Bija parasta, garlaicīga vasaras diena. Harijs nesen pabeidza piekto mācību gadu burvju un raganu arodskolā Cūkkārpā. Siriusa nāves sagrauts, Harijs visu laiku pavadīja parkā, sēdēdams uz soliņa un pētīdams garāmgājējus. Jau kuro reizi viņš pievērsa uzmanību simpātiskai meitenei, kura izklaidējās jautru jauniešu kompānijā. Viņa bija ģērbusies džīnās, krekliņā ar numuru 23, nepazīstamās meitenes gaišie mati krita pāri pleciem. Uz viņas rokām bija liels daudzums dažādu ķēdīšu. Viņa tusojās, tāpat kā pārējie, spēlēja kārtis, smējās, taču tajā pat laikā nebija viņiem līdzīga. Jaunieši no viņas kompānijas galvenokārt bija ģērbušies platās biksēs un spilgtos T-kreklos. Negaidīti meitenes skatiens sastapās ar Harija skatienu. Viņa maigi pasmaidīja. Harijs samulsa. Viņu pārņēma silta un kņudinoša sajūta. Tieši šādas sajūtas viņu pārņēma tajos brīžos, kad Čo bija blakus. Bet tas bija pagātnē... Pēc Siriusa nāves viss bija mainījies...

Tikai ap desmitiem vakarā Poters piecēlās no soliņa un devās prom no parka, kad pēkšņi izdzirdēja, ka viņu kāds sauc. Viņš pagriezās, uzsmaidot pats sev, jo atpazina balsi, kas šajās dienās, sēžot parkā, jau bija kļuvusi pazīstama.

- Ē... Čau, - iesāka meitene – Tu vienmēr tusējies viens?

- Nu, jā, - Harijs nosarka, viņš jutās neērti. – Bet kāpēc tu esi viena?

- Mani draugi jau aizgāja mājās. Ja gribi, tu vari mani pavadīt, - meitene acīmredzot neizcēlās ar biklumu.

- Ē... Protams! Kā tevi sauc?

- Džila Pou.

- Bet mani Harijs, Harijs Poters, - Hariju patiesi priecēja tas, ka, izdzirdot viņa vārdu, meitene nesatrūkās un nesāka blenzt uz viņa pieri.

Tā nu viņi uzsāka ceļu pa laternu apgaismoto aleju.

- Ja godīgi, - atzinās Džila, - es nodomāju, ka tu esi reperis.

Harijs saminstinājās. „Ko tu neteiksi! Viņa bija pirmais cilvēks, kurš mana brālēna nonēsātās drēbes, kas man bija par lielu, noturēja par manu stilu,” Harijs skumji nodomāja. „Un vienīgais, kurš mani pieņēma kā līdzvērtīgu vientiešu pasaulē...”

Mājās Harijs atgriezās vēlu. Viņam šķita, ka tas bijis pats laimīgākais vakars viņa mūžā. Pat Dērsliju klātbūtne nevarēja to sabojāt. Taču paši Dērsliji tā nedomāja. Viņiem šodiena bija īpaši neizdevusies – no rīta viņi atklāja, ka kaimiņiem ir labāka modeļa zālespļāvējs, vēlāk ieradās policists, lai paziņotu par sūdzībām sakarā ar viņu dārgā Dūdijiņa vandālismu un nepieņemamo uzvedību, un, treškārt, viņu nenormālais krustdēls kaut kur tik vēlu vazājas, turklāt bez jebkādas atļaujas. Starp citu, tieši Hariju viņi bija gatavi vainot gan paraugpuisēna Dūdija uzvedības maiņā, gan kaimiņu jaunā zālespļāvēja jautājumā. Taču Harijs nedeva viņiem šādu iespēju. Zēns ātri uzskrēja augšā pa kāpnēm un ieslēdzās istabā, neskatoties uz tēvoča Vernona kliedzieniem, kas joprojām skanēja no virtuves.

Kad Poters ienāca istabā, viņu sagaidīja priecīga pūces ūjināšana.

- O! Hedviga, tu jau atpakaļ, - teica Harijs, acīm meklēdams vēstuli no Rona.

Tur jau tā bija. Vēstule atradās uz galda.

Sveiks, Harij!

Man Tev ir lieliski jaunumi! Tētis teica, ka atlikušo vasaru Tu vari pavadīt pie mums! Uzraksti, kad Tev būs ērti, lai mēs Tevi savāktu.

Persijs atvainojās vecākiem, mamma uzreiz piedeva, taču tētis joprojām ir vēss pret viņu. Freds ar Džordžu taisa lielu naudu savā joku bodē. Tas ir tiešām forši. Džinija kļūst arvien līdzīgāka Hermionei – sākusi lasīt tik daudz grāmatu, ka bail paliek. Starp citu, Hermione atbrauc jau rīt. Atbildi pēc iespējas drīzāk!

