„Olīvija Forestere. Mīļākie dzīvnieki? Kaķi."

„Nē - nederēs. Ķepainis pilnīgi noteikti nesapratīsies ar cilvēku, kuram patīk kaķi."

„Sendija Mūra. Labākā fiziskā īpašība..."

„Kas vainas? Iedod man to apskatīties... err... Liec to tajā kaudzītē. Mums tā pēc tam pilnīgi noteikti ir jāizpēta tuvāk."

„Žaklīna Hečere. Viņasprāt, ideālākā randiņa vieta - Melnā muiža."

„Ū... ē... Pilnīgi noteikti nē. Viņam ir vajadzīgs Valentīndienas randiņš Cūkmiestiņā nevis asiņainā līgava."

„Eliša Tomasa. Tornis - Slīdenis."

„Varbūt nebūs tā labākā izvēle..."

„Džerads Vilsons. Labākais..."

„Pagaidi... tas ir čalis. Er... šito izlaižam."

„Natālija Forda. Iecienītākais dzēriens? Ugunsviskijs."

„Novieto to „ finālistu" kaudzītē."

„Rebeka Vilsone. Vai kādreiz ir piedalījusies spēlē, kuras noteikumi kaut kādā veidā ir bijuši saistīti izģērbšanos? Jā."

„Paturi arī šo."

„Stefanija Deja. Visvairāk baidās no suņiem un pērkona negaisa."

„Nē... Ķepainim ir sevišķi pieķēries suņiem."

„Braiena Remona. Vai kādreiz ir sapņojusi par Siriusu? Ja tā, tad kāds ir bijis sapnis? Atbilde ir apstiprinoša. Fantāzija ietvēra avenes, ķirbju sulu, putukrējumu, šalles, spoguļus..."

„Paldies - turpināt nevajag. Man ir bilde. Diezgan nepievilcīga bilde. Bet man tā vai tā patīk."

„Labi. Nākamā kandidāte ir Emīlija Vikersa. Favorīts starp kalambola komandām? Atbilde - man nepatīk kalambols."

„Nu tad šis pa taisno dodas uz „noraidīto" kaudzīti. Nevēlos, lai Ķepaini ķertu trieka, to izlasot."

Neskaitāmu pergamenta gabalu ieskauti, divi grifidori atradās aptauju lasīšanas un šķirošanas vidū. Turpat slējās divas kaudzes - vienā atradās noraidītās aptaujas, otrā - finālistes. Nu tagad bija skaidrs, kādēļ tur atradās viens no grifidoriem, bet ko tur darīja Džeimss Poters, lasīdams aptaujas kopā ar trešgadnieci?

Deanna Bērnsa palīdzēja Džeimsam tikt galā ar iespējamajām pretendentēm uz Sīriusa Valentīna dienas randiņu Cūkmiestiņā.

Šo tradīciju Laupītāji bija sākuši ceturtajā gadā, kad Sīriuss bija saņēmis tik daudz ielūgumu, ka viņam viens bija jāizvēlas tikai pēc rūpīgas atlases.

Džeimss slinki izvilka zizli un izgaisināja „noraidīto" kaudzīti. Tā bija kļuvusi diezgan paprāva.

Viņš pamāja Deannai: „Paldies, ka palīdzēji! Es domāju, ka pārējo pabeigšanai atstāšu Remusam." Galu galā tas jau nebija tikai viņa darbs - izvēlēties piemērotāko randiņu Sīriusam. Tajā bija iesaistīti arī Mēnestiņš un Tārpastis. Viņš bija ticis galā ar pusi no pieteikumiem. Viņi varēs pieveikt atlikušos. Bet Deanna viņam bija palīdzējusi tikai tādēļ, ka viņa pati izjuta nelielas simpātijas pret Sīriusu.

Meitene vēlējās iepazīties ar aptaujās sniegtajām atbildēm, lai saprastu, kuras viņai palīdzētu un kuras nē, iekļūt finālistu sarakstā, kad viņai pašai būtu tāda iespēja aizpildīt aptaujas anketu. Džeimsam nebija drosmes viņai atgādināt, ka tad, kad viņa mācīsies piektajā gadā un būs pietiekami veca, lai varētu piedalīties - Sīriuss Cūkkārpā vairs nemācīsies.

