Molliju devās uz platformu 9 34

Iekāpuši ekspresī un iekārtojušies kupejā visi četri draugi visbeidzot devās ceļā.

Hermione vēlreiz pārlasīja Pareģi.

„Tātad kā viņi vispār uzzinājuši šos notikumus, ja tie turēti skolā slepenībā?”

„Kādi notikumi? ”jautāja Rons.

„Ak, nu izlasi! Viņu vecāku nogalināšanu, rētu filazofu akmeni, cīnīšanos, Trejburvju turnīru, Noslēpumu kambari, notikumiem ministrijā un Cūkkārpā. Vēl pie tam jauna reportiere. Hmmm...”

„Kāds nodevis ziņu no Cūkkārpas iekšienes. Tas varētu būt Strups. Viņš ir liels nodevējs un vēl pie tam slepkava. Viņš noteikti taisnā ceļā devies pie Voldemorta un nosūtījis ziņas un tad viņš tās izplatījis kopā ar Malfojiem un citiem nāvēžiem. Tā Voldemorts centies izpelnīties vēl vairāk baiļu un nedrošības. Loģiski. Vienkārši ļauna slava.”

„Varbūt, bet nē. Liekas ka neviens cits izņemot Hariju nav piedzīvojis visus šos notikumus neskaitot, protams, pašu Voldemortu.Ai, es nezinu. Būs jālasa vēlreiz, ”meitene novilka un ar acīm sāka urbties tekstā.

Pēc piecām minūtēm izlasīdams rakstu meitene klusēja. Viņas draugi, tomēr diezgan labi saprata ka viņa darbina savas pelēkās šūniņas.

„Ahā,” Hermione iebļāvās ka pārējie kupejā sēdošie pārtrauca sarunāties, „Es sapratu. Harij, tu taču izlasīji tādu garu ,violetu rakstu?”

„Par manu piekto mācību gadu, pareģojuma zālē? ”viņš jautāja pretim.

Meitene pamāja ar galvu.

„Jā,” Harijs atbildēja. Hermione atplauka smaidā.

„Ha , nu ja . Tajā rakstā taču minēts, ka viņi skatījušies Svešovskas atmiņu. Droši vien viņi redzējuši, kā viņas pavēlnieks norīko Malfoju lai tas ieliek Džinnijas grāmatās to dienasgrāmatu, ”Džinnija nosarka, jo neviens vēl nebija aizmirsis viņas padošanos dienasgrāmatai, ”Hm. Jā, iespējams, nāvēde arī bija blakus kad Voldemorts pastāstīja savus nodomus par akmeni. Blakus arī bija kad Voldemorts izrīkoja to ai nezinu kā viņu tur sauca, tas Vinkijas saimnieks, kurš dzēra daudzsulu mikstūru pārvēršoties par Tramdānu. Sakarā ar ministriju un pareģojumu viņai ar Voldemortu bija tiešs sakars. Pati vien bija iesaistīta un tāpēc arī varēja pastāstīt tai Kursai, kas un kā. Un vēl par to Tramdānu. Varu saderēt , ka viņa lūdzās , vienkārši, jaunā reportiere negribēja izlasīt, ka rakņājusies pa citu atmiņām. Tātad, - viss saskan.”

„Hermione, varbūt, tu steidzies notikumiem pa priekšu? ”Džinnija jautāja.

„Nē, es skaidri zinu, ka šoreiz nekļūdos, ”meitene nocirta un paķēra savu pirmo grāmatu no tām kuras bija sagatavotas vēl vienai pārlasīšanas reizei.

Kupejas durvis pavērās. Neviens neievēroja jaunos ienācējus, jo katrs ar kaut ko nodarbojās.

Hermione lasīja grāmatu par hipnatanoze un gaišredzību. Malfojs tieši par viņas lasāmvielu pie sevis pasmaidīja iedomājoties ka viņa varētu mani noburt hipnatozējot. Rons ar Hariju spēlēju burvju šahu, bet Džinnija vērās ārā pa logu domājot nez ko Harijs domā par viņu un ko zēns dāvinās.

No durvju puses atskanēja balss: „O, tas tak mūsu slavenais Harijs Poters. Velkat blociņus ārā! Vai es varētu palūgt autogrāfu? Arī no tevis ,Grendžera. Tu mums esi dranķasiņu zvaigzne. Es tev ieteiktu nodibināt kādu klubiņu tieši draņķasiņiem. Tu varētu derēt, kā vadītāja. Ē vispār tā ir laba ideja.”

Draugi pavērās uz durvju pusi. Tur stāvēja Drako Malfojs ar saviem drauģeļiem Krabi un Goilu, kuri kā vienmēr locījās smieklos pēc sava apsargātā izteiktā.

„Aizvācieties! ”iešņācās abas meitenes. Hermione ar Džinniju saskatījās. Meitene ar kuplajiem matiem piecēlās kājās un devās uz ienācēju pusi.

„Ja tu šeit vēl spersi kāju tad es tevi sasitīšu gabalu gabalos, ”izspļāva Hermione un jau centās viņam iesist , taču veiksmīgi to noturēja pats Drako. Viņi izgāja pa durvīm atstādami draudīgu iespaidu.

„Ak, šis būs grūts gads, ”teica Hermione.

„Nomierinies, Hermione, tu tā pat visās ieskaitēs dabū izcili, ”sajūsminoties par sava skolnieka- Harija panākšanu Rona zaudē teica.

«Ron, es nedomāju par to. Ak, taču paskaties visapkārt! Dumidora vairs nav pasaule jūk prātā.”

„Hermione, šķiet, ka tu atkal soļo notikumiem pa priekšu, ”apslēpdama smīnu teica Džinnija.

Uzrunātā bilda: „Nē es skaidri zinu ka šo ...”

Draugi sāka locīties smieklos. Hermione nosarka un savai sejai priekšā pielika grāmatu.

Pēc dažām minūtēm aizcērtot lasāmvielu piecēlās lai savā mantu lādē kura atradās uz plaukta ielika grāmatas. Viņa pacēla kasti un nenoturēdama to atkrita atpakaļ un pamatīgi uzkāpa uz Rona kājas.

„Au, skaties kur ej!” iebļāvās Rons. Hermione klusēja, pirms tam vēl neveikli pavicinādama rokas ierunājās: „Paklusē, Ronald, bet ja esi tāds vārgulis, ka nevari izturēt uzkāpšanu uz kājas, tad noteikti jūtu tev līdzi. Apsēzdamās savā vietā Hermione turpināja urbties savā grāmatā.

„Ei, tak...,”Rons teica un parādīja nepieklājīgu žestu, „Un beidz vienreiz lasīt tās grāmatas! Izsevišķi tad kad ar tevi sarunājas! Tev pašai nešķiet ka ir mazliet par traku?”

„Nē, nav. Ja nezini mums būs jākārto arī sērgi, ko laikam tava stulbā galviņa nesaprot. ”Rons novērsās no viņas briesmīgā acu skatiena.

„kad jūs vienreiz beigsiet kašķēties? ”neziņā iesaucās Harijs.

„Jā, es Harijam piekrītu, Jūs abi, ”viņa norādīja uz savu brāli un Hermioni, „strīdaties jau no vasaras.”

„Mēs tūlīt būsim pie Cūkkārpas, ”teica Džinnija, „sākam kravāties!”

Draugi izkāpa ārā no vilciena un tūlīt pie viņiem pieskrēja Nevils Lēniņš.

„Vai es varu iet kopā ar jums? Sīkie pirmziemnieki ir īsti bojeviki. Vilcienā viņi mani gandrīz nospieda.”

„Vari, ”lietišķi atrauca Hermione un visi pieci draugi kopā ar vēl daudziem simtiem skolnieku soļoja uz skaistās pils pusi.

Šis gads būs savādāks nekā citi. Tieši šī bija vienīgā doma kura saistīja visus skolniekus un to viņi labi apzinājās.

Skolas gaiteņi sāka piepildīties ar skolniekiem un skolotājiem, kas steidzās uz Lielo zāli.

Viņi iegāja pa durvīm un ienāca zālē , kur slējās četru torņu : Kraukļnagu, Grifidoru, Slīdeņa un Elpūšu galdi. Zāles griestos kā vienmēr rotājās lidojošas sveces, taču šoreiz pie katras baltās sveces bija piesieta melna lenta. Protams, šo jauno pārmaiņu ievēroja hermionei, kurai jau atkal radās tāds priekšstats. Visi četri apsēdās pie Grifidora galda. Pie skolotāju vietām piecēlās Maksūra. Harijam likās , ka viņa ir kļuvusi daudz vecāka un bālāka, tievāka un nopietnāka.

„Sveiki, jaunie skolnieki, un ,vecie , ar atgriešanos. Šogad katru no jums gaida vēl viens interesants gads Cūkkārpā. Varbūt, kādam šis ir trešais , citam pēdējais vai pirmais. Tomēr, vēlos jums atgādināt ka katrs gads ir jāizbauda kamēr tāda iespēja ir dota. Bet tagad paklausīsimies ko mums šogad teiks Mice Šķirotāja .”Cepures plīsuma vietā papletās mute un mice sāka dziedāt: „

Reiz, sendienās, kad mani šūdināja,

Un skola dibinājās Cūkkārpā,

Tās aizgādņi, ne mirkli nedomāja,

Ka šķelsies, strīdēsies vai dzīvos naidā,

Jo visi četri ļāvās vienām alkām,

Jo visiem vienas bija cerības-

Kā labāko no burvju skolām smalkām,

Celt, spodrināt un vairot zinības.

Mēs mācīsim un celsim visi kopā!

Tā, četri labi draugi nosprieda,

- Un satiksim , kā darba bites stropā,

Un strādāsim, kā cimds ar roku,

Jo kur vēl dzīvē citur labi draugi,

Kā brašais Grifidors un Slīdenis

Nosauktie torņi kritiski un naidīgi saskatījās.

Vēl sirsnīgāk un ciešāk satiek, raugi,

Vien, Kraukļnags un klusais Elšpūtis.

Kā, gadījās, ka nogāja viss greizi?

Kā tāda draudzība var izputēt?

Es varu pavēstīt par liktenīgo reizi-

Es biju klāt der pieminēt. Tiesa stāsts skumjš.

„Mēs mācīsim vien tādus, kuriem šķīstas

Plūst dzīslās asinis, tā Slīdenis.

Ļauns šis tornis palicis.

Bet Kraukļnags uz to- ,Nē tikai īstas,

Visgaišas galvas- tāds būs līmenis.

-Nē, tādus, kuriem droša sirds un roka,-

Tā Grifidors, jau zodu paslējis.

- Es visus, kādi ir , no plaša loka,

Man visi vienādi,- tā Elšpūtis.

No sākuma vēl spalvas neputēja,

Un lielas nesaskaņas necēlās,

Jo burvji katrs savu namu slēja,

Ko piepildīja, kā nu gribējās.

Tā Slīdenis zem sava spārna vāca,

Vien īstus burvjus pašam līdzīgus,

Ar izmaiņu un viltību, kas nāca,

Un cēla priekšā senus ciltskokus.

Un tikai tie, kas aptver visu aši,

Pie Kraukļnaga tika mācībā,

Un mācekļi, kas drosmīgi un braši,

Pie Grifidora gāja klausībā.

Bet Elšpūtis it labprāt pulcināja,

Tos pārējos un mācīja , cik spēka.

Tā visi tie, kas namus dibināja,

Joprojām palika, un ēkā,

Kas Cūkkārpā nu valdonīga slējās,

Uz laiku bija miers un saskaņa.

Bet, necik ilgi, baumas ieskanējās,

Ko viesa, kļūmes, bailes, skaudība.

Un nami, kas kā četri stipri stabi,

Reiz mūsu skolu droši balstīja,

Nu cits pret citu vērsās. „Nebūs labi,”

Es nospriedu. Man bija nojauta.

Un vienubrīd jau rādījās, cik skola

Ātri radusies, tik ātri bojā ies.

Vien divkaujas cits citam nāvi sola,

Draugs, draugam nogriež ceļu, sanīdas.

Līdz pienāca kāds rīts, kad ausmas stundā,

No Slīdeņa ne miņas nebija.

Pār zāli pārskrēja smiekli.

Gan pieklusa tad trakā cīņas jauda,

Bet drūmi bija trīss, kas palika.

Un tā, kopš četru vietā tikai trijus vieno

Lepnā Cūkkārpa.

Nav nami vairs tik spēcīgi, kā bija,

Kā visi četri kādreiz cerēja.

Un te nu es esmu- Mice Šķirotāja,

Un visi , zina kāpēc esmu te,

Lai sašķirotu namos jūs, kas stājas,

Pie mācībām,- jo esmu Šķirmice.

Bet šogad teikšu vairāk- modri esiet!

Un atceros es pavisam labi.

Kad šeit sēdās Harijs Poters.

Jāsaka, ka šis būs grūts gads.

Dumidors vairs nav , jā gan,

Taču labi zinu vienu,

Briesmas tuvojās un tuvojās.

Viņam šis būs grūts gads.

Tomēr jāturas ir braši.

Un arvien knašāk atceros,

Toms Melsudors šeit reiz sēdēja,

Un Slīdenī viņš tika.

Hariju es Grifidorā liku.

Tagad šie torņu nami naidīgi

Un jāstrādā būs kopā tiem

Lielā cīņā jādalās.

Saku vēlreiz ellīgs gads,

Šim zēnam un jau lielam cilvēkam,

Un ieklausieties, ko jums skandēšu:

Kaut nāksies man jūs šķelt, bet, lūgtum, ticiet,

Ka neuzskatu to par pareizu.

Ik, gadu savu pienākumu veicu,

Ik, gadu četrus namu pildu

Bet, ja nu ienaidnieku sēt šķirodama steidzu,

Ja pati postu daru nenovēršamu?

Nāk nedienas, jel ejiet, zīmes lasiet,

Kas vēsturē it skaidri lasāmas!

