Lilija Evansa pārtrauca sarunu ar savu labāko draudzeni Elladoru, jo dzirdēja tuvojamies tik ļoti pazīstamos smieklus, smieklus, kurus viņa bija sapņojusi dzirdēt visu vasaru, smieklus, kuru īpašnieku viņa nemūžam nevarētu aizmirst vai sajaukt ar kādu citu.

Protams, smiekli piederēja Džeimsam Poteram - skolas pieprasītākajam zēnam, kalambolistam un slavenajam Laupītājam Žuburam. Lilija vēroja, kā viņš, Siriuss, Remuss un Pīters ierodas caur barjeru, kas šķīra vientiešu pasauli no burvju pasaules. Drošivien Džeimss atkal izdomājis kādu joku, ko pastrādāt šogad - nodomāja Lilija, tikai šoreiz nevis nosodoši, bet gan ar smaidu sejā. Vasaras mēnešos Lilija bija pārdomājusi visu par pagājušajiem gadiem Cūkkārpā un sapratusi, kas īsti notiek ar Lilijas 'Džeimsa Potera problēmu'...

Lai nu kā, Džeimsa skaļie smiekli spēji apklusa, jo viņš bija sastapies ar Lilijas skatienu, kas nevis nosodoši lūkojās Laupītāja sejā, bet gan smaidīja. Džeimsam tas bija jaunums; viņš nemūžam nebija iedomājies, ka Lilija viņam smaidītu. Viņš bija apjucis par šādu pavērsienu, jo viņam šā gada pavadīšainai jau bija izstrādāts plāns, un Lilija tajos nebija iekļauta.

Džeimss bija cīnījies par viņas uzmanību iepriekšējos 4 gadus un viņa pacietība bija izsmelta - viņam bija apnicis gaidīt un lūgties, kad beidzot Lilija piekritīs satiksties ar viņu, tādēļ, pēc garām pārrunām ar pārējiem Laupītājiem, Džeimss vasarā nolēma, ka izliksies, ka Lilija neeksistē. Viņš bez vainas apziņas varēs satikties ar citām meitenēm, neapkaunot sevi, kārtējo reizi cenšoties viņu uzlūgt uz randiņu, viņam nebūs bezmiega naktis, kuru laikā viņš domās kārtējo veidu, kā savaldzināt Liliju Evansu - atturīgāko skolas meiteni.

Lilija ievēroja, ka Džeimss uzvedas savādi - citus gadus viņš taisnā ceļā būtu devies pie meitenes ar tekstu "Hei, Evansa! Palīdzēt ar lādi?" vai ko tādu, un viņa, kā vienmēr būtu atbildējusi "Atšujies, Poter!", bet viņš tik un tā aiznestu viņas lādi līdz ekspresim. Bet šoreiz bija savādāk. Sastopot Lilijas skatienu, Džeimss nekavējoties novērsās, pievērsdams uzmanību Pīteram, kurš tajā brīdī centās izvilkt roku no pūces būra, kura, savukārt, bija ieķērusies Pītera pirkstā. Saprotams, ka Siriuss un Remuss kratījās smieklos, bet šī bija vēlviena dīevainība Džeimsa uzvedībā- viņš tikai žēli noskatījās drauga mēģinājumos izraut roku no pūces būra.

Tikmēr Elladora bija ievērojusi Lilijas sejas izteiksmi, vērojot Džeimsu Poteru - zēnu, kura Lilija neieredzēja ne acu galā. Lilija tikko bija Elladorai pavēstījusi, ka ir saņēmusi Meiteņu Vecākās nozīmīti, un arī to, kā bija mainījušās viņas domas par Džeimsu Poteru. Elladora bija norūpējusies par savu ilggadējo draudzeni, jo viņa uzlūkoja konkrēto Laupītāju ar tādu grimasi, ka viņa izskatījās nogribējusies.

-Ella, vai tu neievēro ko dīvainu? - Lilija pēkšņi ierunājās, vēljoprojām lūkojoties uz Džeimsu.