Uz redzi, Rons.

Labs nobeigums tik lieliskam vakaram, bet... Protams, Harijs gribēja braukt pie labākā drauga. Vispār viņš mīlēja visu Vīzliju ģimeni, kas šo piecu gadu laikā bija kļuvusi gandrīz vai radnieciska. Pie tam Vīzlija kundze pat teica, ka uzskata Hariju par savu dēlu. Bet...

Bet šodien notika tas, kas strauji mainīja jaunieša plānus. Viņš iepazinās ar Džilu. Kad viņi gāja kopā un pļāpāja, pat Siriusa nāve, kas bija viņu pilnībā aprijusi un kaut ko viņā izmainījusi, pārgāja otrajā plānā. Turklāt Harijs taču grasījās viņu satikt arī rīt un parīt, un vēl, un vēl. Bet kā lai atsaka Vīzlijiem? Viņš nepavisam negribēja viņus aizvainot. Zēns jutās iedzīts strupceļā. Jā, tiešām brīnišķīga dieniņa!... Un tad nāca atklāsme, tik vienkārša un acīmredzama: viņš aizbildināsies ar to, ka vēlas atpūsties no burvju pasaules, pēdējo notikumu satriekts. Turklāt tā taču bija patiesība! Harijs jutās patiesi nelāgi, atceroties sarunu Dumidora kabinetā, pareģojumu, savu misiju un visbeidzot Siriusu... Viss, kas saistīts ar maģiju drauga mājās, viņam par to atgādinās. Viņš ātri uzšņāpa vēstuli, kurā atvainojās par savu atteikumu un lūdza Ronu visiem nodot sveicienus. Tad, juzdamies nedaudz vainīgs drauga priekšā, Harijs Poters aizsūtīja vēstuli ar Pumpu – Rona pūci, kas jau kādu laiku šeit ciemojās, un aizgāja gulēt.

No rīta Harijs pamodās pacilātā noskaņojumā. Dērsliji vēl gulēja. Viņš ātri apģērbās, paņēma vientiešu naudu (pēc Gringotu bankas apmeklējuma viņam tāda vienmēr bija līdzi) un devās uz autoostu, uz Londonu. Pilsēta jau bija kājās. Šajā agrajā stundā cilvēki steidzās uz darbu un savās darīšanās. Veikali tika slēgti vaļā, mašīnas rūca... Harijs pirmoreiz dzīvē nolēma tērēt naudu, ko viņam atstāja vecāki, pats savam priekam. Ne mantijai, ne mācību grāmatām vai slotai, bet vientiešu drēbēm, kurās viņš varētu iepatikties Džilai. Nākošās pusstundas laikā Harijs Poters fenomenāli izmainījās: viņa drēbes, apavi un pat frizūra. Apmierināts ar sevi, viņš devās atpakaļ uz autoostu, vērojot savu atspulgu veikalu vitrīnās. Kad viņš paskatījās augšup, ar lielām grūtībām piespiezdams sevi novērsties no sevis apbrīnošanas, viņa skatiens apstājās uz izkārtnes „Kontaktlēcas". Trāpīts, lūk, kā viņam trūkst! Cilvēki bieži neievēro viņa acu krāsu briļļu dēļ, bet viņam taču ir tik skaistas, koši zaļas acis... viņa mātes acis. Veikalā Harijs visai ātri izvēlējās vajadzīgās lēcas. Ejot ārā no veikala, viņš uz mirkli aizdomājās, izvilka brilles no kabatas un ar neapņēmīgu kustību izmeta atkritumu tvertnē to, kas ilgstošā laika posmā bija kļuvis par viņa raksturīgāko iezīmi, neatņemamo izskata daļu, lai arī izrādījās aizvietojams.

Harijs Poters gulēja savā gultā, otrā stāva istabā, Dzīvžogu ielā 4. Gaisma no ielas laternas apspīdēja viņa seju. Viņš aplaizīja lūpas un sajuta sāļu asiņu garšu, tad noslaucīja muti ar roku un arī tā kļuva slapja. Puisis saviebās: vaigi un lūpas dega sāpēs. Taču viņš nepievērsa tam uzmanību, Harijs jau bija pieradis pie sāpēm. Pie tam viņš taču visu šo dienu pavadīja ar Džilu! Meitene iepazīstināja viņu ar saviem draugiem, kuri viņu pieņēma kā „savējo", it kā pazītu jau veselu mūžību, un Pou viņu iedrošināja ar savu apburošo smaidu. Tikai viens cilvēks negribēja pieņemt jauniņo savā kompānijā - Roberts Tompsons. Viņš nepārtraukti centās izprovocēt Hariju un visu laiku viņu ķircināja. Tas nebija Drako Malfoja ledainais izsmiekls, drīzāk vienkārši vēlme apstrīdēt visu viņa teikto - Zaharija Smita tieksme. Roberts gribēja izcelties Džilas priekšā, pierādīt, ka viņš ir daudz labāks par viņas jauno draudziņu. Kā vēlāk noskaidroja Poters, viņi agrāk esot bijuši kopā, taču Tompsons joprojām cenšas atgūt meiteni. Bet Harijs nostājies viņam ceļā. Ar to viss arī izskaidrojams.

