Tomass aizgāja. Tomass atkal aizgāja. Viņš vienmēr aiziet tieši nepiemērotākajā brīdī un nepareizajā laikā! Žozefs ir gatavs viņam par to pārgriezt rīkli, bet Samanta viņu vienmēr attur.

Jums droši vien ir radies jautājums: „Ko pie saules viņš te runā?” Pacietību, un es jums atbildēšu

Tātad – mans vārds ir Smaragds (muļķīgs vārds, ja man pašam par to būtu atļauts izteikties) un es esmu pavisam sagrabējušas un savu laiku nokalpojušas fregates „Zelta zibsnis” pilots-navigators. Nekas dižs jau nav un diez vai ari kādreiz būs tāds amats. Kas gan tur ir, vilkt sagrabējušu lūžņu kasti (kas turas kopā tikai ar Tomasa palīdzību) cauri zvaigznēm un melnajai matērijai. Patiesībā jau nav nekāds brīnums, ka mums visiem šai konservu bundžā nervi līdz pēdējam uzvilkti.

Mūsu cēlais un varenais kapteinis ir Žozefs. Ja atklāti, viņš vēl aizķēries pagājušajā gadu tūkstotī (kaut gan no šī sākuma jau pagājuši vairāki gadsimti). Viņš jau mums visiem sen būtu pārrāvis rīkles un apgriezis pirkstus. Taču, par laimi (vai nelaimi) Samanta viņu vienmēr attur. Samanta nav cilvēks. Ja jūs kaut ko tādu iedomājāties, nekad nesakiet to skaļi! Samanta ir pluribus impar, kā teiktu gudri vīri – proti – ne ar vienu nesalīdzināms. Vismaz tā viņu mēdz saukt kapteinis. Nu Samanta ir Samanta. Kas viņš īsti ir, to neprasiet. Viņš piesitās mums kaut kur uz Genevas jau pirms pāris gadiem. Kaķveidīgais un vēl runājošs ir laba kombinācija, ja vien pareizās attiecībās. Tātad Samanta ir kaķveidīgais un saprātīgais. Kāpēc es saku viņš un nevis viņā? Nu pavisam vienkārši – Samanta ir Viņš (lai gan par to pilnīgi pārliecināti mēs neesam). Tikai tam kaķa paurim pārāk iepatikās šis, kaut kur dzirdētais, vārds, ka viņš to sev pieņēma. Nelīdzēja nekāda pierunāšana un skaidrošana, ka tas ir skuķa vārds. Šis palika pie sava.

Nu Samanta un Žozefs ir dīvains pāris, bet kapteinis kaķi uzklausa un ņem vērā (atšķirībā no mums). Tomēr par Samantu un Žozefu kopā dīvaināks ir Tomass. Viņš ir mūsu grabažas mehāniķis. Žēl nabadziņa. Kaut arī fregate nav liela, pilnīgi viss, vienkārši pilnīgi viss uz tās un tajā atrodas avārijas stāvoklī. Nu un Tomasam tas jāspēj noturēt visu lidojuma laiku uz pieņemamas robežas, lai mēs neattaptos melnajā matērijā ar apkārt lidojošām „Zelta zibšņa” detaļām. Varbūt tieši tādēļ nabagam ar nerviem viss švakāk. Nu kurš gan visu lidojumu laiku šķistu kā robots, un reizēm staigātu apkārt, stāstīdams par kosmosa balsīm, kas viņu uzrunā?

Taču kāpēc es jums visu to stāstu? Pats īsti nezinu, bet zinu vienu: Tomass atkal aizgāja un mūsu kuģis, tīrākā grabaža, ne fregate, kas turas kopā tikai paticoties Tomasam, pēc pāris mirkļiem jauki uzliesmos, jo uguns no degošajiem dzinējiem nokļūs šķidrajā slāpeklī. Šīs saules (laikam A-36 to sauca kartē) apriņķojošo planētiņu primitīvajiem iedzīvotājiem būs diezgan jauks salūts.

