Ir tādi mirkļi, kas sadala pasauli paralēlās plaknēs, un viens no šiem brīžiem varēja izšķirt visu, šai nenozīmīgajā sekundē pasaule izvēlējās savu likteni sašķelt.

Un mēs zinām kā tas viss sākās:

Neliela auguma, sarkanmataina meitene ar cieši aizvērtām acīm gāja taisni iekšā sienā, neviens uz viņu nelūkojās un neievēroja, kā vienpadsmit gadus vecs bērns pazūd ķieģeļu barjerā starp devīto un desmito platformu.

Meitene spītīgi gaidīja triecienu, bet tādu neradusi vēl brīdi gāja uz priekšu ar aizvērtiem plakstiņiem. Tie tika atplesti, vienīgi kad viņa jau atradās bīstami tuvu citai personai. Nepaspējusi laicīgi nobremzēt meitene uzgāzās virsū zēnam, tikai nedaudz garākam par pašu, abi nokrita saceļot apkārt nelielu troksni. Atskanēja kluss spiedziens, dusmīgs ņurdiens un nejauki smiekli visapkārt. Meitene aiz kauna nosarka un nolaida acis, visbeidzot piecēlusies viņa pastiepa savu smalko, gaišo roku mēģinot palīdzēt.

Un, lūk, šis nenozīmīgais mirklis... divu bērnu rekcija uz to, kā tika pastiepta palīdzīga roka, izraisīja neredzamu lavīnu, kas beidzās ar abu nāvi. Mēs pieredzējām, kā Džeimss pieņēma palīgā sniegto roku un pierausās stāvus, bet jau tulīt nedaudz aizķērās aiz kāda blakus esoša puiša izstieptās kājas un, lai arī pašam noturoties, lika atkārtoti nokrist Lilijai. Evansas trieciens pret platformas cieto zemi nebija tik veiksmīgs kā iepriekšējais un lika nobrāzt abus ceļgalus, kas nu jau nepatīkami asiņoja.

Šobrīd ugunīgās sarkanmates acis piepildījās niknām asarām, viņa palūkojās augšup uz zēnu, kas rādīja sevi nepārprotami nevainīgu, pie tam mēģināja novelt vainu uz kādu citu, prātā pavīdēja viena vienīga doma "nelietīgais gļēvulis".

Lilija piecēlās, uzmeta vēl neiepazītajam Poteram ledus aukstu skatienu, pagriezās un klibodama devās uz otru platformas galu. Tas atstāja nabaga apmulsušo Džeimsu vienu ar neaizdzenamām atmiņām par meitenes skaistajām, zaļajām acīm, kuras mirdzošo skatienu nenomāca pat tajās redzamais niknums.

Bet, ja nu bija vēl viens variants, kurā Džeimss Lilijas roku nepieņēma, jo nebija atvairījis domas par to, ka meitene viņu apkaunoja visas platformas priekšā tīšām? Kurā viņš, ignorēdams sarkanmati, piecēlās kājs pats, nepievēršot uzmanību Lilijas vainīgajām un tik "skaistajām" acīm? Kurā viņš aizgāja uz otru platformas malu, atstādams Liliju vienu un apmulsušu?

Vai šajā gadījumā Lilija un Džeimss savas dzīves arī beigtu kopā un no Voldemorta nežēlīgās rokas?

Bija pagājusi apmēram pusstunda pēc nelāgās ierašanās un saskriešanās, bet uz Lilijas pusi joprojām tika vērsti daži nelāgi smīni. Lepnums, kas meitenē kūsāja līdz pat vēdera dobuma dziļumiem, lika turēt galvu augstu paceltu un katrā ļaunajā smaidā vērties pretī ar ledusaukstu acu pāri. Lilijas parasti tik silti zaļā toņa acis izskatījās kā jūras ūdens bargas ziemas vidū, un jebkuram, kas lūkojās pretī piespieda nolaist skatienu. Pati Evansa to vēl nezināja, bet viņas ``ledus skatiens`` bija tikpat spēcīgs kā slavenie Maksūras zibeņi.

Ar paceltu galvu Lilija lēnām kustējās starp skolēnu jūru uz ekspreša pusi un izskatījās tikpat mierīga kā marmora statuja, bet patiesībā nez kāpēc bija tuvu asarām. Kāpēc viņu tā uztrauca melnmatainā zēna dusmas? Lilija jutās tā, it kā būtu zaudējusi iespēju iegūt labu draugu un to var vairs nekad neiegūt. Bet tā nebija viņas vaina, ka šis uzpūtīgais zēns bija tik nejauks, viņš tāpat nebūtu nekāds labs draugs. Un par spīti šiem faktiem Lilija jutās slikti par to, ka zēns nepieņēma viņas pasniegto roku.