Jūs Cūkkārpu it lielās briesmās rasiet –

Tai naidnieks uzglūn, likstas draudīgas,

Un pašiem mums nu jāsadodas rokās,

Jo citādi mūs sabradās kā nieku.

Tāds ir mans brīdinājums.

Lai nu sokas...

Nu šķirošu, bet ne ar lielu prieku...

Šķirmice atkal sastinga. Atskanēja aplausi, kaut arī šoreiz Harijs pārlaida acu skatienu pāri zālei to caurstrāvoja murmināšana un sačukstēšanās. Visā lielajā zālē audzēkņi apspriedās ar saviem kaimiņiem un aplaudēdams kopā ar pārējiem, Harijs gluži labi zināja, par ko viņi runā.

„Šogad drusku plašāk, ko?” savilcis uzacis ieminējās Rons.

„Plašāk gan ,”Harijs piekrita.

Parasti Škīrmice apmierinājās ar katram Cūkkārpas namam vēlamo īpašību uzskaitījumu un savas lomas izklāstu, sadalot audzēkņus pa namiem. Harijs nespēja atcerēties, ka tā iepriekš būtu mēģinājusi sniegt skolai kādu padomu, vai brīdināt, kur tad nu pieminēt Voldemortu vai kādu no saviem audzēkņiem.

„Nekad nebiju dzirdējusi, ka Mice piemin arī kādu konkrētu personu,” Hermione prātoja.

„Jā, ir. Vienā gadā, kad sāka mācīties Vārdā Neminamais,” iesaucās Gandrīz- Bezgalvas Niks, izgāzdamies cauri Ronam un piesēdies tuvāk sarunu biedrenei, „Šķirmice stāstīja, ka viņš nākotnē daudz sasniegs, un ka viņam būs lieli panākumi.”

„Hmm... tas jau man atgādina vientiešu vēsturi. Krēzs bija nodomājis sākt karu ar Persiju.

Viņš tomēr baidījās, jo Persija bija varena valsts. Viņš nosūtījis sūtņus ar bagātām dāvanām uz Delfu orākulu pēc padoma. Sūtņi jautājuši pītijai, vai doties karā pret Persiju vai ne.

Pītijas atbilde bija sekojoša: „Krēzs dodamies karā pret persiešiem, sagraus lielu un varenu valsti. Krēzs bija ļoti nopriecājies. Patiesībā karš beidzās ar paša Krēza sagrāvi. Priesteri jau nebija maldījušies- Krēza valsts bija liela un varena. Tieši kā šajā variantā. Voldemorts bija un ir , un būs stiprs .Šķirmice nekļūdījās.”

„Jā. Mice par savu goda pienākumu uzskata brīdināt skolu vienmēr, kad uzskata to par pareizu.”

Profesore Maksūra, kas gaidīja, kad varēs nolasīt pirmziemnieku sarakstu, uzmeta čukstētājiem svilinošu skatienu.

Minerva ieskatījās savā garajā pergamenta rullī un nosauca vārdu: „Elizabete Sjūensa.”

Pārbiedētā meitene, ko Harijs bija ievērojis iepriekš, gandrīz paklupa, sperdama soli, uz priekšu. Tad viņa uzlika galvā mici.

Cepure kādu brīdi domāja, tad plīsums pie malas atkal pavērās un tā pasludināja : „Kraukļnags”

Harijs kopā ar pārējiem skolēniem aplaudēja.

Viņš atcerējās, kā viņš pats reiz drebošām kājām domāja, kāds īsti būs tas pārbaudījums. Vai nu jācīnās ar trolli, vai jārāda māka burvestībās. Un kad beidzot atklājās, ka ar trolli nebūs jācīnās, kā tikai jāpielaiko viena nevainīga cepurīte, varbūt , kāds būtu smējies, bet ne Harijs. Viņa ceļi bailīgi trīcēja un solīja nenoturēties kājās ja tuvākajā laikā nedabūs mieru un stingru noslēgtību. Visu tikai vēl trakāk padarīja uzmācīgie skatieni un jautājumi.

Hm jā tas bija tik sen, bet ja visu to atcerās, tad liekas, ka tas tikai vakar notika.

Izmaiņas skolas dzīvē.

Visbeidzot Harijs dzirdēja Maksūras balsi sakām: „ Tagad kad jaunie skolnieki un viesi Cūkkārpā ir sašķiroti pa namu torņiem, es jūs visus aicinu piepildīt savus tukšos vēderus, tāpēc cienājaties! Labu apetīti!”

Atskanēja aplausu vilnis. Harijs labi saskatīja, kā Rons pieliecas tuvāk galda malai. Šķīvji piepildījās ar garšīgiem ēdieniem un uzkodām, no kurām nevarēja atturēties tās nenogaršojot. Lielajā zālē troksnis arvien auga. Kaimiņi sarunājās ar kaimiņiem un apsprieda katram sev tīkamos jaunumus un interesantākos faktus. Neviens nekad nežēlojās par dievīgajiem ēdieniem un arī šis nebija izņēmums. Vienīgi dīvainis varētu nepieņemt ko tik garšīgu.

Harijs paskatījās pa labi un nevarēja neieraudzīt Rona izsalkušo grimasi.

Pēc vēderu piepildīšanas Maksūra ierunājās vēlreiz: „ Tagad kad jums vēderā ir lieliska maltīte, es vēlos lūgt mirkli jūsu uzmanību.( Tieši tagad direktores seja pārvērtās no mazliet svinīgas uz skarbu un tādu kura pati par sevi teica- ja neklausīsiet tad varēsiet ar galvu uz leju karāties pie kalambola stīpām augstu gaisā un kad kritīsiet vairs neatgriezties Cūkkārpā!) Pirmziemniekiem ir jāzina, ka audzēkņiem ir aizliegts ieiet skolas teritorijā esošajā mežā- turklāt to derētu atcerēties arī jauniešiem, kuri Cūkkārpā ir pavadījuši jau vairākus gadus.” Harijs, Rons un Hermione zīmīgi sasmaidījās

„Pasniedzēju pulkā,” turpināja direktore, „ šogad ir izmaiņas .Maģijas vēsturi jums pasniegs Profesore Ķersija. Profesore Asnīte dalīsies savā pieredzē herbialoģijas zinībās. Aizsardzību pret tumšajām zintīm jums mācīs Dans Danufāns.”

Skolotājs piecēlās un pamāja ar roku skolēniem, kas pildīja lielo zāli. Kad Harijs beidzot paskatījās uz skolotāju, viņam jau šķita ka noticis nelabojamais. Danufānam bija melni mati, kas stipri atgādināja Strupu.

„Jā! Viņš tiešām likās līdzinājamies,” Harijs pie sevis nodomāja.

Jaunajam skolotājam bija melns apmetnis un apakšā tumši zils krekls ar garo apkakli.

Direktore turpināja: „Tibērijs Ogdins labprāt dalīsies ar jums savā pieredzē par mikstūru iedarbībām un to noderību. Profesore Vektore pasniegs aritmatiku, bet astronomiju Sinistra. Iepazīstaties ,profesors Omulis jums pasniegs zinības senajās rūnās un kopā ar vienu no burvestību ministrijas darbiniecēm, proti Māršmeli dalīs stundas vientiešu mācībā un Māršmele, protams, neslēps savu gudrību burvestību teorijā un pārvērtībās. Iepazīstaties Lempiuss Hagrids jums stāstīs par maģiskajiem dzīvniekiem savās stundās. Turklāt Trilonija dalīsies ar savām izciliem un nekļūdīgajiem pareģojumiem pret saviem objektiem pareģošanas stundās.” Pēdējo teikumu direktore pateica ar izsmiekla piegaršu balsī. Harijs vēl iedomājās žēl , ka Maksūra pati nevienu stundu nepasniegs, bet , varbūt, tas tikai uz labu?

„Gribu jūs informēt par torņu galvenajiem. Slīdeņu tornim virsroku uzņems Dans Danufāns.( Atskanēja priecīgi aplausi no nosauktā torņa. Skolotājs bija spiests atkal piecelties.)

Harijam nezin kāpēc likās ,ka Slīdeņi vēlāk nemaz tik priecīgi nebūs, tomēr iespējams viņš kļūdās.

„Profesore Asnīte atbildēs uz Elšpūšu jautājumiem torņa dzīvē, tāpat arī profesore Ķersija Kraukļnagu, bet Grifidoru tornis būs manā uzraudzībā. Šogad es kā jaunā skolas direktore pirmo gadu varu atzīt, ka strādāt Dumidora vietā nav nekāds vieglais uzdevums. Tāpēc es ceru, ka jūs skolēni , un it sevišķi Grifidori( acu skatiens aizklīda līdz trijotnei un vēl dažiem eksemplāriem)manu darbu sarkstu nepagarinās ar garlaicīgiem un muļķīgiem uzdevumiem un problēmām. Tas pats attiecas arī uz citiem torņiem. Gribu paziņot, ka manu darbu atvieglos arī prefekti un torņu Meiteņu un Zēnu vecākie.

Visiem kalambolu komandas kapteiņiem gribu ziņot, ka kalambolu pārbaudes notiks tieši pēc nedēļas. Komandu kapteiņi sniegs jums precīzākus laika datumus. Tagad mēs visi dosimies pie miera un mēs tiksimies rītā klasēs. Stundas šogad sāksies vienpadsmitos.

Harijs attapās tikai tad ,kad kopā ar Ronu un Hermioni atradās pie koptelpas. Zēns vēl iedomājās, ka šodien viņš tāds domīgs. Visi viņi zināja paroli, tāpēc tad kad Resnā kundze jautāja pēc tās tā atskanēja unisonā. Draugi pasmīnēja un priekā ievēroja, ka glezna par šādu atbildi ir varen apmierināta.

Viņas portrets atvērās, kā durvis, atsedzot sienā apaļu caurumu, pa kuru Harijs ar draugiem ielīda iekšā. Grifidora koptelpa izskatījās tikpat mājīga, kā vienmēr: omulīga, apaļa torņa telpa, pilna ar noplukušiem, mīkstiem klubkrēsliem un veciem, ļodzīgiem galdiem. Kamīnā jautri sprēgāja uguns, pie kuras pāris Grifidoru sildīja rokas pirms došanās augšā uz guļamistabām . Telpas otrā galā Šīmuss Finiagans sprauda pie ziņojuma dēļa kautkādu lapiņu. Acīmredzot, tajā bija norādīts stundu saraksts. Trijotne piesteidzās pie dēļa. Pēc tā nolasīšanas Rons mazliet paprostatēja par četrām stundām nedēļā, ko nāksies pavadīt kopā ar Slīdeni. Iedzēruši mazliet ķirbju sulas un pasmējušies kopā ar sen neredzētajiem draugiem un pārējiem Grifidoriem. Ap pusnakti visi sāka izklīst. Neviens nevēlējās nogulēt jau pirmo skolas dienu. Harijs ar Ronu aizgāja uz zēnu guļamtelpām bet Hermione ar Džinnija uz meiteņu apartamentiem.

Patiesībā neviens no četriem draugiem nevarēja kāda būs nākamā diena, jeb pirmā skolas diena pēc garas vasaras, ne tikai mācoties bet pildot arī savus papildus pienākumus.

Visvairāk par to uztraucās Hermione, kura bija iedalīta pa Meiteņu vecāko. Meitene vienmēr nomierinājās pie domas, ka viņa nebūs viena. Arī Rons ir Zēnu vecākais. Džinnija kopā ar Nevilu pildīs perfektu pienākumus, bet Harijs būs Grifidoru kalambola komandas kapteinis.

No rīta pieceldamies Harijs apģērbās, kā arī salika somā nepieciešamās grāmatas un piederumus.

„Ron, celies!” viņš modināja draugu.

„Es kavēju? Cik pulkstenis?” Pēc Rona jautājumiem Harijs pasmaidīja un atbildēja draugam: „Nē, es negribēju tevi atstāt vienu, jo vari arī nepiecelties laicīgi. Es tagad eju uz zāli, pēc tam uz stundām. Nāksi līdzi?”

„Jā, labi. Es tūlīt saģērbšos.”

Nonākuši zālē Harijs un Rons piebiedrojās Hermionei.

Pamanījusi draugus Hermione padeva labrīt un jautāja vai tie esot lasījuši kaut kādu „Dienas Pareģa” rakstu? Abi atbildēja , ka neesot. Hermione uzvaroši palūkojās un gandrīz pie deguniem pielika rakstu atnācējiem.

Dienas Pareģis stāsta:

Masveida bēgšana no Azkabanas.

Šodien ir izbēdzis Vārdā Neminamā lielākais atbalstītājs( tā sauktais nāvēdis) Maikls Flints no burvju cietuma- Azkabanas. Notiek šīs lietas izskatīšana. Jautājām burvjiem ko par šo bēgšanas iemeslu viņi uzskata un daži no viņiem domā, ka tam varētu būt sakars ar Hariju Poteru. Kā nekā šis zēns ir jau vairāk kārt izsprucis no Vārdā Neminamā nagiem. Un zēns šogad mācīsies burvju un raganu skolā – Cūkkārpā pēdējo gadu, varbūt, tā ir izdevība ko Vārdā- Neminamais vēlas izmantot.

Vēlamies atgādināt, ka ja jūs ieraugat šajā attēlā redzamo burvi tad steidzami sazināties ar Burvestību ministriju.

„Nav divu domu. Tagad „Dienas Pareģa” numurus lasīs visa skola. Nenoliedzami tagad cerēs, ka būs kaut kas jauns arī par tevi,” vairāk ar sevi, nekā ar sarunas biedriem ,Hermione klāstīja.

Harijs jau pietiekami labi pats redzēja, ka visi pilnīgi stiepjas pēc informācijas par slaveno puisēnu, kurš izdzīvoja. Nevajadzēja būt aklam lai pamanītu, ka vairākas pūces nomet brokastotājiem „ Dienas Pareģa” numuru.