Viss sākās ar parastu rītu. Līdz nelabumam parastu rītu. Savā neērtajā kojā pamodos jau ar ierasto avārijas sirēnu kaucienu. Bija nojucis gravitācijas lauka ģenerators, tāpēc pēc mirkļa attapos jauki peldot pie griestu gaismas joslas, bet man blakus jautri planēja sega un plastmasas krēsls ar manām drēbēm. Iesaku nemēģināt apvilkt bikses un kreklu bezsvara stāvoklī ar galvu uz leju. Biju uzvilcis tikai vienu staru, kad Tomass salaboja ģeneratoru un gravitācija atkal tika ieslēgta. Neņemot vērā apdauzīto galvu, man virsū vēl uzkrita krēsls un visas gaisā jautri plīvojošas drēbes, pie tam, gandrīz ar akmeņu smagumu. Labi, ka galds un gulta ir piemetināti grīdai.

Sāpošām maliņām un ne savā labākajā noskaņojumā aizvilkos uz vadības kabīni. Tur, kā vienmēr īgns, apģērbies vecā kamzolī, augstos zābakos, kuru stulmos sabāzis bikšu galus, stāvēja Žozefs. Viņa skatiens īgni vērās aiz kvarca stikla redzamajās melnajās, zvaigžņu piesētajās kosmosa dzīlēs. Man vajadzēja tikai mirkli, lai apjēgtu, ka mēs vairs nepārvietojamies ar virsgaismas ātrumu cauri raibajam hiperkosmosam, bet klumburojam uz priekšu pa parasto kosmosa telpu.

-Visuma dievi! Kur tu atkal biji ielīdis, Smaragd!- tik ikdienišķs un ierasts sveiciens, cik vien iespējams, vismaz manām ausīm. –Autopilots jau pusstundu kā izgājis no ierindas un Tomass nemāk vadīt kuģi, nemaz nerunājot par Samantu,- kapteinis šorīt bija īpaši īgns. Tam bija iemesls. Spuldzītes uz avārijas paneļa dejoja kā apsvilušas, bet no vadības pults apakšas laukā rēgojās Tomasa garās kājās.

-Jau ķeros klāt!- cik vien mundri spēdams, atsaucos un apsēdos pie stūres, vismaz mēs tā saucām vadības sviras.

Aši pārlaidu skatienu pāri sistēmām un atzīmēju koordinātes kartē. Bijām netālu no nenozīmīgas, primitīvu būtņu apdzīvotas sistēmiņas centrālās saules, kurai bija dots tikai burts un kārtas skaitlis – tātad- absolūti nenozīmīga un nomaļa.

Tomass no vadības pults apakšas izlīda tikai pēc pusstundas.

-Autopilots var atkal nojukt,- tas bija viss, ko viņš pateica, pirms izgāja no nelielās telpas. Žozefs nošņirkstināja zobus, bet Samanta, kas sēdēja kapteiņa priekšā, uzmeta kūkumu un pievēra acis, veltot viņam mazliet draudīgu skatienu.

Pēc neilga brīža abi uzsāka nenozīmīgu sarunu par degvielas augstajām cenām un izgāja no telpas, atstājot mani lepnā vientulībā. Pievērsos sistēmas vērošanai savā priekšā. A-36 nenozīmīgo sistēmu, kas, pēc kartes spriežot, atradās visai tālu no galvenajiem tirdzniecības ceļiem un ari visai tālu no mūsu galamērķa, kurā Žozefs bija nolēmis atvadīties no fregates un no manis. Vismaz es biju nolēmis atvadīties no kapteiņa un kuģa, lai atrastu kādu klusu un mierīgu vietiņu, lai sāktu savu biznesu.

Pulkstenis rādīja gandrīz desmit, kad spuldzītes uz paneļa pārstāja mirgot. Jutos kādu brīdi tīri apmierināts, ka Tomasam kārtējo reizi izdevies savest kārtībā tehniku. Jau gatavojos iedarbināt virsgaismas ātruma dzinējus, kad vadības telpā ienāca mehāniķis.

-Vai kaut ko aizmirsi?- mazliet rupji pajautāju. Biju īgns, ka viņš iztraucējis manu jauko vienatni, kurā varēju nodoties savām domām.

-Nē,- neizteiksmīgā balsī viņš mans atbildēja. –Kas šī par sistēmu?- jautājums šķita muļķīgs. Tomēr Tomasa dīvainais skatiens un vieglā skaņa, kas ieskanējās neizteiksmīgajā teikumā, lika man saausīties.

-A-36. Pavisam nenozīmīga un diezgan tālu no civilizācijas,- mazliet apjucis atbildēju.