Viņš sakārtoja „finālistu" kaudzīti. Tur atradās aptuveni septiņas vai vairāk vēstules, kuras bija adresētas Mēnestiņam.

Tagad jūs droši vien jautāsiet: „Kas tad īsti šeit notiek?" Gaiteņos skanēja čalas un smiekli. Meitenes iegādājās jaunas drānas un apmainījās ar padomiem, kurš būtu labākais veids, kā akcentēt savu acu formu. Viņas rūpējās par pareizo lūpu krāsas toni un bija sākušas papildināt savas frizūras ar spilgtiem aksesuāriem. Bija pienākusi tā īpašā reize gadā.

Tā bija nedēļa pirms Valentīna dienas un meitenes gatavojās ikgadējam „Laimē randiņu ar Laupītāju" konkursam. Tas sastāvēja no trijiem dažādiem posmiem. Pirmais, protams, bija tāds, ka Laupītāji tikās ar visām meitenēm „Caurajā katlā" un sadalīja tās četrās grupās - Žubura, Ķepaiņa, Tārpasta un Mēnestiņa (pēdējais gan ar lielām pretenzijām) pielūdzējas.

Otrais posms bija aptauja, kuru meitenēm vajadzēja aizpildīt un tad ar pūču pasta palīdzību nosūtīt Laupītājiem. Un trešais, pēdīgais, posms bija randiņš ar attiecīgo Laupītāju, ja vien kādas no tām tik tālu tika. Pēdējo divu nedēļu laikā pirmie divi posmi bija veiksmīgi realizēti. Aptaujas jau sāka atgriezties pie Laupītājiem un viņi tagad nodarbojās ar iespējamo randiņu variantu izskatīšanu.

Tiem, kuri šajā pasākumā iesaistījās, vēlāk bija interesanti uzzināt tā rezultātus. Labākā daļa no „konkursa" bija tā, ka līdz pat trešā posma noslēgumam neviens no Laupītājiem tā īsti pat nezināja, kuras no visām bija iekļuvušas viņa kandidātu sarakstā. Džeimsam pašam vēl nebija ne jausmas, ar ko nāksies pavadīt nedēļas nogali.

Protams, viņš paļāvās uz to, ka draugi izvēlēsies pieklājīgu kandidāti, taču, zinot Sīriusa jokdara slavu, viņš nebrīnītos, ja viss beigtos ar kādu čali no Kraukļanaga. Kaut gan tas nemaz nebūtu tik smieklīgi. Bet lietas ap Sīriusu vienmēr bija neparedzamas. Paldies Dievam, Mēnestiņš viņam tādu iespēju nedotu un beigu beigās liktu izvēlēties kādu, kas būtu vairāk vērta.

***

Dažiem cilvēkiem paredzamība liekas garlaicīga, bet citiem tā nozīmē kārtību, kontroli un organizētību. Daži gaida savu paredzamo dienu, kad viņi pamostas tieši 6:30, vienmēr izkāpj no gultas pa kreiso pusi un allaž iztīra zobus pirms tiek nomazgāta seja.

Lilijai Evansai, meiteņu vecākajai un Grifidora nama audzēknei, bija ļoti paredzamas dienas. Patiesībā, viņas grafiks nebija mainījies kopš piektā un sestā gada, ja nu vienīgi dažas izmaiņas stundu sarakstā. Viņa izbaudīja savu paredzamo dienu. Viņai patika savas garlaicīgās ikdienas rūpes.

Sestā gada beigās viņa pat bija vēlēšanās kašķēties ar Poteru un kārtējo reizi noraidīt uzaicinājumu uz randiņu. Tā bija neatņemama viņas dienas sastāvdaļa. Tā likās nepilnīga, ja tā nenotika. Vai viņa to kādam atzina? Protams, ka nē. Un kad viņa pirmajā septembrī iekāpa Cūkkārpas ekspresī, lepni nesdama savu meiteņu vecākās nozīmīti, viņas diena pēkšņi kļuva ļoti neparedzama.