Tieši tāpēc Harijs arī tika pie sadauzītas sejas un pārsistas lūpas. Kad viņš gāja mājās, Roberts ar diviem saviem drauģeļiem panāca viņu un sāka taurēt par viņa mūžīgo un nemirstīgo mīlu pret Džilu, par to, ka Harijs viņiem tikai traucējot un, lai piešķirtu saviem vārdiem lielāku jēgu, ar saviem draudziņiem - ambāļiem pāris reizes iesita jaunajam burvim. Taču Harijs neiesaistījās kautiņā, turklāt pārspēks nebija viņa pusē. Kā arī - dot pretī savas jaunās draudzenes bijušajam puisim, kā likās Harijam, būtu necieņas izrādīšana pret meiteni, it īpaši viņu pirmajā kopā pavadītajā dienā.

Šis notikums tik un tā nesabojāja vakaru. Harijs jutās tik labi un viegli, ka, ja viņa priekšā tagad parādītos atprātotājs, viņš tiktu ar viņu galā pat bez zižļa. Klauvējiens pie aizvērtā loga pārtrauca viņa prātojumus, taču nepatrieca smaidu no viņa sejas, tieši pretēji, Harijs nopriecājās vēl vairāk, kad atvēra logu, lai ielaistu Pumpu, un saprata, ka vēstule ir no Rona.

- Nu tu dod, ātrgaitas zvērs! - patiesi nobrīnījās puisis. Viņš taču nosūtīja savus ķeburus draugam tikai vakar vakarā. Mazāk par diennakti nogādei!

Pa to laiku Pumpa nepacietīgi klabināja knābi, gaidot no šī bezkaunīgā puišeļa ar izspūrušiem matiem un briesmīgo rētu pierē vismaz kaut kādu gardumu par savu ellīgi smago lidojumu.

- Pat man spalvas kārtīgāk sakārtotas - domāja Pumpa, šķielējot uz Poteru ar nicinošu skatienu, ja vien tā vispār notiek ar putniem. - Un vēl smejas par mani.. Stop! Varbūt tas nemaz nav viņš! Tam pirmajam it kā brilles bija... Un tāds pieklājīgs, viesmīlīgs... Bet šis...

- Ko lai tev tādu iedod.. norīt.. Ā, šeit būs! - Harijs pastiepa pūcei kaut ko līdzīgu baltmaizes gabalam, ko atrada uz galda. Bet, kad viņš saprata TO, bija jau par vēlu.

- Atdod, Pumpa! Tā taču ir dzēšgumija! - pūce jau bija norijusi gabalu un rīstoties centās to iestumt dziļāk, jo tas iesprūda rīklē. Neskaitāmi Harija mēģinājumi izdabūt dzēšgumiju neko nelīdzēja, tā tik un tā iekļuva maziņajā vēderā, un tagad Pumpa sēdēja ar nevainīgu sejas izteiksmi.

- Nu un ***** viņu! Tā pat nav mana. Galvenais ātrāk atbildēt Ronam, lai viņa nenosprāgtu manā istabā, - tas bija patiešām prātīgs lēmums.

Vēstulē Rons jautāja, vai Harijam viss kārtībā, vai tiešām viņš pats rakstīja, ka VĒLAS palikt pie Dērslijiem, un, vai viņš to gadījumā nerakstīja Pavēlum lāsta ietekmē. Vēl viņš dzīvespriecīgi paziņoja, ka Hermione jau ir pie viņa, un viņi jau ir izdomājuši, ko uzdāvināt Harijam drīzajā dzimšanas dienā. Par to, ko rakstīt atbildē, Harijs ne mirkli neaizdomājās.

Sveiks, Ron!