-Jā, esmu! Tu skaties uz Džeimsu tā, itkā redzētu viņu pirmo reizi! Lil, ar tevi viss ir kārtībā?

-Protams, kādēļ lai nebūtu? - Lilijas balsī bija dzirdams sarūgtinājums un Ella nepārprotami saprata iemeslu, tomēr beidzot Lila bija pievērsusies draudzenei.

-Lil, mēs abas esam ievērojušas, ka Džeimss ir kādā, vēl nezināmā veidā mainījies. UN mēs abas zinam arī to, ka viņš uzvestos pilnīgi savādāk, ja tu uz viņu šādi būtu skatījusies, piemēram, pagāšgad. Lil, nav vērts cerēt uz viņa uzmanību... - Ella taisījās turpinat, bet Lilija viņu pārtrauca.

-Hei! Nesaki man, kā uzlūkot Džeimsu, pēc visa, ko es tev pirms stundas pastāstīju. Ja viņš būs mainījies, es viņam to nemūžam nepiedošu, itsevišķi tādēļ, ka beidzot esmu aptvērusi, kādas ir manas īstās jūtas pret Džeimsu!

-Beidz, Lil! Tas ir bezjēdzīgi. Nāc, labāk iesim sameklēt kādu brīvu kupeju. Vilcienam drīz jāatiet.

Lilija negribīgi, bet tomēr sekoja draudzenei. Katra paņēma savu lādi un konstatēja, ka pašu spēkiem tās vilcienā neiedabūs, jo bija pieradušas, ka tās līdz vilcienam parasti nogādāja Laupītāji, precīzāk - Siriuss un Džeimss.

-Mums nepieciešama palīdzība, - nopūtusies teica Ella.

-Es to tūlīt nokārtošu. - ieminējās Lila. Ellas skatiens uzreiz pavērsās virzienā, uz kuru devās Lila.

-Lilij, nē! Nav nepieciešams doties uz turieni!-bet Lilija neklausījās Ellā, tikai turpināja ieņemto kursu Laupītāju virzienā, kuri tobrīd kārtoja savas lādes bagāžas nodalījumā.

-Sveiki, Remus, Pīter, Sirius. Džeims. - Lilija pieklājīgi sasveicinājās un palocīja galvu sveicienam. - Kā pagāja jūsu vasara?

-Ne gluži ideāla, bet tuvu tam. - ieminējās Pīters, lai gan Lilija viņu pat neievēroja. Viņas skatiens atkal bija pievērsts neizdibināmajam Džeimsam, kurš skatījās uz savām kurpēm un jebkur citur, izņemot Liliju.

-Evansa, kas tad tev lēcies? Tu gadījumā neesi slima?- izspļāva Siriuss, pirms padomāja, ko teikt. Pateicis, viņš to sāka nožēlot, jo gaidīja Lilijas aso piezīmi, bet tās vietā saņēma :

-Nē, Sirius, neesmu. Esmu pilnīgi vesala. - Lilija, uzsmaidot Siriusam, teica. Siriuss uz to reaģēja visai pārsteigts. Džeimss vēl joprojām nepievērsa uzmanību Lilijai.

-Starpcitu, tu kaut ko vēlējies, Lilij? - ievaicājās Remuss.

-Jā, Remus. Es vēlējos pajautāt, vai Ble.. vai Siriuss un Džeimss nevarētu mums ar Ellu palīdzēt iedabūt lādes bagāžas nodalījumā.

-Ak, atšujies, Evansa! - šoreiz tas bija Siriuss.

Lilija izskatījās pārsteigta, bet saņēma sevi rokās. - Labs ir! Pašas kaut kā tiksim galā. - Lilija apcirtās uz papēža un pameta vienaldzīgos Laupītājus.

Atgriezusies pie Ellas, Lilija sarūgtināta ierunājās : - Ella, Džeimss tik tiešām ir mainījies. - Ella, pabeigusi lāžu iestumšanu bagāžas nodalījumā, palūkojās uz Lilu, kurai tobrīd nobira pāris asaras un viņa spēji sāka gauži raudāt uz draudzenes pleca.