Domājot Harijs dzirdēja Hermioni sakām: „Ja godīgi, tad arī daudzām meitenēm tu patīc.”

Šis teikums aiznesa viņu pie pārdomām. Vai tiešam Hermione stāstīja patiesību? Bet kāda jēga viņai teikt melus savam draugam? Patiesībā ir vienalga vai kādai patīku vai nē. Un kāds ir viņu skaits. Patiesībā, ja tā rēta nebūtu man uz pieres, tad vispār es būtu tukša vieta. Droši vien man pat draugi nebūtu, jo ... lai nu paliek! Man vienalga ir Džinnija. Priekš kam man tās visas fanes , kas skatās tikai uz manu rētu, bet ne sirdī?

Harijs tā un visādi citādi domāja. Brokastis, kā vienmēr bija garšīgas.

Stundas.

„Tūlīt sāksies stundas. Iesim?” jautāja Hermione.

Tagad atnākusi bija arī Džinnija, kas ieķērusies Harija elkonī kopā ar pārējiem visi četri devās uz maģijas vēstures klasi. Ejot pāri zālei Harijs pirmo reizi ieraudzīja skaudīgus meiteņu skatienus. Džinnija arī uztvērusi tos degunu pacēla augstu gaisā un turpināja gājienu. Pa ceļam viņi satika Lunu Mīlabu, kura iedeva vēstuli trio , kurā bija minēts par tumšo zinšu notikšanas vietu un nepieciešamajiem piederumiem. Pie durvīm Džinnija atvādījās un devās uz savu klasi.

Skolotāja vēl nebija iegājusi klasē, tāpēc Rons, Harijs un Hermione neko nenokavēja. Draugi ieņēma vietas priekšējos solos un uz galda uzkrāmēja nepieciešamos mācību piederumus.

Pēc nepilnas minūtes, kad zēni jau grasījās apspriest kalambolu spēles un treniņus, durvis plaši pavērās un pa tām ienāca skolotāja.

„Sāksim stundu!” balss skanēja pāri telpai un lika satrūkties tiem skolēniem, kuri vēl nebija pamanījuši profesori Ķersiju ienākam klasē. Skolotāja lika atvērt grāmatas.

„ Ātrāk! Ātrāk, miegamices! Grāmatās trīspadsmito lapaspusi mums izlasīs Bellas jaunkundze.”

Keitija piecēlās un visai raitā valodā izlasīja uzdoto tekstu.

„Ļoti labi. Tātad, tūkstoš septiņi simti četrdesmit devītajā gadā tika pārkāpts Alegras nolikums. Jautājums: Kādi pasākumi tika veikti, lai novērstu recidīvus? Pierakstiet! Pirmais pasākums..., Grendžeras jaunkundz, ...kā vienmēr pareizi...”

„Kā gāja pirmajā stundā?” pienākusi klāt draugiem teica Džinnija.

„Ļoti labi,” Hermione sarunas tēmu ņēma savos grožos, „ Man tikai nepatika savādais pieraksts, jo tas neatbilda grāmatas rakstītājam par pirmo ceturto punktu , un vajadzētu...” Hermione aizrāvusies stāstīja līdz beidzot ieraudzīja Rona skatienu, viņa vienkārši nobeidza, „ Kā jums, Džinnij, veicās Aizsarzībā pret tumšajām zintīm? Ja nemaldos tās pasniedz jaunais skolotājs.”

„Jā, viņu sauc Dans Danufāns. Stundā mēs vispār neizmantojām grāmatas. Turklāt nemācījāmies neko jaunu. Tikai praktiska nodarbība,” viņa ieskatījās pulkstenī un atvadījusies no draugiem jau otro reizi šodien aizskrēja uz savu nodarbību, jo kurš tad gribēja kavēt? To pašu darīja arī trijotne. Viņi iegāja klasē uzreiz aiz skolotājas. Mācību stunda paskrēja nemanot. Visbeidzot noskanēja zvans un visi izskrēja no klases. Draugi devās uz kop telpu kur atpūtās un pārskatīja tikko kā uzdoto mājasdarbu. Bija minēts, ka esejai jābūt trīs pēdas garai un klāt vēl jābūt pievienotam eksperimentam. Hermione nopūtās, bet zēni tikai atkal un atkal apsprieda kalambola tēmu, un kad meitene pajautāja, ko viņi domā par eseju tie tik atbildēja, ka uzdevums tikai pēc divām nedēļām uzdots. Tad atskanēja vēl viena meitenes nopūta.

Nākošā stunda bija paredzēta- tumšās zintis, tāpēc pēc neilga laika tikai zēni lēnā gaitā devās uz pagraba telpu. Iegājuši telpā zēni pavērās griestos, kuri bija melni izrotāti ar dažādām vecu grāmatu lapaspusēm. Arī sienas sedza melns fons un uz tā fotogrāfijas.

Hermione nepiedalījās šajā stundā, jo viņa labprāt devās uz senajām rūnām, bet aizkavētās stundas zintīs, viņa atstrādāja konsultācijās un ar cītīgu grāmatas lasīšanu.

Tikmēr abi zēni jau bija iekārtojušies pēdējos solos un klusu apsprieda klases dizainu.

Katrs bija aizrāvies ar iejušanos telpā un tikai tad kad skolotājs aicināja sākt nodarbību, skolēni aptvēra ka klasē ir arī pasniedzējs.

„Tātad šodien mēs strādāsim tikai praktiski. Es jūs sadalīšu komandās.”

Pēc divām minūtēm skolēni jau sēdēja grupiņās. Harijs tika iedalīts kopā ar Nevilu, Erniju un Keitiju.

„ Tagad mēs atkārtosim iepriekšējā gada vielu, kas, manuprāt, šķiet visai svarīgas. Sāksim ar atbruņošanu, pēc tam Valdītum lāstu. Aiziet!” noskanēja vārdi un skolēni šāva burvestības uz grupu biedriem. Pēc pusstundas skolotājs lika beigt darbu. Danufāns piegāja pie komandas kurā bija iedalīts Rons kopā ar Džinniju, Šīmusu un Lī Džordanu. Pēc katra izteiktā Harijs secināja, ka katram labi izdevies burvestības uzlikt klasesbiedram, taču neviens tām perfekti nav pretojies un dažiem pat tas nav sanācis nemaz .Noturēt zizli katram sanāca kaut drusciņ. Vienīgi Alīsijai zizlis izkrita no plaukstas, jo to nespēja novaldīt. Pēc uzdevumiem zizlis bija tikko manāmi sarobots, tāpēc skolotājs to veikli salaboja.

Skolotāja stāvs tagad bija piegājis pie Harija komandas

Pirmais atbildēja Nevils . Zēns stāstīja, ka uzdevumi ne visai labi veikušies. Zizlis noturēts, tomēr bēdīgi stāstīja, ka Valdītum lāsts ir ieguvis virsroku pār viņu.

Visi jau bija atbildējuši, kad pienāca Harija kārta runāt.

Nenoliedzami viss viņam sanāca perfekti. Kur jau tie laiki kad Harijam šīs burvestības sanāca ideāli. Dažreiz tikai ar Voldemortu un nāvēžiem zēns pieļāva smagas kļūdas.

„Ļoti labi, Harij,” viņu uzrunāja profesors. Harijs pasmaidīja, „ Tev nenotiek nākošā stunda. Vari nenākt. Un vēl... divdesmit punkti Grifidoram.

Dans pagrieza muguru un piegāja pie sava galda. Pār klasi pāršalca sarunu vilnis. Harijs pats neticēja, ka viņam nenotiek nākošā stunda- aizsardzība pret tumšajām zintīm.

„ Tā vai jūs izrunājāties?” strupi jautāja Danufāns, tagad jau acis pievērsis skolēniem, kuri arī tūdaļ apklusa.

„ Esmu ļoti izbrīnīts par jūsu nemāku nepakļauties lāstam. Harij, panāc!” Profesors pasauca skolēnu, kurš tūdaļ piegāja pie galda.

„ Tagad es Poteram uzlikšu lāstu un skatieties ko viņš darīs!”

Skolotājs paskatījās uz skolēniem un tad norūca: „ Valdītum!”

Hariju pārņēma lāsts. Skolotājs pavēlēja lai viņš aizskrienot līdz Nevilam. Harijs jau grasīdamies spert pirmo soli atbrīvojās no lāsta. Zēns atvēra acis un piecēlās stāvus. Viņa rēta jau atkal smeldza . Zēns to paberzēja nemanāmi lai neviens to nepamana, tomēr profesors to ieraudzījis noteica: „Lūk šādi ir jāturas pretī lāstam. Tagad Harijs jums liks burvestību un jūs atbrīvosities! Sastājieties rindā! Tie kuri uzdevumu neizpildīs tie nāks uz pēc stundām.”

Skolotājs apsēdās krēslā un vēroja katru skolēnu, ik pa laikam izteikdams kādu piezīmi, vai pamācību.

Stundas beigās pasniedzējs konstatēja, ka nevienam nav jānāk uz pēc stundām.

„ Uz nākošo stundu es vēlēšos redzēt vienkārši satriecošus rezultātus. Tā par atzīmēm. Harijam izcili, bet pārējiem pieņemami. Un vēl katrs par labo darbu nopelna piecus punktus Grifidoram. Tagad varat iet.”

„ Forša stunda, ko?” pēc mācību nodarbības jautāja Rons.

Harijs piekrītoši pamāja ar galvu.

Netīrā sirdsapziņa.

Ejot uz nākošo nodarbību, proti, mikstūrām zēni nogāja gar smilšu pulksteni.

Grifidors

175punkti

Kraukļnags

34punkti

Elšpūtis

12 punkti

Slīdenis

3 punkti

„Ha Ha Ha,” smējās Rons. Arī Harijs iesmējās, „ Slīdeņi šogad totāli zaudēs.”

„Ron, zini mums tūlīt būs stunda ar viņiem. Varēsim pakaitināt,” Harijs piemiedza ar aci. Zēni aizskrēja uz klasi.

Abi ieraudzījuši Hermioni lasām grāmatu otrajā solā pieskrēja pie viņas un izstāstīja par tikko kā notikušo stundu un par smilšu pulksteni.

Ik pēc laika meitene iestarpināja kādu uzslavu Harijam par ko viņš dziļi sirdī kļuva arvien lepnāks.

Stunda sākās pavisam drīz un kā ierasts skolotājs pārlaida acis pāri skolēniem un uzdeva tiem uzdevumu pagatavot niezēšanas mikstūru.

Pēc neilga laika telpā varēja saost vieglas dūmakas smaku.

Pēkšņi visiem lika satrūkties skaļš blīkšķis, ko varēja dzirdēt arī visā skolā. Telpā sēdošajiem likās, ka pie kājām nokritusi komēta. Dūmi, kas bija saradušies pietiekami daudz lai tiem cauri neko neredzētu. Pēc pāris minūtēm tie jau sāka izklīst. Skatienam pavērās briesmīga aina. Kāds katls bija uzsprādzis un gandrīz katrs, kas atradās telpā izskatījās šausminoši. Mati ik vienam bija stāvus gaisā un tie viegli kūpēja. Izbrīnītās sejas klāja melnuma kārta. Mantijas bija sadriskātas un caurumainas nemaz nerunājot par tām kuras vēl grasījās degt.

Skolotājs pavicinājis zizli satīrīja postažu. Skolēni mēģināja piekopt savu briesmīgo izskatu.

Kad pēc mirkļa visi nedaudz nomierinājās Profesors jautāja: „Kurš uztaisīja visu šo nekārtību?” Neviens neatbildēja. Tad Malfojs iesaucās: „Kurš bija tas draņķis, kurš iedrošinājās manu jauno mantiju izkropļot?”

Grifidori pasmīnēja.

„ Tev jau nu, Malfoj, vajadzētu saprast, ka ne tikai tava mantija ir kropļaina, bet gan arī tu pats. Paskaties , kā tu izskaties! Pēc cūkas, Malfoj, un ne pēc kā vairāk.” Pa pusei smejoties, pa otrai daļai nopietni teica Hermione, kura nevarēja atturēties no šo vārdu neielaišanas cilvēku ausīs. Viņa labprāt gaidīja to mirkli kad varēs Drako atriebties par šī starpbrīža apkaunošanu Slīdeņu priekšā. Meitene nevēlējās iesaistīt Hariju ar Ronu, jo vieno zīmīgi skaidrs, ka tad nepavisam labi nebeigsies, ne Grifidoriem, ne Slīdeņiem.

„Apklusti, draņķasine. Paskaties uz sevi! Pēc kā gan tu izskaties! Viszine un totāls grāmatu tārps, kas turas pie rētas galvas rociņas, kā mazs bērns,” caur zobiem izšņāca Drako. Tagad bija Slīdeņu kārta smieties.

„Aizveries, Malfoj, vai arī tu dabūsi pierē kādu lāstu kāds arī man ir ticis. Dalīsimies priekā!” ar cinismu un naidu izsmējīgi atbildēja Harijs.

„ Tā, tā, tā ,” skolotājs atkal ienācis klasē, sajutis saspringto gaisotni jautāja, „Tā kā tādi zīdaiņi. Pat uz piecām minūtēm nevar atstāt jūs vienus. Baidos ka ja es vēlāk atnākt šeit mētātos tikai beigti ķermeņi un sadragāti kauli. Nesaprotu, kā direktori, var paciest jūsu bērnišķīgo izturēšanos. Nez kāpēc Minerva jūs vēl liek vienā stundā? Tagad labāk izklīstiet pa koptelpām. Man vēl daži darbiņi paveicami.”

Patiesību sakot neviens tā arī nebija pamanījis, ka Tibērijs Ogdins ir pazudis aizejot pie direktores aprunāties. Un tas tā arī nevienu neinteresēja. Katrs, kas izgāja no klases vēlējās tikai vienu: sagraut pretinieku.