Ekspreša vagonā Lilija nokļuva tikai pēc vairākām minūtēm, kas tika pavadītas tiekot saspiestai starp daudziem garākiem skolniekiem, visbeidzot iekļuvusi vagonā viņa ievēroja, ka neredz nevienu viņas vecumā un jau nobijās, ka iekāpusi nepareizi. Tomēr, saņēmusi sevi rokās, kustējās uz priekšu, ik pēc mirkļa atverot kādas kupejas durvis un pārbaudot, vai tās jau pilnas. Pašā vagona galā atradās aizvērta kupeja, kura beidzot likās klusa un, atverot durvis, iekšā bija tikai viena persona, meitene, kas bija aizmigusi par spīti visam šim troksnim apkārt.

Nedaudz vilcinoties, Lilija iegāja kupejā un apsēdās uz sola pretī dusošajai meitenei. Tai bija īsi, tumši brūni mati un nosauļota āda, īsti nevarēja pateikt, bet meitene likās garāka par Liliju un ar šķietami smalku skeleta struktūru. No vērīgā skatiena, ar kuru Lilija vēroja meiteni, viņa pamodās, jo lēnām atvēra acis un pacēla galvu palūkojoties uz viņu.

- Sveika, mani sauc Alise, Alise Mērfija, tu droši vien domā kāpēc es guļu, vai ne? Es ekspresī braukāju jau visu rītu, mans vectēvs ir vadītājs un paņēma līdzi, lai vecākiem nebūtu jānopūlas ar manis atgādāšanu Londonā, es esmu no Bristoles.

Šķiet, ka Alises paradums bija runāšana un viņa to darīja daudz un ātri, bet, tā kā Lilija savukārt nemēdza daudz pļāpāt, tas viņu netraucēja, visbeidzot, ievērojot Alises gaidošo skatienu, Lilija pati sevi iepazīstināja.

- Mani sauc Lilija Evansa, es gan esmu no Londonas, - pēkšņi Lilijā atmodās uz brīdi aizmirsta dzirkstele. – Tātad tu esi no šīs pasaules? Es tikai nesen uzzināju, ka esmu ragana, es tikai nesen uzzināju, ka tādas raganas vispār pastāv. Mani vecāki ir, kā jūs to saucāt...

- Vientieši, - izpalīdzēja Alise.

- Jā, vientieši. Kāda ir burvju pasaule? Pastāsti kaut ko. – Pēdējo lūgumu Lilija izteica daļēji aiz ziņkārības un daļēji aiz tā, kas bija acīmredzami; pēc šķiet garlaicīgās dienas vilcienā Alise vēlējās runāt.

Nākamās stundas tika pavadītas sarunās, kurās galvenā runātāja gan bija Alise, tomēr abas jutās labi, un laiks līdz Cūkkārpai tika aizpildīts nemanot.

Līdz pat brīdim, kad visi kāpa ārā no Ekspreša, kas bija piestājis Cūkmiestiņa tumšajā stacijā, Lilija nebija redzējusi melnmataino zēnu un gandrīz jau bija par to aizmirsusi, kad viņš pagāja Lilijai garām tēlojot, ka to neredz. Lilijas seju nemanot pārmāca neliela ēna, kas laicīgi tika nomaskēta ar smaidu.

Visbeidzot, izkļūstot svaigā nakts gaisā, Lilija gandrīz neievēroja apkārtējo kņadu un, ja blakus nebūtu Alises, varbūt būtu palaidusi gar ausīm arī balsi, kas pār visu galvām kliedza, – Pirmziemniek’ nāk’t šurpu, visi pirmziemniek’ nāk’ti te.

Lilijai pavērās mute, kad viņa ieraudzīja milzīgu stāvu ar lukturi rokās ap sevi pulcējam bariņu pirmziemnieku. Lilija gāja blakus Alisei, nenolaižot acis, kad beidzot kārtīgi saskatīja brangā auguma vīru, kuram varētu būt gadi trīsdesmit. Melna bārda rotāja milzīgā auguma īpašnieku un tomēr varēja redzēt laipnās, smaidošās acis, kas kautrīgi slēpās aiz pinkainajiem matiem.