Visu ceļu līdz Cūkkārpai Lilija bija raudājusi, būdama neizpratnē par Džeimsa dīvaino izturēšanos.

-Lil, esi mierīga. Pagaidi līdz nokļūsim Cūkkārpā, tu redzēsi, viņš skries tev pakaļ! - Ella bija agādinājusi Lilai, glaudot viņas kuplos matus.

-Nē, nemaldini pati sevi, Ella. Tu arī zini, gluži kā es, ka viņš neskries. Pirmo reizi Cūkkārpā viņsš neskries man pakaļ. Vairs nē un es nezinu, kādēļ. Šķiet, ka esmu par to sarūgtināta.

~~*~~*~~

Ierašanās Cūkkārpā bija tīri normāla - gluži kā citus gadus. Viņi ar karietēm bija devušies uz pili, noklausījušies jauno skolēnu iešķirošanu, paēduši, dzirdējuši Dumidora ikgadējo runu un devušies uz Grifidoru koptelpu.

Laupītāji, skaļi smejoties, jau devās ārā no Lielās zāles, kad pie viņiem piesteidzās profesore Maksūra.

-Potera jaunskungs, uzgaidiet! - profesore panāca Laupītājus.

-Vai es kaut ko esmu noziedzies, profesore? - Džeimss neizpratnē pievērsās Maksūrai.

-Nē, Poter, pagaidām nē. - Pēdējos vārdus Maksūra izteica klusāk.- Es tikai vēlējos jums atgādināt, Džeims, ka jums deviņos vakarā jāierodas manā kabinetā sakarā ar Zēnu Vecākā pienākumiem. - Džeimsam tas pavisam bija izkritis no prāta.

-Jjjā, profesor. Galīgi bija izkritis no prāta. - Džeimss novilka, yurpinot ceļu ka marmora kāpnēm.

-Pareizi, Žubur. Tev tak ir nozīmīte. Tagad naktīs varēsi klaiņot pa skolu legāli!- noteica Siriuss un uzsita draugam pa plecu.

-Man nemaz negribas domāt, kas ir Meiteņu Vecākā.- Visi paskatījās viens otrā, jo nebija nemaz jāmin, kas ir Meitenu Vecākā. Protams, ka tā bija Lilija Evansa, kura gan cita?

~~*~~*~~

Bija pagājis jau mēnesis kopš mācīnu sākuma. Visi Laupītāji bija koptelpā - Pīters ar Siriusu spēlēja šahu, Remuss rakstīja eseju Herboloģijā, bet Džeimss atradās savā mīļākajā vietā - pie kamīna, lūkodamies sprēgājošajās liesmās.

Portreta caurums pavērās un pa to ienāca Lilija Evansa ar savām draudzenēm. Koptelpā valdīja neliela kņudoņa, jo drīz bija gaidāms Cūkmiestiņa apmeklējums. Lilija ar acīm sameklēja Džeimsu un taisnā ceļā devās pie puiša. Šogad viņš pat nebija mēģinājis meiteni kaut kur ielūgt. Vienīgā saziņa viņu starpā bija retajās Prefektu sanāksmēs.

-Džeims, es vēlējos ar tevi parunāt par šo to. - Džeimss pat nepacēla acis.

-Par ko gan mums būtu kas runājams?

-Džeims, neesi bērnišķīgs. Tu zini, par ko es vēlos ar tevi runāt. Aiziesim uz vēlajām vakariņām. Tagad, tikai mēs divi vien. - Lilija teica tik saprotamā balss tonī, kādā vien varēja parunāt. Džeimss neizrādīja nekādu interesi, bet palūkojās meitenē.

-Kas gan tev lēcies, Evansa, tiešām?- Džeimss neizpratnē jautāja Lilijai. - Kādēļ gan tu man pievērs uzmanību; kas es tāds esmu tavās acīs?