Tikai viens cilvēks no telpas izgāja ar mazu vainas sajūtu sirdī. Tas bija Vinsets Krabe, kurš iebēra par daudz Albnes saknes, jo Drako viņu pagrūda. Bet neviens neuzzinās viņa mazo noslēpumu. Daļēji Vinsets bija arī priecīgs, ka tā ir sanācis. Viņš jau sen kāroja sastrīdēties ar Grifidoriem. Iz sevišķi ar draņķasini, kura viņam atņēma punktus par pirmziemnieku spīdzināšanu. Tieši šie mīnusi Slīdeņus noveda tikai pie trijiem punktiem, kas protams saņēma pēdējo vietu.

Grifidori pārdusmojušies uz Tibēriju, ka tas par acīmredzamu Slīdeņu bezkaunību nenoņēma punktus devās uz savu koptelpu.

                        Jaunais skolotājs.

Portrets pavērās  un skolēni iekārtojās uz ilgāku atpūtu, jo tikai pēc desmit minūtēm  stundai ir jābeidzas. Daži jau laicīgi devās uz Lielo zāli paēst pusdienas.

Negaidīti skolā ieskanēja skaļa balss: „Pēc četrdesmit  minūtēm gaidīšu jūs visus Lielajā zālē. Man ir svarīgs paziņojums. Ierašanās obligāta.”

Tikai muļķis varēja neatpazīt direktores balsi, kurā bija dzirdams spēks un pavēlēšana.

Harijs pirmajā brīdī bija mazliet sabiedēts, bet pēc tam jau nomierinājies.

šķita, ka Hermione  vēl kādas desmit minūtes pēc runas nav  atdabūjusi runas spēju. Viņas acis bija ieplestas un tad kad visbeidzot Harijs viņai piedāvāja apsēsties, tad meitene mazliet satraukusies teica: „Pie Merlina bārdas es ceru, ka nav noticis nekas slikts.”

„Nedomāju, ka tas varētu būt kaut kas ļoti nopietns un baismīgs. Varbūt, Pīvs savārījis kaut ko. Iespējams, ka kāda klase ir izdemolēta. Dzirdēju, ka Pīvzam lielie niķi uznākuši. Tas esot vienam pirmziemniekam matus norāvis un viņa māte sataisījusi lielu brēku . Nomierināties ! Nekas jau nevar būt noticis,” mierīgi teica Rons, kaut vai pašos sirds dziļumos viņš bija mazliet sabiedēts.

Lai vai kā Rons minēja, neviens no tiem variantiem  nebija pareizs. Par to viņi  pārliecinājās klausoties direktores sakāmajā pēc trīsdesmit minūtēm.

Maksūra izskatījās tikpat nopietna, kā pirmajā skolas dienā šogad.

„Tā kā slikto ziņu ir vairāk nekā labo tad es sākšu ar tām. Gribu sākt ar brīdinājumu spokam kuru sauc Pīvzs nerādīties ceļā un lieki to nekaitināt. To es iesaku ne tikai jaunākajiem audzēkņiem, bet gan arī pēdējo gadu skolēniem. Manuprāt, jūs jau zināt, kas bija noticis, ja netīšām uzskrien virsū spokam.”

Daži nosprauslojās domādami nez kā var uzskriet virsū spokam, taču direktore to virzienā raidīja asas bultas no acu skatiena. Iestājās klusums.

„ Tie audzēkņi kuri lasa „Dienas Pareģa” numurus noteikti ir informēti par masveida bēgšanu no Azkabanas. Šis Maikls Flints ir man labi pazīstams nāvēdis, kurš ir viens no cietsirdīgākajiem nāvēžiem gadsimtu gaitā. Tie kuri  skolā ir jau pavadījuši vairākus gadus zina ka  oktobra vidū katru gadu mēs visi , izņemot pirmziemniekus pēc vēlēšanās dodamies uz Cūkmiestiņu. Tas ir miests pie skolas kur mēs atpūšamies no darba. Man baiļojoties par jūsu drošību esmu nolēmusi šo gājienu pārcelt uz nākošo nedēļu.”

Atskanēja daži vaidi, bet pārsvarā līksmas ovācijas. Direktore turpināja: „Izejot un ienākot skolas teritorijā jūs pārbaudīs skolas sargs Arguss Filčš.( atskanēja vairāki vaidi)  Protams, arī visas atsūtītās lietas uz skolu pārbaudīs. Ceru, ka jums neienāks prātā lietas nomaskēt par citu priekšmetu, jo šā vai tā tas tiks atklāts.  Mazliet gribu pārmest grifidoriem un slīdeņiem par bezatbildīgu rīcību mikstūru stundā pie Tibērija Ogdina, par to abiem torņiem tiek katram atņemti četrdesmit  punkti.”

Divi galdi  skaļi novaidējās. Tie kuri prata rēķināt un labi zināja patreizējo torņu punktu skaitu saprata, ka Grifidorus tas nekādi neietekmēja. Viņi neizkristu no pirmās vietas, ja atņemtu kaut simts punktus, tomēr slīdeņi bija mīnusos. Nopelnītie desmit punkti pazuda un to vietā parādījās mīnus trīsdesmit . Slīdeņi skaļi novaidējās un negribīgi direktorei uz  trijām sekundēm sejā iezagās smīniņš.

„Man žēl, ka slīdeņi ir tik apbēdināti, tomēr par katru nedarbu tiek saņemts sods. Lai jūsu sejiņās  atplauktu smaids paziņoju, ka pēc  Hūča madāmas lūguma tiek iepirktas jaunas slotas skolas inventāram. Tagad tās tiks apsargātas un katram, kas vēlēsies ar tām lidot būs jāuzrāda mana atļauja un vēl pie tam par katru atļauju, ko  es apstiprināšu par to uzzinās citi skolotāji. Drošībai. Bet es vēl gribu paziņot vissvarīgāko  izmaiņu,” Maksūra   skaļi noteica. Zālē apklusa prieka izpausmes, tomēr daudzi arī bija sašutuši stingro aizsardzības pasākumu virkni. Harijs par to bija tikai priecīgāks. Dziļi sirdī viņš iedomājās, ka Maksūra ir tiešām laba direktore un patiesībā lielisks cilvēks.

„Es gribētu turpināt ar ko ļoti svarīgu. Pat reiz arī  Burvestību ministrijā tiek pieņemti dažādi aizsardzības pasākumi, tāpēc Dans Danufāns , kas ir  skolotājs, kurš jums apmāca aizsardzību pret tumšajām zintīm ir darba  jautājumos visu šo nedēļu. Ik pēc laika viņš iegriezīsies pie mums.”

Skolēni sāka aplaudēt, jo tas nozīmēja- nekādu aizsardzību pret tumšajām zintīm.

„Nē, nē, nē. Nav tā kā jūs gribētu domāt,” direktore smaidot novilka un ar labpatiku vēroja, kā bērnu sejas sadrūm, „Tātad loģiski, ka m mums ir vajadzīgs, kāds piemērots aizvietotājs. Tā kā slotas, kuras mēs iegādāsimies maksā milzu naudu un arī tā pat pastiprinātais darba spēks no sarga, kurš veiks papildu darbu par ko viņa alga palielināsies, kā arī  pārtikas izdevumi, tas viss maksā naudu, tāpēc  mēs nevaram atļauties kādu ļoti profesionālu profesoru.  Iedomājoties par šo mācību man atmiņā ataust kāds notikums kas notika pāris gadu iepriekš,” Maksūra ievilka elpu, bet Harijs tikmēr iedomājās: „ tātad tad es jau mācījos Cūkkārpā. Šim notikumam man ir jābūt zināmam,” taču zēns nekādi nevarēja iedomāties, kas tas varētu  būt.

„ Hm tātad tad Burvestību ministrija nepamatoti iejaucās skolas personīgajā dzīvē un  pēc Lūcija Malfoja ,” direktore īpaši izcēla pēdējo vārdu un tie , kas paskatījās uz  tās personas atvasi ieraudzīja tā sejā lepnumu, kas dažiem grifidoriem lika samāksloti vemt. Harijs jau grasījās pievienoties, kad direktore tos skaļi apsauca.

Maksūra turpināja: „ Tātad pēc šī cietsirdīgā nāvēža( grifidori skaļi iesmējās un Drako mute plaši pavērās vaļā) bezkaunības ministrijas darbinieki nobijās un pavēlēja Dumidoru atstādināt no skolas vadīšanas, tā vietā skolā ienāca jauna direktore, kura atvainojiet man, manuprāt, uzdotos pienākumus nekādi nemācēja vadīt. Doloresa Džeina  Ambrāža   vadīja arī aizsardzību pret tumšajām zintīm. Tas nepatika gandrīz nevienam, jo kā pierasts mūsu skolā vienmēr pārsvarā bijušas praktiskas nodarbības ar pamācošu un pašu nepieciešamāko teoriju, bet Ambrāža mācīja tikai pliku teoriju, kas protams skolēniem negāja pie sirds. Izveidojās grupa ar nosaukumu „Dumidora armija”(  Slīdeņi pasmīņāja, bet Hermione, Rons ar Hariju nevainīgi saskatījās)

Harijam ienāca prātā kāda šausminoša doma. No visas tiesas viņš cerēja, ka aizdomas neapstiprināsies, bet no otras puses...

Direktore runāja: „ Tajā gadā skolēni, kas labprātīgi piedalījās jau nelikumīgajā  grupā sasniedza neievērojami labus rezultātus šajā priekšmetā. Tad es ar Baltusu bijām priecīgi un saviļņoti par skolēnu  cenšanos mācīties šīs zinības kopā ar Hariju Poteru. Pateicoties šim cilvēkam skolēni bija iemācījušies tik daudz cik vajadzētu lai stātos pretim nāvēžiem un pat uzburt aizstāvi. Tāpēc es likumīgi ieceļu Hariju Poteru no Grifidora torņa par skolotāju, kurš mācīs aizsardzību pret tumšajām zintīm, kā aizvietotājs līdz tam brīdim kad Dans Danufāns būs spējīgs īsto darbu apvienot ar darbu šeit. Harijs aizvietos profesoru, kad vien es vēlēšos un viņam to lūgšu. Es aicinu Hariju apsēsties pie skolotāju galda!”

Visu sejas bija pārsteigtas, tomēr aplausi bija gandrīz vai tik skaļi  kad  Grifidori pirms gada ieguva skolas kausu. Tas bija pateicoties Hermionei kura jau laikus uzbūra skaļuma paplašināšanu.

Harijs bija pārsteigts. Godīgi sakot viņa it kā šausminošā doma apstiprinājās.

Kad zēns cēlās no smaidošo Grifidoru galda viņš paspēja ieraudzīt dažas sejas.

Rons bija svētā laimē un Harijam pēkšņi likās, ka  draugs raus vaļā skaļo bimbu, bet tas, protams, nenotika. Hermione uzsmaidīja jaunajam skolotājam un bija laimīga. Džinnija piemiedza ar aci, kad sajuta ka Harijs uzmet aci arī viņai. Un  meitene vēl skaļāk aplaudēja.

Zēna skatiens aizslīdēja līdz Nevilam, kurš bija šokā, tāpēc Luna  tam glāstīja plecu. Ejot uz galda pusi  viņš  paskatījās pa kreisi kur atradās Slīdeņu galds. Neviens no tiem neaplaudēja un  nekādus gaismas smaidus arī nedalīja. Drako ar nāvējošu izteiksmi slepkavnieciski skatījās uz Hariju.

Tumšo zinšu profesoram sejā iezagās smaids, jo viņš zināja ka tagad Drako ne tikai plāno nogalināt  viņu bet gan arī labi apzinājās, ka lai vai kāds perfekts viņš nebūtu, skolotāji punktus viņam var atņemt cik vien sirds kāro.

Piegājis pie skolotāju galda Maksūra viņu apsveica. Harijs palūkojās uz pārējiem skolotājiem, kuri viņam uzsmaidīja, tomēr nevarēja neredzēt, ka lai vai kādu iznākumu, tomēr ne šādu skolotāji nespēja iztēloties.

„Ceru, ka tavi jaunie  kolēģi ,Harij, tevi cienīs un jūs sastrādāsieties lieliski. Uz šīs priecīgās nots es arī gribu beigt. Tātad vēl tikai pēdējais brīdinājums. Tas attiecas uz visiem kuri negrasās  ievērot Harija Potera, proti jaunā profesora  aizrādījumus un  tiešā vārdu nozīmē pavēles.”

Pēdējais teikums tika īpaši raidīts Slīdeņu virzienā ar Malfoju priekšgalā.

Harijs uzsmaidīja draugiem.

„Tagad jūs visi esat brīvi. Šajā laikā es ieteiktu paēst pusdienas.( galdi piepildījās ar ēdienu) Pārējo dienas daļu jūs varat atpūsties, bet tikmēr es sasaucu skolotāju sapulci. Arī tev, Harij, jānāk,” Maksūra piebilda, jo Harijs jau grasījās doties pie Grifidoru galda paēst. Zēns piekrītoši pamāja ar galvu un sekoja visiem skolotājiem, tagad jau viņa kolēģiem.

Jaunais skolotājs.

Portrets pavērās un skolēni iekārtojās uz ilgāku atpūtu, jo tikai pēc desmit minūtēm stundai ir jābeidzas. Daži jau laicīgi devās uz Lielo zāli paēst pusdienas.

Negaidīti skolā ieskanēja skaļa balss: „Pēc četrdesmit minūtēm gaidīšu jūs visus Lielajā zālē. Man ir svarīgs paziņojums. Ierašanās obligāta.”

Tikai muļķis varēja neatpazīt direktores balsi, kurā bija dzirdams spēks un pavēlēšana.

Harijs pirmajā brīdī bija mazliet sabiedēts, bet pēc tam jau nomierinājies.