Pirmkārt, viņa pilnīgi noteikti nebija cerējusi ieraudzīt Poteru zvilnam Studentu Vecāko kupejā. Viņa viņam ar baudu bija paziņojusi, ka „Šī kupeja ir paredzēta tikai Vecākajiem, Poter. Pazūdi!" Un, ja Lilija nebūtu atbalstījusies pret kupejas durvīm, tad viņa pilnīgi noteikti būtu noģībusi, redzot, ko viņš bija izķeksējis no savas kabatas.

Zēnu vecākā nozīmīte. No tā brīža lietas kļuva neparedzamas. Džeimss Poters ar sirdi un dvēseli bija pievērsies tēmai un darbojies līdzi Prefektu sanāksmē. Viņa visu šo laiku nebija saņēmusi nevienu uzaicinājumu uz tikšanos. Viņš nebija izteicis nevienu komplimentu par to, kā izskatījās viņas tumši rudie mati un vai cik labi viņai piestāv viņas drēbes. Viņš nebija darījis pilnīgi neko.

Runājot atklāti, Lilija jutās zaudētāja lomā. Kas īsti notika? Kur bija palicis tas Poters, kuru viņa līdz šim bija pazinusi? Šis jaunais bija pārāk mainījies. Bet jaunais Poters palika. Kopš Ziemassvētkiem, Lilija nokaunējusies secināja, ka viņa ir iemīlējusies. Turklāt smagi.

Varbūt tam bija kāds sakars ar viņa savdabīgo humoru, kas allaž viņu sasmīdināja, vai arī dotības kalambolā, vai arī greizais smīniņš, kas lika viņas ceļiem ļodzīties. Iespējams, fakts, ka viņam viņa vairs nepatika. Lilija nekādā ziņā negribēja ticēt pēdējam iemeslam.

Vai viņa tiešām bija tik vieglprātīga? Vai viņai bija patikusi Džeimsa izrādītā uzmanība? Lai arī kas bija pie vainas, Lilija tagad bija ieķērusies glītā, brūnacainā, melnmatainā Laupītājā. Un tad kādu dienu viņa izdarīja kaut ko pilnīgi muļķīgu.

Bez šaubām, tajā rītā mājas elfi bija kaut ko piejaukuši viņas ķirbju sulai, jo arī viņa pieteicās konkursam „Laimē randiņu ar Laupītāju". Kādēļ gan viņa rīkotos tik muļķīgi? Lai visiem atklāti pierādītu, ka viņai Džeimss patīk? Bet lieta tāda, ka pati Lilija Evansa nepiedalījās.

Bet Mega Endrjūsa gan.

Ceptas olas + Siriusa deguns = nepatīkams skats.

„Ei, Mēnestiņ, nevēlies viņu pamodināt?” Džeimss jautāja, norādīdams uz Siriusu, kurš bija aizmidzis ar seju omletē. „Izskatās tā, it kā viņš tās olas iešņaukt caur degunu.

Mēnestiņš paskatījās uz Siriusu un viegli papurināja galvu. “Viņam jāiemācās iet gulēt ātrāk. Nav brīnums, ka viss, ko jūs darāt, ir gulēšana stundu laikā. Ziniet, ir taču daudz citu lietu, ko darīt, bez bučošanās ar meitenēm visu nakti.”

Pīters aizrijās ar grauzdiņu un mēģināja apspiest smieklus.

Džeimss pavīpsnāja: “Jā, Mēnestiņ. Mēs zinām, ka ir ļoti daudz lietu, ko tu vari darīt ar putniņiem cauri nakti, kam nav jābūt saistītam ar skūpstīšanos. Godīgi sakot, es tevī esmu vīlies. Veicināt tādu uzvedību skolā. Es esmu nolēmis sevi nosargāt līdz laulībām.