Ar mani viss kārtībā, neuztraucies! Vienkārši šajā vasarā mana dzīve ir krasi izmainījusies - esmu kļuvis par tolkīnistu (pajautā Hermijai, viņa tev paskaidros, kas tas ir)!! No tā brīža mani vairs nesauc par Hariju, bet gan par Gil-Geladu Undomielu! Starp citu arī manam uzticamajam zobenam ir savs vārds - Dižais un Nemirstīgais Pavēlnieks pār ļaunajām dvēselēm. Ceru, ka jūs sapratīsiet mani un manu aicinājumu aizsargāt nevainīgos, kā cilvēkus, tā arī rūķus un augstos elfus. Es - izredzētais medžajs, t.i. džedajs. Labi, man laiks skriet cīnīties ar ļaunumu (ja nu vēl nokavēju).

Sveicieni visiem, ceru, ka neviens neslimo.

Patiesi Jūsu, Gil-Gelads Undomiels.

Pārlasot vēstuli vairākas reizes Harijs saviebās no stulbuma, kas to piepildīja. Tad viņš nogrūda Pumpu (kopā ar pie kājas piesieto pergamentu) no palodzes tieši caur atvērto logu, kuru neaizverot, Harijs Poters aizmiga.

Nākamajā rītā, kad Harijs ienāca parkā, Džila priecīgi metās viņam ap kaklu.

- Labrīt, Harij! Esmu tik priecīga tevi satikt! Šodien mēs ejam uz skeit-parku!

- Bet es neprotu skeitot, man pat dēļa nav, - samulsa Harijs.

- Vispār jau es arī neprotu. Toties Dens prot. Dēlis ir arī Smollam un Robertam, tā ka tu noteikti varēsi pamēģināt! – Džila nelikās mierā.

Harijs paskatījās uz viņu ar vieglu smaidu. Pou izskatījās tiešām uzjautrinoši, viņa priecājās kā mazs bērns par topošo izbraucienu ar dēļiem.

- Ko tu smaidi?! – ar tēlotu aizvainojumu, teica meitene. – Man šodien vienkārši labs noskaņojums, muļķītis tāds, neko tu nesaproti!

Viņa iedunkāja Poteru, it kā sodīdama par slikto uzvedību. Viņš sāka taisnoties, taču vēlāk viņi abi sāka smieties. Tajā brīdī Harijs sajuta Roberta nicinošo skatienu, kurš, ejot garām, tīšām viņam uzgrūdās un izmeta caur sakostiem zobiem: „Tavā vietā jābūt man, idiot!” Puisim acīmredzami skauda. Pou stingri paskatījās uz viņu.

- Un kas tas ir? – Džila nopietni pajautāja, norādot uz Potera iebukņīto vaigu.

- E..e.. Tas tā.. Nokritu.. Mājās.. – atbilde neizklausījās pārliecinoši, un, protams, meitene viņam nenoticēja. Savukārt naidpilnais Tompsona skatiens turpināja urbties Harijā.

- Tev tiešām neslikti sanāk šis triks! – Deniss uzmundrināja Hariju. – Taču dot, es parādīšu, kā to dara īstenībā.

Puisis T-kreklā, kas uzvilkts otrādi, paņēma savu dēli no Harija un sāka ripināt.

- Būtu labi, ja tu tādu no kāda aizņemtos un atkārtotu pēc manis! – viegli aizkaitināts iesaucās Dens.

Harijs paskatījās apkārt: Smolls šobrīd mēģināja jaunu triku, savukārt Roberts stāvēja, turot dēli rokās, un viltīgi smaidīja.

- Robert, iedosi man savu dēli? - iesāka Harijs, jau iepriekš zinot, kāda būs atbilde.

- Tu aizmirsi burvju vārdiņu, idiot!

Harijs ar grūtībām atturējās no Roberta lūguma izpildīšanas: izņemt zizli un pateikt veselus divus burvju vārdiņus: "Avada Kedavra!"

- Izbeidz, tu taču tāpat nevizinies. Iedod man dēli... Lūdzu! – Poters tomēr izspieda.

- Zini, rētnesi, es to nepirku, lai varētu aizdot tādiem pajoliņiem kā tu!! – Harijs jau bija gatavs mesties Robertam virsū, taču viņu apturēja Smolls, puisis ar drediem, uzliekot roku uz pleca.

- Aizmirsti viņu, ņem manu dēli un brauc pakaļ Denam, kamēr viņš tevi dusmu uzplūdā nav nogalinājis, - samierinošā tonī paziņoja Smolls.

Neteicis ne vārda, Harijs to paņēma no viņa.

Jau kļuva tumšāks. Pirmajai dienai Harijs vizinājās tīri tā neko, kas bija kalambola treniņu nopelns. Viņam klāt pieskrēja sajūsminātā Džila.

- Harij, mēs ar Robertu grasījāmies iet mājās. Nāksi? Savādāk Dens ar Smollu tevi nomocīs līdz nāvei, tici man!