šķita, ka Hermione vēl kādas desmit minūtes pēc runas nav atdabūjusi runas spēju. Viņas acis bija ieplestas un tad kad visbeidzot Harijs viņai piedāvāja apsēsties, tad meitene mazliet satraukusies teica: „Pie Merlina bārdas es ceru, ka nav noticis nekas slikts.”

„Nedomāju, ka tas varētu būt kaut kas ļoti nopietns un baismīgs. Varbūt, Pīvs savārījis kaut ko. Iespējams, ka kāda klase ir izdemolēta. Dzirdēju, ka Pīvzam lielie niķi uznākuši. Tas esot vienam pirmziemniekam matus norāvis un viņa māte sataisījusi lielu brēku . Nomierināties ! Nekas jau nevar būt noticis,” mierīgi teica Rons, kaut vai pašos sirds dziļumos viņš bija mazliet sabiedēts.

Lai vai kā Rons minēja, neviens no tiem variantiem nebija pareizs. Par to viņi pārliecinājās klausoties direktores sakāmajā pēc trīsdesmit minūtēm.

Maksūra izskatījās tikpat nopietna, kā pirmajā skolas dienā šogad.

„Tā kā slikto ziņu ir vairāk nekā labo tad es sākšu ar tām. Gribu sākt ar brīdinājumu spokam kuru sauc Pīvzs nerādīties ceļā un lieki to nekaitināt. To es iesaku ne tikai jaunākajiem audzēkņiem, bet gan arī pēdējo gadu skolēniem. Manuprāt, jūs jau zināt, kas bija noticis, ja netīšām uzskrien virsū spokam.”

Daži nosprauslojās domādami nez kā var uzskriet virsū spokam, taču direktore to virzienā raidīja asas bultas no acu skatiena. Iestājās klusums.

„ Tie audzēkņi kuri lasa „Dienas Pareģa” numurus noteikti ir informēti par masveida bēgšanu no Azkabanas. Šis Maikls Flints ir man labi pazīstams nāvēdis, kurš ir viens no cietsirdīgākajiem nāvēžiem gadsimtu gaitā. Tie kuri skolā ir jau pavadījuši vairākus gadus zina ka oktobra vidū katru gadu mēs visi , izņemot pirmziemniekus pēc vēlēšanās dodamies uz Cūkmiestiņu. Tas ir miests pie skolas kur mēs atpūšamies no darba. Man baiļojoties par jūsu drošību esmu nolēmusi šo gājienu pārcelt uz nākošo nedēļu.”

Atskanēja daži vaidi, bet pārsvarā līksmas ovācijas. Direktore turpināja: „Izejot un ienākot skolas teritorijā jūs pārbaudīs skolas sargs Arguss Filčš.( atskanēja vairāki vaidi) Protams, arī visas atsūtītās lietas uz skolu pārbaudīs. Ceru, ka jums neienāks prātā lietas nomaskēt par citu priekšmetu, jo šā vai tā tas tiks atklāts. Mazliet gribu pārmest grifidoriem un slīdeņiem par bezatbildīgu rīcību mikstūru stundā pie Tibērija Ogdina, par to abiem torņiem tiek katram atņemti četrdesmit punkti.”

Divi galdi skaļi novaidējās. Tie kuri prata rēķināt un labi zināja patreizējo torņu punktu skaitu saprata, ka Grifidorus tas nekādi neietekmēja. Viņi neizkristu no pirmās vietas, ja atņemtu kaut simts punktus, tomēr slīdeņi bija mīnusos. Nopelnītie desmit punkti pazuda un to vietā parādījās mīnus trīsdesmit . Slīdeņi skaļi novaidējās un negribīgi direktorei uz trijām sekundēm sejā iezagās smīniņš.

„Man žēl, ka slīdeņi ir tik apbēdināti, tomēr par katru nedarbu tiek saņemts sods. Lai jūsu sejiņās atplauktu smaids paziņoju, ka pēc Hūča madāmas lūguma tiek iepirktas jaunas slotas skolas inventāram. Tagad tās tiks apsargātas un katram, kas vēlēsies ar tām lidot būs jāuzrāda mana atļauja un vēl pie tam par katru atļauju, ko es apstiprināšu par to uzzinās citi skolotāji. Drošībai. Bet es vēl gribu paziņot vissvarīgāko izmaiņu,” Maksūra skaļi noteica. Zālē apklusa prieka izpausmes, tomēr daudzi arī bija sašutuši stingro aizsardzības pasākumu virkni. Harijs par to bija tikai priecīgāks. Dziļi sirdī viņš iedomājās, ka Maksūra ir tiešām laba direktore un patiesībā lielisks cilvēks.

„Es gribētu turpināt ar ko ļoti svarīgu. Pat reiz arī Burvestību ministrijā tiek pieņemti dažādi aizsardzības pasākumi, tāpēc Dans Danufāns , kas ir skolotājs, kurš jums apmāca aizsardzību pret tumšajām zintīm ir darba jautājumos visu šo nedēļu. Ik pēc laika viņš iegriezīsies pie mums.”

Skolēni sāka aplaudēt, jo tas nozīmēja- nekādu aizsardzību pret tumšajām zintīm.

„Nē, nē, nē. Nav tā kā jūs gribētu domāt,” direktore smaidot novilka un ar labpatiku vēroja, kā bērnu sejas sadrūm, „Tātad loģiski, ka m mums ir vajadzīgs, kāds piemērots aizvietotājs. Tā kā slotas, kuras mēs iegādāsimies maksā milzu naudu un arī tā pat pastiprinātais darba spēks no sarga, kurš veiks papildu darbu par ko viņa alga palielināsies, kā arī pārtikas izdevumi, tas viss maksā naudu, tāpēc mēs nevaram atļauties kādu ļoti profesionālu profesoru. Iedomājoties par šo mācību man atmiņā ataust kāds notikums kas notika pāris gadu iepriekš,” Maksūra ievilka elpu, bet Harijs tikmēr iedomājās: „ tātad tad es jau mācījos Cūkkārpā. Šim notikumam man ir jābūt zināmam,” taču zēns nekādi nevarēja iedomāties, kas tas varētu būt.

„ Hm tātad tad Burvestību ministrija nepamatoti iejaucās skolas personīgajā dzīvē un pēc Lūcija Malfoja ,” direktore īpaši izcēla pēdējo vārdu un tie , kas paskatījās uz tās personas atvasi ieraudzīja tā sejā lepnumu, kas dažiem grifidoriem lika samāksloti vemt. Harijs jau grasījās pievienoties, kad direktore tos skaļi apsauca.

Maksūra turpināja: „ Tātad pēc šī cietsirdīgā nāvēža( grifidori skaļi iesmējās un Drako mute plaši pavērās vaļā) bezkaunības ministrijas darbinieki nobijās un pavēlēja Dumidoru atstādināt no skolas vadīšanas, tā vietā skolā ienāca jauna direktore, kura atvainojiet man, manuprāt, uzdotos pienākumus nekādi nemācēja vadīt. Doloresa Džeina Ambrāža vadīja arī aizsardzību pret tumšajām zintīm. Tas nepatika gandrīz nevienam, jo kā pierasts mūsu skolā vienmēr pārsvarā bijušas praktiskas nodarbības ar pamācošu un pašu nepieciešamāko teoriju, bet Ambrāža mācīja tikai pliku teoriju, kas protams skolēniem negāja pie sirds. Izveidojās grupa ar nosaukumu „Dumidora armija”( Slīdeņi pasmīņāja, bet Hermione, Rons ar Hariju nevainīgi saskatījās)

Harijam ienāca prātā kāda šausminoša doma. No visas tiesas viņš cerēja, ka aizdomas neapstiprināsies, bet no otras puses...

Direktore runāja: „ Tajā gadā skolēni, kas labprātīgi piedalījās jau nelikumīgajā grupā sasniedza neievērojami labus rezultātus šajā priekšmetā. Tad es ar Baltusu bijām priecīgi un saviļņoti par skolēnu cenšanos mācīties šīs zinības kopā ar Hariju Poteru. Pateicoties šim cilvēkam skolēni bija iemācījušies tik daudz cik vajadzētu lai stātos pretim nāvēžiem un pat uzburt aizstāvi. Tāpēc es likumīgi ieceļu Hariju Poteru no Grifidora torņa par skolotāju, kurš mācīs aizsardzību pret tumšajām zintīm, kā aizvietotājs līdz tam brīdim kad Dans Danufāns būs spējīgs īsto darbu apvienot ar darbu šeit. Harijs aizvietos profesoru, kad vien es vēlēšos un viņam to lūgšu. Es aicinu Hariju apsēsties pie skolotāju galda!”

Visu sejas bija pārsteigtas, tomēr aplausi bija gandrīz vai tik skaļi kad Grifidori pirms gada ieguva skolas kausu. Tas bija pateicoties Hermionei kura jau laikus uzbūra skaļuma paplašināšanu.

Harijs bija pārsteigts. Godīgi sakot viņa it kā šausminošā doma apstiprinājās.

Kad zēns cēlās no smaidošo Grifidoru galda viņš paspēja ieraudzīt dažas sejas.

Rons bija svētā laimē un Harijam pēkšņi likās, ka draugs raus vaļā skaļo bimbu, bet tas, protams, nenotika. Hermione uzsmaidīja jaunajam skolotājam un bija laimīga. Džinnija piemiedza ar aci, kad sajuta ka Harijs uzmet aci arī viņai. Un meitene vēl skaļāk aplaudēja.

Zēna skatiens aizslīdēja līdz Nevilam, kurš bija šokā, tāpēc Luna tam glāstīja plecu. Ejot uz galda pusi viņš paskatījās pa kreisi kur atradās Slīdeņu galds. Neviens no tiem neaplaudēja un nekādus gaismas smaidus arī nedalīja. Drako ar nāvējošu izteiksmi slepkavnieciski skatījās uz Hariju.

Tumšo zinšu profesoram sejā iezagās smaids, jo viņš zināja ka tagad Drako ne tikai plāno nogalināt viņu bet gan arī labi apzinājās, ka lai vai kāds perfekts viņš nebūtu, skolotāji punktus viņam var atņemt cik vien sirds kāro.

Piegājis pie skolotāju galda Maksūra viņu apsveica. Harijs palūkojās uz pārējiem skolotājiem, kuri viņam uzsmaidīja, tomēr nevarēja neredzēt, ka lai vai kādu iznākumu, tomēr ne šādu skolotāji nespēja iztēloties.

„Ceru, ka tavi jaunie kolēģi ,Harij, tevi cienīs un jūs sastrādāsieties lieliski. Uz šīs priecīgās nots es arī gribu beigt. Tātad vēl tikai pēdējais brīdinājums. Tas attiecas uz visiem kuri negrasās ievērot Harija Potera, proti jaunā profesora aizrādījumus un tiešā vārdu nozīmē pavēles.”

Pēdējais teikums tika īpaši raidīts Slīdeņu virzienā ar Malfoju priekšgalā.

Harijs uzsmaidīja draugiem.

„Tagad jūs visi esat brīvi. Šajā laikā es ieteiktu paēst pusdienas.( galdi piepildījās ar ēdienu) Pārējo dienas daļu jūs varat atpūsties, bet tikmēr es sasaucu skolotāju sapulci. Arī tev, Harij, jānāk,” Maksūra piebilda, jo Harijs jau grasījās doties pie Grifidoru galda paēst. Zēns piekrītoši pamāja ar galvu un sekoja visiem skolotājiem, tagad jau viņa kolēģiem.

Asaras lāse.

Harijs nokļuva līdz portretam, pateica tam paroli un iekāpa pa caurumu. Pēkšņi pār viņa galvu pārlidoja, kas līdzīgs vientiešu salūtam.

Atskanēja skaļi aplausi. Turpat liels galds ar gigantiski lielu torti un daudziem ēdienu veidiem. Nevajadzēja sasprindzināt redzi lai pamanītu, ka šeit atradās gandrīz visi Grifidori. Par šoku Harijam te pat stāvēja arī Vīzliji gandrīz pilnā sastāvā, tikai žēl ka nebija Čārlija , kurš protams nekādi nevarēja tik ātrā laikā, proti pusstundā pamest darbu un atrast EJ atslēgu lai ierastos Cūkkārpā.

Visi trīs tuvākie Harija draugi apskāva zēnu un novēlēja dažādus vēlējumus. Tajā brīdī valdīja klusums.

Džinnija pirmā teica : „Harij, tu esi vislabākais un gudrākais zēns uz pasaules. Tu spēsi vadīt visus stundās un iemācīsi zinības tik pat labi kā augstākā mēra visgudrākais profesors, kas dzīvo uz zemes, pat ja ne vēl labāk.” Un tad Harijs saņēma saldu skūpstu no savas draudzenes, kas ir pati labākā meitene, kā draudzene...

„ Harij, tev gudrību pietiks. Tu esi gudrāks nekā es jel kad esmu tikusi. Atceries ko es tev teicu, kad pirmajā gadā bijām Filozofu akmens meklējumos un atradāmies starp violetajām liesmām?” Hermione jautāja.

Zēns pamāja ar galvu. To viņš nevarēja aizmirst.

„Tu man teici, ka es esmu dižens burvis, taču es atbildēju, ka neesmu...” Harijs iesāka un meitene pabeidza: „Jā un tad tu teici, ka neesi tik labs kā es, bet es atbildēju, ka es neesmu nekas. Grāmatas! Iekaltas gudrības! Ir daudz svarīgākas lietas- draudzība un drošsirdība. Tie bija mani vārdi un tos es nekad neņemšu atpakaļ.”