-Man nekas nav lēcies, nopietni, Džeims. Es tikai vēlos ar tevi parunāt par šo un to. Es tikai lūdzu, lai tu atnāc ar mani uz Lielo zāli.

Džeimss piecēlās no ērtās vietiņas pie kamīna un pavēries Lilijā devās uz portreta cauruma pusi.

Džeimss un Lilija bija nonākuši Lielajā zālē, kura praktiski bija tukša, ja neskaita kādas divas meitenes, kuras devās ārā no zāles, kad Džeimss un Lilija piesēdās pie Grifidoru galda.

Džeimss paņēma krūku un ielēja sev glāzē ķirbju sulu. - Tātad, kas bija tik svarīgs, ka tev nācās mani uzrunāt? Vai tiešām...

-Džeims, paklusē un klausies.-Nosvērti noteica Lilija un arī ielēja sev ķirbja sulu.- Es gribēju ar tevi parunāt par tevi un mani. Par mums, mūsu attiecībām...

-Par kādām attiecībām tu runā, Evansa?

-ES teicu aizveries, Džeims. Un man ir arī vārds. Es tev to atgādināšu, gadījumā, ja tu to nezini - Lilija. - Džeimss nobolīja acis un turpināja vērties neizprtamajās Lilas acīs. - Ja pareizi atceros, es iesāku runāt par mūsu attiecībām.

Džeimss sarauca uzacis,bet turpināja uzklausīt meiteni. - Visus iepriekšējos gadus tu esi skrējis man pakaļ un centies pierunāt būt tavai draudzenei, bet mana atbilde vienmēr bija "Atšujies, Poter!". - Džeimss iesprauslājās, gandrīz aizrijoties ar ķirbju sulas malku. Arī Lilija pasmaidīja, turpinot -Tu nekad neatlaidies līdz pat pagājušajam gadam, Džeimss.

Ieskats atmiņās.

Džeimss un Lilija kārtējo reizi bija ķīvējušies kādā klases telpā. Viņi bija strīda karstākajā daļā, kad Lilija bija noģībusi nemaņā. Džeimss meiteni bija aiznesis līdz Slimnīcas spārnam un Pomfreja madāma viņam bija pavēstījusi, ka Lilija ir slima - viņai ir drudzis, bet viņa nav pieņēmusi madāmas palīdzību iepriekšējā nedēļā, kad profesors Zibiņš bija Lilijai licis doties uz Slimnīcas spārnu. Lilijai gāja ļoti nožēlojami, viņa bija besamaņā četras dienas, un Džeimss nebija no viņas atgājis ne soli - gulējis turot viņas roku, pat Dumidoram nev izdevies viņu pierunāt atgriezties tornī.

Kad Lilija beidzot bija atmodusies, Džeimss bija viņai paziņojis, ka mīl viņu, bet Lilija uz viņu sabļāva, sakot, ka nevēlas viņu vairs nekad mūžā redzēt. Kā jau zināms, tas nebija iespējams mācību dēļ, bet Džeimss, Lilijai par brīnumu, nosvērti atbildēja: -Ja es tagad aiziešu, es vairs neatgriezīšos. To nu es tev apsolu.

-Ar lielāko prieku, Poter! Vācies prom no manām acīm uz visiem laikiem! - Lilija bija nokliegusi un Džeimss arī aizgāja. Palātā ienāca Pomfreja madāma un sašutusi palūkojās Lilijā : - Evansas jaunkundz, esmu pārsteigta par jūsu attieksmi pret Potera jaunskungu.-Lilija neizpratnē vērās madāmā.-Potera kungs izglāba jūsu dzīvību, neatgāja no jums ne soli visu laiku, kamēr bijāt bezsamaņā, bet jūs viņam uzbrēcat, ka negribat viņu ne acīs redzēt! Nu gan pateicība!- Lilija to nebija zinājusi. Viņa bija pamodusies un, ieraudzījusi Džeimsu pie savas gultas, nodomāja, ka viņš vēlas viņai uzmākties, bet nebija padomājusi par īsto viņa klātbutnes iemeslu.