-Skaidrs,- viņš atkal neizteiksmīgi ierunājās, bet balsī bija nojaušams kaut kas tāds, ko agrāk nebiju tajā dzirdējis. Vai Tomass kaut ko zina vairāk?

-Saki, Smaragd, kādas tev šķiet zvaigznes?- jautājums mani uz mirkli apstulbināja.

-Nu, nezinu. Laikam jau skaistas,- atbildēju, nekā lāgā nesaprazdams.

-Vai tev šķiet, ka zvaigznei vajadzētu būt skaistai?- šis jautājums izskanēja pat nedaudz asi. Tomasa tēraudpelēko acu skatiens pievērsās man. Tajā bija redzama dīvaina izteiksme, kaut kas starp ilgām un vaidu.

-Nezinu,- paraustīju plecus. –Tās izskatās skaistas, bet patiesībā ir tikai gāzu un gravitācijas sakopojums, kas izdala gaismu un siltumu,- nedaudz papildināju.

Tomasa sejas izteiksme kļuva mazliet maigāka un skatiens vairs ne tik ass. Nojautu, ka varētu sekot kas interesants.

-Agrāk mani vilināja zvaigznes,- viņš klusi iesāka runāt, pievērsis skatienu aiz stikla esošajam. –Es ticēju, ka tās ir skaistas, pildītas ar neticamu daili. Ilgojos tām pietuvoties, tās satvert un baudīt krāšņumu, ko tās sniedz, bet kļūdījos. Zvaigznes ir radītas tam, lai tās apbrīnotu no tālienes, nevis censtos pietuvoties.

Es biju jauns, muļķīgs un jauns. Tiecos turp, kur man nevajadzēja doties, un, tur nokļuvis, uzzināju patiesību. Šeit mans ceļš beidzas. Laiks atgriezties tur, no kurienes esmu nācis,- pēdējos vārdus mehāniķis nočukstēja.

Tad viņš aizgāja. Ne vienkārši aizgāja, lai gan varbūt tieši tā. Aizgāja ne tā kā citas reizes, ķerdamies pie sev šķietami svarīgākiem darbiem un kaitinot Žozefu, bet prom. Kaut kā neticami tas šķiet, bet ir patiesība. Viņš aizgāja pavisam.

Redzēju kā Tomass mierīgi iziet cauri vadības pultij un kvarca stiklam. Redzēju, ka viņš, līdzīgs ugunīgai komētai, aizskrien uz vienu no planētām, kas, dzīvinoši zaļas, šķita raugāmies uz mums.

Arī Žozefs to redzēja, tāpat kā Samanta. Viņš neticēja, es arī.

Kad attapāmies no pārsteiguma, iedegās lampiņas uz avārijas paneļa. Tās vēstīja, ka aizdedzies dzinējs. Spalgi iegaudojās sirēna, bet tūlīt apklusa.

-Labāk, lai mūsu bēru zvans ir klusums, nekā sirēnu kaukoņa,- aizbildinājās Samanta, kad bija izslēdzis trauksmes signālu.

Klusums skanēja kā zvana duna. Mūsu bēru zvana duna. Tomass bija aizgājis un uz mirkli par Žozefs nelamājās. Ar tādu ķibeli kā degošs dzinējs, pat šis mehāniķis nebūtu ticis galā.

Atmiņā sāka ataust neskaitāmas ainas no piedzīvotā, bet tam visam pāri atplaiksnīja reiz risinājusies saruna ar Tomasu. Viņš toreiz runāja skaisti un varbūt nedaudz neizprotami.

- Tagad, Adamanta kungs, mēs Jums uzdosim pāris jautājumus. Domāju, ka šī procedūra Jums nav sveša, - labi modulētā balsī runāja inspektors.

-Lieliski zināma. Ja nekļūdos, tad tamlīdzīgu tekstu Jūs man jau sakiet kādu sešdesmito reizi, - nopratinātā balss bija vēsi pieklājīga, bet pats jauneklis jau krietni noplukušajā lidotāja tērpā pārāk stalts, lai iederētos pelēkajā telpā.