Meitene apskāva zēnu. Vīzlija kundze sāka klusi birdināt asaras. Harijs jutās mazliet samulsis, tomēr laimīgs, ka viņam ir tieši tādi draugi, kādi vien var būt. Tie ir paši labākie un drosmīgākie. Vistuvākie, kas Harijam jeb kad ir bijis. Nekad, nekad viņš tos neatstās vienus. Nekad nepametīs tos nelaimē. Lai aizsargātu tuvos, viņš labprāt ziedotu savu dzīvību. Jā! Tieši šādu nāvi viņš sev bija cerējis un vēlējās, ja savādāk nevar. Viņš nogalinās Voldemortu, lai tur vai kas. Harijs pasargās draugus no tā cietsirdīgā radījuma un pretīgā bazilika, kurš izklaidējas, nogalinot.

Rons Hariju izsita no sliedēm. Viņš piegāja pie Harija un novilka: : „Nu nezinu ko lai saka. Katrā ziņā apsveicu, vecīt! Novēlu tev tos Slīdeņus samalt miltos, kā tādus graudus!”

Zēni sasmaidījās un Harijs nemanāmi piemirkšķināja ar aci, kas bija saprotama, kā piekrišanas zīme. Rons pamāja ar galvu, ka sapratis.

Hermione nevienam citam nemanāmi Ronam iesita dunku sānā un kad tas ievaidējās un izbrīnīts pagriezās pret meiteni viņa dzēlīgi pateica: „Varēji jau ko sakarīgāku pateikt. Dzirdēji kādas runas mums ar Džinniju bija?”

Bet zēns mierīgi atbildēja, ka nebija plānojis nekādas goda runas. Viņš novēlējumu ir teicis, ne tikai tāpēc, ka tas pirmais ir ienācis prātā, bet gan arī tādēļ, ka viņš to tiešām vēlēja savam draugam no visas sirds un cerēja, ka vēlējums piepildīsies.

Hermionei nebija ko teikt tāpēc viņa vienkārši atvainojās par iepriekš sacīto. Zēns atvainošanos pieņēma un kad grieza muguru uz viņa vaiga tika uzspiesta mīļa izlīgšanas buča. Kad viņš pagriezās Hermione jau bija telpas otrā galā.

********** ********************** ***************** *****

Tikmēr Maksūra stāvēja pie loga. Nevienam viņa nebija stāstījusi, pat skolotājiem ne, ka viņa skolā ir ieviesusi kameras. Tās nebija, tās vientiešu kastes, kuras viņi turēja rokās vai pielika pie sienām un citā telpā blenza ekrānos lai redzētu, kas notiek. Nē! Tās bija pilnīgi jaunas un nesen kā uzlabots modelis. Tas tika uzstādīts visos gaiteņos un koptelpās. Kameras ieraudzīt nebija iespējams. Pat ar vislielāko lupu uz pasaules pat punktiņu ieraudzīt nevar un kurš gan iedomāsies, ka tādas ir uzstādītas? Katram jaunam direktoram ir jāatklāj kameru noslēpums pašam. Viss ko kamerās ieraudzītu nonāk direktoru prātā, kā filma, tāpēc direktore visu redzēja un vēl labāk dzirdēja. Šai uzlabotajai versijai bija pluss, tāds ka ja aizver acis var ne tikai justies, ka tu šeit atrodies, bet gan arī lasīt domas. Atvērusi acis no tikko redzētajiem vēlējumiem Grifidoru koptelpā viņu pārņēma saviļņojums. Pār viņas kaulaino vaigu nokrita divas vientuļas asaras lāsītes. Tagad viņa solīja Hariju Poteru pasargāt riskējot ar savu dzīvību, ja tas būs nepieciešams. Viņa turpinās Dumidora iesākto darbu, kaut vai nestāvēs viņam tuvu lai vai kā viņa censtos. Vēl pāris asaras pārtipināja pār vaigu.

********** ********************** ***************** *****

Tusiņš vilkās līdz agram rītam. Bija apmēram pulksten trīsi, kad viss tika nokopts un visas gultas- piepildītas.

No rīta neviens neaizgāja uz brokastīm un par to direktore nebija ne dusmīga, ne izbrīnīta.

Diena sākās ar jaunu sparu.

Harijs piecēlies, galvā sajuta gigantiski asas sāpes, it kā viņš vispār nebūtu gulējis, kaut vai miegā bija pavadītas vairāk kā desmit stundas.

Pirmā stunda.

Viņš piecēlās sēdus un nobūra sāpes. Tās vispār vairs nejuta. Mazliet samocīts no tusiņa , viņš paskatījās pulkstenī. Jā, brokastis bija jau nokavētas un ēst tā pat negribējās. Viņš paskatījās pa labi. Tur atradās Rona gulta. Aizkari bija cieši aizvērti un varēja dzirdēt klusu krākšanu aiz tiem. Harijs saģērbās. Viņš uzvilka melnu kreklu ar garām rokām, kā arī zilus džinsus. Pa virsu viņš uzmeta spoži melnu mantiju, kuras malas rotāja tumši sarkani pūķu rakstiņi. Mantija par laimi nebija arī nekāda spicā vai spožā, tomēr īpaši skaista.

Zēns pavērās spogulī, ko bija atvedis Šīmuss Fineagens. Tam bija zeltītas maliņas un uz tiem Gorgonas medūzas mati, kā viņas baismīgā seja. Pašā augšā spogulim atradās sēdoša Gorgona, kas kad kāds ieskatījās pateica savu viedokli par tā izskatu.

Tā sakustējās un tad savā ļodzīgajā balsī pateica: „ Ai Harijs Poters uzposies!” Pēkšņi tā sāka kliegt. Harijam nācās to noburt ar sastindzināšanas burvestību ,savādāk spogulis neapklustu un vēl pieceltu gultā palikušos, jeb savādāk sakot tusētājus pēc pusnakts.

Harijs piegāja pie Rona un sāka to modināt. Pēc dažām minūtēm vasarraibumainais zēns piecēlās. Rons uzvilka melnus džinsus un T- kreklu uz kura ar lieliem burtiem bija rakstīts: ES IENĪSTU ZIRNEKĻUS!!!

Arī Harijam bija līdzīgs krekls. Tāpat kā Ronam ar lieliem, baltiem burtiem bija rakstīts uz melna fona tikai Harijam uz tā rotājās teksts: ES IENĪSTU VOLDEMORTU!!!

Harijs nesen kreklu tika vilcis , tāpēc šodien un arī tuvākās trīs dienas nemaz nevilks.

Abi draugi izgāja no guļamistabas. Rons uzskatīja, ka nav kārtīgi paēdis, tāpēc devās uz zāli ar nokavēšanos paēst brokastis, bet Harijs tikmēr aizgāja līdz ziņojumu dēlim.

No tā viņš norakstīja, kad kurai klasei notiek stunda pie viņa.

Harijs bēdīgi vilkās lejā uz kabinetu. Secinājumi bija tādi: Paskatoties pulkstenī atlika vēl tikai septiņpadsmit minūtes līdz otrā gada audzēkņi ieskries viņa klasē un gaidīs kad Harijs kaut ko teiks, bet viņš vispār muti neatvērs līdz zvans nenoskanēs. Viņu sūdzēs direktorei un tā ar lielu apkaunojumu izmetīs Hariju no skolas un pēdējais, kas paliks atmiņā no tās būs Drako smaidīgā sejiņa, kas zēnu iegrūdīs bezdibenī.

Pēkšņi viņam sāka smelgt kreisajā sānā. Viņš pie tā pielika roku un jau iedomājies, ka Drako aiz prieka viņam iesitis ,atskārta ka tā bija Džinnija, kas netīšām uzgrūdusies viņam.

„Atvaino, dārgais. Es tevi nemaz nepamanīju,” meitene vainīgi teica un zēnu noskūpstīja. Tas bija kā elektro lādiņš. Pēkšņi viņš viņai uzsmaidīja un kad meitene jau steidzās tālāk , viņa paspēja noteikt pirms pagriezās pa labi , blakus gaitenī: „ Lai tev veicas!”

Zēns paskatījās pulkstenī , kas rādīja, ka līdz nodarbības sākumam atlikušas vairs tikai piecas minūtes.

Jaunais profesors noskrēja lejā pa klasi un sasniedzis durvis ātra sāka meklēt klades un grāmatas otro gadu ziemojošajiem skolēniem. Visbeidzot atradis divas klades un vienu biezu sējumu viņš atvēra to.

Četrdesmit sestajā lapaspusē bija ielikta grāmatzīme. Acīmredzot, skolēni iepriekšējās vielas jau bija izņēmuši. Pēdējā bija stāstīts, kā pareizi jāveic vairogburvestība. Zēns veikli izlasīja apakšpunktus un tad iepazinies arī ar nākošo burvestību, proti sastindzināšanas burvestību, viņš aizvēra grāmatu un sāka koncentrēties tūlītējam darbam. Kuru katru mirkli varēja ienākt skolēni.

Viņš aizvēra acis un klusībā ievēlējās lai viņam viss izdodas.

Durvis pavērās un pa tām ienāca bariņš audzēkņu. Pēc tam vēl kāds un tad vēl.

Pēc nepilnām piecām minūtēm skolēni deva ziņu, ka visi ir ieradušies.

Viņš paņēma no kāda zēna klases žurnālu un lai pārliecinātos, ka audzēkņi nemelo pārskaitīja skolēnu skaitu ar klasē redzamo. Jā, visi bija ieradušies. Otrgadnieki nemeloja.

Harijs vērojot jaunās sejiņas uzsāka: „ Tātad es esmu jaunais skolotājs, kurš jums pasniegs aizsardzību pret tumšajām zintīm. Mani sauc Harijs Poters.” Skolotājs mirkli paskatījās uz smaidīgajām sejiņām un kad viņš izteica pēdējo teikumu zēns pats pie sevis nodomāja: „ Ha! Nez kurš to varētu nezināt?”

Ar īsu pauzīti, drošības labad skolotājs vēl piebilda: „ Manās stundās nekādu joku dzīšana nebūs. Es vēlēšos redzēt perfektus iznākumus un satriecošus darbus. Nekādu neizpildītu mājasdarbu ,savādāk jūs būsiet izmēģinājumu trusītis uz kura klasesbiedri izmēģinās kādu jaunu burvestību. Gribu arī atgādināt, ka par katru jūsu darbu es ielikšu atzīmi žurnālā. Ja stundās neklausīsieties , tad cik reizes es apsaukšu tik arī balles konkrētajam skolēnam kritīs uz leju. Vai jūs mani sapratāt?”

Kraukļnagi atbildēja ar galvas mājieniem un Harijs par sevi bija loti gandarīts.

„ Labi, tad jau mēs varam sākt trenēties. Pirmā burvestība, ko jūs apgūsiet pie manis ir vairogburvestība. Tātad dažās sekunžu simtdaļās, kad saproti kad pretinieks tev tūlīt metīs lāstu ir ātri un saprotami jāpasaka sargus. Šī vairogburvestība ir ļoti iedarbīga un tā spēj pasargāt no vairums lāstu. Protams, tos lāstus, kuros ir ļoti daudz melnās maģijas šāda sīka burvestībiņa nevar pasargāt. Par nāvējošajiem lāstiem nerunājot. Tagad pierakstiet!”

„ Tagad sadalieties pāros pa divi. Vispirms šis pāris.” Viņš norādīja uz augumā sīku meitenīti un tikai mazliet garāku zēnu.

„ Kā jūs sauc?” Harijs jautāja.

Meitenīte nedroši atteica, ka viņu saucot par Emīliju, bet to zēnu par Oļģertu. Tad Harijs lika zēnam uzburt mulsinātum burvestību un meitenei jāaizsargājas. Pirmais mēģinājums bija neveiksmīgs, tāpat arī nākošie divi. No Harija atskanēja dažādi padomi un brīdinājumi, ne mazāk arī pārmetumi. Stundas beigās kraukļnagu otrgadnieki jau bija iemācījušies perfekti uzburt mulsinātum burvestību un ļoti labi arī vairogburvestību. Harijs viņiem uzdeva pēdu garu rakstu par abām burvestībām.

Noskanēja zvans un skolēni izskrēja no klases. Harijs mazliet noguris tomēr gandarīts par padarīto darbu ,apsēdās pie sava galda. Atvēris pārlocīto lapiņu viņš konstatēja, ka tagad ir viena brīvstunda, lai sagatavotos, bet pēc tam kāda interesanta stundiņa kopā ar Slīdeņu pēdējā gada audzēkņiem. Harijs pasmīnēja. Tā noteikti būs aizraujoša mācību stundiņa. Viņš paņēmis klades un grāmatas, kas atbilda viņa vecuma grupai ,uzskrēja augšā uz savu koptelpu .

Iegājis telpā tā kā jau vienmēr bija pilna ar Grifidoriem. Harijs ar acīm sameklēja draugus un pa ceļam pie tiem ejot viņš sadzirdēja dažādus vēlējumus un apsveikumus Harijam, jeb jaunajam skolotājam. Hermione Džinniju samīļoja savu draugu, bet Rons tikmēr jautāja: „ Nu, kā pirmā stunda?”

Pieaudzis.

„ O, super. Jūs pat nevarat iedomāties, cik tie Kraukļnagi ir gudri. Otrgadnieki kā tādi dresētie sunīši. Tagad man viena brīva stunda. Būs laiks sagatavoties Malfojam.”

„ Tikai nesaki , ka tev ir stunda pie viņiem!” pārlaimīgs iesaucās Rons. Harijs piekrītoši pamāja ar galvu un abi sāka smieties.

Hermionei uz visu to skatoties palika mazliet slikti . Viņa dusmīgi paskatījās uz zēniem, kas tagad gandrīz vai kārpījās pa zemi no smiekliem.

Neizturējusi viņa jautāja: „ Jūs varat beigt? Man jau šķelmīgi metas. Tādi kā zīdaiņi. Atceries, Harij, ka tu mums pats stāstīji ko direktore tev teica: Nekādu atriebšanos vai nejēdzīgu punktu noņemšanu.”

Harijs par to jau bija aizmirsis. Hermionei taisnība- nekādu bērnišķību,” viņš vairāk ar sev, nekā kādam citam teica.