-Viņš ko?! Ak, Merlin! Es to nezināju, tiešām! Ak,ko gan es esmu izdarījusi...

Atmiņu beigas.

Džeimss pēc šo atmiņu atgādināšanas, sadrūma un sakumpa.

-Džeims, es tīri labi atminos ko tev teicu. Bet es nezināju īsto iemeslu tavai klātbūtnei; es to uzzināju tikai tad, kad tu jau biji aizgājis.

-Es aizgāju, jo tu nevēlējes mani vairs nekad mūžā redzēt.

-Jā, es zinu, Džeims. Es pirmajā brīdī nodomāju, ka tu gribi man uzmākties.

Lilija apklusa, nopūšoties, lai iegūtu laiku stāsta turpināšanai.

-Skola drīz vien beidzās un pienāca vasara. Man bija 3gari mēneši, lai pārdomātu radušos situāciju. Un es sapratu, ka...

-Tagad paklausies TU, Evansa! Arī man nebija viegli aiziet, jo es teicu, ka neatgriezīšos un savu vārdu esmu turējis. Arī man bija sava vasara un pārdomas...

-Džeims, ļauj man pabeigt...

-Kādēļ gan, Lilij?-Džeimss jau runāja paceltā tonī. Viņš nebija no pacietīgajiem, itsevišķi, ja tas bija saistībā ar Liliju Evansu.

-Tādēļ, ka ES TEVI MīLU, DŽEIMS POTER! Jā, mīlu, Džeims. - Lilija auroja, pēdējo teikumu nočukstot un bija piecēlusies kājās no saviļņojuma. Arī Džeimss pielēca kājās.

-Ko tu gribi ar to panākt, Lilij? To,ka es atgriezīšos pie tevis apjūsmināšanas un mīlēšanas? To, ka metīšos tev ap kaklu, jo tu beidzot esi apjēgusi, ka arī mīli mani? Nē, Lilij, vairs nē...

Iestājās pauze, līdz Lila to pārtrauca : -Bet...

-Bet ko, Lilij? Es tevi vairs nemīlu, mans pacietības mērs ir pilns un man ir apnicis cerēt uz tevi, tādēļ es vasarā pieņēmu lēmumu - es tevi vairs negribu, lai ko arī tu domātu vai darītu, jo kādēļ lai es censtos pēc visa tā, ko tu man esi pateikusi? Es tev izglābu dzīvību, bet tu man pateici, ka ienīsti mani, lai es vācos prom no tavas dzīves. Man tas nebija viegli - aiziet, neatgriezties, izmest tevi no sava dienas plāna. Bet es mainījos. Mainījos par labu sev, mums, jo TU tā GRIBēJI, Lilij. Es akceptēju tavu vēlmi un viedokli, bet tu mani vienkārši nostādi fakta priekšā -Eu, Poter, es tevi mīlu!- un man tas uzreiz ir jāpieņem. Es varbūt neesmu tik gudrs kā tu, bet mani arī nevar kontrolēt, lai kā es arī biju cerējis uz tavu pretmīlu. Es tev vismaz centos sagatavot pirms pirmo reizi atzinos tev mīlestībā, bet tu nokrīti kā no skaidrām debesīm. Vismaz ļauj man padomāt, pirms es tev pasaku leģendāro "Atšujies, Evansa!". - Džeimss bija pielicis punktu šai sarunai uz zināmu laiku, un, atstājis apmulsušo Liliju vienu pie Grifidoru galda, pameta Lielo zāli un devās uz koptelpu.

Tajā naktī Džeimss bija devies gulēt bez neviena paskaidrojuma saviem draugiem, un, par brīnumu, viņi bija pieņēmuši viņa lēmumu.

Lilija bija atgriezusies koptelpā tikai stundu pēc abu diskusijas Lielajā zālē. Ella bija ļoti norūpējusies par Liliju, jo Ella zināja viņas šāvakara nodomus un gaidīja viņu koptelpā. Ella bija redzējusi atgriežamies Džeimsu, kurš neizskatījās tā, itkā tikko būtu sagājis kopā ar savu sapņu meiteni.