Inspektors klusi nopūtās. Esefs Adamants bija ciets rieksts un katrs viņa teiktais vārds bija pirkstos jāapgroza vismaz trīs reizes, pirms laida to tālāk. Un tomēr šis pieklājīgais un apbrīnojami mierīgais jauneklis sēdēja šai telpā un viņam – inspektoram - bija jāizvelk, kādu iemeslu dēļ puisis tiek tiesāts kā nodevējs.

- Labi, tad iztiksim bez instrukciju nolasīšanas, - labi modulētajā balsī neiezagās nekas no emocijām, kuras tobrīd juta inspektors.

Jaunekļa tumšās acis vērās viegli gaidoši.  „Viņam ir cieti nervi. Droši vien izlūks-tāllidotājs vai izmēģinājumu pilots.” Nodomāja inspektors, veroties mierīgajā sejā.

- Es vēlētos lai Jūs man pastāstītu, kas notika pēdējā lidojumā. Izstāstiet man visu, arī konfidenciālu informāciju. Nekas no Jūsu teiktā nenonāks ārpus lietas izmeklētājiem. -

- Vai tiešām to vēlaties Jūs, inspektor? - jautājums šķita aplam vienkāršs, bet inspektoru tas uz mirkli samulsināja.

- Šeit jautājumus uzdodu es, - inspektors vēsi atbildēja, neļaujot balsī ievīties nekam no emocijām.

- Tā domājiet tikai Jūs pats. Ik vārds, ik solis, pat domas tiek pārbaudītas. Jūs variet domāt ko vēlaties, bet patiesībā daudz augstākas instances ir ieinteresētas uzzināt manu sakāmo. -  

Inspektors aizdomīgi samiedza acis. Viņaprāt cilvēkam, kas tā runā, vajadzētu vai nu izsmiet otru, vai arī slimot ar lielummāniju. Taču nedz šī jaunekļa sejā, nedz vaibstos nemanīja izsmieklu vai iedomību. Tieši otrādi, tos šķita sargājam skumjas.

- Un kāda Jums tur starpība? - labi modulētā balss atvaicāja.

- Absolūti nekāda. Galvenais, vai tāda ir Jums pašam, - jaunekļa sejā, tikko manāms, iekvēlojās smaids.

- Tādā gadījumā atgriezīsimies pie lietas, - inspektors sakārtoja papīrus un turpināja. – XX36. gada 20. maijā pulksten 8:00 no rīta pēc virslaika Jūs un Jūsu biedrs Angelins Safirs, pilots no kreisera „Rītausma”, devāties pildīt savus izlūka pienākumus Šautras klases izlūkkuģos no D sērijas. Reģistrācijas numurus neminēšu. Pēdējais Jūsu ziņojums bija par ierašanos nozīmētajā nezināmā reģiona sistēmā XX36. gada 1. jūnijā aptuveni 22:30 pēc virslaika. Jūsu uzdevums bija noskaidrot signālu izcelsmi no šīs sistēmas. Pēc pēdējā ziņojuma Jūs abi pazudāt līdz XX36. gada 20. septembrim, kad Jūs viens pats atgriezāties tuvākajā Sistēmas kontrolētajā reģionā ar svešas klases un nenoskaidrotas izcelsmes kuģi.

Tagad, lūdzu, pastāstiet, kādēļ no XX36. gada 1. jūnija 22:30 līdz XX36. gada 20. septembra 10:50 pēc virslaika no Jums un Jūsu biedra Angelina Safira, kurš joprojām ir pazudis, nebija nekādu ziņu. -

- Un, kur ieguvu kuģi, nejautāsiet? - jautājums bija uzspēlēti naivs.

- Ar to tiksim galā pēc tam. Vispirms pastāstiet kur un kāpēc pazudāt, - labi modulētā balss kļuva par ceturtdaļtoni vēsāka.

Jauneklis nopūtās un aizvēra acis. Lūpu kaktiņos viņam sēdēja smaids, bet sejā bija jaušams kas tāds, kas neiederējās pelēkajā telpā. Tam spētu pielāgoties vien debesis.

- Neviens man neticētu, ja stāstītu patiesību. Un kādēļ gan man tā būtu jāstāsta? -

- Vai tādēļ neko nestāstījāt agrāk? - inspektora acīs iegūlās aizdomas.

