Tu un es. Mēs bijām labākie draugi. Mūsu draudzībai līdzīgas nav. Tātad, es esmu Sirius. Un tu esi Džeimss. Es esmu dzīvs. Un tu esi miris. Es esmu tavās bērēs un cenšos neraudāt. Par vēlu to darīt kādam citam, visiem pārējiem asaras jau līst pār vaigiem. Bet tu neraudi, tu nevari. Tāpēc arī es neraudāšu. Es te sēdēšu un klausīšos, ko tas vīrs par tevi saka.

„Džeimss Poters bija jauns vīrs un tēvs. Šodien mēs šeit esam sapulcējušies, lai sērotu par viņa zaudējumu,”  

Kamēr es klausos, man kaut kas ataust atmiņā.

 „Sirius, tu esi mans labākais draugs un tā tālāk, bet man tev ir jāpasaka patiesība. Ja tu kādreiz vispār nomirsi, es smiešos tavās bērēs,” mans septiņpadsmitgadīgais labākais draugs paziņoja. 

„Vai, tas nu gan ir mīļi,” es atbildu parādot viņam mēli.

 „Bet es tā darīšu. Redzi, tu NEKAD neraudi Sirius. Tad kāpēc, lai es raudātu tavās bērēs? Tas būtu pagalam stulbi, redzi, tad būs visa tā dvēseliskā būšana un paliks skumji UN tas vairs nebūs forši,” viņš saka un uzsit man pa plecu. 

„Nu tad uzmini šito, draudziņ, es arī smiešos tavās bērēs,” es saku un metu viņam ar spilvenu. Viņš man atpakaļ un tā sākās spilvenu kauja. 

Es teicu, ka smiešos, tomēr šobrīd es valdos, lai nesāktu raudāt.

„Džeimss bija patīkams vīrs, kuram patika izklaidēties, tomēr viņš arī prata būt nopietns,” runātājs turpina.  

Un tas manā prātā atsauca vēl vienu atmiņu.

 „Ei, Sirius, davai nekad nebūsim nopietni (serious)! Vispār,” trīspadsmit gadīgais Džeimss Poters ierosina.

 „Par vēlu, es jau esmu Sirius!” es smejoties atteicu. 

„Tas joks izgāja no modes jau pirmajā gadā,” Remus atbild, bet smejas tik un tā. 

„Nē, tiešām. Vienmēr izklaidēsimies! Vienmēr,” Džeimss saka.

„Un šis ir piemērs tam, ko tu uzskati par izklaidēšanos?” es atbildu. 

„Nē, šis ir mans piemērs,” viņš atsaka izvelkot no somas Ugunsviskija pudeli. 

„JĀ!” es iebrēcos. 

„Puiši.. Puiši, tas ir nelegāli, puiši..,” Remus mēģina iebilst, bet iedzer tā vai tā. 

„Puiši.. Man jums ir jāatzīstas,” pēc pāris stundām, jau galīgi pilnā, Džeimss izgrūž. 

„Nu, Džeimsij?” es prasu. 

„Es īstenībā esmu ponijs,” viņš nosaka. Šo, mēs acīmredzot toreiz uzskatījām par ko neparasti smieklīgu, jo smējāmies visu atlikušo nakti. Divus gadus vēlāk, kad Džeimss beidzot iemācījās, kā kļūt par Zvēromagu, viņš pārvērtās un tad atkal pieņēma cilvēka formu. „Es taču TEICU, ka esmu ponijs..,” 

Nē, Džeimss neprata būt nopietns. Vispār.

„Viņš bija arī lielisks students, kurš vienmēr sekoja noteikumiem. Viņam bija augstas sekmes un viņš pavadīja daudz laika mācoties,” vīrs turpināja. 

 „Džeimss, mums tiešām būtu jāmācās priekš SLIMiem,” Remus teica. 

„Hmm,” Džeimss izlikās domājam „Nē,” mēs abi kopā attraucām. 

Tad mēs izvilkām viņu ārā, sniegā. 

BUM. 

PAF. 

AU. 

Drīz visa skola bija pievienojusies mums, mūsu sniega cīņās.

Drīz, Džeimss kaut kā pamanījās tikt aprakts sniegā. Pēc laba laika viņš beidzot tika ārā, viss slapjš un nosalis. 

„KĀPĒC JŪS MANI NEGLĀBĀT?” 

Remus un es saskatījāmies „Nebija noskaņojuma,” 

Džeimss iesmējās, sagrāba mūs aiz rokām un ievilka skolā. 

Protams, Džeimss vispār nemācījās. Kas ir ar to veci?

„Kā arī Džeimss bija lielisks draugs visiem apkārtējiem,”  

Beidzot, kaut kas patiess.

 „Tātad.. Tu mani neienīsti?” Remus prasa uzreiz pēc tam, kad mēs ar Džeimsu uzzinājām par viņa ‘mazo pūkaino problēmu’.  

„Nē,” es atbildu.

„Nā, es mīlu jūs abus pārāk stipri, lai ienīstu,” Džeimss noteica smejoties pats par savu izteicienu. Un tad viņš sasita mūsu galvas kopā. 

„DŽEIMSS!” mēs abi kliedzam. 

„Bet jūs mani nevarat noķert,” viņš atsaka un laižas lapās ar mums cieši viņam pa pēdām. 

Ir smagi domāt, ka viņa vairs nav. Viņš bija mans labākais draugs. Un tagad viņa nav. Bet dīvainā kārtā atmiņas par kopā pavadīto laiku, nekur nav pagaisušas. Visi man apkārt raud, bet dīvainā kārtā es attopos, ka es smejos. Es smejos, jo es teicu, ka es smiešos. Es smejos par tevi, Džeimss. Es smejos par tevi, jo es zinu, ka tu darītu to pašu priekš manis.