“Tu labi zini, ka es tā nedomāju, Džeimss,”[/b] Remuss nosarcis nomurmināja. “Un tu neesi svētais. Es ļoti šaubos, ka tu gaidīsi līdz brīdim, kad būsi precējies.”

Džeimss jau pavēra muti, lai strīdētos, bet tad paraustīja plecus.

Tikmēr Pīters Siriusu bakstīja ar banānu. Džeimss slinki pasmīnēja, izvilka savu zizli un notēmēja uz ūdensglāzi, ko Remuss turēja rokās. Tā pacēlās gaisā. Mēnestiņš uzmeta viņam niknu skatienu: “Es no tās dzēru.”

Džeimss neatbildēja. Viņš nenolaida acis no glāzes, kamēr tā peldēja pāri Tārpasta galvai un palika karājoties gaisā virs Siriusa galvas. Viņš nožāvājās, pavēcināja zizli un ļava ūdenim izlīt no glāzes.

Sīriuss pamodās ar kliedzienu un piedevām slapjš. “Par ko tad, pie velna, tas?” Viņš, nikni skatoties, jautāja, lai gan bija grūti kaut ko saredzēt caur slapjajiem matiem, kas patiesībā aizsedza skatienu.

Džeimss paraustīja plecus: “Tev vēljoprojām ir jāizvēlās man randiņ meitene. Tikai tāpēc, ka tavējā un Mēnestiņa jau ir izvēlētas, nenozīmē, ka tu vari slaistīties apkārt.”

Sīriuss pārgrieza acis . “Aizveries, Žubur! Mēs jau tavu randiņu izvēlējāmies. Patiesību sakot,” viņš uz brīdi pieklusa, meklēdams kaut ko savā somā un izvilkdams saburzītu pergamentu. “Šeit ir viņas pieteikums.”

Džeimss uzmeta tam ātru skatienu un pasmīnēja: “Vai es to varu apskatīt?”

“Nē!” Mēnestiņš sacīja, nepaskatīdamies ….. “Tas ir pret noteikumiem.”

“Eu, nu…” Džeimss skatījās te uz Sīriusu, te uz Remusu. Sīriuss. Protams, Sīriusu būtu vieglāk pierunāt.

“Es tev pateikšu, Ķepaini, pateikšu, kura tika izvēlēta tev, ja tu man to lapiņu tagad padosi.”

Tajā brīdī, kad Remuss cēlās kājās, lai atņemtu Sīriusam lapiņu, otrais saņurcīja to bumbiņā un meta Džeimsam, kurš to noķēra un pavīpsnāja Remusa virzienā: “Un šis ir iemesls, kāpēc tev vajadzētu biežāk spēlēt Kalambolu.”

Viņš izlīdzināja pergamentu, pirms izlasīja vārdu, kas bija rakstīts lapas augšmalā: “Mega Endrjūsa.

-x-

“Deanna, tev man ir jāpalīdz!”

No nekurienes parādījās roka un ievilka Deannu tur, kur, viņasprāt, vienmeŗ bija atradies tikai gobelēns, bet patiesībā slepenā eja. “Lilij?” Trešgadniece palūkojās uz Meiteņu vecāko, kura žestikulēja, lai meitene klusē, un norādīja atkal uz gobelēnu, kad kāds tam gāja garām. Tad Lilija paņēma Deannu aiz rokas un ieveda dziļāk ejā. “Spīžo!”

Deanna veltīja viņai neizpratnes pilnu skatienu: “Vai kaut ka sir noticis?”

“Man vajadzīga tava palīdzība!”

“Ak tā… saistībā ar ko?”

“Es dzirdēju, ka trešgadnieki pašlaik veido pārvērtību mikstūras. Un es arī dzirdēju to, ka tu esi viena no labākajām mikstūru veidotājām Cūkkārpā.”

Deanna nosarka. Vai tiešām izcilā Meiteņu vecākā, Lilija Evansa, tagad viņai glaimoja.” Viņa kautrīgi pamāja: “Nu laikam tā ir.”