- Nē! - jauneklis viegli iespurdzās. Viņš šķita esam putns, kas nejūt būra režģus, un jebkurā brīdī zina, ka var aiztraukties prom. – Neviens man nejautāja. Neviens nevēlējās zināt. Un kāda nozīme stāstīt to, ko citi nevēlas zināt? -

- Iepriekšējos protokolos minēts, ka Jūs apgalvojat, ka Safira kungs ir dzīvs un palicis tur. Kādēļ nepastāstījāt, kādu iemeslu dēļ? -

- Neviens nejautāja. Ak, cilvēki, jūs taču esiet aizmirsuši ļauties vienkāršai ziņkārībai! Pat balsis jums aukstas, bez emocijām! - jauneklis šķita iesmejamies.

- Turpināsim šo diskusiju vēlāk, - inspektora gludajā pierē iegūlās tikko manāma grumba. – Tagad pastāstiet visu pēc kārtas, sākot ar pacelšanos no kreisera „Rītausma”. -

Pacelšanās laiku un datumu es neminēšu. Gana bieži tas jau teikts. Es un Lins lidojām uz noteikto mērķi ar savu uzdevumu. Lidojums notika bez starpgadījumiem. Uzpildījāmies pēdējajā Sistēmas stacijā un pēc aptuveni diennakts nonācām norādītajā sektorā, kurā atradās neliela saules sistēma ar sešām planētām. Signāls bija fiksēts aptuveni no ceturtās planētas orbītas. Abi nosūtījām pēdējos ziņojumus, kur atzīmējām ierašanos galapunktā.

Ceturtā planēta tobrīd atradās otrā pusē saulei, tādēļ devāmies pa tās orbītu, meklējot iespējamās raidīšanas pēdas. Tādas neatradām. 

- Nav vērts meklēt, - radio austiņās atskanēja Lina balss. Tai vienmēr piemita mazliet savāda pieskaņa, ko radio bija gandrīz neiespējami dzirdēt, bet runājot aci pret aci tā bija skaidri jūtama.

- Vai esi pārliecināts? - pārbaudīju meklētāja skalu. Kaut kas man teica priekšā, ka tas viss ir tukša laika šķiešana un patiesība mūs gaida uz ceturtās planētas. Sensori uzrādīja, ka uz tās pastāv dzīvība, kaut arī bez tehniskiem sakopojumiem, kas parasti norādīja uz augsti attīstītu civilizāciju.

- Man tāda sajūta, ka atbilde atrodama uz planētas, - ar nelielu aizkavēšanos Lins atbildēja.

- Gluži manas domas, - atteicu, veroties uz zilganzaļo, bālo planētas bumbu priekšējā stikla centrā. Ar katru parseku tā nāca arvien tuvāk.

- Nu tad dosimies noskaidrot! - Lins mundri atsauca. Tomēr cauri mundrumam varēja just nedrošību.

Sirds sitās par pustoni ātrāk, nekā vajadzētu.

Vēlreiz pārlaidis skatienu raidījumu nogulumu meklētāja skalām, pievērsos svirām, nedaudz palielinot šautras ātrumu. Cauri sānu stiklam un uz radara ekrāna manīju, ka arī Lins dara to pašu. 

Pāris reižu pārlidojām pāri planētai augstākajos atmosfēras slāņos. Sensori neuzrādīja nedz augsti attīstītas tehnoloģijas, nedz primitīvu celtņu atrašanās vietas.

Abi jutāmies nedaudz samulsuši, tādēļ pārlidojām pāri vēl pāris reižu, pārskatīdami planētas virsmu gan ar sensoriem, gan meklētāju.

- Absolūti nekā. Rādās, ka kāds būs par kādu grādu vai minūti kļūdījies peilējot, - Lins ierunājās, kad abi bijām beiguši skenēšanu. Mūsu kuģi tobrīd atradās virs plakankalnes, kuru sedza bagātīgs mežs.

- Varbūt augu valstī ir kas tāds, kas slāpē sensoru rādījumu? - līdzko laidu vārdus pār lūpām, sapratu, ka pats tiem neticu. Sensori uzrādītu, ja kas traucētu to raidījumu precizitāti.

Lins neatbildēja un zināju, ka viņa domas sakrīt ar manējām. Izlūkkuģu sensori fiksēja visu. Tādu nebija pat kreiseriem.

- Pārlidojam vēlreiz? - Lins klusi ierosināja.

- Un cik reizes vēl tā? Kļūdīties nav iespējams, - es atjautāju.