Bērni apkārt sačukstējās, tomēr sekoja līdz ezeram, kurā atradās vairākas laivas bez airiem. Lilijai par nelielām šausmām milzis pagriezās pret viņām un skaļā balsī vērsās pie Alises.

- Alisit’ kā ta tavam vect’vam iet, ko? Aizsut’ viņam pūc’ ar paldies pa’ Pūkainiti, vinš jau sak augt. – Nokremšļojies un uzsmaidījis bailīgajam jauniņo baram, viņš turpināja, – Nu ta kāpat ar laiv’s un uz priekš.

Lilijai par pārsteigumu Alise smaidīja pretī milzim un iesēdās laivā tam blakus, aicinot arī Liliju.

Nedaudz vilcinoties, visi iekāpa laivās, un tās sāka irties uz priekšu. Katrā laivā sēdēja seši bērni, bet tajā ar milzi vietas bija tikai Lilijai ar Alisi, kuras nupat sāka izbaudīt braucienu.

- Nu, Alisit’, kā ta sauc tavu jauno draudzen, ko?

Pirms ko paspēja atbildēt Alise, Lilija atskārta savu nepieklājību un tūlīt gandrīz izkliedza savu vārdu paspēdama tikai nedaudz noklusināt balsi un atkārtot.

- Mani sauc Lilija Evansa, - labi, ka apkārt bija tumšs, citādi būtu redzama Lilijas piesarkusī seja.

- Priecāj’s iepazīties Lilij’, es esmu Hagrids, tev jābūt priecīg’, ka Dumidors i direktors, dižens vīrs viņš i, dižens vīrs.

Lilijai nevajadzēja atbildēt, jo nākamajā brīdī zem gandrīz pilnā mēness varēja saredzēt Cūkkārpu, pils, kas pavērās skatam, lika aizrauties elpai un ļāva zaudēt valodu. Zem zvaigžņotās debess bija redzama gaišā pils, kuras logos atspīdēja zvaigznes, jeb no kuriem plūda vāja sveču gaisma, vienīgi papildinādama pasakas efektu, neviens nebilda ne vārda, bet Hagrids lepni vēroja skolēnu reakciju ar siltu smaidu uz lūpām.

Visbeidzot piestājot krastā, viņus sagaidīja barga izskata sieviete ar stingrā mezglā sasietiem matiem un svētku mantiju mugurā. Viņa nopētīja katru pirmziemnieku un tad ierunājās.

- Mans vārds ir Minerva Maksūra, un es esmu Direktora vietniece, Grifindora torņa vecākā un Pārvērtību profesore. Jūs visi tiksiet ievesti Lielajā zālē un iešķiroti vienā no četriem skolas namiem, jūs darīsiet saviem namiem godu iegūstot punktus, par labiem darbiem punktus saņem, bet par sliktiem tos atņem. Gada beigās tiks pasniegts Cūkkārpas torņa kauss, to iegūt ir liels gods. Bet tagad sakārtojieties, un jūs drīz tiksiet iesaukti lielajā zālē.

Viņa cienīgi pagriezās un atstāja nobijušos pirmziemniekus gaidām. Visi apkārt sāka kārtot laivā nedaudz saburzītās un saslapinātās mantijas. Lilija pati staipīja pilnīgi jauno mantiju, kuru bija uzvilkusi pirmo reizi un tajā jutās ne visai ērti.

Pēc pāris minūtēm, kurās vienīgo pēkšņo notikumu izraisīja asiņains spoks, kas pilnīgi pārbiedēja gandrīz katru pirmziemnieku, viņus beidzot taisnā rindā pa divi ieveda Lielajā zālē.

Lilijai jau otro reizi aizrāvās elpa: ieraugot acīmredzot noburtos griestus un gaisā peldošās sveces, nemaz gribot nevarēja ko teikt.

Ejot gar četriem galdiem viņus priekšā gaidīja soliņš un briesmīgi veca, noplukusi cepure tam blakus. Pēdējo triecienu Lilija saņēma, kad cepure atvēra plaisu mutes vietā un uzsāka dziesmu.

Es senlaikos veidota esmu

Un šķiru gudrības nesu,

Es lieku jūs namos katru

Bet visupirms noskaitu mantru,

Tik četri nami te pastāv

Un katrs savu mācību pārstāv.

Jūs Kraukļanagi prātīgie

Tik gudrie un tie mācītie.