“Es prātoju, vai ir kāds veids, kā tu varētu kādu pudelīti šīs mikstūras nogādāt man?”

“Bet kāpēc?”

Lilija pieklusa. Kad viņai pirmo reizi ienāca prātā lūgt palīdzību Deannai, tad viņa nebija iedomājusies apsvērt iznākumu. Protams, ka trešgadniece bija ziņkārīga. Un kāpēc Lilija nevarēja mikstūru uztaisīt pati? Nu, pirmkārt, viņai galīgi nebija laika. Un, treškārt, pūķa asinis, kuras bija nepieciešamas mikstūrai, profesors turēja ieslēgtas savā kabinetā, jo tās bija ļoti dārgas.

Acīmredzmi – Lilija nekad neielauztos kabinetā. Un vispēdējais – viņa negribēja, lai būtu kāds pavediens, kas norādītu uz viņas vainu. Viņa nedrīkstēja teikt draugiem kādā nepatīkamā stāvoklī viņa pašlaik atradās, jo tad Laupītāji pilnīgi noteikti to uzzinātu. Mae – viena no Lilijas labākajām draudzenēm – satikās ar Remusu. Viņi šīs nedēļas nogalē uz Cūkmiestiņu kopā nedevās, jo Džeims ar Siriusi noraidīja viņas pieteikumu un Remusam izvēlējās skaļu un diezgan kārdinošu Elšpūti.

“Es tev izstāstīšu, ja tu apsolīsi pie Merlina spoka, ka nevienam nestāstīsi!”

Deanna aizrautīgi pamāja: “Es apsolu!” Padomā tik, Lilija Evansa viņai uzticas.

“Mega Endrjūsa ar Poteru ies uz Cūkmiestiņu.” Lilijas seja bija līķa bālumā.

“Un?”

“Es esmu Mega Endrjūsa!”

-x-

“Labi klase. Instrukcijas ir uz tāfeles. Sastāvdaļas ir pieliekamajā. Jūs drīkstat sākt!”

Deanna kārtīgi atvēra savu Mikstūru grāmatu un nolika nepieciešamo aprīkojumu uz galda un devās pie sastāvdaļu skapīša. “Vienradža essence – nē, Laumiņu putekļi – nē, Daudzsulu mikstūra – nē. Re kur ir!” Viņa aši savāca visas vajadzīgās lietas un aizsteidzās atpakaļ pie sava galda.

Stundas beigās no lielākās daļas katlu izgaroja visdažādākās smakas. Daudzi skolēni turēja savus degunus aizspiestus. Mikstūru krāsas atšķīrās. Lai gan bija paredzēts, ka tām jābūt jūrasgliemežu zilam, gandrīz visas mikstūras bija netīri brūnā, asinssarkanā vai arī spilgti dzeltenā krāsā.

Gliemjrags apstājās pie Deannas galda. “Tā – šeit jūs varat redzēt, kā mikstūrai vajadzētu izskatīties.” Viņš pacēla gaisā katulu. “Ja jums nav iebildumu, es vēlētos paturēt visu mikstūru, lai varētu parādīt pārējām klasēm. Un tā kā tai ir tieksme ar laiku izgarot, tad būs labāk, ja es paņemšu pilnīgi visu. Jūs taču neiebildīsiet?”

Deanna brīdi vilcinājās, bet tad pamāja ar galvu. Un ko viņai tagad darīt? Nebija pilnīgi nekā, ko iedot Lilijai! Kad stunda bija jau gandrīz beigusies, viņa nemanīta piegāja pie sastāvdaļu skapīša un izvilka laukā Daudzsulu mikstūru. Tai vajadzētu darboties. Viņa gan par to neko neteiks Lilijai. Nevēlējās aizvainot.

Vēlāk tajā pašā dienā Deanna mikstūras pudelītē ielika pāris savas vecākās māsas matus. Tagad Lilija izskatītos uz mata tāpat kā Mičela.

“Lilij, ei, Lilij!”