- Labi, es eju, - pasmaidīja puisēns-kurš-izdzīvoja.

Viņi atvadījās no draugiem un aizgāja no parka. Gaisā virsmoja saspringts klusums, Harijs un Roberts klusēja, dusmojoties viens uz otru. Klusēšanu pārtrauca Džila.

- Varbūt pietiks pūsties vienam uz otru, kā bērni! Un vispār man rodas sajūta, ka es eju viena! – Un piebilda, - Jā, Harij, varbūt tu man atklāsi noslēpumu, kāpēc tev ir zilums uz vaiga?!

- Ē... e-e.. – Harijs sāka stostīties. – Es taču tev jau teicu...

- Kas, dūšas nepietiek pateikt, kas ar tevi notika? Baidies izskatīties pēc gļēvuļa?! – viņu strauji pātrauca Roberts.

- Ko tu par to zini??? – nobrīnījās Pou.

- Jā! Tas biju es! – viņš lepni atbildēja. – Zini, šis neveiksminieks pat nepretojās.

Jaunieši tieši tuvojās braucamās daļas vidum, taču, aizrauti ar sarunu, to nepamanīja. Roberts gāja trīs soļu attālumā pa priekšu, taču Džila apstājās, izdzirdot viņa pēdējos vārdus.

- Nespēju noticēt, ka tu piekāvi Hariju... Esmu pārliecināta, ka tu nebiji viens.

- Džil, nevajag. Es pats varu tikt galā ar savām problēmām, - iesāka Harijs, taču netika neviena sadzirdēts.

- Kāda starpība, biju es tur viens vai nē! Es neļaušu viņam tev tuvoties!! – nokaitināts par to, ka viņa aizstāv Hariju, Roberts strauji pagriezās un grasījās aiziet. Taču viņš nepamanīja mašīnu, kas tikko izbrauca no ceļa pagrieziena.

Sekojošās darbības notika ļoti ātri. Harijs, saprasdams, ka mašīna tūlīt notrieks Robertu, instikstīvi metās viņa virzienā, lai viņu izglābtu, pagrūžot malā no automašīnas ceļa. Pats gan viņš nepaspēja pamukt malā, un automašīna nepaspēja nobremzēt... Puisis sajuta stipru triecienu un pilnīgu tumsu visapkārt. Redzot visu notiekošo, Džilai šausmās mutei priekšā piešāvās rokas. Bet Roberts, joprojām guļot uz zemes tur, kur viņu nogrūda Harijs, ar plati atvērtām, neticīgām acīm skatījās, kā cilvēks, kurš tikko izglāba viņam dzīvību un kuru vēl pirms mirkļa viņš ienīda, lēnām norāpo no mašīnas pārsega, un asins peļķe pletās arvien platāka uz pelēkā asfalta.

Autovadītājs panikā izlēca no mašīnas un sāka spaidīt telefonā ātrās palīdzības numuru. Džila nomētās ceļos blakus drauga ķermenim un paņēma viņa roku.

- Harij, tikai nemirsti. Viss būs labi. Nemirsti... – šņukstēja meitene.

Roberts, savukārt, turpināja gulēt un mēmi vērot notikušo. Viņam būtu gribējies iekrist zemē, nomirt, izdarīt pilnīgi jebko, lai tikai tiktu prom no šejienes. Kāds gan viņš ir muļķis! Viņa dēļ, viņa stulbās greizsirdības dēļ mirst cilvēks, bet viņš tikai gribēja kā labāk. Labāk priekš sevis... Viņš atrada sevī spēkus piecelties, pienāca klāt Harijam, taču patālāk no Džilas. Viņa paskatījās uz viņu saraudātām acīm uz aizgriezās. Roberts saprata, ka tagad labāk paklusēt, un no tā skatiena viņam vēl vairāk sagribējās izgaist. Piebrauca ātrā palīdzība, Hariju pārlika uz nestuvēm un ienesa mašīnā. Meitene arī grībēja iekāpt mašīnā, lai brauktu uz slimnīcu kopā ar Hariju, taču ārsts viņu izstūma un aizcirta durvis. Mašīna aizbrauca. Apkārt jau bija parādījies milzīgs pūlis. Beidzot Pou pagriezās pret Robertu. Viņa joprojām raudāja, piesedzot seju ar plaukstām. Tad viņa iešņukstējās un piespieda seju zēna plecam. Tad viņš saprata: viņa viņu ne par ko nevaino. Viņam kļuva vieglāk, un puisis mierinoši viņu apskāva, piesardzīgi glāstīdams muguru.

- Viss būs labi, Džil. Viss būs labi... -, šķiet, viņš arī pats sevi par to centās pārliecināt.