- Nojaušu, ka kādam novērošanas postenī būs ziepes, - Lins iesmējās. Smējos līdz ar viņu. Visu šo mistēriju bija viegli novelt uz novērošanas posteņa kļūdu vai nevīžību. Zināju, ka mums abiem būs jāpārslauka ar sensoriem nelielā saules sistēma un varēsim doties atpakaļ.

Grasījos jau sastādīt ziņojumu, kad austiņās atskanēja Lina balss. Tajā jautās krietna deva pārsteiguma un baiļu. Tas nu nemaz nesaskanēja ar Lina dabu un raksturu.

- Esef? Vai dzirdi? - Lins vaicāja.

- Ko? - saraucu pieri un brīdi nesapratu, ko Lins ar to domāja.

- Ieklausies... -

Un tad tas sākās. Sākumā pavisam klusu, tādēļ mēs nebijām dzirdējuši, jo pāri tam skanēja mūsu balsis. Tad tas pieņēmās spēkā un kļuva arvien skaidrāks.

Tā bija dziesma. Brīnišķīga dziesma, kuru dziedāja neskaitāmas balsis. Mums abiem, man un Linam, šķita vārdi sen zināmi, bet mirkli pēc dziesmas beigām, mēs tos vairs nespējām atcerēties.

Abi neprātīgi metāmies pakaļ dziesmai. Tagad mēs zinājām, ka neviens nebija kļūdījies, un raidītāji uztvēra šo dziesmu. 

Šautras apskrēja ap planētu vairākus apļus, bet neatradām nedz dziedātājus, nedz pašu dziesmu. Riskējot un degot ilgās atkal dzirdēt balsis, kuras nebija ne jaunas, ne vecas, ne meiteņu, ne puišu, mēs nolaidāmies pie kādas plašas upes augstu koku birzī. Koki bija augsti, daudz augstāki nekā tie, kas atrodami Sistēmas planētās.

Savākuši visu nepieciešamo kājnieka ekipējumu, sākām pētīt augu valsti. Gaiss tur bija derīgs elpošanai, bez jebkādiem bīstamiem piejaukumiem. Dzīvnieku nebija, Šķiet pat kukaiņi, bija pazuduši. Gandrīz vai nospriedām, ka uz šīs planētas dominē augi un tie arī bijuši dziedātāji.

Tomēr kļūdījāmies.

Lins Viņu ieraudzīja pirmais. Jau nomērķēja, kamēr es centos Viņu saskatīt. Viņš bija kaķveidīgais, liels kaķveidīgais, līdzīgs panterai vai pumai, bet lielāks par cilvēku.

Tad Viņš nāca. Abi nomērķējām, cerot, ka ieroču lādiņi zvēru nobeigs, ja tas uzbruks. Tomēr tas neuzbruka. Viņš gāja stalti un uzmanīgi, viegli piesardzīgi, bet ne plēsoņas zaglīgajā gaitā.

Sākumā nesapratām kāpēc, bet ieročus nolikām sānus, ļaujot kaķim pienākt pavisam tuvu.

Pirmo reizi izdzirdot senia balsi, tā šķiet viss, kas atrodams visumā. Bieži runājot ar seniām tu sāc izklausīties līdzīgs viņām, vismaz tā apgalvo mazie marasi. Varbūt tādēļ viss tur līdzinās seniām?

- Tāls ceļš, tālas zvaigznes, - kaķveidīgais ierunājās dīvainā pamatvalodā, ne neglītā, bet apbrīnojami skaidrā. Pat tajā varēja jaust vārdu spēku, kaut ar pašu seniu valodas spēku tas nav salīdzināms. – Divi... cilvēki? -

- Mēs nākam no Sistēmas, - Lins klusi atbildēja.

- Mans vārds ir Esefs Adamants un tas ir mans biedrs Algelins Safirs. Esam ieraušies sakarā ar uztvertu raidījumu, - centos atbildēt cik formāli vien spēju, bet jutu, ka balss lāgā neklausa šim uzspiestajam tonim.

- Jūs, pirmie spārni, jums patiesības vārdi, - lielā kaķa purnā šķita ievizamies smaids. Iepriekš viņš bija runājis neatverot muti, bet tagad ieraudzījām plēsoņas zobus, baltus un asus.

Gaisā uzvijās viegli dziedoša skaņa.