Denna iesaucās nākamajā rītā, tikko pamanījuisi Meiteņu vecāko sēžam tālākajā galda malā. Meitene aizsteidzās pa gaiteni pretīm viņai ar apmetņa kabatā paslēpto Daudzsulu mikstūras pudelīti. Beidzot viņa iekārtojās blakus Lilijai uz sola.

“Man tā mikstūra ir gatava!” viņa pateica tik skaļi, ka vairāki cilvēki apgriezās un noskatījās uz viņām.

“Kuš!” Lilija pačukstēja un turpināja ēst brokastis, izlikdamās pilnīgi vienaldzīga.

“Ieliec to, zem galda, man rokā,” viņa sacīja, vēljoprojām neskatīdamās uz Deannu.

Deanna plati pasmaidīja. Viņa jutās ļoti svarīga, tāpēc arī uzlika uz sava šķīvja ēdienu un savilka tādu pašu sejas izteiksmi kā Lilijai. Tad viņa pabāza roku zem apmetņa un izvilka pudelīti ar Daudzsulu mikstūra, tad nolika to uz sola starp sevi un Liliju.

Tikpat uzmanīgi Lilija to paņēma un ielika savā somā.

“Liels tev paldies!” viņa nočukstēja un piecēlās kājās.

Deanna priecīgi pamāja un tikai tad, kad Lilija bija aizgājusi viņa atcerējās, ka aizmirsusi pateikt Meiteņu vecākajai, ka pudelītē bija Daudzsulu nevis pārvērtību mikstūra.

Viņa jau vakar bija nolēmusi, ka pateiks Lilijai taisnību tā vietā, lai noklusētu.

Neko darīt.

Viņa pievērsās atkal brokastīm. Galu galā tam nebija nozīmes. Lilija gribēja kaut ko izmainīt savā izskatā, turklāt viņa bija gudra. Lilija noteikti spētu atšķirt abas mikstūras.

-x-

Lilija pateicās Pinsa madāmai par grāmatu un devās druvju virzienā. Tajā vakarā viņai nebija īsti garastāvokļa palikt Bibliotēkā. Sestā gada SĒRGu līmeņa Burvestību stundā nākamajā dienā bija paredzēts pārbaudes darbs, lai varētu sagatavoties SĒRGiem un skolēni nepārstāja Liliju pārsteigt ar vismuļķīgākajām idejām.

Tā it kā viņa sevi ļautu samazināt un tapt ieliktai kabatā. Vai arī šmaukties, izmantojot izgaistošo tinti.

Viņa gāja nesteidzoties, rokās turēdama “1001 iespēja, kā pārburt savu dzīvi”. Koptelpā bija diezgan saulains un Lilija ar prieku apsēdās netālu no loga un sāka lasīt.

Viņa bija tikusi tikai līdz 38 lapaspusei grāmatā, kad kāda persona nostājās priekšā logam un aizsedza saules gaismu. Viņa aizkaitināti paraudzījās augšup.

“Poter, pazūdi!” viņai taču galu galā vajadzēja saglabāt savu masku.

“Labs rīts, arī tev, Evansa! Lasi grāmatu?”

“Apbrīnojami, Poter. Tu pat zini, kas tas ir. Jāsaka, ka esmu pārsteigta, jo man vienmēr licies, ka tu grāmatām pat pieskāries neesi.”

Džeimss pasmīnēja: “Mjā, tā ir brīnišķīga grāmata. Apburoša…”

Lilija pacēla acis: “Un kas par to? Es cenšos mazliet palasīt pirms doties uz Herboloģiju.”

Džeimss paraustīja plecus: “Dari kā zini.” Viņš piecēlās kājās un jau gatavojās doties projām, kad apstājās un atskatījās uz viņu: “Starp citu, tu gadījumā nezini, kas ir Mega Endrjūsa? Man ar viņu rītdien ir randiņš.”

Lilija veltīja viņam izbiedētu skatienu. Vai viņš zināja? Nē! Kā viņš varēja zināt? “Tas ir dīvaini, Poter. Iet uz randiņu ar meiteni, nemaz nezinot, kas viņa ir? Es varu iedomāties Bleku tā darām, bet…” viņa papurināja galvu.