Savukārt pūlis ap šo laiku sāka palikt aizvien retāks..

Šis rīts Vīzliju mājās sākās kā ierasts. Visā rudā ģimene bija savākusies pie brokastu galda. Vispirms misters Vīzlijs žēlojās uz biežajiem, muļķīgajiem izsaukumiem darba sakarā, dvīņi, savukārt, nostājušies uz savām kājām pēc bodes iegādes, jokojās par lielisko pārdošanas procesu.

- Harijs man neraksta, nezinu, varbūt kaut kas ir atgadījies? – beidzot sarunā iesaistījās Rons, kurš līdz šim cītīgi pētīja krūzes saturu.

- Sen neraksta? – sabijās misis Vīzlija. – Dumidors taču zinātu.. Nedomāju, ka kaut kas būtu noticis.. Dumidors taču viņu pieskata... – viņa nobāla no domas vien par to, ka Harijs atkal varētu būt iekūlies nepatikšanās. Viņš viņai bija kā pašas dēls.

- Ne jau tā es to domāju! – Rons bija nokaitināts par to, cik nepareizi mamma viņu saprata. – Es runāju par problēmām ar Dērslijiem. Varbūt, viņi atkal tur viņu ieslēgtu, kā pirms otrā kursa, aizliedz rakstīt vēstules, mērdē badā. Tas, ko viņš man atsūtīja pagājušajā reizē... Nezinu, - viņš sadrūma, - taču tā vien likās, ka pirms tam viņš izrija veselu paku „Iznes smadzenes” no Freda un Džordža bodes.

- Es domāju, ka mēs varētu apciemot tavu draudziņu, jo tā vien šķiet, ka tu tūlīt apraudāsies. Nevajag, mazulīt Ronij, nevajag pateikties. Tas viss no tīras sirds, mūsu mīlestības izpausme pret tevi. Rīt pat brauksim pie Harija... – nevarēja rimties Freds, taču, pamanījis mātes stingro skatienu, pasteidzās piebilst – ja vien, protams, Dērsliji nebūs pret...

- Jā, es domāju, ka jums obligāti jāaizbrauc, - nopietnā tonī teica misis Vīzlija, likdama dvīņiem, kuri pirms tam nevarēja rimt smieties, izbrīnīti saskatīties. – Bet Bils brauks ar jums. Uz jums diviem nevar paļauties! – jau stigrāk viņa piebilda.

Dvīņu priekam nebija gala. Viņi, bez mātes pieskatīšanas, dosies uz vientiešu pasauli!!

Harijs atvēra acis. Viņš, ieraduma pēc, gribēja sniegties pēc brillēm, taču saprata, ka lieliski iztiek bez tām – viņam tagad bija kontaktlēcas. Bija vēl viena lieta, ko viņš saprata, pilnīgi nonākot pie samaņas: viss ķermenis sāp, galva plīst pušu, neiespējami pakustināt nedz rokas, nedz kājas. Viņa acu priekšā materializējās neliela istaba ar baltām sienām, durvīm un kaut kādām ierīcēm – slimnīcas palāta. Piepeši durvis atsprāga vaļā un pa tām burtiski ielidoja Džila. Viņa noteikti bija vienīgais cilvēks, kuru Harijs priecājās redzēt. Ar prieka kliedzieniem viņa pieskrēja viņam klāt un satvēra roku.

- Ak Dievs, Harij!! Kā es priecājos!! Tu beidzot atguvies!! – un viņa.. viņa nobučoja Hariju uz vaiga. Harijam pat mute pavērās no tāda negaidīta prieka, taču Džila, itkā nekas nebūtu noticis, turpināja runāt.

- Harij, tu biji bezsamaņā trīs dienas! Mēs visi tā pārbijāmies! Kā tu tagad jūties? – viņa vērsās pie Potera, kurš vēl nekādīgi nevarēja atgūties pēc skūpsta. – Hei, Harij? Tev viss kārtībā?

- Jā, jā. Viss kārtībā. Tikai jūtos tā.. Tā, itkā mani būtu notriekusi mašīna..

- Apbrīnojami.. – meitene notēloja patiesu izbrīnu un Harijs pasmaidīja.

Palātā ienāca ārsts. Doktors Brauns.

- Kā pašsajūta, mister Poter? O-o-o.. Skatos, jums ir apmeklētāji, - viltīgi pasmaidīja doktors Brauns. – Tikai neilgi. Ja kas – es būšu tepat blakus.