Lila bija ienākusi noraudātu seju un koptelpā atradās tikai Ella. Ella nekavējoties piesteidzās pie draudzenes, kas turpat pie portretcauruma saguma uz grīdas.

-Neraudi, Lil, dārgā! Es zinu, negāja tākā tu biji iecerējusi.-Ella piestutēja draudzeni kājās un veda uz tuvāko dīvānu, kas atradās pie kamīna.

-El, viņš teica, ka nevēlas būt ar mani pēc visa tā,ko es viņam sarunāju pagāšgad. Viņš mani negrib! - Lilija raudāja gaužas asaras.

~~*~~*~~ 

Nakamajā rītā Lilijas galva jutās kā spainis, seja un acis bija aizpampusi, bet viņa nedrīkstēja kavēt mācības, tādēļ no istabas gan vajadzēja iziet. Kaut vai uz brokastīm. Ella viņai palīdzēja kaut cik sataisīties, lai viņa izskatītos labāk, kā vien šobrīd bija iespējams.

Kad Lilija gar Grifidoru galdu devās uz savu izraudzīto vietu, viņai bija jāiet gar Laupītājiem. Ieraugot Džeimsu, Lilijai kaklā sakāpa kamols, bet viņa optimistiski turpināja ceļu uz galda otru galu. 

-Žubur, es tevi tomēr nesaprotu, - iesāka Siriuss.- tu jau kādus četrus gadus dzenies pakaļ Evansai, bet, kad viņa beidzot ir tev atzinusies mīlestībā, tu pasaki, ka vēlies padomāt! Žubur, es tevi apgaismošu - Lilija Evansa tev vakar atzinās mīlestībā! Ko gan vairāk tu biji no viņas gaidījis visus šos gadus?

-Ķepaini, Žuburam vasarā bija atklāsme, ka viņam vairs nav spēka cīnīties par Liliju, lai arī cik ļoti viņš viņu mīlētu.- prātīgi teica Remuss, kurš bija apzinīgākais no Laupītājiem.

-Jā, bet viņš par to bija sapņojis tik ilgi! Es pat neticēju, ka viņa kādreiz to arī pateiks. - nobeidza Siriuss.

-Draugi, - ierunājās Džeimss, kas, izejot no Laupītāju guļamistabas, nebija bildis ne vārda. - Esmu pieņēmis lēmumu. - Viņš piecēlās tik ātri, ka pārējie draugi palika ar vaļā mutēm. Džeimss devās uz Lilijas Evansas pusi.

-Nāc, mums vajag parunāt.-Džeimss teica, paņemot Liliju aiz elkoņa un gandrīz izvilcis no Lielās zāles. Viņus pavadīja daudzi ziņkārīgi skatieni no visu namu galdiem.

~~*~~*~~

Džeimss jau paredzēja, ka citi interesenti neļaus viņiem palikt diviem vien, tādēļ viņš Liliju aizveda uz Vajadzības istabu.

Trīs reizes nostaigājis gar tukšo sienu, beidzot parādījās durvis vietā, kur iepriekš nekas nebija. -Kā tu to dabūji gatavu?-beidzot ierunājās Lilija, bet Džeimss, neko nepaskaidrojis, ātri vien iestūma viņu Vajadzības istabā.

-Mēs nenācām runāt par to, kā es atklāju Vajadzības istabu.-Istaba bija līdzīga koptelpai, kurā abi bija pieraduši būt. Te bija kamīns, pāris grāmatplaukti, arī divi atpūtas krēsli. Lilijai šī telpa patika. - Mēs nācām šeit, lai tu varētu dzirdēt manu lēmumu attiecībā uz.. khm.. mums, Lilij.

-Dž...

-Čššš, Lilij. Šodien runāšu es. - Džeimss ievilka dziļu elpu. - Es izlēmu, ka... - Bet viņš nepabeidza, jo viņš dabūja ar ko smagu pa galvu, nokrītot gar zemi. - Kas par...