Un tad, it kā viņai tas būtu tikai tagad pielecis, viņa izlikās pārsteigta: “Ā, pareizi. Tu taču piedalies tajā muļķīgajā “Laimē randiņu ar iedomīgu čali” pasākumā, vai ne?”

Džeimsa seja sašķobījās: “Dīvaini, Evansa – man labpatīk domāt, ka tas piepilda daudzu meiteņu sapņus.”

“Vai tāpēc visas meitenes, kas piesakās, tiek noburtas?”

Džeimss pamāja ar galvu: “Piesardzības pasākumi. Negribētu, lai ciņas pēdējā brīdī justos satriektas un izstātos, atstājot vienu no Laupītājiem bez randiņa.

“Pareizi, tāpēc, ka tu zini, ka tā būtu liela traģēdija, ja vienam no jums Valentīndienā vajadzētu uz Cūkmiestiņu doties vienam. Pasaule nekad nevarētu atgūties no šoka.”

Džeimss pasmīnēja: “Tu nekad nevari zināt. Taču pienākumu lāstu nekad nenākas izmantot, jo visas meitenes, kas piedalās, vēlās iet uz randiņu ar mums.” Viņš piemiedz ar aci. “Es zinu, ka tu slepenībā arī vēlējies piedalīties, bet tavs lepnums tevi atturēja.”

“Nu reiz pietiek! Es to vairs nevaru izturēt. Tu dari mani gluži traku, kā neviens cits! Kā būtu, ja mēs atpūstos tavā guļamistabā?”

“Tu nopietni?”

“Nē! Atstāj mani vienu, Poter. Man tavs stulbais konkurss absolūti neinteresē.”

“Miers ar tevi, Lilij! Bet ja tu kādreiz… gribi paņemt pauzi, tad tev jādara tik vien kā jāpajautā.”

-x-

Lilija Evansa kavēja randiņu ar Džeimsu. Pirmkārt, viņa visu nakti nebija gulējusi, uztraucoties par to, ko vilks mugurā, lai gan viņa sev neskaitāmas reizes atgādināja, ka tam nebija nozīmes, jo viņa uz randiņu dosies maskējusies un sagādās Poteram īsti ellles randiņu!

Otrkārt, viņa tajā rītā pamodās vēlu, tad nevarēja atrast pārvērtību mikstūras pudelīti. Steigā viņa nemaz nepamanīja, ka mikstūrai bija nepareiza krāsa, nepareizs blīvums un nepareizā garša. Tas gan viņai daudz neko neizteica, jo nekad iepriekš viņa nebija dzērusi ne Daudzsulu mikstūru, ne arī Pārvērtību mikstūru.

Kad viņa bija uzvilkusi mugurā baltu krekliņu un melnu apmetni, ieskatījusies spogulī viņa redzēja kautrīga paskata meiteni ar tumšām acīm, brūniem matiem un nedaudz pūtainu seju. Viņa pasmaidīja. Viss bija labi.

Nabaga Lilija.

Tas ko viņa nenojauta, bija, ka pārvērtību mikstūras (kuras vēlāk tikai aizliegtas, jo to nāvēžu skaits, kas tos izmantoja, lai sevi pārveidotu par svarīgiem burvjiem, bija ļoti liels) iedarbība ilga tikmēr, kamēr tās lietotājs izrunāja kādus noteiktus burvju vārdus. Daudzsulu mikstūras iedarbība savu iedarbību saglabāja tikai stundu.

-x-

Daudzi studenti atradās Ieejas Zālē un pagalmā, kamēr pasniedzēja gatavojās gājienam uz Cūkmiestiņu. Džeimss stāvēja blakus Mēnestiņam, kurš izskatījās pamatīgi apmulsis, kad viņa meitene pasniedz rozes.

Lilija dziļi ievilka elpu, pirms uzbūra smaidu un tuvojās Džeimsam.

“Es atvainojos, Džeimss? Es esmu tava meitene – Mega Endrjūsa.”