Harijs sēdēja uz gultas un klusējot skatījās uz Džilu. Viņa, savukārt, skatījās uz saviem ceļiem, itkā kaut ko cītīgi pārdomājot.Viņa izskatījās ārkārtīgi nopietni. Valdīja klusums, taču Harijs negribēja to izjaukt, Džilas kompānija vien darīja viņu pietiekami laimīgu. Viņš aizdomājās, mēģinot atcerēties visu, kas notika pagājušajā laikā. Un viņš atcerējās! Kā viņš varēja aizmirst! Zēns paskatījās uz slimnīcas kreklu, kas bija viņam mugurā, paskatījās apkārt. Viņa mantas tagad bija citā vietā, tur, kur glabājas visu pārējo pacientu mantas.. Viņa mantas un.. Un.. Burvju nūjiņa! Harijam palika karsti, neskatoties uz to viņš nobāla, un vēl mēģināja apskatīties, vai telpā tomēr nav kāda plauktiņa un naktskapīša.

- Mana.. Manas drēbes.. Vai tās kāds paņēma? – bija vienīgais, ko viņš spēja izmocīt. Kakls izkalta, deniņos pulsēja, kļuva grūti elpot. Protams, viņa bikses klāja asinis, tās paņēma, lai izmazgātu, atrada nūjiņu.. Tagad bija tikai divas izejas: vai nu viņš nokļūs psihiskajā slimnīcā, vai nu burvju pasaule tiks atklāta. Ir vēl viens variants: viņš izmantos aizliegtos burmavārdus, kas izdzēsīs atmiņu, pret visiem, kas būs uzzinājuši par nūjiņu un viņu ietupinās Azkabanā.. Kas ir labāks – psihiskā slimnīca vai Azkabana?

- Tu taču nemeklē savas drēbes, - atbildēja Džila pēc neilgas pauzes. Viņa paskatījās Harija acīs un bija tik nopietna un auksta kā nekad agrāk.

- Ē-ē.. Ko tu ar to gribi teikt? – vēl viens kamols sasniedza Harija kaklu.

- Tu meklē ŠO! – Džila izvilka nūjiņu, Harija nūjiņu. Smagā nasta novēlās no Harija pleciem. Viņš ir glābts, nūjiņa ir pie Džilas. Un tieši Džila viņu izglāba. Taču uzmācās jauns uztraukuma vilnis – kā paskaidrot viņai, kā pateikt par to, kas tiek turēts tādā noslēpumā. Pie tam viņa nemaz nesteidzas atdot viņam nūjiņu. Viņa gaida paskaidrojumus.

- Kas tas ir, Harij? – meitene pirmā pārtrauca klusēšanu.

Un tad viņam radās vienkārša doma – pastāstīt viņai visu patiesību.

- Džil, man tev tik daudz jāpastāsta. Es esmu burvis, saproti? Maģija eksistē. Tas nav izdomājums, nav muļķīgas pasakas. Tā ir reālā dzīve, mana dzīve. Mana īstā dzīve, kurā es esmu tas, kas es patiesībā esmu. Tikai vasarās es kļūstu par nenormālu, papluinītu puisi, kurš nevienam nav vajadzīgs. Atraidīts šajā pasaulē, tavā pasaulē, Harijs apklusa.

Džila klusējot skatījās uz viņu. Viņas acis bija skumjas.

- Tu, laikam, man netici... – viņš nopūtās.

- Es.. Es ticu tev! Es vienmēr esmu uzskatījusi, ka pastāv tādi spēki, kurus nav iespējams saprast. Pastāv neparastas lietas, maģiskas,- meitene satvēra viņa roku. – Es saprotu, tev ir ļoti smagi..

- Tu esi vienīgais, kas man ir ārpus burvju pasaules..

- Harij, tu man patīc.. Tu esi ļoti labs cilvēks, un man ir pilnīgi vienalga, esi tu burvis vai nē...

Viņa pieliecās uz priekšu, ar rokām balstoties uz gultas, un tuvojās Harija sejai, kurš visiem spēkiem centās tuvoties viņai, cīnoties ar visur saspraustajiem vadiem. Kad viņu sejas bija iespējami tuvu, Harijs ieskatījās viņas debesu-zilajās acīs, viņa, savukārt, viņa spilgti-zaļajās. Harijs jau grasījās viņu noskūpstīt, bet Džila viņu apturēja.

- Domāju, ka nevajag.. Ņem, tā ir tava, - viņa pasniedza Harijam nūjiņu.

Pēc tam, strauji pieceldamās, devās uz durvju pusi.

- Veseļojies ātrāk! Es rīt ienākšu. Atpūties, - viņa vēl pagriezās un klusi pateica.

Jau nākošajā mirklī Džila apņēmīgi pieskrēja Harijam klāt, nobučoja uz vaiga un izgāja no palātas.

Palicis viens, Harijs Poters atslīga spilvenā un aizvēra acis. Nemaz nav viegli būt parastam cilvēkam...