-Tas tev par to, ka pazemoji mani, Poter! - Džeimss piepacēla galvu un ieraudzīja, ka viņa priekšā stāv Lilija Evansa ar biezu grāmatas sējumu rokās.

-KO?! Tu centies mani nosist ar grāmatu? Tev nu gan ir iekšas, Evansa! - Džeimss, piecēlies kājās bļāva uz Liliju, kas bija augumā mazāka par Džeimsu. - Pēc visa tā, ko es esmu darījis tavā labā... Tiešām, laikam gan tu esi tāda maita, par kādu es tevi kādreiz uzskatīju! -Džeimss teica ar indīgu pieskaņu balsī, kamēr Lilijas acis pildījās asarām.- Redzu, ka mans lēmums bija kļūdains un nu tad es...

-Nē, Džeims. Es neesmu maita. - Lilija ar nožēlu teica. - Es vienkārši esmu traka tevis dēļ, jo tu man nepievērs ne mazāko uzmanību! Esmu traka, jo tu mani noraidīji. Esmu traka, jo mīlu tevi, Džeims. - Lilija nebļāva, tikai žēlabaini noteica, pāris asarām noritot par viņas vaigiem.

-Zini, man īsti nemaz neinteresē tavas domas, Evansa. Es, šķiet kļūdījos, jo vēlējos tev pateikt, ka vēlos būt kopā ar tevi, mīlēt tevi, bet tas laikam mūžīgi paliks neiespējami. - Džeimss devās uz durvju pusi,bet Lilija viņu satvēra aiz rokas.

-Džeims, lūdzu, neaizej! Lūdzu, nepamet mani! Lūdzu. - Viņa ar lūdzošām suņa acīm skatījās Džeimsā, kurš bija pagriezies pret meiteni.  Viņa seja bija neizprotama, bet Lilija viņa acīs saskatīja maigumu, mīlestību un nožēlu.

-Lilij, es neiešu prom tikai tādēļ, ka tu man to lūdzi, bet...

-Paldies.

-Bet es tev neteicu, ka atgriežos pie tevis lūgšanās uz satikšanos. Tā vairs nebūs.

-Satikšanās? - Lilija jau atkal taisījās izplūst asarās.

-Ne tak, dumiķīt! - Džeimss piebilda, smejot īsus smieklus - Satikšanās varbūt būs, lūgšanās gan nē. 

-Tas nozīmē, ka mēs tagad esam kopā?-Lilija neticīgi vērās puisī. Džeimss lēnām pamāja ar galvu. - Tiešām? - Džeimss Liliju nebija redzējis tik laimīgu kopš, jā, kopš kura laika? Pagāšā gada? Jā, laikam.

Abi pavadīja visu dienu Vajadzības istabā pārrunājot šo un to. Pienāca vakars un abi, laimīgi apskāvušies, devās uz koptelpu.

-Nu tad beidzot! - vienbalsīgi iesaucās Siriuss, Remuss, Pīters un Ella, kas nemierīgi sēdēja pie kamīna. - Mums jau likās, vai neesat nosituši viens otru!- Turpināja Siriuss.

Džeimss piegāja pie drauga un rotaļīgi iedunkāja viņam sānos.

-Izskatās, ka ar jums abiem viss ir kārtībā! Apsveicu jūs abus! Bet tagad gan es dodos gulēt. - Noteica Pīters un piecēlās no dīvāna, kur bija sēdējis.

-Beidzot prātīgi vārdi, Tārpasti! Bet, piedodiet man, es arī gribu gulēt. - Arī Remuss devās uz kāpņu pusi. Siriuss un Ella jau bija nozuduši kādā tālākā klusākā stūrītī, lai beidzot pabūtu divatā. Džeimss un Lilija bija palikuši divi vien.

Abi apsēdās uz dīvāna tuvāk kamīnam un, cieši apskāvušies, iemiga, raugoties kamīna liesmās, kas pamazām izdzisa.

~~*BEIGAS*~~