Zēns rāmi apsēdās pie palodzes un atvēris grāmatu, sāka kaut ko skribelēt. Vēl viņš tikko pasniegtajiem skolēniem ielika atzīmes par stundas darbu žurnālā. atgādinājumu Ierakstīja, kāds mājasdarbs uzdots uz nākošo stundu.

Minūtes ritēja un atlika arvien mazāk laika sagatavoties.

Tad Harijs aizsteidzās uz bibliotēku. Viņam vajadzēja iegūt dažus faktus par drīz notiekošo stundu.

Jau sācis meklēt grāmatu pie viņa pienāca bibliotekāre. Tā kā Harija paņemtais sējums, bija ļoti vērtīgs, tad viņa sāka klāstīt, ka tas ir noteikumu pārkāpums un lai šo grāmatu paņemtu ir vajadzīga atļauja no skolotāja. Jau gribējusi vēl ko bilst viņa aprāvās pusvārdā un pagrieza muguru lai varētu palīdzēt kādam mazam zēnam, kurš nevar sameklēt mikstūru grāmatu.

Ejot uz pagrabstāva klasi zēnu pa ceļam sveicināja skolēni.

Daži teica: „ Labdien, skolotāj.”

Citi priecīgi vēlēja: „ Veiksmīgu dienu, profesor Poter!” Ne mazums bija arī dusmīgu pretimnācēju, kas vairākums bija Slīdeņi un ieraudzījuši Hariju tie centās pazust aiz stūra , ja nu Grifidors vēlas atņemt kādus punktiņus. Nebija jābūt idiotam lai saprastu, ka Slīdeņi to nevar atļauties.

Kad skolotājs atvēra durvis, telpā jau kāds bija.

„ Labdien, profesor Poter,” Malfojs novilka. Harijs uz viņu aizdomīgi paskatījās un ejot pie sava galda nodomāja: „ Nez, kas Malfojam padomā.”

„ Vai ,skolotāj, es varu jums uzdot jautājumu?”

„ Tu jau to tikko izdarīji, bet vari uzdot vēl vienu,” Harijs atbildēja ar nopietnu sejas izteiksmi, kaut vai viņa iekšienē viss vārījās no smiekliem. Šo viņš bija aizguvis no Dumidora. Arī Harijs reiz jautāja, to ko Malfojs un Baltuss tāpat arī atbildēja.

„ Tātad ,skolotāj. Vai jūs man varat ko pastāstīt par Sadus burvestību?” Harija aizdomas, ka Malfojam ir kāda neģēlība prātā arvien vairāk apstiprinājās

„ Jā, labprāt , Malfoja kungs. Tātad sadus burvestība ir vairāk lāsts. Tā ir pietiekami ļauna, lai cilvēks, kurš šo burvestību saņem uz savas ādas sajuktu prātā, vai vēl ļaunāk- nomirtu. Tas kurš šo lāstu pielieto vairākas reizes pēc kārtas ātri vien nokļūst dziednīcā, kurā viņš ārstējas vairākus mēnešus, daži pat gadus. Neizturīgākiem burvjiem, kuriem ir vāji nervi tie nomirst uzreiz pēc lāsta izmantošanas, ja nenomirst, tad lai vai kā, bet tomēr dzīvos. Šis lāsts jau netiek izmantots vairākus gadu simtus. Burvji un raganas saprata, ka ātrāk, turklāt bez ciešanām var izgatavot veritserumu, kas tā lietotājam liks runāt taisnību, kas ir viena no Sadus lāsta īpašībām. Pastāv arī otra zīme. Ja starp abiem, proti nolādētāju un nolādēto pastāv saikne, piemēram zvērests, tad nolādētājs iegūst lielāku varu un spēj vadīt upuri. Tas ir sāpīgi abiem, tāpēc to vienkāršāk var panākt ar Valdītum lāstu vai hipnozi. Ir vēl daudzi citi efektīgāki līdzekļi. Es, Malfoj, atbildēju uz tavu uzdoto jautājumu un labprāt vēlētos lai tu mani netraucē.”

Kad Harijs beidza runāt Drako bija satriekts. Visu šo laiku klausītājs, pat nebija pakustējies. Viņš gaidīja, ka Poteriņš sāks stostīties un nezinās ko teikt. Drako uzdotais jautājums, patiešām bija ziņkārības dēļ. Viņš šo lāstu padzirdēja, kad viņa tēvs par to sarunājās ar Rožē. Tad Lūcijs vārdu neļāva dot savam dēlam, tāpēc jau vēlāk šis jautājums aizmirsās. Atbraucis uz Cūkkārpu šodien viņš atcerējās šo jautājumu. Drako nevēlējās šo lāstu pieminēt vēstulēs, jo tad jau viņš padzirdēja ,ka vēstules pārbauda. Grāmatās bija slinkums meklēt un diez vai kāds viņa draugs par šo lāstu būtu ko dzirdējis un tā kā stundai drīz būtu jāsākas, viņam prātā iešāvās pārbaudīt jauno skolotāju. Bet ja nu laime uzsmaida viņam un profesors patiešām ko zin?

Kad Harijs jau grasījās turpināt atkārtot par Tiistore lāsta burvību, durvis pavērās. Skolotājs automātiski paskatījās pulkstenī. Vēl bija atlikušas desmit minūtes.

Kad mazā skolniece ienāca pa durvīm, Harijs uzreiz viņu atpazina. Viņu sauca Mona. Tā bija čakla meitene un ne mazums arī gudra un saprātīga. Viņa mācījās otrajā kursā, Kraukļnagā. Tā bija klase, kuru Harijs pašu pirmo apmācīja.

„ Labdien, profesor Poter. Es vēlos jums uzdot jautājumu par jūsu uzdoto mājas darbu,” mazliet nokaunējusies un pārbiedēti ierunājās meitenīte.

„ Jā?” Harijs mazliet ieintriģēti jautāja.

„Es..., nu nekādi nevaru izdomāt ko lai vēl rakstu. Lieta tāda, ka man ir tikai puse no noteiktā garuma.”

„ Vai arī citi nezin ko rakstīt?” domīgi jautāja profesors.

„ Nezinu, ser. Neesmu jautājusi.”

„ Varbūt, aizej uz bibliotēku un pameklē tur informāciju. Darbā vari iekļaut savas domas un pieredzi par minēto tēmu. Iespējamas ir arī aptaujas. Pataujā kādu no pēdējo gadu audzēkņiem. Es tev ieteiktu Hermioni Grendžeri. Viņa tev ar prieku palīdzēs uzrakstīt.”

„ Paldies, profesor,” Mona Oregone smaidīgi teica un arī Harijs viņai veltīja vienu no saviem smaidiem.

Drako bija piecēlis galvu no pergamenta lai palūkotos, kas ir ienācis telpā. Noklausījies sarunu, viņš nodomāja: „ Nu, tam Poteram, nu gan ir iekšas. Es jau tai sīkajai būtu uzbrēcis un pateicis, lai netraucē mani.” Drako pret Hariju sajuta arī mazu skaudību.

Pēc blondīna domām zēns bija kļuvis vairāk pieaudzis. Viņš neblēņojās, bet gan ar stingru noslēgtību piegāja pie visa šī darba. Turklāt Drako vēl tagad kacināja pirmziemniekus un izklaidējās brīvajos brīžos.

Pēc gandrīz astoņām minūtēm telpā ieplūda bars Harija vienaudžu.

Bija laiks. Stunda sākās.

Neatrastais jautājums.

„ Tātad, kā jūs visi jau mani pazīstat es esmu jaunais skolotājs, kurš jums mācīs aizsardzību pret tumšajām zintīm. Kā jau paziņoju citiem skolēniem, manās stundās nebūs nekādu joku dzīšana. Vēlos sagaidīt perfektus rezultātus, stundu laikā.”

Viņš pārskatīja skolēnu sejiņas. Visas kā viens smīnēja un Harijs labi saprata ko tas nozīmē. Tās vēstīja: Tad jau redzēsim, Poter...

„ Pansijas Pārkinsones kundze, vai jūs varētu nolasīt trīsdesmit ceturto lapaspusi?” Harijs jautāja atvērdams grāmatu.

„ Nē, nevaru,” viņa mierīgi pateica. Slīdeņi iesmējās, bet apklusa, lai skaidri varētu saprast, katru izteikto vārdu . Viņi izbaudīja katru Pansijas vārdu, kura sastāvā bija deviņdesmit procentu ņirgāšanās, bet pārējie desmit atriebšanās kāre.

„ Kāpēc?” Harijs slēpdams dusmas jautāja.

„ Tāpēc, ka tā nemaz nav atvērta.”

„ Tad atveriet un , lūdzu, Pārkinsones kundze, nekavējiet mūsu stundas īso laiku.”

Uzrunātā atvēra grāmatu un lēni stiepdama vārdus sāka lasīt. Harijs par tādu bezkaunīgi mestu izaicinājumu jau grasījās atņemt punktus.

„ Paldies, ka arī tikāt līdz beigām. Vai jūs man lūdzu nepateiktu cik jums gadu un cik gadiņus jūs jau protat lasīt.” Harijs mierīgi jautāja un Slīdeņi sāka dusmās sarkt. Pārkinsone atbildēja: Man mamma neatļauj stāstīt personiskās lietas svešiem cilvēkiem.”

Harijs pasmaidīja un neņemot vērā skaļos smieklus atbildēja: „ Tas labi ,jo tad ja jūs atbildētu, es par lēnu lasīšanu un saprāta gļukošanu, ne tikai jūsu tornim atņemtu iespējamos punktus, bet gan arī aizvestu tevi, Pārkinsone, uz Sv. Mango ārstēties, bet pārējos uz vientiešu zooloģisko parku.”

Pansija jau grasījās cirst pretī, kad Harijs īsi noskaldīja: „ Pietiek! Pie darba! To ko Pārkinsone lasīja, vai svarīgākajos faktos, man varētu pastāstīt Bulstrouda Milisenta?”

Harijs pievērsās uzrunātajai meitenei. Tikai tagad viņa pacēla acis no pergamenta uz kura visu laiku ko skribelēja.

„ Es ceru, ka jūs, Milisentas jaunkundz, pierakstījāt visu ko jūsu klasesbiedrene lasīja.” Slīdeņi pagrieza galvas uz Boulstroudas solu pašā aizmugurē. Meitenei bija tumši melni mati, kas sniedzās līdz viņas zodam. Viņa bija dūšīga. Viņa pavērsa savas zaļās acis uz skolotāja pusi.

„ Šurpum, Milisentas pergament,” Harijs noteica. Pēc apmēram desmit sekundēm viņa plaukstā atradās zīmējums, pie kura skolniece piestrādāja stundu laikā.

„ Paskatīsimies ko par šo mākslas darbu teiks profesore Maksūra,” Harijs garlaicīgi noteica.

„ Jūs to nevarat darīt,” atbildēja mākslinieces draudzene Teile Nordžēlisa.

„ Tiešām? Paskatīsimies!” attrauca skolotājs, „ Bet tagad lūdzu pieteikties brīvprātīgo, kurš grib izmēģināt šo Tiistore lāstu uz savas ādas.”

Neviens nepieteicās. Kamēr Harijs jau grasījās visus viņus pēc kārtas nolādēt, Malfojs cīnījās savās domās.

„ Es negribu lai Poters mani nolādē, bet ...Ai, lai nu paliek! KO? Tu atļausi sevi nolādēt? Tās ir tikai paraugdemonstrējums. Tu jūdzies? Tu apkaunosi savu dzimtu! Atradies Malfojs tāds! Atļaus Poteram sevi nolādēt. Kāda bezjēdzība. Tu esi vīrietis vai neesi? Pierādi viņam ka tev bailes ir svešas.” Divas pavisam pretējas balsis sarunājās viņa galvā, bet pēdējie vārdi izteica visu. Drako pacēla roku.

„ Jūs , Malfoj? To jau nu pat pareģis nevarētu pareģot,” Harijs šokējoši noteica, „ Labi. Nāciet priekšā!” Drako paklausīgi piegāja blakus Harijam.

„ Tātad, kā jau Pārkinsone lasīja Tiistore lāsts ir saistīts ar dziļām tumšajām zintīm, bet tas nav aizliegts. Noskaitot grāmatā minētos buramvārdus cilvēks pārvēršas par to ko viņš domā. Ir svarīgi lai sāktu domāt tikai par to ko vēlies pārvēsties. Vai, Malfoj, jau izdomāji par ko tu tūlīt pārvērtīsies?”

„ Ē... , nu, jā.”

„ Labi. Akartiis, dope nad doim

Skarape to ki i smell

Bozifuc abru daser ik

Monde rui poj da gaf

Moki fer Tiistore!”

Kad Harijs izteica pēdējo vārdu Malfojs lēni pārvērtās. Sākumā nevarēja saprast kādu veidolu viņš pieņem, bet tad kad viņš bija pilnībā mainījies to nevar nepamanīt. Drako Malfojs stāvēja visā savā godībā ar vampīra izskatu.

Harijs atsauca burvestību un lika Drako apsēsties.

„ Tātad, kā jūs jau redzējāt Malfojs bija ļoti koncentrējies un domājis par to ko viņš vēlas kļūt. Par to ,paldies. Tas bija perfekts paraugdemonstrējums. Par to Slīdenis saņem desmit punktus. Tātad iegūstot sev vēlamo izskatu prāts paliek nemainīgs. To varētu salīdzināt ar helovīna masku. Izskats mainās, bet prāts ne. Šis lāsts ir tik cieši saistīts ar tumšajām zintīm, tāpēc ka burvju vārdi ir grūti izrunājami. Gadījumā ja tie netiek pareizi izrunāti cilvēks par sev vēlamo personu kļūst uz visu mūžu un tas ir neatgriezeniski, bet ja viss tiek izrunāts precīzi tad var atsaukt burvestību. Iedarbība beidzas tikai tad, kad burvju vārdi tiek izrunāti precīzi.”