Jūs Grifindori drosmīgie

Tik brašie un tie spēcīgie.

Jūs Slīdeņi tie viltīgie

Tik lepnie un tie vērīgie.

Jūs Elšpūši tie strādīgie

Tik čaklie un tie draudzīgie.

Es visus jūs salieku droši

Lai namu jūs izceltu spoži.

Un viens otram darot godu

Jūs atminaties skolas sodu,

Jo izceļot jūsu tikumus

Mēs noslēpjam jūsu trūkumus,

Un uzspiežot jumsim zvēru

Mēs izlaižam naidu kvēlu:

Grifindoriem braša lauva,

Slīdeņiem ir veikla čūska,

Kraukļnagiem gudrs krauklis,

Elšpūšiem ir strādīgs āpsis.

Lai jau skolas zvani san

Tomēr brīdināšu gan,

Saticību cel kur var

Nu tad šķirošu es ar...

Pēc dziesmas zālē atskanēja aplausi un čuksti. Kad piecēlās Maksūra un atritināja savu sarakstu, beidzot iestājās pilnīgs klusums, tiesa pēc tam, kad Maksūra bija pārlaidusi skatu pār visiem galdiem, ilgāk apstājoties pie Slīdeņa un Grifindora.

- Arsēnija Karīna Anna.

Uz priekšu izgāja meitene ar melniem matiem, kas bija tik tumši, ka likās gandrīz zili un baltu ādu, viņas gaita, lai arī uztraukta, tomēr bija droša un varbūt nedaudz par daudz augstdzimusi. Pēc dažām klusuma sekundēm cepure izkliedza – SLĪDENIS!

No zaļās krāsās tērptā galda atskanēja skaļi aplausi, bet no tumši sarkana galdauta klātā savukārt vienīgais troksnis bija klusa ūjināšana.

- Akustija Terēze.

Maza meitenīte ar smalkām brillēm uz acīm un piemīlīgām bizītēm kļuva par Kraukļnadzi.

Besiters Tobiass savukārt tika pasludināts par Elšpūti.

- Bleks Siriuss.

Uz priekšu lēnā, pat vilktā solī gāja ārkārtīgi izskatīga paskata melnmatains zēns, nenoliedzami mēģinādams pievērst sev uzmanību un turēdams cieši sakrustotus pirkstus. Zem cepures viņš pavadīja apmēram sekundes divdesmit, un tad atskanēja – GRIFIDORS!

Zēnam tika nocelta cepure, un viņš pa visu zāli dramatiski izkliedza tēloti bailīgā balsī, - Mājās būs tracis.- Un tad smaidot aizskrēja līdz savam galdam. Maksūra viņam mugurā meta draudīgus zibeņus, no kuriem šis zēns vēl iemācīsies baidīties.

Tad sekoja Elšpūtis un Slīdenis, un beidzot atskanēja.

- Evansa Lilija.

Lilija uztraukta gāja uz priekšu un visbeidzot, ievilkusi elpu apsēdās, nākamajā brīdī acis tika pilnīgi nosegtas, un galvā atskanēja sveša balss.

- Evansa, neesmu tādu dzirdējusi... ak, protams, esi dzimusi Vientiešiem, ko es te jūtu? Drosme, jā tās tev netrūkst, bet galva arī tik gudra un uzticība un strādīgums arī tev nav sveši. Bet lepnums, jā, lepnuma tevī ir daudz. Nu ko lai dara ar tādu gudru, drosmīgu galvu? Izvēle nav viegla, bet.. ak, protams, zinu namu, kuram tu derētu un kas tev, ak, dies nu tiešām piestāv. Tātad GRIFIDORS!

Atviegloti nopūtusies, Lilija piecēlās un gāja uz sarkani zeltītās krāsās klāto galdu un apsēdās blakus iepriekšējam pirmziemniekam.

Pie galda Lilija klausījās, kā Lēniņš Frenks tiek ielikts Elšpūtī un visbeidzot arī Mērfija Alise kļuva par Grifindori.

Nākamo divdesmit minūšu laikā viņa redzēja, kā tiek iešķiroti daudzi, tai skaitā jauns Kraukļnags Mīlabs Kseofīliuss Lukss, bet nenojauta, ka trīs Grifindori - Poters Džeimss, Sīkaudzis Pīters, Vilksons Remuss, kas izskatījās diezgan slims un viens Slīdenis Strups Severuss, būs vairāk kā nozīmīgi viņas turpmākajā liktenī.