No rīta Harijs nezināja, kā lai novilcina laiku līdz Džilas atnākšanai. Viņš gulēja, truli blenzdams griestos, un domāja. Domāja par vakardienas sarunu ar Pou, par viņas vārdiem, par to, ka viņa atraidīja viņa skūpstu... Palātā ienāca medmāsa, painteresējusies par viņa pašsajūtu, nomainīja apsējus uz galvas un kājas. Pēc nelaimes gadījuma Harijam bija lauztas vairākas ribas, roka, smadzeņu satricinājums, atvērta brūce kājā un neliela uz pieres. Kā teica Džila, izdzīvoja viņš tiešām brīnumainā kārtā. „Būtu šeit Pomfreja madāma ar savām mikstūrām un dzirām, es jau būtu vesels, - nodomāja Harijs. - Tagad slimnīcā nāksies pavadīt ne mazāk kā mēnesi un tur jau mācību gads sāksies. Un šķiršanās ar Pou... Parasti Poters ar nepacietību gaidīja brīvdienu beigas, kad viņš, beidzot varētu doties uz Cūkkārpu, atgriezties burvju pasaulē, tikties ar saviem draugiem, vienīgajiem draugiem, kādu viņam nekad nav bijis vientiešu pasaulē. Bet Pou, Pou visu mainīja. Jā, un Deniss, un Smolls, un pat Roberts kļuva par viņa draugiem. Roberts. Lai cik jocīgi neliktos, Harijs nemaz uz viņu nedusmojās. Viņš lieliski viņu saprata. Viņš tikās ar Pou, viņi tikko izšķīrās, vēl bija palikusi iespēja atgriezt visu atpakaļ. Bet te parādījās Harijs uz visu sabojāja.

Šāda veida pārdomu laikā palātas durvis atkal atvērās, un ienāca Rons, dvīņi un Bils. Harijam no pārsteiguma mute atvērās. Kā viņi uzzināja, ka viņš ir šeit? Kā viņu atrada? Ko viņi vieni paši dara vientiešu slimnīcā?

- Harij, Merlins tevi parauj, kas noticis? - bez ievada un jebkāda veida paskaidrojumiem iesāka Rons. - No sākuma tu raksti kaut kādus murgus, tad vispār pārstāj atbildēt, un pilnai laimei vēl nokļūsti vientiešu slimnīcā! Varbūt paskaidrosi??

- Mierīgāk, mazo brāl, mierīgāk! - māksloti nopietnā balsī teica Džordžs. - Harij, nepievērs šim rupeklim uzmanību. Ja dzīvo vienā mājā ar mums, nākas tādam būt.

- Sveiks, Harij! Kas ar tevi notika? Medmāsa mums teica, ka tevi labāk netraucēt, bet mēs taču nevarējām aiziet, pirms nebijām pārliecinājušies, ka ar tevi viss kārtībā, - mierīgi paziņoja Bils, apsēzdamies uz krēsla līdzās Harija gultai.

- Sveiki! - beidzot arī Harijs tika pie vārda pēc pēkšņā draugu uzbrukuma. - Es pakļuvu zem mašīnas, bet vispār ar mani, šķiet, viss kārtībā. Ja neskaita, protams, to, ka pirms pāris dienām es gandrīz nomiru! - pēdējos vārdus viņš gandrīz izkliedza.

- O-o.. - apjuka Rons. - Piedod. Es nezināju. Tiešām nezināju. Bet kā tad ar vēstulēm?

- Kas ir ar vēstulēm? - Harijs savilka nevainīgu grimasi.

- Kāpēc tās ir kaut kādas jocīgas?

- Jocīgas.. - prātā Harijs pārlika tēmas, uz kurām varētu novirzīt sarunu. -  Nē taču. Ā, un, starp citu, kā jūtas tava pūce? - nu kāpēc viņš uzdeva tieši šo jautājumu?!

- Jā.. Runājot par Pumpu. Viņa nomira, vari iedomāties! Vai tu par to kaut ko zini? - Rons aizdomīgi paskatījās uz Hariju, piemiedzot acis.

- Nomira? - Harijs noslēpa skatienu, ar kuru pirms mirkļa centās parādīt izbrīnu. - Varbūt apēda kaut ko sliktu? - viņš knapi apvaldīja smaidu.

- Laikam... - Rons joprojām neuzticīgi blenza viņam virsū.

- Kā jums sokas joku bodē? - Poteru šis temats absolūti neinteresēja, taču vajadzēja novērst uzmanību no Rona, kurš sāka visu sajēgt, kas pats par sevi ir pārsteidzoši. Rons - sajēdz?

Turpinājums sekos...