Tikai tagad Drako saprata kādām briesmām viņš bija pakļauts, tomēr par to viņš mēģināja nelikties ne zinis.

„ Varbūt, Bulstrouda Milisenta vēlas mums pastāstīt kāda ir mūsu tēma?” Harijs jautāja kādai skolniecei, kuru viņš bija ievērojis jau iepriekš. Uzrunātā stundā nelikās ne zinis par skolotāja klātbūtni. Viņai bija īsi nogriezti tumši brūni mati, kas neslēpa viņas dūšīgumu.

„ Šurpum Milisentas pergament.” Harija rokās ielidoja paliela lapa ko viņš atvēra, „ jauks zīmējums, Milisenta. Es šo parādīšu Maksūrai lai arī viņa varētu dalīties ar mani priekā novērtējot jūsu stundas darbu. Par to Slīdenim tiek atņemti desmit punkti.”

Harijs ievēroja, ka visu šo laiku Malfojs uzmanīgi klausās, bet kad tika atņemti viņa tikko nopelnītie punkti blondīns piesarkst un met dusmīgus zibeņus uz Bulstroudas pusi.

„ Jūs to nevarat darīt,” skarbi pielēkusi kājās pateica gara auguma meitene. Viņai bija gari, brūni mati, kas spīdēja klases gaismā. Viņai bija šauras acis ar tumši zaļām acu zīlītēm. Seja likās izķēmota no dusmām. Viņa bija Milisentas labākā draudzene. Teile Nordžēlisa.

„ Un kurš mani apturēs?” Harijs novilka.

„ Jā, es.”

Malfojs dusmās vārījās. Viņš beidzot pielēca kājās un iebļāvās: „ Jūs, stulbās draņķasines, aizverat savu muti un apsēžaties vienreiz, savādāk es pats ar jums tikšu galā. Mēs nevaram atļauties katrā stundā dzēst punktus.” Vairāki viņa klasesbiedri piekrītoši pamāja, bet citi klusēja. Nē! Bija jābūt trakam lai brīvprātīgi stātos pretī Drako Malfojam, izcilajam slikto lāstu ģēnijam.

„ Bet, Drako, tiek aizskarts mans gods.,” bilda Teile, kas nebūt negrasījās padoties, „ mūsu abu gods.”

„ Kāds, bezdibene, tev var būt gods? Tu esi tāda un paliksi. Ar savu muti ir arī jāpiebremzē. Un tagad aizveries es gribu kaut ko arī iemācīties, nevis lieki pļāpāt ar tevi.” Pansija Pārkinsone ļauni ņirgdama ar savu acu skatienu, kā čūska uzglūnēja Teile Nordžēlisa. Kā viņa ienīda to draņķasini!

„ Skolēni, es domāju, ka jūs varētu mazliet piebremzēt, kad notiek vārdu pārmaiņa,” tas bija vienīgais teikums ko viņš varēja izdomāt. Tas tāpēc, ka viņam bija šoks. Jā. Malfojs bija viņu šokējis. Tas ko viņš pateica par punktu zaudēšanu bija pilnīga taisnība. Harijs viņam par simts procentiem piekrita. Tajā mirklī kad Malfojs to teica, viņa prātā zumēja tieši tādi paši vārdi. Varētu teikt, ka Malfojs nolasīja viņa domas, kā dzejolīti. Nē, nu tas nudien bija biedējoši. Vārds pa vārdam. Vēl tagad Harijs varētu pateikt, to ko Malfojs teica un kas viņa domās mudžēja.

„ Hm tātad, varbūt, skolēni, mēs varētu turpināt stundu, kamēr no manas klases nav palikusi tikai tā burciņa pāri. Man negribētos šādu pārsteigumu sagādāt nabaga Danufānam. Neesmu īsti pārliecināts vai viņš mani nenolādēs, par direktori nemaz nerunājot. Tātad pie kā mēs palikām? Ā jā Milisenta uz šo jautājumu nevarēja atbildēt. Tātad uz nākošo stundu es gribēšu redzēt jūsu projektus, kas ir minēti grāmatas aizmugurē, kā papildu darbi. Projektā jūs varat strādāt ne vairāk, kā četri skolēni grupā. Neaizmirstiet, ka projekta apjomam ir jābūt pēc jūsu spējām maksimāli. Brīdinu, ka šis projekts ir ļoti nozīmīgs. Tie kuri atnāks uz stundu nesagatavojušies varēs doties taisnā ceļā pie Maksūras. Ieteiktu kad ja jūs jau iepriekš zināt, ka tāds ir jūsu liktenis nekavējiet manu laiku. Ejiet uzreiz pie direktores durvīm. Nebūs jāstaigā tik daudz. Protams, par darbu lieku atzīmes.”

Noskanēja zvans. Skolēni sāka kravāties un somās likt visas grāmatas, kuras atradās uz sola. Skolotājs smagi apsēdās pie galda. Viņš likās pagalam noguris. Paldies, Merlinam, ka šodien darbi bija padarīti. Domās viņš jau atradās zēnu guļamistabā un mierīgi gulēja. Pēkšņi sapnī uz viņu kāds sāk kliegt. O, jā un vēl tā pamatīgi. Rīkle varētu būt tik liela kā zemes plašie līdzenumi. Tad balss paceļas. Harijs tiek izrauts no iztēles. Pēkšņi viņa sapnī... Nē, ne sapnī. Viņš joprojām ir klasē un pretī viņam stāv Malfojs. Viņš izskatās mazliet dīvaini. Bet kas tieši ir mainījies?

Cīņa pusnakts stundā.

„ Eu, Poter, ē,” skolēna mēle sāka mežģīties, „ es gribēju teikt, Potera kungs.”

„ Nu, Malfoj, ir jau labi. Ko tu gribēji?” Harijs stīvi jautāja, tikko atvērdams acis. Zēns pasmaidīja. Ko tu neteiksi! Viņš bija aizmidzis.

„ Es gribēju jums, skolotāj, ē nu pateikties, ka man paskaidrojāt par Sadus lāstu un jā neatņēmāt vēl punktus par Milisentas un Teiles izgājieniem. Es, droši vien, pats nebiju labāks.”

„ Labi, Malfoj, bet saki man vienu. Kā tev ienāca prātā tādi vārdi Teilei, ka viņa ir draņķasine un bezdibene un vēl tie aizkarošie teikumi?”

Drako roka norustījās.

„ Ē, nu nezinu. Es vienkārši ļāvu dusmām vaļu. Tikai negrasies man vēl atņemt punktus!”

„ To es nemaz netaisījos darīt. Vai vēl kādi apspriežami temati, Maljoj?” Harijs jautāja.

„ Nē.”

„ Tad arlabunakti. Saldu dusu!” zēns arvien dziļāk krita miegā .

Tūlīt Harijs jau izteicis pēdējos vārdus aizmiga. Drako stāvēdams viņam blakus mazliet pasmīnēja.

„ Re, cik skolotāji ir noguruši pēc stundām ar slīdeņiem,” zēns skatīdamies uz skolotāju teica.

Vēl pēdējo acu skatienu uzmezdams Poteram, viņš izsoļoja no telpas.

Tikmēr Harijs atradās lielā telpā. Tā viscaur bija klāta ar melnu krāsu. Pa malām no griestiem tecēja mazas ūdens lāsītes. Vietām iepīkstējās peles. Telpā viņš bija viens. Nē, ne viens pretī viņam savu ģīmi rādīja lords Voldemorts. Tas bija baismīgs skats. Melnajā tumsā pietiekami labi varēja saskatīt krīta balto seju. Spoži sarkanās acis gailēja, kā divi ugunskuri. Deguna vietā abas spraudziņas atgādināja čūskas nāsis. Viņa garais sarkanais apmetnis vilkās vēl dažu pēdu attālumā no viņa. Harijs saskatīja dažus tumšus pleķus uz viņa mantijas. Tās, šķiet, bija asinis.

„ Sveiks, Harij Poter. Atkal tiekamies. Iepazīsties šis ir mans draugs Drako Malfojs. Jūs jau laikam esat pazīstami,” Tumsas pavēlnieks beidzot sāka. Harijs nemaz nebija ievērojis Voldemortam blakus stāvam blondo zēnu. Drako izskatījās nožēlojami. Viņa seju klāja dažādas brūces un mantija bija sadraskāta. Harijam likās, ka viņš raud, bet diez vai tā bija. Tumsā Harijs pagriezies ievēroja, ka puslokā aiz viņa stāv nāvēži.

„ Tagad Drako izdari to, kas tev ir uzdots.”

„ Tumsas Pavālniek, es to nevaru izdarīt.”

„ Drako, beidz. Izdari to un tu tiksi vareni attalgots. Es tevi cienīšu līdz sava mūža beigām,” atskanēja balss aiz Harija muguras. Tas bija Lūcijs Malfojs.

„ Nē, tēvs, es to nevaru. Es to nedarīšu,” Drako izdvesa.

„ Aiziet! Vai arī es ar tevi pats izrēķināšos.”

Drako paspēra soli uz priekšu. Viņš zināja, kas viņam ir jādara. Tāds bija plāns, tomēr viņš negribēja to daļu, kas ir atvēlēta Drako pildīt. Tas nebūt nebija godīgi. Viņi bija četrpadsmit pret vienu. Harijam nebija izredzes. Nē. Viņam prātā iešāvās viena ideja.

Drako pagāja uz priekšu un uzbruka Harijam.

„ Tukšrokdžimpiņ.” Zēns tam bija gatavs. Ar vienu sargus burvestību viņš nosargāja savu zizli. Zēns uzreiz jau saprata, ka Drako nevēlas viņu nogalināt. Bet kāpēc?

„ Celmiesus,” Harijs pārgāja pretuzbrukumā. Kāds sarosījās aiz viņa, bet Harijs nepievērsa uzmanību.

„ Sargus,” žēlīgi teica Drako.

„ Cirtasum,” iebļāvās Harijs. Drako burvestību atraidīja.

Aiz Harija muguras kāds raidīja burvestību uz Drako. Zēns aizlidoja un atsitās pret sienu. Harijs gribēja iekliegties un iet lūkoties vai viņam viss kārtībā. Tā vietā Poters apgriezās otrādi un ievēroja, ka lāstu ir raidījis Lūcijs.

Nānēdis pazemīgi atvainojās Tumsas pavēlniekam: „ Pavēlniek, piedodiet ja varat. Es vairs nevārēju izturēt to izlikšanos. Viņi ja gribētu jau sen būtu nolādējuši viens otru.”

„ Jā, es zinu, Lūcij. Taisni manas domas. Arī es jau grasījos Drako nonāvēt, bet tas , protams, būtu nāvējošs lāsts.

„ Piekrītu, mans Tumsas Pavēlniek.”

Aiz muguras, kāds iespurdzās, bet zēns nebija spējīgs pagriezties.

„ Tumsas Pavēlniek, vai es varu izklaidēties. Tik ilgus gadus neesmu trenkājis šo zēnu. Vai drīkstu?” Atskanēja auksta, kā ledainā ūdens šalts balss. Tā jau pirmajās zilbēs bija pazīstama. Balss piederēja Strupam. Mirkli atskanēja klusums.

„ Drīksti.”

„ Paldies, Tumsas Pavēlniek.”

„ Tu, Poter, esi pārlieku liels okšķeris. To jau tev esmu teicis vairākkārt.Un mani lāsti. Man riebjas ja tos izmato manā acu priekšā un kur tad vēl pret mani. Saņem! Avada Kadavra.”

„ Nē,” kāds iebļāvās. Harijam šī balss likās pazīstama. Viņš jau grasījās vērt acis ciet uz mūžīgiem laikiem, kad zaļā gaisma atsitās pret kādu citu. Pret kādu kurš izglāba zēna dzīvību, bet pazaudēja savējo. Harijs paskatījās uz līķi. Tas bija Drako Malfojs. Jā ,viņš. Drako izglāba Harija dzīvību. Vai tas maz bija iespējams. Harijs klusām nobirdināja vienu žēlu asaru. Viņš to notrauca no sejas un strauji pieleca kājās.

„ Cirtasum,” viņš iebļāvās. Pār Strupa lūpām atskanēja spalgs kliedziens.

„ Tas...Poter...ir mans... mans lāsts. Kā tu... uzdrošinies?”

„Lūk, tā arī uzdrošinos. Mokum,” lāsts nāca pār viņa lūpām.

Tikai tagad Lūcijs iedrošinājās apraudāt sava vienīgā dēla nāvi.

„ Nomierināties, visi!” Voldemorts spalgi iekliedzās.

„ Tu, Poter, esi nožēlojams. Es tevi ienīstu.”

„ Es tevi arī , Tom Melsudor, ” Zēns aukstasinīgi noteica. Ieraudzījis Drako līķi viņš bija saņēmis daudz enerģijas un spēka. Drako nebija ziedojis savu dzīvību Harija dēļ lai tagad viņš varētu padoties . Vēl pie tam ar pazemīgu lūgšanos Voldemortam. Nu, nē.

„ Kā tu uzdrošinies?” Voldemorts ieķērcās un zaļa gaisma trāpīja viņam tieši sirdī. Zēns nokrita ceļos. Viņš atvēra acis un nomierinājās. Harijs joprojām atradās savā klasē. Augsti sviedri lija pār viņa pieri. Viscaur viņš drebēja. Harijs paķēra rītdienas stundai nepieciešamās grāmatas un ātrā solī devās uz Grifidoru koptelpu. No miega vairs nebija ne vēsts. Telpa bija gandrīz vai izslaucīta. Tikai divas mazas meitenītes sildījās pie kamīna. Zēns nometa grāmatas uz galda. Viņš paņēma pergamentu un spalvu. Joprojām, ātrā solī viņš burtiski skrēja. Kas Hariju uztrauca?

Kaut kas nebija kārtībā. Viņš sajuta vientulību. Kāpēc?